বাংলা
পালিঅট্ঠকথাটীকাঅন্ন
1101 পারাজিক পালি
1102 পাচিত্তিয় পালি
1103 মহাবগ্গ পালি (বিনয়)
1104 চূলবগ্গ পালি
1105 পরিবার পালি
1201 পারাজিককণ্ড অট্ঠকথা-১
1202 পারাজিককণ্ড অট্ঠকথা-২
1203 পাচিত্তিয় অট্ঠকথা
1204 মহাবগ্গ অট্ঠকথা (বিনয়)
1205 চূলবগ্গ অট্ঠকথা
1206 পরিবার অট্ঠকথা
1301 সারত্থদীপনী টীকা-১
1302 সারত্থদীপনী টীকা-২
1303 সারত্থদীপনী টীকা-৩
1401 দ্বেমাতিকাপালি
1402 বিনয়সংগহ অট্ঠকথা
1403 বজিরবুদ্ধি টীকা
1404 বিমতিবিনোদনী টীকা-১
1405 বিমতিবিনোদনী টীকা-২
1406 বিনয়ালংকার টীকা-১
1407 বিনয়ালংকার টীকা-২
1408 কঙ্খাবিতরণীপুরাণ টীকা
1409 বিনয়বিনিচ্ছয়-উত্তরবিনিচ্ছয়
1410 বিনয়বিনিচ্ছয় টীকা-১
1411 বিনয়বিনিচ্ছয় টীকা-২
1412 পাচিত্যাদিযোজনাপালি
1413 খুদ্ধসিক্খা-মূলসিক্খা

8401 বিসুদ্ধিমগ্গ-১
8402 বিসুদ্ধিমগ্গ-২
8403 বিসুদ্ধিমগ্গ-মহাটীকা-১
8404 বিসুদ্ধিমগ্গ-মহাটীকা-২
8405 বিসুদ্ধিমগ্গ নিদানকথা

8406 দীঘনিকায় (পু-বি)
8407 মজ্ঝিমনিকায় (পু-বি)
8408 সংযুত্তনিকায় (পু-বি)
8409 অঙ্গুত্তরনিকায় (পু-বি)
8410 বিনয়পিটক (পু-বি)
8411 অভিধম্মপিটক (পু-বি)
8412 অট্ঠকথা (পু-বি)
8413 নিরুত্তিদীপনী
8414 পরমত্থদীপনী সংগহমহাটীকাপাঠ
8415 অনুদীপনীপাঠ
8416 পট্ঠানুদ্দেস দীপনীপাঠ
8417 নমক্কারটীকা
8418 মহাপণামপাঠ
8419 লক্খণাতো বুদ্ধথোমনাগাথা
8420 সুতবন্দনা
8421 কমলাঞ্জলি
8422 জিনালংকার
8423 পজ্জমধু
8424 বুদ্ধগুণগাথাবলী
8425 চূলগন্থবংস
8426 মহাবংস
8427 সাসনবংস
8428 কচ্চায়নব্যাকরণং
8429 মোগ্গল্লানব্যাকরণং
8430 সদ্দনীতিপ্পকরণং (পদমালা)
8431 সদ্দনীতিপ্পকরণং (ধাতুমালা)
8432 পদরূপসিদ্ধি
8433 মোগ্গল্লানপঞ্চিকা
8434 পযোগসিদ্ধিপাঠ
8435 বুত্তোদয়পাঠ
8436 অভিধানপ্পদীপিকাপাঠ
8437 অভিধানপ্পদীপিকাটীকা
8438 সুবোধালংকারপাঠ
8439 সুবোধালংকারটীকা
8440 বালাবতার গণ্ঠিপদত্থবিনিচ্ছয়সার
8441 লোকনীতি
8442 সুত্তন্তনীতি
8443 সূরস্সতীনীতি
8444 মহারহনীতি
8445 ধম্মনীতি
8446 কবিদপ্পণনীতি
8447 নীতিমঞ্জরী
8448 নরদক্খদীপনী
8449 চতুরারক্খদীপনী
8450 চাণক্যনীতি
8451 রসবাহিনী
8452 সীমাবিসোধনীপাঠ
8453 বেস্সন্তরগীতি
8454 মোগ্গল্লান বুত্তিবিবরণপঞ্চিকা
8455 থূপবংস
8456 দাঠাবংস
8457 ধাতুপাঠবিলাসিনিয়া
8458 ধাতুবংস
8459 হত্থবনগল্লবিহারবংস
8460 জিনচরিতয়
8461 জিনবংসদীপং
8462 তেলকটাহগাথা
8463 মিলিদটীকা
8464 পদমঞ্জরী
8465 পদসাধনং
8466 সদ্দবিন্দুপকরণং
8467 কচ্চায়নধাতুমঞ্জুসা
8468 সামন্তকূটবণ্ণনা
2101 সীলক্খন্ধবগ্গ পালি
2102 মহাবগ্গ পালি (দীঘ)
2103 পাথিকবগ্গ পালি
2201 সীলক্খন্ধবগ্গ অট্ঠকথা
2202 মহাবগ্গ অট্ঠকথা (দীঘ)
2203 পাথিকবগ্গ অট্ঠকথা
2301 সীলক্খন্ধবগ্গ টীকা
2302 মহাবগ্গ টীকা (দীঘ)
2303 পাথিকবগ্গ টীকা
2304 সীলক্খন্ধবগ্গ-অভিনবটীকা-১
2305 সীলক্খন্ধবগ্গ-অভিনবটীকা-২
3101 মূলপণ্ণাস পালি
3102 মজ্ঝিমপণ্ণাস পালি
3103 উপরিপণ্ণাস পালি
3201 মূলপণ্ণাস অট্ঠকথা-১
3202 মূলপণ্ণাস অট্ঠকথা-২
3203 মজ্ঝিমপণ্ণাস অট্ঠকথা
3204 উপরিপণ্ণাস অট্ঠকথা
3301 মূলপণ্ণাস টীকা
3302 মজ্ঝিমপণ্ণাস টীকা
3303 উপরিপণ্ণাস টীকা
4101 সগাথাবগ্গ পালি
4102 নিদানবগ্গ পালি
4103 খন্ধবগ্গ পালি
4104 সলায়তনবগ্গ পালি
4105 মহাবগ্গ পালি (সংযুত্ত)
4201 সগাথাবগ্গ অট্ঠকথা
4202 নিদানবগ্গ অট্ঠকথা
4203 খন্ধবগ্গ অট্ঠকথা
4204 সলায়তনবগ্গ অট্ঠকথা
4205 মহাবগ্গ অট্ঠকথা (সংযুত্ত)
4301 সগাথাবগ্গ টীকা
4302 নিদানবগ্গ টীকা
4303 খন্ধবগ্গ টীকা
4304 সলায়তনবগ্গ টীকা
4305 মহাবগ্গ টীকা (সংযুত্ত)
5101 এককনিপাত পালি
5102 দুকনিপাত পালি
5103 তিকনিপাত পালি
5104 চতুক্কনিপাত পালি
5105 পঞ্চকনিপাত পালি
5106 ছক্কনিপাত পালি
5107 সত্তকনিপাত পালি
5108 অট্ঠকাদিনিপাত পালি
5109 নবকনিপাত পালি
5110 দশকনিপাত পালি
5111 একাদশকনিপাত পালি
5201 এককনিপাত অট্ঠকথা
5202 দুক-তিক-চতুক্কনিপাত অট্ঠকথা
5203 পঞ্চক-ছক্ক-সত্তকনিপাত অট্ঠকথা
5204 অট্ঠকাদিনিপাত অট্ঠকথা
5301 এককনিপাত টীকা
5302 দুক-তিক-চতুক্কনিপাত টীকা
5303 পঞ্চক-ছক্ক-সত্তকনিপাত টীকা
5304 অট্ঠকাদিনিপাত টীকা
6101 খুদ্ধকপাঠ পালি
6102 ধম্মপদ পালি
6103 উদান পালি
6104 ইতিবুত্তক পালি
6105 সুত্তনিপাত পালি
6106 বিমানবত্থু পালি
6107 পেতবত্থু পালি
6108 থেরগাথা পালি
6109 থেরীগাথা পালি
6110 অপদান পালি-১
6111 অপদান পালি-২
6112 বুদ্ধবংস পালি
6113 চরিয়াপিটক পালি
6114 জাতক পালি-১
6115 জাতক পালি-২
6116 মহানিদ্দেস পালি
6117 চূলনিদ্দেস পালি
6118 পটিসম্ভিদামগ্গ পালি
6119 নেত্তিপ্পকরণ পালি
6120 মিলিন্দপঞ্হ পালি
6121 পেটকোপদেস পালি
6201 খুদ্ধকপাঠ অট্ঠকথা
6202 ধম্মপদ অট্ঠকথা-১
6203 ধম্মপদ অট্ঠকথা-২
6204 উদান অট্ঠকথা
6205 ইতিবুত্তক অট্ঠকথা
6206 সুত্তনিপাত অট্ঠকথা-১
6207 সুত্তনিপাত অট্ঠকথা-২
6208 বিমানবত্থু অট্ঠকথা
6209 পেতবত্থু অট্ঠকথা
6210 থেরগাথা অট্ঠকথা-১
6211 থেরগাথা অট্ঠকথা-২
6212 থেরীগাথা অট্ঠকথা
6213 অপদান অট্ঠকথা-১
6214 অপদান অট্ঠকথা-২
6215 বুদ্ধবংস অট্ঠকথা
6216 চরিয়াপিটক অট্ঠকথা
6217 জাতক অট্ঠকথা-১
6218 জাতক অট্ঠকথা-২
6219 জাতক অট্ঠকথা-৩
6220 জাতক অট্ঠকথা-৪
6221 জাতক অট্ঠকথা-৫
6222 জাতক অট্ঠকথা-৬
6223 জাতক অট্ঠকথা-৭
6224 মহানিদ্দেস অট্ঠকথা
6225 চূলনিদ্দেস অট্ঠকথা
6226 পটিসম্ভিদামগ্গ অট্ঠকথা-১
6227 পটিসম্ভিদামগ্গ অট্ঠকথা-২
6228 নেত্তিপ্পকরণ অট্ঠকথা
6301 নেত্তিপ্পকরণ টীকা
6302 নেত্তিবিভাবিনী
7101 ধম্মসংগণী পালি
7102 বিভঙ্গ পালি
7103 ধাতুকথা পালি
7104 পুগ্গলপঞ্ঞাত্তি পালি
7105 কথাবত্থু পালি
7106 যমক পালি-১
7107 যমক পালি-২
7108 যমক পালি-৩
7109 পট্ঠান পালি-১
7110 পট্ঠান পালি-২
7111 পট্ঠান পালি-৩
7112 পট্ঠান পালি-৪
7113 পট্ঠান পালি-৫
7201 ধম্মসংগণি অট্ঠকথা
7202 সম্মোহবিনোদনী অট্ঠকথা
7203 পঞ্চপকরণ অট্ঠকথা
7301 ধম্মসংগণী-মূলটীকা
7302 বিভঙ্গ-মূলটীকা
7303 পঞ্চপকরণ-মূলটীকা
7304 ধম্মসংগণী-অনুটীকা
7305 পঞ্চপকরণ-অনুটীকা
7306 অভিধম্মাবতারো-নামরূপপরিচ্ছেদো
7307 অভিধম্মত্থসংগহো
7308 অভিধম্মাবতার-পুরাণটীকা
7309 অভিধম্মমাতিকাপালি


Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa

সেই ভগবদ্, অর্হৎ, সম্যকসম্বুদ্ধকে নমস্কার।

Paramatthadīpanī

পরমার্থদীপনী

Saṅgaha mahāṭīkā pāṭha

সঙ্গহ মহাটীকা পাঠ

Ganthārabbhakathā

গ্রন্থারম্ভ কথা

[Ka]

[ক]

Udayā [Pg.1] yassa ekassa, saddhammaraṃsi jālino;

Pabujjhiṃsu janambujā, jātikkhette mahāsare.

যাঁর—সেই অনন্য, সদ্ধর্মরূপ রশ্মিজাল বিস্তারকারী সর্বজ্ঞ বুদ্ধরূপ সূর্যদেবের—সর্বজ্ঞতা জ্ঞানরূপ উদয়াচল থেকে উদিত হওয়ার কারণে, দশসহস্র চক্রবালরূপ মহাহ্রদে পদ্মতুল্য মুক্তিকামী দেব-মনুষ্যরূপ জীবসমূহ প্রস্ফুটিত (চতুরার্য সত্য অবগত) হয়েছিল।

[Kha]

[খ]

Vandāmi taṃ mahāsūraṃ, mahāmoha tamonudaṃ;

Sañjātaṃ so hadaye mayhaṃ, tamokhandhaṃ panūdataṃ.

দশসহস্র চক্রবালকে আবৃতকারী মহামোহারূপ অন্ধকার বিনাশকারী সেই বুদ্ধরূপ সূর্যদেবকে আমি বন্দনা করি। সেই বুদ্ধদেব আমার হৃদয়ে উৎপন্ন তীব্র অবিদ্যারূপ অন্ধকার রাশি দূরীভূত করুন।

[Ga]

[গ]

Porāṇakehi viññūhi, vaṇṇitā vaṇṇanā bahū;

Dissanti idha lokamhi, abhidhammatthasaṅgahe.

অভিধম্মত্থসঙ্গহ গ্রন্থের ওপর প্রাচীন পণ্ডিতগণ কর্তৃক রচিত বহু ব্যাখ্যাগ্রন্থ (পুরাতন টীকা) বর্তমানে এই জগতে দেখতে পাওয়া যায়।

[Gha]

[ঘ]

Na tāhi tuṭṭhiṃ vindanti, ye sāratthā bhimānino;

Te maṃ saṅgamma yācanti, paramatthassa dīpanaṃ.

যাঁরা কেবল সারার্থ বা গভীর অর্থেরই সমাদর করেন, তাঁরা সেই পুরাতন টীকাগুলোর দ্বারা সন্তোষ লাভ করতে পারেন না। তাঁরা একত্রিত হয়ে আমার কাছে পরমার্থের প্রকাশক এক নতুন ব্যাখ্যাগ্রন্থ (টীকা) রচনার জন্য বারবার অনুরোধ করছেন।

[Ṅa]

[ঙ]

Mahaṇṇave ratanāni, uddharitvā dipavāsinaṃ;

Yathicchakaṃpi dajjeyyuṃ, na vattabbāva ūnatā.

মহাসমুদ্র থেকে রত্নসমূহ উত্তোলন করে যদি দ্বীপবাসীদের ইচ্ছানুযায়ী দানও করা হয়, তবুও মহাসমুদ্রে রত্নের কোনো ঘাটতি বা ক্ষয় হয়েছে বলে বলা যায় না।

[Ca]

[চ]

Tathevettha [Pg.2] vipulatthā, aṇṇave ratanūpamā;

Satakkhattuṃpi vaṇṇeyyuṃ, pariyādinnā na hessare.

ঠিক তেমনই, এই সঙ্গহ গ্রন্থের অর্থসমূহ অত্যন্ত বিশাল এবং সমুদ্রের রত্নতুল্য। শতবার ব্যাখ্যা করলেও এই অর্থসমূহ কখনো শেষ বা নিঃশেষ হবে না।

[Cha]

[ছ]

Tasmā tāsu vaṇṇanāsu, sāramādāya vaṇṇanaṃ;

Nānāsārattha sampuṇṇaṃ, uttāna padabyañjanaṃ.

অতএব, সেই পুরাতন টীকাগুলো থেকে সারবস্তু গ্রহণ করে, নানা প্রকার সারগর্ভ অর্থে পরিপূর্ণ এবং অত্যন্ত স্পষ্ট পদ ও বাক্যবিন্যাসযুক্ত—

[Ja]

[জ]

Nātisaṅkhepa vitthāraṃ, mandabuddhippabodhanaṃ;

Karissaṃ taṃ paramatthesu, suṇantu pāṭavatthinoti.

অতিসংক্ষিপ্ত বা অতিবিস্তৃত দোষমুক্ত এবং মন্দবুদ্ধিসম্পন্ন ব্যক্তিদেরও বোধোদয় ঘটাতে সক্ষম 'পরমার্থদীপনী' নামক এই নতুন টীকাগ্রন্থ আমি রচনা করব। পরমার্থ ধর্মে দক্ষতা অর্জনে ইচ্ছুক সাধু-সজ্জনগণ এই গ্রন্থটি মনোযোগ সহকারে শ্রবণ (অধ্যয়ন) করুন।

Pathamagāthā-paramatthadīpanī

প্রথম গাথা-পরমার্থদীপনী

1. Abhidhammatthasaṅgahaṃ kattukāmo anuruddhatthero saṅgahārabbhe tāva sappayojane pañcapiṇḍatthe dassento ādigātha māha. Pañcapiṇḍatthānāma ratanattayavandanā, ganthābhidheyyo, ganthappakāro, ganthābhidhānaṃ, ganthappayojanaṃ. Tattha tīsu ratanesu nippaccakārakaraṇaṃ ratanattayavandanānāma. Sā sammāsambuddhamatulaṃ sasaddhammagaṇuttamaṃ abhivādiyāti etehi padehi dassitā. Sakalena ganthena abhihitā padhānatthabhūtā cattāro abhidhammatthā ganthābhidheyyo. So abhidhammatthasaṅgahantipade abhidhammattha saddena dassito.

১. অভিধম্মত্থসঙ্গহ গ্রন্থ রচনা করতে ইচ্ছুক স্থবির অনিরুদ্ধ গ্রন্থের প্রারম্ভে প্রথমে প্রয়োজনসহ পাঁচটি পিণ্ডার্থ (সারসংক্ষেপ) প্রদর্শন করার উদ্দেশ্যে আদি গাথাটি বলেছেন। পাঁচটি পিণ্ডার্থ হলো—ত্রিরত্ন বন্দনা, গ্রন্থের অভিধেয় (বিষয়বস্তু), গ্রন্থের প্রকার (রচনারীতি), গ্রন্থের অভিধান (নামকরণ) এবং গ্রন্থের প্রয়োজন (উপকারিতা)। তার মধ্যে ত্রিরত্নের প্রতি পরম শ্রদ্ধাপূর্বক প্রণাম নিবেদন করাকে 'ত্রিরত্ন বন্দনা' বলা হয়। তা 'সম্মাসম্বুদ্ধমতুলং সসদ্ধম্মগণuত্তমং অভিবাদিয়' ইত্যাদি পদের দ্বারা প্রদর্শিত হয়েছে। সমগ্র গ্রন্থের দ্বারা প্রতিপাদিত এবং প্রধান বিষয়বস্তুস্বরূপ চারটি অভিধর্মার্থই হলো 'গ্রন্থের অভিধেয়'। তা 'অভিধম্মত্থসঙ্গহং' পদের অন্তর্গত 'অভিধম্মত্থ' শব্দের দ্বারা প্রদর্শিত হয়েছে।

[1] Vibhāvaniyaṃ pana

[১] বিভাবনী টীকায় কিন্তু—

Saṅgahitabhāvopi abhidheyyoyevāti katvā abhidheyyo abhidhammatthasaṅgahapadena dassitotivuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

'সংগৃহীত হওয়ার ভাবটিও গ্রন্থের অভিধেয় (বিষয়বস্তু)'- এই বিবেচনা করে 'অভিধম্মত্থসঙ্গহ' পদের দ্বারা অভিধেয় প্রদর্শিত হয়েছে বলে যে কথা বলা হয়েছে, তা সমীচীন নয়।

Na hi so appadhānatthabhūto saṅgahitabhāvo imasmiṃ piṇḍatthadassane abhidheyyo nāma bhavituṃ yuttoti. Ito paṭṭhāyaca ṭīkāyanti vutte imassa saṅgahassa dvīsu sīhaḷaṭīkāsu pathamāṭīkā daṭṭhabbā. Vibhāvaniyanti vutte etarahi pākaṭā dutīyā. Ṭīkāsūti vutte dvepi. Mahāṭīkāyanti vutte visuddhimagge mahāṭīkā daṭṭhabbā. Yañca vacanaṃ vibhāvaniyaṃpi āgataṃ, aññatthāpi āgataṃ, taṃpi idha vibhāvaniyaṃtveva vuccati āsannattāti. Sabhāgadhammasaṅgahavasena ganthavidhānākāro ganthappakāro. So pana saṅgaha saddena dassito.

কারণ, অপ্রধান বিষয়স্বরূপ 'সংগৃহীত হওয়ার ভাবটি' এই পিণ্ডার্থ প্রদর্শনে 'অভিধেয়' বা প্রধান বিষয়বস্তু হওয়া যুক্তিযুক্ত নয়—এরূপ জানা উচিত। আর এখান থেকে শুরু করে যখন 'টীকা' (টীকাযং) বলা হবে, তখন এই সঙ্গহ গ্রন্থের দুটি সিংহলী টীকার মধ্যে প্রথম (পুরাতন) টীকাটিকে বুঝতে হবে। যখন 'বিভাবনী' (বিভাবনিয়ং) বলা হবে, তখন বর্তমানে সুপরিচিত দ্বিতীয় টীকাটিকে বুঝতে হবে। যখন 'টীকাগুলোতে' (টীকাসু) বলা হবে, তখন উভয় টীকাকেই বুঝতে হবে। যখন 'মহাটীকায়' (মহাটীকাযং) বলা হবে, তখন বিশুদ্ধিমার্গের মহাটীকাকে বুঝতে হবে। আর যে বাক্য বিভাবনী টীকাতেও এসেছে এবং অন্য অট্ঠকথা ও টীকাতেও এসেছে, তাকেও এই নতুন টীকায় নিকটবর্তী হওয়ার কারণে 'বিভাবনী' নামেই উল্লেখ করা হয়েছে—এরূপ জানা উচিত। সমভাবাপন্ন ধর্মসমূহের সংগ্রহের মাধ্যমে গ্রন্থ রচনার যে প্রণালী, তাকে 'গ্রন্থের প্রকার' বলা হয়। তা 'সঙ্গহ' শব্দের দ্বারা প্রদর্শিত হয়েছে।

[2] Vibhāvaniyaṃ pana

[২] বিভাবনী টীকায় কিন্তু—

Abhidhammatthasaṅgahapadenāti [Pg.3] vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

'অভিধম্মত্থসঙ্গহ' পদের দ্বারা তা প্রদর্শিত হয়েছে বলে যে কথা বলা হয়েছে, তা সমীচীন নয়।

Na hi abhidhammatthasaddo ganthavidhānākāraṃ dīpetīti. Atthā nugatā ganthasamaññā vanthābhidhānaṃ. Taṃ abhidhammattha saṅgahapadena dassitaṃ. Saṅgahaganthe kate sati taduggahaparipucchādivasena anāyāsato laddhabbaṃ dhammānaṃ sarūpāvabodhādikaṃ anupādāparinibbānantaṃ ganthassa phalānuphalaṃ ganthappayojanaṃ taṃpi abhidhammatthasaṅgahapadeneva sāmatthiyato dassitaṃ.

কারণ, 'অভিধম্মত্থ' শব্দটি গ্রন্থ রচনার প্রণালীকে প্রকাশ করে না। অর্থানুসারী গ্রন্থের যে নাম, তাকে 'গ্রন্থের অভিধান' (নামকরণ) বলা হয়। তা 'অভিধম্মত্থসঙ্গহ' পদের দ্বারা প্রদর্শিত হয়েছে। সঙ্গহ গ্রন্থ রচিত হওয়ার পর, তা অধ্যয়ন ও প্রশ্নোত্তর ইত্যাদির মাধ্যমে অনায়াসে লাভযোগ্য ধর্মসমূহের প্রকৃত স্বরূপ উপলব্ধি করা থেকে শুরু করে অনুপাদিশেষ নির্বাণ লাভ পর্যন্ত গ্রন্থের যে মুখ্য ও গৌণ ফল, তাকে 'গ্রন্থের প্রয়োজন' (উপকারিতা) বলা হয়। তাও সামর্থ্যবশত 'অভিধম্মত্থসঙ্গহ' পদের দ্বারাই প্রদর্শিত হয়েছে।

[3] Vibhāvaniyaṃ pana

[৩] বিভাবনী টীকায় কিন্তু—

Saṅgahasaddenāti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

'সঙ্গহ' শব্দের দ্বারা তা প্রদর্শিত হয়েছে বলে যে কথা বলা হয়েছে, তা সমীচীন নয়।

Na hi abhidhammatthasaddena vinā anāyāsato saṃsiddhimattadīpakena saṅgahasaddamattena tādiso anupādāparinibbānanto payo janaviseso sakkā viññātuṃ, asaddhamma saṅgahānaṃpi loke sandissanatoti.

কারণ, 'অভিধম্মত্থ' শব্দ ব্যতিরেকে, কেবল অনায়াসে কার্যসিদ্ধি নির্দেশক 'সঙ্গহ' শব্দমাত্রের দ্বারা অনুপাদিশেষ নির্বাণ পর্যন্ত বিস্তৃত সেই বিশেষ উপকারিতা জানা সম্ভব নয়; যেহেতু জগতে অসদ্ধর্মের সংগ্রহও (অসদ্ধম্মসঙ্গহ) দেখতে পাওয়া যায়।

2. Tattha ratanattayavandanā tāva asaṅkheyyaappameyyappayojanā hoti. Yathāha –

২. সেখানে প্রথমত ত্রিরত্ন বন্দনা অসংখ্য ও অপ্রমেয় ফলদায়ক হয়ে থাকে। যেমন বুদ্ধ বলেছেন—

Te tādise pūjayato, nibbute akuto bhaye;

Na sakkā puññaṃ saṅkhātuṃ, yamettha mapi kenacīti.

যাঁরা নির্বাণপ্রাপ্ত এবং সর্বপ্রকার ভয়হীন, সেই প্রকার পূজনীয় বুদ্ধ ও আর্যগণের পূজা করলে যে পুণ্য অর্জিত হয়, এই জগতে কোনো ব্যক্তির পক্ষেই সেই পুণ্যের পরিমাপ করা সম্ভব নয়।

Ya metthamapītiettha yenakenaci api manussenavā devenavā brahmunāvā saṅkhātuṃ na sakkāti yojanā. Ṭīkākārāpi taṃ payojanaṃ tattha tattha bahudhā papañcenti. Saṅgahakārā pana antarāyanīvāraṇameva visesato paccāsīsanti. Saṅgahakārā tica buddhaghosattherādayo aṭṭhakathācariyā vuccanti.

'যমেত্থমপি' পদের যোজনা (অন্বয়) হলো—এই জগতে মানুষ, দেব বা ব্রহ্মা—কারো পক্ষেই সেই পুণ্যের পরিমাপ করা সম্ভব নয়। টীকাকারগণও সেই বন্দনার ফল বিভিন্ন স্থানে বহুভাবে বিস্তারিত করেছেন। কিন্তু অট্ঠকথাকারগণ বিশেষ করে অন্তরায় (বিঘ্ন) নিবারণকেই প্রত্যাশা করেন। এখানে 'সঙ্গহকার' বলতে স্থবির বুদ্ধঘোষ প্রমুখ অট্ঠকথাকারগণকে বোঝানো হয়েছে।

Nippaccakārassetassa,Katassa ratanattaye;

Ānubhāvena sosetvā,Antarāye asesatoti hi vuttaṃ.

কারণ বলা হয়েছে—'ত্রিরত্নের প্রতি কৃত এই প্রণামের প্রভাবে সর্বপ্রকার অন্তরায় সম্পূর্ণরূপে দূরীভূত (শুষ্ক) করে—'

3. Kathañca [Pg.4] ratanattayavandanāya antarāyanīvāraṇaṃ hotīti. Vuccate-ratanattayavandanā hi nāma vandanākiriyābhinipphādako sattakkhattuṃ sattakkhattuṃ anekakoṭisatasahassavāre pavattamāno mahanto puññābhisando puññappavāho. So ca anuttaresu buddhādīsu puññakkhettesu saṃvaḍḍhitattā therassa ca uḷāracchandasaddhābuddhiguṇehi paribhāvitattā mahājutiko mahapphalo mahānisaṃso ca puññātisayo hoti. So sayaṃ payogasampattibhāve ṭhatvā bahiddhā vipattipaccaye apanetvā sampattipaccaye upanetvā atipaṇītautucittāhāra samuṭṭhitānaṃ sarīraṭṭhakadhātūnaṃ upabrūhanaṃ katvā paṭisandhito paṭṭhāya laddho kāsassa janakakammassa anubalaṃ deti. Aladdhokāsassa ca puññantarassa okāsalābhaṃ karoti. Atha laddhānubalena laddho kāsena ca tadubhayena puññena nibbattā rūpārūpasantatiyo therasantāne yamakamahānadiyo viya balavabalavanti yo hutvā pavattanti. Tadā tasmiṃ iṭṭhaphalaghanaparipūrite therasantāne aniṭṭhaphalabhūtānaṃ rogādi antarāyānaṃ uppattiyā okāso nāma natthīti iṭṭhaphalasantānavibādhakāni aniṭṭhaphalasantānajanakāni ca apuññakammāni dūrato apanītāneva honti. Na hi kammānināma puññāni apuññāni ca attano vipākuppattiyā okāse asati vipaccantīti. Tato tasmiṃ santāne āyuvaṇṇā dayo iṭṭhaphaladhammā yāva ganthaniṭṭhānā yāva āyukappapariyo sānāpi vā vaḍḍhanapakkhe ṭhatvā pavattanti. Yathāha –

৩. ত্রিরত্ন বন্দনার দ্বারা কীভাবে অন্তরায় নিবারণ হয়? উত্তর দেওয়া হচ্ছে—ত্রিরত্ন বন্দনা হলো বন্দনাক্রিয়া সম্পাদনকারী, প্রতি মুহূর্তে শতসহস্র কোটিবার উৎপন্ন হওয়া এক মহান পুণ্যরাশি বা পুণ্যের প্রবাহ। আর সেই পুণ্যপ্রবাহ অনুত্তর বুদ্ধাদি পুণ্যক্ষেত্রে উৎপন্ন হওয়ার কারণে এবং স্থবির অনিরুদ্ধের মহান ছন্দ (আকাঙ্ক্ষা), শ্রদ্ধা ও বুদ্ধগুণানুস্মৃতি দ্বারা ভাবিত হওয়ার কারণে মহাতেজস্বী, মহাফলদায়ক ও মহানুশংসবিশিষ্ট এক অতিশয় পুণ্য হয়ে থাকে। সেই পুণ্য নিজে প্রয়োগসম্পত্তিরূপে অধিষ্ঠিত হয়ে বাহ্যিক বিপত্তি-প্রত্যয়সমূহকে (অশুভ কারণ) দূরীভূত করে এবং সম্পত্তি-প্রত্যয়সমূহকে (শুভ কারণ) উপনীত করে অত্যন্ত প্রণীত ঋতু, চিত্ত ও আহারজনিত স্থবিরের শরীরের ধাতুসমূহের পুষ্টিসাধনপূর্বক প্রতিসন্ধিকাল থেকে লব্ধাবকাশ (সুযোগপ্রাপ্ত) জনক কর্মকে অতিরিক্ত বল প্রদান করে। আর যে অন্য পুণ্যকর্ম সুযোগ পায়নি, তাকে ফল দেওয়ার সুযোগ করে দেয়। তখন অতিরিক্ত বলপ্রাপ্ত এবং সুযোগপ্রাপ্ত উভয় প্রকার পুণ্যকর্মের দ্বারা উৎপন্ন রূপ ও অরূপের (নাম-রূপ) সন্ততিসমূহ স্থবিরের চিত্ত-সন্তানে যুগল মহানদীর মতো অত্যন্ত বেগবতী হয়ে প্রবাহিত হতে থাকে। তখন ইষ্টফলসমূহে পরিপূর্ণ সেই স্থবিরের সন্তানে অনিষ্টফলস্বরূপ রোগব্যাধি আদি অন্তরায়ের উৎপত্তির কোনো সুযোগই থাকে না। অতএব, ইষ্টফলের প্রবাহে বাধাদানকারী এবং অনিষ্টফলের প্রবাহ উৎপাদনকারী অকুশল কর্মসমূহ বহু দূরে অপসারিত হয়ে যায়। কারণ, কুশল বা অকুশল কর্মসমূহ নিজের বিপাক (ফল) প্রদানের সুযোগ না পেলে ফলদান করতে পারে না। ফলে সেই সন্তানে আয়ু, বর্ণ আদি ইষ্টফলসমূহ গ্রন্থ সমাপ্ত হওয়া পর্যন্ত অথবা আয়ুষ্কাল শেষ হওয়া পর্যন্ত কেবল বৃদ্ধিপ্রাপ্ত হতেই থাকে। যেমন বুদ্ধ বলেছেন—

Abhi vādanasīlissa, niccaṃ vuḍḍhāpacāyino;

Cattāro dhammā vaḍḍhanti, āyuvaṇṇo sukhaṃ balanti.

যিনি সর্বদা অভিবাদনশীল এবং গুরুজনদের প্রতি শ্রদ্ধাশীল, তাঁর আয়ু, বর্ণ, সুখ ও বল—এই চারটি ধর্ম সর্বদা বৃদ্ধি পায়।

Evaṃ tāya vandanāya antarāyanīvāraṇaṃ hotīti. Tasmā saṅgahārabbhe ratanattayavandanākaraṇaṃ therassa attanā ārabbha mānasaṅgahassa anantarāyena parisamāpanutthaṃ. Na kevalañca therasseva, sotūnañca saṅgahaṃ gaṇhantānaṃ ādimhiyeva ratanattaya vandanā siddhito anantarāyena gahaṇa kiccasampajjanatthanti.

এভাবে সেই বন্দনার দ্বারা অন্তরায় নিবারণ হয়ে থাকে। অতএব, গ্রন্থের প্রারম্ভে ত্রিরত্ন বন্দনা করা স্থবির অনিরুদ্ধ কর্তৃক আরব্ধ সঙ্গহ গ্রন্থটি নির্বিঘ্নে সমাপ্ত করার জন্য ফলপ্রসূ হয়। কেবল স্থবিরের জন্যই নয়, বরং এই সঙ্গহ গ্রন্থ অধ্যয়নকারী ছাত্রগণেরও প্রারম্ভেই ত্রিরত্ন বন্দনা সম্পন্ন হওয়ার কারণে নির্বিঘ্নে অধ্যয়নকার্য সুসম্পন্ন হওয়ার জন্য তা সহায়ক হয়—এরূপ জানা উচিত।

[4] Vibhāvaniyaṃ pana

[৪] বিভাবনী টীকায় কিন্তু—

Sattasu [Pg.5] javanesu pathamajavana vaseneva vandanā payojanaṃ vibhāvitaṃ viya dissati. ‘‘Diṭṭhadhammavedanīyabhūtā’’ti hi tattha vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

সাতটি জবন চিত্তের মধ্যে কেবল প্রথম জবনের প্রভাবেই বন্দনার ফল লাভ হয়—এমনটি বিভাবনী টীকায় প্রদর্শিত হয়েছে বলে মনে হয়। কারণ সেখানে বলা হয়েছে—'তা দৃষ্টধর্মবেদনীয় (এই জন্মেই ফলদায়ক) হয়ে থাকে'। কিন্তু তা সমীচীন নয়।

Upatthambhanakiccasseva idha adhippetattā. Tassa ca sattasupi javanesu upaladdhattāti. Yathā hi āhārarūpassa dvīsu kiccesu ojaṭṭhamakarūpajananakiccaṃ parittakaṃ appamattakaṃ hoti. Catussanta tirūpupatthambhanakiccameva mahantaṃ adhimattaṃ. Tathāhi paṭṭhānepi tadupatthambhanakiccameva gahetvā kabaḷīkāro āhāro imassa kāyassa āhārapaccayena paccayoti vibhaṅgavāro vibhatto. Evamevaṃ idhapi pathamajavanassa avunāva vipākajananakiccaṃ parittakaṃ appamattakaṃ hoti. Ahetukavipākamattaṃ janetīti aṭṭhakathāsu vuttaṃ. Kammantarupatthambhanakiccameva mahantaṃ adhimattaṃ. Tañca sattasupi javanesu upalabbhati yevāti. Yasmā pana ganthābhidheyye ganthappakāre ganthappayojane ca ādito vivitesati sotu janānaṃ ganthassavane ussāho jāyati. Tasmā tesaṃ ganthā bhidheyyādīnaṃ dassanaṃ ganthe ussāhajananatthaṃ. Ganthābhidhānadassanaṃ vohārasukhatthanti. Idamettha piṇḍatthadassanaṃ.

কারণ, এখানে (ত্রিরত্ন বন্দনার ক্ষেত্রে) কেবল 'উপষ্টম্ভন কৃত্য' (উপকারক বা সমর্থনকারী কার্য) অভিপ্রেত এবং তা সাতটি জবনেই পাওয়া যায়। যেমন—আহার রূপের দুটি কৃত্যের মধ্যে 'ওজট্ঠমক রূপ' (অষ্টমক রূপ) উৎপাদন করার কৃত্যটি অত্যন্ত সামান্য ও অল্প। কিন্তু চতুঃসন্ততি রূপকে উপষ্টম্ভন (সমর্থন) করার কৃত্যটিই অত্যন্ত মহান ও বলবান। সেই কারণেই পট্ঠান পালিতেও সেই উপষ্টম্ভন কৃত্যকে গ্রহণ করেই 'কবলীকার আহার এই শরীরের আহার-প্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয়'—এভাবে বিভঙ্গবার বিভক্ত করা হয়েছে। ঠিক তেমনই, এখানেও প্রথম জবনের এই জন্মেই বিপাক (ফল) উৎপাদন করার কৃত্যটি অত্যন্ত সামান্য ও অল্প। তা কেবল অহেতুক বিপাকমাত্র উৎপন্ন করে—এরূপ অট্ঠকথাগুলোতে বলা হয়েছে। কিন্তু অন্য কর্মকে উপষ্টম্ভন (সমর্থন) করার কৃত্যটিই অত্যন্ত মহান ও বলবান। আর তা সাতটি জবনেই পাওয়া যায়। যেহেতু গ্রন্থের অভিধেয়, গ্রন্থের প্রকার এবং গ্রন্থের প্রয়োজন প্রারম্ভেই জানা থাকলে শ্রোতা বা শিক্ষার্থীদের গ্রন্থ শ্রবণে উৎসাহ জাগ্রত হয়, তাই সেই অভিধেয় আদি প্রদর্শন করা গ্রন্থে উৎসাহ সৃষ্টির জন্য এবং গ্রন্থের নাম প্রদর্শন করা লোকব্যবহারের সুবিধার জন্য—এরূপ জানা উচিত। এটিই হলো এখানে পিণ্ডার্থের (সারসংক্ষেপের) প্রদর্শন।

4. Ayaṃ pana padattho. Sammāca bujjhi sāmañca bujjhīti sammā sambuddho. Ettha ca sammāsaddo aviparītatthe nipāto. So bujjhitabbesu ñeyyadhammesu bujjhanakriyāya asesabyāvibhāvaṃ dīpeti. Tathāhi padesañāṇe ṭhitā paccekabuddhādayo attano visaye eva aviparītaṃ bujjhanti. Avisaye pana andhakāre paviṭṭhāviya hontīti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Visayo ca tesaṃ appamattakova sabbaññuvisayaṃ upādāya yathā hattha puṭe ākāso appamattakova ajaṭākāsaṃ upādāyāti. Te hi phassādīsu dhammesu ekadhammampi sabbākārato bujjhituṃ nasakkontīti. Sabbaññubuddhānaṃ pana avisayo nāma natthi, yattha te viparītaṃ bujjheyyuṃ. Te hi anamatagge saṃsāre anantāsu ca [Pg.6] lokadhātūsu tiyaddhagate addhamuttake ca dhamme hatthamaṇike viya samasame katvā bujjhanti. Sabbe dhammā sabbākārena buddhassa bhagavato ñāṇamukhe āpāta māgacchantīti hi vuttaṃ. Tattha ñāṇamukheti sabbaññuṃmahābhavaṅgaṃ sandhāyāha. Tattha hi te dhammā bodhimaṇḍe sabbaṃ abhidhammaṃ sammasanato paṭṭhāya niccakālaṃ upaṭṭhahantīti. Sabbaññubuddhā pana yattake dhamme vicāretuṃ icchanti. Tattake dhamme āvajjanāya visuṃ katvā āvajjitvā vicārentīti. Nanu dhammā mahantā bhavaṅgaṃ parittakanti na codetabbametaṃ. Arūpadhammānañhi paramukkaṃsapattānaṃ esa ānubhāvoti. Saṃsaddo pana sāmanti etassa atthe upasaggo. So bhagavato paṭivedhadhammesu anācariyakataṃ dīpeti. Na me ācariyo atthīti hi vuttaṃ. Nanu bhagavato tatīyacatutthāruppa samāpattiyo āḷārudakamūlikāti. Saccaṃ. Tā pana analaṅkaritvā laddhamattāva hutvā chaḍḍitattā pacchā bujjhanakriyāya pādakamattāpi nahonti. Kuto paṭivedhadhammāti. Tasmā tā bhagavato buddhabhāve sācariyakataṃ na sādhentīti. Ayamettha pāḷi anugato attho. Yathāha –

৪. এটিই পদের অর্থ। যিনি সম্যকভাবে এবং স্বয়ং সত্যসমূহ জেনেছেন, তাই তিনি 'সম্যাসম্বুদ্ধ'। আর এখানে 'সম্মা' শব্দটি অবিকৃত বা অভ্রান্ত অর্থে ব্যবহৃত একটি নিপাত (অব্যয়)। তা জ্ঞেয় ধর্মসমূহের (জানার যোগ্য বিষয়সমূহের) জানার ক্রিয়ার ক্ষেত্রে কোনো অবশেষ না রেখে সম্পূর্ণভাবে জানার অবস্থাকে প্রকাশ করে। কারণ, আংশিক জ্ঞানে প্রতিষ্ঠিত প্রত্যেকবুদ্ধ আদিগণ কেবল নিজেদের বিষয়েই অভ্রান্তভাবে জানেন। কিন্তু নিজেদের বিষয়ের বাইরে তারা যেন অন্ধকারে প্রবেশ করার মতো হন—এ কথা অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে। সর্বজ্ঞ বুদ্ধের বিষয়ের তুলনায় তাদের বিষয় অত্যন্ত সামান্য, যেমন অসীম আকাশের তুলনায় অঞ্জলিবদ্ধ আকাশ অত্যন্ত সামান্য। কারণ তারা স্পর্শ আদি ধর্মসমূহের মধ্যে একটি ধর্মকেও সমস্ত প্রকারে জানতে সক্ষম নন। কিন্তু সর্বজ্ঞ বুদ্ধগণের অবিষয় বলে কিছু নেই, যেখানে তারা বিপরীত বা ভুল জানবেন। কারণ তারা অনাদি সংসারে এবং অনন্ত লোকধাতুতে বিদ্যমান ত্রিকালীন এবং কালমুক্ত ধর্মসমূহকে হাতের তালুতে রাখা মণির মতো সমানভাবে ও স্পষ্টভাবে জানেন। বলা হয়েছে যে, সমস্ত ধর্ম সমস্ত প্রকারে ভগবান বুদ্ধের জ্ঞানদ্বারে প্রতিভাত হয়। সেখানে 'জ্ঞানদ্বার' বলতে সর্বজ্ঞতা-মহাভাবাঙ্গ চিত্তকে নির্দেশ করা হয়েছে। কারণ বোধিমণ্ডে সমস্ত অভিধর্ম অনুধাবন করার সময় থেকে শুরু করে সেই সর্বজ্ঞতা-ভাবাঙ্গে সর্বদা সেই ধর্মসমূহ প্রতিভাত থাকে। তবে সর্বজ্ঞ বুদ্ধগণ যতটুকু ধর্ম বিচার করতে চান, ততটুকু ধর্মকে আবর্জনের (মনোযোগের) মাধ্যমে পৃথক করে বিচার করেন। 'ধর্মসমূহ তো অনন্ত, কিন্তু ভাবাঙ্গ চিত্ত তো সীমিত'—এমন আপত্তি করা উচিত নয়। কারণ পরম উৎকর্ষে পৌঁছানো অরূপ (মানসিক) ধর্মসমূহের প্রভাব এমনই হয়। আর 'সং' শব্দটি 'স্বয়ং' অর্থে ব্যবহৃত একটি উপসর্গ। তা ভগবানের প্রতিবেধ-ধর্মে (সত্য উপলব্ধিতে) আচার্যহীনতা প্রকাশ করে। কারণ বলা হয়েছে, "আমার কোনো আচার্য নেই।" 'ভগবানের তৃতীয় ও quarto অরূপ সমাপত্তি কি আড়ার ও উদক নামক আচার্যদ্বয়ের মাধ্যমে লাভ হয়নি?'—হ্যাঁ, তা সত্য। কিন্তু সেগুলো অলঙ্কৃত না করে কেবল লাভমাত্র করে পরবর্তীতে বর্জন করার কারণে, সেগুলো পরে বুদ্ধত্ব লাভের ক্রিয়ার ক্ষেত্রে সামান্য ভিত্তিভূমিও হয় না। তাহলে প্রতিবেধ-ধর্মের কথা আর কী বলা যাবে! অতএব, সেগুলো ভগবানের বুদ্ধত্ব লাভের ক্ষেত্রে স-আচার্যত্ব প্রমাণ করে না। এটিই এখানে পালি অনুসারে অনুগত অর্থ। যেমন বলা হয়েছে—

Tattha katamo ca puggalo sammāsambuddho. Idhekacco puggalo pubbe ananussutesu dhammesu sāmaṃ saccāni abhisambujjhi. Tattha ca sabbaññutaṃ pāpuṇāti. Balesu ca vasibhāvaṃ. Ayaṃ vuccati puggalo sammāsambuddhoti.

সেখানে সম্যাসম্বুদ্ধ পুদ্গল (ব্যক্তি) কে? এই লোকে কোনো কোনো পুদ্গল পূর্বে না শোনা ধর্মসমূহে স্বয়ং সত্যসমূহ অভিসম্বুদ্ধ (উপলব্ধি) করেন। এবং সেখানে সর্বজ্ঞতা লাভ করেন এবং বলসমূহে (দশবলে) বশীভাব (আধিপত্য) লাভ করেন। এই পুদ্গলকে 'সম্যাসম্বুদ্ধ' বলা হয়।

Tatthāti nimitte bhummaṃ. Balesūti dasabala ñāṇesu. Vasibhāvanti issarabhāvaṃ. Etthaca pubbe. La. Sāmantietena saṃsaddassa atthaṃ dasseti. Tatthātiādinā [sammāsaddassaatthanti. Sammāsambuddhapadaṃ]

'তত্থ' (সেখানে) বলতে নিমিত্ত অর্থে সপ্তমী বিভক্তি। 'বলেসু' বলতে দশবল জ্ঞানে। 'বসীভাবং' বলতে ঈশ্বরভাব (আধিপত্য)। আর এখানে 'পূর্বে... স্বয়ং'—এর দ্বারা 'সং' শব্দের অর্থ প্রদর্শন করা হয়েছে। 'তত্থ' ইত্যাদির দ্বারা সম্যাসম্বুদ্ধ পদটি সমাপ্ত।

5. Idāni thero attano vandanaṃ suṭṭhubalavaṃ karonto atulanti āha. Anekaguṇapadavisayā hi vandanā suṭṭhutaraṃ balavatī hotīti. Nanu ekaguṇapadavisayāpi vandanā antarā yanīvāraṇesamatthā siyāti kiṃ dutīyenāti. Na na samatthā. Viññujātikā pana satthuguṇatthomane mattakārino nāma na honti[Pg.7]. Thero ca tesaṃ aññataro. Tvaṃ pana aviññujātiko. Tasmā mattaṃ karonto codesīti. Apica. Na kevalaṃ antarā yanīvāraṇameva vandanāya icchitabbaṃ hoti. Athakho paññāpāṭavādiatthopi icchitabboyeva. Sopi hi anāyāsena gantha niṭṭhānassa ganthapārisuddhiyā ca paccayo hotīti. Anussatiṭṭhānesu hi cittabhāvanā cittasamādhānāvahā hoti. Citta samādhāne ca sati paññātikkhāsūrā hutvā pahati. Samāhito bhikkhave yathābhūtaṃ pajānātīti hi vuttaṃ. Tasmā tadatthāyapi attano vandanā suṭṭhu balavatī kātabbāyevāti.

৫. এখন স্থবির নিজের বন্দনাকে অত্যন্ত শক্তিশালী করার জন্য 'অতুলং' (অতুলনীয়) বলেছেন। কারণ অনেক গুণবাচক পদবিশিষ্ট বন্দনা অত্যন্ত শক্তিশালী হয়। 'একটি গুণবাচক পদবিশিষ্ট বন্দনাও তো অন্তরায় নিবারণে সমর্থ হতে পারে, তাহলে দ্বিতীয় পদের কী প্রয়োজন?'—এমন নয় যে তা সমর্থ নয়। সমর্থ অবশ্যই। কিন্তু বিজ্ঞ ব্যক্তিগণ বুদ্ধের গুণ কীর্তনে কোনো সীমা নির্ধারণ করেন না। স্থবিরও তাদেরই একজন। কিন্তু তুমি তো অবিজ্ঞ। তাই তুমি সীমা নির্ধারণ করে আপত্তি করছ। তাছাড়া, বন্দনার মাধ্যমে কেবল অন্তরায় নিবারণই কাম্য নয়, বরং প্রজ্ঞার তীক্ষ্ণতা আদি লাভও কাম্য। তাও অনায়াসে গ্রন্থ সমাপ্তি এবং গ্রন্থের বিশুদ্ধতার কারণ হয়। কারণ অনুস্মৃতি স্থানসমূহে চিত্তভাবনা চিত্তের একাগ্রতা (সমাধি) বয়ে আনে। আর চিত্তের সমাধি হলে প্রজ্ঞা তীক্ষ্ণ ও বীর্যবান হয়ে কাজ করে। কারণ বলা হয়েছে, 'হে ভিক্ষুগণ, সমাহিত ব্যক্তি যথার্থভাবে জানতে পারে।' অতএব, সেই উদ্দেশ্যেও নিজের বন্দনাকে অত্যন্ত শক্তিশালী করা উচিত।

[5] Vibhāvaniyaṃ pana

[৫] বিভাকনীতে অবশ্য—

‘‘Yathāvuttavacanattha yogepi sammāsambuddhasaddassa bhagavati samaññāvasena pavattattā atulanti iminā vise setī’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“পূর্বোক্ত বচনর্থের যোগ থাকা সত্ত্বেও, ভগবানের ক্ষেত্রে 'সম্যাসম্বুদ্ধ' শব্দটি সংজ্ঞা (নাম) হিসেবে ব্যবহৃত হওয়ায় 'অতুলং' পদের দ্বারা বিশেষিত করা হয়েছে”—যা বলা হয়েছে, তা সুন্দর নয়।

Mahantañhi satthuguṇapadānaṃ majjhe etaṃ sammāsambuddhapadaṃ, cando viya tārakānaṃ majjhe. Tasmā taṃ sabhāvaniruttiṃ jānantānaṃsantike bhāvatthasuññaṃ satthusamaññāmattaṃ bhavituṃ nārahati. Aññesaṃ pana padasahassaṃ vuccamānaṃpi satthu samaññāmattameva sampajjatīti. Tulayitabbo aññena saha pamitabboti tulo. Na tulo atulo, natthitulo sadiso etassāti vā atulo. Bhagavā. Na hi atthi bhagavato attanā sadiso koci lokasminti. Yathāha –

কারণ বুদ্ধের গুণবাচক পদসমূহের মধ্যে এই 'সম্যাসম্বুদ্ধ' পদটি অত্যন্ত মহৎ, যেমন নক্ষত্ররাজির মধ্যে চন্দ্র। অতএব, স্বভাব-নিরুক্তি জ্ঞানীদের কাছে তা ভাবার্থহীন কেবল বুদ্ধের নামমাত্র হতে পারে না। কিন্তু অন্যদের কাছে হাজারো পদ বলা হলেও তা বুদ্ধের নামমাত্রই মনে হয়। অন্যের সাথে তুলনা বা পরিমাপ করা যায় যা, তা 'তুল'। যা তুল নয়, তা 'অতুল'; অথবা যার কোনো তুল বা সদৃশ নেই, তিনি 'অতুল'। তিনি ভগবান। কারণ এই লোকে ভগবানের নিজের সদৃশ কেউ নেই। যেমন বলা হয়েছে—

Na me ācariyo atthi, sadiso me na vijjati;

Sadevakasmiṃ lokasmiṃ, natthi me paṭipuggaloti.

আমার কোনো আচার্য নেই, আমার সদৃশ কেউ বিদ্যমান নেই; দেবলোকসহ এই জগতে আমার কোনো প্রতিপুদ্গল (প্রতিদ্বন্দ্বী) নেই।

Anacchariyañcetaṃ, yaṃ buddhabhūtassa atulattaṃ. Sampatijātassapi panassa atulatā paññāyati. Tadā hi mahāpuriso sampatijātova samāno puratthimadisābhimukho aṭṭhāsi. Tasmiṃ disā bhāge anantāni cakkavāḷāni ekaṅgaṇāni ahesuṃ. Tesu ṭhitā devabrahmāno mahāpurisa idha tumhehi sadiso natthi. Kuto uttaritaroti [Pg.8] paramāya pujāya pūjesuṃ. Evaṃ sesadisāsupi. Tadā mahāpuriso attano sabbalokaggabhāvaṃ ñatvā aggohamasmi lokassa, seṭṭhohamasmilokassa, jeṭṭhohamasmilokassa ayamanti mājāti, natthi dāni punabbhavoti evaṃ achambhivācaṃ nicchāresīti. Idaṃpi anacchariyaṃ, yaṃ pacchimabhavaṃ pattassa atulattaṃ. Yadā pana so sumedhabhūto dīpaṅkarabuddhassa santike niyatabyākaraṇaṃ gaṇhi. Tadāpi thapetvā dīpaṅkarasammāsambuddhaṃ pāramitāguṇehi tena sadiso koci nattheva. Natthibhāvocassa tadā pavatte hi dasasahassilokadhātukampanādīhi asādhāraṇapāṭihāriyehi dīpetabbo. Tāni hi paccekabodhisattānaṃ satasahassaṃpi pavattetuṃ na sakkhissatiyeva. Kuto sāvakabodhi sattānanti. Teneva hi tadā pavattipāramipavicayaññāṇaṃ attano visaye sabbaññuthaññāṇagatikanti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Sāvakabodhisattāpi hi yato paṭṭhāya attano bodhiyā anurūpe sambhāradhamme sayameva jānituṃ sakkonti. Tato paṭṭhāya anivattidhammā hutvā vattānusārimahāputhujjanabhāvaṃ atikkamitvā bodhisattabhūmiṃ okkantā honti. Ekena pariyāyena niyatā sambodhiparāyanā ca nāma honti. Tadā eva buddhānaṃ sammukhibhāve sati niyatabyākaraṇaṃ labhanti. Sabbaññu bodhisatta paccekabodhisattesu vattabbameva natthīti.

বুদ্ধ হওয়ার পর তাঁর যে অতুলনীয়তা, তা আশ্চর্যজনক নয়। এমনকি সদ্যোজাত অবস্থায়ও তাঁর অতুলনীয়তা প্রকাশ পেয়েছিল। তখন মহাপুরুষ সদ্যোজাত হয়েই পূর্ব দিকে মুখ করে দাঁড়িয়েছিলেন। সেই দিকে অনন্ত চক্রবাল এক প্রাঙ্গণে পরিণত হয়েছিল। সেখানে অবস্থিত দেব ও ব্রহ্মাগণ 'হে মহাপুরুষ, এখানে আপনার সদৃশ কেউ নেই, শ্রেষ্ঠতর আর কে হবে!'—এই বলে পরম পূজায় পূজা করেছিলেন। অন্যান্য দিকেও অনুরূপ হয়েছিল। তখন মহাপুরুষ নিজের সর্বলোক-শ্রেষ্ঠত্ব জেনে 'আমিই লোকের অগ্র, আমিই লোকের শ্রেষ্ঠ, আমিই লোকের জ্যেষ্ঠ, এটিই আমার শেষ জন্ম, এখন আর পুনর্জন্ম নেই'—এইরূপ নির্ভীক বাণী উচ্চারণ করেছিলেন। এটিও আশ্চর্যজনক নয় যে, শেষ জন্ম প্রাপ্ত ব্যক্তির অতুলনীয়তা থাকবে। কিন্তু যখন তিনি সুমেধ তাপস রূপে দীপঙ্কর বুদ্ধের সমীপে নিয়ত ব্যাকরণ (ভবিষ্যদ্বাণী) গ্রহণ করেছিলেন, তখনও দীপঙ্কর সম্যাসম্বুদ্ধকে বাদ দিলে পারমী গুণের দিক থেকে তাঁর সদৃশ কেউ ছিল না। তাঁর সেই সদৃশহীনতা তখন সংঘটিত দশসহস্র লোকধাতু কম্পন আদি অসাধারণ প্রাতিহার্য দ্বারা প্রদর্শিত হয়। কারণ সেই প্রাতিহার্যসমূহ লক্ষ প্রত্যেকবোধিসত্ত্বও ঘটাতে সক্ষম হতেন না, তাহলে শ্রাবকবোধিসত্ত্বদের কথা আর কী বলা যাবে! সেইজন্যই তখন উৎপন্ন পারমী-প্রবিচয় জ্ঞান নিজের বিষয়ে সর্বজ্ঞতা জ্ঞানের সমতুল্য ছিল—এ কথা অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে। কারণ শ্রাবকবোধিসত্ত্বগণও যে সময় থেকে নিজের বোধির অনুরূপ সম্ভার-ধর্মসমূহ স্বয়ং জানতে সক্ষম হন, সে সময় থেকে তারা অপশ্চাৎগামী হয়ে সংসারানুসারী মহাপুথুজ্জনের অবস্থা অতিক্রম করে বোধিসত্ত্বভূমিতে অবতীর্ণ হন। এক অর্থে তারা নিয়ত এবং সম্বোধিপরায়ণ হন। তখনই বুদ্ধগণের সম্মুখে উপস্থিত হলে নিয়ত ব্যাকরণ লাভ করেন। সর্বজ্ঞ বোধিসত্ত্ব ও প্রত্যেক বোধিসত্ত্বদের ক্ষেত্রে তো বলার অপেক্ষাই রাখে না।

[6] Vibhāvaniyaṃ pana

[৬] বিভাকনীতে অবশ্য—

Samitatthe yyakārassa akārassa vā vasena etaṃ siddhanti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

'সমিত' (শান্ত) অর্থে 'য্য' কার বা 'অ' কারের প্রভাবে এটি সিদ্ধ হয়েছে—যা বলা হয়েছে, তা সুন্দর নয়।

Na hi tulasaddo dhātusiddho kammasādhano ca bhavituṃ na yutto. Tulayituṃ asakkuṇeyyoti atulo. Appame yyoti hi ṭīkāyaṃ vuttaṃ. Etena tulasaddo kammasādhanoti dipeti. Evañca sati kammasādhaneneva tadatthasiddhito kiṃ tato samitatthe yyakārassaakārassa vā cintāyāti. Vatticchānugato saddappayogoti katvā etaṃ vuttanti ce. Na. Yathā [Pg.9] sutaṃ yuttaṃ vajjetvā assutassa parikappanāya payo janābhāvatoti. [Atula padaṃ]

কারণ 'তুল' শব্দটি ধাতুসিদ্ধ এবং কর্মসাধন হওয়া অযৌক্তিক নয়। 'যা তুলনা করা অসম্ভব, তা অতুল' অর্থাৎ 'অপ্রমেয়'—এ কথাই টীকাতে বলা হয়েছে। এর দ্বারা প্রদর্শিত হয় যে 'তুল' শব্দটি কর্মসাধন। আর এমন হলে কর্মসাধনের দ্বারাই যখন সেই অর্থ সিদ্ধ হয়, তখন 'সমিত' অর্থে 'য্য' কার বা 'অ' কারের কল্পনা করার কী প্রয়োজন? যদি বলা হয় যে, বক্তার ইচ্ছানুসারেই শব্দের প্রয়োগ হয় বলে এমন বলা হয়েছে, তবে তা ঠিক নয়। কারণ শ্রুত ও যুক্তিসঙ্গত অর্থ বর্জন করে অশ্রুত বিষয়ের কল্পনা করার কোনো প্রয়োজন নেই। অতুল পদটি সমাপ্ত।

6. Imehi pana dvīhi padehi satthu tisso sampadā vibhā vitā honti. Hetusampadā phalasampadā sattupakārasampadācāti. Tattha satthu mahākaruṇā samaṅgitā bodhisambhārasambharaṇañca hetusampadānāma. Bodhimaṇḍe pavattitā catuvīsati koṭisabhasahassasaṅkhā mahāvajiraññāṇasaṅkhātā sabbaññumahā vipassanāpi ettheva saṅgahitā. Sā hi mahābodhiyā padaṭṭhāna bhūtāti. Pahāna sampadāyameva vā sā saṅgahitāti daṭṭhabbā. Phalasampadā catubbidhā pahānasampadā ñāṇasampadā ānubhāvasampadā rūpakāyasampadā cāti. Tattha saha vāsanāya kilesappahānaṃ pahānasampadā nāma. Pahānassa sabbapāripūritāti attho. Atthato pana ariyamaggo, aggamaggaññāṇameva vā. Sabbaññuta ññāṇa dasabalaññāṇādīni ñāṇasampadā.

৬. এই দুটি পদের দ্বারা বুদ্ধের তিনটি সম্পদ প্রকাশিত হয়েছে: হেতু-সম্পদ, ফল-সম্পদ এবং সত্ত্বোপকার-সম্পদ। সেখানে বুদ্ধের মহাকরুণা-সমন্বিততা এবং বোধিসম্ভার সংগ্রহ করাকে 'হেতু-সম্পদ' বলা হয়। বোধিমণ্ডে উৎপন্ন চব্বিশ লক্ষ কোটি সংখ্যক মহাবজ্রজ্ঞান নামক সর্বজ্ঞতা-মহাবিপশ্যনাও এখানেই সংগৃহীত হয়েছে। কারণ তা মহাবোধির পদস্থান (আসন্ন কারণ)। অথবা তা প্রহান-সম্পদেই সংগৃহীত হয়েছে বলে দেখতে হবে। ফল-সম্পদ চার প্রকার: প্রহান-সম্পদ, জ্ঞান-সম্পদ, অনুভাব-সম্পদ এবং রূপকায়-সম্পদ। সেখানে বাসনা সহ ক্লেশ প্রহান করাকে 'প্রহান-সম্পদ' বলা হয়। এর অর্থ হলো প্রহানের সর্বাঙ্গীণ পরিপূর্ণতা। পরমার্থত তা আর্যমার্গ, অথবা অর্হত্ত্বমার্গ জ্ঞানই। সর্বজ্ঞতা জ্ঞান, দশবল জ্ঞান আদি হলো 'জ্ঞান-সম্পদ'।

[7] Vibhāvaniyaṃ pana

[৭] বিভাকনীতে অবশ্য—

Etāsu dvīsu sampadāsu ñāṇasampadā pathamaṃ vuttā, tato pahānasampadā. Pahānasampadāyeva pana pathamaṃ vattabbā. Sā hi ñāṇasampadāyapubbaṅgamabhūtā paccayabhūtā ca. Mahāṭīkāyañca sāyeva pathamaṃ vuttāti.

এই দুটি সম্পদের মধ্যে জ্ঞান-সম্পদ প্রথমে বলা হয়েছে, তারপর প্রহান-সম্পদ। কিন্তু প্রহান-সম্পদই প্রথমে বলা উচিত। কারণ তা জ্ঞান-সম্পদের পূর্বগামী এবং প্রত্যয় (কারণ) স্বরূপ। মহা টীকাতেও সেটিই প্রথমে বলা হয়েছে।

[8] Yañca vibhāvaniyaṃ

[৮] আর বিভাকনীতে যা—

‘‘Sabbaññutaññāṇapadaṭṭhānaṃ aggamaggaññāṇa’’nti ñāṇasampadāyaṃ vuttaṃ. Taṃpi na yujjati.

“অর্হত্ত্বমার্গ জ্ঞান হলো সর্বজ্ঞতা জ্ঞানের পদস্থান”—জ্ঞান-সম্পদের ক্ষেত্রে যা বলা হয়েছে, তাও যুক্তিসঙ্গত নয়।

Aggamaggaññāṇañhi pahānasampadā eva bhavituṃ arahati. Na hi maggaññāṇato aññā pahānasampadānāma atthīti. Yañca koci vadeyya maggaññāṇaṃ ñāṇañca hoti pahānañca. Tasmā ubhayattha vattuṃ yuttanti. Taṃpi na yujjati. Evañhi sati sampadāsaṅkaro hotīti.

কারণ অর্হত্ত্বমার্গ জ্ঞান প্রহান-সম্পদই হওয়ার যোগ্য। মার্গজ্ঞান ছাড়া অন্য কোনো প্রহান-সম্পদ নেই। যদি কেউ বলে যে, মার্গজ্ঞান জ্ঞানও বটে এবং প্রহানও বটে, তাই উভয় স্থানেই তা বলা যুক্তিসঙ্গত, তবে তাও যুক্তিসঙ্গত নয়। কারণ এমন হলে সম্পদের সংকর (মিশ্রণ) ঘটে।

[9] Tathā vibhāvaniyaṃ

[৯] অনুরূপভাবে বিভাকনীতে—

Ñāṇasampadāyaṃ [Pg.10] sabbaññutaññāṇaṃ sabbapathamaṃ vattabbaṃpi na vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.

জ্ঞান-সম্পদের ক্ষেত্রে সর্বজ্ঞতা জ্ঞান সর্বপ্রথমে বলা উচিত হলেও তা বলা হয়নি। তাও সুন্দর নয়।

Nanu ‘‘tammūlakāni ca dasabalādi ññāṇānī’’ti ettha ādisaddena sabbaññutaññāṇaṃpi gahitanti ce. Taṃpi na yujjati.

যদি বলা হয় যে, “তন্মূলক এবং দশবল আদি জ্ঞানসমূহ”—এখানে 'আদি' শব্দের দ্বারা সর্বজ্ঞতা জ্ঞানও গৃহীত হয়েছে, তবে তাও যুক্তিসঙ্গত নয়।

Na hi appadhānaṃ sarūpato niddisitvā padhānaṃ pākaṭaṃ ādisaddena gahitanti ñāyāgataṃ hotīti. Acinteyyānubhāvehi sīlā diguṇehi iddhi dhammehi ca sampadā ānubhāvasampadā. Lakkhaṇā nubyañjanappaṭimaṇḍitassa rūpakāyassa sampatti rūpakāyasampadā. Sattupakāroduvidho āsayasampadā, payogasampadā ca. Ajjhāsayassa uḷāratā kāyavacīpayogassa ca parisuddhatāti attho. Tattha devadattādīsu virodhisattesupi niccaṃ hitajjhāsayatā āsaya sampadā. Loke abhiññātānaṃ rājūnaṃ rājamahāmattānaṃ seṭṭhi gahapatīnaṃ devarājūnampi dhammaṃ desentassa lābhasakkārādi nirapekkhatāvasena desanāpayogasuddhi payogasampadā. Tattha dve pahānañāṇasampadā sammāsambuddhapadena vibhāvitā. Dvīhi ānu bhāvarūpakāyasampadāhi saha dve sattupakārasampadā atulapadena. Hetusampadā pana dvīhipi padehi sāmatthiyato vibhāvitā. Na hi tādisiyā hetusampadāya vinā itarāsaṃ pavatti atthīti. [Sampadā]

নিশ্চয়ই অপ্রধানকে স্বরূপত নির্দেশ করে স্পষ্ট প্রধানকে 'আদি' শব্দের দ্বারা গ্রহণ করা হয়েছে—এমন যুক্তিযুক্ত সিদ্ধান্ত হয় না, এটি জানা উচিত। অচিন্ত্য প্রভাবসম্পন্ন শীল আদি গুণাবলী এবং ঋদ্ধিধর্মের দ্বারা সমৃদ্ধিই হলো 'অনুভাবসম্পদা' (প্রভাব-সমৃদ্ধি)। মহাপুরুষলক্ষণ ও অনুব্যঞ্জন দ্বারা অলঙ্কৃত রূপকায়ের সমৃদ্ধিই হলো 'রূপকায়সম্পদা'। সত্ত্বোপকার (প্রাণীদের কল্যাণসাধন) দুই প্রকার: আশয়সম্পদা ও প্রয়োগসম্পদা। আশয়ের (অভিপ্রায়ের) উদারতা এবং কায়িক ও বাচনিক প্রয়োগের পরিশুদ্ধতাই এর অর্থ। সেখানে দেবদত্ত আদি বিরোধী সত্ত্বদের প্রতিও সর্বদা হিতৈষী মনোভাব থাকাই হলো 'আশয়সম্পদা'। জগতে সুপরিচিত রাজা, রাজ-মহামাত্র, শ্রেষ্ঠী, গৃহপতি এবং দেবরাজদের ধর্মদেশনা করার সময় লাভ-সৎকার ইত্যাদির প্রতি নিরপেক্ষ থেকে দেশনা-প্রয়োগের যে শুদ্ধতা, তা-ই হলো 'প্রয়োগসম্পদা'। সেখানে প্রহানসম্পদা ও জ্ঞানসম্পদা—এই দুটি 'সম্যাসদ্বুদ্ধ' পদের দ্বারা প্রকাশিত হয়েছে। অনুভাবসম্পদা ও রূপকায়সম্পদা—এই দুটির সাথে দুই প্রকার সত্ত্বোপকারসম্পদা 'অতুল' পদের দ্বারা প্রকাশিত হয়েছে। আর হেতুসম্পদা উভয় পদের সামর্থ্য দ্বারা প্রকাশিত হয়েছে। কারণ, সেই প্রকার হেতুসম্পদা ব্যতীত অন্যান্য সম্পদাগুলোর উৎপত্তি হতে পারে না, এটি জানা উচিত। [সম্পদা সমাপ্ত]

7. Punapi thero attano vandanaṃ balavataraṃ karonto sasaddhammagaṇuttamanti āha. Etena dhammasaṅghānaṃpi vandanā katā hoti. Dūratohaṃ namassissaṃ, sasaṅghaṃ lokanāyakanti hi vutte saṅghassapi namanakriyāpatti sahasaddena viññāyati. Eva midaṃ daṭṭhabbaṃ. Tattha namassissanti namassiṃ.

৭. পুনরায় স্থবির নিজের বন্দনাকে আরও সুদৃঢ় করার জন্য 'সসদ্ধম্মগণuত্তমং' বলেছেন। এর দ্বারা ধর্ম ও সঙ্ঘকেও বন্দনা করা হয়েছে। কারণ, 'আমি দূর থেকে সঙ্ঘসহ লোকনায়ককে বন্দনা করব'—এরূপ বলা হলে, 'সহ' শব্দের দ্বারা সঙ্ঘের প্রতিও বন্দনাক্রিয়া প্রযুক্ত হয়েছে বলে জানা যায়। এটি এভাবেই দেখা উচিত। সেখানে 'নমস্সেসং' শব্দের অর্থ হলো 'নমস্কার করেছি'।

[10] Yampana vibhāvaniyaṃ

[১০] আর বিভাবনীতে যা বলা হয়েছে—

‘‘Guṇībhūtānaṃpi hi dhammasaṅghānaṃ abhivādetabba bhāvo sahayogena viññāyatī’’ti vuttaṃ. Tattha abhivādetabba bhāvoti navattabbaṃ. Abhivāditabhāvoti pana abhivādananti [Pg.11] vā vattabbaṃ. Evañhi sati idha adhippetassa kriyā samavāyassa siddhattā dhammasaṅghānaṃpi therassa vandanā kriyāpatti siddhā hotīti. Itarathā tabbapaccayassa arahatthadīpanato abhivādanā rahatā saṅkhāta guṇasamavāyo vutto siyā. Soca idha nādhippeto. Attano nidassanena ca saha na sameti saputtadāro āgatoti.

'সহযোগের দ্বারা গুণীভূত ধর্ম ও সঙ্ঘেরও অভিবাদনযোগ্যতা জানা যায়'—এরূপ যে কথা বলা হয়েছে, সেখানে 'অভিবাদনযোগ্যতা' (অভিবাদেতব্বভাব) বলা উচিত নয়। বরং 'অভিবন্দিত ভাব' (অভিবাদিতভাব) অথবা 'অভিবাদন' (অভিবাদনং) বলা উচিত। কারণ এরূপ হলে, এখানে অভিপ্রেত ক্রিয়া-সমবায়ের সিদ্ধি হওয়ায় ধর্ম ও সঙ্ঘের প্রতিও স্থবিরের বন্দনাক্রিয়া সম্পন্ন হয়, এটি জানা উচিত। অন্যথায়, 'তব্ব' প্রত্যয়ের দ্বারা যোগ্যতা প্রকাশিত হওয়ায় 'অভিবাদনযোগ্যতা' নামক গুণ-সমবায় উক্ত হয়ে পড়বে। কিন্তু তা এখানে অভিপ্রেত নয়। এবং তা নিজের প্রদত্ত উদাহরণ 'সপুত্রদারো আগতো' (পুত্র ও স্ত্রীসহ এসেছে)-এর সাথেও সামঞ্জস্যপূর্ণ হয় না, এটি জানা উচিত।

Apica thero imaṃ ganthaṃ racayissāmīti pubbabhāgeyeva tīṇi ratanāni vandi, atha taṃ attano vandanaṃ ganthappaṭiññāya saha ghaṭetvā dassento imaṃ gāthaṃ racayītipi na na sakkā vattunti. Tathāhi abhivādiyāti vuttaṃ. Na abhivādiyāmīti. Esanayo aññatthapi. Tattha saddhammena ca gaṇuttamena ca attanā nimmitena sakalalokassa saraṇabhūtena saha vattatīti sasaddhamma gaṇuttamo. Sammāsambuddho. Na hi paranimmitena saddhammena gaṇuttamena ca sahitā sāvakā sasaddhammāti ca sagaṇuttamāti ca vuccanti. Na ca attanoeva saraṇabhūtena saddhammena sabrahmacārigaṇuttamena ca sahitā paccekabuddhā tathā thomanaṃ arahantīti, tasmā idaṃpi satthu asādhāraṇaguṇapadameva hotīti daṭṭhabbaṃ.

তাছাড়া, স্থবির এই গ্রন্থ রচনা করবেন বলে পূর্বভাগেই ত্রিরত্নকে বন্দনা করেছিলেন; অতঃপর নিজের সেই বন্দনাকে গ্রন্থ রচনার প্রতিজ্ঞার সাথে যুক্ত করে প্রদর্শনপূর্বক এই গাথা রচনা করেছেন—এরূপ বলাও অসম্ভব নয়, বরং বলা সম্ভবই, এটি জানা উচিত। সেইজন্যই 'অভিবাদিয়' (অভিবাদন করে) বলা হয়েছে, 'অভিবাদিয়ামি' (অভিবাদন করছি) বলা হয়নি। অন্যান্য গ্রন্থেও এই একই নিয়ম রয়েছে। সেখানে, নিজের দ্বারা নির্মিত (প্রকাশিত) এবং সমগ্র জগতের শরণস্বরূপ সদ্ধর্ম ও শ্রেষ্ঠ সঙ্ঘের সাথে যিনি বর্তমান, তিনিই 'সসদ্ধম্মগণুত্তমো' অর্থাৎ সম্যকসম্বুদ্ধ। কারণ, অন্যের (বুদ্ধের) দ্বারা নির্মিত সদ্ধর্ম ও শ্রেষ্ঠ সঙ্ঘের সাথে যুক্ত শ্রাবকদের 'সসদ্ধম্ম' বা 'সগণুত্তম' বলা যায় না। এবং নিজের শরণস্বরূপ সদ্ধর্ম ও সব্রহ্মচারী শ্রেষ্ঠ সঙ্ঘের সাথে যুক্ত প্রত্যেকবুদ্ধগণও এরূপ প্রশংসার যোগ্য নন। অতএব, এই পদটিও শাস্ত্রার (বুদ্ধের) এক অসাধারণ গুণবাচক পদ হিসেবেই দেখা উচিত।

Tattha dhāretīti dhammo. Ke dhāreti, attānaṃ dhārente. Dhammo have rakkhati dhammacārinti hi vuttaṃ. Kathañca dhāreti, catūsu apāyesu vaṭṭadukkhesuca apatamāne karonto. Kiñca dhāraṇaṃnāma, yesaṃ vasena sattā apāyesuvā vaṭṭadukkhesuvā patanti, tesaṃ kilesānaṃ ekadesenavā sabbasovā samucchindanaṃ. Imasmiṃ atthe cattāro ariyamaggā nibbānañca nippariyāyato dhammonāma. Ariyamaggā hi kilese samucchindantā nibbānena saheva hutvā samucchindanti. Na vināti, tasmā teyeva pañca ekantato dhammonāmāti. Pariyattidhammo pana dhāraṇupāyoyeva hoti. Cattāri sāmaññaphalānica dhāraṇaphalāniyeva honti, kilesānaṃ paṭippassambhanavasena pavattattā dhāraṇānukūlappavattāni ca. Tasmā ete pañca pariyāyadhammāyevāti. Athavā[Pg.12], dhārīyatīti dhammo. Dhāraṇārahoti vuttaṃ hoti. Yo hi dhārentaṃ ekantena dukkhato moceti. Aggasukheca patiṭṭhāpeti. Soyeva dhāraṇārahattā idha dhammonāmāti. Kopana soti, yathā puttadhammāyeva. Tehi keci bhāvanā vasena keci sacchikiriyavasena keci diṭṭhadhammasukhavihāravasena keci uggaha dhāraṇavasena dhārīyanti. Te ca evaṃ dhārīyamānā dhārentaṃ yathārahaṃ apāyadukkhato vaṭṭadukkhatoca mocenti, aggeca phalasukhevā nibbānasukhevā patiṭṭhāpentīti. Dhārentivā sappurisājanā apāyesu vaṭṭadukkhesuca attānaṃ apata mānaṃ vahanti etenāti dhammo. Dharantivā ettha dhammadīpā dhammappaṭisaraṇā janā laddhappatiṭṭhā hontīti dhammotipi yujjatiyeva. Kasmā panettha dhammo dasavidhova vutto. Nanu paṭipattidhammena saha ekādasavidhova vattabboti. Saccaṃ. Sopana paṭipattidhammo maggassa pubbabhāgappaṭipadāeva hotīti pubbacetanā viya dāne magge eva so saṅgahito. Tasmā dhammo dasavidhova sabbattha vuttoti daṭṭhabbo.

সেখানে, ধারণ করে বিধায় তা 'ধর্ম'। কাকে ধারণ করে? যারা নিজেকে ধারণ করে তাদের। কারণ বলা হয়েছে—'ধর্মই ধর্মচারীকে রক্ষা করে'। এবং কীভাবে ধারণ করে? চার অপায় ও সংসার-দুঃখে যাতে পতিত না হয়, তা করার মাধ্যমে ধারণ করে। ধারণ করা বলতে কী বোঝায়? যেসকল ক্লেশের বশে প্রাণীরা অপায়ে বা সংসার-দুঃখে পতিত হয়, সেই ক্লেশগুলোকে আংশিক বা সম্পূর্ণভাবে উচ্ছেদ করা। এই অর্থে, চার আর্যমার্গ এবং নির্বাণই হলো মুখ্যার্থে (নিম্পর্যায়ে) 'ধর্ম'। কারণ আর্যমার্গসমূহ ক্লেশ উচ্ছেদ করার সময় নির্বাণের সাথেই যুক্ত হয়ে উচ্ছেদ করে, নির্বাণ ব্যতীত নয়। অতএব, এই পাঁচটিই (চার মার্গ ও নির্বাণ) একান্তভাবে 'ধর্ম' নামে অভিহিত, এটি জানা উচিত। আর পরিযত্তি-ধর্ম হলো ধারণের উপায় মাত্র। চারটি সামণ্যফল হলো ধারণের ফলস্বরূপ, কারণ ক্লেশসমূহের প্রশমন ঘটিয়ে এগুলো ধারণের অনুকূলে প্রবর্তিত হয়। অতএব, এই পাঁচটি (পরিযত্তি ও চার ফল) পর্যায়-ধর্ম (গৌণার্থে ধর্ম) মাত্র, এটি জানা উচিত। অথবা, যা ধারণ করা হয় তা-ই 'ধর্ম'। অর্থাৎ যা ধারণের যোগ্য। কারণ, যে ধর্ম ধারণকারীকে একান্তভাবে দুঃখ থেকে মুক্ত করে এবং পরম সুখে প্রতিষ্ঠিত করে, ধারণযোগ্যতার কারণে এখানে তা-ই 'ধর্ম' নামে অভিহিত। সেই ধর্মটি কী? তা হলো পূর্বোক্ত ধর্মসমূহ। সেগুলোর মধ্যে কোনোটি ভাবনার দ্বারা, কোনোটি সাক্ষাৎকারের দ্বারা, কোনোটি দৃষ্টধর্মসুখবিহারের দ্বারা এবং কোনোটি শিক্ষা ও ধারণের দ্বারা ধারণ করা হয়। এবং এভাবে ধারণ করা হলে, সেগুলো ধারণকারীকে যথোপযুক্তভাবে অপায়দুঃখ ও সংসারদুঃখ থেকে মুক্ত করে এবং পরম ফলসুখে বা নির্বাণসুখে প্রতিষ্ঠিত করে, এটি জানা উচিত। অথবা, সৎপুরুষগণ এর দ্বারা নিজেদের অপায় ও সংসার-দুঃখে পতিত না হতে দিয়ে রক্ষা করেন (বহন করেন), তাই এটি 'ধর্ম'। অথবা, ধর্মরূপ দ্বীপ ও ধর্মরূপ শরণ লাভকারী ব্যক্তিগণ এতে প্রতিষ্ঠিত থাকেন (অবস্থান করেন), তাই এটি 'ধর্ম'—এরূপ অর্থও যুক্তিযুক্ত। এখানে কেন ধর্মকে কেবল দশ প্রকার বলা হয়েছে? প্রতিপত্তি-ধর্মের সাথে তা কি এগারো প্রকার বলা উচিত ছিল না? সত্য। কিন্তু সেই প্রতিপত্তি-ধর্ম হলো মার্গের পূর্বভাগের প্রতিপদা (আচরণ) মাত্র। তাই দানের ক্ষেত্রে পূর্বচেতনার মতো, মার্গের মধ্যেই তা সংগৃহীত (অন্তর্ভুক্ত) হয়েছে। অতএব, সর্বত্র ধর্মকে কেবল দশ প্রকারই বলা হয়েছে বলে জানা উচিত।

Apica, yadaggena pariyattidhammo idha dhammasmiṃ saṅgahito. Tadaggena pariyattidhārakopi saṅghe vandaneyye saṅgahitoti yutto. Yadaggenaca puthujjanakalyāṇako saṅghe sekkhesu saṅgahito. Tadaggena tassa kalyāṇahetubhūto paṭipatti dhammopi dhamme vandaneyye saṅgahitoti daṭṭhabbo. So hi puthujjanabhūtopi yehi dhammehi samannāgatattā sekhe sotāpatti phalasacchikiriyāya paṭipanne saṅgahito. Te pana dhammā sekkhe sotāpattimagge asaṅgahitāti nasakkā vattunti. Ettāvatā ye vadanti saṅghaṃ saraṇaṃ gacchāmīti, ettha puthujjana kalyāṇako saṅghe asaṅgahito. Na hi taṃsaraṇaṃ gacchantassa saraṇagamanaṃ sampajjatīti. Tesaṃ taṃ paṭikkhittaṃ hoti. Evaṃ pana vattabbo, yo vo ānanda mayā dhammoca vinayoca desito paññatto, so vo mamaccayena satthāti evaṃ satthuṭhāne thapetvā bhagavatā saṃvaṇṇito pariyattidhammo dhammasaraṇe saṅgahitoti [Pg.13] yutto, taṃ dhārentopana kalyāṇappaṭipattiyaṃ ṭhitopi atthi. Aṭṭhitopi atthi. Yo aṭṭhito, so attanopi saraṇaṃ nahoti. Kuto parassa. Satthārā ca anekesu suttasahassesu so garahito. Tasmā so saṅghasaraṇe asaṅgahito. Itarova saṅgahitoti yuttoti.

তাছাড়া, যে কারণে পরিযত্তি-ধর্ম এখানে ধর্মের মধ্যে সংগৃহীত হয়েছে, সেই কারণে পরিযত্তি-ধারণকারীও বন্দনীয় সঙ্ঘের মধ্যে সংগৃহীত হওয়া যুক্তিযুক্ত। এবং যে কারণে কল্যাণ-পুথুজ্জনেরা সঙ্ঘের শৈক্ষদের মধ্যে সংগৃহীত হয়েছে, সেই কারণে তার কল্যাণের হেতুভূত প্রতিপত্তি-ধর্মও বন্দনীয় ধর্মের মধ্যে সংগৃহীত হয়েছে বলে জানা উচিত। কারণ, সে পুথুজ্জন হলেও যেসকল ধর্মের দ্বারা সমন্বিত হওয়ার কারণে শৈক্ষদের স্রোত্যাপত্তি-ফল সাক্ষাৎকারের জন্য প্রতিপন্নদের মধ্যে সংগৃহীত হয়েছে, সেই ধর্মগুলো শৈক্ষদের স্রোত্যাপত্তি-মার্গে সংগৃহীত নয়—এরূপ বলা যায় না, এটি জানা উচিত। এতদ্বারা, যারা বলেন যে 'সঙ্ঘং শরণং গচ্ছামি'—এখানে কল্যাণ-পুথুজ্জন সঙ্ঘের মধ্যে সংগৃহীত নয় এবং তাকে শরণাপন্ন হলে শরণগমন সম্পন্ন হয় না—তাদের সেই মত খণ্ডিত হলো। বরং এরূপ বলা উচিত—'হে আনন্দ, আমার পরিনির্বাণের পর আমার দ্বারা দেশিত ও প্রজ্ঞাপিত যে ধর্ম ও বিনয়, তা-ই তোমাদের শাস্তা হবে'—এভাবে শাস্তার স্থানে স্থাপন করে ভগবান কর্তৃক প্রশংসিত পরিযত্তি-ধর্ম ধর্ম-শরণে সংগৃহীত হওয়া যুক্তিযুক্ত। তা ধারণকারী ব্যক্তিদের মধ্যে কল্যাণ-প্রতিপত্তিতে (সদাচরণে) প্রতিষ্ঠিত ব্যক্তিও আছেন, আবার অপ্রতিষ্ঠিত ব্যক্তিও আছেন। যিনি অপ্রতিষ্ঠিত, তিনি নিজেরই শরণ হতে পারেন না, অন্যের শরণ কীভাবে হবেন? এবং শাস্তা কর্তৃক অনেক সহস্র সূত্রে সেই অপ্রতিষ্ঠিত ব্যক্তির নিন্দা করা হয়েছে। অতএব, তিনি সঙ্ঘ-শরণে সংগৃহীত নন। অন্যজন (যিনি সদাচরণে প্রতিষ্ঠিত) সংগৃহীত হওয়াই যুক্তিযুক্ত, এটি জানা উচিত।

Santānaṃ dhammoti saddhammo. Samitakilesānaṃ tatoyeva pasatthānaṃ pūjitānaṃ sappurisānaṃ paṇḍitānañca dhammoti attho. Yoca santānaṃ dhammo, sopi ekantena santoyeva hotīti santo dhammotipi saddhammo. Pasattho pūjito dhammoti attho. Sacco vā. Ayañhi aññatitthiyadhammo viya dhārentaṃ navisaṃvādeti. So hi ayaṃ me hitoti dhārentassa ahitoyeva sampajjati. Ayaṃ pana tathādhārentassa hitoyeva sampajjatīti. [Saddhammapadaṃ]. Gaṇuttamapade loke samāna diṭṭhisīlānaṃ sahadhammikānaṃ samūho gaṇoti vuccati. Idha pana uttamehi sīlādiguṇehi yutto bhagavato sāvakasaṅgho uttamoca so gaṇocāti atthena uttamagaṇonāma. Soyeva idha gaṇuttamoti vuccati yathā muniseṭṭho munivaroti.

সৎপুরুষদের ধর্মই হলো 'সদ্ধর্ম'। ক্লেশ প্রশমিত করেছেন এমন প্রশংসিত, পূজিত সৎপুরুষ ও পণ্ডিতদের ধর্ম—এটাই এর অর্থ। এবং যা সৎপুরুষদের ধর্ম, তা নিজেও একান্তভাবে শান্তই হয়ে থাকে; তাই শান্ত ধর্ম হওয়ার কারণেও তা 'সদ্ধর্ম'। প্রশংসিত ও পূজিত ধর্ম—এটাই এর অর্থ। অথবা, সত্য ধর্ম। কারণ, এই ধর্ম অন্য তীর্থিকদের ধর্মের মতো ধারণকারীকে প্রতারিত করে না। সেই তীর্থিকদের ধর্ম 'এটি আমার হিতকর' ভেবে ধারণকারীর জন্য অহিতকরই হয়ে দাঁড়ায়। কিন্তু এই সদ্ধর্ম ধারণকারীর জন্য হিতকরই হয়ে থাকে, এটি জানা উচিত। [সদ্ধর্মপদ সমাপ্ত] 'গণুত্তম' পদে—জগতে সমদৃষ্টি ও সমশীলসম্পন্ন সহধর্মীদের সমূহকে 'গণ' (সঙ্ঘ) বলা হয়। কিন্তু এখানে, উত্তম শীল আদি গুণে যুক্ত ভগবানের শ্রাবকসঙ্ঘ উত্তম এবং তা একটি গণ (সঙ্ঘ)—এই অর্থে 'উত্তমগণ' নামে অভিহিত। তাকেই এখানে 'গণুত্তম' বলা হয়েছে, যেমন 'মুনিশ্রেষ্ঠ' বা 'মুনিবর' বলা হয়ে থাকে।

[11] Vibhāvaniyaṃ pana

[১১] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Gaṇānaṃ gaṇesuvā devamanussādisamūhesu uttamo gaṇuttamo’’ti ca vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

'গণসমূহের মধ্যে অথবা দেব-মনুষ্য আদি সমূহগুলোর মধ্যে যিনি উত্তম, তিনিই গণুত্তম'—এরূপও বলা হয়েছে। তা সুন্দর নয়।

Etasmiñhi atthe sati uttamasaddo padhānabhūto hoti. Soca guṇamhiyeva pavattatīti tena idha ariyasaṅgho vuttoti nasijjhatīti. Etthaca gaṇoti saṅghoyeva vuccati. Soca saṅgho duvidho sammutisaṅgho, dakkhiṇeyyasaṅghoti. Tattha samaggena saṅghena kataṃ upasampadākammaṃ sammutināma. Tāya sammutiyā upasampannabhūmiṃ patvā ṭhito bhikkhusaṅgho sammutisaṅghonāma. So vinayakammesu pasiddho. Dakkhiṇeyyasaṅgho nāma aṭṭha ariyapuggalasamūho. Sopana kiñcāpi sammutisaṅghepi antogadhoyeva hoti. Tathāpi saraṇagamana vandanā māna [Pg.14] pūjāsakkārānussatiṭṭhānesu anuttara puññakkhetta vise sapariggahatthaṃ bhagavatā tathā tathā saṃvaṇṇetvā so visuṃ vuttoti daṭṭhabbo. Puthujjanasaṅghohi puññakkhettaṃ samānopi anuttaraṃ puññakkhettaṃ nahoti. Kasmā. Sālikkhette tiṇānaṃ viya khettaduṭṭhānaṃ sakkāyadiṭṭhi vicikicchānusayānaṃ sabbhāvāti. Puññakkhettabhāvo panassa purime saddhammapade vuttanayena veditabboti. [Sasaddhammagaṇuttamapadaṃ]

কারণ, এই অর্থ গ্রহণ করলে 'উত্তম' শব্দটি প্রধান হয়ে পড়ে। এবং তা কেবল গুণের ক্ষেত্রেই প্রযুক্ত হয় বিধায়, তার দ্বারা এখানে আর্যসঙ্ঘকে বোঝানো হয়েছে—তা সিদ্ধ হয় না, এটি জানা উচিত। আর এখানে 'গণ' বলতে সঙ্ঘকেই বোঝানো হয়েছে। সেই সঙ্ঘ দুই প্রকার: সম্মুতি-সঙ্ঘ ও দক্ষিণীয়-সঙ্ঘ। সেখানে, সমগ্র সঙ্ঘের দ্বারা সম্পাদিত উপসম্পদা-কর্মকে 'সম্মুতি' বলা হয়। সেই সম্মুতির দ্বারা উপসম্পদা-ভূমি লাভ করে অবস্থিত ভিক্ষুসঙ্ঘই হলো 'সম্মুতিসঙ্ঘ'। তা বিনয়-কর্মসমূহে প্রসিদ্ধ। দক্ষিণীয়-সঙ্ঘ বলতে আট প্রকার আর্যপুদ্গলের সমূহকে বোঝায়। যদিও সেই আর্যসঙ্ঘ সম্মুতিসঙ্ঘের মধ্যেও অন্তর্ভুক্ত থাকে, তথাপি শরণগমন, বন্দনা, মান্য করা, পূজা, সৎকার ও অনুস্মৃতি-স্থানসমূহে অনুত্তর পুণ্যক্ষেত্রের বিশেষত্ব গ্রহণের উদ্দেশ্যে ভগবান কর্তৃক বিভিন্নভাবে প্রশংসিত হয়ে তা পৃথকভাবে উক্ত হয়েছে বলে জানা উচিত। কারণ, পুথুজ্জন-সঙ্ঘ পুণ্যক্ষেত্র হলেও অনুত্তর পুণ্যক্ষেত্র নয়। কেন? শালিক্ষেত্রে আগাছার মতো, ক্ষেত বিনষ্টকারী সকায়দৃষ্টি ও বিচিকিৎসা অনুশয় বিদ্যমান থাকার কারণে, এটি জানা উচিত। আর এর পুণ্যক্ষেত্রত্ব পূর্বোক্ত সদ্ধর্মপদে বর্ণিত নিয়মে জানা উচিত। [সসদ্ধম্মগণুত্তমপদ সমাপ্ত]

8. Abhivādiyāti visesato vanditvā. Ettha ca ayaṃ loke sīlādiguṇayutto seṭṭho vandaneyyoti evaṃ seṭṭha cittaṃ paccupaṭṭhāpetvā vandanto visesato vandatīti vuccati. Vandanā pana tividhā kāyavandanādivasena. Yathāha –

৮. 'অভিবাদিয়' বলতে বিশেষভাবে বন্দনা করে। এখানে, 'জগতে ইনি শীল আদি গুণে যুক্ত, শ্রেষ্ঠ ও বন্দনীয়'—এভাবে শ্রেষ্ঠ চিত্ত উপস্থিত করে যিনি বন্দনা করেন, তাকে 'বিশেষভাবে বন্দনা করেন' বলা হয়। আর বন্দনা কায়িক বন্দনা ইত্যাদির ভেদে তিন প্রকার। যেমন বলা হয়েছে—

Tisso imā bhikkhave vandanā, katamā tisso. Kāyena vandati, vācāya vandati, manasā vandatīti.

'হে ভিক্ষুগণ, এই তিন প্রকার বন্দনা রয়েছে। কোন তিনটি? কায় দ্বারা বন্দনা করে, বাক্য দ্বারা বন্দনা করে এবং মন দ্বারা বন্দনা করে।'

Tattha seṭṭhacittaṃ paccupaṭṭhāpetvā jāṇudvaya kapparadvaya nalāṭa saṅkhātāni pañca aṅgāni bhūmiyaṃ patiṭṭhāpetvā vandaneyyānaṃ abhimukhaṃ nippajjanto kāyena vandatināma. Yaṃ sandhāya pañcappatiṭṭhitena vanditvāti tattha tattha vuttaṃ. Yāyaca avandiyaṭṭhānesu vandantassa āpatti hotīti. Guṇapadāni vācāya pavattento vācāya vandatināma. Namo buddhassa, namatthu buddhassa, namo vimuttiyā, namo vimuttānaṃ, vipassissa namatthūti evamādīsupi vācā vandanāyeva. Guṇapadāni anugantvā guṇe anussaranto manasā vandatināmāti.

সেখানে (তাদের মধ্যে) শ্রেষ্ঠ চিত্তকে উপস্থিত করে, দুই হাঁটু, দুই কনুই এবং কপাল নামক পাঁচটি অঙ্গকে ভূমিতে স্থাপন করে, বন্দনীয় রত্নত্রয়ের অভিমুখে প্রণত হয়ে কায়ের দ্বারা যে বন্দনা করা হয়, তাকে কায়িক বন্দনা বলা হয়। যে বন্দনাকে লক্ষ্য করে সেই সেই অট্ঠকথা ও টীকায় 'পঞ্চপ্রতিষ্ঠিত বন্দনা' (পঞ্চাঙ্গ প্রণাম) বলা হয়েছে। এবং যে বন্দনার দ্বারা অ-বন্দনীয় স্থানে বন্দনাকারী ভিক্ষুর আপত্তি (পাপাপত্তি) হয়, এরূপ জানতে হবে। বাক্যের দ্বারা গুণবাচক পদসমূহ উচ্চারণকারী ব্যক্তি বাচনিক বন্দনা করেন বলা হয়। 'নমো বুদ্ধস্স', 'নমথু বুদ্ধস্স', 'নমো বিমুত্তিযা', 'নমো বিমুত্তানং', 'বিপস্সিস্স নমথু' ইত্যাদি বাক্যেও বাচনিক বন্দনাই হয়। গুণবাচক পদসমূহকে অনুসরণ করে গুণসমূহকে স্মরণকারী ব্যক্তি মনের দ্বারা বন্দনা করেন বলা হয়, এরূপ জানতে হবে।

9. Bhāsissanti kathessāmi. Kāmañca thero imaṃ saṅgahaṃ racayanto potthakāruḷhaṃ katvāva racayissati. Ganthakammaṃ nāma vācākammesu pasiddhanti katvā bhāsissanti vuttanti daṭṭhabbaṃ.

৯. 'ভাসিস্সন্তি' অর্থ 'বলব' বা 'ব্যাখ্যা করব'। স্থবির (অনুরুদ্ধ মহাস্থবির) এই সংগ্ৰহ গ্রন্থ রচনা করার সময় পুস্তকে আরূঢ় (লিপিবদ্ধ) করেই অবশ্যই রচনা করবেন। তথাপি গ্রন্থ রচনার কাজ বাচনিক কর্মের মধ্যে প্রসিদ্ধ—এরূপ মনে করে 'বলবেন' (ভাসিস্সন্তি) বলা হয়েছে, এরূপ বুঝতে হবে।

10. Abhidhammatthasaṅgahanti pade abhidhamme vuttā atthā abhidhammatthā. Te saṅgayhanti ettha etenātivā abhidhammatthasaṅgaho. Saṅgayhantitica therena saṃkhipitvā gayhanti kathīyantīti attho. Abhidhammeti cettha abhiatireko abhivise soca dhammo abhidhammo. Dhammoti ca vinayapāḷito aññaṃpāḷi dvayaṃ [Pg.15] vuccati. Yo vo ānanda mayā dhammoca vinayoca desito paññattoti hi vuttaṃ. Tañca pāḷidvayaṃ āṇāvidhānasaṅkhātaṃ vinayana kiccaṃ vajjetvā kusalādike yathāpavatte paramatthadhamme eva dīpetīti. Evaṃ dīpentesuca tesu dvīsu dhammesu yo itarato atirekoca hoti visesoca. Ayameva abhidhammo nāma. Itaropana dhammoyeva. Evañca katvā dhammo abhidhammo vinayo abhivinayoti idaṃ catukkaṃ veditabbaṃ. Tattha dhammonāma suttantapiṭakaṃ. Abhidhammonāma yattapakaraṇāni. Vinayonāma ubhato vibhaṅgo, abhivinayonāma khandhakaparivārāti aṭṭhakathāsu vuttaṃ. Atirekavisesatā cettha kusalādi vasena khandhādivasena saṅgahādivasena tathā tathā desetabbappakārānaṃ anavasesavibhattivasenavā suddhadhammādhiṭṭhāna desanāpavattivasenavā veditabbā. Yato sabbaññubuddhā imaṃ abhidhammadesanaṃ devesueva desenti. Na hi manussā evarūpaṃ tayo māse nirantaraṃ pavattanayogyaṃ kathāmaggaṃ ekena iriyāpathena ādito paṭṭhāya pariyosānaṃ pāpetvā paṭiggahetuṃ sakkonti, naca eva rūpo ekamātikānubandho kathāmaggo nānākhaṇesu nānājanānaṃ desetuṃ sakkuṇeyyo hotīti. Kecipana vinayapāḷitopi abhirekavisesataṃ tassa vaṇṇenti. Taṃ aṭṭhasāliniyā na sameti. Tattha hi dhammanāmikānaṃ dvinnaṃ pāḷīnaṃ majjheeva ayaṃ atirekavisesatā vicāritā. Naca yujjati vinayena saha tathā vicāretuṃ asamānakiccavisayattā. Vinayo hi kāyavācānaṃ vinayanakicco, ajjhācāravisayoca. Dhammo pana dhammavibhāgakicco dhammappavatti visayocāti. Kecipana vadanti evaṃ santepi vinayo eva sabbajeṭṭhako siyā. Vinayaṃ vivaṇṇentassa hi pācittiyāpatti hoti. Dhammaṃ vivaṇṇentassa dukkaṭāpattimattāti, taṃ nayujjati. Vinayo hi āṇācakkaṃ. Dhammoca dhammacakkaṃ. Tattha vinayaṃ vivaṇṇento satthu āṇācakke pahāraṃ deti. Satthari agāravo mahanto hoti. Yassaca satthari agāravo, tassa dhammasaṅghesu tīsu sikkhāsuca agāravo siddho hoti. Tasmā vinaya vivaṇṇane [Pg.16] āpatti mahantī hoti. Na sabbajeṭṭhakattāti. Apica, vinayonāma sāsanassa mūlaṃ. Vinaye aṭṭhite sāsanaṃ natiṭṭhati. Tasmā sāsanassa ciraṭṭhitatthaṃpi vinayavivaṇṇane mahatī āpatti paññattāti.

১০. 'অভিধম্মত্থসংগহ' এই পদে অভিধম্মে উক্ত অর্থসমূহ হলো 'অভিধম্মত্থ'। এখানে অথবা এর দ্বারা সেই অভিধম্মের অর্থসমূহ সংগৃহীত (সংক্ষিপ্ত) হয়েছে, তাই এটি 'অভিধম্মত্থসংগহ'। এবং 'সংগৃহীত হয়' বলতে স্থবির কর্তৃক সংক্ষেপে গৃহীত বা কথিত হয়—এই অর্থ। এবং এখানে 'অভিধম্ম' বলতে অতিরিক্ত (অতিরেক) ও বিশেষ ধর্মই হলো অভিধম্ম। এবং 'ধর্ম' বলতে বিনয় পালি ব্যতীত অন্য দুটি পালিকে (সূত্র ও অভিধম্ম) বোঝায়। কারণ বলা হয়েছে: 'হে আনন্দ, আমি তোমাদের জন্য যে ধর্ম ও বিনয় দেশনা ও প্রজ্ঞাপন করেছি...'। এবং সেই পালিদ্বয় আজ্ঞাবিধান নামক বিনয়কৃত্য বর্জন করে কুশলাদি যথাপ্রবৃত্ত পরমার্থ ধর্মসমূহকেই প্রকাশ করে। এভাবে প্রকাশকারী সেই দুই ধর্মের মধ্যে যা অন্যটি অপেক্ষা অতিরেক (অতিরিক্ত) ও বিশেষ হয়, সেটিই হলো 'অভিধম্ম'। অন্যটি কেবল 'ধর্ম'। এবং এরূপ হওয়ার কারণে 'ধর্ম, অভিধম্ম, বিনয়, অভিবিনয়'—এই চতুষ্টয় জানতে হবে। সেখানে 'ধর্ম' বলতে সুত্তন্তপিটক, 'অভিধম্ম' বলতে সপ্তপ্রকরণ, 'বিনয়' বলতে উভয় বিভঙ্গ এবং 'অভিবিনয়' বলতে খন্ধক ও পরিবার—এরূপ অট্ঠকথাগুলোতে বলা হয়েছে। এবং এখানে অতিরেক ও বিশেষত্ব কুশলাদি অনুসারে, স্কন্ধাদি অনুসারে, সংগ্রহাদি অনুসারে, তথা তথা দেশনাযোগ্য প্রকারসমূহের অশেষ বিভক্তি (বিশ্লেষণ) অনুসারে অথবা শুদ্ধ ধর্মাধিষ্ঠান দেশনার প্রবৃত্তি অনুসারে জানতে হবে। যেহেতু সর্বজ্ঞ বুদ্ধগণ এই অভিধম্ম দেশনা দেবলোকেই দেশনা করেন। কারণ মানুষেরা এরূপ তিন মাস ব্যাপী নিরন্তর প্রবর্তনের যোগ্য কথামার্গকে একটিমাত্র ঈর্যাপথে আদি থেকে শুরু করে সমাপ্তি পর্যন্ত শ্রবণ ও গ্রহণ করতে সমর্থ নয়, এবং এরূপ একটিমাত্র মাতৃকা অনুসারী কথামার্গের নানা ক্ষণে নানা ব্যক্তিকে দেশনা করাও সম্ভব নয়। কিন্তু কোনো কোনো আচার্য বিনয় পালি থেকেও এর (অভিধম্মের) অতিরেক ও বিশেষত্ব বর্ণনা করেন। তা অট্ঠসালিনীর সাথে মেলে না। কারণ সেখানে 'ধর্ম' নামধারী দুটি পালির (সূত্র ও অভিধম্ম) মধ্যেই কেবল এই অতিরেক ও বিশেষত্ব বিচার করা হয়েছে। এবং বিনয়ের সাথে এরূপ বিচার করা সংগত নয়, কারণ তাদের কৃত্য ও বিষয় অসমান (ভিন্ন)। কারণ বিনয় হলো কায় ও বাক্যের সংযমন কৃত্য এবং তা অতিচার (অপরাধ) বিষয়ক। কিন্তু ধর্ম হলো ধর্মের বিভাগ কৃত্য এবং তা ধর্মের প্রবৃত্তি বিষয়ক। কেউ কেউ বলেন, এরূপ হলেও বিনয়ই সর্বজ্যেষ্ঠ (সর্বশ্রেষ্ঠ) হওয়া উচিত। কারণ বিনয়ের নিন্দা বা অবজ্ঞা করলে পাচিত্তি আপত্তি হয়, আর ধর্মের নিন্দা করলে কেবল দুক্কট আপত্তি হয়—কিন্তু তা সংগত নয়। কারণ বিনয় হলো আজ্ঞাচক্র এবং ধর্ম হলো ধর্মচক্র। সেখানে বিনয়ের নিন্দা বা অবজ্ঞা করলে শাস্ত্রার (বুদ্ধের) আজ্ঞাচক্রে আঘাত করা হয়। এতে শাস্ত্রার প্রতি মহৎ অনাদর বা অশ্রদ্ধা প্রকাশ পায়। এবং যার শাস্ত্রার প্রতি অশ্রদ্ধা থাকে, তার ধর্ম, সংঘ এবং ত্রিসিক্ষার প্রতিও অশ্রদ্ধা প্রমাণিত হয়। তাই বিনয়ের নিন্দায় আপত্তি গুরুতর হয়, সর্বজ্যেষ্ঠ হওয়ার কারণে নয়। আরও, বিনয়ই হলো শাসনের মূল। বিনয় প্রতিষ্ঠিত না থাকলে শাসন টিকে থাকে না। তাই শাসনের চিরস্থিতির জন্যও বিনয়ের নিন্দায় গুরুতর আপত্তি প্রজ্ঞাপিত হয়েছে।

Iti paramatthadīpaniyā nāma abhidhammattha saṅgahassa

এভাবে অভিধম্মত্থসংগহের 'পরমার্থদীপনী' নামক...

Catutthavaṇṇanāya pathamagāthāya

চতুর্থ ব্যাখ্যার প্রথম গাথার...

Paramatthadīpanā niṭṭhitā.

পরমার্থদীপনী সমাপ্ত হলো।

Dutīyagāthā-paramatthadīpanī

দ্বিতীয় গাথা - পরমার্থদীপনী।

11. Evaṃ ādigāthāyataṃtaṃ payojana sahite pañca atthe dassetvā idāni te abhidhammatthe uddesato dassento dutīyagāthamāha. Tattha tatthāti bhāsissaṃ abhidhammattha saṅgahanti vutte tasmiṃ abhidhammatthasaṅgahapade mayā vuttā abhidhammatthā sabbathāparamatthato catudhā hontīti yojanā. Etthaca -

১১. এভাবে আদি গাথার দ্বারা সেই সেই প্রয়োজনসহ পাঁচটি অর্থকে প্রদর্শন করে, এখন সেই অভিধম্মের অর্থসমূহকে সংক্ষেপে প্রদর্শন করার জন্য দ্বিতীয় গাথা বলেছেন। সেখানে 'তত্থ' (সেখানে) বলতে—পূর্ববর্তী গাথায় 'ভাসিস্সং অভিধম্মত্থসংগহং' বলায় সেই অভিধম্মত্থসংগহ পদে আমার দ্বারা উক্ত অভিধম্মের অর্থসমূহ সর্বতোভাবে পরমার্থত চার প্রকার হয়—এরূপ যোজনা (অন্বয়)। এবং এখানে—

[12] Ṭīkāyaṃ tāva

[১২] প্রথমত প্রাচীন টীকায়—

Tattha tasmiṃ abhidhammatthasaṅgahapakaraṇetivā abhidhammattha padetivā abhidhammetivā tasaddattho niddiṭṭho. Vibhāvaniyaṃ pana tasmiṃ abhidhammeti. Sabbaṃ nasundaraṃ.

সেখানে 'সেই অভিধম্মত্থসংগহ প্রকরণে' অথবা 'অভিধম্মত্থ পদে' অথবা 'অভিধম্মে' এভাবে 'ত' (তদ্) শব্দের অর্থ নির্দেশ করা হয়েছে। কিন্তু বিভাবনী টীকায় 'সেই অভিধম্মে' এভাবে বলা হয়েছে। এ সমস্তই সুন্দর (উত্তম) নয়।

Na hi abhidhammattha saṅgahapakaraṇe mayā vuttā abhidhammatthāti yujjati. Pakaraṇaṃpi hi upari vuccamānameva hoti. Natu vuttaṃ. Kuto abhidhammatthāti. Na ca saṃvaṇṇanāpakaraṇesu ādimhiyeva tāva tasaddo appadhānapadāni paccāmasatīti atthi. Tasmā aṭṭhasāliniyaṃ ādimhi tattha kena ṭṭhena abhidhammoti vākyeviya idha tasaddattho veditabboti. Evañhi sati –

কারণ 'অভিধম্মত্থসংগহ প্রকরণে আমার দ্বারা উক্ত অভিধম্মের অর্থসমূহ'—এরূপ বলা সংগত নয়। কারণ গ্রন্থটিও সামনে বলা হবে এমন, কিন্তু বলা হয়ে গেছে এমন নয়। তাহলে অভিধম্মের অর্থসমূহ কোথা থেকে আসবে? এবং ব্যাখ্যা গ্রন্থসমূহে শুরুতেই প্রথমত 'ত' (তদ্) শব্দ অপ্রধান পদসমূহকে নির্দেশ করে বা গ্রহণ করে—এমন নিয়ম নেই। তাই অট্ঠসালিনীর শুরুতে 'তত্থ কেনট্ঠেন অভিধম্মো' (সেখানে কোন অর্থে অভিধম্ম) এই বাক্যের মতো এখানেও 'ত' শব্দের অর্থ জানতে হবে, এরূপ বুঝতে হবে। কারণ এরূপ হলে—

[13] Ṭīkāsu

[১৩] টীকাগুলোতে—

Sabbathā vuttāti yojanāpi paṭikkhittā hoti.

'সর্বথা উক্ত'—এরূপ যোজনাও প্রত্যাখ্যাত হয়।

Sā hi vakkhamānehi sabbayāpi dvādasa, sabbathāpi aṭṭhārasātiādīhi nasametīti. Tatta sabbathāti dhammasaṅgaṇiyaṃ vuttena kusalādinā [Pg.17] sabbappakārenapi catudhāva honti, vibhaṅge vibhatte na khandhādinā sabbappakārenapi catudhāva hontīti attho. Dhātu kathāyaṃ vuttenātiādināpi vattabbaṃ.

কারণ তা পরবর্তীতে বলা হবে এমন 'সর্বথা দ্বাদশ', 'সর্বথা অষ্টাদশ' ইত্যাদির সাথে মেলে না, এরূপ জানতে হবে। সেখানে 'সর্বথা' বলতে ধম্মসংগণীতে উক্ত কুশলাদি দ্বারা সর্বপ্রকারেই চার প্রকারই হয়, বিভঙ্গে বিভক্ত স্কন্ধাদি দ্বারা সর্বপ্রকারেই চার প্রকারই হয়—এই অর্থ। ধাতুকথায় উক্ত ইত্যাদি রূপেও বলা উচিত।

12. Paramatthatoti paramattha saccato. Dve hi saccāni sammutisaccaṃ, paramatthasaccanti, tattha satta puggala atta jīvādikā paññattiatthā sabhāvato avijjamānāyeva honti. Dhammavavatthānaññāṇarahitānaṃpana mahājanānaṃ citte mahantamahantāpi hutvā vijjamānāviya paññāyanti, teca mahājanā samaggā hutvā tesaṃ ekantena atthibhāvaṃ gahetvā tathā tathā voharanti ceva sampaṭicchantica. Tasmā te mahājanehi samaggehi sammatattātatoyevaca vacīsaccaviratisaccānaṃ vatthubhūtattāsammuti saccanti vuccanti. Tasmiṃ sammutisacce ṭhatvā sammā paṭipajjantā sabba lokiyasampattiyoca sabbabodhisambhāra dhammeca ārādhenti. Micchāpaṭipajjantā apāyapūrakā honti. Evaṃ mahantañhi sammuti saccanti. Paramatthasaccaṃ pana patvā taṃ saccameva nahoti. Tañhi sayaṃ avijjamānaṃyeva samānaṃ mahājane vijjamānantveva gaṇhāpeti. Sakkāyadiṭṭhi dvāsaṭṭhidiṭṭhi tividhamicchādiṭṭhīnaṃ vatthu hutvā bālajanānaṃ vaṭṭadukkhato niyyātuṃ nadeti. Evaṃ viparītañhi sammutisaccaṃ. Evaṃ mahāsāvajjañcāti. Paramatthasaccaṃpana duvidhaṃ sabhāvasaccaṃ ariyasaccanti. Tattha dhammasaṅgaṇiādīsu sattasu pakaraṇesu vibhattā kusalādayo dhammā sabhāvasaccaṃnāma. Te hi sayaṃ sabhāvato vijjamānattā kusalānāma dhammā atthi sukhānāma vedanā atthīti gaṇhantena visaṃvādentīti. Taṃ pana ariyasaccaṃ patvā kiñci asaccaṃpi hotiyeva. Tathāhi anubhavanabhedamattaṃ upādāyeva vedanā sukhā dukkhā adukkhamasukhāti vuttā. Na sabbākārato sukhabhūtattā. Sabbehi pana aniccatā saṅkhatatādīhi anekasatehi ākārehi sabbāpi vedanā dukkhāeva. Tathā anavajjasukhavipākaṭṭhena kusalabhāvopi akusalaṃ upādāyeva vutto. Sabbepi hi tebhūmakā kusalasammatā dhammā sāsavatā saṃkilesikatā oghaniya yoganiya upādāniyatā [Pg.18] saṅkhātehi vajjehi sāvajjāeva honti. Dukkhasaccabhūtānañca vipākānaṃ jananaṭṭhena ekantena dukkhavipākāeva honti. Ajjhattattikañca sabbalokiyasammataṃ upādāya vuttaṃ. Sabbepi hi catubbhū makadhammā ekantena attāpināma natthi. Kuto ajjhattānāma. Bahiddhāeva honti. Saṅkhāre parato passāti hi vuttanti. Ayaṃ nayo sesattika dukadhammesupi yathārahaṃ netabbo. Ariya saccaṃnāma sabbesaṃ tebhūmakadhammānaṃ ekanta dukkhabhāvo taṇhāya ekanta dukkhasamudaya bhāvo nibbānasseva dukkhanirodha bhāvo aṭṭhaṅgikassa maggasseva dukkhanirodhamaggabhāvocāti. Idhameva hi parisuddhabuddhīnaṃ ariyānaṃ ñāṇe acalamānaṃ sabbākāraparipuṇṇaṃ nippariyāyasaccaṃ hotīti. Tesu idha sammutisaccaṃ nivattento paramatthatoti ida māha. Tena vuttaṃ paramatthatoti paramatthasaccatoti. Tattha attho duvidho sabhāvasiddhoca parikappasiddhoca. Tattha yo vinā aññāpadesena kevalaṃ visuṃ visuṃ attano lakkhaṇena vijjamāno hutvā siddho. So cittādiko attho sabhāvasiddhonāma. Yopana attano lakkhaṇena vijjamānoyeva nahoti. Vijjamānassapana atthassa nānā pavattiākāre upādāya cittena parikappetvā saviggahaṃ katvā gahito cittamayo cittanimmito hutvā citteeva upalabbhamāno hoti. So sattapuggalādiko attho parikappasiddho nāma. Tesu sabhāvasiddhoyeva paramatthonāma. So hi santi bhavanti buddhisaddā etthāti attho. Ekantavijjamānaṭṭhena itarato paramo ukkaṃsagato atthoti paramattho. Api ca, ye ayaṃ atthi ayaṃ upalabbhatīti gahetvā tassa abhiññeyyassa abhiññatthāya, pariññeyyassa pariññatthāya, pahātabbassa pahānatthāya, sacchikātabbassa sacchikaraṇatthāya, bhāvetabbassa bhāvanatthāya paṭipajjanti. Tesaṃ tadatthasādhane avisaṃvādakaṭṭhena paramo uttamo atthoti paramattho. Itaropana avijjamānattā tassa abhiññādiatthāya paṭipajjantānaṃ tadatthasādhane [Pg.19] visaṃvādakoyeva bhavissati. Napana tadatthaṃ sādhessa tīti paramatthoti vattuṃ nārahatīti.

১২. পরমার্থত বলতে পরমার্থ সত্য অনুসারে বোঝায়। সত্য মূলত দুই প্রকার: সম্মতি সত্য (লোক-ব্যবহারিক সত্য) এবং পরমার্থ সত্য। তন্মধ্যে সত্ত্ব, পুদ্গল, আত্মা, জীব ইত্যাদি প্রজ্ঞপ্তি অর্থসমূহ স্বভাবত অবিদ্যমানই (অস্তিত্বহীন) হয়ে থাকে। কিন্তু ধর্ম-ব্যবস্থাপন জ্ঞানহীন সাধারণ মানুষের চিত্তে সেগুলো অত্যন্ত বৃহৎ ও বাস্তব রূপেই বিদ্যমান বলে প্রতিভাত হয়। সেই সাধারণ মানুষ ঐক্যবদ্ধ হয়ে সেগুলোর একান্ত অস্তিত্ব স্বীকার করে নিয়ে সেভাবে ব্যবহার করে এবং তা মেনে নেয়। অতএব, সাধারণ মানুষের দ্বারা সর্বসম্মত হওয়ার কারণে এবং সেই সম্মতির কারণেই বাক্য সত্য ও বিরতি সত্যের ভিত্তিভূমি হওয়ায় একে 'সম্মতি সত্য' বলা হয়। এই সম্মতি সত্যে প্রতিষ্ঠিত থেকে যারা সম্যকভাবে প্রতিপত্তি বা আচরণ করেন, তারা সমস্ত লৌকিক সম্পত্তি এবং সমস্ত বোধিসম্ভার ধর্মসমূহ আরাধনা বা লাভ করেন। আর যারা মিথ্যা আচরণ করেন, তারা অপায় বা নরক পূর্ণকারী হন। সম্মতি সত্যের মাহাত্ম্য এমনই বিশাল। কিন্তু পরমার্থ সত্যের দিক থেকে বিচার করলে তা আর সত্য থাকে না। কারণ তা নিজে অবিদ্যমান হয়েও সাধারণ মানুষকে তা বিদ্যমান বলে গ্রহণ করায়। এটি সাক্কায়দৃষ্টি (সৎকায়দৃষ্টি), বাষট্টি প্রকার দৃষ্টি এবং তিন প্রকার মিথ্যাদৃষ্টির ভিত্তিভূমি হয়ে অজ্ঞ ব্যক্তিদের সংসার দুঃখ থেকে মুক্ত হতে দেয় না। সম্মতি সত্য এমনই বিপরীতধর্মী এবং অত্যন্ত দোষযুক্ত। পরমার্থ সত্য আবার দুই প্রকার: স্বভাব সত্য এবং আর্য সত্য। তন্মধ্যে ধর্মসঙ্গণি ইত্যাদি অভিধর্মের সপ্ত গ্রন্থে বিভক্ত কুশলাদি ধর্মসমূহকে 'স্বভাব সত্য' বলা হয়। কারণ সেগুলো স্বভাবত বিদ্যমান থাকায় 'কুশল নামক ধর্ম আছে', 'সুখ নামক বেদনা আছে'—এভাবে গ্রহণকারীকে বিভ্রান্ত বা প্রতারিত করে না। কিন্তু আর্য সত্যের স্তরে পৌঁছালে সেই স্বভাব সত্যের কিছু অংশও অসত্য হয়ে যায়। যেমন, কেবল অনুভবের প্রকারভেদকে ভিত্তি করেই বেদনাকে সুখ, দুঃখ ও অদুঃখ-অসুখ (উপেক্ষা) বলা হয়েছে; সর্বতোভাবে সুখময় হওয়ার কারণে নয়। প্রকৃতপক্ষে, অনিত্যতা ও সংস্কৃতত্ব ইত্যাদি শত শত প্রকার বৈশিষ্ট্যের কারণে সমস্ত বেদনাই কেবল দুঃখস্বরূপ। তেমনি, অনবদ্য ও সুখবিপাক অর্থে কুশলভাবকেও অকুশলের সাপেক্ষেই বলা হয়েছে। কারণ ত্রিভূমির অন্তর্গত সমস্ত কুশলসম্মত ধর্মই সআসব (আসবযুক্ত), সংক্লেশিক (ক্লেশদায়ক), ওঘনীয়, যোগনীয় এবং উপাদানীয় নামক দোষের কারণে দোষযুক্ত বা সাবদ্যই হয়ে থাকে। এবং দুঃখসত্যরূপ বিপাক উৎপন্ন করার কারণে সেগুলো একান্তই দুঃখবিপাকস্বরূপ। আর আধ্যাত্মিক ত্রিকও (অজ্ঝত্ততিক) সর্বলৌকিক সম্মতিকে ভিত্তি করেই বলা হয়েছে। প্রকৃতপক্ষে, চতুর্ভূমির অন্তর্গত কোনো ধর্মই একান্তভাবে আত্মা নয়। আধ্যাত্মিক বলে কী আছে? সবই বাহ্য বা বহির্ধা। যেমন বলা হয়েছে—'সংস্কারসমূহকে পর বা পরকীয় হিসেবে দর্শন করো'। এই নিয়মটি অবশিষ্ট ত্রিক ও দুক ধর্মসমূহের ক্ষেত্রেও যথোপযুক্তভাবে প্রয়োগ করতে হবে। আর্য সত্য বলতে বোঝায়—সমস্ত ত্রিভূমিক ধর্মের একান্ত দুঃখভাব, তৃষ্ণার একান্ত দুঃখসমুদয় ভাব, নির্বাণেরই দুঃখানিরোধ ভাব এবং অষ্টাঙ্গিক মার্গেরই দুঃখানিরোধগামিনী প্রতিপদা বা মার্গভাব। বিশুদ্ধ প্রজ্ঞাসম্পন্ন আর্যগণের জ্ঞানে এটিই অকম্পিত, সর্বপ্রকার পরিপূর্ণ এবং মুখ্য সত্য (নিষ্পর্যায় সত্য)। এগুলোর মধ্যে এখানে সম্মতি সত্যকে নিবৃত্ত করার উদ্দেশ্যে 'পরমার্থত' শব্দটি বলা হয়েছে। তাই আমি বলেছি—'পরমার্থত বলতে পরমার্থ সত্য অনুসারে'। সেখানে 'অর্থ' দুই প্রকার: স্বভাবসিদ্ধ অর্থ এবং পরিকল্পসিদ্ধ অর্থ। তন্মধ্যে যা অন্য কোনো উপাধি বা নির্দেশ ছাড়া কেবল স্বতন্ত্রভাবে নিজের লক্ষণের দ্বারা বিদ্যমান হয়ে সিদ্ধ হয়, তা চিত্ত ইত্যাদি স্বভাবসিদ্ধ অর্থ। আর যা নিজের লক্ষণের দ্বারা বিদ্যমান নয়, কিন্তু বিদ্যমান অর্থের নানা প্রকার প্রবৃত্তিকে অবলম্বন করে চিত্তের দ্বারা কল্পনা করে, অবয়বযুক্ত করে গৃহীত হয় এবং চিত্তময় ও চিত্তনির্মিত হয়ে চিত্তেই কেবল উপলব্ধ হয়, তা সত্ত্ব-পুদ্গলাদি পরিকল্পসিদ্ধ অর্থ। এগুলোর মধ্যে স্বভাবসিদ্ধ অর্থই কেবল 'পরমার্থ' নামে অভিহিত। কারণ এখানে জ্ঞান ও শব্দের উৎপত্তি ঘটে, তাই তা 'অর্থ'। একান্ত বিদ্যমানতার কারণে অন্য (পরিকল্পসিদ্ধ) অর্থ অপেক্ষা শ্রেষ্ঠ বা উৎকৃষ্ট হওয়ায় একে 'পরমার্থ' বলা হয়। তাছাড়া, যারা 'এটি আছে, এটি উপলব্ধ হয়'—এভাবে গ্রহণ করে সেই অভিজ্ঞেয় ধর্মের অভিজ্ঞার্থের জন্য, পরিজ্ঞেয় ধর্মের পরিজ্ঞার্থের জন্য, প্রহাতব্য ধর্মের প্রহানার্থের জন্য, সাক্ষাৎকর্তব্য ধর্মের সাক্ষাৎকরণের জন্য এবং ভাবনাকর্তব্য ধর্মের ভাবনার জন্য প্রতিপত্তি বা আচরণ করেন, তাদের সেই অর্থ সাধনে অভ্রান্ত বা সত্য হওয়ার কারণে এটি পরম বা উত্তম অর্থ, তাই একে 'পরমার্থ' বলা হয়। কিন্তু অন্যটি (পরিকল্পসিদ্ধ অর্থ) অবিদ্যমান হওয়ার কারণে যারা তার অভিজ্ঞাদি অর্থের জন্য প্রতিপত্তি করেন, তাদের সেই অর্থ সাধনে তা কেবল বিভ্রান্তিকরই হবে, তা সেই অর্থ সাধন করবে না। তাই তাকে 'পরমার্থ' বলা চলে না।

[14] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৪] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

‘‘Paramassavā uttamassa ñāṇassa attho gocaroti paramattho’’tipi vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“অথবা পরম বা উত্তম জ্ঞানের যা অর্থ বা গোচর (আলম্বন), তা-ই পরমার্থ”—এমনটিও বলা হয়েছে। কিন্তু তা সুন্দর বা সমীচীন নয়।

Na hi paramasaddoñāṇe vattamāno dissati. Naca atthasaddo gocareti. Yañca anuṭīkāyaṃ saccameva saccikaṃ. So eva attho aviparītassa ñāṇassa visayabhāvaṭṭhenāti saccikaṭṭhoti vuttaṃ. Taṃpi aviparītena ñāṇena araṇīyato upagantabba to atthoti imamatthaṃ dasseti. Naparamasaddassa atthanti. [Paramatthapadaṃ]

কারণ 'পরম' শব্দটির জ্ঞানে প্রয়োগ দেখা যায় না এবং 'অর্থ' শব্দটিরও গোচর বা আলম্বন অর্থে প্রয়োগ দেখা যায় না। আর অনুটীকায় যা বলা হয়েছে—'যা সত্য তা-ই সাচ্চিক। অবিপতীত (অভ্রান্ত) জ্ঞানের বিষয়ভাব অর্থে সেই অর্থই সাচ্চিকার্থ।'—তাও অবিপতীত জ্ঞানের দ্বারা অধিগন্তব্য হওয়ার কারণে 'অর্থ'—এই অর্থকেই প্রদর্শন করে, 'পরম' শব্দের অর্থকে প্রদর্শন করে না। [পরমার্থ পদ সমাপ্ত]

13. Cittanti ettha cintetīti cittaṃ. Etthaca cintanakriyā nāma niccaṃ ārammaṇāpekkhā hoti. Na hi sā ārammaṇena vinā labbhatīti. Tasmā ārammaṇaggahaṇa ārammaṇupaladdhiyeva idha cintanāti daṭṭhabbāti. Evañhi sati bhavaṅgasamaya visaññisamayesu cittaṃ ārammaṇena vināpi pavattatīti evaṃ vādīnaṃ vādo paṭikkhitto hoti. Santesupica nissaya samanantarādīsu tassa paccayesu tehi nāmaṃ alabhitvā ārammaṇapaccayavasenevassa nāmaṃ siddhanti daṭṭhabbaṃ. Cintenti sampayuttakā dhammā etenāti cittaṃ. Tañhi ārammaṇaggahaṇakicce pubbaṅgamabhūtanti taṃ sampayuttadhammāpi ārammaṇaṃ gaṇhantā tassa vaseneva gaṇhantīti. Cintanamattaṃvā cittaṃ. Sabbepi hi dhammā taṃtaṃ kriyāmattāva honti. Na tesu dabbaṃvā saṇṭhānaṃ vā viggahovā upalabbhati. Paccayāyatta vuttino ca honti. Na te attano thāmenavā balenavā vasenavā sattiyāvā uppajjituṃpi sakkonti. Pageva cintetuṃvā phusetuṃvāti. Khaṇamattaṭṭhāyinoca honti, na kadāci kassaci vase vattituṃ sakkontīti. Tasmā tesu idaṃ dabbaṃ, ayaṃ satti, aya kriyāti evaṃ vibhāgo nalabbhatīti daṭṭhabbaṃ. Evañca katvā sabbesu paramatthapadesu ekaṃ bhāvasādhanameva padhānato labbhati. Tadañña sādhanānipana [Pg.20] pariyāyatova labbhantīti veditabbaṃ. Ettha ca dabbādivasena abhedassa cintanassa atthavisesañāpanatthaṃ vibhāga kappanāvasena bhedakaraṇaṃ pariyāyakathāti daṭṭhabbaṃ. Yathā silā puttakassasarīranti, tathā karaṇañca taṃ taṃ kriyāsaṅkhāta dhammavimuttassa paraparikappitassa kārakabhūtassa atta jīva satta puggalassa sabbaso abhāvadīpanatthaṃ. Sati hi attādimhi kiṃ abhedassa bhedakappanāyāti.

১৩. এখানে 'চিত্ত' বলতে—যা চিন্তা করে তা-ই চিত্ত। আর এখানে চিন্তনক্রিয়া সর্বদা আলম্বন-সাপেক্ষ হয়ে থাকে। কারণ আলম্বন ছাড়া তা পাওয়া যায় না। অতএব, এখানে আলম্বন গ্রহণ বা আলম্বন উপলব্ধিকেই 'চিন্তন' বলে মনে করতে হবে। এভাবে বিচার করলে, 'ভবাঙ্গকালে এবং মূর্ছাকালে চিত্ত আলম্বন ছাড়াই প্রবর্তিত হয়'—এমন মতবাদীদের দাবি খণ্ডিত হয়। চিত্তের আশ্রয় (নিশ্রয়) ও সমনন্তর আদি প্রত্যয়সমূহ বিদ্যমান থাকা সত্ত্বেও সেগুলোর দ্বারা নাম লাভ না করে কেবল আলম্বন প্রত্যয়ের বশেই চিত্তের নাম সিদ্ধ হয়—এরূপ বুঝতে হবে। অথবা, যার দ্বারা সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহ চিন্তা করে তা চিত্ত। যেহেতু চিত্ত আলম্বন গ্রহণের কাজে অগ্রগামী বা প্রধান, তাই সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহ আলম্বন গ্রহণ করার সময় চিত্তের বশেই তা গ্রহণ করে থাকে। অথবা, কেবল চিন্তনমাত্রই চিত্ত। কারণ সমস্ত ধর্মই কেবল নিজ নিজ ক্রিয়ামাত্র। সেগুলোতে কোনো দ্রব্য, সংস্থান (আকৃতি) বা বিগ্রহ (অবয়ব) পাওয়া যায় না। সেগুলো প্রত্যয়-অধীন (কারণ-সাপেক্ষ) প্রবৃত্তিবিশিষ্ট হয়ে থাকে। সেগুলো নিজের ক্ষমতায়, বলে, বশে বা শক্তিতে উৎপন্ন হতেও সমর্থ নয়; চিন্তা করা বা স্পর্শ করার তো কথাই ওঠে না। সেগুলো ক্ষণমাত্র স্থায়ী এবং কখনো কারও বশীভূত হয়ে চলতে পারে না। অতএব, সেগুলোর মধ্যে 'এটি দ্রব্য', 'এটি শক্তি', 'এটি ক্রিয়া'—এরূপ বিভাগ পাওয়া যায় না। এরূপ হওয়ার কারণে সমস্ত পরমার্থ পদের ক্ষেত্রে প্রধানত কেবল একটি ভাবসাধনই পাওয়া যায়। অন্য সাধনগুলো (কর্তৃসাধন, করণসাধন ইত্যাদি) কেবল পর্যায়ক্রমেই (পরোক্ষভাবে) পাওয়া যায় বলে জানতে হবে। আর এখানে দ্রব্যের আদি বশে অভেদ চিন্তনক্রিয়ার বিশেষ অর্থ জ্ঞাপনের জন্য বিভাগ কল্পনার মাধ্যমে ভেদ সৃষ্টি করাকে পর্যায়কথা (আলঙ্কারিক উক্তি) বলে মনে করতে হবে। যেমন—'শিলাপুত্রের শরীর' (পাথরের মূর্তির শরীর, যেখানে শরীর ও মূর্তি অভিন্ন)। এরূপ ভেদ কল্পনা করার উদ্দেশ্য হলো—সেই সেই ক্রিয়া নামক ধর্ম থেকে মুক্ত, পর-পরিকল্পিত, কারকস্বরূপ আত্মা, জীব, সত্ত্ব ও পুদ্গলের সর্বতোভাবে অভাব প্রদর্শন করা। কারণ আত্মা ইত্যাদি যদি সত্যিই পৃথকভাবে বিদ্যমান থাকত, তবে অভেদের মধ্যে ভেদ কল্পনা করার কী প্রয়োজন ছিল?

Vibhāvaniyaṃ pana

কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

Sasavisāṇaṃ viya abhūtassa bhūta kappanā vuttā viya dissati. Ayamassādhippāyo-dhammesu kattāvā kāre tāvā koci natthi. Lokepana attappadhāno kriyā nipphādako kattānāma siddho. Tasmā cintanakicce attappadhānatā dīpanatthaṃ taṃ kattubhāvaṃ citte āropetvā cintetīti cittanti vuttaṃ.

শশকের শৃঙ্গের (খরগোশের শিং) মতো অবিদ্যমান বস্তুকে বিদ্যমান কল্পনা করার মতো কথা বলা হয়েছে বলে মনে হয়। এর অভিপ্রায় হলো—ধর্মসমূহের মধ্যে কর্তা বা কারয়িতা (করানোওয়ালা) কেউ নেই। কিন্তু লোকে নিজের প্রাধান্য নিয়ে ক্রিয়া সম্পাদনকারীকে 'কর্তা' বলে স্বীকার করা হয়। তাই চিন্তনকার্যে নিজের প্রাধান্য প্রদর্শনের জন্য সেই কর্তৃভাব চিত্তে আরোপ করে 'যা চিন্তা করে তা চিত্ত'—এরূপ বলা হয়েছে।

Cittassaca balena taṃsampayuttānaṃpi tasmiṃ kicce tadanukūlappavattidīpanatthaṃ punakaraṇabhāvaṃ citte kattubhāvañca tesu āropetvā cintenti sampayuttakā dhammā etenāti cittanti vuttanti. Api cettha cittasaddo vicitratthavācako daṭṭhabbo. Vuttañhe taṃ saṃyuttake –

এবং চিত্তের বলে তার সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহেরও সেই কার্যে তদানুকূল প্রবৃত্তি প্রদর্শনের জন্য পুনরায় চিত্তে করণভাব এবং সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহে petriভাব আরোপ করে 'যার দ্বারা সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহ চিন্তা করে তা চিত্ত'—এরূপ বলা হয়েছে। তাছাড়া, এখানে 'চিত্ত' শব্দটিকে চিত্র বা বিচিত্র (চিত্রবিচিত্র/বৈচিত্র্যময়) অর্থবাচক হিসেবেও দেখতে হবে। সংযুক্ত নিকায়ে যেমন বলা হয়েছে—

Diṭṭhaṃ vo bhikkhave caraṇaṃnāma cittanti. Evaṃ bhante. Tampi kho bhikkhave caraṇaṃ cittaṃ citteneva cintitanti. Tenāpi kho bhikkhave caraṇena cittena cittaññeva cittataranti, nā haṃ bhikkhave aññaṃ ekanikāyaṃpi samanupassāmi yaṃ evaṃ cittaṃ. Yathayidaṃ bhikkhave tiracchānagatā pāṇā. Tepi kho bhikkhave tiracchānagatā pāṇā citteneva cittikatā. Tehipi kho bhikkhave tiracchāna gatehi pāṇehi cittaññeva cittataranti.

“হে ভিক্ষুগণ, তোমরা কি 'চরণ' নামক চিত্র দেখেছ?” “হ্যাঁ, ভন্তে, দেখেছি।” “হে ভিক্ষুগণ, সেই চরণ নামক চিত্রটিও চিত্তের দ্বারাই চিন্তিত (পরিকল্পিত) হয়েছে। হে ভিক্ষুগণ, সেই চরণ চিত্র অপেক্ষা চিত্তই অধিকতর চিত্র বা বিচিত্র। হে ভিক্ষুগণ, আমি এমন অন্য একটিও নিকায় (প্রাণীদল) দেখি না যা চিত্তের মতো এত বিচিত্র। হে ভিক্ষুগণ, যেমন এই তির্যকগামী (পশু-পাখি) প্রাণীকুল। হে ভিক্ষুগণ, এই তির্যকগামী প্রাণীরাও চিত্তের দ্বারাই চিত্রিত (বিচিত্র রূপ ধারণ করেছে)। হে ভিক্ষুগণ, সেই তির্যকগামী প্রাণীদের অপেক্ষাও চিত্তই অধিকতর চিত্র বা বিচিত্র।”

Tattha caraṇaṃnāma cittanti yatthavicitrāni dibbavimānādīni cittakammāni katvā idañcidañca puññaṃ karontā idhacidhaca nibbattāti dassento vicaranti[Pg.21]. Tassa paṭakoṭṭhakassetaṃ nāmaṃ. Cittenāti nissakke karaṇavacanaṃ. Yathayidanti yathā ime. Cittikatāti vicitrā katā. Etthaca cittavicittakāya saññāvicittā. Saññāvicittatāya taṇhāvicittā. Taṇhāvicittatāya kammāni vicittāni. Kammavicitta tāya yoniyo vicittā. Yonivicittatāya tesaṃ tiracchā nagatānaṃ vicittatā veditabbā. [Vacanattho]

সেখানে 'চরণ নামক চিত্র' বলতে বোঝায়—যে চিত্রে বিচিত্র দেববিমান ইত্যাদি চিত্রকর্ম অঙ্কন করে 'এই এই পুণ্যকর্ম করে মানুষ এই এই বিমানে উৎপন্ন হয়েছে'—এরূপ প্রদর্শন করে ঘুরে বেড়ানো হতো। এটি সেই কাপড়ের তৈরি চিত্রপটের নাম। 'চিত্তেন' শব্দটি অপাদান অর্থে করণ বিভক্তি। 'যথায়িদং' বলতে 'যেমন এই'। 'চিত্তিকতা' বলতে 'বিচিত্র করা হয়েছে'। আর এখানে চিত্তের বৈচিত্র্যের কারণে সংজ্ঞা বিচিত্র হয়; সংজ্ঞার বৈচিত্র্যের কারণে তৃষ্ণা বিচিত্র হয়; তৃষ্ণার বৈচিত্র্যের কারণে কর্মসমূহ বিচিত্র হয়; কর্মের বৈচিত্র্যের কারণে যোনিসমূহ (জন্মস্থান) বিচিত্র হয়; এবং যোনির বৈচিত্র্যের কারণে সেই তির্যকগামী প্রাণীদের বৈচিত্র্য ঘটে থাকে বলে জানতে হবে। [শব্দার্থ সমাপ্ত]

Taṃ taṃ sabhāvo lakkhaṇaṃ, kiccasampattiyo raso;

Gayhākāro phalaṃvāpi, paccupaṭṭhāna saññitaṃ.Āsannakāraṇaṃ yaṃ taṃ, padaṭṭhānanti taṃ mataṃ;

Dhammānaṃ vavatthānāya, alaṃ ete vibuddhino.

সেই সেই স্বভাবই হলো লক্ষণ; কার্যসম্পাদন বা সম্পত্তি হলো রস; গ্রহণের আকার বা ফল হলো প্রত্যুপস্থান; এবং যা আসন্ন কারণ, তা পদস্থান নামে পরিচিত। প্রাজ্ঞ ব্যক্তিদের ধর্মসমূহের ব্যবস্থাপন বা সুনির্দিষ্টকরণের জন্য এই চারটি বিষয়ই যথেষ্ট।

Ārammaṇavijānanalakkhaṇaṃ cittaṃ, pubbaṅgamarasaṃ, sandhānapaccupaṭṭhānaṃ, nāmarūpapadaṭṭhānaṃ. [Cittaṃ]

চিত্তের লক্ষণ হলো আলম্বন বা বিষয়কে জানা (আলম্বন-বিজানিবার লক্ষণ), এর রস বা কার্য হলো পূর্বগামী হওয়া (পূর্বঙ্গম রস), এর প্রত্যুপস্থান হলো সংযোগ বা ধারাবাহিকতা রক্ষা করা (সন্ধান প্রত্যুপস্থান), এবং এর পদস্থান হলো নাম-রূপ (নাম-রূপ পদস্থান)। [চিত্ত]

14. Cetasikanti ettha cetasi bhavaṃ tadāyattavuttitāyāti cetasikaṃ. Phassādi dhammajātaṃ. Etthaca tadāyattavuttitā nāma ekuppādatādīhi lakkhaṇehi cittena saha ekī bhūtassa viya pavatti. Etena yā cittassa jāti. Sāeva phassādīnaṃ. Yā cittassa jarā, yaṃ cittassa maraṇaṃ, yaṃ cittassa ārammaṇaṃ, yaṃ cittassa vatthu, tadeva phassādīnanti evaṃ ekapuppha mañjariyaṃ ekavaṇṭupanibbandhāni pupphāni viya cittena saha ekajātiyādi upanibbandhā phassādayo dhammā idha cetasikaṃnāmāti siddhā honti. Evañca sati cittaṃpi tehi phassādīhi saha tatheva āyattaṃ pavattatīti taṃpi phassikaṃ vedanikantiādinā vattabbanti ce. Na. Cittasseva jeṭṭhakattā. Manopubbaṅgamā dhammā, manoseṭṭhā manomayāti hi vuttaṃ. Etthaca manomayāti manasāeva pakatā nimmitā cittakriyā bhūtāti attho. Etena te phassādayo dhammā cittena vinā nupalabbhantīti dasseti. Cittaṃpana tehi kehici vināpi pavattatiyeva. Pañcaviññāṇa cittañhitehi kehici vitakkādīhi vinā uppajjatīti. Tasmā tesaññeva tadāyatta vuttitā vattabbā na cittassāti.

১৪. চেতসিক শব্দটির অর্থ হলো—যা চিত্তে উৎপন্ন হয় (চেতসি ভবং), কারণ এটি চিত্তের উপর নির্ভরশীল হয়ে প্রবর্তিত হয় (তদায়ত্তবৃত্তিতায়)। স্পর্শ আদি ধর্মসমূহকে চেতসিক বলা হয়। এখানে 'তদায়ত্তবৃত্তিতা' বলতে বোঝায়—একই সাথে উৎপন্ন হওয়া (একুপ্পাদ) আদি লক্ষণের মাধ্যমে চিত্তের সাথে একীভূত হয়ে প্রবর্তিত হওয়া। এর দ্বারা চিত্তের যে জাতি (উৎপত্তি), স্পর্শ আদিরও সেই একই জাতি হয়। চিত্তের যা জরা (ক্ষয়), চিত্তের যা মরণ (নিরোধ), চিত্তের যা আলম্বন (বিষয়), চিত্তের যা বস্তু (আশ্রয়), স্পর্শ আদিরও তা-ই হয়। যেমন একটি পুষ্পমঞ্জরীতে একটি বোঁটার সাথে অনেক ফুল একসাথে বাঁধা থাকে, তেমনি চিত্তের সাথে একজাতি আদি বন্ধনে আবদ্ধ স্পর্শ আদি ধর্মসমূহকে এখানে 'চেতসিক' নামে অভিহিত করা হয়েছে। যদি বলা হয়—এমন হলে চিত্তও তো স্পর্শ আদির সাথে একইভাবে নির্ভরশীল হয়ে প্রবর্তিত হয়, তাই চিত্তকেও 'ফাস্সিক' (স্পর্শ-সম্বন্ধীয়) বা 'বেদনিক' (বেদনা-সম্বন্ধীয়) ইত্যাদি বলা উচিত? না, তা বলা যায় না। কারণ চিত্তই হলো প্রধান বা জ্যেষ্ঠ (জেট্ঠক)। যেমন বলা হয়েছে—'মনোপুব্বঙ্গমা ধম্মা, মনাসেট্ঠা মনোময়া'। এখানে 'মনোময়া' শব্দের অর্থ হলো—মন বা চিত্তের দ্বারাই প্রস্তুত, নির্মিত এবং চিত্তের ক্রিয়াস্বরূপ। এর দ্বারা দর্শানো হয়েছে যে, স্পর্শ আদি ধর্মসমূহ চিত্ত ছাড়া পাওয়া যায় না। কিন্তু চিত্ত তাদের মধ্যে কোনো কোনোটি ছাড়াও প্রবর্তিত হতে পারে। যেমন পঞ্চবিজ্ঞান চিত্ত বিতর্ক আদি কোনো কোনো চেতসিক ছাড়াই উৎপন্ন হয়। অতএব, কেবল সেই চেতসিকসমূহেরই চিত্তের ওপর নির্ভরশীল প্রবৃত্তি (তদায়ত্তবৃত্তিতা) বলা উচিত, চিত্তের নয়।

[15] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৫] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

Ekālambaṇatā [Pg.22] mattena tesaṃ tadāyattavuttitaṃ cetasi kattañca vibhāveti. Taṃ na sundaraṃ.

কেবল একালম্বনত্ব (একই আলম্বন বা বিষয় থাকা) মাত্র দ্বারাই তাদের তদায়ত্তবৃত্তিতা এবং চেতসিকত্ব প্রকাশ করা হয়েছে। তা সুন্দর নয়।

Na hi ekālambaṇatāmattena cetasikaṃnāma jātanti. Ettha ca loke nānāvaṇṇadhātuyo udake ghaṃsitvā vatthumhi nānā cittakammāni karonti, tattha vatthumhi pharaṇaṃ bandhanañca udakasseva kiccaṃ, na vaṇṇadhātūnaṃ. Nānārūpa dassanaṃ vaṇṇadhātūnameva kiccaṃ, na udakassa. Tattha vatthuviya ārammaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Udakaṃviya cittaṃ. Nānā vaṇṇadhātuyoviya cetasikadhammāti. [Cetasikaṃ]

কারণ কেবল একালম্বনত্ব মাত্র দ্বারা চেতসিক উৎপন্ন হয় না। এই লোকে যেমন জলে বিভিন্ন রঙের উপাদান (বর্ণধাতু) ঘষে কাপড়ের ওপর নানা চিত্রকর্ম করা হয়, সেখানে কাপড়ের ওপর ছড়িয়ে পড়া এবং রঙের বাঁধন সৃষ্টি করা কেবল জলেরই কাজ, রঙের উপাদানের নয়। আবার বিভিন্ন রূপ বা আকৃতির প্রকাশ ঘটানো কেবল রঙের উপাদানেরই কাজ, জলের নয়। সেখানে কাপড়কে আলম্বনের মতো, জলকে চিত্তের মতো এবং বিভিন্ন রঙের উপাদানকে চেতসিক ধর্মের মতো দেখতে হবে। [চেতসিক]

15. Rūpanti ettha ruppatīti rūpaṃ. Sītuṇhādīhi virodhi paccayehi visama pavatti vasena vikāraṃ āpajjati, tehi vā vikāraṃ āpādīyatīti attho. Yathāha –

১৫. 'রূপ' শব্দটির অর্থ হলো—যা রূপ্পতি (বিকারগ্রস্ত বা পরিবর্তিত হয়), তা-ই রূপ। শীত, উষ্ণ আদি বিরোধী প্রত্যয়সমূহের (প্রতিকূল কারণের) দ্বারা বিষম প্রবৃত্তিবশত বিকার বা পরিবর্তন প্রাপ্ত হয় অথবা তাদের দ্বারা বিকারগ্রস্ত করা হয়—এটাই অর্থ। যেমন বলা হয়েছে—

Ruppatīti kho bhikkhave tasmā rūpanti vuccati. Kena ruppati. Sitenapi ruppati. Uṇhenapi ruppati. Jighacchāyapi ruppati. Vipāsāyapi ruppati. Ḍaṃsa makasa vātātapa sariṃ sapa sapphassehipi ruppatīti. Ruppatītica ruppati, kuppati, ghaṭṭīyati, piḷī yati, bhijjatīti.

"হে ভিক্ষুগণ, বিকারগ্রস্ত হয় বলেই একে 'রূপ' বলা হয়। কিসের দ্বারা বিকারগ্রস্ত হয়? শীতের দ্বারাও বিকারগ্রস্ত হয়, উষ্ণের দ্বারাও বিকারগ্রস্ত হয়, ক্ষুধার দ্বারাও বিকারগ্রস্ত হয়, তৃষ্ণার দ্বারাও বিকারগ্রস্ত হয়, ডাঁশ, মশা, বাতাস, রোদ ও সরীসৃপের স্পর্শের দ্বারাও বিকারগ্রস্ত হয়।" আর 'রূপ্পতি' বলতে বিকারগ্রস্ত হওয়া (কুপ্পতি), প্রতিহত হওয়া (ঘট্টীযতি), পীড়িত হওয়া (পীড়ীযতি) এবং ভেঙে যাওয়া বা বিনষ্ট হওয়া (ভিজ্জতি) বোঝায়।

Mahāniddese vuttaṃ. Ayamettha piṇḍattho, ye dhammā ciraṭṭhitikāca honti sappaṭighasabhāvāca. Tesaññeva ṭhitikkhaṇesu virodhipaccayehi samāgamonāma hoti. Napanaññesaṃ parittakkhaṇānaṃ appaṭighasabhāvānanti. Tesañhi appaṭighasabhāvānaṃ sukhuma rūpānaṃpi bahiddhā sītādīhi samāgamonāma natthi. Kuto parittakkhaṇānaṃ appaṭighasabhāvānañca arūpadhammānanti. Yadievaṃ sukhumarūpānaṃ arūpatāpatti siyāti. Nasiyā. Oḷārikarūpehi samānagati kattā. Tānihi oḷārikesu ruppamānesu ruppantiyevāti. Samāgamoca nāma idha thapetvā āpātagamanaṃ ārammaṇakaraṇañca aññamaññaviruddhānaṃ ṭhitipattānaṃ oḷārikarūpānaṃ mahābhūtānamevavā aññamaññābhighaṭṭanaṃ [Pg.23] vuccati, ruppati ghaṭṭīyati pīḷīyatīti hi vuttaṃ. Ruppanañcanāma parasenāyuddhena raṭṭhakhobhoviya kalāpantaragatadhātūnaṃ kuppanaṃ bhijjanaṃca vuccati. Kuppati bhijjatīti hi vuttaṃ. Etthaca kuppatīti khobhati cañcalati, bhijjatīti vikāraṃ āpajjati. Yasmiṃ khaṇe virodhipaccayasamāgamaṃ labhanti. Tato paṭṭhāya sayaṃpi vikārapattā honti. Omattādhimattarūpasantatīnaṃ uppattiyā paccayabhāvaṃ pattā hontīti attho. Apicettha ruppanaṃ duvidhaṃ vaḍḍhanaṃ, hāyanañca. Tadubhayaṃpi kappavuṭṭhāne kappasaṇṭhāne nānāāyukappa saṃvacchara utu māsa ratti divādīnaṃ parivattaneca pākaṭaṃ hotīti. Kasmā pana rūpanti nāmaṃ ghaṭṭanavasena ruppanadhammānameva siddhanti. Tesameva saviggahattā. Rūpadhammā hi samūhasaṇṭhānādi bhāvapattiyā saviggahā honti. Tasmā tesameva ruppanaṃ paccakkhatopi lokassa pākaṭanti tesveva rūpanti nāmaṃ siddhanti daṭṭhabbaṃ. Arūpadhammā pana aviggahāti na tesaṃ vikāro paccakkhato lokassa pākaṭo hoti. Taṃ taṃ rūpavikāraṃ disvāvā sutvā vā pucchitvāyeva vā so lokena jānitabbo aññatra paracittavidūhi. Tasmā tesaṃ rūpatāpatti natthīti.

এটি মহানিন্দ্দেশে বলা হয়েছে। এখানে সংক্ষিপ্ত অর্থ হলো—যেসব ধর্ম দীর্ঘকাল স্থায়ী এবং সপ্রতিঘ স্বভাবযুক্ত (প্রতিঘাত বা স্পর্শযোগ্যতা সম্পন্ন), কেবল তাদেরই স্থিতি-ক্ষণে (ঠিতিক্খণ) বিরোধী প্রত্যয়সমূহের সাথে সংযোগ ঘটে। কিন্তু অন্য যেসব ধর্ম অতি অল্পক্ষণ স্থায়ী এবং অপ্রতিঘ স্বভাবযুক্ত, তাদের ক্ষেত্রে এমন ঘটে না। কারণ অপ্রতিঘ স্বভাবযুক্ত সেই সূক্ষ্ম রূপসমূহেরও বাহ্যিকভাবে শীত আদির সাথে সংযোগ ঘটে না। তাহলে অতি অল্পক্ষণ স্থায়ী এবং অপ্রতিঘ স্বভাবযুক্ত অরূপ ধর্মসমূহের (নামধর্মের) ক্ষেত্রে কীভাবে তা সম্ভব? যদি এমন হয়, তবে সূক্ষ্ম রূপসমূহের অরূপত্ব (রূপ না হওয়া) আপত্তি ঘটবে না কি? না, ঘটবে না। কারণ ওড়ারিক (স্থূল) রূপসমূহের সাথে তাদের গতি বা স্বভাব সমান (সমানগতিকত্ব)। স্থূল রূপসমূহ বিকারগ্রস্ত হলে সূক্ষ্ম রূপসমূহও বিকারগ্রস্ত হয়। আর এখানে 'সংযোগ' (সমাগম) বলতে—বিষয়ের সম্মুখে আসা (আপাথগমন) এবং বিষয় গ্রহণ করাকে (আলম্বনকরণ) বাদ দিয়ে, স্থিতিপ্রাপ্ত পরস্পর বিরোধী স্থূল রূপসমূহের অথবা মহাভূতসমূহেরই পারস্পরিক সংঘাত বা সংঘর্ষকে বোঝায়। কারণ বলা হয়েছে—'রূপ্পতি ঘট্টীযতি পীড়ীযতি'। আর 'রূপ্পন' (বিকার) বলতে বোঝায়—শত্রু সৈন্যের সাথে যুদ্ধের কারণে দেশের বিশৃঙ্খলার মতো, কলাপের অন্তর্গত ধাতুসমূহের বিশৃঙ্খলা (কুপ্পন) ও বিনাশ (ভিজ্জন)। কারণ বলা হয়েছে—'কুপ্পতি ভিজ্জতি'। এখানে 'কুপ্পতি' অর্থ বিশৃঙ্খল হওয়া বা কম্পিত হওয়া, এবং 'ভিজ্জতি' অর্থ বিকার বা পরিবর্তন প্রাপ্ত হওয়া। যে ক্ষণে তারা বিরোধী প্রত্যয়ের সংযোগ লাভ করে, তখন থেকে তারা নিজেরাও বিকারগ্রস্ত হয় এবং হীন বা উৎকৃষ্ট রূপ-সন্ততির উৎপত্তির প্রত্যয় বা কারণ হয়ে দাঁড়ায়—এটাই অর্থ। তাছাড়া, এখানে বিকার (রূপ্পন) দুই প্রকার—বৃদ্ধি (বড্ডন) এবং হ্রাস বা ক্ষয় (হায়ন)। এই উভয়ই কল্প-বিনাশে (কಪ್ಪবুট্ঠান), কল্প-সংস্থানে (কಪ್ಪসংঠান) এবং বিভিন্ন আয়ুষ্কল্প, বছর, ঋতু, মাস, দিন-রাত্রি আদির পরিবর্তনে স্পষ্টভাবে প্রকাশিত হয়। কিন্তু কেন কেবল প্রতিঘাতের কারণে বিকারগ্রস্ত ধর্মসমূহের ক্ষেত্রেই 'রূপ' নামটি সিদ্ধ বা প্রতিষ্ঠিত হয়? কারণ কেবল তাদেরই অবয়ব বা শরীর আছে (সবিগ্গহত্ব)। রূপধর্মসমূহ সমূহ বা সংস্থান (আকৃতি) আদি ভাব প্রাপ্ত হওয়ার কারণে অবয়বযুক্ত বা শরীরযুক্ত হয়। অতএব, তাদের বিকার জগতের মানুষের কাছে প্রত্যক্ষভাবেই স্পষ্ট। তাই কেবল তাদের ক্ষেত্রেই 'রূপ' নামটি সিদ্ধ হয়—এটাই বুঝতে হবে। অরূপ ধর্মসমূহ (নামধর্ম) অবয়বহীন বা শরীরহীন হওয়ায় তাদের বিকার জগতের মানুষের কাছে প্রত্যক্ষভাবে স্পষ্ট নয়। সেই সেই রূপের বিকার দেখে, শুনে অথবা জিজ্ঞাসা করেই জগতের মানুষ তা জানতে পারে, কেবল পরচিত্তবিদ (যারা অন্যের চিত্ত জানতে পারেন) ব্যক্তিগণ ছাড়া। অতএব, তাদের রূপত্ব প্রাপ্তি ঘটে না।

[16] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৬] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

Tesaṃ rūpatāpattippasaṅgo sītādiggahaṇa sāmatthiyena nivattito. Yasmā pana vohāronāma lokopacārena vinā nasijjhati. Lokopacāroca pākaṭanimittavase neva pavatto. Tasmā idha sītādiggahaṇena vināpi tappasaṅganivatti lokatova siddhāti daṭṭhabbā.

তাদের (নামধর্মের) রূপত্ব প্রাপ্তির আপত্তিটি 'শীত' আদি শব্দের সামর্থ্য দ্বারা নিবৃত্ত করা হয়েছে। কিন্তু যেহেতু লোকব্যবহার (বহার) লোকোপচার (লৌকিক প্রথা বা উপচার) ছাড়া সিদ্ধ হয় না, এবং লোকোপচারও স্পষ্ট বা প্রকট নিমিত্তের বশেই প্রবর্তিত হয়, তাই এখানে 'শীত' আদি শব্দের গ্রহণ ছাড়াও সেই আপত্তির নিবৃত্তি লোকব্যবহার অনুসারেই সিদ্ধ হয়—এটাই বুঝতে হবে।

Yasmā ca brahmaloke brahmānaṃ kāyavikāra vacīvikārā ca iddhivikuppanāvasappavattā nānārūpavikārāca dissantiyeva. Teca ekena pariyāyena ruppanākārāeva nāma honti, tasmā tesaṃ vasena tattha rūpānaṃ rūpatāsiddhi hotīti veditabbaṃ. Rūpayati vā attano sabhāvena pakāsatīti rūpaṃ. Arūpadhammā hi na attano sabhāvena pākaṭā honti. Rūpasannissayeneva gahetabbā[Pg.24]. Idaṃ pana attano sabhāveneva pākaṭaṃ pañcaviññāṇehipi gahetabbanti. Imasmiṃ atthe sati brahmaloke rūpānaṃpi uju katova rūpatāsiddhi hotīti.

এবং যেহেতু ব্রহ্মলোকে ব্রহ্মাগণের কায়বিকার (শারীরিক অঙ্গভঙ্গি) ও বাচীবিকার (বাক্য উচ্চারণ) এবং ঋদ্ধি-বিকুর্গণবশত (অলৌকিক শক্তিবলে) প্রবর্তিত নানা রূপের বিকার দেখা যায়, এবং সেগুলো এক প্রকার বিকারের আকারই (রূপ্পনাকার) বটে, তাই সেগুলোর কারণে সেখানে রূপসমূহের রূপত্ব সিদ্ধ হয়—এটাই জানতে হবে। অথবা, যা নিজের স্বভাব দ্বারা প্রকাশিত হয় (রূপযতি বা প্রকাশতি), তা-ই রূপ। কারণ অরূপ ধর্মসমূহ নিজের স্বভাব দ্বারা প্রকট হয় না, রূপকে আশ্রয় করেই তাদের গ্রহণ করতে হয়। কিন্তু এই রূপ নিজের স্বভাব দ্বারাই প্রকট এবং পঞ্চবিজ্ঞানের দ্বারাও তা গ্রহণ করা যায়। এই অর্থ গ্রহণ করলে ব্রহ্মলোকেও রূপসমূহের রূপত্ব সরাসরিভাবেই সিদ্ধ হয়—এটাই জানতে হবে।

[17] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৭] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

Anuggāhakānaṃ sītādīnaṃ vasena taṃ sabhāvā nātivattana vasenaca tattha rūpatāsiddhi vibhāvitā. Yasmāpana sīte nāpi uṇhenāpītiādivacanaṃ nidassanamattaṃ hoti. Kamma cittāhārānaṃpi vasena ruppanassa sambhavato, tathāhi saññā viññāṇānipi rūpārammaṇarasārammaṇehi eva pāḷiyaṃ niddiṭṭhāni. Na hi saññā rūpaṃeva sañjānāti. Na ca viññāṇaṃ rasa meva vijānāti. Nidassanamattena desanā hotīti viññāyatīti. Tasmā sītādiggahaṇaṃ amuñcitvāva tattha rūpatāsiddhivibhāvanena payojana natthīti. [Rūpaṃ]

অনুগ্রাহক (সহায়ক) শীত আদির কারণে এবং সেই স্বভাবকে অতিক্রম না করার কারণে সেখানে রূপত্ব সিদ্ধি প্রদর্শিত হয়েছে। কিন্তু যেহেতু "শীতের দ্বারাও, উষ্ণের দ্বারাও" ইত্যাদি বচন কেবল উদাহরণ মাত্র, কারণ কর্ম, চিত্ত ও আহারের কারণেও বিকার ঘটা সম্ভব; এবং সেই কারণেই পালি গ্রন্থে সংজ্ঞা ও বিজ্ঞানকে রূপালম্বন ও রসবস্তুর দ্বারাই নির্দেশ করা হয়েছে। এমন নয় যে সংজ্ঞা কেবল রূপকেই সংজানন (চিনতে) করে, অথবা বিজ্ঞান কেবল রসকেই বিজানন (জানতে) করে। অতএব, এটি কেবল উদাহরণ মাত্র হিসেবে দেশনা করা হয়েছে—এটাই বোঝা যায়। তাই 'শীত' আদি শব্দের উল্লেখ আঁকড়ে না ধরে সেখানে রূপত্ব সিদ্ধি প্রদর্শন করার কোনো প্রয়োজন নেই। [রূপ]

16. Nibbānanti ettha nibbāyanti sabbe vaṭṭadukkhasantāpā etasminti nibbānaṃ. Nibbāyantīti ye kilesāvā khandhāvā abhāvitamaggassa āyatiṃ uppajjanārahapakkhe ṭhitā honti. Teyeva bhāvitamaggassa anuppajjanārahapakkhaṃ pāpuṇantīti attho. Na hi khaṇattayaṃ patvā niruddhā atītadhammā nibbāyanti nāma. Paccuppannesu āyatiṃ avassaṃ uppajjamānesuca dhammesu vattabbameva natthīti. Vaṭṭadukkhasantāpāti kilesavaṭṭa kammavaṭṭa vipākavaṭṭa dukkhasantāpā. Na hi tividha vaṭṭadukkhasantāparahitānaṃ rukkhādīnaṃ anuppādanirodho nibbānaṃnāma hotīti. Etasminti visaye bhummaṃ. Yathā ākāse sakuṇā pakkhantīti. Yehi te nibbāyanti. Tesaṃ tabbinimuttaṃ aññaṃ nibbutiṭṭhānaṃnāma kiñci natthīti. Nibbāyanti vā ariyajanā etasminti nibbānaṃ. Nibbanti dhīrā yathayaṃ padīpoti hi vuttaṃ. Nibbāyantīti taṃ taṃ kilesānaṃvā khandhānaṃvā puna appaṭisandhikabhāvaṃ pāpuṇantīti attho. Ekasminti visayeeva bhummaṃ, etasmiṃ adhi gatetipi yojenti. Ṭīkāsupana bhavābhavaṃ vinanato saṃsibbana to vānaṃ vuccati taṇhā. Tato nikkhantanti nibbānanti vuttaṃ.

১৬. 'নির্বাণ' শব্দটির অর্থ হলো—যাতে সমস্ত বর্তদুঃখ-সন্তাপ (সংসার-দুঃখের তাপ) নির্বাপিত বা শান্ত হয় (নিব্বায়ন্তি সব্বে বট্টদুক্খসন্তাপা এতস্মিং), তা-ই নির্বাণ। 'নিব্বায়ন্তি' (নির্বাপিত হয়) বলতে বোঝায়—যেসব ক্লেশ বা স্কন্ধ মার্গভাবনা না করা ব্যক্তির ক্ষেত্রে ভবিষ্যতে উৎপন্ন হওয়ার যোগ্য অবস্থায় থাকে, মার্গভাবনা করা ব্যক্তির ক্ষেত্রে সেগুলোই পুনরায় উৎপন্ন না হওয়ার যোগ্য অবস্থায় পৌঁছায়—এটাই অর্থ। কারণ ক্ষণত্রয় (উৎপাদ, স্থিতি, ভঙ্গ) প্রাপ্ত হয়ে নিরুদ্ধ হওয়া অতীত ধর্মসমূহ নির্বাপিত হয়—এমন বলা যায় না। আর বর্তমান এবং ভবিষ্যতে অবশ্যই উৎপন্ন হবে এমন ধর্মসমূহের ক্ষেত্রে তো বলারই কিছু নেই। 'বর্তদুঃখ-সন্তাপ' বলতে ক্লেশবর্ত, কর্মবর্ত ও বিপাকবর্তের দুঃখ-তাপকে বোঝায়। কারণ ত্রিবিধ বর্তদুঃখ-সন্তাপহীন বৃক্ষ আদির পুনরায় উৎপন্ন না হওয়া রূপ নিরোধকে 'নির্বাণ' বলা যায় না। 'এতস্মিং' (এতে) পদটি বিষয় অর্থে সপ্তমী বিভক্তি (ভুম্ম)। যেমন—"আকাশে পাখিরা উড়ে বেড়ায়" (আকাশে সকুণা পক্খন্তি)। যার দ্বারা সেগুলো নির্বাপিত হয়, নির্বাণ ছাড়া তাদের শান্ত হওয়ার অন্য কোনো স্থান নেই। অথবা, আর্যগণ যাতে নির্বাপিত (শান্তি লাভ) হন, তা-ই নির্বাণ। যেমন বলা হয়েছে—"নিব্বন্তি ধীরা যথায়ং পদীপো" (ধীরগণ এই প্রদীপের মতো নির্বাপিত হন)। এখানে 'নিব্বায়ন্তি' বলতে সেই সেই ক্লেশ বা স্কন্ধসমূহের পুনরায় প্রতিসন্ধিহীন অবস্থা (অপ্রতিসন্ধিকভাব) প্রাপ্ত হওয়াকে বোঝায়। 'এতস্মিং' পদটি বিষয় অর্থেই সপ্তমী বিভক্তি; কেউ কেউ একে 'এতস্মিং অধিগতে' (এটি অধিগত হলে) হিসেবেও যোজনা করেন। প্রাচীন ও নতুন টীকাসমূহে বলা হয়েছে—ভব ও অভবকে সেলাই বা বন্ধন করে বলে তৃষ্ণাকে 'বান' (বানো) বলা হয়। তা থেকে নিষ্ক্রান্ত (মুক্ত) বলেই একে 'নির্বাণ' (নিব্বান) বলা হয়।

[18] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৮] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

‘‘Nibbābhivā [Pg.25] etena rāgaggiādikoti nibbāna’’ntipi vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

"এর দ্বারা রাগ-অগ্নি আদি নির্বাপিত হয় বলে একে নির্বাণ বলা হয়"—এমনও বলা হয়েছে। তা সুন্দর নয়।

Na hi maggeviya nibbāne katthaci karaṇasādhanaṃ diṭṭhaṃ, naca nibbānaṃ nibbūti kriyāsādhane rāgādikassa kattuno saha kāripaccayo hotīti. [Nibbānaṃ]

কারণ মার্গের মতো নির্বাণের ক্ষেত্রে কোথাওকরণসাধন (করণ কারক হিসেবে সিদ্ধি) দেখা যায় না; এবং নির্বাণ শান্ত হওয়ারূপ ক্রিয়া সাধনে রাগ আদি কর্তার সহকারী প্রত্যয়ও (সহায়ক কারণ) হয় না। [নির্বাণ]

Dutīyagāthāya paramatthadīpanā niṭṭhitā.

দ্বিতীয় গাথার পরমার্থদীপনী সমাপ্ত হলো।

Cittasaṅgaha-paramatthadīpanī

চিত্তসংগ্রহ-পরমার্থদীপনী

17. Idāni uddesakkamena cittaṃ tāva niddisanto tattha cittantiādimāha. Tatthāti tesu catūsu abhidhammatthesu. Tāva pathamaṃ. Cattāro vidhā pakārā yassa taṃ catubbidhaṃ.

১৭. এখন উদ্দেশ-ক্রম অনুসারে প্রথমে চিত্তকে নির্দেশ করতে গিয়ে "তত্থ চিত্তং" ইত্যাদি বলেছেন। "তত্থ" বলতে—সেই চার প্রকার অভিধর্মার্থের মধ্যে। প্রথমে—যার চার প্রকার ভেদ বা প্রকার রয়েছে, তা চতুর্বিধ।

18. Kāmāvacaranti ettha kāmīyatīti kāmo. Kāmentivā ettha sattā avikkhambhitakāmarāgattā kāmaratiyāeva ramanti. Na uparibhūmīsu viya jhānaratiyāti kāmo. Ekādasavidhā kāmabhūmi. Nanu cettha jhānalābhinopi santīti. Na na santi. Tepana kadāci devāti natthettha doso. Avīcinirayādayo kathaṃ kāmīyanti. Kathañca tattha sattā kāmaratiyā ramantīti. Nimittassādavasenavā bhavanikantivasenavāti. Maraṇakāle hi upaṭṭhitā nirayaggijālā suvaṇṇavaṇṇāviya khāyanti. Eko kira micchādiṭṭhiko brāhmaṇo maraṇamañce nippanno hoti. Tassa ācariyabrāhmaṇā samīpe ṭhatvā brahmalokaṃ bho gacchāti vadanti. Tassapana avīciniraye aggijālā upaṭṭhahanti. Tadā so bho ācariyā suvaṇṇavaṇṇā paññāyantīti āha. Esa bho brahmaloko. Tattha gacchāti vadanti. So kālaṅkatvā avīcimhi uppajji. Evaṃ nimittassādavasena te kāmīyanti. Tattha uppannānaṃpi bhavanikantināma hotīti. Apica, tattha uppannā avikkhambhitakāmarāgāeva honti, okāse sati kāmaratiyā ramissanti yevāti. Tasmiṃ kāme avacaratīti kāmāvacaraṃ. [Pg.26] Etthaca avacaratīti padassa uppajjatīti attho na gahetabbo. So hi attho pāḷiyāca nasameti. Nānādosayuttoca hotīti. Yaṃ etasmiṃ antare etthāvacarā ettha pariyāpannāti hi pāḷiyaṃ vuttaṃ. Yadi cettha so attho adhippeto siyā. Evaṃ sabhi etthāvacarā etthuppannāti vuttaṃ siyā. Napana vuttaṃ. Naca pariyāpannasaddo uppannasaddena saha samānatthoti sakkā vattuṃ. Na hi lokuttaracittāni tīsu bhavesu uppannā nipi tatra pariyāpannāniyeva hontīti. Evaṃ tāva pāḷiyā nasametīti.

১৮. এই ‘কামাবচর’ পদে—যা অভিলাষ বা কামনা করা হয়, তা-ই ‘কাম’। অথবা, এই কামভূমিতে সত্ত্বগণ কামনা করে। কামরাগ দূরীভূত না হওয়ার কারণে তারা কেবল কামজনিত প্রীতির সাথেই রমণ করে (আনন্দ পায়); ঊর্ধ্বভূমিসমূহের মতো ধ্যানজনিত প্রীতিতে আনন্দ পায় না। তাই একে ‘কাম’ বলা হয়। কামভূমি এগারো প্রকার। আপত্তি হতে পারে যে, এখানে কি ধ্যানলাভী ব্যক্তিরাও নেই? নেই যে তা নয় (অবশ্যই আছেন)। তবে তারা কখনো সখনো থাকেন; তাই এখানে কোনো দোষ নেই। অবীচি নরক আদি কীভাবে কাম্য হতে পারে? এবং কীভাবে সেখানে সত্ত্বগণ কামজনিত প্রীতিতে আনন্দ পায়? (এটি প্রশ্ন)। গতি-নিমিত্তের আস্বাদনবশত অথবা ভবানিকান্তির (ভবের প্রতি তৃষ্ণা) বশত তা আকাঙ্ক্ষিত হয় এবং তারা আনন্দ পায় (এটি উত্তর)। কারণ মরণকালে উপস্থিত নরকাগ্নিশিখা সুবর্ণবর্ণের মতো প্রতিভাত হয়। কথিত আছে, এক মিথ্যাদৃষ্টিসম্পন্ন ব্রাহ্মণ মৃত্যুশয্যায় শায়িত ছিলেন। তাঁর আচার্য ব্রাহ্মণগণ নিকটে দাঁড়িয়ে বললেন, ‘হে ব্রাহ্মণ, ব্রহ্মলোকে গমন করুন।’ কিন্তু তাঁর কাছে অবীচি নরকের অগ্নিশিখা উপস্থিত হয়েছিল। তখন তিনি বললেন, ‘হে আচার্যগণ, সুবর্ণবর্ণের মতো আলো দেখা যাচ্ছে।’ তারা বললেন, ‘হে ব্রাহ্মণ, এটিই ব্রহ্মলোক। সেখানে গমন করুন।’ তিনি মৃত্যুবরণ করে অবীচি নরকে উৎপন্ন হলেন। এভাবে নিমিত্তের আস্বাদনবশত সেই নরকাদিও আকাঙ্ক্ষিত হয়। সেখানে উৎপন্ন সত্ত্বদেরও ভবানিকান্তি থাকে—এরূপ জানা উচিত। অধিকন্তু, সেখানে উৎপন্ন সত্ত্বগণ কামরাগ দূরীভূত না হওয়াতেই উৎপন্ন হয় এবং সুযোগ পেলে তারা কামজনিত প্রীতিতেই আনন্দ লাভ করবে—এরূপ জানা উচিত। সেই কামভূমিতে বিচরণ করে, তাই তা ‘কামাবচর’। এবং এখানে ‘অবচরতি’ পদের অর্থ ‘উৎপন্ন হওয়া’ (উপ্পজ্জতি) হিসেবে গ্রহণ করা যাবে না। কারণ সেই অর্থ পালির সাথেও সংগতিপূর্ণ নয় এবং তা নানা দোষযুক্তও বটে। কারণ পালিতে বলা হয়েছে: ‘এই অন্তরালে যা বিচরণশীল এবং যা অন্তর্ভুক্ত’। যদি এখানে সেই অর্থ অভিপ্রেত হতো, তবে ‘এখানে বিচরণশীল এবং এখানে উৎপন্ন’ এরূপ বলা হতো। কিন্তু তা বলা হয়নি। এবং ‘পরিয়াপন্ন’ (অন্তর্ভুক্ত) শব্দ ও ‘উপ্পন্ন’ (উৎপন্ন) শব্দ সমার্থক—এরূপও বলা যায় না। কারণ লোকোত্তর চিত্তসমূহ তিন ভবে উৎপন্ন হলেও সেখানে অন্তর্ভুক্ত হয় না। এভাবে প্রথমত তা পালির সাথে সংগতিপূর্ণ নয়।

Yadica so attho gahito siyā. Evañca sati tasmiṃ kāme ye mahaggata lokuttaradhammā uppajjanti. Tesaṃpi kāmā vacaratāpattidoso rūpāvacaratādi muttidosoca āpajjati. Yeca kāmāvacaradhammā rūpārūpabhūmīsu uppajjanti. Tesañca rūpārūpā vacaratā pattidoso kāmāvacaratā muttidosoca āpajjatīti. Nanu yebhuyyavuttivasenapi kesañci nāmalābho hoti. Yathā vanacarako saṅgāmāvacaroti. Tasmā idhapi tesaṃ dhammānaṃ attano attano bhummīsu uppannabahulattā kāmāvacarādi nāmalābhe sati na koci dosoti.Na. Evañhi sati lokuttara dhammānaṃ kāmāvacaratādi muccanatthaṃ yebhuyyena uppannabhūmi visuṃ vattabbā siyā. Na ca sā nāmabhūmi atthi. Yattha te yebhuyyena uppajjantīti. Tehi uppajjantā tīsu bhavesu eva uppajjanti. Tasmā tesaṃ kāma rūpārūpāvacaratāpattidoso dunnivāro siyāti. Evaṃ nānādosayutto hotīti. Tasmāssa tathā atthaṃ aggahetvā etthāvacarā ettha pariyāpannāti bhagavatā saṃvaṇṇitena pāḷinayenevassa attho gahetabboti. Ayañhettha attho. Kāme avacarati pariyāpannabhāvena tasmiṃ ajjhogāhetvā carati pavattatīti kāmāvacaranti. Pariyāpannabhāvocanāma attano ādhārabhūtena tena kāmena saha samānajātigottanāmatā saṅkhātehi paritobhāgehi tasmiṃ kāme āpannabhāvo anuppaviṭṭha bhāvo. Antogadhabhāvoti vuttaṃ hoti. Soca tathā [Pg.27] pariyāpannabhāvo pariggāhiniyā kāmataṇhāya katoti daṭṭhabbo. Ettāvatā yedhammā rūpārūpasattasantānabhūtāpi mayhaṃ eteti kāma taṇhāya pariggahitā kāme pariyāpannāva honti. Te kāmāvacarānāmāti siddhā honti. Rūpārūpā vacaresupi ayaṃ nayo netabbo. Tesupana rūpataṇhā arūpataṇhāca pariggāhinī taṇhā daṭṭhabbā.

আর যদি সেই অর্থ গ্রহণ করা হয়, তবে সেই কামভূমিতে যেসকল মহদ্গত ও লোকোত্তর ধর্ম উৎপন্ন হয়, তাদেরও কামাবচরত্ব প্রাপ্তিরূপ দোষ এবং রূপাবচরত্ব আদি থেকে চ্যুত হওয়ারূপ দোষ আপতিত হবে। এবং যেসকল কামাবচর ধর্ম রূপ ও অরূপ ভূমিতে উৎপন্ন হয়, তাদেরও রূপ-অরূপাবচরত্ব প্রাপ্তিরূপ দোষ এবং কামাবচরত্ব থেকে চ্যুত হওয়ারূপ দোষ আপতিত হবে। আপত্তি হতে পারে যে, বাহুল্য বা অধিকাংশের বৃত্তিবশতও তো কারও কারও নামকরণ হয়ে থাকে, যেমন ‘বনচরক’ (বনে বিচরণকারী) বা ‘সংগ্রামাবচর’ (সংগ্রামে বিচরণকারী)। অতএব, এখানেও সেই ধর্মসমূহের নিজ নিজ ভূমিতে বহুলাংশে উৎপন্ন হওয়ার কারণে ‘কামাবচর’ আদি নাম প্রাপ্ত হলে কোনো দোষ নেই। (উত্তর:) তা নয়। কারণ এরূপ হলে, লোকোত্তর ধর্মসমূহের কামাবচরত্ব আদি থেকে মুক্ত করার জন্য তাদের অধিকাংশ ক্ষেত্রে উৎপন্ন হওয়ার ভূমি পৃথকভাবে বলা উচিত ছিল। কিন্তু এমন কোনো নির্দিষ্ট ভূমি নেই যেখানে তারা অধিকাংশ ক্ষেত্রে উৎপন্ন হয়। কারণ তারা উৎপন্ন হলে তিন ভবেই উৎপন্ন হয়। অতএব, তাদের কাম, রূপ ও অরূপাবচরত্ব প্রাপ্তিরূপ দোষ অনিবার্য হয়ে পড়বে। এভাবে তা নানা দোষযুক্ত হয়। অতএব, তার সেই অর্থ গ্রহণ না করে, ‘এখানে বিচরণশীল, এখানে অন্তর্ভুক্ত’ এভাবে ভগবানের বর্ণিত পালি-নয় অনুসারেই তার অর্থ গ্রহণ করা উচিত। এখানে অর্থটি এই: কামে বিচরণ করে অর্থাৎ অন্তর্ভুক্তিরূপে তাতে নিমজ্জিত হয়ে বিচরণ বা প্রবর্তিত হয়, তাই তা ‘কামাবচর’। ‘অন্তর্ভুক্ত হওয়া’ (পরিয়াপন্নভাব) বলতে বোঝায়—নিজের আধারস্বরূপ সেই কামের সাথে সমজাতীয়, সমগোত্রীয় ও সমনামধারী হিসেবে চতুর্দিকের অংশসমূহের দ্বারা সেই কামে আপন্ন হওয়া, প্রবেশ করা বা অন্তর্গত হওয়া। এবং সেই অন্তর্ভুক্তিরূপ ভাবটি পরিগ্রাহিকা কামতৃষ্ণা দ্বারা কৃত বলে জানা উচিত। এই পর্যন্ত, যেসকল ধর্ম রূপ ও অরূপ সত্ত্বের সন্ততিগত হলেও ‘এগুলো আমার’ এভাবে কামতৃষ্ণা দ্বারা পরিগৃহীত হয়ে কামে অন্তর্ভুক্তই হয়, তারা ‘কামাবচর’ নামে সিদ্ধ হয়। রূপ ও অরূপাবচরের ক্ষেত্রেও এই নিয়ম প্রযোজ্য। তবে সেগুলোতে রূপতৃষ্ণা ও অরূপতৃষ্ণাকে পরিগ্রাহিকা তৃষ্ণা হিসেবে জানতে হবে।

Yepana dhammā tiṇṇaṃ taṇhānaṃ pariggahavimuttā honti. Te tīsu bhavesu uppannāpi tatra apariyāpannāeva hontīti lokuttarā nāma jātāti veditabbā. Etthaca paṭṭhāne āruppe kāmacchandaṃ nīvaraṇaṃ paṭicca uddhaccanīvaraṇantiādinā arūpasattasantānepi kāmacchandasaṅkhātāya kāmataṇhāya uppatti vuttā. Tasmā rūpārūpa bhūmīsu uppannānaṃ kāmadhammānaṃ pariggāhinītaṇhā rūpārūpasattasantāna gatāpi daṭṭhabbā. Pāḷiyaṃ kāmacchandanīvaraṇanti idaṃ nīvaraṇajātikattā vuttaṃ. Na hi jhānabhūmīsu ekantanīvaraṇakiccāni nīvaraṇāni sakkā laddhunti. Atra kāmabhedo vattabbo. Dvekāmā kile sakāmoca, vatthukāmocāti. Tattha thapetvā rūpārūparāge añño sabbopi lobho imasmiṃ catubbhūmiparicchede kile sakāmonāma. Thapetvāca rūpārūpāvacaradhamme aññe sabbepi tīsu bhūmīsu uppannā kāmāvacaradhammā vatthukāmonāmāti. Yaṃpana aṭṭhasāliniyaṃ sabbepi tebhūmakā dhammā vatthukāmoti vuttaṃ. Taṃ mahāniddese niddiṭṭhena suttantikapariyāyena vuttanti gahetabbaṃ. Na hi rūpārūpāvacaradhammā abhidhamme kāmanāmena vuttā atthīti. [Kāmāvacarapadaṃ]

কিন্তু যেসকল ধর্ম তিন প্রকার তৃষ্ণার পরিগ্রহ থেকে মুক্ত, তারা তিন ভবে উৎপন্ন হলেও সেখানে অন্তর্ভুক্ত হয় না, তাই তারা ‘লোকোত্তর’ নামে অভিহিত—এরূপ জানা উচিত। এবং এখানে পট্ঠানে ‘অরূপ ভূমিতে কামচ্ছন্দ নীবারণকে প্রত্যয় করে ঔদ্ধত্য নীবারণ...’ ইত্যাদি বচনের দ্বারা অরূপ সত্ত্বের সন্ততিতেও কামচ্ছন্দ নামক কামতৃষ্ণার উৎপত্তি বলা হয়েছে। অতএব, রূপ ও অরূপ ভূমিতে উৎপন্ন কামধর্মসমূহের পরিগ্রাহিকা তৃষ্ণা রূপ ও অরূপ সত্ত্বের সন্ততিগত হলেও তা জানা উচিত। পালিতে ‘কামচ্ছন্দ নীবারণ’ কথাটি নীবারণজাতীয় হওয়ার কারণে বলা হয়েছে। কারণ ধ্যানভূমিগুলোতে একান্তভাবে নীবারণকৃত্যকারী নীবারণসমূহ লাভ করা সম্ভব নয়—এরূপ জানা উচিত। এখানে কামের প্রকারভেদ বলা আবশ্যক। কাম দুই প্রকার: ক্লেশকাম ও বস্তুকাম। তন্মধ্যে, রূপ ও অরূপ রাগ ব্যতীত অন্য সমস্ত লোভ এই চতুর্ভূমি পরিচ্ছেদে ‘ক্লেশকাম’ নামে পরিচিত। এবং রূপ ও অরূপাবচর ধর্মসমূহ বাদ দিয়ে অন্য সমস্ত তিন ভূমিতে উৎপন্ন কামাবচর ধর্মসমূহ ‘বস্তুকাম’ নামে পরিচিত—এরূপ জানা উচিত। আর অট্ঠসালিনীতে যে বলা হয়েছে ‘সমস্ত ত্রিভূমিক ধর্মই বস্তুকাম’, তা মহানিরীদেশে নির্দেশিত সূত্রান্তিক পর্যায় অনুসারে বলা হয়েছে বলে গ্রহণ করতে হবে। কারণ অভিধর্মে রূপ ও অরূপাবচর ধর্মসমূহকে ‘কাম’ নামে অভিহিত করা হয়নি—এরূপ জানা উচিত। [কামাবচর পদ সমাপ্ত]

19. Rūpāvacaraṃ arūpāvacaranti ettha rūpārūpasaddā tāsu bhūmīsu niruḷhāti daṭṭhabbā. Apica dve bhūmiyo rūpabhūmi, arūpabhūmīti. Tattha ruppanalakkhaṇaṃ rūpaṃ yattha natthi, sā catubbidhā bhummi arūpabhūmināma. Sesā sattavīsatividhā bhummi rūpabhūmināma. Tatthaca heṭṭhā ekādasavidhā bhummi oḷārikena kāmena visesetvā kāma bhūmīti vuttā. Upari soḷasavidhā bhummi rūpabhūmiicceva vuttāti daṭṭhabbā. Yatthapana taṇhāvā jhānānivā rūpārūpasaddehi vuttāni. Tattha [Pg.28] nissayassanāmaṃ nissite āropanavasena nissayopacāro veditabbo. Yatthaca kāmāvacarādisaddehi bhūmieva vuttā. Tattha nissitassa nāmaṃ nissaye āropanavasena nissito pacāroti. Yamettha vattabbaṃ, taṃ kāmāvacarapade vuttanayamevāti. Ayamettha tebhūmaka paricchede pāḷianugatā paramatthadīpanā. Yathāha –

১৯. ‘রূপাবচর’ ও ‘অরূপাবচর’ পদে, রূপ ও অরূপ শব্দ দুটি সেই সেই ভূমিতে রূঢ়ি (প্রসিদ্ধ) অর্থে ব্যবহৃত হয়েছে বলে জানতে হবে। অধিকন্তু, ভূমি দুই প্রকার: রূপভূমি ও অরূপভূমি। তন্মধ্যে, যেখানে রূপান্তরশীল লক্ষণযুক্ত রূপ নেই, সেই চার প্রকার ভূমি ‘অরূপভূমি’ নামে পরিচিত। অবশিষ্ট সাতাশ প্রকার ভূমি ‘রূপভূমি’ নামে পরিচিত। এবং তন্মধ্যে নিচের এগারো প্রকার ভূমিকে স্থূল কামের দ্বারা বিশিষ্ট করে ‘কামভূমি’ বলা হয়েছে। উপরের ষোলো প্রকার ভূমিকে কেবল ‘রূপভূমি’ বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। আর যেখানে তৃষ্ণা বা ধ্যানসমূহকে রূপ ও অরূপ শব্দের দ্বারা বলা হয়েছে, সেখানে আশ্রয়ের (ভূমির) নাম আশ্রিতের উপর আরোপ করার কারণে ‘নিশ্চয়োপচার’ (নিস্সয়োপচার) বলে জানতে হবে। এবং যেখানে কামাবচর আদি শব্দের দ্বারা ভূমিকেই বোঝানো হয়েছে, সেখানে আশ্রিতের নাম আশ্রয়ের উপর আরোপ করার কারণে ‘নিশ্চিতোপচার’ (নিস্সিতোপচার) বলে জানতে হবে। এখানে যা বক্তব্য, তা কামাবচর পদে বর্ণিত নিয়মের মতোই—এরূপ জানা উচিত। এটিই এখানে ত্রিভূমিক পরিচ্ছেদে পালি-অনুসারী পরমার্থদীপনী। যেমন বলা হয়েছে—

Katame dhammā kāmāvacarā. Heṭṭhato avīcinirayaṃ pariyantaṃ karitvā uparito paranimmitavasavattīdeve anto karitvā yaṃ etasmiṃ antare etthāvacarā ettha pariyāpannā khandhadhātuāyatanā rūpā vedanā saññā saṅkhārā viññāṇaṃ. Imedhammā kāmāvacarā. Katame dhammā rūpāvacarā. Heṭṭhato brahmalokaṃ pariyantaṃ karitvā uparito akaniṭṭhe deve anto karitvā yaṃ etasmiṃ antare etthāvacarā ettha pariyāpannā samāpannassavā upapannassavā diṭṭhadhammasukhavihārissavā cittacetasikā dhammā, ime dhammā rūpāvacarā. Katame dhammā arūpāvacarā. Heṭṭhato ākāsānañcāyatanupage deve pariyantaṃ karitvā uparito nevasaññā nāsaññā yatanupage deve anto karitvā yaṃ etasmiṃ antare. La. Ime dhammā arūpāvacarāti.

কোন ধর্মসমূহ কামাবচর? নিচে অবীচি নরককে সীমা করে, উপরে পরনির্মিতবশবর্তী দেবলোককে অন্তর্ভুক্ত করে, এই অন্তরালে যা বিচরণশীল ও অন্তর্ভুক্ত—এমন স্কন্ধ, ধাতু, আয়তন, রূপ, বেদনা, সংজ্ঞা, সংস্কার ও বিজ্ঞান রয়েছে, এই ধর্মসমূহ কামাবচর। কোন ধর্মসমূহ রূপাবচর? নিচে ব্রহ্মলোককে সীমা করে, উপরে অকনিষ্ঠ দেবলোককে অন্তর্ভুক্ত করে, এই অন্তরালে যা বিচরণশীল ও অন্তর্ভুক্ত—এমন সমাপত্তিপ্রাপ্ত (ধ্যানস্থ), উৎপন্ন (উপপন্ন) বা দৃষ্টধর্মসুখবিহারী ব্যক্তির চিত্ত ও চৈতসিক ধর্মসমূহ রয়েছে, এই ধর্মসমূহ রূপাবচর। কোন ধর্মসমূহ অরূপাবচর? নিচে আকাশানন্ত্যায়তনোপগ দেবলোককে সীমা করে, উপরে নৈবসংজ্ঞানাসংজ্ঞায়তনোপগ দেবলোককে অন্তর্ভুক্ত করে, এই অন্তরালে যা বিচরণশীল ও অন্তর্ভুক্ত... ইত্যাদি চিত্ত-চৈতসিক ধর্মসমূহ রয়েছে, এই ধর্মসমূহ অরূপাবচর।

[19] Ṭīkāsu pana

[১৯] কিন্তু টীকাগুলোতে—

Yathāvuttaṃ suvisadaṃ pāḷinayaṃ aggahetvā aññathā vacanatthāca vinicchayāca ettha vuttā. Sabbe te sārato na paccetabbāti.

পূর্বোক্ত অতিশয় স্পষ্ট পালি-নয় গ্রহণ না করে, অন্যভাবে শব্দার্থ ও সিদ্ধান্ত এখানে বলা হয়েছে। সেগুলোর কোনোটিই সারবান বা নির্ভরযোগ্য হিসেবে বিশ্বাস করা উচিত নয়—এরূপ জানা উচিত।

Nanu aṭṭhasāliniyameva teca aññeca atthā vuttāti. Saccaṃ. Bhūtaṃpana suvisadaṃ pāḷianugataṃ atthaṃ ñatvā kiṃvikkhepenāti.

আপত্তি হতে পারে যে, অট্ঠসালিনীতেই কি সেই শব্দার্থ ও অন্যান্য অর্থ বলা হয়নি? সত্য (বলা হয়েছে)। কিন্তু পালি-অনুসারী প্রকৃত ও অতিশয় স্পষ্ট অর্থ জানার পর, বিক্ষিপ্ত বা বিভ্রান্ত হওয়ার কী প্রয়োজন?—এরূপ জানা উচিত।

20. Lokuttaranti ettha lujjanapalujjanaṭṭhena loko vuccati yathāvutto tebhūmakadhammo. Yathāha lujjati palujjatīti kho bhikkhave tasmā lokoti vuccatīti. Evaṃ sante lokuttaradhammānaṃpi nibbānavajjānaṃ lokatāpatti siyā. Kasmā, tesaṃpi [Pg.29] lujjanapalujjanadhammattāti. Nasiyā. Yattha hi nicco dhuvo sassatoti mahājanassa micchāgāho nivisati. Tattheva tassa nivāraṇatthaṃ ayaṃ lokasamaññā niyamīyati. Tasmā sabbaso micchāgāhavimuttānaṃ tesaṃ lokatāpatti natthīti vadanti. Yesaṃvā lujjanaṃpalujjanañca mahājanassa pākaṭaṃ. Tesaññeva lokatāsiddhīti natthi lokuttarānaṃ lokattappasaṅgoti. Lokato uttaratīti lokuttaraṃ. Maggacittaṃ. Tato uttiṇṇanti lokuttaraṃ. Phalacittaṃ. Nibbānaṃpana idha nalabbhatīti. Uttaraṇañcettha taṇhāttayaggāha vimuttiyā tīsu lokesu apariyāpannabhāvoyeva. Soca apariyāpannabhāvo kesaṃ dhammānaṃ adhiṭṭhāna bhūtoviya gayhatīti visuṃ ekā catutthī avatthābhūmināmāti.

২০. ‘লোকোত্তর’ পদে, বিনাশ বা ধ্বংস হওয়ার অর্থে পূর্বোক্ত ত্রিভূমিক ধর্মকে ‘লোক’ বলা হয়। যেমন বলা হয়েছে: ‘হে ভিক্ষুগণ, বিনষ্ট ও প্রনষ্ট হয় বলেই একে লোক বলা হয়।’ এরূপ হলে, নির্বাণ ব্যতীত লোকোত্তর ধর্মসমূহেরও ‘লোক’ ভাব আপতিত হবে। কেন? কারণ তারাও বিনাশ ও ধ্বংসশীল ধর্ম। (উত্তর:) তা হবে না। কারণ যেখানে ‘নিত্য, ধ্রুব, শাশ্বত’ এভাবে সাধারণ মানুষের মিথ্যাদৃষ্টি নিবিষ্ট হয়, সেখানেই তা নিবারণের জন্য এই ‘লোক’ সংজ্ঞা নির্ধারণ করা হয়। অতএব, সর্বতোভাবে মিথ্যাদৃষ্টি থেকে মুক্ত সেই লোকোত্তর ধর্মসমূহের ‘লোক’ ভাব প্রাপ্তি ঘটে না—এরূপ আচার্যগণ বলেন। অথবা, যাদের বিনাশ ও ধ্বংস হওয়া সাধারণ মানুষের কাছে স্পষ্ট, কেবল তাদেরই ‘লোক’ ভাব সিদ্ধ হয়। তাই লোকোত্তর ধর্মসমূহের লোকভাবের প্রসক্তি ঘটে না—এরূপ জানা উচিত। লোক থেকে উত্তীর্ণ (উত্তরণ) হয়, তাই তা ‘লোকোত্তর’—এটি মার্গচিত্ত। তা থেকে উত্তীর্ণ হয়েছে, তাই তা ‘লোকোত্তর’—এটি ফলচিত্ত। কিন্তু এখানে নির্বাণ লাভ করা যায় না (এই ব্যুৎপত্তি দ্বারা)—এরূপ জানা উচিত। এবং এখানে ‘উত্তরণ’ বলতে তিন প্রকার তৃষ্ণার গ্রহণ থেকে মুক্ত হয়ে তিন লোকে অন্তর্ভুক্ত না হওয়াকেই বোঝায়। এবং সেই অন্তর্ভুক্ত না হওয়ার ভাবটি যেন সেই ধর্মসমূহের আধার বা অধিষ্ঠানস্বরূপ গৃহীত হয়, তাই একে পৃথকভাবে একটি fourth অবস্থা বা ভূমি বলা হয়—এরূপ জানা উচিত।

Catubbhūmivibhāgassa paramatthadīpanā niṭṭhitā.

চতুর্ভূমি বিভাগের পরমার্থদীপনী সমাপ্ত।

21. Evaṃ cittaṃ bhūmibhedena hīnapaṇītā nukkamato catudhā niddisitvā idāni tadeva catubbidhaṃ cittaṃ yathāniddiṭṭhakkamena vibhajanto pathamaṃ kāmāvacaracittaṃ. Tatthaca hīnaṃ asobhaṇacittaṃ. Tatthaca sabbahīnaṃ akusalacittaṃ tāva dassetuṃ somanassasaha gatantiādimāha. Etthaca kāmāvacaracittassapi akusalāhetuka sahetukānukkamo hīna paṇītānukkamavasena vuttoti daṭṭhabbo.

২১. এভাবে চিত্তকে ভূমির ভেদে এবং হীন ও প্রণীতের (নিকৃষ্ট ও উৎকৃষ্টের) অনুক্রম অনুসারে চার প্রকারে নির্দেশ করে, এখন সেই scan চার প্রকার চিত্তকেই নির্দেশিত অনুক্রম অনুসারে বিভক্ত করতে ইচ্ছুক হয়ে, প্রথমত কামাবচর চিত্তকে, এবং তার মধ্যে হীন অশোভন চিত্তকে, এবং তার মধ্যে সর্বাপেক্ষা হীন অকুশল চিত্তকে প্রদর্শন করার জন্য ‘সোমনস্সসহগতং’ (সৌমনস্যসহগত) ইত্যাদি কথা বলেছেন। এবং এখানে কামাবচর চিত্তেরও অকুশল, অহেতুক ও সহেতুকের অনুক্রম হীন ও প্রণীতের অনুক্রম অনুসারে বলা হয়েছে বলে জানতে হবে।

[20] Vibhāvaniyaṃ pana

[২০] কিন্তু বিভাবনীতে—

Upari vuccamānānaṃ bahūnaṃ cittānaṃ sobhaṇasaññākaraṇasukhatthaṃ appake pāpāhetukeyeva pathamaṃ dassentoti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

উপরে বলা হবে এমন বহু চিত্তের 'শোভন' নাম দেওয়ার সুবিধার জন্য প্রথমে অল্পসংখ্যক অকুশল ও অহেতুক চিত্তসমূহকে প্রদর্শন করে এই রূপ বলা হয়েছে। তা সুন্দর নয়।

Tadattho hi yathāvuttahīnādikkameneva siddhoti.

কারণ, তার অর্থ পূর্বোক্ত হীন আদি ক্রম অনুসারেই সিদ্ধ হয়—এরূপ জানা উচিত।

[21] Yañca tattha

[২১] এবং সেখানে যা...

Tesu tesuca bhavesu gahitappaṭisandhikassa sattassa ādito vīthicittavasena lobhasahagata cittuppādāna meva sambhavato teyeva pathamanti vuttaṃ. Taṃpi nayujjati.

সেই সেই ভবে প্রতিসন্ধি গ্রহণকারী সত্ত্বের প্রথমে বীথিচিত্তের মাধ্যমে লোভসহগত চিত্তের উৎপত্তিই সম্ভব হওয়ায় সেগুলিই প্রথম—এই যে কথা বলা হয়েছে, তাও যুক্তিযুক্ত নয়।

Ādito [Pg.30] vīthicittavasena manodvārā vajjanasseva sabbapathamaṃ uppajjanatoti. Akusalesu pana lobhamūla cittaṃ bahukañca hoti. Dvīhi vaṭṭamūlehi yuttattā padhānaṃ pākaṭañca hotīti tadeva pathamaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ.

যেহেতু শুরুতে বীথিচিত্তের নিয়মে সবার প্রথমে মনোদ্বারাবর্জনেরই উৎপত্তি ঘটে, তাই (পূর্বোক্ত মতটি অযুক্ত)। অকুশল চিত্তসমূহের মধ্যে লোভমূল চিত্তই বহুসংখ্যক হয়ে থাকে এবং দুটি বৃত্তমূলের সাথে যুক্ত থাকার কারণে তা প্রধান ও প্রকট হয়; সেই কারণেই প্রথমে লোভমূল চিত্তেরই উল্লেখ করা হয়েছে—এরূপ জানা উচিত।

22. Tattha sundaraṃ manoti sumano. Siniddhacittaṃ. Na hi anavajjaṭṭhena sundaratā idha yuttāti. Sundaraṃ mano etassābhivā sumano. Siniddhacittasamaṅgī puggalo. Sumanassa bhāvo somanassa. Mānasikasukhavedanāyetaṃ nāmaṃ. Etthaca sumanassa bhāvoti tasmiṃ citte puggalevā sumanābhidhānassavā ayaṃ so sumanoti sumanabuddhiyāvā pavattinimittanti attho. Bhāvoti hi abhidhānabuddhīnaṃ pavattinimittaṃ vuccati. Bhavanti pavattanti abhidhānabuddhiyo etasminti katvā. Etasminti ca nimitte bhummaṃ. Yathā nāgo dantesu haññateti. Yathā hi tattha attano dantanimittaṃ dantayutte nāge hananappavatti hoti, evamidhapi taṃ vedanānimittaṃ vedanāyutte manasmiṃ puggalevā abhidhānabuddhiyo pavattantīti. Bhavanti buddhisaddā etenāti bhāvotica vadanti. Etasmāti ca apare. Somanassena saha ekato gataṃ pavattanti somanassasahagataṃ. Somanassavedanāsampayuttanti attho. Dassanaṃ diṭṭhi. Sā pana sammādiṭṭhi, micchādiṭṭhivasena duvidhā. Idha micchādiṭṭhiyuttā. Akusalādhikārattā. Diṭṭhiyeva diṭṭhigataṃ. Yathā gūthagataṃ muttagatanti. Diṭṭhigatena samaṃ pakārehi yuttanti diṭṭhigata sampayuttaṃ. Diṭṭhigatena ekuppādatādīhi pakārehi samaṃ ekībhūta miva yuttaṃ saṃsaṭṭhanti attho. Asaṅkhārikamekaṃ sasaṅkhārikamekanti ettha saṅkhāroti pubbātisaṅkhāro. Soca duvidho payogo, upāyocāti. Tattha āṇattiyāvā ajjhesanāyavā tajjetvā vā idaṃ karohīti parehi kato kāyavacīpayogo payogonāma. Āṇattādināpana vināva kammassa karaṇatthaṃ taṃ taṃ upāyaṃ pare ācikkhanti. Akaraṇe ādīnavaṃ karaṇeca ānisaṃsaṃ dassenti, katikaṃvā karonti, daṇḍaṃvā thapenti, sayameva vā taṃ taṃ kāraṇaṃ anussarati, paccavekkhati. Evamādinā nayena [Pg.31] upāyo anekavidho. So duvidhopi idha saṅkhāro nāma. Saṅkharoti attano pakatiyā kātuṃ anicchamānaṃ citta santānaṃ akātuṃ adatvā karaṇatthāya saṃvidahati tasmiṃ tasmiṃ kamme payojetīti katvā. Yopana paccayagaṇo tena saṅkhārena virahito hoti. So asaṅkhāro. Yopana tenasahito hoti. So sasaṅkhāroti. Vuttañhetaṃ aṭṭhakathāyaṃ –

২২. সেখানে 'সুন্দর মন যার সে সুমনা'—অর্থাৎ স্নিগ্ধচিত্ত। কারণ অনবদ্য অর্থে সুন্দরতা এখানে যুক্তিযুক্ত নয়। অথবা, যার সুন্দর মন আছে সে সুমনা—অর্থাৎ স্নিগ্ধচিত্তযুক্ত পুদ্গল। সুমনার ভাবই হলো সোমনস্য। এটি মানসিক সুখবেদনার নাম। এবং এখানে 'সুমনার ভাব' বলতে সেই চিত্তে বা পুদ্গলে 'সুমনা' নামের অথবা 'এই সেই সুমনা'—এরূপ সুমনা-জ্ঞানের প্রবৃত্তির নিমিত্ত (উৎপত্তির কারণ)—এই অর্থ। কারণ 'ভাব' বলতে অভিধান ও বুদ্ধির প্রবৃত্তির নিমিত্তকে বলা হয়। 'এতে অভিধান ও বুদ্ধি প্রবৃত্ত হয়'—এই অর্থে সপ্তমী বিভক্তি নিমিত্ত অর্থে ব্যবহৃত হয়েছে। যেমন 'হাতি দাঁতের জন্য নিহত হয়'। যেমন সেখানে নিজের দাঁতরূপ নিমিত্তের কারণে দাঁতযুক্ত হাতির উপর হননক্রিয়া প্রবৃত্ত হয়, তেমনি এখানেও সেই বেদনারূপ নিমিত্তের কারণে বেদনাযুক্ত মনে বা পুদ্গলে অভিধান ও বুদ্ধি প্রবৃত্ত হয়—এরূপ জানা উচিত। কেউ কেউ বলেন, 'যার দ্বারা বুদ্ধি ও শব্দ উৎপন্ন হয় তা-ই ভাব'। অন্য আচার্যগণ বলেন, 'এর থেকে ভাব হয়'। সোমনস্যের সাথে একত্রে প্রবৃত্ত বা উৎপন্ন হয়েছে যা, তা সোমনস্যসহগত—অর্থাৎ সোমনস্য বেদনার সাথে সম্প্রযুক্ত। দর্শন হলো দৃষ্টি। তা সম্যকদৃষ্টি ও মিথ্যাদৃষ্টি ভেদে দুই প্রকার। এখানে অকুশল প্রসঙ্গের কারণে তা মিথ্যাদৃষ্টির সাথে যুক্ত। দৃষ্টিই হলো দৃষ্টিগত, যেমন গুথগত বা মূত্রগত। দৃষ্টিগতের সাথে সমভাবে যুক্ত যা, তা দৃষ্টিগতসম্প্রযুক্ত—অর্থাৎ দৃষ্টিগতের সাথে একোৎপাদ আদি প্রকারে সমভাবে একীভূত হওয়ার মতো যুক্ত বা সংসৃষ্ট। 'অসংখারিক একটি এবং সসংখারিক একটি'—এখানে 'সংখার' বলতে পূর্ব-অভিসংস্কার। তা প্রয়োগ ও উপায় ভেদে দুই প্রকার। তার মধ্যে আদেশের দ্বারা, অনুরোধের দ্বারা অথবা ভীতি প্রদর্শনের দ্বারা 'এটি করো'—এরূপ অন্যদের দ্বারা কৃত কায়িক ও বাচনিক প্রয়োগই প্রয়োগ-সংস্কার নামে পরিচিত। আর আদেশ আদি ছাড়াই কাজটি করার উদ্দেশ্যে সেই সেই উপায় অন্যরা বলে দেয়, না করার দোষ এবং করার সুফল প্রদর্শন করে, অথবা চুক্তি করে, অথবা দণ্ড নির্ধারণ করে, অথবা নিজেই সেই সেই কারণ স্মরণ করে ও প্রত্যবেক্ষণ করে। এরূপ উপায়ের মাধ্যমে উপায় অনেক প্রকার। সেই দুই প্রকারই এখানে 'সংখার' নামে অভিহিত। নিজের স্বভাবত করতে অনিচ্ছুক চিত্তসন্তানকে না করে থাকতে না দিয়ে করার জন্য প্রস্তুত করে এবং সেই সেই কর্মে নিয়োজিত করে বলে একে 'সংখার' বলা হয়। যে প্রত্যয়-সমূহ সেই সংস্কার বর্জিত হয়, তা 'অসংখার'। আর যা তার সাথে যুক্ত থাকে, তা 'সসংখার'। অট্ঠকথাতেও এটি বলা হয়েছে—

Saha saṅkhārenāti sasaṅkhāro. Tena sasaṅkhārena sappayogena saupāyena paccayagaṇenāti atthoti.

'সংস্কারের সাথে যা প্রবৃত্ত হয় তা সসংস্কার। সেই সসংস্কার অর্থাৎ সপ্রয়োগ ও সোপায় প্রত্যয়-সমূহের দ্বারা'—এই হলো অট্ঠকথায় বর্ণিত অর্থ।

Etthaca paccayagaṇoti ārammaṇādiko sādhāraṇo paccaya gaṇo aṭṭhakathāyaṃ vutto. Asādhāraṇopana kusalakammesu sappurisupanissayādiko akusalakammesu asappurisupanissayādiko paccayagaṇo visesetvā yojetuṃ yutto. Sopana yadā duvidhena saṅkhārena vinā sayameva cittaṃ asaṃsīdamānaṃ katvā uṭṭhāpeti samuṭṭhāpeti, tadā soasaṅkhāronāma. Yadāpana tena vinā sayameva cittaṃ uṭṭhāpetuṃ samuṭṭhāpetuṃ nasakkoti, saṅkhāraṃ sahāyaṃ labhitvāva sakkoti, tadā so sasaṅkhāronāma. Iti asaṅkhāro sasaṅkhārotica idaṃ paccaya gaṇasseva nāmaṃ. Na cittassa. Cittaṃpana asaṅkhārena suddhena paccayagaṇena uppannaṃ asaṅkhārikaṃ. Sasaṅkhārena paccayagaṇena uppannaṃ sasaṅkhārikaṃ, uppannatthe hi ayaṃ ikapaccayoti. Yasmiṃ samaye akusalaṃ cittaṃ uppannaṃ hoti somanassasahagataṃ diṭṭhigatasampayuttaṃ sasaṅkhārenāti hi pāḷiyaṃ vuttanti. Etthaca sasaṅkhārena paccayagaṇena uppannaṃ hotīti yojetabbanti. Ayamettha asaṅkhārikasasaṅkhārikapadesu paramatthadīpanā.

এবং এখানে 'প্রত্যয়-সমূহ' বলতে আলম্বন আদি সাধারণ প্রত্যয়-সমূহের কথা অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে। তবে অসাধারণ প্রত্যয়-সমূহ, যেমন কুশল কর্মসমূহে সৎপুরুষ-উপনিশ্রয় আদি এবং অকুশল কর্মসমূহে অসৎপুরুষ-উপনিশ্রয় আদি প্রত্যয়-সমূহ বিশেষভাবে যুক্ত করা উচিত। তা যখন দুই প্রকার সংস্কার ছাড়াই নিজ থেকেই চিত্তকে অলস না করে উৎপন্ন করায়, তখন তা 'অসংস্কার' নামে পরিচিত। কিন্তু যখন তা ছাড়া নিজ থেকেই চিত্তকে উৎপন্ন করতে পারে না, বরং সংস্কাররূপ সহায় লাভ করেই কেবল সমর্থ হয়, তখন তা 'সসংস্কার' নামে পরিচিত। এইভাবে 'অসংস্কার' এবং 'সসংস্কার'—এই নাম দুটি প্রত্যয়-সমূহেরই নাম, চিত্তের নাম নয়। কিন্তু চিত্ত যখন সংস্কারহীন কেবল প্রত্যয়-সমূহের দ্বারা উৎপন্ন হয়, তখন তাকে 'অসংখারিক' বলে; আর যখন সংস্কারযুক্ত প্রত্যয়-সমূহের দ্বারা উৎপন্ন হয়, তখন তাকে 'সসংখারিক' বলে। কারণ 'উৎপন্ন' অর্থে এখানে 'ইক' প্রত্যয় যুক্ত হয়েছে। পালিতে যেমন বলা হয়েছে—'যে সময়ে সোমনস্যসহগত দৃষ্টিগতসম্প্রযুক্ত অকুশল চিত্ত সসংস্কারের সাথে উৎপন্ন হয়', সেখানে 'সসংস্কার প্রত্যয়-সমূহের দ্বারা উৎপন্ন হয়'—এরূপ অর্থ যুক্ত করা উচিত। এই হলো এখানে 'অসংখারিক' ও 'সসংখারিক' পদসমূহের পরমার্থ ব্যাখ্যা।

[22] Ṭīkāsu pana

[২২] কিন্তু টীকাসমূহে...

Imamatthaṃ asallakkhetvā cittameva asaṅkhāraṃ sasaṅkhāranti ca gahetvā yaṃ vuttaṃ, ‘‘natthi saṅkhāro assāti asaṅkhāraṃ. Tadeva asaṅkhārikaṃ. Saha saṅkhārena vattatīti sasaṅkhāraṃ. Sasaṅkhārameva [Pg.32] sasaṅkhārikanti ca. So yassa natthi. Taṃ asaṅkhāraṃ. Tadeva asaṅkhārikaṃ. Saṅkhārena sahitaṃ sasaṅkhāri kanti ca’’. Sabbametaṃ na yujjatiyeva.

এই অর্থটি লক্ষ্য না করে চিত্তকেই কেবল 'অসংস্কার' ও 'সসংস্কার' রূপে গ্রহণ করে যা বলা হয়েছে—'যার সংস্কার নেই তা অসংস্কার, তা-ই অসংখারিক; সংস্কারের সাথে যা প্রবৃত্ত হয় তা সসংস্কার, সসংস্কারই সসংখারিক; এবং যার সেই সংস্কার নেই তা অসংস্কার, তা-ই অসংখারিক; সংস্কারের সাথে যুক্ত যা তা সসংখারিক'—এই সমস্ত কথাই কোনোভাবেই যুক্তিযুক্ত নয়।

[23] Yañca vibhāvaniyaṃ

[২৩] এবং বিভাবনী টীকায় যা...

Saṅkharoti cittaṃ tikkhabhāvasaṅkhātamaṇḍanavisesena sajjeti. Saṅkharīyativā taṃ etena yathāvuttanayena sajjīyatīti saṅkhāroti vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.

'চিত্তকে তীক্ষ্ণভাব নামক বিশেষ অলঙ্করণের দ্বারা সজ্জিত করে বলে সংস্কার, অথবা পূর্বোক্ত নিয়মে এর দ্বারা চিত্ত সজ্জিত হয় বলে সংস্কার'—এই যে কথা বলা হয়েছে, তাও যুক্তিযুক্ত নয়।

Evañhi sati sasaṅkhārikapi cittaṃ tikkhaṃnāma siyāti.

কারণ এরূপ হলে সসংখারিক চিত্তও তীক্ষ্ণ হয়ে যাবে—এরূপ জানা উচিত।

[24] Yañca tattha

[২৪] এবং সেখানে যা...

‘‘So pana attano pubbabhāgappavatte cittasantāneceva parasantāneca pavattatīti taṃ nibbattito cittassa tikkhabhāva saṅkhāto visesova idha saṅkhāroti’’ vuttaṃ. Taṃpi asaṅkhārika sasaṅkhārikapadānaṃ vacanatthesu virajjhitvā tadanu rūpassa saṅkhārassa parikappanāvasena vuttattā nayuttameva.

'তা নিজের পূর্ববর্তী চিত্তসন্তানে এবং অন্যের চিত্তসন্তানে প্রবৃত্ত হয় বলে তা থেকে উৎপন্ন চিত্তের তীক্ষ্ণভাব নামক বিশেষত্বই এখানে সংস্কার'—এই যে কথা বলা হয়েছে, তাও অসংখারিক ও সসংখারিক পদের প্রকৃত শব্দার্থ থেকে বিচ্যুত হয়ে কাল্পনিক সংস্কারের ধারণার উপর ভিত্তি করে বলা হওয়ার কারণে কোনোভাবেই যুক্তিযুক্ত নয়।

[25] Etena

[২৫] এর দ্বারা...

Pubbappayogasambhūto, viseso cittasambhapī;

Saṅkhāro taṃ vasenettha, hotyāsaṅkhārikāditāti.

'পূর্বপ্রয়োগ থেকে উৎপন্ন চিত্তের বিশেষত্বই সংস্কার; তার প্রভাবেই এখানে অসংখারিক আদি চিত্ত হয়ে থাকে'—

Sādhakagāthāpi paṭikkhittā hotīti.

এই সমর্থক গাথাটিও প্রত্যাখ্যাত হয়েছে—এরূপ জানা উচিত।

[26] Yañca tattha

[২৬] এবং সেখানে যা...

‘‘Athavā, sasaṅkhārikaṃ asaṅkhārikanti ce taṃ kevalaṃsaṅkhārassa bhāvābhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Natassa sahapavattisabbhā vā bhāvatoti. Bhinnasantānappavattinopi saṅkhārassa idhamatthitāya taṃ vasena nibbattaṃ cittaṃ saṅkhāro assa atthīti sasaṅkhārikaṃ. Salomako sapakkhakotyādīsuviya saha saddassa vijjamānatthaparidīpanato. Tabbiparītampana tadabhāvato vuttanayena asaṅkhārika’’nti vuttaṃ. Taṃpi pāḷiaṭṭhakathāsiddhaṃ [Pg.33] ujuṃ visadaṃ atthaṃ muñcitvā attano parikappanā vasena vuttattā na gahetabbameva.

'অথবা, সসংখারিক ও অসংখারিক বলতে কেবল সংস্কারের উপস্থিতি ও অনুপস্থিতিকে বোঝানো হয়েছে, তার সহপ্রবৃত্তির অস্তিত্বকে নয়। ভিন্ন সন্তানে প্রবৃত্ত সংস্কারেরও এখানে অস্তিত্ব থাকার কারণে তার প্রভাবে উৎপন্ন চিত্তকে 'যার সংস্কার আছে তা সসংখারিক' বলা হয়—যেমন 'সলোমক' বা 'সপক্ষক' ইত্যাদির মতো 'সহ' শব্দ দ্বারা বিদ্যমানতা অর্থ প্রকাশ পায়। তার বিপরীতে, সংস্কারের অনুপস্থিতির কারণে পূর্বোক্ত নিয়মে তা অসংখারিক'—এই যে কথা বলা হয়েছে, তাও পালি ও অট্ঠকথা দ্বারা সিদ্ধ সরল ও স্পষ্ট অর্থকে বর্জন করে নিজের কল্পনার বশে বলা হওয়ার কারণে কোনোভাবেই গ্রহণযোগ্য নয়।

Etthaca attano icchāya vinā paresaṃ āṇattiyāvā ajjhe sanāyavā yācanāyavā pavattitaṃ cittaṃ payogasamuṭṭhitaṃ nāma. Tathā attano icchāya vinā paresaṃ bhayenavā lajjāyavā gāravenavā kathikāyavā daṇḍabhayenavā pavattitaṃ upāyasamuṭṭhitaṃ nāma. Sayamevavā attano līnaṃ cittaṃ ñatvā tena tena upāyena attānaṃ ovaditvāvā taṃ taṃ upāyaṃ anussaritvāvā pavattitaṃ cittaṃ upāyasamuṭṭhitaṃ nāma. Idañca nayadassanamevāti. Diṭṭhigatena vippayuttaṃ diṭṭhigatavippayuttaṃ. Udāsinabhāvena pekkhati anubhavanākārena ārammaṇaṃ passatīti upekkhā. Upapattito yuttito ikkhati passatītivā upekkhā. Yathāhi somanassa domanassāni ārammaṇaṃ adhimattato passanti. Yato somanassito puggalo tena ārammaṇena viyoge vikārapatto hoti. Domanassitoca tena ārammaṇena saṃyoge vikārapatto hoti. Na tathā ayaṃ, ayaṃ pana yuttitova passati na ārammaṇasaṃyoga viyogahetu puggalaṃ vikāraṃ pāpetīti. Kecipana upapattito yuttito ikkhatīti idaṃ idha nasambhavati. Na hi akusalaṃ yuttarūpaṃ nāma hotīti vadanti. Upekkhāya sahagatanti samāso.

এবং এখানে নিজের ইচ্ছা ছাড়া অন্যদের আদেশে, অনুরোধে বা প্রার্থনায় প্রবৃত্ত চিত্তকে 'প্রয়োগ-সমুত্থিত' চিত্ত বলা হয়। তেমনি নিজের ইচ্ছা ছাড়া অন্যদের ভয়ে, লজ্জায়, শ্রদ্ধায়, চুক্তিতে বা দণ্ডের ভয়ে প্রবৃত্ত চিত্তকে 'উপায়-সমুত্থিত' চিত্ত বলা হয়। অথবা নিজেই নিজের অলস চিত্তকে জেনে সেই সেই উপায়ের দ্বারা নিজেকে উপদেশ দিয়ে বা সেই সেই উপায় স্মরণ করে প্রবৃত্ত চিত্তকে 'উপায়-সমুত্থিত' চিত্ত বলা হয়। এটি কেবল দৃষ্টান্ত প্রদর্শন মাত্র। দৃষ্টিগতের সাথে বিপ্রযুক্ত যা, তা দৃষ্টিগতবিপ্রযুক্ত। উদাসীনভাবে লক্ষ্য করে এবং অনুভবের আকারে আলম্বনকে দেখে বলে তা 'উপেক্ষা'। অথবা যুক্তি ও উপপত্তি অনুসারে দেখে বলে তা 'উপেক্ষা'। যেমন সোমনস্য ও দোমনস্য আলম্বনকে অতিমাত্রায় দেখে; যার ফলে সোমনস্যযুক্ত পুদ্গল সেই আলম্বনের বিয়োগে বিকারগ্রস্ত হয় এবং দোমনস্যযুক্ত পুদ্গলও সেই আলম্বনের সংযোগে বিকারগ্রস্ত হয়। কিন্তু এই উপেক্ষা তেমন নয়, বরং তা যুক্তি অনুসারেই দেখে এবং আলম্বনের সংযোগ বা বিয়োগের কারণে পুদ্গলকে বিকারগ্রস্ত করে না। তবে কোনো কোনো আচার্য বলেন যে, 'যুক্তি ও উপপত্তি অনুসারে দেখে'—এই ব্যাখ্যাটি এখানে সম্ভব নয়, কারণ অকুশল চিত্ত কখনো যুক্তিযুক্ত স্বভাবের হয় না। উপেক্ষার সাথে সহগত—এই হলো সমাস।

23. Etthaca kiñcāpi phassādayo vitakkādayo mohādayoca dhammā iminā sakalena aṭṭhavidhena cittena saha gatā sampayuttāca honti, na pana te vedanāviya sayaṃpi bhedavantā honti. Naca diṭṭhisaṅkhārānaṃ viyatesaṃ imasmiṃ citte katthaci honti katthacinahontīti ayaṃ vikappo atthi. Tasmāte imassacittassa bhedakarā nahontīti idha nagahitāti daṭṭhabbā. Lobhopana aññehi imassa aṭṭhavidhassa bhedakaro hoti. Vedanādiṭṭhi saṅkhārāca imassa aññamaññassa bhedakarā hontīti teeva idha gahitāti daṭṭhabbā. Nanu pīti māna thinamiddhānipi bhedakarāni hontīti tānipi idha sapītikaṃ apītikanti mānasampayuttaṃ mānavippayuttanti [Pg.34] thinamiddhasampayuttaṃ thinamiddhavippayuttanti ca gahetabbā nīti. Na. Tesu hi somanasse gahite pīti gahitāva hoti. Itarānica tīṇi aniyatayogīnica honti, yevāpana kānicāti nagahitānīti.

২৩. এবং এখানে যদিও স্পর্শ আদি, বিতর্ক আদি এবং মোহ আদি ধর্মসমূহ এই সমগ্র আট প্রকার চিত্তের সাথে সহগত ও সম্প্রযুক্ত হয়, কিন্তু তারা বেদনার মতো নিজেরা ভিন্ন ভিন্ন প্রকারের হয় না। এবং দৃষ্টি ও সংস্কারের মতো তাদের ক্ষেত্রে এই চিত্তে কোথাও উৎপন্ন হয় আর কোথাও উৎপন্ন হয় না—এরূপ কোনো বিকল্প বা পার্থক্য নেই। তাই তারা এই চিত্তের ভেদকারী নয় বলে এখানে গৃহীত হয়নি—এরূপ জানা উচিত। কিন্তু লোভ অন্যান্য চিত্ত থেকে এই আট প্রকার চিত্তের ভেদকারী হয়। এবং বেদনা, দৃষ্টি ও সংস্কার পরস্পরের মধ্যে ভেদকারী হয় বলে কেবল সেগুলিকেই এখানে গ্রহণ করা হয়েছে—এরূপ জানা উচিত। প্রশ্ন হতে পারে যে, প্রীতি, মান, স্ত্যান ও মিদ্ধও তো ভেদকারী হয়; তাহলে সেগুলিকেও এখানে সপ্রীতিক ও অপ্রীতিক, মানসম্প্রযুক্ত ও মানবিপ্রযুক্ত এবং স্ত্যানমিদ্ধসম্প্রযুক্ত ও স্ত্যানমিদ্ধবিপ্রযুক্ত রূপে গ্রহণ করা উচিত নয় কি? উত্তর হলো—না, তা নয়। কারণ তাদের মধ্যে সোমনস্য গ্রহণ করলে প্রীতি গৃহীত হয়েই যায়। আর অন্য তিনটি (মান, স্ত্যান ও মিদ্ধ) অনিয়তযোগী এবং 'যেবাপনক' হওয়ার কারণে গৃহীত হয়নি—এরূপ জানা উচিত।

[27] Vibhāvaniyaṃ pana

[২৭] কিন্তু বিভাবনী টীকায়...

Phassādivitakkādimohādidhammā ito aññehipi citte hi yuttā hontīti nate aññehi imassa visesaṃ karonti. Tasmā te idha na gahitāti iminā adhippāyena yaṃ vuttaṃ ‘‘kasmā panettha aññesupi phassādīsu sampayuttadhammesu vijjamānesu somanassasahagatādibhāvova vuttoti. Somanassādīnameva asādhāraṇa bhāvatoti. Phassādayohi keci sabbacitta sādhāraṇā keci kusalādi sādhāraṇā. Mohādayoca sabbā kusalasādhāraṇāti na tehi sakkā cittaṃ visesetu’’nti. Taṃ vicāretabbaṃ.

স্পর্শ-আদি, বিতর্ক-আদি ও মোহ-আদি ধর্মসমূহ এই লোভমূল চিত্ত ছাড়াও অন্যান্য চিত্তের সাথেও যুক্ত হয়। তাই তারা অন্যান্য চিত্তের সাথে এই লোভমূল চিত্তের কোনো বিশেষত্ব বা পার্থক্য সৃষ্টি করে না। সেইজন্য তাদের এখানে গ্রহণ করা হয়নি—এই অভিপ্রায়ে যে কথা বলা হয়েছে: "কেন এখানে অন্যান্য স্পর্শ-আদি সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহ বিদ্যমান থাকা সত্ত্বেও কেবল সোমনস্য-সহগত আদি ভাবই বলা হয়েছে? কারণ সোমনস্য আদিরই অসাধারণ (অনন্য) ভাব রয়েছে। স্পর্শ-আদি কোনো কোনো ধর্ম সর্বচিত্তসাধারণ, কোনো কোনোটি কুশলাদিসাধারণ। আবার মোহ-আদি ধর্মসমূহ সর্ব-অকুশলসাধারণ হওয়ায় তাদের দ্বারা চিত্তকে বিশেষিত করা যায় না।"—এই বক্তব্যটি বিচার্য (বিবেচনাযোগ্য)।

Evañhi sati somanassupekkhā saṅkhārāpi aññesu dissantīti tepi aññehi imassa visesaṃ nakaronti. Tasmā tepi idha nagahetabbā siyunti.

প্রকৃতপক্ষে এমন হলে, সোমনস্য, উপেক্ষা ও সংস্কারসমূহও অন্যান্য চিত্তে দেখা যায়। তাই তারাও অন্যান্য চিত্তের সাথে এই চিত্তের কোনো বিশেষত্ব বা পার্থক্য সৃষ্টি করে না। অতএব, তাদেরও এখানে গ্রহণ করা উচিত নয়—এরূপ জানা উচিত।

24. Etthaca somanassappaṭisandhikatā, agambhīrappakatitā, iṭṭhārammaṇasamāyogo, byasanamuttica somanassassa kāraṇaṃ. Somanassappaṭisandhikohi sadā bhavaṅgasomanassena paribhāvita santāno hotīti tassa cittaṃ uppajjamānaṃ yebhuyyena somanassasahagataṃ uppajjatīti. Agambhīrappakatikoca hīnajjhāsayo appakaṃpi mahantaṃ maññati. Hīnaṃpi paṇītaṃ maññati. Tasmā tassapi cittaṃ uppajjamānaṃ yebhuyyena somanassasahagataṃ hotīti. Iṭṭhārammaṇasamāyogoti attanā icchitena hīnenavā paṇītenavā ārammaṇena samāyogo. Byasanamuttīti ñātibyasanādito mutti. Upekkhāpaṭisandhikatā, gambhīrappakatitā, majjhattārammaṇasamāyogo, [Pg.35] byasanamuttica upekkhāya kāraṇaṃ. Etthaca gambhīrappakabhitānāma mahajjhāsayatā. Tādiso hi puggalo mahantaṃpi appakaṃ maññati, paṇītaṃpi hīnaṃ maññatīti. Diṭṭhajjhāsayatā, diṭṭhivipannapuggalasevanā, saddhammavimukhatā, micchāvitakkabahulatā, ayoniso ummujjanañca diṭṭhiyā kāraṇaṃ. Tattha diṭṭhajjhāsayatāti kāṇāriṭṭhassaviya sunakkhattassaviyaca purimabhave diṭṭhi gatikabhāvena āgatattā imasmiṃ bhavepi sassatucchedāsaya bhāvo. Saddhammavimukhatāti ciraṃpi kālaṃ saddhammena vinā āgatatā. Micchāvitakkabahulatāti attano avisayesu sabbaññuvisayesu ṭhānesu attano pamāṇaṃ ajānitvā cintāpasutavasena micchāvitakkabahulabhāvo. Ayoniso ummujjananti attanādiṭṭhakāraṇameva sārato saccato ummujjanaṃ. Tabbiparītena diṭṭhivippayuttakāraṇaṃ veditabbaṃ. Asaṅkhārikakammajanitappaṭisandhi katā, kallakāya cittatā, khanti bahulatā, purisakāresu diṭṭhānisaṃsatā, kammappasutatā, utubhojanādi sappāya lābhoti idaṃ asaṅkhārikakāraṇaṃ. Tattha khantibahulatāti sītuṇhādīnaṃ khamanabahulatā. Purisakāresūti purisehi kattabbesu kammesu. Kammappasutabhāti kammesu ciṇṇavasitā. Tabbiparī tena sasaṅkhārikakāraṇaṃ veditabbaṃ. Imesaṃpana cittānaṃ uppatti vidhānaṃ visuddhimagge gahetabbaṃ. Aṭṭhapīti pisaddena nesaṃ labbhamānakammapathabhedato kāla santānā rammaṇādi bhedatoca anekavidhattaṃ sampiṇḍetīti.

২৪. এখানে সোমনস্য-সহগত পদের ক্ষেত্রে—সোমনস্য প্রতিসন্ধিযুক্ত হওয়া, অগম্ভীর প্রকৃতি (অগভীর স্বভাব) হওয়া, ইষ্টালম্বন সংযোগ (পছন্দনীয় আলম্বনের সাথে মিলন) এবং ব্যসন-মুক্তি (বিপদ বা বিনাশ থেকে মুক্তি) হলো সোমনস্যের কারণ। সোমনস্য প্রতিসন্ধিযুক্ত ব্যক্তি সর্বদা ভবঙ্গ-সোমনস্য দ্বারা ভাবিত চিত্তসন্তানযুক্ত হন। তাই তাঁর চিত্ত উৎপন্ন হওয়ার সময় সাধারণত সোমনস্য-সহগত হয়েই উৎপন্ন হয়—এরূপ জানা উচিত। অগম্ভীর প্রকৃতির ব্যক্তি হীন আশয়যুক্ত (সংকীর্ণ মানসিকতাসম্পন্ন) হওয়ায় সামান্য বিষয়কেও মহান মনে করেন এবং হীন বিষয়কেও প্রণীত (উত্তম) মনে করেন। তাই তাঁর চিত্ত উৎপন্ন হওয়ার সময় সাধারণত সোমনস্য-সহগত হয়—এরূপ জানা উচিত। ইষ্টালম্বন সংযোগ বলতে নিজের কাঙ্ক্ষিত হীন বা প্রণীত আলম্বনের সাথে সংযোগকে বোঝায়। ব্যসন-মুক্তি বলতে জ্ঞাতিব্যসন (আত্মীয়স্বজনের বিনাশ) আদি থেকে মুক্তি বোঝায়। উপেক্ষা প্রতিসন্ধিযুক্ত হওয়া, গম্ভীর প্রকৃতি (গভীর স্বভাব) হওয়া, মধ্যস্থালম্বন সংযোগ (নিরপেক্ষ আলম্বনের সাথে মিলন) এবং ব্যসন-মুক্তি হলো উপেক্ষার কারণ। এখানে গম্ভীর প্রকৃতি বলতে মহা-আশয়তা (উদার বা মহান মানসিকতা) বোঝায়। কারণ সেইরূপ ব্যক্তি মহান বিষয়কেও সামান্য মনে করেন এবং প্রণীত বিষয়কেও হীন মনে করেন—এরূপ জানা উচিত। দৃষ্টি-আশয়তা (মিথ্যাদৃষ্টির প্রতি আসক্তি), দৃষ্টি-বিপন্ন (ভ্রান্ত ধারণাসম্পন্ন) ব্যক্তির সেবা করা, সদ্ধর্ম-বিমুখতা (সদ্ধর্ম থেকে দূরে থাকা), মিথ্যা-বিতর্কের বহুলতা (ভুল চিন্তা বা জল্পনা-কল্পনার আধিক্য) এবং অযোনিশ উন্মজ্জন (অযৌক্তিক অভিনিবেশ) হলো দৃষ্টির (মিথ্যাদৃষ্টির) কারণ। তন্মধ্যে দৃষ্টি-আশয়তা বলতে কাণারিষ্ঠ নাগরাজ এবং সুনক্ষত্র ভিক্ষুর মতো পূর্বজন্মে মিথ্যাদৃষ্টির অনুগামী হয়ে আসার কারণে এই জন্মেও শাশ্বত বা উচ্ছেদ দৃষ্টির আশয়যুক্ত হওয়াকে বোঝায়। সদ্ধর্ম-বিমুখতা বলতে দীর্ঘকাল সদ্ধর্ম ব্যতিরেকে অতিবাহিত করে আসাকে বোঝায়। মিথ্যা-বিতর্কের বহুলতা বলতে নিজের বিষয়ের বহির্ভূত সর্বজ্ঞ-বুদ্ধের বিষয়সমূহে নিজের পরিমাপ না জেনে কেবল জল্পনা-কল্পনায় লিপ্ত থাকার কারণে মিথ্যা-বিতর্কের আধিক্য হওয়াকে বোঝায়। অযোনিশ উন্মজ্জন বলতে নিজের দৃষ্ট কারণকেই সারবস্তু ও সত্য বলে মনে-প্রাণে গ্রহণ করাকে বোঝায়। এর বিপরীত দ্বারা দৃষ্টি-বিপ্রযুক্ত হওয়ার কারণ জানা উচিত। অসংখ্যারিক কর্মজনিত প্রতিসন্ধিযুক্ত হওয়া, সুস্থ কায় ও চিত্ত হওয়া, ক্ষান্তি-বহুলতা (সহনশীলতার আধিক্য), পুরুষকারসমূহে (পুরুষোচিত করণীয় কার্যাদিতে) দৃষ্ট সুফল বা কল্যাণ দেখা, কর্মে তৎপরতা (কর্মে অভ্যস্ততা) এবং অনুকূল ঋতু ও ভোজনাদি লাভ করা—এই সমস্তই হলো অসংখ্যারিক হওয়ার কারণ। তন্মধ্যে ক্ষান্তি-বহুলতা বলতে শীত-উষ্ণ আদি সহ্য করার আধিক্যকে বোঝায়। পুরুষকারসমূহে বলতে পুরুষদের করণীয় কার্যাদিতে। কর্মে তৎপরতা বলতে কার্যাদিতে অভ্যস্ততা বা বশীবর্তিতা অর্জন করা। এর বিপরীত দ্বারা সসংখ্যারিক হওয়ার কারণ জানা উচিত। এই চিত্তসমূহের উৎপত্তির নিয়ম বা বিবরণ বিশুদ্ধিমার্গ থেকে গ্রহণ করা উচিত। 'আটটি চিত্তও'—এখানে 'অপি' (ও) শব্দ দ্বারা এই চিত্তসমূহের লাভযোগ্য কর্মপথের ভেদ এবং কাল, সন্তান, আলম্বন আদি ভেদে অনেক প্রকার হওয়াকে একত্রিত করা হয়েছে—এরূপ জানা উচিত।

Lobhamūlacittassa paramatthadipanā niṭṭhitā.

লোভমূল চিত্তের পরমার্থদীপনী সমাপ্ত।

25. Dosamūlacitte duṭṭhumanobhi dummano. Virūpaṃ cittaṃ. Duṭṭhumano etassātivā dummano. Virūpacittasamaṅgīpuggalo. Dummanassa bhāvo domanassaṃ. Mānasikadukkhavedanāyetaṃ adhivacanaṃ. Sā hi attanā sahagate cittevā taṃ samaṅgīpuggalevā dummanā bhidhānassavā ayaṃ so dummanoti dummanabuddhiyāvā pavattinimittaṃ hotīti. Sesaṃ heṭṭhā vuttanayameva. Domanassena saha gatanti samāso. Paṭihaññatīti paṭigho. Doso. Sohi uppajjamāno [Pg.36] sampayuttadhammepi paṭihanati. Lūkhe santatte karoti. Attano vatthumpi paṭihanati. Hadayappadesaṃ dahati. Taṃ puggalaṃ dummukhaṃ karoti, attano ārammaṇaṃpi paṭihanati. Taṃ bādhaya māno gaṇhāti. Tasmā paṭighoti vuccatīti.

২৫. দ্বেষমূল চিত্তে—দুষ্ট (মন্দ) মন যার, সে 'দুর্মন'। বিকৃত বা বিরূপ চিত্ত। অথবা, যার দুষ্ট মন আছে, সে 'দুর্মন'। বিকৃত চিত্তযুক্ত ব্যক্তি। দুর্মনের ভাব বা অবস্থা হলো 'দৌর্মনস্য'। এটি মানসিক দুঃখবেদনার নামান্তর (সমার্থক শব্দ)। কারণ সেই দৌর্মনস্য বেদনা নিজের সহগত চিত্তে অথবা সেই চিত্তযুক্ত ব্যক্তিতে 'দুর্মন' শব্দের উৎপত্তির এবং "এই ব্যক্তি দুর্মন"—এরূপ দুর্মন-জ্ঞানের উৎপত্তির কারণ হয়—এরূপ জানা উচিত। অবশিষ্ট অংশ পূর্বে বর্ণিত নিয়মানুসারেই। 'দৌর্মনস্যের সহিত সহগত'—এভাবে সমাস করতে হবে। যা প্রতিহত বা আঘাত করে, তা 'প্রতিঘ' বা দ্বেষ। কারণ তা উৎপন্ন হওয়ার সময় সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহকেও প্রতিহত করে, রুক্ষ ও সন্তপ্ত করে। নিজের আশ্রয়বস্তুকেও (হৃদয়বস্তু) প্রতিহত করে, হৃদয়দেশকে দগ্ধ করে। সেই ব্যক্তিকে দুর্মুখ (বিকৃত মুখমণ্ডলবিশিষ্ট) করে এবং নিজের আলম্বনকেও প্রতিহত করে। সেই আলম্বনকে পীড়ন করে গ্রহণ করে। সেইজন্য একে 'প্রতিঘ' বলা হয়—এরূপ জানা উচিত।

26. Ettha siyā. Saṅkhāro tāva imassa cittassa bheda karoti tassa idha gahaṇaṃ yuttaṃ. Vedanā paṭighāpana bhedakarā na hontīti te idha na gahetabbāti. Vuccate, domanassaggahaṇaṃ tāva imassa cittassa kadāci aññavedanāyogatā pasaṅganivattanatthanti. Yadāhi rājāno hasamānāyeva coravadhaṃ pesenti. Yadāca janā attano verīnaṃ maraṇe tuṭṭhiṃ pavedenti. Maraṇaṃ abhinandanti. Yadāca bālajanā hasamānāva migapakkhino mārenti. Tadā idaṃ nukho somanassena yuttanti attheva pasaṅgo. Upekkhāyogepana vattabbameva natthi. Tappasaṅganivattanatthaṃ domanassaggahaṇanti. Paṭighaggahaṇaṃpi aññadhammasampayuttatā pasaṅganivattanatthaṃ. Tathāhi ye natthikāhetukā kiriyamicchā diṭṭhikā pāṇavadhe apuññaṃnāma natthīti gaṇhanti. Yeca manussapāṇa vadheeva apuññaṃ hoti, tiracchānagatapāṇavadhe apuññaṃ natthīti gaṇhanti. Yeca pāṇavadhaṃ katvā yaññaṃ yajantānaṃ mahantaṃ puññaṃ hoti, dibbasaṃvattanikanti gaṇhanti. Te sakkāyadiṭṭhiyā vissaṭṭhā pāṇavadhaṃ sayaṃvā karonti. Aññevā pesenti. Tadā idaṃ diṭṭhiyāpi sampayuttaṃ siyāti pasaṅgo hotiyeva. Yepana sammādiṭṭhikesu bālā abyattā, te kadāci tesaṃ micchādiṭṭhikānaṃ laddhiṃ gahetvā pāṇaṃ vadhantā ādito vematikajātāva honti. Tadātesaṃ idaṃ vicikicchāyapi yuttaṃ siyāti pasaṅgo hoti. Tappasaṅga nivattanatthaṃ paṭighaggahaṇanti. Itarathā purima cittassa lobhasahagatabhāvoviya imassa paṭighasampayuttabhāvo cūḷanigameneva siddhoti tesaṃ gahaṇaṃ niratthakaṃ siyāti. Etthaca issāmacchariyakukkuccānaṃ thinamiddhassaca aggahaṇaṃ purimacitte mānathinamiddhanayena veditabbaṃ. Ayamettha paramatthadīpanā.

২৬. এখানে আপত্তি হতে পারে—প্রথমত, সংস্কার এই চিত্তের (দ্বেষমূল চিত্তের) ভেদ বা প্রকারভেদ সৃষ্টি করে, তাই এখানে সংস্কার গ্রহণ করা যুক্তিসঙ্গত। কিন্তু বেদনা ও প্রতিঘ চিত্তের ভেদকারী নয়, তাই তাদের এখানে গ্রহণ করা উচিত নয় কি? উত্তরে বলা হচ্ছে—প্রথমত, দৌর্মনস্য গ্রহণ করা হয়েছে এই চিত্তের কখনো অন্য বেদনার সাথে যুক্ত হওয়ার আশঙ্কা দূর করার জন্য। কারণ যখন রাজারা হাসতে হাসতেই অপরাধী বধের আদেশ দেন, যখন মানুষ নিজের শত্রুদের মৃত্যুতে আনন্দ প্রকাশ করে ও মৃত্যুকে অভিনন্দন জানায়, এবং যখন মূর্খ ব্যক্তিরা হাসতে হাসতেই পশুপাখি হত্যা করে, তখন "এই চিত্ত কি সোমনস্য-যুক্ত?"—এরূপ আশঙ্কার অবকাশ থাকে। উপেক্ষার সাথে যুক্ত হওয়ার ক্ষেত্রে তো বলারই কিছু নেই (অবশ্যই আশঙ্কা থাকে)। সেই আশঙ্কা দূর করার জন্যই দৌর্মনস্য গ্রহণ করা হয়েছে—এরূপ জানা উচিত। প্রতিঘ গ্রহণ করাও অন্য ধর্মের সাথে সম্প্রযুক্ত হওয়ার আশঙ্কা দূর করার জন্য। তথাহি, যারা নাস্তিক্যদৃষ্টি, অহেতুকদৃষ্টি ও অক্রিয়াদৃষ্টিসম্পন্ন মিথ্যাদৃষ্টির অনুসারী, তারা মনে করে যে প্রাণীবধে কোনো পাপ নেই। আবার কেউ কেউ মনে করে যে কেবল মানুষ হত্যা করলেই পাপ হয়, তির্যক (পশু) হত্যায় কোনো পাপ নেই। আবার কেউ কেউ মনে করে যে প্রাণীবধ করে যজ্ঞ অনুষ্ঠান করলে মহান পুণ্য হয়, যা দেবলোকে উৎপন্ন করে। তারা নিজেদের মিথ্যাদৃষ্টির কারণে নির্ভয়ে প্রাণীবধ নিজেরা করে অথবা অন্যদের আদেশ দেয়। তখন "এই চিত্ত কি দৃষ্টির সাথেও সম্প্রযুক্ত?"—এরূপ আশঙ্কার অবকাশ থাকেই। আবার যারা সম্যকদৃষ্টিসম্পন্নদের মধ্যে মূর্খ ও অজ্ঞ, তারা কখনো সেই মিথ্যাদৃষ্টিসম্পন্নদের মতবাদ গ্রহণ করে প্রাণী হত্যা করার সময় প্রথম দিকে সংশয়যুক্ত বা দ্বিধাগ্রস্ত থাকে। তখন তাদের "এই চিত্ত কি বিচিকিৎসার সাথেও যুক্ত?"—এরূপ আশঙ্কার অবকাশ থাকে। সেই আশঙ্কা দূর করার জন্যই প্রতিঘ গ্রহণ করা হয়েছে। অন্যথায়, পূর্ববর্তী চিত্তের লোভ-সহগত ভাবের মতো এই চিত্তের প্রতিঘ-সম্প্রযুক্ত ভাবও ক্ষুদ্র উপসংহার (চুল্লনিগমন) দ্বারাই সিদ্ধ হয়, তাই প্রতিঘ গ্রহণ করা নিরর্থক হতো—এরূপ জানা উচিত। এখানে ঈর্ষা, মাৎসর্য, কৌকৃত্য এবং স্ত্যান-মিদ্ধ গ্রহণ না করার কারণ পূর্ববর্তী চিত্তে মান ও স্ত্যান-মিদ্ধের নিয়মানুসারেই জানা উচিত। এটিই এখানে পরমার্থদীপনী।

[28] Vibhāvaniyaṃ pana mahāṭīkāyañca

[২৮] বিভাবনী টীকায় এবং মহা টীকায়—

‘‘Asādhāraṇa [Pg.37] dhammavasena cittassa upalakkhaṇatthaṃ domanassaggahaṇa’’nti vuttaṃ. Tattha asādhāraṇadhammavasenāti idaṃ tāva nayujjati.

"অসাধারণ (অনন্য) ধর্মের প্রভাবে চিত্তকে চিহ্নিত করার জন্য দৌর্মনস্য গ্রহণ করা হয়েছে"—এরূপ বলা হয়েছে। সেই বাক্যে "অসাধারণ ধর্মের প্রভাবে" এই কথাটি প্রথমত সংগত নয়।

[29] Satipi imassa somanassupekkhāsahagatabhāve anaññasādhāraṇeneva domanassena imassa upalakkhaṇatthanti atthassa āpajjanato. Yathātaṃ satipi purimassa imassaca cittassa mohasahagatabhāve anaññasādhāraṇeneva lobhena paṭighenaca upalakkhaṇatthaṃ lobhasahagatapaṭigha sampayuttaggahaṇanti. Upalakkhaṇatthanti ca na vattabbaṃ.

[২৯] কারণ এই চিত্তের সোমনস্য ও উপেক্ষা-সহগত ভাব থাকা সত্ত্বেও, অন্য কোনো চিত্তের সাথে অসাধারণ (অনন্য) দৌর্মনস্য দ্বারা এই চিত্তকে চিহ্নিত করার জন্য—এরূপ অর্থ এসে দাঁড়ায়। যেমন পূর্ববর্তী চিত্তের এবং এই চিত্তের মোহ-সহগত ভাব থাকা সত্ত্বেও, অন্য কোনো চিত্তের সাথে অসাধারণ (অনন্য) লোভ ও প্রতিঘ দ্বারা চিহ্নিত করার জন্য 'লোভ-সহগত' ও 'প্রতিঘ-সম্প্রযুক্ত' শব্দ গ্রহণ করা হয়েছে—এরূপ জানা উচিত। এবং "চিহ্নিত করার জন্য" এ কথাও বলা উচিত নয়।

Evañhi sati pākaṭena domanassena apākaṭānaṃ aññavedanā naṃpi idha laddhabhāvaṃ upalakkhetīti āpajjati. Yathā laddhātapatto rājakumāroti.

কারণ এমন হলে, স্পষ্ট দৌর্মনস্য দ্বারা অপ্রকট অন্যান্য বেদনাও এই চিত্তে লাভ করা যায়—এরূপ চিহ্নিত করা হয়, এমন অর্থ এসে দাঁড়ায়। যেমন "শ্বেতছত্র প্রাপ্ত রাজকুমার" বলার মতো।

[30] Yañca vibhāvaniyaṃ

[৩০] বিভাবনী টীকায় যে—

‘‘Paṭighasampayuttabhāvopana ubhinnaṃ ekanta sahacāritā dassanatthaṃ vutto’’ti vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.

"প্রতিঘ-সম্প্রযুক্ত ভাব কিন্তু উভয়ের একান্ত সহচারিতা প্রদর্শনের জন্য বলা হয়েছে"—এরূপ যা বলা হয়েছে, তাও সংগত নয়।

Imassa cūḷanigameneva tadatthasiddhitoti.

কারণ এই চিত্তের ক্ষুদ্র উপসংহার (চুল্লনিগমন) দ্বারাই সেই অর্থ সিদ্ধ হয়ে যায়—এরূপ জানা উচিত।

27. Etthaca dosajjhāsayatā, agambhīrappakatitā, appassukatā, āghātavatthusamāyogovā, aniṭṭhārammaṇasamāyo govā domanassassa paṭighassaca kāraṇaṃ. Tattha dosa bahula bhāvato āgatavasena dosajjhāsayatā daṭṭhabbā. Agambhīrappakatitā hīnajjhāsayatā. Appassutassaca aniṭṭha loka dhammehiphuṭṭhassa taṃkutetthalabbhāti paccavekkhanā natthīti. Imesampi dvinnaṃ uppattividhānaṃ visuddhimagge gahetabbaṃ. Pisaddassa atthopi vuttanayoevāti.

২৭. এখানে দ্বেষ-আশয়তা (ক্রোধের প্রতি আসক্তি), অগম্ভীর প্রকৃতি (অগভীর স্বভাব), অল্পশ্রুততা (কম শাস্ত্রজ্ঞান থাকা), আঘাতবস্তু সংযোগ (ক্রোধের কারণসমূহের সাথে মিলন) অথবা অনিষ্টালম্বন সংযোগ (অপ্রীতিকর আলম্বনের সাথে মিলন) হলো দৌর্মনস্য ও প্রতিঘের কারণ। তন্মধ্যে দ্বেষবহুল ভব থেকে আসার কারণে দ্বেষ-আশয়তা দেখতে হবে। অগম্ভীর প্রকৃতি বলতে হীন আশয়তা (সংকীর্ণ মানসিকতা) বোঝায়। এবং অল্পশ্রুত ব্যক্তির অনিষ্ট লোকধর্ম দ্বারা স্পৃষ্ট হওয়ার সময় "এখানে তা কীভাবে লাভ করা যাবে?"—এরূপ প্রত্যবেক্ষণ (বিবেচনা) থাকে না—এরূপ জানা উচিত। এই দুটি চিত্তেরও উৎপত্তির নিয়ম বিশুদ্ধিমার্গ থেকে গ্রহণ করা উচিত। 'অপি' (ও) শব্দের অর্থও পূর্বে বর্ণিত নিয়মানুসারেই—এরূপ জানা উচিত।

Dosamūlacittassa paramatthadipanā niṭṭhitā.

দ্বেষমূল চিত্তের পরমার্থদীপনী সমাপ্ত।

28. Mohamūlacitte vicikicchuddhaccānaṃ padattho upari āgamissati. Yasmāpana idaṃ cittaṃ mūlantaravirahena laddhokāsena suṭṭhubalavantena mohenaceva saṃsappamānavikkhipamānehi vicikicchuddhaccehi [Pg.38] ca yuttaṃ hoti. Tasmā idha vedanāpi ārammaṇaṃ adhimattato anubhavituṃ na sakkotīti upekkhāvedanāva yuttā hoti. Evaṃ santepi idaṃ cittaṃ somanassa domanassa sahagatānaṃpi anantare uppajjati. Tasmā tadubhayavedanāhipi idaṃ yuttaṃ siyāti pasaṅgo hotīti tappasaṅganivattanatthaṃ idha upekkhāgahaṇaṃ kataṃ. Anaññacittasādhāraṇena dhammena cittassa niyamanatthaṃ vicikicchāgahaṇaṃ. Uddhaccaṃ pana sabbākusalesu yuttaṃpi idha laddhokāsaṃ hutvā suṭṭhu balavaṃ hotīti dassanatthaṃ idheva gahitanti daṭṭhabbaṃ. Tenevahi dhammasaṅgaṇiyaṃ dhammuddesavāre uddhaccaṃ aññesu pāpacittesu sarūpato anuddharitvā yevāpanakabhāveneva vuttaṃ. Imasmiṃ antimacitteeva sarūpato uddhaṭanti daṭṭhabbaṃ. Yasmāca idaṃcittadvayaṃ sattānaṃ pakatisabhāvabhūtanti payogena vā upāyena vā kenaci uppādetabbaṃ nāma natthi. Sabbakālampi bhavaṅgacittaṃviya anosakkamānaṃ asaṃsīdamānaṃ akicchena akasirena pavattati. Tasmā ekantena asaṅkhārikameva hotīti katvā idha saṅkhārabhedo na gahitoti daṭṭhabbaṃ. Tenevaca pāḷiyaṃpi purimacittesuviya idha sasaṅkhārenāti dutīyacittavāro navuttoti. Ayamettha paramatthadīpanā.

২৮. মোহমূলচিত্তে বিচিকিৎসা (সংশয়) ও উদ্ধচ্চের (উদ্ধতভাব) পদের অর্থ পরবর্তীতে আসবে। যেহেতু এই চিত্ত অন্য মূলের (লোভ বা দ্বেষ) অনুপস্থিতিতে সুযোগ লাভকারী অত্যন্ত বলবান মোহের সাথে এবং অস্থির ও বিক্ষিপ্ত বিচিকিৎসা ও উদ্ধচ্চের সাথে যুক্ত থাকে। তাই এখানে বেদনাও আলম্বনকে তীব্রভাবে অনুভব করতে পারে না, এ কারণে উপেক্ষাবেদনাই যুক্ত হয়। এমন হলেও এই চিত্ত সোমনস্য ও দোমনস্য সহগত চিত্তের অব্যবহিত পরেও উৎপন্ন হয়। তাই সেই উভয় বেদনার সাথেও এটি যুক্ত হতে পারে—এমন আপত্তির নিরসনের জন্য এখানে 'উপেক্ষা' শব্দটি গ্রহণ করা হয়েছে। অন্য চিত্তের সাথে সাধারণ নয় এমন ধর্মের দ্বারা চিত্তকে নির্ধারণ করার জন্য 'বিচিকিৎসা' গ্রহণ করা হয়েছে। আর উদ্ধচ্চ সমস্ত অকুশল চিত্তে যুক্ত হলেও এখানে সুযোগ পেয়ে অত্যন্ত বলবান হয়—এটি দেখানোর জন্য এখানেই তা গ্রহণ করা হয়েছে বলে জানতে হবে। এই কারণেই ধম্মসঙ্গণীতে ধম্মুদ্দেশবারে উদ্ধচ্চকে অন্য পাপচিত্তসমূহে স্বরূপত উল্লেখ না করে 'যেবাপনক' (বিকল্প) ভাব হিসেবেই বলা হয়েছে। এই শেষ চিত্তেই কেবল স্বরূপত তা উল্লেখ করা হয়েছে বলে জানতে হবে। এবং যেহেতু এই চিত্তদ্বয় সত্ত্বদের স্বাভাবিক স্বভাবভূত, তাই কোনো প্রয়োগ বা উপায়ের দ্বারা একে উৎপন্ন করার প্রয়োজন নেই। সর্বদাই তা ভবঙ্গচিত্তের মতো অনুৎসাহহীন বা অবসাদগ্রস্ত না হয়ে বিনা ক্লেশে ও অনায়াসে প্রবর্তিত হয়। তাই এটি একান্তই অসংখারিকই হয় বলে এখানে সসংখারিক-অসংখারিক ভেদ গ্রহণ করা হয়নি বলে জানতে হবে। এই কারণেই পালিতেও পূর্ববর্তী চিত্তসমূহের মতো এখানে 'সসংখারেণ' বলে দ্বিতীয় চিত্তবার বলা হয়নি। এটিই এখানে পরমার্থদীপনী।

[31] Vibhāvaniyaṃ pana

[৩১] বিভাবনীতে অবশ্য—

Imāni dve cittāni atisammuḷhatāya aticañcalatāya ca sabbatthapi rajjanadussanarahitāni honti. Tasmā upekkhā sahagatāneva pavattantīti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

"এই চিত্তদ্বয় অতিশয় মোহগ্রস্ততা ও অতিশয় চঞ্চলতার কারণে সর্বত্রই আসক্তি (লোভ) ও দ্বেষ বর্জিত হয়। তাই এগুলো উপেক্ষাসহগত হয়েই প্রবর্তিত হয়"—যা বলা হয়েছে, তা সুন্দর (যুক্তিসঙ্গত) নয়।

Rajjana sahitānaṃpi lobhamūla cittānaṃ upekkhā yogassa diṭṭhattāti.

যেহেতু আসক্তিযুক্ত লোভমূল চিত্তসমূহেরও উপেক্ষার সাথে সংযোগ দেখা যায়।

[32] Yañca tattha mahāṭīkāyañca

[৩২] এবং সেখানে ও মহা টিকায় যা—

‘‘Tatoyevaca sabhāvatikkhatāya ussāhetabbatāyaca abhāvato saṅkhārabhedopi nesaṃ natthī’’ti vuttaṃ. Tattha sabhāvatikkhatāya abhāvatoti iminā imassa asaṅkhārikabhāvaṃ paṭikkhipati. Ussāhetabbatāya abhāvatoti iminā sasaṅkhārikabhāvaṃ paṭikkhipati. Tadubhaye pana [Pg.39] idaṃ cittadvayaṃ sabbaso saṅkhāravimuttaṃ hotīti dasseti. Taṃ aṭṭhakathāyapi tāva na sameti.

"সেই কারণেই স্বভাব-তীক্ষ্ণতা ও উৎসাহ প্রদানের অভাব হেতু এদের সসংখারিক-অসংখারিক ভেদও নেই"—যা বলা হয়েছে। সেখানে 'স্বভাব-তীক্ষ্ণতার অভাব হেতু' এর দ্বারা এর অসংখারিকত্বকে প্রত্যাখ্যান করা হয়েছে। 'উৎসাহ প্রদানের অভাব হেতু' এর দ্বারা এর সসংখারিকত্বকে প্রত্যাখ্যান করা হয়েছে। এই উভয়ের দ্বারা এই চিত্তদ্বয় সর্বতোভাবে সংস্কারমুক্ত (সংখারবিমুক্ত) হয়—এটি দেখানো হয়েছে। তা অন্তত অট্ঠকথার সাথে মেলে না।

Paṭiccasamuppādavibhaṅgaaṭṭhakathāyañhi saṅkhārabhedena avijjāya duvidhabhāvova vutto. Yadica idaṃdvayaṃ saṅkhāramuttaṃ siyā. Evaṃ sati idha mohopi saṅkhāramutto siyā. Soca avijjāyevāti tividhabhāvova avijjāya tattha vattabbo. Naca vuttoti. Evaṃ tāva aṭṭhakathāya nasameti.

কারণ প্রতীত্যসমুৎপাদ বিভঙ্গ-অট্ঠকথায় সংস্কারভেদে অবিদ্যার দ্বিবিধ ভাবই বলা হয়েছে। যদি এই চিত্তদ্বয় সংস্কারমুক্ত হতো, তবে এখানে মোহও সংস্কারমুক্ত হতো। আর সেই মোহ তো অবিদ্যাই, তাই সেখানে অবিদ্যার ত্রিবিধ ভাব বলা উচিত ছিল। কিন্তু তা বলা হয়নি। এভাবে অন্তত অট্ঠকথার সাথে তা মেলে না।

[33] Yasmāca idha tikkhabhāvonāma vinā saṅkhārena kevalaṃ pakati paccaya gaṇa vaseneva pavattanasamatthatā vuccati. Idañca cittaṃ tatheva pavattati. Tasmā idaṃ sabhāvatikkhaṃ na hotīti na sakkā vattunti.

[৩৩] এবং যেহেতু এখানে তীক্ষ্ণতা বলতে সংস্কার ছাড়াই কেবল স্বাভাবিক প্রত্যয়সমূহের শক্তির দ্বারাই প্রবর্তিত হওয়ার সামর্থ্যকে বোঝায়, এবং এই চিত্তও ঠিক সেভাবেই প্রবর্তিত হয়, তাই "এটি স্বভাব-তীক্ষ্ণ নয়" এ কথা বলা যায় না।

Laddhokāsena mohena suṭṭhu muyhantīti mohamūhānīti vattabbe niruttanayena momūhānīti vuttaṃ.

সুযোগ লাভকারী মোহের দ্বারা অত্যন্ত মোহগ্রস্ত হয় বলে 'মোহমুহা' বলা উচিত হলেও নিরুক্তি নিয়মে 'মোমুহা' বলা হয়েছে।

29. Iccevantiādi mahānigamanaṃ. Tattha iccevanti iti evaṃ. Nipātasamudāyo hesa. Pacchimovā evaṃ saddo purimassa itisaddassa atthavacano. Iccevantivā visuṃ eko nipāto. Sabbathāpi iminā somanassasahagatantiādinā vuttappakāre nāti attho daṭṭhabbo. Idañca dvādasāti ettha visesanaṃ veditabbaṃ. Sabbathāpīti dhammasaṅgaṇīyaṃ vuttena pakārenāpi dvādaseva. Vibhaṅge vibhattena pakārenāpi dvādaseva. Dhātukathādīsu vuttena pakārenāpi dvādaseva. Tesu tesu suttantesu vuttena pakārenāpi dvādaseva. Kāladesa santānādi bhedabhinnena pakārenāpi dvādaseva. Kathaṃ dvādasevāti. Iccevaṃ dvādasevāti yojetabbaṃ.

২৯. "ইচ্চেবং" ইত্যাদি হলো মহানিগমন (উপসংহার)। সেখানে "ইচ্চেবং" বলতে "ইতি এবং"। এটি একটি নিপাতসমুদায় (অব্যয় সমষ্টি)। অথবা পরবর্তী "এবং" শব্দটি পূর্ববর্তী "ইতি" শব্দের অর্থপ্রকাশক। অথবা "ইচ্চেবং" একটি পৃথক নিপাত। সর্বাবস্থায় "সোমনস্সসহগতং" ইত্যাদি উক্ত প্রকারের দ্বারা এই অর্থ জানতে হবে। এবং এটি "দ্বাদশ" পদের বিশেষণ হিসেবে জানতে হবে। "সর্বাবস্থায়" বলতে ধম্মসঙ্গণীতে উক্ত প্রকারের দ্বারাও বারোটিই। বিভঙ্গে বিভক্ত প্রকারের দ্বারাও বারোটিই। ধাতুকথাদিতে উক্ত প্রকারের দ্বারাও বারোটিই। সেই সেই সূত্রান্তে উক্ত প্রকারের দ্বারাও বারোটিই। কাল, দেশ, সন্তানাদি ভেদে ভিন্ন প্রকারের দ্বারাও বারোটিই। কীভাবে বারোটি? "ইচ্চেবং দ্বাদসেব" (এভাবেই বারোটি)—এভাবে যোজনা করতে হবে।

[34] Vibhāvaniyaṃ pana

[৩৪] বিভাবনীতে অবশ্য—

Heṭṭhā vutto sampayogādi ākārova vibhāvito. Sopana iccevanti imināva siddhoti.

নিচে উক্ত সম্প্রয়োগাদির আকারই ব্যাখ্যা করা হয়েছে। আর তা "ইচ্চেবং" এর দ্বারাই সিদ্ধ হয়।

Akusalacittānīti kusalapaṭiviruddhasabhāvattā evaṃ laddhanā māni cittāni. Etthaca ekantena saddhādayoeva kusalānāma. Mohādayoeva akusalā nāma. Cittaṃpana phassādayo viya aññasamānameva [Pg.40] hoti, na hi ārammaṇa vijānanaṃvā ekantena muyhanādiviya sāvajjaṃvā hoti. Saddahanādiviya anavajjaṃvāti. Taṃpana akusalehi yuttaṃ akusalanti vuccati. Kusalehi yuttaṃ kusalanti. Saddhādīnaṃpana mohādīnañca paṭiviruddhabhāvo yathākkamaṃ pahāyakapahātabbabhāvena veditabbo. Akusaladhammāhi dubbalā honti. Suvaṇṇappaṭirūpakāviya pheggubhūtā abhāvanārahā punappunaṃ āsevīyamānāpi cañcalantiyeva vikkirantiyeva. Niyāmaṃ okkamantāpi ekasmiṃbhave eva apāyabhāgitāya okkamanti. Napana kusalamūlāni sabbaso pacchinditvā satte vaṭṭasotaniyate kātuṃ sakkonti. Kusaladhammāpana balavantā honti. Jātisuvaṇṇāviya sārabhūtā bhāvanārahā punappunaṃ āsevīyamānā thiratarapattā lokiyesu yāva iddhividhānā lokuttaresuca yāva arahattamaggā vuddhiviruḷhīdhammā honti. Niyāmaṃ okkamantā apāyasotaṃvā vaṭṭaso taṃvā sabbaso samucchinditvā anupādisesanibbānabhāgitāya okkamanti. Tasmā kusala dhammāeva pahāyakānāma. Itarepana pahātabbāeva nāmāti veditabbā. Apica kusaladhammānāma antamaso ālopabhikkhā dānamattāpi lokebhesajjavidhānāniviyaakusalappahānāya eva paṇḍitehipaññapīyanti karīyanti ca, tasmā teeva pahāyakā. Akusaladhammāpana loke nānārogajātiyoviya sakalalokassa pakatisabhāvabhūtāeva hontīti te pahātabbāevāti. Samantato anavasesato ādiyiṃsu gaṇhiyiṃsūti samattāni. Apica samattānīti niṭṭhitāni paripuṇṇānivā. Aṭṭhadhātiādisaṅgahagāthā. Lobhomūlaṃ etesanti samāso. Dvādasā kusalā siyunti ettha siyunti nipātapadaṃ idha daṭṭhabbaṃ. Akusala cittāni dvādasa bhavantīti attho.

"অকুশলচিত্তানি" বলতে কুশলের বিপরীত স্বভাবযুক্ত হওয়ার কারণে এই নাম প্রাপ্ত চিত্তসমূহ। এখানে একান্তভাবে শ্রদ্ধাদিই কুশল নামে অভিহিত। মোহাদিই অকুশল নামে অভিহিত। চিত্ত অবশ্য স্পর্শাদির মতো অন্যসমানই (সাধারণই) হয়। কারণ আলম্বন বিজ্ঞান (আলম্বন জানা) একান্তভাবে মোহাদির মতো সাবদ্য (দোষযুক্ত) হয় না, আবার শ্রদ্ধাদির মতো অনবদ্যও (দোষহীন) হয় না। কিন্তু তা অকুশলসমূহের সাথে যুক্ত হলে "অকুশল" বলা হয়, কুশলসমূহের সাথে যুক্ত হলে "কুশল" বলা হয়। শ্রদ্ধাদি এবং মোহাদির বিপরীত ভাব যথাক্রমে প্রহাতব্য (বর্জনীয়) ও প্রায়ক (বর্জনকারী) ভাব হিসেবে জানতে হবে। অকুশল ধর্মসমূহ দুর্বল হয়। কৃত্রিম স্বর্ণের মতো এগুলো অসার ও ভাবনার অযোগ্য। বারবার সেবিত হলেও এগুলো চঞ্চল ও বিক্ষিপ্তই হয়। নিয়মে অবতীর্ণ হলেও কেবল একটি ভবেই অপায়ভাগী হিসেবে অবতীর্ণ হয়। কিন্তু কুশলমূলসমূহকে সর্বতোভাবে ছিন্ন করে সত্ত্বদের সংসারস্রোতে নিয়ত করতে সমর্থ হয় না। কুশল ধর্মসমূহ অবশ্য বলবান হয়। খাঁটি সোনার মতো এগুলো সারভূত ও ভাবনার যোগ্য। বারবার সেবিত হলে এগুলো অতিশয় দৃঢ়তা প্রাপ্ত হয়ে লৌকিক ধর্মে ঋদ্ধিবিধান পর্যন্ত এবং লোকোত্তর ধর্মে অর্হত্ত্বমার্গ পর্যন্ত বৃদ্ধি ও সমৃদ্ধি লাভকারী ধর্ম হয়। নিয়মে অবতীর্ণ হলে অপায়স্রোত বা সংসারস্রোতকে সর্বতোভাবে সমুৎছিন্ন করে অনুপাদিশেষ নির্বাণভাগী হিসেবে অবতীর্ণ হয়। তাই কুশল ধর্মসমূহকেই প্রায়ক (বর্জনকারী) বলা হয়। অন্যগুলো অবশ্য প্রহাতব্য (বর্জনীয়) নামেই জানতে হবে। তাছাড়া কুশল ধর্ম বলতে অন্তত এক গ্রাস ভিক্ষা দানমাত্রও লোকে ঔষধ বিধানের মতো অকুশল প্রহাণের জন্যই পণ্ডিতগণ কর্তৃক প্রজ্ঞাপিত ও কৃত হয়, তাই সেগুলোই প্রায়ক। অকুশল ধর্মসমূহ অবশ্য জগতে নানাবিধ রোগসমূহের মতো সমগ্র লোকের স্বাভাবিক স্বভাবভূতই হয়, তাই সেগুলো প্রহাতব্যই। সমন্তত (চারিদিক থেকে) অনবশেষত (সম্পূর্ণরূপে) গ্রহণ করা হয়েছে বলে "সমত্তানি" (সমাপ্ত বা সম্পূর্ণ)। তাছাড়া "সমত্তানি" বলতে সমাপ্ত বা পরিপূর্ণ। "অট্ঠধা" ইত্যাদি হলো সংগ্রহগাথা। "লোভ মূল এদের"—এটি সমাস। "দ্বাদশ অকুশল চিত্ত হোক"—এখানে "সিয়ুং" নিপাতপদ হিসেবে জানতে হবে। অকুশল চিত্ত বারোটি হয়—এটিই অর্থ।

Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa

এভাবে অভিধম্মত্থসঙ্গহের পরমার্থদীপনী নামক—

Catutthavaṇṇanāya akusalacittassa

চতুর্থ বর্ণনায় অকুশল চিত্তের—

Paramatthadipanā niṭṭhitā.

পরমার্থদীপনী সমাপ্ত হলো।

31. Evaṃ [Pg.41] sabbanihīnaṃ akusalaṃ saṅgahetvā idāni ahetukaṃ saṅgaṇhanto tatthaca sabbanihīnaṃ akusalavipākaṃ tāva dassetuṃ upekkhāsahagatantiādimāha.

৩১. এভাবে সর্বাপেক্ষা হীন অকুশলকে সংগ্রহ করে এখন অহেতুক চিত্ত সংগ্রহ করতে গিয়ে এবং সেখানেও সর্বাপেক্ষা হীন অকুশল বিপাককে প্রথমে দেখানোর জন্য "উপেক্ষাসহগতং" ইত্যাদি বলেছেন।

[35] Vibhāvaniyaṃ pana

[৩৫] বিভাবনীতে অবশ্য—

Taṃ akusala vipākattāyeva akusalānantaraṃ pathamaṃ dassitanti adhippāyena yaṃ vuttaṃ ‘‘tesaṃ akusalavipākā divasena tividhabhāvepi akusalānantaraṃ akusalavipākeyeva vibhajitu’’nti. Taṃ na sundaraṃ.

"তা অকুশল বিপাক হওয়ার কারণেই অকুশলের অব্যবহিত পরে প্রথমে দেখানো হয়েছে"—এই অভিপ্রায়ে যা বলা হয়েছে: "তাদের অকুশল বিপাকাদিরূপে ত্রিবিধ ভাব থাকলেও অকুশলের অব্যবহিত পরে অকুশল বিপাককেই বিভক্ত করার জন্য"। তা সুন্দর (যুক্তিসঙ্গত) নয়।

Evañhi sati kusalavipākānipi kusalā nantareeva vattabbāni siyunti.

কারণ এমন হলে কুশল বিপাকসমূহও কুশলের অব্যবহিত পরেই বলা উচিত হতো।

31. Cakkhusotādīnaṃ padattho upari āgamissati. Vijānātīti viññāṇaṃ. Yathāha-vijānāti vijānātīti kho bhikkhave tasmāviññāṇanti vuccatīti. Cakkhuṃ nissitaṃ viññāṇaṃ cakkhuviññāṇaṃ. Cakkhunāvā paccayabhūtena janitaṃ viññāṇaṃ cakkhuviññāṇaṃ. Kammenavā cakkhussa upanītaṃ viññāṇaṃ cakkhuviññāṇaṃ. Cakkhutovā jātaṃ viññāṇaṃ cakkhuviññāṇaṃ. Cakkhussavā indriyabhāvena sāmi bhūtassa viññāṇaṃ cakkhuviññāṇaṃ. Cakkhusmiṃvā uppannaṃviññāṇaṃ cakkhuviññāṇaṃ. Esanayo sotaviññāṇādīsupi. Pāḷiyaṃpana mahā taṇhāsaṅkhayasutte –

৩১. চক্ষু, শ্রোত্র ইত্যাদির পদের অর্থ পরবর্তীতে আসবে। বিশেষভাবে জানে বলে "বিজ্ঞান"। যেমন বলা হয়েছে—"হে ভিক্ষুগণ, বিশেষভাবে জানে বলেই একে বিজ্ঞান বলা হয়।" চক্ষুকে আশ্রিত বিজ্ঞান হলো চক্ষুবিজ্ঞান। অথবা প্রত্যয়ভূত চক্ষুর দ্বারা জনিত বিজ্ঞান হলো চক্ষুবিজ্ঞান। অথবা কর্মের দ্বারা চক্ষুর নিকট আনীত বিজ্ঞান হলো চক্ষুবিজ্ঞান। অথবা চক্ষু থেকে জাত বিজ্ঞান হলো চক্ষুবিজ্ঞান। অথবা ইন্দ্রিয়ভাবে স্বামীভূত (অধিপতি) চক্ষুর বিজ্ঞান হলো চক্ষুবিজ্ঞান। অথবা চক্ষুতে উৎপন্ন বিজ্ঞান হলো চক্ষুবিজ্ঞান। শ্রোত্রবিজ্ঞান ইত্যাদিতেও এই একই নিয়ম। পালিতে অবশ্য মহাতণ্হাসঙ্খয়সূত্রে—

Seyyathāpi bhikkhave kaṭṭhañca paṭicca aggi jalati. Kaṭṭhaggītveva saṅkhyaṃ gacchati. Sakalikañca paṭicca aggi jalati. Sakali kaggītveva saṅkhyaṃ gacchati. Tiṇañca paṭicca aggi jalati. Tiṇaggī tveva saṅkhyaṃ gacchati. Gomayañca paṭicca aggi jalati. Gomayaggītveva saṅkhyaṃ gacchati. Thusañca paṭicca aggi jalati. Thusaggītveva saṅkhyaṃ gacchati. Saṅkārañca paṭicca aggi jalati. Saṅkāraggītveva saṅkhyaṃ gacchati. Evamevakho bhikkhave cakkhuñca paṭicca rūpeca uppajjati viññāṇaṃ. Cakkhuviññāṇanteva saṅkhyaṃ gacchati. Sotañca paṭicca sadde ca uppajjati viññāṇaṃ. Sotaviññāṇanteva saṅkhyaṃ gacchati. Ghānañca paṭicca gandheca uppajjati viññāṇaṃ. [Pg.42] Ghānaviññāṇanteva saṅkhyaṃ gacchati. Jivhañca paṭicca raseca uppajjati viññāṇaṃ. Jivhāviññāṇanteva saṅkhyaṃ gacchati. Kāyañca paṭicca phoṭṭhabbeca uppajjati viññāṇaṃ. Kāyaviññāṇanteva saṅkhyaṃ gacchati. Manañca paṭicca dhammeca uppajjati viññāṇaṃ. Mano viññāṇanteva saṅkhyaṃ gacchatīti vuttaṃ.

"হে ভিক্ষুগণ, যেমন কাঠকে অবলম্বন করে আগুন জ্বলে এবং তা 'কাঠের আগুন' হিসেবেই সংখ্যাত (পরিচিত) হয়। কাঠের টুকরোকে অবলম্বন করে আগুন জ্বলে এবং তা 'কাঠের টুকরোর আগুন' হিসেবেই সংখ্যাত হয়। ঘাসকে অবলম্বন করে আগুন জ্বলে এবং তা 'ঘাসের আগুন' হিসেবেই সংখ্যাত হয়। গোবরকে অবলম্বন করে আগুন জ্বলে এবং তা 'গোবরের আগুন' হিসেবেই সংখ্যাত হয়। তুষকে অবলম্বন করে আগুন জ্বলে এবং তা 'তুষের আগুন' হিসেবেই সংখ্যাত হয়। আবর্জনাকে অবলম্বন করে আগুন জ্বলে এবং তা 'আবর্জনার আগুন' হিসেবেই সংখ্যাত হয়। হে ভিক্ষুগণ, ঠিক তেমনই চক্ষুকে অবলম্বন করে এবং রূপকে অবলম্বন করে যে বিজ্ঞান উৎপন্ন হয়, তা 'চক্ষুবিজ্ঞান' হিসেবেই সংখ্যাত হয়। শ্রোত্রকে অবলম্বন করে এবং শব্দকে অবলম্বন করে যে বিজ্ঞান উৎপন্ন হয়, তা 'শ্রোত্রবিজ্ঞান' হিসেবেই সংখ্যাত হয়। ঘ্রাণকে অবলম্বন করে এবং গন্ধকে অবলম্বন করে যে বিজ্ঞান উৎপন্ন হয়, তা 'ঘ্রাণবিজ্ঞান' হিসেবেই সংখ্যাত হয়। জিহ্বাকে অবলম্বন করে এবং রসকে অবলম্বন করে যে বিজ্ঞান উৎপন্ন হয়, তা 'জিহ্বাবিজ্ঞান' হিসেবেই সংখ্যাত হয়। কায়কে অবলম্বন করে এবং স্পৃষ্টব্যকে অবলম্বন করে যে বিজ্ঞান উৎপন্ন হয়, তা 'কায়বিজ্ঞান' হিসেবেই সংখ্যাত হয়। মনকে অবলম্বন করে এবং ধর্মকে অবলম্বন করে যে বিজ্ঞান উৎপন্ন হয়, তা 'মনোবিজ্ঞান' হিসেবেই সংখ্যাত হয়"—এভাবে বলা হয়েছে।

Tathāti iminā upekkhāsahagatanti padaṃ ākaḍḍhati. Dukkhayatīti dukkhaṃ. Sampayuttadhamme taṃ samaṅgipuggalaṃvā bādhati hiṃsatīti attho. Duṭṭhuvā khanati kāyikasukhanti dukkhaṃ. Dukkarenavā khamitabbanti dukkhaṃ. Dukkaraṃ okāsadānaṃ etassātivā dukkhaṃ. Kāyikadukkhavedanāyeva nāmaṃ. Suṭṭhu paṭimukhañca icchatīti sampaṭicchanaṃ. Suṭṭhūti amuñcamānaṃ. Paṭimukhanti anaññāpekkhaṃ. Icchatīti kāmeti abhinandati paṭiggaṇhati. Tenevahi bhāsitaṃ abhinandunti ettha sampaṭicchiṃ sūti vaṇṇayiṃsu. Suṭṭhu tīreti tuleti vicāretīti santīraṇaṃ. Ṭīkāyaṃ tīreti niṭṭhāpetīti vuttaṃ. Vibhāvaniyaṃ tīreti vīmaṃsatīti vuttaṃ.

‘তথা’ এই পদের দ্বারা ‘উপেক্ষা-সহগত’ পদটিকে আকর্ষণ করে। যা কষ্ট দেয় (দুঃখিত করে), তাই ‘দুঃখ’। অর্থ হলো—এটি সম্পযুক্ত ধর্মসমূহকে অথবা সেই দুঃখ-যুক্ত পুদ্গলকে পীড়ন বা হিংসা করে। অথবা, যা মন্দভাবে কায়িক সুখকে বিনাশ (খনন) করে, তা ‘দুঃখ’। অথবা, যা অতি কষ্টে সহ্য করতে হয়, তা ‘দুঃখ’। অথবা, যার জন্য অবকাশ দেওয়া অত্যন্ত কঠিন, তা ‘দুঃখ’। এটি কেবল কায়িক দুঃখবেদনারই নাম। যা ভালোভাবে এবং সম্মুখভাবে গ্রহণ করতে ইচ্ছা করে, তা ‘সম্পটিচ্ছন’ (সম্প্ৰতিচ্ছন)। ‘সুষ্ঠু’ বলতে না ছেড়ে (অমুক্ত রেখে)। ‘প্রতিমুখ’ বলতে অন্য কিছুর অপেক্ষা না করে। ‘ইচ্ছা করে’ বলতে কামনা করে, প্রমোদিত হয়, গ্রহণ করে। এইজন্যই ‘ভাষিতং অভিনন্দুং’ এই পাঠে ‘সম্পটিচ্ছিসু’ (গ্রহণ করেছিল) বলে ব্যাখ্যা করা হয়েছে। যা ভালোভাবে বিচার, তুলনা ও বিবেচনা করে, তা ‘সন্তীরণ’। টীকাতে বলা হয়েছে—‘তীরতি নিট্ঠাপেতি’ (বিচার করে সমাপ্ত করে)। বিভাবনীতে বলা হয়েছে—‘তীরতি বীমংসতি’ (বিচার করে পরীক্ষা করে)।

32. Etthaca cakkhussa asambhinnatā, āloka sannissayappaṭilābho, rūpānaṃ āpātāgamanaṃ, manasikāroti cattāro paccayā cakkhuviññāṇassa uppattikāraṇāni. Sotassa asambhinnatā ākāsasannissayappaṭilābho, saddānaṃ āpātāgamanaṃ manasikāroti sotaviññāṇassa. Ghānassa asambhinnatā, vāsusannissayappaṭilābho, gandhānaṃ āpātāgamanaṃ manasikāroti ghānaviññāṇassa. Jivhāya asambhinnatā āposannissayappaṭilābho. Rasānaṃ āpātāgamanaṃ, manasikāroti jivhāviññāṇassa. Kāyassa asambhinnatā, pathavisannissayappaṭilābho, tiṇṇaṃ phoṭṭhabbānaṃ aññatarassa āpātāgamanaṃ, manasikāroti kāyaviññāṇassāti. Etthaca āloka ākāsādīnaṃ sannissayānaṃ gahaṇaṃ tehi vinā rūpādīnaṃ pasādesu āpātāgamanasseva abhāvatoti daṭṭhabbaṃ, na hi āloke sati rūpāni sannihitānipi cakkhumhi āpātamāgacchanti. Esanayo sesesupīti. Yaṃpana aṭṭhakathāyaṃ -

৩২. এখানে চক্ষুর অবিকলতা (অবিনাশ), আলোকরূপ আশ্রয়ের লাভ, রূপসমূহের গোচরীভূত হওয়া এবং মনসিকার—এই চারটি প্রত্যয় চক্ষুবিজ্ঞানের উৎপত্তির কারণ। শ্রোত্রের অবিকলতা, আকাশরূপ আশ্রয়ের লাভ, শব্দসমূহের গোচরীভূত হওয়া এবং মনসিকার—এই চারটি শ্রোত্রবিজ্ঞানের উৎপত্তির কারণ। ঘ্রাণের অবিকলতা, বায়ুরূপ আশ্রয়ের লাভ, গন্ধসমূহের গোচরীভূত হওয়া এবং মনসিকার—এই চারটি ঘ্রাণবিজ্ঞানের উৎপত্তির কারণ। জিহ্বার অবিকলতা, আপরূপ (জল) আশ্রয়ের লাভ, রসসমূহের গোচরীভূত হওয়া এবং মনসিকার—এই চারটি জিহ্বাবিজ্ঞানের উৎপত্তির কারণ। কায়ের অবিকলতা, পথবীরূপ (মাটি) আশ্রয়ের লাভ, তিন প্রকার স্পৃষ্টব্যের যেকোনো একটির গোচরীভূত হওয়া এবং মনসিকার—এই চারটি কায়বিজ্ঞানের উৎপত্তির কারণ। এখানে আলো, আকাশ ইত্যাদিরূপ আশ্রয়ের গ্রহণ এইজন্য করা হয়েছে যে, সেগুলি ছাড়া রূপাদির প্রসাদসমূহে গোচরীভূত হওয়া সম্ভব নয়। কারণ, আলো না থাকলে রূপসমূহ নিকটে থাকলেও চক্ষুর গোচরীভূত হয় না। অবশিষ্ট প্রসাদসমূহের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম জানতে হবে। অট্ঠকথাতে যা বলা হয়েছে—

Cakkhusmiṃpana [Pg.43] asambhinnepi bahiddhārūpārammaṇe āpātaṃ anā gacchante cakkhuviññāṇaṃ nuppajjati. Tasmiṃ pana āpātaṃ āgacchantepi ālokasannissaye asati nuppajjatīti vuttaṃ.

‘চক্ষু অবিকল থাকলেও যদি বাহ্য রূপালম্বন গোচরীভূত না হয়, তবে চক্ষুবিজ্ঞান উৎপন্ন হয় না। আবার, তা গোচরীভূত হলেও যদি আলোকরূপ আশ্রয় না থাকে, তবে তা উৎপন্ন হয় না’—এই যে কথাটি বলা হয়েছে,

Taṃ vinā ālokena viññāṇuppattiyā abhāvadassanaparaṃ. Napana āpākāgamanaṃnāma āloke asatipi sambhavatīti dassanaparanti daṭṭhabbaṃ. Itarathā rattandhakārepi rūpāni cakkhumhi āpātaṃ āgacchantīti āpajjatīti. Akusalassa vipākāni akusala vipākāni.

তা আলো ছাড়া বিজ্ঞানের উৎপত্তির অভাব প্রদর্শন করার জন্যই বলা হয়েছে। আলো না থাকলেও গোচরীভূত হওয়া সম্ভব—এটি দেখানোর জন্য নয়, এভাবেই বুঝতে হবে। অন্যথা, রাতের অন্ধকারেও রূপসমূহ চক্ষুর গোচরীভূত হবে—এমন আপত্তি আসবে। অকুশলের বিপাকসমূহ হলো অকুশল-বিপাক।

33. Etthā kenaṭṭhena vipākaṃnāmāti. Vipaccanaṭṭhena. Kiñca vipaccananti. Yathā loke ambaphalādīnaṃ taruṇabhāvaṃ atikkamma pariṇatabhāvappattivipaccananti vuccati. Evamevaṃ idhapi vipaccanaṃ veditabbanti. Ayañca attho catūhi samaṅgītāhi dīpetabbo. Catassohi samaṅgītānāma cetanāsamaṅgitā, kammasamaṅgitā, upaṭṭhānasamaṅgitā, vipākasamaṅgitāti. Tattha pubbe taṃ taṃ kammāyūhanakāleyā kusalākusalacetanāya khaṇattayasamaṅgitā. Ayaṃ cetanāsamaṅgītānāma. Sāpana cetanā nirujjhamānā sabbaso abhāvaṃ patvā nanirujjhati. Āyatiṃpana vipākapātubhāvāya attano sabbākāraparipūraṃ kriyāvisesaṃ tasmiṃ cittasantāne nidahitvāva nirujjhati. Soca kriyāviseso yāva okāsaṃ nalabhati. Tāva kappasaṃtasahassaṃpi taṃsantānaṃ anugatoyeva hoti. Yaṃ sandhāya dhammapade –

৩৩. এখানে প্রশ্ন: কী অর্থে একে ‘বিপাক’ বলা হয়? উত্তর: পরিপক্ক হওয়ার (বিপচন) অর্থে। পরিপক্ক হওয়া (বিপচন) কী? যেমন লোকে আম্রফল ইত্যাদির কাঁচা অবস্থা অতিক্রম করে পাকা অবস্থায় পৌঁছানোকে পরিপক্ক হওয়া বলা হয়। ঠিক তেমনি এখানেও পরিপক্ক হওয়া বুঝতে হবে। এই অর্থটি চারটি সমঙ্গিতা (সমন্বিত অবস্থা) দ্বারা প্রকাশ করতে হবে। চারটি সমঙ্গিতা হলো—চেতনা-সমঙ্গিতা, কর্ম-সমঙ্গিতা, opuṣṭhāna-সমঙ্গিতা (উপস্থান-সমঙ্গিতা) এবং বিপাক-সমঙ্গিতা। সেখানে পূর্বে সেই সেই কর্ম সঞ্চয়ের সময় কুশল-অকুশল চেতনার যে ক্ষণত্রয়-সমন্বিত অবস্থা থাকে, তাকে চেতনা-সমঙ্গিতা বলা হয়। সেই চেতনা নিরুদ্ধ হওয়ার সময় সম্পূর্ণভাবে অবর্তমান হয়ে নিরুদ্ধ হয় না। কিন্তু ভবিষ্যতে বিপাক উৎপন্ন করার জন্য নিজের সর্বপ্রকার পরিপূরক এক বিশেষ ক্রিয়াকে সেই চিত্ত-সন্তানে সঞ্চিত রেখেই নিরুদ্ধ হয়। সেই বিশেষ ক্রিয়াটি যতক্ষণ সুযোগ (অবকাশ) না পায়, ততক্ষণ লক্ষ কল্পকাল পর্যন্তও সেই চিত্ত-সন্তানকে অনুগমন করতেই থাকে। যা লক্ষ্য করে ধম্মপদে বলা হয়েছে—

Na hi pāpaṃ kataṃ kammaṃ, sajjukhīraṃva muccati;

Dahantaṃ bālamanveti, bhasmā channova pāvakoti vuttaṃ.

‘কৃত পাপকর্ম সদ্য দোহন করা দুধের মতো তৎক্ষণাৎ পরিবর্তিত (টক) হয় না; তা ভস্মাচ্ছন্ন আগুনের মতো মূর্খকে দগ্ধ করতে করতে অনুগমন করে’—এরূপ বলা হয়েছে।

Sopana visuṃ eko paramatthadhammotipi saṅkhyaṃ nagacchati, anusayadhātuyoviyāti. Ayaṃ kammasamaṅgitānāma. Sopana yadā attano anurūpe paccaye labhati. Tadā vipaccanatthāya okāsaṃ karoti. Kathaṃ karotīti. So āsannamaraṇassa sattassa attānaṃvā paccupaṭṭhāpeti. Attano nimittaṃvā paccupaṭṭhāpeti. Gatinimittaṃvā paccupaṭṭhāpeti. Soca satto taṃ amuñcamāno yadi gaṇhāti. [Pg.44] Tadā okāsaṃ labhati. Ayaṃ upaṭṭhānasamaṅgitānāma. Taṃ amuñcitvā cutassapana cutianantarameva so kammasaṅkhāto kriyā viseso visuṃ eko sasampayutto paramatthadhammarāsi hutvā ekaṃ bhavaṃ pūrayamāno vipaccati, ekaṃ bhavaṃ pūrayamānotica yāva tāyukaṃ bhavaṅgakiccaṃ chasu dvāresu taṃ taṃ dvārikavipākakiccāni pariyosāne cutikiccañca sādhayamānoti attho. Tattha purimā tisso samaṅgītā taruṇā vatthānāma honti. Pacchimā vipākasamaṅgītā pariṇatāvatthānāmāti veditabbā. Iti vipaccantīti vipākāni mudutaruṇāvatthaṃ atikkamitvā pariṇakāvatthasaṅkhātaṃ vipakkabhāvaṃ āpajjantīti evamettha attho veditabbo. Evañca katvā pāḷiyaṃ kusalākusalakammasamuṭṭhānānaṃpi kaṭattārūpānaṃ vipākapade aggahaṇaṃ hotīti. Tānihi kammasantānato visuṃ siddhattā visuṃ kammato jātāniyeva nāma honti, navipakkāni nāmāti. Aññaṃhi arūpadhammānaṃ santānaṃ. Aññaṃ rūpadhammānanti. Ayamettha vipākapade paramatthadīpanā.

সেই বিশেষ ক্রিয়াটি পৃথক একটি পরমার্থ ধর্ম হিসেবেও গণনায় আসে না, যেমন অনুশয় ধাতুসমূহ। একে কর্ম-সমঙ্গিতা বলা হয়। সেই বিশেষ ক্রিয়াটি যখন নিজের অনুরূপ প্রত্যয়সমূহ লাভ করে, তখন বিপাক দেওয়ার জন্য সুযোগ সৃষ্টি করে। কীভাবে করে? তা আসন্নমৃত্যু সত্ত্বের নিকট নিজেকে অথবা নিজের নিমিত্তকে অথবা গতিনিমিত্তকে উপস্থিত করে। সেই সত্ত্ব যদি তা না ছেড়ে গ্রহণ করে, তবে সে সুযোগ লাভ করে। একে উপস্থান-সমঙ্গিতা বলা হয়। তা না ছেড়ে চ্যুত (মৃত) হওয়া সত্ত্বের চ্যুতির অব্যবহিত পরেই, কর্ম নামক সেই বিশেষ ক্রিয়াটি পৃথক একটি সম্পযুক্ত ধর্মসহ পরমার্থ ধর্মরাশি হয়ে একটি ভবকে পূর্ণ করতে করতে পরিপক্ক (বিপাক দান) হয়। ‘একটি ভবকে পূর্ণ করতে করতে’ বলতে আয়ুষ্কাল পর্যন্ত ভবঙ্গ-কৃত্য, ছয়টি দ্বারে সেই সেই দ্বারে উৎপন্ন বিপাক-কৃত্য এবং পরিশেষে চ্যুতি-কৃত্য সম্পাদন করা—এই অর্থ। সেখানে পূর্ববর্তী তিনটি সমঙ্গিতাকে কাঁচা বা তরুণ অবস্থা (তরুণাবস্থা) বলা হয়। পরবর্তী বিপাক-সমঙ্গিতাকে পাকা বা পরিণত অবস্থা (পরিণতাবস্থা) বলে জানতে হবে। যেহেতু পরিপক্ক হয়, তাই ‘বিপাক’। কোমল বা তরুণ অবস্থা অতিক্রম করে পরিণত অবস্থা নামক পরিপক্ক ভাব প্রাপ্ত হয়—এখানে এভাবেই অর্থ বুঝতে হবে। এরূপ হওয়ার কারণেই পালিতে কুশল-অকুশল কর্মসমুত্থানজনিত কড়ত্তারূপসমূহেরও বিপাক পদে গ্রহণ না হওয়া ঘটে। কারণ, সেগুলি কর্ম-সন্তান থেকে পৃথকভাবে সিদ্ধ হওয়ায় পৃথকভাবে কর্মজাতই নাম ধারণ করে, পরিপক্ক (বিপাক) নাম ধারণ করে না। অরূপ ধর্মসমূহের (নামধর্ম) সন্তান এক প্রকার এবং রূপ ধর্মসমূহের সন্তান অন্য প্রকার। এখানে বিপাক পদের ক্ষেত্রে এটিই পরমার্থ ব্যাখ্যা (পরমার্থ দীপনা)।

Yepana arūpabhāvena sārammaṇabhāvenaca kammena sadisa tāmattaṃ gahetvā arūpadhammānameva vipākattaṃ sādhenti. Tesaṃ vipākasaddo arūpadhammesu ruḷhīvasena pavattoti āpajjatīti. Yañca tattha sālibījanibbattesu nāḷapattapupphaphalesu bījasadisānaṃ phalānameva sāliphalasālipakkanāmaṃ siddhaṃ viyāti upamaṃ dassenti, sāpi nasameti. Na hi phalānipi taruṇakāle pākanāmaṃ labhanti. Naca nāḷapattapupphānipi pariṇatakāle pākanāmaṃ nalabhantīti. Tāni pihi tadā nāḷaṃ pakkaṃ, pattaṃ pakkaṃ, pupphaṃ pakkanti na navuccantīti. Sukhayatīti sukhaṃ, sampayuttadhamme taṃsamaṅgīpuggalaṃvā laddhasātaṃ karotīti attho.

যেসব আচার্য অরূপভাব (নামভাব) এবং সালম্বনভাব (সারাশ্মণভাব) দ্বারা কর্মের সাথে সাদৃশ্যমাত্র গ্রহণ করে কেবল অরূপ ধর্মসমূহেরই বিপাকত্ব প্রমাণ করেন, তাঁদের মতে ‘বিপাক’ শব্দটি অরূপ ধর্মসমূহে রূঢ়ি অর্থে (প্রচলিত অর্থে) প্রযুক্ত হয়েছে—এমন আপত্তি আসবে। সেখানে তাঁরা যে উপমা প্রদর্শন করেন যে—শালিবীজ (ধানবীজ) থেকে উৎপন্ন কাণ্ড, পত্র, পুষ্প ও ফলের মধ্যে বীজের সদৃশ ফলসমূহেরই কেবল ‘শালিপত্র’ বা ‘শালিপক্ক’ নাম সিদ্ধ হয়, সেই উপমাটিও সংগত নয়। কারণ, ফলসমূহও কাঁচা অবস্থায় ‘পক্ব’ (পাক) নাম লাভ করে না। আবার কাণ্ড, পত্র ও পুষ্পসমূহও পরিণত অবস্থায় ‘পক্ব’ নাম লাভ করে না—এমন নয়। কারণ, তখনও কাণ্ড পেকেছে, পত্র পেকেছে, পুষ্প পেকেছে—এরূপ বলা হয়েই থাকে। যা সুখ প্রদান করে, তা ‘সুখ’। অর্থ হলো—এটি সম্পযুক্ত ধর্মসমূহকে অথবা সেই সুখ-যুক্ত পুদ্গলকে আরাম বা শান্তি প্রদান করে।

34. Suṭṭhuvā khanati kāyikadukkhaṃ. Sukhenaca khamitabbaṃ. Sukaraṃ okāsadānaṃ etassātivā sukhaṃ. Kusalassa vipākāni sampayutta hetuvirahato ahetukānicāti kusalavipākā hetuka cittāni.

৩৪. অথবা, যা ভালোভাবে কায়িক দুঃখকে বিনাশ (খনন) করে, তা ‘সুখ’। অথবা, যা সুখের সাথে সহ্য করা যায়, তা ‘সুখ’। অথবা, যার জন্য অবকাশ দেওয়া অত্যন্ত সহজ, তা ‘সুখ’। কুশলের বিপাকসমূহ এবং সম্পযুক্ত হেতু থেকে মুক্ত হওয়ার কারণে অহেতুক—এই অর্থে ‘কুশলবিপাক অহেতুক চিত্তসমূহ’।

[36] Vibhāvaniyaṃ pana

[৩৬] বিভাবনীতে অবশ্য—

Pubbakammasahajātena [Pg.45] nibbattakahetunāpi idha vipākassa sahetukatāpasaṅgokato. So na sundaro.

পূর্বকর্মের সহজাত উৎপাদক হেতুর দ্বারাও এখানে বিপাকের সহেতুকত্ব হওয়ার আপত্তি করা হয়েছে। তা সংগত নয়।

Na hi abhidhamme katthaci pubbakammasahajātena nibbattakahetunā vipākassa sahetukāhetukatā sambhavonāma atthi. Asatica sambhave byabhicārassapi abhāvato so pasaṅgo niratthakovāti. Tattha byabhicārassāti pasaṅgassa iccevattho. Etthaca akusalavipākānaṃ sayaṃ abyākatadhammattā lobhādīhi akusalahetūhica sayaṃ akusalavipākattā alobhādīhi anavajjahetūhica sahetukatā sambhavo natthi. Asati ca taṃ sambhave tesaṃ ahetukabhāvo abyabhicāroyeva hotīti tattha ahetukaggahaṇaṃ na kataṃ. Kusalavipākānaṃ pana sayaṃ kusalavipākattāyeva alobhādīhi kusalā byākatayogīhi anavajjahetūhi sahetukatā sambhavo atthiyeva. Satica tasmiṃ sambhave tesaṃ ahetukabhāvo byabhicārasahito hotīti tattheva ahetukaggahaṇaṃ katanti daṭṭhabbaṃ.

কারণ, অভিধম্মে কোথাও পূর্বকর্মের সহজাত উৎপাদক হেতুর দ্বারা বিপাকের সহেতুকত্ব বা অহেতুকত্ব হওয়ার সম্ভাবনা নেই। আর সম্ভাবনা না থাকলে ব্যভিচারেরও (ব্যত্যয়) অভাব হওয়ায় সেই আপত্তি নিরর্থকই। সেখানে ‘ব্যভিচারের’ বলতে আপত্তির—এরূপই অর্থ। এখানে অকুশল-বিপাকসমূহ নিজে অব্যাকৃত ধর্ম হওয়ায় লোভ আদি অকুশল হেতুসমূহের দ্বারা এবং নিজে অকুশল-বিপাক হওয়ায় অলোভ আদি অনবদ্য (দোষহীন) হেতুসমূহের দ্বারা সহেতুক হওয়ার সম্ভাবনা নেই। আর সেই সম্ভাবনা না থাকায় তাদের অহেতুক ভাব ব্যভিচারহীনই (অব্যভিচারী) হয়, তাই সেখানে ‘অহেতুক’ শব্দের গ্রহণ করা হয়নি। কিন্তু কুশল-বিপাকসমূহ নিজে কুশল-বিপাক হওয়ার কারণেই অলোভ আদি কুশল ও অব্যাকৃতের সাথে যুক্ত অনবদ্য হেতুসমূহের দ্বারা সহেতুক হওয়ার সম্ভাবনা অবশ্যই আছে। আর সেই সম্ভাবনা থাকায় তাদের অহেতুক ভাব ব্যভিচারযুক্ত (ব্যত্যয়শীল) হয়, তাই কেবল সেখানেই ‘অহেতুক’ শব্দের গ্রহণ করা হয়েছে—এভাবেই বুঝতে হবে।

35. Cakkhādike pañcadvāre uppannaṃ āvajjanaṃ pañcadvārāvajjanaṃ, tañhi pañcadvāre ghaṭṭitaṃ ārammaṇaṃ gahetvā āvajjanaṃ uppajjatīti. Bhavaṅgasaṅkhāte manodvāre uppannaṃ āvajjanaṃ manodvārāvajjanaṃ. Tañhi tasmiṃ āpātaṃ āgacchantaṃ ārammaṇaṃ gahetvā āvajjantaṃ pavattatīti. Etthaca manodvāranti sakalaṃ bhavaṅgacittaṃ daṭṭhabbaṃ.

৩৫. চক্ষু আদি পঞ্চদ্বারে উৎপন্ন আবর্জন হলো ‘পঞ্চদ্বারাবর্জন’। কারণ, তা পঞ্চদ্বারে সঙ্ঘটিত (আঘাতপ্রাপ্ত) আলম্বনকে গ্রহণ করে আবর্জন করতে করতে উৎপন্ন হয়। ভবঙ্গ নামক মনোদ্বারে উৎপন্ন আবর্জন হলো ‘মনোদ্বারাবর্জন’। কারণ, তা সেই মনোদ্বারে গোচরীভূত হওয়া আলম্বনকে গ্রহণ করে আবর্জন করতে করতে প্রবর্তিত হয়। এখানে ‘মনোদ্বার’ বলতে সমগ্র ভবঙ্গচিত্তকে বুঝতে হবে।

[37] Yaṃpana ṭīkāyaṃ

[৩৭] পুরাতন টীকাতে অবশ্য যা বলা হয়েছে—

Tāva ‘‘manodvāranti ettha āvajjanassa anantara paccayabhūtaṃ bhavaṅgacittaṃ manoti vuccati. Tadeva dvāraṃ āvajjanajavanādi thicitta pavattiyā mukhattā’’ti vuttaṃ.

‘এখানে “মনোদ্বার” বলতে আবর্জনের অনন্তর প্রত্যয়স্বরূপ ভবঙ্গচিত্তকে “মন” বলা হয়। আবর্জন, জবন আদি বীথিসংজ্ঞক চিত্তের প্রবৃত্তির মুখ (দ্বার) হওয়ার কারণে তা-ই দ্বার’—এরূপ বলা হয়েছে।

Yañca vibhāvaniyaṃ

এবং বিভাবনীতেও যা বলা হয়েছে—

‘‘Āvajjanassa anantara paccayabhūtaṃ bhavaṅgacittaṃ manodvāraṃ, pīthicittānaṃ pavattimukhabhāvato’’ti vuttaṃ. Taṃ sabbaṃpi na yujjatiyeva.

‘আবর্জনের অনন্তর প্রত্যয়স্বরূপ ভবঙ্গচিত্তই মনোদ্বার, কারণ তা বীথিসমূহ প্রবর্তনের মুখস্বরূপ’—এরূপ বলা হয়েছে। তার সবটুকুই অসংগত।’

Yadihi [Pg.46] yassa bhavaṅgassa anantaraṃ vīthicittāni pavattanti. Tadeva ekantena tesaṃ pavattimukhattā manodvāraṃnāma hoti. Na tato purimānīti ayamattho siyā. Evañcasati yesu cakkhādīsu rūpā dīnaṃ ghaṭṭitattā āvajjanādīni vīthicittāni pavattanti. Tāneva ekantena tesaṃ pavattimukhattā dvārānināma honti. Na tato aññānīti ayamattho āpajjati. Naca tāni cakkhādīni nāma atthi. Yāni cakkhādīni dvārarūpānināma na hontīti. Sabbametaṃ upari dvāra saṅgahe āvibhavissatīti. Hasanaṃ hasitaṃ. Mukhassa pahaṭṭhākārappavatti. Taṃ uppādeti janetīti hasituppādo. Taṃvā uppādenti khīṇāsavā etenāti hasibhuppādo. Taṃvā uppajjati etenāti hasituppādo. Soeva cittanti samāso. Khīṇāsavānaṃ anoḷārikesu ārammaṇesu yena cittena sitaṃ pātukaronti, tassetaṃ nāmaṃ. Na hi khīṇāsavā lokiya mahā janāviya rajjanīyādi bhāvena oḷārikesu hasaniya vatthūsu hasantīti. Ṭīkāsu pana cittaṃ apekkhitvā hasituppādanti niddiṭṭhaṃ siyāti. Vuttanayena ahetukānica tāni vipaccana vipākuppādana kiccarahitattā taṃ taṃ kriyāmattabhūtāni cittānicāti ahetukakriyacittāni. Etthaca vīthimuttacittāni kiccadubbalattā pañcaviññāṇāni vatthudubbalattā sampaṭicchanādīnica kiccaṭṭhānadubbalattā attano ussāhena vinā kevalaṃ vipaccanamattena pavattantīti tāni sabbāni vipākānieva honti. Yānipana balavakiccattā attano ussāhena pavattanti. Āyatiṃca vipākuppādanatthaṃ ussāhasahitāni honti. Tāni kusalākusalānināma honti. Yāni pana cittāni vipaccanamattaṃ atikkamma attano ussāheneva pavattanti. Tesu āvajjanadvayaṃ vipākasantānato laddhapaccayattā thokaṃ dubbalabhāvato itarānica nirānusayasantāne pavattattā sabbaso vipākuppādanatthaṃ ussāharahitānieva hontīti tāni sabbāni kriyānināma jātānīti daṭṭhabbaṃ.

যে ভবঙ্গের অব্যবহিত পরে বীথিচিত্তসমূহ উৎপন্ন হয়, সেই ভবঙ্গচিত্তই একান্তভাবে সেই বীথিচিত্তসমূহের উৎপত্তির দ্বার হওয়ার কারণে ‘মনোদ্বার’ নামে অভিহিত হয়। তার পূর্ববর্তী ভবঙ্গচিত্তসমূহ মনোদ্বার নয়—এই অর্থই এখানে প্রযোজ্য। এরূপ হলে, যে চক্ষু আদি ইন্দ্রিয়সমূহে রূপ আদি বিষয়ের অভিঘাতের কারণে আবর্জন আদি বীথিচিত্তসমূহ উৎপন্ন হয়, কেবল সেগুলিই একান্তভাবে সেই বীথিচিত্তসমূহের উৎপত্তির দ্বার হওয়ার কারণে ‘দ্বার’ নামে অভিহিত হয়। তার থেকে ভিন্ন অন্য চক্ষু আদি ইন্দ্রিয়সমূহ দ্বার নয়—এই অর্থও পাওয়া যায়। এবং এমন কোনো চক্ষু আদি ইন্দ্রিয় নেই যা দ্বার-রূপ নয়। অর্থাৎ দ্বার নাম পায় না এমন কোনো চক্ষু আদি ইন্দ্রিয় নেই। এই সমস্ত বিষয় পরবর্তী ‘দ্বারসংগ্রহ’ অধ্যায়ে স্পষ্টভাবে প্রকাশিত হবে। হাসা বা হাসন হলো মুখের প্রফুল্ল ভাব বা প্রসন্নতার প্রকাশ। তা উৎপন্ন বা জন্ম দেয় বলে একে ‘হসিতুপ্পাদ’ (হাস্য-উৎপাদক) বলা হয়। অথবা, যার দ্বারা ক্ষীণাস্ত্রবগণ (অরহন্তগণ) সেই হাস্য উৎপন্ন করেন, তা ‘হসিতুপ্পাদ’। অথবা, যার দ্বারা সেই হাস্য উৎপন্ন হয়, তা ‘হসিতুপ্পাদ’। সেই হসিতুপ্পাদই চিত্ত—এভাবে সমাস করতে হবে। ক্ষীণাস্ত্রবগণ সূক্ষ্ম (অনৌদারিক) আলম্বনসমূহে যে চিত্তের দ্বারা মৃদু হাস্য (স্মিত) প্রকাশ করেন, তা-ই এই চিত্তের নাম। কারণ, ক্ষীণাস্ত্রবগণ লৌকিক সাধারণ মানুষের মতো আসক্তি বা অনুরাগের বশবর্তী হয়ে স্থূল হাস্যকর বিষয়ে হাসেন না—এটি জানতে হবে। কিন্তু টীকাসমূহে চিত্তকে অপেক্ষা করে ‘হসিতুপ্পাদ’ হিসেবে নির্দেশ করা হয়েছে—এটি জানতে হবে। উক্ত নিয়মে, যে চিত্তসমূহ অহেতুক এবং বিপাক দান বা ফল উৎপাদনের কার্য থেকে মুক্ত হওয়ার কারণে কেবল ক্রিয়ামাত্র রূপ চিত্ত, সেগুলিকে ‘অহেতুক ক্রিয়াচিত্ত’ বলা হয়। এবং এখানে, বীথিমুক্ত চিত্তসমূহ কার্যের দুর্বলতার কারণে, পঞ্চবিজ্ঞানসমূহ আশ্রয়ের (বস্তুর) দুর্বলতার কারণে এবং সম্প্রতীচ্ছন আদি চিত্তসমূহ কার্যের স্থানের দুর্বলতার কারণে নিজেদের উদ্যম বা চেষ্টা ছাড়াই কেবল পরিপক্বতা মাত্রের দ্বারা উৎপন্ন হয়; তাই সেগুলি সবই কেবল বিপাক চিত্তই হয়ে থাকে। কিন্তু যে চিত্তসমূহ শক্তিশালী কার্যের কারণে নিজেদের উদ্যমে উৎপন্ন হয় এবং ভবিষ্যতে ফল উৎপাদনের জন্য উদ্যমযুক্ত হয়, সেগুলি ‘কুশল ও অকুশল’ চিত্ত নামে অভিহিত হয়। আর যে চিত্তসমূহ কেবল পরিপক্বতা মাত্রকে অতিক্রম করে নিজেদের উদ্যমেই উৎপন্ন হয়, সেগুলির মধ্যে আবর্জন-দ্বয় বিপাক-ধারা থেকে প্রত্যয় লাভ করার কারণে কিছুটা দুর্বল এবং অন্যান্য ক্রিয়াচিত্তসমূহ অনুশয়হীন (অরহন্ত) পুগ্গলের সন্তানে উৎপন্ন হওয়ার কারণে সর্বতোভাবে ফল উৎপাদনের উদ্যম থেকে রহিত হয়; তাই সেগুলি সবই ‘ক্রিয়াচিত্ত’ নামে উৎপন্ন হয়—এটি জানতে হবে।

36. Idāni ādito paṭṭhāya vedanāvicāraṇā vuccati. Tathāhi cakkhuviññāṇādīnaṃ tāva vatthūnica ārammaṇānica upādārūpāneva [Pg.47] honti, upādārūpānañca vicupiṇḍakānaṃviya aññamaññasaṅghaṭṭanaṃ dubbalamevāti tāni iṭṭhe aniṭṭheca ārammaṇe upekkhā sahagatāneva hontīti. Kāyaviññāṇassapana ārammaṇāni mahābhūtāni hontīti yathā adhikaraṇimatthake thapitaṃ picupiṇḍakaṃ ayokūṭena paharantānaṃ ayokūṭassa picupiṇḍakaṃ atikkamma akhikaraṇighaṭṭanaṃ balavataraṃ hoti. Tathā tesaṃ ārammabhūtānaṃ kāyavatthuṃ atikkamma kāyanissaya bhūtesu saṅghaṭṭanaṃ balavataraṃ. Tasmā kāyaviññāṇaṃ iṭṭhe sukhasahagataṃ aniṭṭhe dukhasahagataṃ hotīti. Sampaṭicchanacittaṃpana sabbadubbalānaṃ pañcaviññāṇānaṃ anantaraṃ uppajjatīti niccaṃ dubbalaṃ hutvā sabbattha upekkhāsahagatamevāti. Vibhāvaniyaṃ pana asamānanissaye hi tehi laddhapaccayatāvasena ayamattho vibhāvito, santīraṇaṃpana sayaṃpi balavavatthuṃ nissāya pavattati. Tādisenaca balavavatthunissayena purimacittena laddhapaccayaṃ hotīti thokaṃ balavaṃ hoti. Tasmā taṃ kusalavipākaṃ iṭṭhe upekkhāsahagataṃ abhiiṭṭhe somanassasahagataṃ hoti. Akusalavipākaṃpana aniṭṭhepi abhianiṭṭhepi upekkhāsahagatameva hoti. Kasmā itice. Yadihi taṃ atianiṭṭhārammaṇavasena vedanā bhedayuttaṃ siyā. Dukkhenavā domanassenavā yuttaṃ siyā. Tattha dukkhena tāva na yujjati, kasmā, ekantakāyikattā dukkhassāti. Domanassenapi na yujjati. Kasmā, paṭighena paṭihaññattāeva domanassabhāvaṃ pattā domanassavedanā paṭighena vinā nappavattatīti. Ekantākusalabhūtena paṭighena niccayogino domanassassa abyākatesu asambhavatoti. Āvajjanadvayaṃpana santīraṇatopi thokaṃ balavaṃ hoti. Vipākānañhi pavattituṃpi attano ussāhabalaṃnāma natthi. Balavantehipana kammādipaccayehi jātāni balavantānināma honti. Dubbalehi jātāni dubbalāni nāmāti. Evaṃ santepi taṃ āvajjanadvayaṃ kammānubhāvatoca muccitvā vipākasantānatoca paccayaṃ gahetvā uṭṭhitattā dubbalameva hotīti sadāpi upekkhāsahagatamevāti.

৩৬. এখন প্রথম থেকে শুরু করে বেদনা বিচার করা হচ্ছে। যেমন, চক্ষুবিজ্ঞান আদির আশ্রয় (বস্তু) এবং আলম্বন উভয়ই কেবল উপাদায় রূপ এবং তুলার তন্তুর মতো উপাদায় রূপসমূহের পারস্পরিক সংঘর্ষ অত্যন্ত দুর্বল। তাই সেগুলি ইষ্ট বা অনিষ্ট আলম্বনে কেবল উপেক্ষা-সহগতই হয়ে থাকে। কিন্তু কায়বিজ্ঞানের আলম্বনসমূহ হলো মহাভূত রূপ। যেমন নেহাইয়ের ওপর রাখা তুলার পুটলিকে লোহার হাতুড়ি দিয়ে আঘাত করলে, হাতুড়ির তুলার পুটলি ভেদ করে নেহাইকে আঘাত করার শক্তি অত্যন্ত প্রবল হয়, তেমনি আলম্বনরূপ সেই মহাভূতসমূহের কায়বস্তু (কায়প্রসাদ) ভেদ করে কায়প্রসাদের আশ্রয়ভূত মহাভূতসমূহে আঘাত করার শক্তি অত্যন্ত প্রবল। তাই কায়বিজ্ঞান ইষ্ট আলম্বনে সুখ-সহগত এবং অনিষ্ট আলম্বনে দুঃখ-সহগত হয়—এটি জানতে হবে। আর সম্প্রতীচ্ছন চিত্ত অত্যন্ত দুর্বল পঞ্চবিজ্ঞানের অব্যবহিত পরে উৎপন্ন হয়। তাই তা সর্বদা দুর্বল হয়ে সব আলম্বনেই কেবল উপেক্ষা-সহগত হয়—এটি জানতে হবে। বিভাবনীতে অবশ্য ভিন্ন আশ্রয়যুক্ত সেই পঞ্চবিজ্ঞান থেকে প্রত্যয় লাভের কারণে এই অর্থটি স্পষ্ট করা হয়েছে। আর সন্তীরণ চিত্ত নিজেও শক্তিশালী আশ্রয়কে (হৃদয়বস্তু) অবলম্বন করে উৎপন্ন হয় এবং তাদৃশ শক্তিশালী আশ্রয়যুক্ত পূর্ববর্তী চিত্ত থেকে প্রত্যয় লাভ করে। তাই তা কিছুটা শক্তিশালী হয়। তাই সেই কুশল-বিপাক সন্তীরণ চিত্ত ইষ্ট আলম্বনে উপেক্ষা-সহগত এবং অতি-ইষ্ট আলম্বনে সোমনস্য-সহগত হয়। কিন্তু অকুশল-বিপাক সন্তীরণ চিত্ত অনিষ্ট আলম্বনে এবং অতি-অনিষ্ট আলম্বনেও কেবল উপেক্ষা-সহগতই হয়ে থাকে। যদি প্রশ্ন করা হয়, কেন এমন হয়? সত্যই, যদি সেই অকুশল-বিপাক চিত্ত অতি-অনিষ্ট আলম্বনের কারণে ভিন্ন বেদনার সাথে যুক্ত হতো, তবে তা দুঃখ বা দৌর্মনস্যের সাথে যুক্ত হতো। তার মধ্যে প্রথমত, দুঃখের সাথে যুক্ত হতে পারে না; কারণ দুঃখ একান্তভাবে কায়িক (কায়প্রসাদ আশ্রয়ী)। দৌর্মনস্যের সাথেও যুক্ত হতে পারে না। কেন? কারণ দৌর্মনস্য বেদনা একান্তভাবে অকুশল প্রতিঘের (ক্রোধের) সাথে সর্বদা যুক্ত থাকে, যা অব্যাকৃত ধর্মে উৎপন্ন হওয়া অসম্ভব—এটি জানতে হবে। আর আবর্জন-দ্বয় সন্তীরণ অপেক্ষাও কিছুটা শক্তিশালী হয়। সত্যই, বিপাক চিত্তসমূহের উৎপন্ন হওয়ার জন্যও নিজেদের কোনো উদ্যম-বল নেই। তবুও, শক্তিশালী কর্ম আদি প্রত্যয়ের দ্বারা উৎপন্ন হলে সেগুলি শক্তিশালী নামে অভিহিত হয় এবং দুর্বল প্রত্যয়ের দ্বারা উৎপন্ন হলে সেগুলি দুর্বল নামে অভিহিত হয়। এরূপ হলেও, সেই আবর্জন-দ্বয় কর্মের প্রভাব থেকে মুক্ত হয়ে এবং বিপাক-ধারা থেকে প্রত্যয় গ্রহণ করে উৎপন্ন হওয়ার কারণে দুর্বলই হয়ে থাকে। তাই তা সর্বদা উপেক্ষা-সহগত চিত্তই হয়ে থাকে—এটি জানতে হবে।

[38] Vibhāvaniyaṃ pana

[৩৮] কিন্তু বিভাবনীতে—

Pañcadvārāvajjanaṃ [Pg.48] pubbe kenaci aggahite ārammaṇe ekavā rameva pavattattā manodvārāvajjanañca visadisacittasantānaparāvattanavasena byāpārantarasāpekkhattā ārammaṇarasaṃ adhimattato anubhavituṃ nasakkotīti sabbatthapi majjhatta vedanāyuttamevāti vuttaṃ. Tattha byāpārantarasāpekkhattāti idaṃ na yujjati.

পঞ্চদ্বারাবর্জন পূর্বে কখনো গ্রহণ না করা আলম্বনে একবার মাত্র উৎপন্ন হওয়ার কারণে এবং মনোদ্বারাবর্জন ভিন্ন চিত্তধারার পরিবর্তনের বশে অন্য ব্যাপারের অপেক্ষার কারণে আলম্বনের রসকে পূর্ণরূপে অনুভব করতে পারে না, তাই সর্বত্র মধ্যস্থ (উপেক্ষা) বেদনাসম্পন্নই হয়—এরূপ বলা হয়েছে। সেখানে ‘অন্য ব্যাপারের অপেক্ষার কারণে’ (byāpārantarasāpekkhattā) এই কথাটি সংগত নয়।

Na hi cittānaṃ balavadubbalatāvisesoattanopacchā pavattassa cittassa vasena sakkā vattuṃ. Attanopana paccayehieva so sakkā vattunti. Itarathā santīraṇassapi byāpārantarasāpekkhatā siyā. Taṃpi hi visadisacittasantānaṃ attanāparaṃ vatteti yevāti.

কারণ, চিত্তসমূহের সবলতা বা দুর্বলতার বিশেষত্ব নিজের পরে উৎপন্ন চিত্তের বশে বলা সম্ভব নয়। বরং নিজের প্রত্যয়সমূহের (কারণের) দ্বারাই সেই সবলতা-দুর্বলতার বিশেষত্ব বলা সম্ভব—এটি জানতে হবে। অন্যথা (অন্যভাবে অর্থ গ্রহণ করলে), সন্তীরণেরও অন্য ব্যাপারের অপেক্ষা থাকবে। কারণ, সেই সন্তীরণও নিজের পরে ভিন্ন চিত্তধারাকে প্রবর্তিত করে থাকে—এটি জানতে হবে।

37. Imāni cittāni attano pakati paccayagaṇasamāyoge sati nuppajjantīti natthi. Tasmā asaṅkhārikānevāti vadanti. Mūlaṭīkāyaṃ pana vipākuddhāre –

৩৭. এই চিত্তসমূহ নিজের স্বাভাবিক প্রত্যয়-সমূহের সংযোগ ঘটলে উৎপন্ন হয় না—এমন নয়। তাই এগুলি কেবল অসংখ্যারিকই হয়ে থাকে—এরূপ বলা হয়। কিন্তু মূলটীকায় বিপাক উদ্ধারে—

Ahetukavipākānaṃ aparibyattakiccattā sasaṅkhārika kamma viruddho asaṅkhārikabhāvopi natthi. Asaṅkhārikakammaviruddho sasaṅkhārikakāvopi natthi. Tasmā tesaṃ ubhayakammenapi uppatti therena anuññātāti vuttaṃ.

অহেতুক বিপাকসমূহের কার্য অস্পষ্ট (অপ্রকট) হওয়ার কারণে, সসংখ্যারিক কর্মের বিরোধী অসংখ্যারিক ভাবও নেই। এবং অসংখ্যারিক কর্মের বিরোধী সসংখ্যারিক ভাবও নেই। তাই উভয় প্রকার কর্মের দ্বারাই সেগুলির উৎপত্তি স্থবির (মহাথের) কর্তৃক অনুমোদিত হয়েছে—এরূপ বলা হয়েছে।

Etena tiṇṇaṃ kriyacittānaṃpi tadubhayabhāvābhāvo vutto hoti. Tānipihi aparibyattakiccāniyevāti. Athavā. Rūpadassa na saddassavanādīni sattā kadāci attano icchāya karonti. Kadāci parehi ussāhitā karontīti paccakkhatova siddhametaṃ. Tattha yadā attano icchāya karonti. Tadā pañcadvārāvajjanādīni sabbāni vīthicittāni asaṅkhārikānināma honti. Yadā parehi ussāhitā karonti. Tadā sasaṅkhārikānināma honti. Dvāra vimuttesupana dvīsu upekkhāsantīraṇesu aṭṭhamahāvipākesuviya vattabbo. Iti sabbāni ahetukacittāni tena pariyāyena saṅkhārabhedena [Pg.49] paccekaṃ bhinnānieva honti. Evaṃ santepi apari byattakiccattāyeva tesaṃ saṅkhārabhedo pāḷiyaṃ navuttoti veditabbo.

এর দ্বারা তিনটি ক্রিয়াচিত্তেরও সেই উভয় ভাবের (অসংখ্যারিক ও সসংখ্যারিক) অভাব বলা হয়েছে। কারণ সেগুলিও অস্পষ্ট কার্যসম্পন্নই—এটি জানতে হবে। অথবা, রূপ দর্শন, শব্দ শ্রবণ আদি সত্ত্বগণ কখনো নিজের ইচ্ছায় করে, কখনো অন্যের দ্বারা উৎসাহিত হয়ে করে—এটি প্রত্যক্ষভাবেই প্রমাণিত। সেখানে যখন নিজের ইচ্ছায় করে, তখন পঞ্চদ্বারাবর্জন আদি সমস্ত বীথিসমূহ অসংখ্যারিক নামে অভিহিত হয়। যখন অন্যের দ্বারা উৎসাহিত হয়ে করে, তখন সসংখ্যারিক নামে অভিহিত হয়। আর দ্বারমুক্ত দুটি উপেক্ষা-সন্তীরণে অষ্ট মহাবিপাকের মতো বলা উচিত। এভাবে সমস্ত অহেতুক চিত্ত সেই পর্যায়ক্রমে সংস্কার-ভেদে প্রত্যেকে ভিন্ন ভিন্নই হয়ে থাকে। এরূপ হলেও, কার্য অস্পষ্ট হওয়ার কারণেই পালিতে সেগুলির সংস্কার-ভেদ বলা হয়নি—এটি জানতে হবে।

38. Yasmāpana hetuyonāma mahantadhammā honti. Tasmā te dubbalakammanibbattesu dubbalavatthukiccaṭṭhānesuca imesu cittesu nuppajjanti. Tattha sabbaṃ pāpakammaṃ vikkhepayuttaṃ sayaṃpi cañcalati dubbalaṃ hoti. Tasmā taṃ kappaṭṭhitikaṃpi samānaṃ kālantare hetuyuttaṃ vipākaṃ janetuṃ nasakkoti. Tihetukakammaṃpi samānaṃ dubbalesu cakkhādivatthūsuca dassanādīsu kiccaṭṭhānesuca hetuyuttaṃ vipākaṃ janetuṃ nasakkoti. Āvajjanahasanakiccā nica dubbalakiccānieva honti. Tasmā imāni sabbāni sampayuttaheturahitāni jātānīti daṭṭhabbaṃ.

৩৮. কারণ, হেতুসমূহ হলো মহৎ (গুরুত্বপূর্ণ) ধর্ম। তাই সেই হেতুসমূহ দুর্বল কর্মের দ্বারা উৎপন্ন এবং দুর্বল আশ্রয় ও কার্যস্থানযুক্ত এই চিত্তসমূহে উৎপন্ন হয় না। সেখানে সমস্ত পাপকর্ম (অকুশল কর্ম) ঔদ্ধত্যের (বিক্ষেপের) সাথে যুক্ত হওয়ার কারণে নিজেও চঞ্চল ও দুর্বল হয়। তাই তা কল্পস্থায়ী (কল্পস্থিতিক) হলেও অন্য সময়ে হেতুযুক্ত বিপাক উৎপন্ন করতে সমর্থ হয় না। ত্রিহেতুক কর্ম হলেও দুর্বল চক্ষু আদি আশ্রয়সমূহে এবং দর্শন আদি কার্যস্থানসমূহে হেতুযুক্ত বিপাক উৎপন্ন করতে সমর্থ হয় না। আবর্জন কার্য ও হসন কার্যও দুর্বল কার্যই হয়ে থাকে। তাই এই সমস্ত চিত্ত সম্প্রযুক্ত হেতু-রহিত হয়ে উৎপন্ন হয়—এটি জানতে হবে।

39. Sabbathāpīti padassa attho heṭṭhā vuttanayeneva veditabbo.

৩৯. ‘সব্বথাপি’ পদের অর্থ পূর্বে উক্ত নিয়মেই জানতে হবে।

[39] Vibhāvaniyaṃ pana

[৩৯] কিন্তু বিভাবনীতে—

Sabbathāpīti akusalavipāka kusalavipāka kriyabhede nāti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

‘সব্বথাপি’ বলতে অকুশল-বিপাক, কুশল-বিপাক ও ক্রিয়া ভেদে—এরূপ বলা হয়েছে। তা সুন্দর (সংগত) নয়।

Sohi bhedo iccevanti imināva gahitoti. Saṅgahagāthāyaṃ akusalavipākāni vatthukiccabhedena satta, puññapākāni vatthukiccavedanābhedena aṭṭhadhā, kriyacittāni kiccadvārabhedena tīṇīti ahetukacittāni aṭṭhārasa hontīti yojanā. Etthaca puññapākesu vedanābhedopi vattabbo. Itarathā santīraṇassa abhedo siyā. Tathā kriyāsu dvārabhedopi vattabbo. Aññathā āvajjanassa abhedo siyāti. Ṭīkāsupana so na vuttoti.

কারণ, সেই ভেদ ‘ইচ্চেবং’ এই পাঠের দ্বারাই গৃহীত হয়েছে—এটি জানতে হবে। সংগ্রহ গাথায়: অকুশল-বিপাক চিত্তসমূহ আশ্রয় ও কার্যের ভেদে সাতটি; পুণ্য-বিপাক (অহেতুক কুশল-বিপাক) চিত্তসমূহ আশ্রয়, কার্য ও বেদনার ভেদে আট প্রকার; ক্রিয়াচিত্তসমূহ কার্য ও দ্বারের ভেদে তিনটি; এভাবে অহেতুক চিত্ত আঠারোটি হয়ে থাকে—এটিই যোজনা। এবং এখানে পুণ্য-বিপাক চিত্তসমূহে বেদনার ভেদও বলা উচিত। অন্যথা (অন্যভাবে অর্থ গ্রহণ করলে), সন্তীরণের অভেদ (অবিভক্ততা) ঘটবে। তেমনি ক্রিয়াচিত্তসমূহে দ্বারের ভেদও বলা উচিত। অন্যথা, আবর্জনের অভেদ ঘটবে—এটি জানতে হবে। কিন্তু টীকাসমূহে তা বলা হয়নি—এটি জানতে হবে।

Ahetukacittassa paramatthadīpanā.

অহেতুক চিত্তের পরমার্থদীপনী সমাপ্ত।

40. Idāni heṭṭhā vuttānaṃ cittānaṃ asobhaṇanāmaṃ upari vuccamānānañca sobhaṇanāmaṃ thapento gāthamāha. Upari vuccamānānañhi [Pg.50] sobhaṇatte vutte heṭṭhā vuttānaṃ asobhaṇatā avuttāpi siddhā hotīti. Tattha pāpāhetukamuttānīti pāpehi ahetukehica muttāni ekūnasaṭṭhicittāni. Athavā. Ekanavuticittānipi sobhaṇānīti vuccare vuccantīti yojanā. Tattha pāpehīti akusalehi. Akusalānihi attasamaṅgino satte anicchanteyeva apāyaṃ pāpenti. Tasmā pāpānīti vuccanti. Etena puññānaṃpi sugatipāpanaṭṭhena pāpatā pasaṅgo nivattito hoti. Na hi icchantānaṃ pāpane pāpanabyāpāro pākaṭo hotīti. Lāmakaṭṭhenavā tāniyeva pāpānīti vuccantīti. Sobhaṇehi saddhādiguṇadhammehi yuttiyā tatoyeva ca sayaṃpi sobhaggapattiyā sobhaṇānīti.

৪০. এখন পূর্বে উক্ত চিত্তসমূহের ‘অশোভন’ নাম এবং পরবর্তীতে বলা হবে এমন চিত্তসমূহের ‘শোভন’ নাম স্থাপন করার জন্য গাথা বলছেন। কারণ, পরবর্তীতে বলা হবে এমন চিত্তসমূহের শোভনত্ব বলা হলে, পূর্বে উক্ত চিত্তসমূহের অশোভনত্ব না বললেও সিদ্ধ হয়—এটি জানতে হবে। সেখানে ‘পাপাহেতুকমুক্তানি’ বলতে পাপ (অকুশল) চিত্তসমূহ এবং অহেতুক চিত্তসমূহ থেকে মুক্ত ঊনষাটটি চিত্তকে অথবা একানব্বইটি চিত্তকে ‘শোভন’ বলা হয়—এটিই যোজনা। সেখানে ‘পাপ’ বলতে অকুশল চিত্তসমূহ থেকে। কারণ, অকুশল চিত্তসমূহ নিজের সাথে যুক্ত সত্ত্বদের অনিচ্ছা সত্ত্বেও অপায়ে (নরকে) পতিত করে; তাই সেগুলিকে ‘পাপ’ বলা হয়। এর দ্বারা পুণ্যসমূহেরও (কুশল চিত্তসমূহের) সুগতিতে পৌঁছানোর কারণে পাপত্বের যে আপত্তি আসত, তা নিবৃত্ত করা হয়েছে। কারণ, ইচ্ছুক ব্যক্তিদের পৌঁছানোর ক্ষেত্রে পৌঁছানোর ব্যাপারটি প্রকট হয় না—এটি জানতে হবে। অথবা, কুৎসিত বা নিকৃষ্ট অর্থে কেবল সেই অকুশল চিত্তসমূহকেই ‘পাপ’ বলা হয়—এটি জানতে হবে। শোভন বা সুন্দর শ্রদ্ধা আদি গুণধর্মের সাথে যুক্ত হওয়ার কারণে এবং সেই কারণে নিজেও can শোভনত্ব (সৌন্দর্য) লাভ করার কারণে এগুলিকে ‘শোভন’ বলা হয়—এটি জানতে হবে।

41. Idāni tāni sobhaṇāni hīna paṇītā nukkamena dassento somanassasahagatantiādimāha. Tattha jānātīti ñāṇaṃ, yāthāvato paṭivijjhatīti attho. Ñāṇena sampayuttaṃ vippayuttanti samāso. Natthi saṅkhāro assāti asaṅkhāro. Saṃvijjati saṅkhāro assāti sasaṅkhāro. Sappurisupanissa yādiko kusaluppattiyā pakatipaccayagaṇo. Sohi yadā duvidhena saṅkhārena vinā kevalaṃ attano balena kusalacittaṃ samuṭṭhāpeti. Tadā asaṅkhāronāma. Soyeva yadā attano balena kusalacittaṃ samuṭṭhāpetuṃ na sakkoti. Saṅkhārasahāyaṃ labhitvāva taṃ samuṭṭhāpeti. Tadā sasaṅkhāronāma. Asaṅkhārena uppannaṃ asaṅkhārikaṃ. Sasaṅkhārena uppannaṃ sasaṅkhārikanti sabbaṃ heṭṭhā vuttameva. Etthaca somanassādīnaṃ uppattikāraṇaṃ heṭṭhā vuttameva. Apica saddhāsampatti dassanasampatti deyyadhamma paṭiggāhaka sampattīti evamādi somanassakāraṇaṃ, tabbiparītaṃ upekkhākāraṇaṃ. Yānica pītisambojjhaṅgassa upekkhāsambojjhaṅgassaca kāraṇāniaṭṭhakathāsu vuttāni. Tānipi imasmiṃ ṭhāne vattabbānīti. Paññā saṃvattanika kammupanissayatā, abyāpajjalokupapattitā indriyaparipākatā, kilesadūratāca ñāṇuppattiyā kāraṇaṃ. Tihetukapaṭisandhikatā, amohajjhāsayatā, paññavantapuggalasevanā. Sutacintāpasutātipivattuṃ [Pg.51] yujjati. Yānicadhammavicayasambojjhaṅgassa kāraṇāni aṭṭhakathāsu vuttāni. Tānipi idha vattabbāni. Tabbiparītaṃ ñāṇavippayuttakāraṇaṃ. Saṅkhārakāraṇaṃpi pubbe vuttameva. Yānica vīriyasambojjhaṅgassa passaddhisambojjhaṅgassaca kāraṇāni aṭṭhakathāsu vuttāni. Tānipi idha vattabbānīti. Imesaṃpi uppatti vidhānaṃ visuddhimagge gahetabbanti.

৪১. এখন সেই শোভন চিত্তসমূহকে হীন ও প্রণীতের অনুক্রমে প্রদর্শন করতে গিয়ে 'সোমনস্সসহগতং' (সোমনস্যসহগত) ইত্যাদি কথা বলেছেন। সেখানে, যা জানে তা-ই জ্ঞান (ঞাণ); অর্থাৎ যথাযথভাবে প্রতিবেধ (ভেদ) করে। 'জ্ঞানের সাথে যুক্ত' (ঞাণসম্পযুত্ত) এবং 'জ্ঞান থেকে বিযুক্ত' (ঞাণবিপ্পযুত্ত) - এভাবে সমাস করতে হবে। যার কোনো সংস্কার (প্রেরণা বা প্ররোচনা) নেই, তা অসংখার (অসংস্কার)। যার সংস্কার বিদ্যমান, তা সসংখার (সসংস্কার)। সৎপুরুষের উপনিশ্রয় ইত্যাদি কুশল উৎপত্তির স্বাভাবিক প্রত্যয়সমূহ (প্রকৃতিপ্রত্যয়সমূহ)। তা যখন দ্বিবিধ সংস্কার (নিজের বা অপরের প্ররোচনা) ব্যতিরেকে কেবল নিজের শক্তিতে কুশল চিত্ত উৎপন্ন করে, তখন তাকে 'অসংখার' (অসংস্কার) বলা হয়। সেই প্রত্যয়সমূহ যখন নিজের শক্তিতে কুশল চিত্ত উৎপন্ন করতে সমর্থ হয় না, বরং সংস্কারের (প্রেরণার) সাহায্য লাভ করেই তা উৎপন্ন করে, তখন তাকে 'সসংখার' (সসংস্কার) বলা হয়। অসংখারের দ্বারা উৎপন্ন চিত্ত 'অসংখারিক' এবং সসংখারের দ্বারা উৎপন্ন চিত্ত 'সসংখারিক' - এ সমস্তই পূর্বে বলা হয়েছে। এবং এখানে সোমনস্য ইত্যাদির উৎপত্তির কারণও পূর্বে বলা হয়েছে। অধিকন্তু, শ্রদ্ধাসম্পত্তি (শ্রদ্ধার পরিপূর্ণতা), দর্শনসম্পত্তি (জ্ঞানের পরিপূর্ণতা), দেয়ধর্মসম্পত্তি (দানসামগ্রীর উৎকৃষ্টতা) এবং প্রতিগ্রাহকসম্পত্তি (দান গ্রহণকারীর গুণবত্তা) ইত্যাদি হলো সোমনস্যের কারণ; এর বিপরীত হলো উপেক্ষার কারণ। এবং প্রীতি-সম্বোধ্যঙ্গ ও উপেক্ষা-সম্বোধ্যঙ্গের যে সকল কারণ অট্ঠকথাগুলোতে বলা হয়েছে, সেগুলোও এই স্থানে বলা উচিত - এভাবে জানতে হবে। প্রজ্ঞাবর্ধক কর্মের উপনিশ্রয়তা, অব্যাপাদ লোকে (ব্রহ্মলোকে) উৎপত্তি, ইন্দ্রিয়ের পরিপক্বতা এবং ক্লেশ থেকে দূরত্ব হলো জ্ঞান (ঞাণ) উৎপত্তির কারণ। ত্রিহেতুক প্রতিসন্ধিযুক্ততা, অমোহ-অধ্যশয়তা (মোহহীন মানসিকতা), প্রজ্ঞাবান ব্যক্তির সেবা এবং শ্রুত ও চিন্তায় রত থাকা - এ কথাও বলা যুক্তিযুক্ত। ধর্মবিচয়-সম্বোধ্যঙ্গের যে সকল কারণ অট্ঠকথাগুলোতে বলা হয়েছে, সেগুলোও এখানে বলা উচিত। এর বিপরীত হলো জ্ঞান-বিপ্রযুক্তের কারণ। সংস্কারের কারণও পূর্বে বলা হয়েছে। এবং বীর্য-সম্বোধ্যঙ্গ ও প্রশ্রদ্ধি-সম্বোধ্যঙ্গের যে সকল কারণ অট্ঠকথাগুলোতে বলা হয়েছে, সেগুলোও এখানে বলা উচিত - এভাবে জানতে হবে। এই চিত্তসমূহেরও উৎপত্তির নিয়ম 'বিশুদ্ধিমার্গ' থেকে গ্রহণ করতে হবে - এভাবে দেখতে হবে।

42. Aṭṭhapīti ettha pisaddo sampiṇḍanattho. Tena imesaṃ idha vuttappakārato aññehi pakārehi anekavidhataṃ sampiṇḍeti. Tatrāyaṃ nayo. Imāni aṭṭhacittāni dasahi puññakriyāvatthūhi guṇitāni asīti honti. Puna tāni chahi ārammaṇehi guṇitāni cattārisatāniceva asīti ca honti. Puna tāni tīhi kammehi guṇitāni sahassaṃ cattāri satāni cattālīsaṃca honti. Puna tāni tīhi hīnamajjhimapaṇītehi guṇitāni cattāri sahassāni tīṇi satāni vīsatica honti. Tāni imāni suddhikānīti katvā dvīsu ṭhānesu thapetabbāni. Tato ekaṃ ṭhānaṃ gahetvā dvidhā karontassa ñāṇasampayuttāni dvesahassāni sataṃ saṭṭhica honti. Tathā ñāṇavippayuttānīti. Puna tattha ñāṇasampayuttāni catūhi adhipatīhi guṇitāni aṭṭhasahassāni chasatāni cattālīsaṃca honti. Ñāṇavippayuttānipana vīmaṃsāvajjitehi tīhi adhipatīhi guṇitāni chasahassāni cattārisatāni asītica honti. Puna tadubhayāni sampiṇḍitāni dasasahassaṃ pañcasahassāni sataṃ vīsatica honti. Puna tāni pubbe visuṃ thapitehi suddhikehi sampiṇḍitāni dasasahassaṃ navasahassāni cattāri satāni cattālīsañca hontīti. Yaṃpana ṭīkāyaṃ idha vuttanayena suddhikānica ñāṇavippayuttāni ca visuṃ akatvā sabbāni puññakriyādīhi samaṃ guṇitāni sattarasa sahassāni dve satāni asītica hontīti vuttaṃ.

৪২. 'অট্ঠপি' (আটটিও) এখানে 'পি' শব্দটি সমষ্টিবাচক (সংগ্রহ বা একত্রীকরণ) অর্থে ব্যবহৃত। তার দ্বারা এই চিত্তসমূহের এখানে বর্ণিত প্রকার ছাড়াও অন্যান্য প্রকারে অনেক প্রকার হওয়াকে একত্রিত করা হয়েছে। সেখানে এই হলো নিয়ম (নয়): এই আটটি চিত্তকে দশটি পুণ্যক্রিয়াবস্তু দ্বারা গুণ করলে আশি (৮০) হয়। পুনরায় সেগুলোকে ছয়টি আলম্বন (আরাম্মণ) দ্বারা গুণ করলে চারশত আশি (৪৮০) হয়। পুনরায় সেগুলোকে তিনটি কর্ম (দ্বারের) দ্বারা গুণ করলে এক হাজার চারশত চল্লিশ (১৪৪০) হয়। পুনরায় সেগুলোকে তিনটি হীন-মধ্যম-প্রণীত দ্বারা গুণ করলে চার হাজার তিনশত বিশ (৪৩২০) হয়। সেগুলোকে 'শুদ্ধিক' (বিশুদ্ধ) ধরে নিয়ে দুটি স্থানে স্থাপন করতে হবে। সেখান থেকে একটি স্থান নিয়ে দ্বিধাবিভক্ত করলে জ্ঞান-সম্প্রযুক্ত চিত্তসমূহ দুই হাজার একশত ষাট (২১৬০) হয়। অনুরূপভাবে জ্ঞান-বিপ্রযুক্ত চিত্তসমূহও (দুই হাজার একশত ষাট) হয় - এভাবে জানতে হবে। পুনরায় সেখানে জ্ঞান-সম্প্রযুক্ত চিত্তসমূহকে চারটি অধিপতি দ্বারা গুণ করলে আট হাজার ছয়শত চল্লিশ (৮৬৪০) হয়। কিন্তু জ্ঞান-বিপ্রযুক্ত চিত্তসমূহকে মীমাংসা (বীমংসা) বর্জিত তিনটি অধিপতি দ্বারা গুণ করলে ছয় হাজার চারশত আশি (৬৪৮০) হয়। পুনরায় সেই উভয়কে একত্রিত করলে পনের হাজার একশত বিশ (১৫১২০) হয়। পুনরায় সেগুলোকে পূর্বে পৃথকভাবে স্থাপিত শুদ্ধিক চিত্তসমূহের সাথে একত্রিত করলে উনিশ হাজার চারশত চল্লিশ (১৯৪৪০) হয়। কিন্তু পুরাতন টীকায় যে বলা হয়েছে যে, শুদ্ধিক এবং জ্ঞান-বিপ্রযুক্ত চিত্তসমূহকে পৃথক না করে সমস্ত চিত্তকে পুণ্যক্রিয়া ইত্যাদির সাথে সমানভাবে গুণ করলে সতের হাজার দুইশত আশি (১৭২৮০) হয়।

[40] Yañca vibhāvaniyaṃ

[৪০] কিন্তু বিভাবনীতে (অভিধম্মত্থবিভাবনী টীকায়):

Suddhikāni [Pg.52] visuṃ akatvā ñāṇavippayuttānieva visuṃ katvā tathā guṇitāni vīsa satādhika pannarasa sahassāni hontīti vuttaṃ. Taṃ sabbaṃ na yuttaṃ.

শুদ্ধিক চিত্তসমূহকে পৃথক না করে কেবল জ্ঞান-বিপ্রযুক্ত চিত্তসমূহকে পৃথক করে সেইভাবে গুণ করলে পনের হাজার একশত বিশ (১৫১২০) হয় - যা বলা হয়েছে, তা সমস্তই যুক্তিযুক্ত নয়।

Evañhi sati imāni kāmāvacarakusalāni niccaṃ sādhipatikāni hutvā niyatādhipatikānināma bhaveyyuṃ. Naca imāni upari mahaggata kusalāni viya lokuttarāni viya ca niyatā dhipatikāni hontīti. Ṭīkānayenapana ñāṇavippayuttānipi vīmaṃsāsahagatānīti āpajjatīti. Yathāvā kosallasambhūtaṭṭhena kusalātiettha ñāṇavippayuttānipi kosallena nānāvajjanavīthiyaṃ pavattena upanissayañāṇena sambhūtattā kusalāni eva nāma honti. Evamidhapi tāni teneva vīmaṃsādhipatibhūtena sambhūtattā vīmaṃsādhipateyyānipi nāma hontīti na nasakkā vattunti iminā adhippāyena tāni visuṃ akatāni siyunti. Evaṃsantepi kāmakusalānināma adhipativimuttāni eva bahutarāni honti. Tasmā nasakkā sabbāni kāmakusalāni vīmaṃsādhipatimūlikāni bhavitunti.

কারণ এমন হলে, এই কামাবচর কুশল চিত্তসমূহ সর্বদা অধিপতিযুক্ত হয়ে 'নিয়ত-অধিপতি' (নিয়তাদিপতিক) নামে অভিহিত হতো। কিন্তু এই চিত্তসমূহ উপরের মহগগত কুশল এবং লোকোত্তর চিত্তের মতো নিয়ত-অধিপতিযুক্ত নয় - এভাবে জানতে হবে। টীকার নয় (পদ্ধতি) অনুসারে তো জ্ঞান-বিপ্রযুক্ত চিত্তসমূহও মীমাংসা-সহগত (বীমংসাসহগত) হয়ে পড়ার আপত্তি ঘটে। অথবা, যেমন 'কৌশল্য-সম্ভূত' অর্থে কুশল - এই পদে জ্ঞান-বিপ্রযুক্ত চিত্তসমূহও কৌশল্য নামক বিভিন্ন আবর্জন-বীথিতে উৎপন্ন উপনিশ্রয়-জ্ঞানের দ্বারা উৎপন্ন হওয়ার কারণে কুশল নামেই অভিহিত হয়; অনুরূপভাবে এখানেও, সেই চিত্তসমূহ মীমাংসা-অধিপতি স্বরূপ সেই উপনিশ্রয়-জ্ঞানের দ্বারাই উৎপন্ন হওয়ার কারণে 'মীমাংসা-অধিপতিযুক্ত' (বীমংসাধিপতেয্য) নামে অভিহিত হয় - এ কথা বলা অসম্ভব নয়, বরং সম্ভবই। এই অভিপ্রায়েই সেই জ্ঞান-বিপ্রযুক্ত চিত্তসমূহকে পৃথক করা হয়নি - এভাবে জানতে হবে। তা সত্ত্বেও, কামাবচর কুশল চিত্তসমূহ সাধারণত অধিপতি-মুক্তই বেশি হয়ে থাকে। অতএব, সমস্ত কামাবচর কুশল চিত্ত মীমাংসা-অধিপতিমূলক হতে পারে না।

43. Kāmāvacarānica tāni kusalāni cittānicāti viggaho. Tattha kenaṭṭhena kusalānīti. Ārogyaṭṭhena, sundaraṭṭhena, chekaṭṭhena, anavajjaṭṭena, sukhavipākaṭṭhenacāti. Rāgādayohi dhammā cittasantānassa rujjanaṭṭhena rogānāma. Ahitaṭṭhena asundarā nāma. Anipuṇaṭṭhena achekānāma. Gārayhaṭṭhena vajjānāma. Aniṭṭha vipākaṭṭhena dukkhavipākānāma honti. Imānipana tehi vuṭṭhitattā kusalānināma arogāni nāmāti attho. Tappaṭipakkhattāca sundarāni chekāni anavajjāni sukhavipākāni ca nāma hontīti. Kucchite pāpadhamme salayanti cālenti kampenti viddhaṃsentīti kusalāni. Kucchitenavā ākārena sattasantāne senti anusentīti kusā. Rāgādayo. Te lunanti chindantīti kusalāni. Kusaṃvā vuccati ñāṇaṃ kucchitānaṃ sānaṭṭhena tanukaraṇaṭṭhena antakaraṇaṭṭhenavā. Kusena lātabbānīti kusalāni. Kusāviya [Pg.53] hatthappadesaṃ saṃkilesapakkhaṃ lunantītivā kusalāni. Apica, kucchite pāpadhamme saranti hiṃsantīti kusalāni. Rakārassa lakāro. Kosallasambhūtaṭṭhenavā kusalānīti.

৪৩. 'যা কামাবচর এবং যা কুশল চিত্ত' - এই হলো বিগ্রহ (বাক্য বিশ্লেষণ)। সেখানে, কোন অর্থে কুশল? - এই হলো প্রশ্ন। আরোগ্য (রোগহীনতা) অর্থে, সুন্দর (কল্যাণকর) অর্থে, ছেক (দক্ষ বা নিপুণ) অর্থে, অনবদ্য (অনিন্দনীয়) অর্থে এবং সুখবিপাক (সুখদায়ক ফল প্রদানকারী) অর্থে কুশল বলা হয় - এই হলো উত্তর। কেননা রাগ ইত্যাদি ধর্মসমূহ চিত্তসন্তানকে পীড়িত করার অর্থে 'রোগ' নামে অভিহিত। অহিত (অকল্যাণকর) অর্থে 'অসুন্দর' নামে অভিহিত. অনিপুণ (অদক্ষ) অর্থে 'অছেক' (অদক্ষ) নামে অভিহিত। নিন্দনীয় অর্থে 'বজ্য' (দোষযুক্ত) নামে অভিহিত। অনিষ্ট ফল প্রদানের অর্থে 'দুঃখবিপাক' নামে অভিহিত হয়। কিন্তু এই কুশল চিত্তসমূহ সেই রাগাদি রোগ থেকে মুক্ত হওয়ার কারণে 'কুশল' অর্থাৎ 'আরোগ্য' নামে অভিহিত - এই হলো অর্থ। এবং তাদের (রাগাদির) প্রতিপক্ষ হওয়ার কারণে এগুলো সুন্দর, ছেক (নিপুণ), অনবদ্য এবং সুখবিপাক নামে অভিহিত হয় - এভাবে জানতে হবে। কুৎসিত পাপধর্মসমূহকে কম্পিত করে, দূর করে বা ধ্বংস করে বলে 'কুশল'। অথবা, কুৎসিত আকারে সত্ত্বসন্তানে শয়ন করে বা অনুশয়িত থাকে বলে 'কুশ' হলো রাগাদি ক্লেশ; সেগুলোকে ছেদন বা বিনাশ করে বলে 'কুশল'। অথবা, কুৎসিত ধর্মসমূহকে কৃশ বা তনু করার অর্থে অথবা শেষ করার অর্থে জ্ঞানকে 'কুশ' বলা হয়; সেই কুশ (জ্ঞান) দ্বারা গ্রহণীয় বা অর্জনীয় বলে 'কুশল'। অথবা, কুশ ঘাস যেমন হাতের অংশ কেটে ফেলে, তেমনি সংক্লেশ পক্ষকে ছেদন করে বলে 'কুশল'। অধিকন্তু, কুৎসিত পাপধর্মসমূহকে হিংসা (বিনাশ) করে বলে 'কুসর' (কুশল); এখানে 'র' কারের স্থানে 'ল' কার হয়েছে। অথবা, কৌশল্য (জ্ঞান) থেকে উৎপন্ন হওয়ার অর্থে 'কুশল' - এভাবে জানতে হবে।

44. Mahāvipākesu padatthato vattabbaṃ natthi. Vedanābhedo ārammaṇavasena vattabbo. Tānihi atiiṭṭhe iṭṭhamajjhatte ca ārammaṇe yathākkamaṃ somanassena upekkhāya ca yuttānīti. Sampayogabhedo kammavasena javanavasenaca vattabbo. Tānihi balavakammena janitāni ñāṇasampayuttāni honti. Dubbalakammena janitāni ñāṇavippayuttāni. Kadācipana tadārammaṇavasena pavattikāle yebhuyyena tihetukajavanānubandhāni ñāṇasampayuttāni honti. Itarajavanānubandhāni ñāṇavippayuttānīti. Saṅkhārabhedopi kehici ācariyehi kammavaseneva kathito. Asaṅkhārikakammajanitāni asaṅkhārikāni. Sasaṅkhārikakammajanitāni sasaṅkhārikānīti. Saṅgahakārenapana sannihitapaccayavasena vutto. Tānihi paṭisandhiyaṃ purimabhave maraṇāsannakāle ñātakādīhi tena tena payogena upaṭṭhāpitāni kammādīni ārammaṇāni gahetvā pavattāni sasaṅkhārikānināma honti. Tādisena payogena vinā sayameva kammabalena upaṭṭhitāni gahetvā pavattāni asaṅkhārikānināma honti. Tadārammaṇa kālepana asaṅkhārikajavanānubandhāni asaṅkhārikānināma. Sasaṅkhārika javanānubandhāni sasaṅkhārikāni nāmāti. Etthapi sampiṇḍanattho visaddo. Tena ārammaṇachakka hīnattikavaseneva kāladesa santānādivasenaca tesaṃ anekabhedattaṃ sampiṇḍeti. Yasmā panetāni dānādivasena kāyakammādivasena chandādīni dhuraṃ katvā ca na pavattanti. Tasmā tāni puññakriyāvatthūnaṃ kammādhipatīnañca vasena vaḍḍhanaṃ nalabhantīti.

৪৪. মহাবিপাক চিত্তসমূহে পদের অর্থগত কোনো বক্তব্য নেই। বেদনার ভেদ আলম্বনের (আরাম্মণ) বশে বলা উচিত। কারণ, সেই চিত্তসমূহ অতি-ইষ্ট এবং ইষ্ট-মধ্যস্থ আলম্বনে যথাক্রমে সোমনস্য ও উপেক্ষার সাথে যুক্ত হয় - এভাবে জানতে হবে। সম্প্রয়োগের ভেদ কর্মের বশে এবং জাবনের (জবন) বশে বলা উচিত। কারণ, সেই চিত্তসমূহ বলবান (শক্তিশালী) কর্মের দ্বারা উৎপন্ন হলে জ্ঞান-সম্প্রযুক্ত হয়। দুর্বল কর্মের দ্বারা উৎপন্ন হলে জ্ঞান-বিপ্রযুক্ত হয়। কিন্তু কখনো কখনো তদারম্বনের (তদালম্বন) বশে প্রবৃত্তিকালে সাধারণত ত্রিহেতুক জাবনের অনুগামী হলে জ্ঞান-সম্প্রযুক্ত হয়। অন্যান্য (দ্বিহেতুক বা অহেতুক) জাবনের অনুগামী হলে জ্ঞান-বিপ্রযুক্ত হয় - এভাবে জানতে হবে। সংস্কারের ভেদও কোনো কোনো আচার্য কেবল কর্মের বশেই বলেছেন। অসংখারিক কর্মের দ্বারা উৎপন্ন চিত্তসমূহ অসংখারিক এবং সসংখারিক কর্মের দ্বারা উৎপন্ন চিত্তসমূহ সসংখারিক - এভাবে। কিন্তু সংগ্রহকার (অভিধম্মত্থসংগহ প্রণেতা) সন্নিহিত (নিকটবর্তী) প্রত্যয়ের বশে বলেছেন। কারণ, সেই চিত্তসমূহ প্রতিসন্ধিকালে, পূর্বভবে মরণাসন্নকালে জ্ঞাতি আদি কর্তৃক সেই সেই প্রয়োগের দ্বারা উপস্থাপিত কর্ম আদি আলম্বন গ্রহণ করে প্রবৃত্ত হলে 'সসংখারিক' নামে অভিহিত হয়। সেইরূপ প্রয়োগ ব্যতিরেকে নিজেই কর্মের শক্তিতে উপস্থাপিত আলম্বন গ্রহণ করে প্রবৃত্ত হলে 'অসংখারিক' নামে অভিহিত হয়। কিন্তু তদারম্বনকালে অসংখারিক জাবনের অনুগামী হলে 'অসংখারিক' এবং সসংখারিক জাবনের অনুগামী হলে 'সসংখারিক' নামে অভিহিত হয় - এভাবে জানতে হবে। এখানেও 'অপি' (পি) শব্দটি সমষ্টিবাচক (সংগ্রহ বা একত্রীকরণ) অর্থে ব্যবহৃত। তার দ্বারা আলম্বন-ষটক, হীন-ত্রিক এবং কাল, দেশ, সন্তান ইত্যাদির বশে সেগুলোর অনেক প্রকার হওয়াকে একত্রিত করা হয়েছে। কিন্তু যেহেতু এই চিত্তসমূহ দান ইত্যাদির বশে, কায়কর্ম ইত্যাদির বশে এবং ছন্দ ইত্যাদিকে প্রধান করে প্রবৃত্ত হয় না, তাই সেগুলো পুণ্যক্রিয়াবস্তু এবং কর্ম-অধিপতিসমূহের বশে বৃদ্ধি লাভ করে না - এভাবে জানতে হবে।

[41] Vibhāvaniyaṃ pana

[৪১] কিন্তু বিভাবনীতে (অভিধম্মত্থবিভাবনী টীকায়):

Imāni viññattisamuṭṭhāpanābhāvato kammadvāra vasena na pavattanti. Avipākasabhāvatoca kammavasena napavattantīti vuttaṃ. Taṃ vicāretabbaṃ.

এই বিপাক চিত্তসমূহ বিজ্ঞপ্তি (বিজ্ঞপ্তি-রূপ) উৎপন্ন না করার কারণে কর্মদ্বারের বশে প্রবৃত্ত হয় না। এবং বিপাক না দেওয়ার স্বভাবের কারণে কর্মের বশে প্রবৃত্ত হয় না - যা বলা হয়েছে, তা বিচার্য (বিবেচনাযোগ্য)।

Heṭṭhāhi kusalesu kammattikavaseneva vaḍḍhanaṃ vuttaṃ. Napana visuṃ kammadvāravasena. Kammattikañcanāma tividha kammadvāra vaseneva siddhanti. Nanu aṭṭhakathāyaṃ yohi kāmāvacarakusalesu kammadvāra kammapatha puññakriyāvatthubhedo vutto. So idha natthi. Kasmā. Aviññattijanakato avipāka dhammato tathā appavattiyācāti vuttanti. Saccaṃ. Tattha pana aviññattijanakato kammadvāra bhedo idha natthīti etena kāyakammaṃ vacīkammaṃ manokammanti evaṃ bhedassa abhāvaṃ vadati. Avipākadhammato kammapathabhedo idha natthīti etena dasavidhassa kammapathabhedassa abhāvaṃ vadati. Idhapana kusalesupi kammapathabhedaṃ aggahetvā tividhakammadvāra bhedabhinnaṃ kammattikameva gahitaṃ. Tañca viññatti samuṭṭhāpanā bhāvato tividhakammadvāravasena napavattantīti imināva siddhaṃ. Yadica heṭṭhā kusalesupi dasavidhakammapathabhedavasena visuṃ vaḍḍhanaṃ vuttaṃ siyā. Evaṃsati idhapi avipākasabhāvato kammapathavasena napavattantīti idaṃ vattabbamevāti.

কারণ, পূর্বে কুশল চিত্তসমূহে কেবল কর্ম-ত্রিকের বশেই বৃদ্ধি বলা হয়েছে, পৃথকভাবে কর্মদ্বারের বশে নয়। এবং কর্ম-ত্রিক মূলত ত্রিবিধ কর্মদ্বারের বশেই সিদ্ধ হয় - এভাবে দেখতে হবে। অট্ঠকথায় কি বলা হয়নি যে, কামাবচর কুশল চিত্তসমূহে কর্মদ্বার, কর্মপথ এবং পুণ্যক্রিয়াবস্তুর যে ভেদ বলা হয়েছে, তা এখানে (মহাবিপাকে) নেই? কেন? বিজ্ঞপ্তি উৎপন্ন না করার কারণে এবং বিপাক না দেওয়ার স্বভাবের কারণে সেভাবে অপ্রবৃত্তির জন্য - এভাবে বলা হয়েছে না? সত্য (তা ঠিক)। কিন্তু সেখানে, 'বিজ্ঞপ্তি উৎপন্ন না করার কারণে কর্মদ্বারের ভেদ এখানে নেই' - এর দ্বারা কায়কর্ম, বচীকর্ম ও মনোকর্ম - এই ভেদের অভাবকে বলা হয়েছে। 'বিপাক না দেওয়ার স্বভাবের কারণে কর্মপথের ভেদ এখানে নেই' - এর দ্বারা দশবিধ কর্মপথের ভেদের অভাবকে বলা হয়েছে। কিন্তু এখানে কুশল চিত্তসমূহেও কর্মপথের ভেদ গ্রহণ না করে ত্রিবিধ কর্মদ্বারের ভেদে বিভক্ত কেবল কর্ম-ত্রিককেই গ্রহণ করা হয়েছে। এবং তাও 'বিজ্ঞপ্তি উৎপন্ন না করার কারণে ত্রিবিধ কর্মদ্বারের বশে প্রবৃত্ত হয় না' - এই পাঠের দ্বারাই সিদ্ধ হয়। যদি পূর্বে কুশল চিত্তসমূহেও দশবিধ কর্মপথের ভেদের বশে পৃথকভাবে বৃদ্ধি বলা হতো, তাহলে এখানেও 'বিপাক না দেওয়ার স্বভাবের কারণে কর্মপথের বশে প্রবৃত্ত হয় না' - এ কথা বলা অবশ্যই উচিত হতো - এভাবে জানতে হবে।

45. Mahākriyacittesupi mahāvipākesuviya ārammaṇa vaseneva vedenābhedo upari sayameva vakkhati. Ñāṇasampayutta, vippayutta, asaṅkhārika, sasaṅkhārikabhedopana yathārahaṃ kusalesu vuttanayena veditabbo.

৪৫. মহাক্রিয়াচিত্তসমূহেও মহাবিপাকচিত্তসমূহের মতোই কেবল আলম্বনের প্রভাব অনুসারেই বেদনার প্রভেদ উপরে আচার্য অনিরুদ্ধ নিজেই বলবেন। কিন্তু জ্ঞানসম্প্রযুক্ত, জ্ঞানবিপ্রযুক্ত, অসংখাধিক ও সসংখাধিকের প্রভেদ যথোপযুক্তভাবে কুশলচিত্তসমূহে যেভাবে বলা হয়েছে, সেই নিয়মেই জানা উচিত।

[42] Vibhāvaniyaṃ pana

[৪২] বিভাবনী টীকায় কিন্তু—

Tathā avicāretvā kriyacittānaṃpi kusale vuttanayena yathārahaṃ somanassa sahagatāditā veditabbāti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.

"সেভাবে বিচার-বিশ্লেষণ না করেই ক্রিয়াচিত্তসমূহেরও কুশলচিত্তে বর্ণিত নিয়মানুসারে যথোপযুক্তভাবে সোমনস্য-সহগতত্ব প্রভৃতি জানা উচিত"—এরূপ যা বলা হয়েছে, তা যুক্তিযুক্ত নয়।

Iccevaṃ sabbathāpīti padānaṃ attho heṭṭhā vuttoyeva. Sahetuka kāmāvacara kusala vipāka kriya cittānīti ettha sahetu kaggahaṇaṃ kusala sadda sambandhe bhūtakathana visesanaṃ. Tenevahi taṃ kusalacittānaṃ cūḷanigamena gahitaṃ. Vipāka kriya saddasambandhepana byavacchedakavisesanaṃ daṭṭhabbaṃ.

"ইচ্চেবং সব্বথাপি" ইত্যাদি পদসমূহের অর্থ পূর্বেই বলা হয়েছে। "সহৈতুক কামাবচর কুশল বিপাক ক্রিয়া চিত্তানি" এখানে 'সহৈতুক' শব্দের গ্রহণ কুশল শব্দের সাথে সম্বন্ধযুক্ত হওয়ার ক্ষেত্রে সত্য প্রকাশক বিশেষণ (ভূতকথন বিশেষণ)। সেইজন্যই কুশলচিত্তসমূহের সংক্ষিপ্ত উপসংহারে তা গ্রহণ করা হয়নি। কিন্তু বিপাক ও ক্রিয়া শব্দের সাথে সম্বন্ধযুক্ত হওয়ার ক্ষেত্রে একে ব্যবচ্ছেদক বিশেষণ (পৃথককারী বিশেষণ) হিসেবে জানা উচিত।

[43] Vibhāvaniyaṃ pana

[৪৩] বিভাবনী টীকায় কিন্তু—

Sakkharakathalikaṃpi [Pg.55] macchagumbaṃpi tiṭṭhantaṃpi carantaṃpi passatīti suttapade viya idha yathālābha yojanāti vuttaṃ. Taṃ na sameti. Tatthahi sakkharakathalikaṃnāma nacaratīti yuttaṃ. Idhapana kusalaṃ sahetukaṃ nahotīti nayuttametanti.

"যেমন সূত্রপদে 'নুড়ি-পাথর, মাছের ঝাঁক স্থির থাকা বা চলাচল করা দেখে' বলা হয়েছে, তেমনি এখানেও প্রাপ্তি অনুসারে যোজনা করা উচিত"—এরূপ যা বলা হয়েছে, তা সংগতিপূর্ণ নয়। কারণ, সেই সূত্রে 'নুড়ি-পাথর চলাচল করে না'—এরূপ বলা যুক্তিযুক্ত। কিন্তু এখানে 'কুশলচিত্ত সহৈতুক হয় না'—এরূপ বলা কোনোভাবেই যুক্তিযুক্ত নয়, তা জানা উচিত।

46. Saṅgahagāthāyaṃ vedanā ñāṇa saṅkhāra bhedenāti vedanābhedena, ñāṇabhedena, saṅkhārabhedenaca. Tattha vedanā bhedenāti vedanābhedasiddhena cittabhedena, ñāṇabhedenāti ñāṇayogā yogasiddhenacittabhedena. Saṅkhārabhedenāti saṅkhārena vinā sahaca pavattapaccayagaṇabhedasiddhena cittabhedenāti attho. Idañhi samāsapadānaṃ sāmatthiyaṃ, yadidaṃ suviññātānaṃ nānāppakārānaṃ padatthānaṃ appakena byañjanena dīpanasamatthatāti.

৪৬. সংগ্রহগাথায় "বেদনা-জ্ঞান-সংস্কার ভেদে" বলতে বেদনার ভেদে, জ্ঞানের ভেদে এবং সংস্কারের ভেদে বোঝায়। সেখানে "বেদনা ভেদে" বলতে বেদনাভেদের দ্বারা সিদ্ধ চিত্তের ভেদকে বোঝায়; "জ্ঞান ভেদে" বলতে জ্ঞানের প্রয়োগ ও অপ্রয়োগের দ্বারা সিদ্ধ চিত্তের ভেদকে বোঝায়। "সংস্কার ভেদে" বলতে সংস্কার ব্যতীত এবং সংস্কারের সহিত উৎপন্ন প্রত্যয়সমূহের ভেদের দ্বারা সিদ্ধ চিত্তের ভেদকে বোঝায়—এটাই এর অর্থ। সমাসবদ্ধ পদসমূহের সামর্থ্য এটাই যে, অত্যন্ত সুপরিচিত ও নানাপ্রকার পদের অর্থকে অল্প ব্যঞ্জনের দ্বারা প্রকাশ করতে সমর্থ হওয়া।

[44] Etena vibhāvaniyaṃ

[৪৪] এর দ্বারা বিভাবনী টীকায়—

Sayaṃ abhinnānaṃ ñāṇasaṅkhārānaṃ bhedavacane cittassa bhedakara bhāve ca codanāya anokāsatā sādhitā hotīti.

নিজে অভিন্ন থাকা জ্ঞান ও সংস্কারের ভেদ কথনে এবং চিত্তের ভেদকারী হওয়ার বিষয়ে আপত্তির কোনো অবকাশ নেই—তা প্রমাণিত হয়েছে বলে জানা উচিত।

Tatrāyaṃ yojanā. Sahetu kāmāvacara puññapākakriyā vedanāñāṇasaṅkhārabhedena yathākkamaṃ chaca dvādasaca catuvīsati ca matāti. Etthaca –

সেখানে যোজনাটি এরূপ: সহৈতুক কামাবচর পুণ্য, বিপাক ও ক্রিয়াচিত্তসমূহ বেদনা, জ্ঞান ও সংস্কারের ভেদে যথাক্রমে ছয় প্রকার, বারো প্রকার এবং চব্বিশ প্রকার বলে জ্ঞাত হওয়া উচিত। এবং এখানে—

Vedanāñāṇasaṅkhāra, bhedenetāni aṭṭhadhā;

Puññapākakriyābhedā, catuvīsatividhā makā tipi.

"বেদনা, জ্ঞান ও সংস্কারের ভেদে এগুলো আট প্রকার এবং পুণ্য, বিপাক ও ক্রিয়ার ভেদে চব্বিশ প্রকার বলে জ্ঞাত হওয়া উচিত"—এরূপ বলা উচিত।

Vattabbā. Evañhi sati atthagatica visadā hoti. Upari vakkha, mānāhica saṅgahagāthāhi saddhiṃ sametīti.

এরূপ বলা হলে অর্থের গতিও স্পষ্ট ও নির্মল হয় এবং উপরে বর্ণিতব্য সংগ্রহগাথাসমূহের সাথেও সংগতিপূর্ণ হয়—তা জানা উচিত।

47. Kāmetiādi sabbesaṃ kāmacittānaṃ saṅgahagāthā. Tattha kāme kāmabhūmiyaṃ pākāni sahetukāhetukavasena sabbāni vipākacittāni tevīsa. Puññāpuññāni kusalākusalacittānica vīsati. Kriyāca sahetukāhetukavasena sabbāni kriyacittāni [Pg.56] pana ekādasa honti. Iccevaṃ sabbathāpi catuppaññāsa hontīti yojanā. Sabbathāti cettha visaddo lutta niddiṭṭho. Dhammasaṅgaṇiyaṃ vuttena sabbappakārenapi catuppaññāsaeva. Vibhaṅge vibhattena sabbappakārenapi catuppaññāsa evātiādinā tassa attho heṭṭhā vuttoyevāti.

৪৭. "কামে" ইত্যাদি বাক্যটি সমস্ত কামাবচর চিত্তের সংগ্রহগাথা। সেখানে "কামে" বলতে কামভূমিতে; বিপাকসমূহ সহৈতুক ও অহেতুক ভেদে সমস্ত বিপাকচিত্ত তেইশটি। পুণ্য ও অপুণ্য অর্থাৎ কুশল ও অকুশল চিত্তসমূহ বিশটি। এবং ক্রিয়াচিত্তসমূহ সহৈতুক ও অহেতুক ভেদে সমস্ত ক্রিয়াচিত্ত এগারোটি। এভাবে সর্বতোভাবে চুয়ান্নটি চিত্ত হয়—এটাই যোজনা। এখানে "সব্বথা" পদে 'অপি' শব্দ লুপ্ত অবস্থায় নির্দেশিত হয়েছে। ধর্মসঙ্গণীতে বর্ণিত সর্বপ্রকারেই চুয়ান্নটি এবং বিভঙ্গে বিভক্ত সর্বপ্রকারেই চুয়ান্নটি—ইত্যাদি প্রকারে সেই "সব্বথা" পদের অর্থ পূর্বেই বলা হয়েছে, তা জানা উচিত।

[45] Etena vibhāvaniyaṃ

[৪৫] এর দ্বারা বিভাবনী টীকায়—

Idha vuttānaṃ kusalādīnaṃ antogadhabhedavasena tassa atthavibhāvanā paṭisiddhā hoti.

এখানে বর্ণিত কুশল প্রভৃতির অন্তর্গত ভেদের প্রভাবে সেই "সব্বথা" পদের অর্থ প্রকাশ করা নিষিদ্ধ হয়েছে।

[46] Yañca vibhāvaniyaṃ

[৪৬] এবং বিভাবনী টীকায় যা—

Kāme bhaveti vuttaṃ. Taṃpi vicāretabbaṃ.

"কামে ভবে" বলা হয়েছে, তাও বিচার্য।

Bhavasaddo hi kusalākusalakammesu kammanibbattesuca vipāka kaṭattārūpesu vattamāno abhidhamme diṭṭho. Na tadaññesu nāmarūpadhammesūthi. Bhūmipariyāyoca idha kāmasaddo. Bhūmītica sahokāso indriyā nindriyabaddhadhammasamūho vuccatīti kāme kāmabhūmiyanti ayamattho daṭṭhabbo. Bhavotivā bhūmieva vuccati suttantapariyāyena bhavanti ettha sattā saṅkhārācāti katvā. Esanayo paratthapīti.

কারণ, 'ভব' শব্দ কুশল ও অকুশল কর্মে এবং কর্মোৎপন্ন বিপাক ও কটত্তারূপে প্রযুক্ত হতে অভিধর্মে দেখা যায়; তা ছাড়া অন্য নাম-রূপ ধর্মে প্রযুক্ত হতে দেখা যায় না—তা জানা উচিত। এবং এখানে 'কাম' শব্দ ভূমির পর্যায়বাচক। 'ভূমি' বলতে উৎপত্তিস্থলসহ ইন্দ্রিয়বদ্ধ ও অনিন্দ্রিয়বদ্ধ ধর্মসমূহের সমষ্টিকে বোঝায়। অতএব, "কামে" বলতে "কামভূমিতে"—এই অর্থই যুক্তিযুক্ত বলে জানা উচিত। অথবা সূত্রান্তের পর্যায় অনুসারে 'ভব' বলতে ভূমিও বোঝায়, কারণ এখানে সত্ত্ব ও সংস্কারসমূহ উৎপন্ন হয়। পরবর্তী স্থানসমূহেও এই একই নিয়ম প্রযোজ্য—তা জানা উচিত।

Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa

এভাবে অভিধম্মত্থসঙ্গহের পরমার্থদীপনী নামক—

Catutthavaṇṇanāya kāmacittassa

চতুর্থ ব্যাখ্যার কামাবচর চিত্তের—

Paramatthadīpanā niṭṭhitā.

পরমার্থদীপনী সমাপ্ত হলো।

48. Evaṃ kāmacittasaṅgahaṃ dassetvā idāni yathānuppattaṃ rūpacittasaṅgahaṃ dassento vitakkavicārapītisukhekaggatāsahitantiādimāha. Vitakkoca vicāroca pītica sukhañca ekaggatācāti dvando. Tāhi sahitanti samāso. Vitakkavicārapītisukhe kaggatā saṅkhātenasamuditenapathamajjhānena sampayuttaṃkusalacittaṃ pathamajjhānakusalacittaṃ. Tattha kenaṭṭhenapathamaṃ, kenaṭṭhenaca jhānanti. Ādito paṭipajjitabbattā pathamaṃ. Kasiṇādikassa ārammaṇassa aniccādilakkhaṇassaca upanijjhāyanato paccanīkadhammānañca jhāpanato dayhanato [Pg.57] jhānaṃ. Imesu dvīsu atthesu ekaggatāeva sāti sayayuttāti daṭṭhabbā. Sāhi ekattārammaṇasaṅkhāto eko aggokoṭikoṭṭhāsovā assāti atthena ekaggasaṅkhātassa cittassa tathāpavattane ādhipaccaguṇayogena ekaggatāti ca vuccati. Sāyeva cittaṃ nānārammaṇesu vikkhipituṃ adatvā ekasmiṃ yevārammaṇe paṭipakkhadhammānaṃ dūrībhāvena sammāca ādhiyati thapeti. Indriyānañca samabhāvaṃ katvā tattheva līnuddhaccābhāvāpādanena samañca ādhiyati thapetīti atthena samādhītica vuccati. Sāyevaca pāḷiyaṃ avikkhepo avisāhāro saṇṭhiti avaṭṭhitīti niddiṭṭhāti. Vitakkādayopi pana tassā sātisayaṃ upakārakattā jhānanteva vuttā. Tathā hi vitakko tāva cittaṃ thinamiddhavasena osakkituṃ adatvā daḷhaṃ ārammaṇābhimukhameva karoti. Ārammaṇābhiniropana lakkhaṇohi vitakko. Thina middhanīvaraṇassaca ujuppaṭipakkhoti. Vicāroca naṃ vicikicchāvasena saṃsappituṃ adatvā daḷhaṃ ārammaṇānubandhameva karoti. Ārammaṇānumajjanalakkhaṇo hi vicāro paññāpakatiko. Vicikicchānīvaraṇassaca ujuppaṭipakkhoti. Pītica cittaṃ byāpādavasena ukkaṇṭhituṃ adatvā ārammaṇe parituṭṭhameva karoti. Ārammaṇasaṃpi yāyanalakkhaṇā hi pīti. Byāpādanīvaraṇassaca ujuppaṭipakkhāti. Tathā sukhañca naṃ uddhacca kukkuccavasena avūpasamituṃ adatvā ārammaṇe laddhasātaṃ upabrūhitaṃ karoti. Sākalakkhaṇañhi sukhaṃ, uddhaccakukkuccanīvaraṇassaca ujuppaṭipakkhanti.

৪৮. এভাবে কামাবচর চিত্তের সংগ্রহ সংগ্রহ প্রদর্শন করে, এখন ক্রমানুসারে প্রাপ্ত রূপাবচর চিত্তের সংগ্রহ প্রদর্শন করতে গিয়ে "বিতর্কবিচারপীতিসুখেকগ্গতাসহিতং" ইত্যাদি বলেছেন। বিতর্ক, বিচার, প্রীতি, সুখ এবং একগ্রতা—এদের দ্বন্দ্ব সমাস করতে হবে। তাদের সহিত যুক্ত—এভাবে সমাস করতে হবে। বিতর্ক, বিচার, প্রীতি, সুখ ও একগ্রতা নামক সম্মিলিত প্রথম ধ্যানের সাথে সম্প্রযুক্ত কুশলচিত্তই হলো প্রথম ধ্যান কুশলচিত্ত। সেখানে কোন অর্থে 'প্রথম' এবং কোন অর্থে 'ধ্যান'? প্রথমে লাভ করতে হয় বলে একে 'প্রথম' বলা হয়। কসিণাদি আলম্বনকে এবং তার অনিত্যাদি লক্ষণকে নিবিড়ভাবে অনুধ্যান করার কারণে এবং প্রত্যনীক ধর্মসমূহকে দহন বা ভস্ম করার কারণে একে 'ধ্যান' বলা হয়। এই উভয় অর্থের মধ্যে একগ্রতাই অত্যন্ত উৎকৃষ্টভাবে যুক্ত বলে জানা উচিত। কারণ, এক আলম্বনরূপ এক অগ্র বা কোটি যার আছে—এই অর্থে একগ্রতা নামক চিত্তের সেই প্রকার প্রবৃত্তিতে আধিপত্য গুণের সংযোগের কারণে একে 'একগ্রতা' বলা হয়। সেই একগ্রতাই চিত্তকে নানা আলম্বনে বিক্ষিপ্ত হতে না দিয়ে, কেবল একটি আলম্বনেই প্রত্যনীক ধর্মসমূহের দূরীকরণের মাধ্যমে সম্যকভাবে স্থাপন করে। এবং ইন্দ্রিয়সমূহের সমতা বিধান করে সেখানেই লীনত্ব ও ঔদ্ধত্যের অভাব ঘটিয়ে সমভাবে স্থাপন করে—এই অর্থে একে 'সমাধি'ও বলা হয়। এবং পালিগ্রন্থেও একে 'অবিক্ষেপ', 'অবিসাহার', 'সংস্থিতি', 'অবস্থিতি' বলে নির্দেশ করা হয়েছে। বিতর্ক প্রভৃতিকেও সেই একগ্রতার অত্যন্ত উপকারক হওয়ার কারণে 'ধ্যান' বলেই অভিহিত করা হয়েছে। তথাহি—বিতর্ক প্রথমত চিত্তকে স্ত্যান-মিদ্ধের প্রভাবে অবসন্ন হতে না দিয়ে দৃঢ়ভাবে আলম্বন অভিমুখী করে। আলম্বনে চিত্তকে অর্পণ করা বা স্থাপন করাই বিতর্কের লক্ষণ। এবং তা স্ত্যান-মিদ্ধ নিবারণের প্রত্যক্ষ প্রতিপক্ষ বলে জানা উচিত। বিচারও চিত্তকে বিচিকিৎসার প্রভাবে ইতস্তত বিচরণ করতে না দিয়ে দৃঢ়ভাবে আলম্বনে অনুবন্ধিত রাখে। আলম্বনকে বারবার অনুমার্জন করাই বিচারের লক্ষণ, যা প্রজ্ঞাস্বভাবযুক্ত। এবং তা বিচিকিৎসা নিবারণের প্রত্যক্ষ প্রতিপক্ষ বলে জানা উচিত। প্রীতিও চিত্তকে ব্যাপাদের প্রভাবে উৎকণ্ঠিত হতে না দিয়ে আলম্বনে পরিতুষ্ট রাখে। আলম্বনকে ভালোবাসাই প্রীতির লক্ষণ। এবং তা ব্যাপাদ নিবারণের প্রত্যক্ষ প্রতিপক্ষ বলে জানা উচিত। তেমনি সুখও চিত্তকে ঔদ্ধত্য-কৌকৃত্যের প্রভাবে অশান্ত হতে না দিয়ে আলম্বনে প্রাপ্ত আস্বাদকে পরিপুষ্ট করে। আস্বাদন বা সুখকর অনুভূতিই সুখের লক্ষণ, এবং তা ঔদ্ধত্য-কৌকৃত্য নিবারণের প্রত্যক্ষ প্রতিপক্ষ বলে জানা উচিত।

Upekkhāca santasabhāvattā sukheeva saṅgahitāti. Evaṃ karontāca te dhammā tasmiṃ ārammaṇe tassa cittassa suṭṭhu ekaggabhāvatthāyaca honti. Ekaggabhāvotica ekaggatāyeva. Sāca ekaggatā tehi dhammehi tathā anuggahitā suṭṭhu balavatī hutvā sayaṃ kāmacchandavasena nānārammaṇesu cittavidhāvanaṃ nīvāretvā kasiṇanimittādike tasmiṃ ārammaṇe niccalaṃ ṭhatvā taṃārammaṇaṃ upagantvā nijjhāyati oloketi. Tasmā te sabbepi dhammā upanijjhāyanaṭṭhenapi jhānanti vuttāti. Tesuca tathā pavattamānesu [Pg.58] tappaccanīkā nīvaraṇadhammā okāsaṃ alabhitvā manasmiṃpi pariyuṭṭhituṃ nasakkonti. Jhāpitānāma honti. Tasmā te paccanīkajjhāpanaṭṭhenapi jhānanti vuttāti. Evaṃ santepi yasmā jhāna magga sambodhisaṅkhātesu tīsu ṭhānesu dhammasāmaggī padhānaṃ hoti. Aṅgānaṃ samaggabhāveeva appanāpattivasena upanijjhāya nādi kiccasaṃsiddhito. Yasmāca ete dhammā vuttanayena visuṃvisuṃ attano kiccaṃ karontāpi cittassa ārammaṇe niccalappavatti saṅkhātaṃ ekameva upanijjhānakiccaṃ sādhenti. Tasmā rathaṅgānaṃ samudāyeeva rathavohāroviya tesaṃ samudāyeeva jhāna vohāro siddhoti veditabbo. Aparepana pañcannaṃpi tesaṃ ārammaṇābhiniropanādīni yathāsakaṃ kiccāniyeva visuṃ visuṃ upanijjhānakiccānināma hontīti paṭṭhāne jhānapaccayaṃ patvā sabbepete visuṃ visuṃ jhānapaccayaṃ sādhentiyeva. Tasmā te visuṃ visuṃpi jhānāniyeva hontīti sakkā vattuṃ. Yathāca pañcaṅgikaṃ sīlaṃ dasaṅgikaṃ sīlanti ettha pañcasamuditādīni tesaṃ sīlānaṃ pañcaṅgikā dināmalābhasseva kāraṇāni honti. Na sīlabhāvassa. Na hi pāṇātipātā veramaṇādikaṃ ekaṃpi samānaṃ sīlaṃnāma na hotīti. Evamevaṃ idhapi pañcasamuditādīni pañcaṅgikādi bhāvasseva pathamajjhānādi bhāvassevaca kāraṇāni. Napana jhānabhāvassāti nasakkā viññātuṃ. Itarathā jhānapaccaye jhānaṅgāni paccaniyāniyeva siyuntipi vadanti. Ettāvatā satipi imassa cittassa phassādīhipi sahitabhāve tesaṃ tathāvidhakiccavisesābhāvā idha aggahaṇantipi siddhaṃ nahotīti. Vicārapītisukhekaggatā saṅkhātena dutīyajjhānena sampayuttaṃ kusalacittaṃ dutīyajjhāna kusalacittaṃ, evaṃ sesesupi.

এবং উপেক্ষা শান্তস্বভাবযুক্ত হওয়ার কারণে সুখের মধ্যেই পরিগৃহীত হয়েছে—এরূপ জানা উচিত। এবং এভাবে কার্য সম্পাদনকারী সেই ধর্মসমূহ সেই আলম্বনে সেই চিত্তের সম্যক একগ্রতার জন্য প্রযুক্ত হয়। একগ্রভাব বলতে একগ্রতাই। এবং সেই একগ্রতা সেই ধর্মসমূহ দ্বারা সেভাবে অনুগৃহীত হয়ে অত্যন্ত বলবান হয়ে নিজে কামচ্ছন্দের প্রভাবে নানা আলম্বনে চিত্তের ধাবমানতাকে নিবারণ করে কসিণ-নিমিত্তাদি সেই আলম্বনে নিশ্চলভাবে অবস্থানপূর্বক সেই আলম্বনের নিকটবর্তী হয়ে অনুধ্যান করে বা অবলোকন করে। অতএব, সেই সমস্ত ধর্মই অনুধ্যান অর্থে 'ধ্যান' বলে অভিহিত হয়েছে—তা জানা উচিত। এবং সেগুলো সেভাবে প্রবর্তিত হলে তাদের প্রত্যনীক নিবারণ ধর্মসমূহ কোনো সুযোগ না পেয়ে মনের মধ্যেও জাগ্রত হতে পারে না। সেগুলো দগ্ধ হয়েছে বলা যায়। অতএব, প্রত্যনীক দহন অর্থেও সেগুলো 'ধ্যান' বলে অভিহিত হয়েছে—তা জানা উচিত। এরূপ হলেও যেহেতু ধ্যান, মার্গ ও সম্বোধি নামক তিনটি স্থানে ধর্মসামগ্রীই প্রধান হয়। কারণ, অঙ্গসমূহের ঐক্য থাকলেই অর্পণা প্রাপ্তির মাধ্যমে অনুধ্যানাদি কার্যের সিদ্ধি ঘটে। এবং যেহেতু এই ধর্মসমূহ বর্ণিত নিয়মে পৃথক পৃথকভাবে নিজের কার্য সম্পাদন করলেও চিত্তের আলম্বনে নিশ্চল প্রবৃত্তি নামক একটিই অনুধ্যান কার্য সম্পন্ন করে। অতএব, রথের অঙ্গসমূহের সমষ্টিতেই যেমন 'রথ' ব্যবহার সিদ্ধ হয়, তেমনি তাদের সমষ্টিতেই 'ধ্যান' ব্যবহার সিদ্ধ হয়—তা জানা উচিত। অন্য আচার্যগণ অবশ্য বলেন যে, সেই পাঁচটিরই আলম্বনে চিত্ত স্থাপন প্রভৃতি নিজ নিজ কার্যই পৃথক পৃথকভাবে অনুধ্যান কার্য নামে অভিহিত হয়; তাই পট্ঠানে ধ্যানপ্রত্যয় প্রাপ্ত হলে এই সমস্তই পৃথক পৃথকভাবে ধ্যানপ্রত্যয় সম্পন্ন করে। অতএব, সেগুলো পৃথক পৃথকভাবেও ধ্যানই হয়—এরূপ বলা যায়। যেমন 'পঞ্চাঙ্গিক শীল', 'দশাঙ্গিক শীল' এখানে পঞ্চসমষ্টি প্রভৃতি সেই শীলসমূহের পঞ্চাঙ্গিকাদি নাম লাভের কারণ হয়, শীলত্বের কারণ হয় না। কারণ, প্রাণাতিপাত বিরতি প্রভৃতি একটি হলেও তা শীল নয়—এমন নয়, তা শীলই হয়—তা জানা উচিত। তদ্রূপ এখানেও পঞ্চসমষ্টি প্রভৃতি পঞ্চাঙ্গিকাদি ভাবের এবং প্রথম ধ্যানাদি ভাবেরই কারণ হয়, ধ্যানত্বের কারণ হয় না—এরূপ জানা অসম্ভব নয়, বরং সম্ভবই। অন্যথা ধ্যানপ্রত্যয়ে ধ্যানাঙ্গসমূহ প্রত্যনীকই হতো—এরূপও তারা বলেন। এতদ্বারা এই চিত্তের স্পর্শ প্রভৃতির সাথে সহজাত ভাব থাকলেও তাদের সেই প্রকার বিশেষ কার্যের অভাবের কারণে এখানে তাদের গ্রহণ না করাও সিদ্ধ হয়—তা জানা উচিত। বিচার, প্রীতি, সুখ ও একগ্রতা নামক দ্বিতীয় ধ্যানের সাথে সম্প্রযুক্ত কুশলচিত্তই হলো দ্বিতীয় ধ্যান কুশলচিত্ত; অবশিষ্ট চিত্তসমূহের ক্ষেত্রেও অনুরূপ।

49. Ettha siyā. Kenapana imesaṃ jhānānaṃ aṅgabhedo katoti. Puggalajjhāsayena katoti. Yohi vitakkasahāyo hutvā pañcaṅgikaṃ pathamajjhānaṃ uppādetvā tattha vasībhāvaṃ katvā punavitakke nibbindati. Tassa vitakkaṃ samatikkamitvā avitakkaṃ caturaṅgikaṃ jhānaṃ adhigantuṃ ajjhāsayo saṇṭhāti. Tadā so [Pg.59] tameva pathamajjhānaṃ pādakabhāvatthāya daḷhaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya tena ajjhāsayena saheva punabhāvanaṃ anuyuñjanto avitakkaṃ caturaṅgikaṃ jhānaṃ adhigacchati. Tattha sā bhāvanāsayaṃ vitakkayuttāpi tena ajjhāsayena paribhāvitattā vitakkavirāga bhāvanānāma hoti. Tassā bhāvanāya. Balena taṃ jhānaṃ uppajja mānaṃ avitakkaṃ caturaṅgikaṃ uppajjati. Sesajjhānādhigamesupi esevanayoti. Evaṃ puggalajjhāsayena tesaṃ jhānānaṃ aṅgabhedo katoti veditabbo. Etthaca uttaruttarajjhānā dhigamane pādakabhāvatthāya purimapurimajjhānassa samāpajjanaṃ avassaṃ icchitabbaṃ. Heṭṭhimaṃ heṭṭhimaṃ paguṇajjhānaṃ uparimassa uparimassa padaṭṭhānaṃ hotīti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Ajjhāsayabalenapana uttarajjhānaṃ uppajjamānaṃ pādakajjhānasadisaṃ nahoti. Pādakajjhānatohi puggalajjhāsayova balavataro. Tenāha bhagavā ijjhati bhikkhave sīlavato cetopaṇidhi visuddhattāti. Ayañca attho upari lokuttaracittaṃ patvā āvi bhavissatīti.

৪৯. এই বিষয়ে আপত্তি (প্রশ্ন) হতে পারে—কিন্তু কিসের দ্বারা এই ধ্যানসমূহের অঙ্গভেদ (অঙ্গবিভাগ) করা হয়েছে? উত্তর হলো—পুদ্গলের (ব্যক্তির) অভিপ্রায়ের দ্বারা করা হয়েছে। কারণ, যে ব্যক্তি বিতর্ক-সহায় হয়ে পঞ্চাঙ্গিক প্রথম ধ্যান উৎপন্ন করে, তথায় বশীভাব (দক্ষতা) লাভ করে পুনরায় বিতর্কে নির্বেদ (বিরক্তি) প্রাপ্ত হন, তাঁর বিতর্ক অতিক্রম করে বিতর্কহীন চতুরঙ্গিক ধ্যান লাভ করার অভিপ্রায় প্রতিষ্ঠিত হয়। তখন তিনি সেই প্রথম ধ্যানকেই পাদভূমি (পাদক) করার উদ্দেশ্যে দৃঢ়ভাবে সমাপত্তি লাভ করে, তা থেকে উঠে সেই অভিপ্রায়ের সাথেই পুনরায় ভাবনায় নিয়োজিত হয়ে বিতর্কহীন চতুরঙ্গিক ধ্যান লাভ করেন। সেখানে সেই ভাবনা স্বয়ং বিতর্কযুক্ত হলেও, সেই অভিপ্রায়ের দ্বারা অতিশয় ভাবিত হওয়ার কারণে 'বিতর্ক-বিরাগ ভাবনা' নামে অভিহিত হয়। সেই ভাবনার বলে যখন সেই ধ্যান উৎপন্ন হতে থাকে, তখন বিতর্কহীন চতুরঙ্গিক ধ্যান উৎপন্ন হয়। অবশিষ্ট ধ্যানসমূহ লাভের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম জানতে হবে। এভাবে পুদ্গলের অভিপ্রায়ের দ্বারা সেই ধ্যানসমূহের অঙ্গভেদ করা হয়েছে বলে জানতে হবে। এবং এই বিষয়ে উত্তরোত্তর (উচ্চতর) ধ্যান লাভের ক্ষেত্রে পাদভূমি করার উদ্দেশ্যে পূর্ব পূর্ব ধ্যানের সমাপত্তি লাভ করা অবশ্যই আবশ্যক। 'নিম্ন নিম্ন অভ্যস্ত ধ্যান উচ্চতর ধ্যানের নিকটতম কারণ (পদস্থান) হয়'—এটি অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে। কিন্তু অভিপ্রায়ের বলে উৎপন্ন হওয়া উচ্চতর ধ্যান পাদক ধ্যানের সদৃশ হয় না। কারণ পাদক ধ্যান অপেক্ষা পুদ্গলের অভিপ্রায়ই অধিক বলবান। সেইজন্যই ভগবান বলেছেন—'হে ভিক্ষুগণ, শীলবানের চিত্তের প্রণিধান বিশুদ্ধতার কারণে সমৃদ্ধ (পূর্ণ) হয়।' এবং এই অর্থটি পরবর্তীতে লোকোত্তর চিত্তের বর্ণনায় স্পষ্ট হবে।

50. Ettha siyā. Kasmā idha saṅkhārabhedo navuttoti. Pāḷiyameva avuttattā. Kasmāca so pāḷiyaṃ avuttoti. Paṭipadā bhedavacaneneva siddhattāti. Tathāhi sabbesaṃpi lokiya lokuttarajjhānānaṃ sukhappaṭipadabhāve siddhe asaṅkhārikabhāvo siddhoyeva hoti. Dukkhappaṭipadabhāveca siddhe tesaṃ sasaṅkhārikabhāvo siddhoyeva hotīti. Kathaṃ viññāyatīti ce. Aṭṭhakathādassanato. Vuttañhetaṃ aṭṭhasāliniyaṃ -

৫০. এই বিষয়ে আপত্তি হতে পারে—কেন এখানে (রূপাবচর চিত্তে) সংস্কারভেদ (সসংস্কার-অসংস্কার ভেদ) বলা হয়নি? উত্তর—পালিতেই তা বলা না হওয়ার কারণে বলা হয়নি। এবং কেন তা পালিতে বলা হয়নি? উত্তর—প্রতিপদা-ভেদের (পদ্ধতি-ভেদের) বর্ণনার দ্বারাই তা সিদ্ধ হওয়ার কারণে। কারণ, সমস্ত লৌকিক ও লোকোত্তর ধ্যানের সুখ-প্রতিপদা ভাব সিদ্ধ হলে অসংস্কারিক ভাব সিদ্ধই হয়, এবং দুঃখ-প্রতিপদা ভাব সিদ্ধ হলে তাদের সসংস্কারিক ভাব সিদ্ধই হয়—এটি জানতে হবে। এটি কীভাবে জানা যায়? যদি এমন জিজ্ঞাসা করা হয়—অট্ঠকথা দেখার মাধ্যমে (জানা যায়)। কারণ অট্ঠসালিনীতে এটি বলা হয়েছে—

Yo ādito kilese vikkhambhento dukkhena sasaṅkhārena sappayogena kilamanto vikkhambheti. Tassa dukkhā paṭipadā hoti. Yo kilese vikkhambhento sukhena akilamanto vikkhambheti. Tassa sukhāpaṭipadā hotīti.

যে ব্যক্তি আদিতে (শুরুতে) ক্লেশসমূহকে দমন করার সময় দুঃখের সাথে, সংস্কারের (প্রচেষ্টার) সাথে, প্রয়োগের সাথে ক্লান্ত হয়ে দমন করেন, তাঁর দুঃখ-প্রতিপদা হয়। যে ব্যক্তি ক্লেশসমূহকে দমন করার সময় সুখের সাথে, ক্লান্ত না হয়ে দমন করেন, তাঁর সুখ-প্রতিপদা হয়।

Tathā sammohavinodanī visuddhimaggesupīti. Etthaca pubbavākye dukkhena sasaṅkhārena sappayogenāti diṭṭhattā paravākyepi sukhe na asaṅkhārena appayogenāti diṭṭhameva hoti. Tattha sasaṅkhārena [Pg.60] sappayogenāti saṅkhārappayogasahitena kāmādīnavadassanādinā paccayagaṇenāti attho. Etena sabbesaṃ dukkhappaṭipadajjhānānaṃ sasaṅkhārikabhāvo vutto hoti. Asaṅkhārena appayogenāti saṅkhārappayogarahitena teneva paccayagaṇena. Etena sabbesaṃ sukhappaṭipadajjhānānaṃ asaṅkhārikabhāvo vutto hotīti. Khippābhiññajjhānānaṃpihi dukkhappaṭipadabhāve sati sasaṅkhārikatāva viññāyati. Dandhabhiññajjhānānaṃpi sukhappaṭipadabhāve sati asaṅkhārikatāva viññāyatīti. Yadievaṃ paṭipadārahitānaṃ magga siddhaupapattisiddhajjhānānaṃ kathaṃ saṅkhārabhedo siddhoti. Tesaṃpi vaḷañjanakāle samāpattippaṭibandhakānaṃ paccayānaṃ sannihitā sannihitavasena dukkhasukhappaṭipadabhāvasambhavo hotiyevāti. Tattha maggasiddhajjhānaṃnāma suddhavipassanāyānikānaṃ maggappaṭilābhena saheva siddhajjhānaṃ. Taṃ duvidhaṃ heṭṭhimamaggasiddhaṃ, arahattamaggasiddhanti. Tattha mahāsamayasutte āgatānaṃ pañcasatānaṃ bhikkhūnaṃ jhānaṃ heṭṭhima maggasiddhaṃ. Ānandattherassa jhānaṃ arahattamaggasiddhaṃ. Yaṃpi anāgāmīnaṃ ajānantānaññeva satthena hanitvā sahasā marantānaṃ uppannaṃ. Taṃpi maggasiddhagatikaṃ. Yopana aṭṭhasamāpattiyo bhāvetvā aññatarasmiṃ rūpi brahmaloke nibbatti. Tassa tā samāpatti yo tattha pākatikāeva honti. Idaṃ upapattisiddhanti. Ekasmiṃ bhavepi hi laddhajjhānāni vaḷañjanakāle sannihitapaccayavasena nānāpaṭipadāyuttāni hontīti. Jhānuppattippaṭipadā rahitattāvā asaṅkhārikajjhānesu tesaṃ saṅgaho yutto siyāti. Apica, nettipāḷiyaṃ sabbesaṃ lokiya lokuttarasamādhīnaṃ saṅkhārabhedo sarūpatova niddiṭṭho. Yathāha-dve samādhayo sasaṅkhāro samādhi asaṅkhāro samādhīti. Aṭṭhakathāyañca sukhappaṭipadā pubbakānaṃ dvinnaṃ dandhābhiññakhippābhiññasamādhīnaṃ asaṅkhārabhāvo dukkhappaṭipadā pubbakānaṃ dvinnaṃ sasaṅkhārabhāvoca vuttoti. Ettāvatā sabbesaṃ mahaggatalokuttarajjhānacittānaṃ asaṅkhārika sasaṅkhārikavasena visuṃ visuṃ duvidhabhāvo siddho hoti. Yasmāpana ayaṃ saṅkhāravohāro akusalānaṃpi sādhāraṇo. Paṭipadāvohāropana [Pg.61] visesena paṭipattidhammesveva pākaṭo. Mahaggata lokuttaradhammāca ekantaṃ paṭipattidhammāeva. Tasmā tesaṃ bhedaṃ saṅkhāravasena avatvā paṭipadāvaseneva dhammasaṅgaṇi pāḷiyaṃpi vuttoti daṭṭhabbo. Ayamettha paramatthadīpanā.

তেমনি সম্মোহবিনোদনী ও বিশুদ্ধিমার্গেও জানতে হবে। এবং এখানে পূর্ববর্তী বাক্যে 'দুঃখের সাথে, সংস্কারের সাথে, প্রয়োগের সাথে' এটি দেখা যাওয়ার কারণে পরবর্তী বাক্যেও 'সুখের সাথে, অসংস্কারের সাথে, অপ্রয়োগের সাথে' এটি দৃষ্টই হয়। সেখানে 'সংস্কারের সাথে, প্রয়োগের সাথে' বলতে সংস্কার ও প্রয়োগের সহিত কামের দোষ দর্শন আদি কারণসমূহের সমষ্টিকে বোঝায়—এটিই অর্থ। এর দ্বারা সমস্ত দুঃখ-প্রতিপদা ধ্যানের সসংস্কারিক ভাব বলা হয়েছে। 'অসংস্কারের সাথে, অপ্রয়োগের সাথে' বলতে সংস্কার ও প্রয়োগ রহিত সেই একই কারণসমূহের সমষ্টিকে বোঝায়। এর দ্বারা সমস্ত সুখ-প্রতিপদা ধ্যানের অসংস্কারিক ভাব বলা হয়েছে—এটি জানতে হবে। কারণ ক্ষিপ্রাভিজ্ঞা ধ্যানসমূহেরও দুঃখ-প্রতিপদা ভাব হলে সসংস্কারিকতাই জানা যায়। এবং দন্ধাভিজ্ঞা ধ্যানসমূহেরও সুখ-প্রতিপদা ভাব হলে অসংস্কারিকতাই জানা যায়—এটি জানতে হবে। যদি এমন হয়, তবে প্রতিপদা-রহিত মার্গসিদ্ধ ও উপপত্তিসিদ্ধ ধ্যানসমূহের কীভাবে সংস্কারভেদ সিদ্ধ হয়? উত্তর—তাদেরও ভোগের (ব্যবহারের) সময়ে সমাপত্তির অন্তরায় সৃষ্টিকারী কারণসমূহের নিকটবর্তী হওয়া বা না হওয়ার কারণে দুঃখ ও সুখ-প্রতিপদা ভাবের সম্ভাবনা হয়েই থাকে—এটি জানতে হবে। সেখানে মার্গসিদ্ধ ধ্যান বলতে শুদ্ধ-বিপশ্যনাযানিক পুদ্গলদের মার্গ লাভের সাথেই উৎপন্ন ধ্যানকে বোঝায়। তা দুই প্রকার: নিম্নমার্গসিদ্ধ এবং অর্হত্ত্বমার্গসিদ্ধ। সেখানে মহাসময় সূত্রে বর্ণিত পাঁচশত ভিক্ষুর ধ্যান হলো নিম্নমার্গসিদ্ধ। স্থবির আনন্দের ধ্যান হলো অর্হত্ত্বমার্গসিদ্ধ। এবং অনাগামী পুদ্গলদের অজান্তেই অস্ত্রের দ্বারা আঘাতপ্রাপ্ত হয়ে সহসা মৃত্যুবরণ করার সময় যে ধ্যান উৎপন্ন হয়, তাও মার্গসিদ্ধের পর্যায়ভুক্ত। আর যে ব্যক্তি অষ্ট সমাপত্তি ভাবনা করে কোনো এক রূপী ব্রহ্মলোকে উৎপন্ন হন, তাঁর সেই সমাপত্তিসমূহ সেখানে স্বাভাবিকই থাকে। একে উপপত্তিসিদ্ধ ধ্যান বলে জানতে হবে। কারণ একটি ভবেও লাভ করা ধ্যানসমূহ ভোগের সময়ে নিকটবর্তী কারণের প্রভাবে বিভিন্ন প্রতিপদাযুক্ত হয়ে থাকে—এটি জানতে হবে। অথবা ধ্যান উৎপত্তির প্রতিপদা রহিত হওয়ার কারণে অসংস্কারিক ধ্যানসমূহের মধ্যে তাদের সংগ্রহ (অন্তর্ভুক্তি) যুক্তিসঙ্গত হতে পারে—এটি জানতে হবে। তাছাড়া, নেত্তি পালিতে সমস্ত লৌকিক ও লোকোত্তর সমাধির সংস্কারভেদ স্বরূপত নির্দেশ করা হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—'দুইটি সমাধি: সসংস্কার সমাধি ও অসংস্কার সমাধি।' এবং অট্ঠকথাতেও সুখ-প্রতিপদা পূর্বগামী দন্ধাভিজ্ঞা ও ক্ষিপ্রাভিজ্ঞা নামক দুটি সমাধির অসংস্কার ভাব এবং দুঃখ-প্রতিপদা পূর্বগামী দুটি সমাধির সসংস্কার ভাব বলা হয়েছে। এই পর্যন্ত আলোচনার দ্বারা সমস্ত মহদ্গত ও লোকোত্তর ধ্যানচিত্তের অসংস্কারিক ও সসংস্কারিক ভেদে পৃথক পৃথকভাবে দুই প্রকার ভাব সিদ্ধ হয়। কিন্তু যেহেতু এই 'সংস্কার' পরিভাষাটি অকুশলসমূহের ক্ষেত্রেও সাধারণ (প্রযোজ্য), কিন্তু 'প্রতিপদা' পরিভাষাটি বিশেষভাবে প্রতিপত্তি (সাধন) ধর্মসমূহের ক্ষেত্রেই প্রকট (পরিচিত), এবং মহদ্গত ও লোকোত্তর ধর্মসমূহ একান্তই প্রতিপত্তি ধর্ম, সেইজন্য তাদের ভেদ সংস্কারের দ্বারা না বলে প্রতিপদার দ্বারাই ধম্মসঙ্গণী পালিতেও বলা হয়েছে বলে দেখতে হবে। এটি এখানে পরমার্থদীপনী (পরমার্থ প্রকাশকারী ব্যাখ্যা)।

51. [47] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ

৫১. [৪৭] বিভাবনীতে (অভিধম্মত্থবিভাবনী টীকায়) যা বলা হয়েছে—

‘‘Sabbassapi jhānassa parikammasaṅkhātapubbābhisaṅkhārena vinā kevalaṃ adhikāravasena anuppajjanato asaṅkhārikantipi. Adhikārenaca vinā kevalaṃ parikammābhisaṅkāravaseneva anuppajjanato sasaṅkhārikantipi nasakkā vattu’’nti vuttaṃ. Tattha parikammasaṅkhāta.La. Asaṅkhārikantipi nasakkā vattunti idaṃ tāva nayujjati.

“পরিকর্ম নামক পূর্ব-অভিসংস্কার ব্যতীত কেবল অধিকারের (পূর্ব অভ্যাসের) বলে কোনো ধ্যানের উৎপত্তি না হওয়ার কারণে তাকে 'অসংস্কারিক' বলা যায় না; এবং অধিকার ব্যতীত কেবল পরিকর্ম-অভিসংস্কারের বলে ধ্যানের উৎপত্তি না হওয়ার কারণে তাকে 'সসংস্কারিক'ও বলা যায় না”—যা বলা হয়েছে। সেখানে “পরিকর্ম নামক... অসংস্কারিকও বলা যায় না”—এই কথাটি প্রথমত যুক্তিসঙ্গত নয়।

Na hi parikammasaṅkhāta pubbābhisaṅkhāro imasmiṃ saṅkhārabhede saṅkhāro evanāma hoti. Kasmā, jhānuppattiyā pakatipaccaya bhūtattā, tathāhi loke sāsaneca sabbaṃpi kusalākusala kammaṃ attano anurūpena parikammasaṅkhāta pubbābhisaṅkhārena vinā uppannaṃnāma natthi. Antamaso ālopabhikkhādānamattaṃpīti. Yañca cittaṃ yena attano anurūpena parikammasaṅkhātapubbā bhisaṅkhārena vinā na uppajjati. So tassa cittassa pakatipaccayagaṇeevaanto gadho hoti. Jhānānica lokiya lokuttara bhūtāni sabbāni attano anurūpena parikammasaṅkhāta pubbabhāgabhāvanā bhisaṅkhārena vinā uppannānināma natthīti so tesaṃ pakatipaccayagaṇesueva antogadho hotīti. Itarathā sabbaṃpi kusalākusala kammaṃ asaṅkhārikaṃ nāmanatthīti āpajjatīti.

কারণ পরিকর্ম নামক পূর্ব-অভিসংস্কার এই সংস্কারভেদের ক্ষেত্রে 'সংস্কার' নামে অভিহিত হয় না। কেন? কারণ তা ধ্যান উৎপত্তির স্বাভাবিক কারণ (প্রকৃতি প্রত্যয়)। কারণ লোকে এবং শাসনে (ধর্মশাসনে) সমস্ত কুশল ও অকুশল কর্মই নিজের অনুরূপ পরিকর্ম নামক পূর্ব-অভিসংস্কার ব্যতীত উৎপন্ন হয়েছে এমন কোনো বিষয় নেই। এমনকি অত্যন্ত সামান্য এক গ্রাস ভিক্ষাদানও নিজের অনুরূপ পরিকর্ম নামক পূর্ব-অভিসংস্কার ব্যতীত উৎপন্ন হয় না—এটি জানতে হবে। এবং যে চিত্ত নিজের অনুরূপ যে পরিকর্ম নামক পূর্ব-অভিসংস্কার ব্যতীত উৎপন্ন হয় না, তা সেই চিত্তের স্বাভাবিক কারণসমূহের (প্রকৃতি প্রত্যয় সমষ্টির) মধ্যেই অন্তর্ভুক্ত হয়। লৌকিক ও লোকোত্তর সমস্ত ধ্যানও নিজের অনুরূপ পরিকর্ম নামক পূর্বভাগ ভাবনা-অভিসংস্কার ব্যতীত উৎপন্ন হয়েছে এমন কোনো বিষয় নেই, তাই তা সেই ধ্যানচিত্তসমূহের স্বাভাবিক কারণসমূহের মধ্যেই অন্তর্ভুক্ত—এটি জানতে হবে। অন্যথা (যদি তা না মানা হয়), তবে কোনো কুশল বা অকুশল কর্মই 'অসংস্কারিক' নামে থাকবে না—এমন আপত্তি এসে পড়ে। এটি জানতে হবে।

[48] Yañca tattha

[৪৮] এবং সেখানে যা বলা হয়েছে—

Adhikārenaca vinā kevalaṃ.La. Sasaṅkhārikantipi nasakkā vattunti vuttaṃ. Taṃpi na yujjatiyeva.

“এবং অধিকার ব্যতীত কেবল... সসংস্কারিকও বলা যায় না”—যা বলা হয়েছে। তাও যুক্তিসঙ্গত নয়।

Na hi lokiyajjhānānināma adhikārena vinā nuppajjantīti atthi. Kevalaṃpana pubbe samathakammesu katādhikārassa sukhappaṭipadajjhānaṃ uppajjati. Akatādhikārassapana dukkhappaṭipadajjhānanti evameva aṭṭhakathāsu [Pg.62] āgataṃ. Vuttañhi tattha yoca samathe akatādhikāro. Tassa dukkhā paṭipadā hoti. Katādhikārassasukhāti. Apica, purimabhave siddhaṃ adhikāraṃ gahetvā idha saṅkhārabhedavicāraṇāpi nayuttāeva. Kusalakriyajjhānesu hi sanni hitapaccayavaseneva tabbicāraṇā yuttāti.

কারণ লৌকিক ধ্যানসমূহ অধিকার ব্যতীত উৎপন্ন হয় না—এমন কোনো নিয়ম নেই। কেবল পূর্বে সমথ কর্মসমূহে কৃত-অধিকার (অভ্যাস) সম্পন্ন ব্যক্তির সুখ-প্রতিপদা ধ্যান উৎপন্ন হয়। কিন্তু অকৃত-অধিকার ব্যক্তির দুঃখ-প্রতিপদা ধ্যান উৎপন্ন হয়—এভাবেই অট্ঠকথাসমূহে এসেছে। কারণ সেখানে বলা হয়েছে—'যে ব্যক্তি সমথ বিষয়ে অকৃত-অধিকার, তাঁর দুঃখ-প্রতিপদা হয়; আর যিনি কৃত-অধিকার, তাঁর সুখ-প্রতিপদা হয়।' তাছাড়া, পূর্ব ভবে অর্জিত অধিকারকে গ্রহণ করে এখানে সংস্কারভেদ বিচার করাও যুক্তিসঙ্গত নয়। কারণ কুশল ও ক্রিয়া ধ্যানসমূহের ক্ষেত্রেও নিকটবর্তী কারণের প্রভাবে সেই সংস্কার বিচার করা যুক্তিসঙ্গত—এটি জানতে হবে।

[49] Ettāvatā

[৪৯] এই পর্যন্ত আলোচনার দ্বারা—

Athavātiādiko pacchima vikappopi paṭikkhitto eva hotīti.

“অথবা” ইত্যাদি দিয়ে শুরু হওয়া পরবর্তী বিকল্পটিও প্রত্যাখ্যাতই হয়—এটি জানতে হবে।

52. Ettha jhānaṃ anuyuñjantassa nimittuppādato pubbaṃ paṭipadāya khettaṃ, pacchā abhiññāya khettaṃ. Tattha pubbe viruddhapaccayānaṃ sannihitena kilamantassa sato paṭipajjantassa bhāvanā paṭipadā dukkhānāma hoti. Akilamantassa sukhā. Pacchāca dandhaṃ appanaṃ pattassa bhāvanābhiññā dandhābhiññānāma hoti. Khippaṃ pattassa khippābhiññānāma. Tattha pubbe dukkhā paṭipadā pacchā dandhaṃvā khippaṃvā uppannaṃ jhānaṃ dukkhappaṭipadaṃnāma karoti. Sukhāpana sukhappaṭipadaṃnāma karotīti. Dutīyajjhānādīsupana purimajjhāne nikanti vikkhambhanassa dukkhasukhatāvasena paṭipadābhedo veditabbo. Yopana etarahi gahaṭṭhovā pabbajitovā pubbabhave akatādhikāropi antarāyikadhammamutto kalyāṇapaṭipattiyaṃ ṭhito chinnapalibodho pahitatto jhānaṃ bhāveti. Tassa jhānabhāvanā nasampajjatīti natthīti niṭṭhamettha gantabbanti. [Kusalajjhānaṃ]

৫২. এখানে ধ্যান অনুশীলনকারী ব্যক্তির নিমিত্ত উৎপন্ন হওয়ার পূর্বের সময়টি হলো প্রতিপদার ক্ষেত্র, এবং পরের সময়টি হলো অভিজ্ঞার ক্ষেত্র। সেখানে পূর্বে প্রতিকূল কারণসমূহের উপস্থিতির কারণে ক্লান্ত হয়ে প্রতিপন্ন (সাধনরত) ব্যক্তির ভাবনা-প্রতিপদা 'দুঃখ-প্রতিপদা' নামে অভিহিত হয়। এবং ক্লান্ত না হয়ে সাধনরত ব্যক্তির ভাবনা-প্রতিপদা 'সুখ-প্রতিপদা' নামে অভিহিত হয়। এবং পরবর্তীতে ধীর গতিতে অর্পণা প্রাপ্ত ব্যক্তির ভাবনা-অভিজ্ঞা 'দন্ধাভিজ্ঞা' (ধীর অভিজ্ঞা) নামে অভিহিত হয়। দ্রুত অর্পণা প্রাপ্ত ব্যক্তির ভাবনা-অভিজ্ঞা 'ক্ষিপ্রাভিজ্ঞা' (দ্রুত অভিজ্ঞা) নামে অভিহিত হয়। সেখানে পূর্বে দুঃখ-প্রতিপদা পরবর্তীতে ধীর গতিতে বা দ্রুত গতিতে উৎপন্ন ধ্যানকে 'দুঃখ-প্রতিপদা' ধ্যান নামে পরিণত করে। এবং সুখ-প্রতিপদা তাকে 'সুখ-প্রতিপদা' ধ্যান নামে পরিণত করে—এটি জানতে হবে। কিন্তু দ্বিতীয় ধ্যান ইত্যাদির ক্ষেত্রে পূর্ববর্তী ধ্যানে নিকান্তি (আসক্তি) দমনের দুঃখ ও সুখ ভাবের দ্বারা প্রতিপদা-ভেদ জানতে হবে। আর যে ব্যক্তি বর্তমানে গৃহী বা প্রব্রজিত হোন না কেন, পূর্ব ভবে অকৃত-অধিকার হলেও অন্তরায়িক ধর্ম থেকে মুক্ত হয়ে, কল্যাণ প্রতিপদায় প্রতিষ্ঠিত হয়ে, ছিন্ন-পলিবোধ (বাধামুক্ত) হয়ে এবং প্রহিতাত্মা (ধ্যানে উৎসর্গীকৃত চিত্ত) হয়ে ধ্যান ভাবনা করেন, তাঁর ধ্যান ভাবনা সফল হয় না—এমন কোনো কথা নেই। এই বিষয়ে এখানে নিশ্চিত সিদ্ধান্ত গ্রহণ করতে হবে। [কুশল ধ্যান সমাপ্ত]

53. Vipākajjhāne kāmakusalaṃ appanaṃ apattaṃ mudubhūtaṃ dubbalaṃ hoti. Parittesu nānākiccaṭṭhānesuca hīnesupi attabhāvesuca vipaccati. Tasmā taṃ attanā asadisaṃpi vipākaṃ janeti. Mahaggatakusalaṃpana appanāpattaṃ tikkhaṃ balavaṃ hoti. Uḷāre brahmattabhāve bhavaṅgaṭṭhānesuyeva vipaccati. Tasmā taṃ sadāpi attanā sadisameva vipākaṃ janeti. Teneva vitakkavicārapīti sukhekaggatā sahitantiādinā vipākaṃpi sabbaso kusala sadisameva dasseti.

৫৩. বিপাকধ্যানের ক্ষেত্রে কামাবচর কুশল অর্পণা প্রাপ্ত না হওয়ায়, মৃদু ও দুর্বল হয়ে থাকে। এটি ক্ষুদ্র ও নানাবিধ কার্যস্থানে এবং হীন আত্মভাবসমূহে বিপাক দান করে। সেই কারণে তা নিজের অসদৃশ বিপাকও উৎপন্ন করে। কিন্তু মহদ্গত কুশল অর্পণা প্রাপ্ত হওয়ায় তীক্ষ্ণ ও বলবান হয়ে থাকে। তা উৎকৃষ্ট ব্রহ্ম-আত্মভাবে এবং কেবল ভবঙ্গস্থানেই বিপাক দান করে। সেই কারণে তা সর্বদা নিজের সদৃশ বিপাকই উৎপন্ন করে। এইজন্যই "বিতর্ক-বিচার-প্রীতি-সুখ-একগ্রতা সহিত" ইত্যাদি বাক্যের দ্বারা বিপাককেও সর্বতোভাবে কুশল সদৃশই প্রদর্শন করা হয়েছে।

[50] Anantarabhaveyeva [Pg.63] phaladānattā taṃ attanā sadisameva vipākaṃ janetītica vadanti, taṃ na sundaraṃ.

[৫০] কেউ কেউ বলেন যে, অবিলম্বে পরবর্তী ভবেই ফল দান করার কারণে সেই মহদ্গত কর্ম নিজের সদৃশ বিপাকই উৎপন্ন করে; কিন্তু তা যুক্তিযুক্ত নয়।

Evañhi sati kāmakusalaṃpi sattamajavanaṃ attanā sadisavipāka meva janeyyāti. Yasmāca kusalameva niranusayasantāne pavattaṃ kriyajjhānaṃ nāma hoti. Tasmā kriyacittaṃpi kusala sadisameva dasseti.

যদি এমনটাই হতো, তবে কামাবচর কুশলের সপ্তম জবনও নিজের সদৃশ বিপাকই উৎপন্ন করত। আর যেহেতু অনুশয়হীন পুদ্গলের সন্তানে প্রবর্তিত কুশলই 'ক্রিয়াধ্যান' নামে অভিহিত হয়, সেই কারণে ক্রিয়াচিত্তকেও কুশল সদৃশই প্রদর্শন করা হয়েছে।

54. Pañcadhātiādisaṅgahagāthā. Tattha jhānabhedenāti pathamajjhānādīhi pañcahi jhānehi sampayogabhedena. Rūpāvacaramānasaṃ jhānabhedena pañcadhā hoti. Pathamajjhānikaṃ, dutīyajjhānikaṃ, tatīyajjhānikaṃ, catutthajjhānikaṃ, pañcamajjhānikanti evaṃ pañcavidhaṃ hotīti attho. Tameva puññapākakriyābhedena pañcadasadhā bhaveti yojanā.

৫৪. "পঞ্চধা" ইত্যাদি হলো সংগ্রহ গাথা। সেখানে "ধ্যানভেদে" বলতে প্রথম ধ্যান আদি পাঁচটি ধ্যানের সাথে সম্প্রয়োগের ভেদ বোঝায়। রূপাবচর চিত্ত ধ্যানভেদে পাঁচ প্রকার হয়। প্রথম ধ্যানযুক্ত চিত্ত, দ্বিতীয় ধ্যানযুক্ত চিত্ত, তৃতীয় ধ্যানযুক্ত চিত্ত, চতুর্থ ধ্যানযুক্ত চিত্ত এবং পঞ্চম ধ্যানযুক্ত চিত্ত—এভাবে পাঁচ প্রকার হয়, এটাই অর্থ। সেই রূপাবচর চিত্তই আবার পুণ্য (কুশল), বিপাক ও ক্রিয়া ভেদে পনেরো প্রকার হয়—এটাই যোজনা।

[51] Vibhāvaniyaṃ pana

[৫১] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

Jhānabhedenāti jhānaṅgehi sampayogabhedenāti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

"ধ্যানভেদে" বলতে "ধ্যানঙ্গসমূহের সাথে সম্প্রয়োগের ভেদ" বলা হয়েছে। তা যুক্তিযুক্ত নয়।

Añño hi jhānabhedo. Añño jhānaṅgabhedo. Tattha pathamaṃ jhānaṃ dutīyaṃ jhānantiādijhānabhedo. Pathamajjhāne pañca aṅgāni. Dutīyajjhāne cattārītiādi jhānaṅgabhedo. Tesu idha jhānabhedova adhippeto. Na jhānaṅgabhedo. Cittañhi jhānabhede neva pañcavidhaṃ hoti. Najhānaṅgabhedena. Jhānameva pana jhānaṅgabhedena pañcavidhanti.

কারণ ধ্যানভেদ এক জিনিস, আর ধ্যানঙ্গভেদ অন্য জিনিস। তাদের মধ্যে প্রথম ধ্যান, দ্বিতীয় ধ্যান ইত্যাদি হলো ধ্যানভেদ। প্রথম ধ্যানে পাঁচটি অঙ্গ, দ্বিতীয় ধ্যানে চারটি অঙ্গ ইত্যাদি হলো ধ্যানঙ্গভেদ। এগুলির মধ্যে এখানে ধ্যানভেদই অভিপ্রেত, ধ্যানঙ্গভেদ নয়। চিত্ত ধ্যানভেদের দ্বারাই পাঁচ প্রকার হয়, ধ্যানঙ্গভেদের দ্বারা নয়। কিন্তু ধ্যান নিজেই ধ্যানঙ্গভেদের দ্বারা পাঁচ প্রকার হয়ে থাকে—এরূপ জানা উচিত।

[52] Yañca tattha

[৫২] আর সেখানে যা—

‘‘Pañcadhāti pañcaṅgikaṃ caturaṅgikaṃ tivaṅgikaṃ duvaṅgikaṃ puna duvaṅgikanti pañcavidhaṃ hotī’’ti vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.

"পঞ্চধা বলতে পঞ্চাঙ্গিক, চতুরঙ্গিক, ত্র্যঙ্গিক, দ্ব্যঙ্গিক এবং পুনরায় দ্ব্যঙ্গিক—এভাবে পাঁচ প্রকার হয়" বলা হয়েছে, তাও যুক্তিযুক্ত নয়।

Jhānameva hi pañcaṅgikādi hoti. Na cittanti.

কারণ ধ্যানই পঞ্চাঙ্গিক আদি হয়ে থাকে, চিত্ত নয়—এরূপ জানা উচিত।

Rūpāvacara cittassa paramatthadhīpanā.

রূপাবচর চিত্তের পরমার্থদীপনী সমাপ্ত।

55. Idāni yathānuppattaṃ arūpacittaṃ niddisanto ākāsānañcā yatanakusalacittantiādi māha. Tattha bhuso kāsati dibbatīti [Pg.64] ākāso. So hi sayaṃ sarūpato anupalabbhamānopi candasūriyobhāsādīnaṃ vasena ativijjotamānoviya khāyatīti. Nakassati chedana bhedana vasena na vilekhīyatīti akāso. Akāsoeva ākāso tipi vadanti. So pana ajaṭākāso paricchinnākāso kasiṇugghāṭimākāso rūpakalāpaparicchedākāsoti catubbidho hoti. Tattha idha kasiṇugghāṭimākāso adhippeto. So hi anantena ajaṭākāsena saha ekībhūtoviya hoti. Yogināca anantabhāvena pharīyati. Tasmā ananto ākāsoti ākāsānanto. Nāssa uppādantovā vayantovā paññāyatīti anantotipi vuttaṃ. Soyeva ākāsānañcaṃ. Sakatthe yakārena saha siddhattā. Yathā pana devānaṃ adhiṭṭhānavatthu devāyatananti vuccati. Tathā idhapi tasmiṃ appanāpattassa sasampayuttassa jhānassa adhiṭṭhānaṭṭhena tadeva āyatanantipi vuccati. Iti ākāsānañcaṃ āyatanamassāti ākāsānañcāyatanaṃ. Cittacetasikarāsi.

৫৫. এখন যথাপ্রাপ্ত অনুক্রম অনুসারে অরূপচিত্ত নির্দেশ করতে গিয়ে "আকাশানঞ্চায়তনকুশলচিত্ত" ইত্যাদি বলেছেন। সেখানে অত্যন্ত দীপ্তি পায় বা প্রকাশিত হয় বলে তা "আকাশ"। কারণ তা নিজে স্বরূপত উপলব্ধ না হলেও চন্দ্র-সূর্যের আলো ইত্যাদির প্রভাবে অত্যন্ত উজ্জ্বল প্রতীয়মান হয়। ছেদন বা ভেদন দ্বারা কর্ষিত বা রেখাপাত করা যায় না বলে তা "আকাশ"। আকাশই আকাশ—এরূপও বলেন। সেই আকাশ আবার চার প্রকার: অজটাকাশ, পরিচ্ছিন্নাকাশ, কসিণুগঘাটিমাকাশ এবং রূপকলাপপরিচ্ছেদাকাশ। তাদের মধ্যে এখানে "কসিণুগঘাটিমাকাশ" (কসিণ মণ্ডলের অপসারণ দ্বারা প্রাপ্ত আকাশ) অভিপ্রেত। কারণ তা অনন্ত অজটাকাশের সাথে একীভূত হওয়ার মতো হয়। এবং যোগী কর্তৃক তা অনন্তভাবে ব্যাপ্ত হয়। তাই অনন্ত আকাশই হলো "আকাশানন্ত"। এর উৎপাদ-সীমা বা ব্যয়-সীমা প্রজ্ঞাত হয় না বলে একে "অনন্ত"ও বলা হয়েছে। সেই আকাশানন্তই হলো "আকাশানঞ্চ"। স্বকীয় অর্থে "য" কারের সাথে সিদ্ধ হওয়ার কারণে। যেমন দেবতাদের অধিষ্ঠানভূমিকে "দেবায়তন" বলা হয়, তদ্রূপ এখানেও সেই অনন্ত আকাশে অর্পণা প্রাপ্ত সম্প্রযুক্ত ধর্মসহ ধ্যানের অধিষ্ঠান বা আশ্রয় অর্থে তাকেই "আয়তন"ও বলা হয়। এভাবে আকাশানঞ্চই যার আয়তন, তা হলো "আকাশানঞ্চায়তন"। এটি চিত্ত ও চৈতসিকের সমষ্টি।

Ākāsānañcā yatananti ākāsānañcā yatanaṃ samāpannassavā upapannassavā diṭṭhadhammasukhavihārissavā citta ceta sikādhammāti hi vibhaṅge vuttaṃ.

বিভঙ্গ পালিতে বলা হয়েছে— "আকাশানঞ্চায়তন বলতে আকাশানঞ্চায়তন ধ্যান সমাপন্ন, উপপন্ন অথবা দৃষ্টধর্মসুখবিহারী পুদ্গলের চিত্ত ও চৈতসিক ধর্মসমূহকে বোঝায়।"

Ākāsānañcāyatane pavattaṃ kusalacittanti ākāsānañcāyatanakusalacittaṃ. Viññāṇañcāyatananti ettha viññāṇaṃnāma ākāsānañcāyatanacittameva. Taṃpana sayaṃ uppādādi antavantaṃpi anantasaññite ākāse pavattanato anantanti vuccati. Koṭṭhāsatthovā antasaddo. Attano uppādādīsu koṭṭhāsesu ekadese aṭṭhatvā sakalassa pharaṇavasena tadārammaṇāya bhāvanāya pavattanato anantanti vuccati. Anantasaññitevā ākāse pavattanato anantanti evaṃ tadārammaṇāya bhāvanāya pavattattā anantanti vuccati. Anantasaññitevā ākāse attano pharaṇākāra vasenapi anantanti vattuṃ yujjatiyeva. Anantaṃ viññāṇanti [Pg.65] viññāṇānantaṃ. Tameva viññāṇañcaṃ niruttinayena, viññāṇañcaṃ āyatanaṃ assāti viññāṇañcāyatanaṃ. Viññāṇañcāyatana saṅkhāte cittacetasikarāsimhi pavattaṃ kusalacittantisamāso.

আকাশানঞ্চায়তনে প্রবর্তিত কুশলচিত্তই হলো "আকাশানঞ্চায়তনকুশলচিত্ত"। "বিজ্ঞানঞ্চায়তন" এখানে "বিজ্ঞান" বলতে আকাশানঞ্চায়তন চিত্তকেই বোঝায়। সেই চিত্ত নিজে উৎপাদ আদি অন্তযুক্ত হলেও, অনন্ত সংজ্ঞিত আকাশে প্রবর্তিত হওয়ার কারণে তাকে "অনন্ত" বলা হয়। অথবা "অনন্ত" শব্দটির অর্থ অংশ বা ভাগ। নিজের উৎপাদ আদি অংশসমূহের একদেশে অবস্থান না করে সমগ্রকে ব্যাপ্ত করার মাধ্যমে সেই আলম্বনযুক্ত ভাবনায় প্রবর্তিত হওয়ার কারণে তাকে "অনন্ত" বলা হয়। অথবা অনন্ত সংজ্ঞিত আকাশে প্রবর্তিত হওয়ার কারণে তাকে "অনন্ত" বলে সেই আলম্বনযুক্ত ভাবনায় প্রবর্তিত হওয়ায় "অনন্ত" বলা হয়। অথবা অনন্ত সংজ্ঞিত আকাশে নিজের ব্যাপ্তির আকারের প্রভাবেও তাকে "অনন্ত" বলা যুক্তিযুক্তই বটে। অনন্ত বিজ্ঞানই হলো "বিজ্ঞানানন্ত"। তাকেই নিরুক্তি নিয়মে "বিজ্ঞানঞ্চ" বলা হয়। বিজ্ঞানঞ্চই যার আয়তন, তা হলো "বিজ্ঞানঞ্চায়তন"। বিজ্ঞানঞ্চায়তন নামক চিত্ত-চৈতসিকের সমষ্টিতে প্রবর্তিত কুশলচিত্ত—এভাবে সমাস করতে হবে।

Viññāṇañcāyatananti viññāṇañcāyatanaṃ samāpannassavā upapannassavādiṭṭhadhammasukhavihārissavācittacetasikādhammātihi vibhaṅge vuttaṃ.

বিভঙ্গে বলা হয়েছে— "বিজ্ঞানঞ্চায়তন বলতে বিজ্ঞানঞ্চায়তন ধ্যান সমাপন্ন, উপপন্ন অথবা দৃষ্টধর্মসুখবিহারী পুদ্গলের চিত্ত ও চৈতসিক ধর্মসমূহকে বোঝায়।"

[53] Vibhāvaniyaṃ pana mahāṭīkāyañca

[৫৩] কিন্তু বিভাবনী টীকায় এবং মহাটিিকায়—

‘‘Dutīyā ruppa viññāṇena añcitabbaṃ pāpuṇitabbanti viññāṇañca’’ntipi vuttaṃ. Taṃ pāḷiyā na sameti.

"দ্বিতীয় অরূপ বিজ্ঞানের দ্বারা পূজনীয় বা প্রাপ্তব্য হওয়ায় তা বিজ্ঞানঞ্চ" এরূপও বলা হয়েছে। তা পালির সাথে মেলে না।

Anantaṃ viññāṇanti tadeva viññāṇaṃ ñāṇena phuṭṭhaṃ manasikaroti, anantaṃ pharati. Tena vuccati anantaṃ viññāṇantītihi vuttaṃ. Etena ca taṃviññāṇaṃ ekantena anantavisesanayuttaṃ hotīti viññāyatīti. Tameva ākāsantipi pāṭho. Ākiñcaññāyatananti ettha kiñci kiñcananti atthato ekaṃ appamattakassa nāmaṃ. Natthi kiñcanaṃ appamattakaṃ antamaso bhaṅgamattaṃpi avasiṭṭhaṃ assa pathamā ruppaviññāṇassāti akiñcanaṃ. Akiñcanassa bhāvo ākiñcaññaṃ. Pathamāruppaviññāṇābhāvo. So hi natthi kiñcīti manasikāra vasena taṃnāmaṃ labhatīti. Ākiñcaññaṃ āyatanamassātiādi vuttanayameva. Nevasaññā nāsaññāyatananti ettha oḷārika saññaṃ sandhāya nevatthi saññā assāti nevasaññaṃ. Sukhumasaññaṃ sandhāya naca natthi saññā assāti nāsaññaṃ, nevasaññañca taṃ nāsaññañcāti nevasaññā nāsaññaṃ majjhe dīghaṃ katvā, citta cetasikarāsieva. Tameva yogino sukhavisesānaṃ adhiṭṭhānaṭṭhena āyatananti nevasaññā nāsaññāyatanaṃ. Tasmiṃ pavattaṃ kusala cittanti samāso. Athavā. Saññāyeva paṭusaññākiccassa abhāvato nevasaññāca hoti. Saṅkhārāvasesa sukhumabhāvena vijjamānattā asaññāca nahotīti katvā nevasaññānā saññānāma, sāyeva āyatanaṃ, tenaca sampayuttaṃ kusala cittanti samāso. Etthaca yasmā ādito paṭṭhāya oḷārike nīvaraṇadhamme [Pg.66] vitakkādikeca pajahitvā sesadhammeca bhāvanā balena uparupari sukhumabhāvaṃ pāpetvā anukkamena paṭipajjantā sukhumaṭṭhena lokiyadhammesu muddhabhūtaṃ imaṃ samāpattiṃ pāpuṇanti. Tasmā idha cittaṃpi nevacittanācittameva hoti. Phassopi neva phassanāphassoeva hoti, tathā vedanādayopīti. Tasmā idhasaññāggahaṇaṃ desanāsīsamattanti daṭṭhabbaṃ. Vipākesu viññāṇañcāyatananti ettha viññāṇanti pathamāruppakusala viññāṇameva. Tañca atītānantarabhave pavattaṃ daṭṭhabbaṃ. Akiñcana bhāvoca tasseva natthi bhāvoti. Kriyacittesu pana viññāṇaṃ nāma kusalabhūtaṃ kriyabhūtañca duvidhaṃ pathamāruppaviññāṇaṃ veditabbaṃ. Akiñcanabhāvoca tasseva duvidhassa viññāṇassa abhāvo yevāti.

"অনন্ত বিজ্ঞান বলতে সেই বিজ্ঞানকেই জ্ঞানের দ্বারা স্পর্শ করে মনস্কার করে, অনন্তভাবে ব্যাপ্ত করে। সেই কারণে একে অনন্ত বিজ্ঞান বলা হয়"—এরূপ বলা হয়েছে। এর দ্বারা সেই বিজ্ঞানটি একান্তভাবেই অনন্ত বিশেষণযুক্ত হয় বলে জানা যায়। "তমেব আকাশন্তিপি" এরূপও কোনো কোনো পাঠ রয়েছে। "আকিঞ্চন্যাযতন" এখানে "কিঞ্চিৎ" ও "কিঞ্চন" শব্দ দুটি অর্থগতভাবে এক, যা সামান্য বা অল্প কিছুর নাম। সেই প্রথম অরূপ বিজ্ঞানের সামান্যতম, এমনকি ভঙ্গমাত্রও অবশিষ্ট নেই বলে তা "অকিঞ্চন"। অকিঞ্চনের ভাবই হলো "আকিঞ্চন্য", যা প্রথম অরূপ বিজ্ঞানের অভাব। তা "কিছুই নেই" এরূপ মনস্কারের প্রভাবে সেই নাম লাভ করে—এরূপ জানা উচিত। আকিঞ্চন্যই যার আয়তন ইত্যাদি পূর্বোক্ত নিয়মেই ব্যাখ্যাত হবে। "নৈবসংজ্ঞা নাসংজ্ঞায়তন" এখানে স্থূল সংজ্ঞাকে লক্ষ্য করে যার সংজ্ঞা নেই তা "নৈবসংজ্ঞা"। সূক্ষ্ম সংজ্ঞাকে লক্ষ্য করে যার সংজ্ঞা নেই তাও নয় তা "নাসংজ্ঞা"। যা নৈবসংজ্ঞাও এবং নাসংজ্ঞাও তা হলো "নৈবসংজ্ঞা নাসংজ্ঞা" (মধ্যে দীর্ঘ করে), যা চিত্ত ও চৈতসিকের সমষ্টি মাত্র। তাকেই যোগীর সুখবিশেষের অধিষ্ঠান বা আশ্রয় অর্থে "আয়তন" বলায় তা "নৈবসংজ্ঞা নাসংজ্ঞায়তন" হয়। তাতে প্রবর্তিত কুশলচিত্ত—এভাবে সমাস করতে হবে। অথবা, সংজ্ঞা নিজেই স্পষ্ট সংজ্ঞাকার্যের অভাবের কারণে "নৈবসংজ্ঞা" হয়। অবশিষ্ট সূক্ষ্ম সংস্কারের প্রভাবে বিদ্যমান থাকায় তা "অসংজ্ঞা"ও হয় না—এরূপ করে তা "নৈবসংজ্ঞা নাসংজ্ঞা" নামে অভিহিত হয়। তা-ই আয়তন এবং তার সাথে সম্প্রযুক্ত কুশলচিত্ত—এভাবে সমাস করতে হবে। আর এখানে যেহেতু প্রথম থেকে শুরু করে স্থূল নীবরণ ধর্মসমূহ এবং বিতর্ক আদি বর্জন করে অবশিষ্ট ধর্মসমূহকেও ভাবনাবলে উত্তরোত্তর সূক্ষ্মভাবে পরিণত করে অনুক্রমে প্রতিপন্ন হয়ে যোগীগণ সূক্ষ্মতার কারণে লৌকিক ধর্মসমূহের মধ্যে চূড়ামণি স্বরূপ এই সমাপত্তিতে পৌঁছান, সেই কারণে এখানে চিত্তও "নৈবচিত্ত নাচিত্ত"ই হয়ে থাকে। স্পর্শও "নৈবস্পর্শ না স্পর্শ"ই হয়ে থাকে, তদ্রূপ বেদনা আদিও। তাই এখানে "সংজ্ঞা" গ্রহণ করা কেবল দেশনার শীর্ষ বা প্রধান হিসেবেই—এরূপ দেখতে হবে$. বিপাকসমূহের মধ্যে "বিজ্ঞানঞ্চায়তন" এখানে "বিজ্ঞান" বলতে প্রথম অরূপ কুশল বিজ্ঞানকেই বোঝায়। এবং তা অতীত অবিলম্বে পরবর্তী ভবে প্রবর্তিত হয়েছে—এরূপ দেখতে হবে। আর অকিঞ্চন ভাবও তারই অভাব। কিন্তু ক্রিয়াচিত্তসমূহের মধ্যে "বিজ্ঞান" বলতে কুশলভূত ও ক্রিয়াভূত এই দুই প্রকার প্রথম অরূপ বিজ্ঞানকে বুঝতে হবে। এবং অকিঞ্চন ভাবও সেই দুই প্রকার বিজ্ঞানের অভাবই মাত্র।

56. Saṅgahagāthāyaṃ ārammaṇappabhedenāti ālambi tabbānaṃ kasiṇugghāṭimākāsādīnaṃ catunnaṃ ārammaṇānaṃ pabhedena. Duvidhaṃhi idha ārammaṇacatukkaṃ, atimikkatabba catukkaṃ, ālambi tabba catukkañca. Tattha pathamāruppe rūpapañcamajjhānassa ārammaṇa bhūtaṃ. Kasiṇanimittaṃ atikkami tabbaṃnāma. Taṃ ugghāṭetvā laddhaṃ ākāsaṃ ālambitabbaṃ nāma. Dutīyāruppe pathamāruppassa ārammaṇabhūtaṃ ākāsaṃ atikkamitabbaṃnāma. Pathamāruppaviññāṇaṃ ālambi tabbaṃnāma. Tatīyāruppe taṃpathamāruppaviññāṇaṃ atikkamitabbaṃnāma. Tassa natthibhāvo ālambitabbaṃnāma. Catutthāruppe so natthi bhāvo atikkamitabbaṃ nāma. Tatīyāruppaviññāṇaṃ ālambi tabbaṃ nāmāti. Tattha kiñcāpi imaṃ āruppamānasaṃ catunnaṃ atikkami tabbānaṃpi bhedena catubbidhaṃ hoti, tathāpi ākāsānañcāya tanantiādinā idha ālambitabbānaññeva sarūpato gahitattā tesaṃ bhedena imassa bhedo pākaṭoti daṭṭhabbaṃ. Āruppamānasaṃ ālambaṇappabhedena catudhā ṭhitaṃ. Tadeva puññapāka kriyabhedena dvādasadhā ṭhitanti yojanā.

৫৬. সংগ্রহ গাথায় "আলম্বনভেদে" বলতে আলম্বনযোগ্য কসিণুগঘাটিমাকাশ আদি চারটি আলম্বনের ভেদ বোঝায়। এখানে আলম্বন-চতুষ্ক দুই প্রকার: অতিক্রান্তব্য চতুষ্ক এবং আলম্বিতব্য চতুষ্ক। তাদের মধ্যে প্রথম অরূপে রূপাবচর পঞ্চম ধ্যানের আলম্বনস্বরূপ কসিণ নিমিত্ত হলো "অতিক্রান্তব্য আলম্বন"। তা অপসারণ করে প্রাপ্ত আকাশ হলো "আলম্বিতব্য আলম্বন"। দ্বিতীয় অরূপে প্রথম অরূপের আলম্বনস্বরূপ আকাশ হলো "অতিক্রান্তব্য আলম্বন"। প্রথম অরূপ বিজ্ঞান হলো "আলম্বিতব্য আলম্বন"। তৃতীয় অরূপে সেই প্রথম অরূপ বিজ্ঞান হলো "অতিক্রান্তব্য আলম্বন"। তার অভাব (নত্থিভাব) হলো "আলম্বিতব্য আলম্বন"। চতুর্থ অরূপে সেই অভাব হলো "অতিক্রান্তব্য আলম্বন"। তৃতীয় অরূপ বিজ্ঞান হলো "আলম্বিতব্য আলম্বন"—এরূপ জানা উচিত। সেখানে যদিও এই অরূপচিত্ত চারটি অতিক্রান্তব্য আলম্বনের ভেদেও চার প্রকার হয়, তবুও "আকাশানঞ্চায়তন" ইত্যাদি বাক্যের দ্বারা এখানে আলম্বিতব্য আলম্বনসমূহকেই স্বরূপত গ্রহণ করার কারণে তাদের ভেদে এই চিত্তের ভেদ স্পষ্ট হয়—এরূপ দেখতে হবে। অরূপচিত্ত আলম্বনভেদে চার প্রকারে অবস্থিত। সেই চিত্তই আবার পুণ্য (কুশল), বিপাক ও ক্রিয়া ভেদে বারো প্রকারে অবস্থিত—এটাই যোজনা।

Arūpacittassa paramatthadīpanā.

অরূপচিত্তের পরমার্থদীপনী সমাপ্ত।

57. Idāni [Pg.67] yathānuppattaṃ lokuttara cittaṃ dassento sotāpattimaggacittantiādimāha. Tattha savati sandati anivattagamanavasena pavattatīti soto, gaṅgādīsu jalappavāho. Sohi pabhavato paṭṭhāya yāvamahāsamuddā antarā anivatta māno savati sandati pavattatīti. Sotoviyāti soto. Aṭṭhaṅgiko ariyamaggo, yathāha-yokho āvuso ariyo aṭṭhaṅgiko maggo. Seyyathidaṃ, sammādiṭṭhi. La. Sammāsamādhi. Ayaṃ vuccatāvuso sototi. Ayaṃpihi yadā uppajjati. Tato paṭṭhāya ānubhāvapharaṇavasena yāvaanupādisesanibbānadhātuyā antarā anivattamānoyeva hutvā savati sandati pavattatīti. Yathāha -

৫৭. এখন যথাপ্রাপ্ত লোকোত্তর চিত্ত প্রদর্শন করতে গিয়ে 'স্রোত্যাপত্তি-মার্গচিত্ত' ইত্যাদি বলেছেন। সেখানে যা প্রবাহিত হয়, ক্ষরিত হয় এবং অপশ্চাৎগমন (পিছু না হটে) অগ্রসর হওয়ার কারণে বয়ে চলে, তা-ই 'স্রোত' (soto); যেমন গঙ্গা প্রভৃতি নদীর জলপ্রবাহ। কারণ, সেই জলপ্রবাহ তার উৎপত্তিস্থল থেকে শুরু করে মহাসমুদ্র পর্যন্ত অন্তর্বর্তী স্থানে পিছু না হটে প্রবাহিত হয়, ক্ষরিত হয় ও বয়ে চলে। স্রোতের মতো বলেই একে 'স্রোত' বলা হয়। অষ্টাঙ্গিক আর্যমার্গই হলো স্রোত, যেমন বলা হয়েছে—'হে আবসো, যে এই আর্য অষ্টাঙ্গিক মার্গ রয়েছে, যথা—সম্যক দৃষ্টি... সম্যক সমাধি; হে আবসো, একেই স্রোত বলা হয়।' কারণ, এই মার্গও যখন উৎপন্ন হয়, তখন থেকে শুরু করে তার প্রভাব বিস্তারের মাধ্যমে অনুপাদিশেষ নির্বাণধাতু পর্যন্ত অন্তর্বর্তী সময়ে পিছু না হটে প্রবাহিত হয়, ক্ষরিত হয় ও বয়ে চলে। যেমন বলা হয়েছে—

Seyyathāpi bhikkhave yākāci mahānadiyo. Seyyathidaṃ. Gaṅgā, yamunā, aciravatī, sarabhū, mahī. Sabbā tā samuddaninnā honti samuddapoṇā samuddapabbhārā. Evameva kho bhikkhave bhikkhu ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ bhāvento bahulikaronto nibbānaninno hoti nibbānapoṇo nibbāna pabbhāroti.

হে ভিক্ষুগণ, যেমন যে-কোনো বড় নদী—যথা: গঙ্গা, যমুনা, অচিরবতী, সরভূ ও মহী—এই সমস্ত নদীই সমুদ্রের দিকে নিম্নমুখী, সমুদ্রের দিকে প্রবণ এবং সমুদ্রের দিকে ঢালু। ঠিক তেমনই, হে ভিক্ষুগণ, কোনো ভিক্ষু যখন আর্য অষ্টাঙ্গিক মার্গ ভাবনা করেন ও বহুবার অনুশীলন করেন, তখন তিনি নির্বাণের দিকে নিম্নমুখী হন, নির্বাণের দিকে প্রবণ হন এবং নির্বাণের দিকে ঢালু হন।

Etthaca tena tena maggena pahīnānaṃ kilesānaṃ puna anupagamana vasena saddhādīnaṃ indriyānaṃ anukkamena paripākagamanavasenaca anivattagamanaṃ daṭṭhabbaṃ. Yathāha -

এবং এখানে, সেই সেই মার্গের দ্বারা প্রহীন (দূরীভূত) ক্লেশসমূহের পুনরায় উৎপন্ন না হওয়ার কারণে এবং শ্রদ্ধা প্রভৃতি ইন্দ্রিয়সমূহের ক্রমান্বয়ে পরিপক্বতা লাভের কারণে এই অপশ্চাৎগমন (পিছু না হটা) অনুধাবন করতে হবে। যেমন বলা হয়েছে—

Seyyathāpi bhikkhave ghaṭo nikkujjo vamateva udakaṃ. Nopaccāvamati. Evamevakho bhikkhave ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ bhāvento bahulikaronto vamateva pāpake akusale dhamme. Nopaccāvamatīti. Yathācāha-sotāpatti maggaññāṇena ye kilesā pahīnā, te kilese napuneti napacceti napaccāgacchatītiādi.

হে ভিক্ষুগণ, যেমন একটি উপুড় করা কলসি জল কেবল উগরেই দেয়, পুনরায় তা গ্রহণ করে না। ঠিক তেমনই, হে ভিক্ষুগণ, আর্য অষ্টাঙ্গিক মার্গ ভাবনা ও বহুবার অনুশীলনকারী ভিক্ষু পাপময় অকুশল ধর্মসমূহকে কেবল উগরেই দেন, পুনরায় তা গ্রহণ করেন না। এবং যেমন বলা হয়েছে—'স্রোত্যাপত্তি-মার্গজ্ঞানের দ্বারা যে ক্লেশসমূহ প্রহীন হয়েছে, সেই ক্লেশসমূহ পুনরায় উৎপন্ন হয় না, ফিরে আসে না এবং প্রত্যাবর্তন করে না' ইত্যাদি।

Yathāca puthujjanā pahīnepi kilese puna upagacchanti. Tihe tukabhūtāpi puna dvihetukāhetukabhāvaṃ gacchanti. Yato te uparibhavagge [Pg.68] nibbattāpi puna apāyesu sandissanti. Sīlavantāpi puna dussīlā honti. Samāhitāpi puna ummattakāvā khittacittāvā honti. Paññavāpi puna duppaññā eḷamūgā honti. Natathā ariyā. Tepana tena tena maggena pahīne kilese puna naupagacchanti. Puthujjanabhāvaṃvā heṭṭhimāriya bhāvaṃvā na gacchanti. Anukkamena saddhādīnaṃ indriyānaṃ paripakkabhāvameva upagacchantīti. Sabbañcetaṃ ariyamaggasseva ānubhāvena siddhanti sototināmaṃ mūlappabhavabhūte tasmiṃ maggeeva niruḷhanti daṭṭhabbaṃ. Tassa sotassa ādito pajjanaṃ pāpuṇanaṃ sotāpatti. Sotāpattiyā adhigamamāno maggo sotāpattimaggo. Athavā, dhammasota samāpanno ariyoti pavuccatīti vuttattā sabbe ariyasantānagatā lokiya lokuttarabhūtā bodhipakkhiyadhammā upari sambodhiparā yanatāvasena anupādisesanibbāna parāyanatāvasenaca anivatta gatiyā pavattamānā yathāvuttena atthena sototi vuccanti. Taṃ sotaṃ ādito pajjanti pāpuṇanti etāya paṭipadāyāti sotāpatti. Sotāpattica sā maggocāti sotāpattimaggo, pathamamaggasaṅkhātāya sotāpattiyā aṅganti sotāpatti yaṅgantihi aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ, maggotica patho upāyo. Nibbānaṃ maggeti, nibbānatthikehi maggīyati, kilese mārento gacchatīti maggotica vadanti.

যেখানে পৃথগ্জনেরা প্রহীন ক্লেশসমূহেও পুনরায় পতিত হয়; ত্রিহেতুক হয়ে জন্মালেও পুনরায় দ্বিহেতুক বা অহেতুক অবস্থায় পতিত হয়; যেহেতু তারা সর্বোচ্চ ভবাগ্রে (ভবের শিখরে) উৎপন্ন হলেও পুনরায় অপায়সমূহে দৃশ্যমান হয়; শীলবান হলেও পুনরায় দুঃশীল হয়; সমাহিত হলেও পুনরায় উন্মাদ বা বিক্ষিপ্তচিত্ত হয়; প্রজ্ঞাবান হলেও পুনরায় দুষ্প্রজ্ঞ ও জড়বুদ্ধি (বোবা-কালা) হয়; আর্যগণ তেমন নন। তাঁরা কিন্তু সেই সেই মার্গের দ্বারা প্রহীন ক্লেশসমূহে পুনরায় পতিত হন না। তাঁরা পৃথগ্জনভাবে বা নিম্নতর আর্যভাবে ফিরে যান না। তাঁরা ক্রমান্বয়ে শ্রদ্ধা প্রভৃতি ইন্দ্রিয়সমূহের পরিপক্বতা লাভেরই অনুগামী হন। এই সমস্তই আর্যমার্গেরই প্রভাবে সিদ্ধ হয়, তাই 'স্রোত' নামক এই সংজ্ঞাটি মূল উৎপত্তিস্বরূপ সেই মার্গেই সুপ্রতিষ্ঠিত বলে জানতে হবে। সেই স্রোতে প্রথম প্রবেশ করা বা পৌঁছানোই হলো 'স্রোত্যাপত্তি'। স্রোত্যাপত্তির দ্বারা অধিগত মার্গই হলো 'স্রোত্যাপত্তিমার্গ'। অথবা, 'ধর্মস্রোতে সমাপন্ন ব্যক্তি আর্য বলে কথিত হন'—এরূপ উক্ত থাকার কারণে, আর্যগণের সন্তানে বিদ্যমান লৌকিক ও লোকোত্তর উভয় প্রকার সমস্ত বোধিপক্ষীয় ধর্মই, উত্তরোত্তর সম্বোধি-পরায়ণতা এবং অনুপাদিশেষ নির্বাণ-পরায়ণতার কারণে অপশ্চাৎগতিতে (পিছু না হটে) প্রবহমান হওয়ায়, পূর্বোক্ত অর্থে 'স্রোত' বলে কথিত হয়। এই প্রতিপদার দ্বারা সেই স্রোতে প্রথম প্রবেশ করেন বা পৌঁছান বলে একে 'স্রোত্যাপত্তি' বলা হয়। তা স্রোত্যাপত্তিও বটে এবং মার্গও বটে, তাই 'স্রোত্যাপত্তিমার্গ'। অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে—প্রথম মার্গ নামক স্রোত্যাপত্তির অঙ্গই হলো 'স্রোত্যাপত্ত্যঙ্গ'। আর 'মার্গ' শব্দের অর্থ হলো পথ বা উপায়। যা নির্বাণ অন্বেষণ করে, নির্বাণকামীরা যার অন্বেষণ করে এবং যা ক্লেশসমূহকে বিনাশ করে গমন করে, তাকে 'মার্গ' বলা হয়।

[54] Vibhāvaniyaṃ pana

[৫৪] অভিধর্মত্থবিভাবিনী টীকাতে কিন্তু—

Ariyamaggasotassa ādito pajjanaṃ etassāti sotāpatti. Puggaloti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

'আর্যমার্গরূপ স্রোতে যার প্রথম প্রবেশ ঘটে, তা-ই স্রোত্যাপত্তি, অর্থাৎ পুদ্গল (ব্যক্তি)'—এরূপ বলা হয়েছে। তা সমীচীন নয়।

Na hi puggale pavatto sotāpattisaddo katthaci diṭṭhoti.

কারণ, পুদ্গল অর্থে 'স্রোত্যাপত্তি' শব্দের প্রয়োগ কোথাও দেখা যায় না।

[55] Etena tassa maggo sotāpattimaggoti idaṃpi paṭikkhittaṃ hoti.

[৫৫] এর দ্বারা 'তাঁর মার্গই স্রোত্যাপত্তিমার্গ'—এই ব্যাখ্যাও খণ্ডিত হয়।

Sotāpattimaggena sampayuttaṃ cittaṃ sotāpattimaggacittaṃ.

স্রোত্যাপত্তিমার্গের সাথে সম্প্রযুক্ত চিত্তই হলো 'স্রোত্যাপত্তিমার্গচিত্ত'।

[56] Ṭīkāsu pana

[৫৬] পুরাতন টীকা ও অন্যান্য টীকাতে কিন্তু—

Sotāpattiyā [Pg.69] laddhaṃ maggacittaṃ sotāpatti maggacittanti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

'স্রোত্যাপত্তির দ্বারা লব্ধ মার্গচিত্তই স্রোত্যাপত্তিমার্গচিত্ত'—এরূপ বলা হয়েছে। তা সমীচীন নয়।

Na hi cittasaddasambandho sotāpattisaddo katthaci pāḷiyaṃ diṭṭhoti.

কারণ, চিত্ত শব্দের সাথে সম্বন্ধযুক্ত 'স্রোত্যাপত্তি' শব্দের প্রয়োগ পালি সাহিত্যে কোথাও দেখা যায় না।

58. Paṭisandhivasena sakiṃ imaṃlokaṃ āgacchati sīlenāti sakadāgāmī. Dutīyaphalaṭṭho. So hi asamucchinnakāma rāgānusayattā kāmalokāgamana kilesasabbhāvena taṃ sabhāvānāti vattanato upari bhavagge ṭhitopi paṭisandhivasena puna imaṃ kāmadhātuṃ āgamanappakatikoeva hotīti. Vuttañhetaṃ catukkanipāte -

৫৮. প্রতিসন্ধি অনুসারে যিনি স্বভাবত এই লোকে একবার ফিরে আসেন, তিনি 'সকৃতাগামী' (একবার প্রত্যাবর্তনকারী)। তিনি দ্বিতীয় ফলস্থ পুদ্গল। কারণ, কামরাগ-অনুশয় সম্পূর্ণরূপে উচ্ছেদ না হওয়ার কারণে এবং কামলোকে ফিরে আসার ক্লেশ বিদ্যমান থাকায়, সেই স্বভাবকে অতিক্রম করতে না পেরে তিনি উচ্চতর ভবাগ্রে স্থিত হলেও প্রতিসন্ধি অনুসারে পুনরায় এই কামধাতুতে ফিরে আসার স্বভাবযুক্তই হন। অঙ্গুত্তরনিকায়ের চতুষ্কনিপাতেও এরূপ বলা হয়েছে—

Idha sāriputta ekaccassa puggalassa orambhāgiyāni saṃyojanāni appahīnāni honti, so diṭṭhevadhamme nevasaññānāsaññāyatanaṃ upasampajja viharati. So aparihīno kālaṃ kurumāno nesaññānāsaññā yatanupagānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjati. So tato cuto āgāmī hoti āgantvā itthattaṃ. Idha pana sāriputta ekaccassa puggalassa orambhāgiyāni saṃyojanāni pahīnāni honti, so diṭṭheva.La. So tato cuto anāgāmī hoti anāgantvā itthattanti.

'হে সারিপুত্র, ইহলোকে কোনো কোনো ব্যক্তির ওরম্ভাগীয় (নিম্নতর) সংযোজনসমূহ অপ্রহীন থাকে; তিনি ইহজন্মেই নৈবসংজ্ঞা-নাসংজ্ঞায়তন ধ্যান লাভ করে বিহার করেন। তিনি সেই ধ্যান থেকে পরিহীন না হয়ে কালগত (মৃত্যুবরণ) করে নৈবসংজ্ঞা-নাসংজ্ঞায়তনোপগ দেবগণের সহভাব লাভ করেন। তিনি সেখান থেকে চ্যুত হয়ে এই মনুষ্যলোকে আগমনকারী হন। কিন্তু হে সারিপুত্র, ইহলোকে কোনো কোনো ব্যক্তির ওরম্ভাগীয় সংযোজনসমূহ প্রহীন হয়, তিনি ইহজন্মেই... তিনি সেখান থেকে চ্যুত হয়ে অনাগামী হন, এই মনুষ্যলোকে আর ফিরে আসেন না।'

Aṭṭhakathāyañca itthattanti imaṃ kāmāvacara pañcakkhandha bhāvanti vuttaṃ. Ayañca attho kilesagativasena vutto. Na puggala gativasena. Na hi brahmabhūtā sotāpanna sakadā gāmino paṭipaṭisandhivasena heṭṭhimaṃpi brahmalokaṃ āgacchanti. Kuto kāma lokaṃ. Kathaṃ viññāyatīti ce. Anusayayamake –

এবং অট্ঠকথাতে 'ইত্থত্ত' (এই মনুষ্যলোক) বলতে 'এই কামাবচর পঞ্চস্কন্ধ ভাব' বলা হয়েছে। এবং এই অর্থ ক্লেশের গতির (ক্লেশগতি) দিক থেকে বলা হয়েছে, পুদ্গলের গতির (পুদ্গলগতি) দিক থেকে নয়। কারণ, ব্রহ্মভাবপ্রাপ্ত স্রোতাপন্ন ও সকৃতাগামী পুদ্গলগণ প্রতিসন্ধি অনুসারে নিম্নতর ব্রহ্মলোকেও ফিরে আসেন না, কামলোকে ফিরে আসা তো দূরের কথা। এটি কীভাবে জানা যায়? অনুশয়যমক গ্রন্থে—

Kāmadhātuyā cutassa rūpadhātuṃ arūpadhātuṃ upapajjantassa kassaci sattaanusayā anusenti, kassaci pañcaanusayā anusenti, kassaci tayo anusayā anusentīti vatvā [Pg.70] rūpa dhātuyā arūpadhātuyā cutassa kāmadhātuṃ upapajjantassa satteva anusayā anusentīti.

'কামধাতু থেকে চ্যুত হয়ে রূপধাতু বা অরূপধাতুতে উৎপন্ন ব্যক্তির কারও কারও ক্ষেত্রে সাতটি অনুশয় সুপ্ত থাকে, কারও ক্ষেত্রে পাঁচটি অনুশয় সুপ্ত থাকে, কারও ক্ষেত্রে তিনটি অনুশয় সুপ্ত থাকে'—এরূপ বলার পর, 'রূপধাতু বা অরূপধাতু থেকে চ্যুত হয়ে কামধাতুতে উৎপন্ন ব্যক্তির ক্ষেত্রে সাতটি অনুশয়ই সুপ্ত থাকে'—এরূপ বলা হয়েছে।

Vuttattā viññāyati. Tattha purimavākye puthujjanassa vasena satta. Dvinnaṃ sotāpannasakadāgāmīnaṃ vasena pañca. Anāgāmissa vasena kayoti vuttaṃ, pacchimavākyepana brahmabhūtānaṃ sotā pannasakadāgāmianāgāmīnaṃ paṭisandhivasena kāmalokaṃ gamanassa natthitāya kevalaṃ puthujjanasseva vasena sattevāti vuttaṃ. Dhammahadaya vibhaṅgaṭṭhakathāyañca –

এরূপ উক্ত থাকার কারণে এটি জানা যায়। সেখানে পূর্ববর্তী বাক্যে পৃথগ্জনের ক্ষেত্রে সাতটি, স্রোতাপন্ন ও সকৃতাগামী—এই দুই আর্যের ক্ষেত্রে পাঁচটি এবং অনাগামীর ক্ষেত্রে তিনটি অনুশয়ের কথা বলা হয়েছে। কিন্তু পরবর্তী বাক্যে, ব্রহ্মভাবপ্রাপ্ত স্রোতাপন্ন, সকৃতাগামী ও অনাগামীগণের প্রতিসন্ধি অনুসারে কামলোকে গমনের কোনো সম্ভাবনা না থাকায়, কেবল পৃথগ্জনের ক্ষেত্রেই সাতটি অনুশয়ের কথা বলা হয়েছে। এবং ধর্মহৃদয়বিভঙ্গ-অট্ঠকথাতেও—

‘‘Rūpāvacare nibbattā sotāpannasakadāgāmino napuna idhā gacchanti, tattheva parinibbāyanti. Etehi jhānaanāgāmino nāmā’’ti ca. ‘‘Navasu brahmalokesu nibbattaariya sāvakānaṃ tatrupa pattipi hoti uparūpapattipi. Naheṭṭhu papatti. Puthujjanānaṃpana tatrupapattipi hoti uparūpapatti heṭṭhupapattipī’’ti ca.

'রূপাবচরে উৎপন্ন স্রোতাপন্ন ও সকৃতাগামীগণ পুনরায় ইহলোকে ফিরে আসেন না, তাঁরা সেখানেই পরিনির্বাণ লাভ করেন। তাঁরা ধ্যান-অনাগামী নামে পরিচিত।' এবং 'নয়টি ব্রহ্মলোকে উৎপন্ন আর্যশ্রাবকদের সেখানেই পুনরায় উৎপত্তি অথবা উচ্চতর ব্রহ্মলোকে উৎপত্তি ঘটে, কিন্তু নিম্নতর ব্রহ্মলোকে উৎপত্তি ঘটে না। কিন্তু পৃথগ্জনের ক্ষেত্রে সেখানেই উৎপত্তি, উচ্চতর ব্রহ্মলোকে উৎপত্তি এবং নিম্নতর ব্রহ্মলোকেও উৎপত্তি ঘটে থাকে'—এরূপ বলা হয়েছে।

Vuttaṃ. Tañcakho anāgamanaṃ maggasahāyena jhānānubhāveneva siddhaṃ. Namaggānubhāvenāti. Etthaca imaṃ lokanti padassa imaṃ manussalokanti vā imaṃ kāmāvacaralokantivā dvidhāpi attho aṭṭhakathāsu vutto. Tattha purimasmiṃ atthe sati āgacchatīti etassa devalokato āgacchatīti attho. Pacchimasmiṃ pana brahmalokatopi ca āgacchatīti. Pāḷiyaṃpana pacchimatthova vuttoviya dissati. Vuttañhetaṃ puggalapaññattiyaṃ anāgantvā itthattaṃ anāgāmī tena daṭṭhabbo. Āgantvā itthattaṃ sotāpannasakadā gāmino tena daṭṭhabbāti. Etthaca anāgantvā itthattanti iminā imaṃ kāmāvacaralokaṃ na āgacchatīti anāgāmīti atthaṃ dasseti. Āgantvā itthattanti imināpana dvepi sotāpannasakadāgāmino sakiṃ puna imaṃ kāmāvacaralokaṃ āgacchantīti sakadāgāminoti atthaṃ dasseti. Kasmā, nirantaravākyesu ṭhitānaṃ dvinnaṃitthatta saddānaṃ nānātthā sambhavato. Majjhimapaṇṇāseca kaṇṇakattha sutte -

এইরূপ বলা হয়েছে। তবে সেই অনাগমন (ফিরে না আসা) মার্গের সহায়ক ধ্যান-প্রভাবেই সিদ্ধ হয়, কেবল মার্গ-প্রভাবে নয়। এবং এখানে 'ইমং লোকং' (এই লোক) পদের অর্থ 'এই মনুষ্যলোক' অথবা 'এই কামাবচর লোক'—এই দুইভাবেই অট্ঠকথাগুলোতে বলা হয়েছে। সেখানে প্রথম অর্থটি গ্রহণ করলে, 'ফিরে আসেন' বলতে দেবলোক থেকে ফিরে আসেন—এই অর্থ হয়। কিন্তু দ্বিতীয় অর্থটি গ্রহণ করলে, ব্রহ্মলোক থেকেও ফিরে আসেন—এই অর্থ হয়। পালিতে কিন্তু দ্বিতীয় অর্থটিই উক্ত হয়েছে বলে মনে হয়। পুদ্গলপঞ্ঞত্তিতেও এরূপ বলা হয়েছে—'যিনি এই মনুষ্যলোকে আর ফিরে আসেন না,道を অনাগামী বলে জানতে হবে। আর যাঁরা এই মনুষ্যলোকে ফিরে আসেন, তাঁদের স্রোতাপন্ন ও সকৃতাগামী বলে জানতে হবে।' এখানে 'অনাকন্তুা ইত্থত্তং' (ফিরে না এসে) পদের দ্বারা 'এই কামাবচর লোকে ফিরে আসেন না'—এই অর্থে অনাগামীকে নির্দেশ করা হয়েছে। আর 'আকন্তুা ইত্থত্তং' (ফিরে এসে) পদের দ্বারা স্রোতাপন্ন ও সকৃতাগামী—এই উভয় প্রকার পুদ্গলই পুনরায় এই কামাবচর লোকে একবার ফিরে আসেন বলে তাঁদের 'সকৃতাগামী' অর্থে নির্দেশ করা হয়েছে। কারণ, পরস্পর সংলগ্ন বাক্যে অবস্থিত দুটি 'ইত্থত্ত' শব্দের ভিন্ন ভিন্ন অর্থ হওয়া অসম্ভব। মজ্ঝিমনিকায়ের কন্নকত্থসূত্রেও—

Yo [Pg.71] so mahārāja brahmā sabyāpajjho, so brahmā āgantā itthattaṃ. Yoso brahmā abyāpajjho, so brahmā anāgantā itthattanti.

'মহারাজ, যে ব্রহ্মা সব্যাপজ্ঝ (ক্রোধ বা হিংসাযুক্ত), সেই ব্রহ্মা এই মনুষ্যলোকে ফিরে আসেন। আর যে ব্রহ্মা অব্যাপজ্ঝ (ক্রোধ বা হিংসামুক্ত), সেই ব্রহ্মা এই মনুষ্যলোকে আর ফিরে আসেন না।'

Bhagavatā vuttaṃ. Tattha sabyāpajjhoti etena puthujjanena saha sotāpannasakadāgāmibhūtā brahmāno gahitā honti. Tehi paṭighānusayassa appahīnattā cetasikadukkhasaṅkhātaṃ byāpajjhaṃpi apahīnamevāti sabyāpajjhānāma. Āgantā itthattanti imaṃ kāmalokaṃ paṭisandhivasena puna āgamanasīlo āgamanappakatikoti attho. Tabbiparītena pacchimassa vākyassa attho veditabbo. Tesupana dvīsu sakadāgāmīsu purimassa anaññasā dhāraṇeneva sabbapathamaṃ ariya magga sotādhi gamana guṇena sotāpanno tveva nāmaṃ siddhanti daṭṭhabbaṃ. Puggalagativasena panettha brahmaloke ṭhitānaṃ sattakkhattuparamatādibhāvoviya sakadāgāmibhāvopi natthi. Pathamadutīyaphalaṭṭhāpihi tattha anāgāmisaṅkhyameva gacchanti. Tasmā sakadāgāmīti idaṃ kāmajātikā naṃeva dutīyaphalaṭṭhānaṃ siddhaṃ nāmanti katvā tesaṃ kāmaloke eva heṭṭhuparupapatti vasena sakiṃ āgamanaṃ aṭṭhakathāsu vuttanti daṭṭhabbaṃ. Evañca katvā pāḷiyaṃpi pañcannaṃ idha niṭṭhā sattakkhattuparamassa kolaṃkolassa ekabījissa sakadāgāmissa yoca diṭṭheva dhamme arahāti vuttanti. Sopana chabbidho hoti. Idhapatvā idhaparinibbāyī, tattha patvā tattha parinibbāyī, idhapatvā tattha parinibbāyī, tattha patvā idha parinibbāyī, idhapatvā tatthanibbattitvā idha parinibbāyī. Tatthapatvā idhanibbattitvā tatthaparinibbāyīti. Tattha idha patvā idha parinibbāyīti idha manussabhave sakadāgāmimaggaṃ patvā idhamanussa bhaveyeva arahattamaggaṃ labhitvā parinibbāyanadhammo. Tattha patvā tattha parinibbāyīti tasmiṃdevaloke sakadāgāmimaggaṃ patvā tasmiṃ devalokeyeva arahattamaggaṃ labhitvā parinibbāyanadhammo. Nibbattitvāti paṭisandhiggahaṇavasena uppajjitvā. Yesaṃ pana imaṃ lokanti padassa imaṃ manussalokanti attho. Tesaṃ so pañcavidhoyeva vutto, na chaṭṭho puggalo.

ভগবান কর্তৃক উক্ত হয়েছে। সেখানে 'সব্যাপজ্জ' (স-ব্যাপাদ) বলতে এই পদের দ্বারা পৃথগ্জনের সাথে স্রোতাপন্ন ও সকদাগামী হওয়া ব্রহ্মাগণকে গ্রহণ করা হয়েছে। কারণ, তাঁদের প্রতিঘানুশয় প্রহীন না হওয়ার কারণে চৈতসিক দুঃখ নামক ব্যাপাদও অপ্রহীনই রয়ে গেছে; এই কারণে তাঁরা 'সব্যাপজ্জ' নামে অভিহিত। 'আগন্তা ইত্থত্তং' বলতে প্রতিসন্ধি গ্রহণের মাধ্যমে পুনরায় এই কামলোকে ফিরে আসার স্বভাব বা প্রকৃতি রয়েছে—এই অর্থ বোঝায়। এর বিপরীতে পরবর্তী বাক্যের অর্থ বুঝতে হবে। কিন্তু সেই দুই প্রকার সকদাগামীর মধ্যে প্রথম জনের ক্ষেত্রে অন্য সাধারণের সাথে সম্পর্কহীনভাবে সর্বপ্রথমে আর্যমার্গরূপ স্রোতে গমনের গুণের কারণে কেবল 'স্রোতাপন্ন' নামই সিদ্ধ হয়—এরূপ দেখতে হবে। পুদ্গলের গতির বশে ব্রহ্মলোকে স্থিত ব্যক্তিদের ক্ষেত্রে যেমন সপ্তকৃৎপরমত্ব আদি অবস্থা থাকে না, তেমনি সকদাগামী ভাবও থাকে না। কারণ, প্রথম ও দ্বিতীয় ফলস্থ ব্যক্তিগণও সেখানে অনাগামী হিসেবেই গণ্য হন। অতএব, 'সকদাগামী' এই শব্দটি কেবল কামধাতুর উৎপন্ন দ্বিতীয় ফলস্থ ব্যক্তিদের জন্যই সিদ্ধ নাম। এই কারণে তাঁদের কামলোকেই অধো ও ঊর্ধ্ব প্রতিসন্ধি গ্রহণের মাধ্যমে একবার আগমন ঘটে বলে অট্ঠকথাগুলোতে বলা হয়েছে—এরূপ দেখতে হবে। এবং এই কারণে পালিতেও বলা হয়েছে—পাঁচ প্রকার পুদ্গলের এখানেই নিষ্ঠা হয়: সপ্তকৃৎপরম, কোলংকোল, একবীজী, সকদাগামী এবং যিনি এই দৃষ্টধর্মেই অর্হৎ হন। তিনি আবার ছয় প্রকার হন। এখানে ফল প্রাপ্ত হয়ে এখানেই পরিনির্বাণ লাভকারী, সেখানে ফল প্রাপ্ত হয়ে সেখানেই পরিনির্বাণ লাভকারী, এখানে ফল প্রাপ্ত হয়ে সেখানে পরিনির্বাণ লাভকারী, সেখানে ফল প্রাপ্ত হয়ে এখানে পরিনির্বাণ লাভকারী, এখানে ফল প্রাপ্ত হয়ে সেখানে উৎপন্ন হয়ে পুনরায় এখানে পরিনির্বাণ লাভকারী, এবং সেখানে ফল প্রাপ্ত হয়ে এখানে উৎপন্ন হয়ে পুনরায় সেখানে পরিনির্বাণ লাভকারী। তার মধ্যে, 'এখানে প্রাপ্ত হয়ে এখানে পরিনির্বাণ লাভকারী' বলতে বোঝায়—এই মনুষ্যভবে সকদাগামী মার্গ প্রাপ্ত হয়ে এই মনুষ্যভবেই অর্হত্ত্ব মার্গ লাভ করে পরিনির্বাণ লাভ করার স্বভাবযুক্ত ব্যক্তি। 'সেখানে প্রাপ্ত হয়ে সেখানে পরিনির্বাণ লাভকারী' বলতে বোঝায়—সেই দেবলোকে সকদাগামী মার্গ প্রাপ্ত হয়ে সেই দেবলোকেই অর্হত্ত্ব মার্গ লাভ করে পরিনির্বাণ লাভ করার স্বভাবযুক্ত ব্যক্তি। 'নিব্বত্তিত্বা' বলতে প্রতিসন্ধি গ্রহণের মাধ্যমে উৎপন্ন হওয়া বোঝায়। কিন্তু যে সকল আচার্যদের মতে 'ইমং লোকং' পদের অর্থ 'এই মনুষ্যলোক', তাঁদের মতে সেই সকদাগামী পুদ্গল কেবল পাঁচ প্রকারই বলা হয়েছে, ষষ্ঠ প্রকার পুদ্গল নয়।

Vibhāvaniyañca

এবং বিভাবনীতেও—

‘‘Pañcasu [Pg.72] sakadāgāmīsu pañcamakova idhādhippeto, so hi ito gantvā puna sakiṃ idha āgacchatī’’ti vuttaṃ.

"পাঁচ প্রকার সকদাগামীর মধ্যে পঞ্চম জনই এখানে অভিপ্রেত, কারণ তিনি এখান থেকে গিয়ে পুনরায় একবার এখানে ফিরে আসেন"—এরূপ বলা হয়েছে।

Mahāparinibbāna suttaṭṭhakathāyaṃ pana mahāvagga saṃyuttaṭṭhakathā yañca sopi chaṭṭho puggalo sakiṃ āgamanaṭṭhena āgatoyeva. Yasmāca sabbaññubuddhāpi yāva uparimaggo nāgacchati. Tāva pathamaphalaṭṭhabhūtā sattakkhattu paramatāyaṃviya dutīyaphalaṭṭhabhūtā sakiṃ āgamanappakatiyaṃ saṇṭhitāyeva honti. Tasmā idha koci dutīyaphalaṭṭho sakiṃ āgamanaṭṭhena nippariyāyena sakadā gāmīnāma na nahotīti sabbopi so chabbidho puggalo idha nippariyāyena sakadāgāmiyevanāma hotīti daṭṭhabbo. Sakadā gāmissa maggo sakadāgāmimaggo. So hi sayaṃ janakabhūto sakadāgāmīnaṃ janetabbaṃ janetīti idha janetabba janakasambandhena visesana visesitabbatā ñāyāgatā eva hoti. Yathā tissamātā phussamātāti.

কিন্তু মহাপরিনির্বাণ সূত্রের অট্ঠকথা এবং মহাবগ্গ সংযুক্তের অট্ঠকথা অনুসারে, সেই ষষ্ঠ পুদ্গলও একবার ফিরে আসার অর্থের দিক থেকে সকদাগামীই। আর যেহেতু সর্বজ্ঞ বুদ্ধগণও যতক্ষণ পর্যন্ত উপরি মার্গ প্রাপ্ত না হন, ততক্ষণ প্রথম ফলস্থ হয়ে যেমন সপ্তকৃৎপরমত্বে স্থিত থাকেন, তেমনি দ্বিতীয় ফলস্থ হয়ে একবার ফিরে আসার স্বভাবের মধ্যেই স্থিত থাকেন। অতএব, এখানে কোনো দ্বিতীয় ফলস্থ ব্যক্তি একবার ফিরে আসার অর্থের দিক থেকে মুখ্যভাবে সকদাগামী নন—এমন নয়, বরং তিনি সকদাগামীই হন। তাই সেই ছয় প্রকার পুদ্গলের সকলেই এখানে মুখ্যভাবে সকদাগামী নামেই অভিহিত হন—এরূপ দেখতে হবে। সকদাগামীর মার্গই হলো সকদাগামী মার্গ। কারণ, তিনি নিজেই উৎপাদক হয়ে উৎপাদ্য সকদাগামী পুদ্গলকে উৎপন্ন করেন; তাই এখানে উৎপাদ্য-উৎপাদক সম্পর্কের দ্বারা বিশেষণ-বিশেষ্য ভাব যুক্তিযুক্তভাবেই আসে। যেমন—তিস্সমাতা (তিষ্যের মাতা), ফুস্সমাতা (পুষ্যের মাতা)।

[57] Vibhāvaniyaṃ pana

[৫৭] কিন্তু বিভাবনীতে—

Sāñāyāgatāeva nahoti. Payojanaṃ pana kiñci atthi. Payojanavasena aviruddhā hotīti iminā adhippāyenayaṃ vuttaṃ ‘‘kiñcāpi maggasamaṅgino tathāgamanāsambhavato phalaṭṭhoyeva sakadāgāmīnāma. Tassapana kāraṇabhūto purimuppanno maggo maggantarāvacchedanatthaṃ phalaṭṭhena visesetvā vuccati sakadāgāmimaggoti. Evaṃ anāgāmimaggo’’ti. Taṃ na yujjati.

"সেই বিশেষণ-বিশেষ্য ভাব যুক্তিযুক্তভাবে আসে না। তবে এর কিছু প্রয়োজন রয়েছে। প্রয়োজনের বশে তা অবিরুদ্ধ হয়"—এই অভিপ্রায়ে যা বলা হয়েছে: "যদিও মার্গস্থ ব্যক্তির ক্ষেত্রে পুনরায় ফিরে আসা অসম্ভব হওয়ায় কেবল ফলস্থ ব্যক্তিই সকদাগামী নামে অভিহিত হন, তবুও তাঁর কারণস্বরূপ পূর্বে উৎপন্ন মার্গকে অন্য মার্গ থেকে পৃথক করার জন্য ফলস্থ ব্যক্তির দ্বারা বিশেষিত করে 'সকদাগামী মার্গ' বলা হয়। অনাগামী মার্গের ক্ষেত্রেও অনুরূপ।"—তা যুক্তিযুক্ত নয়।

Sakadāgāmimaggena sampayuttaṃ cittanti samāso.

"সকদাগামী মার্গের সাথে সম্প্রযুক্ত চিত্ত"—এরূপ সমাস করতে হবে।

59. Orabbhāgiyasaṃyojanānaṃ sabbaso samucchinnattā paṭisandhivasena puna imaṃ kāmalokaṃ na āgacchatīti anāgāmī. Ekantena brahmalokaparāyanoeva hotīti attho. Idañca kevalaṃ imassa maggassa ānubhāvavaseneva vuttaṃ. Uparimagga vipassanāya [Pg.73] pana āgatāya so tasmiṃ ṭhāneyeva arahatta maggaparāyanopi hotiyeva. Anāgāmissa tatīyaphalaṭṭhassamaggo. Tena sampayuttaṃ cittanti viggaho.

৫৯. ঔরন্তভাগীয় সংযোজনসমূহ সম্পূর্ণরূপে সমূচ্ছিন্ন হওয়ার কারণে প্রতিসন্ধি গ্রহণের মাধ্যমে যিনি পুনরায় এই কামলোকে ফিরে আসেন না, তিনি 'অনাগামী'। তিনি একান্তভাবেই ব্রহ্মলোকপরায়ণ হন—এই হলো অর্থ। এবং এটি কেবল এই মার্গের অনুভাবের বশেই বলা হয়েছে। কিন্তু উপরি মার্গের বিপশ্যনা উৎপন্ন হলে, তিনি সেই স্থানেই অর্হত্ত্ব মার্গপরায়ণও হয়ে থাকেন। অনাগামী তথা তৃতীয় ফলস্থ ব্যক্তির মার্গ এবং তার সাথে সম্প্রযুক্ত চিত্ত—এরূপ বিগ্রহ করতে হবে।

60. Mahapphalakāritāguṇayogena pūjāvisesaṃ arahatīti arahā. Khīṇāsavo catutthaphalaṭṭho. Arahato bhāvo arahattaṃ, catutthaphalaṃ. Tassa maggo. Tena sampayuttacittanti nibbacanaṃ. Pisaddena pāḷiyaṃ vibhatte maggacittappabhede sampiṇḍeti. Tattha dhammasaṅgaṇiyaṃ tāva pathamamagge jhānanāmena vuttesu pañcasu vāresu pathame suddhikapaṭipadāvāredvinnaṃ catukkapañcakanayānaṃ vasena navacittāni honti. Tathā suddhikasuññatāya suññatappaṭipadāya suddhikappaṇihite appaṇihitappaṭipadāyacāti pañcasu vāresu dasannaṃ nayānaṃ vasena pañcacattālīsacittāni honti. Tathā maggasatipaṭṭhānādīhi ekūnavīsatiyā nāmehi vuttesu paccekaṃ pañcasu vāresūti vīsatiyā nāmehi vutte vārasate dvinnaṃ nayasatānaṃ vasena navacittasatāni honti. Puna catūhi adhipatīhi yojetvā vuttesu catūsu vārasatesu aṭṭhannaṃ nayasatānaṃ vasena tīṇi sahassāni chasatānica hontīti. Evaṃ pathamamagge naya sahassavasena cattāricittasahassāni pañcacitta satānica honti. Tathā sesamaggesupīti evaṃ catūsu maggesu catunnaṃ naya sahassānaṃ vasena aṭṭhārasa magga citta sahassāni honti. Saccasatipaṭṭhāna vibhaṅgesu pana vīsatinaya sahassānaṃ vasena navutimaggacittasahassāni. Maggavibhaṅge aṭṭhavīsatiyā naya sahassānaṃ vasena satasahassaṃ chabbīsatisahassāni ca maggacittāni hontīti. Aṭṭhakathāsupana nayabhedāeva vuttā. Nacitta bhedāti.

৬০. মহৎ ফলদায়ক গুণের সাথে যুক্ত হওয়ার কারণে যিনি বিশেষ পূজার যোগ্য, তিনি 'অরহৎ'। তিনি ক্ষীণাস্ত্রব quarto ফলস্থ (চতুর্থ ফলস্থ) ব্যক্তি। অর্হতের ভাবই হলো অর্হত্ত্ব, যা চতুর্থ ফল। তাঁর মার্গ এবং তার সাথে সম্প্রযুক্ত চিত্ত—এই হলো ব্যুৎপত্তি। 'অপি' শব্দের দ্বারা পালিতে বিভক্ত মার্গচিত্তের প্রকারভেদসমূহকে একত্রিত করা হয়েছে। সেখানে প্রথমে ধম্মসঙ্গণীতে প্রথম মার্গে ধ্যান নামে উক্ত পাঁচটি বারের মধ্যে প্রথম শুদ্ধিক প্রতিপদা বারে চতুষ্ক ও পঞ্চক নয়ের বশে নয়টি চিত্ত হয়। তেমনি শুদ্ধিক শূন্যতা, শূন্যতা প্রতিপদা, শুদ্ধিক অপ্রণিহিত এবং অপ্রণিহিত প্রতিপদা—এই পাঁচটি বারে দশটি নয়ের বশে পঁয়তাল্লিশটি চিত্ত হয়। তেমনি মার্গ, স্মৃতিপ্রস্থান আদি উনিশটি নামের দ্বারা উক্ত প্রতিটি বারের পাঁচটি করে বারে—এরূপ বিশটি নামের দ্বারা উক্ত একশত বারে দুইশত নয়ের বশে নয়শত চিত্ত হয়। পুনরায় চার প্রকার অধিপতির সাথে যুক্ত করে উক্ত চারশত বারে আটশত নয়ের বশে তিন হাজার ছয়শত চিত্ত হয়। এভাবে প্রথম মার্গে সহস্র নয়ের বশে চার হাজার পাঁচশত চিত্ত হয়। অবশিষ্ট মার্গগুলোর ক্ষেত্রেও অনুরূপ; এভাবে চার মার্গে চার সহস্র নয়ের বশে আঠারো হাজার মার্গচিত্ত হয়। কিন্তু সত্যবিভঙ্গ ও স্মৃতিপ্রস্থানবিভঙ্গে বিশ সহস্র নয়ের বশে নব্বই হাজার মার্গচিত্ত হয়। মার্গবিভঙ্গে আটাশ সহস্র নয়ের বশে এক লক্ষ ছাব্বিশ হাজার মার্গচিত্ত হয়। কিন্তু অট্ঠকথাগুলোতে কেবল নয়ের প্রকারভেদই বলা হয়েছে, চিত্তের প্রকারভেদ বলা হয়নি—এরূপ বুঝতে হবে।

[58] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ

[৫৮] কিন্তু বিভাবনীতে যা—

Pisaddena saccavibhaṅge āgataṃ saṭṭhisahassabhedaṃ nayaṃ saṅgaṇhātīti vuttaṃ. Taṃ imasmiṃ kusalanigame na vattabbaṃ.

" 'অপি' শব্দের দ্বারা সত্যবিভঙ্গে আগত ষাট হাজার প্রকারের নয়কে গ্রহণ করা হয়েছে" বলে যা বলা হয়েছে, তা এই কুশল চিত্তের উপসংহারে বলা উচিত নয়।

Sohi saṭṭhisahassabhedo nayo vipākaṭṭhāneeva aṭṭhakathāyaṃ āgatoti.

কারণ, সেই ষাট হাজার প্রকারের নয় কেবল বিপাকের ক্ষেত্রেই অট্ঠকথায় এসেছে—এরূপ বুঝতে হবে।

[59] Yañca tattha

[৫৯] এবং সেখানে যা—

Paṭipadābhedaṃ [Pg.74] anāmasitvā kevalaṃ suññato appaṇihi toti dvidhā vibhattoti vuttaṃ. Taṃ nayujjati.

প্রতিপদার প্রকারভেদ উল্লেখ না করে কেবল 'শূন্যত' ও 'অপ্রণিহিত'—এভাবে দুই ভাগে বিভক্ত করা হয়েছে বলে যা বলা হয়েছে, তা যুক্তিযুক্ত নয়।

Pāḷiyañhi paṭipadābhedo ādimhiyeva āgatoti. Naca ādimhi suññato appaṇihitoti dvidhā vibhatto nirantaravāro atthīti.

কারণ, পালিতে প্রতিপদার প্রকারভেদ শুরুতেই এসেছে। এবং শুরুতে 'শূন্যত' ও 'অপ্রণিহিত'—এভাবে দুই ভাগে বিভক্ত কোনো নিরন্তর বার নেই—এরূপ বুঝতে হবে।

[60] Yañca tattha

[৬০] এবং সেখানে যা—

Suññato eko nayo, appaṇihito eko, paṭipadā visiṭṭhā suññatā cattāro, appaṇihitā cattāroti katvā dasanayā hontīti adhippāyena evaṃ jhāna nāmena dasadhā vibhattoti vuttaṃ. Taṃpi na yujjatiyeva.

"শূন্যত একটি নয়, অপ্রণিহিত একটি, প্রতিপদা-বিশিষ্ট শূন্যত চারটি, অপ্রণিহিত চারটি—এভাবে দশটি নয় হয়; এই অভিপ্রায়ে ধ্যান নামে দশ প্রকারে বিভক্ত করা হয়েছে" বলে যা বলা হয়েছে, তাও কোনোভাবেই যুক্তিযুক্ত নয়।

Na hi suññatādayo idha nayānāma honti. Tesu pana eke kasmiṃ dve dve catukkapañcakanayāeva idha nayānāmāti. Etena tathā maggasatipaṭṭhāniccādikaṃpi sabbaṃ paṭikkhittaṃ hotīti. [Maggacittaṃ]

কারণ, এখানে শূন্যত আদি বিষয়গুলো 'নয়' নামে অভিহিত হয় না। বরং সেগুলোর প্রতিটিতে দুটি করে চতুষ্ক ও পঞ্চক নয়ই এখানে 'নয়' নামে অভিহিত হয়। এর দ্বারা মার্গ, স্মৃতিপ্রস্থান আদি সমস্ত বিষয়ও প্রত্যাখ্যাত হলো—এরূপ বুঝতে হবে। [মার্গচিত্ত সমাপ্ত]

61. Phalacitte phalanti vipākabhūto aṭṭhaṅgika maggo. Sampayuttadhammasamūhovā. Sotāpattiyā adhigataṃ phalaṃ. Tena sampayuttaṃ, tatthavā pariyāpannaṃ cittanti sotāpatti phala cittaṃ. Esanayo dutīyatatīyesupi. Arahattañca taṃ phalañcāti arahattaphalaṃ. Tena sampayuttaṃ, tasmiṃvā pariyāpannaṃ cittanti nirutti.

৬১. ফলচিত্তে 'ফল' বলতে বিপাকস্বরূপ অষ্টাঙ্গিক মার্গ অথবা সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহের সমষ্টিকে বোঝায়। স্রোত পত্তির দ্বারা অধিগত ফল এবং তার সাথে সম্প্রযুক্ত অথবা তাতে পর্যাপন্ন চিত্তই হলো 'স্রোত পত্তিফল চিত্ত'। দ্বিতীয় ও তৃতীয় ফলের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। অর্হত্ত্ব এবং তা ফলও বটে—এই অর্থে 'অরহত্তফল'। তার সাথে সম্প্রযুক্ত অথবা তাতে পর্যাপন্ন চিত্ত—এই হলো ব্যুৎপত্তি।

62. Saṅgahagāthāyaṃ catumaggappabhedenāti catukkhattuṃ pattabbattā catubbidhānaṃ aṭṭhaṅgikamaggānaṃ pabhedena. Kasmāpana te catukkhattuṃ pattabbāti. Vuccate. Sotāpattimagge tāva saddhādīni indriyāni mudūni honti, tasmā so diṭṭhivicikicchāeva samucchindituṃ sakkoti. Aññepana kāmarāgabyāpādepi tanubhūtepi kātuṃ nasakkoti. Dutīyamagge tāni thokaṃ paṭūni honti. Tasmā so kāmarāgabyāpāde tanubhūte kātuṃ sakkoti. Samucchindituṃ pana nasakkohiyeva. Tatīyamagge tāni paṭutarāni honti. Tasmā so kāmarāgabyāpāde samucchindituṃ sakkoti. Rūpārūpa rāgamānuddhaccāvijjāyopana [Pg.75] samucchindituṃ nasakkotiyeva. Catuttha maggepana tāni indriyāni paṭutamāni honti. Tasmā so tāca aññeca sabbepi pāpadhamme samucchindituṃ sakkoti. Evaṃ catukkhattuṃ pavattamānāeva pariniṭṭhitakiccattā te maggā catukkhattuṃ pattabbā hontīti. Kusalaṃ cittaṃ catumaggappabhedena catudhā mataṃ. Pākaṃpi tassa catubbidhassa kusalassa phalattā tathā catudhāmataṃ. Iti anuttaraṃ cittaṃ aṭṭhadhā matanti yojanā. Natthi attano uttaraṃ adhikaṃ etassāti anuttaraṃ.

৬২. সংগ্রহগাথায় 'চতুর্ম্মাগ্গপ্রভেদেন' বলতে চারবার প্রাপ্তব্য হওয়ার কারণে চার প্রকার অষ্টাঙ্গিক মার্গের প্রকারভেদকে বোঝায়। কিন্তু কেন সেগুলো চারবার প্রাপ্তব্য হতে হয়? তা বলা হচ্ছে: প্রথমত, স্রোত পত্তিমার্গে শ্রদ্ধা আদি ইন্দ্রিয়সমূহ মৃদু থাকে; তাই তা কেবল দৃষ্টি ও বিচিকিৎসা সমূচ্ছেদ করতে সমর্থ হয়। কিন্তু অন্য কামরাগ ও ব্যাপাদকে ক্ষীণ করতেও সমর্থ হয় না। দ্বিতীয় মার্গে সেগুলো কিছুটা তীক্ষ্ণ হয়; তাই তা কামরাগ ও ব্যাপাদকে ক্ষীণ করতে সমর্থ হয়, কিন্তু সমূচ্ছেদ করতে সমর্থ হয় না। তৃতীয় মার্গে সেগুলো আরও তীক্ষ্ণ হয়; তাই তা কামরাগ ও ব্যাপাদকে সমূচ্ছেদ করতে সমর্থ হয়, কিন্তু রূপরাগ, অরূপরাগ, মান, ঔদ্ধত্য ও অবিদ্যা সমূচ্ছেদ করতে সমর্থ হয় না। কিন্তু চতুর্থ মার্গে সেই ইন্দ্রিয়সমূহ অত্যন্ত তীক্ষ্ণ হয়; তাই তা সেগুলোকে এবং অন্য সমস্ত পাপধর্মকে সমূচ্ছেদ করতে সমর্থ হয়। এভাবে চারবার প্রবর্তিত হয়েই কার্য সম্পূর্ণ হওয়ার কারণে সেই মার্গসমূহ চারবার প্রাপ্তব্য হয়ে থাকে—এরূপ বুঝতে হবে। কুশল চিত্ত চার মার্গের প্রকারভেদে চার প্রকার বলে জ্ঞাত। বিপাক চিত্তও সেই চার প্রকার কুশল চিত্তের ফল হওয়ার কারণে চার প্রকার বলে জ্ঞাত। এভাবে লোকোত্তর চিত্ত আট প্রকার বলে জ্ঞাত—এই হলো যোজনা। যার চেয়ে উৎকৃষ্ট বা অধিক আর কিছু নেই, তা-ই হলো 'অনুতর'।

63. Kasmā panettha kriyacittaṃnāmana gahitanti, kriyānuttarassa abhāvāti, kasmā panassa abhāvoti. Maggacittassa ekacittakkhaṇikattāti. Yadi hi taṃ lokiyakusalaṃviya nānākkhaṇesu pavatteyya. Tadā niranusayasantānepi pavattitvā kriyā nuttaraṃnāma siyāti. Kasmāpana taṃ ekacittakkhaṇikameva hotīti. Maggassa mahānubhāvattāti. Kathañca mahānubhāvoti. Vuccate. Ariyamaggohi nāma sakiṃ pavattamānoyeva attanā pahātabbe kilese puna anuppādadhammataṃ āpādetvā pajahati. Ayamassa eko ānubhāvo. Vipākañca kusalakriyajavanaṃviya javanakicca yuttaṃ yadā kadāci samāpajjanakkhamañca katvā attano anantarato paṭṭhāya janeti. Ayamassa dutīyo ānubhāvo. Tasmā tassa kilesappahānatthāyapi puna uppādetabbakiccaṃnāma natthi. Tathā samāpatti atthāyapīti. Sacepi hi koci ahaṃ phalaṃ samāpajjituṃ na icchāmi. Pubbe laddhaṃ maggameva samāpajjissāmīti parikammaṃ kareyya. Tadā pubbe sakiṃ uppajjitvā niruddhamaggacetanānubhāvena phalacittameva pavatteyya. Na maggacittaṃ. Kasmā, appaṭibāhi yānubhāvattā maggassa. Ayañhi maggānubhāvonāma kenaci chandena vā vasenavā ajjhāsayenavā parikammenavā paṭibāhituṃ asakkuṇeyyoyeva hotīti.

৬৩. কেন এখানে লোকোত্তর চিত্তে ক্রিয়াচিত্ত গ্রহণ করা হয়নি? লোকোত্তর ক্রিয়াচিত্তের অভাবের কারণে। কেন তার অভাব হয়? মার্গচিত্তের একচিত্তক্ষণস্থায়ী হওয়ার কারণে। কারণ, যদি সেই মার্গচিত্ত লৌকিক কুশলের মতো বিভিন্ন ক্ষণে উৎপন্ন হতো, তবে অনুশয়হীন পুদগলের সন্তানেও তা উৎপন্ন হয়ে লোকোত্তর ক্রিয়াচিত্ত নামে অভিহিত হতো। কিন্তু কেন তা কেবল একচিত্তক্ষণস্থায়ী হয়? মার্গের মহানুভাবতার (মহৎ শক্তির) কারণে। কীভাবে তা মহানুভাবসম্পন্ন হয়? বলা হচ্ছে— আর্যমার্গ একবার উৎপন্ন হয়েই নিজের দ্বারা বর্জনীয় ক্লেশসমূহকে পুনরায় উৎপন্ন না হওয়ার ধর্মে (অনুৎপাদধর্মতায়) উপনীত করে পরিত্যাগ করে। এটি এর প্রথম অনুভাব (প্রভাব)। এবং কুশল ও ক্রিয়া জবনের মতো জবনকৃত্যযুক্ত করে এবং যখন-তখন সমাপত্তি লাভের যোগ্য করে নিজের অব্যবহিত পর থেকেই বিপাক (ফলচিত্ত) উৎপন্ন করে। এটি এর দ্বিতীয় অনুভাব। অতএব, ক্লেশ প্রমাণের জন্য তার পুনরায় উৎপন্ন হওয়ার মতো কোনো কৃত্য নেই। সমাপত্তির জন্যও তদ্রূপ (কোনো কৃত্য নেই)। যদি কেউ মনে করে, ‘আমি ফল সমাপত্তি লাভ করতে চাই না, পূর্বে প্রাপ্ত মার্গেই সমাপত্তি লাভ করব’ এবং তজ্জন্য পরিকর্ম করে, তবুও পূর্বে একবার উৎপন্ন হয়ে নিরুদ্ধ হওয়া মার্গচেতনার প্রভাবে ফলচিত্তই উৎপন্ন হবে, মার্গচিত্ত নয়। কেন? মার্গের অপ্রতিহত (অনিবার্য) অনুভাবের কারণে। কারণ, মার্গের এই অনুভাবকে কোনো ইচ্ছা, বশ, অধ্যাশয় বা পরিকর্মের দ্বারা প্রতিহত করা অসম্ভব।

64. Dvādasākusalānevantiādi sabbesaṃ catubbhūmaka cittānaṃ jātivasena saṅgaho. Evaṃ iminā vuttappakārena akusa lāni [Pg.76] dvādasevahonti. Kusalāni ekavīsatieva. Vipākānichattiṃ seva. Kriyacittāni vīsatievāti ṭīkāyaṃ yojīyati. Kecipana kusalānaṃ vipākānañca uparivaḍḍhamānattāevasaddaṃ ādiantapadesveva yojesuṃ. Catupaññāsadhātiādi bhūmivasena saṅgaho. Kāmepariyā pannāni cittāni catupaññāsadhā īraye katheyya. Rūpe pannarasa. Arūpe dvādasa. Tathā anuttare pariyāpannāni cittāni aṭṭhadhā īrayeti yojanā. Etthaca anuttareti lokuttara bhūmiyaṃ. Sā pana duvidhā saṅkhatabhūmi, asaṅkhatabhūmīti. Saṅkhatāpi catubbidhā. Yathāha –

৬৪. ‘দ্বাদশাকুশলানেব’ ইত্যাদি বাক্য দ্বারা জাতিভেদে চতুর্ভূমিক চিত্তের সংগ্রহ (সংক্ষেপ) দেখানো হয়েছে। এভাবে উক্ত প্রকারে অকুশল চিত্ত বারোটিই হয়, কুশল চিত্ত একুশটিই হয়, বিপাক চিত্ত ছত্রিশটিই হয় এবং ক্রিয়া চিত্ত বিশটিই হয়—এভাবে টীকায় যোজনা করা হয়েছে। কিন্তু কোনো কোনো আচার্য কুশল ও বিপাক চিত্তের উপরে বৃদ্ধি পাওয়ার কারণে ‘এব’ (ই) শব্দটিকে কেবল আদি ও অন্ত পদেই যোজনা করেছেন। ‘চতুপঞ্চাসধা’ ইত্যাদি বাক্য দ্বারা ভূমিভেদে চিত্তের সংগ্রহ দেখানো হয়েছে। কামভূমিতে অন্তর্ভুক্ত চিত্তসমূহ চুয়ান্ন প্রকার বলা উচিত। রূপভূমিতে পনেরো প্রকার, অরূপভূমিতে বারো প্রকার। তদ্রূপ লোকোত্তর ভূমিতে অন্তর্ভুক্ত চিত্তসমূহ আট প্রকার বলা উচিত—এই হলো যোজনা। এখানে ‘অনোত্তর’ বলতে লোকোত্তর ভূমিকে বোঝায়। সেই ভূমিও দুই প্রকার: সংস্কৃত ভূমি ও অসংষ্কৃত ভূমি। সংস্কৃত ভূমিও চার প্রকার, যেমন বলা হয়েছে—

Yasmiṃ samaye lokuttaraṃ jhānaṃ bhāveti pathamāya bhūmiyā pattiyā.La. Dutīyāya.La. Tatīyāya.La. Catutthāya bhūmiyā pattiyāti.

“যে সময়ে প্রথম ভূমির প্রাপ্তির জন্য লোকোত্তর ধ্যান ভাবনা করে...। দ্বিতীয় ভূমির...। তৃতীয় ভূমির...। চতুর্থ ভূমির প্রাপ্তির জন্য...” ইত্যাদি।

Tattha bhūmīti sāmaññaphalaṃ adhippetanti vuttaṃ. Pathamamaggaphalayu gaḷaṃvā pathamabhūmi.La. Catuttha maggaphala yugaḷaṃ catutthabhūmīti evaṃpi yujjatiyeva. Atthatopana rāgattayapariggahavimuttiyā tebhūmakadhammesu apariyāpannatā saṅkhātena avatthā visesena yutto dhammaviseso. Soca kilesappahāna visesena catubbidho jātoti.

সেখানে ‘ভূমি’ বলতে শ্রামণ্যফল অভিপ্রেত—এ কথা অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে। অথবা প্রথম মার্গ ও ফলের যুগল হলো প্রথম ভূমি... চতুর্থ মার্গ ও ফলের যুগল হলো চতুর্থ ভূমি—এরূপ বলাও যুক্তিযুক্ত। কিন্তু পরমার্থত (তত্ত্বগতভাবে) রাগত্রয়ের (কামরাগ, রূপরাগ, অরূপরাগ) গ্রহণ থেকে মুক্ত হওয়ার কারণে ত্রৈভূমিক ধর্মে অন্তর্ভুক্ত না হওয়া রূপ অবস্থাবিশেষযুক্ত ধর্মবিশেষই হলো ভূমি। এবং তা ক্লেশ প্রমাণের বিশেষত্ব অনুযায়ী চার প্রকার হয়েছে—এরূপ জানা উচিত।

[61] Vibhāvaniyaṃ pana

[৬১] বিভাবনীতে অবশ্য—

Itarabhūmiyoviya lokuttarabhūmināma visuṃ natthi. Nava vidhadhammasamūhoeva tesaṃ bhūmipariyāyoti katvā yaṃ vuttaṃ. ‘‘Katthaci apariyāpannāni navavidhalokuttara dhammasamūhekadesabhūtāni rukkhe sākhā tyādīsu viya anuttare cittānīti vuttānī’’ti. Taṃ nayujjati.

অন্যান্য ভূমির মতো লোকোত্তর ভূমি নামে পৃথক কোনো ভূমি নেই। নয় প্রকার লোকোত্তর ধর্মের সমষ্টিই তাদের ভূমির পর্যায় (বিকল্প নাম)—এরূপ মনে করে যা বলা হয়েছে: ‘কোথাও কোথাও লোকোত্তর চিত্তসমূহকে নয় প্রকার লোকোত্তর ধর্মসমূহের একদেশীভূত (অংশবিশেষ) হিসেবে বৃক্ষের শাখার মতো লোকোত্তর ভূমিতে বলা হয়েছে।’—তা যুক্তিযুক্ত নয়।

Duvidhāhi bhūmi avatthābhūmi, okāsabhūmīti. Tattha avatthā bhūmieva nippariyāyabhūmi. Na itarā. Sā hi okāsabhūmināma dhammānaṃ taṃ taṃ avatthāvisesavaseneva siddhāti. Taṃ taṃ avatthā visesotica [Pg.77] heṭṭhā vuttanayena kāmāvacaratādi avatthā viseso daṭṭhabbo. Apica ekattiṃsabhūmiyopi kusalākusaladhammānaṃ hīnapaṇītaoḷārikasukhumatā saṅkhātehi avatthāvisesehieva sijjhantīti.

কারণ ভূমি দুই প্রকার: অবস্থা ভূমি ও অবকাশ ভূমি। তার মধ্যে অবস্থা ভূমিই হলো মুখ্য (নিপর্যায়) ভূমি, অন্যটি নয়। কারণ সেই অবকাশ ভূমি ধর্মসমূহের সেই সেই অবস্থাবিশেষের প্রভাবেই সিদ্ধ হয়। সেই সেই অবস্থাবিশেষ বলতে পূর্বে উক্ত নিয়মে কামাবচরত্ব আদি অবস্থাবিশেষ বুঝতে হবে। তাছাড়া, একত্রিশটি ভূমিও কুশল ও অকুশল ধর্মসমূহের হীন, প্রণীত, ঔদারিক ও সূক্ষ্মতা নামক অবস্থাবিশেষের দ্বারাই সিদ্ধ হয়—এরূপ জানা উচিত।

65. Evaṃ catubbhūmaka cittāni saṅkhepato niddisitvā idāni puna vitthārato niddisanto itthantiādigāthamāha. Tatrāyaṃ yojanā. Athavāpana itthaṃ yathāvuttappakārena ekunanavutippabhedaṃ mānasaṃ cittaṃ ekavīsasataṃ katvā vicakkhaṇā paṇḍitā vibhajantīti.

৬৫. এভাবে চতুর্ভূমিক চিত্তসমূহ সংক্ষেপে প্রদর্শন করে এখন পুনরায় বিস্তারিতভাবে প্রদর্শন করার ইচ্ছায় ‘ইত্থং’ ইত্যাদি গাথা বলেছেন। সেখানে এই হলো যোজনা: অথবা, এভাবে উক্ত প্রকারে ঊননব্বই প্রকার চিত্তকে একশত একুশ প্রকার করে পণ্ডিতগণ বিভক্ত করেন—এই হলো যোজনা।

[62] Ṭīkāsu pana

[৬২] টীকাসমূহে অবশ্য—

Gāthāya pubbaddhaṃ purimagāthānaṃ nigamanaṃ katvā aparaddhameva ārabbhantaraṃ katvā yojenti. Taṃ kathamekūna navutividhaṃ cittaṃ ekavīsasataṃ hotīti iminā nasametīti.

গাথার প্রথমার্ধকে পূর্ববর্তী গাথাসমূহের উপসংহার করে এবং দ্বিতীয়ার্ধকে অন্য একটি আরম্ভ (প্রস্তাবনা) করে যোজনা করেন। তা ‘কীভাবে ঊননব্বই প্রকার চিত্ত একশত একুশ প্রকার হয়?’—এই পাঠের সাথে মেলে না—এরূপ জানা উচিত।

Idāni taṃ ekavīsasatavibhāgaṃ dassento kathaṃ.La. Hotīti pucchitvā vitakkavicārapīti sukhekaggatā sahitantiādimāha. Tattha pathamajjhāna sotāpattimaggacittanti ettha pañcaṅgikena pathamajjhānena yutto sotāpattimaggo pathamajjhānasotāpattimaggo. Tena sampayuttaṃ cittanti samāso.

এখন সেই একশত একুশ প্রকার বিভাগ প্রদর্শন করার জন্য ‘কীভাবে... হয়?’—এরূপ প্রশ্ন করে ‘বিতর্ক-বিচার-প্রীতি-সুখ-একাগ্রতা সহিত’ ইত্যাদি বলেছেন। সেখানে ‘প্রথমধ্যান-স্রোত্যাপত্তি-মার্গচিত্ত’—এখানে পঞ্চাঙ্গযুক্ত প্রথম ধ্যানের সাথে যুক্ত স্রোত্যাপত্তিমার্গ হলো প্রথমধ্যান-স্রোত্যাপত্তিমার্গ। তার সাথে সম্প্রযুক্ত চিত্ত—এই হলো সমাস।

[63] Ṭīkāsu pana

[৬৩] টীকাসমূহে অবশ্য—

‘‘Pathamajjhānañca taṃ sotāpattimaggacittañcā’’ti yojenti. Taṃ na yuttaṃ.

“তা প্রথম ধ্যানও এবং স্রোত্যাপত্তিমার্গচিত্তও”—এভাবে যোজনা করেন। তা যুক্তিসঙ্গত নয়।

Na hi jhānaṃ cittaṃ hoti. Naca cittaṃ jhānaṃ. Aññañhi jhānaṃ, aññaṃ cittanti.

কারণ ধ্যান চিত্ত নয় এবং চিত্তও ধ্যান নয়। ধ্যান ভিন্ন এবং চিত্ত ভিন্ন—এরূপ জানা উচিত।

[64] Yañca vibhāvaniyaṃ

[৬৪] এবং বিভাবনীতে যা—

‘‘Jhānaṅgavasena pathamajjhāna sadisattā pathamajjhānañcā’’ti vuttaṃ. Tampi na yuttaṃ.

“ধ্যানাঙ্গসমূহের কারণে প্রথম ধ্যানের সদৃশ হওয়ায় প্রথম ধ্যানও”—এরূপ বলা হয়েছে, তাও যুক্তিসঙ্গত নয়।

Na hi pañcaṅgikaṃ lokuttarajjhānaṃ pathamajjhānasadisaṭṭhena pathamajjhānasaññaṃ labhatīti sakkā vattuṃ. Tañhi sayameva attano pañcaṅgikabhāvena [Pg.78] nippariyāyato pathamajjhānaṃnāma hotīti. Idañhi jhānaṃnāma lokiyaṃvā hotu lokuttaraṃvā. Yaṃ pañcaṅgikaṃ hoti. Taṃ sayameva pathamajjhānanti siddhaṃ. Yaṃ caturaṅgikaṃ. Tiyaṅgikaṃ. Duvaṅgikaṃ. Puna duvaṅgikaṃ. Taṃ sayameva pañcamajjhānanti siddhanti. Lokuttarevā dutīyādibhāvassa uppattikkamavasena asiddhattā evaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ.

কারণ পঞ্চাঙ্গযুক্ত লোকোত্তর ধ্যান প্রথম ধ্যানের সদৃশ হওয়ার কারণে ‘প্রথম ধ্যান’ নাম লাভ করে—এরূপ বলা যায় না। কারণ তা নিজেই নিজের পঞ্চাঙ্গভাবের কারণে মুখ্যভাবে প্রথম ধ্যান নামে অভিহিত হয়। এই ধ্যান লৌকিকই হোক বা লোকোত্তরই হোক, যা পঞ্চাঙ্গযুক্ত হয়, তা নিজেই প্রথম ধ্যান হিসেবে সিদ্ধ হয়। যা চতুরঙ্গযুক্ত, ত্র্যঙ্গযুক্ত, দ্ব্যঙ্গযুক্ত এবং পুনরায় দ্ব্যঙ্গযুক্ত, তা নিজেই পঞ্চম ধ্যান হিসেবে সিদ্ধ হয়—এরূপ জানা উচিত। অথবা লোকোত্তর ভূমিতে দ্বিতীয় আদি ভাবের উৎপত্তি-ক্রমের প্রভাবে অসিদ্ধ হওয়ার কারণে এরূপ ধ্যানাঙ্গের সদৃশতা বলা হয়েছে—এরূপ দেখতে হবে।

[65] Yañca tattha

[৬৫] এবং সেখানে যা—

Sadisabhāveneva lokuttare tesaṃ pañcaṅgikādīnaṃ jhāna vohārasiddhatādīpanatthaṃ. ‘‘Pādakajjhāna sammasitajjhāna puggalajjhāsayesu hi aññataravasena taṃ taṃ jhānasadisattā vitakkādiaṅgapātubhāvena cattāropi maggā pathamajjhānādi vohāraṃ labhantā paccekaṃ pañcadhā vibhajantī’’ti vuttaṃ. Tampi nayujjatiyeva.

সাদৃশ্যের কারণেই লোকোত্তর ভূমিতে সেই পঞ্চাঙ্গ আদি ধ্যানের ‘ধ্যান’ নামক ব্যবহারের সিদ্ধি প্রদর্শনের জন্য: ‘পাদক ধ্যান, সমর্পিত ধ্যান ও পুদগলের অধ্যাভ্যাসের কোনো একটির প্রভাবে সেই সেই ধ্যানের সদৃশ হওয়ায় বিতর্ক আদি অঙ্গের প্রাদুর্ভাবের কারণে চারটি মার্গও প্রথম ধ্যান আদি নাম লাভ করে প্রত্যেকে পাঁচ ভাগে বিভক্ত হয়’—এরূপ যা বলা হয়েছে, তাও যুক্তিসঙ্গত নয়।

Na hi maggā pathamajjhānādi vohāraṃ labhanti. Añño hi maggo, aññaṃ jhānanti. Apica, yadi upanijjhāyanaṭṭhena paccanīkajjhāpanaṭṭhenaca jhānaṃnāma siyā. Tadā lokuttarajjhānānieva sātisayato jhānānināma siyuṃ. Na itarāni. Tāni hi kasiṇādinimittamattaṃ upecca nijjhāyanti. Paccanīkadhammeca vikkhambhanamattena jhāpenti. Lokuttarāniyevapana atigambhīraṃ abhiduddasaṃ nibbānaṃ upecca nijjhāyanti. Paccanīkadhammeca samūle sānusaye sabbaso samucchindanavasena jhāpentīti. Etthaca appanājhānānaṃ pañcaṅgikabhāvonāma pakatiyā eva siddho hotīti na pathamajjhānikesu maggaphalesu pādakajjhā nādinā paccayavisesena kiccaṃ atthi. Caturaṅgikādi bhāvo pana tena paccayavisesena vinā na sijjhati. Asatihi tasmiṃ sabbaṃpi jhānaṃ pañcaṅgikameva bhavissatīti. Tattha yathā lokiyajjhānesu ādikammikakāle tassa tassa dutīyādikassa jhānassa upacārabhūtā bhāvanā sayaṃ vitakkādiyuttā samānāpi vitakkādīsu ādīnavadassanaññāṇenaceva idāni avitakkaṃ jhānaṃ uppādessāmi, idāni avicāraṃ jhānaṃ uppādessāmīti evamādinā pavattena ajjhāsaya [Pg.79] visesenaca yuttattā kāci vitakkavirāgabhāvanānāma hoti. Kāci vicāra virāgabhāvanā nāma. Kāci pītivirāgabhāvanā nāma. Kāci sukhavirāgabhāvanānāma. Kācī rūpavirāgabhāvanānāma. Asaññigāmīnaṃ pana saññāvirāgabhāvanānāma hoti. Sā attano attano jhānaṃ avitakkaṃvā avicāraṃvā appītikaṃvā upekkhāsaha gataṃvā kātuṃ sakkoti. Jhānesu vasībhūtakālepana ādīnavadassanaññāṇena vinā kevalaṃ ajjhāsayamattena yaṃyaṃ jhānaṃ icchati. Taṃ taṃ jhānaṃ samāpajjatiyeva. Evamevaṃ idhapi tassa tassa maggassa upacārabhūtā vuṭṭhānagāmini vipassanāsaṅkhātā bhāvanā sayaṃ vitakkādiyuttā samānāpi nānāsattiyuttā hoti. Kāci vitakkavirāgabhāvanānāma. Kāci vitakkavicāravirāgabhāvanā nāma. Kāci vitakkavicārapīti virāgabhāvanānāma. Kāci vitakkavi cārapītisukhavirāgabhāvanānāma. Tattha yā vitakkaṃ virājetuṃ atikkāmetuṃ sakkoti. Sā vitakkavirāgabhāvanānāma. Esa nayo sesāsupīti.

কারণ মার্গসমূহ প্রথম ধ্যান আদি নাম লাভ করে না। মার্গ ভিন্ন এবং ধ্যান ভিন্ন—এরূপ জানা উচিত। তাছাড়া, যদি opanijjhāyana (নিকটবর্তী হয়ে দর্শন) অর্থে এবং প্রত্যনীক (বিপক্ষ) ধর্মসমূহকে দহন করার অর্থে ধ্যান বলা হয়, তবে লোকোত্তর ধ্যানসমূহকেই অতিশয়রূপে ধ্যান বলা উচিত, অন্যগুলোকে নয়। কারণ সেই লৌকিক রূপ-অরূপ ধ্যানসমূহ কসিণ আদি নিমিত্তমাত্রকে অবলম্বন করে উপনিধ্যান করে এবং প্রত্যনীক ধর্মসমূহকে কেবল বিক্ষম্ভন (সাময়িক দমন) মাত্রের দ্বারা দহন করে। কিন্তু লোকোত্তর ধ্যানসমূহ অতি গম্ভীর ও অতি দুর্দর্শ নির্বাণকে অবলম্বন করে উপনিধ্যান করে এবং প্রত্যনীক ধর্মসমূহকে অনুশয়সহ সমূলে সর্বতোভাবে সমূচ্ছেদনের মাধ্যমে দহন করে—এরূপ জানা উচিত। এবং এখানে অর্পণা ধ্যানসমূহের পঞ্চাঙ্গভাব স্বাভাবিকভাবেই সিদ্ধ হয়। তাই প্রথম ধ্যানযুক্ত মার্গ ও ফলসমূহে পাদক ধ্যান আদি নামক বিশেষ কারণের কোনো প্রয়োজন নেই। কিন্তু চতুরঙ্গ আদি ভাব সেই বিশেষ কারণ ছাড়া সিদ্ধ হয় না। কারণ সেই বিশেষ কারণ না থাকলে সমস্ত ধ্যানই পঞ্চাঙ্গযুক্ত হতো—এরূপ জানা উচিত। সেখানে যেমন লৌকিক ধ্যানসমূহে আদিকর্মিক (শিক্ষানবিস) কালে সেই সেই দ্বিতীয় আদি ধ্যানের উপচারভূত ভাবনা নিজে বিতর্ক আদি যুক্ত হলেও, বিতর্ক আদিতে দোষদর্শন জ্ঞানের দ্বারা এবং ‘এখন বিতর্কহীন ধ্যান উৎপন্ন করব’, ‘এখন বিচারহীন ধ্যান উৎপন্ন করব’ ইত্যাদি প্রকারে প্রবর্তিত অধ্যাশয়বিশেষের সাথে যুক্ত হওয়ার কারণে কোনো কোনো ভাবনা ‘বিতর্ক-বিরাগ-ভাবনা’ নামে অভিহিত হয়। কোনোটি ‘বিচার-বিরাগ-ভাবনা’, কোনোটি ‘প্রীতি-বিরাগ-ভাবনা’, কোনোটি ‘সুখ-বিরাগ-ভাবনা’, কোনোটি ‘রূপ-বিরাগ-ভাবনা’ এবং অসংজ্ঞীগামী পুদগলদের জন্য ‘সংজ্ঞা-বিরাগ-ভাবনা’ নামে অভিহিত হয়। তা নিজের নিজের ধ্যানকে বিতর্কহীন, বিচারহীন, প্রীতিহীন বা উপেক্ষাসহগত করতে সমর্থ হয়। কিন্তু ধ্যানসমূহে বশীভূত (দক্ষ) হওয়ার কালে দোষদর্শন জ্ঞান ছাড়াই কেবল অধ্যাশয়মাত্রের দ্বারা যে যে ধ্যান ইচ্ছা করে, সেই সেই ধ্যানে সমাপত্তি লাভ করে। ঠিক তদ্রূপ এখানেও সেই সেই মার্গের উপচারভূত বুত্থানগামিনী বিপাসনা নামক ভাবনা নিজে বিতর্ক আদি যুক্ত হলেও বিভিন্ন শক্তিসম্পন্ন হয়। কোনোটি ‘বিতর্ক-বিরাগ-ভাবনা’, কোনোটি ‘বিতর্ক-বিচার-বিরাগ-ভাবনা’, কোনোটি ‘বিতর্ক-বিচার-প্রীতি-বিরাগ-ভাবনা’, কোনোটি ‘বিতর্ক-বিচার-প্রীতি-সুখ-বিরাগ-ভাবনা’ নামে অভিহিত হয়। তাদের মধ্যে যা বিতর্ককে দূরীভূত করতে বা অতিক্রম করতে সমর্থ হয়, তা ‘বিতর্ক-বিরাগ-ভাবনা’ নামে অভিহিত হয়। অবশিষ্ট ভাবনাগুলোর ক্ষেত্রেও এই নিয়ম প্রযোজ্য—এরূপ জানা উচিত।

66. Kassapana balena sā vipassanā nānāsatti yuttā hotīti. Vuccate, pādakajjhānabalenāti eko theravādo. Sammasitajjhāna balenāti eko. Puggalajjhāsaya balenāti eko. Tattha yaṃ yaṃ jhānaṃ tassā vipassanāya pādakatthāya āsanne samāpajjīyati. Taṃtaṃ pādakajjhānaṃnāma. Taṃce pathamajjhānaṃ hoti. Vipassanā pākatikāeva. Sace dutīyajjhānaṃ hoti. Vipassanā vitakkavirāgasattiyuttā hoti. Magge avitakkaṃ jhānaṃ niyāmetuṃ sakkoti. Esanayo sesesupi pādakajjhānesūti ayaṃ pādakavādo. Pādakajjhāne sati taṃsadisameva magge jhānaṃ hoti. Asatipana magge pathamajjhānameva hoti. Sammasi tajjhānaṃvā puggalajjhāsayovā magge jhānaṅgaṃ niyametuṃ nasakkotīti adhippāyoti. Pādakajjhāne sati taṃvā aññaṃvā yaṃyaṃ jhānaṃ sammasīyati. Taṃce pathamajjhānaṃ hoti. Vipassanā pākati kāeva. Sace dutīyajjhānaṃ hoti. Vipassanā vitakkavirāgasatti [Pg.80] yuttā hoti. Magge avitakkaṃ jhānaṃ niyāmetuṃ sakkoti. Esanayo sesesupi sammasitajjhānesūti ayaṃ sammasitavādo. Vipassanāya ārammaṇabhāvena saha caritattā sammasitajjhānameva pādakajjhānato ajjhāsayatoca balavataranti adhippāyoti.

৬৬. কার শক্তিতে সেই বিপশ্যনা বিভিন্ন শক্তিরূপের সাথে যুক্ত হয়? উত্তর দেওয়া হচ্ছে: পাদ্যকধ্যানের (ভিত্তি ধ্যান) প্রভাবে—এটি একটি থেরবাদ মত। সমম্সিতধ্যানের প্রভাবে—এটি আরেকটি মত। পুদ্গলাধ্যাশয়ের প্রভাবে—এটি আরেকটি মত। সেখানে, সেই বিপশ্যনার ভিত্তি হিসেবে যে যে ধ্যান নিকটবর্তী সময়ে সমাপত্তি লাভ করা হয়, তাকে পাদ্যকধ্যান বলা হয়। তা যদি প্রথম ধ্যান হয়, তবে বিপশ্যনা স্বাভাবিকই থাকে। যদি দ্বিতীয় ধ্যান হয়, তবে বিপশ্যনা বিতর্ক-বিরহিত শক্তির সাথে যুক্ত হয় এবং মার্গে বিতর্কহীন ধ্যান নির্ধারণ করতে সমর্থ হয়। অবশিষ্ট পাদ্যকধ্যানসমূহের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম; এটি হলো 'পাদ্যকবাদ'। পাদ্যকধ্যান বিদ্যমান থাকলে মার্গে তার সদৃশ ধ্যানই উৎপন্ন হয়। কিন্তু তা না থাকলে মার্গে কেবল প্রথম ধ্যানই উৎপন্ন হয়। সমম্সিতধ্যান বা পুদ্গলাধ্যাশয় মার্গে ধ্যানাঙ্গ নির্ধারণ করতে পারে না—এটিই পাদ্যকবাদীদের অভিপ্রায়। পাদ্যকধ্যান বিদ্যমান থাকলে, সেই ধ্যান বা অন্য কোনো ধ্যান যা-ই সমম্সন (অনুধাবন) করা হোক না কেন, তা যদি প্রথম ধ্যান হয়, তবে বিপশ্যনা স্বাভাবিকই থাকে। যদি দ্বিতীয় ধ্যান হয়, তবে বিপশ্যনা বিতর্ক-বিরহিত শক্তির সাথে যুক্ত হয় এবং মার্গে বিতর্কহীন ধ্যান নির্ধারণ করতে সমর্থ হয়। অবশিষ্ট সমম্সিতধ্যানসমূহের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম; এটি হলো 'সমম্সিতবাদ'। বিপশ্যনার আলম্বন (বিষয়) হিসেবে সহগামী হওয়ার কারণে সমম্সিতধ্যানই পাদ্যকধ্যান ও অধ্যাশয় অপেক্ষা অধিক শক্তিশালী—এটিই সমম্সিতবাদীদের অভিপ্রায়।

Vibhāvaniyaṃ pana

বিভাবনীতে (অভিধর্মত্থবিভাবনী টীকায়) অবশ্য—

Vipassanāpādakaṃ kiñcijhānaṃ natthīti imasmiṃ vāde vuttaṃ. Taṃ aṭṭhakathāya na sameti.

বিপশ্যনার ভিত্তি স্বরূপ কোনো ধ্যান নেই—এই মতে এমনটি বলা হয়েছে। তা অট্ঠকথার সাথে মেলে না।

Pādakajjhāne sati taṃvā aññaṃvā magge yaṃyaṃjhānaṃ icchati. Taṃtaṃ jhānaṃ ijjhati. Vipassanāpi icchānurūpaṃ vitakkavirāgādibhāvaṃ pattā hotīti puggalajjhāsayavādo. Yathā lokiyajjhānesu āsanne vuṭṭhitajjhānaṃ uparijjhānupacāra bhāvanāya upatthambhakamattaṃ hoti. Na pana uparijjhāne jhānaṃ attasadisaṃ kātuṃ sakkoti. Ajjhāsayoeva uparijjhāne jhānaṅgaṃ niyāmeti. Evamevaṃ idhapi pādakajjhānaṃ vipassanāya tikkha visadabhāvatthāya balavupanissa yo hoti. Ajjhāsayoeva vipassanaṃ vitakkavirāgādibhāvaṃ pāpetvā magge jhānaṅgaṃ niyāmetīti adhippāyoti. Yo panettha vuṭṭhānagāminivipassanāeva magge jhānaṅgaṃ niyāmetīti mahāṭṭhakathā vādo. Tatthapi puggalajjhāsayavisesabalena vitakkavirāgādisatti visesayuttā vuṭṭhānagāmini vipassanāevāti attho veditabbo. Kāmañcettha aṭṭhasāliniyaṃ imesaṃ tiṇṇaṃ theravādānaṃ aññamaññaṃ avirodho vuttoviya dissati. Imepana vādā aññamaññaṃ saṃsanditvā pavattā nahonti. Paccekaṃ sabbaṃ lokuttarajjhānaṃ paripuṇṇaṃ katvā pavattā. Tasmā nasakkā tesaṃ aññamaññaṃ virodho pariharitunti. Etthaca jhānalābhīnaṃ vipassanākamme pādakajjhānasamā pajjanaṃnāma bhagavatāeva suṭṭhuvihitaṃ. Vuttañhetaṃ cūḷasuññatasutte –

পাদ্যকধ্যান বিদ্যমান থাকলে, সেই ধ্যান বা অন্য কোনো ধ্যান যা-ই মার্গে আকাঙ্ক্ষা করা হোক না কেন, সেই সেই ধ্যানই সিদ্ধ হয়। বিপশ্যনাও ইচ্ছানুযায়ী বিতর্ক-বিরহিত আদি অবস্থা প্রাপ্ত হয়—এটি হলো 'পুদ্গলাধ্যাশয়বাদ'। যেমন লৌকিক ধ্যানসমূহের ক্ষেত্রে, নিকটবর্তী সময়ে যে ধ্যান থেকে ব্যুত্থান করা হয়েছে, তা উচ্চতর ধ্যানের উপচার ভাবনার জন্য কেবল সহায়ক মাত্র হয়; কিন্তু উচ্চতর ধ্যানে নিজের সদৃশ ধ্যান উৎপন্ন করতে পারে না। অধ্যাশয়ই উচ্চতর ধ্যানে ধ্যানাঙ্গ নির্ধারণ করে। ঠিক তেমনি এখানেও পাদ্যকধ্যান বিপশ্যনার তীক্ষ্ণ ও নির্মল ভাবের জন্য শক্তিশালী উপনিশ্রয় (সহায়ক কারণ) হয়। অধ্যাশয়ই বিপশ্যনাকে বিতর্ক-বিরহিত আদি অবস্থায় পৌঁছে দিয়ে মার্গে ধ্যানাঙ্গ নির্ধারণ করে—এটিই পুদ্গলাধ্যাশয়বাদীদের অভিপ্রায়। আর এখানে মহা-অট্ঠকথার যে মত রয়েছে যে, ব্যুত্থানগামিনী বিপশ্যনাই মার্গে ধ্যানাঙ্গ নির্ধারণ করে—সেখানেও পুদ্গলের বিশেষ অধ্যাশয়ের প্রভাবে বিতর্ক-বিরহিত আদি বিশেষ শক্তিসম্পন্ন ব্যুত্থানগামিনী বিপশ্যনাই ধ্যানাঙ্গ নির্ধারণ করে—এই অর্থ বুঝতে হবে। যদিও এখানে অট্ঠশালিনীতে এই তিন প্রকার থেরবাদ মতের মধ্যে পারস্পরিক কোনো বিরোধ নেই বলে মনে হয়; তবুও এই মতবাদগুলো একে অপরের সাথে সমন্বয় করে প্রবর্তিত হয়নি। প্রতিটি মতবাদই স্বতন্ত্রভাবে সমগ্র লোকোত্তর ধ্যানকে পরিপূর্ণ করে প্রবর্তিত হয়েছে। তাই তাদের পারস্পরিক বিরোধ পরিহার করা সম্ভব নয়। আর এখানে ধ্যানী ব্যক্তিদের বিপশ্যনা কার্যে পাদ্যকধ্যানে সমাপত্তি লাভ করার বিষয়টি ভগবান বুদ্ধ কর্তৃকই সুচারুভাবে নির্দেশিত হয়েছে। যেমন চূলসুন্নত সুত্তে বলা হয়েছে—

Idhānanda bhikkhu vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi pathamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Dutīyaṃ jhānaṃ. Tatīyaṃ jhānaṃ. Catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So ajjhattaṃ suññataṃ manasikaroti. Tassaceajjhattaṃsuññatāya cittaṃ [Pg.81] napakkhandati. Napasīdati. Tena bhikkhunā tasmiṃyeva purimasmiṃ samādhinimitte ajjhattameva cittaṃ santhape tabbaṃ, sannisādetabbaṃ, ekodi kātabbaṃ, samādahātabbantiādi.

"হে আনন্দ, এই শাসনে ভিক্ষু কামসমূহ থেকে পৃথক হয়ে, অকুশল ধর্মসমূহ থেকে পৃথক হয়ে প্রথম ধ্যান লাভ করে বিহার করেন। দ্বিতীয় ধ্যান... তৃতীয় ধ্যান... চতুর্থ ধ্যান লাভ করে বিহার করেন। তিনি আধ্যাত্মিক শূন্যতা মনস্কার করেন। যদি আধ্যাত্মিক শূন্যতায় তাঁর চিত্ত প্রাবৃত না হয়, প্রসন্ন না হয়, তবে সেই ভিক্ষু কর্তৃক সেই পূর্ববর্তী সমাধি-নিমিত্তেই আধ্যাত্মিকভাবে চিত্তকে সংস্থাপিত করতে হবে, সম্যকরূপে বসাতে হবে, একীভূত করতে হবে এবং সমাহিত করতে হবে"—ইত্যাদি।

Tattha suññataṃ manasikarotīti vipassanākammaṃ vuttaṃ. Tasmiṃyeva purimasmiṃ samādhinimitteti pādakajjhānasamādhi nimitte. Navanipāteca –

সেখানে "শূন্যতা মনস্কার করেন" বলতে বিপশ্যনা কর্মকে বোঝানো হয়েছে। "সেই পূর্ববর্তী সমাধি-নিমিত্তেই" বলতে পাদ্যকধ্যানের সমাধি-নিমিত্তকে বোঝানো হয়েছে। এবং নবক নিপাতেও—

Pathamaṃ pāhaṃ bhikkhavejhānaṃ nissāya āsavānaṃ khayaṃ vadāmi.La. Nevasaññānāsaññāyatanaṃ pāhaṃ bhikkhave jhānaṃ nissāya āsavānaṃ khayaṃ vadāmīti vuttaṃ.

"হে ভিক্ষুগণ, আমি প্রথম ধ্যানকে আশ্রয় করে আস্রবক্ষয় হওয়ার কথা বলি... হে ভিক্ষুগণ, আমি নৈবসংজ্ঞা-নাসংজ্ঞায়তনকে আশ্রয় করে আস্রবক্ষয় হওয়ার কথা বলি"—এমনটি বলা হয়েছে।

67. Imesupana tīsuvādesu puggalajjhāsayavādo balavataroviya khāyati. Lokiyajjhānesupi hi pādakajjhānaṃnāma icchitabbameva. Tañca uparijjhānassa upacārabhāvanāya tikkhavisada bhāvatthāyaeva hoti. Ajjhāsayoevapana upacāra bhāvanāya vitakkavirāgādibhāvaṃ sādheti. Upacārabhāvanāeva uparijjhāne jhānaṅgaṃ niyāmeti. Evamevaṃ idhapi pādakajjhānabalena tikkhavisada bhāvapattā vuṭṭhānagāmini vipassanāeva ajjhāsayavisesabalena vitakkavirāgādisattivisesayuttā hutvā magge nānājhānāni sādheti. Asati pana ajjhāsayavisese taṃtaṃ pādakajjhānānurūpaṃ ajjhāsayasāmaññaṃsaṇṭhāti. Tasmā ajjhāsayavisese asati pādakajjhānameva pamāṇaṃ hoti. Satipana tasmiṃ soeva pamāṇanti yuttaṃ. Icchi ticchita lokiyajjhāna samāpajjana sadisañhi sabbajjhānesu ciṇṇavasībhūtānaṃ maggesu icchitajjhāna nibbattananti. Yo panettha pādakajjhānādivasena pavatto viseso. So sabbopi vipassanā visesatthāya eva hoti. Vipassanā visesoeva magge jhānaṅgaṃ niyāmetīti katvā aṭṭhasāliniyaṃ visuddhi maggeca vipassanāva pamāṇaṃ katvāvuttā. So sabbopi viseso pādakajjhānena vinā nasijjhatīti katvā maggavibhaṅgamaggasaṃyuttaṭṭha kathāsu pādakajjhānaṃ eva pamāṇaṃ katvā vuttanti veditabbaṃ. Yasmā pana pāḷiyaṃ –

৬৭. এই তিন প্রকার মতবাদের মধ্যে পুদ্গলাধ্যাশয়বাদই অধিক শক্তিশালী বলে মনে হয়। কারণ লৌকিক ধ্যানসমূহের ক্ষেত্রেও পাদ্যকধ্যান অবশ্যই আকাঙ্ক্ষিত। এবং তা উচ্চতর ধ্যানের উপচার ভাবনার তীক্ষ্ণতা ও নির্মলতার জন্যই হয়ে থাকে। কিন্তু অধ্যাশয়ই উপচার ভাবনায় বিতর্ক-বিরহিত আদি অবস্থা সাধন করে। উপচার ভাবনাই উচ্চতর ধ্যানে ধ্যানাঙ্গ নির্ধারণ করে। ঠিক তেমনি এখানেও পাদ্যকধ্যানের প্রভাবে তীক্ষ্ণ ও নির্মল ভাব প্রাপ্ত ব্যুত্থানগামিনী বিপশ্যনাই বিশেষ অধ্যাশয়ের প্রভাবে বিতর্ক-বিরহিত আদি বিশেষ শক্তিসম্পন্ন হয়ে মার্গে বিভিন্ন ধ্যান সাধন করে। কিন্তু বিশেষ অধ্যাশয় না থাকলে, সেই সেই পাদ্যকধ্যান অনুযায়ী সাধারণ অধ্যাশয় প্রতিষ্ঠিত হয়। তাই বিশেষ অধ্যাশয় না থাকলে পাদ্যকধ্যানই প্রমাণ হয়; আর তা থাকলে সেই অধ্যাশয়ই প্রমাণ হওয়া যুক্তিসঙ্গত। কারণ সকল ধ্যানে অভ্যস্ত ও বশীভূত ব্যক্তিদের মার্গে আকাঙ্ক্ষিত ধ্যান উৎপন্ন করা, আকাঙ্ক্ষিত লৌকিক ধ্যানে সমাপত্তি লাভ করার মতোই। আর এখানে পাদ্যকধ্যান ইত্যাদির প্রভাবে যে বৈশিষ্ট্য প্রবর্তিত হয়, তা সবই বিপশ্যনার বিশেষত্বের জন্যই হয়ে থাকে। বিপশ্যনার বিশেষত্বই মার্গে ধ্যানাঙ্গ নির্ধারণ করে—এই কারণে অট্ঠশালিনী এবং বিশুদ্ধিমার্গে বিপশ্যনাকেই প্রমাণ হিসেবে ধরে বলা হয়েছে। কিন্তু সেই সমস্ত বিশেষত্ব পাদ্যকধ্যান ছাড়া সিদ্ধ হয় না—এই কারণে মগ্গবিভঙ্গ অট্ঠকথা ও মগ্গসংযুত্ত অট্ঠকথা সমূহে পাদ্যকধ্যানকেই প্রমাণ হিসেবে ধরে বলা হয়েছে—এটি বুঝতে হবে। যেহেতু পালিতে বলা হয়েছে—

Idha [Pg.82] gahapati bhikkhu vivicceva kāmehi. La. Pathamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So iti paṭisañcikkhati. Idaṃpi kho pathamajjhānaṃ abhisaṅkhataṃ abhisañcehayitaṃ yaṃkhopana kiñci abhisaṅkhataṃ abhisañcetayitaṃ. Tadaniccaṃ. Taṃ nirodhadhammanti pajānāti so tattha ṭhito āsavānaṃ khayaṃ pāpuṇāti. La. Dutīyaṃ jhānaṃ, tatīyaṃ jhānaṃ, catutthaṃ jhānaṃ, mettā cetovimuttiṃ. Karuṇā, muditā, upekkhāceto vimuttiṃ, ākāsānañcā yatanaṃ.La. Ākiñcaññā yatanaṃ upasampajja viharati. So iti paṭisañcikkhati. Ayaṃpikho ākiñcaññā yatanasamāpatti abhisaṅkhatā abhisañcetayitā. Yaṃ khopana kiñci abhisaṅkhataṃ.La. Khayaṃ pāpuṇātīti.

"হে গৃহপতি, এই শাসনে ভিক্ষু কামসমূহ থেকে পৃথক হয়ে... প্রথম ধ্যান লাভ করে বিহার করেন। তিনি এভাবে প্রত্যবেক্ষণ করেন: 'এই প্রথম ধ্যানও অভিসংস্কৃত ও অভিসঞ্চেতিত। আর যা কিছু অভিসংস্কৃত ও অভিসঞ্চেতিত, তা অনিত্য ও নিরোধধর্মী।' তিনি তা প্রজ্ঞা দ্বারা জানেন। তিনি সেখানে স্থিত হয়ে আস্রবক্ষয় প্রাপ্ত হন... দ্বিতীয় ধ্যান, তৃতীয় ধ্যান, চতুর্থ ধ্যান, মৈত্রী চেতোবিমুক্তি, করুণা, মুদিতা, উপেক্ষা চেতোবিমুক্তি, আকাশানন্ত্যায়তন... আকিঞ্চন্যাযতন লাভ করে বিহার করেন। তিনি এভাবে প্রত্যবেক্ষণ করেন: 'এই আকিঞ্চন্যাযতন সমাপত্তিও অভিসংস্কৃত ও অভিসঞ্চেতিত। আর যা কিছু অভিসংস্কৃত... আস্রবক্ষয় প্রাপ্ত হন'।"

Evaṃekādasanipāte –

এভাবে একাদশক নিপাতেও—

Idhānanda bhikkhu vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ pathamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So yadeva tattha hoti rūpagataṃ vedanāgataṃ saññāgataṃ saṅkhāragataṃ viññāṇagataṃ, te dhamme aniccato dukkhato anattato samanupassati. So tattha ṭhito āsavānaṃ khayaṃ pāpuṇāti. No ce āsavānaṃ khayaṃ pāpuṇāti. Teneva dhammarāgena tāya dhammanandiyā pañcannaṃ orambhāgiyānaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā upapātiko hoti. Tattha parinibbāyī anāvattidhammo tasmā lokāti.

"হে আনন্দ, এই শাসনে ভিক্ষু কামসমূহ থেকে পৃথক হয়ে, অকুশল ধর্মসমূহ থেকে পৃথক হয়ে বিতর্কযুক্ত, বিচারযুক্ত, বিবেকজাত প্রীতি ও সুখময় প্রথম ধ্যান লাভ করে বিহার করেন। তিনি সেখানে যে রূপগত, বেদনাগত, সংজ্ঞাগত, সংস্কারগত ও বিজ্ঞানগত ধর্মসমূহ রয়েছে, সেগুলোকে অনিত্য, দুঃখ ও অনাত্মা হিসেবে সম্যকরূপে দর্শন করেন। তিনি সেখানে স্থিত হয়ে আস্রবক্ষয় প্রাপ্ত হন। যদি আস্রবক্ষয় প্রাপ্ত না হন, তবে সেই ধর্মরাগের দ্বারা, সেই ধর্মনন্দির দ্বারা পঞ্চ ওরম্ভাগীয় সংযোজন ক্ষয়ের মাধ্যমে ঔপপাতিক হন। সেখানে পরিনির্বাণ লাভ করেন এবং সেই লোক থেকে আর প্রত্যাবর্তন করেন না।"

Ādinā mālukyaputtasutta anupadasuttādīsuca anekesu suttantesu aṭṭhasu samāpattīsu ekekāya samāpattiyā vuṭṭhāya vuṭṭhitasamāpattidhammasammasanameva āgataṃ. Napana aññajjhāna sammasanaṃ. Tasmā satipi yogīnaṃ icchāvasena pādakajjhānato aññajjhānasammasane pādakajjhānameva pamāṇanti sakkā viññātunti. Ettāvatā sammasitavādo sabbadubbaloti siddho hotīti. Yepana aṭṭhasamāpattilābhinopi jhānaṃ pādakaṃ akatvāva maggaṃ uppādenti. Pathamajjhānamevavā pādakaṃ katvā ajjhāsayavisesaṃ akatvā [Pg.83] maggaṃ uppādenti. Pathamajjhānamattalābhinovā hutvā tameva pādakaṃ katvā maggaṃ uppādenti. Yeca sukkhavipassakā hutvā maggaṃ uppādenti. Tesaṃ pathamajjhānikova maggo hotīti veditabbo. Apica ye pakatiyāva aṭṭhasu samāpattīsu ciṇṇavasībhūtā honti. Te vināpi āsannapādakena yaṃyaṃjhānaṃ icchanti. Taṃtaṃ jhānaṃ tesaṃ maggesu nasamijjhatīti navattabbaṃ.

ইত্যাদি বাক্যের দ্বারা মালুক্যপুত্ত সুত্ত, অনুপদ সুত্ত আদি অনেক সুত্রান্তে আটটি সমাপত্তির মধ্যে একটি একটি সমাপত্তি থেকে ব্যুত্থিত হয়ে, ব্যুত্থিত সমাপত্তির ধর্মসমূহের সমম্সন করার কথাই এসেছে। অন্য ধ্যানের সমম্সন করার কথা আসেনি। তাই যোগীগণের ইচ্ছাবশত পাদ্যকধ্যান ছাড়া অন্য ধ্যানের সমম্সন করা হলেও, পাদ্যকধ্যানই প্রমাণ—এটি জানা সম্ভব। এর দ্বারা সমম্সিতবাদ সর্বাপেক্ষা দুর্বল বলে প্রমাণিত হয়। আর যারা আটটি সমাপত্তি লাভ করেও ধ্যানকে পাদ্যক না করেই মার্গ উৎপন্ন করেন; অথবা প্রথম ধ্যানকেই পাদ্যক করে বিশেষ অধ্যাশয় ছাড়াই মার্গ উৎপন্ন করেন; অথবা কেবল প্রথম ধ্যান লাভকারী হয়ে তাকেই পাদ্যক করে মার্গ উৎপন্ন করেন; এবং যারা শুষ্ক-বিপশ্যাক হয়ে মার্গ উৎপন্ন করেন; তাঁদের মার্গ প্রথম ধ্যান সদৃশই হয়—এটি বুঝতে হবে। অধিকন্তু, যারা স্বভাবতই আটটি সমাপত্তিতে অভ্যস্ত ও বশীভূত; তাঁরা নিকটবর্তী পাদ্যকধ্যান ছাড়াও যে যে ধ্যান ইচ্ছা করেন, সেই সেই ধ্যান তাঁদের মার্গে সিদ্ধ হয় না—এমনটি বলা উচিত নয়।

66. [66] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ

৬৬. [৬৬] আর বিভাবনীতে যা বলা হয়েছে—

‘‘Sacepana puggalassa tathāvidho ajjhāsayo natthi. Heṭṭhimaheṭṭhimajjhānato vuṭṭhāya uparuparijjhānadhamme sammasitvā uppāditamaggo pādakajjhānaṃ anapekkhitvā sammasitajjhānasadiso hotīti vuttaṃ. Taṃ vicāretabbaṃ.

"যদি পুদ্গলের সেই প্রকার অধ্যাশয় না থাকে, তবে নিম্নতর ধ্যানসমূহ থেকে ব্যুত্থিত হয়ে উচ্চতর ধ্যানের ধর্মসমূহ সমম্সন করে উৎপাদিত মার্গ পাদ্যকধ্যানের অপেক্ষা না করে সমম্সিতধ্যান সদৃশ হয়"—এমনটি যা বলা হয়েছে, তা বিচার্য।

Na hi ārammaṇamattabhūtaṃ sammasitajjhānaṃ uparimaṃpi samānaṃ āsanne vuṭṭhitajjhānato balavataraṃ bhavituṃ arahati. Āsanne vuṭṭhitasseva cittasantānaṃ visesetuṃ samatthabhāvato. Tato yevahi so sammasitavādo sabbaaṭṭhakathāsu kecivādapakkhe eva thapitoti. Nanu puggalajjhāsayavādopi tathāthapitoevāti. Saccaṃ, sopana lokiyajjhānānaṃ uppattividhānena saha saṃsandikattā yuttataroeva hotīti.

কারণ আলম্বন মাত্র হওয়া সমম্সিতধ্যান উচ্চতর হলেও, নিকটবর্তী সময়ে ব্যুত্থিত ধ্যান অপেক্ষা অধিক শক্তিশালী হতে পারে না। যেহেতু নিকটবর্তী সময়ে ব্যুত্থিত ধ্যানের পক্ষেই চিত্তসন্তানকে বিশেষায়িত করার সামর্থ্য থাকে। সেই কারণেই সেই সমম্সিতবাদ সকল অট্ঠকথাতেই 'কেচি-বাদ' পক্ষে রাখা হয়েছে। পুদ্গলাধ্যাশয়বাদও কি সেভাবেই রাখা হয়নি? সত্য, তবে তা লৌকিক ধ্যানসমূহের উৎপত্তি-বিধানের সাথে সামঞ্জস্যপূর্ণ হওয়ার কারণে অধিকতর যুক্তিসঙ্গত।

[67] Etena yaṃ tattha vuttaṃ.

[৬৭] এর দ্বারা সেখানে যা বলা হয়েছে—

‘‘Uparuparijjhānato pana vuṭṭhāya heṭṭhima heṭṭhimajjhāna dhamme sammasitvā uppāditamaggo sammasitajjhānaṃ anapekkhitvā pāda kajjhānasadiso hoti. Heṭṭhimaheṭṭhimajjhānatohi uparu parijjhānaṃ balavatara’’nti. Taṃpi paṭikkhittaṃ hoti.

"উচ্চতর ধ্যানসমূহ থেকে ব্যুত্থিত হয়ে নিম্নতর ধ্যানের ধর্মসমূহ সমম্সন করে উৎপাদিত মার্গ সমম্সিতধ্যানের অপেক্ষা না করে পাদ্যকধ্যান সদৃশ হয়; কারণ নিম্নতর ধ্যান অপেক্ষা উচ্চতর ধ্যান অধিক শক্তিশালী"—এই কথাটিও খণ্ডিত হলো।

Na hi pādakajjhānaṃ uparima bhūtattāyeva balavataraṃ hoti. Pādakabhūtattāyeva pana balavataraṃ hotīti.

প্রকৃতপক্ষে, পাদাক ধ্যান (ভিত্তি ধ্যান) উচ্চতর স্তরের হওয়ার কারণেই অধিক শক্তিশালী হয় না। বরং, পাদাক (ভিত্তি) হওয়ার কারণেই তা অধিক শক্তিশালী হয়ে থাকে। এভাবেই তা জানা উচিত।

[68] Yañca tattha

[৬৮] এবং সেখানে (সেই টীকায়) যা বলা হয়েছে—

Magge vedanāniyamopana pādakajjhānādīnaṃ vasena nasiddho. Aññathā vipassanā yāyakāyacivedanāya yuttā hutvā tehi [Pg.84] niyamitāya ekekāya maggavedanāya saddhiṃ ghaṭi yeyyāti iminā adhippāyena ‘‘vedanāniyamopana sabbatthapi vuṭṭhānagāmini vipassanāniyamena hotī’’ti vuttaṃ. Tampi na yujjati.

"মার্গে বেদনার নিয়ম কিন্তু পাদাক ধ্যান ইত্যাদির বশে সিদ্ধ হয় না। অন্যথা, বিপশ্যনা যেকোনো বেদনার সাথে যুক্ত হয়ে, সেই ধ্যানসমূহ দ্বারা নিয়ত প্রতিটি মার্গ-বেদনার সাথে সংযুক্ত হতে পারত।" এই অভিপ্রায়ে যে বলা হয়েছে—"বেদনার নিয়ম কিন্তু সর্বত্রই উট্ঠানগামিনী বিপশ্যনার নিয়ম অনুসারেই হয়ে থাকে"—তাও যুক্তিসঙ্গত নয়।

Pādakajjhānādīnaṃ vaseneva vipassanāya saha vedanāniyamassa siddhattā. Tathāhi taṃtaṃ pādakajjhānato vuṭṭhāya vipassantassa vipassanā ādito kadāci somanassasahagatāvā hoti. Kadāci upekkhāsahagatāvā. Maggavuṭṭhānakālepana yadipādakajjhānaṃ somanassajjhānaṃ hoti. Vipassanā ekantena somassasaha gatāva hutvā maggena saddhiṃ ghaṭiyatīti. Vuttañhetaṃ saḷāyatana vibhaṅgasutte –

কারণ, পাদাক ধ্যান ইত্যাদির বশেই বিপশ্যনার সাথে বেদনার নিয়ম সিদ্ধ হয়। তথাহি, সেই সেই পাদাক ধ্যান থেকে ব্যুত্থিত হয়ে বিপশ্যনাকারী যোগীর বিপশ্যনা শুরুতে কখনো সোমনস্য-সহগত (আনন্দযুক্ত) হয়, আবার কখনো উপেক্ষা-সহগত (উদাসীনতাযুক্ত) হয়। কিন্তু মার্গ-ব্যুত্থানকালে যদি পাদাক ধ্যানটি সোমনস্য ধ্যান হয়, তবে বিপশ্যনা নিশ্চিতভাবেই সোমনস্য-সহগত হয়ে মার্গের সাথে সংযুক্ত হয়। আর যদি তা উপেক্ষা ধ্যান হয়, তবে উপেক্ষা-সহগত হয়েই মার্গের সাথে সংযুক্ত হয়। এ কথাই সলায়তন-বিভঙ্গ সূত্রে বলা হয়েছে—

Tatra bhikkhave yā cha nekkhammassitā upekkhā. Tā nissāya tā āgamma yāni cha nekkhammassitāni somanassāni. Tāni pajahatha. Tāni samatikkamatha. Evametesaṃ pahānaṃ hoti. Evametesaṃ samatikkamo hotīti.

"হে ভিক্ষুগণ! সেখানে নৈষ্ক্রম্য-আশ্রিত যে ছয়টি উপেক্ষা রয়েছে, সেগুলোকে আশ্রয় করে, সেগুলোর উপর নির্ভর করে নৈষ্ক্রম্য-আশ্রিত যে ছয়টি সোমনস্য (আনন্দ) রয়েছে, তা বর্জন করো, তা অতিক্রম করো। এভাবেই এগুলোর প্রহাঙ্গ (বর্জন) হয়, এভাবেই এগুলোর অতিক্রমণ ঘটে।"

Aṭṭhakathāyañca aṭṭhasu samāpattīsu pathamādinica tīṇijhānāni suddhasaṅkhāreca pādake katvā vipassanaṃ āraddhānaṃ catunnaṃ bhikkhūnaṃ pubbabhāga vipassanā somanassasahagatā vā hoti. Upekkhāsaha gatāvāvuṭṭhānagāminīpana somanassasahagatāva hoti. Catutthajjhānādīni pādakānikatvā vipassanaṃ āraddhānaṃ pañcannaṃ bhikkhūnaṃ pubbabhāgavipassanā purima sadisāva. Vuṭṭhānagāminīpana upekkhāsahagatāva hoti. Idaṃ sandhāyayā chanekkhammassitā.La. Pajahathāti vuttaṃ. Ajjhāsayavisesena saha maggavuṭṭhānepi esevanayo. Balavavipassanākāle hi vipassanāratināma suṭṭhu paṇītatarā hoti. Sakalasarīraṃ pharamānā ajjhottharamānā pavattati. Yathāha –

অট্ঠকথাতেও (ভাষ্যে) বলা হয়েছে: "আটটি সমাপত্তির মধ্যে প্রথম আদি তিনটি ধ্যান এবং শুদ্ধ সংস্কারসমূহকে পাদাক (ভিত্তি) করে বিপশ্যনা আরম্ভকারী চারজন ভিক্ষুর পূর্বভাগ বিপশ্যনা সোমনস্য-সহগত বা উপেক্ষা-সহগত হতে পারে, কিন্তু উট্ঠানগামিনী বিপশ্যনা কেবল সোমনস্য-সহগতই হয়। চতুর্থ ধ্যান ইত্যাদিকে পাদাক করে বিপশ্যনা আরম্ভকারী পাঁচজন ভিক্ষুর পূর্বভাগ বিপশ্যনা পূর্বের মতোই, কিন্তু উট্ঠানগামিনী বিপশ্যনা কেবল উপেক্ষা-সহগতই হয়। এই বিষয়টিকে লক্ষ্য করেই বলা হয়েছে—'নৈষ্ক্রম্য-আশ্রিত যে ছয়টি... তা বর্জন করো।' অভিপ্রায়ের বিশেষত্বের (আশয়-বিশেষ) সাথে মার্গ-ব্যুত্থানের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম প্রযোজ্য। কারণ, শক্তিশালী বিপশ্যনকালে বিপশ্যনা-রতি (বিপশ্যনার আনন্দ) অত্যন্ত প্রীতিদায়ক ও উত্তম হয়। তা সমগ্র শরীরে পরিব্যাপ্ত ও আপ্লুত হয়ে প্রবর্তিত হয়।" যেমন বলা হয়েছে—

Suññāgāre paviṭṭhassa, santacittassa bhikkhuno;

Amānusī rati hoti, sammadhammaṃ vipassatoti.

"শূন্যগৃহে (নির্জন স্থানে) প্রবেশকারী শান্তচিত্ত ভিক্ষুর অলৌকিক আনন্দ লাভ হয়, যখন তিনি সম্যকভাবে ধর্ম বিপশ্যনা (দর্শন) করেন।"

Tasmā [Pg.85] tadā pādakajjhānavisesenavā ajjhāsayavisesena vā vinā vipassanā upekkhāsahagatā na hoti. Ekantena somanassasahagatāva hotīti. Etthapana sabbajjhānesu vasībhūtassa yaṃkiñci ekaṃ jhānaṃ pādakaṃ katvā taṃ pā aññaṃvā maggeyaṃyaṃ jhānaṃ icchati. Maggavuṭṭhānakāle ajjhāsayabalena taṃtaṃjhānānurūpaṃ vipassanāyaca maggeca vedanā pariṇāmo veditabbo. Napana vedanāniyāmonāma visuṃ vattabboti.

অতএব, তখন পাদাক ধ্যানের বিশেষত্ব অথবা অভিপ্রায়ের বিশেষত্ব ছাড়া বিপশ্যনা উপেক্ষা-সহগত হয় না; তা নিশ্চিতভাবেই সোমনস্য-সহগত হয়। কিন্তু এই বিষয়ে, যিনি সমস্ত ধ্যানে বশীভূত (দক্ষ), তিনি যেকোনো একটি ধ্যানকে পাদাক (ভিত্তি) করে, মার্গে সেই ধ্যান বা অন্য কোনো ধ্যান যা তিনি ইচ্ছা করেন, মার্গ-ব্যুত্থানকালে অভিপ্রায়ের প্রভাবে সেই সেই ধ্যানের অনুরূপ বিপশ্যনা ও মার্গে বেদনার রূপান্তর ঘটে বলে জানতে হবে। তবে পৃথকভাবে 'বেদনার নিয়ম' বলে কিছু বলার প্রয়োজন নেই। এভাবেই তা দেখা উচিত।

67. Saṅgahagāthāyaṃ anuttaraṃ aṭṭhavidhaṃ cittaṃ jhānaṅgayogabhedena ekekaṃ pañcadhā katvā cattālīsavidhanti ca vuccatīti yojanā. Idāni sabbāni mahaggatā nuttaracittāni pañcavidhe jhāna koṭṭhāse saṅgahetvā dassetuṃ yathāca rūpāvacarantiādimāha. Yathā rūpāvacaraṃ cittaṃ pathamādijjhānabhede gayhati. Jhāna bhedasiddhe pathamajjhānikacittādike pañcavidhe cittabhede saṅgayhati, tathā anuttarañca cittaṃ pathamādijjhānabhede saṅgayhati. Āruppañcacittaṃ upakkhekaggatā saṅkhātena pañcamajjhānena yuttattā pañcame jhāne pañcamajjhānikacittabhede saṅgayhati. Tasmā ekekaṃ patamādikaṃ pathamajjhānikacittādikaṃ jhānaṃ jhānacittaṃ ekādasa vidhaṃ hoti. Antetu antimabhūte pañcamajjhānikacittabhedepana jhānaṃ cittaṃ tevīsatividhaṃ bhaveti yojanā. Etthaca jhānasaddena taṃsampayuttaṃ cittameva vuccati. Na hi jhānaṃ ekādasavidhaṃvā tevīsatividhaṃvā hotīti.

৬৭. সংগ্রাহ গাথায় যোজনাটি হলো: "আট প্রকার লোকোত্তর চিত্তকে ধ্যানের অঙ্গসমূহের সংযোগভেদে প্রত্যেকটিকে পাঁচ ভাগে বিভক্ত করে চল্লিশ প্রকারও বলা হয়ে থাকে।" এখন, সমস্ত মহদ্গত ও লোকোত্তর চিত্তকে পাঁচ প্রকার ধ্যান-বিভাগে অন্তর্ভুক্ত করে দেখানোর জন্য "যথা চ রূপাবচরং" ইত্যাদি বলেছেন। যেভাবে রূপাবচর চিত্তকে প্রথম আদি ধ্যানের ভেদে গ্রহণ করা হয় এবং ধ্যানের ভেদ দ্বারা সিদ্ধ প্রথম ধ্যান-চিত্ত আদি পাঁচ প্রকার চিত্তভেদে গণনা করা হয়, তেমনি লোকোত্তর চিত্তকেও প্রথম আদি ধ্যানের ভেদে গণনা করা হয়। আর অরূপাবচর চিত্তও উপেক্ষা ও একগ্রতা নামক পঞ্চম ধ্যানের সাথে যুক্ত হওয়ার কারণে পঞ্চম ধ্যানে, অর্থাৎ পঞ্চম ধ্যান-চিত্তের ভেদে গণিত হয়। অতএব, প্রথম ধ্যান আদি প্রতিটি ধ্যান-চিত্ত এগারো প্রকার হয়। কিন্তু শেষে, অন্তিম রূপ পঞ্চম ধ্যান-চিত্তের ভেদে ধ্যান-চিত্ত তেইশ প্রকার হয়ে থাকে—এটাই যোজনা। আর এখানে 'ধ্যান' শব্দ দ্বারা সেই ধ্যানের সাথে যুক্ত চিত্তকেই বোঝানো হয়েছে। কারণ ধ্যান নিজে এগারো প্রকার বা তেইশ প্রকার হয় না। এভাবেই তা জানা উচিত।

[69] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ

[৬৯] কিন্তু বিভাবনীতে যা বলা হয়েছে—

‘‘Rūpāvacaracittaṃ pathamajjhānantiādinā vuccatītica āruppañcāpi pañcamajjhānavohāraṃ labhatī’’ti ca vuttaṃ. Taṃ na yujjati.

"রূপাবচর চিত্তকে প্রথম ধ্যান ইত্যাদি বলা হয় এবং অরূপাবচরও পঞ্চম ধ্যানের সংজ্ঞা লাভ করে"—এই যে কথা বলা হয়েছে, তা যুক্তিসঙ্গত নয়।

Na hi cittaṃ pathamajjhānaṃ hoti. Naca pañcamajjhānavohāraṃ labhatīti.

কারণ চিত্ত প্রথম ধ্যান নয়, এবং তা পঞ্চম ধ্যানের সংজ্ঞাও লাভ করে না। এভাবেই তা জানা উচিত।

[70] Yāca imissāgāthāyaṃ aparāpi yojanā vuttā. Sāpi na yuttāeva.

[৭০] এবং এই গাথায় অন্য যে যোজনা বলা হয়েছে, তাও কোনোভাবেই যুক্তিসঙ্গত নয়।

Tathā saddassa pathamādijjhānabhedeti padassa purato paṭhitattāti. Evaṃ yathā vibhajitabbe ekadese vibhatte sabbaṃ ekūnanavutividhaṃ cittaṃ ekavīsasataṃ katvā vibhattaṃnāma hoti. Tathā vibhajitvā idāni taṃsaṅgahaṃ dassento antimagāthamāha. Puññaṃ sattatiṃsavidhaṃ hoti. Tathā pākaṃ dvipaññāsavidhaṃ hoti. Iti ekūnanavutividhāni cittāni ekavīsasataṃ katvā budhā paṇḍitā āhu kathesuṃ. Kathentivā vibhajanti vicakkhaṇāti vuttaṃ hotīti.

কারণ 'তথা' শব্দটি 'প্রথমাদিজ্ঝানভেদে' পদের পূর্বে পঠিত হয়েছে। এভাবেই তা জানা উচিত। এইভাবে যখন বিশ্লেষণযোগ্য একটি অংশকে বিশ্লেষণ করা হয়, তখন সমস্ত ঊননব্বই প্রকার চিত্তকে একশত একুশ প্রকার করে বিশ্লেষণ করা হয়েছে বলে গণ্য হয়। এভাবে বিশ্লেষণ করে, এখন সেই চিত্তসমূহের সংগ্রহ দেখানোর জন্য অন্তিম গাথাটি বলেছেন: "কুশল চিত্ত সাঁইত্রিশ প্রকার হয়। তেমনি বিপাক চিত্ত বাহান্ন প্রকার হয়।" এভাবে ঊননব্বই প্রকার চিত্তকে একশত একুশ প্রকার করে পণ্ডিত ও বিজ্ঞগণ বর্ণনা করেছেন। অথবা বিচক্ষণ ব্যক্তিগণ ব্যাখ্যা ও বিশ্লেষণ করেন—এটাই এর অর্থ। এভাবেই তা জানা উচিত।

Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa

এভাবেই অভিধম্মত্থসঙ্গহ নামক গ্রন্থের 'পরমার্থদীপনী' নামক—

Catutthavaṇṇanāya cittasaṅgahassa

চতুর্থ ব্যাখ্যার চিত্তসংগ্রহের—

Paramatthadīpanā niṭṭhitā.

পরমার্থদীপনী (পরমার্থের ব্যাখ্যা) সমাপ্ত হলো।

Cetasikasaṅgaha paramatthadīpanī

can_be_translated_as_cetasika_sangaha_paramatthadipani_in_bengali_as_follows:

68. Evaṃ [Pg.87] cittaṅgahaṃ dassetvā idāni anupattaṃ cetasika saṅgahaṃ dassento catūhi sampayogalakkhaṇehi saha vacanatthañca sarūpatthañca tāva dassetuṃ ādi gāthamāha. Tattha ekuppādanirodhācaekālambaṇavatthukāti catussampayogalakkhaṇadassanaṃ. Ceto yuttāti vacanatthadassanaṃ. Cetasiyuttā cetasāvā yuttā cetasikāti dassanato. Dvipaññāsadhammāti sarūpadassanaṃ. Cetasikāti pana siddhapada dassanaṃ. Tattha dhammānaṃ anāgatabhāvasaṅkhātā pubbantato uddhaṃ pajjanaṃ gamanaṃ sarūpato pātubhavanaṃ uppādo. Jātīti vuttaṃ hoti. Sabbepihi saṅkhata dhammā anāgatabhāvapubbā eva honti. Tato paccayasāmaggiṃ labhitvā paccuppannabhāvaṃ gacchanti. Tato nirujjhitvā atītabhāvaṃ gacchantīti. Nirujjhanaṃ nirodho. Sarūpavināso bhaṅgo aniccatā maraṇanti vuttaṃ hoti. Yā cittassa jāti, sāyeva phassādīnaṃ. Yā cittassa jarā, yaṃ cittassa maraṇaṃ, yaṃ cittassa ārammaṇaṃ vatthu. Tadeva phassādīnantiādinā heṭṭhā vuttanayena eko uppādo etesanti ekuppādā. Eko nirodho etesanti ekanirodhā. Ekuppādāca te ekanirodhācāti ekuppādanirodhā. Uttarapade ekasaddassa lopo. Evaṃ paratthapi. Ekaṃ ālambaṇaṃ etesanti ekālambaṇā. Ekaṃ vatthu etesanti ekavatthukā. Ekālambaṇāca te ekavatthukācāti ekālambaṇavatthukā. Ālambaṇaṃ panettha ekacittassapi bahudeva hoti. Ekattaṃpana upanetvā ekaṃ ālambaṇanti vuttanti daṭṭhabbaṃ.

৬৮. এভাবে চিত্তসংগ্রহ প্রদর্শন করে, এখন ক্রমানুসারে প্রাপ্ত চৈতসিকসংগ্রহ দেখানোর জন্য, প্রথমে চার প্রকার সম্প্রয়োগ লক্ষণের সাথে শব্দার্থ (বচনার্থ) ও স্বরূপার্থ দেখানোর উদ্দেশ্যে আদি গাথাটি বলেছেন। সেখানে 'একুপ্পাদানিরোধাচ একালম্বণবত্থুকা' পদটি চার প্রকার সম্প্রয়োগ লক্ষণের প্রদর্শক। 'চেতোযুত্তা' পদটি শব্দার্থের প্রদর্শক। যেহেতু 'চেতসি যুত্তা' (চিত্তে যুক্ত) অথবা 'চেতসা বা যুত্তা' (চিত্তের দ্বারা যুক্ত) হিসেবে প্রদর্শিত হয়েছে, তাই 'চৈতসিক'। 'দ্বিপঞ্ঞাসধম্মা' পদটি স্বরূপের প্রদর্শক। আর 'চেতসিকা' পদটি সিদ্ধপদের প্রদর্শক। সেখানে ধর্মসমূহের অনাগত অবস্থা নামক পূর্বসীমা থেকে ঊর্ধ্বে গমন এবং স্বরূপত প্রকাশ পাওয়া হলো 'উৎপাদ' (উৎপত্তি)। এর অর্থ হলো 'জাতি' (জন্ম)। প্রকৃতপক্ষে, সমস্ত সংস্কৃত ধর্মই (সংস্কারসমূহ) অনাগত অবস্থাকে পূর্বে ধারণ করে থাকে। তারপর প্রত্যয়-সামগ্রী (কারণের মিলন) লাভ করে বর্তমান অবস্থায় উপনীত হয়। তারপর নিরুদ্ধ হয়ে অতীত অবস্থায় গমন করে। এভাবেই তা জানা উচিত। নিরুদ্ধ হওয়া হলো 'নিরোধ' (ধ্বংস)। এর অর্থ হলো স্বরূপের বিনাশ, ভঙ্গ, অনিত্যতা বা মরণ। 'চিত্তের যা জন্ম, স্পর্শ ইত্যাদিরও তা-ই। চিত্তের যা জরা, চিত্তের যা মরণ, চিত্তের যা আলম্বন (বিষয়) ও বস্তু (আশ্রয়), স্পর্শ ইত্যাদিরও তা-ই'—নিচে বর্ণিত এই নিয়মে যাদের উৎপাদ এক, তারা 'একোৎপাদ'। যাদের নিরোধ এক, তারা 'একনিরোধ'। যারা একোৎপাদ ও একনিরোধ, তারা 'একোৎপাদ-নিরোধ'। উত্তরপদে 'এক' শব্দের লোপ হয়েছে। পরবর্তী পদের ক্ষেত্রেও একই নিয়ম। যাদের আলম্বন এক, তারা 'একালম্বন'। যাদের বস্তু (আশ্রয়) এক, তারা 'একবস্তুক'। যারা একালম্বন ও একবস্তুক, তারা 'একালম্বন-বস্তুক'। তবে এখানে একটি চিত্তেরও আলম্বন অনেক হতে পারে। কিন্তু একত্ব এনে 'একটি আলম্বন' বলা হয়েছে—এভাবেই তা দেখা উচিত।

[71] Vibhāvaniyaṃ pana

[৭১] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Ekato uppādoca nirodhoca yesaṃ, te ekuppādanirodhā’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

"যাদের উৎপাদ ও নিরোধ এক সাথে হয়, তারা একোৎপাদ-নিরোধ"—এই যে বলা হয়েছে, তা উত্তম নয়।

Na hi ekakkhaṇe ekato uppādamattena ekuppādatā idha adhippetā. Athakho vuttanayeneva adhippetā. Vuttañhetaṃ mūlaṭīkāyaṃ –

কারণ এখানে এক ক্ষণে এক সাথে উৎপন্ন হওয়া মাত্রই 'একোৎপাদত্ব' অভিপ্রেত নয়। বরং পূর্বোক্ত নিয়মেই তা অভিপ্রেত। মূলটীকায় এ কথাই বলা হয়েছে—

Ekakalāpapariyāpannānaṃ rūpānaṃsahevauppādādippavattitoEkassakalāpassauppādādayo ekekāva hontīti.

"এক কলাপের (পরমাণু গুচ্ছের) অন্তর্গত রূপসমূহের উৎপাদ আদি এক সাথেই প্রবর্তিত হওয়ার কারণে, একটি কলাপের উৎপাদ আদি এক একটিই হয়ে থাকে।"

Tatrāyaṃ yojanā. Ekuppādanirodhāca ekālambaṇavatthukā ca hutvā yedhammā cetoyuttā. Te dvipaññāsadhammā cetasikā matāti. Bhāvapadhānaṃpivā ettha yuttaṃ. Visesaneca nissakkavacanaṃ. Ekuppādanirodhabhāvena ekālambaṇa vatthuka bhāvenaca yedhammā cetoyuttā. Te dvipaññāsadhammā cetasikānāma matā ñātāti. Etthaca ye cetoyuttā. Te cetasikāti vutte cittassa sahajātapaccayuppannarūpānipi tadāyattavuttitāya ekantena cittasambandhīni hutvā cetoyuttāni cetasikāni nāma siyuṃ. Tasmā tesaṃ nivattanatthaṃ ekuppādanirodhāca, ekā lambaṇavatthukāti vuttaṃ. Tānihi cittena khaṇato sahuppannānipi bhinnasantānattā yā cittassa jāti, sāeva tesanti imaṃ lakkhaṇaṃpi nānubhonti. Aññaṃhi rūpasantānaṃ. Aññaṃ arūpasantānanti. Phassādīnaṃpana uppādamattameva cittena saha ekaṃ nahoti. Athakho nirodhopi ālambaṇaṃpi vatthupi sabbaṃ ekamevāti ñāpanatthaṃ eka nirodhādiggahaṇaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Na hi evaṃ avutte sakkā tathā jānitunti. Yasmāpana yathā bahujanasantako eko goṇo tissassa goṇo dattassa goṇoti evaṃ visuṃ visuṃpi vattabboyeva hoti. Evamevaṃ uppādo nirodhoca ekasmiṃ rūpārūpakalāpe ekovasamānopi phassassa uppādo vedanāya uppādo pathavidhātuyā uppādo āpodhātuyā uppādoti evamādinā nayena visuṃ visuṃpi vattabboyeva. Tasmā suttantesu –

সেখানে যোজনাটি হলো: "যেসব ধর্ম একোৎপাদ ও একনিরোধ এবং একালম্বন ও একবস্তুক হয়ে চিত্তের সাথে যুক্ত হয়, সেই বাহান্ন প্রকার ধর্মকে চৈতসিক বলে জানা উচিত।" অথবা এখানে ভাবপ্রধান অর্থও যুক্তিসঙ্গত। এবং বিশেষণের অর্থে পঞ্চমী বিভক্তি প্রযুক্ত হয়েছে: "একোৎপাদ-নিরোধ ভাব এবং একালম্বন-বস্তুক ভাবের দ্বারা যেসব ধর্ম চিত্তের সাথে যুক্ত হয়, সেই বাহান্ন প্রকার ধর্ম চৈতসিক নামে জ্ঞাত বা পরিচিত।" আর এখানে যদি কেবল বলা হতো "যারা চিত্তের সাথে যুক্ত, তারা চৈতসিক," তবে চিত্তের সহজাত-প্রত্যয় উৎপন্ন রূপসমূহও (চিত্তজ রূপ) চিত্তের অধীন হওয়ার কারণে নিশ্চিতভাবে চিত্তের সাথে সম্বন্ধযুক্ত হয়ে চিত্ত-যুক্ত বা চৈতসিক নামে অভিহিত হতে পারত। অতএব, সেগুলোকে বর্জন করার জন্য "একোৎপাদ-নিরোধ এবং একালম্বন-বস্তুক" বলা হয়েছে। কারণ সেই রূপসমূহ ক্ষণ হিসেবে চিত্তের সাথে সহ-উৎপন্ন হলেও, ভিন্ন সন্ততি (ভিন্ন ধারা) হওয়ার কারণে "চিত্তের যা জন্ম, তাদেরও তা-ই"—এই লক্ষণটি লাভ করে না। কারণ রূপ-সন্ততি এক জিনিস এবং অরূপ-সন্ততি (নাম-সন্ততি) অন্য জিনিস। এভাবেই তা জানা উচিত। কিন্তু স্পর্শ ইত্যাদির ক্ষেত্রে কেবল উৎপাদই চিত্তের সাথে এক হয় না, বরং নিরোধ, আলম্বন ও বস্তু—সবকিছুই নিশ্চিতভাবে এক হয়ে থাকে। এই কথাটি জ্ঞাপন করার জন্যই 'একনিরোধ' ইত্যাদি শব্দের গ্রহণ করা হয়েছে—এভাবেই তা দেখা উচিত। কারণ এভাবে না বললে তা সেভাবে জানা সম্ভব হতো না। এভাবেই তা জানা উচিত। কিন্তু যেমন বহু লোকের মালিকানাধীন একটি ষাঁড়কে পৃথক পৃথকভাবে 'তিষ্যের ষাঁড়', 'দত্তের ষাঁড়' ইত্যাদি বলা যেতে পারে, তেমনি একটি রূপ-অরূপ কলাপের (নাম-রূপ গুচ্ছের) মধ্যে উৎপাদ ও নিরোধ এক হলেও, পৃথক পৃথকভাবে 'স্পর্শের উৎপাদ', 'বেদনার উৎপাদ', 'পথবী ধাতুর উৎপাদ', 'আপো ধাতুর উৎপাদ' ইত্যাদি নিয়মে বলা সংগত। সেই কারণে সূত্রসমূহে—

Vedanāya uppādo paññāyati. Vayo paññāyati. Ṭhikāya aññatthaṃ paññāyati. Saññāya. Saṅkhārānaṃ. Viññāṇassa. La. Paññāyatīti vuttaṃ. Tathā yo bhikkhave pathavidhātuyā uppādo [Pg.89] ṭhitiabhinibbatti pātubhāvo. Dukkhasseso uppādo rogānaṃ ṭhiti jarā maraṇassa pātubhāvo. Yo bhikkhave āpodhātuyā. Yo bhikkhave tejo dhātuyā. Yo bhikkhave vāyodhātuyā. Yo bhikkhave cakkhussa.La. Manassa uppādo.La. Jarāmaraṇassa pātubhāvoti.

"বেদনার উৎপাদ (উৎপত্তি) প্রজ্ঞাত (প্রকাশিত) হয়, ব্যয় (বিনাশ) প্রজ্ঞাত হয়, স্থিতিকালীন অন্যথাভাব (পরিবর্তন) প্রজ্ঞাত হয়। সংজ্ঞার, সংস্কারসমূহের, বিজ্ঞানের... প্রজ্ঞাত হয়"—এভাবে বলা হয়েছে। "তেমনি, হে ভিক্ষুগণ! পথবী ধাতুর (মাটি উপাদান) যে উৎপাদ, স্থিতি, অভিনির্বৃত্তি (উৎপত্তি) ও প্রাদুর্ভাব রয়েছে, তা হলো দুঃখের উৎপাদ, রোগসমূহের স্থিতি এবং জরা-মরণের প্রাদুর্ভাব। হে ভিক্ষুগণ! আপো ধাতুর (জল উপাদান)... হে ভিক্ষুগণ! তেজ ধাতুর (অগ্নি উপাদান)... হে ভিক্ষুগণ! বায়ু ধাতুর (বায়ু উপাদান)... হে ভিক্ষুগণ! চক্ষুর... মনের যে উৎপাদ... তা জরা-মরণের প্রাদুর্ভাব।"

Vuttanti daṭṭhabbaṃ. Itarathā jīvitindriyādīnapi ekasmiṃ kalāpe bahubhāvo vattabbo siyā. Yo arūpīnaṃ dhammānaṃ āyu ṭhiti avaṭṭhitīti hi vuttaṃ. Tathā vikārarūpānaṃ. Sabbesaṃpivā cakkhādīnaṃ upādārūpānaṃ. Catunnaṃ cahābhūtānaṃ upādāyarūpantica catunnaṃ mahābhūtānaṃ upādāya pasādotica vuttanti. Kāyalahutā cittalahutādayopana atthavisesadīpanatthaṃ dvidhā bhinditvā vuttā. Soca atthavisesoupari āvi bhavissatīti. Ayametthaparamatthadīpanā.

এইরূপ বলা হয়েছে বলে বুঝতে হবে। অন্যথায়, একটি রূপকলাপে জীবিতিন্দ্রিয় প্রভৃতিরও বহুত্ব (একাধিক হওয়া) বলা উচিত হবে। কারণ, যা অরূপী (নাম) ধর্মসমূহের আয়ু, স্থিতি ও অবস্থিতি—এইরূপ বলা হয়েছে। তদ্রূপ বিকাররূপসমূহের ক্ষেত্রেও। অথবা, একটি কলাপের মধ্যে চক্ষু আদি সকল উপাদারূপেরই বহুত্ব বলা উচিত হবে। চারটি মহাভূতের উপাদারূপ এবং চারটি মহাভূতকে আশ্রয় করে প্রসাদরূপ—এইরূপ বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। কায়লহুতা, চিত্তলহুতা প্রভৃতিকে কিন্তু বিশেষ অর্থ প্রকাশের উদ্দেশ্যে দ্বিধায় বিভক্ত করে বলা হয়েছে। এবং সেই বিশেষ অর্থ পরবর্তীতে প্রকাশিত হবে—এইরূপ জানতে হবে। এখানে এটিই পরমার্থদীপনী।

[72] Vibhāvaniyaṃ pana

[৭২] বিভীবনীতে কিন্তু—

Imamatthaṃ asallakkhetvā yaṃ vuttaṃ ‘‘yadi ekuppādamatteneva cetoyuttāti adhippetā. Tadā cittena saha uppajjamānānaṃ rūpadhammānampi cetoyuttatā āpajjeyyāti eka nirodhaggahaṇaṃ. Evampi cittānuparivattino viññattidvayassa pasaṅgo nasakkā nīvāretuṃ. Tathā ekato uppādo vā nirodhovā etesanti ekuppādanirodhāti parikappentassa puretaramuppajjitvā cittassa bhaṅgakkhaṇe nirujjhamānānampi rūpadhammānanti ekālambaṇaggahaṇaṃ. Ye evaṃ tividhalakkhaṇā. Te niyāmato ekavatthukā yevāti dassanatthaṃ. Ekavatthukaggahaṇanti. Alamatipapañcenā’’ti. Sabbaṃ taṃ niratthakameva.

এই অর্থকে লক্ষ্য না করে যে কথা বলা হয়েছে: “যদি কেবল একোৎপাদ (একত্রে উৎপন্ন হওয়া) মাত্র দ্বারাই চেতোযুক্ত (চিত্তের সাথে যুক্ত) হওয়া অভিপ্রেত হয়, তবে চিত্তের সাথে উৎপন্ন রূপধর্মসমূহেরও চেতোযুক্ততা আপতিত হবে—এই আশঙ্কায় ‘একনিরোধ’ (একত্রে নিরুদ্ধ হওয়া) গ্রহণ করা হয়েছে। এরূপ হলেও চিত্তানুপরিবর্তী দ্বিবিধ বিজ্ঞপ্তির (কায়বিজ্ঞপ্তি ও বাচীবিজ্ঞপ্তি) প্রসঙ্গ নিবারণ করা সম্ভব নয়। তদ্রূপ, ‘যাদের একত্রে উৎপাদ বা নিরোধ হয় তারা একোৎপাদ-নিরোধ’—এরূপ কল্পনা করলে, পূর্বে উৎপন্ন হয়ে চিত্তের ভঙ্গক্ষণে নিরুদ্ধমান রূপধর্মসমূহেরও (চেতোযুক্ততা আপতিত হবে)—এই আশঙ্কায় ‘একালম্বন’ (একই আলম্বন বা বিষয় গ্রহণ করা) গ্রহণ করা হয়েছে। যারা এইরূপ ত্রিবিধ লক্ষণযুক্ত, তারা নিয়ম অনুযায়ী ‘একবস্তুক’ (একই বস্তুকে আশ্রয় করে উৎপন্ন)—এটি দেখানোর জন্য ‘একবস্তুক’ গ্রহণ করা হয়েছে। অতিপ্রপঞ্চের (বিস্তৃত আলোচনার) আর প্রয়োজন নেই।”—এই সমস্তই নিরর্থক।

69. Kathañca dvipaññāsa hontīti pucchitvā pathamaṃ dvipaññāsa sarūpaṃ tīhi rāsīhi vibhajitvā dassento kathantiādimāha. Tattha phusatīti phasso. Phusanti sampayuttakā dhammā etenāti phasso. Phusanamattamevavā etanti phasso. Phusanañcettha ārammaṇassa iṭṭhāniṭṭharasaṃ āhacca upahacca gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Yato tadanubhavanti [Pg.90] vedanā pātubhavati. Phassapaccayā vedanāti hi vuttaṃ. Svāyaṃ phusanalakkhaṇo. Nanucāyaṃ arūpadhammo. Naca arūpadhammā appaṭighasabhāvā kiñci phusantīti. Saccaṃ, ayaṃpana phusanā kārenaca pavattati. Yañca phusantehi sādhetabbaṃ. Tañca kiccaṃ sādheti. Tasmā ayaṃ phassotica phusanalakkhaṇotica vutto. Kiṃpana sādhetīti. Ārammaṇarasānurūpaṃ cittassa vikārapatti. Vedanāvisesuppattiṃvā. Ayañca attho ambilakhādādike disvā aparassa kheḷuppādādīsu pākaṭoti.

৬৯. “কীভাবে বায়ান্ন প্রকার হয়?”—এইরূপ প্রশ্ন করে প্রথমে বায়ান্ন প্রকারের স্বরূপকে তিনটি রাশির (শ্রেণির) দ্বারা বিভক্ত করে দেখানোর উদ্দেশ্যে ‘কথম্’ (কীভাবে) ইত্যাদি বাক্য বলেছেন। সেখানে, যা স্পর্শ করে তা ‘স্পর্শ’ (ফস)। এর দ্বারা সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহ স্পর্শ করে, তাই ‘স্পর্শ’। অথবা, এটি কেবল স্পর্শমাত্র, তাই ‘স্পর্শ’। এখানে স্পর্শ বলতে আলম্বনের (বিষয়ের) ইষ্ট ও অনিষ্ট রসকে (অনুকূল ও প্রতিকূল স্বাদকে) আঘাত করে বা তীব্রভাবে আঘাত করে গ্রহণ করাকে বুঝতে হবে। যেহেতু তা অনুভবকারী বেদনা প্রাদুর্ভূত হয়। কারণ, ‘স্পর্শপ্রত্যয়া বেদনা’ (স্পর্শের প্রত্যয়ে বেদনা উৎপন্ন হয়)—এইরূপ বলা হয়েছে। সেই এই স্পর্শ স্পর্শন-লক্ষণযুক্ত। আপত্তি: “এই স্পর্শ তো অরূপ ধর্ম (নামধর্ম)। অরূপ ধর্মসমূহ প্রতিঘাতহীন (অপ্রতিঘ স্বভাবযুক্ত) হওয়ায় কোনো কিছুকে স্পর্শ করে না কি?” উত্তর: সত্য, তবুও এটি স্পর্শের আকারের দ্বারা প্রবৃত্ত হয়। এবং স্পর্শকারী ধর্মসমূহের দ্বারা যে কার্য সম্পাদন করতে হয়, এটি সেই কার্য সম্পাদন করে। তাই একে ‘স্পর্শ’ এবং ‘স্পর্শন-লক্ষণ’ বলা হয়েছে। প্রশ্ন: “কোন কার্য সম্পাদন করে?” উত্তর: আলম্বনের রস অনুযায়ী চিত্তের বিকারপ্রাপ্তি অথবা বিশেষ বেদনার উৎপত্তি সম্পাদন করে। এবং এই অর্থ টক ফল ভক্ষণকারী প্রভৃতিকে দেখে অন্য ব্যক্তির মুখে লালা উৎপন্ন হওয়া ইত্যাদির দ্বারা স্পষ্ট হয়—এইরূপ জানতে হবে।

[73] Vibhāvaniyaṃ pana

[৭৩] Sensory

‘‘Kheḷuppādādiviya daṭṭhabbo’’ti vuttaṃ. Evañcasati idaṃ upamā mattaṃ siyā. Atipākaṭāyapana phassappavattiyā dassana midanti daṭṭhabbaṃ.

“লালা উৎপন্ন হওয়ার মতো বুঝতে হবে”—এইরূপ বলা হয়েছে। এরূপ হলে এটি কেবল উপমামাত্র হবে। কিন্তু প্রকৃতপক্ষে, এটি অত্যন্ত স্পষ্ট স্পর্শের প্রবৃত্তিকে দেখানোর জন্য বলা হয়েছে—এইরূপ বুঝতে হবে।

70. Vedayatīti vedanā. Ārammaṇarasaṃ anubhavati. Aviditaṃvā ārammaṇarasaṃ sampayuttānaṃ taṃsamaṅgipuggalānaṃ vā viditaṃpākaṭaṃ karotīti attho. Vindantiva etāya sattā sātaṃvā asātaṃvā labhantīti vedanā. Vedayitamattamevavā etanti vedanā. Pāḷiyaṃpana –

৭০. যা অনুভব করে, তাই ‘বেদনা’। আলম্বনের রসকে অনুভব করে। অথবা, অস্পষ্ট আলম্বনের রসকে সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহের নিকট অথবা সেই বেদনাযুক্ত পুদ্গলের নিকট স্পষ্ট ও প্রকট করে—এই হলো অর্থ। অথবা, এর দ্বারা সত্ত্বগণ সুখ বা অসুখ লাভ করে, তাই ‘বেদনা’। অথবা, এটি কেবল অনুভবমাত্র, তাই ‘বেদনা’। পালিতে কিন্তু—

Vedayati vedayatīti kho bhikkhave tasmā vedanāti vuccati. Kiñca vedayati, sukhaṃpi vedayati. Dukkhaṃpi vedayati. Adukkhamasukhaṃpi vedayatīti vuttaṃ.

“হে ভিক্ষুগণ, অনুভব করে, অনুভব করে—তাই একে বেদনা বলা হয়। কী অনুভব করে? সুখও অনুভব করে, দুঃখও অনুভব করে, অদুঃখ-অসুখও অনুভব করে”—এইরূপ বলা হয়েছে।

Nanu sabbepi cittacetasikā dhammā ārammaṇarasānubhavanappa katikāevāti tepi vedanānāma siyunti. Nasiyuṃ. Tehi kiccantarabyāvaṭā honti. Ārammaṇarasaṃ ujuṃ anubhavituṃ nasakkonti. Attano attano kiccaṃ karontāva ekadesamattena anubhavanti. Vedanāyevapana anaññakiccatāya anubhavanakicce ādhipaccayogatāyaca issarabhāvena anubhavatīti sāeva vedanānāma bhavituṃ arahatīti. Evañcakatvā rājaggabhojana rasānubhavane tesaṃ sūdasadisatā vedanāyaevaca rājasadisatā vuttāti.

আপত্তি: “সকল চিত্ত ও চৈতসিক ধর্মেরই তো আলম্বনের রস অনুভব করার স্বভাব রয়েছে। তাই তারাও কি বেদনা নামে অভিহিত হতে পারে না?” উত্তর: পারে না। কারণ, তারা অন্যান্য কার্যে ব্যস্ত থাকে। তারা আলম্বনের রসকে সরাসরি অনুভব করতে পারে না। তারা নিজ নিজ কার্য সম্পাদন করার সাথে সাথে আংশিকভাবে অনুভব করে। কিন্তু বেদনাই অন্য কোনো কার্য না থাকার কারণে এবং অনুভব কার্যে আধিপত্য (প্রভুত্ব) যুক্ত থাকার কারণে প্রভুর মতো (স্বাধীনভাবে) অনুভব করে। তাই সেই বেদনাই কেবল বেদনা নামে অভিহিত হতে যোগ্য—এইরূপ জানতে হবে। এই কারণে, রাজকীয় ভোজের রস আস্বাদনের ক্ষেত্রে সেই সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহের পাচকের (রাঁধუნির) সাথে সাদৃশ্য এবং কেবল বেদনারই রাজার সাথে সাদৃশ্য বলা হয়েছে—এইরূপ জানতে হবে।

71. Sañjānātīti [Pg.91] saññā. Puna jānanatthaṃ saññāṇaṃ karotīti attho. Ayañhi pubbe gahitasaññānena sañjānanakālepi puna jānanatthaṃ saññāṇaṃ karotiyevāti. Sāhi evaṃ punappunaṃ saññāṇaṃ katvā uppajjamānā thirasaññābhāvaṃ patvā yāvatāyukaṃpi bhavantaraṃ patvāpi sattānaṃ appamuṭṭhabhāvaṃ sādheti. Micchā bhinivesasaññābhāvaṃ patvāca ime satte sabbaññu buddhehipi bodhetuṃ asakkuṇeyye karotīti. Tathāhi sā puna sañjānanatthaṃ nimittakaraṇe dārutacchakasadisātica. Yathāgahita nimittavasena abhinivesakaraṇe hatthidassaka andhasadisātica. Upaṭṭhitavisayaggahaṇe tiṇapurisakesu migapotakasadisātica vuttāti. Pāḷiyaṃpana –

৭১. যা সংজ্ঞা দিয়ে (চিহ্নিত করে) জানে, তাই ‘সংজ্ঞা’। পুনরায় জানার উদ্দেশ্যে চিহ্ন (সংকেত) তৈরি করে—এই হলো অর্থ। কারণ, পূর্বে গৃহীত চিহ্নের দ্বারা জানার সময়েও পুনরায় জানার উদ্দেশ্যে এটি চিহ্ন তৈরি করেই থাকে—এইরূপ জানতে হবে। সত্যিই, তা এইভাবে বারংবার চিহ্ন তৈরি করে উৎপন্ন হয়ে স্থির সংজ্ঞাভাবে উপনীত হয়ে যাবজ্জীবন অথবা জন্মান্তরে গিয়েও সত্ত্বদের অবিস্মৃতি (ভুলে না যাওয়া) সম্পাদন করে। এবং মিথ্যাভিনিবেশ (ভুল ধারণা) সংজ্ঞাভাবে উপনীত হয়ে এই সত্ত্বদের সর্বজ্ঞ বুদ্ধগণের পক্ষেও বুঝানো অসম্ভব করে তোলে—এইরূপ জানতে হবে। কারণ, সেইজন্যই তাকে পুনরায় জানার উদ্দেশ্যে নিমিত্ত (চিহ্ন) তৈরির ক্ষেত্রে কাঠমিস্ত্রির (সূত্রধরের) সাথে সদৃশ, গৃহীত নিমিত্তের বশে অভিনিবেশ করার ক্ষেত্রে হস্তীদর্শনকারী অন্ধের সাথে সদৃশ এবং উপস্থিত বিষয় গ্রহণের ক্ষেত্রে খড়ের পুতুলের প্রতি হরিণশাবকের সাথে সদৃশ বলা হয়েছে—এইরূপ জানতে হবে। পালিতে কিন্তু—

Sañjānāti sañjānātītikho bhikkhave tasmā saññāti vuccati. Kiñca sañjānāti. Nīlaṃpi sañjānāti. Pītakaṃpi sañjānātītiādi vuttanti.

“হে ভিক্ষুগণ, সংজ্ঞা দিয়ে জানে, সংজ্ঞা দিয়ে জানে—তাই একে সংজ্ঞা বলা হয়। কী সংজ্ঞা দিয়ে জানে? নীলও সংজ্ঞা দিয়ে জানে, পীতও (হলুদ) সংজ্ঞা দিয়ে জানে”—ইত্যাদি বলা হয়েছে।

72. Cetayatīti cetanā. Sampayuttadhamme tasmiṃ tasmiṃ ārammaṇevā kiccevā abhisandahati punappunaṃ ghaṭeti, tattha pabandhavasena nirantaraṃ pavattamāne karotīti attho. Pakappeti vā te. Saṃvidahati ārammaṇapaṭilābhāyavā kammasiddhiyā abhisaṅkharoti. Āyūhativā te. Ārammaṇe sampiṇḍeti ekato samo sarante karotīti attho. Tathāhi sā āyūhanarasāhica saṃvidhānapaccupaṭṭhānātica vuttā. Tāyahi tasmiṃ nirantaraṃ ussukkana byāpāravasena pavattamānāya taṃ sampayuttāpi attano attano kiccaṃ kurumānā tasmiṃ tatheva pavattantīti. Teneva sā sakicca parakicca sādhaka jeṭṭhasissa mahāvaḍḍhaki ādisadisāti vuttāti.

৭২. যা চেতনা জাগ্রত করে (প্রবৃত্ত করায়), তাই ‘চেতনা’। নিজের সাথে একত্রে সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহকে সেই সেই আলম্বনে অথবা সেই সেই কার্যে যুক্ত করে, বারংবার সংযুক্ত করে, সেখানে ধারাবাহিকতার বশে নিরন্তর প্রবৃত্ত করায়—এই হলো অর্থ। অথবা, তাদের পরিকল্পনা করে, ব্যবস্থাপনা করে, আলম্বন প্রাপ্তির জন্য অথবা কার্য সিদ্ধির জন্য অভিসংস্কৃত (প্রস্তুত) করে। অথবা, চেষ্টা করে, তাদের আলম্বনে একত্রিত করে, একত্রে সমবেত করায়—এই হলো অর্থ। কারণ, সেইজন্যই তাকে আয়ূহন-রস (চেষ্টাত্মক কার্য) এবং সংবিধান-প্রত্যুপস্থান (ব্যবস্থাপনারূপে প্রকাশমান) বলা হয়েছে। কারণ, তার দ্বারা সেখানে নিরন্তর উৎসাহ ও ব্যাপারের বশে প্রবৃত্ত হলে, তার সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহও নিজ নিজ কার্য সম্পাদন করতে করতে সেখানে তদ্রূপই প্রবৃত্ত হয়—এইরূপ জানতে হবে। সেইজন্যই তাকে নিজ কার্য ও পরকার্য সম্পাদনকারী জ্যেষ্ঠ ছাত্র বা প্রধান সূত্রধরের (কাঠমিস্ত্রির) সাথে সদৃশ বলা হয়েছে—এইরূপ জানতে হবে।

[74] Vibhāvaniyaṃ pana

[৭৪] বিভীবনীতে কিন্তু—

Ceteti saṅkhatābhisaṅkharaṇe byāpāramāpajjatīti vatvā tadatthasādhanatthaṃ yaṃ vuttaṃ ‘‘vibhaṅge suttantabhājaniye saṅkhā rakkhandhaṃ [Pg.92] vibhajantena saṅkhatamatisaṅkharontīti saṅkhārāti vatvā’’ti. Taṃ na yujjati.

“চেতনা জাগ্রত করে, সংস্কৃত অভিসংস্করণে ব্যাপৃত হয়”—এরূপ বলে, সেই অর্থ সিদ্ধির উদ্দেশ্যে যে কথা বলা হয়েছে: “বিভঙ্গে সুত্তন্তভাজনীয়ে সংস্কারস্কন্ধ বিভক্ত করার সময় ‘সংস্কৃতকে অভিসংস্কৃত করে বলে সংস্কার’—এইরূপ বলে...”—তা যুক্তিসঙ্গত নয়।

Na hi vibhaṅge suttantabhājaniye saṅkhatama bhisaṅkharontīti saṅkhārāti vuttaṃ atthi. Khandhasaṃyuttake panetaṃ vuttanti.

কারণ, বিভঙ্গ পালির সুত্তন্তভাজনীয়ে ‘সংস্কৃতকে অভিসংস্কৃত করে বলে সংস্কার’—এইরূপ বলা নেই। বরং এটি খন্ধসংযুত্তকে বলা হয়েছে—এইরূপ জানতে হবে।

73. Ekattārammaṇasaṅkhāto aggo koṭṭhāso koṭi vā etassāti ekaggaṃ. Cittaṃ, tassa bhāvo ekaggatā. Ārammaṇañhi nāma ekaṃpi nānāsabhāvaṃ hoti. Tasmā tassa ekassapi nānāsabhāvesu vikkhepaṃ apatvā ekasmiṃ sabhāve khaṇamattaṃpi pavattassa cittassa yoniccalākāro atthi ayaṃ tasmiṃ ekaggābhidhānassa ekaggabuddhiyāca pavattihetubhāvena gayhatīti. Te neva hi sā nivāte dīpaccīnaṃ ṭhitiviya cetaso ṭhitīti daṭṭhabbāti vuttā.

৭৩. যার একত্ব আলম্বন নামক প্রধান অংশ বা অগ্রভাগ রয়েছে, তা ‘একগ্র’। চিত্তের সেই ভাবই ‘একগ্রতা’। কারণ, আলম্বন একটি হলেও নানা স্বভাবযুক্ত হয়। তাই সেই একটি আলম্বনের নানা স্বভাবের মধ্যে বিক্ষেপ (বিক্ষিপ্ততা) প্রাপ্ত না হয়ে, একটি স্বভাবে ক্ষণকালের জন্যও প্রবৃত্ত চিত্তের যে নিশ্চল অবস্থা (অকম্পিত ভাব) আছে, এই নিশ্চল অবস্থা সেই চিত্তে ‘একগ্র’ শব্দের এবং ‘একগ্র’ বুদ্ধির প্রবৃত্তির কারণরূপে গৃহীত হয়—এইরূপ জানতে হবে। কারণ, সেইজন্যই তাকে বাতাসহীন স্থানে প্রদীপের শিখার স্থিতির মতো ‘চিত্তের স্থিতি’—এইরূপ বুঝতে হবে বলে বলা হয়েছে।

[75] Vibhāvaniyaṃ pana

[৭৫] বিভীবনীতে কিন্তু—

‘‘Ekaṃ ārammaṇaṃ aggaṃ imassāti ekagga’’nti vuttaṃ. Tatthapi aggasaddo koṭṭhāsevā koṭiyaṃvā pavattoti yutto. Kecipana ārammaṇe pavattoti vadanti. Taṃ na sundaraṃ.

“একটি আলম্বনই যার অগ্র (প্রধান), তা একগ্র”—এইরূপ বলা হয়েছে। সেখানেও ‘অগ্র’ শব্দটি অংশ অর্থে অথবা সীমা (অগ্রভাগ) অর্থে প্রবৃত্ত হওয়া যুক্তিসঙ্গত। কিন্তু কোনো কোনো আচার্য বলেন যে এটি আলম্বন অর্থে প্রবৃত্ত হয়েছে। তা উত্তম নয়।

Na hi aggasaddo ārammaṇapariyāyo katthaci diṭṭhoti.

কারণ, ‘অগ্র’ শব্দটিকে আলম্বনের পর্যায়বাচক শব্দ হিসেবে কোনো শাস্ত্রে দেখা যায় না—এইরূপ জানতে হবে।

74. Jīvanti sampayuttādhammā etenāti jīvitaṃ. Indoti issaro. Idha pana issarabhāvo vuccati. Indaṃ issarabhāvaṃ kāretīti indriyaṃ. Jīvitañca taṃ indriyañcāti jīvitindriyaṃ. Tañhi mayā vinā tumhākaṃ jīvitaṃ natthi. Tasmā tumhākaṃ jīvanakicce maṃ issaraṃ karothāti vadantamiva sahajātadhamme abhibhavitvā pavattatīti. Tathā hi taṃ pavattasantatādhipateyyanti ca padumuppa lānupālakamudakaṃ viyātica vuttaṃ. Tattha yāva khandhaparinibbānā anuppabandhavasena pavattamānā cittasantati pavattasantatināma. Adhipatibhāvo ādhipateyyaṃ. Pavattasantatiyaṃ ādhipateyyaṃ assāti samāso. Punappunaṃ niruddhaṃpi hi cittasantānaṃ tassa balena punappunaṃ jīvantaṃ hutvā yāva khandhaparinibbānā punappunaṃ pavattatiyeva.

৭৪. যার দ্বারা সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহ জীবন ধারণ করে, তাই ‘জীবন’ (জীবিত)। ‘ইন্দ্র’ বলতে প্রভু। এখানে কিন্তু প্রভুত্বকে (আধিপত্যকে) বলা হয়। যা প্রভুত্ব করায়, তাই ‘ইন্দ্রিয়’। যা জীবিত এবং ইন্দ্রিয়ও বটে, তা ‘জীবিতিন্দ্রিয়’। সত্যিই, তা “আমাকে ছাড়া তোমাদের জীবন নেই, তাই তোমাদের জীবন ধারণের কার্যে আমাকে প্রভু করো”—যেন এইরূপ বলতে বলতেই সহজাত ধর্মসমূহকে অভিভূত করে প্রবৃত্ত হয়—এইরূপ জানতে হবে। কারণ, সেইজন্যই তাকে ‘প্রবৃত্তসন্ততি-আধিপত্য’ এবং ‘পদ্ম ও উৎপল রক্ষাকারী জলের মতো’ বলা হয়েছে। সেখানে, স্কন্ধপরিনির্বাণ পর্যন্ত ধারাবাহিকতার বশে প্রবৃত্ত চিত্তসন্ততিকে ‘প্রবৃত্তসন্ততি’ বলা হয়। আধিপত্য ভাবই ‘আধিপত্য’। প্রবৃত্তসন্ততিতে তার আধিপত্য আছে—এইরূপ সমাস করতে হবে। কারণ, বারংবার নিরুদ্ধ হলেও চিত্তসন্তান তার শক্তির কারণে পুনরায় জীবন্ত হয়ে স্কন্ধপরিনির্বাণ পর্যন্ত বারংবার প্রবৃত্ত হতেই থাকে।

Na [Pg.93] hi jīvitarahitesu anindriyabaddhadhammesu tādiso pavattasantati visesonāma atthīti.

কারণ, জীবনহীন অনিন্দ্রিয়াবদ্ধ (অচেতন) ধর্মসমূহে তাদৃশ প্রবৃত্তসন্ততি-বিশেষ নেই—এইরূপ জানতে হবে।

75. Manasmiṃ ārammaṇaṃ asuññaṃ manaṃvā ārammaṇe niccaninnaṃ karotīti manasikāro. So pana tividho vīthipaṭipādako javanapaṭipādakoārammaṇapaṭipādakoti. Tattha pañcadvārāvajjanaṃ vīthi paṭipādako nāma. Tañhi pañcadvārika cittasantatiṃ ārammaṇe paṭipādeti yojetīti. Manodvārāvajjanaṃ javanapaṭipādako nāma. Taṃpi javana santatiṃ ārammaṇe paṭipādeti yojetīti. Idameva dvayaṃ tattha tattha yoniso manasikārotica ayoniso manasikāro tica vuttaṃ. Tañhi pakatiyā samudāciṇṇaninnaniyāmitādīhi paccaye hi upatthambhitaṃ hutvā cittasantānaṃ yoniso ayonisovā ārammaṇe ninnaṃ karotīti. Paṭisandhicittato pana paṭṭhāya pavattamānā cittasantati ārammaṇaṃ muñcitvā nirujjhitvāpi puna uppajjamānā yassa dhammassa vasena tasmiṃyeva ārammaṇe uppajjati asati kāraṇavisese. So ārammaṇapaṭipādakonāma. Ayamidhā dhippeto. Ayañhi ārammaṇaṃ citte cittaṃvā ārammaṇe paṭipādeti yojetīti. Tathā hi ayaṃ sāraṇa lakkhaṇoti ca sampayuttānaṃ ārammaṇena saṃpayojanarasotica ārammaṇapaṭipādakaṭṭhena sampayuttānaṃ sārathīviya daṭṭhabbotica vutto. Tattha sāraṇalakkhaṇoti sārathīviya assānaṃ sampayuttadhammānaṃ ujuṃ ārammaṇābhimukhaṃ pavattayanalakkhaṇoti attho. Samaṃ dhārentiti sādhāraṇā. Sabbesaṃ cittānaṃ sādhāraṇā sabbacittasādhāraṇā.

৭৫. মনে আলম্বনকে অ-শূন্য করে অথবা মনকে আলম্বনে সর্বদা অবনত করে বলে একে 'মনসিকার' বলা হয়। তা আবার তিন প্রকার: বীথিপটিপাদক, জবনপটিপাদক এবং আলম্বনপটিপাদক। তার মধ্যে পঞ্চদ্বারাবর্জন চিত্তকে 'বীথিপটিপাদক' বলা হয়। কারণ, তা পঞ্চদ্বারিক চিত্তসন্ততিকে আলম্বনে প্রবর্তিত বা যুক্ত করে। মনোদ্বারাবর্জন চিত্তকে 'জবনপটিপাদক' বলা হয়। কারণ, তাও জবনসন্ততিকে আলম্বনে প্রবর্তিত বা যুক্ত করে। এই দুটি চিত্তকেই বিভিন্ন অট্ঠকথা ও টীকায় 'যোনিসো মনসিকার' এবং 'অযোনিসো মনসিকার' বলা হয়েছে। কারণ, তা স্বভাবত সুঅভ্যস্ত প্রবণতা ও নিয়ামক আদি প্রত্যয় দ্বারা সমর্থিত হয়ে চিত্তসন্ততিকে যোনিসো (উচিতভাবে) অথবা অযোনিসো (অনুপযুক্তভাবে) আলম্বনে অবনত করে। কিন্তু প্রতিসন্ধি চিত্ত থেকে শুরু করে প্রবহমান চিত্তসন্ততি যখন আলম্বন ত্যাগ করে নিরুদ্ধ হওয়ার পরও পুনরায় উৎপন্ন হয়, তখন কোনো বিশেষ কারণ না থাকলেও যে ধর্মের প্রভাবে সেই আলম্বনেই উৎপন্ন হয়, তা 'আলম্বনপটিপাদক' নামে পরিচিত। এখানে এটিই অভিপ্রেত। কারণ, এটি আলম্বনকে চিত্তে অথবা চিত্তকে আলম্বনে প্রবর্তিত বা যুক্ত করে। এই কারণেই একে 'সারণ-লক্ষণ' (চালনা করার লক্ষণযুক্ত), সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহকে আলম্বনের সাথে যুক্ত করারূপ 'সম্পযোজন-রস' (কার্য) বিশিষ্ট এবং আলম্বনে প্রবর্তিত করার অর্থে সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহের 'সারথির মতো' দ্রষ্টব্য বলা হয়েছে। সেখানে 'সারণ-লক্ষণ' বলতে বোঝায়—সারথি যেমন ঘোড়াগুলোকে চালনা করে, তেমনি সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহকে সরাসরি আলম্বনের অভিমুখী করে প্রবর্তিত করার লক্ষণ। সমানভাবে ধারণ করে বলে 'সাধারণ'। সকল চিত্তের সাধারণ বলে 'সর্বচিত্তসাধারণ'।

76. Vitakketīti vitakko. Tathā tathā saṅkappetvā ārammaṇaṃ ārohatīti attho. Tasmiṃ pana taṃ kathā ārohante sampayuttadhammāpi taṃ ārohanti. Tadā soyeva te ārammaṇaṃ abhiniropentonāma hotīti katvā ārammaṇā bhiniropanalakkhaṇo vitakkoti vutto. Rājavallabhaṃ nissāya janapadagāsino rājagehārohanañcettha nidassanaṃ. Avitakkaṃpi hi cittaṃ savitakkadhammasantāne vitakkena saha pavattaparicaya balena ārohanato vitakkena atinirovitamevanāma hotīti. Apica, [Pg.94] avitakkaṃpi pañcaviññāṇaṃ vatthārammaṇa saṅghaṭṭanavasena ārohati. Dutīyajjhānādīnica upacārabhāvanāvasena ārohanti. Majjhimaṭṭhakathāyaṃ pana kiṃvā etāya yuttiyāti vatvā imamatthaṃ dasseti. Cittaṃpi hi ārammaṇaṃ āruhatiyeva. Tassa pana niccaṃ sahāyo manasikāro. Tasmiñhi asati taṃ niyāmakarahi tā nāvāviya yaṃvātaṃvā ārammaṇaṃ gahetvā pavatteyyāti. Iti pañcaviññāṇaṃ manasikārasahāyaṃ hutvā attano ārammaṇavijānanasattivaseneva ārammaṇaṃ ārohati. Akusalaṃ patvā pana cittaṃpi lobhādayopi ārammaṇāruhane thāmavatā eva honti. Pāpasmiṃ ramate manoti hi vuttaṃ. Dutīyajjhāna cittādīnica manasikāra vīriyassatīnaṃpi vasena ārohanti. Vitakko pana tathā tathā saṅkappetvā attasahite dhamme ārammaṇāruhane suṭṭhutaraṃ balavante karoti. Iti tasmiṃ kicce aññesaṃ sābhisayabyāpāratāyaeva ayaṃ vitakkoti vuttoti. Evaṃ pana vattabbaṃ. Nanu aññepi arūpadhammā sārammaṇasabhāvā ārammaṇaṃ ārohanti. Atha ca pana kasmā ayameva vitakkoti vuttoti. Aññesaṃ pana āruhanaṃ kiccantarayogavaseneva siddhaṃ. Imassa pana ito aññaṃ kiccaṃ nāma natthi. Tasmā ayameva tathā vuttoti.

৭৬. বিতর্ক বা চিন্তা করে বলে 'বিতর্ক'। বিভিন্নভাবে সংকল্প করে আলম্বনে আরোহণ করে—এটাই এর অর্থ। সেই বিতর্ক যখন আলম্বনে আরোহণ করে, তখন সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহও তাতে আরোহণ করে। তখন সেই বিতর্কই তাদের আলম্বনে আরোপিত করে বলে বিতর্ককে 'আলম্বনে আরোপণ করার লক্ষণযুক্ত' বলা হয়েছে। রাজ অনুগ্রহপ্রাপ্ত কোনো ব্যক্তির আশ্রয়ে গ্রামীণ মানুষের রাজপ্রাসাদে আরোহণ করতে পারার বিষয়টি এখানে দৃষ্টান্তস্বরূপ। কারণ, বিতর্কহীন চিত্তও বিতর্কযুক্ত ধর্মসন্ততিতে বিতর্কের সাথে প্রবৃত্ত হওয়ার অভ্যাসের বলে আরোহণ করার কারণে বিতর্কের দ্বারাই আরোপিত হয়েছে বলে গণ্য হয়। আরও বলা যায়, বিতর্কহীন পঞ্চবিজ্ঞানও বস্তু ও আলম্বনের অভিঘাতের প্রভাবে আরোহণ করে। দ্বিতীয় ধ্যান আদি চিত্তসমূহও উপচার ভাবনার প্রভাবে আরোহণ করে। কিন্তু মজ্ঝিম-অট্ঠকথায় 'এই যুক্তির কী প্রয়োজন?' বলে এই অর্থ প্রদর্শন করা হয়েছে: চিত্তও আলম্বনে আরোহণ করেই থাকে। তবে তার নিত্য সহচর হলো মনসিকার। কারণ, মনসিকার না থাকলে চিত্ত কর্ণধারহীন নৌকার মতো যেকোনো আলম্বন গ্রহণ করে প্রবৃত্ত হতো। এভাবে পঞ্চবিজ্ঞান মনসিকারকে সহচর করে নিজের আলম্বন-বিজ্ঞাতকরণ শক্তিরূপ সামর্থ্যের দ্বারাই আলম্বনে আরোহণ করে। কিন্তু অকুশলে পৌঁছালে চিত্ত এবং লোভ আদি ধর্মসমূহ আলম্বনে আরোহণের ক্ষেত্রে অত্যন্ত শক্তিশালী হয়ে ওঠে। কারণ বলা হয়েছে, 'মন পাপে রত হয়'। দ্বিতীয় ধ্যান চিত্ত আদিও মনসিকার, বীর্য ও স্মৃতির প্রভাবে আরোহণ করে। কিন্তু বিতর্ক বিভিন্নভাবে সংকল্প করে নিজের সহগামী ধর্মসমূহকে আলম্বনে আরোহণের ক্ষেত্রে অত্যন্ত বলবান করে তোলে। তাই সেই আরোহণ কার্যে অন্যান্য ধর্মের চেয়ে এর অধিকতর ব্যাপৃত থাকার কারণেই একে 'বিতর্ক' বলা হয়েছে। তবে এভাবে বলা উচিত: অন্যান্য অরূপ (নাম) ধর্মসমূহও তো আলম্বন গ্রহণ করার স্বভাবযুক্ত হওয়ায় আলম্বনে আরোহণ করে, তবে কেন কেবল একেই 'বিতর্ক' বলা হলো? অন্যান্য ধর্মের আরোহণ অন্য কোনো কার্যের সংযোগের ফলেই সিদ্ধ হয়। কিন্তু এই বিতর্কের এটি ছাড়া অন্য কোনো কার্য নেই। তাই কেবল একেই এভাবে বলা হয়েছে।

77. Vicaratīti vicāro. Vicāretivā sampayuttakedhamme, te vā dhammā vicaranti etenāti vicāro. Vicaraṇañcettha vitakkā ruḷhe tasmiṃyeva ārammaṇe sabhāvākārapātubhāvatthaṃ punappunaṃ anumajjanavasena pavattanaṃ daṭṭhabbaṃ. Etthaca vitakko oḷāriko pubbaṅgamo ārammaṇe cittassa pathamābhinipātabhūtoca hotīti ghaṇḍābhighāto viya daṭṭhabbo. Vicāro sukhumo anucaro tasmiṃyeva ārammaṇe cittassa anubandhanabhūto ca hotīti ghaṇḍānuravoviya daṭṭhabboti.

৭৭. বিচরণ করে বলে 'বিচার'। অথবা সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহকে বিচরণ করায়, অথবা যার দ্বারা সেই ধর্মসমূহ বিচরণ করে, তাই 'বিচার'। এখানে বিচরণ বলতে বিতর্ক দ্বারা আরোপিত সেই আলম্বনেই স্বভাব-আকারের প্রকাশের উদ্দেশ্যে বারবার অনুমার্জন (স্পর্শ বা অনুধাবন) করার মাধ্যমে প্রবৃত্ত হওয়াকে বুঝতে হবে। এখানে বিতর্ক হলো স্থূল, অগ্রগামী এবং আলম্বনে চিত্তের প্রথম নিপাতস্বরূপ, তাই একে ঘণ্টার প্রথম আঘাতের শব্দের মতো দ্রষ্টব্য। আর বিচার হলো সূক্ষ্ম, অনুগামী এবং সেই আলম্বনেই চিত্তের অনুবন্ধস্বরূপ, তাই একে ঘণ্টার অনুরণনের মতো দ্রষ্টব্য।

78. Adhimuccanaṃ adhimokkho. Ārammaṇe evaṃ nukho no nukhoti evaṃ pavattaṃ saṃsappanaṃ adhibhavitvā vicchinditvā pakkhako muccanavasena cittassa pavattīti vuttaṃ hoti. Evañca katvā so ārammaṇe [Pg.95] sanniṭṭhānalakkhaṇoti ca ārammaṇe niccalabhāvena indakhīlasadisotica vutto.

৭৮. অধিমুচ্চন হলো 'অধিমোক্ষ'। আলম্বনে 'এমন কি না, নাকি এমন নয়?' এভাবে প্রবহমান সংশয় বা দোদুল্যমানতাকে অভিভূত ও ছিন্ন করে একপক্ষে মুক্ত হওয়ার মাধ্যমে চিত্তের প্রবৃত্ত হওয়াকেই অধিমোক্ষ বলা হয়েছে। এই কারণে একে আলম্বনে 'সন্নিট্ঠান-লক্ষণ' (নিশ্চয়তা বা সিদ্ধান্ত নেওয়ার লক্ষণযুক্ত) এবং আলম্বনে অবিচল থাকার কারণে 'ইন্দ্রখীল' (নগরদ্বারের স্তম্ভের) সদৃশ বলা হয়েছে।

79. Vīrassa kammasūrassa bhāvo kammavā vīriyaṃ. Taṃsamaṅgī puggalo hi kammasūro hoti. Mahantaṃpi kammaṃ appakato gaṇhāti. Dukkaraṃpi sukarato, bhāriyaṃpi abhāriyato gaṇhāti. Attakilamathaṃ nagaṇeti. Kammasiddhiyā niccaṃ paggahita kāya cittova hoti. Tasmā taṃ tassa puggalassa tathāpavattiyā hetubhāvoceva tathāpavattassa ca tassa puggalassa kāya cittakriyābhūtaṃ hotīti. Vidhināvā nayena upāyena vīriyavato kiṃ nāmakammaṃ na sijjhatītiādikena pubbābhisaṅkhārena īrayitabbaṃ pavattayitabbanti vīriyaṃ. Visesenavā sakaparahitahetu īranti kampanti taṃ samaṅgino etenāti vīriyaṃ. Etthaca vīriyu patthambhitā sampayuttadhammā sadā anikkhittadhurā paggahitasīsāviya hutvā attano attano kiccasampattiyā niccaṃ ussāhajātāva honti, tesuca tathāhontesu taṃsamaṅgino puggalāpi attanovā paresaṃvā hitahetu niccaṃ byāvaṭakāyacittā honti. Tasmā īranti kampantīti vuccantīti. Tathā hi taṃ upatthambhanalakkhaṇanti ca paggahalakkhaṇanti ca ussāhalakkhaṇanti ca gehassa thūṇūpatthambhana sadisanti ca sammā āraddhaṃ sabbasampattīnaṃ mūlanti ca vuttanti.

৭৯. বীর বা কর্মে সাহসী ব্যক্তির ভাব বা কর্মই হলো 'বীর্য'। বীর্যবান ব্যক্তি কর্মে সাহসী হন। তিনি মহৎ কর্মকেও সামান্য মনে করে গ্রহণ করেন, দুষ্কর কর্মকেও সুকর মনে করে এবং গুরুভার কর্মকেও লঘুভার মনে করে গ্রহণ করেন। তিনি নিজের শারীরিক ক্লান্তি গণনা করেন না। কর্মের সফলতার জন্য তিনি সর্বদা প্রগৃহীত কায় ও চিত্তযুক্ত হন। তাই সেই বীর্য সেই ব্যক্তির সেইভাবে প্রবৃত্ত হওয়ার কারণস্বরূপ এবং সেইভাবে প্রবৃত্ত হওয়া সেই ব্যক্তির কায় ও চিত্তের ক্রিয়াস্বরূপ হয়। অথবা, 'উপযুক্ত বিধি, নীতি বা উপায়ের দ্বারা বীর্যবান ব্যক্তির কোন কাজ সিদ্ধ হয় না?' ইত্যাদি পূর্ব-অভিসংস্কারের দ্বারা চালিত বা প্রবর্তিত করতে হয় বলে একে 'বীর্য' বলা হয়। অথবা, যার দ্বারা বীর্যবান ব্যক্তিগণ বিশেষভাবে স্বীয় ও পরহিতের উদ্দেশ্যে সচেষ্ট বা স্পন্দিত হন, তাকে 'বীর্য' বলে। এখানে বীর্য দ্বারা সমর্থিত সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহ সর্বদা জোয়াল কাঁধ থেকে না নামানো এবং মস্তক উন্নত রাখার মতো হয়ে নিজ নিজ কার্যের সফলতার জন্য সর্বদা উৎসাহী থাকে। আর তারা তেমন হলে বীর্যবান ব্যক্তিরাও নিজের বা অপরের হিতার্থে সর্বদা ব্যাপৃত কায় ও চিত্তযুক্ত হয়ে সচেষ্ট বা স্পন্দিত হন বলে কথিত হয়। এই কারণেই একে 'উপস্তম্ভন-লক্ষণ' (সমর্থন করার লক্ষণযুক্ত), 'প্রগ্রহ-লক্ষণ' (তুলে ধরার লক্ষণযুক্ত), 'উৎসাহ-লক্ষণ' (চেষ্টা করার লক্ষণযুক্ত), গৃহের স্তম্ভের সমর্থনের সদৃশ এবং সম্যকভাবে আরব্ধ হলে সকল সম্পদের মূল বলা হয়েছে।

80. Vinayati kāyacittaṃ tappeti, tuṭṭhaṃ suhitaṃ janeti, supupphitapadumaṃviyavā vaḍḍhetīti pīti, vinantivā etāya taṃ samaṅgino puṇṇacandoviya virocamāna kāyacittā hontīti pīti. Sā pañcavidhā khuddikā pīti, khaṇikāpīti, okkantikā pīti, ubbegā pīti, pharaṇāpītīti.

৮০. কায় ও চিত্তকে প্রফুল্ল বা তৃপ্ত করে, সন্তোষ ও সুখ উৎপন্ন করে অথবা সুস্ফুটিত পদ্মের মতো বিকশিত করে বলে একে 'প্রীতি' বলা হয়। অথবা যার দ্বারা প্রীতিযুক্ত ব্যক্তিগণ পূর্ণচন্দ্রের মতো দীপ্তিময় কায় ও চিত্তযুক্ত হয়ে প্রফুল্ল হন, তাই 'প্রীতি'। তা পাঁচ প্রকার: খুদ্দিকা প্রীতি, খণিকা প্রীতি, ওক্কন্তিকা প্রীতি, উব্বেগা প্রীতি এবং ফরণা প্রীতি।

81. Chandanaṃ chando. Icchā patthanā abhisandhīti vuttaṃ hoti. Sopana duvidho taṇhāchando, kattukamyatā chandoti. Idha kattukamyatā chando adhippeto. Etthaca kattuṃ kāmeti icchatīti kattukāmo. Chandasamaṅgipuggalo. Tassa bhāvo kattukamyaṃ. Tadeva kattukamyatā, yathā devoyeva devatāti. Etthaca kattusaddo sabbesaṃ dhātusaddānaṃ atthe saṅgahetvā pavatto. [Pg.96] Tasmā kattukamyatāti etena kathetukamyatā cintetukamyatā daṭṭhukamyatā sotukamyatāti evamādīni sabba kriyāpadāni saṅgahitāni hontīti daṭṭhabbaṃ. So pana ārammaṇaṃ icchantopi taṇhā viya assādana rajjana laggana vasena naicchati. Yena yena pana atthiko hoti. Taṃ taṃ atthaṃ ārādhetu kāmatāvaseneva icchati. Yathā rañño issāsā dhanenavā yasenavā atthikā rājaverīnaṃ vijjhanavasena chaḍḍitabbayuttakepi sare bahū icchantiyeva. Evamevaṃ ayaṃpi parassa vissajjitabbayutta kānipi dānavatthūni aladdhānipi laddhuṃ icchati. Laddhānipi rakkhituṃ icchatīti. Ayañca attho vibhāvaniyaṃpi vuttoyeva.

৮১. ছন্দিত হওয়া বা ইচ্ছা করা হলো 'ছন্দ'। ইচ্ছা, প্রার্থনা বা অভিলাষই এর অর্থ। তা দুই প্রকার: তৃষ্ণা-ছন্দ এবং কত্তুকম্যতা-ছন্দ। এখানে কত্তুকম্যতা-ছন্দই অভিপ্রেত। এখানে 'করতে ইচ্ছা করে' বলে 'কত্তুকাম' (করতে ইচ্ছুক ব্যক্তি), যা ছন্দযুক্ত ব্যক্তিকে বোঝায়। তার ভাব হলো 'কত্তুকাম্য'। সেটিই হলো 'কত্তুকম্যতা', যেমন 'দেব'-ই হলো 'দেবতা'। এখানে 'কত্তু' শব্দটি সমস্ত ধাতুর অর্থকে অন্তর্ভুক্ত করে প্রবৃত্ত হয়েছে। তাই 'কত্তুকম্যতা' বলতে বলার ইচ্ছা, চিন্তা করার ইচ্ছা, দেখার ইচ্ছা, শোনার ইচ্ছা ইত্যাদি সমস্ত ক্রিয়াপদ অন্তর্ভুক্ত হয়েছে বলে জানতে হবে। তবে এই ছন্দ আলম্বনকে ইচ্ছা করলেও তৃষ্ণার মতো আস্বাদন, আসক্তি বা লিপ্ত হওয়ার মাধ্যমে ইচ্ছা করে না। বরং যে যে বিষয়ের প্রয়োজন হয়, সেই সেই বিষয়কে সাধন করার ইচ্ছারূপেই ইচ্ছা করে। যেমন রাজার ধন বা যশের অভিলাষী ধনুর্ধরগণ শত্রুদের বিদ্ধ করার উদ্দেশ্যে নিক্ষেপযোগ্য হওয়া সত্ত্বেও বহু তীরের ইচ্ছা করে থাকেন। ঠিক তেমনি, এই ছন্দও অন্যের উদ্দেশ্যে উৎসর্গযোগ্য দানসামগ্রী লাভ না করলেও তা লাভ করতে ইচ্ছা করে এবং লাভ করার পরও তা রক্ষা করতে ইচ্ছা করে। এই অর্থ বিভাবনীতেও বলা হয়েছে।

Vuttañhi tattha

কারণ সেখানে বলা হয়েছে—

Dānavatthuvissajjanavasena pavattakālepi cesa vissajji tabbena tena atthikoyeva. Khipitabbausūnaṃ gahaṇe atthiko issāsoviyāti.

"দানসামগ্রী উৎসর্গ করার সময়েও দাতা সেই উৎসর্গযোগ্য বস্তুরই অভিলাষী হন, যেমন নিক্ষেপযোগ্য তীর গ্রহণের ক্ষেত্রে ধনুর্ধর তীরেরই অভিলাষী হন।"

Tattha yadaggena dānaṃ dassāmīti dānavatthupariyesanādivasena pavattā pubbabhāgacetanā dānavatthuvissajjana saṅkāte dāne saṅgahitā hoti. Tadaggena tassā pubbabhāgacetanāya pavattikālo idha dānavatthu vissajjanavasena pavatta kāloti veditabbo. Vissajjitabbenāti vissajjitabba yuttakena. Tena atthikoyeva parassa vissajjanatthāyāti adhippāyo. Khipitabbausūnaṃ gahaṇeti tesaṃ akatānaṃ karaṇavasena aladdhānaṃ pariyesanavasena gahaṇe. Ettha pana keci issāso usūnikhipitvāpi labhamāno tehi usūhi atthikoyevāti eva matthaṃ vadanti. So nayujjati. Evañhi sati khipitausūnanti vuttaṃ siyā. Yathā kathitaṃ lapitaṃ tathāgatenāti. Tathā vissajjitabbe nāti etthapīti. Keci issāso usūhi anatthiko khipanto nahoti. Atthikoyeva samāno aññaṃ ānisaṃsaṃ icchanto khipatīti evaṃ atthaṃ vadanti. Sopi nayujjati. Evañhi sati usūhi atthikoyeva tāni khipanto issāsoviyātivuttaṃ siyāti. Atthato [Pg.97] pana tadubhayaṃpi avahasitabbameva hotīti. Yasmāca chandasampayuttaṃ cittaṃ ārammaṇaṃ gaṇhantaṃ chandavasena ati icchamānaṃ viya viluppamānaṃ viya gaṇhāti. Tasmā ayaṃ ārammaṇaggahaṇe cetaso hatthappasāraṇaṃviyāti vutto. Etthaca hatthappasāraṇaṃviyāti idaṃ abhūtaparikappavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Na hi cittassa hatthonāma atthi. Atthavisesapākaṭatthaṃ pana abhūtaṃpi bhūtaṃ viya kappetvā vuttanti daṭṭhabbaṃ. Apica, ayaṃ chandonāma thāmapatto taṇhāya balavataro hoti. Tathā hesa adhipatibhūto iddhipādabhūtoca hotīti. Yadi hi so taṇhāya samānabalo siyā. Ime sattā taṇhāya hatthe ṭhitā taṇhā pariggahitāni dhanabhogarajjasukhānivā dibbabrahmasampattiyovā chaḍḍetvā vaṭṭadukkhato niyyātuṃ nasakkhissanti yevāti.

সেখানে 'আমি দান করব' এই উদ্দেশ্যে দানবস্তু অনুসন্ধান ইত্যাদির মাধ্যমে যে পূর্বভাগ চেতনা উৎপন্ন হয়, তা দানবস্তু উৎসর্গরূপ দানে পরিগৃহীত হয়। সেই কারণে, সেই পূর্বভাগ চেতনার প্রবৃত্তিকাল এখানে দানবস্তু উৎসর্গের প্রবৃত্তিকাল হিসেবে জানা উচিত। 'উৎসর্জনীয়' বলতে উৎসর্গের যোগ্য বস্তুকে বোঝায়। এর দ্বারা অভিপ্রায় হলো—অন্যের উৎসর্গের জন্য কেবল যা প্রয়োজন, তা-ই। 'নিক্ষেপযোগ্য তীর গ্রহণ' বলতে যা তৈরি হয়নি তা তৈরি করার মাধ্যমে এবং যা লাভ করা যায়নি তা অনুসন্ধানের মাধ্যমে গ্রহণ করাকে বোঝায়। তবে এখানে কোনো কোনো আচার্য বলেন যে, ধনুর্ধর তীর নিক্ষেপ করেও যদি তা ফিরে পায়, তবে সেই তীর দ্বারা তার প্রয়োজন থাকেই। তা যুক্তিযুক্ত নয়। কারণ এমন হলে 'নিক্ষিপ্ত তীরসমূহ' বলা হতো। যেমন তথাগত কর্তৃক 'কথিত ও লপিত' (বলা ও ব্যক্ত করা) হয়েছে। এখানে 'উৎসর্জনীয়' শব্দের ক্ষেত্রেও তেমনই জানা উচিত। কেউ কেউ বলেন, ধনুর্ধর তীরের প্রয়োজন ছাড়া তীর নিক্ষেপ করে না। সে প্রয়োজন থাকা সত্ত্বেও অন্য কোনো সুফলের আশায় তীর নিক্ষেপ করে। তাও যুক্তিযুক্ত নয়। কারণ এমন হলে 'তীরের প্রয়োজন থাকা সত্ত্বেও তা নিক্ষেপকারী ধনুর্ধরের মতো' বলা হতো। প্রকৃতপক্ষে এই উভয় মতই উপহাসযোগ্য বা হাস্যকর বলে জানা উচিত। যেহেতু ছন্দ-সম্প্রযুক্ত চিত্ত যখন কোনো আলম্বন গ্রহণ করে, তখন ছন্দের প্রভাবে তা অতিশয় আকাঙ্ক্ষা করার মতো বা কেড়ে নেওয়ার মতো গ্রহণ করে। তাই আলম্বন গ্রহণের ক্ষেত্রে চিত্তের এই অবস্থাকে 'হাত প্রসারিত করার মতো' বলা হয়েছে। এখানে 'হাত প্রসারিত করার মতো'—এই কথাটি কাল্পনিক বা রূপক বর্ণনা হিসেবে দেখা উচিত। কারণ চিত্তের কোনো হাত নেই। তবে বিশেষ অর্থ স্পষ্টভাবে প্রকাশের জন্য অবর্তমানকেও বর্তমানের মতো কল্পনা করে বলা হয়েছে—এরূপ জানা উচিত। আরও বলা যায়, এই 'ছন্দ' যখন প্রবল শক্তি লাভ করে, তখন তা তৃষ্ণা অপেক্ষা অধিক শক্তিশালী হয়। সেই কারণে এটি অধিপতি এবং ঋদ্ধিপাদ হয়ে থাকে। যদি এই ছন্দ তৃষ্ণার সমকক্ষ শক্তিশালী হতো, তবে তৃষ্ণার কবলে পড়া এই সত্ত্বগণ তৃষ্ণা দ্বারা পরিগৃহীত ধন, ভোগ, রাজ্যসুখ অথবা দিব্য ও ব্রহ্মসম্পত্তি ত্যাগ করে সংসারদুঃখ থেকে মুক্ত হতে সমর্থ হতো না।

82. Sobhaṇā sobhaṇesu cittesu pakirantīti pakiṇṇā. Keeva pakiṇṇakā. Aññehi aññesaṃvā samānā aññasamānā. Yadā sobhaṇacittesu yuttā, tadā tehi asobhaṇato aññehi samānā. Yadā asobhaṇacittesu yuttā, tadā tehi sobhaṇato aññehi samānā sadisāti vuttaṃ hoti.

৮২. শোভন ও অশোভন চিত্তসমূহে বিকীর্ণ বা মিশ্রিত হয়ে উৎপন্ন হয় বলে এদের 'প্রকীর্ণ' (পকিণ্ণা) বলা হয়। এগুলোই হলো প্রকীর্ণক চৈতসিক। অন্য চিত্তসমূহের সাথে বা অন্যদের সাথে সমান বা সদৃশ বলে এদের 'অন্যসমান' (অঞ্ঞসমান) বলা হয়। যখন এরা শোভন চিত্তসমূহের সাথে যুক্ত হয়, তখন অশোভন চিত্ত থেকে ভিন্ন সেই শোভন চিত্তসমূহের সাথে সমান হয়। আবার যখন এরা অশোভন চিত্তসমূহের সাথে যুক্ত হয়, তখন শোভন চিত্ত থেকে ভিন্ন সেই অশোভন চিত্তসমূহের সাথে সমান বা সদৃশ হয়—এরূপ বলা হয়েছে।

Aññasamānarāsimhi paramatthadīpanā.

অন্যসমান রাশিতে পরমার্থদীপনী সমাপ্ত।

83. Idāni akusalarāsiṃ dassento mohotiādimāha. Tattha muyhatīti moho. Muyhanti sattā etenātivā moho. Muyhanamattaṃvā moho, caturaṅgatamassa viya cakkhussa sabbaso kalyāṇapakkhaṃ paṭicchādetvā cittassa andhabhāvakaraṇanti vuttaṃ hoti. Pāpapakkhaṃ pana patvā so ñāṇagatiko hotīti daṭṭhabbo. Tathā hesa pāḷiyaṃ micchāñāṇanti vutto. Aṭṭhakathāsuca micchāñāṇanti pāpakriyāsu upāyacintāvasenapavatto mohoti vuttaṃ. Avijjāyaca appaṭipatti micchāpaṭipattivasena duvidhabhāvo vutto. [Pg.98] Etthaca appaṭipattīti kalyāṇapakkhe aññāṇameva vuccati. Micchāpaṭipattīti pāpapakkhe micchāñāṇameva vuccatīti, tathā hi pāpapakkhaṃ patvā pañcadhammā ñāṇagatikā honti moho, lobho, diṭṭhi, vitakko, vicāroti. Cittena pana saddhiṃ chabbidhā honti. Tehi pakatiyā viññujātikesu sutapariyattisampannesuca uppannā pāpakriyāsu taṃ taṃ upāyadassanavasena tesaṃ tattha chekabhāvaṃ paṭibalabhāvañca sādhentīti.

৮৩. এখন অকুশল রাশি প্রদর্শন করার জন্য 'মোহ' ইত্যাদি বলা হয়েছে। সেখানে যা মোহিত বা বিভ্রান্ত করে, তা-ই 'মোহ'। যার দ্বারা সত্ত্বগণ মোহিত হয়, তা-ই 'মোহ'। অথবা কেবল মোহাচ্ছন্ন হওয়াই হলো 'মোহ'। চতুরঙ্গ অন্ধকারের মতো চোখের দৃষ্টিকে সম্পূর্ণরূপে আবৃত করে চিত্তকে অন্ধ করে দেওয়াকেই মোহ বলা হয়েছে। তবে পাপপক্ষে (অকুশল কর্মে) পতিত হলে এই মোহ জ্ঞানের মতো কাজ করে (জ্ঞানগতিক) বলে জানা উচিত। সেই কারণে পালিতে একে 'মিথ্যাজ্ঞান' (মিচ্ছাঞাণ) বলা হয়েছে। অট্ঠকথা বা অর্থকথাগুলোতেও 'মিথ্যাজ্ঞান' বলতে পাপকার্যে কুশলী উপায় চিন্তা করার মাধ্যমে প্রবৃত্ত মোহকে বোঝানো হয়েছে। অবিদ্যাকে অপ্রবৃত্তি (অপ্রতিপত্তি) ও মিথ্যাপ্রবৃত্তি (মিথ্যাপ্রতিপত্তি) ভেদে দুই প্রকার বলা হয়েছে। এখানে 'অপ্রতিপত্তি' বলতে কল্যাণপক্ষে (কুশল বিষয়ে) কেবল অজ্ঞানতাকেই বোঝায়। আর 'মিথ্যাপ্রতিপত্তি' বলতে পাপপক্ষে কেবল মিথ্যাজ্ঞানকেই বোঝায়। সেই কারণে পাপপক্ষে পতিত হলে পাঁচটি ধর্ম জ্ঞানের মতো কাজ করে, যথা—মোহ, লোভ, দৃষ্টি, বিতর্ক ও বিচার। চিত্তের সাথে যুক্ত হলে এরা ছয় প্রকার হয়। স্বভাবত প্রাজ্ঞ ব্যক্তি এবং শ্রুত ও পরিযত্তি-সম্পন্ন ব্যক্তিদের মধ্যে এগুলো উৎপন্ন হলে, পাপকার্যসমূহে সেই সেই উপায় দর্শনের মাধ্যমে তাদের সেই কার্যে দক্ষতা ও সামর্থ্য সম্পাদন করে—এরূপ জানা উচিত।

84. Nahiriyati kāyaduccaritādīhi nalajjati najigucchatīti ahirī. Hirippaṭipakkhāvā ahirī, sāeva ahirikaṃ. Tañhi pāpa kriyāsu paccupaṭṭhitāsu hiriyā okāsaṃ adatvā tāsu ruciṃ uppādetvā pavattatīti. Tathā hi taṃ kāyaduccaritādīhi ajigucchanalakkhaṇantica alajjālakkhaṇantica vuttaṃ.

৮৪. কায়দুশ্চরিত্র ইত্যাদি পাপকর্ম থেকে যা সংকুচিত হয় না, লজ্জা পায় না বা ঘৃণা করে না, তা-ই হলো 'অহিরি' (লজ্জাহীনতা)। অথবা হিরির (লজ্জার) প্রতিপক্ষই হলো অহিরি; তা-ই হলো 'অহিরিক'। যখন পাপকার্যসমূহ সম্মুখে উপস্থিত হয়, তখন এটি হিরিকে কোনো সুযোগ না দিয়ে সেই পাপকার্যে আসক্তি বা রুচি উৎপন্ন করে প্রবৃত্ত হয়। সেই কারণে একে কায়দুশ্চরিত্র ইত্যাদি পাপকর্মের প্রতি ঘৃণা না করার লক্ষণযুক্ত (অজিগুচ্ছনলক্ষণ) এবং লজ্জাহীনতার লক্ষণযুক্ত (অলজ্জালক্ষণ) বলা হয়েছে।

85. Naottappatīti anottappaṃ. Kāyaduccaritādīhi nabhāyati nautrasatīti attho. Ottappappaṭipakkhaṃvā anottappaṃ. Taṃpi hi tāsu paccupaṭṭhitāsu ottappassa okāsaṃ adatvā cittaṃ tāsu asārajjamānaṃ katvā pavattatīti. Tathā hetaṃ kāyaduccari tādīhi asārajjalakkhaṇanti ca anuttāsalakkhaṇanti ca vuttaṃ. Vuccati ca –

৮৫. যা পাপকর্মে ভীত বা শঙ্কিত হয় না, তা-ই হলো 'অনোত্তপ্প' (ভয়হীনতা)। কায়দুশ্চরিত্র ইত্যাদি পাপকর্ম থেকে ভয় পায় না বা ত্রাসিত হয় না—এটাই এর অর্থ। অথবা ওত্তপ্পের (পাপভীতির) প্রতিপক্ষই হলো অনোত্তপ্প। পাপকার্যসমূহ সম্মুখে উপস্থিত হলে এটি ওত্তপ্পকে কোনো সুযোগ না দিয়ে চিত্তকে সেই পাপকার্যে দ্বিধাহীন বা নির্লজ্জ করে প্রবৃত্ত করায়। সেই কারণে একে কায়দুশ্চরিত্র ইত্যাদি পাপকর্মের প্রতি দ্বিধাহীনতার লক্ষণযুক্ত (অসারজ্জলক্ষণ) এবং ভয়হীনতার লক্ষণযুক্ত (অনুক্তাসলক্ষণ) বলা হয়েছে। এবং বলা হয়েছে—

Ajegucchī ahiriko, pāpāgūthāva sūkaro;

Abhīruca anottappī, salabho viya pāvakāti.

"অহিরিক (লজ্জাহীন) ব্যক্তি পাপকর্মকে ঘৃণা করে না, যেমন শূকর বিষ্ঠাকে ঘৃণা করে না; অনোত্তপ্পী (ভয়হীন) ব্যক্তি পাপকর্মকে ভয় পায় না, যেমন পতঙ্গ আগুনকে ভয় পায় না।"

86. Uddharatīti uddhaṭaṃ. Pāsāṇapiṭṭhe vaṭṭetvā vissaṭṭha geṇḍuko viya nānārammaṇesu vikkhittaṃ cittaṃ, uddhaṭassa pana cittassa uddharaṇākārappavattiyā paccayabhūto dhammo uddhaccaṃ. Taṃ pana vāteritaṃ jalaṃ viya dhajapaṭākā viyaca daṭṭhabbaṃ.

৮৬. যা উদ্ধত বা চঞ্চল হয়, তা-ই 'উদ্ধত'। পাথরের ওপর ছুঁড়ে মারা বলের মতো বিভিন্ন আলম্বনে বিক্ষিপ্ত চিত্তকে উদ্ধত চিত্ত বলা হয়। আর উদ্ধত চিত্তের চঞ্চলভাবে প্রবৃত্ত হওয়ার পেছনে যে ধর্মটি কারণস্বরূপ কাজ করে, তা-ই হলো 'ঔদ্ধত্য' (উদ্ধচ্চ)। একে বাতাস দ্বারা তাড়িত জলরাশি অথবা পতাকার মতো চঞ্চল বলে জানা উচিত।

87. Lubbhatīti lobho, lubbhanti sampayuttā dhammā ete nāti lobho, lubbhanamattamevavā etanti lobho. Etthaca lubbhanaṃnāma ārammaṇābhisajjanaṃ daṭṭhabbaṃ. Sopana ārammaṇe lagga naṭṭhena [Pg.99] makkaṭālepoviya abhikaṅkhaṭṭhena tattakapāle khittamaṃsa pesi viya aparicāgaṭṭhena telañjana rāgoviya taṇhānadibhāvena vaḍḍhitvā sattānaṃ apāyāvahaṭṭhena sabbāni sukkhakaṭṭha sākhāpalāsa tiṇakasaṭāni mahāsamuddaṃ vahantī sīghatotā nadī viya daṭṭhabbo.

৮৭. যা লুব্ধ বা আসক্ত করে, তা-ই 'লোভ'। যার দ্বারা সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহ লুব্ধ হয়, তা-ই 'লোভ'। অথবা কেবল আসক্ত হওয়াই হলো 'লোভ'। এখানে 'আসক্তি' বলতে আলম্বনে লিপ্ত হওয়াকে বোঝায়। আলম্বনে লিপ্ত হওয়ার অর্থে একে বানর ধরার আঠার (মক্কটলেপ) মতো, অতিশয় আকাঙ্ক্ষার অর্থে তপ্ত কড়াইয়ে নিক্ষিপ্ত মাংসখণ্ডের মতো, এবং ত্যাগ না করার অর্থে তেলের দাগ কাপড়ে লেগে থাকার মতো জানা উচিত। তৃষ্ণারূপ নদীর মতো বৃদ্ধি পেয়ে সত্ত্বদের অপায় বা নরকে নিয়ে যাওয়ার অর্থে, এটি শুকনো কাঠ, ডালপালা, পাতা, ঘাস ও আবর্জনা মহাসমুদ্রে ভাসিয়ে নিয়ে যাওয়া তীব্র স্রোতস্বিনী নদীর মতো বলে জানা উচিত।

88. Dassanaṃ diṭṭhi. Dhammānaṃ yāthāvasabhāvesu ñāṇadassanaṃ viya tesameva ayāthāvasabhāvesu micchādassananti vuttaṃ hoti. Sāhi ekaccānaṃ paṇḍitamānīnaṃ micchāvitakkabahulānaṃ uppannā thāmagatā ayāthāvapakkhe paṭivedhaññāṇagatikā hotīti. Sāpana micchābhinivesalakkhaṇā paramaṃvajjanti daṭṭhabbā.

৮৮. দর্শনই হলো 'দৃষ্টি' (দিট্ঠি)। ধর্মসমূহের যথার্থ স্বভাবের ক্ষেত্রে যেমন জ্ঞানদর্শন হয়, তেমনই তাদের অযথার্থ বা মিথ্যা স্বভাবের ক্ষেত্রে মিথ্যাদর্শন হওয়াকেই দৃষ্টি বলা হয়েছে। কোনো কোনো স্বঘোষিত পণ্ডিত এবং মিথ্যা বিতর্কে মগ্ন ব্যক্তিদের মধ্যে যখন এটি উৎপন্ন হয়ে প্রবল রূপ ধারণ করে, তখন তা অযথার্থ বিষয়ে প্রতিবেধ-জ্ঞানের মতো কাজ করে। এই দৃষ্টি মিথ্যা অভিনিবেশ বা ভুল ধারণার লক্ষণযুক্ত এবং এটি পরম অপরাধ বা দোষ বলে জানা উচিত।

89. Maññatīti māno. Ahaṃ loke eko puggalo asmi. Na kaṭṭhakaliṅgaroviya avamaññanārahoti evaṃ attānaṃ daḷhaṃ paggahetvā samanupassatīti attho. Sopana jāti kuladhana bhoga yasa issariyādīhi ceva sīla suta lābhasakkārā dīhica guṇehi upatthambhito atirekataraṃ vaddhitvā attānaṃ janamajjhe ketuṃviya accuggataṃ maññati. Tasmā so unnatilakkhaṇotica ummādoviyātica vutto.

৮৯. যা অহংকার বা মনে করে, তা-ই 'মান' (মানো)। "আমি এই জগতে এক অনন্য ব্যক্তি, পচা কাঠের মতো অবজ্ঞার যোগ্য নই"—এভাবে নিজেকে দৃঢ়ভাবে তুলে ধরে দেখার নামই মান। এই মান জাতি, কুল, ধন, ভোগ, যশ, ঐশ্বর্য ইত্যাদি এবং শীল, শ্রুত, লাভ, সৎকার ইত্যাদি গুণের দ্বারা পুষ্ট হয়ে অতিরিক্ত মাত্রায় বৃদ্ধি পায় এবং নিজেকে জনসমক্ষে পতাকার মতো সমুন্নত মনে করে। তাই একে উন্নতিলক্ষণ (উদ্ধত হওয়ার লক্ষণযুক্ত) এবং উন্মাদের মতো বলা হয়েছে।

90. Dussatīti doso. Sopana caṇḍikkaṭṭhena pahatā sivisoviya visappanaṭṭhena asanipātoviya attano nissaya dahanaṭṭhena dāvaggiviya dussanaṭṭhena laddhokāso sapattoviya sabbaso ahitarāsi bhāvaṭṭhena visa saṃsaṭṭha pūtimuttaṃ viya daṭṭhabbo.

৯০. যা দ্বেষ বা হিংসা করে, তা-ই 'দ্বেষ' (দোসো)। একে চণ্ডভাব বা হিংস্রতার অর্থে আঘাতপ্রাপ্ত বিষধর সাপের মতো, ছড়িয়ে পড়ার অর্থে বজ্রপাতের মতো, নিজের আশ্রয়কে পুড়িয়ে ফেলার অর্থে দাবানলের মতো, অনিষ্ট করার অর্থে সুযোগসন্ধানী শত্রুর মতো এবং সম্পূর্ণরূপে অহিত বা অমঙ্গল করার অর্থে বিষমিশ্রিত পচা গোমূত্রের মতো জানা উচিত।

91. Issatīti issā. Parasampattiṃ ussūyatīti attho. Sāhi paresaṃ pakatiyā laddhasampattiṃ disvā vā sutvāvā nasahati. Tassā sampattiyā vipattiṃ icchati ākaṅkhati. Asuko idaṃnāma labhissatīti sutvāpi nasahati. Tassa alābhaṃ icchati ākaṅkhati. Tasmā sā parasampattīnaṃ ussūyanalakkhaṇāti vuttā.

৯১. যা ঈর্ষা বা পরশ্রীকাতরতা করে, তা-ই 'ঈর্ষা' (ইস্সা)। অন্যের সম্পত্তি বা সাফল্য দেখে ঈর্ষা করাই এর অর্থ। অন্যের স্বাভাবিকভাবে লাভ করা সম্পত্তি দেখে বা শুনে তা সহ্য করতে না পারা, এবং সেই সম্পত্তির বিনাশ বা ক্ষতি কামনা করা ও আকাঙ্ক্ষা করাই এর কাজ। "অমুক ব্যক্তি এই জিনিসটি লাভ করবে"—এরূপ শুনেও তা সহ্য করতে পারে না এবং তার অলাভ বা ক্ষতি কামনা করে। তাই একে অন্যের সম্পত্তির প্রতি ঈর্ষা করার লক্ষণযুক্ত বলা হয়েছে।

92. Mama [Pg.100] eva idaṃ guṇajātaṃvā vatthuvā hotu. Mā aññassāti evaṃ attano sampattihetu avipphārikatāvasena carati pavattatīti maccharaṃ, tathā pavattaṃ cittaṃ. Maccharassa bhāvo macchariyaṃ. Idaṃca issā viya duvidhaṃ attanā laddhasampatti labhitabbasampatti vasena. Tattha pakatiyā laddhasampattiyaṃ tāva taṃ parehi sā dhāraṇaṃvā yena kenacivā kāraṇena attasantakabhāvato muccitvā paresaṃ santakabhāvaṃ gamissamānaṃ disvā vā sutvāvā cintetvā dukkhī dummano hoti, labhitabbasampattiyaṃpi asukasmiṃ dese vākālevā idaṃnāma bhavissatīti sutvāvā cintetvāvā taṃ attanāva laddhuṃ icchati. Aññesaṃ lābhaṃ naicchati. Aññe labhissantīti sutvāvā cintetvāvā dukkhī dummano hotīti. Tathā hetaṃ laddhānaṃvā labhitabbānaṃvā attano sampattīnaṃ nigguhanalakkhaṇanti vuttaṃ. Etthaca labhitabbasampattiyaṃ yassa lābhaṃ naicchati. Solabhatītivā labhissatītivā sutvāvā cintetvāvā cittavighāto issānāma. Yaṃ yaṃ attanā laddhuṃ icchati. Taṃ taṃ attanā alabbhamānakaṃ cintetvā cittavighāto macchariyaṃnāma. Na hi ete dve ekato uppajjantīti.

৯২. "এই গুণ বা বস্তু কেবল আমারই হোক, অন্যের না হোক"—এভাবে নিজের সম্পত্তির কারণে অনুদারতা বা সংকীর্ণতার সাথে যা প্রবৃত্ত হয়, তা-ই 'মাৎসর্য' (মচ্ছরং) বা মাৎসর্যযুক্ত চিত্ত। মাৎসর্যের ভাবই হলো 'মাৎসর্য' (মাচ্ছরিয়)। এটিও ঈর্ষার মতো দুই প্রকার—নিজের লাভ করা সম্পত্তি এবং লাভযোগ্য সম্পত্তির ভেদে। সেখানে স্বাভাবিকভাবে লাভ করা সম্পত্তির ক্ষেত্রে, তা অন্যের সাথে সাধারণ বা অংশীদারী হওয়া অথবা যেকোনো কারণে নিজের মালিকানা থেকে মুক্ত হয়ে অন্যের মালিকানায় চলে যাওয়া দেখে, শুনে বা চিন্তা করে দুঃখী ও বিমর্ষ হয়। আবার লাভযোগ্য সম্পত্তির ক্ষেত্রেও, অমুক স্থানে বা অমুক সময়ে এই জিনিসটি পাওয়া যাবে—এরূপ শুনে বা চিন্তা করে তা কেবল নিজেই লাভ করতে চায়। অন্যের লাভ করা সে চায় না। অন্যেরা তা লাভ করবে—এরূপ শুনে বা চিন্তা করে দুঃখী ও বিমর্ষ হয়। সেই কারণে একে নিজের লাভ করা বা লাভযোগ্য সম্পত্তির গোপন করার লক্ষণযুক্ত (নিগূহনলক্ষণ) বলা হয়েছে। এখানে লাভযোগ্য সম্পত্তির ক্ষেত্রে, যার লাভ করা সে চায় না, সে লাভ করেছে বা লাভ করবে—এরূপ শুনে বা চিন্তা করে যে চিত্তের ব্যাকুলতা বা ক্ষোভ হয়, তা-ই হলো 'ঈর্ষা'। আর যে যে বস্তু নিজে লাভ করতে চায়, তা নিজে লাভ করতে না পেরে যে চিত্তের ব্যাকুলতা বা ক্ষোভ হয়, তা-ই হলো 'মাৎসর্য'। এই দুটি ধর্ম কখনো একসাথে উৎপন্ন হয় না—এরূপ জানা উচিত।

93. Kukkuccanti ettha kiriyā kataṃ. Kucchitaṃ katanti kukataṃ. Kucchitakiriyāti attho. Paṇḍitehi ekantena ninditabbo cittappavattivisesoti vuttaṃ hoti. Atthato pana akataṃ vata me kalyāṇaṃ kataṃ pāpanti evaṃ anusocanavasena pavatto kukkucca sampayuttacittuppādoyeva, so hi tathā pavattamānopi pubbe akataṃvā kalyāṇaṃ puna kataṃ kātuṃ na sakkoti. Pubbe kataṃ vā pāpaṃ puna akataṃ kātuṃ nasakkoti. Athakho kusaladhammesu cittapariyādānāyaeva saṃvattati. Tasmā kucchitakiriyā mattattā kukatanti vuccatīti. Vuttañhetaṃ aṭṭha kathāyaṃ katākatassa sāvajjānavajjassa abhimukhagamanaṃ paṭisāronāma. Yasmā paneso kataṃvā pāpaṃ akataṃ nakaroti. Akataṃvā kalyāṇaṃ kataṃ nakaroti. Tasmā virūpo kucchito vā paṭisāroti vippaṭisāroti. Etthaca vippaṭisāroti kukkucca meva. [Pg.101] Kukkucceca kucchite sati taṃ sampayuttacittuppādopi kucchitoyeva. Yenaca kāraṇena kukkuccaṃ kucchitaṃnāma hoti. Teneva kāraṇena so cittuppādopi kucchitonāma hotīti katvā so cittuppādova kukatapade gahetuṃ yuttoti veditabbo. Sudinnakaṇḍaṭṭhakathāyaṃ pana ayamattho ujukatova vutto. Yathāha-viññūhi akattabbatāya kucchitakiriyābhāvato kukkuccanti.

৯৩. এই পাঠে (Kukkucca পদে) 'kata' অর্থ হলো ক্রিয়া বা আচরণ। কুৎসিত (নিন্দনীয়) আচরণই হলো 'কুকত' (kukata)। কুৎসিত বা নিন্দনীয় আচরণই এর অর্থ। পণ্ডিতদের দ্বারা একান্তভাবে নিন্দনীয় চিত্তের বিশেষ প্রবৃত্তিকেই (কুক্কুচ্চ) বলা হয়েছে। কিন্তু পরমার্থত, "হায়! আমি কল্যাণকর কাজ করিনি, আমি পাপকাজ করেছি" - এভাবে অনুশোচনার মাধ্যমে উৎপন্ন কুক্কুচ্চ-সম্প্রযুক্ত চিত্তোৎপাদই হলো কুক্কুচ্চ। কারণ, সেভাবে উৎপন্ন হলেও তা পূর্বে না করা কল্যাণকর্মকে পুনরায় সম্পাদন করতে পারে না, অথবা পূর্বে করা পাপকর্মকে পুনরায় না-করা কর্মে পরিণত করতে পারে না। বরং তা কুশল ধর্মসমূহে চিত্তের অবসাদ বা শক্তি হ্রাসের জন্যই কেবল সংবর্তিত হয়। তাই কুৎসিত আচরণমাত্র হওয়ার কারণে একে 'কুকত' বলা হয়। অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে যে, কৃত-অকৃত এবং সাবদ্য-অনবদ্য (দোষযুক্ত ও দোষহীন) কর্মের প্রতি অভিমুখীন হওয়াকে 'প্রতিসার' (paṭisāra) বলে। যেহেতু এই অনুশোচনা কৃত পাপকে অকৃত করতে পারে না এবং অকৃত কল্যাণকে কৃত করতে পারে না, তাই একে বিরূপ বা কুৎসিত প্রতিসার বা 'বিপ্রতিসার' (vippaṭisāra) বলা হয়। আর এখানে বিপ্রতিসার বলতে কুক্কুচ্চকেই বোঝায়। কুক্কুচ্চ কুৎসিত বা নিন্দনীয় হওয়ায়, তার সাথে সম্প্রযুক্ত চিত্তোৎপাদও কুৎসিতই হয়। যে কারণে কুক্কুচ্চ কুৎসিত হয়, সেই কারণেই সেই চিত্তোৎপাদও কুৎসিত বলে গণ্য হয়; অতএব সেই চিত্তোৎপাদকেই 'কুকত' পদে গ্রহণ করা যুক্তিসঙ্গত - এটি জানতে হবে। সুদিন্নকাণ্ড অট্ঠকথাতে অবশ্য এই অর্থটি সরাসরি বলা হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—বিজ্ঞ ব্যক্তিদের দ্বারা অকরণীয় হওয়ার কারণে এবং কুৎসিত আচরণ হওয়ার কারণে একে 'কুক্কুচ্চ' বলা হয়।

[76] Vibhāvaniyaṃ pana

[৭৬] বিভাবনী-টীকায় অবশ্য...

Imamatthaṃ asallakkhetvā yaṃ vuttaṃ ‘‘kucchitaṃ katanti kukataṃ. Katākata duccaritasucarita’’nti. Taṃ na yujjatiyeva. Etena yañca tattha vuttaṃ ‘‘akataṃpi hi kukatanti voharanti. Yaṃ mayā akathaṃ. Taṃ kukatantica. Idha pana katā kataṃ ārabbha uppanno vippaṭisāracittuppādo kukata’’ntica. Taṃpi sabbaṃ paṭikkhittameva hotīti.

এই অর্থটি লক্ষ্য না করে যা বলা হয়েছে—"কুৎসিত আচরণই কুকত। কৃত-অকৃত হলো দুশ্চরিত্র ও সুচরিত্র"—তা মোটেও যুক্তিসঙ্গত নয়। এর দ্বারা সেখানে (টীকায়) যা বলা হয়েছে—"অকৃতকেও কুকত বলে ব্যবহার করা হয়। যা আমার দ্বারা অকৃত, তা-ই কুকত। কিন্তু এখানে কৃত ও অকৃতকে অবলম্বন করে উৎপন্ন বিপ্রতিসার চিত্তোৎপাদই কুকত"—সেই সমস্ত বক্তব্যই খণ্ডিত বা প্রত্যাখ্যাত হয়েছে বলে জানতে হবে।

Kukatassa yathāvuttacittuppādassa tathāpavatti hetubhāvo kukkuccaṃ. Apica, dhātupāṭhesu kucasaddaṃ saṅkocana mano vilekhanatthesu paṭhantiyeva. Tasmā kucchitena ākārena kocati saṅkocati na pāpajigucchanākārenāti kukkuco. Kucchitenavā ākārena kocati vilikhati nakilesasallīkhanā kārenāti kukkuco. Tathā pavattadhammasamūho. Sohi kucchitena akataṃ vata me kalyāṇaṃ kataṃ pāpanti evaṃ pavattena anutthunanākārena saṅkocati. Kusaladhammasamādāne cittaṃ namituṃpi nadeti. Manaṃvā vilekhati. Saddhādīnaṃ sāradhammānaṃ tanukaraṇena cittaṃ kusaladhammasamādāne pariyādinnathāmabalaṃ karoti. Tasmā kukkucoti vuccati. Yena pana dhammena yuttattā so tathā pavatto hoti. So kukkuccaṃnāma kukkucassa bhāvoti katvā. Taṃ pana yasmā pubbe akatañca kalyāṇaṃ katañca pāpaṃ ārabbha pacchā anutāpanavasena anusocanavasenaca pavattati. Tasmātaṃ pacchānutāpalakkhaṇaṃ katākatānuyocana rasanti ca vuttaṃ. [Pg.102] Etthaca pacchānutāpalakkhaṇanti pubbe kalyāṇañca akatvā pāpañca katvā āgatattā pacchime kāle anutāpalakkhaṇanti attho. Tena kukkuccassa ekantena atītārammaṇatā siddhā hoti. Paccuppannānāgatārammaṇatāca paṭisiddhāti. Katākatā nusocanarasanti ettha katañca pāpaṃ akatañca kalyāṇanti yo jetabbaṃ. Vuttañhetaṃ mahāniddese –

পূর্বোক্ত 'কুকত' নামক চিত্তোৎপাদের সেইভাবে প্রবৃত্ত হওয়ার কারণভাবই হলো কুক্কুচ্চ। আরও বলা যায়, ধাতুপাঠসমূহে 'কুচ' (kuca) শব্দটিকে সঙ্কোচন (কুঁকড়ে যাওয়া) এবং মনের বিলিখন (আঁচড় কাটা বা ব্যাকুলতা) অর্থে পাঠ করা হয়। অতএব, কুৎসিত বা নিন্দনীয় আকারে যা সঙ্কুচিত হয় (কুঁকড়ে যায়), পাপের প্রতি ঘৃণার আকারে নয়, তা-ই হলো 'কুক্কুচ' (kukkuco)। অথবা, কুৎসিত আকারে যা মনকে বিলিখন করে (আঁচড় কাটে), ক্লেশ ক্ষয় করার আকারে নয়, তা-ই হলো 'কুক্কুচ'। সেইভাবে প্রবৃত্ত ধর্মসমূহের সমষ্টিই হলো তা। কারণ, তা কুৎসিতভাবে "হায়! আমি কল্যাণকর্ম করিনি, পাপকর্ম করেছি" - এভাবে প্রবৃত্ত বিলাপের আকারে সঙ্কুচিত হয়। কুশল ধর্ম গ্রহণে চিত্তকে প্রবৃত্ত হতেও দেয় না, অথবা মনকে ব্যাকুল করে (আঁচড় কাটে)। শ্রদ্ধা আদি সারধর্মসমূহকে দুর্বল বা ক্ষীণ করার মাধ্যমে কুশল ধর্ম গ্রহণে চিত্তের সামর্থ্য ও শক্তিকে নিঃশেষ করে দেয়। তাই একে 'কুক্কুচ' বলা হয়। যে ধর্মের সাথে যুক্ত হওয়ার কারণে সেই ধর্মসমষ্টি সেভাবে প্রবৃত্ত হয়, সেই ধর্মই হলো 'কুক্কুচ্চ' (কুক্কুচের ভাব)। যেহেতু তা পূর্বে না-করা কল্যাণকর্ম এবং করা পাপকর্মকে অবলম্বন করে পরবর্তীতে অনুতাপ ও অনুশোচনার আকারে প্রবৃত্ত হয়, তাই তাকে 'পশ্চাত্তাপ-লক্ষণ' (pacchānutāpa-lakkhaṇa) এবং 'কৃত-অকৃত অনুশোচন-রস' (katākata-anusocana-rasa) বলা হয়েছে। এখানে 'পশ্চাত্তাপ-লক্ষণ' বলতে বোঝায়—পূর্বে কল্যাণকর্ম না করে এবং পাপকর্ম করে আসার কারণে পরবর্তী সময়ে অনুতপ্ত হওয়ার লক্ষণ। এর দ্বারা কুক্কুচ্চের একান্তভাবে অতীত-আলম্বনত্ব (অতীতকে অবলম্বন করা) প্রমাণিত হয় এবং বর্তমান ও অনাগত আলম্বনত্ব নিষিদ্ধ হয়—এটি জানতে হবে। 'কৃত-অকৃত অনুশোচন-রস'—এখানে 'কৃত পাপ' এবং 'অকৃত কল্যাণ' এভাবে যোজনা করতে হবে। মহানিন্দ্দেশেও এটি বলা হয়েছে—

Dvīhākārehi kukkuccaṃ uppajjati katattā ca akatattā ca. Kathañca dvīhā.La. Akatattāca. Akataṃ me kāyasu caritaṃ. Kataṃ kāyaduccaritanti uppajjati kukkuccaṃ. Akataṃ me vacīsucaritaṃ.La. Kataṃ manoduccaritanti uppajjati kukkuccaṃ. Akatāme pāṇātipātā veramaṇī. Kato pāṇāti pātoti uppajjati kukkuccaṃ.La. Akatā me sammādiṭṭhi. Katā micchāmiṭṭhīti uppajjati kukkuccanti.

দুই প্রকারে কুক্কুচ্চ উৎপন্ন হয়—কৃত হওয়ার কারণে এবং অকৃত হওয়ার কারণে। কীভাবে দুই প্রকারে? ... এবং অকৃত হওয়ার কারণে। "আমি কায়-সুচরিত করিনি, কায়-দুশ্চরিত্র করেছি"—এভাবে কুক্কুচ্চ উৎপন্ন হয়। "আমি বচী-সুচরিত করিনি, ... মন-দুশ্চরিত্র করেছি"—এভাবে কুক্কুচ্চ উৎপন্ন হয়। "আমি প্রাণাতিপাত থেকে বিরত থাকিনি, প্রাণাতিপাত করেছি"—এভাবে কুক্কুচ্চ উৎপন্ন হয়। ... "আমি সম্যকদৃষ্টি অর্জন করিনি, মিথ্যাদৃষ্টি অবলম্বন করেছি"—এভাবে কুক্কুচ্চ উৎপন্ন হয়।

Etena pana akatasucaritā rammaṇatāya kataduccaritā rammaṇatāyaca vasena kukkuccassa dvidhābhāvoyeva siddho hoti. Dvīhākārehīti hi vuttaṃ. Soca kho pubbe pāpaṃ katvā pacchā apāyabhayatajjitānañceva apāyesu patitvā pubbe attanā katakammaṃ anussarantānañca hoti. Naaññesaṃ, akataṃ me kāyasucaritaṃ. Kataṃ kāyaduccaritanti hi vuttaṃ. Yathā pana māno duvidho hoti yāthāvamāno ayāthāvamānoti. Tathā kukkuccaṃpi, yāthāvakukkuccaṃ, ayāthāva kukkuccanti duvidhaṃ hoti. Tattha ayāthāva kukkuccaṃpi uppajjamānaṃ dvīhākāreho uppajjati akataṃ vata me kalyāṇaṃ kataṃ pāpanti. Katamaṃ pana tanti. Yañca pubbe kalyāṇakammepi pāpasaññī pāpadiṭṭhi akatvā pāpakammepi kalyāṇasaññī kalyāṇadiṭṭhi katvā pacchā anusocanavasena uppajjati. Yañca pubbe kalyāṇe kalyāṇasaññī katvā pacchā pāpasaññino pāpeca pāsaññī akatvā pacchā kalyāṇasaññino uppajjati. Idaṃ ayāthāvakukkuccaṃnāma. Anavajje sāvajjasaññī, kappiye akappiyasaññī, anāpattiyaṃ āpattisaññītiādināpi [Pg.103] yojetabbaṃ. Idañca sabbaṃ uppajjamānaṃ dvīhā kāreheva uppajjati. Tasmā dvīsueva saṅgahitanti daṭṭhabbaṃ. Yaṃ pana mahāniddeseyeva hatthakukkuccakaṃpi kukkuccaṃ. Pādakukkuccakaṃpi kukkuccaṃ. Hatthapādakukkuccakaṃpi kukkuccanti niddiṭṭhaṃ. Taṃ asaṃyata kukkuccaṃnāma. Yaṃ pana taṃ bhikkhu kukkuccāyantā napaṭiggaṇhiṃsūti vinaye āgataṃ. Yañca kathaṃ kukkuccappakatatāya āpajjati kappiye akappiyasaññitā akappiye kappiyasaññitāti āgataṃ. Taṃ vinayakukkuccaṃnāma. Taṃpana vinayasaṃsayoeva. Soca kho attano avisaye kappati nukho nonukhoti saṃsappanākārena pavatto kusala kriya cittuppādo. Sopana yesaṃ uppajjati. Tesu ye sikkhākāmā, te taṃkammaṃ nakaronti. Te sandhāya kukkuccāyantā napaṭiggaṇhiṃsūti vuttaṃ. Ye pana karontiyeva. Te kappiyavatthusmiṃpi āpattiṃ āpajjanti. Te sandhāya kukkuccappakatatāya āpattiṃ āpajjatīti vuttaṃ.

এর দ্বারা অকৃত-সুচরিত আলম্বন এবং কৃত-দুশ্চরিত্র আলম্বনের কারণে কুক্কুচ্চের দ্বিবিধ ভাবই প্রমাণিত হয়। কারণ, "দুই প্রকারে" বলা হয়েছে। আর সেই কুক্কুচ্চ পূর্বে পাপকর্ম করে পরবর্তীতে অপায়ভয়ে ভীত ব্যক্তিদের এবং অপায়ে পতিত হয়ে পূর্বে নিজের করা কর্ম স্মরণকারী ব্যক্তিদেরই হয়, অন্যদের নয়। কারণ, "আমি কায়-সুচরিত করিনি, কায়-দুশ্চরিত্র করেছি" - এটিই বলা হয়েছে। যেমন মান দুই প্রকার—যথাযথ মান (yāthāva-māna) এবং অযথাযথ মান (ayāthāva-māna); তেমনি কুক্কুচ্চও দুই প্রকার—যথাযথ কুক্কুচ্চ এবং অযথাযথ কুক্কুচ্চ। তার মধ্যে অযথাযথ কুক্কুচ্চও উৎপন্ন হওয়ার সময় "হায়! আমি কল্যাণকর্ম করিনি, পাপকর্ম করেছি" - এই দুই প্রকারেই উৎপন্ন হয়। তা কোনটি? যা পূর্বে কল্যাণকর্মেও 'পাপ' মনে করে ও পাপদৃষ্টিসম্পন্ন হয়ে তা না করে, এবং পাপকর্মেও 'কল্যাণ' মনে করে ও কল্যাণদৃষ্টিসম্পন্ন হয়ে তা সম্পাদন করে পরবর্তীতে অনুশোচনার আকারে উৎপন্ন হয়। এবং যা পূর্বে কল্যাণকর্মে কল্যাণ মনে করে তা সম্পাদন করার পর পরবর্তীতে পাপ মনে করা ব্যক্তির মনে উৎপন্ন হয়, এবং পাপকর্মে পাপ মনে করে তা না করার পর পরবর্তীতে কল্যাণ মনে করা ব্যক্তির মনে উৎপন্ন হয়। এটিই হলো অযথাযথ কুক্কুচ্চ। অনবদ্যে (নির্দোষে) সাবদ্য (দোষযুক্ত) জ্ঞান করা, কল্পীয়ে (গ্রহণযোগ্য বিষয়ে) অকল্পীয় জ্ঞান করা, অনাপত্তিতে আপত্তি জ্ঞান করা ইত্যাদির সাথেও এটি যোজনা করতে হবে। এই সমস্তই উৎপন্ন হওয়ার সময় দুই প্রকারেই উৎপন্ন হয়। তাই এই দুই প্রকারের মধ্যেই তা সংগৃহীত বা অন্তর্ভুক্ত বলে জানতে হবে। আর যা মহানিন্দ্দেশেই 'হস্ত-কুক্কুচ্চকও কুক্কুচ্চ, পাদ-কুক্কুচ্চকও কুক্কুচ্চ, হস্তপাদ-কুক্কুচ্চকও কুক্কুচ্চ' বলে নির্দেশ করা হয়েছে, তা হলো অসংযত কুক্কুচ্চ (শারীরিক চপলতা)। আর যা বিনয়ে এসেছে—'ভিক্ষুগণ কুক্কুচ্চায়মান (সন্দিহান) হয়ে তা গ্রহণ করেননি', এবং যা এসেছে—'কীভাবে কুক্কুচ্চপ্রকৃতি হওয়ার কারণে কল্পীয়ে অকল্পীয় জ্ঞান করে এবং অকল্পীয়ে কল্পীয় জ্ঞান করে আপত্তিগ্রস্ত হয়', তা হলো বিনয়-কুক্কুচ্চ। তা অবশ্য বিনয়-সংশয়ই। আর সেই বিনয়-সংশয় নিজের অগোচরে 'এটি কি কল্পীয় (গ্রহণযোগ্য) নাকি অকল্পীয়?' এভাবে দোলাচলের আকারে প্রবৃত্ত কুশল বা ক্রিয়া চিত্তোৎপাদ। তা যাদের উৎপন্ন হয়, তাদের মধ্যে যারা শিক্ষাকামী (নিয়মনিষ্ঠ), তারা সেই কাজ করেন না। তাদের উদ্দেশ্যেই বলা হয়েছে—'কুক্কুচ্চায়মান হয়ে গ্রহণ করেননি'। কিন্তু যারা তা করেনই, তারা কল্পীয় বস্তুর ক্ষেত্রেও আপত্তিগ্রস্ত হন। তাদের উদ্দেশ্যেই বলা হয়েছে—'কুক্কুচ্চপ্রকৃতি হওয়ার কারণে আপত্তিগ্রস্ত হয়'।

94. Thiyaticittaṃ mandamandaṃ katvā ajjhottharatīti thinaṃ. Thiyiyanā thiyitattanti hi pāḷiyaṃ niddiṭṭhaṃ.

৯৪. চিত্তকে অলস বা মন্থর করে যা আচ্ছন্ন করে, তা-ই হলো 'থীন' (thīna - স্ত্যান)। কারণ, পালিতে 'থিয়নতা' (অলসতা) ও 'থয়িতত্ব' (মন্থরতা) বলে নির্দেশ করা হয়েছে।

95. Medhati cetasike dhamme akammaññabhūte katvā vihiṃ satīti middhaṃ. Tathā hi ārammaṇe vipphāravasena taṃ taṃ iriyā pathaṃ sandhāretvā pavattamānesu sampayuttadhammesu muggarena pothetvā viya te ārammaṇato oliyāpetvā iriyāpathaṃpi sandhāretuṃ asamatthe katvā thinaṃ cittaṃ abhibhavati. Middhaṃ cetasiketi.

৯৫. চৈতসিক ধর্মসমূহকে অকর্মণ্য (কাজের অযোগ্য) করে যা পীড়িত বা অলস করে, তা-ই হলো 'মিদ্ধ' (middha)। কারণ, আলম্বনে প্রসারণের মাধ্যমে সেই সেই ঈর্যাপথকে ধারণ করে প্রবৃত্ত সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহকে মুগুর দিয়ে আঘাত করার মতো আলম্বন থেকে বিচ্যুত করে, ঈর্যাপথ ধারণ করতেও অসমর্থ করে, 'থীন' চিত্তকে অভিভূত করে এবং 'মিদ্ধ' চৈতসিকসমূহকে অভিভূত করে—এটি জানতে হবে।

96. Vicikicchāti ettha. Cikicchanaṃ cikicchā. Ñāṇappaṭikā roti attho. Tikicchituṃ dukkaratāya vigatā cikicchā etāyāti vicikicchā. Sabhāvaṃ vicinantā kicchanti kilamanti etāyātivā vicikicchā. Vicikicchativā dveḷhakabhāvena pavattatīti vicikicchā. Sā nīvaraṇabhūtā, paṭirūpakāti duvidhā. Tattha buddhādīsu aṭṭhasu vatthūsu vimativasena pavattamānā nīvaraṇabhūtā. Tato aññāpana asabbaññūnaṃ tesu tesu ārammaṇesu kathaṃ nukho evaṃ nukho [Pg.104] idaṃnukhoti vematikabhāvena pavattā sabbā vicikicchā paṭirūpakānāma. Sā pana kusalāpi hoti, akusalāpi khīṇā savānaṃ uppanna kriyābyākatāpīti. Idha pana ekantākusalabhūtā nīvaraṇavicikicchāva adhippekāti.

৯৬. এখানে 'বিচিকিৎসা' (vicikicchā) পদে—'চিকিৎসন' হলো চিকিৎসা, যার অর্থ জ্ঞানরূপ প্রতিকার। এর দ্বারা প্রতিকার করা কঠিন হওয়ার কারণে যাতে চিকিৎসা (প্রতিকার) বিগত বা দূর হয়েছে, তা-ই হলো বিচিকিৎসা (সংশয়)। অথবা, যার দ্বারা স্বভাব অনুসন্ধান করতে গিয়ে মানুষ ক্লান্ত বা পরিশ্রান্ত হয়, তা-ই হলো বিচিকিৎসা। অথবা, যা দোলাচল বা দ্বিধাগ্রস্তভাবে প্রবৃত্ত হয়, তা-ই হলো বিচিকিৎসা। তা দুই প্রকার—নীবরণভূতা (বাস্তব সংশয়) এবং প্রতিরূপকা (কৃত্রিম বা সদৃশ সংশয়)। তার মধ্যে বুদ্ধ আদি আটটি বস্তুর প্রতি সংশয়াকারে যা প্রবৃত্ত হয়, তা হলো নীবরণভূতা বিচিকিৎসা। তা থেকে ভিন্ন, সর্বজ্ঞ নন এমন ব্যক্তিদের সেই সেই আলম্বনে 'এটি কীভাবে হবে? এটি কি এমন? এটি কি তা?' এভাবে সংশয়াকারে প্রবৃত্ত সমস্ত বিচিকিৎসাই হলো প্রতিরূপকা (সদৃশ) বিচিকিৎসা। তা কুশলও হয়, অকুশলও হয়; এবং ক্ষীণাস্ত্রবদের (অরহন্তদের) ক্ষেত্রে উৎপন্ন হলে তা ক্রিয়া-অব্যাকৃতও হয়—এটি জানতে হবে। কিন্তু এখানে একান্তভাবে অকুশলরূপ নীবরণ-বিচিকিৎসাই অভিপ্রেত।

Akusalarāsimhi paramatthadīpanā.

অকুশল রাশিতে পরমার্থদীপনী সমাপ্ত হলো।

97. Saddahatīti saddhā. Yathā acchaṃ pasannaṃ nisinnaṃ udakaṃ canda sūriyādīni rūpanimittāni suṭṭhu attani dahati. Evaṃ ayaṃ buddhaguṇā dīni suṭṭhu attani dahati dhāreti thapetivāti attho. Saddahantivā etāyāti saddhā. Saddahanamattamevavā etanti saddhā. Sāpi buddhā dīsu saddheyyavatthūsu akālussiyabhāvena pavattamānāeva idha adhippetā. Tato aññāpana titthiyesuvā titthiyadhammesu vā evarūpesu asaddheyyavatthūsu saddahanavasena pavattā okappanā saddhā paṭirūpakānāma hoti. Sā pana atthato micchādhimokkho yevāti. Yathā pana manussā hatthe asati ratanāni disvā pi-gahetuṃ na sakkonti. Vitte asati tesaṃ sabbabhogā na sampajjanti. Bīje asati sassādīni nasampajjanti. Evaṃ saddhāya asati puññakriyāvatthūni nasampajjanti. Tasmā esā hatthavittabīja sadisāti vuttā.

৯৭. যা সম্যকভাবে বিশ্বাস বা ধারণ করে, তা-ই হলো 'শ্রদ্ধা' (saddhā)। যেমন স্বচ্ছ, নির্মল ও স্থির জল চন্দ্র-সূর্য আদির রূপ ও প্রতিবিম্বকে নিজের মধ্যে সুন্দরভাবে ধারণ করে, তেমনি এই শ্রদ্ধা বুদ্ধগুণ আদি বিষয়সমূহকে নিজের মধ্যে সুন্দরভাবে ধারণ করে বা স্থাপন করে—এটিই এর অর্থ। অথবা, যার দ্বারা বিশ্বাস করা হয়, তা-ই হলো শ্রদ্ধা। অথবা, যা কেবল বিশ্বাসমাত্র, তা-ই হলো শ্রদ্ধা। সেই শ্রদ্ধাও বুদ্ধ আদি শ্রদ্ধেয় বস্তুসমূহে আবিলতাহীনভাবে (নির্মলভাবে) প্রবৃত্ত শ্রদ্ধাই এখানে অভিপ্রেত। তা থেকে ভিন্ন, তীর্থিকদের প্রতি বা তীর্থিকদের ধর্মের প্রতি এবং এই জাতীয় অশ্রদ্ধেয় বস্তুসমূহে বিশ্বাসের আকারে প্রবৃত্ত যে অন্ধবিশ্বাস বা অধিমুক্তি, তা হলো প্রতিরূপকা (সদৃশ) শ্রদ্ধা। তা অবশ্য পরমার্থত মিথ্যা-অধিমোক্ষই—এটি জানতে হবে। যেমন মানুষের হাত না থাকলে রত্ন দেখেও তা গ্রহণ করতে পারে না, ধন না থাকলে তাদের সমস্ত ভোগসামগ্রী লাভ হয় না, বীজ না থাকলে শস্য আদি উৎপন্ন হয় না, তেমনি শ্রদ্ধা না থাকলে পুণ্যক্রিয়া-বস্তুসমূহ সম্পন্ন হয় না। তাই এই শ্রদ্ধাকে হাত, ধন ও বীজের সদৃশ বলা হয়েছে।

98. Saratīti sati. Attanā katāni kattabbāni ca kalyāṇakammāvā buddhaguṇādīnivā appamajjanavasena upagacchatīti attho. Sāpi sammāsati micchāsati duvidhā hoti. Tattha sammāsati idha adhippetā. Itarā pana satiyeva na hoti. Katassa kattabbassaca pāpakammassa appamajjanavasena pavatto satipaṭirūpako akusalacittuppādoyeva. Yasmā panesā cittaṃ sabbehi akusaladhammehica rakkhituṃ kusaladhammehica yojetuṃ sakkoti. Tasmā sā rañño sabbakammika mahāamacco viya daṭṭhabbāti. Satiṃkhvāhaṃ bhikkhave sabbatthikaṃ vadāmīti hi vuttaṃ.

৯৮. যা স্মরণ করে, তা-ই সতি (স্মৃতি)। নিজের দ্বারা কৃত বা করণীয় কল্যাণকর্মসমূহ অথবা বুদ্ধগুণসমূহকে অপ্রমাদের সাথে যে লাভ করে বা স্মরণ করে, তা-ই এর অর্থ। সেই সতিও দুই প্রকার: সম্যক-স্মৃতি (সম্মাসতি) ও মিথ্যা-স্মৃতি (মিচ্ছাসতি)। এখানে সম্যক-স্মৃতিই অভিপ্রেত। অন্যটি (মিথ্যা-স্মৃতি) কিন্তু প্রকৃত সতি নয়; তা কৃত বা করণীয় পাপকর্মের প্রতি অপ্রমাদের সাথে প্রবৃত্ত হওয়া সতির সদৃশ অকুশল চিত্তোৎপাদ মাত্র। যেহেতু এই সতি চিত্তকে সমস্ত অকুশল ধর্ম থেকে রক্ষা করতে এবং কুশল ধর্মের সাথে যুক্ত করতে সমর্থ হয়, তাই তাকে রাজার সর্বকর্ম-সম্পাদনকারী মহামাত্যের মতো মনে করা উচিত। কারণ বলা হয়েছে—'হে ভিক্ষুগণ, আমি সতিকে সর্বত্রই উপকারী (সর্বার্থসাধক) বলি।'

99. Hiriyatīti [Pg.105] hiri. Kāyaduccaritādīhi lajjati jigucchati ukkaṇṭhatīti attho.

৯৯. যা লজ্জিত হয়, তা-ই হিরি (পাপের প্রতি লজ্জা)। কায়দুশ্চরিত্র আদি থেকে লজ্জিত হওয়া, ঘৃণা করা এবং সংকুচিত হওয়া—এটাই এর অর্থ।

100. Tehiyeva ottappatīti ottappaṃ. Ubbijjatīti attho. Etthapi hiriottappappaṭirūpakānāma atthi, vuttañhi –

১০০. সেই কায়দুশ্চরিত্র আদি থেকেই যে শঙ্কিত হয়, তা-ই ওত্তপ্প (পাপভীতি)। শঙ্কিত বা উদ্বিগ্ন হওয়া—এটাই এর অর্থ। এখানেও হিরি ও ওত্তপ্পের সদৃশ (আভাসমাত্র) ধর্ম রয়েছে, যেমন বলা হয়েছে—

Lajjitabbe nalajjanti, alajjiyesu lajjareti ca;

Bhāyitabbe nabhāyanti, abhaye bhayadassinoti ca.

যাতে লজ্জিত হওয়া উচিত তাতে তারা লজ্জিত হয় না, আর যাতে লজ্জিত হওয়া উচিত নয় তাতে লজ্জিত হয়; যাতে ভয় পাওয়া উচিত তাতে তারা ভয় পায় না, আর যেখানে ভয়ের কারণ নেই সেখানে ভয় দেখে।

Yasmā pana sappurisā hiriyā attani ottappenaca paresu ārakkhadevatādīsu gāravaṃ uppādetvā pāpato vajjetvā suddhaṃ attānaṃ pariharanti. Tasmā ime dve lokapāladhammāti vuttā.

যেহেতু সৎপুরুষগণ হিরি দ্বারা নিজের প্রতি এবং ওত্তপ্প দ্বারা অপরের প্রতি (যেমন রক্ষক দেবতাদি) গৌরব উৎপন্ন করে, পাপ থেকে বিরত থেকে নিজেকে বিশুদ্ধভাবে রক্ষা করেন, তাই এই দুটিকে 'লোকপাল ধর্ম' (জগৎ রক্ষাকারী ধর্ম) বলা হয়।

101. Lobhappaṭipakkho alobho. So hi yesu attano hitasaññitesu ārammaṇesu lobho lagganavasena pavattati, tesveva taṃ lobhaṃ vidhamitvā lobhavatthubhūtā bhavabhogasampattiyo gūtharāsiṃviya hīḷetvā jigucchitvā ekānekkhamma dhātunāma hutvā pavattatīti.

১০১. লোভের প্রতিপক্ষ ধর্ম হলো অলোভ। তা নিজের হিতকর বলে মনে হওয়া যেসকল আলম্বনে লোভ আসক্তি সহকারে প্রবৃত্ত হয়, সেই আলম্বনগুলোতেই সেই লোভকে বিদূরিত করে, লোভের বস্তুরূপ ভব ও ভোগসম্পত্তিকে বিষ্ঠার স্তূপের মতো হেয় জ্ঞান করে ও ঘৃণা করে, একমাত্র 'নৈষ্ক্রম্য ধাতু' নামে প্রবৃত্ত হয়—এভাবে জানতে হবে।

102. Dosappaṭipakkho adoso. Sopi hi yesu attano ahitasaññitesu ārammaṇesu doso dussanavasena pavattati. Tesveva taṃdosaṃ vidhamitvā diṭṭhadiṭṭhesu sattesu puṇṇacandasadisaṃ sommahadayaṃ uppādetvā ekā abyāpādadhātu nāma hutvā pavattatīti. Ayamevaca brahmavihāresu mettāti vuttā. Amohopi idha vattabbo. Mohappaṭipakkho amoho. Sopi hi yesu dhammesuvā atthesuvā catūsu ariyasaccesuvā moho andhakāraṃ katvā pavattati. Tesveva taṃ mohaṃ vidhamitvā candasūriyasahassaṃ uṭṭhāpentoviya vijjānāma hutvā pavattatīti.

১০২. দ্বেষের প্রতিপক্ষ ধর্ম হলো অদ্বেষ। তাও নিজের অহিতকর বলে মনে হওয়া যেসকল আলম্বনে দ্বেষ হিংসা সহকারে প্রবৃত্ত হয়, সেই আলম্বনগুলোতেই সেই দ্বেষকে বিদূরিত করে, দৃষ্ট-অদৃষ্ট সকল সত্ত্বের প্রতি পূর্ণচন্দ্রের মতো ও সৌম্য হৃদয় উৎপন্ন করে, একমাত্র 'অব্যপাদ ধাতু' নামে প্রবৃত্ত হয়—এভাবে জানতে হবে। এটিকেই ব্রহ্মবিহারের মধ্যে 'মৈত্রী' বলা হয়। এখানে অমোহের কথাও বলা উচিত। মোহের প্রতিপক্ষ ধর্ম হলো অমোহ। তাও যেসকল ধর্মে, অর্থে বা চার আর্যসত্যে মোহ অন্ধকার সৃষ্টি করে প্রবৃত্ত হয়, সেই আলম্বনগুলোতেই সেই মোহকে বিদূরিত করে, সহস্র চন্দ্র-সূর্যের উদয়ের মতো 'বিদ্যা' নামে প্রবৃত্ত হয়—এভাবে জানতে হবে।

103. Tatramajjhattatāti ettha attā vuccati sabhāvo. Līnuddhaccādīnaṃ ubhinnaṃ visamapakkhānaṃ majjhe pavatto attā etassāti majjhattā. Samappavatto sampayuttadhammasamūho. Tassa bhāvo majjhakkatā. [Pg.106] Tesu tesu sampayuttadhammesu dissamānā majjhattatā tatramajjhattatā tesu tesuvā hitakammesu cittacetasikānaṃ majjhattatā tatramajjhattatā. Tathā hi sā samappavattānaṃ sampayutta dhammānaṃ ajjhupekkhanavasena samappavattānaṃ ājāneyyānaṃ ajjhupekkhanasārathīviya daṭṭhabbāti vuttā. Ayamevaca brahmavihāresu upekkhāti vuttā.

১০৩. 'তত্রমজ্ঝত্ততা' (তত্রমধ্যস্থতা) পদে 'অত্তা' বলতে স্বভাবকে বোঝায়। সঙ্কোচ ও ঔদ্ধত্য আদি দুই বিষম পক্ষের মধ্যে যে স্বভাব প্রবৃত্ত হয়, তা-ই মধ্যস্থতা। সমভাবে প্রবৃত্ত সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহের সমাহার লাভ হয়; তার ভাবই মধ্যস্থতা। সেই সেই সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহে দৃশ্যমান মধ্যস্থতাই তত্রমজ্ঝত্ততা, অথবা সেই সেই হিতকর কর্মে চিত্ত ও চৈতসিকসমূহের মধ্যস্থতাই তত্রমজ্ঝত্ততা। কারণ, সমভাবে প্রবৃত্ত সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহের প্রতি উপেক্ষণ করার কারণে, সমভাবে ধাবমান আজানীয় অশ্বসমূহের প্রতি উপেক্ষণকারী সারথির মতো তাকে মনে করা উচিত—এরূপ বলা হয়েছে। এটিকেই ব্রহ্মবিহারের মধ্যে 'উপেক্ষা' বলা হয়।

104. Kāyappassaddhādīsu kāyoti vedanādikkhandhattaya saṅkhāto cetasikasamūho vuccati. Cittanti sobhaṇacittaṃ. Kāyassa passaddhi kāyappassaddhi. Cittassa passaddhi cittappassaddhītiādinā samāso. Passambhanaṃ passaddhi. Santasītalabhāvoti attho. Yesaṃ idaṃ dvayaṃ dubbalaṃ hoti. Te puññakammesu cittasukhaṃ napindanti. Bahiddhāeva nesaṃ cittaṃ pakkhandati. Santatte pāsāṇapiṭṭhe thapitamacchoviya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ hoti. Teyeva tattha taṃ vindanti. Tesaṃ cittaṃ sītale udake pakkhitta maccho viya hoti.

১০৪. কায়প্রশ্রদ্ধি আদিতে 'কায়' বলতে বেদনা আদি তিন স্কন্ধের সমাহাররূপ চৈতসিকসমূহকে বোঝায়। 'চিত্ত' বলতে শোভন চিত্ত। কায়ের প্রশমন কায়প্রশ্রদ্ধি, চিত্তের প্রশমন চিত্তপ্রশ্রদ্ধি—এভাবে সমাস করতে হবে। প্রশমিত হওয়াই প্রশ্রদ্ধি; শান্ত ও শীতল ভাব—এটাই এর অর্থ। যাদের এই দুটি দুর্বল হয়, তারা পুণ্যকর্মে চিত্তের সুখ লাভ করে না। তাদের চিত্ত কেবল বাইরের দিকেই ধাবিত হয় এবং তপ্ত শিলাপৃষ্ঠে রাখা মাছের মতো ছটফট করে। কিন্তু যাদের এটি প্রবল হয়, তারাই সেখানে সেই সুখ লাভ করে; তাদের চিত্ত শীতল জলে ছেড়ে দেওয়া মাছের মতো শান্ত হয়।

105. Lahubhāvo lahutā. Agarutā adandhatāti attho. Yesaṃ idaṃ dubbalaṃ. Tesaṃ cittaṃ puññakammesu napasāreti saṅkocati. Tattapāsāṇe pakkhittapadumapupphaṃ viya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ. Tesaṃ cittaṃ tattha pasāreti. Sītale udake pakkhitta padumapupphaṃ viya hoti.

১০৫. লঘু ভাবই লঘুতা। ভারী না হওয়া এবং অলস বা মন্থর না হওয়া—এটাই এর অর্থ। যাদের এটি দুর্বল, তাদের চিত্ত পুণ্যকর্মে প্রসারিত হয় না, বরং সঙ্কুচিত হয়; তা তপ্ত শিলায় রাখা পদ্মফুলের মতো শুকিয়ে যায়। কিন্তু যাদের এটি প্রবল, তাদের চিত্ত সেখানে প্রসারিত হয়; তা শীতল জলে রাখা পদ্মফুলের মতো প্রফুল্ল হয়।

106. Mudubhāvo mudutā. Yesaṃ idaṃ dubbalaṃ. Tesaṃ cittaṃ puññakammesu thaddhaṃ hoti. Verīnaṃ majjhe gatamahāyodhoviya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ. Tesaṃ cittaṃ tattha mudu hoti. Viyaññātīnaṃ majjhe gatamahāyodho viya hoti.

১০৬. মৃদু ভাবই মৃদুতা। যাদের এটি দুর্বল, তাদের চিত্ত পুণ্যকর্মে কঠোর হয়; তা শত্রুদের মধ্যে যাওয়া কোনো মহাযোদ্ধার মতো হয়। কিন্তু যাদের এটি প্রবল, তাদের চিত্ত সেখানে মৃদু হয়; তা প্রিয় জ্ঞাতিদের মধ্যে যাওয়া মহাযোদ্ধার মতো হয়।

107. Kammani sādhu kammaññaṃ. Tadeva kammaññatā. Yesaṃ idaṃ dubbalaṃ. Tesaṃ cittaṃ puññakammesu yathicchitaṃ thapetuṃ nalabbhati, vikkirati. Paṭivāte khittathusamuṭṭhiviya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ. Tesaṃyeva taṃ tattha yathicchitaṃ thapetuṃ labbhati navikkirati. Paṭivāte khittasuvaṇṇakkhandhoviya hoti.

১০৭. কর্মের পক্ষে যা উপযুক্ত, তা-ই কর্মণ্য। তা-ই কর্মণ্যতা। যাদের এটি দুর্বল, তাদের চিত্তকে পুণ্যকর্মে ইচ্ছানুযায়ী স্থির রাখা যায় না, তা বিক্ষিপ্ত হয়; তা প্রতিকূল বাতাসে উড়িয়ে দেওয়া তুষের মুষ্টির মতো উড়ে যায়। কিন্তু যাদের এটি প্রবল, তাদের চিত্তকে সেখানে ইচ্ছানুযায়ী স্থির রাখা যায়, তা বিক্ষিপ্ত হয় না; তা প্রতিকূল বাতাসে ফেলে দেওয়া স্বর্ণখণ্ডের মতো অটল থাকে।

108. Paguṇassa [Pg.107] bhāvo pāguññaṃ. Tadeva pāguññatā. Yesaṃ idaṃ dubbalaṃ. Tesaṃ cittaṃ puññakammesu vikampati vihaññati. Gambhīre udake khittavānaroviya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ, te saṃ taṃ tattha navikampati navihaññati. Gambhīre udake khitta kumbhilo viya hoti.

১০৮. অভ্যস্ত ভাবই প্রাগুণ্য। তা-ই প্রাগুণ্যতা। যাদের এটি দুর্বল, তাদের চিত্ত পুণ্যকর্মে কম্পিত ও অবসন্ন হয়; তা গভীর জলে ফেলে দেওয়া বানরের মতো ছটফট করে। কিন্তু যাদের এটি প্রবল, তাদের চিত্ত সেখানে কম্পিত বা অবসন্ন হয় না; তা গভীর জলে ছেড়ে দেওয়া কুমিরের মতো স্বচ্ছন্দ থাকে।

109. Ujueva ujukaṃ, ujukassa bhāvo ujukatā. Yesaṃ idaṃ dubbalaṃ. Tesaṃ cittaṃ puññakammesu visamagahikaṃ hoti. Kadāci līnaṃ. Kadāci uddhaṭaṃ. Kadāci onataṃ. Kadāci unnataṃ. Surāmadamattassa maggagamanaṃ viya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ, tesaṃ taṃ vuttavipariya yena veditabbanti.

১০৯. ঋজু ভাবই ঋজুতা। যাদের এটি দুর্বল, তাদের চিত্ত পুণ্যকর্মে অসম গতিসম্পন্ন হয়; কখনো সঙ্কুচিত, কখনো উদ্ধত, কখনো অবনত, আবার কখনো উন্নত হয়; তা মদ্যপায়ীর পথ চলার মতো আঁকাবাঁকা হয়। কিন্তু যাদের এটি প্রবল, তাদের চিত্তের অবস্থা এর বিপরীত বলে জানতে হবে।

110. Etthaca siddhesupi cittappassaddhādikesu vuttesu visuṃ kāyappassaddhādīnaṃ vacanaṃ tesaṃ vasena rūpakāyassapi passaddhādi dīpanatthanti veditabbaṃ. Tattha taṃ taṃ suttantaṃ sutvā gelaññavuṭṭhā nādīsu rūpakāyassa passaddhabhāvo pākaṭo iddhimantānaṃ iddhiyā ākāsagamanādīsu lahu bhāvo. Kāyaṃ khuddakaṃ vā mahantaṃ vā katvā nimminanesu mudubhāvo. Antopathaviyaṃvā antopabbate suvā asajjamānaṃ katvā gamanādīsu kammaññabhāvo. Nāgavaṇṇaṃvā garuḷavaṇṇaṃvā katvā nimminanādīsu paguṇabhāvo tesveva sabbesu yathānimmitavasena cirappavattibhāvesu ujukabhāvo pākaṭo hotīti veditabbo. Samaṃ dhārentīti sādhāraṇā, sabbehi sobhaṇacittehi, tesaṃvā sādhāraṇā sobhaṇa sādhāraṇā.

১১০. এখানে চিত্তপ্রশ্রদ্ধি আদি বলাতেই কাজ সম্পন্ন হওয়া সত্ত্বেও, পৃথকভাবে কায়প্রশ্রদ্ধি আদি বলার উদ্দেশ্য হলো—তাদের প্রভাবে রূপকায়েরও (ভৌত শরীরের) প্রশ্রদ্ধি আদি প্রদর্শন করা, এভাবে জানতে হবে। সেখানে সেই সেই সূত্র শুনে রোগমুক্তি আদি অবস্থায় রূপকায়ের প্রশ্রদ্ধি ভাব স্পষ্ট হয়; ঋদ্ধিমানদের ঋদ্ধিবলে আকাশগমন আদিতে লঘুভাব স্পষ্ট হয়; শরীরকে ছোট বা বড় করে রূপান্তরের ক্ষেত্রে মৃদুভাব স্পষ্ট হয়; মাটির অভ্যন্তরে বা পর্বতের অভ্যন্তরে বাধা ছাড়া গমনের ক্ষেত্রে কর্মণ্যভাব স্পষ্ট হয়; নাগ বা গরুর রূপ ধারণ করে নির্মাণের ক্ষেত্রে প্রাগুণ্যভাব স্পষ্ট হয়; এবং সেই সমস্ত ক্ষেত্রে নির্মিত রূপের দীর্ঘকাল স্থায়ী হওয়ার ক্ষেত্রে ঋজুভাব স্পষ্ট হয়—এভাবে জানতে হবে। সমভাবে ধারণ করে বলে সাধারণ; সমস্ত শোভন চিত্তের সাথে সাধারণ (যুক্ত) বলে অথবা তাদের সাধারণ ধর্ম বলে এগুলোকে 'শোভনসাধারণ' বলা হয়।

111. Sammāvācāti ettha tividhā sammāvācā kathā, cetanā, virativasena, tattha atthadhammappaṭisaṃyuttā subhāsitā vācā kathā sammāvācānāma. Taṃsamuṭṭhāpikā kusalakriyacetanā cetanāsammāvācānāma. Yā pana musāvādā veramaṇādīni sikkhāpadāni samādiyantassavā adhiṭṭhahantassavā sampattaṃ vatthuṃ avītikkamantassavā pāpaviramaṇākārena cittassa pavatti. Ayaṃ virati sammāvācānāma. Sā idha adhippetā. Sammā vadanti etā yāti [Pg.108] sammāvācā. Etāyāti cettha karaṇatthe hetuatthe vā karaṇavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Tattha vācāya sikkhāpadāni samādiyantassa samādānavacanāni sandhāya karaṇattho hetuattho ca yujjati. Tato yathāsamādinnānivā yathādhiṭṭhitānivā sikkhāpadāni suṭṭhurakkhāmāti yāni anavajjānieva vacanāni vadantā vicaranti. Tāni sandhāya karaṇatthānukūlo hetu atthoyeva yujjatīti. Athavā, tathā vadantuvā māvā. Ayaṃpana vadamānesu sati tesaṃ sammā vattuṃeva deti. Namicchā vattunti katvā sammā vācātveva vuccati. Apica, ayaṃ vacīduccaritānaṃ pajahanavasena pavattamānā vacīdvārasuddhiyā eva hotīti sammāvācāti vuccatīti.

১১১. 'সম্যক বাক্য' (সম্মাবাচা) পদে কথা, চেতনা ও বিরতির ভেদে সম্যক বাক্য তিন প্রকার। তার মধ্যে অর্থ ও ধর্মের সাথে যুক্ত সুভাষিত বাক্য হলো 'কথা-সম্যক বাক্য'। তা উৎপন্নকারী কুশল ক্রিয়া-চেতনা হলো 'চেতনা-সম্যক বাক্য'। আর মৃষাবাদ বিরতি আদি শিক্ষাপদসমূহ গ্রহণকারী, অধিষ্ঠানকারী অথবা উপস্থিত বস্তুকে লঙ্ঘন না-কারী ব্যক্তির পাপ থেকে বিরত থাকার আকারে চিত্তের যে প্রবৃত্তি, তা হলো 'বিরতি-সম্যক বাক্য'। এখানে সেই বিরতি-সম্যক বাক্যই অভিপ্রেত। যার দ্বারা সম্যকভাবে কথা বলে, তা-ই সম্যক বাক্য। এখানে 'যার দ্বারা' পদে করণ অর্থে বা হেতু অর্থে করণ কারক বুঝতে হবে। সেখানে বাক্যের দ্বারা শিক্ষাপদ গ্রহণকারীর গ্রহণের বাক্যসমূহকে লক্ষ্য করে করণ অর্থ ও হেতু অর্থ উভয়ই যুক্তিসঙ্গত হয়। তারপর 'গৃহীত বা অধিষ্ঠিত শিক্ষাপদসমূহ ভালোভাবে রক্ষা করব'—এরূপ মনে করে যে অনিন্দ্য বাক্যসমূহ বলতে বলতে তারা বিচরণ করেন, সেই বাক্যসমূহকে লক্ষ্য করে করণ অর্থের অনুকূল হেতু অর্থই যুক্তিসঙ্গত হয়। অথবা, তারা সেভাবে কথা বলুক বা না বলুক, এই সম্যক বাক্য কিন্তু কথা বলার সময় তাদের কেবল সম্যকভাবে কথা বলতেই সাহায্য করে, মিথ্যা বা বিকৃতভাবে বলতে দেয় না; তাই একে 'সম্যক বাক্য' বলা হয়। অধিকন্তু, এই বিরতি বাক্যদুশ্চরিত্রসমূহ বর্জনের মাধ্যমে প্রবৃত্ত হওয়ায় কেবল বাক্যদ্বারের বিশুদ্ধির জন্যই হয়ে থাকে, তাই একে 'সম্যক বাক্য' বলা হয়।

112. Sammākammantopi tividho kriyā, cetanā, virati vasena. Tattha yaṃkiñci anavajjaṃ kammaṃ karontassa kāyikakriyā kriyākammantonāma. Taṃsamuṭṭhāpikā cetanā cetanākammanto nāma. Yā pana pāṇātipātā veramaṇādīni sikkhāpadāni samādi yantassavā adhiṭṭhahantassavā sampattaṃ vatthuṃ avītikkamantassavā pāpaviramaṇākārena cittassa pavatti. Ayaṃ virati sammākammanto nāma. Sammā karonti etenāti sammākammaṃ, tadeva sammā kammanto suttanto vanantoviya. Sesamettha vuttanayameva.

১১২. সম্যক কর্মান্তও ক্রিয়া, চেতনা ও বিরতির ভেদে তিন প্রকার। তার মধ্যে যেকোনো অনিন্দ্য কর্ম সম্পাদনকারীর কায়িক ক্রিয়া হলো 'ক্রিয়া-কর্মান্ত'। তা উৎপন্নকারী চেতনা হলো 'চেতনা-কর্মান্ত'। আর প্রাণাতিপাত বিরতি আদি শিক্ষাপদসমূহ গ্রহণকারী, অধিষ্ঠানকারী অথবা উপস্থিত বস্তুকে লঙ্ঘন না-কারী ব্যক্তির পাপ থেকে বিরত থাকার আকারে চিত্তের যে প্রবৃত্তি, তা হলো 'বিরতি-সম্যক কর্মান্ত'। যার দ্বারা সম্যকভাবে কর্ম করে, তা-ই সম্যক কর্ম; তা-ই সম্যক কর্মান্ত, যেমন 'সুত্তন্ত' ও 'বনন্ত' শব্দের মতো। এখানে অবশিষ্ট অংশ পূর্বে বর্ণিত নিয়মের মতোই।

113. Sammāājīvopi vīriya, virativasena duvidho. Tattha pakatiyā anavajjāni kasikammādīnivā bhikkhācariyādīnivā katvā jīvitaṃ kappentānaṃ uṭṭhānabalasaṅkhāto vāyāmo vīriyasammāājīvonāma. Yā pana ājīvasuddhiṃ apekkhitvā attano ājīvasīlavipattikāraṇāni kāyavacīduccaritāni pajahantānaṃ pāpaviramaṇākārena cittassa pavatti. Ayaṃ virati ājīvonāma. Ayamidhādhippeto. Sammā ājīvanti jīvitaṃ pavattenti etenāti sammāājīvo. Sesamettha vuttanayamevāti.

১১৩. সম্যক আজীবও বীর্য ও বিরতির ভেদে দুই প্রকার। তার মধ্যে স্বভাবত অনিন্দ্য কৃষিকর্ম আদি অথবা ভিক্ষাচর্যা আদি করে জীবন ধারণকারীদের উত্থান-বলরূপ যে প্রচেষ্টা, তা হলো 'বীর্য-সম্যক আজীব'। আর জীবিকার বিশুদ্ধতা আকাঙ্ক্ষা করে নিজের আজীব-শীল নাশের কারণস্বরূপ কায়িক ও বাচনিক দুশ্চরিত্রসমূহ বর্জনকারীদের পাপ থেকে বিরত থাকার আকারে চিত্তের যে প্রবৃত্তি, তা হলো 'বিরতি-আজীব'। এখানে এটিই অভিপ্রেত। যার দ্বারা সম্যকভাবে জীবিকা নির্বাহ করে বা জীবন অতিবাহিত করে, তা-ই সম্যক আজীব। এখানে অবশিষ্ট অংশ পূর্বে বর্ণিত নিয়মের মতোই।

114. Ekekāpi cettha sampatta virati, samādāna virati, samucchedavirativasena tividhā. Tattha yā sikkhāpadāni asamā diyitvāvā [Pg.109] samādinnānipivā tāni anapekkhitvā kevalaṃ hiri ottappabaleneva sampattaṃ vatthuṃ avītikkamantānaṃ uppannā virati. Ayaṃ sampattaviratināma. Sā paccuppannārammaṇāyeva. Pañcasikkhā padā paccuppannārammaṇāti hi vuttaṃ. Yā pana sikkhāpadāni samādi yantassavā adhiṭṭhahantassavā yathāsamādinnānivā yathādhiṭṭhitāni vā suṭṭhurakkhāmīti sampatta vatthuṃ apītikkamantassavā uppannā. Ayaṃ samādānaviratināma. Sā pana paccuppannārammaṇāvā hoti anāgatārammaṇāvā. Tathā hi pañcasikkhāpadā paccuppannārammaṇāti idaṃ sampattavirativasena vuttanti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Maggakkhaṇe pana sabbaduccaritānaṃ paccayasamucchedavasena uppannā samucchedaviratināma. Sā pana nibbānārammaṇāeva. Phalaviratipi ettheva saṅgahitāti. Tattha lokiyaviratiyo jīvitindriyādīni vītikkamitabbavatthūni ārammaṇaṃ katvā pāṇātipātādīni viramitabbavatthūni pajahanti. Lokuttaraviratiyo pana nibbānaṃ ārammaṇaṃ katvā tāniyeva viramitabbavatthūni pajahantīti daṭṭhabbaṃ.

১১৪. এখানে প্রতিটি বিরতিই (সংযম) সম্পত্ত-বিরতি, সমাদান-বিরতি এবং সমুচ্ছেদ-বিরতির ভেদে তিন প্রকার। তাদের মধ্যে, শিক্ষাপদসমূহ গ্রহণ না করে অথবা গৃহীত শিক্ষাপদসমূহের প্রতি কোনো অপেক্ষা না রেখে, কেবল হিরী (পাপভীতি) ও ওত্তপ্পের (পাপলজ্জা) শক্তিতেই উপস্থিত বিষয়কে অতিক্রম না করার ফলে যে বিরতি উৎপন্ন হয়, তাকে 'সম্পত্ত-বিরতি' বলা হয়। তা কেবল বর্তমান আলম্বনযুক্তই হয়ে থাকে। কারণ বলা হয়েছে যে, পঞ্চ শিক্ষাপদ বর্তমান আলম্বনযুক্ত। পক্ষান্তরে, যে ব্যক্তি শিক্ষাপদসমূহ গ্রহণ করছেন বা অধিষ্ঠান করছেন, 'আমি গৃহীত বা অধিষ্ঠিত শিক্ষাপদসমূহ ভালোভাবে রক্ষা করব'—এইভাবে চিন্তা করে উপস্থিত বিষয়কে অতিক্রম না করার ফলে যে বিরতি উৎপন্ন হয়, তাকে 'সমাদান-বিরতি' বলা হয়। তা বর্তমান আলম্বনযুক্ত অথবা অনাগত (ভবিষ্যৎ) আলম্বনযুক্তও হতে পারে। এই কারণেই অট্ঠকথা বা টীকাগ্রন্থে বলা হয়েছে যে, 'পঞ্চ শিক্ষাপদ বর্তমান আলম্বনযুক্ত'—এই কথাটি সম্পত্ত-বিরতির অভিপ্রায়ে বলা হয়েছে। কিন্তু মার্গক্ষণে (আর্যমার্গ লাভের মুহূর্তে) সমস্ত দুশ্চরিত্রের কারণসহ উচ্ছেদের মাধ্যমে যে বিরতি উৎপন্ন হয়, তাকে 'সমুচ্ছেদ-বিরতি' বলা হয়। তা কেবল নির্বাণকেই আলম্বন করে থাকে। ফল-বিরতিকেও (ফলক্ষণের বিরতি) এখানেই অন্তর্ভুক্ত বলে জানতে হবে। সেখানে লৌকিক বিরতিসমূহ জীবনেন্দ্রিয় প্রভৃতি অতিক্রমণীয় বিষয়কে আলম্বন করে প্রাণাতিপাত (জীবহত্যা) প্রভৃতি বর্জনীয় বিষয়সমূহ বর্জন করে। কিন্তু লোকোত্তর বিরতিসমূহ নির্বাণকে আলম্বন করে সেই বর্জনীয় বিষয়সমূহকেই বর্জন করে—এরূপ দেখতে হবে।

115. Paradukkhe sati kāruṇikānaṃ hadayakhedaṃ karotīti karuṇā. Kirativā paradukkhaṃ vikkhipati, kiṇātivā paradukkhaṃ hiṃsatīti karuṇā. Kirīyati dukkhitesu pasārīyatītivā karuṇā. Apica kali uṇāti chedo. Kalīti dukkhaṃ vuccati, yathā-kali sambhave bhaveti. Kalītivā pāpapi parājayopi vuccati. Pāpe kali parājayeti hi vuttaṃ. Sabbañcetaṃ kāruṇikā naṃ kāruññahetubhūtameva hoti. Iti kaliṃ dukkhaṃvā pāpaṃvā sabbasampattito parājayaṃvā sattehi avanti rakkhanti, sattevā tato vidhakalito avanti rakkhanti kāruṇikā janā etāyāti karuṇā.

১১৫. পরের দুঃখে দয়ালু ব্যক্তিদের হৃদয় কম্পিত বা ব্যথিত হয় বলে একে 'করুণা' বলা হয়। অথবা, যা পরের দুঃখকে দূর বা বিক্ষিপ্ত করে, কিংবা যা পরের দুঃখকে বিনাশ বা হিংসা করে, তা-ই 'করুণা'। অথবা, দুঃখী প্রাণীদের প্রতি যা প্রসারিত বা বর্ষিত হয়, তা-ই 'করুণা'। তাছাড়া, 'কলি' এবং 'উণাতি'—এভাবে পদচ্ছেদ করতে হবে। দুঃখকে 'কলি' বলা হয়, যেমন—'কলিসম্ভবে ভবে' (দুঃখের উৎপত্তিস্বরূপ ভবে)। অথবা পাপ এবং পরাজয়কেও 'কলি' বলা হয়। কারণ বলা হয়েছে যে, 'পাপ ও পরাজয়ই কলি'। আর এই সমস্তই দয়ালু ব্যক্তিদের করুণার কারণ হয়ে থাকে। অতএব, যার দ্বারা দয়ালু ব্যক্তিগণ প্রাণীদের থেকে 'কলি' নামক দুঃখ, পাপ অথবা সর্বসম্পদ থেকে পরাজয়কে রক্ষা বা দূর করেন, অথবা প্রাণীদের সেই ত্রিবিধ কলি থেকে রক্ষা করেন, তা-ই 'করুণা'।

116. Parasampattiṃ disvā modanti etāyāti muditā. Natthi pamāṇaṃ etesanti appamāṇā, sattā. Appamāṇesu bhavāti appamaññā. Etāhi ettakesuyeva sattesu pavattetabbā. Na ito aññesūti evaṃ paricchedappamāṇassa abhāvā ekasmiṃ satte pavattāpi appamaññāevanāma hontīti.

১১৬. যার দ্বারা পরের সম্পদ দেখে আনন্দিত হওয়া যায়, তা-ই 'মুদিতা'। এই প্রাণীদের কোনো পরিমাপ বা সীমা নেই বলে তারা 'অপ্রমাণ' (অসীম)। অসীম প্রাণীদের প্রতি উৎপন্ন হয় বলে এদের 'অপ্রমণ্যা' (অপ্রমেয়) বলা হয়। 'এদের কেবল এই কয়টি প্রাণীর প্রতিই প্রয়োগ করতে হবে, এদের বাইরে অন্য প্রাণীদের প্রতি নয়'—এরূপ কোনো পরিচ্ছেদ বা পরিমাপের সীমা না থাকার কারণে, একটিমাত্র প্রাণীর প্রতি প্রযুক্ত হলেও এগুলো 'অপ্রমণ্যা' নামেই অভিহিত হয়—এরূপ জানতে হবে।

[77] Ṭīkāsu pana

[৭৭] কিন্তু টীকাগ্রন্থে—

Appamāṇasattā [Pg.110] rammaṇattā appamāṇā. Tāeva appamaññāti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

'অপ্রমাণ (অসীম) প্রাণীদের আলম্বন করার কারণে এগুলো অপ্রমাণ। সেগুলোকেই অপ্রমণ্যা বলা হয়েছে'—এরূপ বলা হয়েছে। তা সুন্দর (সঠিক) নয়।

117. Paññindriyanti heṭṭhā vutto amohoeva. So hi pajānanaṭṭhena paññā, adhipatiyaṭṭhena indriyañcāti katvā paññindriyanti vuccatīti.

১১৭. এখানে 'প্রজ্ঞেন্দ্রিয়' বলতে পূর্বে উল্লিখিত 'অমোহ'-কেই বোঝায়। কারণ, তা সম্যকভাবে জানার অর্থে 'প্রজ্ঞা' এবং আধিপত্যের অর্থে 'ইন্দ্রিয়'—এই কারণে একে 'প্রজ্ঞেন্দ্রিয়' বলা হয়—এরূপ জানতে হবে।

Sobhaṇarāsimhi paramatthadīpanā.

শোভন রাশিতে পরমার্থদীপনী সমাপ্ত।

118. Ettāvatātiādi tiṇṇaṃ rāsīnaṃ saṅgaho. Evaṃ dvipaññāsa sarūpaṃ dassetvā idāni cetoyuttappakāraṃ dassento tesantiādimāha. Ito cetasikānaṃ sarūpadassanato paraṃ tesaṃ cittāviyuttānaṃ cittena aviyuttānaṃ cetasikānaṃ cittuppādesu paccekaṃ sampayogo tathāyogaṃ vuccateti yojanā. Cittuppādesūti cittesu icceva attho. Uppajjanti cetasikā etesūti uppādā. Cittānieva uppādā cittuppādāti katvā. Dvipañcaviññāṇānaṃ sabbadubbalattā tesu cha pakiṇṇakā nuppajjanti. Bhāvanābalena pahīnattā vitakko dutīyajjhānikādīsu, vicāro tatīyajjhānikādīsu, pīti catutthajjhānikādīsu nuppajjati. Sanniṭṭhānasabhāvattā adhimokkho asanniṭṭhānasabhāve vicikicchā citte nuppajjati. Vīriyaṃ balanāyakattā dubbalesu pañcadvārāvajjanā dīsu soḷasacittesu nuppajjati. Pīti sampiyāyanasabhāvattā domanassupekkhā sahagatesu nuppajjati. Chando icchāsabhāvattā icchārahitesu ahetukesu momūhacittesuca nuppajjatīti āha pakiṇṇakesupana vitakko.La. Momūhavajjitacittesūti. Te pana cittuppādā pakiṇṇakavivajjitā sapakiṇṇakāti sambandho.

১১৮. 'এত্তাবতা' ইত্যাদি বাক্য দ্বারা তিনটি রাশির সংগ্রহ (সংক্ষেপ) করা হয়েছে। এভাবে বাহান্নটি (চৈতসিকের) স্বরূপ প্রদর্শন করে, এখন চিত্তের সাথে যুক্ত হওয়ার প্রকার প্রদর্শন করতে গিয়ে 'তেসং' ইত্যাদি বলেছেন। এখান থেকে চৈতসিকসমূহের স্বরূপ প্রদর্শনের পর, চিত্তের সাথে সর্বদা যুক্ত সেই চৈতসিকসমূহের চিত্তোৎপাদসমূহে (চিত্তসমূহে) প্রত্যেকের যথোপযুক্ত সম্প্রয়োগ (যুক্ত হওয়া) বলা হচ্ছে—এটাই যোজনা। 'চিত্তোৎপাদসমূহে' বলতে 'চিত্তসমূহে'—এরূপই অর্থ বুঝতে হবে। যেগুলোতে চৈতসিকসমূহ উৎপন্ন হয়, সেগুলোই 'উৎপাদ'। চিত্তসমূহ নিজেই চৈতসিকের উৎপত্তিস্থল বা উৎপাদ হওয়ায় এদের 'চিত্তোৎপাদ' বলা হয়—এরূপ অর্থ দেখতে হবে। দ্বিপঞ্চবিজ্ঞান (দশ প্রকার বিজ্ঞান) অত্যন্ত দুর্বল হওয়ার কারণে সেগুলোতে chimneys বা ছয়টি প্রকীর্ণক চৈতসিক উৎপন্ন হয় না। ভাবনাবলে প্রহীন (বর্জিত) হওয়ার কারণে দ্বিতীয় ধ্যানাদিতে বিতর্ক, তৃতীয় ধ্যানাদিতে বিচার এবং চতুর্থ ধ্যানাদিতে প্রীতি উৎপন্ন হয় না। সুনিশ্চিত সিদ্ধান্তের স্বভাবযুক্ত হওয়ার কারণে অধিমোক্ষ চৈতসিকটি সিদ্ধান্তহীন স্বভাবের বিচিকিৎসা-যুক্ত চিত্তে উৎপন্ন হয় না। বীর্য চৈতসিকটি বলসমূহের নায়ক (নেতা) হওয়ার কারণে দুর্বল পঞ্চদ্বারাবর্জন আদি ষোলোটি চিত্তে উৎপন্ন হয় না। প্রীতি চৈতসিকটি প্রীতিকর স্বভাবের হওয়ার কারণে দৌর্মনস্য ও উপেক্ষা-সহগত চিত্তসমূহে উৎপন্ন হয় না। ছন্দ চৈতসিকটি ইচ্ছাস্বভাবের হওয়ার কারণে ইচ্ছারহিত অহেতুক চিত্তসমূহে এবং মোহমূলক চিত্তসমূহে উৎপন্ন হয় না—এই কারণে বলা হয়েছে: 'প্রকীর্ণকসমূহের মধ্যে বিতর্ক... মোহবর্জিত চিত্তসমূহে'। সেই চিত্তোৎপাদসমূহ প্রকীর্ণক-বর্জিত অথবা প্রকীর্ণক-যুক্ত—এভাবে সম্বন্ধ করতে হবে।

119. Akusalesūti akusalacetasikesu. Sabbākusala sādhāraṇānāma. Tasmā sabbesupi dvādasākusalacittesu labbhantīti yojanā.

১১৯. 'অকুশলেষু' বলতে অকুশল চৈতসিকসমূহের মধ্যে। এগুলো 'সর্বাকুশল-সাধারণ' নামে পরিচিত। অতএব, এগুলো সমস্ত দ্বাদশ অকুশল চিত্তেই পাওয়া যায়—এটাই যোজনা।

[78] Vibhāvaniyaṃ pana

[৭৮] কিন্তু বিভাবনীতে—

Pacchimaṃ [Pg.111] purimassa samatthanavacananti adhippetaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

পরবর্তী বাক্যটি পূর্ববর্তী বাক্যের সমর্থনকারী বা প্রতিপাদক বাক্য—এরূপ অভিপ্রেত। তা সুন্দর (সঠিক) নয়।

Idañhi ṭhānaṃ cittesu labbhamānatādassanapadhānanti. Yasmā pana sabbāni akusalacittāni imehi catūhi vinā nuppajjanti. Na hi tāni pāpesu ādīnavaṃ passitvā ṭhitānaṃ uppajjanti. Naca tehi lajjāyavā bhayenavā ukkaṇṭhitānaṃ. Nāpi kusalesu dhammesu samāhitānanti. Tasmā te sabbesu tesu labbhantīti. Yasmāca diṭṭhimānā khandhesu assādaṃ amuñcitvāva tesu tathā tathā āmasitvā pavattanti. Tasmā te lobhamūlacittesveva uppajjanti. Tattha uppajjantesu pana tesu diṭṭhi khandhesu attaggāhaṃ daḷhaṃ gahetvā taṃ attaṃ niccatādīhi micchāsabhāvehieva parāmasantī pavattati. Māno pana khandhe ahanti daḷhaṃ gahetvā taṃ gahitākāraṃ seyya tādīhieva āmasanto pavattati. Tasmā te āmasanākārato asadisavuttinoeva hontīti āha. Diṭṭhicatūsu.La. Vippayuttesūti. Ye pana diṭṭhigatikā diṭṭhiyā yathāgahitaṃ attānameva ahanti gaṇhanti. Tesaṃpi diṭṭhimānā āmasanākāraṃ patvā asadisavuttikāeva honti. Na hi mānassa viya diṭṭhiyā atta saṃpaggahaṇe byāpāro atthi. Na ca diṭṭhiyā viya mānassa dhammānaṃ ayāthāvapakkhaparikappaneti. Teneva hi ahaṃgāho māno anāgāmīnaṃpi pavattati. Attaggāhabhūtā pana diṭṭhi puthujjanāna mevāti.

কারণ এই বিষয়টি চিত্তসমূহে তাদের প্রাপ্তিযোগ্যতা প্রদর্শনের উদ্দেশ্যেই প্রধানত বলা হয়েছে—এরূপ দেখতে হবে। তাছাড়া, যেহেতু সমস্ত অকুশল চিত্ত এই চারটি (সর্বাকুশল-সাধারণ চৈতসিক) ছাড়া উৎপন্ন হয় না। কারণ, যারা পাপে আদিনব (দোষ) দর্শন করে অবস্থান করেন, তাদের সেই অকুশল চিত্তসমূহ উৎপন্ন হয় না। এবং যারা পাপের প্রতি লজ্জা বা ভয়ের কারণে তা থেকে বিরত থাকেন, তাদেরও তা উৎপন্ন হয় না। আবার যারা কুশল ধর্মে সমাহিত (স্থির), তাদেরও তা উৎপন্ন হয় না। অতএব, সেই চারটি চৈতসিক সমস্ত অকুশল চিত্তেই পাওয়া যায়। এবং যেহেতু দৃষ্টি (দিট্ঠি) ও মান (মান) স্কন্ধসমূহের প্রতি আস্বাদ (তৃপ্তি) ত্যাগ না করেই সেগুলোতে সেই সেই উপায়ে স্পর্শ বা অভিনিবেশ করে প্রবৃত্ত হয়, তাই সেগুলো কেবল লোভমূল চিত্তসমূহে উৎপন্ন হয়। সেখানে উৎপন্ন হওয়া সেগুলোর মধ্যে, দৃষ্টি স্কন্ধসমূহে দৃঢ়ভাবে আত্মগ্রাহ (আত্মা বলে গ্রহণ) করে সেই আত্মাকে নিত্যতা প্রভৃতি মিথ্যা স্বভাবের মাধ্যমেই স্পর্শ বা বিচার করে প্রবৃত্ত হয়। কিন্তু মান স্কন্ধসমূহকে দৃঢ়ভাবে 'আমি' রূপে গ্রহণ করে সেই গৃহীত আকারকে শ্রেষ্ঠত্ব প্রভৃতির মাধ্যমেই স্পর্শ করে প্রবৃত্ত হয়। অতএব, স্পর্শ বা গ্রহণের আকারের দিক থেকে তাদের প্রবৃত্তি অসদৃশ (ভিন্ন) হয়ে থাকে—এই কারণে বলা হয়েছে: 'দৃষ্টি চারটিতে... বিপ্রযুক্তসমূহে'। কিন্তু যারা দৃষ্টিসম্পন্ন (ভ্রান্ত মতাবলম্বী), তারা দৃষ্টির দ্বারা যেভাবে গৃহীত হয়েছে, সেই আত্মাকেই 'আমি' রূপে গ্রহণ করে। তাদের ক্ষেত্রেও দৃষ্টি ও মান স্পর্শের আকারে পৌঁছালে অসদৃশ প্রবৃত্তিযুক্তই হয়ে থাকে। কারণ মানের মতো দৃষ্টির আত্ম-উৎকর্ষ সাধনে কোনো ব্যাপার (ক্রিয়া) নেই। আবার দৃষ্টির মতো মানেরও ধর্মসমূহের অযথাযথ কল্পনা বা মিথ্যা বিচারে কোনো ব্যাপার নেই—এরূপ জানতে হবে। এই কারণেই 'আমি'-রূপ গ্রাহক মান অনাগামীদের মধ্যেও প্রবৃত্ত হয়। কিন্তু আত্মগ্রাহস্বরূপ দৃষ্টি কেবল পৃথগজনদের মধ্যেই প্রবৃত্ত হয়ে থাকে।

[79] Vibhāvaniyaṃ pana

[৭৯] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Mānopi ahaṃmānavasena pavattanato diṭṭhisadisova pavattatīti diṭṭhiyā saha ekacittuppāde napavattatī’’ti vatvā kesara sīho pamāya taṃ atthaṃ sādheti. Taṃ na sundaraṃ.

'মান-ও অহং-মানের বশে প্রবৃত্ত হওয়ার কারণে দৃষ্টির সদৃশই প্রবৃত্ত হয়, তাই দৃষ্টির সাথে এক চিত্তোৎপাদে প্রবৃত্ত হয় না'—এরূপ বলে কেশর সিংহ উপমার মাধ্যমে সেই অর্থ প্রমাণ করা হয়েছে। তা সুন্দর (সঠিক) নয়।

Sadisappavatti hi nāma sahapavattiyā eva kāraṇanti. Macchariyaṃ pana attasampattīsu lagganalobhasamuṭṭhitaṃpi tāsaṃ parehi sādhāraṇabhāvaṃ [Pg.112] asahanākārena pavattattā ekantena paṭighasampa yuttameva hotīti vuttaṃ doso.La. Cittesūti. Akammañña lakkhaṇaṃ thinamiddhaṃ kammaññasabhāvesu asaṅkhārikesu nasambhavatīti vuttaṃ thinamiddhaṃ pañcasu sasaṅkhārika cittesūti. Cattāro sabbā kusalasādhāraṇā. Tayo lobha diṭṭhimānā. Cattāro dosādayo. Dvayaṃ thinamiddhaṃ. Vicikicchā cittecāti casaddo avadhāraṇe. Vicikicchācitteevāti attho. Catuddasa akusala cetasikā.

কারণ সদৃশ প্রবৃত্তিই সহ-প্রবৃত্তির (একত্রে উৎপন্ন হওয়ার) কারণ হয়ে থাকে—এরূপ জানতে হবে। কিন্তু মাৎসর্য (কৃপণতা) নিজের সম্পদের প্রতি আসক্ত লোভ থেকে উৎপন্ন হলেও, সেই সম্পদ অন্যের সাথে সাধারণ বা অংশীদার হওয়ার বিষয়টি সহ্য না করার আকারে প্রবৃত্ত হওয়ার কারণে, তা একান্তভাবেই প্রতিঘ-সম্প্রযুক্ত (দ্বেষ-যুক্ত) হয়ে থাকে—এই কারণে বলা হয়েছে: 'দ্বেষ... চিত্তসমূহে'। অকর্মণ্যতা (অলসতা) লক্ষণযুক্ত থীন-মিদ্ধ (স্ত্যান-মিদ্ধ) কর্মণ্য স্বভাবের অসংখ্যারিক চিত্তসমূহে সম্ভব নয়—এই কারণে বলা হয়েছে: 'থীন-মিদ্ধ পাঁচটি সসংখ্যারিক চিত্তে'। চারটি সর্বাকুশল-সাধারণ। তিনটি লোভ, দৃষ্টি ও মান। চারটি দ্বেষ প্রভৃতি। দ্বয় থীন-মিদ্ধ। 'বিচিকিৎসা চিত্তে চ'—এখানে 'চ' শব্দটি অবধারণ (সীমাবদ্ধকরণ) অর্থে ব্যবহৃত হয়েছে। অর্থাৎ 'কেবল বিচিকিৎসা চিত্তেই'—এরূপ অর্থ। চৌদ্দটি অকুশল চৈতসিক।

120. Sobhaṇesūti sobhaṇacetasikesu. Lokuttare aṭṭhaṅgikamagge tīsu khandhesu paññākkhandhe sammāsaṅkappo nāma sammādiṭṭhipacchimakova hoti. Tasmā pādakajjhānādivasena tasmiṃ asatipi paññākkhandho naparihāyati. Sīlasamādhikkhandhadhammesu pana eko ekassa kiccaṃ nasādheti. Tasmā lokuttara maggo sattaṅgikato heṭṭhā napavattatīti āha viratiyo pana tissopi.La. Labbhantīti. Niyatāva ekatova sabbathāpi labbhantīti yojanā. Tattha niyatāvāti na lokiyesuviya kadācieva labbhanti. Athakho sabbadāpi niyatā hutvāva labbhanti. Kasmā, lokuttaradhammānaṃ niccaṃ sīlesu paripūrakāritāvasena pavattattā. Na hi te lokiyā viya kadāci dānavasena kadāci sutapariyattivasena kadāci kasiṇabhāvanādivasena pavattantīti. Ekato vāti nalokiyesu viya visuṃ visuṃ labbhanti. Athakho tissopi ekato hutvāva labbhanti. Kasmā, abhinnārammaṇattā. Na hi te lokiyā viya vītikkamitabbavatthusaṅkhātāni jīvitindriyādīni nānārammaṇāni ārabbha pavattanti. Ekaṃpana nibbānameva ārabbhapavattantīti. Sabbathāpīti na lokiyesu viya ekade sappahānavasena labbhanti. Athakho tissopi anavasesa duccarita durājīvappahānākārena labbhanti. Lokiyesuhi sakiṃ uppannā sammāvācā catubbidhāni vacīduccaritāni sabbāni ekato pajahituṃ nasakkoti. Musāvādavirati musāvādameva pajahituṃ sakkoti. Na itarāni. Musāvādaṃpi samūlaṃ sānusayaṃ pajahituṃ nasakkoti. [Pg.113] Tathā pisuṇavācā virati pisuṇavācameva pajahituṃ sakkoti. Na itarāni. Pisuṇavācaṃpi samūlaṃ sānusayaṃ pajahituṃ na sakkoti. Sabbaṃ vitthāretabbaṃ. Lokuttaresu pana sakiṃ uppannā sammāvācā sabbāni vacīduccaritāni samūlāni sānusayāni pajahati. Sakiṃ uppanno sammākammanto sabbāni kāyaduccaritāni samūlāni sānusayāni pajahati. Sakiṃ uppanno sammāājīvo sabbāni ājīvahetukāni kāyavacīduccaritāni samūlāni sānusayāni pajahati. Iti tisso lokuttaresueva sabbathāpi labbhantīti. Visaddo avayavasampiṇḍanattho. Sakiṃ uppannā ekā sammāvācā musāvādappahānavasenāpi labbhati. Nakevalañca tappahānavaseneva. Athakho pisuṇavācāpahānavasenapi labbhatīti sabbaṃ vattabbaṃ. Etthaca duccaritāni samūlāni sānusayānīti ettha kāyavacīcopana bhāgiyāni kāmarāgānusayādīni uparimaggavajjhāni kilesajātāni arūpasekkhānaṃpi santiyeva. Kāmarūpasekkhānaṃ pana vattabbameva natthi. Tasmā tesaṃ pajahanavasena uparimagga phalaviratīnaṃ duccaritappahānaṃ daṭṭhabbaṃ. Kāmāvacarakusalesveva, napana kāmāvacaravipākakriyacittesu, nāpimahaggatacittesūti adhippāyo. Kāmāvacarakusalesupi kāmabhūmiyaṃ uppannesueva, narūpārūpabhūmiyaṃ uppannesu. Na hi brahmānaṃ viramitabbavatthu saṅkhātāni kāyavacīduccaritānināma atthi. Naca lokiyaviratiyo viramitabba vatthurahitesu puggalesu pavattantīti. Upari chakāmāvacaradeve supi napavattantīti vadanti. Taṃ kathāvatthumhi vicāritameva. Yadi evaṃ manussalokepi tīsu heṭṭhimaphalaṭṭhesu tāsaṃ appavatti āpajjati. Na hi tesaṃpi pāṇātipātādīni viramitabbavatthūnināma atthīti. Saccaṃ, idha pana sattavidhaāpattikkhandhāpi viramitabbavatthuṭṭhāne ṭhitā. Tathā tividhakuhanavatthūnica. Tānica kānici tesaṃ phalaṭṭhānaṃpi sādhāraṇānieva. Manussānañca yāni kānici tassa tassa samādinnassa sikkhāpadassa vatthūnipi viramitabbavatthūnieva. Yānipi kāmasekkhānaṃ kāyavācā vipphandanakarāni kilesajātāni samucchedaviratīnaṃ vatthubhūtāni santi. Tāni tesaṃ tadaṅga viratīnaṃpi [Pg.114] vatthūnievāti. Kadāci sandissantīti samādānasampattaviratīnaṃ aññataravasena pavattakāleeva sandissanti. Evaṃ sandissa mānāpi bhinnārammaṇattā naekato hutvā sandissantīti vuttaṃ visuṃ visunti. Visuṃvisuṃ sandissamānāpi ekekaduccaritappahānavaseneva sandissanti. Na lokuttaresu viya sabbathāpīti daṭṭhabbaṃ.

১২০. "Sobhaṇesūti" বলতে শোভন চৈতসিকসমূহকে বোঝায়। লোকোত্তর অষ্টাঙ্গিক মার্গে তিনটি স্কন্ধের মধ্যে প্রজ্ঞাস্কন্ধে সম্যক সংকল্প নামক চৈতসিকটি সম্যক দৃষ্টির অনুগামীই হয়ে থাকে। অতএব, পাদকাধ্যান ইত্যাদির প্রভাবে সেই সম্যক সংকল্প না থাকলেও প্রজ্ঞাস্কন্ধের কোনো হানি বা ক্ষয় হয় না। কিন্তু শীল ও সমাধি স্কন্ধের ধর্মসমূহের মধ্যে একটি ধর্ম অন্যটির কার্য সম্পাদন করতে পারে না। অতএব, লোকোত্তর মার্গ সপ্তাঙ্গের নিচে উৎপন্ন হয় না—এই কারণে বলা হয়েছে, "তিনটি বিরতিও... লাভ করা যায়।" "নিয়তভাবে, একসাথেই এবং সর্বতোভাবেই লাভ করা যায়"—এটিই যোজনা। সেখানে 'নিয়তভাবে' বলতে বোঝায়—লৌকিক চিত্তের মতো কেবল কখনো কখনো লাভ করা যায় এমন নয়, বরং সর্বদা নিয়ত বা নিশ্চিত হয়েই লাভ করা যায়। কেন? কারণ লোকোত্তর ধর্মসমূহের সর্বদা শীলের পরিপূর্ণতা সাধনের স্বভাবের কারণে তা প্রবর্তিত হয়। কারণ সেই লোকোত্তর ধর্মসমূহ লৌকিক ধর্মের মতো কখনো দানের প্রভাবে, কখনো শ্রুত-পরিয়ত্তির প্রভাবে, আবার কখনো কসিণ ভাবনার প্রভাবে প্রবর্তিত হয় না। 'একত্রে' বলতে বোঝায়—লৌকিক ধর্মের মতো পৃথক পৃথকভাবে লাভ করা যায় না, বরং তিনটি বিরতিই একত্রে উৎপন্ন হয়ে লাভ করা যায়। কেন? কারণ তাদের আলম্বন অভিন্ন বা এক। কারণ তারা লৌকিক ধর্মের মতো অতিক্রমণীয় বস্তু হিসেবে পরিচিত জীবিতেন্দ্রিয় প্রভৃতি নানা আলম্বনকে অবলম্বন করে প্রবর্তিত হয় না, বরং একমাত্র নির্বাণকেই আলম্বন করে প্রবর্তিত হয়। 'সর্বতোভাবে' বলতে বোঝায়—লৌকিক ধর্মের মতো আংশিক বা একদেশ প্রহাণের মাধ্যমে লাভ করা যায় না, বরং তিনটি বিরতিই সম্পূর্ণরূপে সমস্ত দুশ্চরিত্র ও কুৎসিত জীবিকা (দুরাজীব) প্রহাণের আকারে লাভ করা যায়। লৌকিক চিত্তে একবার উৎপন্ন সম্যক বাক্য চার প্রকার বাক্য-দুশ্চরিত্রের সবগুলোকে একত্রে প্রহাণ করতে সমর্থ হয় না। মৃষাবাদ বিরতি কেবল মৃষাবাদকেই প্রহাণ করতে পারে, অন্যগুলোকে নয়। এমনকি মৃষাবাদকেও সমূলে ও অনুশয়সহ প্রহাণ করতে পারে না। অনুরূপভাবে, পৈশুন্যবাক্য বিরতি কেবল পৈশুন্যবাক্যকেই প্রহাণ করতে পারে, অন্যগুলোকে নয়। পৈশুন্যবাক্যকেও সমূলে ও অনুশয়সহ প্রহাণ করতে পারে না। এভাবে বিস্তারিত জানতে হবে। কিন্তু লোকোত্তর চিত্তে একবার উৎপন্ন সম্যক বাক্য সমস্ত বাক্য-দুশ্চরিত্রকে সমূলে ও অনুশয়সহ প্রহাণ করে। একবার উৎপন্ন সম্যক কর্মান্ত সমস্ত কায়-দুশ্চরিত্রকে সমূলে ও অনুশয়সহ প্রহাণ করে। একবার উৎপন্ন সম্যক আজীব জীবিকামূলক সমস্ত কায় ও বাক্য-দুশ্চরিত্রকে সমূলে ও অনুশয়সহ প্রহাণ করে। এইভাবে তিনটি বিরতি কেবল লোকোত্তর চিত্তেই সর্বতোভাবে লাভ করা যায়। 'বি' (vi) শব্দটি অবয়ব বা অংশসমূহের সমষ্টি অর্থে ব্যবহৃত হয়েছে। একবার উৎপন্ন একটি সম্যক বাক্য যেমন মৃষাবাদ প্রহাণের মাধ্যমে লাভ করা যায়, কেবল সেই প্রহাণের মাধ্যমেই নয়, বরং পৈশুন্যবাক্য প্রহাণের মাধ্যমেও লাভ করা যায়—এভাবে সব বলতে হবে। এখানে 'দুশ্চরিত্রসমূহ সমূলে ও অনুশয়সহ' বলতে কায় ও বাক্যের স্পন্দনকারী কামরাগ-অনুশয় প্রভৃতি ক্লেশসমূহ, যা উপরিভাগের মার্গ দ্বারা বর্জনীয়, তা অরূপ-শৈক্ষদের মধ্যেও বিদ্যমান থাকে। আর কাম ও রূপ-শৈক্ষদের ক্ষেত্রে তো বলার অপেক্ষাই রাখে না। অতএব, সেই ক্লেশসমূহ প্রহাণের মাধ্যমে উপরিভাগের মার্গ ও ফলের বিরতিসমূহের দুশ্চরিত্র প্রহাণ বুঝতে হবে। তা কেবল কামাবচর কুশল চিত্তেই লাভ করা যায়, কামাবচর বিপাক ও ক্রিয়া চিত্তে নয়, এবং মহদ্গত চিত্তেও নয়—এটিই অভিপ্রায়। কামাবচর কুশল চিত্তসমূহের মধ্যেও কেবল কামভূমিতে উৎপন্ন চিত্তেই লাভ করা যায়, রূপ ও অরূপ ভূমিতে উৎপন্ন চিত্তে নয়। কারণ ব্রহ্মাদের বর্জনীয় বস্তু হিসেবে পরিচিত কায় ও বাক্য-দুশ্চরিত্র বলে কিছু নেই। এবং লৌকিক বিরতিসমূহ বর্জনীয় বস্তুহীন পুদ্গলদের মধ্যে প্রবর্তিত হয় না। jackpot উপরিভাগের ছয়টি কামাবচর দেবলোকেও তা প্রবর্তিত হয় না—এমনটি কেউ কেউ বলেন। কিন্তু তা কথাবস্তু গ্রন্থে খণ্ডন করা হয়েছে। যদি এমন হতো, তবে মনুষ্যলোকেও নিচের তিনটি ফলস্থ পুদ্গলের ক্ষেত্রে সেই বিরতিসমূহের অপ্রবৃত্তি বা অনুপস্থিতি ঘটত। কারণ তাদেরও প্রাণাতিপাত প্রভৃতি বর্জনীয় বস্তু থাকে না—এটি একটি আপত্তি। সত্য, কিন্তু এখানে সাত প্রকার আপত্তি-স্কন্ধও বর্জনীয় বস্তুর স্থানে অবস্থিত। অনুরূপভাবে তিন প্রকার কুহন (প্রতারণা) বস্তুও। এবং সেই বস্তুসমূহ সেই ফলস্থ পুদ্গলদের জন্যও সাধারণ বা প্রযোজ্য। এবং মানুষের ক্ষেত্রেও গৃহীত সেই সেই শিক্ষাপদের বস্তুসমূহও বর্জনীয় বস্তুই হয়ে থাকে। কামাবচর শৈক্ষদের কায় ও বাক্যের স্পন্দনকারী যে ক্লেশসমূহ সমুচ্ছেদ-বিরতির বস্তুস্বরূপ বিদ্যমান থাকে, সেগুলো তাদের তদঙ্গ-বিরতিরও বস্তু হয়ে থাকে—এভাবে জানতে হবে। 'কখনো কখনো দৃষ্ট হয়' বলতে সমাদান-বিরতি ও সম্পত্ত-বিরতির কোনো একটির প্রভাবে প্রবর্তিত হওয়ার কালেই কেবল দৃষ্ট হয়। এভাবে দৃষ্ট হলেও আলম্বন ভিন্ন হওয়ার কারণে একত্রে উৎপন্ন হয়ে দৃষ্ট হয় না—এই কারণে 'পৃথক পৃথকভাবে' বলা হয়েছে। পৃথক পৃথকভাবে দৃষ্ট হলেও তা কেবল একটি একটি দুশ্চরিত্র প্রহাণের মাধ্যমেই দৃষ্ট হয়, লোকোত্তর চিত্তের মতো সর্বতোভাবে নয়—এভাবে দেখতে হবে।

121. Appanāpattānaṃ appamaññānaṃ somanassasahagatabhāvova vibhaṅge vuttoti vuttaṃ pañcamajjhānavajjitamahaggatacittesūti. Etāhi parasattānaṃ hetu adhimattabyāpārā honti, tasmā atisantāya nibyāpārāya pañcamajjhānupekkhāya saha napavattantīti. Appanāpubbabhāgabhūtānaṃ pana tāsaṃ upekkhāvedanāyapi sampayogo aṭṭhakathāyaṃ anuññātoyevāti vuttaṃ kāmāvacara.La. Cittesucāti. Kadācīti kāruññappakatikassa anissukinoca paresaṃ vipattisampattidassanakāle. Nānāhutvā jāyantīti tesaṃ vipattidassanakāle anukampanavasena karuṇā eva jāyati, namuditā. Sampattidassanakāle pana modanavasena muditāva jāyati, nakaruṇāti evaṃ visuṃ visuṃ hutvā jāyantīti attho. Yasmā panetā dosasamuṭṭhitānaṃ vihiṃsā aratīnaṃ nissaraṇabhūtāti suttantesu vuttā. Domanassapaṭipakkhañcaso manassameva hoti. Tasmā tāsaṃ appanāpubbabhāgabhūtānaṃpi niccaṃ somanassayogameva keci icchantīti vuttaṃ upekkhāsahagatesu.La. Keci vadantīti. So pana tesaṃ vādo aṭṭhakathāyapi saha viruddho. Tasmā taṃ bahū viññuno na sampaṭicchantīti katvā sovādo therena kecivādonāma kato. Yasmāca sabbesaṃpi lokiya lokuttarajjhānānaṃ pubbabhāga bhāvanā nāma appanāsannakāleeva somanassajjhānānaṃ pubbabhāgā somanassasahagatā honti. Upekkhājhānānaṃ pubbabhāgā upekkhāsahagatā honti. Anāsannakāle pana sabbesaṃpi tesaṃ pubbabhāgā kadāci somanassasahagatā, kadāci upekkhāsahagatāhonti. Tasmā so vādo kecivādova kātuṃ yuttoti. Etthaca sabbānipi samathavipassanābhāvanācittānināma ādimhi yebhuyyena upekkhāsahagatānieva [Pg.115] bhaveyyuṃ, yadiyi tāni āditoyeva paṭṭhāya somanassasahajātāni siyuṃ. Tadā ime sattā so manassajātesu kammesu anabhiratānāma natthīti aññaṃ kammaṃ chaḍḍetvā bhāvanākammameva anuyuñjeyyunti. Pacchā pana attano bhāvanāya pubbāpariyavisesadassanakāleeva somanassa sahajātāni bhavanti. Paṭikūlā rammaṇesu pana asubhabhāvanācittesu dukkhitasattārammaṇesuca karuṇābhāvanācittesu vattabbameva natthi. Apica imā karuṇāmuditānāma pakatikālepi uppajjantiyeva. Tāsu pana muditā tāva iṭṭhasampattivisayāti sāyebhuyyena somanassa sahajātāti yuttametaṃ. Karuṇā pana aniṭṭhavipattivisayāti sā yebhuyyena upekkhāsahajātā eva siyā. Naca etā parasattahetu adhimatta byāpārāti katvā upekkhāvedanāya saha viruddhāevāti sakkā vattuṃ. Sā hi appanaṃ apattā vedanupekkhānāma ārammaṇarasānubhavaneeva nibyāpārāhoti. Na aññakiccesu. Tathā hi sattā upekkhāsahagata cittehi adinnaṃpi ādiyanti, dānaṃpi denti, aññānipi mahantāni puññāpuññakammāni karontiyevāti. Tasmā appanā pattānaññeva tāsaṃ vedanupekkhāya saha viruddhabhāvo vattuṃ yuttoti.

১২১. অর্পনাপ্রাপ্ত অপ্রমাণ্যসমূহের কেবল সোমনস্য-সহগত ভাবই বিভঙ্গে বলা হয়েছে—এই কারণে বলা হয়েছে, "পঞ্চম ধ্যান বর্জিত মহদ্গত চিত্তসমূহে।" কারণ এই অপ্রমাণ্যসমূহ পর-সত্ত্বাদের কারণে অত্যন্ত ব্যাপৃত বা সচেষ্ট থাকে, অতএব অত্যন্ত শান্ত ও নিষ্ক্রিয় পঞ্চম ধ্যানের উপেক্ষার সাথে প্রবর্তিত হয় না—এভাবে জানতে হবে। কিন্তু অর্পনার পূর্বভাগবর্তী সেই অপ্রমাণ্যসমূহের উপেক্ষা বেদনার সাথেও সম্প্রয়োগ অট্ঠকথা বা টীকাগ্রন্থে অনুমোদিতই হয়েছে—এই কারণে বলা হয়েছে, "কামাবচর... চিত্তসমূহেও।" 'কখনো কখনো' বলতে করুণাময় স্বভাবের এবং ঈর্ষাহীন ব্যক্তির অন্যের বিপত্তি ও সম্পত্তি দর্শনের কালে। 'ভিন্ন ভিন্ন হয়ে উৎপন্ন হয়' বলতে তাদের বিপত্তি দর্শনের কালে অনুকম্পাবশত কেবল করুণাই উৎপন্ন হয়, মুদিতা নয়। কিন্তু সম্পত্তি দর্শনের কালে মোদনবশত কেবল মুদিতাই উৎপন্ন হয়, করুণা নয়—এভাবে পৃথক পৃথক হয়ে উৎপন্ন হয়, এটিই অর্থ। যেহেতু এই করুণা ও মুদিতা দ্বেষ-সমুত্থিত হিংসা ও অরতির (অনাগ্রহের) নিঃশরণ বা মুক্তি স্বরূপ—এমনটি সূত্রসমূহে বলা হয়েছে। এবং দৌর্মনস্যের প্রতিপক্ষ কেবল সোমনস্যই হয়ে থাকে। অতএব, অর্পনার পূর্বভাগবর্তী সেই করুণা-মুদিতারও সর্বদা সোমনস্যের সাথে যুক্ত হওয়াই কোনো কোনো আচার্য ইচ্ছা করেন—এই কারণে বলা হয়েছে, "উপেক্ষা সহগত... কেউ কেউ বলেন।" কিন্তু তাদের সেই মতবাদ অট্ঠকথার সাথেও সাংঘর্ষিক বা বিরুদ্ধ। অতএব, বহু বিজ্ঞ ব্যক্তি তা স্বীকার করেন না বিধায় স্থবির কর্তৃক সেই মতবাদকে 'কেচি-বাদ' (কারো কারো মত) নামে অভিহিত করা হয়েছে। যেহেতু সমস্ত লৌকিক ও লোকোত্তর ধ্যানের পূর্বভাগ ভাবনা অর্পনার নিকটবর্তী কালেই কেবল সোমনস্য ধ্যানের পূর্বভাগসমূহ সোমনস্য-সহগত হয়ে থাকে। এবং উপেক্ষা ধ্যানের পূর্বভাগসমূহ উপেক্ষা-সহগত হয়ে থাকে। কিন্তু অনিকটবর্তী কালে সেই সমস্ত ধ্যানের পূর্বভাগসমূহ কখনো সোমনস্য-সহগত, আবার কখনো উপেক্ষা-সহগত হয়ে থাকে। অতএব, সেই মতবাদকে কেবল 'কেচি-বাদ' হিসেবে গণ্য করাই যুক্তিসঙ্গত—এভাবে জানতে হবে। এখানে সমস্ত শমথ ও বিপশ্যনা ভাবনার চিত্তসমূহ শুরুতে সাধারণত উপেক্ষা-সহগতই হয়ে থাকে। যদি সেগুলো শুরু থেকেই সোমনস্য-সহজাত হতো, তবে এই সত্ত্বারা সোমনস্য-সহজাত কর্মসমূহে অনাগ্রহী হতো না এবং অন্য কাজ পরিত্যাগ করে কেবল ভাবনা কর্মেই নিয়োজিত থাকত—এভাবে জানতে হবে। কিন্তু পরবর্তীতে নিজের ভাবনার পূর্বাপর বিশেষত্ব বা উন্নতি দর্শনের কালেই কেবল সোমনস্য-সহজাত হয়ে থাকে। প্রতিকূল আলম্বনযুক্ত অশুভ ভাবনার চিত্তে এবং দুঃখী সত্ত্বাদের আলম্বনযুক্ত করুণা ভাবনার চিত্তে তো বলার অপেক্ষাই রাখে না। তাছাড়া, এই করুণা ও মুদিতা স্বাভাবিক কালেও উৎপন্ন হয়ে থাকে। সেগুলোর মধ্যে মুদিতা যেহেতু ইষ্ট-সম্পত্তি বিষয়ক, তাই তা সাধারণত সোমনস্য-সহজাত হয়ে থাকে—এটি যুক্তিসঙ্গত। কিন্তু করুণা যেহেতু অনিষ্ট-বিপত্তি বিষয়ক, তাই তা সাধারণত উপেক্ষা-সহজাতই হওয়া উচিত। এবং এই করুণা-মুদিতা পর-সত্ত্বার কারণে অত্যন্ত ব্যাপৃত বা সচেষ্ট থাকে বিধায় উপেক্ষা বেদনার সাথে সম্পূর্ণ বিরুদ্ধ—এমনটি বলা যায় না। কারণ অর্পনাপ্রাপ্ত না হওয়া উপেক্ষা বেদনা কেবল আলম্বনের রস আস্বাদনেই নিষ্ক্রিয় থাকে, অন্য কার্যে নয়। যেহেতু সত্ত্বারা উপেক্ষা-সহগত চিত্তের দ্বারা অদত্ত বস্তুও গ্রহণ করে, দানও দেয় এবং অন্যান্য বড় বড় পুণ্য ও অপুণ্য কর্মও সম্পাদন করে থাকে। অতএব, কেবল অর্পনাপ্রাপ্ত করুণা-মুদিতার ক্ষেত্রেই উপেক্ষা বেদনার সাথে বিরুদ্ধভাব বলা যুক্তিসঙ্গত—এভাবে জানতে হবে।

[80] Ettāvatā yaṃ vuttaṃ vibhāvaniyaṃ

[৮০] এতদ্বারা বিভাবনী টীকায় যা বলা হয়েছে—

‘‘Karuṇāmuditā bhāvanākāle appanāvīthito pubbe paricayavasena upekkhāsahagatacittehipi parikammaṃ hoti. Yathātaṃ paguṇaganthaṃ sajjhāyantassa kadāci aññavihi tassāpi sajjhāyanaṃ, yathāca paguṇavipassanāya saṅkhāre sammasantassakadāci paricayabalena ñāṇavippayuttacittehipi sammasananti upekkhā sahagatakāmāvacaresu karuṇā muditānaṃ asambhavavādo kecivādo kato’’ti. Taṃ paṭikkhittaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.

"করুণা ও মুদিতা ভাবনার কালে অর্পনা-বীথির পূর্বে অভ্যাসবশত উপেক্ষা-সহগত চিত্তের দ্বারাও পরিকর্ম হয়ে থাকে। যেমন সুঅভ্যস্ত গ্রন্থ স্বাধ্যায়কারীর কখনো অন্যমনস্ক থাকলেও স্বাধ্যায় চলতে থাকে, এবং যেমন সুঅভ্যস্ত বিপশ্যনার দ্বারা সংস্কারসমূহ দর্শনকারীর কখনো অভ্যাসের বলে জ্ঞান-বিপ্রযুক্ত চিত্তের দ্বারাও দর্শন বা সমর্শন হয়ে থাকে, তেমনি উপেক্ষা-সহগত কামাবচর চিত্তসমূহে করুণা ও মুদিতার অসম্ভবতা বিষয়ক যে মতবাদটি রয়েছে, তা 'কেচি-বাদ' (কারো কারো মত) হিসেবে করা হয়েছে।" তা খণ্ডিত বা প্রত্যাখ্যাত হয়েছে—এভাবে দেখতে হবে।

Kiñcāpi kasiṇanimittādīni ārammaṇāni agambhīrānieva honti. Tathāpi yogakammabalena cittasamādhānabalena kilesa dūrībhāvenaca [Pg.116] tadārammaṇesu jhānacittesu ñāṇaṃ ekantena pavatta tiyevāti āha sabbesupi pañca.La. Cittesucāti.

যদিও কসিণ-নিমিত্ত প্রভৃতি আলম্বনসমূহ গভীর নয় বা অগভীরই হয়ে থাকে, তবুও যোগ-কর্মের (প্রচেষ্টার) বলে, চিত্তের সমাধানের (একাগ্রতার) বলে এবং ক্লেশ দূর হওয়ার কারণে সেই আলম্বনযুক্ত ধ্যানচিত্তসমূহে জ্ঞান অবশ্যই প্রবর্তিত হয়ে থাকে—এই কারণে বলা হয়েছে, "সবগুলো অর্থাৎ পাঁচটি... চিত্তেও।"

122. Tayo viratidhammā. Dvayaṃ appamaññāyugaḷaṃ. Evaṃ so bhaṇacetasikā sobhaṇesveva cittesu catudhā catūhi pakārehi sampayuttāti yojanā. Idāni sabbesaṃpi ceto yuttānaṃ niyatā niyatayogivibhāgaṃ dassetuṃ issātiādimāha. Karuṇā ādi yassāti karuṇādi. Appamaññā dvayaṃ. Issāmaccherakukkuccānica viratiyoca karuṇādica issāmacche rakukkuccaviratikaruṇādayo. Te nānāca jāyanti, kadācica jāyanti. Mānoca kadācieva jāyati. Thinamiddhañca tathā kadāci eva jāyati. Jāyamānaṃ pana aññamaññaṃ saheva jāyati. Nanānāti yojanā. Etthaca appamaññāviratīnaṃ nānā kadāci yogo heṭṭhāca vutto. Uparica vakkhati. Issādīnaṃca upari vakkhati. Mānathinamiddhānaṃ pana idha vattabboti. Tattha māno catūsu diṭṭhivippayuttesu labbhamānopi kadāci tesaṃ seyyo hamasmītiādinā pavattakāleeva labbhati, naaññadā. Thinamiddhaṃ pañcasu sasaṅkhārikesu labbhamānaṃpi kadāci tesaṃ niddātibhūtavasena akammaññatāya pavattikāleeva labbhati. Na aññadā. Tadā labbhamānaṃpana dvayaṃ saheva labbhati. Na nānāti.

১২২. তিনটি বিরতি ধর্ম। অপ্রমাণ্য যুগলদ্বয় (করুণা ও মুদিতা)। এইভাবে শোভন চৈতসিকসমূহ কেবল শোভন চিত্তসমূহেই চার প্রকারে সম্প্রযুক্ত হয়—এটিই যোজনা। এখন সমস্ত চৈতসিকেরই নিয়ত ও অনিয়তযোগী বিভাগ দেখানোর জন্য 'ঈর্ষা' ইত্যাদি বলেছেন। করুণা আদি যার আছে, তাই করুণাদি। অপ্রমাণ্যদ্বয়। ঈর্ষা, মাৎসর্য ও কৌকৃত্য এবং বিরতিসমূহ এবং করুণাদি, তাই ঈর্ষা...করুণাদি। তারা পৃথক পৃথকভাবেও উৎপন্ন হয় এবং কখনো কখনো উৎপন্ন হয়। এবং মান চৈতসিকও কেবল কদাচিৎ উৎপন্ন হয়। এবং স্ত্যান-মিদ্ধ চৈতসিকও সেইরূপ কেবল কদাচিৎ উৎপন্ন হয়। কিন্তু উৎপন্ন হওয়ার সময় পরস্পরের সাথে একসাথেই উৎপন্ন হয়, পৃথকভাবে উৎপন্ন হয় না—এটিই যোজনা। এবং এখানে অপ্রমাণ্য ও বিরতিসমূহের পৃথকভাবে ও কদাচিৎ সম্প্রযুক্ত হওয়া নিচেও বলা হয়েছে এবং উপরেও বলা হবে। এবং ঈর্ষা প্রভৃতিরও উপরে বলা হবে। কিন্তু মান ও স্ত্যান-মিদ্ধের এখানে বলা উচিত। সেখানে মান চৈতসিক চারটি দৃষ্টিবিপ্রযুক্ত চিত্তে প্রাপ্ত হওয়া সত্ত্বেও, কদাচিৎ তাদের 'আমি শ্রেষ্ঠ' ইত্যাদি রূপে প্রবৃত্ত হওয়ার কালেই কেবল প্রাপ্ত হওয়া যায়, অন্য সময়ে নয়। স্ত্যান-মিদ্ধ পাঁচটি সসংস্কারিক চিত্তে প্রাপ্ত হওয়া সত্ত্বেও, কদাচিৎ তাদের নিদ্রাভিভূত হওয়ার কারণে অকর্মণ্যতারূপে প্রবৃত্ত হওয়ার কালেই কেবল প্রাপ্ত হওয়া যায়, অন্য সময়ে নয়। তখন প্রাপ্ত হওয়ার সময় কিন্তু এই যুগল (স্ত্যান ও মিদ্ধ) একসাথেই প্রাপ্ত হওয়া যায়, পৃথকভাবে নয়।

[81] Vibhāvaniyaṃ pana

[৮১] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

‘‘Thinamiddhaṃ kadāci issāmaccherakukkuccehiceva mānenaca saha jāyati. Kadāci tehi tenaca nānā jāyatī’’ti yojanā vuttā. Sā sārato na paccetabbā.

“স্ত্যান-মিদ্ধ কদাচিৎ ঈর্ষা, মাৎসর্য ও কৌকৃত্যের সাথে এবং মানের সাথে একসাথে উৎপন্ন হয়। আবার কদাচিৎ তাদের সাথে এবং মানের সাথে পৃথকভাবে উৎপন্ন হয়”—এইরূপ যোজনা বলা হয়েছে। তা সারবত্তা বা তত্ত্বগতভাবে বিশ্বাসযোগ্য নয়।

Na hi tehi tenaca tassa sahabhāvo nānābhāvoca kiccārammaṇavirodhāvirodhabhāvena siddhoti.

কারণ, তাদের সাথে এবং মানের সাথে স্ত্যান-মিদ্ধের সহ-অস্তিত্ব (একত্রে উৎপন্ন হওয়া) বা পৃথক অস্তিত্ব কার্য (কৃত্য) ও আলম্বনের (বিষয়ের) বিরোধ ও অবিরোধের কারণে সিদ্ধ হয় না।

Yāca ṭīkāyaṃ

এবং মূল টীকায় (পুরাতন টীকায়)—

Mānoca thinamiddhañca kadāci nānā jāyati. Kāraṇaṃ vuttameva. Yojanā vuttā. Sāpi na sundarā. Kadāci sahajāyatīti.

“মান এবং স্ত্যান-মিদ্ধ কদাচিৎ পৃথকভাবে উৎপন্ন হয়, আবার কদাচিৎ একসাথে উৎপন্ন হয়”—এইরূপ যে যোজনা বলা হয়েছে, তাও সুন্দর (যুক্তিসঙ্গত) নয়। কারণ পূর্বেই বলা হয়েছে।

Yathāvuttānusārenāti sattasabbatthayujjantītiādinā vuttappakāraṃ anusārena sesāti ekādasahi aniyata yogīhi avasesā ekacattālīsadhammā. Te yathāvuttānusārena attanā labbhamāna cittuppādesu aniyatayogino veditabbāti yojanā.

‘যথাবৃত্তানুসারেণ’ বলতে ‘সত্তসব্বত্থযুজ্যন্তি’ ইত্যাদি গাথায় বর্ণিত প্রকারের অনুকরণে। ‘সেসা’ বলতে এগারোটি অনিয়তযোগী চৈতসিক ব্যতীত অবশিষ্ট একচল্লিশটি ধর্ম। তারা পূর্বোক্ত নিয়মানুসারে নিজের নিজের প্রাপ্তব্য চিত্তোৎপাদসমূহে অনিয়তযোগী চৈতসিক হিসেবে জ্ঞাতব্য—এটিই যোজনা।

123. Evaṃ cetasikānaṃ yogaṭṭhānaparicchindanavasena sampayoganayaṃ dassetvā idāni yuttadhammarāsiparicchindanavasena saṅgaha nayaṃ dassento saṅgahañcātiādimāha. Idāni tesaṃ saṅgahañca yathārahaṃ pavakkhāmīti yojanā. Chattiṃsātiādi saṅgahanayassa uddesagāthā. Sattapaññattārammaṇā appamaññā nibbānā rammaṇesu nalabbhantiti vuttaṃ appamaññāvajjitāti tathā aṭṭhasu dutīyajjhānikacittesu vitakkavajjā aññasamānā dvādasaceta sikā appamaññāvajjitā tevīsati sobhaṇacetasikāceti pañcattiṃsa dhammā saṅgahaṃ gacchantītiādinayaṃ tathāsaddena niddisati. Teevāti vitakka vicāra pītisukhavajjā upekkhāsahagatā te eva tettiṃsadhammā. Aṭṭhasūti ettha aṭṭhaca aṭṭhaca aṭṭhāti ekasesaniddeso, vicchālopaniddesovā daṭṭhabbo. Pañcakajjhāna vasenāti pāḷiyaṃ pañcakanayena vuttassa jhānabhedassa vasena, catukkanayena vuttassa jhānabhedassa vasena pana catudhāva saṅgaho hotīti adhippāyo. Dvīsu rūpapathamajjhānalābhīsu dutīyajjhānaṃ uppādentesu mando vitakkamo atikkamituṃ sakkoti. Tassa caturaṅgikaṃ dutīyajjhānaṃ uppajjati. Tikkhapañño pana vitakka vicāre ekato atikkamituṃ sakkoti. Tassa tiyaṅgikaṃ dutīyajjhānaṃ uppajjatīti ayaṃ tesaṃ nayānaṃ viseso.

১২৩. এইভাবে চৈতসিকসমূহের সম্প্রযুক্ত হওয়ার স্থান নির্ধারণের মাধ্যমে সম্প্রয়োগনয় প্রদর্শন করে, এখন যুক্ত ধর্মসমূহের সমষ্টি নির্ধারণের মাধ্যমে সংগ্রহনয় প্রদর্শন করার ইচ্ছায় 'সঙ্গহঞ্চ' ইত্যাদি বলেছেন। 'এখন তাদের সংগ্রহনয়ও যথোপযুক্তভাবে বলব'—এটিই যোজনা। 'ছত্তিংসা' (ছত্রিশ) ইত্যাদি সংগ্রহনয়ের উদ্দেশগাথা। সত্ত্বপ্রজ্ঞপ্তি আলম্বন হওয়ার কারণে অপ্রমাণ্যসমূহ নির্বাণ আলম্বনযুক্ত লোকোত্তর চিত্তসমূহে প্রাপ্ত হওয়া যায় না, তাই 'অপ্রমাণ্য-বর্জিত' বলা হয়েছে। সেইরূপ, আটটি দ্বিতীয় ধ্যান চিত্তে বিতর্ক-বর্জিত অন্যসমান বারোটি চৈতসিক এবং অপ্রমাণ্য-বর্জিত তেইশটি শোভন চৈতসিক—এই পঁয়ত্রিশটি ধর্ম সংগ্রহে অন্তর্ভুক্ত হয়, ইত্যাদি নিয়ম 'তথা' শব্দ দ্বারা নির্দেশ করা হয়েছে। 'তে এব' বলতে বিতর্ক, বিচার, প্রীতি ও সুখ বর্জিত উপেক্ষাসহগত সেই তেত্রিশটি ধর্মই। 'অট্ঠসু' (আটটিতে) এখানে আট, আট এবং আট—এইরূপ একশেষ নির্দেশ অথবা বীপ্সা-লোপ নির্দেশ হিসেবে গণ্য করতে হবে। 'পঞ্চকধ্যানবশেন' বলতে পালিতে পঞ্চক পদ্ধতিতে বর্ণিত ধ্যানভেদের মাধ্যমে; কিন্তু চতুষ্ক পদ্ধতিতে বর্ণিত ধ্যানভেদের মাধ্যমে কেবল চার প্রকারেই সংগ্রহ (গণনা) হয়—এটিই অভিপ্রায়। রূপাবচর প্রথম ধ্যান লাভকারী দুই ব্যক্তির মধ্যে দ্বিতীয় ধ্যান উৎপন্ন করার সময়, মৃদু প্রজ্ঞাসম্পন্ন ব্যক্তি কেবল বিতর্ককে অতিক্রম করতে সক্ষম হন। তাঁর চতুরঙ্গযুক্ত দ্বিতীয় ধ্যান উৎপন্ন হয়। কিন্তু তীক্ষ্ণ প্রজ্ঞাসম্পন্ন ব্যক্তি বিতর্ক ও বিচারকে একসাথেই অতিক্রম করতে সক্ষম হন। তাঁর ত্র্যঙ্গযুক্ত দ্বিতীয় ধ্যান উৎপন্ন হয়—এটিই এই দুই পদ্ধতির বিশেষত্ব।

124. Kiccārammaṇaviruddhattā viratiyo mahaggatesu nuppajjantīti āha viratittayavajjitāti. Viratiyo hi kāyavacī visodhanakiccā honti. Mahaggatajjhānāni pana suvisuddhakāyavacī payogasseva cittavisodhanakiccāni. Viratiyoca vītikkamitabba vatthuṃvā nibbānaṃvā ārabbha pavattanti. Mahaggatajjhānāni pana paññatti yovā mahaggatadhammevāti.

১২৪. কৃত্য ও আলম্বনের বিরোধের কারণে বিরতিসমূহ মহদ্গত চিত্তে উৎপন্ন হয় না, তাই 'বিরতিত্রয়-বর্জিত' বলেছেন। কারণ বিরতিসমূহ কায়িক ও বাচনিক দুশ্চরিত্র শোধনের কৃত্যযুক্ত হয়। কিন্তু মহদ্গত ধ্যানসমূহ অত্যন্ত সুবিশুদ্ধ কায়িক ও বাচনিক প্রয়োগসম্পন্ন ব্যক্তির চিত্ত শোধনের কৃত্যযুক্ত হয়। বিরতিসমূহ অতিক্রমণীয় বস্তু (দুশ্চরিত্রের বিষয়) অথবা নির্বাণকে অবলম্বন করে প্রবৃত্ত হয়। কিন্তু মহদ্গত ধ্যানসমূহ প্রজ্ঞপ্তি অথবা মহদ্গত ধর্মকে অবলম্বন করে প্রবৃত্ত হয়—এইরূপ জ্ঞাতব্য।

125. Kiccārammaṇavi [Pg.118] ruddhattāyeva viratiappamaññāyo ekasmiṃ citte dve nalabbhantīti vuttaṃ. Appamaññā viratiyo panettha.La. Yojetabbāti. Viratiyo ekantena dussilyappahāna kiccattā tappahāna kiccarahitesu lokiyābyākatesu nalabbhantīti vuttaṃ virativajjitāti. Pañcasikkhāpadā kusalāyevāti hi pāḷiyaṃ vuttaṃ. Idañca lokiyasikkhāpadāni sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Appamaññānaṃ sattapaññattārammaṇattā mahāvipākānañca ekanta parittārammaṇattā tāsaṃ tesu sambhavo natthīti vuttaṃ appamaññā virativajjitāti. Nanu kāmakusalaṃ sattapaññattādi ārammaṇaṃpi hotīti tabbipākenapi tena sadisā rammaṇena bhavitabbanti. Na. Vikapparahitattā. Paññattiyo hi avijjamānattā mahaggatānuttaradhammāca saṇhasukhumadhammattā tathā tathā vikappetvāvā paṭivijjhitvāvā gaṇhantānaṃ kusalādīnaṃ eva ārammaṇabhūtā honti. Kāmavipākāni pana sayaṃ atidubbalatāya ārammaṇaṃ vikappetvā vigahetuṃ nasakkonti, kuto paṭivijjhitvā gahetuṃ. Tasmā tāni paññattiyovā mahaggatānuttaradhammevā ālambituṃ na sakkontīti daṭṭhabbaṃ. Mahaggatavipākāni pana vikapparahitānipi appanāpattakammavise sanibbattattā bhāvanābalanimmitāni paññattivisesāni ālambituṃ sakkontīti.

১২৫. কৃত্য ও আলম্বনের বিরোধের কারণেই একটি চিত্তে বিরতি ও অপ্রমাণ্য—এই দুই প্রকারের চৈতসিক একসাথে প্রাপ্ত হওয়া যায় না, তাই 'অপ্রমাণ্য ও বিরতিসমূহ এখানে... যোজনা করতে হবে' বলা হয়েছে। বিরতিসমূহ একান্তভাবে দুঃশীলতা (দুশ্চরিত্র) প্রহাণ করার কৃত্যযুক্ত হওয়ায়, সেই প্রহাণ-কৃত্যহীন লৌকিক অব্যাকৃত চিত্তসমূহে প্রাপ্ত হওয়া যায় না, তাই 'বিরতি-বর্জিত' বলা হয়েছে। কারণ পালিতে বলা হয়েছে—'পাঁচটি শিক্ষাপদ কুশলই'। এবং এটি লৌকিক শিক্ষাপদসমূহকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে বলে গণ্য করতে হবে। অপ্রমাণ্যসমূহের সত্ত্বপ্রজ্ঞপ্তি আলম্বনযুক্ত হওয়ার কারণে এবং মহাবিপাক চিত্তসমূহের একান্তভাবে পরিত্ত (কামাবচর) আলম্বনযুক্ত হওয়ার কারণে, মহাবিপাক চিত্তসমূহে অপ্রমাণ্যসমূহের উৎপত্তি অসম্ভব, তাই 'অপ্রমাণ্য ও বিরতি-বর্জিত' বলা হয়েছে। প্রশ্ন হতে পারে: কামাবচর কুশল চিত্তও তো সত্ত্বপ্রজ্ঞপ্তি আদি আলম্বনযুক্ত হয়, তাহলে তার বিপাক চিত্তও কি তার সদৃশ আলম্বনযুক্ত হওয়া উচিত নয়? উত্তর: না, কারণ বিপাক চিত্তসমূহ বিকল্পহীন (কল্পনা বা বিচারহীন)। প্রজ্ঞপ্তিসমূহ অবিদ্যমান (পরমার্থত অবাস্তব) হওয়ার কারণে এবং মহদ্গত ও লোকোত্তর ধর্মসমূহ সূক্ষ্ম ও গম্ভীর হওয়ার কারণে, সেই সেই প্রকারে বিকল্প (কল্পনা) করে অথবা প্রতিবেধ (ভেদ) করে গ্রহণকারী কুশলাদি চিত্তেরই কেবল আলম্বন হয়ে থাকে। কিন্তু কামাবচর বিপাক চিত্তসমূহ নিজে অত্যন্ত দুর্বল হওয়ার কারণে আলম্বনকে বিকল্প করেও গ্রহণ করতে পারে না, প্রতিবেধ করে গ্রহণ করা তো দূরের কথা। অতএব, তারা প্রজ্ঞপ্তি অথবা মহদ্গত ও লোকোত্তর ধর্মকে আলম্বন করতে পারে না—এইরূপ জ্ঞাতব্য। কিন্তু মহদ্গত বিপাক চিত্তসমূহ বিকল্পহীন হওয়া সত্ত্বেও, অর্পণা-প্রাপ্ত কর্মবিশেষের দ্বারা উৎপন্ন হওয়ার কারণে, ভাবনা-বলের দ্বারা নির্মিত প্রজ্ঞপ্তিবিশেষকে আলম্বন করতে সক্ষম হয়।

[82] Vibhāvaniyaṃ pana

[৮২] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

Kāmataṇhādhinakammajanitattā kāmavipākāni kāmataṇhāya ārammaṇabhūte kāmadhammeeva ālambituṃ labhantīti adhippāyena ‘‘kāmataṇhādhinassa phalabhūtattā’’ti vatvā dāsiputtopamāya tadatthaṃ vibhāveti. Taṃ vicāretabbaṃ.

কামতৃষ্ণার অধীন কর্মের দ্বারা উৎপন্ন হওয়ার কারণে কামাবচর বিপাক চিত্তসমূহ কামতৃষ্ণার আলম্বনস্বরূপ কামধর্মসমূহকেই কেবল আলম্বন করতে পারে—এইরূপ অভিপ্রায়ে 'কামতৃষ্ণার অধীনের ফলস্বরূপ হওয়ার কারণে' বলে দাসীপুত্রের উপমা দিয়ে সেই অর্থ স্পষ্ট করেছেন। তা বিচার্য (সংশোধনযোগ্য)।

Evañhi sati mahaggatavipākānipi rūpārūpataṇhādhina kammajanitāni eva hontīti tānipi rūpārūpataṇhānaṃ ārammaṇabhūte mahaggata dhammeeva ālambeyyunti. Apica, kāmataṇhāpi kāmadhammeeva ārammaṇaṃ karoti. Na paññattidhammeti natthi. Naca itthipurisādi hattha pādādi paññattīsu assādavasena pavattā taṇhā kāmataṇhā nāma [Pg.119] nahotīti atthi. Subheti kusale. Maneti niddhāraṇe bhummaṃ. Subhe kriye pāketi niddhāraṇīyaṃ daṭṭhabbaṃ. Sahetu. La. Mane dvādasadhāva saṅgahotivā yojetabbaṃ. Navijjantetthāti vajjitānaṃ saṅgaho. Etthāti sobhaṇacittesu. Dvayanti viratiappamaññādukaṃ. Anuttareti visesakānaṃ saṅgaho. Jhāna dhammāti vitakkādayo. Majjhime mahaggate appamaññāca jhānadhammā ca. Parittesu kāmasobhaṇesu appamaññāca virati ñāṇapīti yoca visesakā, saṅgahanaya bhedakārakāti attho.

কারণ এইরূপ হলে মহদ্গত বিপাক চিত্তসমূহও রূপ ও অরূপ তৃষ্ণার অধীন কর্মের দ্বারা উৎপন্ন হওয়ায়, তারাও রূপ ও অরূপ তৃষ্ণার আলম্বনস্বরূপ মহদ্গত ধর্মসমূহকেই কেবল আলম্বন করত। তাছাড়া, কামতৃষ্ণাও কেবল কামধর্মকেই আলম্বন করে, প্রজ্ঞপ্তি ধর্মকে নয়—এমনটি নয়। এবং স্ত্রী-পুরুষ, হস্ত-পদ আদি প্রজ্ঞপ্তিসমূহে আস্বাদন বশে প্রবৃত্ত তৃষ্ণা যে কামতৃষ্ণা নয়—এমনটিও নয়। 'সুভে' বলতে কুশল চিত্তে। 'মনে' বলতে নির্ধারণ অর্থে সপ্তমী বিভক্তি। 'সুভে ক্রিয়ে পাকে' (শোভন কুশল, ক্রিয়া ও বিপাকে) এটি নির্ধারণীয় হিসেবে গণ্য করতে হবে। 'সহতু... মনে দ্বাদশধাব সঙ্গহোতিবা' (সহেতু... মনে বারো প্রকারে সংগ্রহ) এইভাবেও যোজনীয়। 'নবিজ্জন্তেত্থা' বলতে বর্জিত ধর্মসমূহের সংগ্রহ। 'এত্থা' বলতে শোভন চিত্তসমূহে। 'দ্বয়ং' বলতে বিরতি ও অপ্রমাণ্য যুগল। 'অনুক্তরে' বলতে বিশেষক ধর্মসমূহের সংগ্রহ। 'ধ্যানধর্ম' বলতে বিতর্ক আদি। মধ্যম অর্থাৎ মহদ্গত চিত্তে অপ্রমাণ্যসমূহ এবং ধ্যানধর্মসমূহ; এবং পরিত্ত অর্থাৎ কামাবচর শোভন চিত্তসমূহে অপ্রমাণ্যসমূহ এবং বিরতি, জ্ঞান ও প্রীতিসমূহ বিশেষক অর্থাৎ সংগ্রহনয়ের ভেদকারী—এটিই অর্থ।

126. Sattarasadhammā lobhadiṭṭhīhi saddhiṃ ekūnavīsati hutvā saṅgahaṃ gacchantīti yojanā. Pītivajjitā aññasamānā dvādasa cetasikā akusalasādhāraṇā cattārocāti soḷasadhammā lobhadiṭṭhīhi saha aṭṭhārasa hutvā saṅgahaṃ gacchantīti yojanā. Issāmacchariya kukkuccāni kiccato ārammaṇato ca bhinnāni hontīti vuttaṃ issā.La. Yojetabbānīti. Sabbesupi akusalacittuppādesu sampayuttadhammā dhammato asadisāeva honti. Gaṇanato pana ekacce ekaccehi sadisā eva hontīti vuttaṃ dvādasa.La. Saṅgahitābhavantīti. Etthaca pañcasu asaṅkhārikesu pathamadutīyesu ekūnavīsati. Tatīyacatutthesu aṭṭhārasa. Pañcame vīsati. Pañcasu sasaṅkhārikesu pathamadutīyesu ekavīsati. Tatīyacatutthesu vīsati. Pañcame dvāvīsati. Momūhadvaye pannarasāti evaṃ akusalesu satta saṅgahā bhavanti. Tenāha ekūnavīsātiādiṃ. Sādhāraṇāti sabbā kusalasādhāraṇā. Samānāti aññasamānā. Apareti chandapītiadhimokkhe thapetvā ekacce.

১২৬. সতেরোটি ধর্ম লোভ ও দৃষ্টির সাথে উনিশটি হয়ে সংগ্রহে অন্তর্ভুক্ত হয়—এটিই যোজনা। প্রীতি-বর্জিত অন্যসমান বারোটি চৈতসিক এবং অকুশল-সাধারণ চারটি চৈতসিক—এই ষোলোটি ধর্ম লোভ ও দৃষ্টির সাথে আঠারোটি হয়ে সংগ্রহে অন্তর্ভুক্ত হয়—এটিই যোজনা। ঈর্ষা, মাৎসর্য ও কৌকৃত্য কৃত্য ও আলম্বন ভেদে ভিন্ন ভিন্ন হয়, তাই 'ঈর্ষা... যোজনা করতে হবে' বলা হয়েছে। সমস্ত অকুশল চিত্তোৎপাদেই সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহ স্বভাবত অসদৃশই (ভিন্ন) হয়ে থাকে। কিন্তু গণনার দিক থেকে কিছু চৈতসিক সমষ্টি অন্য কিছু চৈতসিক সমষ্টির সদৃশই হয়ে থাকে, তাই 'দ্বাদশ... সংগৃহীত হয়' বলা হয়েছে। এবং এখানে পাঁচটি অসংখ্যারিক চিত্তের মধ্যে প্রথম ও দ্বিতীয় চিত্তে উনিশটি; তৃতীয় ও চতুর্থ চিত্তে আঠারোটি; পঞ্চম চিত্তে বিশটি। পাঁচটি সসংখ্যারিক চিত্তের মধ্যে প্রথম ও দ্বিতীয় চিত্তে একুশটি; তৃতীয় ও চতুর্থ চিত্তে বিশটি; পঞ্চম চিত্তে বাইশটি। মোহমূল চিত্তদ্বয়ে পনেরোটি—এইভাবে অকুশল চিত্তসমূহে সাত প্রকারের সংগ্রহ হয়ে থাকে। এইজন্যই 'একূণবীসতি' (উনিশ) ইত্যাদি বলেছেন। 'সাধারণ' বলতে সর্ব-অকুশল-সাধারণ চৈতসিকসমূহ। 'সমান' বলতে অন্যসমান চৈতসিকসমূহ। 'অপরে' বলতে ছন্দ, প্রীতি ও অধিমোক্ষ বাদ দিয়ে অবশিষ্ট কিছু চৈতসিক।

127. Hasanacitteti hasituppādacitte. Voṭṭhabbaneti manodvārāvajjane. Sukhasantīraṇeti somanassa santīraṇe. Mano dhātuttikā hetuka paṭisandhi yugaḷeti pañcadvārāvajjana sampaṭicchanadvayasaṅkhāte manodhātuttikeceva upekkhā santīraṇa dvayasaṅkhāte ahetuka paṭisandhiyugaḷeca. Sabbattha sabbesu ahetukesu [Pg.120] satta, tato sesā pakiṇṇakā pana yathārahaṃ yujjanti, iti tettiṃsa vidhasaṅgaho mayā vuttoti yojanā.

১২৭. ‘হসনচিত্তে’ বলতে হসিতোৎপাদ চিত্তে। ‘বোঠব্বনে’ বলতে মনোদ্বারা বর্জন চিত্তে। ‘সুখসন্তীরণে’ বলতে সোমনস্য সন্তীরণ চিত্তে। ‘মনোধাতুত্রিক ও অহেতুক প্রতিসন্ধি যুগলে’ বলতে পঞ্চদ্বারা বর্জন ও সম্প্রতীচ্ছন দ্বয় নামক মনোধাতুত্রিকে এবং উপেক্ষা সন্তীরণ দ্বয় নামক অহেতুক প্রতিসন্ধি যুগলে। সমস্ত অহেতুক চিত্তেই সাতটি (সর্বচিত্তসাধারণ চৈতসিক) থাকে, অবশিষ্ট প্রাকীর্ণক চৈতসিকসমূহ যথোপযুক্তভাবে যুক্ত হয়; এইভাবে তেত্রিশ প্রকারের সংগ্রহ আমার দ্বারা বলা হয়েছে—এটিই যোজনা।

128. Idāni ayaṃ cetasikaniddesoti katvā cittassa viya ekassapi cetasikassa bhūmijāti sampayogādi bhedena vibhāgo kathetabboti taṃ dassetuṃ antimagāthamāha. Itthaṃ iminā yathāvuttappakārena cittāviyuttānaṃ cetasikānaṃ soḷasavidhaṃ sampayogañca tettiṃsavidhaṃ saṅgahañca ñatvā tesaṃ yathā yogaṃ cittena samaṃ bhedaṃ uddiseti yojanā. Phasso tāva ekūnanavutiyā ekavīsasatesuvā cittesu yuttattā ekūnanavuti ekavīsasatavidhevāti evaṃ dvipaññāsacetasike visuṃ visuṃ uddharitvā yathāyogaṃ bhūmijātisampayogādibhedehi tesaṃ vibhāgaṃ katheyyāti attho.

১২৮. এখন এটি চৈতসিক নির্দেশ হওয়ায়, চিত্তের ন্যায় একটি চৈতসিকেরও ভূমি, জাতি, সম্প্রয়োগ আদি ভেদে বিভাগ বলা উচিত—তা দেখানোর জন্য শেষ গাথাটি বলেছেন। 'ইত্থং' অর্থাৎ এই পূর্বোক্ত প্রকারে চিত্তের সাথে সর্বদা যুক্ত চৈতসিকসমূহের ষোলো প্রকারের সম্প্রয়োগনয় এবং তেত্রিশ প্রকারের সংগ্রহনয় জেনে, তাদের যথোপযুক্তভাবে চিত্তের সাথে সমান ভেদ প্রদর্শন করবে—এটিই যোজনা। যেমন—স্পর্শ চৈতসিক উননব্বই বা একশত একুশটি চিত্তে যুক্ত হওয়ার কারণে উননব্বই বা একশত একুশ প্রকারের হয়; এইভাবে বাহান্নটি চৈতসিককে পৃথক পৃথকভাবে গ্রহণ করে যথোপযুক্তভাবে ভূমি, জাতি, সম্প্রয়োগ আদি ভেদে তাদের বিভাগ বলা উচিত—এটিই অর্থ।

Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa

এই হলো পরমার্থদীপনী নামক অভিধম্মত্থসঙ্গহের [টীকা] সমাপ্ত।

Catutthavaṇṇanāya cetasika saṅgahassa

চৈতসিক-সংগ্রহের চতুর্থ ব্যাখ্যায়।

Paramatthadīpanā niṭṭhitā.

পরমার্থদীপনী সমাপ্ত হলো।

Pakiṇṇaka saṅgaha paramatthadīpanī

প্রকির্ণক-সংগ্রহ পরমার্থদীপনী।

129. Evaṃ [Pg.121] visuṃ visuṃ cittacetasikānaṃ niddesaṃ dassetvā idāni puna ubhinnaṃ niddesaṃ dassento sampayuttāyathāyogantiādimāha. Yathāyogaṃ sampayuttā sabhāvato tepaññāsa cittacetasikā ye dhammā mayā visuṃ visuṃ niddiṭṭhā. Idāni yathā rahaṃ tesaṃ ubhinnaṃ saṅgahonāma niyyateti yojanā. Tattha attano attano bhāvo sabhāvo. Dhammānaṃ āvenikalakkhaṇanti vuttaṃ hoti. Cittaṃ tāva bhūmijātisampayogādibhedena ekūna navutividhaṃpi attano ārammaṇa vijānanasaṅkhātena āvenikalakkhaṇena ekameva hoti. Phassopi bhūmijātisampayo gādibhedena ekūnanavutividhopi phusanalakkhaṇena ekova hoti tathā vedanāsaññādayoti evaṃ sabhāvato tepaññāsa eva hontīti. Vedanāhetuto kiccadvārālambaṇavatthuto pavatto saṅgahoti sambandho. Tattha vedanāhetutoti vedanābheda hetubhedato. Evaṃ kiccadvārālambaṇa vatthutoti etthapi. Cittuppādavasenevāti cittavaseneva niyyateti sambandho. Evasaddena cetasike nivatteti. Ettāvatā channaṃ pakiṇṇakasaṅgahānaṃ vacanattho idheva tāva therena dassito hoti vedanābhedena cittacetasikānaṃ saṅgaho vedanāsaṅgaho, hetubhedena cittacetasikānaṃ saṅgaho hetusaṅgahotiādinā.

১২৯. এইভাবে পৃথক পৃথকভাবে চিত্ত ও চৈতসিকসমূহের বিস্তৃত নির্দেশ প্রদর্শন করে, এখন পুনরায় উভয়েরই নির্দেশ প্রদর্শন করতে ইচ্ছুক হয়ে 'সম্পযুক্তা যথাযোগং' ইত্যাদি বাক্য বলেছেন। যোগ্যতা অনুসারে সম্পযুক্ত স্বভাবত তিপ্পান্নটি চিত্ত ও চৈতসিক নামক যে ধর্মসমূহ আমার দ্বারা পৃথক পৃথকভাবে নির্দেশিত হয়েছে, এখন যথোপযুক্তভাবে সেই উভয়ের সংগ্রহ নামক বিষয়টি উপস্থাপন করা হচ্ছে— এই হলো যোজনা। সেখানে নিজের নিজের স্বভাবই হলো স্বভাব। ধর্মসমূহের অসাধারণ লক্ষণকেই স্বভাব বলা হয়েছে। প্রথমত চিত্ত ভূমি, জাতি, সম্প্রয়োগ ইত্যাদির ভেদে ঊননব্বই প্রকার হলেও নিজের আলম্বন বিজ্ঞান নামক অসাধারণ লক্ষণের দ্বারা একটিই হয়ে থাকে। স্পর্শও ভূমি, জাতি, সম্প্রয়োগ ইত্যাদির ভেদে ঊননব্বই প্রকার হলেও স্পর্শন লক্ষণের দ্বারা একটিই হয়ে থাকে; সেইরূপ বেদনা, সংজ্ঞা ইত্যাদিও। এইভাবে স্বভাবত তিপ্পান্নটিই হয়ে থাকে। বেদনা ও হেতু অনুসারে এবং কৃত্য, দ্বার, আলম্বন ও বস্তু অনুসারে প্রবৃত্ত সংগ্রহ— এইভাবে সম্বন্ধ করা উচিত। সেখানে 'বেদনা ও হেতু অনুসারে' বলতে বেদনার ভেদ ও হেতুর ভেদ অনুসারে। 'কৃত্য, দ্বার, আলম্বন ও বস্তু অনুসারে'— এই পাঠেও এইরূপই। 'চিত্তোৎপাদের বশেই' বলতে চিত্তের বশেই উপস্থাপিত হচ্ছে— এইভাবে সম্বন্ধ করা উচিত। 'এব' শব্দের দ্বারা চৈতসিক ধর্মসমূহকে বাদ দেওয়া হয়েছে। এতদ্বারা ছয় প্রকার প্রকির্ণক সংগ্রহের বচনার্থ এখানেই স্থবির অনিরুদ্ধ কর্তৃক প্রদর্শিত হয়েছে; যেমন— বেদনার ভেদ অনুসারে চিত্ত ও চৈতসিকের সংগ্রহ হলো বেদনা-সংগ্রহ, হেতুর ভেদ অনুসারে চিত্ত ও চৈতসিকের সংগ্রহ হলো হেতু-সংগ্রহ ইত্যাদি।

[83] Vibhāvaniyaṃ pana

[৮৩] বিভাবনীতে কিন্তু—

Cittuppādasaddena cetasikadhammepi gahetvā aññaṃ nivatte tabbaṃ apassanto ‘‘na katthaci taṃvirahenā’’ti vadati. Taṃ nayujjatiyeva.

'চিত্তোৎপাদ' শব্দের দ্বারা চৈতসিক ধর্মসমূহকেও গ্রহণ করে, বর্জনীয় অন্য কিছু না দেখে তিনি বলেন— 'কোথাও তা ছাড়া নয়' (ন কত্থচি তংবিরহেন)। তা মোটেও যুক্তিযুক্ত নয়।

Na hi idha ettakā cetasikā sukhasahagatā, ettakā dukkha sahagatātiādinā ekopi saṅgaho cetasikehi nīto nāma [Pg.122] atthi. Sukhasahagataṃ kusalavipākaṃ kāyaviññāṇamekamevātiādinā pana cittenaeva nīhoti. Citte pana siddhe ceta sikāpi siddhāevāti katvā cittuppādavasenevāti idaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ.

কারণ, এখানে 'এতগুলো চৈতসিক সুখসহগত, এতগুলো চৈতসিক দুঃখসহগত' ইত্যাদি রূপে চৈতসিকের মাধ্যমে একটি সংগ্রহও উপস্থাপিত হয়নি। বরং 'সুখসহগত কুশল-বিপাক কায়বিজ্ঞান একটিই' ইত্যাদি রূপে চিত্তের মাধ্যমেই তা উপস্থাপিত হয়েছে। কিন্তু চিত্ত সিদ্ধ হলে চৈতসিকও সিদ্ধ হয়— এই কারণে 'চিত্তোৎপাদের বশেই' (চিত্তুপ্পাদবসেনেব) এই কথাটি বলা হয়েছে বলে জানতে হবে।

130. Tatthāti tesu chasu saṅgahesu. Vedanābhedena taṃsampayuttānaṃ cittacetasikānaṃ saṅgaho vedanāsaṅgaho.

১৩০. 'সেখানে' বলতে সেই ছয়টি সংগ্রহের মধ্যে। বেদনার ভেদ অনুসারে তার সাথে সম্পযুক্ত চিত্ত ও চৈতসিকসমূহের সংগ্রহই হলো বেদনা-সংগ্রহ।

[84] Vibhāvaniyaṃ pana

[৮৪] বিভাবনীতে কিন্তু—

‘‘Sukhādivedanānaṃ taṃsahagatacittuppādānañca vibhāgavasena saṅgaho vedanāsaṅgaho’’ti vuttaṃ. Tattha casaddena vedanāsaṅgahoca vedanāsahagata cittuppāda saṅgahocāti imasmiṃ atthe vedanāsaṅgahoti ekasesaniddeso hotīti dasseti. Taṃ na sundaraṃ.

'সুখাদি বেদনা এবং তৎসহগত চিত্তোৎপাদসমূহের বিভাগের বশে যে সংগ্রহ, তা-ই বেদনা-সংগ্রহ।' সেখানে 'চ' (এবং) শব্দের দ্বারা বেদনা-সংগ্রহ এবং বেদনাসহগত চিত্তোৎপাদ-সংগ্রহ— এই অর্থে 'বেদনা-সংগ্রহ' পদটি একশেষ নির্দেশ (সংক্ষিপ্ত রূপ) হিসেবে প্রদর্শিত হয়েছে। তা শোভন নয়।

Idha hi vedanābhedo imassa saṅgahassa nissayadhammapariggahatthaṃeva vutto. Na vedanānaṃca visuṃ saṅgahadassanatthanti. Tatthatividhā vedanāti kasmā vuttaṃ. Nanu saṃyuttake dvepi tissopi pañcapi chapi aṭṭhārasapi chattiṃsapi aṭṭhasataṃpi vedanā vuttāti. Saccaṃ. Anubhavanalakkhaṇena pana vedanā tividhāeva hoti. Ye hi keci yaṃkiñci ārammaṇaṃ anubhavanti. Te taṃ sātatovā anubhavanti asātatovā majjhattatovā. Tato añño pakāro natthīti. Aññe pana pabhedā tena tena pariyāyena vuttā. Tattha hi dve kāyikacetasikavasena vuttā. Yathāha-katamāca bhikkhave dve vedanā kāyikāca cetasikācāti. Sukhadukkha vasenavā upekkhaṃ sukhe saṅgahetvā. Yathāha-dve vedanā vuttā bhagavatā sukhāvedanā dukkhāvedanā. Yāyaṃ bhante adukkha masukhā vedanā. Santasmiṃ esāpaṇīte sukhe vuttā bhagavatāti.

এখানে বেদনার ভেদ এই সংগ্রহের আশ্রয়ভূত ধর্মকে গ্রহণ করার জন্যই বলা হয়েছে, বেদনা সমূহের পৃথকভাবে সংগ্রহ প্রদর্শনের উদ্দেশ্যে বলা হয়নি— এরূপ জানতে হবে। সেখানে 'ত্রিবিধ বেদনা' কেন বলা হয়েছে? সংযুক্ত নিকায়ে কি দুই প্রকার, তিন প্রকার, পাঁচ প্রকার, ছয় প্রকার, আঠারো প্রকার, ছত্রিশ প্রকার এবং একশত আট প্রকার বেদনাও বলা হয়নি? সত্য। কিন্তু অনুভবন লক্ষণের দ্বারা বেদনা তিন প্রকারই হয়ে থাকে। আসলেই, যে কোনো প্রাণী যে কোনো আলম্বন অনুভব করুক না কেন, তারা তা সুখকর রূপে, দুঃখকর রূপে অথবা উদাসীন (মধ্যস্থ) রূপে অনুভব করে। তা থেকে ভিন্ন অন্য কোনো প্রকার নেই— এরূপ জানতে হবে। অন্যান্য ভেদসমূহ কিন্তু সেই সেই দৃষ্টিকোণ (পর্যায়) থেকে বলা হয়েছে। সেখানে কায়িক ও চৈতসিকের বশে দুই প্রকার বেদনা বলা হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে— 'হে ভিক্ষুগণ, কায়িক ও চৈতসিক— এই দুই প্রকার বেদনা কী কী?' অথবা উপেক্ষাকে সুখের মধ্যে অন্তর্ভুক্ত করে সুখ ও দুঃখের বশে দুই প্রকার বেদনা বলা হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে— 'ভগবান কর্তৃক দুই প্রকার বেদনা উক্ত হয়েছে— সুখ বেদনা ও দুঃখ বেদনা। ভন্তে, যে এই অদুঃখ-অসুখ বেদনা রয়েছে, তা শান্ত ও প্রণীত সুখের মধ্যেই ভগবান কর্তৃক উক্ত হয়েছে।'

Vibhāvaniyaṃ pana

বিভাবনীতে কিন্তু—

Anavajjapakkhikaṃ upekkhaṃ sukhe sāvajjapakkhikañca dukkhe saṅgahetvā dve vuttāti vuttaṃ. Taṃ pāḷiyaṃ anāgataṃpi yujjatiyeva.

অনিন্দ্য (দোষহীন) পক্ষের উপেক্ষাকে সুখের মধ্যে এবং সানিন্দ্য (দোষযুক্ত) পক্ষের উপেক্ষাকে দুঃখের মধ্যে অন্তর্ভুক্ত করে দুই প্রকার বেদনা বলা হয়েছে— বিভাবনীতে এরূপ বলা হয়েছে। তা পালিতে না আসলেও যুক্তিযুক্তই বটে।

Indriyabhedavasena [Pg.123] pañca. Phassabhedavasena cha. Upavicārabheda vasena aṭṭhārasa. Cha gehassitāni cha nekkhammassitānīti evaṃ paccekaṃ dvādasannaṃ somanassa domanassaupekkhānaṃ vasena chattiṃsa. Tāyeva kālattayavasena aṭṭhasataṃ vedanā vuttāti. Yañca katthaci sutte yaṃkiñci vedayitaṃ sabbaṃ taṃ dukkhasminti vuttaṃ. Taṃ saṅkhāradukkhatāvasena vuttanti. Heṭṭhā pana cittaniddese cittāni indriyabhedavasena niddiṭṭhānīti katvā idhapi indriyabhedavaseneva cittāni saṅgahetuṃ puna sukhaṃ.La. Pañcadhā hotīti vuttaṃ. Ettha ca yesu dhammesu ādhi paccavasena sukhadukkhāni indriyāni nāma honti. Tesaṃ kāyika mānasikavasena duvidhattā tānipi sukhindriyaṃ somanassindriyaṃ dukkhindriyaṃ domanassindriyanti dvidhā vuttāni. Upekkhāya pana ādhipaccaṭṭhānabhūtā dhammā mānasikāeva hontītisā upekkhindriyanti ekadhāva vuttāti. Apica, tepi pariyāyena duvidhā honti. Cakkhādipasādakāya nissitānaṃpi sabbhāvato. Vedanāpana ekarasattā ekadhāva vuttāti.

ইন্দ্রিয়ভেদের বশে পাঁচ প্রকার; স্পর্শভেদের বশে ছয় প্রকার; উপবিচারভেদের বশে আঠারো প্রকার; ছয় প্রকার গেহশ্রিত এবং ছয় প্রকার নৈষ্ক্রম্যশ্রিত— এইভাবে সৌমনস্য, দৌর্মনস্য ও উপেক্ষার প্রত্যেক বারোটি করে ভেদের বশে ছত্রিশ প্রকার; এবং সেই ছত্রিশ প্রকারকেই ত্রিকালের বশে একশত আট প্রকার বেদনা বলা হয়েছে— এরূপ জানতে হবে। আর কোনো কোনো সূত্রে যে বলা হয়েছে— 'যা কিছু অনুভূত হয়, তা সবই দুঃখের মধ্যে', তা সংস্কার-দুঃখতার বশে বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। পূর্বে চিত্ত-নির্দেশে চিত্তসমূহকে ইন্দ্রিয়ভেদের বশে নির্দেশ করা হয়েছে বলে এখানেও ইন্দ্রিয়ভেদের বশেই চিত্তসমূহকে সংগ্রহ করার জন্য পুনরায় 'সুখ... পাঁচ প্রকার হয়' বলা হয়েছে। আর এখানে যে ধর্মসমূহে আধিপত্যের বশে সুখ ও দুঃখসমূহ ইন্দ্রিয় নামে অভিহিত হয়, কায়িক ও মানসিকের বশে তাদের দ্বিবিধতার কারণে সেগুলোকে সুখিন্দ্রিয়, সৌমনস্যিন্দ্রিয়, দুঃখিন্দ্রিয় ও দৌর্মনস্যিন্দ্রিয় রূপে দুই প্রকারে বলা হয়েছে। কিন্তু উপেক্ষা বেদনার আধিপত্যের স্থানস্বরূপ ধর্মসমূহ কেবল মানসিকই হয়ে থাকে, তাই সেই উপেক্ষাকে উপেক্ষিন্দ্রিয় রূপে এক প্রকারেই বলা হয়েছে বলে দেখতে হবে। তাছাড়া, চক্ষু আদি প্রসাদ ও কায়কে আশ্রয় করে উৎপন্ন ধর্মসমূহেরও বিদ্যমানতার কারণে সেগুলোও পর্যায়ক্রমে দুই প্রকার হয়ে থাকে। তবুও বেদনা এক রস হওয়ার কারণে এক প্রকারেই বলা হয়েছে বলে জানতে হবে।

Vibhāvaniyaṃ pana

বিভাবনীতে কিন্তু—

‘‘Kāyika mānasika sātabhedato sukhadukkhāni dvidhā vuttānī’’ti vuttaṃ.

'কায়িক ও মানসিক অনুকূল-প্রতিকূল ভেদে সুখ ও দুঃখ দুই প্রকারে বলা হয়েছে'— বিভাবনীতে এরূপ বলা হয়েছে।

Tattha sabhāvato iṭṭhāniṭṭhaphoṭṭhabbā nubhavanalakkhaṇāni sukha dukkhāni. Sabhāvatovā parikappanatovā iṭṭhāniṭṭhamajjhattānubhavana lakkhaṇāni itarānīti. Sesānīti yathāvutta sukhadukkhato manassa domanassayuttehi sesāni bāttiṃsa kāmāvacaracittāni tevīsati pañcamajjhānikacittānicāti sabbāni pañcapaññāsacittāni. Ekatthāti ekasmiṃ citte. Itarā hi upekkhāvedanā.

সেখানে স্বভাবত ইষ্ট ও অনিষ্ট স্পৃষ্টব্য অনুভব করার লক্ষণযুক্ত হলো সুখ ও দুঃখ। অন্যান্যগুলো (সৌমনস্য, দৌর্মনস্য ও উপেক্ষা) স্বভাবতই হোক বা কল্পনার দ্বারাই হোক, ইষ্ট, অনিষ্ট ও মধ্যস্থ আলম্বন অনুভব করার লক্ষণযুক্ত— এরূপ দেখতে হবে। 'অবशिष्टগুলো' বলতে উক্ত সুখ, দুঃখ, সৌমনস্য ও দৌর্মনস্যযুক্ত চিত্তসমূহ থেকে অবশিষ্ট বত্রিশটি কামাবচর চিত্ত এবং তেইশটি পঞ্চম ধ্যানের চিত্ত— এইভাবে সর্বমোট পঞ্চান্নটি চিত্ত। 'একত্রে' বলতে একটি চিত্তে। অন্যটি হলো উপেক্ষা বেদনা।

131. Hetūnaṃ bhedena taṃsampayuttānaṃ cittacetasikāna saṅgaho hetusaṅgaho.

১৩১. হেতুর ভেদ অনুসারে তার সাথে সম্পযুক্ত চিত্ত ও চৈতসিকসমূহের সংগ্রহই হলো হেতু-সংগ্রহ।

[85] Vibhāvaniyaṃ pana

[৮৫] বিভাবনীতে কিন্তু—

‘‘Lobhādihetūnaṃ vibhāgavasena taṃsampayuttadhammavasenaca saṅgaho hetusaṅgaho’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

'লোভাদি হেতুর বিভাগের বশে এবং তৎসম্পযুক্ত ধর্মের বশে যে সংগ্রহ, তা-ই হেতু-সংগ্রহ'— বিভাবনীতে এরূপ বলা হয়েছে। তা শোভন নয়।

Kāraṇaṃ [Pg.124] vuttameva. Hetūnāma chabbidhā bhavantīti sambandho. Tattha hetukiccaṃnāma ārammaṇe sampayuttadhammānaṃ suppatiṭṭhitabhāva sādhanaṃ. Yathā hi rukkhassa mūlāni sayaṃ anto pathaviyaṃ vaddhitvā pathaviraseca āporaseca gahetvā rukkhaṃ yāva aggā abhiharanti. Vātevā mahoghevā āgate rukkhaṃ suṭṭhu ākaḍḍhitvā tiṭṭhanti, evaṃ rukkho vuddho viruḷho vipulo ciraṭṭhitikoca hoti. Evamevaṃ imepi dhammā sayaṃ ārammaṇesu thirapattā hutvā sampayuttadhamme tattha vuddhe viruḷhe vipule ciraṭṭhitikeca sādhentīti. Ahetukacittānipana jalatale amūlakasevā lāni viya ārammaṇe suṭṭhu patiṭṭhitāni na hontīti daṭṭhabbaṃ. Apare pana dhammānaṃ kusalādibhāvasādhanaṃ hetukiccanti vadanti. Evaṃsante yesaṃ sahajātahetu natthi. Tesaṃ akusalabhāvo abyākatabhāvoca nasampajjeyya. Yānica laddhahetupaccayāni rūpāni. Tesañca kusalādibhāvo āpajjeyyāti vatvā taṃvādaṃ paṭipakkhipanti. Yathā pana loke andhakāronāma kenaci paccaya visesena sādhetabbo na hoti. Yattha āloko natthi. Tattha so attano dhammatāya siddho hoti. Evamevaṃ dhammesu muyhanakriyābhūto mohandhakāropi attano dhammatāya eva akusalo bhavituṃ arahati. Tathā hi icchānāma atthi. Sāmuyhanakriyāya yuttā lagganabhāvaṃ patvā lobho akusalo nāma hoti. Saddhāya yuttā pana dhammacchandabhāvaṃ patvā kusalacchandonāma hoti. Tathā akkhantināma atthi. Sāpi muyhana kriyāya yuttā paṭighabhāvaṃ patvā doso akusalonāma hoti. Saddhāya yuttā pana uppannaṃ kāmavitakkaṃ nādhivāsetītiādinā nayena pāpadhamma pāpārammaṇa virodhabhāvaṃ patvā alobho kusalonāma hoti. Muyhanakriyā pana asukena yuttā akusalonāma. Asukena yuttā kusalonāmāti natthi. Ambilatthāya aññena saṃyogakiccarahito jātiambilaraso viya ekantaakusalajātikāeva hotīti. Yoca dhammo kusalo akusaloca na hoti. So abyākatoti ettakameva [Pg.125] dhammānaṃ abyākatabhāvasiddhiyā kāraṇaṃ. Tasmā ahetukacittānaṃ rūpanibbānānañca abyākatabhāvopi attano dhamma tāyaeva siddho. Tattha moho sesamūlānaṃpi mūlaṃ hoti. Rajjanadussanānipi hi muyhananisandānieva honti. Alobhādīnañca kusalabhāvo avijjānusayena saheva siddhoti. Tāni pana lobhādīni lobhasahagatādīnaṃ visesamūlāni honti. Rajjanādi nisandāni hi diṭṭhimānādīni. Arajjanādinisandāni ca saddhādīnīti. Yasmā pana hetuyonāma sampayuttesu padhānadhammā honti. Tasmā sahetukavipākakriyānaṃ abyākatabhāvo pana hetu mukhenapi vattuṃ yutto.

কারণ পূর্বেই বলা হয়েছে। 'হেতুসমূহ sechs প্রকার হয়ে থাকে'— এটিই সম্বন্ধ। সেখানে হেতু-কৃত্য বলতে আলম্বনে সম্পযুক্ত ধর্মসমূহের সুপ্রতিষ্ঠিত ভাব সাধন করা। যেমন বৃক্ষের মূলসমূহ নিজে মাটির অভ্যন্তরে বৃদ্ধি পেয়ে মাটির রস ও জলের রস গ্রহণ করে বৃক্ষকে অগ্রভাগ পর্যন্ত পুষ্টি বহন করে নিয়ে যায়; ঝড়-বাতাস বা জলের স্রোত আসলে বৃক্ষকে ভালোভাবে ধরে রেখে দাঁড়িয়ে থাকে; এইভাবে বৃক্ষটি বৃদ্ধি পায়, সমৃদ্ধ হয়, বিস্তৃত হয় এবং দীর্ঘকাল স্থায়ী হয়ে থাকে। ঠিক তেমনি এই ধর্মসমূহও নিজে আলম্বনসমূহে স্থিরতা প্রাপ্ত হয়ে সম্পযুক্ত ধর্মসমূহকে সেখানে বৃদ্ধি, সমৃদ্ধি, বিস্তার এবং দীর্ঘকাল স্থায়িত্ব প্রদান করে— এরূপ জানতে হবে। অহেতু চিত্তসমূহ কিন্তু জলের উপরিভাগে শিকড়হীন শ্যাওলার মতো আলম্বনে ভালোভাবে প্রতিষ্ঠিত হয় না— এরূপ দেখতে হবে। অন্যান্য আচার্যগণ কিন্তু ধর্মসমূহের কুশলাদি ভাব সাধন করাকে হেতু-কৃত্য বলে থাকেন। তা হলে যাদের সহজাত হেতু নেই, তাদের অকুশল ভাব এবং অব্যাকৃত ভাব সিদ্ধ হতো না। এবং যে হেতু-প্রত্যয় প্রাপ্ত রূপসমূহ রয়েছে, তাদেরও কুশলাদি ভাব আপতিত হতো— এরূপ বলে তারা সেই মতবাদকে প্রত্যাখ্যান করেন। কিন্তু জগতে অন্ধকার নামক বিষয়টি কোনো বিশেষ প্রত্যয়ের দ্বারা সাধন করতে হয় না। যেখানে আলো নেই, সেখানে সেই অন্ধকার নিজের স্বভাবের দ্বারাই সিদ্ধ হয়ে থাকে। ঠিক তেমনি ধর্মসমূহের মধ্যে মোহগ্রস্ততার ক্রিয়াস্বরূপ মোহরূপ অন্ধকারও নিজের স্বভাবের দ্বারাই অকুশল হতে যোগ্য। কারণ ইচ্ছা নামক একটি ধর্ম রয়েছে। তা মোহগ্রস্ততার ক্রিয়ার সাথে যুক্ত হলে আসক্তি ভাব প্রাপ্ত হয়ে লোভ নামক অকুশল হয়ে থাকে। শ্রদ্ধার সাথে যুক্ত হলে কিন্তু ধর্মচ্ছন্দের ভাব প্রাপ্ত হয়ে কুশল ছন্দ নামে অভিহিত হয়। সেইরূপ অক্ষান্তি (অসহিষ্ণুতা) নামক ধর্ম রয়েছে। তাও মোহগ্রস্ততার ক্রিয়ার সাথে যুক্ত হলে প্রতিঘ ভাব প্রাপ্ত হয়ে দ্বেষ নামক অকুশল হয়ে থাকে। শ্রদ্ধার সাথে যুক্ত হলে কিন্তু 'উৎপন্ন কামবিতর্ককে সহ্য করে না' ইত্যাদি নিয়মে পাপধর্ম ও পাপালম্বনের সাথে বিরোধ ভাব প্রাপ্ত হয়ে অলোভ নামক কুশল হয়ে থাকে। মোহগ্রস্ততার ক্রিয়া কিন্তু 'অমুকের সাথে যুক্ত হলে অকুশল, অমুকের সাথে যুক্ত হলে কুশল'— এরূপ নয়। অম্ল বা টক স্বাদের জন্য অন্য কোনো কিছুর সাথে সংযোগের কৃত্য ছাড়াই স্বভাবজাত অম্লরসের মতো তা একান্তই অকুশল জাতীয়ই হয়ে থাকে। এবং যে ধর্ম কুশলও নয় এবং অকুশলও নয়, সেই ধর্ম অব্যাকৃত। এতটুকুই ধর্মসমূহের অব্যাকৃত ভাব সিদ্ধ হওয়ার কারণ। তাই অহেতু চিত্তসমূহের এবং রূপ ও নির্বাণের অব্যাকৃত ভাবও নিজের স্বভাবের দ্বারাই সিদ্ধ। সেখানে মোহ অবশিষ্ট মূলসমূহেরও মূল হয়ে থাকে। কারণ আসক্তি ও দ্বেষও মোহগ্রস্ততারই ফল হয়ে থাকে। এবং অলোভ আদির কুশল ভাব অবিদ্যা-অনুশয়ের সাথেই সিদ্ধ— এরূপ দেখতে হবে। সেই লোভ আদি হেতুসমূহ কিন্তু লোভসহগত আদি চিত্তসমূহের বিশেষ মূল হয়ে থাকে। কারণ দৃষ্টি, মান ইত্যাদি আসক্তি আদির ফল হয়ে থাকে এবং শ্রদ্ধা আদি অনাসক্তি আদির ফল হয়ে থাকে— এরূপ দেখতে হবে। যেহেতু হেতুসমূহ সম্পযুক্ত ধর্মসমূহের মধ্যে প্রধান ধর্ম হয়ে থাকে, তাই সহৈতুক বিপাক ও ক্রিয়া চিত্তসমূহের অব্যাকৃত ভাব কিন্তু হেতুর মুখ দিয়েও বলা যুক্তিসঙ্গত।

[86] Ettāvatā yaṃ vuttaṃ vibhāvaniyaṃ

[৮৬] এতদ্বারা বিভাবনীতে যা বলা হয়েছে—

‘‘Apare pana kusalādīnaṃ kusalādibhāvasādhanaṃ hetu bhāvo’’ti vadanti. Evaṃ sati hetūnaṃ attano kusalā dibhāvasādhano añño hetu maggitabbo siyā. Atha sesasampayuttahetupaṭibaddho tesaṃ kusalādibhāvo, evampi momūha cittasampayuttassa hetuno akusala bhāvo appaṭibaddho siyā. Atha tassa sabhāvato akusalabhāvopi siyā. Evaṃsati sesahetūnampi sabhāvato kusalādibhāvoti tesaṃ viya sampayutta dhammānampi so hetupaṭibaddho nasiyā, yadica hetupaṭibaddho kusalādibhāvo. Tadā ahetukānaṃ abyākatabhāvo nasiyāti alamatinippīḷanenāti taṃ paṭikkhittaṃ hoti.

অন্যান্য আচার্যগণ অবশ্য বলেন যে, কুশলাদির কুশলাদিভাব সাধন করাই হলো হেতুভাব। যদি তা-ই হয়, তবে হেতুসমূহের নিজের কুশলাদিভাব সাধনের জন্য অন্য একটি হেতু অন্বেষণ করতে হবে। আর যদি অবশিষ্ট সম্প্রযুক্ত হেতুর ওপর তাদের কুশলাদিভাব নির্ভরশীল হয়, তবে মোহগ্রস্ত চিত্তের (মোমূহ চিত্ত) সম্প্রযুক্ত হেতুর অকুশলভাবও অনির্ভরশীল হয়ে পড়বে। আর যদি স্বভাবতই তার অকুশলভাব হয়, তবে অবশিষ্ট হেতুসমূহেরও স্বভাবতই কুশলাদিভাব হবে; ফলে তাদের মতো সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহেরও সেই ভাব হেতুর ওপর নির্ভরশীল হবে না। আর যদি কুশলাদিভাব হেতুর ওপর নির্ভরশীল হয়, তবে অহেতুক ধর্মসমূহের অব্যাকতভাব সিদ্ধ হবে না—এইরূপ অতি-পীড়নমূলক তর্কের দ্বারা তা প্রত্যাখ্যাত হয়েছে।

Yathāca laddhajjhānapaccayesu rūpārūpadhammesu jhānaṅgāni arūpadhammesueva upanijjhānaṭṭhaṃ pharanti, na rūpadhammesu. Te pana jhānadhamma samuṭṭhi tattāeva jhānapaccayuppannesu vuttā. Evameva hetuyopi arūpa dhammesueva kusalādibhāvaṃ pharanti. Na rūpadhammesu. Te pana hetu samuṭṭhitattāeva hetupaccayuppannesu vuttāti na tesaṃ rūpadhammānaṃ kusalādibhāvāpatti codetabbāti.

যেমন লব্ধ ধ্যানপ্রত্যয়যুক্ত রূপ ও অরূপ ধর্মসমূহের মধ্যে ধ্যানাঙ্গসমূহ কেবল অরূপ ধর্মসমূহের (নামধর্মের) ওপরই উপনিধ্যান অর্থ (তীব্র একাগ্রতা) বিস্তার করে, রূপ ধর্মের ওপর নয়। কিন্তু সেই রূপ ধর্মসমূহ ধ্যানধর্ম থেকে সমুত্থিত হওয়ার কারণেই ধ্যানপ্রত্যয় উৎপন্ন ধর্মে উক্ত হয়েছে। ঠিক তেমনই, হেতুসমূহও কেবল অরূপ ধর্মসমূহের মধ্যেই কুশলাদিভাব বিস্তার করে, রূপ ধর্মে নয়। কিন্তু সেই রূপ ধর্মসমূহ হেতু থেকে সমুত্থিত হওয়ার কারণেই হেতুপ্রত্যয় উৎপন্ন ধর্মে উক্ত হয়েছে। অতএব, সেই রূপ ধর্মসমূহের কুশলাদিভাব প্রাপ্তি নিয়ে কোনো আপত্তি করা উচিত নয়।

[87] Yañca vibhāvaniyaṃ

[৮৭] আর বিভাবনী টীকায় যা—

‘‘Kusalādibhāvo pana kusalākusalānaṃ yoniso ayoniso manasikārapaṭibaddho’’ti vuttaṃ. Taṃpi vicāre tabbaṃ.

'কুশলাদিভাব অবশ্য কুশল ও অকুশলসমূহের যোনিসো মনসিকার ও অযোনিসো মনসিকারের ওপর নির্ভরশীল'—এই যে কথাটি বলা হয়েছে, তাও বিচার্য।

Tathā hi sūriyāloke āgate divā balānaṃ haṃsādīnaṃ okāso hoti. Rattandhakāle āgate rattibalānaṃ ulūkādīnaṃ okāso hoti. Naca te ālokandhakārā tesaṃ vaṇṇādivisesaṃ sāmenti. Taṃ pana tesaṃ yoniyoeva sādhenti. Tattha āloko viya yonisomanasikāro daṭṭhabbo. Andhakāro viya itaro. Te sattā viya kusalākusalā. Vaṇṇādiviseso viya kusalādibhāvo. Yoniyo viya hetuyo daṭṭhabbāti. Abyākatānaṃ panāti sabbaṃ yo dhammo kusalo akusaloca na hoti. So abyākatoti vuttapakkhe patatiyevāti. Tatthāti hetusaṅgahe. Sahetukānaṃ pariggahasukhatthaṃ idha vajjetabbānipi ahetukāni pathamaṃ uddhaṭāni. Tenāha sesāni pana. La. Sahetukā nevāti. Tesaṃvā ahetukanāmaṃpi hetūnaṃ vaseneva visuṃ siddhanti tesaṃpi idha saṅgahaṇaṃ aviruddhaṃ hoti. Tenāha ahetu kāṭṭhārasekātiādi. Sabhāva bhedena chabbidhāpi hetuyo kusalā kusalā byākatajātibhedena navadhā hontīti vuttaṃ lobho dosocātiādi.

তথাপি, সূর্যলোক উদিত হলে দিনে বলবান হংস প্রভৃতির সুযোগ (অনুকূল অবস্থা) হয়। রাত্রির অন্ধকার নেমে এলে রাতে বলবান পেঁচা প্রভৃতির সুযোগ হয়। কিন্তু সেই আলো ও অন্ধকার তাদের বর্ণাদির বিশেষত্ব সম্পাদন করে না। বরং তাদের যোনিই (জন্মগত স্বভাব) তা সম্পাদন করে। সেখানে আলোকের মতো যোনিসো মনসিকারকে দেখতে হবে। অন্ধকারের মতো ইতরকে (অযোনিসো মনসিকারকে) দেখতে হবে। সেই প্রাণীদের মতো কুশল ও অকুশলকে দেখতে হবে। বর্ণবিশেষের মতো কুশলাদিভাবকে দেখতে হবে। যোনির মতো হেতুসমূহকে দেখতে হবে। 'অব্যাকৃতদের অবশ্য...' ইত্যাদি সমস্তই—যে ধর্ম কুশলও নয়, অকুশলও নয়, তা অব্যাকৃত—এই উক্ত পক্ষেই পতিত হয়, এভাবেই জানা উচিত। 'সেখানে' বলতে হেতুসংগ্রহে। সহেতুক ধর্মসমূহ সহজে গ্রহণ করার উদ্দেশ্যে, এখানে বর্জনীয় হলেও অহেতুক চিত্তসমূহকে প্রথমে পৃথক করা হয়েছে। সেইজন্য বলেছেন—'অবশিষ্টগুলো অবশ্য... সহেতুকই।' অথবা, তাদের 'অহেতুক' নামটিও হেতুর অভাবেই পৃথকভাবে সিদ্ধ হয় বলে এখানে তাদের সংগ্রহ করাও অবিরুদ্ধ। সেইজন্য বলেছেন—'অহেতুক আঠারোটি...' ইত্যাদি। স্বভাবভেদে ছয় প্রকার হেতুও কুশল, অকুশল ও অব্যাকৃত জাতিভেদে নয় প্রকার হয়—এইজন্য 'লোভ, দ্বেষ...' ইত্যাদি বলা হয়েছে।

132. Cuddasannaṃ kiccānaṃ bhedena taṃkiccavantānaṃ cittacetasikānaṃ saṅgaho kiccasaṅgaho.

১৩২. চৌদ্দ প্রকার কার্যের (কৃত্যের) ভেদে সেই কার্যবিশিষ্ট চিত্ত ও চৈতসিকসমূহের সংগ্রহই হলো কৃত্যসংগ্রহ।

[88] Vibhāvaniyaṃ pana

[৮৮] বিভাবনী টীকায় অবশ্য—

‘‘Paṭisandhādīnaṃ kiccānaṃ vibhāgavasena taṃkiccavantānañca paricchedavasena saṅgaho kiccasaṅgaho’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

'প্রতিসন্ধি আদি কার্যের বিভাগ অনুসারে এবং সেই কার্যবিশিষ্ট ধর্মসমূহের পরিচ্ছেদ অনুসারে যে সংগ্রহ, তা-ই কৃত্যসংগ্রহ'—এইরূপ যা বলা হয়েছে, তা সুন্দর নয়।

Yena ekakammena eko upapattibhavonibbattati. Tasmiṃ sarasenavā laddhavibādhanenavā parikkhīṇe so bhavo nirujjhati. Ekassa [Pg.127] kammassa okāso hoti. Tasmā tato nibbatta bhavato cutassa antarā khaṇamattaṃpi aṭṭhatvā laddhokāsena ekena kammena puna bhavantarādi paṭisandhāna vasena abhinibbatti paṭisandhikiccaṃ. Tathā nibbattassa upapattibhavasantānassa yāva taṃ kammaṃ nakhiyyati. Tāva aviccheda pavattipaccayaṅgabhāvena pavatti bhavaṅgakiccaṃ. Tassa hi tathā pavattiyā sati āyupabandhāca usmā pabandhāca pavattantiyevāti ete tayo dhammā imaṃ kāyaṃ abhijjamānaṃ rakkhantīti. Yathāha –

যে একটি কর্মের দ্বারা একটি উপপত্তিভব উৎপন্ন হয়, সেই কর্মটি স্বীয় স্বভাববশত অথবা প্রাপ্ত বাধার কারণে ক্ষয়প্রাপ্ত হলে সেই ভব নিরুদ্ধ হয় এবং অন্য একটি কর্মের সুযোগ ঘটে। অতএব, সেই উৎপন্ন ভব থেকে চ্যুত ব্যক্তির অন্তরালে ক্ষণমাত্রও অবস্থান না করে, সুযোগপ্রাপ্ত একটি কর্মের দ্বারা পুনরায় অন্য ভবের আদি সংযোগ করার মাধ্যমে যে উৎপত্তি, তা প্রতিসন্ধিকৃত্য। এভাবে উৎপন্ন উপপত্তিভব-সন্ততির যতক্ষণ পর্যন্ত সেই কর্ম ক্ষয় না হয়, ততক্ষণ পর্যন্ত অবিচ্ছিন্নভাবে প্রবৃত্তির প্রত্যয়াঙ্গরূপে যে প্রবৃত্তি (প্রবাহ), তা ভবঙ্গকৃত্য। কারণ, তার সেইভাবে প্রবৃত্তি থাকলে আয়ুঃপ্রবন্ধ (জীবিতেন্দ্রিয় প্রবাহ) এবং উষ্মাপ্রবন্ধ (কর্মজ তেজোধাতু প্রবাহ) প্রবৃত্ত হতেই থাকে; এই তিনটি ধর্ম এই শরীরকে বিনষ্ট না করে রক্ষা করে। যেমন বলা হয়েছে—

Āyu usmāca viññāṇaṃ, yadā kāyaṃ jahanti maṃ;

Apaviddho tadā seti, niratthaṃva kaliṅgaranti.

'আয়ু, উষ্মা এবং বিজ্ঞান যখন এই শরীরকে পরিত্যাগ করে, তখন তা পরিত্যক্ত হয়ে অকেজো কাঠের টুকরোর মতো পড়ে থাকে।'

Āvajjanaṃ cittasantānassa āvaṭṭanaṃ, taṃvā āvajjeti āvaṭṭeti, āvaṭṭativā taṃ ettha etenātivā āvajjanaṃ. Bhavaṅga vīthito okkamitvā ārammaṇantarābhimukhaṃ pavattatīti attho. Āvajjetivā ārammaṇantare ābhogaṃ karotīti āvajjanaṃ. Dassanādīni pākaṭāni. Voṭṭhabbananti visuṃ avacchinditvā thapanaṃ idaṃ nīlantivā pītakantivā subhantivāasubhantivā asaṅkaratothapanaṃ niyamananti vuttaṃ hoti. Javanantivā javotivā vegotivā atthato ekaṃ. Asaninipāto viya vegasahitassa ekekassa pittassa pavatti javanakiccaṃ.

চিত্তসন্ততির আবর্তন বা অভিমুখীকরণই হলো আবজ্জন (আবর্তন)। অথবা, যা চিত্তসন্ততিকে আবর্তিত বা ঘূর্ণিত করে, অথবা যাতে বা যার দ্বারা চিত্ত আবর্তিত হয়, তা-ই আবজ্জন। ভবঙ্গবীথি থেকে অপসৃত হয়ে অন্য আলম্বনের অভিমুখী হয়ে প্রবৃত্ত হওয়া—এই হলো এর অর্থ। অথবা, অন্য আলম্বনে আবর্তন করে বা মনোযোগ প্রদান করে বলে তা আবজ্জন। দর্শন আদি কৃত্যসমূহ স্পষ্ট। 'ব্যবস্থাপন' (বোঠব্বন) বলতে পৃথকভাবে অবচ্ছিন্ন করে স্থাপন করা; অর্থাৎ 'এটি নীল' অথবা 'এটি পীত', অথবা 'এটি শুভ' অথবা 'এটি অশুভ'—এভাবে অমিশ্রিতভাবে স্থাপন করা বা নির্ধারণ করাকে বোঝায়। 'জবন', 'জব' বা 'বেগ'—এগুলো অর্থের দিক থেকে এক। বজ্রপাতের মতো বেগসহকারে প্রতিটি চিত্তের প্রবৃত্তিই হলো জবনকৃত্য।

[89] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ

[৮৯] আর বিভাবনী টীকায় যা—

‘‘Ārammaṇe taṃtaṃkiccasādhanavasena anekakkhattuṃ ekakkhattuṃvā javamānassa viya pavatti javanakicca’’nti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

'আলম্বনে সেই সেই কৃত্য সাধনের উদ্দেশ্যে অনেকবার বা একবার জবনকারী চিত্তের মতো প্রবৃত্তিই জবনকৃত্য'—এইরূপ যা বলা হয়েছে, তা সুন্দর নয়।

Na hi javamānassa cittassa ekavāramattena nivattināma atthi. Maggātiññājavanānipi hi ekāvajjanaparikammacittato paṭṭhāya ekavegena pavattajavamānacittasantānapatitāni eva honti. Na pana tāni visuṃ siddhena javena javantīti.

কারণ, জবনকারী চিত্তের কেবল একবারের দ্বারা নিবৃত্তি (থেমে যাওয়া) বলে কিছু নেই। কেননা, মার্গজবন ও অভিজ্ঞা-জবনসমূহও একটি আবজ্জন ও পরিকর্ম চিত্ত থেকে শুরু করে এক বেগে প্রবৃত্ত জবনকারী চিত্তসন্ততির অন্তর্গতই হয়ে থাকে। কিন্তু সেগুলো পৃথকভাবে সিদ্ধ জবের দ্বারা জবন করে না—এরূপ দেখতে হবে।

[90] Tattha ca

[৯০] এবং সেখানে—

Javamānassa [Pg.128] viya pavattīti etena visuṃ visuṃ uppajjitvā niruddhā naṃ khaṇikadhammānaṃ sīghagamanasaṅkhāto javonāma visuṃ natthi. Bahukkhattuṃ pavattivasena pana sīghagacchantapurisa sadisattā eva javananti vuccatīti dassitaṃ hoti. Taṃpi na sundaraṃ.

'জবনকারীর মতো প্রবৃত্তি'—এই কথার দ্বারা পৃথক পৃথকভাবে উৎপন্ন ও নিরুদ্ধ ক্ষণিক ধর্মসমূহের দ্রুতগতি নামক কোনো পৃথক জবন নেই; বরং বহুবার প্রবৃত্ত হওয়ার কারণে দ্রুতগামী পুরুষের সদৃশ হওয়ার ফলেই একে 'জবন' বলা হয়—এরূপ দর্শানো হয়েছে। তাও সুন্দর নয়।

Asaninipāto viya vegasahitassa ekekassa cittassa pavattijavanakiccanti hi heṭṭhā vuttaṃ. Bhavaṅgacittañhi dīghaṃ addhānaṃ pūretvā pavattaṃpi nadisote vuyhamānaṃ sukkhapaṇṇaṃ viya vegarahitaṃ hoti. Javanacittaṃ pana ekamekaṃpi samānaṃ indena vissaṭṭha vajiraṃ viya vegasahitameva pavattatīti daṭṭhabbaṃ. Taṃ ārammaṇaṃ etassāti tadārammaṇaṃ. Yaṃ javanena gahitaṃ, tadevassa ārammaṇanti vuttaṃ hoti. Yaṃ javanena gahitārammaṇaṃ, tasseva gahitattā tadārammaṇaṃ nāmāti hi vuttaṃ. Tassavā javanassa ārammaṇaṃ assa ārammaṇanti tadārammaṇaṃ. Idha pana tadārammaṇabhāvo adhippeto. Nibbattamānabhavato vacanaṃ muccanaṃ parigaḷanaṃ cuti. Idāni tāni kiccāni aniyamato na pavattanti. Ṭhānaniyameneva pavattantīti dassetuṃ ṭhānabhedo vutto. Tiṭṭhati pavattati taṃtaṃ kiccavantaṃ cittaṃ etthāti ṭhānaṃ. Okāso. Taṃtaṃ antarākāloti vuttaṃ hoti. Kālopi hi kālavantānaṃ pavattivisayattā ṭhānanti vuccati. Paṭisandhiyā ṭhānaṃ paṭisandhiṭṭhānaṃ. Paṭisandhakālo paṭisandhikkhaṇoti vuttaṃ hoti. Evaṃ sesesupi.

কারণ, পূর্বে বলা হয়েছে যে, বজ্রপাতের মতো বেগসহকারে প্রতিটি চিত্তের প্রবৃত্তিই হলো জবনকৃত্য। কেননা, ভবঙ্গচিত্ত দীর্ঘকাল পূর্ণ করে প্রবৃত্ত হলেও নদীর স্রোতে ভেসে যাওয়া শুকনো পাতার মতো বেগহীন হয়। কিন্তু জবনচিত্ত একক হলেও ইন্দ্রের দ্বারা নিক্ষিপ্ত বজ্রের মতো বেগসহকারেই প্রবৃত্ত হয়—এরূপ দেখতে হবে। সেই আলম্বনই এর (চিত্তের) আলম্বন—এই অর্থে তদারম্বণ। জবন কর্তৃক যা গৃহীত হয়, তা-ই এর আলম্বন—এরূপ বলা হয়েছে। জবন কর্তৃক গৃহীত আলম্বনটিই গৃহীত হওয়ার কারণে তা 'তদারম্বণ' নামে অভিহিত—এরূপ বলা হয়েছে। অথবা, সেই জবনের আলম্বনই এর আলম্বন—এই অর্থে তদারম্বণ। এখানে অবশ্য তদারম্বণভাবই অভিপ্রেত। উৎপন্নমান ভব থেকে চ্যুত হওয়া, মুক্ত হওয়া বা স্খলিত হওয়া হলো চ্যুতি। এখন সেই কৃত্যসমূহ অনিয়মভাবে প্রবৃত্ত হয় না, বরং স্থাননিয়ম অনুসারেই প্রবৃত্ত হয়—তা দেখানোর জন্য স্থানভেদ বলা হয়েছে। সেই সেই কৃত্যবিশিষ্ট চিত্ত যেখানে অবস্থান করে বা প্রবৃত্ত হয়, তা-ই স্থান (ঠান)। অর্থাৎ অবকাশ বা সেই সেই অন্তরাল কাল। কারণ, কালও কালবিশিষ্ট ধর্মসমূহের প্রবৃত্তির আশ্রয় হওয়ার কারণে 'স্থান' বলে অভিহিত হয়। প্রতিসন্ধির স্থান হলো প্রতিসন্ধিস্থান; অর্থাৎ প্রতিসন্ধিকাল বা প্রতিসন্ধিক্ষণ। অবশিষ্ট স্থানসমূহের ক্ষেত্রেও একই রূপ।

[91] Vibhāvaniyaṃ pana

[৯১] বিভাবনী টীকায় অবশ্য—

‘‘Paṭisandhiyā ṭhānaṃ paṭisandhiṭṭhānanti vatvā kāmaṃ paṭisandhivini muttaṃ ṭhānaṃnāma natthi. Sukhaggahaṇatthaṃ pana silā puttakassa sarīrantiādīsu viya abhedepi bhedaparikappanāti daṭṭhabba’’nti vuttaṃ. Taṃ na gahetabbaṃ.

'প্রতিসন্ধির স্থান হলো প্রতিসন্ধিস্থান'—এরূপ বলে, বস্তুত প্রতিসন্ধিমুক্ত কোনো স্থান নেই। কিন্তু সহজে বোঝার জন্য 'পাথরের মূর্তির শরীর' ইত্যাদির মতো অভেদ হলেও ভেদ কল্পনা করা হয়েছে—এরূপ দেখতে হবে—এইরূপ যা বলা হয়েছে, তা গ্রহণ করা উচিত নয়।

Kālo hi nāma sabhāvato avijjamānopi cittassa visuṃ ārammaṇabhūto eko paññattidhammo. Tathā hi aṭṭhakathāyaṃ imesaṃ aṭṭhannaṃ mahāvipākacittānaṃ vipaccanaṭṭhānaṃ veditabbaṃ. Etāni hi catūsu [Pg.129] ṭhānesu vipaccanti. Paṭisandhiyaṃ bhavaṅge cutiyaṃ tadārammaṇeti vatvā taṃ vitthārentena paṭisandhiggahaṇakāle paṭisandhihutvā vipaccanti. Asaṅkhyeyyaṃpi āyu kālaṃ bhavaṅgaṃ hutvā maraṇa kāle cuti hutvāti kālova vuttoti. Itarathā kiccāni viya ṭhānānipi cuddasavidhānieva vattabbāni siyunti. Ṭhānānaṃ vitthārabhedo pana upari dvīsu pavattisaṅgahesu cittapavattividhānānusārena veditabboti. Yasmā omakaṃ dvihetukakusalaṃ sayaṃ so manassayuttaṃpi samānaṃ atidubbalattā somanassa paṭisandhiṃ dātuṃ nasakkoti. Tasmā somanassasantīraṇaṃ paṭisandhiṭṭhānaṃ nagacchatīti vuttaṃ dveupekkhāsahagatasantīraṇānicevāti. Tathā hi paṭṭhāne pītisahagatattike paṭiccavāre hetupaccanike taṃ paṭi sandhiṭṭhānena uddhaṭanti. Manodvārāvajjanaṃ parittārammaṇevā avibhūtā rammaṇevā dvattikkhattuṃ pavattamānaṃpi vipāka santānato laddhapaccayabhāvena dubbalattā javanavegarahitameva hotīti vuttaṃ āvajjana dvaya vajjitānīti.

কারণ, কাল স্বভাবত অবিদ্যমান হলেও চিত্তের পৃথক আলম্বনস্বরূপ একটি প্রজ্ঞপ্তি ধর্ম। তথাপী, অট্ঠকথায় বলা হয়েছে যে, এই আটটি মহাবিপাক চিত্তের বিপাক স্থান জানতে হবে। এগুলো চারটি স্থানে বিপাক দেয়—প্রতিসন্ধি, ভবঙ্গ, চ্যুতি ও তদারম্বণে। তা বিস্তারিত করতে গিয়ে অট্ঠকথাকার বলেছেন—প্রতিসন্ধি গ্রহণের কালে প্রতিসন্ধি হয়ে বিপাক দেয়, অসংখ্য আয়ুষ্কাল ভবঙ্গ হয়ে এবং মরণকালে চ্যুতি হয়ে—এভাবে কালকেই বলা হয়েছে। অন্যথা, কৃত্যের মতো স্থানসমূহকেও চৌদ্দ প্রকারই বলতে হতো। স্থানের বিস্তারিত ভেদ অবশ্য উপরে বর্ণিত দুটি প্রবৃত্তি-সংগ্রহে চিত্তপ্রবৃত্তি বিধান অনুসারে জানতে হবে। যেহেতু ওমক (হীন) দ্বিহেতুক কুশল কর্ম নিজে সোমনস্যযুক্ত হলেও অত্যন্ত দুর্বল হওয়ার কারণে সোমনস্য প্রতিসন্ধি দিতে সমর্থ হয় না, সেইজন্য সোমনস্য সন্তীরণ প্রতিসন্ধিস্থানে যায় না—এই কারণে 'দুটি উপেক্ষাসহগত সন্তীরণই' বলা হয়েছে। তথাপী, পট্ঠান পালি গ্রন্থে প্রীতিসহগত তিকে, প্রতীত্যবারে এবং হেতু-পচ্চনীকে সেই সোমনস্য সন্তীরণকে প্রতিসন্ধিস্থানে উল্লেখ করা হয়নি। মনোদ্বারাআবজ্জন চিত্তটি পরিত্তালম্বনে বা অবিভূতালম্বনে দুই-তিনবার প্রবৃত্ত হলেও বিপাকসন্ততি থেকে প্রাপ্ত প্রত্যয়ভাবের কারণে দুর্বল হওয়ায় জবনবেগহীনই হয়ে থাকে—এইজন্য 'দুটি আবজ্জন বর্জিত' বলা হয়েছে।

[92] Vibhāvaniyaṃ pana

[৯২] বিভাবনী টীকায় অবশ্য—

‘‘Ārammaṇarasānubhavanā bhāvato’’ti kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ a kāraṇaṃ.

'আলম্বনের রস অনুভব না করার কারণে'—এইরূপ যে কারণ দর্শানো হয়েছে, তা প্রকৃত কারণ নয়।

Na hi ārammaṇa rasānubhavanaṃ javanakicca siddhiyā javananāma lābhassaca kāraṇaṃ hoti. Taṃ pana javanakiccasiddhiyā phalame vahotīti. Yasmā pana phalacittaṃ āsevanabhāvarahitaṃpi magga cetanāya mahānubhāvattā parikammabhāvanābalena ca pavattattā ārammaṇe vegasahitameva patatīti tassajavanesu gahaṇaṃkataṃ.

কারণ, আলম্বনের রস অনুভব করা জবনকৃত্য সিদ্ধির বা 'জবন' নাম লাভের কারণ নয়। বরং তা জবনকৃত্য সিদ্ধির ফলমাত্র—এরূপ দেখতে হবে। কিন্তু যেহেতু ফলচিত্ত আসেবনভাব-রহিত হলেও মার্গচেতনার মহানুভাবতার কারণে এবং পরিকর্ম ভাবনার বলে প্রবৃত্ত হওয়ার কারণে আলম্বনে বেগসহকারেই পতিত হয়, সেইজন্য তাকে জবনসমূহের মধ্যে গ্রহণ করা হয়েছে।

[93] Vibhāvaniyaṃ pana

[৯৩] বিভাবনী টীকায় অবশ্য—

Maggābhiññājavanānaṃ ekavārameva pavattattā javanakiccaṃ na sampajjatīti adhippāyena ‘‘ekacittakkhaṇikaṃpi lokuttara maggāditaṃ taṃsabhāvavantatāya javanakiccaṃ nāmā’’ti vatvā sabbaññutaññāṇopamāya tamatthaṃ vibhāveti. Taṃ na yujjatiyeva.

মার্গজবন ও অভিজ্ঞা-জবনসমূহের কেবল একবার প্রবৃত্ত হওয়ার কারণে জবনকৃত্য সম্পন্ন হয় না—এই অভিপ্রায়ে 'একচিত্তক্ষণস্থায়ী হলেও লোকোত্তর মার্গ আদি সেই স্বভাবযুক্ত হওয়ার কারণে জবনকৃত্য নামে অভিহিত'—এরূপ বলে সর্বজ্ঞতা-জ্ঞানের উপমা দিয়ে সেই অর্থ স্পষ্ট করেছেন। তা কোনোভাবেই সংগত নয়।

Idāni [Pg.130] samānakiccagaṇanāni cittāni saṅgahetvā dassetuṃ tesu panātiādimāha. Paṭisandhādayo nāma cittuppādāti sambandho.

এখন সমান কৃত্যসংখ্যাবিশিষ্ট চিত্তসমূহকে সংগ্রহ করে দেখানোর জন্য 'তাদের মধ্যে অবশ্য...' ইত্যাদি বলেছেন। 'প্রতিসন্ধি আদি চিত্তোৎপাদসমূহ'—এই হলো সম্বন্ধ।

[94] Vibhāvaniyaṃ pana

[৯৪] বিভাবনী টীকায় অবশ্য—

Nāmakiccabhedenātipi yojeti. Taṃ na sundaraṃ.

নামকৃত্যভেদেও যোজনা করা হয়। তা সমীচীন নয়।

Nāmabhedassa visuṃ vattabbābhāvatoti. Ekakiccaṭṭhāna dvikiccaṭṭhāna tikiccaṭṭhāna catukiccaṭṭhāna pañcakiccaṭṭhānāni cittāni yathākkamaṃ aṭṭhasaṭṭhica tathā dveca navaca aṭṭhaca dveca niddiseti yojanā.

যেহেতু নামের ভেদ পৃথকভাবে বলার অবকাশ নেই, তাই এককৃত্যস্থান, দ্বিকৃত্যস্থান, ত্রিকৃত্যস্থান, চতুষ্কৃত্যস্থান ও পঞ্চকৃত্যস্থান বিশিষ্ট চিত্তসমূহকে যথাক্রমে আটষট্টি (৬৮), দুই (২), নয় (৯), আট (৮) এবং দুই (২) প্রকার বলে নির্দেশ করতে হবে—এই হলো যোজনা।

133. Cakkhādīnaṃ dvārānaṃ bhedena cittacetasikānaṃ saṅgaho dvārasaṅgaho.

১৩৩. চক্ষু আদি দ্বারের ভেদ অনুসারে চিত্ত ও চেতসিকসমূহের যে সংগ্রহ, তাকে দ্বারসংগ্রহ বলা হয়।

[95] Vibhāvaniyaṃ pana

[৯৫] বিভভাবনীতে কিন্তু—

‘‘Dvārānañca dvārapavattacittānañca paricchedavasena saṅgaho dvārasaṅgaho’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“দ্বারসমূহের এবং দ্বারে উৎপন্ন চিত্তসমূহের পরিচ্ছেদ অনুসারে যে সংগ্রহ, তা দ্বারসংগ্রহ”—এরূপ বলা হয়েছে। তা সমীচীন নয়।

Dve janā aranti gacchanti etenāti dvāraṃ. Nagarassa anto janā bahijanāca yena chiddamaggena nikkhamanti pavisantica, tassetaṃ nāmaṃ. Dve janā aranti gacchanti etthāti dvārantipī vadanti. Apica, duvidhaṃ dvāraṃ ākāsadvāraṃ maṇḍadvāranti. Tattha ākāsadvāraṃnāma yathāvutto chiddamaggo. Maṇḍadvāraṃnāma ādāsa paṭṭamayo ālokamaggo. Taṃ pana puññavantānaṃ gehesu yojīyati. Yathā ca tesu, tathā sattānaṃ sarīresupi dveeva honti. Navadvāro mahāvaṇoti hi chiddadvāraṃ vuttaṃ. Navanavutilomakūpasahassā nipi chiddadvārānieva. Idha pana ādāsapaṭṭasadisaṃ maṇḍadvāraṃ adhippetaṃ. Taṃpi hi ārammaṇikadhammānaṃ ārammaṇadhammānañca niggamana pavisana mukhapathabhāvato dvārasadisattā dvāranti vuccatīti. Taṃ pana rūpamaṇḍa dvāraṃ arūpamaṇḍadvāranti duvidhaṃ. Rūpamaṇḍadvāraṃpi kammavisesamahābhūta visesasiddhena maṇḍabhāvavisesena pañcavidhanti dassetuṃ cakkhudvārantiādimāha. Tattha cakkhumevacakkhudvāranti yasmiṃ cakkhumhi canda maṇḍalādīni rūpa nimittāni paññāyanti. Āvajjanādīnica yamhi paññātāni tāni nimittāni gaṇhanti. Tasmā tadeva cakkhu tesaṃ dvinnaṃ visayavisa yibhāvupagamanassa [Pg.131] mukhapathabhūtattā cakkhudvāraṃnāmāti attho. Athavā, yena cakkhumaṇḍena bahiddhā candamaṇḍalādīni rūpāni anto āvajjanādīnaṃ visayabhāvaṃ upagacchanti. Yenaca anto āvajjanādīni bahiddhā tesaṃ rūpānaṃ visayibhāvaṃ upagacchanti. Tameva yathāvutta kāraṇena cakkhudvāraṃ nāmāti attho. Evaṃ sesesupi.

যার দ্বারা দুই ব্যক্তি যাতায়াত করে, তা দ্বার। নগরের ভেতরের মানুষ এবং বাইরের মানুষ যে ছিদ্রপথ দিয়ে বের হয় ও প্রবেশ করে, এটি তারই নাম। যেখানে দুই ব্যক্তি যাতায়াত করে, তাকেও দ্বার বলা হয়—এরূপও কেউ কেউ বলেন। আরও বলা যায়, দ্বার দুই প্রকার: আকাশদ্বার ও মণ্ডদ্বার। তন্মধ্যে আকাশদ্বার বলতে পূর্বোক্ত ছিদ্রপথকে বোঝায়। মণ্ডদ্বার বলতে দর্পণ বা কাঁচের তৈরি আলোকপথকে বোঝায়। তা পুণ্যবান ব্যক্তিদের গৃহেই যুক্ত করা হয়। যেমন সেই গৃহসমূহে, তেমনি সত্ত্বাদের শরীরেও কেবল দুই প্রকার দ্বারই থাকে। কারণ, ‘নয়টি দ্বারবিশিষ্ট মহাক্ষত’—এই বচনে ছিদ্রদ্বারকেই বলা হয়েছে। এমনকি নিরানব্বই হাজার রোমকূপও ছিদ্রদ্বারই। কিন্তু এখানে দর্পণসদৃশ মণ্ডদ্বারই অভীষ্ট। কারণ, তাও আলম্বন গ্রহণকারী ধর্মসমূহ এবং আলম্বন ধর্মসমূহের নির্গমন ও প্রবেশের মুখ্য পথ হওয়ার কারণে দ্বারের সদৃশ হওয়ায় তাকে ‘দ্বার’ বলা হয়। সেই মণ্ডদ্বার আবার রূপমণ্ডদ্বার ও অরূপমণ্ডদ্বার ভেদে দুই প্রকার। রূপমণ্ডদ্বারও বিশেষ কর্ম ও বিশেষ মহাভূত দ্বারা নিষ্পন্ন বিশেষ স্বচ্ছভাবের কারণে পাঁচ প্রকার—তা দেখানোর জন্য ‘চক্ষুদ্বার’ ইত্যাদি বলা হয়েছে। তন্মধ্যে ‘চক্ষুই চক্ষুদ্বার’—এর অর্থ হলো, যে চক্ষু-প্রসাদে চন্দ্রমণ্ডল আদি রূপ-নিমিত্তসমূহ প্রতিভাত হয় এবং আবর্তন আদি চিত্তসমূহ যে চক্ষু-প্রসাদে প্রতিভাত সেই নিমিত্তসমূহকে গ্রহণ করে। অতএব, সেই চক্ষুই সেই উভয় ধর্মের বিষয় ও বিষয়ীভাবে উপনীত হওয়ার মুখ্য পথ হওয়ার কারণে ‘চক্ষুদ্বার’ নামে অভিহিত—এই হলো অর্থ। অথবা, যে চক্ষু-প্রসাদের দ্বারা বাইরের চন্দ্রমণ্ডল আদি রূপসমূহ ভেতরে আবর্তন আদি চিত্তের বিষয়ভাব প্রাপ্ত হয় এবং যার দ্বারা ভেতরের আবর্তন আদি চিত্তসমূহ বাইরে সেই রূপসমূহের বিষয়ীভাব প্রাপ্ত হয়, পূর্বোক্ত কারণে তাকেই ‘চক্ষুদ্বার’ বলা হয়—এই হলো অর্থ। অবশিষ্ট দ্বারসমূহের ক্ষেত্রেও একই রূপ।

[96] Ṭīkāsu pana

[৯৬] টীকাসমূহে কিন্তু—

‘‘Āvajjanādīnaṃ arūpadhammānaṃ pavattimukhabhāvato dvārasadisattā dvārānī’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“আবর্তন আদি অরূপ ধর্মসমূহের প্রবৃত্তির মুখ বা পথ হওয়ার কারণে দ্বারের সদৃশ হওয়ায় এগুলোকে দ্বার বলা হয়”—এরূপ বলা হয়েছে। তা সমীচীন নয়।

Rūpādīnaṃ ārammaṇānaṃpi pavattimukhabhūtattā. Vakkhati hi chabbidhā visayapavattiyoti. Etthaca visayānaṃ rūpādīnaṃ ārammaṇānaṃ dvāresu āpātā gamana saṅkhātā pavattiyo visayapavattiyoti vuccantīti. Tattha cakkhumeva cakkhudvāranti etena cakkhussa dvāraṃ cakkhudvāranti atthaṃ nivatteti. Tathā sotādayo sota dvārādīnīti etena sota meva sotadvāraṃ.La. Manoeva manodvāraṃ. Na manānaṃ dvāraṃ manodvāranti imamatthaṃ atidissati. Tassa pana manassa bahuvidhattā idha adhippetaṃ manaṃ dassento manodvāraṃ pana bhavaṅganti pavuccatīti vuttaṃ.

যেহেতু রূপ আদি আলম্বনসমূহেরও তা প্রবৃত্তির মুখ স্বরূপ। কারণ, সামনে বলা হবে—‘ছয় প্রকার বিষয়প্রবৃত্তি’। এখানে বিষয়রূপ রূপ আদি আলম্বনসমূহের দ্বারসমূহে আপাথগমন নামক প্রবৃত্তিকেই ‘বিষয়প্রবৃত্তি’ বলা হয়। তন্মধ্যে ‘চক্ষুই চক্ষুদ্বার’—এর দ্বারা ‘চক্ষুর দ্বার হলো চক্ষুদ্বার’—এই অর্থকে নিবৃত্ত করা হয়েছে। তেমনি ‘শ্রোত্র আদি শ্রোত্রদ্বার’ ইত্যাদির দ্বারা শ্রোত্রই শ্রোত্রদ্বার... মনই মনোদ্বার; ‘মনসমূহের দ্বার হলো মনোদ্বার’—এরূপ অর্থ নয়, এই অর্থকে নির্দেশ করা হয়েছে। কিন্তু সেই মনের বহু প্রকারভেদ থাকার কারণে এখানে অভীষ্ট মনকে প্রদর্শন করার জন্য ‘মনোদ্বার বলতে কিন্তু ভবঙ্গকে বলা হয়’—এরূপ বলা হয়েছে।

[97] Vibhāvaniyaṃ pana

[৯৭] বিভভাবনীতে কিন্তু—

‘‘Āvajjanādīnaṃ manānaṃ dvāranti manodvāra’’ntipi vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“আবর্তন আদি মনসমূহের দ্বার হলো মনোদ্বার”—এরূপও বলা হয়েছে। তা সমীচীন নয়।

Kāraṇaṃ vuttameva. Tattha sabbaṃ ekūnanavutividhaṃpi cittaṃ manodvāra mevanāma hoti. Idha pana upapattidvārameva adhippetanti katvā bhavaṅganti pavuccatīti vuttaṃ. Paṭisandhito paṭṭhāya yāvatāyukaṃ nadisotamiva pavattamānaṃ ekūnavīsatividhaṃ bhavaṅgacittameva idha manodvāranti vuccati, kathīyatīti attho.

এর কারণ পূর্বেই বলা হয়েছে। সেখানে সর্বপ্রকার ঊননব্বই প্রকার চিত্তই মনোদ্বার নামের যোগ্য হতে পারে। কিন্তু এখানে কেবল উপপত্তিদ্বারই অভীষ্ট হওয়ায় ‘ভবঙ্গকে বলা হয়’—এরূপ বলা হয়েছে। প্রতিসন্ধিক্ষণ থেকে শুরু করে যাবজ্জীবন নদীস্রোতের মতো প্রবহমান ঊনবিংশতি প্রকার ভবঙ্গচিত্তকেই এখানে ‘মনোদ্বার’ বলা হয় বা কীর্তন করা হয়—এই হলো অর্থ।

[98] Vibhāvaniyaṃ pana

[৯৮] বিভভাবনীতে কিন্তু—

Yathā gāmassa dvāraṃnāma gāmānantarameva hoti. Evaṃ āvajjanādīnaṃ manānaṃ pavattimukhaṭṭhena dvāraṃnāma āvajjanānantaraṃ bhavaṅgameva siyā. Na tato purimāni bhavaṅgānīti adhippāyena yaṃ vuttaṃ ‘‘bhavaṅganti āvajjānānantaraṃ bhavaṅga’’nti. Taṃ na gahetabbaṃ.

যেমন গ্রামের দ্বার বলতে গ্রামের অব্যবহিত পূর্ববর্তী স্থানকেই বোঝায়, তেমনি আবর্তন আদি মনসমূহের প্রবৃত্তিমুখ অর্থে দ্বার বলতে আবর্তনের অব্যবহিত পূর্ববর্তী ভবঙ্গকেই বোঝাবে, তার পূর্ববর্তী ভবঙ্গসমূহকে নয়—এই অভিপ্রায়ে যা বলা হয়েছে: ‘ভবঙ্গ বলতে আবর্তনের অব্যবহিত পূর্ববর্তী ভবঙ্গ’। তা গ্রহণ করা উচিত নয়।

Evañhi [Pg.132] sati yesu cakkhupasādādīsu rūpādīni āpātaṃ nāgacchanti. Tānipi āvajjanādīnaṃ vīthicittānaṃ pavattimukhāni eva na hontīti katvā dvārānināma nasiyuṃ. Na ca tathā sakkā vattuṃ. Pāḷiyameva tesaṃ dvārarūpabhāvassa vuttattā. Idhaca vakkhati pasādaviññattisaṅkhātaṃ sattavidhaṃpi dvārarūpaṃnāmāti.

কারণ এরূপ হলে, যে চক্ষু-প্রসাদ আদিতে রূপ আদি বিষয়সমূহ আপাথগমন হয় না, সেগুলোও আবর্তন আদি বীথিসমূহের প্রবৃত্তিমুখ হবে না; ফলে সেগুলো ‘দ্বার’ নামে অভিহিত হতে পারবে না। কিন্তু এরূপ বলা সম্ভব নয়। কারণ পালিগ্রন্থেই সেগুলোর দ্বাররূপত্ব বর্ণিত হয়েছে। এবং এই গ্রন্থেও সামনে বলা হবে—‘প্রসাদ ও বিজ্ঞপ্তি নামক সপ্তবিধ রূপই দ্বাররূপ নামে অভিহিত’।

[99] Yañca tattha

[৯৯] এবং সেখানে যে—

Sāvajjanaṃ bhavaṅgantu, manodvāranti vuccatīti –Sādhakavacanaṃ āhaṭaṃ;

Taṃpi idha nayujjatiyeva.

“আবর্তনসহ ভবঙ্গকে মনোদ্বার বলা হয়”—এই যে সাধক বচনটি উদ্ধৃত করা হয়েছে, তাও এখানে যুক্তিসঙ্গত নয়।

Tañhi āvajjanaṃpi manodvārapakkhikaṃ katvā dīpetīti. Yattha pana cakkhuñca paṭicca rūpeca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ. Sotañca. La. Manañca paṭicca dhammeca uppajjati manoviññāṇanti vuttaṃ. Tattheva taṃ yuttaṃ. Tattha hi cakkhuviññāṇuppattiyā catūsu paccayesu cakkhurūpāni eva sarūpato vuttānīti itare āvajjanañca sampayuttakkhandhā cāti dve paccayā casaddena gahitā, evaṃ sotaviññāṇādīsupi. Manoviññāṇe pana manañcāti ettha bhavaṅgacittena saha āvajjanaṃ gahetvā casaddena sampayuttakkhandhā gahitā. Evañhi sati cattā ropaccayā hontīti. Vuttañhetaṃ dhātuvibhaṅgaṭṭhakathāyaṃ paṭiccāti nāma āgataṭṭhāne āvajjanaṃ visuṃ nakātabbaṃ. Bhavaṅganissitakameva kātabbanti. Tasmā idha manoti sahāvajjanakaṃ bhavaṅgaṃ. Mano viññāṇanti javanamanoviññāṇanti. Etthaca paṭiccātināma āgataṭṭhāneti etena aññattha pana āvajjanaṃ dvārapakkhikaṃ nakātabbanti siddhaṃ hoti. Paṭiccāti āgatattāyevaca bhavaṅgaṃpi āvajjanā nantaraṃ bhavaṅgadvayameva imissaṃ pāḷiyaṃ gahetabbaṃ. Sannihitapaccayānaṃ eva tattha adhippetattāti. Idha pana dvārabhāvā rahassa sabbassa upapattidhammassa pariggahitattā sabbaṃ bhavaṅgaṃ adhippetaṃ. Na hi kiñci bhavaṅgaṃ nāma atthi. Yaṃ manodvārabhāvārahaṃ na siyāti niṭṭhamettha gantabbanti. Tatthāti niddhāraṇe bhummaṃ, tesu chasu dvāresu cakkhu dvāreti sambandho. Yathārahanti ārammaṇabhūmipuggalamanasikārā dīnaṃ anurūpavasena. Sabbathāpīti visuṃ visuṃ chacattālīsa bhedasaṅkhātena [Pg.133] sabbapakārenapi agahita gahaṇa vasena, catupaññā sāti sambandho. Sabbathāpītivā āvajjanādi tadārammaṇa pariyo sānavasena anekakiccabhedayuttena sabbapakārenapi, kāmāvacarānevāti sambandho. Yāni āvajjanādīni kiccāni dvāravikāraṃ paṭicca pavattanti, taṃ kiccavantānieva dvāre niyuttānīti atthena dvārikānināma honti. Paṭisandhi bhavaṅga cuti kiccānipana dvāravikārena vinā kevalaṃ kammavaseneva sijjhanti. Tasmā taṃkiccavantāni dvārikānināma nahontīti vuttaṃ ekūna.La. Dvāravimuttānīti ettha ca dvāravikāronāma attani ārammaṇānaṃ āpātāgamanavasena bhavaṅgassa calanaṃ, cakkhādīnañca attani viññāṇuppādana sattivisesa yogo daṭṭhabbo.

কারণ তা আবর্তনকেও মনোদ্বারপক্ষের অন্তর্ভুক্ত করে প্রদর্শন করে। কিন্তু যেখানে ‘চক্ষু ও রূপকে প্রতীত্য করে চক্ষুবিজ্ঞান উৎপন্ন হয়... মন ও ধর্মকে প্রতীত্য করে মনোবিজ্ঞান উৎপন্ন হয়’—এরূপ বলা হয়েছে, কেবল সেখানেই তা যুক্তিসঙ্গত। কারণ সেখানে চক্ষুবিজ্ঞানের উৎপত্তির চার প্রকার প্রত্যয়ের মধ্যে চক্ষু ও রূপকেই স্বরূপে উল্লেখ করা হয়েছে; অবশিষ্ট আবর্তন এবং সম্প্রযুক্ত স্কন্ধসমূহ—এই দুই প্রত্যয়কে ‘চ’ শব্দের দ্বারা গ্রহণ করা হয়েছে। শ্রোত্রবিজ্ঞান আদির ক্ষেত্রেও একই রূপ। কিন্তু মনোবিজ্ঞানের ক্ষেত্রে ‘মনঞ্চ’ এই পদে ভবঙ্গচিত্তের সাথে আবর্তনকে গ্রহণ করে ‘চ’ শব্দের দ্বারা সম্প্রযুক্ত স্কন্ধসমূহকে গ্রহণ করা হয়েছে। এরূপ হলেই চার প্রকার প্রত্যয় সিদ্ধ হয়। ধাতুবিভঙ্গ অট্ঠকথাতেও এরূপ বলা হয়েছে—‘প্রতীত্য’ শব্দ যেখানে এসেছে, সেখানে আবর্তনকে পৃথকভাবে ধরা যাবে না, তা ভবঙ্গ-আশ্রিত হিসেবেই ধরতে হবে। অতএব, এখানে ‘মন’ বলতে আবর্তনসহ ভবঙ্গ এবং ‘মনোবিজ্ঞান’ বলতে জবন-মনোবিজ্ঞানকে বোঝায়। এখানে ‘প্রতীত্য শব্দ যেখানে এসেছে’—এর দ্বারা অন্য কোথাও আবর্তনকে দ্বারপক্ষের অন্তর্ভুক্ত করা যাবে না—তা সিদ্ধ হয়। এবং ‘প্রতীত্য’ শব্দ আসার কারণেই এই পালিতে ভবঙ্গ বলতেও আবর্তনের অব্যবহিত পূর্ববর্তী দ্বিবিলক্ষণ ভবঙ্গকেই গ্রহণ করতে হবে। কারণ সেখানে কেবল সন্নিহিত প্রত্যয়সমূহকেই গ্রহণ করা অভীষ্ট। কিন্তু এখানে দ্বারভাবের যোগ্য সমস্ত উপপত্তিস্বরূপ ভবঙ্গকে গ্রহণ করার কারণে সর্বপ্রকার ভবঙ্গই অভীষ্ট। কারণ এমন কোনো ভবঙ্গ নেই যা মনোদ্বার হওয়ার যোগ্য নয়—এখানে এই সিদ্ধান্তে উপনীত হতে হবে। সেখানে ‘তত্থ’ পদটি নির্ধারণ অর্থে সপ্তমী বিভক্তি; সেই can ছয়টি দ্বারের মধ্যে ‘চক্ষুদ্বারে’—এই রূপ সম্বন্ধ। ‘যথার্হ’ বলতে আলম্বন, ভূমি, পুদ্গল ও মনসিকার আদির অনুরূপভাবে। ‘সর্বথাও’ বলতে পৃথক পৃথকভাবে ছেচল্লিশ প্রকার ভেদসহ সর্বপ্রকারে অগ্রাহ্যকে গ্রহণ করার মাধ্যমে ‘চুয়ান্ন’—এই রূপ সম্বন্ধ। অথবা ‘সর্বথাও’ বলতে আবর্তন আদি তদারম্বন পর্যন্ত পরিসমাপ্তির মাধ্যমে অনেক কৃত্যভেদযুক্ত সর্বপ্রকারে ‘কামাবচর চিত্তসমূহ’-এর সাথেই সম্বন্ধ। যে আবর্তন আদি কৃত্যসমূহ দ্বারের বিকারকে প্রতীত্য করে প্রবৃত্ত হয়, সেই কৃত্যবিশিষ্ট চিত্তসমূহ দ্বারে নিযুক্ত হওয়ার কারণে ‘দ্বারিক’ নামে অভিহিত হয়। কিন্তু প্রতিসন্ধি, ভবঙ্গ ও চ্যুতি কৃত্যসমূহ দ্বারের বিকার ব্যতিরেকে কেবল কর্মের বশেই নিষ্পন্ন হয়। অতএব, সেই কৃত্যবিশিষ্ট চিত্তসমূহ দ্বারিক নামে অভিহিত হয় না—এই জন্য ‘ঊননব্বই... দ্বারবিমুক্ত’ বলা হয়েছে। এবং এখানে ‘দ্বারবিকার’ বলতে নিজের মধ্যে আলম্বনসমূহের আপাথগমনের কারণে ভবঙ্গের চলন এবং চক্ষু আদির নিজের মধ্যে বিজ্ঞান উৎপাদনের বিশেষ শক্তির সংযোগকে বুঝতে হবে।

[100] Vibhāvaniyaṃ pana

[১০০] বিভভাবনীতে কিন্তু—

‘‘Cakkhādidvāresu apavattanato manodvārasaṅkhāta bhavaṅgato ārammaṇantaragahaṇavasena apavattitoca dvāravimuttānī’’ti vuttaṃ, taṃ aṭṭhakathāyapi saha nasameti.

“চক্ষু আদি দ্বারসমূহে প্রবৃত্ত না হওয়ার কারণে এবং মনোদ্বার নামক ভবঙ্গ থেকে অন্য আলম্বন গ্রহণের মাধ্যমে প্রবৃত্ত না হওয়ার কারণে এগুলো দ্বারবিমুক্ত”—এরূপ বলা হয়েছে। তা অট্ঠকথার সাথেও সংগতিপূর্ণ নয়।

Paṭisandhi bhavaṅga cuti vasenāti hi vuttaṃ. Etena hi kiccasīseneva cittānaṃ dvārika dvāravimuttabhāgo therena dassito. Teneva hi heṭṭhāpi pañcadvārāvajjana.La. Tadārammaṇavasenātiādinā kiccasīseneva cittānaṃ cakkhudvārikādibhāvo vuttoti. Nanu cakkhādidvāresu apavattanatoti iminā etadatthova vuttoti ce. Na. Adhippetatthavirahassa apasaṅga nivattakassaca saṃvaṇṇanā vākyassa payojanābhāvatoti. Chadvārikāniceva santīraṇa tadārammaṇakiccānaṃ vasena dvāravimuttānica paṭisandhādikiccānaṃ vasenāti adhippāyo. Pañcadvārikānica chadvārikānica pañcachadvārikāni. Kadāci chadvārikāniceva tāni kadāci dvāravimuttānicāti chadvārikavimuttāni. Dvārasaddo cetthaadhikāravasena yojīyati.

কারণ ‘প্রতিসন্ধি, ভবঙ্গ ও চ্যুতির বশে’—এরূপ বলা হয়েছে। এর দ্বারা স্থবির কৃত্যকে প্রধান করেই চিত্তসমূহের দ্বারিক ও দ্বারবিমুক্ত ভাব প্রদর্শন করেছেন। সেই কারণেই পূর্বেও ‘পঞ্চদ্বারাবর্জন... তদারম্বনের বশে’ ইত্যাদির দ্বারা কৃত্যকে প্রধান করেই চিত্তসমূহের চক্ষুদ্বারিকত্ব আদি ভাব বলা হয়েছে। যদি বলা হয়—‘চক্ষু আদি দ্বারে প্রবৃত্ত না হওয়ার কারণে’—এর দ্বারা কি এই অর্থই বলা হয়নি? না, তা নয়। কারণ অভীষ্ট অর্থহীন এবং অপ্রাসঙ্গিক নিবর্তক ব্যাখ্যামূলক বাক্যের কোনো প্রয়োজন নেই। সন্তীরণ ও তদারম্বন কৃত্যের বশে ‘ষড়দ্বারিক’ এবং প্রতিসন্ধি আদি কৃত্যের বশে ‘দ্বারবিমুক্ত’—এরূপই অভিপ্রায়। যা পঞ্চদ্বারিক এবং ষড়দ্বারিক, তা ‘পঞ্চ-ষড়দ্বারিক’। কখনো তা ষড়দ্বারিক এবং কখনো দ্বারবিমুক্ত—এই অর্থে ‘ষড়দ্বারবিমুক্ত’। এখানে ‘দ্বার’ শব্দটি অধিকারবশে যোজন করা হয়েছে।

[101] Vibhāvaniyaṃ pana

[১০১] বিভভাবনীতে কিন্তু—

‘‘Chadvārikānica chadvārikavimuttānicā’’tipi vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“ষড়দ্বারিক এবং ষড়দ্বারবিমুক্ত”—এরূপও বলা হয়েছে। তা সমীচীন নয়।

Heṭṭhā cuṇṇiyavākye tathā asutattāti. Ekadvārikacittāni. La. Sabbathā dvāravimuttānica yathākkamaṃ chattiṃsati.La. Navadhā ceti pañcadhā paridīpayeti yojanā.

যেহেতু পূর্ববর্তী চূর্ণী বাক্যে সেরূপ শ্রুত হয়নি। একদ্বারিক চিত্তসমূহ... সর্বথা দ্বারবিমুক্ত চিত্তসমূহকে যথাক্রমে ছত্রিশ... নয় প্রকার—এভাবে পাঁচ প্রকারে প্রদর্শন করতে হবে, এই হলো যোজনা।

134. Rūpādīnaṃ ārammaṇānaṃ bhedena cittacetasikānaṃ saṅgaho ārammaṇasaṅgaho.

১৩৪. রূপ আদি আলম্বনসমূহের ভেদ অনুসারে চিত্ত ও চেতসিকসমূহের যে সংগ্রহ, তাকে আলম্বনসংগ্রহ বলা হয়।

[102] Ṭīkāsu pana

[১০২] টীকাসমূহে কিন্তু—

‘‘Ārammaṇānaṃ sarūpato vibhāgato taṃvisayacittato ca saṅgaho ārammaṇasaṅgaho’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“আলম্বনসমূহের স্বরূপত বিভাগ এবং সেই বিষয়ের চিত্তসমূহ থেকে যে সংগ্রহ, তা আলম্বনসংগ্রহ”—এরূপ বলা হয়েছে। তা সমীচীন নয়।

Ayañhi cittacetasikānaṃ eva saṅgaho. Na ārammaṇānanti. Rūpādīnaṃ vacanattho upari āgamissati. Dubbalapurisena daṇḍādiviya cittacetasikehi ālambīyati amuñcamānehi gaṇhīyatīti ālambaṇaṃ. Ārammaṇasadde pana sati cittacetasikāni āgantvā ettha ramantīti ārammaṇaṃ.

নিশ্চয়ই এই সংগ্রহটি কেবল চিত্ত ও চেতসিকেরই সংগ্রহ, আলম্বনসমূহের সংগ্রহ নয়—এরূপ জানা উচিত। রূপ ইত্যাদির শব্দার্থ পরবর্তীতে আসবে। দুর্বল ব্যক্তি যেমন লাঠি ইত্যাদির ওপর ভর করে, তেমনি চিত্ত ও চেতসিকসমূহ কর্তৃক যা অবলম্বিত হয় এবং যা পরিত্যাগ না করে গ্রহণ করা হয়, তাকে 'আলম্বন' (ālambaṇa) বলে। আবার 'আরম্বণ' (ārammaṇa) শব্দের ক্ষেত্রে—চিত্ত ও চেতসিকসমূহ এসে যেখানে রমণ করে বা আনন্দ লাভ করে, তাকে 'আরম্বণ' বলে।

[103] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ

[১০৩] কিন্তু বিভাবনী টীকায় যা বলা হয়েছে—

‘‘Dubbalapurisena daṇḍādiviya cittacetasikehi ālambīyati. Tānivā āgantvā ettha ramantīti ālambaṇa’’nti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“দুর্বল ব্যক্তি যেমন লাঠি ইত্যাদির ওপর ভর করে, তেমনি চিত্ত ও চেতসিকসমূহ কর্তৃক যা অবলম্বিত হয় অথবা তারা এসে যেখানে রমণ করে, তাকে আলম্বন বলে”—যে এই কথা বলা হয়েছে, তা সুন্দর নয়।

Visuṃ siddhāni hi etāni padānīti. Rūpamevāti vaṇṇāyatanameva. Pañcārammaṇavimuttaṃ yaṃkiñci dhammajātaṃ vijjamānaṃpiavijjamānaṃpi bhūtaṃpi abhūtaṃpi dhammārammaṇameva. Taṃ pana sabhāga koṭṭhāsato saṅgayhamānaṃ chabbidhaṃ hotīti vuttaṃ dhammārammaṇaṃ pana.La. Chadhā saṅgayhatīti. Tatthāti tesu rūpādīsu chasu. Cakkhudvāre ghaṭṭayamāna rūpānusāreneva uppannāni cakkhudvārikacittāni aññāni ārammaṇāni ālambituṃ nalabhanti. Rūpānipi ghaṭṭanarahitāni atītānāgatāni ālambituṃ nalabhantīti vuttaṃ cakkhudvārikacittānaṃ sabbesaṃpi rūpameva ārammaṇaṃ. Tañha paccuppannanti. Sotadvārikā dīsupi esevanayo. Tattha taṃ taṃ kāraṇaṃ paṭicca uppannaṃ paccuppannaṃ. Vattamānanti attho. Chabbidhaṃpīti rūpādivasena chabbidhaṃpi. Atikkantabhāvaṃ itaṃ gataṃ [Pg.135] pavattanti atītaṃ. Āgacchati āgacchitthāti āgataṃ. Paccuppannaṃ, atītañca. Na āgatanti anāgataṃ. Uppādajātikā saṅkhatadhammāeva tīsu kālesu anupatanti. Tasmā uppādarahitā asaṅkhatabhūtā nibbānapaññattiyo kālavimuttaṃnāmāti veditabbā.

কারণ এই পদগুলো পৃথক পৃথকভাবে সিদ্ধ বা নিষ্পন্ন হয়েছে—এরূপ জানা উচিত। 'রূপই' বলতে কেবল বর্ণায়তনকেই বোঝায়। পঞ্চ আলম্বন থেকে মুক্ত যে কোনো ধর্মস্বভাব—তা বিদ্যমানই হোক বা অবিদ্যমান, বাস্তবই হোক বা অবাস্তব—তা কেবল ধম্মারম্বণই (ধর্মালম্বন)। কিন্তু তা সদৃশ শ্রেণী অনুসারে সংক্ষেপ করলে ছয় প্রকার হয়, তাই বলা হয়েছে—'ধম্মারম্বণ কিন্তু... ছয় প্রকারে সংগৃহীত হয়'। 'সেখানে' বলতে সেই রূপ আদি ছয়টি আলম্বনের মধ্যে। চক্ষুদ্বারে প্রতিঘাতী (সংঘটিত) রূপের অনুসারেই কেবল উৎপন্ন চক্ষুদ্বারিক চিত্তসমূহ অন্য কোনো আলম্বনকে গ্রহণ করতে পারে না। অতীত ও অনাগত রূপসমূহ, যা প্রতিঘাতহীন, সেগুলোকে আলম্বন করতে পারে না। এই কারণে বলা হয়েছে—'সমস্ত চক্ষুদ্বারিক চিত্তেরই আলম্বন কেবল রূপ এবং তা বর্তমান'। শ্রোত্রদ্বারিক ইত্যাদির ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। সেখানে সেই সেই কারণকে অবলম্বন করে যা উৎপন্ন হয়েছে, তা-ই 'প্রত্যুৎপন্ন' (বর্তমান)। এর অর্থ হলো 'বর্তমান কাল'। 'ছয় প্রকারও' বলতে রূপ ইত্যাদির ভেদে can be six typesও হয়। যা অতিক্রান্ত ভাব বা অতীত অবস্থায় উপনীত হয়েছে, তাকে 'অতীত' বলে। যা আসছে বা আসবে, তা 'আগত'। যা বর্তমান ও অতীত হিসেবে পাওয়া যায় না, তা 'অনাগত'। উৎপত্তি স্বভাবযুক্ত সংস্কৃত ধর্মসমূহেই কেবল তিন কালে পতিত হয়। অতএব, উৎপত্তিহীন অসংস্কৃত নির্বাণ ও প্রজ্ঞপ্তিসমূহকে 'কালমুক্ত' বলে জানতে হবে।

[104] Vibhāvaniyaṃ pana

[১০৪] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

‘‘Vināsābhāvato atītādikālavasena navattabbattā nibbānaṃ paññattica kālavimuttaṃnāmā’’ti vuttaṃ. Taṃ vicāretabbaṃ.

“বিনাশের অভাব হেতু অতীত আদি কাল হিসেবে বলা যায় না বলে নির্বাণ ও প্রজ্ঞপ্তি কালমুক্ত নামে অভিহিত”—যে এই কথা বলা হয়েছে, তা বিচার করা উচিত।

Sabbepi hi saṅkhatadhammā anāgatabhāva pubbakāeva honti. Tasmā te yadā paccayasāmaggiṃ labhitvā uppajjissantīti vattabbapakkhe tiṭṭhanti, tadā anāgatānāma. Yadā paccayasāmaggiṃ labhitvā uppannā, yadā paccuppannānāma. Yadā niruddhā, tadā atītānāma. Evaṃ uppādajātikānaññeva uppādamūlikā tekālikatā siddhā. Uppādarahitānaṃ pana anāgatāvatthāpi natthi. Kuto paccuppannātītā vatthāti. Tasmā nibbānapaññattīnaṃ kālattaya vimuttatā hotīti. Vināsābhāvatoti idaṃ pana atītakālavimuttiyāeva kāraṇanti na tena tāsaṃ itarakālavimuttiṃ sādhetīti daṭṭhabbaṃ. Yathārahavibhāgo pana idheva tesūtiādinā pacchā āgamissati. Dvāravimuttānañca chabbidhaṃpi ārammaṇaṃ hotīti sambandho. Yathā pana āvajjanādīnaṃ chadvārikacittānaṃ ārammaṇaṃ bhavantarepi imasmiṃ bhavepi purimabhāge kenaci dvārena gahitaṃpi agahitaṃpi hoti. Na tathā imesanti dassetuṃ bhavantare chadvāragahitanti vuttaṃ. Bhavavisesañhi patthetvā kammaṃ katvā tattha nibbattānaṃ ārammaṇaṃ bhavantarepi kenaci dvārena gahitaṃpi hoti yevāti.

সত্যই, সমস্ত সংস্কৃত ধর্মই অনাগত অবস্থাকে পূর্বে রেখে বিদ্যমান থাকে। অতএব, তারা যখন প্রত্যয়-সামগ্রী (কারণসমূহের মিলন) লাভ করে উৎপন্ন হবে—এরূপ বলার যোগ্য অবস্থায় থাকে, তখন তাদের 'অনাগত' বলা হয়। যখন প্রত্যয়-সামগ্রী লাভ করে উৎপন্ন হয়, তখন তাদের 'প্রত্যুৎপন্ন' (বর্তমান) বলা হয়। যখন নিরুদ্ধ হয়, তখন তাদের 'অতীত' বলা হয়। এভাবে কেবল উৎপত্তি স্বভাবযুক্ত ধর্মসমূহেরই উৎপত্তি-মূলীয় ত্রৈকালিকতা (তিন কালের অবস্থা) সিদ্ধ হয়। কিন্তু উৎপত্তিহীন ধর্মসমূহের ক্ষেত্রে অনাগত অবস্থাও নেই; তাহলে বর্তমান ও অতীত অবস্থা কোথা থেকে থাকবে? অতএব, নির্বাণ ও প্রজ্ঞপ্তিসমূহের ত্রিকালমুক্ততা ঘটে—এরূপ জানা উচিত। কিন্তু 'বিনাশের অভাব হেতু'—এই কথাটি কেবল অতীত কাল থেকে মুক্ত হওয়ারই কারণ। এই কারণে, এর দ্বারা তাদের (নির্বাণ ও প্রজ্ঞপ্তির) অন্যান্য কাল (অনাগত ও বর্তমান) থেকে মুক্ত হওয়া সিদ্ধ হয় না—এরূপ জানা উচিত। তবে যথোপযুক্ত বিভাগ এখানেই 'তাদের মধ্যে কিন্তু...' ইত্যাদি পদের দ্বারা পরবর্তীতে আসবে। এবং দ্বারমুক্ত চিত্তসমূহেরও ছয় প্রকার আলম্বনই হয়—এরূপ এর সম্বন্ধ। আবার, আবর্জন আদি ষড়দ্বারিক চিত্তসমূহের আলম্বন যেমন অন্য জন্মে বা এই জন্মেও পূর্বভাগে কোনো দ্বারের দ্বারা গৃহীতও হতে পারে বা গৃহীত নাও হতে পারে, এই দ্বারমুক্ত চিত্তসমূহের আলম্বন তেমন হয় না—তা দেখানোর জন্য 'অন্য জন্মে ষড়দ্বারে গৃহীত' বলা হয়েছে। কারণ, বিশেষ কোনো জন্ম প্রার্থনা করে কর্ম সম্পাদন করে সেখানে উৎপন্ন ব্যক্তিদের আলম্বন অন্য জন্মেও কোনো দ্বারের দ্বারা গৃহীতই হয়ে থাকে—এরূপ জানা উচিত।

[105] Vibhāvaniyaṃ pana

[১০৫] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

‘‘Taṃ pana nesaṃ ārammaṇaṃ na āvajjanassa viya kenaci agahitameva gocarabhāvaṃ gacchatīti dassetuṃ chadvāra gahitanti vutta’’nti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.

“কিন্তু তাদের সেই আলম্বন আবর্জনের মতো কারো দ্বারা গৃহীত না হয়েই গোচরভাব প্রাপ্ত হয়—তা দেখানোর জন্য 'ষড়দ্বারে গৃহীত' বলা হয়েছে”—যে এই কথা বলা হয়েছে, তা যুক্তিসঙ্গত নয়।

Pañcadvārā vajjanassapi hi ārammaṇaṃ pubbe kenaci dvārantarena gahitaṃpi agahitaṃpi hotiyeva. Tathā hi idaṃ nāma labhissāmi [Pg.136] bhuñjissāmi passissāmīti pubbe gahitaṃ pacchā āvajjanassa ārammaṇaṃ na na hotīti. Naca ekāvajjanavīthiyaṃ pubbe kenaci cittena agahitabhāvo idha pamāṇanti. Yathā ca pañcadvārikacittānaṃ ārammaṇaṃ ekantapaccuppannameva hoti. Yathā ca manodvārikacittānaṃ ārammaṇaṃ tekālikaṃvā kālavimuttasā maññaṃvā hoti. Na tathā imesanti dassetuṃ paccuppannamatītaṃ paññattibhūtaṃvāti vuttaṃ. Yathā ca chadvārikacittānaṃ ārammaṇaṃ āgamasiddhavohārayuttaṃpi tabbohāravinimuttaṃpi hoti. Na tathā imesanti dassetuṃ kamma kamma nimitta gatinimitta sammatanti vuttaṃ.

সত্যই, পঞ্চদ্বারাবর্জনের আলম্বনও পূর্বে অন্য কোনো দ্বারের দ্বারা গৃহীতও হতে পারে বা গৃহীত নাও হতে পারে। বিস্তারিতভাবে বলতে গেলে—'আমি এই নামের বস্তু লাভ করব, ভোজন করব, দর্শন করব'—এভাবে পূর্বে গৃহীত আলম্বনটি পরবর্তীতে আবর্জনের আলম্বন হয় না তা নয়, বরং হয়েই থাকে—এরূপ জানা উচিত। এবং একটি আবর্জনযুক্ত বীথিতে পূর্বে কোনো চিত্তের দ্বারা গৃহীত না হওয়ার ভাবটি এখানে প্রমাণ নয়—এরূপ জানা উচিত। এবং যেমন পঞ্চদ্বারিক চিত্তসমূহের আলম্বন একান্তই বর্তমান হয়, এবং যেমন মনোদ্বারিক চিত্তসমূহের আলম্বন ত্রৈকালিক বা কালমুক্ত সাধারণ হয়, এই দ্বারমুক্ত চিত্তসমূহের আলম্বন তেমন হয় না—তা দেখানোর জন্য 'বর্তমান, অতীত বা প্রজ্ঞপ্তিস্বরূপ' বলা হয়েছে। এবং যেমন ষড়দ্বারিক চিত্তসমূহের আলম্বন আগমসিদ্ধ ব্যবহারের সাথে যুক্তও হতে পারে বা সেই ব্যবহার থেকে মুক্তও হতে পারে, তাদের আলম্বন তেমন ব্যবহারমুক্ত হয় না—তা দেখানোর জন্য 'কর্ম, কর্মনিমিত্ত ও গতিনিমিত্ত হিসেবে সম্মত' বলা হয়েছে।

[106] Vibhāvaniyaṃ pana

[১০৬] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

‘‘Nāpi nesaṃ ārammaṇaṃ maraṇāsannato purimabhāgajavanānaṃ viya kammakammanimittādivasena āgamasiddhavohāravinimuttanti dassetuṃ kamma.La. Sammatanti āhā’’ti vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.

“তাদের আলম্বনও মরণাসন্ন অবস্থার পূর্বভাগের জবনসমূহের মতো কর্ম ও কর্মনিমিত্ত ইত্যাদির মাধ্যমে আগমসিদ্ধ ব্যবহারমুক্ত নয়—তা দেখানোর জন্য 'কর্ম... সম্মত' বলেছেন”—যে এই কথা বলা হয়েছে, তাও সুন্দর নয়।

Maraṇā sannato purimabhāgepi hi sattā attanā katakammaṃvā cetiyādīni kamma, pakaraṇānivā ārammaṇaṃ karontiyeva. Tadāpi hi kammaṃ kammameva, kammupakaraṇānica kammanimittāniyeva. Kamma siddhiyānimittaṃ kāraṇaṃ kammanimittanti katvā. Kammassa nimittaṃ ārammaṇaṃ kammanimittantipi vadanti. Ajātasatturājā viyaca supinadassanādivasena gatinimittānipi ārammaṇaṃ karontiyeva. Rājā hi dvīsu bhavesu pitaraṃ māreti. Māritakālatoca paṭṭhāya tassa niddāyantassa gatinimittāni upaṭṭhahantīti. Tattha yathāsambhavanti taṃ taṃ paṭisandhādīnaṃ chadvāragahitādivasena sambhavantassa ārammaṇassa anurūpato. Yathāsambhavavibhāgo pana upari maraṇuppattiyaṃ āgamissati. Yebhuyyenāti bāhullena. Bhavantareti atītānantarabhave tatthaca maraṇāsannakāle. Chadvāra gahitanti chahi dvārehi maraṇāsannajavanehi gahitaṃ. Ettha ca yebhuyyenāti etena bhavantare chadvāragahitanti imassa vidhānassa anekaṃsabhāvaṃ viseseti. Kasmā. Agahitassapi sambhavato. Yañhi asaññibhavato cutānaṃ kamma kammanimitta gatinimitta sammataṃ [Pg.137] arūpabhavato cutānañca gatinimittasammataṃ kāmapaṭisandhi bhavaṅgacutīnaṃ ārammaṇaṃ. Taṃ bhavantare kenaci dvārena agahita meva hotīti. Etthaca yasmā paṭṭhāne arūpabhave duvidhopi purejātapaccayo paṭisiddho. Aṭṭhakathāsuca tato cutānaṃ kāmapaṭisandhiyā paccuppannagatinimittārammaṇatāpi vuttā. Gatinimittañca nāma rūpārammaṇameva dīpenti. Tasmā tesaṃ kāmapaṭisandhiyāpi gatinimittasammataṃ bhavantare kenaci dvārena agahitameva hotīti veditabbaṃ. Apica, maraṇāsannakāle kammabalena kammādīnaṃ upaṭṭhānaṃnāma yebhuyyena saṃmuḷhamaraṇena marantānameva hoti. Itaresaṃ pana paresaṃ payogabalenapi attanā pakatiyā suṭṭhu āsevitānaṃ anussaraṇabalenapi dhammikaupāsakādīnaṃ viya devalokato āgantvā gaṇhantānaṃ devānaṃ ānubhāvenapi hotiyeva. Nirayapālāpi nirayato āgantvā gaṇhantiyeva. Revativimānañcettha vattabbaṃ. Tañhi dve nirayapālā gahetvā pathamaṃ tāvatiṃsābhavanaṃ netvā pacchā nirayaṃ nayiṃsu. Te hi yakkha jātikattā vessavaṇaparisāviya tāvatiṃsā bhavanaṃpi gantuṃ sakkontiyeva. Yamassa dūtā dve yakkhāti hi pāḷiyaṃ vuttaṃ. Vessavaṇadūtā idha yamassa dūtāti vuttātipi vadanti. Tasmā ye kasiṇāsubhādīni samathanimittāni suṭṭhu āsevitvā upacārajjhāne ṭhatvā tāneva nimittāni gahetvā maranti. Tesaṃpi kāmapaṭisandhiyā ārammaṇaṃ bhavantare kenaci dvārena agahitameva siyā. Upacārajjhānabaleneva brahmalokato idhauppajjantānaṃpi esevanayoti.

সত্যই, মরণাসন্ন অবস্থার পূর্বভাগেও সত্ত্বগণ নিজেদের সম্পাদিত কর্মকে অথবা স্তূপ (চেতিয়) আদি কর্মের উপকরণসমূহকে আলম্বন করেই থাকে। তখনও কর্ম কেবল কর্মই এবং কর্মের উপকরণসমূহও কর্মনিমিত্তই। কর্ম সিদ্ধ হওয়ার নিমিত্ত-কারণকে 'কর্মনিমিত্ত' বলা হয়—এই কারণে তা কেবল কর্মনিমিত্তই। আবার কর্মের নিমিত্ত বা আলম্বনকে 'কর্মনিমিত্ত'—এরূপও বলে থাকেন। এবং অজাতশত্রু রাজার মতো স্বপ্নদর্শন ইত্যাদির মাধ্যমে গতিনিমিত্তসমূহকেও আলম্বন করেই থাকে। রাজা অজাতশত্রু পিতাকে হত্যা করেছিলেন। হত্যার সময় থেকে শুরু করে তাঁর ঘুমানোর সময় গতিনিমিত্তসমূহ উপস্থিত হতো—এরূপ জানা উচিত। সেখানে 'যথাসম্ভব' বলতে সেই সেই প্রতিসন্ধি ইত্যাদির ষড়দ্বারে গৃহীত হওয়ার ভাব ইত্যাদির মাধ্যমে সম্ভাব্য আলম্বনের অনুরূপভাবে। কিন্তু যথাসম্ভব বিভাগ পরবর্তী মরণোৎপত্তি অধ্যায়ে আসবে। 'অধিকাংশ ক্ষেত্রে' বলতে বাহুল্যতা বা অধিকাংশ ক্ষেত্রে। 'অন্য জন্মে' বলতে অতীতের অব্যবহিত পূর্ব জন্মে এবং সেখানেও মরণাসন্ন কালে। 'ষড়দ্বারে গৃহীত' বলতে ছয়টি দ্বারের দ্বারা মরণাসন্ন জবনসমূহ কর্তৃক গৃহীত। এবং এখানে 'অধিকাংশ ক্ষেত্রে' এই পাঠের দ্বারা 'অন্য জন্মে ষড়দ্বারে গৃহীত' এই বিধানের অনিশ্চয়তা বা অনেকান্ত ভাবকে বিশেষিত করে। কেননা যা গৃহীত হয়নি এমন আলম্বনেরও সম্ভাবনা থাকার কারণে। সত্যই, অসংজ্ঞী ভূমি থেকে চ্যুত ব্যক্তিদের কর্ম, কর্মনিমিত্ত ও গতিনিমিত্ত হিসেবে সম্মত এবং অরূপ ভূমি থেকে চ্যুত ব্যক্তিদেরও গতিনিমিত্ত হিসেবে সম্মত কাম প্রতিসন্ধি, ভবঙ্গ ও চ্যুতির যে আলম্বন আছে, তা অন্য জন্মে কোনো দ্বারের দ্বারা গৃহীত না হয়েই থাকে—এরূপ জানা উচিত। এবং এখানে যেহেতু প্রস্থান গ্রন্থে অরূপ ভূমিতে দুই প্রকারই পুরেজাত প্রত্যয় নিষিদ্ধ করা হয়েছে, এবং অট্ঠকথাগুলোতেও সেখান থেকে চ্যুত ব্যক্তিদের কাম প্রতিসন্ধির বর্তমান গতিনিমিত্ত আলম্বন হওয়ার ভাবও বলা হয়েছে। এবং গতিনিমিত্ত বলতে কেবল রূপালম্বনই বোঝায়। অতএব, তাদের কাম প্রতিসন্ধিরও গতিনিমিত্ত হিসেবে সম্মত আলম্বন অন্য জন্মে কোনো দ্বারের দ্বারা গৃহীত না হয়েই থাকে—এরূপ জানা উচিত। আরও বিশেষ বক্তব্য এই যে, মরণাসন্ন কালে কর্মের প্রভাবে কর্ম ইত্যাদির উপস্থিত হওয়া অধিকাংশ ক্ষেত্রে মোহগ্রস্ত বা বিভ্রান্ত মরণের দ্বারা মরণশীল সত্ত্বদেরই হয়ে থাকে। কিন্তু অন্যদের ক্ষেত্রে—অন্যদের প্রয়োগের প্রভাবেও অথবা নিজেদের দ্বারা স্বাভাবিকভাবেই সুন্দরভাবে অভ্যস্ত আলম্বনসমূহকে স্মরণের প্রভাবেও অথবা ধাম্মিক উপাসক ইত্যাদির মতো দেবলোক থেকে এসে গ্রহণকারী দেবতাদের প্রভাবেও হয়েই থাকে। নরকপালগণও নরক থেকে এসে নিয়ে যায়। এবং এখানে রেবতী বিমানবস্তু বলা উচিত। সত্যই, সেই রেবতীকে দুইজন নরকপাল প্রথমে ত্রায়স্ত্রিংশ ভবনে নিয়ে গিয়ে পরবর্তীতে নরকে নিয়ে গিয়েছিল। যেহেতু তারা যক্ষ জাতি হওয়ার কারণে বৈশ্রবণ মহারাজের পরিষদের মতো ত্রায়স্ত্রিংশ ভবনেও যেতে সক্ষম ছিল। যেহেতু পালিতে বলা হয়েছে—'যমের... যক্ষ'। বৈশ্রবণের দূতদের এখানে যমের দূত বলা হয়েছে—এরূপও বলে থাকেন। অতএব, যারা কসিণ, অশুভ আদি শমথ নিমিত্তসমূহকে সুন্দরভাবে সেবন করে উপচার ধ্যানে অবস্থান করে সেই নিমিত্তসমূহকেই গ্রহণ করে মৃত্যুবরণ করে, তাদেরও কাম প্রতিসন্ধির আলম্বন অন্য জন্মে কোনো দ্বারের দ্বারা গৃহীত না হয়েই হতে পারে। উপচার ধ্যানবলের প্রভাবেই ব্রহ্মলোক থেকে এখানে উৎপন্ন ব্যক্তিদের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম—এরূপ জানা উচিত।

Yaṃpana vibhāvaniyaṃ

কিন্তু বিভাবনী টীকায় যা বলা হয়েছে—

‘‘Kevalaṃ kammabaleneva tesaṃ asaññibhavato cutānaṃ paṭisandhiyā kammanimittādikaṃ ārammaṇaṃ upaṭṭhātī’’ti vuttaṃ.

“কেবল কর্মবলেই অসংজ্ঞী ভূমি থেকে চ্যুত ব্যক্তিদের প্রতিসন্ধিতে কর্মনিমিত্ত আদি আলম্বন উপস্থিত হয়”—যে এই কথা বলা হয়েছে,

Tattha kammanimittādikanti ettha ādisaddena kammaṃpi gahetabba meva. Na hi tassa agahaṇe kāraṇaṃ atthīti. Tāni pana sabbānipi kevalaṃ paṭisandhijanakassa kammassa ānubhāveneva paṭisandhiyaṃ upaṭṭhahantīti [Pg.138] veditabbaṃ. Anāgataṃ pana nimittaṃ upaṭṭhahamānaṃ gatinimittameva siyā. Naca tassa visuṃ upaṭṭhātabbakiccaṃ atthi. Paccuppanna gatinimitte siddhe siddhameva hotīti vuttaṃ paccuppannamatītaṃ paññatti bhūtaṃvāti.

সেখানে 'কর্মনিমিত্ত আদি' এই পদে 'আদি' শব্দের দ্বারা কর্মকেও গ্রহণ করা উচিত। কারণ তা গ্রহণ না করার কোনো কারণ নেই—এরূপ জানা উচিত। কিন্তু সেই সমস্ত আলম্বন কেবল প্রতিসন্ধি-জনক কর্মের প্রভাবেই প্রতিসন্ধিতে উপস্থিত হয়—এরূপ জানা উচিত। কিন্তু অনাগত নিমিত্ত উপস্থিত হলে তা গতিনিমিত্তই হবে। এবং তার আলাদাভাবে উপস্থিত হওয়ার কোনো কাজ নেই। বর্তমান গতিনিমিত্ত সিদ্ধ হলে তা সিদ্ধই হয়। এই কারণে বলা হয়েছে—'বর্তমান, অতীত বা প্রজ্ঞপ্তিস্বরূপ'।

[107] Vibhāvaniyaṃ pana

[১০৭] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

‘‘Anāgataṃnāma atītaṃ viya anubhūtañca na hoti. Naca paccuppannagatinimittaṃ viya āpātamāgata’’nti kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ akāraṇaṃ.

“অনাগত বলতে অতীতের মতো অনুভূতও নয়, এবং বর্তমান গতিনিমিত্তের মতো সম্মুখে উপস্থিতও নয়”—যে এই কারণ দর্শানো হয়েছে, তা অকারণ (যুক্তিসঙ্গত কারণ নয়)।

Pasaṅgassa anivattitattā. Gatinimittañhi nāma paccuppannaṃpi anubhūtaṃ na hoti. Taṃpi kammabaleneva āpātamāgataṃ. Evaṃsante anāgataṃpi kammabalena āpātamāgatameva siyāti ayaṃ pasaṅgo pākatikoeva hotīti. Tesūti yathāvuttesu ārammaṇikacittesu. Rūpādīsu pañcasu ekekaṃ ārammaṇaṃ etesanti samāso. Rūpādīni pañca ārammaṇāni etassāti viggaho. Sesānīti pañcaviññāṇasampaṭicchana dvayato sesāni santīraṇa mahāvipākāni. Sabbathāpi kāmāvacarā lambaṇānevāti paṭisandhādīhi nānākiccehi rūpādīsu nānārammaṇesu pavattena sabba pakārenapi kāmāvacarālambaṇikāniyeva. Tāni hi sabbaññubuddhānaṃ uppannānipi vikappasattirahitattā avijjamāne paññattidhammeca sukhume mahaggatadhammeca gambhīre lokuttaradhammeca ālambituṃ na sakkontīti. Tattha santīraṇattayaṃ tāva santīraṇakiccavasena rūpādipañcālambaṇe pavattati. Tadārammaṇādivasena pana sabbānipi ekādasavipākāni chasu parittārammaṇesu pavattantīti.

অতিপ্রসঙ্গের নিবৃত্তি না হওয়ার কারণে। কারণ, গতিনিমিত্ত নামক বিষয়টি বর্তমান হলেও তা অনুভূত হয় না। তাও কর্মের প্রভাবেই গোচরীভূত হয়। এরূপ হলে অনাগত (ভবিষ্যৎ) গতিনিমিত্তও কর্মের প্রভাবেই গোচরীভূত হতে পারে—এই অতিপ্রসঙ্গটি স্পষ্টই দেখা দেয়। 'তাদের মধ্যে' বলতে যথোক্ত আলম্বন গ্রহণকারী চিত্তসমূহে। 'এদের রূপ আদি পাঁচটি আলম্বনের মধ্যে একটি একটি আলম্বন আছে'—এভাবে সমাস করতে হবে। 'এর রূপ আদি পাঁচটি আলম্বন আছে'—এভাবে বিগ্রহ করতে হবে। 'অবশিষ্টসমূহ' বলতে পঞ্চবিজ্ঞান ও দুটি সম্প্রতীচ্ছন চিত্ত হতে অবশিষ্ট সন্তীরণ ও মহাবিপাক চিত্তসমূহ। 'সর্বতোভাবেই কামাবচর আলম্বনবিশিষ্টই' বলতে প্রতিসন্ধি আদি নানা কৃত্যের দ্বারা রূপ আদি নানা আলম্বনে প্রবৃত্ত হওয়ার মাধ্যমে সর্বপ্রকারেই কামাবচর আলম্বনবিশিষ্টই হয়ে থাকে। কারণ, সেই কামাবচর বিপাক চিত্তসমূহ সর্বজ্ঞ বুদ্ধগণের উৎপন্ন হলেও বিকল্পন শক্তির অভাবের কারণে অবিদ্যমান প্রজ্ঞপ্তি ধর্মকে এবং সূক্ষ্ম মহদ্গত ধর্মকে এবং গভীর লোকোত্তর ধর্মকে আলম্বন করতে সমর্থ হয় না। সেখানে প্রথমত সন্তীরণত্রয় সন্তীরণ কৃত্যের বশে রূপ আদি পাঁচটি আলম্বনে প্রবৃত্ত হয়। কিন্তু তদারম্বন আদি কৃত্যের বশে সমস্ত এগারোটি বিপাক চিত্তই sechsটি পরিত্ত (কামাবচর) আলম্বনে প্রবৃত্ত হয়—এভাবে দ্রষ্টব্য।

[108] Vibhāvaniyaṃ pana

[১০৮] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Vipākāni tāva santīraṇādivasena rūpādipañcālambaṇe’’ti vuttaṃ. Tattha santīraṇādivasenāti navattabbaṃ. Santīraṇavasena icceva vattabbanti.

“বিপাক চিত্তসমূহ প্রথমত সন্তীরণ আদি কৃত্যের বশে রূপ আদি পাঁচটি আলম্বনে...” বলা হয়েছে। সেখানে “সন্তীরণ আদি কৃত্যের বশে” বলা উচিত নয়। কেবল “সন্তীরণ কৃত্যের বশে” বলাই উচিত—এভাবে দ্রষ্টব্য।

Yo panettha cittānaṃ ārammaṇesu pavattivibhāgo vattabbo. So aṭṭhakathākaṇḍe gahetabbo. Lokuttaradhammā atigambhīrattā [Pg.139] ñāṇasseva visayabhūtāti vuttaṃ. Akusala.La. Lokuttara vajjita sabbā rammaṇānīti. Tattha tāni laddhasamāpattīnaṃ uppannakāleeva mahaggatārammaṇāni. Tesuca dve dosamūlacittāni parihīnajjhānāni ārabbha uppannakāleti daṭṭhabbaṃ. Ñāṇaṃpi anadhigatāni lokuttarāni ālambituṃ na sakkotīti vuttaṃ ñāṇasampayutta.La. Vajjitasabbā rammaṇānīti. Tattha ñāṇasampayuttakāmakusalāni puthujjanānaṃ ajjhānalābhīnaṃ uppannakāle paññattiyā saha kāmāvacarārammaṇāni. Tāneva sotāpattimaggato pure gotrabhukkhaṇe puthujjanānaṃ nibbānārammaṇāni. Jhānalābhīnaṃ tāneva abhiññākusalañca mahaggatārammaṇānipi. Heṭṭhimaphalaṭṭhānaṃ attanā adhigata maggaphalanibbānā rammaṇānipīti veditabbāni. Yathā cettha ariyā attanā adhigata maggaphalāniyeva ālambituṃ sakkonti. Tathā jhānalābhinopi attanā adhigatajjhānānieva ālambituṃ sakkontīti veditabbaṃ. Ettha siyā-ye ca jhānāni patthenti. Jhānaparikammaṃpi karonti. Yeca jhānasuttāni saṃvaṇṇenti. Te alābhino mahaggatajjhānāni ālambituṃ sakkonti, nasakkontīti. Na sakkonti. Te hi jhānānināma evaṃ mahānubhāvāni evaṃ mahānisaṃsānīti sutvāvā sutapariyattibalena siddhe ākāra sallakkhaṇaññāṇe ṭhatvā vā anumānavaseneva tāni patthenti. Parikammaṃpi karonti. Suttānipi saṃvaṇṇentīti. Itarathā puthujjanāpi lokuttaradhamme patthenti, maggaparikammaṃpi karonti. Maggaphala nibbānavacanānivikathenti saṃvaṇṇentīti tesaṃpi te ārammaṇabhūtā eva siyunti. Tesaṃ pana cittāni jhānādīnaṃ paññattiguṇe eva anubhontīti veditabbāni. Paṇītadhammānañhi paññattiyopi paṇitarūpāeva hontīti. Mahiddhiko hi paracittavidū. Māro deva puttopi rūpajjhānacittaṃ vaṭṭanissitameva passati. Vivaṭṭanissitaṃ na passati. Arūpajjhānacittaṃ pana vaṭṭanissitaṃpi napassatīti aṅguttare navanipāte aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Ye pana aggamaggaphalāni paṭivijjhanti. Tesaṃ uppannāniññaṇasampayuttakāmakriyajavanāni kriyābhiññājavanañca puggalānurūpaṃ paññattiyā saha catubbhūmakadhammesu kiñci ārammaṇaṃ [Pg.140] kātuṃ nasakkontīti natthi. Tathā tesaṃ purecāri kamanodvārāvajjanañcāti vuttaṃ ṭhāṇasampayutta.La. Sabbathāpisabbā rammaṇānīti. Tattha sabbathāpīti sabbakāmāvacara sabbamahaggata sabbalokuttara sabbapaññatti sabbapaccuppannādi pakārenapītiattho. Idañca sabbaññubuddhānaṃ uppannāni sandhāya vuttaṃ. Itarāni pana pacceka buddhānaṃ uppannānipi padesasabbārammaṇānieva honti. Tāni hi ekaṃ pathavidhātuṃpi sabbehi anavasesapakārehi jānituṃ nasakkontīti. Āruppesu dutīyacatutthāni pathamatatīyāruppa viññāṇā rammaṇattā mahaggatā rammaṇāni. Sesānīti abhiññā dvaya dutīyacatutthāruppehi avasesāni sabbānipi ekavīsatividhāni mahaggatacittāni kasiṇādi paññattārammaṇānīti attho. Pañcavīsāti pañcadvārāvajjana tevīsati kāmavipāka hasanacittāni sandhāya vuttaṃ. Parittamhīti kāmāvacarā lambaṇe evāti attho. Tañhi appānubhāvato paṭibandhakadhammehi parisamantato dīyati avakhaṇḍīyati nittejabhāvaṃ pāpīyatīti parittanti vuccati.

এখানে চিত্তসমূহের আলম্বনসমূহে প্রবৃত্তির যে বিভাগ বলা উচিত, তা অট্ঠকথা কাণ্ডে গ্রহণ করতে হবে। লোকোত্তর ধর্মসমূহ অতি গভীর হওয়ার কারণে কেবল জ্ঞানেরই বিষয়ীভূত হয়ে থাকে—এজন্য বলা হয়েছে: 'অকুশল... লোকোত্তর বর্জিত সর্ব আলম্বনবিশিষ্ট'। সেখানে সেই চিত্তসমূহ সমাপত্তি লাভকারী ব্যক্তিদের উৎপন্ন হওয়ার কালেই কেবল মহদ্গত আলম্বনবিশিষ্ট হয়। এবং তাদের মধ্যে দুটি দ্বেষমূল চিত্ত ধ্যান হতে পরিহীন ব্যক্তিদের ধ্যানকে আলম্বন করে উৎপন্ন হওয়ার কালে মহদ্গত আলম্বনবিশিষ্ট হয়—এভাবে দ্রষ্টব্য। জ্ঞানও অপ্রাপ্ত লোকোত্তর আলম্বনসমূহকে আলম্বন করতে সমর্থ হয় না—এজন্য বলা হয়েছে: 'জ্ঞানসম্প্ৰযুক্ত... বর্জিত সর্ব আলম্বনবিশিষ্ট'। সেখানে জ্ঞানসম্প্ৰযুক্ত কামাবচর কুশল চিত্তসমূহ ধ্যান লাভ না করা পৃথগ্জনদের উৎপন্ন হওয়ার কালে প্রজ্ঞপ্তির সাথে কামাবচর আলম্বনবিশিষ্ট হয়। সেই চিত্তসমূহ এবং স্রোত্যাপত্তি মার্গের পূর্বে গোত্রভূ ক্ষণে পৃথগ্জনদের নির্বাণ আলম্বনবিশিষ্ট হয়। ধ্যান লাভকারী পৃথগ্জনদের সেই চিত্তসমূহ এবং অভিজ্ঞা কুশল চিত্তও মহদ্গত আলম্বনবিশিষ্ট হয়। অধস্তন ফলস্থ ব্যক্তিদের নিজের দ্বারা অধিগতা মার্গ, ফল ও নির্বাণ আলম্বনবিশিষ্টও হয়—এভাবে জানা উচিত। এবং যেমন এখানে আর্য ব্যক্তিগণ নিজের দ্বারা অধিগতা মার্গ ও ফলসমূহকেই কেবল আলম্বন করতে সমর্থ হন, তেমনই ধ্যান লাভকারী ব্যক্তিরাও নিজের দ্বারা অধিগতা ধ্যানসমূহকেই কেবল আলম্বন করতে সমর্থ হন—এভাবে জানা উচিত। এখানে আপত্তি হতে পারে—যারা ধ্যানসমূহ প্রার্থনা করেন, ধ্যানের পরিকর্মও করেন এবং যারা ধ্যান সূত্রসমূহ ব্যাখ্যা করেন, সেই ধ্যান লাভ না করা ব্যক্তিগণ মহদ্গত ধ্যানসমূহকে আলম্বন করতে সমর্থ হন কি, নাকি সমর্থ হন না? সমর্থ হন না। কারণ, তারা 'ধ্যানসমূহ এরূপ মহানুভবসম্পন্ন, এরূপ মহা-আনিশংসযুক্ত'—এরূপ শুনে অথবা শ্রুত ও পরিয়ত্তি বলের দ্বারা সিদ্ধ আকার-সংলক্ষক্ষ্ণ জ্ঞানে প্রতিষ্ঠিত হয়ে অনুমানের বশেই কেবল সেগুলোকে প্রার্থনা করেন, পরিকর্মও করেন এবং সূত্রসমূহও ব্যাখ্যা করেন—এভাবে জানা উচিত। অন্যথা অর্থ গ্রহণ করলে, পৃথগ্জনরাও লোকোত্তর ধর্মের প্রার্থনা করেন, মার্গের পরিকর্মও করেন, মার্গ-ফল-নির্বাণের কথা বলেন ও ব্যাখ্যা করেন, তাই তাদেরও সেই লোকোত্তর ধর্মসমূহ আলম্বনীভূত হতো। কিন্তু তাদের চিত্তসমূহ ধ্যান আদির প্রজ্ঞপ্তি গুণেরই কেবল অনুভব করে—এভাবে জানা উচিত। কারণ, প্রণীত ধর্মসমূহের প্রজ্ঞপ্তিসমূহও প্রণীত রূপই (উত্তম স্বভাবেরই) হয়ে থাকে—এভাবে জানা উচিত। পরচিত্তবিদ মার দেবপুত্র কিন্তু কেবল বৃত্ত-নিশ্রিত (সংসার-আশ্রিত) রূপাবচর ধ্যানচিত্তকে দেখতে পায়, বিবৃত্ত-নিশ্রিত (সংসার-মুক্ত) চিত্তকে দেখতে পায় না। কিন্তু অরূপাবচর ধ্যানচিত্তকে বৃত্ত-নিশ্রিত হলেও দেখতে পায় না—এভাবে অঙ্গুত্তর নিকায়ের নবক নিপাতে বলা হয়েছে। আর যারা অগ্রমার্গ ও ফলসমূহকে প্রতিবেধ করেন, তাদের উৎপন্ন হওয়া জ্ঞানসম্প্ৰযুক্ত কামাবচর ক্রিয়া জবনসমূহ এবং ক্রিয়া-অভিজ্ঞা জবনসমূহ পুদ্গলানুযায়ী প্রজ্ঞপ্তির সাথে চতুর্ভূমিক ধর্মসমূহের মধ্যে কোনো একটি ধর্মকেও আলম্বন করতে সমর্থ হয় না—এমন বিষয় নেই। তেমনই তাদের পুরোগামী মনোদ্বারা বর্জন চিত্তও—এজন্য বলা হয়েছে: 'জ্ঞানসম্প্ৰযুক্ত... সর্বতোভাবেই সর্ব আলম্বনবিশিষ্ট'। সেখানে 'সর্বতোভাবেই' বলতে সমস্ত কামাবচর, সমস্ত মহদ্গত, সমস্ত লোকোত্তর, সমস্ত প্রজ্ঞপ্তি, সমস্ত বর্তমান আদি প্রকারের দ্বারা—এটিই অর্থ। এবং এই কথাটি সর্বজ্ঞ বুদ্ধগণের উৎপন্ন হওয়া ক্রিয়া জবনসমূহকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। কিন্তু অন্যান্য প্রত্যেক বুদ্ধগণেরও উৎপন্ন হওয়া চিত্তসমূহ একদেশ-সর্বালম্বনবিশিষ্টই (আংশিক সর্বালম্বনবিশিষ্ট) হয়ে থাকে। কারণ, সেই চিত্তসমূহ একটি পৃথিবী ধাতুকেও সম্পূর্ণ নিরবশেষ প্রকারের দ্বারা জানতে সমর্থ হয় না—এভাবে জানা উচিত। অরূপাবচর চিত্তসমূহের মধ্যে দ্বিতীয় ও চতুর্থ চিত্তসমূহ প্রথম ও তৃতীয় অরূপাবচর বিজ্ঞান আলম্বনবিশিষ্ট হওয়ার কারণে মহদ্গত আলম্বনবিশিষ্ট হয়। 'অবশিষ্টসমূহ' বলতে দুটি অভিজ্ঞা, দ্বিতীয় অরূপ ও চতুর্থ অরূপ চিত্ত হতে অবশিষ্ট সমস্ত একুশ প্রকার মহদ্গত চিত্তসমূহ কসিণ আদি প্রজ্ঞপ্তি আলম্বনবিশিষ্ট—এটিই অর্থ। 'পঁচিশটি' বলতে পঞ্চদ্বারাবর্জন, তেইশটি কামাবচর বিপাক এবং হসিতুপ্পাদ চিত্তকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। 'পরিত্তে (কামাবচরে)' বলতে কামাবচর আলম্বনেই কেবল হয়ে থাকে—এটিই অর্থ। কারণ, সেই আলম্বন অল্প অনুভাবসম্পন্ন হওয়ার কারণে প্রতিবন্ধক ধর্মসমূহের দ্বারা চারদিক থেকে খণ্ডিত বা ছিন্নভিন্ন হয় এবং নিস্তেজ ভাবকে প্রাপ্ত হয়, তাই একে 'পরিত্ত' বলা হয়।

135. Cakkhādīnaṃ vatthūnaṃ bhedena tabbatthukānaṃ cittacetasi kānaṃ saṅgaho vatthusaṅgaho.

১৩৫. চক্ষু আদি বস্তুসমূহের ভেদের দ্বারা তদ্বস্তু-আশ্রিত চিত্ত ও চেতসিকসমূহের সংগ্রহই বস্তুসংগ্রহ।

[109] Vibhāvaniyaṃ pana

[১০৯] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Vatthuvibhāgato tabbatthukacittaparicchedavasenaca saṅgaho vatthusaṅgaho’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“বস্তুবিভাগ এবং তদ্বস্তু-আশ্রিত চিত্তের পরিচ্ছেদ বশে যে সংগ্রহ, তা বস্তুসংগ্রহ” বলা হয়েছে। তা সুন্দর নয়।

Vasantipatiṭṭhahanti cittacetasikāetesūtivatthūni, cakkhuvatthuca. La. Kāyavatthucahadayavatthucātiyojanā. Cakkhumeva cakkhuvatthu tathā sotādīniyeva sotavatthādīni. Vākyasaṅkhepo hesa pāṭho. Peyyālanayotipi antadīpakanayotipi vattuṃ yujjati. Keci pana dvandasamāsaṃ maññanti. Tesaṃ casaddo nayujjati. Parato vatthusaddo casaddoca pubbapadesu ānetabbotipi vadanti. Tesaṃ hadayavatthūti samāsapadaṃ nayujjati. Avibhattikaniddesotipi apare. Tāni kāmaloke sabbānipi labbhantīti kāmataṇhā dhina kammanibbattānaṃ attabhāvānaṃeva paripuṇṇindriyatā sambhavato sabbānipi [Pg.141] tāni cha vatthūni kāmalokeeva labbhanti. Tathā hi cakkhādīsu vatthūsu santesu evarūpādīnaṃ paribhogo sampajjati. Tasmā rūpādīsu kāmavatthūsu abhiratā kāmataṇhā sadā cakkhādīnaṃ pañcannaṃ vatthūnaṃpi sampattiṃ patthetiyeva. Yathāca sabbakammiko amacco sadā rañño icchameva pūrayamāno sabbāni rājakammāni sampādeti. Evameva kāmāvacarakammaṃpi sadā kāmataṇhāya icchameva pūrayamānaṃ paripuṇṇindriyaṃ attabhāvaṃ nibbatteti. Tasmā kāmataṇhādhinakammanibbattā kāmasattāeva paripuṇṇindriyā hontīti. Yathā ca dassanasavanānuttariya dhammabhūtāni cakkhusotāni buddhadassana dhammassavanā divasena sattānaṃ visuddhiyāpi honti, na tathā ghānādittayaṃ. Taṃ pana kevalaṃ kāmaparibhogatthāyaeva hoti. Tasmā taṃ kāmavirāgabhāvanā kammanibbattesu brahmattabhāvesu naupalabbhatīti vuttaṃ rūpaloke pana ghānādittayaṃ natthīti. Idañca pasādarūpattayaṃ sandhāya vuttaṃ. Sasambhāraghāna jivhā kāya saṇṭhānānipana suṭṭhuparipuṇṇānieva hontīti. Arūpalokepana sabbānipi nasaṃvijjantīti rūpavirāga bhāvanā kammanibbatte tasmiṃ loke ajjhattabahiddhāsantānesupi sabbena sabbaṃ rūpapavattiyāeva abhāvato. Tattha nibbattā hi sattā suddhe ākāsataleeva cittapabandhamattā hutvā tiṭṭhantīti. Imasmiṃ saṅgahe pana cittāni sattaviññāṇa dhātuvasena gahetuṃ tattha pañcaviññāṇadhātuyotiādi vuttaṃ. Tatthāti tesu chasu vatthūsu. Pañcaviññāṇāni eva nisattanijīvaṭṭhena dhātuyoti viggaho. Evaṃ sesesupi. Vijānanakiccābhāvato mananamattā dhātūti manodhātu. Pañcadvāre āvajjanamatta sampaṭicchanamatta kiccāni hi visesajānana kiccāni nahontīti. Pañcaviññāṇāni pana paccakkhato dassanādivasena thokaṃ visesajānanakiccāni honti. Avasesā pana santīraṇādayo ārammaṇasabhāva vicāraṇā divasena atireka visiṭṭhajānanakiccayuttattā na manodhātuyo viya mananamattā honti. Nāpi pañcaviññāṇadhātuyoviya vijānana mattā. Athakho mananaṭṭhena manoca taṃ vijānanaṭṭhena viññāṇañcāti katvā [Pg.142] manoviññāṇadhātuyonāma. Atisaya visesajānana dhātuyoti attho. Pariyāyapadānañhi visesana samāse atisayattho viññāyati. Yathā padaṭṭhānanti.

এই বস্তুসমূহে চিত্ত ও চেতসিকসমূহ বাস করে বা প্রতিষ্ঠিত হয়, তাই এগুলো বস্তু; চক্ষুবস্তু এবং... কায়বস্তু এবং হৃদয়বস্তু—এটিই যোজনা। চক্ষুই চক্ষুবস্তু, তেমনই শ্রোত্র আদি প্রসাদরূপসমূহেই কেবল শ্রোত্রবস্তু আদি। এই পাঠটি মূলত বাক্যসংক্ষেপ। একে পেয়্যাল নয় (সংক্ষেপ পদ্ধতি) অথবা অন্তদীপক নয়ও বলা যুক্তিসঙ্গত। কিন্তু কোনো কোনো আচার্য একে দ্বন্দ্ব সমাস মনে করেন। তাদের মতে 'চ' শব্দ যুক্তিসঙ্গত নয়। পরবর্তীতে 'বস্তু' শব্দ এবং 'চ' শব্দ পূর্ববর্তী পদসমূহে আনতে হবে—এভাবেও তারা বলেন। তাদের মতে 'হৃদয়বস্তু' এই সমাসবদ্ধ পদটি যুক্তিসঙ্গত নয়। অন্যান্য আচার্যগণ একে অবিভক্তিক নির্দেশও বলেন। 'সেগুলো কামলোকে সমস্তই লাভ করা যায়' বলতে কামতৃষ্ণা ও কর্মের দ্বারা উৎপন্ন আত্মভাবসমূহেরই পরিপূর্ণ ইন্দ্রিয়ভাব সম্ভব হওয়ার কারণে সেই sechsটি বস্তু কামলোকেই কেবল লাভ করা যায়। কারণ, চক্ষু আদি বস্তুসমূহ বিদ্যমান থাকলেই কেবল রূপ আদি বিষয়ের উপভোগ সম্পন্ন হয়। তাই রূপ আদি কামবস্তুসমূহে আসক্ত কামতৃষ্ণা সর্বদা চক্ষু আদি পাঁচটি বস্তুরও পূর্ণতা প্রার্থনা করেই থাকে। এবং যেমন সর্বকর্ম সম্পাদনকারী অমাত্য সর্বদা রাজার ইচ্ছাকেই কেবল পূরণ করে সমস্ত রাজকার্য সম্পন্ন করে, তেমনই কামাবচর কর্মও সর্বদা কামতৃষ্ণার ইচ্ছাকেই কেবল পূরণ করে পরিপূর্ণ ইন্দ্রিয়যুক্ত আত্মভাবকে উৎপন্ন করে। তাই কামতৃষ্ণা ও কর্মের দ্বারা উৎপন্ন কামসত্ত্বগণই কেবল পরিপূর্ণ ইন্দ্রিয়যুক্ত হয়ে থাকে। এবং যেমন দর্শনানুত্তরীয় ও শ্রবণানুত্তরীয় ধর্মস্বরূপ চক্ষু ও শ্রোত্র বুদ্ধদর্শন ও ধর্মশ্রবণ আদির বশে সত্ত্বগণের বিশুদ্ধির জন্যও হয়ে থাকে, তেমন ঘ্রাণ আদি তিনটি রূপ (ঘ্রাণ, জিহ্বা, কায়) হয় না। কিন্তু তা কেবল কাম উপভোগের উদ্দেশ্যেই হয়ে থাকে। তাই তা কামবিরাগ ভাবনা কর্মের দ্বারা উৎপন্ন ব্রহ্ম-আত্মভাবসমূহে পাওয়া যায় না—এজন্য বলা হয়েছে: 'রূপলোকে কিন্তু ঘ্রাণ আদি ত্রয় নেই'। এবং এই কথাটি প্রসাদরূপত্রয়কে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। কিন্তু সসম্ভার ঘ্রাণ, জিহ্বা ও কায়ের সংস্থানসমূহ সুষ্ঠুভাবে পরিপূর্ণই হয়ে থাকে—এভাবে দ্রষ্টব্য। কিন্তু অরূপলোকে সমস্তই বিদ্যমান থাকে না, কারণ রূপবিরাগ ভাবনা কর্মের দ্বারা উৎপন্ন সেই লোকে আধ্যাত্মিক ও বাহ্যিক সন্তানেও সর্বতোভাবে রূপের প্রবৃত্তিরই অভাব রয়েছে। কারণ, সেখানে উৎপন্ন হওয়া সত্ত্বগণ কেবল আকাশতলেই চিত্তপ্রবন্ধমাত্র (চিত্তের ধারা মাত্র) হয়ে অবস্থান করে—এভাবে জানা উচিত। কিন্তু এই সংগ্রহে চিত্তসমূহকে সপ্ত বিজ্ঞানধাতুর বশে গ্রহণ করার জন্য 'সেখানে পঞ্চ বিজ্ঞানধাতুসমূহ...' ইত্যাদি বাক্য বলা হয়েছে। সেখানে বলতে সেই sechsটি বস্তুসমূহের মধ্যে। পঞ্চবিজ্ঞানই কেবল নিঃসত্ত্ব ও নির্জীব অর্থে ধাতু—এভাবে বিগ্রহ করতে হবে। অবশিষ্ট পদসমূহেও এরূপই। বিশেষ বিজ্ঞানকৃত্যের অভাব হেতু মননমাত্র ধাতু, তাই মনোধাতু। কারণ, পঞ্চদ্বারে আবর্তনমাত্র ও সম্প্রতীচ্ছনমাত্র কৃত্যসমূহ বিশেষ বিজ্ঞানকৃত্য হয় না। কিন্তু পঞ্চবিজ্ঞানসমূহ প্রত্যক্ষ দর্শনাদির বশে সামান্য বিশেষ বিজ্ঞানকৃত্যযুক্ত হয়। কিন্তু অবশিষ্ট সন্তীরণ আদি ধর্মসমূহ আলম্বনের স্বভাব বিচার আদির বশে অতিরিক্ত বিশিষ্ট বিজ্ঞানকৃত্যযুক্ত হওয়ার কারণে মনোধাতুর মতো মননমাত্র হয় না, আবার পঞ্চবিজ্ঞানধাতুর মতো বিজ্ঞানমাত্রও হয় না। বরং মনন অর্থে মন এবং তা বিজ্ঞান অর্থে বিজ্ঞানও হয়, তাই মনোবিজ্ঞানধাতু নামে অভিহিত। অতিশয় বিশিষ্ট বিজ্ঞানধাতুসমূহ—এটিই অর্থ। কারণ, পর্যায়পদসমূহের বিশেষণ সমাসে অতিশয় অর্থ প্রতীয়মান হয়, যেমন 'পদট্ঠানং' পদের মতো।

[110] Vibhāvaniyaṃ pana

[১১০] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Manoyeva viññāṇaṃ manoviññāṇanti vā. Manaso viññāṇaṃ manoviññāṇa’’nti vā vuttaṃ. Tattha manoyeva viññāṇanti idaṃ tāva na yujjati.

“মনই বিজ্ঞান—তা মনোবিজ্ঞান” অথবা “মনের বিজ্ঞান—তা মনোবিজ্ঞান” বলা হয়েছে। সেখানে “মনই বিজ্ঞান” এই কথাটি প্রথমত যুক্তিসঙ্গত নয়।

Na hi aññamaññaṃ visesetvā abhirekaṭṭhadīpake padaṭṭhānantiādike visesanasamāse avadhāraṇa viggaho katthaci dissati yujjaticāti.

কারণ, পরস্পরকে বিশেষিত করে অতিরিক্ত অর্থ প্রকাশক 'পদট্ঠানং' ইত্যাদি বিশেষণ সমাসে অবধারণ বিগ্রহ কোথাও দেখা যায় না এবং তা যুক্তিসঙ্গতও নয়—এভাবে দ্রষ্টব্য।

[111] Manaso viññāṇanti idaṃpi nayujjatiyeva.

[১১১] “মনের বিজ্ঞান” এই কথাটিও যুক্তিসঙ্গত নয়ই।

Manasoti hi manodhātuttikasaṅkhātassa manassa. Tattha sampaṭicchanadvayaṃ santīraṇādikassa manoviññāṇapabandhassa paccayabhūtaṃ hoti. Pañcadvārāvajjanaṃ pana parato dvārantare pavattamānaṃ tasseva manoviññāṇapabandhassa paccayuppannabhūtaṃ hotītikatvā ādimhi paccayabhūtassa ceva ante dvārantare paccayuppannabhūtassa ca manassa sambandhiviññāṇanti attho. Athavā, pañcaviññāṇavajjitāni sabbāni viññāṇāni mananakiccattā manonāma. Ārammaṇe pana abhinipāta mattāni pañcaviññāṇāni mananakiccāni nahontīti dassanādīni eva nāma. Pañcadvārāvajjanañca manato jātaṃpi manassa paccayo nahoti. Dassanādīnaṃ eva paccayo. Sampaṭicchanadvayañca manassa paccayo hontaṃpi manato jātaṃ nahoti. Dassanādito eva jātaṃ. Santīraṇādīni pana attano pure pacchāpavattānaṃ dvinnaṃ dvinnaṃ manānaṃ eva majjhe jātānīti attano paccaya paccayuppannabhūtassa manassa sambandhiviññāṇanti attho. Evañca sati pañcaviññāṇaṃpi dvinnaṃ manodhātūnaṃ antare pavattattā manaso paccaya paccayuppannabhūtassa sambandhiviññāṇaṃ manoviññāṇanti vattabbameva siyāti.

"মনসঃ" (মনের) বলতে মনোধাতুত্রয় নামক মনের কথা বলা হয়েছে। সেখানে দুটি সম্প্রতীচ্ছন (সস্পটীচ্ছন) চিত্ত সন্তীরণাদি মনোবিজ্ঞান-প্রবাহের প্রত্যয়স্বরূপ (কারণ) হয়। কিন্তু পঞ্চদ্বারাবর্জন চিত্ত পরবর্তী অন্য দ্বারে উৎপন্ন হয়ে সেই মনোবিজ্ঞান-প্রবাহেরই প্রত্যয়োৎপন্ন (কার্য) হয়; এই কারণে আদিতে প্রত্যয়স্বরূপ এবং অন্তে অন্য দ্বারে প্রত্যয়োৎপন্ন মনের সম্বন্ধযুক্ত বিজ্ঞানই "মনোবিজ্ঞান"—এই হলো অর্থ। অথবা, পঞ্চবিজ্ঞান বর্জিত সমস্ত বিজ্ঞানই মনন-কার্য (জানার কাজ) করার কারণে "মন" নামে অভিহিত। কিন্তু পঞ্চবিজ্ঞান আলম্বনে কেবল আপতিত হয় মাত্র, তাদের মনন-কার্য নেই বলে তারা দর্শন আদি নামেই পরিচিত। পঞ্চদ্বারাবর্জন মন থেকে উৎপন্ন হলেও মনের প্রত্যয় (কারণ) হয় না, তা কেবল দর্শনাদিরই প্রত্যয় হয়। আবার দুটি সম্প্রতীচ্ছন মনের প্রত্যয় হলেও মন থেকে উৎপন্ন হয় না, তা কেবল দর্শনাদি থেকেই উৎপন্ন হয়। কিন্তু সন্তীরণাদি চিত্তসমূহ নিজের পূর্বে ও পরে উৎপন্ন দুটি দুটি মনের মধ্যবর্তী স্থানে উৎপন্ন হয় বলে, নিজের প্রত্যয় ও প্রত্যয়োৎপন্ন মনের সম্বন্ধযুক্ত বিজ্ঞান—এই হলো অর্থ। আর এরূপ হলে, পঞ্চবিজ্ঞানও দুটি মনোধাতুর অন্তরালে উৎপন্ন হওয়ার কারণে, মনের প্রত্যয় ও প্রত্যয়োৎপন্ন সম্বন্ধযুক্ত বিজ্ঞান হিসেবে "মনোবিজ্ঞান" বলা সংগত হতো।

[112] Ṭīkāyaṃ pana

[১১২] কিন্তু পুরাতন টীকায়—

Manato jātaṃ viññāṇantipi vuttaṃ. Taṃpi vuttanayena nayujjatiyeva.

"মন থেকে উৎপন্ন বিজ্ঞান" বলেও উল্লেখ করা হয়েছে। সেটিও পূর্বোক্ত যুক্তিতে সংগত হয় না।

Avasesā pana manoviññāṇadhātusaṅkhātāca santīraṇa.La. Pannarasarūpāvacaravasena tiṃsadhammā hadayaṃ nissāyeva pavattantīti yojanā. Casaddo panettha avasesānaṃ chasattati dhammānaṃ manoviññāṇadhātubhāvaṃ sambhāveti.

কিন্তু অবশিষ্ট মনোবিজ্ঞানধাতু নামক সন্তীরণ... ইত্যাদি পনেরোটি রূপাবচর ভেদে ত্রিশটি ধর্ম হৃদয়াশ্রয় (হদয়বস্তু) করেই উৎপন্ন হয়—এই হলো যোজনা। আর এখানে 'চ' (এবং) শব্দটি অবশিষ্ট ছিয়াত্তরটি ধর্মের মনোবিজ্ঞানধাতুত্বকে নির্দেশ করে।

[113] Vibhāvaniyaṃ pana

[১১৩] কিন্তু বিভাবনীতে—

Sampiṇḍanatthaṃ gahetvā ‘‘na kevalaṃ manodhātuyevā’’ti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.

সমষ্টির অর্থ গ্রহণ করে "কেবল মনোধাতুই নয়" বলা হয়েছে। তা সংগত নয়।

Evañhi sati avasesāca manoviññāṇadhātusaṅkhātāti vuttaṃ siyāti.

এমন হলে, অবশিষ্টগুলোও 'মনোবিজ্ঞানধাতু' নামে অভিহিত বলে কথিত হতে পারে।

[114] Yāca ṭīkāsu

[১১৪] এবং যা টীকাগুলোতে

Santīraṇa.La. Rūpāvacaravasena pavattā, avasesā manoviññāṇa dhātusaṅkhātāca tiṃsa dhammāti yojanā. Sāpi na sundarā.

"সন্তীরণ... ইত্যাদি রূপাবচর ভেদে উৎপন্ন এবং অবশিষ্ট মনোবিজ্ঞানধাতু নামক ত্রিশটি ধর্ম"—এইরূপ যোজনা করা হয়েছে, তাও সুন্দর নয়।

Atthagatiyā avisadattāti. Tattha kasmā te nissāyeva pavattantīti. Āruppesu anuppajjanato, kasmāca tattha nuppajjantīti vuccate. Santīraṇamahāvipākāni tāva tattha nuppajjanti pañcannaṃ dvārānaṃ attano kiccānañca tattha abhāvato. Paṭighacittadvayaṃpi nuppajjati. Anīvaraṇāvatthassa paṭighassa abhāvato. Ekanta nīvaraṇānañca jhānabhūmīsu asambhavato. Ettha pana yadi anīvaraṇāvattho paṭigho natthi. Pāḷiyaṃ dutīyajjhāneeva domassindriyassa aparisesanirodhavacanaṃ aṭṭhakathāsuca dutīyajjhānūpacāre tassa uppattisambhavavacanaṃ viruddhaṃ siyā. Tasmā attano sahāyapaccaya bhūtassa oḷārikassa kāmarāgassa jhānabhūmīsu abhāvato paṭighacittadvayaṃ tattha nuppajjatīti yuttantipi vadanti. Ṭīkākārāpana dutīyajjhānūpacāre tassa uppattisambhava vacanaṃ parikappavacanamattanti katvā [Pg.144] purimakāraṇameva icchanti. Yadi panetaṃ parikappavacanamattaṃ siyā pāḷivacanaṃpi parikappavacanamattameva siyā. Tasmā pacchimakā raṇameva yuttarūpanti amhākaṃ khanti. Hasanacittaṃpi nuppajjati arūpīnaṃ hasanakiccassa abhāvato. Kāyābhāvatotipi yujjati. Sotāpattimaggacittaṃpi nuppajjati. Paratoghosābhāvena tatthuppannassa puthujjanassa dhammābhisamayābhāvato buddhapaccekabuddhānañca tattha anuppajjanato. Teneva hi tatthuppanno puthujjano aṭṭhasu akkhaṇayuttesu vuttoti. Rūpāvacaracittānipi tattha nuppajjanti rūpavirāgabhāvanāya rūpanimittārammaṇānaṃ tesaṃ samatikkantattāti.

[১১৪] অর্থের গতি স্পষ্ট না হওয়ার কারণে। সেখানে কেন তারা কেবল হৃদয়াশ্রয় করেই উৎপন্ন হয়? যেহেতু অরূপ ভূমিতে তারা উৎপন্ন হয় না। আর কেন সেখানে উৎপন্ন হয় না? তা বলা হচ্ছে: প্রথমত, সন্তীরণ ও মহাবিপাক চিত্তসমূহ সেখানে উৎপন্ন হয় না, কারণ সেখানে পঞ্চদ্বার এবং তাদের নিজস্ব কার্যাবলীর অভাব রয়েছে। প্রতিঘ চিত্তদ্বয়ও উৎপন্ন হয় না, কারণ সেখানে নীবরণমুক্ত প্রতিঘের অভাব রয়েছে এবং একান্ত নীবরণসমূহ ধ্যানভূমিতে উৎপন্ন হওয়া অসম্ভব। কিন্তু এখানে যদি নীবরণমুক্ত প্রতিঘ না থাকে, তবে পালিতে দ্বিতীয় ধ্যানেই দৌর্মনস্যেন্দ্রিয়ের সম্পূর্ণরূপে নিরোধ হওয়ার কথা এবং অট্ঠকথাগুলোতে দ্বিতীয় ধ্যানের উপচারে তার উৎপত্তির সম্ভাবনার কথা পরস্পর বিরোধী হবে। তাই কেউ কেউ বলেন: "ধ্যানভূমিগুলোতে নিজের সহচর প্রত্যয়স্বরূপ স্থূল কামরাগের অভাব থাকার কারণে প্রতিঘ চিত্তদ্বয় সেখানে উৎপন্ন হয় না"—এটিই সংগত। কিন্তু টীকাকারগণ দ্বিতীয় ধ্যানের উপচারে তার উৎপত্তির সম্ভাবনার কথাটিকে কেবল অনুমানমাত্র (পরিকল্প-বচনমাত্র) মনে করে পূর্বের কারণটিকেই গ্রহণ করেন। কিন্তু এটি যদি কেবল অনুমানমাত্র হয়, তবে পালি বচনটিও কেবল অনুমানমাত্র হয়ে যাবে। অতএব, পরের কারণটিই অধিকতর সংগত—এটিই আমাদের অভিমত। হসিতুপ্পাদ চিত্তও উৎপন্ন হয় না, কারণ অরূপী ব্রহ্মাদের হাসির কার্যের অভাব রয়েছে। "দেহের অভাবের কারণে" বলাও সংগত। শ্রোতাপত্তি-মার্গ চিত্তও উৎপন্ন হয় না, কারণ পরতোঘোষের (অন্যের নিকট হতে ধর্মোপদেশ শ্রবণ) অভাবের কারণে সেখানে উৎপন্ন পৃথগ্জনের ধর্মাভিসময় (ধর্ম উপলব্ধি) হয় না এবং বুদ্ধ ও প্রত্যেকবুদ্ধগণ সেখানে উৎপন্ন হন না। এই কারণেই সেখানে উৎপন্ন পৃথগ্জনকে আটটি অক্ষণভূমির (অশুভ স্থান) অন্তর্ভুক্ত বলা হয়েছে। রূপাবচর চিত্তসমূহও সেখানে উৎপন্ন হয় না, কারণ রূপ-বিরাগ ভাবনার দ্বারা রূপনিমিত্তক আলম্বনযুক্ত সেই চিত্তসমূহকে তারা সম্পূর্ণরূপে অতিক্রম করেছেন।

Avasesā manoviññāṇadhātusaṅkhātā kusalākusalakriyānuttaravasena dve cattālīsadhammā hadayaṃ nissāyavā anissāyavā pavattantīti yojanā. Nissāyavā pañcavokāre anissāyavā catuvokāreti adhippāyo. Kusalānica akusalānica kriyānica anuttarānicāti viggaho. Tattha kusalānīti pañcarūpa kusalato avasesāni dvādasalokiyakusalāni. Akusalānīti paṭighadvayato avasesāni dasaakusalāni. Kriyānīti pañcadvārāvajjana hasana pañcarūpakrito avasesāni terasakriyacittāni. Anuttarānīti pathamamaggato avasesāni sattaanuttaracittāni. Kāme chavatthuṃ nissitā sattadhātuyo matā. Rūpe tivatthuṃ nissitā catubbidhā dhātuyo matā. Āruppe kiñcivatthuṃ anissitā ekā dhātu matāti yojanā. Tecattālīsāti pañcaviññāṇa manodhātuttikehi saddhiṃ santīraṇādike tiṃsadhamme sandhāya vuttanti.

অবশিষ্ট মনোবিজ্ঞানধাতু নামক কুশল, অকুশল, ক্রিয়া ও লোকোত্তর ভেদে বিয়াল্লিশটি ধর্ম হৃদয়াশ্রয় করে অথবা আশ্রয় না করে উৎপন্ন হয়—এই হলো যোজনা। পঞ্চবোকার ভূমিতে আশ্রয় করে এবং চতুবোকার ভূমিতে আশ্রয় না করে উৎপন্ন হয়—এই হলো অভিপ্রায়। "কুশল, অকুশল, ক্রিয়া ও লোকোত্তর" এই হলো বিগ্রহ। সেখানে "কুশল" বলতে পাঁচটি রূপাবচর কুশল ব্যতীত অবশিষ্ট বারোটি লোকীয় কুশল চিত্ত। "অকুশল" বলতে প্রতিঘদ্বয় ব্যতীত অবশিষ্ট দশটি অকুশল চিত্ত। "ক্রিয়া" বলতে পঞ্চদ্বারাবর্জন, হসিতুপ্পাদ ও পাঁচটি রূপাবচর ক্রিয়া ব্যতীত অবশিষ্ট তেরোটি ক্রিয়া চিত্ত। "লোকোত্তর" বলতে প্রথম মার্গ (শ্রোতাপত্তি-মার্গ) ব্যতীত অবশিষ্ট সাতটি লোকোত্তর চিত্ত। কামভূমিতে ছয়টি বস্তুকে আশ্রয় করে সাতটি ধাতু বিদ্যমান থাকে। রূপভূমিতে তিনটি বস্তুকে আশ্রয় করে চার প্রকার ধাতু বিদ্যমান থাকে। অরূপভূমিতে কোনো বস্তুকে আশ্রয় না করে একটি ধাতু বিদ্যমান থাকে—এই হলো যোজনা। "তেতাল্লিশ" বলতে দ্বিপঞ্চবিজ্ঞান ও মনোধাতুত্রয়ের সাথে সন্তীরণাদি ত্রিশটি ধর্মকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে।

Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa

এভাবে অভিধম্মত্থসঙ্গহের পরমার্থদীপনী নামক—

Catutthavaṇṇanāya pakiṇṇakasaṅgahassa

চতুর্থ বর্ণনায় প্রকীর্ণক সংগ্রহের—

Paramatthadīpanā niṭṭhitā.

পরমার্থদীপনী সমাপ্ত হলো।

Vīthi saṅgaha paramatthadīpanī

বীথিসঙ্গহ পরমার্থদীপনী

136. Evaṃ [Pg.145] cittappabheda saṅgaho, cetasikappabheda saṅgaho, ubhayappabheda saṅgahoti cittacetasikānaṃ kayopabheda saṅgahe dassetvā idāni vīthicittappavattisaṅgaho vīthimutta cittappavattisaṅgahoti te saññeva dve pavattisaṅgahe dassetuṃ cittuppādānamiccevantiādimāha. Tattha uppajjantīti uppādā. Tattha uppajjanti. Aññassa asu tattācitte icceva labbhati. Iti cittañca citteuppādācāti cittuppādā. Cittacetasikāti vuttaṃ hoti. Tesaṃ cittuppādānaṃ. Iccevantiādito paṭṭhāya vuttappakārena. Saṅgahamuttaranti jātiniddeso yaṃ. Uttare uttame tayo pabhedasaṅgahe katvāti sambandho. Bhūmipuggalabhedenāti sahatthe karaṇavacanaṃ. Kāmāvacarādibhūmibhedena duhetukādi puggalabhedena saddhinti attho. Pubbāparaniyāmitanti āvajjanādi cakkhuviññāṇādi pubba cittāparacittānukkamena niyāmitaṃ vavatthitaṃ. Pavattisaṅgahaṃnāmātipi jātiniddesoyeva. Evaṃ nāmake dve pavattisaṅgaheti attho. Paṭisandhipavattiyanti paṭisandhipavattīsu. Vacanavipallāso hesa. Paṭisandhikālepavattikālecāti attho. Paṭisandhikāle pavattisaṅgahañca pavattikāle pavattisaṅgahañcāti dve saṅgahepavatti pavakkhāmīti vuttaṃ hoti. Ayañca attho uparisaṅgahe ārabbha gāthāya pākaṭo. Keci pana niddhāraṇe bhummanti vadanti. Evaṃsati upari saṅgaho paṭisandhisaṅgahonāma siyā. Na pavatti saṅgaho nāma. Evañca sati upari vīthimuttasaṅgahe ārabbha gāthāyaṃ sandhiyaṃ pavattisaṅgahonāma idāni vuccatīti iminā na sameti.

এভাবে চিত্তের শ্রেণীবিভাগ, চেতসিকের শ্রেণীবিভাগ এবং উভয়ের শ্রেণীবিভাগ—এই তিন প্রকার চিত্ত-চেতসিকের শ্রেণীবিভাগ প্রদর্শন করে, এখন সেই চিত্ত-চেতসিকেরই দুটি প্রবৃত্তি-সংগ্রহ, অর্থাৎ বীথিচিত্তপ্রবৃত্তি-সংগ্রহ ও বীথিমুক্তচিত্তপ্রবৃত্তি-সংগ্রহ প্রদর্শন করার জন্য "চিত্তুপ্পাদানমিচ্চেবং" ইত্যাদি বলেছেন। সেখানে "উৎপন্ন হয়" অর্থে "উৎপাদ"। কোথায় উৎপন্ন হয়? অন্য কিছুর উল্লেখ না থাকায় "চিত্তে" (মনে) উৎপন্ন হয়—এরূপ অর্থই পাওয়া যায়। এভাবে চিত্ত এবং চিত্তে উৎপন্ন ধর্মসমূহ হলো "চিত্তোৎপাদ" (চিত্তুপ্পাদ)। অর্থাৎ চিত্ত ও চেতসিক—এই কথা বলা হয়েছে। "সেই চিত্তোৎপাদসমূহের"। "ইচ্চেবং" বলতে আদি থেকে বর্ণিত প্রকার অনুসারে। "সংগহমুত্তরং" (পরবর্তী সংগ্রহ) এটি একটি জাতি-নির্দেশ। সম্বন্ধটি হলো: "পরবর্তী শ্রেষ্ঠ তিনটি শ্রেণীবিভাগ সম্পন্ন করে"। "ভূমিপুদ্গলভেদেন" পদটি সহ-অর্থে করণ কারক। অর্থাৎ কামাবচরাদি ভূমির ভেদ এবং দ্বিহেতুকাদি পুদ্গলের (ব্যক্তি) ভেদের সাথে—এই হলো অর্থ। "পুব্বাপরনিয়মিতং" বলতে আবর্তন (আবজ্জন), চক্ষুবিজ্ঞান ইত্যাদি পূর্ববর্তী ও পরবর্তী চিত্তের অনুক্রম দ্বারা নিয়ন্ত্রিত বা নির্ধারিত। "পবত্তিসংগহং নাম" পদটিও জাতি-নির্দেশই। অর্থাৎ এই নামের দুটি প্রবৃত্তি-সংগ্রহ—এই হলো অর্থ। "পটিসন্ধিপবত্তিযং" বলতে প্রতিসন্ধিকালে ও প্রবৃত্তিকালে। এটি বচন-বিপর্যয় (ব্যাকরণগত পরিবর্তন) মাত্র। প্রতিসন্ধিকালে ও প্রবৃত্তিকালে—এই হলো অর্থ। অর্থাৎ "প্রতিসন্ধিকালের প্রবৃত্তি-সংগ্রহ এবং প্রবৃত্তিকালের প্রবৃত্তি-সংগ্রহ—এই দুই প্রকার প্রবৃত্তি আমি বলব"—এই কথা বলা হয়েছে। আর এই অর্থ পরবর্তী সংগ্রহের প্রারম্ভিক গাথায় স্পষ্ট। কিন্তু কেউ কেউ একে নির্ধারণ অর্থে সপ্তমী বিভক্তি বলেন। এরূপ হলে, পরবর্তী সংগ্রহটি "প্রতিসন্ধি-সংগ্রহ" নামে অভিহিত হতো, "প্রবৃত্তি-সংগ্রহ" নামে নয়। আর এরূপ হলে, পরবর্তী বীথিমুক্ত-সংগ্রহের প্রারম্ভিক গাথার "এখন প্রতিসন্ধি ও প্রবৃত্তি-সংগ্রহ বলা হচ্ছে"—এই বাক্যের সাথে মিলত না।

[115] Ṭīkāsu pana

কিন্তু টীকাসমূহে—

‘‘Uttaraṃ vedanāsaṅgahādivibhāgato uttama’’nti vuttaṃ. Taṃ vicāretabbaṃ.

"বেদনা-সংগ্রহাদির বিভাগ থেকে উত্তর অর্থাৎ শ্রেষ্ঠ" বলা হয়েছে। তা বিচার্য।

Evañhi [Pg.146] sati pakiṇṇakasaṅgahova idha saṅgahasaddena gahito siyāti. Yasmāpana tiṇṇaṃ dvinnañca pabhedasaṅgahānaṃ majjhe ṭhatvā ayaṃ anusandhigāthā pavattā. Tasmā pubbe tayopi pabhedasaṅgahā idha saṅgahasaddena gahetuṃ yuttāti daṭṭhabbā. Ayaṃ pana pavattisaṅgaho vatthudvārālambaṇehi saddhiṃ yojetvā vutto suvuttoti tāni tīṇi chakkānipi puna idha nikkhittāni.

১৩৬. কারণ এরূপ হলে, কেবল প্রকীর্ণক সংগ্রহই এখানে "সংগ্রহ" শব্দ দ্বারা গৃহীত হতো। কিন্তু যেহেতু এই অনুসন্ধি-গাথাটি পূর্ববর্তী তিনটি এবং পরবর্তী দুটি প্রবৃত্তি-সংগ্রহের মধ্যবর্তী স্থানে অবস্থিত, তাই পূর্ববর্তী তিনটি শ্রেণীবিভাগকেও এখানে "সংগ্রহ" শব্দ দ্বারা গ্রহণ করা সংগত—এরূপ বুঝতে হবে। তবে এই প্রবৃত্তি-সংগ্রহকে বস্তু, দ্বার ও আলম্বনের সাথে যুক্ত করে বর্ণনা করলে তা সুচারুভাবে ব্যক্ত হয়; এই কারণে সেই তিনটি ষটকও (ছয়টি করে বিষয়) পুনরায় এখানে উপস্থাপন করা হয়েছে।

[116] Vibhāvaniyaṃ pana

[১১৫] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Vatthudvārālambaṇa saṅgahā heṭṭhā kathitāpi paripuṇṇaṃ katvā pavattisaṅgahaṃ dassetuṃ puna nikkhittā’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

"বস্তু, দ্বার ও আলম্বন-সংগ্রহ পূর্বে বর্ণিত হলেও, প্রবৃত্তি-সংগ্রহকে পূর্ণাঙ্গভাবে দেখানোর জন্য পুনরায় এখানে উপস্থাপন করা হয়েছে" বলা হয়েছে। তা সুন্দর নয়।

Na hi sakalā vatthudvārālambaṇasaṅgahā idha nikkhittāti. Visayānaṃ dvāresu pavatti visayapavatti. Etthaca pavattīti āpātāgamanameva vuccati. Vakkhati hi ekacittakkhaṇā tītānivātiādiṃ. Sā pana kāci sīghatamā, kāci sīghatarā, sīghā, dandhā, dandhatarā, dandhatamāti chadhā hotīti. Kammādīnaṃ visayānaṃ dvāresu pavatti paccupaṭṭhānaṃ āpātāgamanaṃ visayappavatti. Vakkhati hi kammaṃvā kammanimittaṃvā gatinimittaṃvā kammabalena channaṃ dvārānaṃ aññatarasmiṃ paccupaṭṭhātīti.

কারণ বস্তু, দ্বার ও আলম্বন-সংগ্রহের সমস্ত বিষয় এখানে উপস্থাপন করা হয়নি। দ্বারে আলম্বনসমূহের প্রবৃত্তিই (উপস্থিতি) "বিষয়-প্রবৃত্তি"। আর এখানে "প্রবৃত্তি" বলতে কেবল আলম্বনের গোচরীভূত হওয়াকে (আপাতগমন) বোঝায়। কারণ সামনে বলা হবে: "একচিত্তক্ষণাতীতানি" ইত্যাদি। আর সেই গোচরীভূত হওয়া can be of six kinds: কোনোটি অতি-শীঘ্র (শীঘতমা), কোনোটি অতিশয়-শীঘ্র (শীঘতরা), শীঘ্র (শীঘা), মন্থর (দন্ধা), অতিশয়-মন্থর (দন্ধতরা) এবং অতি-মন্থর (দন্ধতমা)। দ্বারে কর্মাদি আলম্বনসমূহের প্রবৃত্তি, উপস্থিতি বা গোচরীভূত হওয়াই "বিষয়-প্রবৃত্তি"। কারণ সামনে বলা হবে: "কর্ম, কর্মনিমিত্ত বা গতিনিমিত্ত কর্মের প্রভাবে কর্মের প্রভাবে can appear in one of the six doors by the power of kamma (কর্মের প্রভাবে ছয়টি দ্বারের যেকোনো একটিতে উপস্থিত হয়)।"

[117] Vibhāvaniyaṃ pana

[১১৬] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Visayesuca cittānaṃ pavatti visayappavattī’’tipi vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

"আলম্বনসমূহে চিত্তের প্রবৃত্তিই বিষয়-প্রবৃত্তি" বলেও উল্লেখ করা হয়েছে। তা সুন্দর নয়।

Evañhi sati atiparittārammaṇe visayappavattināma anupapannā āpajjatīti. Tatthāti tesu chakkesu. Dhātubhedaṃ patvādhātunānattaṃ pamāṇanti mananaṃ vijānanato visuṃ katvā manodhātu visuṃ vuttā. Viññāṇabhedaṃ patvā pana yaṃkiñci mananaṃ vijānane anto gadhamevāti vuttaṃ cakkhuviññāṇaṃ.La. Chaviññāṇānīti chavīthiyo pana dvārappavattā cittapavattiyo yojetabbāti sambandho. Cakkhudvāre pavattā vīthi cakkhudvāravīthi. Cakkhudvāravikāraṃ paṭicca pavatto [Pg.147] cittappabandhoti attho. Evaṃ sesesu. Asādhāraṇena cakkhuviññāṇena upalakkhitā vīthi cakkhuviññāṇavīthi. Suddho pana manoviññāṇapabandho manoviññāṇavīthi.

কারণ এরূপ হলে, অতিপরিত্ত আলম্বনের (অতি ক্ষুদ্র আলম্বন) ক্ষেত্রে "বিষয়-প্রবৃত্তি" অসংগত হয়ে পড়ে। "সেখানে" বলতে সেই ষটকসমূহের মধ্যে। ধাতুর শ্রেণীবিভাগে পৌঁছালে ধাতুর ভিন্নতাই প্রমাণ হয়; তাই মননকে বিজ্ঞান থেকে পৃথক করে মনোধাতুকে আলাদাভাবে বলা হয়েছে। কিন্তু বিজ্ঞানের শ্রেণীবিভাগে পৌঁছালে যেকোনো মননই বিজ্ঞানের অন্তর্ভুক্ত হয়ে যায়; তাই "চক্ষুবিজ্ঞান... ছয়টি বিজ্ঞান" বলা হয়েছে। আর can be six consciousnesses (ছয়টি বিজ্ঞান) বলা হয়েছে। আর ছয়টি বীথিকে দ্বারে উৎপন্ন চিত্তের প্রবৃত্তির সাথে যুক্ত করতে হবে—এই হলো সম্বন্ধ। চক্ষুদ্বারে উৎপন্ন বীথি হলো "চক্ষুদ্বারবীথি"। চক্ষুদ্বারের বিকারকে আশ্রয় করে উৎপন্ন চিত্ত-প্রবাহ—এই হলো অর্থ। অবশিষ্টগুলোর ক্ষেত্রেও একই রূপ। অসাধারণ চক্ষুবিজ্ঞান দ্বারা চিহ্নিত বীথি হলো "চক্ষুবিজ্ঞানবীথি"। কিন্তু বিশুদ্ধ মনোবিজ্ঞানের প্রবাহ হলো "মনোবিজ্ঞানবীথি"।

Vibhāvaniyaṃ pana

[১১৭] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Cakkhuviññāṇasambandhinī vīthi tena saha ekārammaṇa eka dvārikatāya saha caraṇabhāvato cakkhuviññāṇa vīthī’’ti vuttaṃ.

“চক্ষুবিজ্ঞানের সাথে সম্বন্ধযুক্ত বীথি, তার (চক্ষুবিজ্ঞানের) সাথে একই আলম্বন ও একই দ্বারে সহগামী হওয়ার কারণে একে 'চক্ষুবিজ্ঞান-বীথি' বলা হয়েছে।”

Dvārappavattāti dvāre uppannā. Taṃ taṃ dvāravikāraṃ paṭicca uppannāti attho. Cittappavattiyoti cittapabandhā. Atimahantanti sāmi atthe paccattavacanaṃ. Atimahantassa pañcālambaṇassa pavatti.La. Atiparittassa pañcālambaṇassa pavatticāti pañcadvāre catudhā. Manodvāre pana vibhūtassa chaḷārammaṇassa pavatti avibhūtassa chaḷārammaṇassa pavatticāti dvidhāti chadhāvisayappavatti veditabbāti yojanā. Atimahantādibhāvo cettha ālokādi paccaya vasenavā vatthu atimahantādivasenavā veditabbo. Tattha saṇhasukhumaṃpi dūraṃpi rūpādīnaṃ adhiṭṭhānavatthunāma ālokādi paccaya sampattiyā sati atimahantameva. Tathā hi buddhassa bhagavato pathamāti nīhārakālādīsu loka vivaraṇa pāṭihāriyapavatti kāle avīcinirayepi akaniṭṭhepi paracakkavāḷesupi saṇhasukhumānica dūrānica rūpāni idha ṭhitāva passanti. Tadā hi uḷāro obhāso pāturahosi. Tassa vasena sabbepi pathavisineru cakkavāḷa siluccayādayo jātiphalikakkhandhā viya sampajjanti. Mahanto uḷāro obhāso pāturahosi atikammadevānaṃ devānubhāvanti hi vuttaṃ. Upapattidevabrahmādīnaṃ pana pasādanissayabhūtānaṃ obhāsajātatāyapi pathavipabbatādayo cakkhurūpādīnaṃ antaraṃ kātuṃ nasakkontīti. Tathā dūrepi pabbatādirūpāni vatthu atimahantatāya candasūriya tārakādi rūpāni visaya vatthu mahantatāya obhāsa jātatāya ca ati mahantāni nāma hontīti. Ālokādipaccayānaṃ pana adhiṭṭhānavatthūnañca dubbala dubbalatara [Pg.148] dubbalatamānukkamena mahantādibhāvo vattabboti. Yāni pana pañcālambaṇāni ekacittakkhaṇaṃ atikkamma āpātaṃ āgacchanti, tāni atimahantārammaṇānināma. Yāni dvatticittakkhaṇāni atikkamma, tāni mahantārammaṇāni. Yāni catu pañca cha satta aṭṭha nava cittakkhaṇāni atikkamma, tāni parittārammaṇāni. Yānipana dasekādasadvādasa terasa cuddasa pannarasa cittakkhaṇāni atikkamma āpātaṃ āgacchanti. Tāni atiparittā rammaṇānīti. Pakkhatica ekacittakkhaṇātītānivātiādi. Vibhūtassāti pākaṭassa, avibhūtassāti apākaṭassa. Evaṃ chachakkāni sarūpato niddisitvā idāni tāni sabbāni ekato yojetvā vīthicittappavattiṃ vitthārento kathanti pucchitvā rūpārūpānaṃ tāva addhānaparicchedaṃ dassetuṃ uppādaṭṭhitītiādi māha. Tattha kathanti kena pakārena vīthicittappavatti hotīti attho.

'দ্বারপ্রবৃত্ত' (দ্বারে প্রবৃত্ত) বলতে দ্বারে উৎপন্ন বোঝায়। এর অর্থ হলো—সেই সেই দ্বারের বিকার বা পরিবর্তনকে আশ্রয় করে উৎপন্ন হওয়া। 'চিত্তপ্রবৃত্তি' বলতে চিত্তের প্রবাহ বা সন্ততিকে বোঝায়। 'অতিমহৎ' (অতিমহন্তং) পদটি সম্বন্ধ অর্থে প্রথমা বিভক্তি হিসেবে ব্যবহৃত হয়েছে। অতিমহৎ পঞ্চ আলম্বনের প্রবৃত্তি... ইত্যাদি... অতিপরিত্ত (অতিক্ষুদ্র) পঞ্চ আলম্বনের প্রবৃত্তি—এইভাবে পঞ্চদ্বারে চার প্রকার প্রবৃত্তি ঘটে। কিন্তু মনোদ্বারে বিভূত (স্পষ্ট) ষড় আলম্বনের প্রবৃত্তি এবং অবিভূত (অস্পষ্ট) ষড় আলম্বনের প্রবৃত্তি—এইভাবে দুই প্রকার প্রবৃত্তি ঘটে। অতএব, আলম্বনের প্রবৃত্তি ছয় প্রকার বলে জানতে হবে—এটিই যোজনা (বাক্যার্থের সম্বন্ধ)। এখানে অতিমহৎ আদি ভাব আলোর মতো প্রত্যয়সমূহের (শর্তের) কারণে অথবা বিষয়ের অতিমহৎ আদি আকারের কারণে জানতে হবে। সেখানে সূক্ষ্ম ও দূরবর্তী হলেও রূপাদির অধিষ্ঠান-বস্তু (আলম্বন) যখন আলো প্রভৃতি প্রত্যয়ের পরিপূর্ণতা থাকে, তখন তা অতিমহৎ-ই হয়ে থাকে। যেমন—ভগবান বুদ্ধের প্রথম অভিনিহার (বুদ্ধত্ব লাভের সংকল্প) কাল ইত্যাদিতে এবং লোকবিবরণ নামক প্রাতিহার্য প্রদর্শনের সময়ে অবীচি নিরয়ে, অকনিষ্ঠ দেবলোকে এবং অন্যান্য চক্রবালেও মানুষ এখানে (জম্বুদ্বীপে) অবস্থান করেই সূক্ষ্ম ও দূরবর্তী রূপসমূহ দেখতে পেয়েছিল। কারণ তখন এক মহান আলোকের প্রাদুর্ভাব হয়েছিল। তার প্রভাবে পৃথিবী, সুমেরু পর্বত, চক্রবাল পর্বত ও শিলা পর্বতসমূহ যেন খাঁটি স্ফটিকখণ্ডের মতো স্বচ্ছ হয়ে গিয়েছিল। বলা হয়েছে—'দেবতাদের দেব-প্রভাবকে অতিক্রম করে এক মহান ও উদার আলোকের প্রাদুর্ভাব হয়েছিল।' কিন্তু উপপত্তিদেব ও ব্রহ্মাগণের প্রসাদ-ইন্দ্রিয়ের আশ্রয়ীভূত মহাভূতসমূহের দীপ্তিময়তার কারণে পৃথিবী, পর্বত প্রভৃতি চক্ষু ও রূপের অন্তরাল (বাধা) সৃষ্টি করতে পারে না। তদ্রূপ, দূরবর্তী পর্বতাদির রূপসমূহ বস্তুর অতিমহত্ত্বের কারণে এবং চন্দ্র, সূর্য, নক্ষত্রাদির রূপসমূহ নিজস্ব বিষয়ের মহত্ত্ব ও দীপ্তিময়তার কারণে 'অতিমহৎ' নামে অভিহিত হয়। কিন্তু আলো প্রভৃতি প্রত্যয় এবং অধিষ্ঠান-বস্তুসমূহের দুর্বল, দুর্বলতর ও দুর্বলতম ক্রম অনুসারে মহৎ আদি ভাব বলা উচিত। যে পঞ্চ আলম্বন এক চিত্তক্ষণ অতিক্রম করে ইন্দ্রিয়গোচর (আপাথ) হয়, সেগুলোকে 'অতিমহদালম্বন' (অতিমহন্তারম্মণ) বলা হয়। যেগুলো দুই বা তিন চিত্তক্ষণ অতিক্রম করে ইন্দ্রিয়গোচর হয়, সেগুলো 'মহদালম্বন'। যেগুলো চার, পাঁচ, sechs, সাত, আট বা নয় চিত্তক্ষণ অতিক্রম করে ইন্দ্রিয়গোচর হয়, সেগুলো 'পরিত্তালম্বন' (ক্ষুদ্র আলম্বন)। আর যে পঞ্চ আলম্বন দশ, এগারো, বারো, তেরো, চৌদ্দ বা পনেরো চিত্তক্ষণ অতিক্রম করে ইন্দ্রিয়গোচর হয়, সেগুলোকে 'অতিপরিত্তালম্বন' (অতিক্ষুদ্র আলম্বন) বলা হয়। পরবর্তীতে তিনি বলবেন—'এক চিত্তক্ষণ অতীত হয়ে...' ইত্যাদি। 'বিভূত' বলতে স্পষ্ট এবং 'অবিভূত' বলতে অস্পষ্ট বোঝায়। এভাবে ছয়টি ষটকের স্বরূপ প্রদর্শন করে, এখন সেই সমস্তকে একত্রে যুক্ত করে বীথিচিত্তের প্রবৃত্তি বিস্তারিতভাবে বর্ণনা করার উদ্দেশ্যে 'কীভাবে?' (কথম্) এরূপ জিজ্ঞাসা করে রূপ ও অরূপ ধর্মের আয়ুষ্কাল বা কালসীমা প্রদর্শনের জন্য 'উৎপাদ, স্থিতি...' ইত্যাদি বলেছেন। সেখানে 'কীভাবে?' (কথম্) শব্দের অর্থ হলো—কোন প্রকারে বীথিচিত্তের প্রবৃত্তি ঘটে।

[118] Vibhāvaniyaṃ pana

[১১৮] কিন্তু বিভাবনী-টীকায় (বলা হয়েছে):

‘‘Kathanti kena pakārena atimahantādivasena visaya vavatthānaṃ hotīti pucchitvā cittakkhaṇavasena taṃ pakāsetuṃ uppādaṭṭhitītiādi āraddha’’nti vuttaṃ. Taṃ yuttaṃ viya na dissati.

“'কীভাবে (কথম্) অর্থাৎ কোন প্রকারে অতিমহৎ ইত্যাদির মাধ্যমে বিষয়ের ব্যবস্থাপন (নির্ধারণ) হয়—এইরূপ জিজ্ঞাসা করে চিত্তক্ষণের মাধ্যমে তা প্রকাশ করার জন্য "উৎপাদ-স্থিতি..." ইত্যাদি আরম্ভ করা হয়েছে'—এই যা বলা হয়েছে, তা যুক্তিযুক্ত বলে মনে হয় না।”

Evañhi satiādito pañcannaṃ chakkānaṃ okāsonāma nasiyā. Naca uppādaṭṭhiti.La. Rūpadhammānamāyūti idaṃ visaya vavatthānatthameva vuttanti sakkā viññātunti. Uppajjanaṃ uppādo. Sabhāva paṭilābhoti attho. Ṭhānaṃ ṭhiti. Yathāladdhasabhāvassa anivattīti attho. Bhañjanaṃ bhaṅgo. Tassa parihāyitvā antaradhānanti attho. Ekacittakkhaṇaṃnāmāti ekassa cittassa khaṇonāma. So pana khaṇo accharāsaṅghāṭakkhaṇassa akkhinimmilanakkhaṇassaca anekakoṭi satasahassabhāgo daṭṭhabbo. Accharāsaṅghāṭakkhaṇe anekakoṭisatasahassasaṅkhā vedanā uppajjantīti hi aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Ācariyānandattheramatena panettha uppādabhaṅga vasenakhaṇadvayaṃ ekacittakkhaṇaṃnāmāti vattabbaṃ. Yathā hi loke [Pg.149] vijjunāma vaddhanānantarameva bhijjati. Na panassā vaddhanassa bhijjanassaca antarā ṭhitināma visuṃ paññāyati. Yathā ca uddhaṃ ujuṃ khittaṃ leḍḍu uppatitvā patati. Na pana uppatanassa patanassa ca antarā ṭhitināma visuṃ dissati. Tathā cittaṃpi. Taṃpi hi udaya bhāgānantarameva vayabhāge patati. Na panassa rūpadhammānaṃ viya tesaṃ dvinnaṃ bhāgānaṃ majjhe visuṃ eko gaṇanūpago ṭhitibhāgonāma upalabbhati. Evañca katvā yamakesu cittassa uppādabhaṅgāva tattha tattha vuttā. Visesato pana cittayamake uppannaṃ uppajjamānanti. Bhaṅgakkhaṇe uppannaṃ. No ca uppajjamānaṃ. Uppādakkhaṇe uppannañceva uppajjamānañcātiādinā bhaṅguppādāva cittassa vuttā. Kathāvatthumhica ekaṃ cittaṃ divasaṃ tiṭṭhatīti āmantā. Upaddhadivaso uppādakkhaṇo. Upaddhadivaso vayakkhaṇoti. Na hevaṃ vattabbe. Ekaṃ cittaṃ dve divase tiṭṭhatīti āmantā. Eko divaso uppādakkhaṇo. Eko divaso vayakkhaṇoti nahevaṃ vattabbe. Ekaṃ cittaṃ cattāro divase tiṭṭhatīti āmantā. Dve divasā uppādakkhaṇo. Dve divasā vayakkhaṇoti na hevaṃ vattabbe.La. Māsaṃ. Dve māse. Cattāromāse.La. Saṃvaccharaṃ, dve saṃvaccharāni. Cattāri saṃvaccharāni.La. Kappaṃ. Dve kappe. Cattāro kappetiādinā dve uppādavayabhāgāva cittassa vuttā. Na ṭhitibhāgo. Yadi so visuṃ upalabbheyya. Ekaṃ cittaṃ divasaṃ tiṭṭhatīti āmantā. Divasassa pathamo bhāgo uppādakkhaṇo. Dutīyo ṭhitikkhaṇo. Tatīyo vayakkhaṇoti evaṃ mahātherena vicārito siyā. Tayo divase tayo māse tīṇi saṃvaccharāni tayo kappeti imānipi avajje tabbānieva siyunti. Ettha siyā, nanu suttantesu tīṇi māni bhikkhave saṅkhatassa saṅkhata lakkhaṇāni. Katamānitīṇi, uppādo paññāyati. Vayo paññāyati. Ṭhitassa aññathattaṃ paññāyatīti vuttaṃ. Tathā vedanāya uppādo paññāyati. Vayo paññāyati. Ṭhitāya aññathattaṃ paññāyati. Saññāya. Saṅkhārānaṃ. Viññāṇassa uppādo.La. Paññāyatīti vuttaṃ. Tasmā cittassa tatīyo ṭhitibhāgo visuṃ upalabbhati yevāti.Na. Pabandhaṭhitiyā eva tattha [Pg.150] vuttattāti. Kathaṃ viññāyatīti ce, uppādavaye pathamaṃ vatvā pacchā puna visuṃ ṭhitassa aññathatthaṃ paññāyatīti imassa vuttattāti. Itarathā uppādo paññāyati. Ṭhitassa aññathattaṃ paññāyati. Vayo paññāyatīti vuttaṃ siyāti. Nanu pabandhaṭhiti nāma paññatti hoti. Sāca asaṅkhatā, suttantānica saṅkhata lakkhaṇa visayāni. Tasmā sā pabandhaṭṭhiti tattha vuttāti nasakkā viññātunti ce. Na na sakkā. Abhidhammepi saṅkhatadhammaniddesesu samūha saṇṭhāna santati paññattīhipi niddesassa diṭṭhattā. Tathā hi rūpāyatananiddesādīsu dīghaṃ rassaṃ saṇhaṃ thulaṃ vaṭṭaṃ parimaṇḍalaṃ caturassaṃ chaḷaṃsaṃ aṭṭhaṃsaṃ soḷasaṃsaṃ ninnaṃ thalantiādinā, vibhaṅge ca kesā lomā nakhā dantātiādinā paññattisisena saṅkhatadhammā niddiṭṭhāti. Suttantesu vattabbameva natthi. Īdisesu hi ṭhānesu paññattivasena pavattāpi desanā saṅkhatadhammameva āhacca tiṭṭhati. Tasmā yathā uppādabhaṅgānaṃ paccekaṃ ekeko khaṇo cittassa labbhati. Na tathā ṭhitiyāti. Ayaṃ ācariyānandatthe rassa adhippāyo. Ayañca vādo saṃyuttaṭṭhakathāyaṃ eva āgato. Soca saṅgahakārena paṭikkhitto. Vuttañhi tattha, apare pana vadanti. Arūpadhammānaṃ jarākhaṇonāma nasakkā paññapetuṃ. Sammā sambuddhoca vedanāya uppādo paññāyati. Vayo paññāyati. Ṭhitāya aññathatthaṃ paññāyatīti vadanto arūpadhammānaṃpi tīṇi lakkhaṇāni paññapeti. Bhāniatthikkhaṇaṃ upādāya labbhantīti vatvā –

কারণ এমন হলে প্রথম পাঁচটি ষটকের কোনো অবকাশ থাকবে না। এবং 'উৎপাদ, স্থিতি... রূপধর্মের আয়ু'—এই কথাটি কেবল বিষয়ের ব্যবস্থাপন নির্ধারণের জন্যই বলা হয়েছে, তাও জানা সম্ভব নয়। উৎপত্তিই হলো উৎপাদ (uppāda); এর অর্থ স্বভাব লাভ করা। অবস্থানই হলো স্থিতি (ṭhiti); এর অর্থ প্রাপ্ত স্বভাব থেকে বিচ্যুত না হওয়া। বিনাশই হলো ভঙ্গ (bhaṅgo); এর অর্থ সেই স্বভাবের ক্ষয় হয়ে অন্তর্হিত হওয়া। এক চিত্তক্ষণ বলতে একটি চিত্তের ক্ষণকালকে বোঝায়। সেই ক্ষণটিকে এক তুড়ি মারার সময় বা চোখের এক পলক ফেলার সময়ের অনেক কোটি শতসহস্র ভাগের এক ভাগ বলে মনে করতে হবে। কারণ অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে যে, এক তুড়ি মারার সময়ে অনেক কোটি শতসহস্র সংখ্যক বেদনা উৎপন্ন হয়। তবে এখানে আচার্য আনন্দ স্থবিরের মতে, উৎপাদ ও ভঙ্গের মাধ্যমে দুটি ক্ষণের সমষ্টিকেই এক চিত্তক্ষণ বলা উচিত। যেমন লোকে বিদ্যুৎ বিকাশের অব্যবহিত পরেই বিনষ্ট হয়ে যায়, কিন্তু তার বিকাশ ও বিনাশের অন্তরালে 'স্থিতি' নামক কোনো পৃথক অবস্থা জানা যায় না; এবং যেমন উপরের দিকে সোজা ছুড়ে দেওয়া মাটির ঢেলা উপরে উঠে আবার নিচে পড়ে যায়, কিন্তু তার উপরে ওঠা ও নিচে পড়ার অন্তরালে 'স্থিতি' নামক কোনো পৃথক অবস্থা দেখা যায় না; চিত্তও তদ্রূপ। সেটিও উৎপাদ অংশের অব্যবহিত পরেই ক্ষয় বা ভঙ্গ অংশে পতিত হয়। রূপধর্মের মতো তার (চিত্তের) ক্ষেত্রে সেই দুটি অংশের (উৎপাদ ও ভঙ্গের) মাঝে পৃথকভাবে গণনাযোগ্য 'স্থিতি অংশ' নামক কোনো তৃতীয় অংশ পাওয়া যায় না। এই কারণেই যমকসমূহে চিত্তের উৎপাদ ও ভঙ্গই কেবল সেখানে সেখানে বলা হয়েছে। বিশেষ করে চিত্তযমকে 'উৎপন্ন ও উৎপাদ্যমান' ইত্যাদি আলোচনার মাধ্যমে ভঙ্গক্ষণে উৎপন্ন কিন্তু উৎপাদ্যমান নয়, এবং উৎপাদক্ষণে উৎপন্ন ও উৎপাদ্যমান উভয়ই—এইভাবে চিত্তের ভঙ্গ ও উৎপাদই কেবল বলা হয়েছে। এবং কথাবত্থুতে 'একটি চিত্ত একদিন অবস্থান করে কি? হ্যাঁ'—এইভাবে শুরু করে, 'অর্ধেক দিন উৎপাদক্ষণ, অর্ধেক দিন ক্ষয়ক্ষণ'—এমন বলা উচিত নয়। 'একটি চিত্ত দুই দিন অবস্থান করে কি? হ্যাঁ। একদিন উৎপাদক্ষণ, একদিন ক্ষয়ক্ষণ'—এমন বলা উচিত নয়। 'একটি চিত্ত চার দিন অবস্থান করে কি? হ্যাঁ। দুই দিন উৎপাদক্ষণ, দুই দিন ক্ষয়ক্ষণ'—এমন বলা উচিত নয়... এক মাস, দুই মাস, চার মাস... এক বছর, দুই বছর, চার বছর... এক কল্প, দুই কল্প, চার কল্প ইত্যাদি আলোচনার মাধ্যমে চিত্তের উৎপাদ ও ক্ষয়—এই দুটি অংশই বলা হয়েছে, স্থিতি অংশ বলা হয়নি। যদি সেই স্থিতি অংশ পৃথকভাবে পাওয়া যেত, তবে মহাস্থবির মোগ্গলিপুত্ত তিস্স কর্তৃক এভাবে বিচার করা হতো: 'একটি চিত্ত একদিন অবস্থান করে কি? হ্যাঁ। দিনের প্রথম ভাগ উৎপাদক্ষণ, দ্বিতীয় ভাগ স্থিতিক্ষণ, তৃতীয় ভাগ ক্ষয়ক্ষণ।' তিন দিন, তিন মাস, তিন বছর, তিন কল্প—এই কথাগুলোও বর্জনীয় হতো না। এখানে আপত্তি হতে পারে: 'হে ভিক্ষুগণ, সংখতের এই তিনটি সংখত লক্ষণ রয়েছে। কোন তিনটি? উৎপাদ প্রজ্ঞাত হয়, ক্ষয় প্রজ্ঞাত হয়, এবং স্থিতির অন্যথাভাব প্রজ্ঞাত হয়—এরূপ সূত্রসমূহে বলা হয়েছে। তদ্রূপ বেদনার উৎপাদ প্রজ্ঞাত হয়, ক্ষয় প্রজ্ঞাত হয়, স্থিতির অন্যথাভাব প্রজ্ঞাত হয়; সংজ্ঞার, সংস্কারসমূহের, বিজ্ঞানের উৎপাদ... প্রজ্ঞাত হয়—এরূপ বলা হয়েছে। অতএব, চিত্তের তৃতীয় স্থিতি অংশ পৃথকভাবে পাওয়া যায় বৈকি?' না, কারণ সেখানে কেবল প্রবাহ-স্থিতি (প্রবাহের স্থিতি)-র কথাই বলা হয়েছে। কীভাবে তা জানা যায়? যদি বলা হয়—প্রথমে উৎপাদ ও ক্ষয় বলে, পরে আবার পৃথকভাবে 'স্থিতির অন্যথাভাব প্রজ্ঞাত হয়'—এই কথাটি বলার কারণে তা জানা যায়। অন্যথায়, 'উৎপাদ প্রজ্ঞাত হয়, স্থিতির অন্যথাভাব প্রজ্ঞাত হয়, ক্ষয় প্রজ্ঞাত হয়'—এরূপ বলা হতো। যদি বলা হয়—প্রবাহ-স্থিতি তো প্রজ্ঞপ্তি মাত্র, এবং তা অসংখত; আর সূত্রসমূহ হলো সংখত লক্ষণের বিষয়। অতএব, সেখানে সেই প্রবাহ-স্থিতি বলা হয়েছে তা জানা সম্ভব নয়। না, তা অসম্ভব নয়। কারণ অভিধর্মেও সংখত ধর্মের নির্দেশে সমূহ-প্রজ্ঞপ্তি, সংস্থান-প্রজ্ঞপ্তি ও সন্ততি-প্রজ্ঞপ্তির মাধ্যমে নির্দেশ দেখা যায়। যেমন রূপায়তন-নির্দেশ ইত্যাদিতে 'দীর্ঘ, হ্রস্ব, সূক্ষ্ম, স্থূল, বৃত্ত, পরিমণ্ডল, চতুরস্র, ষড়স্র, অষ্টস্র, ষোড়শস্র, নিম্ন, স্থল' ইত্যাদি এবং বিভঙ্গে 'কেশ, লোম, নখ, দন্ত' ইত্যাদি প্রজ্ঞপ্তির মাধ্যমে সংখত ধর্মসমূহ নির্দেশ করা হয়েছে। সূত্রসমূহের ক্ষেত্রে তো বলারই কিছু নেই। কারণ এই ধরনের স্থানে প্রজ্ঞপ্তির মাধ্যমে দেশনা প্রবর্তিত হলেও তা সংখত ধর্মকেই স্পর্শ করে অবস্থান করে। অতএব, যেমন উৎপাদ ও ভঙ্গের ক্ষেত্রে চিত্তের পৃথক পৃথক এক একটি ক্ষণ পাওয়া যায়, স্থিতির ক্ষেত্রে তেমন পাওয়া যায় না—এটিই আচার্য আনন্দ স্থবিরের অভিপ্রায়। এবং এই মতবাদ সংযুক্ত-অট্ঠকথাতেই এসেছে। আর তা সংগহকার কর্তৃক প্রত্যাখ্যাত হয়েছে। কারণ সেখানে বলা হয়েছে—'অন্যেরা অবশ্য বলেন যে, অরূপধর্মসমূহের জরাক্ষণ (স্থিতিক্ষণ) প্রজ্ঞাপন করা সম্ভব নয়। কিন্তু সম্যক সম্বুদ্ধ বেদনার উৎপাদ প্রজ্ঞাত হয়, ক্ষয় প্রজ্ঞাত হয়, স্থিতির অন্যথাভাব প্রজ্ঞাত হয়—এরূপ বলে অরূপধর্মসমূহেরও তিনটি লক্ষণ প্রজ্ঞাপন করেছেন। তারা অস্তিত্বক্ষণকে গ্রহণ করে তা পাওয়া যায় বলে উল্লেখ করে বলেন—'

Atthitā sabbadhammānaṃ, ṭhitināma pavuccati;

Tasseva bhedo maraṇaṃ;

Sabbadā sabbapāṇinanti.

“সকল ধর্মের অস্তিত্বশীলতাকেই 'স্থিতি' বলা হয়; তারই ভেদ বা বিনাশ হলো মরণ (ভঙ্গ); তা সর্বদা সকল প্রাণীর ক্ষেত্রেই ঘটে থাকে।”

Imāya ācariyagāthāya tamatthaṃ sādhenti. Athavā, santativasena ṭhānaṃ veditabbantica vadanti. Imasmiṃ pana sutte ayaṃ viseso natthi. Tasmā ācariyagāthāya suttaṃ appaṭibāhetvā suttameva pamāṇaṃ kātabbanti. Tattha jarākhaṇonāma uppādakkhaṇabhaṅgakkhaṇānaṃ majjhe visuṃ jarāya khettabhūto ṭhītikkhaṇo vuccati. Aññathattanti jarāeva. Atthikkhaṇanti khaṇadvayameva. Paṭikkhittopi pana ayaṃ vādo kathāvatthu pāḷiyā saddhiṃ suṭṭhu sametiyeva. [Pg.151] Apica, uddhaṃ uppatitassa leṭṭussa uppatananivatti viya yā cittassa udayasaṅkhātassa vaḍḍhanassa nivattināma atthi. Na hi udaye anivattante vayonāma sambhavatitī. Sā eva udaya pariyantamattabhūtā idha ṭhitipariyāyoti sakkā vattuṃ. So pana visuṃ gaṇanūpago eko khaṇonāma nahotīti katvā abhidhamme dveeva khaṇā cittassa vuttā. Udayabhāgassa pana ādi koṭiṃ vayabhāgassaantakoṭiñca thapetvā majjhebhāgadvayanissitā paripaccana lakkhaṇā jarānāma arūpadhammānaṃpi labbhatiyeva. Taṃ sandhāya dhātukathāyaṃ jarādvīhikhandhehisaṅgahitātivuttanti daṭṭhabbaṃ.

এই আচার্য-গাথার দ্বারা সেই অর্থকে প্রতিপাদন করেন। অথবা, সন্ততির প্রভাবে স্থিতি (অবস্থান) জানতে হবে—এরূপও বলেন। কিন্তু এই সূত্রে এই বিশেষত্ব নেই। অতএব আচার্য-গাথার দ্বারা সূত্রকে বাধা না দিয়ে সূত্রকেই প্রমাণ হিসেবে গ্রহণ করতে হবে। সেখানে জরাক্ষণ বলতে উৎপাদক্ষণ ও ভঙ্গক্ষণের মধ্যে পৃথকভাবে জরার ক্ষেত্রস্বরূপ স্থিতিক্ষণকে বলা হয়। 'অন্যথাভাব' বলতে জরাকেই বোঝায়। 'অস্তিক্ষণ' বলতে ক্ষণদ্বয়কেই বোঝায়। কিন্তু প্রত্যাখ্যাত হলেও এই মতবাদ কথাবস্তু পালির সাথে সুচারুভাবে মিলে যায়। আরও, উপরে নিক্ষিপ্ত মাটির ঢেলার উপরে ওঠার নিবৃত্তির মতো, চিত্তের উদয় নামক বৃদ্ধির যে নিবৃত্তি রয়েছে; কারণ উদয় নিবৃত্ত না হলে ক্ষয় (ব্যয়) হওয়া সম্ভব নয়। সেই উদয়ের শেষ সীমাস্বরূপ নিবৃত্তিকেই এখানে স্থিতির পর্যায় বলা যেতে পারে। কিন্তু তা পৃথকভাবে গণনার যোগ্য একটি ক্ষণ নয় বলে অভিধর্মে চিত্তের দুটি ক্ষণই বলা হয়েছে। কিন্তু উদয়ভাগের আদি সীমা এবং ব্যয়ভাগের অন্ত সীমা বাদ দিয়ে মধ্যবর্তী উভয় ভাগের আশ্রিত পরিপক্কতা লক্ষণযুক্ত জরা অরূপধর্মসমূহের (নামধর্মের) ক্ষেত্রেও পাওয়া যায়। তা লক্ষ্য করেই ধাতুকথায় 'জরা দুটি স্কন্ধের দ্বারা সংগৃহীত' এরূপ বলা হয়েছে বলে জানতে হবে।

[119] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১১৯] কিন্তু বিভাবনীতে যা [বলা হয়েছে]—

‘‘Uppādabhaṅgāvatthāhi bhinnā bhaṅgābhimukhāvatthāpi icchitabbā. Sā ṭhitināmā’’ti vuttaṃ. Taṃ kathāvatthupāḷiyā saha na sameti.

"উৎপাদ ও ভঙ্গ অবস্থা থেকে ভিন্ন ভঙ্গের অভিমুখী অবস্থাও স্বীকার করা উচিত। তা-ই স্থিতি নামে অভিহিত"—এরূপ যা বলা হয়েছে, তা কথাবস্তু পালির সাথে মিলে না।

Upaddhadivaso uppādakkhaṇo. Upaddhadivaso vayakkhaṇo. Pathamo divaso uppādakkhaṇo. Dutīyo vayakkhaṇoti hi vicārentena uppādabhaṅgāvatthā hi bhinnā tatīyā avatthā tassaṃ pāḷiyaṃ paṭikkhittāyeva hotīti.

কারণ, "অর্ধদিবস উৎপাদক্ষণ, অর্ধদিবস ব্যয়ক্ষণ; প্রথম দিবস উৎপাদক্ষণ, দ্বিতীয় দিবস ব্যয়ক্ষণ"—এরূপ বিচারকারী (মহামোগ্গলিপুত্ততিস্স স্থবির) কর্তৃক উৎপাদ ও ভঙ্গ অবস্থা থেকে ভিন্ন তৃতীয় অবস্থা সেই কথাবস্তু পালিতে প্রত্যাখ্যাতই হয়েছে—এরূপ জানতে হবে।

[120] Etena yañca tattha

[১২০] এর দ্বারা সেখানে (সেই টীকায়) যা—

‘‘Pāḷiyaṃ pana veneyyajjhāsayā nuromato nayadassanavasena sā na vuttā. Atidhammadesanāpi hi kadāci veneyyajjhāsayānurodhena pavattati. Yathā, rūpassa uppādo upacayo santatīti dvidhā bhinditvā desito’’ti vuttaṃ. Taṃpi paṭikkhittaṃ hoti. Vibhāgārahassa hi dhammassa vibhāgakaraṇaṃnāma veneyyavasenātipi dhammavasenātipi yujjati. Vijjamāne sati visuṃ katvā vattabbassa abhidhamme avacanaṃ pana veneyyavasenāti na yuttametanti.

"পালিতে কিন্তু বিনেয়দের (শিষ্যদের) আশয়ানুযায়ী নয়-প্রদর্শনের উদ্দেশ্যে তা বলা হয়নি। অতিধর্মদেশনাও কখনো কখনো বিনেয়দের আশয়ানুরোধে প্রবর্তিত হয়। যেমন, রূপের উৎপাদকে উপচয় ও সন্ততি—এভাবে দুই ভাগে বিভক্ত করে দেশনা করা হয়েছে"—এরূপ যা বলা হয়েছে, তাও প্রত্যাখ্যাত হয়। কারণ, বিভাজনের যোগ্য ধর্মের বিভাজন করা বিনেয়দের বশেও যুক্তিযুক্ত এবং ধর্মের বশেও যুক্তিযুক্ত। বিদ্যমান থাকা সত্ত্বেও পৃথক করে বলার মতো বিষয়কে অভিধর্মে বিনেয়দের বশে না বলা—এটি যুক্তিযুক্ত নয়।

[121] Yampi tattha

[১২১] সেখানে আরও যা—

‘‘Sutteca tīṇi māni bhikkhave saṅkhatassa saṅkhatalakkhaṇāni. Katamāni tīṇi. Uppādo paññāyati. Vayo paññā yati. [Pg.152] Ṭhitassa aññathattaṃ paññāyatīti evaṃ saṅkhatadhammasseva lakkhaṇadassanatthaṃ uppādādīnaṃ vuttattā nasakkā pabandhassa paññattisabhāvassa asaṅkhatassa ṭhiti tattha vuttāti viññātu’’nti vuttaṃ. Taṃpi na gahetabbaṃ.

"সূত্রেও ‘হে ভিক্ষুগণ, এই তিনটি সংস্কৃতের সংস্কৃত লক্ষণ। কোন তিনটি? উৎপাদ প্রজ্ঞাত হয়, ব্যয় প্রজ্ঞাত হয় এবং স্থিতির অন্যথাভাব প্রজ্ঞাত হয়’—এভাবে সংস্কৃত ধর্মেরই লক্ষণ প্রদর্শনের জন্য উৎপাদ প্রভৃতির কথা বলা হয়েছে বলে, সেখানে প্রজ্ঞপ্তিস্বভাবের প্রবাহরূপ অসংষ্কৃতের স্থিতি বলা হয়েছে—এরূপ জানা সম্ভব নয়"—এরূপ যা বলা হয়েছে, তাও গ্রহণ করা উচিত নয়।

Abhidhammepi heṭṭhā vuttanayena paññattisīsena saṅkhatadhammānaṃ niddesassa diṭṭhattāti.

কারণ অভিধর্মেও পূর্বে উল্লিখিত নিয়মে প্রজ্ঞপ্তিকে প্রধান করে সংস্কৃত ধর্মসমূহের নির্দেশ দেখা যায়—এরূপ জানতে হবে।

[122] Yampi tattha

[১২২] সেখানে আরও যা—

‘‘Upasaggassaca dhātvattheyeva pavattanato paññāyatīti etassa viññāyatīti attho’’ti vuttaṃ. Taṃpi na yuttaṃ.

"উপসর্গের ধাতুর অর্থেই প্রবৃত্তি হওয়ার কারণে ‘প্রজ্ঞাত হয়’ (paññāyati) শব্দের অর্থ ‘বিজ্ঞাত হয়’ (viññāyati)"—এরূপ যা বলা হয়েছে, তাও যুক্তিযুক্ত নয়।

Yathānulomasāsanañhi suttaṃ. Tasmā tattha vineyyānaṃ suṭṭhu paññāyanameva adhippetanti. Arūpaṃ arūpisabhāvattā lahupariṇāmaṃ. Rūpaṃ pana rūpidhammattāyeva dandhapariṇāmanti vuttaṃ tānipana.La. Rūpadhammāna māyūti.

কারণ সূত্র হলো যথানুলোম শাসন। অতএব সেখানে বিনেয়দের কাছে সুচারুভাবে প্রজ্ঞাত হওয়াই অভিপ্রেত। অরূপ (নাম) অরূপী স্বভাবের কারণে লঘুপরিণাম (দ্রুত পরিবর্তনশীল)। রূপ কিন্তু রূপী ধর্ম হওয়ার কারণেই দণ্ডপরিণাম (ধীর পরিবর্তনশীল)—এরূপ বলা হয়েছে। "সেগুলো কিন্তু... রূপধর্মসমূহের আয়ু" ইত্যাদি।

[123] Vibhāvaniyaṃ pana

[১২৩] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Gāhakagahetabba bhāvassa taṃtaṃ khaṇavasena nippajjanato’’ti kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ akāraṇaṃ.

"গ্রাহক ও গ্রাহ্য ভাবের সেই সেই ক্ষণ অনুসারে নিষ্পন্ন হওয়ার কারণে"—এরূপ যে কারণ দর্শানো হয়েছে, তা অকারণ (যুক্তিহীন)।

Na hi gāhakaṃ arūpaṃ gahetabbañca rūpaṃ gahaṇasampajjanatthaṃ lahuṃ pariṇamati garuṃ pariṇapatīti sakkā vattunti. Tāni tādisāni sattarasannaṃ cittānaṃ khaṇāni sattarasavā tāni cittakkhaṇāni rūpa dhammānamāyūti yojanā. Sattarasa cittakkhaṇasamapamāṇāni khaṇāni viññatti rūpalakkhaṇa rūpavajjānaṃ rūpadhammānaṃ āyunāmāti vuttaṃ hoti. Khaṇamattato pana aṭṭhakathānayena ekapaññāsakhaṇāni honti, mūlaṭīkānayena dvattiṃsakhaṇāni. Tatthaca ādimhi dve khaṇāni rūpadhammānaṃ ekaṃ uppādakkhaṇameva. Ante dve ekaṃ bhaṅgakkhaṇameva. Majjhe aṭṭhavīsa khaṇāni tesaṃ ekaṃ ṭhitikkhaṇamevāti daṭṭhabbaṃ. Na hi dandhapariṇatānaṃ rūpānaṃ uppādabhaṅgāpi cittassa viya lahukā bhavituṃ arahantīti. Tattha viññattidvayaṃ ekacittakkhaṇikaṃ. Upacayasantatiyo uppādamattā aniccatā bhaṅgamattā. Jaratā rūpa dhammānaṃ ṭhitikkhaṇamattāti daṭṭhabbā. Mūlaṭīkānayena panettha tāni pana [Pg.153] soḷasacittakkhaṇāni rūpadhammānamāyūti vattabbaṃ. Ṭīkācariyo hi paṭiccasamuppādavibhaṅge āgataṃ mahāṭṭhakathāvacanaṃ patiṭṭhapento soḷasacittakkhaṇāyukabhāvaṃ sambhāveti, evaṃ santepi khandha vibhaṅgeyeva tāva rūpānaṃ uppādanirodhavidhānassa mahāaṭṭhakathā vādassa yamakapāḷivirodhaṃ dassetvā saṅgahakārena paṭisiddhattā na sakkā taṃ patiṭṭhapetunti. Tasmiṃ vāde hi paṭisiddhe tattha āgatā soḷasāyukatāvā atirekasoḷasāyukatāvā paṭisiddhāyeva hotīti.

কারণ, গ্রাহক অরূপ (নাম) এবং গ্রাহ্য রূপ গ্রহণকার্য সম্পন্ন করার জন্য দ্রুত পরিবর্তিত হয় বা ধীর গতিতে পরিবর্তিত হয়—এরূপ বলা সম্ভব নয়। সেই প্রকার সতেরোটি চিত্তের ক্ষণসমূহ অথবা সতেরোটি চিত্তক্ষণই রূপধর্মসমূহের আয়ু—এটাই যোজনা। সতেরোটি চিত্তক্ষণের সমপরিমাণ ক্ষণসমূহ বিজ্ঞপ্তিরূপ ও লক্ষণরূপ বর্জিত রূপধর্মসমূহের আয়ু নামে অভিহিত—এরূপ বলা হয়েছে। কিন্তু ক্ষণমাত্র হিসেবে অট্ঠকথা অনুসারে একান্নটি ক্ষণ হয়, মূলটীকার নিয়মে বত্রিশটি ক্ষণ হয়। সেখানে আদিভাগের দুটি ক্ষণ রূপধর্মসমূহের একটি উৎপাদক্ষণই হয়। অন্তভাগের দুটি ক্ষণ একটি ভঙ্গক্ষণই হয়। মধ্যবর্তী আটাশটি ক্ষণ তাদের একটি স্থিতিক্ষণই হয়—এরূপ জানতে হবে। কারণ ধীর পরিবর্তনশীল রূপসমূহের উৎপাদ ও ভঙ্গও চিত্তের মতো দ্রুত হতে পারে না। সেখানে বিজ্ঞপ্তিদ্বয় এক চিত্তক্ষণস্থায়ী। উপচয় ও সন্ততি কেবল উৎপাদমাত্র, অনিত্যতা কেবল ভঙ্গমাত্র। জরা রূপধর্মসমূহের কেবল স্থিতিক্ষণমাত্র—এরূপ জানতে হবে। মূলটীকার নিয়মে কিন্তু এখানে "সেই ষোলোটি চিত্তক্ষণ রূপধর্মসমূহের আয়ু" এরূপ বলা উচিত। কারণ টীকাচার্য প্রতীত্যসমুৎপাদ বিভঙ্গে আগত মহা-অট্ঠকথার বাক্যকে প্রতিষ্ঠা করতে গিয়ে ষোলো চিত্তক্ষণ আয়ুষ্কাল হওয়ার বিষয়টিকে সমর্থন করেছেন; এরূপ হলেও স্কন্ধ বিভঙ্গেই প্রথমে রূপসমূহের উৎপাদ ও নিরোধ বিধানের মহা-অট্ঠকথা মতবাদের যমক পালির সাথে বিরোধ প্রদর্শন করে সংগ্রহকার (অভিধর্মার্থসংগ্রহকার) কর্তৃক নিষিদ্ধ হওয়ায় সেই মহা-অট্ঠকথার বাক্যকে প্রতিষ্ঠা করা সম্ভব নয়। কারণ সেই মতবাদ নিষিদ্ধ হলে, সেখানে আগত ষোলো চিত্তক্ষণ আয়ুষ্কাল বা অতিরিক্ত ষোলো চিত্তক্ষণ আয়ুষ্কালও নিষিদ্ধই হয়ে যায়।

[124] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১২৪] কিন্তু বিভাবনীতে যা—

Taṃ ṭīkānayaṃ tayidamasāranti paṭikkhipitvā tadatthaṃ sā dhentena ‘‘paṭisandhicittena sahuppannaṃ rūpaṃ tato paṭṭhāya sattarasamena saddhiṃ nirujjhati. Paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe uppannaṃ rūpaṃ aṭṭhārasamassa uppādakkhaṇe nirujjhatītiādinā aṭṭhakathāyameva sattarasacittakkhaṇassa āgatattā’’ti kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

সেই টীকার নিয়মকে "তা অসার" বলে প্রত্যাখ্যান করে এবং সেই অর্থকে প্রতিপাদন করতে গিয়ে "প্রতিসন্ধিচিত্তের সাথে সহ-উৎপন্ন রূপ সেখান থেকে শুরু করে সপ্তদশ চিত্তের সাথে নিরুদ্ধ হয়। প্রতিসন্ধিচিত্তের স্থিতিক্ষণে উৎপন্ন রূপ অষ্টাদশ চিত্তের উৎপাদক্ষণে নিরুদ্ধ হয়—ইত্যাদিভাবে অট্ঠকথাতেই সতেরো চিত্তক্ষণের কথা আগত হয়েছে"—এরূপ যে কারণ দর্শানো হয়েছে, তা সুন্দর (উত্তম) নয়।

Yañhi saṅgahakārassa sattarasāyukavacanaṃ ṭīkākārena vicāritaṃ. Tadeva dassetvā ṭīkānayo paṭikkhittoti na yuttame tanti. Ekacittassa khaṇaṃ viya khaṇaṃ ekacittakkhaṇaṃ. Atthato abhinnaṃpi hi khaṇaṃ idaṃ cittassa idaṃ rūpānanti kappanāvasena bhinnaṃ viya katvā upacarīyatīti. Ekacittakkhaṇaṃ atītaṃ etesanti ekacittakkhaṇātītāni. Atimahantabhūtāni pañcārammaṇāni.

কারণ সংগ্রহকারের যে সতেরো চিত্তক্ষণ আয়ু বিষয়ক বাক্য টীকাকার কর্তৃক বিচারিত হয়েছে, তাকেই প্রদর্শন করে টীকার নিয়মকে প্রত্যাখ্যান করা হয়েছে—এটি যুক্তিযুক্ত নয়। একটি চিত্তের ক্ষণের মতো ক্ষণ হলো এক চিত্তক্ষণ। অর্থগতভাবে অভিন্ন হলেও ক্ষণকে "এটি চিত্তের ক্ষণ, এটি রূপের ক্ষণ"—এভাবে কল্পনাবশে ভিন্ন করে উপচার করা হয় (ব্যবহার করা হয়)। এক চিত্তক্ষণ অতীত হয়েছে যাদের, তারা হলো একচিত্তক্ষণাতীত। অতিমহন্ত রূপ প্রাপ্ত পঞ্চ আলম্বনসমূহ।

[125] Vibhāvaniyaṃ pana

[১২৫] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Etānivā taṃ atītānīti ekacittakkhaṇātī kānī’’tipi vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

"অথবা এগুলো সেই অতীত, তাই একচিত্তক্ষণাতীত"—এরূপও যা বলা হয়েছে, তা সুন্দর নয়।

Na hi niruddhadhammavisayo atītasaddo kiñci atikkamitvā uddhaṃ āgatāni paccuppannarūpāni dīpetīti sakkā vattunti. Bahūni cittakkhaṇāni atītāni etesanti bahucittakkhaṇātītāni. Mahantādi bhūtāni pañcārammaṇāni. Rūpadhammānaṃ pana rūpadhammesveva āpātāgamane thokaṃ balavantatā icchitabbā. Teca ṭhitikkhaṇeyeva paripuṇṇapaccayupaladdhā [Pg.154] hutvā balavantā hontīti vuttaṃ ṭhitipattānevāti. Evasaddena ṭīkākārassa vādaṃ nīvāreti. So hi uppajjamānameva rūpaṃ pasāde ghaṭṭetīti icchatīti. Pañcālambaṇāni pañcadvāre āpātamāgacchantīti ettha rūpasaddārammaṇāni asampatta vasena itarānica sampattavasena gocarabhāvaṃ upagacchanti. Ayañca visesoghaṭṭanavisesena veditabbo. Purimānihi dve nimittavaseneva ghaṭṭenti. Na vatthuvasena. Pacchimāni pana tīṇivatthuvasena ghaṭṭenti. Na nimittamattavasena nimittaghaṭṭanañcanāma asampattānaññeva na sampattānaṃ. Vatthughaṭṭanaṃ pana sampattānaññeva. No asampattā hoti. Nanti. Yathā hi tīre gacchantānaṃsarīranimittāni pokkharaṇi yāudake dissanti. Tasmiṃ udake orohantānaṃ pana tāni tattha na dissanti. Evameva sampattāni rūpasaddārammaṇāni naghaṭṭenti. Kasmā, visayavisayīnaṃ majjhe ālokassa ākāsassaca abhāvena nimittokāsassa abhāvato. Asampattāniyeva pana attano nimittupaṭṭhāpanavasena ghaṭṭenti. Kasmā, nimittokāsassa laddhattā. Itarāni pana tīṇi yathājātavatthuvaseneva ghaṭṭenti. Tasmā tāni sampattāniyeva ghaṭṭenti. No asampattānīti. Tattha yāni asampattāniyeva hutvā ghaṭṭenti. Tāni sayaṃ dūre ṭhatvā nimitta appanāvasena ghaṭṭitattā ekekasmiṃ pasāde candamaṇḍala sūriya maṇḍalādivasena asanisaddamaṇḍala meṇḍasaddamaṇḍalādivasena ca mahantānipi bahūnipi āpātamāgacchantiyeva. Itarāni pana tīṇi sampattāniyeva ghaṭṭentīti ekekasmiṃ pasāde ekekameva āpātamāgacchantīti daṭṭhabbaṃ. Idañca pañcadvāravasena vuttaṃ. Mano dvāre pana sabbānipi ārammaṇāni asampattāniyeva āpātamāgacchantīti. Etthaca pañcadvāreti idaṃ asādhāraṇa dvāradassanavasena vuttaṃ. Tāni pana pañcālambaṇāni yadāsakasakadvāre ghaṭṭenti. Tadā manodvārepi apāta māgacchantiyeva. Ekekaṃ ārammaṇaṃ dvīsu dvīsu dvāresu apāta māgacchatīti hi aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Tasmā yadā candaṃvā sūriyaṃvā pabbataṃvā rukkhaṃvā yaṃkiñcivā passanti. Tadā ekekasmiṃ cakkhupasāde ekekāni manodvāre ekanti anekāni [Pg.155] candamaṇḍalādīni ekakkhaṇe upaṭṭhahanti, evaṃ sesārammaṇe sūti daṭṭhabbaṃ. Apātāgamanañcettha lañchakānaṃ tālapaṇṇe lañchanakhandhaṃ thapetvā muggarena paharaṇakāle lañchanakhandhassa tālapaṇṇe āpātetvā akkharupaṭṭhāpanaṃ viya daṭṭhabbaṃ. Yato dvārānaṃ vikārappatti hotīti.

কারণ, নিরুদ্ধ ধর্ম যার বিষয়, এমন অতীত শব্দ কোনো কিছু অতিক্রম করে উপরে আগত বর্তমান রূপসমূহকে প্রকাশ করতে পারে—একথা বলা যায় না। এদের বহু চিত্তক্ষণ অতীত হয়েছে, তাই এরা 'বহুচিত্তক্ষণাতীত'। মহদ্ভাবাপন্ন পঞ্চ আলম্বন। কিন্তু রূপধর্মসমূহের রূপধর্মসমূহের মধ্যেই আপাথগমনে সামান্য বলবৎভাব আকাঙ্ক্ষিত। এবং তারা স্থিতিক্ষণেই পরিপূর্ণ প্রত্যয় লাভ করে বলবান হয়, এইজন্য 'স্থিতিপ্রাপ্তই' বলা হয়েছে। 'এব' শব্দ দ্বারা টীকাকারের মতকে নিবারণ করছেন। কারণ তিনি মনে করেন যে, উৎপাদমান রূপই প্রসাদে আঘাত করে। এখানে 'পঞ্চ আলম্বন পঞ্চদ্বারে আপাথগমন করে'—এর মধ্যে রূপ ও শব্দ আলম্বন অপ্রাপ্তভাবে এবং অন্যান্যগুলো প্রাপ্তভাবে গোচরভাব প্রাপ্ত হয়। এবং এই বিশেষত্ব আঘাতের বিশেষত্ব দ্বারা জ্ঞাতব্য। কারণ পূর্ববর্তী দুটি কেবল নিমিত্তের মাধ্যমেই আঘাত করে, বস্তুর মাধ্যমে নয়। কিন্তু পরবর্তী তিনটি বস্তুর মাধ্যমে আঘাত করে, কেবল নিমিত্তের মাধ্যমে নয়। আর নিমিত্ত-আঘাত কেবল অপ্রাপ্তদেরই হয়, প্রাপ্তদের নয়। কিন্তু বস্তু-আঘাত কেবল প্রাপ্তদেরই হয়, অপ্রাপ্তদের হয় না। যেমন তীরে গমনকারী ব্যক্তিদের শরীরের প্রতিবিম্ব পুষ্করিণীর জলে দেখা যায়, কিন্তু সেই জলে অবতীর্ণ ব্যক্তিদের ক্ষেত্রে সেই প্রতিবিম্ব সেখানে আর দেখা যায় না। তেমনি প্রাপ্ত রূপ ও শব্দ আলম্বন আঘাত করে না। কেন? কারণ বিষয় ও বিষয়ীর মধ্যে আলো ও আকাশের অভাব হেতু নিমিত্তের অবকাশের অভাব ঘটে। কিন্তু অপ্রাপ্ত অবস্থায়ই তারা নিজেদের নিমিত্ত উপস্থাপনের মাধ্যমে আঘাত করে। কেন? কারণ নিমিত্তের অবকাশ প্রাপ্ত হওয়ার কারণে। কিন্তু অন্য তিনটি যথাজাত বস্তুর মাধ্যমেই আঘাত করে। তাই তারা প্রাপ্ত হলেই আঘাত করে, অপ্রাপ্ত হলে নয়। সেখানে যেগুলো অপ্রাপ্ত হয়েই আঘাত করে, তারা নিজে দূরে অবস্থান করে নিমিত্ত অর্পণের মাধ্যমে আঘাত করার কারণে, এক একটি প্রসাদে চন্দ্র মণ্ডল, সূর্য মণ্ডল ইত্যাদিরূপে এবং বজ্রধ্বনি মণ্ডল, মেঘধ্বনি মণ্ডল ইত্যাদিরূপে মহৎ এবং বহু আলম্বনও আপাথগমন করে থাকে। কিন্তু অন্য তিনটি প্রাপ্ত হয়েই আঘাত করে বলে, এক একটি প্রসাদে এক একটি আলম্বনই আপাথগমন করে—এরূপ বুঝতে হবে। এবং এটি পঞ্চদ্বারের নিয়মে বলা হয়েছে। কিন্তু মনোদ্বারে সমস্ত আলম্বনই অপ্রাপ্ত হয়েই আপাথগমন করে। এবং এখানে 'পঞ্চদ্বারে'—এই কথাটি অসাধারণ দ্বার প্রদর্শনের উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে। কিন্তু সেই পঞ্চ আলম্বন যখন নিজ নিজ দ্বারে আঘাত করে, তখন মনোদ্বারেও আপাথগমন করেই থাকে। কারণ অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে যে, এক একটি আলম্বন দুটি দুটি দ্বারে আপাথগমন করে। অতএবเมื่อ চন্দ্র, সূর্য, পর্বত, বৃক্ষ বা অন্য যেকোনো কিছু দেখে, তখন এক একটি চক্ষুপ্রসাদে এক একটি এবং মনোদ্বারে একটি—এভাবে অনেক চন্দ্র মণ্ডল আদি এক ক্ষণেই উপস্থিত হয়; অবশিষ্ট আলম্বনসমূহের ক্ষেত্রেও এরূপ বুঝতে হবে। এবং এখানে আপাথগমনকে এভাবে বুঝতে হবে—যেমন সিলমোহর অঙ্কনকারীরা তালপত্রে সিলমোহরের ব্লক রেখে মুগুর দিয়ে আঘাত করার সময় সিলমোহরের ব্লকের তালপত্রে আঘাতের মাধ্যমে অক্ষর ফুটিয়ে তোলে। যার ফলে দ্বারসমূহের বিকারপ্রাপ্তি ঘটে।

[126] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১২৬] কিন্তু বিভাবনীতে যা—

‘‘Ābhogānurūpaṃ anekakalāpagatāni āpātaṃ āgacchantī’’ti vuttaṃ. Tattha ābhogānurūpanti idaṃ vicāretabbaṃ.

“আভোগের অনুরূপ অনেক কলাপগত রূপ আপাথগমন করে”—এরূপ বলা হয়েছে। সেখানে 'আভোগানুরূপ'—এই বিষয়টি বিচার্য।

Yattakāni hi pañcālambaṇāni cakkhādipathe ālokādi sahitāni hutvā ṭhitāni honti. Tattakāni sabbāni niddāyantassapi visaññi bhūtassapi aññavihitassapi yaṃkiñci jhānaṃvā phalaṃvā nirodhaṃvā samāpajjantassapi ābhogena vinā attano dvāresu āpātamāgacchantiyeva. Nakevalaṃ attanodvāresu eva. Athakho manodvārepi. Nakevalaṃ bhavaṅgamanodvāreeva. Āvajjanādīsu pana catubbhūmaka vīthicittesupi āpātaṃ āgacchantiyeva. Ayaṃnāma mano manodvāraṃ nahotīti navattabboti hi dvārakathāyaṃ vuttaṃ. Ayañca attho pathamajjhānassa saddo kaṇṭakoti iminā pāṭhena dīpetabbo. Pathamajjhānaṃ samāpannassa hi saddo sotamhi ghaṭṭetvā jhānacittasaṅkhāte manodvāre āpātamāgacchati. Tadā jhānacitta santati calitvā vocchijjati. Jhānā vuṭṭhāti. Bhavaṅgapāto hoti. Taṃ saddārammaṇaṃ vīthicittaṃ pavattatīti. Dutīyajjhānādīni samāpajjanto pana appakena saddena navuṭṭhāti. Adhimattasaddena pana vuṭṭhātiyeva. Na hi tāni āneñjapattānināma honti. Arūpajjhānānieva pana āneñjapattānināma honti. Tasmā tāni samāpajjanto adhimattasaddenapi navuṭṭhātiyevāti. Tesu pana tathā āpātamāgatesu tadārammaṇāni vīthicittāni pavattantiyevāti navattabbaṃ. Bhavaṅga santatiyāvā javanasantatiyāvā vocchinnāya pavattanti. Avocchinnāya napavattanti. Pavattamānānipi ārammaṇā dhimattādivasena laddhapaccayavisese ekekasmiṃ ārammaṇeeva pavattanti. [Pg.156] Na ekakkhaṇe pañcasūti daṭṭhabbaṃ. Etthaca atthavasā vibhatti pariṇāmoti katvā ekacittakkhaṇātītāni ṭhitipattāneva pañcā lambaṇāni ekacittakkhaṇātīte ṭhitippatte eva pañcadvāre bahu cittakkhaṇātītāni bahucittakkhaṇātīteti yojetabbaṃ.

কারণ যতগুলো পঞ্চ আলম্বন চক্ষু আদি পথে আলো ইত্যাদির সাথে যুক্ত হয়ে অবস্থিত থাকে, সেই সমস্ত আলম্বনই নিদ্রিত ব্যক্তির, মূর্ছিত ব্যক্তির, অন্যমনস্ক ব্যক্তির অথবা যেকোনো ধ্যান, ফল বা নিরোধ সমাপত্তিতে মগ্ন ব্যক্তিরও আভোগ ছাড়াই নিজ নিজ দ্বারে আপাথগমন করেই থাকে। কেবল নিজ নিজ দ্বারে নয়, বরং মনোদ্বারেও। কেবল ভবঙ্গ-মনোদ্বারে নয়, বরং আবর্জন আদি চতুর্ভূমিক বীথিচিত্তসমূহেও আপাথগমন করেই থাকে। কারণ দ্বারকথায় বলা হয়েছে যে, 'এই মন মনোদ্বার নয়—এরূপ বলা উচিত নয়'। এবং এই অর্থ 'প্রথম ধ্যানের শব্দ কাঁটাস্বরূপ'—এই পাঠ দ্বারা প্রকাশ করা উচিত। কারণ প্রথম ধ্যানে সমাপন্ন ব্যক্তির শব্দ শ্রোত্রেন্দ্রিয়তে আঘাত করে ধ্যানচিত্ত নামক মনোদ্বারে আপাথগমন করে। তখন ধ্যানচিত্ত-সন্ততি কম্পিত হয়ে ছিন্ন হয়। ধ্যান থেকে ব্যুত্থান ঘটে। ভবঙ্গপাত হয়। সেই শব্দালম্বন বিশিষ্ট বীথিচিত্ত প্রবর্তিত হয়—এরূপ বুঝতে হবে। কিন্তু দ্বিতীয় ধ্যানাদিতে সমাপন্ন ব্যক্তি অল্প শব্দে ব্যুত্থিত হয় না, তবে অতিশয় শব্দে ব্যুত্থিত হয়েই থাকে। কারণ সেগুলো আনেঞ্জপ্রাপ্ত নয়। কেবল অরূপ ধ্যানসমূহেই আনেঞ্জপ্রাপ্ত হয়ে থাকে। অতএব সেগুলো সমাপন্ন ব্যক্তি অতিশয় শব্দেও ব্যুত্থিত হয় না—এরূপ বুঝতে হবে। কিন্তু সেই আলম্বনসমূহ সেভাবে আপাথগত হলে, তখন তদালম্বন বীথিচিত্তসমূহ প্রবর্তিত হবেই—এরূপ বলা উচিত নয়। ভবঙ্গ-সন্ততি বা জবন-সন্ততি ছিন্ন হলে প্রবর্তিত হয়, ছিন্ন না হলে প্রবর্তিত হয় না। প্রবর্তিত হলেও আলম্বনের অতিশয়তা আদি কারণে লব্ধ প্রত্যয়বিশেষে এক একটি আলম্বনেই প্রবর্তিত হয়, এক ক্ষণে পাঁচটিতে নয়—এরূপ বুঝতে হবে। এবং এখানে অর্থের বশে বিভক্তি পরিবর্তন করে 'একচিত্তক্ষণাতীত স্থিতিপ্রাপ্ত পঞ্চ আলম্বন একচিত্তক্ষণাতীত স্থিতিপ্রাপ্ত পঞ্চদ্বারে এবং বহুচিত্তক্ষণাতীত স্থিতিপ্রাপ্ত পঞ্চ আলম্বন বহুচিত্তক্ষণাতীত স্থিতিপ্রাপ্ত পঞ্চদ্বারে'—এভাবে যোজনা করতে হবে।

[127] Vibhāvaniyaṃ pana

[১২৭] কিন্তু বিভাবনীতে...

‘‘Te pana pasādā bhavaṅgacalanassa anantarapaccayabhūtena bhavaṅgena saddhiṃ uppannā’’ti vuttaṃ.

“কিন্তু সেই প্রসাদসমূহ ভবঙ্গ-চলনের অনন্তর প্রত্যয়ভূত ভবঙ্গের সাথে উৎপন্ন হয়েছে”—এরূপ বলা হয়েছে।

Evaṃ pana sati bahucittakkhaṇātītānipi pañcālambaṇāni ekacittakkhaṇātīteeva pañcadvāre āpātamāgacchantīti āpajjati. Eta rahi pana ekakkhaṇe sahuppannānaññeva vatthārammaṇānaṃ ghaṭṭanaṃ icchanti. Sahuppannānivā pana hontu nānuppannānivā, balavabhāvoyeva pamaṇanti amhākaṃ khanti. Sabbaṃ vicāretvā gahetabbaṃ.

কিন্তু এরূপ হলে বহুচিত্তক্ষণাতীত পঞ্চ আলম্বনও একচিত্তক্ষণাতীত পঞ্চদ্বারেই আপাথগমন করে—এরূপ আপত্তি ঘটে। কিন্তু বর্তমানে আচার্যগণ এক ক্ষণে সহ-উৎপন্ন বস্তু ও আলম্বনেরই আঘাত স্বীকার করেন। সহ-উৎপন্নই হোক বা ভিন্ন সময়ে উৎপন্নই হোক, বলবৎভাবই প্রমাণ—এটি আমাদের অভিমত। সবকিছু বিচার করে গ্রহণ করা উচিত।

[128] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১২৮] কিন্তু বিভাবনীতে যা—

‘‘Āvajjanena saddhiṃ uppannāti apare’’ti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.

“অন্যান্য আচার্যদের মতে আবর্জনের সাথে উৎপন্ন”—এরূপ বলা হয়েছে। তা যুক্তিসঙ্গত নয়।

Evañhi sati aññadeva pañcārammaṇānaṃ āpātāgamanavatthu. Aññadeva pañcaviññāṇānaṃ nissayavatthūti evaṃ viruddhassa atthassa āpajjanatoti. Evaṃ pañcadvāre visayapavattiyā ādilakkhaṇaṃ dassetvā idāni sabbapāripūraṃ visayapavattivibhāgaṃ vīthicittapavattiñca dassento tasmātiādimāha. Tatoti tasmā cakkhussa āpātāgamanapaccayā. Cakkhussa āpātāgamanena saheva bhavaṅgassapi āpātaṃ āgacchatiyevāti vuttaṃ dvikkhattuṃbhavaṅgecaliteti. Calanañcettha yathā gahitaṃ kammādi ārammaṇaṃ muñcitvā idāni attani āpātaṃ āgacchantaṃ abhinavārammaṇaṃ gahetuṃ ussāhajātassa viya bhavaṅgasantānassa vikārappatti daṭṭhabbaṃ. Etthaca cakkhussa āpātāgamanaṃ cakkhuviññāṇuppattiyā eva kāraṇaṃ. Na āvajjanuppattiyā. Bhavaṅgassa āpātāgamanameva pana āvajjanuppattiyāpi kāraṇaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.

কারণ এরূপ হলে পঞ্চ আলম্বনের আপাথগমন-বস্তু অন্য একটি এবং পঞ্চবিজ্ঞানের আশ্রয়-বস্তু অন্য একটি—এরূপ বিরুদ্ধ অর্থের আপত্তি ঘটে। এভাবে পঞ্চদ্বারে বিষয়প্রবৃত্তির আদি লক্ষণ প্রদর্শন করে, এখন সর্বাঙ্গীণ বিষয়প্রবৃত্তি-বিভাগ এবং বীথিচিত্ত-প্রবৃত্তি প্রদর্শন করতে গিয়ে 'তস্মা' ইত্যাদি বলেছেন। 'ততো' বলতে—সেই হেতু চক্ষু প্রসাদের আপাথগমন প্রত্যয়বশত। চক্ষুর আপাথগমনের সাথেই ভবঙ্গেরও আপাথগমন হয়েই থাকে, এইজন্য 'ভবঙ্গ দুইবার কম্পিত হয়'—এরূপ বলা হয়েছে। এবং এখানে কম্পন বলতে—পূর্বে গৃহীত কর্ম আদি আলম্বন পরিত্যাগ করে এখন নিজের মধ্যে আপাথগত অভিনব আলম্বন গ্রহণ করার জন্য যেন উৎসাহী হয়েছে, এরূপ ভবঙ্গ-সন্ততির বিকারপ্রাপ্তি বুঝতে হবে। এবং এখানে চক্ষুর আপাথগমন কেবল চক্ষুবিজ্ঞানের উৎপত্তিরই কারণ, আবর্জনের উৎপত্তির নয়। কিন্তু ভবঙ্গের আপাথগমনই আবর্জনের উৎপত্তিরও কারণ হয়ে থাকে—এরূপ বুঝতে হবে।

[129] Vibhāvaniyaṃ pana

[১২৯] কিন্তু বিভাবনীতে...

Manodvārepi [Pg.157] āpātāgamanaṃ visuṃ apatvā rūpādīnaṃ cakkhādisu ghaṭṭanaṃnāma yogyadesāvaṭṭhānaṃ eva. Tamevaca bhavaṅgu pacchedassapi kāraṇaṃ hotīti katvā ‘‘pañcasu hi pasādesu yogyadesāvaṭṭhāna vasena ārammaṇe ghaṭṭite pasādaghaṭṭanānubhāvena bhavaṅgasantati vocchijjamānātiādi’’ vuttaṃ. Taṃ tathā na daṭṭhabbaṃ.

মনোদ্বারেও আপাথগমন পৃথকভাবে না বলে, রূপ আদির চক্ষু আদিতে আঘাত বলতে কেবল উপযুক্ত স্থানে অবস্থান করাকেই বুঝিয়েছেন। এবং তাকেই ভবঙ্গ-উচ্ছেদেরও কারণ মনে করে—'পাঁচটি প্রসাদে উপযুক্ত স্থানে অবস্থানবশত আলম্বন আঘাত করলে প্রসাদ-আঘাতের প্রভাবে ভবঙ্গ-সন্ততি ছিন্ন হয় ইত্যাদি' বলা হয়েছে। তা সেভাবে গ্রহণ করা উচিত নয়।

Na hi yogyadesāvaṭṭhānameva ghaṭṭananti sakkā vattuṃ. Yogyadesepana ṭhatvā nimittaghaṭṭanavasena vatthughaṭṭanavasenaca asani nipātoviya pasādesu yujjhanaṃ manthanaṃ khobhakaraṇaṃ ghaṭṭananti ca āpātāgamananti ca vuccatīti daṭṭhabbaṃ. Ayañca attho heṭṭhā vuttoyeva. Etthaca ayaṃpi eko dhammaniyāmoyevāti katvā nānā ṭhāniyesu dvīsu dvīsu dvāresu saheva āpātāgamanaṃ paccetabbaṃ. Rūpādinā pasāde ghaṭṭite taṃ nissitasseva pañcaviññāṇassa calanaṃ siyā. Kathaṃ pana hadayavatthunissitassa bhavaṅgassāti na codetabbanti.

কারণ কেবল উপযুক্ত স্থানে অবস্থান করাকেই আঘাত বলা যায় না। বরং উপযুক্ত স্থানে অবস্থান করে নিমিত্ত-আঘাতের মাধ্যমে এবং বস্তু-আঘাতের মাধ্যমে বজ্রপাতের মতো প্রসাদসমূহে সংঘর্ষ, মন্থন ও ক্ষোভ সৃষ্টি করাকেই 'আঘাত' এবং 'আপাথগমন' বলা হয়—এরূপ বুঝতে হবে। এবং এই অর্থ পূর্বেই বলা হয়েছে। এবং এখানে এটিও একটি ধর্মনিয়ম বলে ভিন্ন ভিন্ন স্থানে অবস্থিত দুটি দুটি দ্বারে একসাথেই আপাথগমন বিশ্বাসযোগ্য। রূপ আদি দ্বারা প্রসাদ আঘাতপ্রাপ্ত হলে, তার আশ্রিত পঞ্চবিজ্ঞানেরই কম্পন হওয়া উচিত। কিন্তু হৃদয়বস্তু-আশ্রিত ভবঙ্গের কম্পন কীভাবে সম্ভব?—এরূপ আপত্তি করা উচিত নয়।

[130] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৩০] কিন্তু বিভাবনীতে...

Tameva codanaṃ samuṭṭhāpetvā taṃ pariharanto ‘‘santati vasena ekābaddhattā’’tiādimāha. Tattha santativasenāti navattabbaṃ. Saṇṭhānavasenāti pana vattabbaṃ. Sabbañcetaṃ sārato na paccetabbaṃ.

সেই আপত্তিকেই উত্থাপন করে তা পরিহার করার জন্য 'সন্ততিবশত একাবদ্ধ হওয়ায়' ইত্যাদি বলেছেন। সেখানে 'সন্ততিবশত' বলা উচিত নয়, বরং 'সংস্থানবশত' বলা উচিত। এবং এই সমস্ত কিছুই সারতত্ত্ব হিসেবে বিশ্বাসযোগ্য নয়।

Kasmā, tādisassa anukkamacalanassa aṭṭhakathāyameva daḷhaṃ paṭikkhittattā. Vuttañhi tattha ekekaṃ ārammaṇaṃ dvīsu dvīsu dvāresu āpātamāgacchatīti. Rūpārammaṇañhi cakkhupasādaṃ ghaṭṭetvā taṅkhaṇeyeva manodvāre āpātaṃ āgacchati. Bhavaṅgacalanassa paccayo hotīti attho. Sadda gandha rasa phoṭṭhabbesupi eseva nayo. Yathā hi sakuṇo ākāsenāgantvā rukkhagge nilīyamānova rukkhasākhañca ghaṭṭeti. Chāyācassa pathaviyaṃ paṭihaññati. Sākhāghaṭṭana chāyāpharaṇāni apubbaṃ acarimaṃ ekakkhaṇeyeva bhavanti. [Pg.158] Evaṃ paccuppannarūpādīnaṃ cakkhupasādādighaṭṭanañca bhavaṅgacālana samatthatāyamanodvāreāpātāgamanañcaapubbaṃ acarimaṃ ekakkhaṇeyeva hotīti. Evaṃ sakuṇopamāya sahataṅkhaṇeyevāti ca apubbaṃacarimaṃ ekakkhaṇe yevātica vatvā daḷhaṃ paṭibhiddhattā taṃ anukkamacalanaṃ acintetvā dhammaniyāmavasena ekappahāracalanameva paccetabbanti. Bhavaṅgasotaṃvocchinditvāti bhavaṅgapavāhaṃ sabbaso avacchinnaṃ katvā. Āvajjantanti adisvāva kiṃnāmetanti āvajja mānaṃ. Passantanti atta paccakkhaṃ kurumānaṃ. Sampaṭicchantanti muñcituṃ adatvā yathādiṭṭhaṃ rūpaṃ paṭi gaṇhantaṃ. Santīrayamānanti suṭṭhu tīrentaṃvicārentaṃ. Vavatthapentanti suṭṭhu asaṅkarato thapentaṃ sallakkhentanti attho. Yonisomanasikārādivasena laddhopaccayo yenāti laddhapaccayaṃ. Yaṃkiñci javanaṃ javatīti sambandho. Taṃ pana javanaṃ ārammaṇassa dubbalakālevā mucchā maraṇāsannakālesuvā chakkhattuṃ vā pañcakkhattumevavā javatīti vuttaṃ yebhuyyenāti. Javatīti asaninipātasadisena javena pavattati. Tattha pathamajavanaṃ aladdhā sevanattā sabbadubbalaṃ hoti. Tato dutīyaṃ balavaṃ. Tato tatīyaṃ. Tato catutthaṃ. Idaṃ pana sabbabalavaṃ muddhapattaṃ hoti. Ito paṭṭhāya anukkamena parihāyamānaṃ pavattati. Sattamavāre gate parikkhīṇajavaṃ hotīti veditabbaṃ. Javanā nubandhāniti yathā paṭisotaṃ gacchantiṃ nāvaṃ udakaṃ thokaṃ anubandhati anugacchati. Evaṃ javanaṃ anubandhāni. Dve tadārammaṇapākānīti dvikkhattuṃ tadārammaṇakiccāni vipākacittāni pavattanti. Yathārahanti ārammaṇajavana sattānurūpaṃ. Bhavaṅgapātoti imasmiṃ atihantārammaṇe āvajjanato pathamabhavaṅgacalanatoyevavā paṭṭhāya uṭṭhitaṃ samuṭṭhitaṃ cittasantānaṃ yāvacatutthajavanā samuṭṭhahitvā pañcamajavanato paṭṭhāya patitameva hoti. Evaṃ santepi samuṭṭhitavegassa sabbaso aparikkhīṇatāya patitanti navuccati. Dutīyatadārammaṇato paraṃ pana samuṭṭhitavegassa sabbaso parikkhīṇattā tadā eva taṃcittasantānaṃ patitaṃnāma hoti. Tasmā patanaṃ pāto. Bhavaṅgabhāvenacittasantānassa pāto bhavaṅgapāto, bhavaṅgaṃ hutvā pātoti [Pg.159] attho daṭṭhabbo. Bhavaṅgakicce bhavaṅgaṭṭhāne bhavaṅgārammaṇeca pāto bhavaṅgapātotivā. Imasmiṃ ṭhāne dovārikopamā, gāmillopamā, ambopamāca vattabbā. Tāsabbāpi aṭṭhakathāyaṃ gahetabbā. Ettāvatā sattarassa cittakkhaṇāni paripūrepāti sambandho. Etthaca chachakkayojanā vattabbā. Yattha hi rūntī rammaṇaṃ ghaṭṭeti. Taṃ cakkhuvatthuṃ nissāya tattha ghaṭṭitaṃ rūpārammaṇaṃ ārabbha cakkhuviññāṇaṃ uppajjati. Itarāni pana āvajjanādīni mano viññāṇāni attano attano atītānantaracittena sahuppannaṃ hadayavatthuṃ nissāya tamevārammaṇaṃ ārabbha uppajjanti. Cakkhudvāra manodvārāni sabbesaṃpi vīthicittānaṃ dvārakiccaṃ sādhenti. Ayañca vīthi cakkhudvāre uppannattā cakkhudvāravīthīti. Cakkhuviññāṇena upalakkhitattā cakkhuviññāṇavīthītica vuccati. Ekacittakkhaṇaṃ atikkamma ghaṭṭanasamatthe atibalavā rammaṇe uppannattā atimahantārammaṇa vīthītica vuccatīti. Etthaca yattakāni rūpārammaṇāni cakkhupathe uppajjitvā ṭhitippattāni honti. Tāni tattakāni ṭhitippattesu pubbāparabhūtesu ekūna paññāsaparimāṇesu cakkhupasādesu kismiṃci naghaṭṭentīti navattabbāni. Tesu pana yadeva ekaṃ cakkhu imissā vīthiyā yathārahaṃ vatthubhāvaṃ dvārabhāvañca sādheti. Yatthaca ghaṭṭitaṃ rūpaṃ ārabbha ayaṃ vīthi pavattati. Etadeva kicca sādhanaṃ nāma hoti. Yaṃ majjhimāyukanti vadanti, itarāni pana mogha vatthūnināma honti, yānimandāyukānītiamandāyukānītica vadanti. Tānipana yathāvutta kicca sādhanato purimāni pacchimānīti duvidhāni honti, tadubhayānipi cakkhuviññāṇassa uppādakkhaṇe ṭhitibhāvena labbhamānāni aṭṭhacattālīsamattāni veditabbānīti. Avasesāni pana tato purimatarāni pacchimakarānica laddhaghaṭṭanānipi vatthudvārakiccasiddhibhāve anāsaṅkitabbattā idha nagahitānīti. Ettha siyā imāya vīthiyā uppattisamaye so puggalo ahaṃ idaṃ nāma passāmīti jānāti, na jānātīti. Najānāti. Kadā pana jānātīti. Sallakkhaṇavīthiyā pavattamānāya. Tathā hi [Pg.160] sabbapathamaṃ cakkhudvāravīthi pavattati. Tato tadanuvattikā manodvāravīthi. Tato samudāyagāhikā. Tato vaṇṇasallakkhaṇā. Tato vatthugāhitā. Tato vatthusallakkhaṇā tato nāmagāhikā. Tato nāmasallakkhaṇāti. Tattha vaṇṇasallakkhaṇāya pavattamānāya ahaṃ nīlavaṇṇaṃ passāmītiādinā vaṇṇaṃ sallakkheti. Vatthusallakkhaṇāya saṇṭhānaṃ sallakkheti. Nāma sallakkhaṇāya nāmaṃ sallakkhetīti. Iti taṃtaṃ sallakkhaṇavīthi yā pavattamānāyaeva taṃtaṃpassāmīti jānātīti. Etthaca alātacakkassa gāhikāviya purimāhi dvīhi vīthīhi punappunaṃ gahitānaṃ rūpānaṃ samudāyato gāhikā tatīyā manodvāravīthi samudāya gāhikānāma, na hi samudāyagahaṇena vinā paribyattavaṇṇagahaṇaṃ sambhavatīti. Yāva tadārammaṇuppādā pana appahontātītakanti dvikkhattuṃ yāva tadārammaṇuppādā pavattituṃ appahontaṃ hutvā atītadvatticittakkhaṇikaṃ. Yassa hi dvevā tīṇivā cittakkhaṇāni atītāni honti. Taṃ yāva tadārammaṇuppādā pavattituṃ nappahoti na sakkoti. Evaṃ appahontaṃ hutvā atītakanti attho. Apātamāgatanti cakkhudvāre manodvāreca āpātaṃ āgataṃ. Natthi tadārammaṇuppādoti ettha yassa tīṇi cittakkhaṇāni atītāni honti. Tassa cuddasa cittakkhaṇāyukāvase sassa ārammaṇassa sattamajavanena saheva niruddhattā tasmiṃ natthi tadārammaṇuppādoti yuttametaṃ. Na hi ekāvajjanavīthiyaṃ cittāni dhammavasena viya kālavasenāpi nānārammaṇāni icchanti aṭṭhakathācariyāti. Yassa pana dve cittakkhaṇāni atītāni. Tasmiṃ sattamajavanato paraṃ ekacittakkhaṇāyukāvasese ārammaṇe ekena tadārammaṇena uppajjitabbanti ce.Na. Na hi tādisaṃ nirodhā sannaṃ ārammaṇaṃ ekavāraṃpi tadārammaṇuppattiyā paccayo bhavituṃ sakkotīti. Tathā hi mahāaṭṭhakathāyaṃ vipākuddhāre cittappavattigaṇanāyaṃ tadārammaṇāni dveti dveeva tadārammaṇa vārā āgatāti.

কেন? কারণ এই ধরনের ক্রমানুযায়ী কম্পন (অনুক্কমচলন) অট্ঠকথাতেই দৃঢ়ভাবে প্রত্যাখ্যাত হয়েছে। কারণ সেখানে বলা হয়েছে যে, প্রতিটি আলম্বন দুটি দুটি দ্বারে আপাথ বা গোচরীভূত হয়। রূপালম্বন চক্ষুপসাদকে আঘাত করে সেই ক্ষণেই মনোদ্বারে আপাথ বা গোচরীভূত হয় এবং তা ভবঙ্গ-চলনের (ভবঙ্গের কম্পনের) প্রত্যয় বা কারণ হয়—এটাই অর্থ। শব্দ, গন্ধ, রস ও স্পৃষ্টব্যের (স্পর্শের) ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। যেমন কোনো পাখি আকাশ দিয়ে এসে বৃক্ষাগ্রে বসার সাথে সাথেই গাছের ডালকেও আঘাত করে এবং তার ছায়াও পৃথিবীতে পতিত হয়; ডালকে আঘাত করা এবং ছায়া পতিত হওয়া—এই দুটি ঘটনা আগে-পরে না হয়ে একই ক্ষণে ঘটে। ঠিক তেমনি, বর্তমান রূপাদির চক্ষুপসাদাদিতে আঘাত করা এবং ভবঙ্গকে কম্পিত করতে সমর্থ হওয়ার কারণে মনোদ্বারে আপাথ বা গোচরীভূত হওয়া—এই দুটি ঘটনা আগে-পরে না হয়ে একই ক্ষণে ঘটে। এভাবে পাখির উপমাসহ "সেই ক্ষণেই" এবং "আগে-পরে না হয়ে একই ক্ষণে" বলে দৃঢ়ভাবে নিষেধ করার কারণে, সেই ক্রমানুযায়ী কম্পনের কথা চিন্তা না করে, ধর্মনিয়ম অনুসারে এককালীন কম্পনকেই (একপ্রহারচলন) বিশ্বাস করা উচিত। "ভবঙ্গসোতং বোচ্ছিন্দিত্বা" (ভবঙ্গস্রোত বিচ্ছিন্ন করে) বলতে ভবঙ্গপ্রবাহকে সম্পূর্ণরূপে বিচ্ছিন্ন করা বোঝায়। "আবজ্জন্তং" (আবর্তনকারী) বলতে না দেখেই "এটি কী নামের?" এভাবে আবর্জন বা চিন্তা করাকে বোঝায়। "পস্সন্তং" (দর্শনকারী) বলতে নিজের প্রত্যক্ষ করাকে বোঝায়। "সম্পটিচ্ছন্তং" (গ্রহণকারী) বলতে আলম্বনকে ছেড়ে না দিয়ে যেমন দেখা গেছে সেই রূপকে গ্রহণ করাকে বোঝায়। "संतীরয়মানং" (সন্তীরণকারী বা তদন্তকারী) বলতে ভালোভাবে মীমাংসা বা বিচার-বিশ্লেষণ করাকে বোঝায়। "ববত্থপেন্তং" (ব্যবস্থাপনকারী বা নির্ধারণকারী) বলতে কোনো প্রকার মিশ্রণ ছাড়া ভালোভাবে নির্ধারণ করা বা সম্যকভাবে লক্ষ্য করাকে বোঝায়—এটাই অর্থ। যোনিসোমনসিকার (সুচিন্তিত মনন) ইত্যাদির মাধ্যমে যার দ্বারা প্রত্যয় বা কারণ লাভ হয়েছে, তা-ই হলো "লদ্ধপ্রত্যয়" (লদ্ধপচ্চয়ং)। "যেকোনো জবন জাবিত হয় (জবনক্রিয়া সম্পন্ন করে)"—এটাই সম্বন্ধ। কিন্তু সেই জবন আলম্বনের দুর্বল অবস্থায় অথবা মূর্ছা ও মরণাসন্ন কালে can ছয়বার বা কেবল পাঁচবার জাবিত হয়; এই কারণেই "অধিকাংশ ক্ষেত্রে" (যেভুয্যেন) বলা হয়েছে। "জবতি" (জাবিত হয়) বলতে বজ্রপাতের মতো দ্রুত বেগে প্রবর্তিত হওয়াকে বোঝায়। সেখানে প্রথম জবনটি আসেবন-প্রত্যয় লাভ না করার কারণে সবচেয়ে দুর্বল হয়। তা থেকে দ্বিতীয়টি বলবান হয়, তা থেকে তৃতীয়টি, তা থেকে quartoটি। এই চতুর্থ জবনটি সর্বাপেক্ষা বলবান হয়ে চরম সীমায় (মূর্ধাপ্রাপ্ত) পৌঁছায়। এখান থেকে শুরু করে ক্রমান্বয়ে হ্রাস পেয়ে প্রবর্তিত হয়। সপ্তম বারে পৌঁছালে জবনশক্তি সম্পূর্ণরূপে ক্ষয়প্রাপ্ত হয়—এভাবে জানা উচিত। "জবনানুবন্ধানি" (জবনের অনুগামী) বলতে—যেমন স্রোতের বিপরীতে চলমান নৌকার পেছনে জল কিছুটা অনুগমন করে বা অনুসরণ করে, তেমনি জবনের অনুগামী হয়। "দ্বে তদারম্মণপাকানি" বলতে দুইবার তদারম্মণ-কৃত্যসম্পন্ন বিপাকচিত্ত প্রবর্তিত হয়। "যথার্হং" (যথোপযুক্তভাবে) বলতে আলম্বন, জবন ও সত্ত্বের অনুরূপ বোঝায়। "ভবঙ্গপাত" বলতে—এই অতিমহৎ আলম্বনে আবর্তন থেকে অথবা প্রথম ভবঙ্গ-চলন থেকেই উৎপন্ন চিত্তসন্তান চতুর্থ জবন পর্যন্ত সমুত্থিত হয়ে পঞ্চম জবন থেকে পতিতই হয়। এমন হলেও, সমুত্থিত বেগের সম্পূর্ণরূপে ক্ষয় না হওয়ার কারণে একে "পতিত" বলা হয় না। কিন্তু দ্বিতীয় তদারম্মণের পর সমুত্থিত বেগের সম্পূর্ণরূপে ক্ষয় হওয়ার কারণে তখনই সেই চিত্তসন্তান "পতিত" বলে গণ্য হয়। অতএব, পতনই হলো "পাত"। ভবঙ্গরূপে চিত্তসন্তানের পতনই হলো "ভবঙ্গপাত", অর্থাৎ ভবঙ্গ হয়ে পতিত হওয়া—এভাবে অর্থ বুঝতে হবে। অথবা, ভবঙ্গ-কৃত্যে, ভবঙ্গ-স্থানে এবং ভবঙ্গ-আলম্বনে পতনই হলো "ভবঙ্গপাত"। এই স্থানে দ্বারপালের উপমা, গ্রামবাসীর উপমা এবং আম্রের উপমা বলা উচিত। এই সমস্ত উপমাই অট্ঠকথা থেকে গ্রহণ করা উচিত। এই পর্যন্ত সতেরোটি চিত্তক্ষণ পূর্ণ হয়—এটাই সম্বন্ধ। এবং এখানে ছয়টি ষট্কের যোজনা বলা উচিত। কারণ যেখানে রূপালম্বন আঘাত করে, সেই চক্ষুবস্তুকে আশ্রয় করে সেখানে আঘাতপ্রাপ্ত রূপালম্বনকে অবলম্বন করে চক্ষুবিজ্ঞান উৎপন্ন হয়। কিন্তু আবর্তন আদি অন্যান্য মনোবিজ্ঞানসমূহ নিজ নিজ অতীত-অনন্তর চিত্তের সাথে সহ-উৎপন্ন হৃদযবস্তুকে আশ্রয় করে সেই আলম্বনকেই অবলম্বন করে উৎপন্ন হয়। চক্ষুরদ্বার ও মনোদ্বার সমস্ত বীথিচিত্তেরই দ্বারের কৃত্য বা কাজ সম্পন্ন করে। এবং এই বীথি চক্ষুরদ্বারে উৎপন্ন হওয়ার কারণে "চক্ষুরদ্বার-বীথি" এবং চক্ষুবিজ্ঞান দ্বারা চিহ্নিত হওয়ার কারণে "চক্ষুবিজ্ঞান-বীথি" নামে অভিহিত হয়। এক চিত্তক্ষণ অতিক্রম করে আঘাত করতে সমর্থ অতি বলবান আলম্বনে উৎপন্ন হওয়ার কারণে একে "অতিমহদালম্বন-বীথি"ও বলা হয়—এভাবে জানা উচিত। এবং এখানে চক্ষুর পথে যত রূপালম্বন উৎপন্ন হয়ে স্থিতিপ্রাপ্ত হয়, সেই সমস্ত রূপালম্বন স্থিতিপ্রাপ্ত পূর্বাপর উৎপন্ন ঊনপঞ্চাশটি (৪৯টি) চক্ষুপসাদের কোনো একটিতেও আঘাত করে না—এমন বলা উচিত নয়। কিন্তু সেগুলির মধ্যে যে একটি চক্ষুপসাদ এই বীথির যথোপযুক্ত বস্তুর ভাব ও দ্বারের ভাব সম্পন্ন করে এবং যেখানে আঘাতপ্রাপ্ত রূপকে অবলম্বন করে এই বীথি প্রবর্তিত হয়, সেটিই কৃত্য-সাধন (কাজ সম্পন্নকারী) নামে অভিহিত হয়। যাকে তারা "মধ্যমায়ুক" (মাঝারি আয়ুসম্পন্ন চক্ষুবস্তু) বলে; কিন্তু অন্যান্যগুলি "মোঘবস্তু" (অনর্থক বস্তু) নামে অভিহিত হয়, যেগুলিকে তারা "মন্দায়ুক" (স্বল্পায়ু) এবং "অমন্দায়ুক" (অ-স্বল্পায়ু) বলে থাকে। সেই আটচল্লিশটি চক্ষুবস্তু উক্ত কৃত্য-সাধনকারী চক্ষুবস্তুর পূর্বে উৎপন্ন এবং পরে উৎপন্ন—এভাবে দুই প্রকার হয়; চক্ষুবিজ্ঞানের উৎপাদক্ষণে স্থিতিরূপে প্রাপ্ত এই উভয় প্রকার চক্ষুবস্তুর সংখ্যা আটচল্লিশটি বলে জানা উচিত। কিন্তু অবশিষ্ট যেগুলি তার চেয়েও পূর্বে বা তার চেয়েও পরে উৎপন্ন, সেগুলি আঘাতপ্রাপ্ত হলেও বস্তুকৃত্য ও দ্বারকৃত্য সিদ্ধ করার বিষয়ে কোনো সন্দেহ না থাকার কারণে এখানে গ্রহণ করা হয়নি—এভাবে জানা উচিত। এখানে আপত্তি হতে পারে যে—এই বীথির উৎপত্তিকালে সেই ব্যক্তি কি "আমি অমুক রূপ দেখছি" এভাবে জানতে পারে, নাকি জানতে পারে না? উত্তর: জানতে পারে না। তাহলে কখন জানতে পারে? উত্তর: যখন নির্ধারণকারী বীথি (সল্লক্ষণ-বীথি) প্রবর্তিত হয়। কারণ সর্বপ্রথমে চক্ষুরদ্বার-বীথি প্রবর্তিত হয়। তারপর তার অনুগামী মনোদ্বার-বীথি। তারপর সমষ্টি-গ্রাহক (সমুদায়গ্রাহিকা) বীথি। তারপর বর্ণ-নির্ধারণকারী (বর্ণসল্লক্ষণা) বীথি। তারপর বস্তু-গ্রাহক (বস্তুগ্রাহিকা) বীথি। তারপর বস্তু-নির্ধারণকারী (বস্তুসল্লক্ষণা) বীথি। তারপর নাম-গ্রাহক (নামগ্রাহিকা) বীথি। তারপর নাম-নির্ধারণকারী (নামসল্লক্ষণা) বীথি প্রবর্তিত হয়। সেখানে বর্ণ-নির্ধারণকারী বীথি প্রবর্তিত হলে "আমি নীল বর্ণ দেখছি" ইত্যাদিভাবে বর্ণ নির্ধারণ করে। বস্তু-নির্ধারণকারী বীথি প্রবর্তিত হলে আকার বা সংস্থান নির্ধারণ করে। নাম-নির্ধারণকারী বীথি প্রবর্তিত হলে নাম নির্ধারণ করে। এভাবে সেই সেই নির্ধারণকারী বীথি প্রবর্তিত হলেই কেবল সেই সেই আলম্বন "আমি দেখছি" বলে জানতে পারে—এভাবে জানা উচিত। এবং এখানে, আলাতচক্রের (আগুনের জ্বলন্ত কাঠ দ্রুত ঘোরালে যে বৃত্তাকার রূপ দেখা যায়) গ্রহণের মতো, পূর্ববর্তী দুটি বীথি দ্বারা বারবার গৃহীত রূপসমূহের সমষ্টিগতভাবে গ্রহণকারী তৃতীয় মনোদ্বার-বীথিটি "সমষ্টি-গ্রাহক" (সমুদায়গ্রাহিকা) নামে পরিচিত; কারণ সমষ্টিগতভাবে গ্রহণ করা ছাড়া স্পষ্ট বর্ণ-গ্রহণ সম্ভব নয়—এভাবে জানা উচিত। "যাব তদারম্মণুপ্পাদা পন অপ্পহোন্তাতীতকং" বলতে—দুইবার তদারম্মণ উৎপন্ন হওয়া পর্যন্ত প্রবর্তিত হতে অসমর্থ হয়ে দুই বা তিন চিত্তক্ষণ অতিবাহিত হওয়া। কারণ যে আলম্বনের দুই বা তিন চিত্তক্ষণ অতিবাহিত হয়ে গেছে, তা তদারম্মণ উৎপন্ন হওয়া পর্যন্ত প্রবর্তিত হতে সমর্থ হয় না বা পারে না। এভাবে অসমর্থ হয়ে অতিবাহিত হওয়া—এটাই অর্থ। "আপাতমাগতং" বলতে চক্ষুরদ্বারে এবং মনোদ্বারে আপাথ বা গোচরীভূত হওয়াকে বোঝায়। "নত্থি তদারম্মণুপ্পাদো" (তদারম্মণের উৎপত্তি নেই)—এখানে যে আলম্বনের তিন চিত্তক্ষণ অতিবাহিত হয়ে গেছে, চৌদ্দ চিত্তক্ষণ আয়ু অবশিষ্ট থাকা সেই আলম্বনটি সপ্তম জবনের সাথেই নিরুদ্ধ বা বিলুপ্ত হওয়ার কারণে, তাতে তদারম্মণের উৎপত্তি হয় না—এটি যুক্তিযুক্ত। কারণ অট্ঠকথাচার্যগণ একটি আবর্তন-বীথিতে চিত্তসমূহের ধর্মনিয়মের মতো কালনিয়ম বা সময়ের কারণেও বিভিন্ন আলম্বন গ্রহণ করা স্বীকার করেন না—এভাবে জানা উচিত। কিন্তু যে আলম্বনের দুই চিত্তক্ষণ অতিবাহিত হয়েছে, সপ্তম জবনের পর এক চিত্তক্ষণ আয়ু অবশিষ্ট থাকা সেই আলম্বনে একটি তদারম্মণ উৎপন্ন হওয়া উচিত নয় কি? যদি এমন বলা হয়—না, তা নয়। কারণ নিরোধের বা বিনাশের অতি নিকটবর্তী এই ধরনের আলম্বন একবারের জন্যও তদারম্মণ উৎপত্তির প্রত্যয় বা কারণ হতে সমর্থ হয় না—এভাবে জানা উচিত। এই কারণেই মহা-অট্ঠকথার বিপাকোদ্ধার নামক চিত্তপ্রবৃত্তি গণনায় "তদারম্মণ দুটি" এভাবে কেবল দুটি তদারম্মণ-বারই এসেছে—এভাবে জানা উচিত।

Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

কিন্তু বিভাবনী টীকায় যা বলা হয়েছে—

‘‘Dvikkhattumeva [Pg.161] hi tadārammaṇuppatti pāḷiyaṃ niyamitā’’ti vuttaṃ. Tattha pāḷiyanti aṭṭhakathātantiṃ sandhāya vuttanti gahetabbaṃ. Na hi sā nāma pāḷi atthi, yattha dvikkhattuṃ tadā rammaṇuppatti niyamitāti.

"পালি গ্রন্থে তদারম্মণের উৎপত্তি কেবল দুইবারই নির্ধারিত হয়েছে"—এভাবে বলা হয়েছে। সেখানে "পালি" বলতে অট্ঠকথার গ্রন্থকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে—এভাবে গ্রহণ করা উচিত। কারণ এমন কোনো মূল পালি বা সূত্রগ্রন্থ নেই, যেখানে তদারম্মণের উৎপত্তি দুইবার বলে নির্ধারিত করা হয়েছে।

Majjhimabhāṇakāpana tadārammaṇaṃ ekaṃpi icchanti. Saṅgahakārena pana taṃ paṭisiddhanti idhapi taṃ therena paṭikkhittanti daṭṭhabbaṃ. Yadi evaṃ kasmā paramatthavinicchaye sakiṃdvevā tadālambanti therena vuttanti. Majjhimabhāṇakānaṃ matena vuttanti daṭṭhabbanti. Ācariyānandatthero pana ekaṃpi icchatiyeva. Yathā hi āgantukabhavaṅgaṃ ekaṃ pavattati. Tathā tadārammaṇaṃpi ekaṃ napavattatīti nasakkā vattuṃ. Yañca cittappavattigaṇanāyaṃ tadārammaṇāni dveti vuttaṃ. Taṃpi ukkaṭṭhaparicchedavasena vuttanti, na nasakkā vattunti. Yāva javanuppādāpi pavattituṃ appahontātītakanti sambandho. Yassa hi ārammaṇassa cattāri pañca cha satta aṭṭhanava vā cittakkhaṇāni atītāni honti. Taṃ yāva javanuppādā pavattituṃ nappahoti. Evaṃ appahontaṃ hutvā atītakanti attho. Javanaṃpi anuppajjitvāti javanassapi anuppajjanato. Ayañhi tvāpaccayo bhāvattheeva daṭṭhabbo. Na kattuatthe. Kasmā. Attano padhānakriyāya samānakattukatāya abhāvatoti.

কিন্তু মঝিমভাণকগণ (মঝিম নিকায় আবৃত্তিকারী থেরগণ) তদারম্বণ একবারও (এক চিত্তক্ষণও) স্বীকার করেন। কিন্তু সংগহকার (নতুন অট্ঠকথা রচয়িতা আচার্য বুদ্ধঘোষ) কর্তৃক তা নিষিদ্ধ হয়েছে, তাই এখানেও থের (আচার্য অনিরুদ্ধ) কর্তৃক তা প্রত্যাখ্যাত হয়েছে বলে জানতে হবে। যদি এরূপ হয়, তবে কেন 'পরমার্থবিনিশ্চয়' গ্রন্থে থের কর্তৃক "একবার বা দুইবার তদারম্বণ হয়" বলা হয়েছে? তা মঝিমভাণকগণের মতানুসারে বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। কিন্তু আচার্য আনন্দ থের একবারও (তদারম্বণ হওয়া) স্বীকার করেন। কারণ, যেমন আগন্তুক ভবঙ্গ একবার উৎপন্ন হয়, তেমনি তদারম্বণও একবার উৎপন্ন হতে পারে না—এরূপ বলা যায় না। আর চিত্তপ্রবৃত্তি গণনায় যে "তদারম্বণ দুইবার হয়" বলা হয়েছে, তাও সর্বোচ্চ সীমার নির্ধারণের (উক্কট্ঠ পরিচ্ছেদ) বশে বলা হয়েছে—এরূপ বলা অসম্ভব নয়। "যাব জবনুপ্পাদাপি পবত্তিতুং অপ্পহোন্তাতীতকং" (জবন উৎপন্ন হওয়া পর্যন্তও প্রবৃত্ত হতে অসমর্থ অতীত)—এটিই সম্বন্ধ। কারণ, যে আলম্বনের চার, পাঁচ,缓冲, ছয়, সাত, আট বা নয়টি চিত্তক্ষণ অতীত হয়ে গেছে, তা জবন উৎপন্ন হওয়া পর্যন্ত প্রবৃত্ত হতে সমর্থ হয় না। এভাবে অসমর্থ হয়ে অতীত হয়েছে—এটিই অর্থ। "জবনম্পি অনুপ্পজ্জিত্বা" (জবনও উৎপন্ন না হয়ে) বলতে জবনেরও উৎপন্ন না হওয়ার কারণে। কারণ, এই 'ত্বা' প্রত্যয়টি ভাবার্থেই দ্রষ্টব্য, কর্ত্রর্থে নয়। কেন? নিজের প্রধান ক্রিয়ার সাথে সমানকর্তৃকত্ব না থাকার কারণে।

[131] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৩১] কিন্তু বিভাবনীতে (টীকাতে)—

‘‘Hetumhicāyaṃ tvāpaccayo’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

"এই 'ত্বা' প্রত্যয়টি হেত্বর্থে হয়েছে" বলা হয়েছে। তা সুন্দর (যুক্তিসঙ্গত) নয়।

Na hi bāhiratthabhūto hetuattho kitakapaccayānaṃ visayo hotīti. Tasmā idha bhāvattheeva tvāpaccayo. Tatoca hetuatthe paccattavacananti daṭṭhabbaṃ. Etena yā lakkhaṇe hetumhicamānantapaccayānaṃpi pavatti katthaci vuttā. Sāpipaṭikkhittā hoti. Nahi bāhiratthabhūtā lakkhaṇahetuyo tesaṃ visayā hontīti. Etthaca yassa ārammaṇassa navacittakkhaṇāni atītāni honti. Tassa avasesa aṭṭhacittakkhaṇā yukassa dutīya voṭṭhabbanena saheva [Pg.162] niruddhattā tasmiṃ javanaṃpi anuppajjitvāti yuttametaṃ. Kāraṇaṃ vuttameva. Yassa pana cattāri.La. Aṭṭhavā cittakkhaṇāni atītāni. Tasmiṃ javanena uppannena bhavitabbanti ce.Na. Avasesachacittakkhaṇāyukaṃpi hi ārammaṇaṃ javanuppattiyā paccayo bhavituṃ na sakkoti. Javanañhi uppajjamānaṃ sattakkhattuṃ pavattituṃ pahonake ārammaṇe eva uppajjati. Pakatiniyāmena javanassa sattakkhattu paramatāya sambhavatoti. Ettha pana yathā visaññikāla mucchākāla maraṇakālesu vatthussa avisadatāya dubbalatā yaca javanaṃ chapañcavārepi pavattati. Tathā pakatikālepi ārammaṇassa dubbalabhāve sati chapañcavārepi pavattatiyevāti. Dvattikkhattunti dvikkhattuṃvā tikkhattuṃvā. Tathā hi aṭṭhakathāyaṃ voṭṭhabbane ṭhatvā ekaṃvā dvevā cittāni pavattanti. Tato āsevanaṃ labhitvā javanaṭṭhāne ṭhatvā puna bhavaṅgaṃ otaratīti vuttaṃ. Ettha hi tato āsevanaṃ labhitvā javanaṭṭhāne ṭhatvāti etena tatīyassa voṭṭhabbanassa pavattiṃ dasseti. Itarathā ekaṃvā dvevā cittāni pavattanti. Tato bhavaṅgaṃ otaratīti vuttaṃ siyāti. Ekaṃvāti pana vācā siliṭṭhamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Yathā diratta tirattaṃti. Athavā, tatoti ekacittatovā dvicittatovāti attho. Tattha pathamena dvikkhattuṃ dutīyena tikkhattuṃ voṭṭhabbanassa uppatti vuttā hotīti. Āsevanaṃ labhitvāti idaṃ pana upacāravacanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Na hi voṭṭhabbanassa āsevanatā paṭṭhāne vuttāti. Ācariyānandattherena panettha voṭṭhabbanato paraṃ catupañca cittakkhaṇāvasese ārammaṇe catupañcajavanuppattiyā eva parittārammaṇavāro icchito. Na voṭṭhabbana pariyosānavasena. Paṭṭhānehi bhavaṅgaṃ āvajjanāya anantarapaccayena paccayo tvevavutto. Na pana vutto āvajjanā bhavaṅgassa anantarapaccayena paccayoti. Yathā ca mucchāmaraṇakālesu vatthudubbalatāya cha pañcajavanavārā icchitabbā. Tathā idhapi ārammaṇadubbalatāyāti na na sakkā vattunti. Ettha ca santīraṇato paraṃ ekacittakkhaṇā vasese ārammaṇe ekaṃ voṭṭhabbanaṃ dvicittakkhaṇāvasese dve taduttari [Pg.163] tīṇīti yuttaṃ siyā. Etarahi pana dvivoṭṭhabbanikā chaparittārammaṇavīthiyoti voṭṭhabbanikā pañcāti yojesuṃ. Evaṃ sante kīdise parittārammaṇe dvivoṭṭhabbanikā, kīdise tivoṭṭhabbanikāti vicāretabbā siyunti. Yaṃ pana ārammaṇaṃ dvattikkhattuṃvoṭṭhabbanuppattiyā appahonakaṃ hoti. Taṃ āvajjanappattiyāpi paccayo na hotīti vuttaṃ tattha bhavaṅgacalanameva hoti. Natthi vīthicittuppādoti. Tattha bhavaṅgacalanamevāti dvikkhattuṃ bhavaṅgassa calanamattameva hoti. Iccevaṃ cakkhudvāreti iti evaṃ yadi ekacittakkhaṇātītakaṃ rūpārammaṇaṃ cakkhussa apātamāgacchatītiādinā vuttanayena cakkhudvāre catunnaṃ vārānaṃ vasena catudhā visayappavatti veditabbā, tathā sotadvārādīsu cātiyojanā. Sabbathāpi catudhā veditabbāti sambandho. Atiparittārammaṇaṃpi āpātāgatamattena moghavārassa ārammaṇaṃnāma hoti. Na ārammaṇakaraṇavasena. Itarāni pana ubhayathāpi itaresaṃ vārānaṃ ārammaṇānināma hontīti vuttaṃ catunnaṃ vārānaṃ yathākkamaṃ ārammaṇabhūtāti.

কারণ, বাহ্য অর্থস্বরূপ হেত্বর্থ কৃৎ-প্রত্যয়সমূহের বিষয় হয় না। অতএব, এখানে ভাবার্থেই 'ত্বা' প্রত্যয় হয়েছে। এবং তারপর হেত্বর্থে প্রথমা বিভক্তি হয়েছে বলে জানতে হবে। এর দ্বারা, লক্ষণার্থে ও হেত্বর্থে 'মান' ও 'অন্ত' প্রত্যয়েরও যে প্রবৃত্তি কোনো কোনো ব্যাকরণ গ্রন্থে বলা হয়েছে, তাও প্রত্যাখ্যাত হয়। কারণ, বাহ্য অর্থস্বরূপ লক্ষণ ও হেতু তাদের বিষয় হয় না—এরূপ জানতে হবে। এবং এখানে, যে আলম্বনের নয়টি চিত্তক্ষণ অতীত হয়ে গেছে, অবশিষ্ট আটটি চিত্তক্ষণ আয়ুবিশিষ্ট সেই আলম্বনটি দ্বিতীয় বোত্থপনের (ব্যবস্থাপনের) সাথেই নিরুদ্ধ হয়ে যাওয়ার কারণে, সেখানে "জবনও উৎপন্ন না হয়ে"—এরূপ বলা যুক্তিসঙ্গত। কারণ পূর্বেই বলা হয়েছে। কিন্তু যার চার... অথবা আটটি চিত্তক্ষণ অতীত হয়েছে, সেখানে কি জবন উৎপন্ন হওয়া উচিত নয়? যদি এরূপ বলা হয়—না, তা বলা উচিত নয়। কারণ, অবশিষ্ট ছয়টি চিত্তক্ষণ আয়ুবিশিষ্ট আলম্বনও জবন উৎপত্তির প্রত্যয় (কারণ) হতে সমর্থ হয় না। কেননা, জবন উৎপন্ন হওয়ার সময় সাতবার প্রবৃত্ত হওয়ার মতো পর্যাপ্ত আয়ুবিশিষ্ট আলম্বনেই উৎপন্ন হয়। স্বাভাবিক নিয়ম অনুসারে জবনের সর্বোচ্চ সীমা সাতবার হওয়া সম্ভব হওয়ার কারণে—এরূপ জানতে হবে। কিন্তু এখানে যেমন অসংজ্ঞীকাল (অচেতনাবস্থা), মূর্ছাকাল ও মরণকালে বস্তুর অস্পষ্টতা ও দুর্বলতার কারণে জবন缓冲, ছয় বা পাঁচবারও প্রবৃত্ত হয়, তেমনি স্বাভাবিক কালেও আলম্বন দুর্বল হলে জবন ছয় বা পাঁচবারও প্রবৃত্ত হয়ই। "দ্বত্তিকখত্তুং" বলতে দুইবার বা তিনবার। কারণ অট্ঠকথায় বলা হয়েছে: "বোত্থপনে থেকে একটি বা দুটি চিত্ত প্রবৃত্ত হয়। তারপর আসেবন লাভ করে জবনস্থানে থেকে পুনরায় ভবঙ্গে অবতীর্ণ হয়।" এখানে "তারপর আসেবন লাভ করে জবনস্থানে থেকে" এর দ্বারা তৃতীয় বোত্থপনের প্রবৃত্তি প্রদর্শন করা হয়েছে। অন্যথা, "একটি বা দুটি চিত্ত প্রবৃত্ত হয়, তারপর ভবঙ্গে অবতীর্ণ হয়" এরূপ বলা হতো—এরূপ জানতে হবে। কিন্তু "একং বা" (একটি বা) পদটি কেবল বাক্যালঙ্কার বা শ্রুতিমাধুর্যের জন্য ব্যবহৃত হয়েছে বলে জানতে হবে, যেমন "দ্বিরাত্র ত্রিরাত্র" বলা হয়। অথবা, "ততো" (তারপর) বলতে এক চিত্ত থেকে বা দুই চিত্ত থেকে—এটিই অর্থ। সেখানে প্রথমটির দ্বারা দুইবার এবং দ্বিতীয়টির দ্বারা তিনবার বোত্থপনের উৎপত্তি বলা হয়েছে—এরূপ জানতে হবে। কিন্তু "আসেবনং লভিত্বা" (আসেবন লাভ করে) এই পদটি কেবল উপচার বাক্য মাত্র বলে জানতে হবে। কারণ পট্ঠান পালিতে বোত্থপনের আসেবনত্ব বলা হয়নি। কিন্তু এখানে আচার্য আনন্দ থের বোত্থপনের পর চার বা পাঁচ চিত্তক্ষণ অবশিষ্ট থাকা আলম্বনে চার বা পাঁচবার জবন উৎপত্তির মাধ্যমেই পরিত্তালম্বন বার স্বীকার করেছেন, বোত্থপনের পরিসমাপ্তির বশে নয়। কারণ পট্ঠানে "ভবঙ্গ আবর্জনের অনন্তরের প্রত্যয়রূপে প্রত্যয়" এভাবেই বলা হয়েছে, কিন্তু "আবর্তন ভবঙ্গের অনন্তরের প্রত্যয়রূপে প্রত্যয়" এভাবে বলা হয়নি। এবং যেমন মূর্ছা ও মরণকালে বস্তুর দুর্বলতার কারণে ছয় বা পাঁচ জবনবার স্বীকার করতে হয়, তেমনি এখানেও আলম্বনের দুর্বলতার কারণে (ছয় বা পাঁচ জবনবার স্বীকার করতে হয়)—এরূপ বলা অসম্ভব নয়। এবং এখানে সন্তীরণের পর এক চিত্তক্ষণ অবশিষ্ট থাকা আলম্বনে একটি বোত্থপন, দুই চিত্তক্ষণ অবশিষ্ট থাকা আলম্বনে দুটি এবং তার অধিক অবশিষ্ট থাকলে তিনটি বোত্থপন হওয়া যুক্তিসঙ্গত হবে। কিন্তু বর্তমানে (আচার্যগণ) দুই বোত্থপনবিশিষ্ট can ছয়টি পরিত্তালম্বন বীথি এবং তিন বোত্থপনবিশিষ্ট পাঁচটি পরিত্তালম্বন বীথি—এভাবে যোজনা করেছেন। এরূপ হলে, কেমন পরিত্তালম্বনে দুই বোত্থপনবিশিষ্ট এবং কেমন পরিত্তালম্বনে তিন বোত্থপনবিশিষ্ট বীথি হয়—তা বিচার-বিবেচনা করা উচিত—এরূপ জানতে হবে। কিন্তু যে আলম্বন দুই বা তিনবার বোত্থপন উৎপত্তির জন্য অপর্যাপ্ত হয়, তা আবর্জনের উৎপত্তির জন্যও প্রত্যয় (কারণ) হয় না; তাই সেখানে কেবল ভবঙ্গচলনই হয়, কোনো বীথিচিত্তের উৎপত্তি হয় না—এরূপ বলা হয়েছে। সেখানে "ভবঙ্গচলনমেব" বলতে দুইবার ভবঙ্গের কেবল কম্পন বা চলনমাত্রই হয়। "ইচ্চেবং চক্খুদ্বারে" বলতে—এভাবে যদি এক চিত্তক্ষণ অতীত রূপালম্বন চক্ষুর আপাথে (গোচরে) আসে ইত্যাদি পূর্বে উক্ত নিয়মে চক্ষুর দ্বারে চার বারের বশে চার প্রকার বিষয়প্রবৃত্তি জানতে হবে; তেমনি শ্রোত্রদ্বার ইত্যাদিতেও—এটিই যোজনা। সর্বথাও চার প্রকার জানতে হবে—এটিই সম্বন্ধ। অতিপরিত্তালম্বনও কেবল আপাথগত হওয়ার মাত্রায় মোঘবারের আলম্বন নামে অভিহিত হয়, আলম্বন করার (গ্রহণ করার) বশে নয়। কিন্তু অন্যান্য আলম্বনসমূহ উভয় প্রকারেই অন্যান্য বারসমূহের আলম্বন নামে অভিহিত হয়; তাই বলা হয়েছে—চারটি বারের যথাক্রমে আলম্বনস্বরূপ।

Vibhāvaniyaṃ pana

কিন্তু বিভাবনীতে (টীকাতে)—

Ārammaṇabhūtāti imassa atiparittārammaṇaṃ sandhāya paccayabhūtāti attho vutto. Tañhi moghavāra paññā panāya paccayo hotīti.

"আলম্বনভূতা" এই পদের অতিপরিত্তালম্বনকে লক্ষ্য করে "প্রত্যয়ভূতা" (কারণস্বরূপ) অর্থ বলা হয়েছে। কারণ তা মোঘবার প্রজ্ঞাপনের জন্য প্রত্যয় (কারণ) হয়।

Pañcadvārevīthicittāni yathārahaṃ kiccavasena satteva. Cittuppādā cittānaṃ uppattikhaṇavasena catuddasa. Vitthārā cittasarūpavitthārato catupaññāsāti yojanā. Etthāti parittajavanavāre.

পঞ্চদ্বারে বীথিচিত্তসমূহ যথোপযুক্তভাবে কৃত্যের বশে সাতটিই হয়। চিত্তোৎপাদ বা চিত্তের উৎপত্তিক্ষণের বশে চৌদ্দটি হয়। বিস্তারিতভাবে চিত্তের স্বরূপের বিস্তৃতির বশে চুয়ান্নটি হয়—এটিই যোজনা। "এখানে" বলতে পরিত্তজবনবারে (কামজবনবারে)।

137. Manodvāre pana ārammaṇadhammā parittakhaṇāpi atītānāgatāpi kālavimuttāpi āpātaṃ āgacchantiyeva. Tasmā tattha ekacittakkhaṇātītānivā bahucittakkhaṇātītānivā ṭhitippattāneva āpātamāgacchantīti idaṃ vidhānaṃ natthīti vuttaṃ manodvārepana yadivibhūtamālambaṇaṃ āpātamāgacchatīti. Tattha manodvāreti suddhamanodvāre. Cakkhādīsu hi ghaṭṭanena saheva yattha apātamāgacchati. [Pg.164] Taṃ missakadvāranti vuccati. Idha pana suddhamevā dhippetanti. Taṃpi pañcadvārānubandhakaṃ visuṃ siddhanti duvidhaṃ hoti. Tattha yathā ghaṇḍe daṇḍakena ekavāraṃ pahaṭe ghaṇḍasarīrabhūtā rūpa kalāpā ciraṃpi kālaṃ aññamaññaṃ ghaṭṭetvā anuravasaddasantānaṃ pavattenti. Tathā pañcadvāre ārammaṇena ekavāraṃ ghaṭṭite pañca dvārikavīthiyā niruddhāyapi atītaṃ pañcālambaṇaṃ manodvāre yathā pātāgatameva hutvā anekasahassānipi manodvārikavīthicitta santānāni pavattetiyeva. Tesaṃ pana dvārabhūtaṃ bhavaṅgasantānaṃ anubandhakaṃnāma hoti. Tānica cittāni anubandhakavīthicittānināma honti. Yattha pana pañcadvāraghaṭṭanā nubandhabhāvena vinā kevalaṃ tathā tathā chaḷārammaṇadhammā āpātaṃ āgacchanti. Taṃ visuṃ siddhaṃ nāma hoti. Kathaṃ pana tasmiṃ visuṃ siddhe manodvāre ārammaṇa dhammā āpātaṃ āgacchantīti. Vuccate. Diṭṭhato diṭṭhasambandhato sutato sutasambandhato saddhāya ruciyā ākāraparivitakkena diṭṭhinijjhānakhantiyā nānākammabalena nānāiddhibalena dhātukkhota vasena devatopasaṃhāravasena anubodhavasena paṭivedhavasenāti evamādīhi kāraṇehi āpātaṃ āgacchantīti. Tattha diṭṭhaṃnāma pubbe pañcahidvārehi gahitaṃ pañcālambaṇaṃ. Taṃpi kālantare kāraṇalābhe sati suddhe manodvāre āpātaṃ āgacchatiyeva. Diṭṭhasambandhaṃnāma diṭṭhasadisaṃ vuccati. Pubbe hi kiñci disvā aññaṃ yaṃkiñci anumānentassa adiṭṭhaṃpi taṃsadisaṃ atītaṃpi anāgataṃpi paccuppannaṃpi bahuāpātaṃ āgacchatiyeva. Sutaṃnāma parato sutvā gahitaṃ chaḷārammaṇaṃ. Taṃ pana mahāvisayaṃ hoti. Sabbaññudesanaṃ sutvā gahitaṃ na kiñci anārammaṇaṃnāma atthīti. Sutasambandhaṃnāma sutasadisaṃ. Saddhānāma parassa saddahanā. Rucināma attano mati. Ākāra parivitakko nāma atthacchāyaṃ byañjanacchāyaṃ kāraṇacchāyañca nissāya tathā tathā parivitakkanaṃ. Diṭṭhinijjānakhantināma paññāyavā attano laddhiyāvā punappunaṃ upaparikkhitvā evamevāti sanniṭṭhānaṃ pāpetvā gahaṇaṃ. Sesaṃ pākaṭameva. Etthaca anantarūpanissaya paccayabhāvonāma cittasantānassa mahāvipphāro hoti. Sakiṃpi ārammaṇaṃ [Pg.165] suṭṭhu āsevitvā niruddhakālato paṭṭhāya vassasatepi vassasahassepi bhavantarepi taṃārammaṇaṃ paṭicca bhavaṅga calanassa paccayo hoti. Cittañcanāma diṭṭhādīhi yathāvuttakāraṇehi saṃvaddhitaṃ mahāvipphāraṃ hoti. Kiñci nimittaṃ labhitvā ekasmiṃ khaṇe anekasahassesupi diṭṭhādīsu ārammaṇesu pharamānaṃ pavattati. Tehica kāraṇehi niccaṃ codīyamānaṃ cittasantānaṃ kāyagelaññādike cittadubbalapaccaye asati niccakālaṃpi bhavaṅgato vuṭṭhātuṃ ajjhāsayayuttaṃ hoti. Na hi cittaṃnāma avibhūte ārammaṇe ramati. Vibhūteeva ramati. Tasmā bhavaṅgasampayutto manasikāro punappunaṃ bhavaṅgaṃ cāletvā laddhapaccayesu ārammaṇesu punappunaṃ āvajjanaṃ niyojetiyeva. Tadā tāni ārammaṇāni tadabhininnākāra pavattamanasikāra sampayuttassa bhavaṅga cittassa āpātaṃ āgacchanti. Na hi aññaṃ ārammaṇaṃ gahetvā pavattamānassa cittassa ārammaṇantare abhininnākāronāma natthīti sakkā vattunti. Tadārammaṇapākāni pavattantīti idaṃ kāmasattavasena vuttaṃ. Rūpārūpasattānaṃ pana vibhūtārammaṇepi tadārammaṇuppādo natthiyeva. Yathā cettha. Evaṃ pañcadvārepi rūpasattānaṃ atimahantārammaṇesu tadārammaṇuppādo natthīti. Avibhūte panā lambaṇe javanāvasāne bhavaṅgapātova hotīti idañca ukkaṭṭha paricchedavasena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Ñāṇavibhaṅgaṭṭhakathāyaṃ pana dvattikkhattuṃ voṭṭhabbanappavattivasena avibhute ālambaṇe voṭṭhabbanavāropi āgato. Yoca pañcadvārebhavaṅgacalanamattavasena moghavāro nāma catuttho vāro vutto. Sopi idha laddhuṃ vaṭṭatiyeva. Suddhamanodvārepi hi ārammaṇe āpātamāgate vīthicittaṃ anuppajjitvā dvikkhattuṃ bhavaṅge calite nivattanakavārānaṃ pamāṇaṃ nabhavissatiyeva, visayeca āpātāgate bhavaṅgeca calite sati visayappavattināma na na hotīti. Iti imasmiṃ manodvārepi tadārammaṇa javana voṭṭhabbana moghavāra saṅkhātānaṃ catunnaṃ vārānaṃ yathākkamaṃ āraṇabhūtā visayappavatti catudhā veditabbāti. Tattha tadārammaṇavārassa ārammaṇabhūtā abhivibhūtānāma javana vārassa [Pg.166] vibhūtānāma. Voṭṭhabbanavārassa avibhūtānāma. Moghavārassa ārammaṇabhūtā atiavibhūtānāmāti yojetabbā.

১৩৭. কিন্তু মনোদ্বারে আলম্বনসমূহ অতি অল্প ক্ষণস্থায়ী হলেও, অতীত বা অনাগত হলেও এবং কালমুক্ত হলেও আপাথগত (গোচরীভূত) হয়ই। অতএব সেখানে "এক চিত্তক্ষণ অতীত হয়ে বা বহু চিত্তক্ষণ অতীত হয়ে স্থিতিকাল প্রাপ্ত হয়েই আপাথগত হয়" - এই নিয়ম বা বিধান নেই। তাই বলা হয়েছে, "মনোদ্বারে কিন্তু যদি বিভূত (স্পষ্ট) আলম্বন আপাথগত হয়..."। সেখানে 'মনোদ্বার' বলতে শুদ্ধ মনোদ্বারকে বোঝায়। কারণ, চক্ষুরাদি ইন্দ্রিয়ে আঘাতের (সংঘর্ষের) সাথেই যেখানে আলম্বন আপাথগত হয়, তাকে 'মিশ্রক মনোদ্বার' বলা হয়। কিন্তু এখানে কেবল শুদ্ধ মনোদ্বারই অভিপ্রেত। সেই শুদ্ধ মনোদ্বারও দুই প্রকার: পঞ্চদ্বারানুবন্ধক (যা পঞ্চদ্বারের অনুগামী) এবং বিসুং সিদ্ধ (স্বতন্ত্রভাবে সিদ্ধ)। তাদের মধ্যে, যেমন একটি কাঁসার ঘণ্টায় লাঠি দিয়ে একবার আঘাত করলে, ঘণ্টার শরীররূপী রূপকলাপসমূহ দীর্ঘকাল ধরে একে অপরের সাথে সংঘর্ষের মাধ্যমে প্রতিধ্বনি বা অনুনাদ শব্দের ধারা প্রবর্তিত করে; ঠিক তেমনি, পঞ্চদ্বারে আলম্বন দ্বারা একবার আঘাত বা সংঘর্ষ হলে, পঞ্চদ্বারিক বীথি নিরুদ্ধ হয়ে গেলেও, অতীত পঞ্চালম্বন মনোদ্বারে পূর্বের মতোই আপাথগত হয়ে হাজার হাজার মনোদ্বারিক বীথিচিত্তের ধারা প্রবর্তিত করে থাকে। আর সেই মনোদ্বারিক বীথিচিত্তের ধারার দ্বারস্বরূপ যে ভবঙ্গধারা, তাকে 'অনুবন্ধক মনোদ্বার' বলা হয়। এবং সেই চিত্তসমূহকে 'অনুবন্ধক বীথিচিত্ত' বলা হয়। কিন্তু যে ভবঙ্গধারায় পঞ্চদ্বারের সংঘর্ষের অনুগমন করা ছাড়াই, কেবল সেই সেই প্রকারে ষড় আলম্বনসমূহ আপাথগত হয়, তাকে 'বিসুং সিদ্ধ' (স্বতন্ত্রভাবে সিদ্ধ) মনোদ্বার বলা হয়। কিন্তু সেই স্বতন্ত্রভাবে সিদ্ধ মনোদ্বারে আলম্বনসমূহ কীভাবে আপাথগত হয়? এর উত্তর বলা হচ্ছে: দৃষ্ট (পূর্বে দেখা বিষয়), দৃষ্ট-সম্বন্ধ (পূর্বে দেখার সাথে সম্পর্কিত বিষয়), শ্রুত (পূর্বে শোনা বিষয়), শ্রুত-সম্বন্ধ (শোনার সাথে সম্পর্কিত বিষয়), শ্রদ্ধা (বিশ্বাস), রুচি (পছন্দ), আকার-পরিবিতর্ক (যুক্তি বা অনুমানের মাধ্যমে চিন্তা), দৃষ্টি-নিজ্ঝানখন্তি (নিজের মতবাদ বা ধারণার পুনঃপুন পরীক্ষা করে সিদ্ধান্ত গ্রহণ), নানাকর্মের বল (বিভিন্ন কর্মের প্রভাব), নানা ঋদ্ধির বল (অলৌকিক শক্তির প্রভাব), ধাতুক্ষোভের বশে (শারীরিক উপাদানের বিশৃঙ্খলা বা উত্তেজনার কারণে), দেবতোপসংহারের বশে (দেবতাদের প্রদর্শনের প্রভাবে), অনুবোধের বশে (অনুকূল জ্ঞানের প্রভাবে), এবং প্রতিবেধের বশে (অন্তর্দৃষ্টি বা গভীর উপলব্ধির প্রভাবে) - ইত্যাদি কারণে আলম্বনসমূহ আপাথগত হয়। সেখানে 'দৃষ্ট' বলতে পূর্বে পঞ্চদ্বারের মাধ্যমে গ্রহণ করা পঞ্চালম্বনকে বোঝায়। সেই পঞ্চালম্বনও অন্য কোনো সময়ে উপযুক্ত কারণ লাভ করলে শুদ্ধ মনোদ্বারে আপাথগত হয়ই। 'দৃষ্ট-সম্বন্ধ' বলতে পূর্বে দেখা বিষয়ের সদৃশ পঞ্চালম্বনকে বলা হয়। কারণ, পূর্বে কোনো আলম্বন দেখে অন্য কোনো আলম্বন অনুমান করার সময়, পূর্বে না দেখলেও তার সদৃশ অতীত, অনাগত বা বর্তমান আলম্বনসমূহ বহুলাংশে আপাথগত হয়ই। 'শ্রুত' বলতে অন্যের কাছ থেকে শুনে গ্রহণ করা ষড় আলম্বনকে বোঝায়। সেই শ্রুত আলম্বন অত্যন্ত বিস্তৃত বিষয়বস্তু সম্পন্ন হয়। সর্বজ্ঞ বুদ্ধের দেশনা শুনে যা গ্রহণ করা হয়েছে, তার মধ্যে আলম্বন নয় এমন কিছু নেই - এটি জানতে হবে। 'শ্রুত-সম্বন্ধ' বলতে শ্রুত বিষয়ের সদৃশ ষড় আলম্বনকে বোঝায়। 'শ্রদ্ধা' বলতে অন্যের প্রতি বিশ্বাস স্থাপন করা। 'রুচি' বলতে নিজের অভিমত বা ইচ্ছা। 'আকার-পরিবিতর্ক' বলতে অর্থের আভাস, ব্যঞ্জনের (শব্দের) আভাস এবং কারণের আভাসকে আশ্রয় করে সেই সেই প্রকারে বিতর্ক বা চিন্তা করা। 'দৃষ্টি-নিজ্ঝানখন্তি' বলতে প্রজ্ঞা দ্বারা অথবা নিজের মতবাদ দ্বারা বারবার পরীক্ষা-নিরীক্ষা করে "এটি এই রকমই" - এভাবে সিদ্ধান্তে উপনীত হয়ে গ্রহণ করা। অবশিষ্ট কারণসমূহ স্পষ্টই। আরও, এখানে চিত্তধারার 'অনন্তর-উপনিশ্রয়-প্রত্যয়' ভাবটি অত্যন্ত ব্যাপক বা মহাবিস্তারসম্পন্ন। একবারও কোনো আলম্বন ভালোভাবে সেবন (অনুভব) করলে, তা নিরুদ্ধ হওয়ার সময় থেকে শুরু করে শত বছর পরেও, সহস্র বছর পরেও অথবা জন্মান্তরেও সেই আলম্বনকে ভিত্তি করে ভবঙ্গচলনের প্রত্যয় (কারণ) হয়। এবং চিত্তও দৃষ্ট আদি পূর্বোক্ত কারণসমূহের দ্বারা পরিবর্ধিত হয়ে মহাবিস্তারসম্পন্ন হয়। কোনো নিমিত্ত লাভ করলে এক ক্ষণেই হাজার হাজার দৃষ্ট আদি আলম্বনসমূহে পরিব্যাপ্ত হয়ে প্রবর্তিত হয়। এবং সেই সকল কারণ দ্বারা সর্বদা চালিত বা উদ্দীপিত চিত্তধারা, কায়িক অসুস্থতা ইত্যাদির মতো চিত্তের দুর্বলতার কারণ না থাকলে, সর্বদা ভবঙ্গ থেকে উত্থান করার জন্য উন্মুখ বা অভিপ্রায়যুক্ত থাকে। কারণ, চিত্ত অস্পষ্ট আলম্বনে রত হয় না, কেবল স্পষ্ট (বিভূত) আলম্বনেই রত হয়। অতএব ভবঙ্গ-সম্প্রযুক্ত মনস্কার বারবার ভবঙ্গকে কম্পিত করে, প্রত্যয়প্রাপ্ত আলম্বনসমূহে বারবার আবর্জনকে নিয়োজিত বা চালিত করে। তখন সেই আলম্বনসমূহ, সেই আলম্বনের প্রতি অভিমুখী হয়ে প্রবর্তিত মনস্কারের সাথে সম্প্রযুক্ত ভবঙ্গচিত্তের নিকট আপাথগত হয়। কারণ, অন্য আলম্বন গ্রহণ করে প্রবর্তিত চিত্তের অন্য আলম্বনের প্রতি অভিমুখিতা নেই - এ কথা বলা যায় না; এটি এভাবে জানতে হবে। "তদালম্বন বিপাকসমূহ প্রবর্তিত হয়" - এই কথাটি কামাবচর সত্ত্বদের উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে। কিন্তু রূপী ও অরূপী সত্ত্বদের ক্ষেত্রে বিভূত আলম্বন হলেও তদালম্বনের উৎপত্তি হয় না। এবং যেমন এই মনোদ্বারে রূপী ও অরূপী সত্ত্বদের বিভূত আলম্বন হলেও তদালম্বনের উৎপত্তি হয় না, তেমনি পঞ্চদ্বারেও রূপী সত্ত্বদের অতিমহৎ আলম্বন হলেও তদালম্বনের উৎপত্তি হয় না - এটি এভাবে জানতে হবে। "কিন্তু অস্পষ্ট আলম্বনে জবন শেষে ভবঙ্গপাতই হয়" - এই কথাটিও উৎকৃষ্ট পরিচ্ছেদের (সর্বোচ্চ সীমার) বশে বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। কিন্তু জ্ঞানবিভঙ্গ অট্ঠকথা-তে দুই বা তিনবার ভোট্ঠপন (ব্যবস্থাপন) প্রবর্তনের বশে অস্পষ্ট আলম্বনে 'ভোট্ঠপন বার'-ও এসেছে। এবং পঞ্চদ্বারে কেবল ভবঙ্গচলন মাত্রের বশে 'মোঘবার' নামক যে চতুর্থ বার বলা হয়েছে, সেই মোঘবারও এখানে (মনোদ্বারে) লাভ করা যুক্তিযুক্তই। কারণ, শুদ্ধ মনোদ্বারেও আলম্বন আপাথগত হলে বীথিচিত্ত উৎপন্ন না হয়ে দুইবার ভবঙ্গ কম্পিত হলে, নিবর্তনক বারসমূহের (মোঘবারসমূহের) পরিমাপ থাকবে না (অর্থাৎ তা অসংখ্য হবে); এবং বিষয় আপাথগত হলে ও ভবঙ্গ কম্পিত হলে তাকে 'বিষয়প্রবৃত্তি' বলা হয়ই। এভাবে এই মনোদ্বারেও তদালম্বন, জবন, ভোট্ঠপন ও মোঘবার নামক চার প্রকার বারের যথাক্রমে আলম্বনরূপ বিষয়প্রবৃত্তি চার প্রকারে জানতে হবে। তাদের মধ্যে, তদালম্বন বারের আলম্বনরূপ বিষয়প্রবৃত্তিকে 'অতিবিভূত' (অতি স্পষ্ট), জবন বারের আলম্বনরূপ বিষয়প্রবৃত্তিকে 'বিভূত' (স্পষ্ট), ভোট্ঠপন বারের আলম্বনরূপ বিষয়প্রবৃত্তিকে 'অবিভূত' (অস্পষ্ট) এবং মোঘ বারের আলম্বনরূপ বিষয়প্রবৃত্তিকে 'অতি-অবিভূত' (অতি অস্পষ্ট) বলা হয় - এভাবে প্রয়োগ করতে হবে।

Etthaca ārammaṇassavā cittassavā atibalavatāya abhivibhūtatā veditabbā. Dubbalepi hi citte pathavipabbatādivasena atibalavantaṃ ārammaṇaṃ ativibhūtaṃnāma hoti. Atibalavante ca citte atisukhumaṃpi nibbānaṃ ativibhūtaṃnāma hotīti. Evaṃ sesesupīti. Vārabhedo panettha anubandhako, visuṃ siddhoti duvidho. Tattha anubandhako cakkhudvārānubandhakādivasena pañcavidho. Ekekasmiñcettha atītagahaṇaṃ, samudāya gahaṇaṃ, vatthugahaṇaṃ, nāmagahaṇanti cattāro cattāro vārā. Tesuca tadārammaṇavārādayo yathārahaṃ yojetabbā. Visuṃ siddho pana diṭṭha vāro, diṭṭhasambandhavāro, sutavāro, sutasambandhavāro, viññātavāro, viññātasambandhavāroti chabbidho hoti. Etthaca saddhā ruci ākāra parivitakkādi vasena pavattavārā viññātavāro, viññāta sambandhavāroti vuttāti daṭṭhabbā. Aṭṭhasāliniyaṃ pana saddhāruciyādiva senagahitaṃ ārammaṇaṃ tathāpi hoti. Aññathāpi hoti. Tasmā aṭṭhakathāyaṃ na gahitanti vuttaṃ. Tathāvā hotu aññathāvā. Vīthicittapavattiyā sati gahetabbameva. Tattha ekekasmiṃvāre tadārammaṇavārādivasena cattāro cattāro vārā. Tesuca kāma mahaggatā nuttara paññatti vasena paccuppannātītānāgatakāla vimuttavasenaca ārammaṇadhammā yathārahaṃ yojetabbāti. Etarahi pana atītabhavaṅgavasena tadārammaṇavasena ca vārabhedaṃ kappenti. Tattha atītabhavaṅgavasena vārabhedakappanaṃ niratthakaṃ. Na hi manodvāre pañcadvāre viya ārammaṇānaṃ khaṇavasena balava dubbalatā sambhavo atthi. Tadā avijjamānānaṃpi atītānāgatānaṃ kālavimuttānañca tattha āpātāgamanatoti. Ettha siyā, ekāvajjanavīthiyā ārammaṇaṃnāma dhammatoca kālatoca abhinna meva icchanti aṭṭhakathācariyā. Imeca sattā taṃ taṃ ākāraṃ sallakkhetvā aññamaññassa cittaṃ jānantiyeva. Paracittaviduniyo pana devatā ākārasallakkhaṇena vināpi jānanti. Tattha paccuppannaṃ parassa [Pg.167] cittaṃ jānanakāle āvajjanaṃ bhāvayaṃ parassa cittaṃ attanā sahuppannaṃ. Taṃ vā āvajjati. Udāhu parato taṃ taṃ javanena sahuppannaṃvā. Javanānica yaṃ āvajjanena sahuppannaṃ taṃ vā jānanti, paccekaṃ attanā sahuppannaṃvāti. Kiñcettha, yadi tāva āvajjanena sahuppannaṃ āvajjati jānantica. Evaṃ sati dhammato abhinnaṃ hoti. Kālato bhinnaṃ. Tañhi cittaṃ āvajjanassa paccuppannaṃ hoti. Javanānaṃ pana atītanti. Atha paccekaṃ attanā sahuppannaṃ āvajjati jānantica. Evañca sati kālato abhinnaṃ hoti. Dhammato bhinnameva. Athapi yaṃ paccekaṃ sahuppannaṃ jānanti. Tadeva āvajjati. Evaṃpi bhinnameva hotīti. Ettha aṭṭhakathāyaṃ tāva yaṃ āvajjanena sahuppannaṃ. Tadeva āvajjati jānanticāti dhammato abhinnaṃ vatvā taṃ cittaṃ niruddhaṃpi addhāvasena santativasenaca gahitaṃ javanānaṃpi paccuppannameva hotīti vinicchitaṃ. Ācariyānandamatena pana parassa taṃ taṃ ākāraṃ sallakkhetvā taṃ taṃ adhippāyajānanakāle āvajjanajavanāni paccekaṃ attanā sahuppannaṃ cittaṃ āvajjati jānanti ca. Na cettha dhammato kālatoca bhinnaṃnāma hoti. Sabbesaṃpi hi ārammaṇaṃ cittameva hoti paccuppannañcāti. Naca javanāni nirāvajjanānināma honti. Āvajjanenapi hi cittanteva āvajjitaṃ hoti. Javanānica cittanteva jānantīti. Yadi pana āvajjane na cittanti āvajjite javanāni rūpanti jānanti. Rūpantivā āvajjite cittanti jānanti, nīlantivā āvajjite pītanti jānanti. Evaṃ sati javanāni dhammato nirāvajjanāni nāma honti. Tathā atītanti āvajjite paccuppannanti. Evañca sati tāni kālato nirāvajjanānināma hontīti. Yasmā ca atīto dhammo paccuppannassa dhammassa anantarapaccayena paccayoti paṭṭhāne vutto. Tasmā idha khaṇavaseneva paccuppannaṃ vattuṃ yuttaṃ. Na addhāsantati vasenāti. Itarathā sabba vīthicittavāresupi ārammaṇānaṃ atītādibhāvo addhāsantativaseneva vattabbo siyāti. Gāthāyaṃ tīṇevāti kiccavasena tīṇi eva. Cittuppādā daseritāti cittuppattikkhaṇavasena dasa īritāni kathitāni. Vitthā renāti [Pg.168] cittasarūpavitthārena. Etthāti manodvāre. Ekacattālīsāti pañcaviññāṇamanodhātūhi vajjitānaṃ kāmāvacaracittānaṃ vasena ekacattālīsaṃ. Etthāti parittajavanavāre. [Parittavāro]

এই বিষয়ে আলম্বনের অথবা চিত্তের অতিবলবত্তার কারণে অতিস্পষ্টতা (অতিবিভূততা) জ্ঞাতব্য। কারণ চিত্ত দুর্বল হলেও পৃথিবী, পর্বত ইত্যাদির প্রভাবে অতিবলবান আলম্বন 'অতিস্পষ্ট' (অতিবিভূত) নামে অভিহিত হয়। এবং চিত্ত অতিবলবান হলে অতিসূক্ষ্ম নির্বাণও 'অতিস্পষ্ট' (অতিবিভূত) নামে অভিহিত হয়। অবশিষ্ট রূপাদিতেও এই রূপই জানতে হবে। এই মনোদ্বারে বারভেদ (বীথির প্রকারভেদ) দুই প্রকার: অনুবন্ধক বার এবং বিশুংসিদ্ধ (স্বতন্ত্রভাবে সিদ্ধ) বার। তন্মধ্যে অনুবন্ধক বার চক্ষুরদ্বারের অনুগমন ইত্যাদির প্রভাবে পাঁচ প্রকার। এবং এই অনুবন্ধক বারের প্রত্যেকটিতে অতীতগ্রহণ, সমুদায়গ্রহণ, বস্তুগ্রহণ ও নামগ্রহণ নামে চারটি করে বার রয়েছে। এবং সেগুলিতে তদালম্বন বার ইত্যাদিকে যথাযথভাবে যুক্ত করতে হবে। পক্ষান্তরে, বিশুংসিদ্ধ বার হলো দৃষ্টবার, দৃষ্টসম্বন্ধবার, শ্রুতবার, শ্রুতসম্বন্ধবার, বিজ্ঞাতবার এবং বিজ্ঞাতসম্বন্ধবার—এই ছয় প্রকার। এবং এই বিশুংসিদ্ধ বারে শ্রদ্ধা, রুচি, আকার, বিতর্ক ইত্যাদির প্রভাবে প্রবর্তিত বারসমূহকে বিজ্ঞাতবার ও বিজ্ঞাতসম্বন্ধবার বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। কিন্তু অট্ঠসালিনীতে শ্রদ্ধা, রুচি ইত্যাদির প্রভাবে গৃহীত আলম্বন সেই রূপও হয় এবং অন্য রূপও হয়। তাই অট্ঠকথাতে তা গৃহীত হয়নি বলে বলা হয়েছে। তা সেই রূপই হোক বা অন্য রূপই হোক, বীথিকম্পন বা বীথিসংজ্ঞার প্রবৃত্তি হলে তা গ্রহণীয়ই। সেখানে প্রত্যেক বারে তদালম্বন বার ইত্যাদির প্রভাবে চারটি করে বার রয়েছে। এবং সেগুলিতে কাম, মহদ্গত, লোকোত্তর ও প্রজ্ঞপ্তির প্রভাবে এবং বর্তমান, অতীত, অনাগত ও কালমুক্তের প্রভাবে আলম্বনধর্মসমূহকে যথাযথভাবে যুক্ত করতে হবে। কিন্তু বর্তমানে অতীত-ভবাঙ্গ এবং তদালম্বনের প্রভাবে বারভেদ কল্পনা করা হয়। তন্মধ্যে অতীত-ভবাঙ্গের প্রভাবে বারভেদ কল্পনা করা নিরর্থক। কারণ মনোদ্বারে পঞ্চদ্বারের মতো আলম্বনসমূহের ক্ষণভেদে প্রবলতা বা দুর্বলতার সম্ভাবনা নেই। কারণ তখন অবিদ্যমান অতীত, অনাগত এবং কালমুক্ত আলম্বনসমূহেরও সেখানে আপাথগমন (উদয়) ঘটে। এই বিষয়ে আপত্তি হতে পারে যে, অট্ঠকথাচার্যগণ একটিমাত্র আবর্জনবীথিতে আলম্বনকে ধর্মত ও কালত অভিন্নই মনে করেন। এবং এই সত্ত্বগণ সেই সেই আকার লক্ষ্য করে একে অপরের চিত্ত জানতে পারে। কিন্তু পরচিত্তবিদ (পরচিত্তজ্ঞানী) দেবতারা আকার লক্ষ্য করা ছাড়াও জানতে পারেন। সেখানে বর্তমান পরচিত্ত জানার সময়ে আবর্জন চিত্ত কি নিজের সাথে সহ-উৎপন্ন অপরের চিত্তকে আবর্জন করে? অথবা পরে সেই সেই জবন চিত্তের সাথে সহ-উৎপন্ন চিত্তকে আবর্জন করে? এবং জবন চিত্তসমূহও কি আবর্জনের সাথে সহ-উৎপন্ন চিত্তকে জানে, নাকি প্রত্যেকে নিজের সাথে সহ-উৎপন্ন চিত্তকে জানে? এই বিষয়ে কিছু বক্তব্য আছে: যদি আবর্জনের সাথে সহ-উৎপন্ন চিত্তকেই আবর্জন করে এবং জবনসমূহও তা জানে, তবে তা ধর্মত অভিন্ন হয় কিন্তু কালত ভিন্ন হয়। কারণ সেই চিত্ত আবর্জনের জন্য বর্তমান হলেও জবনসমূহের জন্য অতীত হয়। আর যদি প্রত্যেকে নিজের সাথে সহ-উৎপন্ন চিত্তকে আবর্জন করে এবং জানে, তবে তা কালত অভিন্ন হলেও ধর্মত ভিন্নই হয়। আবার যদি প্রত্যেকে সহ-উৎপন্ন চিত্তকে জানে এবং তাকেই আবর্জন করে, তবুও তা ভিন্নই হয়। এই বিষয়ে অট্ঠকথাতে সিদ্ধান্ত দেওয়া হয়েছে যে, যা আবর্জনের সাথে সহ-উৎপন্ন, তাকেই আবর্জন করে এবং জবনসমূহও তা জানে—এভাবে ধর্মত অভিন্ন বলে, সেই চিত্ত নিরুদ্ধ (বিলুপ্ত) হলেও অধ্বা (কাল) ও সন্ততির প্রভাবে গৃহীত হলে জবনসমূহের জন্যও তা বর্তমানই হয়। কিন্তু আচার্য আনন্দের মতে, অপরের সেই সেই আকার লক্ষ্য করে সেই সেই অভিপ্রায় জানার সময়ে আবর্জন ও জবন চিত্তসমূহ প্রত্যেকে নিজের সাথে সহ-উৎপন্ন চিত্তকে আবর্জন করে এবং জানে। এবং এতে ধর্মত ও কালত ভিন্নতা ঘটে না। কারণ সকলেরই আলম্বন চিত্তই হয় এবং তা বর্তমানই হয়। এবং জবনসমূহ আবর্জনহীন হয় না। কারণ আবর্জনের দ্বারাও চিত্তরূপেই আবর্জিত হয় এবং জবনসমূহও চিত্তরূপেই তা জানে। যদি আবর্জনে 'চিত্ত' রূপে আবর্জিত হলে জবনসমূহ তাকে 'রূপ' রূপে জানে, অথবা 'রূপ' রূপে আবর্জিত হলে 'চিত্ত' রূপে জানে, অথবা 'নীল' রূপে আবর্জিত হলে 'পীত' (হলুদ) রূপে জানে, তবে জবনসমূহ ধর্মত আবর্জনহীন (অসংগতিপূর্ণ) হয়ে পড়ে। তেমনি 'অতীত' রূপে আবর্জিত হলে যদি 'বর্তমান' রূপে জানে, তবে সেগুলি কালত আবর্জনহীন হয়ে পড়ে। এবং যেহেতু পট্ঠানে বলা হয়েছে যে অতীত ধর্ম বর্তমান ধর্মের অনন্তরপ্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয় (হেতু) হয়, তাই এখানে ক্ষণভেদে বর্তমান বলাই যুক্তিসঙ্গত, অধ্বা বা সন্ততির প্রভাবে নয়। অন্যথা সমস্ত বীথিকম্পন বারেও আলম্বনসমূহের অতীতত্বাদি ভাব অধ্বা ও সন্ততির প্রভাবেই বলতে হতো। গাথায় 'তীনীনি এব' বলতে কৃত্যভেদে তিনটিই। 'চিত্তুপ্পাদা দসেরিতা' বলতে চিত্তোৎপত্তি ক্ষণভেদে দশটি বলা হয়েছে। 'বিস্তারেণ' বলতে চিত্তের স্বরূপের বিস্তারিত বর্ণনায়। 'হেথা' বলতে মনোদ্বারে। 'একচল্লিশ' বলতে পঞ্চবিজ্ঞান ও মনো ধাতু বর্জিত কামাবচর চিত্তসমূহের প্রভাবে একচল্লিশটি। 'হেথা' বলতে পরিত্তজবন বারে। [পরিত্তবার সমাপ্ত]

138. Vibhūtāvibhūtabhedo natthi ekaṃ vibhūtameva labbhatīti adhippāyo. Na hi avibhūte ārammaṇe appanānāma sambhavatīti. Tathā tadārammaṇuppādoca natthi. Na hi atisantataraṃ appanājavanaṃ tadārammaṇaṃ anubandhatīti. Tattha hi chabbīsati mahaggata lokuttara javanesu yaṃkiñci javanaṃ appanāvīthimotaratīti sambandho. Ñāṇarahitaṃ dvihetukajavanaṃ athirasabhāvattā appanāya anantarūpanissayo nahotīti vuttaṃ ñāṇasampayutta kāmāvacarajavanānamaṭṭhannanti. Parikammopacārānulomagotratunāmenāti ettha indriyasamatādīhi paritobhāgehi appanā karīyati sajjīyati etenāti parikammaṃ. Appanaṃ upecca caratīti upacāro. Samīpacāroti attho. Samīpacaraṇañcettha āsannekāle appanāvahasamatthabhāvena daṭṭhabbaṃ. Yassa pavattiyā aciraṃ kālaṃ appanā sambhavo hotīti. Anulomanti appanāpavattiyā paccanīkadhammavidhamanena appanāya anukūlaṃ appanāhitaṃ appanā vahanticceva attho, yassa pavattiyā appanā vibandhako paccanī konāma natthīti. Gamīyati bujjhīyati attho etenātivo. Abhidhānaṃ buddhica. Taṃ duvidhaṃpi gavaṃ tāyati rakkhatīti gottaṃ. Paritta jātisaṅkhāto anvayo. Gottaṃ abhibhuyyati chijjati etthāti gotrabhu. Ettha ca cattāripi javanāni parikammajavanānīti vā upacārajavanānitivā anulomajavanānītivā vuccantiyeva. Gotrabhūti pana pacchimasseva nāmaṃ. Idha pana catunnaṃpi nāmānaṃ saṅgahaṇatthaṃ parikammo pacārānuloma gotrabhunāmenāti evaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Evañca katvā kasmā pathamameva parikammaṃnāma. Nanu itarānipi appanaṃ parisaṅkharontiyevāti evamādikā codanā anokāsā hotīti. Catukkhattuṃ tikkhattumevavāti catukkhattumevavā tikkhattumevavā. Tattha pathamena eva saddena pañcamaṃ gotrabhusambhavo paṭikkhitto hoti. Tadā hi javanaṃ patitaṃnāma hoti. Pavedhati [Pg.169] kampati. Kāmagottaṃ abhikkamitvā uparibhūmantarappattiyā paccayo bhavituṃ na sakkotīti. Dutīyena dutīyaṃ gotrabhu sambhavo paṭikkhitto hoti. Tadā hi aladdhāsevanaṃ anulomaṃ attano anantare cittaṃ gotrabhubhāvaṃ pāpetuṃ na sakkotīti. Eteneva pañcamato paraṃ catutthatoca oraṃ appanāya asambhavo sādhito hotīti. Vāsaddena pana mandapaññassa catukkhattumeva. Na tikkhattuṃ. Tikkhapaññassa tikkhattumeva. Na catukkhattunti dassitaṃ hoti. Aṭṭhasāliniyaṃ pana mandamajjhima mahāpaññavasena tidhā bhinditvā pañcakkhattuṃpi parikammajavanānaṃ uppatti anuññātā viya dissati. Itaraṭṭhakathāsu pana suṭṭhu vicāretvā paṭisiddhattā sā na gahetabbāvāti.

১৩৮. এখানে বিভূত ও অবিভূত ভেদ নেই, কেবল একটি বিভূত আলম্বনই পাওয়া যায়—এটাই অভিপ্রায়। কারণ অবিভূত আলম্বনে অর্পণা উৎপন্ন হতে পারে না। তেমনি সেখানে তদালম্বনের উৎপত্তিও হয় না। কারণ অতিসূক্ষ্ম অর্পণা-জবনকে তদালম্বন অনুগমন করতে পারে না। সেখানে ছাব্বিশটি মহদ্গত ও লোকোত্তর জবনের মধ্যে যেকোনো একটি জবন অর্পণাবীথিতে অবতীর্ণ হয়—এটাই সম্বন্ধ। জ্ঞানহীন দ্বিহেতুক জবন অস্থির স্বভাবের হওয়ার কারণে অর্পণায় অনন্তর-উপনিশ্রয় প্রত্যয় হতে পারে না, তাই বলা হয়েছে 'জ্ঞানসম্প্রযুক্ত আটটি কামাবচর জবনের'। 'পরিকর্ম, উপচার, অনুলোম ও গোত্রভূ নামের দ্বারা'—এখানে ইন্দ্রিয় সমতা ইত্যাদির মাধ্যমে চারপাশের অবস্থা দ্বারা অর্পণাকে প্রস্তুত বা সজ্জিত করা হয় যার দ্বারা, তা হলো 'পরিকর্ম'। অর্পণায় উপগত হয়ে (নিকটে) প্রবর্তিত হয় বলে তা 'উপচার'। এর অর্থ সমীপচার (নিকটে প্রবর্তন)। এবং এখানে সমীপচারণ বলতে আসন্ন ক্ষণে অর্পণাকে বহন করতে সমর্থ হওয়াকে বুঝতে হবে। যার প্রবৃত্তি হলে অল্প সময়ের মধ্যেই অর্পণা উৎপন্ন হয়। 'অনুলোম' বলতে অর্পণাপ্রবৃত্তির প্রত্যনীক (প্রতিকূল) ধর্মসমূহকে দূর করার মাধ্যমে অর্পণায় অনুকূল, অর্পণাহিত এবং অর্পণাবহ হওয়াকেই বোঝায়, যার প্রবৃত্তি হলে অর্পণাবিনাশক কোনো প্রত্যনীক থাকে না। যার দ্বারা অর্থ জানা বা বোঝা যায়, তা হলো 'গো'। তা অভিধান (শব্দ) এবং বুদ্ধি (জ্ঞান)—এই দুই প্রকার। সেই দুই প্রকার 'গো'-কে রক্ষা করে বলে তা 'গোত্র'। তা হলো পরিত্ত (কাম) জাত নামক বংশ বা অন্বয়। যেখানে সেই গোত্র বা বংশ অভিভূত ও ছিন্ন হয়, তা হলো 'গোত্রভূ'। এবং এখানে চারটি জবনকেই পরিকর্ম জবন, উপচার জবন বা অনুলোম জবন বলা হয়ে থাকে। কিন্তু 'গোত্রভূ' নামটি কেবল শেষ জবনের জন্যই প্রযোজ্য। কিন্তু এখানে চারটি নামেরই সংগ্রহের জন্য 'পরিকর্ম, উপচার, অনুলোম ও গোত্রভূ নামের দ্বারা' এভাবে বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। এবং এরূপ হলে 'কেন কেবল প্রথমটিই পরিকর্ম নামে অভিহিত? অন্যগুলিও কি অর্পণাকে প্রস্তুত করে না?'—এরূপ আপত্তির কোনো অবকাশ থাকে না। 'চারবার বা তিনবার' বলতে চারবারই অথবা তিনবারই। সেখানে প্রথম 'এব' শব্দের দ্বারা পঞ্চমবার গোত্রভূর উৎপত্তি প্রতিহত বা নিষিদ্ধ হয়েছে। কারণ তখন জবন পতিত হয়, প্রকম্পিত ও স্পন্দিত হয়। তা কামগোত্র অতিক্রম করে উচ্চতর ভূমিতে পৌঁছানোর প্রত্যয় (কারণ) হতে পারে না। দ্বিতীয় 'এব' শব্দের দ্বারা দ্বিতীয়বার গোত্রভূর উৎপত্তি নিষিদ্ধ হয়েছে। কারণ তখন আসেবন (পুনরাবৃত্তি) না পাওয়া অনুলোম চিত্ত নিজের অব্যবহিত পরের চিত্তকে গোত্রভূভাবে পৌঁছাতে পারে না। এর দ্বারাই পঞ্চমবারের পরে এবং চতুর্থবারের পূর্বে অর্পণা উৎপন্ন হওয়ার অসম্ভবতা প্রমাণিত হয়। এবং 'বা' শব্দের দ্বারা মন্দপ্রজ্ঞ ব্যক্তির চারবারই হয়, তিনবার নয়; এবং তীক্ষ্ণপ্রজ্ঞ ব্যক্তির তিনবারই হয়, চারবার নয়—তা প্রদর্শিত হয়েছে। কিন্তু অট্ঠসালিনীতে মন্দ, মধ্যম ও মহাপ্রজ্ঞ ভেদে তিন ভাগে বিভক্ত করে পঞ্চমবারও পরিকর্ম জবনসমূহের উৎপত্তি অনুমোদিত হয়েছে বলে মনে হয়। কিন্তু অন্যান্য অট্ঠকথাতে সুচারুভাবে বিচার করে তা নিষিদ্ধ করায় তা গ্রহণ করা উচিত নয়।

Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

কিন্তু বিভাবনীতে যা বলা হয়েছে—

‘‘Chaṭṭhaṃ sattamaṃ bhavaṅgassa āsannabhāvena papātāsannapuriso viya appanāvasena patiṭṭhātuṃ na sakkotī’’ti vuttaṃ.

“ষষ্ঠ বা সপ্তম জবন ভবাঙ্গের নিকটবর্তী হওয়ার কারণে, গিরিখাদের বা খাড়া পাহাড়ের কিনারায় দাঁড়িয়ে থাকা মানুষের মতো, অর্পণাভাব দ্বারা প্রতিষ্ঠিত হতে পারে না”—এরূপ বলা হয়েছে।

Tattha bhavaṅgassa āsannabhāvenāti bhavaṅgabhāvassa āsanna bhāvenāti attho. Pañcamajavanato hi paṭṭhāya javanasantānaṃ anupubbena parikkhīṇajavaṃ hoti. Bhavaṅgabhāvatthāya pariṇamatīti. Evañca katvā papātāsannapurisopamāpi upapannā hotīti. Niruddhānantaramevāti niruddhe anantaramevāti padacchedo. Kassa anantaranti, aññassa asutattā niruddhassāti atthato laddhamevāti. Yasmā pana appanānāma uppajjamānā catutthatovā pañcamatovā paṭṭhāya uppajjati. Na chaṭṭhatovā sattamatovā. Sāhi vasībhūtāpi catuttha pañcamesu uppattiṃ alabhamānā sabbaso nuppajjatiyeva. Labhamānā pana divasaṃpi nirantaraṃ pavattatiyeva. Tasmā catutthaṃvā pañcamaṃvāti idaṃ ādimattaniyamanatthaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Teneva hi appanāvīthimotaratīti ca tatoparaṃ appanāvasāne bhavaṅgapātova hotīti ca vakkhatīti. Yadi pana pañcamato paṭṭhāya javanaṃ patitaṃ nāma hoti. Evaṃ sati kasmā tato paṭṭhāya patanakhette appanājavanaṃ pavattatīti. Vuccate, hatthe [Pg.170] thapitaleḍḍussa patanakhettaṃnāma hatthato muttamatte hoti. Evaṃ santepi hatthabalena khipitaṃ leḍḍu dūraṃpi gacchatiyeva. Ettha ca leḍḍussa javonāma hatthajavamūlako hoti. Hatthajavoca sarīrabalamūlako. Tattha leḍḍu viya appanājavanaṃ daṭṭhabbaṃ. Leḍḍussa patanakhettaṃ viya catutthato pacchākālo. Hatthajavoviya gotrabhujavo. Sarīrabalaṃ viya purimānaṃ parikammajavanānaṃ balaṃ daṭṭhabbaṃ. Uttānaseyyassa bāladārakassa balaṃ viya ādikammikavīthiyaṃ kāmajavanānaṃ balaṃ. Vuddhipattassa purisassabalaṃ viya samāpattivīthiyaṃ kāmajavanānaṃ balaṃ. Yathā ca bāladārakena khittaṃ leḍḍu hatthato muttamattepi patati. Evaṃ ādikammikavīthiyaṃ appanājavanaṃ ekavāraṃ javitvā patati. Yathāvuddhipattena khittaṃ leḍḍu patanakhettepi apatitvā dūraṃpi dūrataraṃpi gacchati. Tathā samāpattivīthiyaṃ appanājavanaṃ ciraṃpi cirataraṃpi pavattatīti. Mūlaṭīkāyaṃ pana appanājavanaṃ patanakhette pavattaṃpi bhūmantarapattiyāvā ārammaṇantaraladdhiyāvā patitaṃnāma nahotīti vuttaṃ. Ettha siyā, kasmā pañcamato paṭṭhāya javanaṃ patitanti vuttaṃ. Nanu apati tattā eva suṭṭhu balavabhāvato sattamajavanacetanā sīghaṃ anantare bhave vipākadāyinīca ānantariyakammañca hoti. Majjhe pañcacetanā tathā balavabhāvābhāvato cirena tatīyabhavādīsu vipākadāyinīca honti, anantariyabhāvañca na gacchantīti. Nakho panetaṃ evaṃ daṭṭhabbaṃ. Yadi hi sīghaṃ vipākadānatāya balavatīnāma siyā. Evaṃsati paṭhamacetanā sabbabalavatīnāma siyā. Sā hi imasmiṃyeva bhave vipākaṃ detīti. Idaṃ panettha sanniṭṭhānaṃ. Eka vassajīvīnaṃ tiṇarukkhānaṃ pariṇāmoviya pathamacetanāya pariṇāmo daṭṭhabbo. Dvivassajīvīnaṃ viya sattamacetanāya. Mahāsālānaṃ viya majjhimacetanānanti. Tattha ekavassajīvino tiṇarukkhānāma asārā honti. Asārattāca dubbalā anaddhaniyā aciraṭṭhikā. Tasmā tesaṃ sīghatarapariṇāmo hoti. Te hi sīghataraṃ ruhanti. Vuddhiṃ viruḷhiṃ āpajjanti. Sīghataraṃ pupphanti phalanti patanti antaradhāyanti. Ekaṃ nidāghasamayaṃ atikkamituṃ nasakkonti. Dutīyaṃ [Pg.171] vassaṃ na pāpuṇanti. Etthaca nidāghasamayo viya maraṇakālo veditabbo. Dvivassajīvino pana thokaṃ sārabhūtā honti. Sārabhūtattāca thokaṃ balavantā addhaniyā. Tato yevacatesaṃ cirapariṇāmo hoti. Te hi pathamaṃ vassaṃ ruhanti vuddhiṃ viruḷhiṃ āpajjanti. Pupphituṃvā phalituṃvā nasakkonti. Dutīyavasseeva pupphanti phalanti patanti antaradhāyanti. Dutīyaṃ pana nidāgha samayaṃ atikkamituṃ na sakkonti. Tatīyaṃ vassaṃ na pāpuṇanti. Mahāsālā pana sabbasārabhūtā honti. Balavantā cirataraṭṭhāyino. Tasmā te saṇikameva pariṇāmaṃ gacchanti. Te hi eka dve vassāni vidatthiratanamattāva honti. Vuddhiṃ viruḷhiṃ nāpajjanti. Pupphituṃvā phalituṃvā na sakkonti. Aticiraṭṭhāyino pana honti. Cha pañca vassasatāni ṭhatvāva patanti. Evameva pathamajavanacetanā sabbaso aladdhāsevanatāya asārā abalā hoti. Visuṃ ekaṃ bhavaṃ nibbattetuṃ ekañca maraṇakālaṃ atikkamituṃ na sakkoti. Imasmiṃ bhaveeva vipaccitvāvā avipaccitvāvā khiyyati. Sattama javanacetanā pana laddhāsevanatāya thokaṃ sārabhūtā hoti. Visuṃ ekaṃ bhavaṃ nibbattetuṃ sakkoti. Sārabhūtattā yevaca saṇikameva pariṇāmaṃ gacchati. Imasmiṃ bhave vipaccituṃ na sakkoti. Bhavantaraṃ patvāva vipaccati. Patitajavanesu pana antima javanatāya dubbalattā dutīyaṃ maraṇakālaṃ atikkamituṃ na sakkoti. Dutīyabhaveeva vipaccitvāvā avipaccitvāvā khiyyati. Avasesānaṃ pana pañcannaṃ majjhimacetanānaṃ suṭṭhu laddhāsevanānaṃ saṇika tara pariṇatabhāvo vuttanayānusārena veditabboti. Naṃ kevalañcettha tiṇa rukkho pamāya pāṇopamāyāpi ayamattho dīpetabbo. Yehikeci gabbhaseyyakā pāṇā appāyukajātikā honti. Te sīghataraṃ gabbhavāsaṃ vasanti, sīghataraṃ vijāyanti. Aṅgamaṅgānica nesaṃ sīghataraṃ thāmagatāni honti. Indriyānica sīghataraṃ paripākagatāni honti. Tadaheva uṭṭhahitvā gacchanti. Gocaraṃ gaṇhanti. Attano attano visaye sīghataraṃ viññuttaṃ āpajjanti. Sīghataraṃ jiṇṇā honti maranti. [Pg.172] Dīghāyukajātikānaṃ pana gabbhavāsādīni sabbāni saṇika meva sijjhantīti. Etthaca mahaggata kusalāni sattama javanaṭṭhāne ṭhitānīti veditabbāni. Parikammajavanāni hi ciraṭṭhitikaṭṭhena supakka sālidhaññasadisāni. Appanājavanāni aciraṭṭhitikaṭṭhena supakka sālibhattasadisānīti tānipi acirataraṭṭhitikānieva honti. Dutīye bhave vipaccitvāvā avipaccitvāvā khiyyanti. Imasmiṃ bhavepi appakena kāmacchandādinā paccanīkadhammena paṭibāhitāni sabbaso avipākabhāvaṃ āpajjanti. Tasmātāni tena pariyāyena dubbalāni nāma hontīti.

সেখানে 'ভবাঙ্গের আসন্নভাব হেতু' বলতে 'ভবাঙ্গভাবের আসন্নভাব হেতু' এই অর্থ বুঝতে হবে। কারণ, পঞ্চম জবন থেকে শুরু করে জবন-সন্ততি ক্রমশ ক্ষীণবেগ হয়ে পড়ে এবং ভবাঙ্গভাব প্রাপ্তির দিকে ঝুঁকে পড়ে। আর এই কারণেই, খাড়া পাহাড়ের কিনারায় দাঁড়িয়ে থাকা মানুষের উপমাটিও যুক্তিযুক্ত হয়। 'নিরুদ্ধানন্তরমেব' পদের পদচ্ছেদ হলো 'নিরুদ্ধে অনন্তরমেব'। কার অনন্তর? অন্য কিছুর উল্লেখ না থাকায়, অর্থগতভাবে 'নিরুদ্ধের' অনন্তর—এটাই স্বতঃসিদ্ধভাবে পাওয়া যায়। যেহেতু অর্পণা উৎপন্ন হওয়ার সময় চতুর্থ বা পঞ্চম জবন থেকে শুরু করে উৎপন্ন হয়, ষষ্ঠ বা সপ্তম জবন থেকে নয়। কারণ, সেই অর্পণা বশীভূত হলেও যদি চতুর্থ বা পঞ্চম ক্ষণে উৎপন্ন হওয়ার সুযোগ না পায়, তবে তা একেবারেই উৎপন্ন হয় না। কিন্তু যদি উৎপন্ন হওয়ার সুযোগ পায়, তবে তা সারাদিন ধরেও নিরবচ্ছিন্নভাবে প্রবর্তিত হতে পারে। তাই, 'চতুর্থ বা পঞ্চম'—এই কথাটি কেবল শুরুর নিয়মটি নির্দেশ করার জন্য বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। এই কারণেই তো সামনে বলা হবে যে, 'অর্পণা-বীথিতে অবতীর্ণ হয়' এবং 'তার পর অর্পণার অবসানে ভবাঙ্গপাতই ঘটে'। যদি পঞ্চম জবন থেকে শুরু করে জবন পতিত হয়, তবে কেন সেই পতনের ক্ষেত্রে অর্পণা-জবন প্রবর্তিত হয়? উত্তরে বলা হচ্ছে—হাতে রাখা মাটির ঢেলার পতনের ক্ষেত্র হলো হাত থেকে মুক্ত হওয়ার ঠিক পর মুহূর্তটি। তা সত্ত্বেও, হাতের শক্তিতে নিক্ষিপ্ত মাটির ঢেলাটি অনেক দূরে চলে যায়। এখানে মাটির ঢেলার যে বেগ, তা হাতের বেগের ওপর নির্ভরশীল; আর হাতের বেগ শরীরের শক্তির ওপর নির্ভরশীল। সেখানে মাটির ঢেলার মতো অর্পণা-জবনকে বুঝতে হবে। মাটির ঢেলার পতনের ক্ষেত্রের মতো চতুর্থ ক্ষণের পরবর্তী কালকে বুঝতে হবে। হাতের বেগের মতো গোত্রভূ-জবনের বেগকে বুঝতে হবে। শরীরের শক্তির মতো পূর্ববর্তী পরিকর্ম-জবনসমূহের শক্তিকে বুঝতে হবে। চিৎ হয়ে শুয়ে থাকা শিশুর শক্তির মতো আদিকর্মিক-বীথিতে কামাবচর জবনসমূহের শক্তিকে বুঝতে হবে। প্রাপ্তবয়স্ক পুরুষের শক্তির মতো সমাপত্তি-বীথিতে কামাবচর জবনসমূহের শক্তিকে বুঝতে হবে। এবং যেমন শিশুর দ্বারা নিক্ষিপ্ত মাটির ঢেলা হাত থেকে মুক্ত হওয়ার সাথে সাথেই পড়ে যায়, তেমনি আদিকর্মিক-বীথিতে অর্পণা-জবন একবার মাত্র জাবিত হয়ে পতিত হয়। যেমন প্রাপ্তবয়স্ক পুরুষের দ্বারা নিক্ষিপ্ত মাটির ঢেলা পতনের ক্ষেত্রেও না পড়ে দূরে এবং আরও দূরে চলে যায়, তেমনি সমাপত্তি-বীথিতে অর্পণা-জবন দীর্ঘকাল এবং আরও দীর্ঘকাল ধরে প্রবর্তিত থাকে। মূলটীকায় অবশ্য বলা হয়েছে যে, অর্পণা-জবন পতনের ক্ষেত্রে প্রবর্তিত হলেও, ভূম্যন্তর প্রাপ্তি অথবা আলম্বনান্তর লাভ করার কারণে তা 'পতিত' বলে গণ্য হয় না। এখানে আপত্তি উঠতে পারে—তাহলে কেন বলা হলো যে পঞ্চম থেকে শুরু করে জবন পতিত হয়? পতিত না হওয়ার কারণেই কি অত্যন্ত শক্তিশালী হওয়ার দরুন সপ্তম জবন-চেতনা দ্রুত পরবর্তী ভবে বিপাক দান করে এবং আনন্তরিক কর্ম হয়? এবং মধ্যবর্তী পাঁচটি চেতনা সেই সপ্তম জবন-চেতনার মতো শক্তিশালী না হওয়ার কারণে দীর্ঘকাল পর তৃতীয় ভবাদিতে বিপাক দান করে এবং আনন্তরিক ভাব প্রাপ্ত হয় না? কিন্তু এটি এভাবে দেখা উচিত নয়। কারণ, যদি দ্রুত বিপাক দানের কারণেই শক্তিশালী বলা হতো, তবে প্রথম জবন-চেতনাই সবার চেয়ে শক্তিশালী হতো। কারণ তা এই ভবেই বিপাক দান করে। এখানে সিদ্ধান্তটি এই রূপ: একবর্ষজীবী ঘাস ও বৃক্ষের পরিপাকের মতো প্রথম জবন-চেতনার পরিপাক বুঝতে হবে। দ্বিবর্ষজীবীর মতো সপ্তম জবন-চেতনার পরিপাক। মহ শালবৃক্ষের মতো মধ্যবর্তী জবন-চেতনাগুলোর পরিপাক বুঝতে হবে। সেখানে একবর্ষজীবী ঘাস ও বৃক্ষসমূহ অসার হয়। অসার হওয়ার কারণে তারা দুর্বল, ক্ষণস্থায়ী এবং দীর্ঘকাল স্থায়ী হতে পারে না। তাই তাদের পরিপাক অত্যন্ত দ্রুত হয়। তারা খুব দ্রুত অঙ্কুরিত হয়, বৃদ্ধি ও সমৃদ্ধি লাভ করে, খুব দ্রুত ফুল ও ফল দেয়, ঝরে পড়ে এবং বিলুপ্ত হয়ে যায়। তারা একটি গ্রীষ্মকালও অতিক্রম করতে পারে না এবং দ্বিতীয় বছরে পৌঁছাতে পারে না। এখানে গ্রীষ্মকালের মতো মরণকালকে বুঝতে হবে। দ্বিবর্ষজীবী উদ্ভিদসমূহ অবশ্য কিছুটা সারযুক্ত হয়। সারযুক্ত হওয়ার কারণে তারা কিছুটা শক্তিশালী ও দীর্ঘস্থায়ী হয়। সেই কারণেই তাদের পরিপাক ধীরগতির হয়। তারা প্রথম বছরে অঙ্কুরিত হয়, বৃদ্ধি ও সমৃদ্ধি লাভ করে, কিন্তু ফুল বা ফল দিতে পারে না। দ্বিতীয় বছরেই তারা ফুল ও ফল দেয়, ঝরে পড়ে এবং বিলুপ্ত হয়। কিন্তু তারা দ্বিতীয় গ্রীষ্মকাল অতিক্রম করতে পারে না এবং তৃতীয় বছরে পৌঁছাতে পারে না। কিন্তু মহ শালবৃক্ষসমূহ সম্পূর্ণ সারযুক্ত হয়, অত্যন্ত শক্তিশালী এবং দীর্ঘকাল স্থায়ী হয়। তাই তারা খুব ধীরে ধীরে পরিপাক লাভ করে। তারা এক বা দুই বছর পর্যন্ত মাত্র এক বিঘত বা এক হাত পরিমাণই থাকে, তেমন বৃদ্ধি বা সমৃদ্ধি লাভ করে না এবং ফুল বা ফল দিতে পারে না। কিন্তু তারা অত্যন্ত দীর্ঘকাল স্থায়ী হয়। পাঁচ-ছয়শত বছর বেঁচে থাকার পর তারা পতিত হয়। ঠিক তেমনি, প্রথম জবন-চেতনা কোনো প্রকার আসেবন না পাওয়ার কারণে সম্পূর্ণ অসার ও দুর্বল হয়। তা পৃথকভাবে কোনো একটি ভব উৎপন্ন করতে পারে না এবং একটি মরণকালও অতিক্রম করতে পারে না। এই ভবেই বিপাক দান করে অথবা বিপাক দান না করেই তা ক্ষয়প্রাপ্ত হয়। কিন্তু সপ্তম জবন-চেতনা আসেবন লাভ করার কারণে কিছুটা সারযুক্ত হয়। তা পৃথকভাবে একটি ভব উৎপন্ন করতে সমর্থ হয়। সারযুক্ত হওয়ার কারণেই তা খুব ধীরে ধীরে পরিপাক লাভ করে। এই ভবে তা বিপাক দান করতে পারে না, অন্য ভবে গিয়েই বিপাক দান করে। কিন্তু পতিত জবনসমূহের মধ্যে অন্তিম জবন হওয়ার কারণে এবং দুর্বলতার দরুন তা দ্বিতীয় মরণকাল অতিক্রম করতে পারে না। দ্বিতীয় ভবেই বিপাক দান করে অথবা বিপাক দান না করেই তা ক্ষয়প্রাপ্ত হয়। অবশিষ্ট পাঁচটি মধ্যবর্তী চেতনার ক্ষেত্রে, যা ভালোভাবে আসেবন প্রাপ্ত হয়েছে, তাদের আরও ধীরগতির পরিপাকভাব উক্ত নিয়মানুসারে বুঝতে হবে। কেবল ঘাস ও বৃক্ষের উপমা দিয়েই নয়, প্রাণীর উপমা দিয়েও এই অর্থ প্রকাশ করা উচিত। গর্ভশয্যাগত যে সকল প্রাণী স্বল্পায়ু স্বভাবের হয়, তারা খুব দ্রুত গর্ভবাস সম্পন্ন করে এবং খুব দ্রুত জন্মলাভ করে। তাদের অঙ্গপ্রত্যঙ্গসমূহ খুব দ্রুত শক্তিশালী হয় এবং ইন্দ্রিয়সমূহ খুব দ্রুত পরিপক্বতা লাভ করে। তারা জন্মের দিনই উঠে দাঁড়ায় ও চলাফেরা করে, খাদ্য গ্রহণ করে, নিজ নিজ বিষয়ে খুব দ্রুত অভিজ্ঞ হয়ে ওঠে, খুব দ্রুত জরাজীর্ণ হয় এবং মারা যায়। কিন্তু দীর্ঘায়ু স্বভাবের প্রাণীদের গর্ভবাস আদি সমস্ত বিষয় খুব ধীরে ধীরে সম্পন্ন হয়। এখানে মহদ্গত কুশলসমূহ সপ্তম জবনের স্থানে অবস্থিত বলে জানতে হবে। কারণ, পরিকর্ম-জবনসমূহ দীর্ঘকাল স্থায়ী হওয়ার অর্থে সুপক্ব শালিধান্যের মতো। অর্পণা-জবনসমূহ দীর্ঘকাল স্থায়ী না হওয়ার অর্থে সুপক্ব শালি-অন্নের মতো, তাই সেগুলোও অত্যন্ত অল্পকাল স্থায়ী হয়। দ্বিতীয় ভবে বিপাক দান করে অথবা বিপাক দান না করেই তা ক্ষয়প্রাপ্ত হয়। এই ভবেও যদি সামান্য কামচ্ছন্দ আদি প্রত্যনীক ধর্ম দ্বারা বাধাগ্রস্ত হয়, তবে তা সম্পূর্ণভাবে বিপাকহীনতা প্রাপ্ত হয়। তাই সেই কারণে সেগুলোকে দুর্বল বলা হয়ে থাকে।

Yasmā ca ānantariyakammānaṃ phaladānaniyatatānāma kālaniyamena vinā na sambhavati. Kālaniyamocanāma ekantena sattamajavanasseva hoti. Na majjhimajavanānaṃ. Tesañhi asukasmiṃ bhaveeva vipaccantīti evaṃ niyamo natthīti. Tasmā duvidhassa niyamassa siddhattā eva sattamajavanacetanāya anantariyakammatā siddhā hoti. Na balavataratāyāti niṭṭhametthagantabbanti. Mūlaṭīkāyaṃ pana nanuca sattamajavanacetanāya balavatāya upapajjavedanīyabhāvo hoti ānantariyatāpīti codanaṃ samuṭṭhāpetvā tatthāyaṃ adhippāyo siyā. Paṭisandhiyā anantarapaccayabhāvino vipākasantānassa anantarapaccayabhāvena antimajavanacetanāya susaṅkhatattāsā sattamajaganacetanā upapajjavedanīyā ānantariyakāca hoti. Na apatitajavanacetanā viya balavatāyāti uttaraṃ vadati. Taṃ yuttaṃ viya na dissati. Evañhi sati pathamajavanacetanā kassa anantarapaccayabhāvena susaṅkhatattā diṭṭhadhammavedanīyānāma jātāti vattabbā hotīti. Mahāṭīkāyaṃ pana dubbalāpi antimajavana cetanā sanniṭṭhānakiccavisesayuttatāya phalavipaccane sattivise sayuttā hotīti upapajjavedanīyā ānantariyakāca sā hotīti vuttaṃ. Yathārahanti taṃ taṃ puggalānurūpaṃ. Yathābhinīhāra vasenāti tassa tassa parikammabhāvanā cittassa kasiṇanimittā dīsuvā aniccalakkhaṇādīsuvā abhinīharaṇānurūpaṃ. Appanāvīthinti appanāpabandhaṃ. Idañca anekavāre pavattānaṃ appanājavanānaṃ saṅgahaṇatthaṃ [Pg.173] vuttaṃ. Tenevāha tatoparaṃ appanāvasāne bhavaṅgapātova hotīti. Tattha tatoti catutthatovā pañcamato vā. Imasmiṃ atthe sati pañcamevā chaṭṭhevā ekantena bhavaṅgapāto hotīti āpajjati. Tasmā puna appanāvasāneti vuttaṃ. Bhavaṅgapātovahoti. Natthi tadārammaṇuppādoti adhippāyo.

এবং যেহেতু আনন্তরিক কর্মসমূহের ফলদানের নিয়ততা কালনিয়ম ছাড়া সম্ভব নয়। আর কালনিয়ম বলতে একান্তভাবে সপ্তম জবনেরই হয়ে থাকে, মধ্যবর্তী জবনসমূহের নয়। কারণ তাদের ক্ষেত্রে 'অমুক ভবেই বিপাক দান করবে'—এমন কোনো নিয়ম নেই। অতএব, দুই প্রকার নিয়মের সিদ্ধি হওয়ার কারণেই সপ্তম জবন-চেতনার আনন্তরিক কর্মত্ব সিদ্ধ হয়, অতিশয় বলবান হওয়ার কারণে নয়—এখানে এই সিদ্ধান্ত গ্রহণ করতে হবে। মূলটীকায় অবশ্য 'সপ্তম জবন-চেতনার বলবান হওয়ার কারণেই কি উপপাদ্যবেদনীয় ভাব এবং আনন্তরিকত্ব হয় না?'—এইরূপ আপত্তি উত্থাপন করে সেখানে এই অভিপ্রায় ব্যক্ত করা হয়েছে: প্রতিসন্ধির অনন্তর প্রত্যয়স্বরূপ বিপাক-সন্ততির অনন্তর প্রত্যয়ভাবের দ্বারা অন্তিম জবন-চেতনা সুসংস্কৃত হওয়ার কারণে সেই সপ্তম জবন-চেতনা উপপাদ্যবেদনীয় ও আনন্তরিক হয়; অপতিত জবন-চেতনার মতো বলবান হওয়ার কারণে নয়—এইরূপ উত্তর দেওয়া হয়েছে। তা যুক্তিযুক্ত বলে মনে হয় না। কারণ এমন হলে, প্রথম জবন-চেতনা কার অনন্তর প্রত্যয়ভাবের দ্বারা সুসংস্কৃত হওয়ার কারণে দৃষ্টধর্মবেদনীয় হয়েছে—তা বলতে হবে। মহাটিীকায় অবশ্য বলা হয়েছে যে, দুর্বল হলেও অন্তিম জবন-চেতনা সংস্থান-কৃত্য-বিশেষের সাথে যুক্ত হওয়ার কারণে ফল পরিপাক করার বিশেষ শক্তিসম্পন্ন হয়, তাই তা উপপাদ্যবেদনীয় ও আনন্তরিক হয়ে থাকে। 'যথার্হ' বলতে সেই সেই পুদ্গলের অনুরূপ। 'অভিনিহার বশত' বলতে সেই সেই পরিকর্ম-ভাবনা চিত্তের কসিণ-নিমিত্তাদিতে অথবা অনিত্য-লক্ষণাদিতে অভিনিহারের অনুরূপ। 'অর্পণা-বীথি' বলতে অর্পণা-প্রবাহ। এবং এটি অনেকবার প্রবর্তিত অর্পণা-জবনসমূহের সংগ্রহের জন্য বলা হয়েছে। এই কারণেই বলা হয়েছে—'তার পর অর্পণার অবসানে ভবাঙ্গপাতই ঘটে'। সেখানে 'তার পর' বলতে চতুর্থ বা পঞ্চম থেকে। এই অর্থ গ্রহণ করলে পঞ্চম বা ষষ্ঠ ক্ষণে একান্তভাবে ভবাঙ্গপাত ঘটে—এমন অর্থ দাঁড়ায়। তাই পুনরায় 'অর্পণার অবসানে' বলা হয়েছে। ভবাঙ্গপাতই ঘটে, তদারম্বনের উৎপত্তি হয় না—এটাই অভিপ্রায়।

Vibhāvaniyaṃ pana

বিভাবনীতে অবশ্য

‘‘Katthaci appanāvāre sattajavana paripūraṇatthaṃ appanāvasānepi kāmāvacarajavanappavattiṃ vadantānaṃ nikāyantarikānaṃ vādo idha evasaddena nivattito’’ti vuttaṃ.

“কোনো কোনো অর্পণা-বারে সাতটি জবন পূর্ণ করার জন্য অর্পণার অবসানেও কামাবচর জবনের প্রবৃত্তি স্বীকারকারী নিকায়ান্তরীয়দের মতবাদ এখানে 'এব' শব্দ দ্বারা নিবৃত্ত করা হয়েছে”—এই কথা বলা হয়েছে।

Tatthāti tasmiṃ appanājavanavāre. Nirantarapavattānaṃ javanānaṃ bhinnavedanatānāma natthīti vuttaṃ somanassasahagata javanā nantarantiādi.

"সেখানে" বলতে সেই অর্পণা জবন বারে (অবসরে)। নিরন্তর উৎপন্ন জবনসমূহের ভিন্ন ভিন্ন বেদনা হওয়া সম্ভব নয়, এই কারণে "সোমনস্যসহগত জবনের অনন্তর" ইত্যাদি বলা হয়েছে।

[132] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৩২] কিন্তু বিভাবনীতে (অভিধম্মত্থবিভাবনী টীকায়)—

‘‘Bhinnavedanānaṃ aññamaññaṃ āsevanapaccayabhāvassa anuddhaṭattā’’tikāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

"ভিন্ন বেদনাবিশিষ্ট চিত্তসমূহের পরস্পরের প্রতি আসেবন প্রত্যয়ভাব দূরীভূত না হওয়ার কারণে" এই রূপ কারণ দর্শানো হয়েছে। তা সমীচীন নয়।

Na hi idha āsevanapaccayabhāvo pamāṇaṃ. Kasmā, āsevana paccanikānaṃ phalajavanānaṃpi parikammajavanehi aññamaññañca abhinnavedanatāya icchitabbattāti. Pāṭikaṅkhitabbāti avassaṃ icchitabbā.

কারণ এখানে আসেবন প্রত্যয়ভাবই একমাত্র প্রমাণ বা পরিমাপক নয়। কেন? যেহেতু আসেবন প্রত্যয়ের বিরোধী ফলজবনসমূহেরও পরিকর্ম জবনসমূহের সাথে এবং পরস্পরের সাথে অভিন্ন বেদনাযুক্ত হওয়া আবশ্যক বা বাঞ্ছনীয়। "পাতিকাঙ্খিতব্বা" (প্রত্যাশা করা উচিত) বলতে অবশ্যই বাঞ্ছনীয় বা আকাঙ্ক্ষিত হওয়াকে বোঝায়।

[133] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৩৩] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Pasaṃsitabbā’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

"প্রশংসা করা উচিত" বলা হয়েছে। তা সমীচীন নয়।

Na hi tādiso saṃvaṇṇanāpadeso dissatīti. Arahatta phale maggavīthiyaṃ maggakusalānantaraṃ pavattamānepi ayaṃ pubbāpara niyamo parikammajavanehi eva saha appanājavanānaṃ hotīti katvā kriyajavanānantaraṃ arahattaphalañcāti vuttaṃ. Sukhapuññamhā paraṃ dvattiṃsa appanājavanāni sambhavanti. Upekkhakā puññamhā paraṃ dvādasa, sukhitakriyato paraṃ aṭṭha. Upekkhakā kriyato paraṃ cha appanājavanāni sambhavantīti yojanā. Tattha dvattiṃsāti arahattaphalasabbapañcamajjhānavajjitānaṃ catunnaṃ rūpakusalānaṃ soḷasannaṃ [Pg.174] maggakusalānaṃ dvādasannaṃ heṭṭhimaphalānañca vasena dvattiṃsa. Dvādasāti pañcamajjhānikānaṃ rūpārūpamaggakusalānaṃ heṭṭhimaphalānañca vasena dvādasa. Aṭṭhāti pañcamajjhānavajjitānaṃ catunnaṃ rūpakriyānaṃ catunnaṃ arahattaphalānañca vasena aṭṭha. Chāti pañcamajjhānikānaṃ pañcannaṃ rūpārūpakriyānaṃ arahattaphalassaca vasena cha. Puthujjanānaṃ sekkhānañca kāmapuññatihetuto paraṃ catucattālīsa appanā sambhavanti. Vītarāgānaṃ arahantānaṃ tihetukāmakriyato paraṃ cuddasa appanā sambhavantīti yojanā.

কারণ এই ধরণের ব্যাখ্যা বা বর্ণনা কোথাও দেখা যায় না। অর্হত্ত্বফল মার্গবীথিতে মার্গকুশলের অব্যবহিত পরেই উৎপন্ন হলেও, এই পূর্বাপর নিয়মটি পরিকর্ম জবনসমূহের সাথেই অর্পণা জবনসমূহের হয়ে থাকে। এই কারণে "ক্রিয়াজবনের অনন্তর অর্হত্ত্বফল" ইত্যাদি বলা হয়েছে। সুখসহগত কুশল জবন থেকে পরে বত্রিশটি অর্পণা জবন উৎপন্ন হতে পারে। উপেক্ষাসহগত কুশল জবন থেকে পরে বারোটি, সুখসহগত ক্রিয়া জবন থেকে পরে আটটি এবং উপেক্ষাসহগত ক্রিয়া জবন থেকে পরে sechsটি অর্পণা জবন উৎপন্ন হতে পারে—এই হলো যোজনা (বাক্যার্থের সম্বন্ধ)। সেখানে "বত্রিশটি" বলতে অর্হত্ত্বফল এবং সমস্ত পঞ্চম ধ্যান বর্জিত চারটি রূপাবচর কুশল, ষোলোটি মার্গকুশল এবং বারোটি অধস্তন ফল চিত্তের হিসেবে বত্রিশটি। "বারোটি" বলতে পঞ্চম ধ্যানযুক্ত রূপ ও অরূপাবচর মার্গকুশল এবং অধস্তন ফল চিত্তের হিসেবে বারোটি। "আটটি" বলতে পঞ্চম ধ্যান বর্জিত চারটি রূপাবচর ক্রিয়া এবং চারটি অর্হত্ত্বফল চিত্তের হিসেবে আটটি। "ছয়টি" বলতে পঞ্চম ধ্যানযুক্ত পাঁচটি রূপ ও অরূপাবচর ক্রিয়া এবং অর্হত্ত্বফল চিত্তের হিসেবে ছয়টি। পৃথগ্জন ও শৈক্ষ পুদ্গলদের ত্রিহেতুক কামাবচর কুশল জবন থেকে পরে চুয়াল্লিশটি অর্পণা জবন উৎপন্ন হতে পারে। বীতরাগ অর্হৎদের ত্রিহেতুক কামাবচর ক্রিয়া জবন থেকে পরে চৌদ্দটি অর্পণা জবন উৎপন্ন হতে পারে—এই হলো যোজনা।

139. Sabbathāpīti atimahantādinā sabbapakārenapi. Etthāti etesu yathāvuttesu pañcadvāra manodvāresu. Sabbatthāpi pana aniṭṭhe tivā pāṭho. Teneva ṭīkāsu sabbatthāpīti pañcadvāra manodvārepīti vuttaṃ. Icchitabbanti iṭṭhaṃ. Kena icchitabbanti. Lokiyamahājanena. Tattha ca atiukkaṭṭhe atiduggateca jane agahetvā majjhimakena mahājanena. Evañhi sati iṭṭhāniṭṭhānaṃ suṭṭhuvavatthānaṃ hotīti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Yasmiṃ ārammaṇekusala vipākaṃ uppajjati, tadeva iṭṭhaṃnāma. Yasmiṃ pana akusalavipākaṃ uppajjati, tadeva aniṭṭhaṃnāma. Na hi sakkā iṭṭhaṃvā aniṭṭhaṃvā ārammaṇaṃ vipākacittaṃ vañcetuntica. Apica dvāravasenāpi iṭṭhāniṭṭhatā veditabbāti ca vuttaṃ. Tasmā indriyānindriyabaddhasantānagate eke kasmiṃ rūpakalāpe vaṇṇādīsu rūpesu kiñci iṭṭhaṃ hoti. Kiñci aniṭṭhaṃ. Kadāci iṭṭhaṃ hoti. Kadāci aniṭṭhaṃ, tattha kiñci iṭṭhaṃ hoti kiñci aniṭṭhanti yathā kiṃsmiṃci ekasmiṃ pupphe vaṇṇo iṭṭho. Gandho aniṭṭho, raso aniṭṭho, phoṭṭhabbo aniṭṭho, kharasamphasso. Kiṃsmiṃci vaṇṇopi iṭṭho, gandhopi iṭṭho, rasādayo aniṭṭhāyeva. Tathā buddhassa sarīragatepi ekasmiṃ kalāpe vaṇṇo iṭṭho hoti. Gandho aniṭṭho. Matakaṇhasunakhassa uddhumātasarīrepi vaṇṇo iṭṭho hoti. Gandho aniṭṭho. So hi vaṇṇo yadi nivatthapārutassa vatthassa bhaveyya. Taṃ vatthaṃ mahagghaṃ hotīti. Kadāci iṭṭhaṃ kadāci aniṭṭhanti aggināma hemante iṭṭho sukhavipākassa paccayo. Gimhe aniṭṭho dukkhavipākassa paccayo. Sītudakaṃ gimhe [Pg.175] iṭṭhaṃ. Hemante aniṭṭhaṃ. Tathā sukha samphassaṃ vatthaṃ pakatikāye iṭṭhaṃ hoti. Vaṇaṃ patvā aniṭṭhaṃ. Tenavā saṇikaṃ phusantassa iṭṭhaṃ, gāḷhaṃ phusantassa aniṭṭhanti. Naiṭṭhanti aniṭṭhaṃ. Tasmiṃ aniṭṭhe. Iṭṭheti iṭṭhamajjhatte, kusalavipākāni pañcaviññāṇa sampaṭicchana santīraṇa tadārammaṇānīti sambandho. Santīraṇa tadārammaṇāni cettha upekkhāsahagatānieva veditabbāni. Tenevāha atiiṭṭhepanātiādi. Tattha abhiiṭṭheti suvaṇṇa rajata maṇivaṇṇādike haritālavaṇṇādike koseyya vatthavaṇṇādi ke devaccharāvaṇṇādikeca ativiya lokiyamahājanena icchitabbe chaḷārammaṇe. Yasmā cettha aniṭṭhārammaṇa samāyogo akusalakammasseva vipaccanokāso hoti. Iṭṭhārammaṇasamāyogoca kusalakammasseva, tasmā aniṭṭhe akusalavipākāneva. Iṭṭhe kusalavipākānevāti ayaṃ niyamo siddho. Vedanāniyamo pana ādāse mukhanimittassa viya attano ussāha balena vinā kevalaṃ kammabalena nibbattānaṃ vipākānaṃ paridubbalattā tathā tathā kappetvā pakappetvā gahaṇā bhāvato yathārammaṇameva siddho hotīti daṭṭhabbaṃ. Na kevalañca vipākānaṃ eva. Athakho vipallāsarahite khiṇāsavasantāne pavattānaṃ kāmakriyajavanānaṃ viyathārammaṇameva vedanāyogo hotīti adhippāyena vuttaṃ tatthāpi somanassasahagata kriyajavanāvasāne tiādi. Tatthāpīti tesu vipākesupi. Somanassasahagata kriya javanā vasāneti buddhavaṇṇādike atiiṭṭhārammaṇe pavattānaṃ somanassa sahagata kriyajavanānaṃ avasāne. Upekkhāsahagata kriya javanā vasāneti aniṭṭhe iṭṭhamajjhatteca pavattānaṃ upekkhāsahagatakriyajavanānaṃ avasāne. Ayañca kriyajavanāvasāne tadārammaṇaniyamo aṭṭhakathāyaṃpi vuttoyeva. Vuttañhi tattha kāmāvacara tihetuka somanassa sahagatakriyadvayaṃ tadārammaṇavasena pañcannaṃ somanassasahagata vipākānaṃ anantarapaccayotiādi. Idañca pakatinīhārena pavattānaṃ kriyajavanānaṃ vasena vuttaṃ. Tathā rūpena pana cittātisaṅkhārena pavattānaṃ [Pg.176] kriyajavanānaṃ iṭṭhepi upekkhāvedanāyogo aniṭṭhepi somanassa vedanāyogo hotiyeva. Yathāha –

১৩৯. "সর্বথাপি" বলতে অতিমহন্ত ইত্যাদি সর্বপ্রকারেই। "এখানে" বলতে এই পূর্বোক্ত পঞ্চদ্বার ও মনোদ্বারে। "সর্বত্রাপি অনিষ্টে" রূপ পাঠও আছে। এইজন্যই টীকাসমূহে "সর্বথাপি" বলতে পঞ্চদ্বার ও মনোদ্বারেও বলা হয়েছে। যা আকাঙ্ক্ষিত তা-ই "ইষ্ট"। কার দ্বারা আকাঙ্ক্ষিত? এটি প্রশ্ন। লৌকিক মহাজন (সাধারণ মানুষ) দ্বারা আকাঙ্ক্ষিত। সেখানে অতি উচ্চ বা অতি দরিদ্র মানুষকে বাদ দিয়ে মধ্যম শ্রেণীর সাধারণ মানুষের দ্বারা যা আকাঙ্ক্ষিত। কারণ এমন হলে ইষ্ট ও অনিষ্টের সুষ্ঠু নির্ধারণ করা সম্ভব হয়—এ কথা অর্থকথায় বলা হয়েছে। যে আলম্বনে কুশল বিপাক উৎপন্ন হয়, তা-ই "ইষ্ট" নামে অভিহিত। আর যে আলম্বনে অকুশল বিপাক উৎপন্ন হয়, তা-ই "অনিষ্ট" নামে অভিহিত। কারণ ইষ্ট বা অনিষ্ট আলম্বন বিপাকচিত্তকে প্রতারিত করতে পারে না। তাছাড়া দ্বারের মাধ্যমেও ইষ্ট-অনিষ্টতা জানা যায়—এ কথাও অর্থকথায় বলা হয়েছে। অতএব, ইন্দ্রিয়-সংযুক্ত বা ইন্দ্রিয়-অসংযুক্ত সন্ততিগত প্রতিটি রূপকলাপে বর্ণ প্রভৃতি রূপের মধ্যে কোনোটি ইষ্ট হয়, কোনোটি অনিষ্ট হয়। কখনো ইষ্ট হয়, কখনো অনিষ্ট হয়। সেখানে "কোনোটি ইষ্ট হয়, কোনোটি অনিষ্ট হয়" বলতে যেমন—কোনো একটি ফুলে বর্ণ ইষ্ট (সুন্দর), কিন্তু গন্ধ অনিষ্ট (অপ্রিয়), রস অনিষ্ট, স্পর্শ অনিষ্ট (খসখসে)। আবার কোনো ফুলে বর্ণও ইষ্ট, গন্ধও ইষ্ট, কিন্তু রস প্রভৃতি অনিষ্টই হয়ে থাকে। তেমনি বুদ্ধের শরীরেও একটি কলাপের মধ্যে বর্ণ ইষ্ট হয়, কিন্তু গন্ধ অনিষ্ট হয়। মৃত কালো কুকুরের স্ফীত পচা শরীরেও বর্ণ ইষ্ট হতে পারে, কিন্তু গন্ধ অনিষ্ট হয়। কারণ সেই বর্ণ যদি পরিহিত বস্ত্রের হতো, তবে সেই বস্ত্রটি মহামূল্যবান হতো—এভাবে বুঝতে হবে। "কখনো ইষ্ট, কখনো অনিষ্ট" বলতে যেমন—অগ্নি শীতকালে ইষ্ট এবং সুখবিপাকের প্রত্যয় (কারণ) হয়। গ্রীষ্মকালে তা অনিষ্ট এবং দুঃখবিপাকের প্রত্যয় হয়। শীতল জল গ্রীষ্মকালে ইষ্ট, কিন্তু শীতকালে অনিষ্ট। তেমনি সুখস্পর্শ বস্ত্র স্বাভাবিক শরীরে ইষ্ট হয়, কিন্তু ক্ষতস্থানে লাগলে অনিষ্ট হয়। অথবা সেই বস্ত্রই ধীরে স্পর্শ করলে ইষ্ট হয়, কিন্তু জোরে বা শক্তভাবে স্পর্শ করলে অনিষ্ট হয়—এভাবে বুঝতে হবে। যা ইষ্ট নয়, তা-ই "অনিষ্ট"। সেই অনিষ্ট আলম্বনে... "ইষ্ট" বলতে ইষ্ট-মধ্যস্থ আলম্বনে কুশল বিপাকস্বরূপ পঞ্চবিজ্ঞান, সম্প্রতীচ্ছন, সন্তীরণ ও তদারম্বণ চিত্তসমূহ উৎপন্ন হয়—এই হলো সম্বন্ধ। এবং এখানে সন্তীরণ ও তদারম্বণ চিত্তসমূহকে উপেক্ষাসহগতই জানতে হবে। এইজন্যই "অতি ইষ্টে কিন্তু" ইত্যাদি বলা হয়েছে। সেখানে "অতি ইষ্ট" বলতে সোনা, রূপা, মণি ইত্যাদির বর্ণ, হরিতাল ইত্যাদির বর্ণ, পদ্মফুলের বর্ণ, রেশমি বস্ত্রের বর্ণ এবং দেবকন্যার বর্ণ ইত্যাদি যা লৌকিক মহাজনের অত্যন্ত আকাঙ্ক্ষিত, এমন ছয় প্রকার আলম্বন। যেহেতু এখানে অনিষ্ট আলম্বনের সংযোগ অকুশল কর্মেরই বিপাক দানের অবসর বা সুযোগ হয়, এবং ইষ্ট আলম্বনের সংযোগ কুশল কর্মেরই বিপাক দানের অবসর হয়, তাই অনিষ্ট আলম্বনে কেবল অকুশল বিপাকই উৎপন্ন হয় এবং ইষ্ট আলম্বনে কেবল কুশল বিপাকই উৎপন্ন হয়—এই নিয়মটি সিদ্ধ হয়। কিন্তু বেদনার নিয়মটি দর্পণে মুখচ্ছবির মতো নিজের উৎসাহ বা প্রচেষ্টার বল ছাড়াই কেবল কর্মের প্রভাবে উৎপন্ন বিপাকসমূহের দুর্বলতার কারণে, সেই সেই রূপ কল্পনা বা বিকল্প করে গ্রহণ করার অভাব হেতু আলম্বন অনুসারেই সিদ্ধ হয়—এভাবে বুঝতে হবে। এবং তা কেবল বিপাক চিত্তসমূহের ক্ষেত্রেই নয়। বরং বিপর্যাস-রহিত ক্ষীণাস্ত্রব (অর্হৎ) সন্তানে উৎপন্ন কামাবচর ক্রিয়া জবনসমূহেরও আলম্বন অনুসারেই বেদনার সংযোগ ঘটে—এই অভিপ্রায়ে "সেখানেও সোমনস্যসহগত ক্রিয়া জবনের অবসানে" ইত্যাদি বলা হয়েছে। "সেখানেও" বলতে সেই বিপাকসমূহের মধ্যেও। "সোমনস্যসহগত ক্রিয়া জবনের অবসানে" বলতে বুদ্ধের রূপ বা বর্ণ প্রভৃতি অতি ইষ্ট আলম্বনে উৎপন্ন সোমনস্যসহগত ক্রিয়া জবনসমূহের অবসানে। "উপেক্ষাসহগত ক্রিয়া জবনের অবসানে" বলতে অনিষ্ট এবং ইষ্ট-মধ্যস্থ আলম্বনে উৎপন্ন উপেক্ষাসহগত ক্রিয়া জবনসমূহের অবসানে। এবং ক্রিয়া জবনের অবসানে এই তদারম্বণের নিয়মটি অর্থকথায়ও বলা হয়েছে। সেখানে বলা হয়েছে—কামাবচর ত্রিহেতুক সোমনস্যসহগত দুটি ক্রিয়া জবন তদারম্বণ হিসেবে পাঁচটি সোমনস্যসহগত বিপাক চিত্তের অনন্তর প্রত্যয় হয় ইত্যাদি। এবং এই কথাটি স্বাভাবিক অবস্থায় উৎপন্ন ক্রিয়া জবনসমূহের উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে। কিন্তু বিশেষ প্রকার চিত্ত-অভিসংস্কারের (মানসিক প্রস্তুতির) কারণে উৎপন্ন ক্রিয়া জবনসমূহের ইষ্ট আলম্বনেও উপেক্ষা বেদনার সংযোগ এবং অনিষ্ট আলম্বনেও সোমনস্য বেদনার সংযোগ হয়ে থাকে। যেমন বলা হয়েছে—

Kathañcānanda ariyo hoti bhāvitindriyo. Idhānanda bhikkhuno cakkhunā rūpaṃ disvā uppajjati manāpaṃ uppajjati amanāpaṃ. Uppajjati manāpāmanāpaṃ. So sace ākaṅkhati paṭikūle appaṭikūlasaññī vihareyyanti. Appaṭikūlasaññī tattha viharati. Sace ākaṅkhati appaṭikūle paṭikūla saññī vihareyyanti. Paṭikūlasaññī tattha viharatīti.

"হে আনন্দ, আর্য কীভাবে ভাবিতেন্দ্রিয় (ইন্দ্রিয়ভাবনা সম্পন্ন) হন? হে আনন্দ, এখানে ভিক্ষু চক্ষু দ্বারা রূপ দর্শন করে মনোজ্ঞ (প্রিয়) উৎপন্ন হয়, অমনোজ্ঞ (অপ্রিয়) উৎপন্ন হয়, মনোজ্ঞ-অমনোজ্ঞ (প্রিয়-অপ্রিয় মিশ্রিত) উৎপন্ন হয়। তিনি যদি আকাঙ্ক্ষা করেন যে, প্রতিকূল আলম্বনে অপ্রতিকূল সংজ্ঞী হয়ে বিহার করবেন, তবে তিনি সেখানে অপ্রতিকূল সংজ্ঞী হয়ে বিহার করেন। যদি আকাঙ্ক্ষা করেন যে, অপ্রতিকূল আলম্বনে প্রতিকূল সংজ্ঞী হয়ে বিহার করবেন, তবে তিনি সেখানে প্রতিকূল সংজ্ঞী হয়ে বিহার করেন।"

Sabbaṃ uparipaṇṇāsake indriyabhāvanāsuttaṃ āharitabbaṃ. Tattha uppajjati manāpaṃ uppajjati amanāpaṃ. Uppajjati manāpāmanāpanti etena khīṇāsavānaṃ kāmakriyajavanānaṃ pakatinīhārena iṭṭhe so manassayogo aniṭṭhe upekkhā yogo dassito hoti. Sosace ākaṅkhati paṭikūle appaṭikūlasaññī vihareyyanti. Appaṭikūlasaññī tattha viharatītiādinā pana tesaṃ tathārūpe cittābhisaṅkhāre sati iṭṭhepi upekkhāyogo aniṭṭhepisomanassa yogo vutto hotīti. Yaṃ pana khīṇāsavānaṃ satatavihārasutte idha bhikkhunā rūpaṃ disvā neva sumano hoti. Na dummano. Upekkhako viharati sato sampajānotiādinā chasudvāresu somanassa paṭikkhipanaṃ vuttaṃ. Taṃpi tesaṃ tathā rūpacittābhisaṅkhārabāhullavasena vuttanti gahetabbaṃ. Yasmā vā khīṇālavāpi buddharūpadassanādīsu padhānasāruppaṭṭhānadassanādīsu ca somanassitā hontiyeva. Tasmā kevalaṃ rāgādivatthu bhūtāni rūpārammaṇādīni iṭṭhāniṭṭhāni sandhāya idaṃ vuttantipi yuttaṃ. Ettha ca. Kathaṃ paṭikūle appaṭikūlasaññī viharati. Aniṭṭhasmiṃ vatthusmiṃ mettāyavā pharati. Dhātutovā upasaṃharati. Evaṃ paṭikūle appaṭikūlasaññī viharati. Kathaṃ appaṭikūle paṭikūlasaññī viharati iṭṭhasmiṃ vatthusmiṃ asubhāyavā pharati. Aniccato vā upasaṃharati. Evaṃ appaṭikūle paṭikūlasaññī viharatītiādinā paṭisambhidāmagganayena idha tathārūpo cittābhisaṅkhāro nāma [Pg.177] veditabbo. Apare pana vadanti-khīṇāsavā yadā devaccharā vaṇṇādikaṃ atiiṭṭhārammaṇaṃ āpātamā gacchati. Tadā tattha asubhāyavāpharanti. Aniccatovā upasaṃharanti tattha aniṭṭhabhūtaṃ asubha lakkhaṇaṃvā aniccalakkhaṇaṃvā upekkhā kriya javanānaṃ ārammaṇaṃ hoti. Na atiiṭṭhārammaṇabhūtaṃ devaccharāvaṇṇādikaṃ.

সমগ্র উপরিপণ্ণাসকের "ইন্দ্রিয়ভাবনা সূত্র" এখানে উদ্ধৃত করা উচিত। সেখানে "মনোজ্ঞ উৎপন্ন হয়, অমনোজ্ঞ উৎপন্ন হয়, মনোজ্ঞ-অমনোজ্ঞ উৎপন্ন হয়" এই পাঠের দ্বারা ক্ষীণাস্ত্রবদের কামাবচর ক্রিয়া জবনসমূহের স্বাভাবিক অবস্থায় ইষ্ট আলম্বনে সোমনস্যের সংযোগ এবং অনিষ্ট আলম্বনে উপেক্ষার সংযোগ প্রদর্শিত হয়েছে। কিন্তু "তিনি যদি আকাঙ্ক্ষা করেন যে, প্রতিকূল আলম্বনে অপ্রতিকূল সংজ্ঞী হয়ে বিহার করবেন, তবে তিনি সেখানে অপ্রতিকূল সংজ্ঞী হয়ে বিহার করেন" ইত্যাদি বাক্যের দ্বারা তাঁদের সেই রূপ চিত্ত-অভিসংস্কার (মানসিক প্রস্তুতি) থাকলে ইষ্ট আলম্বনেও উপেক্ষার সংযোগ এবং অনিষ্ট আলম্বনেও সোমনস্যের সংযোগ ঘটে—এ কথা বলা হয়েছে। আর ক্ষীণাস্ত্রবদের "সততবিহার সূত্রে" যে বলা হয়েছে—"এখানে ভিক্ষু চক্ষু দ্বারা রূপ দর্শন করে আনন্দিতও হন না, বিষণ্ণও হন না; তিনি স্মৃতিমান ও সম্প্রজ্ঞানসম্পন্ন হয়ে উপেক্ষক হয়ে বিহার করেন" ইত্যাদি বাক্যের দ্বারা ছয় দ্বারে সোমনস্যের যে বর্জন বা নিষেধ বলা হয়েছে, তাও তাঁদের সেই রূপ চিত্ত-অভিসংস্কারের আধিক্যের কারণে বলা হয়েছে বলে গ্রহণ করতে হবে। অথবা যেহেতু ক্ষীণাস্ত্রবগণও বুদ্ধের রূপ দর্শন বা ধ্যান-ভাবনার অনুকূল স্থান দর্শন ইত্যাদিতে আনন্দিত বা সোমনস্যযুক্ত হয়েই থাকেন, তাই কেবল রাগ ইত্যাদির বস্তুস্বরূপ রূপালম্বন প্রভৃতি ইষ্ট-অনিষ্ট আলম্বনকে লক্ষ্য করেই এই সূত্রটি বলা হয়েছে—এরূপ মনে করাও যুক্তিসঙ্গত। এবং এখানে কীভাবে প্রতিকূল আলম্বনে অপ্রতিকূল সংজ্ঞী হয়ে বিহার করেন? অনিষ্ট বস্তুতে মৈত্রী ভাবনা দ্বারা পরিব্যাপ্ত করেন অথবা ধাতু হিসেবে প্রত্যবেক্ষণ করেন। এভাবে প্রতিকূল আলম্বনে অপ্রতিকূল সংজ্ঞী হয়ে বিহার করেন। কীভাবে অপ্রতিকূল আলম্বনে প্রতিকূল সংজ্ঞী হয়ে বিহার করেন? ইষ্ট বস্তুতে অশুভ ভাবনা দ্বারা পরিব্যাপ্ত করেন অথবা অনিত্য হিসেবে প্রত্যবেক্ষণ করেন। এভাবে অপ্রতিকূল আলম্বনে প্রতিকূল সংজ্ঞী হয়ে বিহার করেন। প্রতিসম্ভিদামাগ্গ পদ্ধতি অনুসারে এখানে এই রূপ চিত্ত-অভিসংস্কার জানতে হবে। অন্য আচার্যগণ বলেন—ক্ষীণাস্ত্রবগণ যখন দেবকন্যার রূপ প্রভৃতি অতি ইষ্ট আলম্বন সম্মুখে উপস্থিত হতে দেখেন, তখন সেখানে অশুভ ভাবনা দ্বারা পরিব্যাপ্ত করেন অথবা অনিত্য হিসেবে প্রত্যবেক্ষণ করেন। সেখানে অনিষ্টস্বরূপ অশুভ লক্ষণ বা অনিত্য লক্ষণই উপেক্ষাসহগত ক্রিয়া জবনসমূহের আলম্বন হয়, অতি ইষ্ট আলম্বনস্বরূপ দেবকন্যার রূপটি আলম্বন হয় না।

Tathā yadā kudhibhakuṭṭhasarīrādikaṃ atianiṭṭhārammaṇaṃ āpātamāgacchati. Tadā tattha mettāyavā pharanti. Dhātutovā upasaṃharanti. Tattha iṭṭhabhūtaṃ averatāvādilakkhaṇameva somanassakriyajavanānaṃ ārammaṇaṃ hoti. Na atianiṭṭhabhūtaṃ kudhita kuṭṭhasarīrādikaṃ. Tasmā tāni javanāni kāmavipākāniviya sabbadāpi ārammaṇānurūpameva vedanāyuttāni hontīti. Taṃ nayujjati. Na hi tāni lakkhaṇāni devaccharāvaṇṇādīhi vinā visuṃ labbhanti. Tehi pana saheva labbhanti. Tasmā yathā ānisaṃsadassanena bhāvanāya pubbāpariyavisesadassanenaca uddhumātakādīsu ati aniṭṭhesupi somanassuppatti aṭṭhakathāyaṃ vuttā. Yathāca mahā moggalānattherassa buddhasubuddhatādassanena attasampattidassanenaca aniṭṭhabhūtepi aṭṭhikaṅkalikapetarūpe somanassuppatti pāḷiyaṃ vuttā. Yathā ca mahākassapattherassa tathārūpena cittābhi saṅkhārena kuṭṭhino hatthato laddhe aniṭṭhabhūte pūtikummāsepi somanassuppatti aṭṭhakathāyaṃ vuttā. Evamevaṃ idhapi asubhapharaṇādiko cittābhisaṅkhāro atiiṭṭhe upekkhājavanānaṃ atianiṭṭheca somanassajavanānaṃ uppattiyā paccayo hotīti daṭṭhabbaṃ. Ayañhi ārammaṇānaṃ iṭṭhāniṭṭhabhāvonāma lokiyamahājanānaṃ icchāvasena siddho hoti agambhīro vipallāsadhammānaṃ kilesānañca vatthubhūto. Yathāha-tattha katamaṃ rūpaṃ hīnaṃ. Yaṃ rūpaṃ tesaṃ tesaṃ sattānaṃ uññātaṃ avaññātantiādi. Ettha hi tesaṃ tesaṃ sattānanti etena ārammaṇadhammānaṃ iṭṭhāniṭṭhabhāvo nāma lokiyamahājana sammutiyā siddhoti dasseti. Tasmā yañca appahīnavipallāsānaṃ lokiyamahājanānaṃ devaccharāvaṇṇā dīsu ati iṭṭhesu atiiṭṭhākārato gahaṇaṃ. Yañca buddhavaṇṇā dīsu [Pg.178] atiiṭṭhesu aniṭṭhākārato gahaṇaṃ. Tadubhayaṃpi tesaṃ vipallāsavaseneva hoti. Yaṃpana paññavantānaṃ buddhasāvakānaṃ devaccharāvaṇṇādīsu aniṭṭhākārato gahaṇaṃ. Yañca buddhavaṇṇādīsu atiiṭṭhākārato gahaṇaṃ. Tadubhayaṃpi paññābaleneva hotīti veditabbaṃ.

তদ্ব্যতীত যখন গলিত কুষ্ঠরোগাক্রান্ত শরীর ইত্যাদি অত্যন্ত অনিষ্ট আলম্বন ইন্দ্রিয়গোচর হয়, তখন সেখানে মৈত্রী দ্বারা অথবা ধাতু হিসেবে প্রত্যবেক্ষণ করেন। সেখানে বৈরহীনতা আদি লক্ষণযুক্ত ইষ্টভাবই সোমনস্য ক্রিয়া জবনসমূহের আলম্বন হয়, অত্যন্ত অনিষ্টস্বরূপ গলিত কুষ্ঠরোগাক্রান্ত শরীর আদি নয়। সেইজন্য সেই জবনসমূহ কামাবচর বিপাকসমূহের মতো সর্বদা আলম্বনের অনুরূপভাবেই বেদনার সাথে যুক্ত হয়—এইরূপ যে বলা হয়, তা যুক্তিযুক্ত নয়। কারণ, সেই লক্ষণসমূহ দেবকন্যার রূপ আদি ব্যতীত পৃথকভাবে পাওয়া যায় না, বরং সেগুলির সাথেই পাওয়া যায়। সেইজন্য যেমন আনিশংস (সুফল) দর্শনের দ্বারা এবং ভাবনার পূর্বাপর বিশেষ দর্শনের দ্বারা ফুলা মৃতদেহ আদি অত্যন্ত অনিষ্ট আলম্বনসমূহেও সোমনস্যের উৎপত্তি অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে; এবং যেমন মহামোদ্গল্যায়ন স্থবিরের বুদ্ধের সুবুদ্ধত্ব দর্শনের দ্বারা এবং নিজের আধ্যাত্মিক সম্পদ দর্শনের দ্বারা অনিষ্টস্বরূপ হলেও কঙ্কালসার প্রেতের রূপে সোমনস্যের উৎপত্তি পালিতে বলা হয়েছে; এবং যেমন মহাকশ্যপ স্থবিরের তদ্রূপ চিত্ত-অভিসংস্কারের দ্বারা কুষ্ঠরোগীর হাত থেকে প্রাপ্ত অনিষ্টস্বরূপ পচা যব-পিষ্টকেও সোমনস্যের উৎপত্তি অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে; ঠিক সেইরূপ এখানেও অশুভ ভাবনা ব্যাপ্ত করা আদি চিত্ত-অভিসংস্কার অতি-ইষ্ট আলম্বনে উপেক্ষা জবনসমূহের এবং অতি-অনিষ্ট আলম্বনে সোমনস্য জবনসমূহের উৎপত্তির প্রত্যয় (কারণ) হয় বলে জানতে হবে। আলম্বনসমূহের এই ইষ্ট-অনিষ্ট ভাবটি মূলত লৌকিক মহাজনদের ইচ্ছার বশে সিদ্ধ হয়, এটি অগভীর এবং তা বিপর্যয়ধর্ম ও ক্লেশসমূহের আশ্রয়স্বরূপ। যেমন বলা হয়েছে— 'সেখানে হীন রূপ কোনটি? যে রূপ সেই সেই সত্ত্বদের দ্বারা অবজ্ঞাত, তুচ্ছীকৃত ইত্যাদি।' এখানে 'সেই সেই সত্ত্বদের' এই পদের দ্বারা আলম্বনধর্মসমূহের ইষ্ট-অনিষ্ট ভাবটি যে লৌকিক মহাজনদের সম্মতির দ্বারাই সিদ্ধ হয়, তা প্রদর্শন করে। সেইজন্য অবিহীন-বিপল্লাস লৌকিক মহাজনদের দেবকন্যার রূপ আদি অতি-ইষ্ট আলম্বনসমূহে অতি-ইষ্ট আকারে গ্রহণ করা এবং বুদ্ধের রূপ আদি অতি-ইষ্ট আলম্বনসমূহে অনিষ্ট আকারে গ্রহণ করা—এই উভয়ই তাদের বিপল্লাসের বশেই হয়ে থাকে। কিন্তু প্রজ্ঞাবান বুদ্ধ-শ্রাবকদের দেবকন্যার রূপ আদি অতি-ইষ্ট আলম্বনসমূহে অনিষ্ট আকারে গ্রহণ করা এবং বুদ্ধের রূপ আদি অতি-ইষ্ট আলম্বনসমূহে অতি-ইষ্ট আকারে গ্রহণ করা—এই উভয়ই প্রজ্ঞার বলেই হয়ে থাকে বলে জানতে হবে।

[134] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১৩৪] কিন্তু বিভাবনীতে যা বলা হয়েছে—

‘‘Kusalākusalānaṃ pana appahīnavipallāsesu santānesu pavattiyā atiiṭṭhepi iṭṭhamajjhattaaniṭṭhākārato aniṭṭhepi iṭṭhaiṭṭhamajjhattākārato gahaṇaṃ hotīti’’ vuttaṃ.

“কুশল ও অকুশল চিত্তের ক্ষেত্রে, যাদের বিপল্লাস দূরীভূত হয়নি তাদের চিত্ত-সন্ততিতে প্রবৃত্তির কারণে অতি-ইষ্ট আলম্বনেও ইষ্ট-মধ্যস্থ-অনিষ্ট আকারে এবং অনিষ্ট আলম্বনেও ইষ্ট-ইষ্টমধ্যস্থ আকারে গ্রহণ হয়ে থাকে”—এইরূপ বলা হয়েছে।

Yañca tattha

এবং সেখানে আরও যা বলা হয়েছে—

‘‘Khīṇāsavānaṃ cittavipallāsābhāvena kriyajavanānipi yathārammaṇameva pavattantī’’ti vuttaṃ. Taṃ vicāretabbameva.

“ক্ষীণাসবদের চিত্ত-বিপল্লাস না থাকার কারণে ক্রিয়া জবনসমূহও আলম্বন অনুসারেই প্রবৃত্ত হয়”—এইরূপ যা বলা হয়েছে, তা অবশ্যই বিচার্য।

Ye hi te dhamma cakkhurahitā honti. Teyeva vipallāsa vasena cittavasānugā ārammaṇavasānugāca hontīti kusalā kusalāniyeva yebhuyyena yathārammaṇaṃ pavattanti. Na pana kriya javanāni. Na hi khīṇāsavā lokiyamahājanasammatesu iṭṭhāniṭṭhesu cittavasānugā ārammaṇavasānugāca hontīti. Yathāha –

কারণ, যারা ধর্মচক্ষুহীন, তারাই বিপল্লাসের বশে চিত্তের অনুগামী এবং আলম্বনের অনুগামী হয়ে থাকে; তাই কুশল ও অকুশল চিত্তসমূহ সাধারণত আলম্বন অনুসারেই প্রবৃত্ত হয়, কিন্তু ক্রিয়া জবনসমূহ নয়। কারণ, ক্ষীণাসবগণ লৌকিক মহাজনদের দ্বারা সম্মত ইষ্ট ও অনিষ্ট আলম্বনসমূহে চিত্তের অনুগামী বা আলম্বনের অনুগামী হন না। যেমন বলা হয়েছে—

Rūpā saddā gandhā rasā, phoṭṭhabbāca manoramā;

Iṭṭhadhammā aniṭṭhāca, na pavedhanti paṇḍitāti.

“মনোরম রূপ, শব্দ, গন্ধ, রস, স্পর্শ এবং ইষ্ট ও অনিষ্ট ধর্মসমূহ পণ্ডিতগণকে কম্পিত বা বিচলিত করতে পারে না।”

Tasmā somanassa kriya javanānantaraṃpi tadārammaṇāni somanassupekkhā vedanāyuttāni eva siyuṃ. Tathā upekkhākriyajavanānantaraṃpīti. Mūlaṭīkāyaṃ panettha paṭṭhāne-kusalākusale niruddhe vipāko tadārammaṇatāuppajjatīti kusalakusalānantaraṃ eva tadārammaṇaṃ vuttaṃ. Na abyākatānantaraṃ naca katthaci kriyānantaraṃ tadārammaṇassa vuttaṭṭhānaṃ dissati. Vijjamāneca tasmiṃ avacane kāraṇaṃnatthi. Bhavaṅgañcanāmetaṃ nadisotoviya paṭisotagāmināvaṃ savipphārikaṃ evajavanaṃ anubandhatīti yuttaṃ. Na pana chaḷaṅgupekkhāvato khīṇāsavassa santavuttikriyajavanaṃ. Tasmā kriyajavanānantaraṃ tadārammaṇavidhānaṃ [Pg.179] upaparikkhitabbanti vuttaṃ. Paṭṭhāne pana kusalattike pañhā vāre ārammaṇapaccayavibhaṅge tīsu abyākatapadāvasānavāresu sekkhaputhujjanānaṃ tadārammaṇameva padhānaṃ hoti. Na kusalā kusalajavanaṃ. Tasmā dvīsupi vāresu sekkhāvā puthujjanāvā kusalaṃ aniccato vipassanti kusalaṃ assādentītiādikaṃ vatvā punaca kusale niruddhe akusale niruddhe vipāko tadārammaṇatā uppajjatīti vuttaṃ. Arahato pana javanaṃpi tadārammaṇaṃpi padhāna meva hoti. Tasmā arahā kusalaṃ aniccato dukkhato anattato vipassati icceva vuttaṃ. Napana vuttaṃ kriyābyākate niruddhe vipāko tadārammaṇatā uppajjatīti. Yadi cetaṃ vucceyya tadārammaṇameva padhānaṃ kataṃnāma siyā. Avuttepica tasmiṃ vipassatīti iminā tadārammaṇaṃpi gahitameva hotīti. Tasmā yaṃ vuttaṃ paṭṭhāne kusalā.La. Uppajjatīti kusalākusalānantarameva tadārammaṇaṃ vuttaṃ. Na abyākatānantarantica. Vijjamāneca tasmiṃ avacane kāraṇaṃ natthīti ca vuttaṃ. Taṃ na yujjatiyeva. Anantarapaccayavibhaṅgesu pana kusalaṃ vuṭṭhānassa akusalaṃ vuṭṭhānassa kriyaṃ vuṭṭhānassātica vipākadhammadhammā khandhā vuṭṭhānassa nevavipāka nāvipākadhammadhammā khandhā vuṭṭhānassātica evamādinā kriyajavanānantaraṃ bhavaṅgena saha tadārammaṇassapi vuṭṭhānanāmena vuttaṭṭhānaṃ dissatiyeva. Tasmā yañca vuttaṃ na katthaci kriyānantaraṃ tadārammaṇassa vuttaṭṭhānaṃ dissatīti. Taṃpi na yujjatiyeva. Naca chaḷaṅgupekkhāva to khīṇāsavassa santavuttipi kriyajavanaṃ savipphārikaṃ na hoti. Kusalajavanassa viya tassapi oḷārikakāyavacī payogasamuṭṭhā panatoti.

অতএব, সোমনস্য ক্রিয়া জবনের অব্যবহিত পরেও তদারম্বনসমূহ সোমনস্য ও উপেক্ষা বেদনাসম্পন্নই হওয়া উচিত। তদ্রূপ উপেক্ষা ক্রিয়া জবনের অব্যবহিত পরেও (তদারম্বনসমূহ সোমনস্য ও উপেক্ষা বেদনাসম্পন্নই হওয়া উচিত)। কিন্তু এই বিষয়ে মূলটীকায় বলা হয়েছে— 'পট্ঠানে কুশল ও অকুশল নিরুদ্ধ হলে বিপাক তদারম্বন উৎপন্ন হয়—এইভাবে কেবল কুশল ও অকুশলের পরেই তদারম্বন বলা হয়েছে, অব্যাকৃতের পরে নয়। এবং কোথাও ক্রিয়া জবনের পরে তদারম্বনের উল্লেখ দেখা যায় না। তদারম্বন বিদ্যমান থাকা সত্ত্বেও তা না বলার কোনো কারণ নেই। এই ভবঙ্গ নদীস্রোতের মতো, যা স্রোতের বিপরীতে গমনকারী নৌকার ন্যায় জবনকে অনুগমন করে; জবনটি সবিস্ফুরণ হলেই তা অনুগমন করা যুক্তিযুক্ত। কিন্তু ষড়ঙ্গ-উপেক্ষা সম্পন্ন ক্ষীণাসবের শান্তবৃত্তিসম্পন্ন ক্রিয়া জবনকে তা অনুগমন করে না। অতএব, ক্রিয়া জবনের পরে তদারম্বনের বিধানটি পরীক্ষা করে দেখা উচিত।' কিন্তু পট্ঠানের কুশলত্রিক পরিচ্ছেদের পঞহাবারে আলম্বনপ্রত্যয় বিভঙ্গে অব্যাকৃত পদ দিয়ে সমাপ্ত তিনটি বারে শৈক্ষ ও পুথুজনদের তদারম্বনই প্রধান হয়, কুশল বা অকুশল জবন নয়। সেইজন্য উভয়বারেই 'শৈক্ষ বা পুথুজন কুশলকে অনিত্যরূপে বিপশ্যনা করেন, কুশলকে আস্বাদন করেন' ইত্যাদি বলে পুনরায় 'কুশল নিরুদ্ধ হলে, অকুশল নিরুদ্ধ হলে বিপাক তদারম্বন উৎপন্ন হয়' বলা হয়েছে। কিন্তু অরহন্তের ক্ষেত্রে জবন এবং তদারম্বন উভয়ই প্রধান হয়। সেইজন্য 'অরহন্ত কুশলকে অনিত্য, দুঃখ ও অনাত্মরূপে বিপশ্যনা করেন' এইরূপই বলা হয়েছে। কিন্তু 'ক্রিয়া-অব্যাকৃত নিরুদ্ধ হলে বিপাক তদারম্বন উৎপন্ন হয়' এইরূপ বলা হয়নি। যদি তা বলা হতো, তবে তদারম্বনকেই প্রধান করা হতো। আর তা না বলা হলেও 'বিপশ্যনা করেন' এই পদের দ্বারাই তদারম্বনও গৃহীত হয়ে যায়। অতএব, পট্ঠানে যা বলা হয়েছে— 'কুশল... উৎপন্ন হয়, কেবল কুশল ও অকুশলের পরেই তদারম্বন বলা হয়েছে, অব্যাকৃতের পরে নয়; এবং তদারম্বন বিদ্যমান থাকা সত্ত্বেও তা না বলার কোনো কারণ নেই'—এই বক্তব্যটি যুক্তিযুক্ত নয়। কারণ, অনন্তরপ্রত্যয় বিভঙ্গসমূহে 'কুশল চিত্ত বুত্থানের জন্য, অকুশল চিত্ত বুত্থানের জন্য, ক্রিয়া চিত্ত বুত্থানের জন্য' এবং 'বিপাকধর্মী নামস্কন্ধ বুত্থানের জন্য, নৈব-বিপাক-নাবিপাকধর্মী নামস্কন্ধ বুত্থানের জন্য' ইত্যাদি প্রকারে ক্রিয়া জবনের পরে ভবঙ্গের সাথে তদারম্বনেরও বুত্থান নামে উল্লেখ দেখা যায়। অতএব, 'কোথাও ক্রিয়া জবনের পরে তদারম্বনের উল্লেখ দেখা যায় না' বলে যা বলা হয়েছে, তাও যুক্তিযুক্ত নয়। এবং ষড়ঙ্গ-উপেক্ষা সম্পন্ন ক্ষীণাসবের শান্তবৃত্তি ক্রিয়া জবনও যে সবিস্ফুরণ হয় না, তা নয়; কুশল জবনের মতোই তারও ঔদারিক কায়িক ও বাচনিক প্রয়োগের সমুত্থাপকত্ব থাকার কারণে তা সবিস্ফুরণ হয়েই থাকে—এইরূপ জানতে হবে।

[135] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৩৫] কিন্তু বিভাবনীতে—

Ṭīkāvādassa uttaraṃ vadantena yaṃ vuttaṃ ‘‘yadi abyākatā nantaraṃpi tadārammaṇaṃ vucceyya. Parittārammaṇe voṭṭhabbanā nantaraṃpi tassa pavattiṃ maññeyyunti kriyajavanānantaraṃ tadā rammaṇaṃ na vutta’’nti. Taṃ na sundaraṃ.

মূলটীকার মতবাদের উত্তর দিতে গিয়ে টীকাকার যা বলেছেন— 'যদি অব্যাকৃতের পরেও তদারম্বন বলা হতো, তবে পরিত্তালম্বনের ক্ষেত্রে বোত্থাপন চিত্তের পরেও তদারম্বনের প্রবৃত্তি মনে করা হতো; এই আশঙ্কায় ক্রিয়া জবনের পরে তদারম্বন বলা হয়নি'—এই বক্তব্যটি সুন্দর নয়।

Na [Pg.180] hi paṭṭhāne imasmiṃ vutte idaṃnāma maññeyyunti avuttaṃnāma atthi. Na ca arahā kusalaṃ aniccato dukkhato anattato vipassatītiādinā vipassanācāravasena vuttaṭṭhāne pañcadvārika parittārammaṇa vārapasaṅgo atthīti. Domanassa.La. Upekkhā sahagatāneva bhavanti. Na somanassasahagatāni. Kasmā, somanassa domanassānaṃ aññamaññaviruddhattā. Teneva hi paṭṭhāne tesaṃ itarītarānantarapaccayatā navuttāti. Etthaca kriyajavana domanassajavanāna meva anantaraṃ tadārammaṇa niyamaṃ dassentena therena itaresaṃ kusalākusalajavanānaṃ anantaraṃ pana tādiso niyamo natthīti dassito hoti. Tasmā aṭṭhannaṃ kāmakusalānaṃ aṭṭhannaṃ lobhamūlānaṃ dvinnaṃ mohamūlānanti aṭṭhārasannaṃ javanānaṃ anantaraṃ ārammaṇānurūpaṃ sabbāni tadārammaṇāni bhavaṅgāni ca pavattanti. Yebhuyyena pana akusalajavanānantaraṃ tadārammaṇaṃ ahetukameva. Dvihetukajavanānantaraṃ dvihetukameva. Tihetukajavanānantaraṃ tihetukamevāti ayaṃ yebhuyyaniyamo. Yassa pana dvihetukānivā tihetukānivā kusalajavanāni bahulaṃ samudācaranti. Tassa kadāci akusalajavanesu javitesu akusalānantaraṃpi dvihetukānivā tihetukānivātadārammaṇāni pavattanti. Yassa akusalajavanāni bahulaṃ samudācaranti. Tassa kadāci dvihetukesuvā tihetukesuvā kusalajavanesu javitesu kusalānantaraṃpi ahetukatadārammaṇāni pavattanti. Vuttañhetaṃ paṭṭhāne-ahetuke khandhe aniccato.La. Domanassaṃ uppajjati. Kusalākusale niruddhe sahetuko vipāko tadā rammaṇatā uppajjati. Ahetuko vipāko tadārammaṇatā uppajjatīti. Ekānihi tadārammaṇānināma paṭisandhijanakena ekena kammena nibbattānipi nānāvīthīsu nānāppakārāni honti. Pavatti vipākajanakehi pana nānākammehi nibbatthesu vattabbameva natthīti. Tasmāti yasmā domanassānantaraṃ somanassuppatti nāma natthi, tasmā. Somanassapaṭisandhikassāti catūsu somanassamahā vipākesu ekamekena gahita paṭisandhikassa sattassa. Tadā rammaṇasambhavoti [Pg.181] tadārammaṇuppatti kāraṇaṃ. Tadārammaṇuppatti yevavā. Yaṃkiñcīti iṭṭhāniṭṭhabhūtesu rūpārammaṇādīsu yaṃkiñci. Paricitapubbanti imasmiṃ bhaveyeva taṅkhaṇato purimakhaṇesu gahaṇa bahulatā vasena paricitaṃ. Abhiṇhasevitanti attho. Parittārammaṇanti parittadhammabhūtaṃ ārammaṇaṃ. Ārabbhāti ālambitvā. Upekkhāsahagata santīraṇanti dvīsu upekkhāsahagatasantī raṇesu iṭṭhe kusalavipākaṃ aniṭṭhe akusalavipākaṃ upekkhā sahagata santīraṇaṃ. Yesaṃ pana pakatiyā itarāni cattāri upekkhāsahagata vipākāni bahulaṃ pavattanti. Tesaṃ tānipi āgantukabhavaṅgaṃ nahontīti na vattabbāni. Aṭṭhakathāyaṃ pana mahādhammarakkhitattheravāde yebhuyyaniyamasote patitattā akusalajavanānurūpaṃ ahetukaṃ upekkhā santīraṇa dvaya meva vuttaṃ. Teneva hi parato theravādānaṃ vicāritaṭṭhāne akusalajavanānantaraṃ ahetuka tadārammaṇa meva dīpentassa tassa theravādassa aparipuṇṇavādabhāvaṃ dassetvā yadā kusalajavanānaṃ antarantarā akusalaṃ javati, tadā kusalāvasāne āciṇṇa sadisameva akusalāvasāne sahetukaṃ tadārammaṇaṃ yuttanti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Tadārammaṇecayutte etaṃpi yujjatiyeva. Tasmā chapi upekkhāsahagatavipākāni āgantukabhavaṅgaṃ hontiyevāti daṭṭhabbaṃ. Etthaca upekkhāpaṭisandhikassa tāva atimahantāti vibhūtesupi buddhavaṇṇādīsu abhiiṭṭhārammaṇesu domanassaṃ uppādentassa tadārammaṇasambhavo natthīti domanassa javanānantaraṃ bhavaṅgapātova hoti. Somanassapaṭisandhikassa pana sabbesupi iṭṭhāniṭṭhabhūtesu mahantesu avibhūtesuca chaḷārammaṇesu domanassa uppādentassa neva tadārammaṇasambhavo atthi. Nacamūlabhavaṅga sambhavoti katvā domanassānantaraṃ chasu upekkhāsahagatavipākesu yathārahaṃ ekaṃ āgantuka bhavaṅgabhāvena pavattati. Tathā tasseva buddhavaṇṇādīsu atiiṭṭhabhūtesu atimahantesu ativibhūtesuca chaḷārammaṇesuvā mahaggatapaññattīsuvā domanassaṃ uppādentassāti. Ettha ca yasmā abhidhamme dhātuvibhaṅge sabbadhammesuvā pana [Pg.182] pathama samannāhāroti vuttaṃ. Mahāhatthipadopama sutteca ajjhatti kañceva āvuso cakkhu aparibhinnaṃ hoti. Bāhirāca rūpāāpātaṃ āgacchanti. Noca tajjo samannāhāro hoti. Neva tāva tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hoti. Yatoca kho āvuso ajjhattikañceva cakkhu aparibhinnaṃ hoti. Bāhirāca rūpā āpāta māgacchanti. Tajjoca samannāhāro hoti. Evaṃ tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hoti. Ajjhattikañceva āvuso sotaṃ.La. Ghānaṃ.La. Jivhā.La. Kāyo.La. Mano aparibhinno hoti. Bāhirāca dhammā āpātaṃ āgacchanti. Noca tajjo samannāhāro hoti. Neva tāva tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hoti. Yatoca kho āvuso ajjhattikoceva mano aparibhinno hoti. Bāhirāca dhammā āpātaṃ āgacchanti. Tajjoca samannāhāro hoti. Evaṃ tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hotīti vuttaṃ. Tasmā vīthicittānināma āvajjanenavinānauppajjanti. Sace āvajjanena dhammatovā kālabhovā yaṃyaṃ niyametvā āvajjitaṃ hoti. Taṃ tadeva tānipi gaṇhanti. Yadi aniyametvā yaṃkiñci āvajjitaṃ hoti. Tānipi āvajji tappakārameva gaṇhanti. Na pana ekāvajjana vīthiyaṃ sabbāni vīthicittāni āvajjanenavā aññamaññaṃvā dhammatovā kālatovā bhinnā lambaṇāni hontīti veditabbanti.

প্রকৃতপক্ষে পট্ঠানে এই কথা বলা হলে 'এইরূপ মনে করতে পারে'—এমন অনুক্ত কোনো বিষয় নেই। এবং 'অরহৎ কুশলকে অনিত্যরূপে... দর্শন করেন' ইত্যাদি বিপশ্যনাচারের প্রভাবে উক্ত স্থানে পঞ্চদ্বারিক পরিত্তালম্বন বারের কোনো প্রসঙ্গ নেই। দোমনস্য... কেবল উপেক্ষাসহগতই হয়, সোমনস্যসহগত হয় না। কেন? সোমনস্য ও দোমনস্যের পারস্পরিক বিরোধিতার কারণে। এই কারণেই পট্ঠানে তাদের পারস্পরিক অনন্তর-প্রত্যয়ত্ব বলা হয়নি। এবং এখানে, ক্রিয়া জবন ও দোমনস্য জবনের অব্যবহিত পরেই তদারম্বণের নিয়ম প্রদর্শন করতে গিয়ে স্থবির (অনিরুদ্ধ) কর্তৃক অন্যান্য কুশল ও অকুশল জবনের পরে কিন্তু এই ধরনের নিয়ম নেই—তা প্রদর্শিত হয়েছে। অতএব, আটটি কামাবচর কুশল, আটটি লোভমূল এবং দুটি মোহমূল—এই আঠারোটি জবনের অব্যবহিত পরে আলম্বন অনুসারে সমস্ত তদারম্বণ ও ভবঙ্গ উৎপন্ন হয়। তবে সাধারণত অকুশল জবনের অব্যবহিত পরে তদারম্বণ কেবল অহেতুকই হয়। দ্বিহেতুক জবনের পরে দ্বিহেতুকই হয়। ত্রিহেতুক জবনের পরে ত্রিহেতুকই হয়—এটিই সাধারণ নিয়ম। কিন্তু যে ব্যক্তির দ্বিহেতুক বা ত্রিহেতুক কুশল জবনসমূহ বহুলাংশে অনুশীলিত হয়, তার কখনো অকুশল জবন উৎপন্ন হওয়ার পর, অকুশলের অব্যবহিত পরেও দ্বিহেতুক বা ত্রিহেতুক তদারম্বণসমূহ উৎপন্ন হয়। যার অকুশল জবনসমূহ বহুলাংশে অনুশীলিত হয়, তার কখনো দ্বিহেতুক বা ত্রিহেতুক কুশল জবন উৎপন্ন হওয়ার পর, কুশলের অব্যবহিত পরেও অহেতুক তদারম্বণসমূহ উৎপন্ন হয়। পট্ঠানেও এটি বলা হয়েছে—'অহেতুক স্কন্ধসমূহকে অনিত্যরূপে... দোমনস্য উৎপন্ন হয়। কুশল ও অকুশল নিরুদ্ধ হলে সহেতুক বিপাক তদারম্বণরূপে উৎপন্ন হয়, অহেতুক বিপাক তদারম্বণরূপে উৎপন্ন হয়।' প্রকৃতপক্ষে, প্রতিসন্ধি উৎপাদনকারী একটিমাত্র কর্মের দ্বারা উৎপন্ন হওয়া সত্ত্বেও এই তদারম্বণসমূহ বিভিন্ন বীথিতে বিভিন্ন প্রকারের হয়ে থাকে। প্রবৃত্তি-কালে বিপাক উৎপাদনকারী বিভিন্ন কর্মের দ্বারা উৎপন্ন তদারম্বণসমূহের ক্ষেত্রে তো আর বলারই কিছু থাকে না। 'তস্মা' (অতএব) পদের অর্থ—যেহেতু দোমনস্যের অব্যবহিত পরে সোমনস্যের উৎপত্তি নেই, সেই হেতু। 'সোমনস্সপতিসন্ধিকস্স' পদের অর্থ—চারটি সোমনস্য মহাবিপাকের যেকোনো একটির দ্বারা প্রতিসন্ধি গ্রহণকারী সত্ত্বের। 'তদারম্মণসম্ভব' পদের অর্থ—তদারম্বণ উৎপত্তির কারণ, অথবা তদারম্বণের উৎপত্তিই। 'যংکیঞ্চি' পদের অর্থ—ইষ্ট ও অনিষ্ট রূপালম্বন ইত্যাদির মধ্যে যেকোনো একটি। 'পরিচিতপুব্বং' পদের অর্থ—এই ভবেই সেই ক্ষণের পূর্ববর্তী ক্ষণসমূহে বহুবার গ্রহণ করার অভ্যাসবশত পরিচিত বা বারবার সেবিত। 'পরিত্তারম্মণং' পদের অর্থ—পরিত্তধর্মরূপ আলম্বন। 'আরв্ভ' পদের অর্থ—আলম্বন করে। 'উপেক্ষাসহগত সন্তীরণং' পদের অর্থ—দুটি উপেক্ষাসহগত সন্তীরণের মধ্যে ইষ্ট আলম্বনে কুশলবিপাক এবং অনিষ্ট আলম্বনে অকুশলবিপাক উপেক্ষাসহগত সন্তীরণ চিত্ত। কিন্তু যাদের স্বাভাবিকভাবে অন্য চারটি উপেক্ষাসহগত মহাবিপাক চিত্ত বহুলাংশে উৎপন্ন হয়, তাদের ক্ষেত্রে সেই চিত্তগুলোও আগন্তুক ভবঙ্গ হয় না—এমনটি বলা উচিত নয়। কিন্তু অট্ঠকথাতে মহাধম্মরক্ষিত স্থবিরের মতে, সাধারণ নিয়মের ধারায় পড়ার কারণে অকুশল জবনের অনুরূপ অহেতুক উপেক্ষাসহগত সন্তীরণদ্বয়কেই কেবল বলা হয়েছে। এই কারণেই পরবর্তীতে স্থবিরবাদসমূহের বিচারস্থলে, অকুশল জবনের অব্যবহিত পরে কেবল অহেতুক তদারম্বণই প্রদর্শনকারী সেই স্থবিরবাদের অপূর্ণাঙ্গতা প্রদর্শন করে, 'যখন কুশল জবনের অন্তরালে অকুশল জবন উৎপন্ন হয়, তখন কুশলের শেষে অভ্যাসের মতোই অকুশলের শেষে সহেতুক তদারম্বণ হওয়া যুক্তিসঙ্গত'—এ কথা অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে। তদারম্বণ হওয়া যুক্তিসঙ্গত হলে, এই আগন্তুক ভবঙ্গ হওয়াও যুক্তিসঙ্গত। অতএব, can (ছয়টি) উপেক্ষাসহগত বিপাক চিত্তই আগন্তুক ভবঙ্গ হয়ে থাকে—এভাবে জানা উচিত। এবং এখানে, প্রথমত উপেক্ষা-প্রতিসন্ধিক ব্যক্তির অতিমহৎ বা অতিবিভূত বুদ্ধের রূপ ইত্যাদি অতি-ইষ্ট আলম্বনে দোমনস্য উৎপন্ন হলে তদারম্বণের সম্ভাবনা থাকে না, তাই দোমনস্য জবনের অব্যবহিত পরেই ভবঙ্গপাত ঘটে। কিন্তু সোমনস্য-প্রতিসন্ধিক ব্যক্তির সমস্ত ইষ্ট ও অনিষ্ট রূপ, মহৎ ও অবিভূত ছয়টি আলম্বনে দোমনস্য উৎপন্ন হলে তদারম্বণের সম্ভাবনাও থাকে না এবং মূল ভবঙ্গ উৎপন্ন হওয়ার সম্ভাবনাও থাকে না; এই কারণে দোমনস্যের পরে ছয়টি উপেক্ষাসহগত বিপাকের মধ্যে যথোপযুক্ত একটি চিত্ত আগন্তুক ভবঙ্গরূপে উৎপন্ন হয়। একইভাবে, সেই ব্যক্তিরই বুদ্ধের রূপ ইত্যাদি অতি-ইষ্ট, অতিমহৎ ও অতিবিভূত ছয়টি আলম্বনে অথবা মহগগত ও প্রজ্ঞপ্তি আলম্বনে দোমনস্য উৎপন্ন হলেও (আগন্তুক ভবঙ্গ উৎপন্ন হয়)। এবং এখানে, যেহেতু অভিধম্মের ধাতুবিভঙ্গে বলা হয়েছে—'অথবা সমস্ত ধর্মে প্রথম মনোযোগ...' এবং মহাহস্তিপদোপম সূত্রেও বলা হয়েছে—'হে আবসো, আধ্যাত্মিক চক্ষু অক্ষত থাকে... তজ্জন্য বিজ্ঞানের প্রাদুর্ভাব ঘটে।' অতএব, বীথিসমূহ আবর্তন ব্যতীত উৎপন্ন হয় না। যদি আবর্তনের দ্বারা স্বভাবত বা কালত যে যে আলম্বন নির্ধারিত করে আবর্তিত করা হয়, সেই বীথিচিত্তগুলোও সেই আলম্বনকেই গ্রহণ করে। যদি নির্ধারণ না করে যেকোনো আলম্বন আবর্তিত করা হয়, তবে সেই বীথিচিত্তগুলোও আবর্তিত প্রকারের আলম্বনকেই গ্রহণ করে। কিন্তু একটি আবর্তন বীথিতে সমস্ত বীথিচিত্ত আবর্তনের সাথে বা পরস্পরের সাথে স্বভাবত বা কালত ভিন্ন আলম্বনযুক্ত হয় না—এভাবে জানা উচিত।

Ettha siyā. Yadi ce taṃ āgantukabhavaṅgaṃ ekavīthiyaṃ ādimhi āvajjanena āvajjitaṃ ārammaṇaṃ agahetvā aññaṃ yaṃ kiñci paricitapubbaṃ parittārammaṇaṃ ārabbha uppajjati. Evaṃ sati nirāvajjanaṃnāma etaṃ siyā. Āvajjanādīhica saddhiṃ dhammato kālato ca bhinnārammaṇaṃnāma siyāti. Saccaṃ, yathā pana maggavīthiyaṃ gotrabhuvodānāni phalasamāpattivīthiyaṃ phalāni nirodhato vuṭṭhahantassaca phalacittaṃ nirāvajjanameva honti bhinnārammaṇañca. Evametassapi natthi nirāvajjanatāya bhinnārammaṇatāyaca dosoti. Yañca ekasmiṃbhave bhavaṅgassa paṭisandhiyā saha dhammatoca ārammaṇa toca abhinnattaṃ tattha tattha vuttaṃ. Taṃpi mūlabhavaṅgaṃ sandhāya vuttaṃ. [Pg.183] Idañca āgantukabhavaṅganti natthi dosoti. Tamanantaritvāti taṃ āgantukabhavaṅgaṃ attano anantarapaccayaṃ katvā. Vadanti ācariyā. Pāḷiyaṃ pana mahāaṭṭhakathāyaṃca etaṃ vidhānaṃ natthīti adhippāyo. Kāmāvacarajavanāvasāneyeva tadārammaṇaṃ icchanti. Na mahaggatānuttarajavanāvasāne. Kasmā iti ce. Kāmāvacara javanānaṃ eva savipphandanattā. Itaresañca avipphandanattā.

এখানে আপত্তি হতে পারে—যদি সেই আগন্তুক ভবঙ্গ একটি বীথির শুরুতে আবর্তনের দ্বারা আবর্তিত আলম্বন গ্রহণ না করে অন্য যেকোনো পূর্বে পরিচিত কামাবচর আলম্বনকে অবলম্বন করে উৎপন্ন হয়, এমন হলে এটি আবর্তন-বিহীন (নিরাবজ্জন) হয়ে পড়বে না কি? এবং আবর্তন ইত্যাদির সাথে স্বভাবত ও কালত ভিন্ন আলম্বনযুক্ত হয়ে পড়বে না কি? সত্য, কিন্তু যেমন মার্গবীথিতে গোত্রভূ ও অবদান চিত্তসমূহ, ফলসমাপত্তি বীথিতে ফল চিত্তসমূহ এবং নিরোধ সমাপত্তি থেকে ব্যুত্থিত ব্যক্তির ফলচিত্ত আবর্তন-বিহীন এবং ভিন্ন আলম্বনযুক্তই হয়ে থাকে, ঠিক তেমনই, এই আগন্তুক ভবঙ্গের ক্ষেত্রেও আবর্তন-বিহীনতা এবং ভিন্ন আলম্বনযুক্ত হওয়ার কোনো দোষ নেই। আর এক ভবে প্রতিসন্ধির সাথে ভবঙ্গের স্বভাবত ও আলম্বনত যে অভিন্নতার কথা তত্র তত্র বলা হয়েছে, তাও মূল ভবঙ্গকে উদ্দেশ্য করেই বলা হয়েছে। আর এটি হলো আগন্তুক ভবঙ্গ, তাই কোনো দোষ নেই—এভাবে জানা উচিত। 'তমনন্তরিত্বা' পদের অর্থ—সেই আগন্তুক ভবঙ্গকে নিজের অনন্তর-প্রত্যয় করে। আচার্যগণ বলেন। কিন্তু পালি গ্রন্থে এবং মহা-অট্ঠকথাতে এই বিধান নেই—এটিই (অনিরুদ্ধ স্থবিরের) অভিপ্রায়। কামাবচর জবনের শেষেই কেবল তদারম্বণ আকাঙ্ক্ষিত হয়, মহগগত ও লোকোত্তর জবনের শেষে নয়। কেন? যদি বলা হয়—কামাবচর জবনসমূহেরই কেবল স্পন্দনশীলতা থাকার কারণে এবং অন্যান্যদের স্পন্দনহীনতার কারণে।

[136] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৩৬] কিন্তু বিভাবনীতে...

‘‘Kāmataṇhā nidāna kammanibbattattā’’ti kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ akāraṇaṃ.

'কামতৃষ্ণা-মূলক কর্মের দ্বারা উৎপন্ন হওয়ার কারণে' এই কারণটি বলা হয়েছে। তা অকারণ (যথাযথ কারণ নয়)।

Apica abhiññāvajjitāni mahaggatānuttarajavanāni aparittārammaṇāni honti. Tadārammaṇāni pana parittārammaṇānevāti natesaṃ avasāne tadārammaṇuppatti pasaṅgo atthi. Abhiññājavanānica kānici parittārammaṇānipi santatarāni hontīti tesaṃpi avasāne taduppatti natthiyevāti.

আরও বলা যায়, অভিজ্ঞা বর্জিত মহগগত ও লোকোত্তর জবনসমূহ অপরিত্তালম্বন হয়ে থাকে। কিন্তু তদারম্বণসমূহ কেবল পরিত্তালম্বন হয়ে থাকে; তাই তাদের শেষে তদারম্বণ উৎপত্তির কোনো প্রসঙ্গ নেই। এবং কিছু অভিজ্ঞা জবন পরিত্তালম্বনযুক্ত হলেও সেগুলো অত্যন্ত সূক্ষ্ম হয়ে থাকে; তাই তাদের শেষেও তদারম্বণ উৎপন্ন হয় না—এভাবে জানা উচিত।

[137] Etena

[১৩৭] এর দ্বারা

Ajanakattā janaka samānattābhāvatotiādipi paṭikkhittaṃ hoti.

'অজনকত্ব এবং জনকের সাথে অসমানতার কারণে' ইত্যাদি বিভাবনী-টীকার বক্তব্যও খণ্ডিত হয়েছে।

Kāmāvacarasattānaṃeva tadārammaṇaṃ icchanti. Na rūpārūpasattānaṃ. Na hi tesu uppannānaṃ parittārammaṇānaṃpi kāmāvacarajavanānaṃ avasāne tadārammaṇuppatti atthi. Tadārammaṇūpa nissayassa kāma bhavaṅgassa abhāvato mahaggata bhavaṅgassa ca santa tarassa tadārammaṇa kiccā bhāvatoti. Cakkhuviññāṇa sota viññāṇāni pana rūpasattānaṃ cakkhusotaindriya pavattiānubhāvato sampaṭicchanasantīraṇānica dvāravīthibhede cittaniyamasiddhito rūpasattesu pavattanti yevāti. Kāmāvacaradhammesveva ārammaṇabhūtesu tadārammaṇaṃ icchanti, na mahaggatānuttarapaññattidhammesu. Ekantaparittārammaṇattā tadārammaṇānaṃ. Tesaṃ pana ekantaparittā rammaṇabhāve kāraṇaṃ heṭṭhā vuttamevāti.

কামাবচর সত্ত্বদের ক্ষেত্রেই কেবল তদারম্বণ আকাঙ্ক্ষিত হয়, রূপ ও অরূপ সত্ত্বদের ক্ষেত্রে নয়। কারণ তাদের মধ্যে উৎপন্ন পরিত্তালম্বনযুক্ত কামাবচর জবনের শেষেও তদারম্বণ উৎপন্ন হয় না। যেহেতু তদারম্বণের উপনিশ্রয় কামাবচর ভবঙ্গের অভাব রয়েছে এবং অত্যন্ত সূক্ষ্ম মহগগত ভবঙ্গের তদারম্বণ-কৃত্যের অভাব রয়েছে। তবে রূপী সত্ত্বদের ক্ষেত্রে চক্ষুবিজ্ঞান ও শ্রোত্রবিজ্ঞান ইন্দ্রিয়-প্রবৃত্তির প্রভাবে এবং সম্প্রতীচ্ছন ও সন্তীরণ চিত্তসমূহ দ্বারবীথিভেদে চিত্তনিয়ম সিদ্ধ হওয়ার কারণে উৎপন্ন হয়ে থাকে—এভাবে জানা উচিত। কেবল কামাবচর ধর্মসমূহ আলম্বন হলেই তদারম্বণ আকাঙ্ক্ষিত হয়, মহগগত, লোকোত্তর ও প্রজ্ঞপ্তি ধর্মে নয়। কারণ তদারম্বণসমূহ একান্তই পরিত্তালম্বনযুক্ত। তাদের একান্ত পরিত্তালম্বন হওয়ার কারণ পূর্বেই বলা হয়েছে—এভাবে জানা উচিত।

[138] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৩৮] কিন্তু বিভাবনীতে...

‘‘Aparicitattā’’ti [Pg.184] kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ akāraṇaṃ.

'অপরিচিতত্বের কারণে' এই কারণটি বলা হয়েছে। তা অকারণ (যথাযথ কারণ নয়)।

Cittañhi nāma vikappabalevā appanāpattabhāvanākammavisese vā sati nibbāne viya aparicitepi ārammaṇe pavattatiyevāti.

কারণ চিত্তের ক্ষেত্রে বিকল্প-বল (কল্পনাশক্তি) অথবা অর্পণা-প্রাপ্ত ভাবনাকর্মের বিশেষ শক্তি থাকলে, নির্বাণের মতোই অপরিচিত আলম্বনেও চিত্ত উৎপন্ন হয়ে থাকে—এভাবে জানা উচিত।

[139] Yañca vibhāvaniyaṃ

[১৩৯] এবং বিভাবনী টীকায় যা [বলা হয়েছে]।

‘‘Kāmataṇhāyattakammajanitattāpī’’ti kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃpi heṭṭhā paṭikkhittameva. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ kiṃvā etāya yutticintāyāti vatvā sabbāni vibhāvaniyaṃ vutta kāraṇāni paṭikkhittānīti.

“কামতণহায়ত্তকম্মজনিতত্তাপি” (কামতৃষ্ণার অধীন কর্ম দ্বারা জনিত হওয়ার কারণেও) যে কারণটি বলা হয়েছে, তাও পূর্বে প্রত্যাখ্যান করা হয়েছে। সেই কারণেই অট্ঠকথাতে (অর্থকথা) “এইরূপ যুক্তিচিন্তার কী প্রয়োজন?” বলে বিভাবনীতে উক্ত সমস্ত কারণসমূহকে প্রত্যাখ্যান করা হয়েছে—এরূপ জানতে হবে।

Kāme javana sattālambaṇānaṃ niyamesatīti kāmabhūmipariyāpannānaṃ javanānaṃ sattānaṃ ārammaṇānañca vasena tividhe niyame sati. Vibhūte timahanteca tadārammaṇamīritanti etena tadārammaṇaṃnāma pavattamānaṃ vibhūtārammaṇevā atimahantārammaṇe vā pavattatīti ayameva niyamo dassito. Na pana yattha tadā rammaṇaṃ pavattati. Etadeva vibhūtañca atimahantañca nāmāti niyamo. Tasmā uḷārakammanibbattānaṃ suvisadavatthukānaṃ rūpabrahmānaṃ uppannāvīthiyo yebhuyyena vibhūtārammaṇāeva atimahantā rammaṇāevaca hontīti veditabbā. Keci pana imamatthaṃ asallakkhetvā rūpārūpabhūmīsu vibhūtārammaṇavīthiyo atimahantārammaṇavīthiyoca nalabbhantīti vadanti. [Tadārammaṇaniyamo].

“কামে জবন সত্ত্বালম্বনানাং নিয়মে সতি” অর্থাৎ কামভূমিতে অন্তর্ভুক্ত জবন, সত্ত্ব এবং আলম্বনের (বিষয়ের) ভিত্তিতে ত্রিবিধ নিয়ম থাকলে। “বিভুতে অতিমহন্তে চ তদারমণमীরিতং” এই পাঠের দ্বারা তদারমণ নামক চিত্ত প্রবর্তিত হওয়ার সময় তা বিভূতালম্বনে অথবা অতিমহন্তালম্বনে প্রবর্তিত হয়—কেবল এই নিয়মটিই প্রদর্শিত হয়েছে। কিন্তু যেখানে তদারমণ প্রবর্তিত হয়, সেই আলম্বনটিই বিভূতালম্বন এবং অতিমহন্তালম্বন হবে—এমন কোনো নিয়ম প্রদর্শিত হয়নি। অতএব, উদার (মহৎ) কর্মের দ্বারা উৎপন্ন এবং অত্যন্ত নির্মল ইন্দ্রিয়বস্তু বিশিষ্ট রূপব্রহ্মগণের উৎপন্ন বীথিসমূহ সাধারণত বিভূতালম্বনযুক্ত এবং অতিমহন্তালম্বনযুক্তই হয়ে থাকে—এরূপ জানতে হবে। কিন্তু কোনো কোনো আচার্য এই অর্থটি হৃদয়ঙ্গম না করে রূপ ও অরূপ ভূমিতে বিভূতালম্বন বীথি এবং অতিমহন্তালম্বন বীথিসমূহ পাওয়া যায় না বলে থাকেন। [তদারমণ নিয়ম সমাপ্ত]

140. Javanesucāti casaddo pana saddattho. Chakkhattu mevavā javanti. Pakatikālepi ārammaṇassa dubbalabhāve satīti adhippāyo. Aṭṭhakathāyaṃpi hi pakatikāle ārammaṇadubba laṭṭhāneeva kāmāvacarajavanānaṃ chakkhattuṃ pavatti vuttāti. Keci pana chakkhattunti idaṃ mucchākālavasena vuttanti maññanti. Mandavattiyanti maraṇāsannakāle bahucittakkhaṇātītakassa vatthussa dubbalattā itarakālesuca mudutarabhāvena kenaci upadduta bhāvena ajjhotthaṭabhāvenaca vatthussa dubbalattā tannissitānaṃ javanānaṃ [Pg.185] mandībhūtavegatā vasena pavattikāle. Maraṇakālādīsūti maraṇāsannakāle mucchākāle visaññibhūta kāle atitaruṇakāleca, tattha mucchākālonāma asayha rūpehi dukkhadhammehi atibhūtānaṃ adhimattato karajakāyassa vihaññappattikālo. Visaññi bhūtakālonāma pītivegenavā niddābhibhūtatāyavā yakkhagahaṇenavā surāmadādi vasenavā pakatisaññāya vigatakālo. Atitaruṇakālonāma gabbhagatassavā sampatijātassavā dārakassa ajjhatta vatthūnaṃ atimudukālo. Tādisesu hi kālesu antarantarā chadvārikavīthiyo pavattamānāpi yebhuyyena paripuṇṇajavanavārā na pavattanti. Dvattivoṭṭhabbanikāvā catupañcajavanikāevavā pavattantīti. Etthaca dvattivoṭṭhabbanikavārā aṭṭhakathāyaṃ vuttā. Catupañca javanikavārā mūlaṭīkāyaṃ vuttā. Pañcavāramevāti idaṃ pana maraṇā sannakālavasena vuttaṃ. Namucchākālādivasena. Tañca khopākatikasattānaṃ vaseneva. Ye pana jhānasamanantaraṃvā paccavekkhaṇa samanantaraṃvā abhiññāsamanantaraṃvā cavantivā parinibbāyantivā. Tesaṃ jhānādīniyeva pañcavārato adhikānivā ūnānivā maraṇā sannajavanānināma hontīti daṭṭhabbaṃ. Ayañca attho upari maraṇuppattiyaṃ āvibhavissatīti. Bhagavato pana yamakapāṭihāriya kālādīsūti ettha aññesaṃpi mahāmoggalānattherādīnaṃ evarūpo lahuppavattikālo ādisaddena saṅgahitoti daṭṭhabbo. Vuttañhi visuddhimagge ayaṃ pana matthakapattā vasī bhagavato yamakapāṭihāriye labbhati. Aññesaṃvā evarūpe kāleti. Sakalena pana vākyena thapetvā yamakapāṭihāriyasadisaṃ lahuka pavattikālaṃ aññasmiṃ kāle bhagavatopi chavā sattavā paccavekkhaṇacittāni pavattanti. Aññesaṃ pana vattabbameva natthīti dasseti. Cattāri pañcavā paccavekkhaṇacittāni bhavantīti etthapi bhagavatopi lahukappavattiyaṃ pañca paccavekkhaṇacittāni bhavanti. Lahukatarapavattiyaṃ cattārīti atthopi yujjatiyeva.

১৪০. “জবনেষু চ” এই পাঠে ‘চ’ শব্দটি ‘পন’ শব্দের অর্থে ব্যবহৃত। অথবা হয়তো ছয়বারই জবন লাভ করে। স্বাভাবিক সময়েও আলম্বনের দুর্বলতার কারণে হলে—এইটিই অভিপ্রায়। প্রকৃতপক্ষে, অট্ঠকথাতেও স্বাভাবিক সময়ে আলম্বন দুর্বল হওয়ার স্থানেই কামাবচর জবনসমূহের ছয়বার প্রবৃত্তি (উৎপত্তি) বলা হয়েছে—এরূপ জানতে হবে। কিন্তু কোনো কোনো আচার্য “ছয়বার” এই কথাটি মূর্ছাকালের প্রেক্ষিতে বলা হয়েছে বলে মনে করেন। “মন্দপ্রবৃত্তিতে” বলতে মরণাসন্ন সময়ে বহু চিত্তক্ষণ অতিবাহিত হওয়া হৃদয়বস্তুর দুর্বলতার কারণে এবং অন্যান্য সময়ে অত্যন্ত কোমল বা দুর্বল হওয়ার কারণে, কোনো কিছুর দ্বারা উপদ্রুত (আক্রান্ত) হওয়ার কারণে এবং আচ্ছন্ন হওয়ার কারণে হৃদয়বস্তুর দুর্বলতার ফলে তদাশ্রিত জবনসমূহের গতি মন্দীভূত হওয়ার কারণে প্রবৃত্তি বা উৎপত্তির সময়ে। “মরণকাল আদি” বলতে মরণাসন্ন সময়ে, মূর্ছাকালে (অচেতন অবস্থায়), সংজ্ঞাহীন অবস্থায় এবং অতি শৈশবকালে। তাদের মধ্যে অসহ্য দুঃখধর্মের দ্বারা অত্যন্ত তীব্রভাবে অভিভূত হয়ে করজকায়ের (স্থূল দেহের) পীড়িত বা ক্লান্ত হওয়ার সময়কে মূর্ছাকাল বলা হয়। সংজ্ঞাহীন কাল বলতে প্রীতির বেগে, নিদ্রাভিভূত হওয়ার কারণে, যক্ষ বা ভূতগ্রস্ত হওয়ার কারণে অথবা সুরামত্ততা ইত্যাদির কারণে স্বাভাবিক সংজ্ঞা থেকে চ্যুত বা বিগত হওয়ার সময়কে বোঝায়। অতি শৈশবকাল বলতে মাতৃগর্ভে স্থিত অথবা সদ্যোজাত শিশুর আধ্যাত্মিক ইন্দ্রিয়বস্তুসমূহের অত্যন্ত সুকোমল বা দুর্বল সময়কে বোঝায়। প্রকৃতপক্ষে, এই প্রকার সময়ে মাঝে মাঝে ষড়দ্বারিক বীথিসমূহ প্রবর্তিত হলেও সাধারণত পরিপূর্ণ জবনবার (সাতবার জবন) প্রবর্তিত হয় না। দুই বা তিনবার বোত্থপন (ব্যবস্থাপন) হওয়া বার অথবা চার বা পাঁচবার জবন হওয়া বারই প্রবর্তিত হয়—এরূপ জানতে হবে। আরও, এই বচনে দুই বা তিনবার বোত্থপন বার অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে। চার বা পাঁচবার জবন বার মূলটীকায় বলা হয়েছে। “পাঁচবারই” এই কথাটি কিন্তু মরণাসন্ন সময়ের প্রেক্ষিতে বলা হয়েছে, মূর্ছাকাল ইত্যাদির প্রেক্ষিতে বলা হয়নি। এবং তাও আবার সাধারণ সত্ত্বদের প্রেক্ষিতেই বলা হয়েছে। তবে বিশেষত্ব এই যে, যে সকল ব্যক্তি ধ্যানের অব্যবহিত পরে অথবা প্রত্যবেক্ষণ চিত্তের অব্যবহিত পরে অথবা অভিজ্ঞার অব্যবহিত পরে চ্যুত হন অথবা পরিনির্বাণ লাভ করেন, তাঁদের ধ্যান আদি চিত্তসমূহেই পাঁচবারের চেয়ে অধিক অথবা কম বার মরণাসন্ন জবন নামে অভিহিত হয়—এরূপ জানতে হবে। এবং এই অর্থটি পরবর্তীতে মরণ ও পুনরুৎপত্তি পরিচ্ছেদে স্পষ্ট হবে—এরূপ জানতে হবে। “ভগবতো পন যমকপাটিহারিয়কালাদীসু” এই পাঠে বুদ্ধ ছাড়া অন্যদেরও, যেমন স্থবির মহামোদ্গল্যায়ন আদি মহাস্থবিরগণের এই প্রকার দ্রুত প্রবৃত্তি কালকে ‘আদি’ শব্দের দ্বারা সংগ্রহ করা হয়েছে—এরূপ জানতে হবে। প্রকৃতপক্ষে, বিশুদ্ধিমার্গে বলা হয়েছে—এই প্রকার বশীভাব ভগবানের যমক প্রাতিহার্যের সময়ে লাভ হয় অথবা অন্যদের এই প্রকার সময়ে। তবে বিশেষত্ব এই যে, সমগ্র বাক্যের দ্বারা যমক প্রাতিহার্যের সদৃশ দ্রুত প্রবৃত্তি কালকে বাদ দিয়ে, অন্য সময়ে ভগবানেরও ছয়টি অথবা সাতটি প্রত্যবেক্ষণ চিত্ত উৎপন্ন হয়। কিন্তু অন্যদের ক্ষেত্রে তো বলার অপেক্ষা রাখে না—এই অর্থটি প্রদর্শন করছেন। “চত্তারি পঞ্চ বা... ভবন্তি” এই পাঠেও ভগবানেরও দ্রুত প্রবৃত্তির সময়ে পাঁচটি প্রত্যবেক্ষণ চিত্ত উৎপন্ন হয় এবং অতি দ্রুত প্রবৃত্তির সময়ে চারটি প্রত্যবেক্ষণ চিত্ত উৎপন্ন হয়—এই অর্থটিও যুক্তিযুক্তই বটে।

Vibhāvaniyaṃ pana

বিভাবনীতে কিন্তু—

Bhagavato [Pg.186] cattāri aññesaṃ pañcapīti yuttaṃ viya dissatīti vuttaṃ.

“ভগবানের চারটি এবং অন্যদের পাঁচটি হওয়াও যুক্তিযুক্ত বলে মনে হয়”—এরূপ বলা হয়েছে।

Tattha yamakapāṭihāriyaṃ karonto bhagavā aggikkhandhaudaka dhārādīnaṃ dvinnaṃ dvinnaṃ pāṭihāriyānaṃ pavattanatthaṃ pathamaṃ tejokasiṇe pādakajjhānaṃ samāpajji. Tato dve jhānaṅgāni paccavekkhi. Tato uparimakāyato aggikkhandho pavattatūti adhiṭṭhāsi. Tato tasmiṃyeva kasiṇe abhiññaṃ samāpajji. Abhiññāvasena uparimakāyato aggikkhandho pavattati. Tato āpokasiṇe pādakajjhānaṃ samāpajji. Tato dve jhānaṅgāni paccavekkhi. Tato heṭṭhimakāyato udakadhārā pavattantūti adhiṭṭhāsi. Tato tasmiṃyeva kasiṇe abhiññaṃ samāpajji. Abhiññāvasena heṭṭhima kāyato udakadhārā pavattanti. Sesayamakesupi eseva nayo. Etthaca lahukappavattiyā icchitattā dve dve paccavekkhaṇavārā catupañcajavanikāeva bhavanti. Dvinnañca javanavārānaṃ antarā dve eva bhavaṅgāni bhavanti. Tānica dve pāṭihāriyāni passantānaṃ ekappahāreneva pavattāni viya paññāyantīti. Etarahi pana keci ādikammikajjhānapaccavekkhaṇesupi cattāri pañcavājavanāni vadanti. Ādikammikassāti yogakammasiddhiyā ādimhi niyuttassa. Pathamaṃ uppannā appanā pathamakappanā. Tassaṃ pathamakappanāyaṃ. Ādikammikaappanāvīthiyanti attho. Tadā hi sabbānipi mahaggatajavanāni puna āsevanābhāvato paridubbalāni hontīti ekavārameva javantīti. Abhiññājavanāni pana iddhivikubbanādi. Kiccasiddhiyāeva payuttānīti kiccasiddhito paraṃ kattabbābhāvato ādikammikakālepi vasībhūtakālepi ekavārameva javantīti vuttaṃ abhiññājavanānica sabbadāpīti. Yathāca abhiññājavanādi evaṃ maggajavanānipi taṃ taṃ kilesappahānakiccasiddhito paraṃ kattabbā bhāvato ekavārameva javantīti vuttaṃ cattāro pana.La. Eka cittakkhaṇikāvāti. Athavā, maggacetanāya anantarikaphalattā sakiṃ [Pg.187] uppanneyeva magge phalassavāro āvatoti natthi maggacittassa punuppattiyā okāsoti vuttaṃ cattāro pana.La. Ekacittakkhaṇikāvāti. Javanuppattiyā pakatiyā sattakkhuparamattā mandassa pañcamaṃ uppannamaggato paraṃ dve phalacittāni uppajjanti. Tikkhassa catutthaṃ uppannamaggato paraṃ tīṇīti vuttaṃ tato paraṃ.La. Uppajjantīti. Nirodhasamāpattikāle pana pubbabhāgeyeva tādi sassa payogābhisaṅkhārassa katattā dvinnaṃ vārānaṃ upari cittappavatti natthīti vuttaṃ nirodha.La. Javatīti. Etthaca dvikkhattunti idaṃ ukkaṭṭha niddesavasena vuttaṃ. Ekaṃvā dvevā cittavāre atikkamitvā acittako hotīti hi vuttaṃ. Catutthāruppajavananti anāgāmino kusalabhūtaṃ arahato kriyabhūtaṃ nevasaññānāsaññā yatana javanaṃ. Vuṭṭhānakāleca nirodhassa nisandamattattā ekavārameva vajanaṃ pavattatīti vuttaṃ vuṭṭhānakālecātiādi. Tattha anāgāmi phalaṃvā arahattaphalaṃvāti anāgāmiphalevā arahattaphalevā. Bhāvena bhāvalakkhaṇe hetaṃ paccattavacanaṃ. Tenāha niruddheti. Sabbatthāpi samāpattivīthiyanti jhānasamāpatti phalasamāpattivasena sakalāyapi samāpattivīthiyaṃ. Bhavaṅgasotoviya vīthiniya mo natthīti idaṃ ciṇṇavasībhūtakālaṃ sandhāya vuttaṃ. Akatā dhikārassa pana jhānasamāpattiyaṃ ādito paṭṭhāya dve tīṇi cattārītiādinā jhānajavanāni anukkamena vaddhamānāni pavattanti. Katā dhikārānaṃ pana mahāpurisajātikānaṃ paṭiladdhakālato paṭṭhāya ciṇṇavasībhāvāneva honti. Tathā phalajavanānica sabbesaṃpi phalaṭṭhānanti daṭṭhabbaṃ. Bahūnipīti pisaddo sampiṇḍanattho. Tena ādikammikakālādīsu ekavārādivasenapi avasesānaṃ pavattiṃ sampiṇḍetīti. [Jānaniyamo].

সেখানে যমক প্রাতিহার্য প্রদর্শন করার সময় ভগবান বুদ্ধ অগ্নিস্কন্ধ (অগ্নিকুণ্ড) ও জলধারা আদি দুটি দুটি করে প্রাতিহার্যসমূহকে প্রবর্তিত করার উদ্দেশ্যে প্রথমে তেজোকসিণে (তেজঃ কসিণ) পাদক ধ্যান সমাপত্তি লাভ করলেন। তারপর দুটি ধ্যানাঙ্গকে প্রত্যবেক্ষণ করলেন। তারপর শরীরের ঊর্ধ্বভাগ থেকে অগ্নিস্কন্ধ প্রবর্তিত হোক—এইরূপ অধিষ্ঠান করলেন। তারপর সেই কসিণেই অভিজ্ঞা চিত্ত সমাপত্তি লাভ করলেন। অভিজ্ঞার প্রভাবে শরীরের ঊর্ধ্বভাগ থেকে অগ্নিস্কন্ধ প্রবর্তিত হয়। তারপর আপোকসিণে (জল কসিণ) পাদক ধ্যান সমাপত্তি লাভ করলেন। তারপর দুটি ধ্যানাঙ্গকে প্রত্যবেক্ষণ করলেন। তারপর শরীরের নিম্নভাগ থেকে জলধারা প্রবর্তিত হোক—এইরূপ অধিষ্ঠান করলেন। তারপর সেই কসিণেই অভিজ্ঞা চিত্ত সমাপত্তি লাভ করলেন। অভিজ্ঞার প্রভাবে শরীরের নিম্নভাগ থেকে জলধারা প্রবর্তিত হয়। অবশিষ্ট যমক প্রাতিহার্যসমূহের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। আরও, এই স্থানে দ্রুত প্রবৃত্তি আকাঙ্ক্ষিত হওয়ার কারণে দুটি দুটি করে প্রত্যবেক্ষণ বারসমূহ চার বা পাঁচবার জবনযুক্তই হয়ে থাকে। দুটি জবন বারের মধ্যবর্তী সময়েও দুটিই মাত্র ভবঙ্গ চিত্ত উৎপন্ন হয়। এবং সেই প্রাতিহার্যদ্বয় দর্শনকারী দর্শকদের কাছে একই সময়ে প্রবর্তিত হওয়ার মতো প্রতিভাত হয়—এরূপ জানতে হবে। কিন্তু বর্তমানে কোনো কোনো আচার্য আদিকর্মিক (প্রথমবার ধ্যান লাভকারী) ধ্যান প্রত্যবেক্ষণ বীথিতেও চারবার অথবা পাঁচবার জবন উৎপন্ন হয় বলে থাকেন। “আদিকর্মিকস্য” বলতে ধ্যান সাধনার সিদ্ধির প্রারম্ভে নিযুক্ত ব্যক্তির। প্রথমবার উৎপন্ন অর্পণা চিত্তই প্রথম অর্পণা। সেই প্রথম অর্পণায় অর্থাৎ আদিকর্মিক অর্পণা বীথিতে—এইটিই অর্থ। প্রকৃতপক্ষে, তখন সমস্ত মহদ্গত জবনসমূহ পুনরায় আসেবন (পুনরাবৃত্তি) না হওয়ার কারণে অত্যন্ত দুর্বল হয়ে থাকে। অতএব, একবারই মাত্র জবন লাভ করে—এরূপ জানতে হবে। কিন্তু অভিজ্ঞা জবনসমূহকে তো ঋদ্ধি বিকুর্বণ (অলৌকিক শক্তি প্রদর্শন) আদি কার্যসিদ্ধির জন্যই প্রয়োগ করা হয়। অতএব, কার্যসিদ্ধির পরে আর কোনো করণীয় না থাকার কারণে আদিকর্মিক কালেও এবং বশীভূত কালেও একবারই মাত্র জবন লাভ করে—এই কারণে “অভিজ্ঞা জবনানি চ সর্বদা পি” (অভিজ্ঞা জবন সর্বদা একবারই হয়) বলা হয়েছে। যেভাবে অভিজ্ঞা জবন একবারই হয়, ঠিক তেমনি মার্গ জবনসমূহও সেই সেই ক্লেশ প্রহাণের কার্যসিদ্ধির পরে করণীয় কার্য না থাকার কারণে একবারই মাত্র জবন লাভ করে—এই কারণে “চত্তারো পন... একচিত্তক্ষণিকাই হয়ে থাকে” বলা হয়েছে। অথবা অন্যভাবে, মার্গ চেতনার অনন্তর ফল (অব্যবহিত ফল) হওয়ার কারণে একবার মার্গ চিত্ত উৎপন্ন হলেই ফল চিত্তের বার (সুযোগ) আসে। অতএব, মার্গ চিত্তের পুনরায় উৎপন্ন হওয়ার অবকাশ বা সুযোগ থাকে না—এই কারণে “চত্তারো পন... একচিত্তক্ষণিকাই হয়ে থাকে” বলা হয়েছে। জবন উৎপত্তির স্বাভাবিক নিয়ম সর্বোচ্চ সাতবার হওয়ার কারণে, মন্দ প্রজ্ঞাসম্পন্ন ব্যক্তির ক্ষেত্রে উৎপন্ন মার্গ চিত্তের পরে পঞ্চম ক্ষণে দুটি ফল চিত্ত উৎপন্ন হয়। তীক্ষ্ণ প্রজ্ঞাসম্পন্ন ব্যক্তির ক্ষেত্রে উৎপন্ন মার্গ চিত্তের পরে চতুর্থ ক্ষণে তিনটি ফল চিত্ত উৎপন্ন হয়—এই কারণে “ততো পরং... উৎপন্ন হয়” বলা হয়েছে। কিন্তু নিরোধ সমাপত্তির সময়ে পূর্বভাগেই (পূর্ব প্রস্তুতিতেই) সেই প্রকার প্রয়োগ অভিসংস্কার (প্রচেষ্টা) করার কারণে দুই বারের (দুই চিত্তক্ষণের) পরে চিত্তের প্রবৃত্তি থাকে না—এই কারণে “নিরোধ... জবন লাভ করে” বলা হয়েছে। আরও, এখানে “দ্বিক্ষণ” বা “দুইবার” এই কথাটি উৎকৃষ্ট নির্দেশ (সর্বোচ্চ সীমা প্রদর্শন) হিসেবে বলা হয়েছে। প্রকৃতপক্ষে, “এক বা দুই চিত্তক্ষণ অতিক্রম করে চিত্তহীন (নিরোধ) হয়ে যায়” অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে। “চতুর্থ অরূপ জবন” বলতে অনাগামী ব্যক্তির ক্ষেত্রে কুশলস্বরূপ এবং অর্হৎ ব্যক্তির ক্ষেত্রে ক্রিয়াস্বরূপ নৈবসংজ্ঞা-নাসংজ্ঞায়তন জবন। এবং সমাপত্তি থেকে ব্যুত্থান (জেগে ওঠার) কালেও নিরোধের কেবল স্যন্দ বা ফলস্বরূপ হওয়ার কারণে একবারই মাত্র জবন প্রবর্তিত হয়—এই কারণে “ব্যুত্থানকালে চ” ইত্যাদি বলা হয়েছে। সেখানে “অনাগামী ফল বা অর্হত্ত্ব ফল” বলতে অনাগামী ফলে অথবা অর্হত্ত্ব ফলে। প্রকৃতপক্ষে, এই পদটি ভাবলক্ষণ অর্থে প্রথমা বিভক্তিযুক্ত পদ। সেই কারণে “নিরুদ্ধ” বলা হয়েছে। “সর্বত্র সমাপত্তি বীথিতে” বলতে ধ্যান সমাপত্তি ও ফল সমাপত্তির প্রভাবে সমগ্র সমাপত্তি বীথিতে। “ভবঙ্গস্রোতের মতো বীথি নিয়ম নেই” এই কথাটি অভ্যস্ত বশীভাব (পারদর্শিতা) অর্জনের সময়কে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। কিন্তু যিনি বশীভাব অর্জন করেননি (অকৃত-অধিকার), তাঁর ক্ষেত্রে ধ্যান সমাপত্তি বীথিতে প্রথম থেকে শুরু করে দুই, তিন, চার ইত্যাদি ক্রমে ধ্যান জবনসমূহ অনুক্রমে বর্ধিত হয়ে প্রবর্তিত হয়। কিন্তু বশীভাব অর্জনকারী (কৃত-অধিকার) মহাপুরুষজাতীয় ব্যক্তিদের ক্ষেত্রে ধ্যান লাভ করার সময় থেকেই শুরু করে অভ্যস্ত বশীভাবযুক্তই হয়ে থাকে। তদ্রূপ ফল জবনসমূহও সকলের ক্ষেত্রেই ফল লাভ করার সময় থেকেই শুরু করে অভ্যস্ত বশীভাবযুক্তই হয়ে থাকে—এরূপ জানতে হবে। “বহুনি পি” এই পাঠে ‘অপি’ শব্দটি সমুচ্চয় (একত্রীকরণ) অর্থে ব্যবহৃত হয়েছে। সেই ‘অপি’ শব্দের দ্বারা আদিকর্মিক কাল ইত্যাদিতে একবার আদি নিয়মের দ্বারাও অবশিষ্ট জবনসমূহের প্রবৃত্তি বা উৎপত্তিকে একত্রিত করা হয়েছে—এরূপ জানতে হবে। [জবন নিয়ম সমাপ্ত]

141. Evaṃ pubbāparaniyāmavasena vīthicittānaṃ pavattiṃ dassetvā idāni puggalabhedavasena bhūmibhedavasenaca tesaṃ pavattiṃ dassento duhetukānantiādimāha. Paṭisandhiviññāṇasahagatā dve hetuyo etesanti duhetukā. Catūhi ñāṇavippa yuttamahāvipākehi [Pg.188] gahitapaṭisandhikā. Dvīhi pana ahetuka vipākehi gahita paṭisandhikā ahetukā natthi paṭisandhihetu etesanti katvā. Tesaṃ dvinnaṃpi vipākāvaraṇasabbhāvato mahagga tajjhānānipi tāva nuppajjanti. Kuto lokuttarāni. Kriyajavanāni pana khīṇāsavānameva āvenika bhūtānīti vuttaṃ kriyajavanāni cevaappanājavanānica na labbhantīti. Tattha vipākā varaṇaṃ nāma ahetuka paṭisandhikatā dvihetuka paṭisandhikatāca. Tathā ñāṇasampayuttavipākānica sugatiyanti sugati bhave pariyāpannānaṃ tesaṃ dvinnaṃ tathā ñāṇampayuttamahāvipākānica na labbhantīti attho. Etthaca sugatiyanti etena duggatipariyāpanne ahetuka puggale nivatteti. Na hi tesaṃ imasmiṃ vākye itaresaṃ anuññātāni ñāṇavippayuttavipākānipi labbhantīti. Tenāha duggati yaṃ panātiādi. Tattha duggatiyaṃ pariyāpannānaṃ ahetukānaṃ ñāṇasampayuttavipākānica ñāṇavippayuttāni mahāvipākānica na labbhantīti paripuṇṇa yojanā daṭṭhabbā. Ettha siyā. Kasmā panettha sugatipariyāpannānaṃ ahetukānaṃ cattāri ñāṇasampayuttavipākāni duggatipariyāpannānañca aṭṭhapi sahetuka mahāvipākāni na labbhantīti vuttaṃ. Nanu paṭṭhāne sahetukaṃ bhavaṅgaṃ ahetukassa bhavaṅgassa anantarapaccayena paccayoti vuttaṃ. Ettha hi ekasmiṃ bhave ekassa sattassa kadāci sahetukaṃ bhavaṅgaṃ kadāci ahetukaṃ bhavaṅganti evaṃ mūlabhavaṅge pavattibhedo natthīti katvā sahetukaṃ bhavaṅganti idaṃ tadārammaṇasaṅkhātaṃ āgantukabhavaṅgaṃ sandhāya vuttanti viññāyati. Sahetukantica sāmaññavacanattā dvihetukaṃ tihetukañca tadārammaṇaṃ viññātabbaṃ hoti. Ahetukassa bhavaṅgassāti idha pana tassa tadārammaṇassa anantaraṃ uppannaṃ mūlabhavaṅgameva adhippetaṃ. Idhapi sāmaññavacanattā dvīsu a- ahetukabhavaṅgesu yaṃkiñci gahetabbamevāti. Tasmā dvinnaṃ ahetukānaṃpi aṭṭhasahetuka tadārammaṇānipi labbhamānānieva siyuṃ. Duhetukānaṃ pana vattabbameva natthīti. Vuccate, ahetu kesu [Pg.189] tāva duggatipariyāpannānaṃ sahetukatadārammaṇasambhavo sabbaaṭṭhakathāsu paṭikkhitto. Tasmā ahetukassa bhavaṅgassāti idaṃ kusalavipākabhūtaṃ ahetukabhavaṅgaṃ sandhāya vuttanti yuttaṃ. Ayañhi paṭṭhāne dhammatā. Yadidaṃ yathālābhagahaṇanti. Itarathā sabbaaṭṭhakathāvirodho siyāti. Yathāca kusalānaṃ yogasādhanīyattā pavattiyaṃpi yogakammavasena ñāṇayogo hoti. Na tathā vipākānaṃ. Tesaṃ pana ayogasādhanī yattā pavattiyaṃ bhavaṅgañāṇasaṅkhātena upanissayaññāṇena vinā ñāṇayogo na sambhavati. Tasmā sahetukaṃ bhavaṅganti idhapi ñāṇavippayuttabhūtaṃ sahetukatadārammaṇameva gahetuṃ yuttanti katvā dvihetukānaṃ ahetukānañca ñāṇasampayuttatadārammaṇa paṭikkhepo therena katoti. Ācariyabuddhadattattherena pana yena vipākacittena paṭisandhiṃ gaṇhanti. Tena sadisaṃ vā tato hīnaṃ vā tadārammaṇaṃ tesaṃ sambhavati. Na paṇītanti katvā dvinnaṃpi ahetukānaṃ aṭṭhamahāvipākāni paṭikkhipitvā sattatiṃsacittapaṭi lābho vutto. So pana yathā vuttapaṭṭhānapāḷiyā virujjhati. Apare pana yathā ahetukānaṃ sugatipariyāpannānaṃ dvihetuka tadārammaṇaṃ hoti. Evaṃ dvihetukānaṃpi tihetukatadārammaṇaṃ sambhavatīti vadanti. Taṃ yuttaṃviya dissati. Aṭṭhakathāyañhi katthaci tesaṃ dvinnaṃpi avisesena aṭṭhamahāvipākapavatti vuttāti. Paṭisandhiviññāṇa sahagatā tayo hetū etesanti tihetukā. Te pana kāmarūpārūpavasena tividhā honti. Puthujjano aṭṭhaariyācāti navavidhā. Tesu khīṇāsavānaṃ kusalākusala javanānica nalabbhanti. Sabbaso anusayapahānena sabbesaṃ kusalākusalānaṃ saha niruddhattā anusaya paṭibaddho hi tesaṃ tabbhāvoti. Tathāsaddo pakkhantarattho. Apariniṭṭhitasikkhākiccatāya sikkhanasīlayuttā sattaariyā sekkhānāma. Idha pana tayo heṭṭhimaphalaṭṭhā adhippetā. Tesañhi ādito sotāpattimaggeneva diṭṭhivicikicchānaṃ pahīnattā taṃ sahagatāni [Pg.190] pañcajavanāni nalabbhantīti. Anāgāmipuggalānaṃ pana paṭighajavanānica na labbhanti. Anāgāmimaggena pahīnattā. Maggassa pana ekacittakkhaṇikattā. Catunnaṃ maggaṭṭhānaṃ paccekaṃ yathāsakaṃ maggajavanānieva labbhanti. Uparimānañca phalānaṃ heṭṭhimehi puggalehi anamigatattā heṭṭhimānañca uparimesu puggalantaresu anuppajjanato catunnaṃ phalaṭṭhānaṃpi paccekaṃ yathāsakaṃ phalajavanānieva labbhantīti vuttaṃ lokuttara.La. Samuppajjantīti. Etthaca uparimagge āgate heṭṭhimamaggānubhāvassa sabbaso paṭipassaddhivasena uparimānaṃ puggalantaratāsiddhi veditabbāti. Idāni tesaṃ tesaṃ puggalānaṃ pārisesato labbhamānavīthicittāni dassetuṃ gāthamāha. Pariniṭṭhi tasikkhākiccattā natthi sikkhitabbakiccaṃ etesanti asekkhā. Khīṇāsavā. Tesaṃ tevīsatikāmavipāka vīsatikriya arahattaphala vasena catucattālīsa vīthicittāni sambhavā yathāsambhavaṃ uddise. Sattannaṃ sekkhānaṃ diṭṭhivicikicchājavanavajjitānaṃ sattannaṃ akusalānaṃ ekavīsatiyā kusalānaṃ tevīsatiyā kāmavipākānaṃ tiṇṇaṃ heṭṭhimaphalānaṃ āvajjanadvayassaca vasena chapaññāsa vīthicittāni sambhavā uddise. Avasesānaṃ catunnaṃ puthujjanānaṃ kāmavipāka lokiyakusalākulāvajjana dvayavasena catupaññāsa vīthicittāni sambhavā uddiseti yojanā. Puggala bhedena vīthicittānaṃ bhedo puggalabhedo.

১৪১. এভাবে পূর্বাপর নিয়ম অনুসারে বীথিচিত্তসমূহের প্রবৃত্তি প্রদর্শন করে, এখন পুদ্গলভেদ ও ভূমিভেদের মাধ্যমে তাদের প্রবৃত্তি প্রদর্শন করতে গিয়ে 'দুহেতুকাং' ইত্যাদি বলেছেন। যাদের প্রতিসন্ধি-বিজ্ঞানের সাথে দুটি হেতু বিদ্যমান, তারা হলেন দ্বিহেতুক। তারা চারটি জ্ঞানবিপ্রযুক্ত মহাবিপাক চিত্তের দ্বারা প্রতিসন্ধি গ্রহণকারী পুদ্গল। আবার দুটি অহেতুক বিপাক চিত্তের দ্বারা প্রতিসন্ধি গ্রহণকারী পুদ্গলগণ হলেন অহেতুক; তাদের প্রতিসন্ধিহেতু নেই বলে তারা অহেতুক। বিপাকাবরণ বিদ্যমান থাকার কারণে সেই উভয় প্রকার পুদ্গলের মহদ্গত ধ্যানসমূহও উৎপন্ন হয় না, লোকোত্তর ধ্যান তো দূরের কথা। ক্রিয়া জবনসমূহ কেবল ক্ষীণা আশ্রবদের (অরহন্তদের) নিজস্ব সম্পত্তি হওয়ায় ক্রিয়া জবন এবং অর্পণা জবন লাভ হয় না - এ কথা বলা হয়েছে। তেমনি সুগতিতে উৎপন্ন সেই দুই প্রকার পুদ্গলের জ্ঞানসম্প্রযুক্ত মহাবিপাক চিত্তসমূহও লাভ হয় না - এটিই অর্থ। এখানে 'সুগতিতে' পদের দ্বারা দুর্গতিতে উৎপন্ন অহেতুক পুদ্গলদের বাদ দেওয়া হয়েছে। কারণ এই বাক্যে অন্যদের জন্য অনুমোদিত জ্ঞানবিপ্রযুক্ত বিপাক চিত্তসমূহও তাদের (দুর্গতিস্থদের) লাভ হয় না। তাই 'দুর্গতিয়াং পন' ইত্যাদি বলেছেন। সেখানে দুর্গতিতে উৎপন্ন অহেতুক পুদ্গলদের জ্ঞানসম্প্রযুক্ত বিপাক এবং জ্ঞানবিপ্রযুক্ত মহাবিপাক চিত্তসমূহ লাভ হয় না - এভাবে পূর্ণ যোজনা বুঝতে হবে। এখানে প্রশ্ন হতে পারে: কেন এখানে সুগতিতে উৎপন্ন অহেতুক পুদ্গলদের চারটি জ্ঞানসম্প্রযুক্ত বিপাক এবং দুর্গতিতে উৎপন্নদের আটটি সহেতুক মহাবিপাক চিত্ত লাভ হয় না বলা হয়েছে? প্রস্থান গ্রন্থে কি বলা হয়নি যে, সহেতুক ভবঙ্গ অহেতুক ভবঙ্গের অনন্তর প্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয় হয়? কারণ এখানে এক জন্মে এক সত্ত্বের কখনো সহেতুক ভবঙ্গ, কখনো অহেতুক ভবঙ্গ - এভাবে মূল ভবঙ্গের প্রবৃত্তিভেদ নেই বলে 'সহেতুক ভবঙ্গ' বলতে তদারম্বন নামক আগন্তুক ভবঙ্গকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে বলে জানা যায়। এবং 'সহেতুক' শব্দটি সাধারণ শব্দ হওয়ায় দ্বিহেতুক ও ত্রিহেতুক তদারম্বন বুঝতে হবে। আর 'অহেতুক ভবঙ্গের' বলতে এখানে সেই তদারম্বনের অব্যবহিত পরে উৎপন্ন মূল ভবঙ্গকেই বোঝানো হয়েছে। এখানেও সাধারণ শব্দ হওয়ার কারণে দুটি অহেতুক ভবঙ্গের যেকোনো একটি গ্রহণ করতে হবে। অতএব, উভয় অহেতুক পুদ্গলেরও আটটি সহেতুক তদারম্বন লাভ হওয়া উচিত। দ্বিহেতুকদের ক্ষেত্রে তো বলার অপেক্ষাই রাখে না। উত্তরে বলা হচ্ছে: অহেতুকদের মধ্যে প্রথমত দুর্গতিতে উৎপন্নদের সহেতুক তদারম্বনের সম্ভাবনা সমস্ত অট্ঠকথাতেই প্রত্যাখ্যান করা হয়েছে। তাই 'অহেতুক ভবঙ্গের' বলতে কুশলবিপাকস্বরূপ অহেতুক ভবঙ্গকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে - এটিই যুক্তিসঙ্গত। কারণ প্রস্থান গ্রন্থে এটিই নিয়ম, যা হলো যথালব্ধ গ্রহণ। অন্যথায় সমস্ত অট্ঠকথার সাথে বিরোধ ঘটবে। এবং যেমন কুশল চিত্তসমূহের সাধনাযোগ্যতার কারণে প্রবৃত্তি কালেও সাধনাকর্মের প্রভাবে জ্ঞানযোগ ঘটে, বিপাক চিত্তের ক্ষেত্রে তেমন হয় না। কারণ তাদের সাধনা-অযোগ্যতার কারণে প্রবৃত্তি কালে ভবঙ্গজ্ঞান নামক উপনিশ্রয় জ্ঞান ব্যতীত জ্ঞানযোগ সম্ভব নয়। তাই 'সহেতুক ভবঙ্গ' বলতে এখানেও জ্ঞানবিপ্রযুক্ত সহেতুক তদারম্বনকেই গ্রহণ করা উচিত - এই বিবেচনা করে স্থবির দ্বিহেতুক ও অহেতুকদের জ্ঞানসম্প্রযুক্ত তদারম্বন প্রত্যাখ্যান করেছেন। কিন্তু আচার্য বুদ্ধদত্ত স্থবিরের মতে, যে বিপাক চিত্তের দ্বারা তারা প্রতিসন্ধি গ্রহণ করে, তার সদৃশ বা তার চেয়ে হীন তদারম্বন তাদের উৎপন্ন হয়, প্রণীত তদারম্বন উৎপন্ন হয় না - এই বিবেচনা করে উভয় অহেতুক পুদ্গলের আটটি মহাবিপাক চিত্ত বর্জন করে সাঁইত্রিশটি চিত্ত লাভ হওয়ার কথা বলেছেন। কিন্তু তা পূর্বে উল্লিখিত প্রস্থান পালির সাথে বিরোধপূর্ণ। অন্যান্য আচার্যগণ বলেন যে, যেমন সুগতিতে উৎপন্ন অহেতুকদের dvihetuka তদারম্বন হয়, তেমনি দ্বিহেতুকদেরও ত্রিহেতুক তদারম্বন সম্ভব। তা যুক্তিসঙ্গত বলেই মনে হয়। কারণ অট্ঠকথার কোথাও কোথাও সেই উভয় পুদ্গলেরই নির্বিশেষে আটটি মহাবিপাকের প্রবৃত্তি বলা হয়েছে। যাদের প্রতিসন্ধি-বিজ্ঞানের সাথে তিনটি হেতু বিদ্যমান, তারা হলেন ত্রিহেতুক। তারা আবার কাম, রূপ ও অরূপ ভেদে তিন প্রকার হন। পৃথগ্জন এবং আট প্রকার আর্য পুদ্গল - এভাবে নয় প্রকার। তাদের মধ্যে ক্ষীণা আশ্রবদের কুশল ও অকুশল জবনসমূহ লাভ হয় না। কারণ সম্পূর্ণরূপে অনুশয় প্রহীন হওয়ার কারণে সমস্ত কুশল ও অকুশল চিত্তের যুগপৎ নিরোধ ঘটে; তাদের সেই কুশল-অকুশল ভাব অনুশয়ের সাথে যুক্ত। এখানে 'তথা' শব্দটি পক্ষান্তর অর্থে ব্যবহৃত। যাদের শিক্ষণীয় কাজ এখনও সমাপ্ত হয়নি এবং যারা শিক্ষা করার স্বভাবযুক্ত, সেই সাত প্রকার আর্য পুদ্গলকে 'শৈক্ষ' বলা হয়। কিন্তু এখানে নিচের তিন ফলস্থ পুদ্গলকে বোঝানো হয়েছে। কারণ তাদের প্রথমত স্রোতপত্তি মার্গের দ্বারাই দৃষ্টি ও বিচিকিৎসা প্রহীন হওয়ায়, তদ্সহগত পাঁচটি জবন লাভ হয় না। আবার অনাগামী পুদ্গলদের প্রতিঘ জবনসমূহও লাভ হয় না, কারণ অনাগামী মার্গের দ্বারা তা প্রহীন হয়েছে। মার্গ চিত্তের ক্ষণিকত্ব এক চিত্তক্ষণ মাত্র হওয়ায়, চার মার্গস্থ পুদ্গলের প্রত্যেকে নিজ নিজ মার্গ জবনসমূহ লাভ করেন। এবং নিম্নবর্তী পুদ্গলদের দ্বারা উচ্চতর ফলসমূহ অপ্রাপ্ত হওয়ায় এবং উচ্চতর পুদ্গলদের মধ্যে নিম্নবর্তী ফলসমূহ উৎপন্ন না হওয়ায়, চার ফলস্থ পুদ্গলের প্রত্যেকে নিজ নিজ ফল জবনসমূহ লাভ করেন - এ কথা 'লোকোত্তর... উৎপন্ন হয়' ইত্যাদি দ্বারা বলা হয়েছে। এখানে উচ্চতর মার্গ উপস্থিত হলে নিম্নবর্তী মার্গের প্রভাব সম্পূর্ণরূপে শান্ত হওয়ার কারণে উচ্চতর পুদ্গলের ভিন্ন পুদ্গলত্ব সিদ্ধ হয় বলে জানতে হবে। এখন সেই সেই পুদ্গলদের পরিশেষ নিয়মে লাভযোগ্য বীথিচিত্তসমূহ প্রদর্শন করার জন্য গাথা বলেছেন। যাদের শিক্ষণীয় কাজ সমাপ্ত হয়েছে এবং আর কোনো শিক্ষণীয় কাজ অবশিষ্ট নেই, তারা হলেন অশৈক্ষ বা ক্ষীণা আশ্রব। তাদের তেইশটি কামবিপাক, বিশটি ক্রিয়া এবং অর্হত্ত্বফলের প্রভাবে চুয়াল্লিশটি বীথিচিত্ত যথাসম্ভব নির্দেশ করতে হবে। সাত প্রকার শৈক্ষ পুদ্গলের দৃষ্টি ও বিচিকিৎসা জবন বর্জিত সাতটি অকুশল, একুশটি কুশল, তেইশটি কামবিপাক, তিনটি নিম্নবর্তী ফল এবং দুটি আবর্জন চিত্তের প্রভাবে ছাপ্পান্নটি বীথিচিত্ত যথাসম্ভব নির্দেশ করতে হবে। অবশিষ্ট চার প্রকার পৃথগ্জনের কামবিপাক, লৌকিক কুশল, অকুশল এবং দুটি আবর্জন চিত্তের প্রভাবে চুয়ান্নটি বীথিচিত্ত যথাসম্ভব নির্দেশ করতে হবে - এটিই যোজনা। পুদ্গলভেদে বীথিচিত্তসমূহের ভেদই হলো পুদ্গলভেদ।

142. Sabbānipi vīthicittāni upalabbhanti puggalānaṃ dvārānañca ettheva paripuṇṇasambhavato. Yathārahanti taṃ taṃ bhūmipuggalānaṃ uppattiarahānurūpaṃ. Rūpāvacarabhūmiyaṃ vajjitabbesu soḷasavīthi cittesu channaṃ cittānaṃ uparivākye vuccamānattā paṭighajavana tadārammaṇa vajjitānīti vuttaṃ. Arūpāvacarabhūmiyaṃ pathamamagga rūpāvacarahasana heṭṭhimāruppavajjitāni paṭighajavana tadārammaṇavajjitānica vīthi cittāni labbhantīti yojanā. Etthāpi vajjitabbesu aṭṭhatiṃsa vīthicittesu soḷasannaṃ cittānaṃ uparivuccamānatā daṭṭhabbā. Sabbatthāpīti sabbāsupi rūpārūpabhūmīsu. Taṃtaṃ pasādarahitānaṃ taṃtaṃdvārika vīthicittāni [Pg.191] na labbhantevāti rūpāvacarabhūmiyaṃ tāva ghānādittayaṃ natthīti ghānajivhākāyapasāda rahitānaṃ rūpībrahmānaṃ ghāna jivhākāyadvārikāni cha vīthicittāni nalabbhanteva. Yāni sandhāya channaṃ cittānaṃ uparivākye vuccamānattāti heṭṭhā vuttaṃ. Arūpabhūmiyaṃ pana pañcapi pasādā natthīti pañcadvārikāni dvipañcaviññāṇa manodhā tuttika santīraṇattayavasena soḷasavīthicittāni nalabbhanteva. Yāni sandhāya soḷasannaṃ cittānaṃ upari vuccamānatāti vuttaṃ. Kāmabhūmiyaṃ pana taṃtaṃ pasādarahitatā jaccandhādīnaṃ vasena yo jetabbā. Kāme asīti vīthicittāni yathārahaṃ labbhare labbhanti. Rūpe catusaṭṭhi tathā yathārahaṃ labbhare. Arūpe dve cattālīsa yathārahaṃ labbhareti yojanā. Etthaca brahmalokevā upari chakāmāvacara devalokesuvā aniṭṭhārammaṇāni nāma natthi. Tasmā rūpāvacarabhūmiyaṃ catunnaṃ akusalavipākānaṃ labbhamānatāvacanaṃ tattha ṭhatvāvā idha āgantvāvā idha anaṭṭhehi rūpasaddehi samāgacchantānaṃ vasena daṭṭhabbaṃ. Keci pana idha āgatānaṃyeva brahmānaṃ aniṭṭhārammaṇasamāyogo hotīti thāni cattāri rūpabhūmiyaṃ laddhānināma na honti. Tasmā tattha saṭṭhiyeva vīthicittānīti vadanti. Taṃ na yujjati. Idha āgatānaṃyeva uppannānipi brahmattabhāve uppannattā brahmaloke uppannāni icceva vattabbattā. Naca tattha ṭhitāpi idha aniṭṭhāni nagaṇhanti. Dūrepi ārammaṇaṃ gahetuṃ samatthattā brahmānanti.

১৪২. সমস্ত বীথিচিত্তই লাভ হয়, কারণ পুদ্গল ও দ্বারসমূহের এখানেই (কামভূমিতেই) পরিপূর্ণ সম্ভাবনা রয়েছে। 'যথার্হ' বলতে সেই সেই ভূমির পুদ্গলদের উৎপন্ন হওয়ার যোগ্যতা অনুসারে। রূপাবচর ভূমিতে বর্জনীয় ষোলোটি বীথিচিত্তের মধ্যে ছয়টি চিত্তের কথা পরবর্তী বাক্যে বলা হবে বলে 'প্রতিঘ জবন ও তদারম্বন বর্জিত' বলা হয়েছে। অরূপাবচর ভূমিতে প্রথম মার্গ, রূপাবচর হসিতুপ্পাদ এবং নিম্নবর্তী অরূপ চিত্ত বর্জিত এবং প্রতিঘ জবন ও তদারম্বন বর্জিত বীথিচিত্তসমূহ লাভ হয় - এটিই যোজনা। এখানেও বর্জনীয় আটত্রিশটি বীথিচিত্তের মধ্যে ষোলোটি চিত্তের কথা পরবর্তীতে বলা হবে বলে জানতে হবে। 'সর্বত্রই' বলতে সমস্ত রূপ ও অরূপ ভূমিতে। সেই সেই প্রসাদবিহীনদের সেই সেই দ্বারে উৎপন্ন বীথিচিত্তসমূহ লাভ হয় না। রূপাবচর ভূমিতে প্রথমত ঘ্রাণাদি তিনটি প্রসাদ নেই বলে ঘ্রাণ, জিহ্বা ও কায় প্রসাদবিহীন রূপী ব্রহ্মাদের ঘ্রাণ, জিহ্বা ও কায়দ্বারে উৎপন্ন ছয়টি বীথিচিত্ত লাভ হয় না। যে ছয়টি চিত্তকে লক্ষ্য করে পূর্বে 'ছয়টি চিত্তের কথা পরবর্তী বাক্যে বলা হবে' বলা হয়েছে। কিন্তু অরূপ ভূমিতে পাঁচটি প্রসাদই নেই বলে পঞ্চদ্বারিক দ্বিপঞ্চবিজ্ঞান দশটি, মনোধাতু তিনটি এবং সন্তীরণ তিনটি - এই প্রভাবে ষোলোটি বীথিচিত্ত লাভ হয় না। যে ষোলোটি চিত্তকে লক্ষ্য করে 'ষোলোটি চিত্তের কথা পরবর্তীতে বলা হবে' বলা হয়েছে। কিন্তু কামভূমিতে সেই সেই প্রসাদহীনতা জন্মান্ধ ইত্যাদির মাধ্যমে যোজনা করতে হবে। কামভূমিতে আশিটি বীথিচিত্ত যথার্হ লাভ হয়। রূপভূমিতে চৌষট্টিটি বীথিচিত্ত একইভাবে যথার্হ লাভ হয়। অরূপভূমিতে বিয়াল্লিশটি বীথিচিত্ত যথার্হ লাভ হয় - এটিই যোজনা। এবং এখানে ব্রহ্মলোকে বা উচ্চতর ছয় কামাবচর দেবলোকে অনিষ্ট আলম্বন বলতে কিছু নেই। অতএব রূপাবচর ভূমিতে চারটি অকুশল বিপাক চিত্তের লাভ হওয়ার কথা সেখানে অবস্থান করেই হোক বা এখানে এসেই হোক, এখানকার অনিষ্ট রূপ ও শব্দের সাথে সংযোগ ঘটার প্রভাবে বুঝতে হবে। কিন্তু কোনো কোনো আচার্য বলেন যে, কেবল এখানে আগত ব্রহ্মাদেরই অনিষ্ট আলম্বনের সাথে সংযোগ ঘটে, তাই সেই চারটি চিত্ত রূপভূমিতে লাভ হয় না। অতএব সেখানে ষাটটি বীথিচিত্তই উৎপন্ন হয়। তা যুক্তিসঙ্গত নয়। কেননা, এখানে আগতদের উৎপন্ন চিত্তসমূহও ব্রহ্ম-আত্মভাবে উৎপন্ন হওয়ার কারণে 'ব্রহ্মলোকেই উৎপন্ন হয়েছে' - এটিই বলা উচিত। এবং সেখানে অবস্থান করেও যে তারা এখানকার অনিষ্ট আলম্বন গ্রহণ করেন না, তা নয়; কারণ ব্রহ্মাগণ দূরে থাকলেও আলম্বন গ্রহণে সমর্থ।

[140] Yañca vibhāvaniyaṃ

[১৪০] এবং বিভাবনী টীকায় যা...

Tassa vādassa paṭikkhipanatthaṃ vuttaṃ ‘‘idha pana tattha ṭhatvāpi imaṃ lokaṃ passantānaṃ aniṭṭhārammaṇassa asambhavo na sakkā vattu’’nti. Tena tattha ṭhatvā imaṃ lokaṃ passantānaṃ uppannāni tāni cattāri cittāni tattha laddhānināma honti. Idha āgatānaṃ uppannāni idha laddhānināma hontīti anuññātaṃ hoti. Tañca na yuttaṃ.

সেই মতবাদ খণ্ডন করার জন্য বলা হয়েছে—'কিন্তু সেখানে (ব্রহ্মলোকে) অবস্থান করেও যারা এই (মনুষ্য) লোক দর্শন করেন, তাদের অনিষ্ট আলম্বন উৎপন্ন হওয়া অসম্ভব—এ কথা বলা যায় না।' এর দ্বারা সেখানে অবস্থান করে এই লোক দর্শনকারীদের যে চারটি চিত্ত উৎপন্ন হয়, তা সেখানেই লব্ধ (প্রাপ্ত) বলে গণ্য হয়। আর যারা এখানে (মনুষ্যলোকে) এসেছে, তাদের উৎপন্ন চিত্তসমূহ এখানেই লব্ধ বলে গণ্য হয়—এরূপ স্বীকার করা হয়েছে। কিন্তু তা যুক্তিসঙ্গত নয়।

Taṃ taṃ bhūmipariyāpanne sattasantāne uppannānieva taṃtaṃbhūmiyaṃ uppannānīti siddhattā. Iccevantiādi mahānigamanaṃ. Yathāsambhavanti taṃ taṃ bhūmipuggaladvārārammaṇesu sambhavānurūpaṃ. Bhavaṅgena antaritā bhavaṅgantaritā. Yāvatāyukanti tasmiṃ tasmiṃ bhave bhavanikanti vīthito paṭṭhāya yattakaṃ kālaṃ jīvitasantānaṃ pavattati. Tattakaṃ kālanti attho. Abbhocchinnā pavattati asati nirodha samāpattiyanti adhippāyo.

যেহেতু সেই সেই ভূমির অন্তর্গত সত্ত্ব-সন্তানে উৎপন্ন চিত্তসমূহকেই সেই সেই ভূমিতে উৎপন্ন বলে সিদ্ধান্ত করা হয়েছে। 'ইચ્চেবং' ইত্যাদি বাক্যটি হলো মহানিগমন (প্রধান উপসংহার)। 'যথাসম্ভব' বলতে সেই সেই ভূমি, পুদ্গল, দ্বার ও আলম্বনে উৎপত্তি বা সম্ভাবনার অনুরূপ। ভবঙ্গ দ্বারা ব্যবহিত চিত্তসমূহকে 'ভবঙ্গান্তরিত' বলা হয়। 'যাবতায়ুকং' বলতে সেই সেই ভবে ভবনিকান্তি বীথি থেকে শুরু করে যতটুকু সময় জীবন-সন্তান প্রবর্তিত থাকে, ততটুকু সময়—এই অর্থ। নিরোধ সমাপত্তি না থাকলে তা অবিচ্ছিন্নভাবে প্রবর্তিত হয়—এটাই অভিপ্রায়।

Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa

এভাবে অভিধম্মত্থসঙ্গহের পরমার্থদীপনী নামক

Catutthavaṇṇanāya vīthi saṅgahassa

চতুর্থ পরিচ্ছেদ বা বীথি-সংগ্রহের ব্যাখ্যা

Paramatthadīpanā niṭṭhitā.

পরমার্থদীপনী সমাপ্ত।

Vīthimutta saṅgaha paramatthadīpanī

বীথিমুক্ত-সংগ্রহ পরমার্থদীপনী

143. Evaṃ [Pg.193] pavattikāle pavattisaṅgahaṃ dassetvā idāni paṭisandhiyaṃ pavattisaṅgahaṃ dassetuṃ ādigātha māha. Evaṃ vuttanayena pavattiyaṃ pavattisaṅgahonāma vīthicittavasena udīritokathito. Idāni sandhiyaṃ pavattisaṅgaho nāma vīthimutta cittānaṃ vasena vuccatīti yojanā. Etthaca paṭisandhiyaṃ cittacetasikānaṃ pavattiyā kathitāya tato paraṃ bhavaṅgakāleca cutikāleca tesaṃ pavatti kathitāyeva hotīti katvā sandhiyamicceva vuttaṃ.

১৪৩. এভাবে প্রবৃত্তিকালে প্রবৃত্তি-সংগ্রহ প্রদর্শন করে, এখন প্রতিসন্ধিকালে প্রবৃত্তি-সংগ্রহ প্রদর্শন করার জন্য আদি গাথা বলেছেন। এভাবে উক্ত নিয়মে প্রবৃত্তিকালে প্রবৃত্তি-সংগ্রহ নামক বিষয়টি বীথিচিত্তের মাধ্যমে কথিত হয়েছে। এখন প্রতিসন্ধিকালে প্রবৃত্তি-সংগ্রহ নামক বিষয়টি বীথিমুক্ত চিত্তসমূহের মাধ্যমে বলা হচ্ছে—এইরূপ যোজনা করতে হবে। আর এখানে প্রতিসন্ধিকালে চিত্ত ও চেতসিকসমূহের প্রবৃত্তি কথিত হলে, তারপর ভবঙ্গকালে ও চ্যতিকালেও তাদের প্রবৃত্তি কথিত হয়েই যায় বলে কেবল 'প্রতিসন্ধি' শব্দই বলা হয়েছে।

[141] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৪১] বিভীবনী টীকায় কিন্তু

Parato maraṇuppattiyaṃ pathamaṃ cutiṃ dassetvā pacchā anantare paṭisandhiyā vakkhamānattā idha sandhiggahaṇena atītā nantara cutipi gahetabbāti adhippāyena yaṃ vuttaṃ ‘‘tadāsannatāya taṃgahaṇeneva gahitacutikālecā’’ti. Taṃ na yujjatiyeva.

বিভীবনী টীকায় কিন্তু পরবর্তীতে মরণোৎপত্তিতে প্রথমে চ্যতি প্রদর্শন করে, পরে অনন্তর প্রতিসন্ধি বলা হবে বলে, এখানে 'সন্ধি' (প্রতিসন্ধি) গ্রহণের দ্বারা অতীত অনন্তর চ্যতিকেও গ্রহণ করতে হবে—এই অভিপ্রায়ে যা বলা হয়েছে: 'তার আসন্নতার কারণে সেই গ্রহণের দ্বারাই চ্যতিকালও গৃহীত হয়েছে।' তা কোনোভাবেই যুক্তিসঙ্গত নয়।

Vīthimuttānañhi visayappavattināma atītānantarabhave maraṇuppattiyaṃeva siddhāti ekasmiṃ bhave visayappapattiyā saha tesaṃ paṭisandhipamukhānaṃ vīthimuttacittānaṃ pavattidassanatthaṃeva tāya atītānantaracutiyā saddhiṃ maraṇuppattividhānaṃ therena dassitanti. Bhavanti sattā saṅkhārāca etāsūti bhūmiyo. Ayoti vaḍḍhi. Atthato pana sukhaṃca sukhahetu sukhapaccayāca veditabbā. Yebhuyyena tato ayato apagatā ettha nibbattā sattāti apāyo. Soeva bhūmīti apāyabhūmi. Oḷārikena kāmarāgena kāmīyatīti kāmo. Gantabbā upagantabbāti gati. Gacchanti sattā etthātivā gati. Anekavidhasampattīnaṃ adhiṭṭhānatāya sobhaṇāgati sugati. Kāmoca so sugaticāti samāso. Natthi yathāvutto ayo etthāti nirayo. Niccaṃ vā rayanti kampanti phandanti [Pg.194] sattā dukkhappattā etthāti nirayo. Manussā viya uddhaṃ uccā ahutvā tiro añcitā āyatāti tiracchānā. Yuvanti nānā vaṇṇasaṇṭhānāpi sattā samānajātitāya ekībhūtāviya honti etāyāti yoni. Jāti.

কারণ বীথিমুক্ত চিত্তসমূহের আলম্বন-প্রবৃত্তি অতীত অনন্তর ভবের মরণোৎপত্তিতেই সিদ্ধ হওয়ার কারণে, একটি ভবে আলম্বন-প্রবৃত্তির সাথে প্রতিসন্ধি-মুখ্য সেই বীথিমুক্ত চিত্তসমূহের প্রবৃত্তি প্রদর্শনের জন্যই সেই অতীত অনন্তর চ্যতির সাথে মরণোৎপত্তি বিধান স্থবির (অনুরুদ্ধ) কর্তৃক প্রদর্শিত হয়েছে—এরূপ জানতে হবে। যেখানে সত্ত্ব ও সংস্কারসমূহ বিদ্যমান থাকে, তা হলো 'ভূমি'। 'অয়' বলতে বৃদ্ধি বা কল্যাণ; পরমার্থত সুখ, সুখের হেতু এবং সুখের প্রত্যয়সমূহকে বুঝতে হবে। যেখানে উৎপন্ন সত্ত্বগণ সাধারণত সেই কল্যাণ (অয়) থেকে বঞ্চিত থাকে, তা হলো 'অপায়'। সেই অপায়ই ভূমি বলে 'অপায়ভূমি'। স্থূল কামরাগের দ্বারা যা আকাঙ্ক্ষিত হয়, তা হলো 'কাম'। যেখানে উপনীত হতে হয়, তা হলো 'গতি'; অথবা যেখানে সত্ত্বগণ গমন করে, তা হলো 'গতি'। অনেক প্রকার সম্পত্তির আশ্রয় হওয়ার কারণে যা শোভন গতি, তা হলো 'সুগতি'। তা কামও এবং সুগতিও—এভাবে সমাস করতে হবে (কামসুগতি)। যেখানে উক্ত কল্যাণ নেই, তা হলো 'নিরয়' (নরক)। অথবা যেখানে দুঃখপ্রাপ্ত সত্ত্বগণ সর্বদা কম্পিত ও ছটফট করে, তা হলো 'নিরয়'। মানুষের মতো উন্নত না হয়ে যারা আড়াআড়িভাবে (তির্যকভাবে) গমন করে, তারা হলো 'তির্যক'। যার দ্বারা নানা বর্ণ ও আকৃতির সত্ত্বগণও সমান জাতি হওয়ার কারণে একীভূত হওয়ার মতো হয়, তা হলো 'যোনি' বা জন্ম।

Vibhāvaniyaṃ pana

বিভীবনী টীকায় কিন্তু

Khandhānaṃ pavattivisesoti vuttaṃ.

স্কন্ধসমূহের প্রবৃত্তি-বিশেষ বলা হয়েছে।

Tiracchānānaṃ yoni tiracchānayoni. Pecca itā gatāti petā. Ito apakkamma cavitvā bhavantare gatāti attho. Yekeci kālaṅkatā. Divaṅgatāpi hi loke kālaṅkatā petāti vuccanti. Idha pana sukhasamussayato pecca pakaṭṭhaṃ pavāsaṃ dūraṃ gatāti atthena yāva tato na muccanti. Tāva niccaṃ dukkhappattā lakkhaṇasaṃyuttādīsu āgatā tatīyā apāyikasattā adhippetā. Petānaṃ samūho petti. Pettiyā visayoti petti visayo. Visayotica pavattideso vuccati. Asurakāyoti ettha surā vuccanti upari devā suranti iddhivisesehi dibbanti, suṭṭhuvā ramanti kāmasukharatiṃ paccanubhavantīti katvā. Na surāti asurā. Vepacitti pahārādādayo sandhāya surapaṭipakkhā sura sadisāvāti attho. Viyaṅkaramātā uttaramātādayo vini pātike sandhāya khuddakasurā cūḷakasurāti attho. Yamarājā dayo vemānikapete sandhāya ekadesena surasadisāti attho. Vemānikapetāpi hi katthaci asurakāyāti āgatā. Lokantarika nerayike sandhāya sabbaso suraguṇa rahitāti attho. Tepi hi buddhavaṃsanidānaṭṭhakathāyaṃ jātidukkha niddesesuca asurakāyāti vuttā. Tathā kālakañcikapete sandhāya sabbaso surabhāvarahitāti attho. Iti pañcannaṃ asurānaṃ vasena atthavibhāgo veditabbo. Dibbā vata bhokāyā parihāyissanti, paripūrissanti asurakāyāti imasmiṃ suttapade cattāropi apāyā asurakāyāti aṭṭhakathāyaṃ vaṇṇitā.

তির্যক প্রাণীদের যোনি হলো 'তির্যকযোনি'। পরলোকে গমন করেছে যারা, তারা হলো 'প্রেত' (পেত)। এখান থেকে অপক্রান্ত হয়ে, চ্যুত হয়ে জন্মান্তরে গমন করেছে—এই অর্থ। যেকোনো মৃত ব্যক্তি; কারণ জগতে দেবলোকে গমনকারী মৃত ব্যক্তিদেরও 'প্রেত' বলা হয়ে থাকে। কিন্তু এখানে সুখের সমষ্টি থেকে অপক্রান্ত হয়ে দূরবর্তী প্রবাসে বা দূর দেশে গমন করেছে—এই অর্থে, যতক্ষণ না তারা সেখান থেকে মুক্ত হচ্ছে, ততক্ষণ সর্বদা দুঃখপ্রাপ্ত, লক্ষণসংযুক্ত প্রভৃতি সূত্রে আগত তৃতীয় অপায়িক সত্ত্বগণকে বোঝানো হয়েছে। প্রেতদের সমূহ বা সমষ্টি হলো 'পেত্তি'। প্রেতদের বিষয় বা ক্ষেত্র হলো 'পেত্তি-বিষয়' (প্রেতলোক)। 'বিষয়' বলতে প্রবৃত্তির স্থান বা উৎপত্তিস্থলকে বোঝায়। 'অসুরকায়' শব্দে 'সুর' বলতে ঊর্ধ্বলোকের দেবতাদের বোঝায়, যারা ঋদ্ধি-বিশেষের দ্বারা দীপ্তিমান হন অথবা যারা কামসুখের রতিতে উত্তমরূপে রমণ বা উপভোগ করেন। যারা সুরদের মতো দীপ্তিমান বা সুখী নন, তারা হলেন 'অসুর'। বেপচিত্তি ও পহারাদ্ প্রভৃতি অসুরদের লক্ষ্য করে বলা হয়েছে যে, তারা সুরদের প্রতিপক্ষ বা সুরদের সদৃশ—এই অর্থ। পিয়ঙ্করমাতা, উত্তর মাতা প্রভৃতি বিনিপাতিক অসুরদের লক্ষ্য করে বলা হয়েছে যে, তারা ক্ষুদ্র অসুর বা চূল অসুর—এই অর্থ। যমরাজ প্রভৃতি বৈমানিক প্রেতদের লক্ষ্য করে বলা হয়েছে যে, তারা আংশিকভাবে সুরদের সদৃশ—এই অর্থ। কারণ বৈমানিক প্রেতদেরও কোথাও কোথাও 'অসুরকায়' বলে উল্লেখ করা হয়েছে। লোকান্তরক নরকবাসীদের লক্ষ্য করে বলা হয়েছে যে, তারা সর্বতোভাবে সুরদের গুণ থেকে রহিত—এই অর্থ। কারণ তাদেরও বুদ্ধবংশ অট্ঠকথা এবং জাতিদুঃখ নির্দেশে 'অসুরকায়' বলা হয়েছে। তেমনি কালকঞ্জিক প্রেতদের লক্ষ্য করে বলা হয়েছে যে, তারা সর্বতোভাবে সুরভাব থেকে রহিত—এই অর্থ। এভাবে পাঁচ প্রকার অসুরের মাধ্যমে অর্থ-বিভাগ জানতে হবে। 'দিব্য কায়সমূহ হ্রাস পাবে এবং অসুরকায়সমূহ পরিপূরিত হবে'—এই সূত্রপদে অট্ঠকথায় চার প্রকার অপায়বাসীদেরই 'অসুরকায়' বলে ব্যাখ্যা করা হয়েছে।

Tattha [Pg.195] vepacitti pahārādādayo asurā tāva tiṃsesu devesu saṅgahitā. Vinipātikāsurā cātumahārājikadevesu. Tathā vemānikapetāsurā. Tepi hi vinipātikāsurā viya tihetukāpi duhetukāpi ahetukāpi hontīti aṭṭhakathāsu vuttā. Yamarājāno pana vessabhū nottica petti rājā somo yamo vessavaṇoca rājāti evaṃ kathā vatthupāḷiyaṃ āgatā vessabhūādayo sayaṃ mahiddhikā mahānubhāvā vemānikapetarājāno hutvāpi nerayikesu sattesu kāruññataṃ paṭicca heṭṭhā nirayalokesupi rajjaṃ kārentiyeva. Teneva hi sabbe petalokāpi nirayalokāpi yamalo kātica yamavisayātica vuccantīti. Yeca cātumahārājikapari yāpannā pāpajjhāsayā kururakammakārino revativimāne yakkhāti āgatā saṃkiccajātake rakkhasāti āgatā yakkharakkhasānāma ito gantvā ussadanirayesu nerayikānaṃ nānākamma kāraṇāyo karonto vicaranti. Tesaṃpi kālo upakāloti evamādīhi nāmehi nāradajātake āgatānaṃ niraya pālānaṃ upariyamarājānaṃ āṇāpavattatiyevāti. Lokantarikā surā niraye saṅgahitā. Idha pana kālakañcikādayo petāsurāva adhippetā. Tesaṃ asurānaṃ kāyo samūhoti asurakāyo. Etthaca nirayabhūmināma paccekaṃ soḷasussadapari vārānaṃ aṭṭhannaṃ mahānirayānaṃ vasena anto pathaviyaṃ ṭhitāti veditabbā. Arañña pabbata samudda dīpakādīsupi nānāniraya bhūmiyo hontiyeva. Tasmā tādisassa visuṃ vavatthitassa okāsassa atthitāya nirayotveva vuttā. Sesānaṃ pana tissannaṃ apāyabhummīnaṃ tādisassa okāsassa natthitāya yoni visaya kāya saddehi yojetvā khandhāvā khandhappavattipadesāvā gahitāti. [Apāyabhūmi]

তাদের মধ্যে বেপচিত্তি ও পহারাদ্ প্রভৃতি অসুরগণ তাবতিংস দেবলোকে অন্তর্ভুক্ত। বিনিপাতিক অসুরগণ চাতুমহারাজিক দেবলোকে অন্তর্ভুক্ত। তেমনি বৈমানিক প্রেত-অসুরগণও। কারণ তারাও বিনিপাতিক অসুরের মতো ত্রিহেতুক, দ্বিহেতুক বা অহেতুকও হয়ে থাকে—অট্ঠকথাসমূহে বলা হয়েছে। যমরাজগণ কিন্তু—বেস্সভূ, নোত্তি প্রেতরাজ, সোম, যম এবং বেস্সবণ রাজা—এভাবে কথাবত্থু পালিতে আগত বেস্সভূ প্রভৃতি নিজেরা মহাবীর্যবান ও মহানুভব বৈমানিক প্রেতরাজ হয়েও, নরকবাসী সত্ত্বদের প্রতি করুণাবশত অধো নরকলোকেও শাসন পরিচালনা করেন। সেই কারণেই সমস্ত প্রেতলোক ও নরকলোককে 'যমলোক' বা 'যম-বিষয়' বলা হয়ে থাকে। আর যারা চাতুমহারাজিকের অন্তর্গত, পাপী অভিপ্রায়যুক্ত ও ক্রূর কর্মকারী, রেবতী বিমানে 'যক্ষ' বলে এবং সংকীচ্চ জাতকে 'রাক্ষস' বলে আগত যক্ষ ও রাক্ষস নামক সত্ত্বগণ এখান থেকে গিয়ে উৎসদ নরকসমূহে নরকবাসীদের নানা প্রকার শাস্তি প্রদান করে বিচরণ করে। কাল, উপকাল ইত্যাদি নামে নারদ জাতকে আগত সেই নরকপালদের (নরক রক্ষীদের) উপরও যমরাজদের আজ্ঞা প্রবর্তিত হয়েই থাকে। লোকান্তরক অসুরগণ নরকে অন্তর্ভুক্ত। কিন্তু এখানে কালকঞ্জিক প্রভৃতি প্রেত-অসুরদেরই বোঝানো হয়েছে। সেই অসুরদের কায় বা সমূহ হলো 'অসুরকায়'। আর এখানে নিরয়ভূমি (নরকভূমি) বলতে প্রত্যেকের ষোলোটি উৎসদ নরক পরিবেষ্টিত আটটি মহানরকের মাধ্যমে পৃথিবীর অভ্যন্তরে অবস্থিত বলে জানতে হবে। অরণ্য, পর্বত, সমুদ্র, দ্বীপাদিতেও নানা নরকভূমি রয়েছেই। সেই কারণে সেই প্রকার পৃথকভাবে ব্যবস্থিত স্থানের অস্তিত্ব থাকার কারণে কেবল 'নিরয়' শব্দই বলা হয়েছে। কিন্তু অবশিষ্ট তিনটি অপায়ভূমির সেই প্রকার নির্দিষ্ট স্থানের অভাব থাকার কারণে যোনি, বিষয় ও কায় শব্দের সাথে যুক্ত করে স্কন্ধসমূহকে অথবা স্কন্ধের প্রবৃত্তিস্থলসমূহকে গ্রহণ করা হয়েছে। [অপায়ভূমি]

Ussito uggato ussannovā mano etesanti manussā. Tehi anantesu cakkavāḷesupi itarabhūmikānaṃ sattānaṃ tikkhatarasūra vicitracittā honti. Paripuṇṇānaṃ kusalākusalakamma pathānaṃ [Pg.196] ānantariyakammānañca ettheva sambhavatoti. Tesupi pana jambudīpavāsinoeva atisayena ussitamanā honti. Itare pana tehi samānavaṇṇāditāya manussā icceva vuccanti. Imasmiṃ cakkavāḷe pana vattabbameva natthi, yathāha-tīhi bhikkhave ṭhāne hi jambudīpakā manussā uttarakuruke manusse adhiggaṇhanti. Deveca tāvatiṃse. Katamehi tīhi ṭhānehi. Sūrāca sati mantoca idha brahmacariyavāsocāti. Akkharacintakā pana vadanti manūti mahāsammatarājā vuccati. Imeca janā tena thapitesu mariyādadhammesu ṭhitā tassa puttaṭṭhāniyā honti. Tasmā manuno apaccā puttāti manussāti. Idha pana bhūmipariyāyoti katvā manussāti itthiliṅgaṃ ekavacanañca katanti daṭṭhabbaṃ. Evaṃ sese supi. Yesu pana cattāro mahārājāno rajjaṃ kārenti. Te devā cātumahārājikā. Tattha dhataraṭṭho gandhappānaṃ rājā hoti. Viruḷhako kumbhaṇḍānaṃ. Virūpakkho nāgānaṃ. Kuvero yakkhānaṃ. Tattha paṭisandhivasena gandharukkhesu appenti upagacchantīti gandhappā. Gandharukkhādhivatthā devā. Te mūlagandhādivasena dasadhā pāḷiyaṃ āgatā. Kumbhaṇḍāti dānavarakkhasā. Nāgā yakkhāca pākaṭā. Sabbe te yebhuyyena pāpajjhāsayā kururakammakārino ca honti. Tasmā cattāro mahārājāno aññamaññaṃvā manussānaṃ vā aviheṭhanatthāya tesu nānārājānaṃvā nānāsenāpatiṃvā thapesuṃ.

যাদের মন উন্নত, প্রগলভ বা প্রবৃদ্ধ, তারা হলো 'মনুষ্য' (মানুষ)। তারা অনন্ত চক্রবালেও অন্যান্য ভূমির সত্ত্বদের চেয়ে অত্যন্ত তীক্ষ্ণ, বীর্যবান ও বিচিত্র চিত্তের অধিকারী হয়ে থাকে। কারণ পরিপূর্ণ কুশল ও অকুশল কর্মপথসমূহ এবং আনন্তর্য কর্মসমূহ এখানেই (মনুষ্যলোকেই) উৎপন্ন হওয়া সম্ভব। তাদের মধ্যেও কিন্তু জম্বুদ্বীপবাসীরাই অতিশয় উন্নত চিত্তের অধিকারী হয়ে থাকে। অন্য দ্বীপের অধিবাসীরা কিন্তু তাদের সাথে সমান বর্ণাদির কারণে 'মনুষ্য' বলেই কথিত হয়। এই চক্রবালে তো বলার আর কিছুই নেই, যেমন বলা হয়েছে—'হে ভিক্ষুগণ! তিনটি কারণে জম্বুদ্বীপের মানুষরা উত্তরকুরু দ্বীপের মানুষদের এবং তাবতিংস দেবলোকের দেবতাদের অতিক্রম করে যায়। কোন তিনটি কারণে? তারা বীর্যবান, স্মৃতিমান এবং এখানে ব্রহ্মচর্যবাস বিদ্যমান।' ব্যাকরণবিদগণ কিন্তু বলেন—'মনু' বলতে মহাসম্মত রাজাকে বোঝায়। এবং এই জনগণ তাঁর দ্বারা স্থাপিত নিয়ম-কানুন বা মর্যাদাধর্মে প্রতিষ্ঠিত থেকে তাঁর পুত্রতুল্য হয়েছে। সেই কারণে মনুর অপত্য বা পুত্র হওয়ার কারণে তারা 'মনুষ্য'। কিন্তু এখানে ভূমি-পর্যায় হিসেবে গ্রহণ করে 'মনুষ্যা' শব্দটি স্ত্রীলিঙ্গ ও একবচন করা হয়েছে বলে জানতে হবে। অবশিষ্ট ভূমিগুলোর ক্ষেত্রেও একই রূপ। যাদের উপর চারজন মহারাজা রাজত্ব করেন, সেই দেবতারা হলেন 'চাতুমহারাজিক'। তাদের মধ্যে ধতরাষ্ট্র হলেন গন্ধর্বদের রাজা, বিরূঢ়ক হলেন কুম্ভাণ্ডদের রাজা, বিরূপাক্ষ হলেন নাগদের রাজা এবং কুবের হলেন যক্ষদের রাজা। তাদের মধ্যে প্রতিসন্ধি অনুসারে যারা সুগন্ধি বৃক্ষে আশ্রয় গ্রহণ করে, তারা হলো 'গন্ধর্ব'—অর্থাৎ সুগন্ধি বৃক্ষাধিষ্ঠিত দেবতা। তারা মূলগন্ধাদির মাধ্যমে পালিতে দশ প্রকারে আগত হয়েছে। 'কুম্ভাণ্ড' বলতে দানব ও রাক্ষসদের বোঝায়। নাগ ও যক্ষগণ সুপরিচিত। তারা সকলেই সাধারণত পাপী অভিপ্রায়যুক্ত ও ক্রূর কর্মকারী হয়ে থাকে। সেই কারণে চারজন মহারাজা একে অপরকে অথবা মানুষদের উৎপীড়ন না করার জন্য তাদের মধ্যে বিভিন্ন রাজা বা বিভিন্ন সেনাপতি নিযুক্ত করেছেন।

Āṭānāṭiyasuttaṃcetthavattabbaṃ. Tattha hi yakkhoyakkhinīgandhappo gandhappī kumbhaṇḍo kumbhaṇḍī nāgo nāgīticatasso avaruddhakajātiyo āgatā. Tattha sarīrobhāsasirisampattiyutto amanusso yakkhotica devotica devatātica vuccati. Sarīro bhāsa sirisampattirahito vigaccharūpo amanusso yakkhotveva vuccati. Rukkhaṭṭhakavimāne jāto rukkhadevatānāma. Rukkhassa abbhantare jāto gandhapponāma. Yo loke kaṭṭhayakkhoti vuccati. Pubbe nihīnakammakatā kāci gandhappiyo manussitthīnaṃ sarīrabbhantaresupi jāyanti. Yā vedaganthesu yoginītica loke [Pg.197] joginītica vuccanti. Abhilakkhitarattīsu gocarapasuta kāle jutiatthena juṇhātica vuccanti, kubbhaṇḍānāma mahodarā visālakkhā rakkhasāeva. Ye loke dhana rakkhakāti vuccanti. Te hi vepullapabbate maṇiratanaṃ rakkhanti. Anto himavante abbhantara ambarukkhe rakkhanti. Evaṃ ratanaṭṭhānānivā vanappati rukkhevā dibbosadharukkhevā dibbagandharukkhevā udakasarevā rakkhitvā asanti bhakkhanti. Tasmā rakkhasāti vuccanti. Nāgo nāgīti ettha anto pabbatevā anto pathaviyaṃvā nibbattā vasundharadevayakkhajātiyopi idha nāgātveva vuccanti. Yā mahāparinibbāna sutte bhūmicālasuttapade pathavī devatāti vuttā. Yāsaṃ kīḷāpasuta vasena kadāci bhūmicālo hoti. Yāsañca mantapadāni vatthu vijjātica bhūmivijjātica brahmajālasutte vuttāni. Tesuca nānā iddhimantā avaruddhakā pāpātiratā kibbisakammakārino kīḷā soṇḍavasenavā ghāsasoṇḍavasenavā petesucanirayesuca pakati vaṇṇenavā soṇagijjhakākādivaṇṇenavā satte viheṭhayantā vicaranti. Sabbañce taṃ suttantesuvā jātakesuvā vedaganthesuvā kusalehi veditabbanti.

এখানে আটানাটিয় সূত্র বলা উচিত। কারণ সেখানে যক্ষ, যক্ষিণী, গন্ধর্ব, গন্ধর্বী, কুম্ভাণ্ড, কুম্ভাণ্ডী, নাগ ও নাগী—এই চার প্রকার আবিষ্টকারী (অবরুদ্ধক) দেবযোনি এসেছে। তাদের মধ্যে শরীরের দীপ্তি ও শ্রী-সম্পত্তিতে যুক্ত অমনুষ্যকে 'যক্ষ', 'দেব' বা 'দেবতা' বলা হয়। শরীরের দীপ্তি ও শ্রী-সম্পত্তিহীন বিকট রূপধারী অমনুষ্যকে কেবল 'যক্ষ'-ই বলা হয়। বৃক্ষে অবস্থিত বিমানে উৎপন্ন দেবতাকে 'বৃক্ষদেবতা' বলা হয়। বৃক্ষের অভ্যন্তরে উৎপন্ন দেবতাকে 'গন্ধর্ব' বলা হয়, যাকে লোকে 'কাষ্ঠযক্ষ' (কাঠের যক্ষ) বলে। পূর্বে হীন অকুশল কর্মকারী কিছু গন্ধর্বী মানুষের নারীদের শরীরের অভ্যন্তরেও উৎপন্ন হয়, যাদের বেদগ্রন্থে 'যোগিনী' এবং লোকে 'যোগিনী' (বা ডাইনি) বলে। অমাবস্যার রাতে বিচরণকালে দীপ্তিময় হওয়ার কারণে তাদের 'জুন্হা' (জ্যোৎস্না) বলা হয়। কুম্ভাণ্ড বলতে বিশাল উদর ও বড় চোখবিশিষ্ট রাক্ষসদের বোঝায়, যাদের লোকে 'ধনরক্ষক' বলে। তারা বৈপুল্ল পর্বতে মণিরত্ন রক্ষা করে এবং হিমালয়ের অভ্যন্তরে আম্রবৃক্ষ রক্ষা করে। এইভাবে রত্নস্থান, বনস্পতি বৃক্ষ, দিব্য ওষধি বৃক্ষ, দিব্য গন্ধ বৃক্ষ অথবা জলাশয় রক্ষা করে তারা আহার লাভ করে। তাই তাদের 'রাক্ষস' বলা হয়। এখানে 'নাগ ও নাগী' বলতে পর্বতের অভ্যন্তরে বা পৃথিবীর অভ্যন্তরে উৎপন্ন বসুন্ধরা দেব-যক্ষ জাতিকেও নাগ বলা হয়, যাদের মহাপরিনির্বাণ সূত্রের ভূমিচাল সূত্রপদে 'পৃথিবী দেবতা' বলা হয়েছে। যাদের ক্রীড়াসক্ততার কারণে কখনো কখনো ভূমিকম্প হয় এবং যাদের মন্ত্রপদসমূহ ব্রহ্মজাল সূত্রে 'বাস্তুবিদ্যা' ও 'ভূমিবিদ্যা' হিসেবে বলা হয়েছে। তাদের মধ্যে নানা ঋদ্ধিসম্পন্ন, আবিষ্টকারী, পাপে রত ও পাপকর্মকারী দেবতারা ক্রীড়াসক্তিবশত বা আহারাসক্তিবশত প্রেতলোকে ও নরকলোকে স্বাভাবিক রূপে অথবা কুকুর, শকুন, কাক ইত্যাদির রূপ ধারণ করে প্রাণীদের পীড়ন করে বিচরণ করে। এই সমস্ত বিষয় সূত্রান্ত, জাতক ও বেদগ্রন্থে বিজ্ঞ ব্যক্তিদের দ্বারা জ্ঞাত হওয়া উচিত।

Saha puññakārino tettiṃsa janā māghenanāma jeṭṭhapurisena saha ettha nibbattāti tettiṃsā. Sāeva tāvatiṃsā nirutti nayena. Kāmañcettha sabbacakkavāḷesupi ayaṃ dutīyadeva loko janavasatasutte āgata nayena sakkaṭṭhāniyānaṃ pajāpati varuṇa īsānādīnaṃ tettiṃsa devarājūnaṃ nibandhano kāso hoti. Sahassaṃ cātumahārājikānaṃ. Sahassaṃ tāvatiṃsānanti hi aṅguttare vuttaṃ. Māghapurisā pana tesu samudāgatesu devarājaṭṭhānesu paccājātā honti. Etarahi dharamānāca tasmā tesaṃ vasena ayaṃ vacanattho katoti veditabbo. Apare pana yathā indagopakavaṇṇābhā. Tāva dissanti tiṃsatīti imasmiṃ vidhurajātake tāva saddo tiṃsasaddaparivāramatto hoti. Tathā idhāpīti katvā tiṃsamattānaṃ sakkaṭṭhāniyānaṃ devarājakulānaṃ nivāsaṭṭhā nattā [Pg.198] tāvatiṃsānāmāti yuttaṃ siyā. Aṭṭhakathāsu pana yathāvuttaṃ niruttinayaṃ kappetvā māghavatthūsuca tesu tesuca ṭhānesu sakkānaṃ tettiṃsa saṅkhāeva vuttātipi vadanti. Taṃ na yujjati. Pāḷiyaṃeva brahmāsanaṅkumāro tettiṃse attabhāve abhinimminitvā devānaṃ tāvatiṃsānaṃ pallaṅkesu nisīditvāti vuttattā. Yāmoti tasmiṃ devaloke issaradevakulassa nāmaṃ. Tathā suyāmotica. Taṃ sahacaritattā pana so deva lokopi tattha nibbattadevāpi yāmātveva vuccanti. Vipulāya sirisampattiyā samannāgatattā niccaṃ tusanti ativiya haṭṭhatuṭṭhamukhā honti etthāti tusitā. Yathārucite bhoge sayameva nimminitvā nimminitvā ramanti etthāti nimmānaratī. Attano ruciṃ ñatvā parehi nimmitesu bhogesu vasaṃ vattenti etthāti paranimmitavasavattī. Brūhanti vaḍḍhanti atipaṇītehi jhānādi guṇehi vuddhiṃ viruḷhiṃ vepullaṃ āpajjantīti brahmāno. Mahantā brahmāno mahābrahmānoti vattabbe mahāsaddassa lopo.

একত্রে পুণ্যকর্মকারী তেত্রিশ জন ব্যক্তি 'মাঘ' নামক প্রধান পুরুষের সাথে এই দেবলোকে উৎপন্ন হয়েছিলেন বলে একে 'তেত্রিশ' (তৈত্তিংস) বলা হয়। নিরুক্তি নিয়মে তা-ই 'তাবতিংস' (ত্রয়স্ত্রিংশ) নামে পরিচিত। অবশ্যই সমস্ত চক্রবালেও এই দ্বিতীয় দেবলোক জনবসত সূত্রে বর্ণিত নিয়মে শক্রের পদে অধিষ্ঠিত প্রজাপতি, বরুণ, ঈশান আদি তেত্রিশ জন দেবরাজের স্থায়ী বাসস্থান। কারণ অঙ্গুত্তর নিকায়ে বলা হয়েছে—'সহস্র চাতুমহারাজিক, সহস্র তাবতিংস'। কিন্তু মাঘের অনুসারী তেত্রিশ জন পুরুষ পরম্পরাগতভাবে সেই দেবরাজদের পদে পুনরায় জন্মগ্রহণ করেছেন এবং বর্তমানেও বিদ্যমান আছেন, তাই তাদের কারণে এই নামকরণ করা হয়েছে বলে জানতে হবে। অন্যান্য আচার্যগণ বলেন—যেমন বিধুর জাতকে 'ইন্দ্রগোপক পোকার রঙের মতো উজ্জ্বল তেত্রিশটি...' এই বাক্যে 'তাব' শব্দটি কেবল 'তিংস' (ত্রিশ) শব্দের পরিপূরক মাত্র, তেমনি এখানেও 'তাব' শব্দটি 'তিংস' শব্দের পরিপূরক হওয়ায় ত্রিশের কাছাকাছি শক্রের পদে অধিষ্ঠিত দেবরাজকুলের বাসস্থান হওয়ার কারণে একে 'তাবতিংস' বলা যুক্তিযুক্ত। কিন্তু অট্ঠকথাগুলোতে পূর্বোক্ত নিরুক্তি নিয়ম কল্পনা করে মাঘের উপাখ্যান এবং সেই সেই স্থানে শক্রদের সংখ্যা কেবল তেত্রিশই বলা হয়েছে। তা যুক্তিসঙ্গত নয়। কারণ পালিতেই বলা হয়েছে—'ব্রহ্মা সনঙ্কুমার তেত্রিশটি আত্মভাব নির্মাণ করে তাবতিংস দেবতাদের আসনে উপবেশন করেছিলেন'। যাম বলতে সেই দেবলোকের অধিপতি দেবকুলের নাম। তেমনি সুযামও। তাদের সহচর হওয়ার কারণে সেই দেবলোক এবং সেখানে উৎপন্ন দেবতাদের কেবল 'যাম' বা 'সুযাম' বলা হয়। যেখানে বিপুল শ্রী-সম্পত্তিতে যুক্ত হওয়ার কারণে সর্বদা আনন্দিত থাকে এবং অত্যন্ত প্রফুল্ল ও সন্তুষ্ট মুখমণ্ডলবিশিষ্ট হয়, তাই তা 'তুষিত'। যেখানে নিজের ইচ্ছামতো ভোগসমূহ নিজেই বারবার নির্মাণ করে আনন্দ উপভোগ করে, তাই তা 'নির্মাণরতি' (নিম্মানরতি)। যেখানে নিজের ইচ্ছা জেনে অন্যের দ্বারা নির্মিত ভোগসমূহ নিজের আধিপত্য বিস্তার করে, তাই তা 'পরনির্মিত বশবর্তী' (পরনিম্মিতবসবত্তী)। যারা অতি উৎকৃষ্ট ধ্যানাদি গুণের দ্বারা বৃদ্ধি, সমৃদ্ধি ও বিপুলতা লাভ করে, তারা 'ব্রহ্মা'। 'মহা ব্রহ্ম' (মহন্ত ব্রহ্ম) বলার স্থলে 'মহা' শব্দের লোপ হয়ে কেবল 'ব্রহ্মা' হয়েছে।

Parisati bhavāti pārisajjā. Parisāsu jātātivā pārisajjā. Paricārikāti attho. Mahābrahmānaṃ pārisajjāti brahma pārisajjā. Pure ucce ṭhāne odahanti tiṭṭhantīti purohitā. Mahābrahmānaṃ purohitāti brahmapurohitā. Mahantā brahmāno mahābrahmāno. Sahassobrahmā dvisahassobrahmā. Tisahassobrahmātiādinā saṅkhārupapattisutte āgatā adhipatibrahmānoti attho. Tattha sahassobrahmāti cakkavāḷasahassamhi issaro brahmā. Dvisahassoti dvīsu cakkavāḷa sahassesu issaroti attho. Tayopete ekatala vāsino honti. Tattha loke mahājanā visuṃ visuṃ kuladevatāyonāma upaṭṭhahanti. Keci mahādevaṃnāma upaṭṭhahanti. Keci vāsudevaṃnāma. Keci mahesaraṃnāma. Keci paramesvāraṃ nāmāti. Gharadevatā gāmadevatā rukkhadevatādayopi tesaṃ mahādevarājānaṃ upaṭṭhakāeva sampajjanti. Tattha mahādevarā jānoviya mahābrahmāno daṭṭhabbā. Gharadevatādayoviya brahma purohitādaṭṭhabbā, [Pg.199] manussāviya brahmapārisajjādaṭṭhabbā. Tatthaca ghara devatādayo mahādevarā jāno adisvāva upaṭṭhahanti. Manussā ca teubhopi adisvāva upaṭṭhahanti. Evamevaṃ brahmapurohitā mahābrahmānopi napassanti. Mahābrahmānaṃ nivāsaṭṭhānaṃpi najānanti. Brahmapārisajjāubhopi napassanti. Ubhinnaṃnivāsaṭṭhānaṃpi najānanti. Yadā pana oḷārikaṃ rūpaṃ māpetvā attānaṃ dassenti. Tadā eva passanti. Esanayo uparibhūmīsupi. Yaṃ pana brahmanimantana suttaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ brahmānaṃ pakatirūpaṃ kassaci āpātaṃ na gacchatīti. Taṃ brahmapuro hitā dīnaṃ uparimānaṃ brahmānaṃ pakatirūpaṃ kassaci brahmapārisajjādinovā devassavā manussassavāāpātaṃ nagacchatīti katvā vuttaṃ. Heṭṭhimānaṃ pana pakatirūpaṃ uparimassa āpātaṃ āgacchissatiyeva. Teneva hi janavasabhasuttaṭṭhakathāyaṃ heṭṭhimaheṭṭhimāhi devā uparimadevānaṃ oḷārikaṃ katvā māpitameva attabhāvaṃ passituṃ sakkontīti vuttaṃ. Tatthadutīyatale parittābhāti brahmapārisajjāeva. Appamāṇābhāti brahmapurohitā eva. Ābhassarāti mahābrahmānoeva. Tasmiṃ tale adhipati brahmānoevāti attho. Heṭṭhimatalato pana visesa karaṇatthaṃ ābhāvasena nāmagahaṇaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.

পরিষদে যারা থাকে তারা 'পারিসজ্জ' (প্যারিসাদ্য)। অথবা যারা পরিষদে উৎপন্ন তারা 'পারিসজ্জ'। এর অর্থ পরিচারক (সেবক)। মহা ব্রহ্মাদের পরিচারক বলে তারা 'ব্রহ্মপারিসজ্জ'। যারা পূর্বে উচ্চ স্থানে অবস্থান করে তারা 'পুরোহিত'। মহা ব্রহ্মাদের পুরোহিত বলে তারা 'ব্রহ্মপুরোহিত'। মহান ব্রহ্মাগণ হলেন 'মহা ব্রহ্মা'। সংখারুপপত্তি সূত্রে বর্ণিত সহস্র ব্রহ্মা (এক হাজার চক্রবাল শাসনকারী ব্রহ্মা), দ্বিসহস্র ব্রহ্মা (দুই হাজার চক্রবাল শাসনকারী ব্রহ্মা), ত্রিসহস্র ব্রহ্মা ইত্যাদি হলেন অধিপতি ব্রহ্মা। সেখানে সহস্র ব্রহ্মা বলতে এক হাজার চক্রবালের ঈশ্বর ব্রহ্মা। দ্বিসহস্র ব্রহ্মা বলতে দুই হাজার চক্রবালের ঈশ্বর ব্রহ্মা। এই তিন প্রকার ব্রহ্মাই একই স্তরে বাস করেন। সেখানে জগতে সাধারণ মানুষ ভিন্ন ভিন্ন কুলদেবতার উপাসনা করে। কেউ 'মহাদেব' নামক দেবতার উপাসনা করে, কেউ 'বাসুদেব', কেউ 'মহেশ্বর', কেউ 'পরমেশ্বর' নামক দেবতার। গৃহদেবতা, গ্রামদেবতা, বৃক্ষদেবতা আদিও সেই মহাদেবরাজদের পরিচারক হিসেবেই গণ্য হয়। সেখানে মহাদেবরাজদের মতো মহা ব্রহ্মাদের দেখতে হবে। গৃহদেবতা আদির মতো ব্রহ্মপুরোহিতদের দেখতে হবে এবং সাধারণ মানুষের মতো ব্রহ্মপারিসজ্জদের দেখতে হবে। সেখানে গৃহদেবতা আদি মহাদেবরাজদের না দেখেই উপাসনা করে। এবং মানুষও সেই উভয় প্রকার দেবতাকে না দেখেই উপাসনা করে। অনুরূপভাবে, ব্রহ্মপুরোহিতগণ মহা ব্রহ্মাদের দেখতে পান না। মহা ব্রহ্মাদের বাসস্থানও তারা জানেন না। ব্রহ্মপারিসজ্জগণ উভয়কেই দেখতে পান না এবং উভয়ের বাসস্থানও জানেন না। কিন্তু যখন তারা স্থূল রূপ ধারণ করে নিজেদের প্রদর্শন করেন, কেবল তখনই তারা দেখতে পান। উচ্চতর ভূমিগুলোতেও এই একই নিয়ম। ব্রহ্মনিমন্ত্রণ সূত্রের অট্ঠকথায় যা বলা হয়েছে—'ব্রহ্মাদের স্বাভাবিক রূপ কারও দৃষ্টিগোচর হয় না', তা ব্রহ্মপুরোহিত আদি উচ্চতর ব্রহ্মাদের স্বাভাবিক রূপ ব্রহ্মপারিসজ্জ আদি নিম্নতর ব্রহ্মা, দেবতা বা মানুষের দৃষ্টিগোচর হয় না—এই অর্থে বলা হয়েছে। কিন্তু নিম্নতর ব্রহ্মাদের স্বাভাবিক রূপ উচ্চতর ব্রহ্মাদের দৃষ্টিগোচর অবশ্যই হয়। এইজন্যই জনবসত সূত্রের অট্ঠকথায় বলা হয়েছে—'নিম্নতর দেবতারা উচ্চতর দেবতাদের স্থূল রূপ ধারণ করে নির্মিত আত্মভাবই কেবল দেখতে পান'। সেখানে দ্বিতীয় তলে 'পরিত্তাভ' (পরিত্তাভা) বলতে ব্রহ্মপারিসজ্জদেরই বোঝায়। 'অপ্রমাণাভ' (অপ্পমাণাভা) বলতে ব্রহ্মপুরোহিতদেরই বোঝায়। 'আভাস্বর' (আভস্সরা) বলতে মহা ব্রহ্মাদেরই বোঝায়। অর্থাৎ সেই তলে তারা হলেন অধিপতি ব্রহ্মা। তবে নিম্নতল থেকে পার্থক্য দেখানোর জন্য দীপ্তির (আভা) আধিক্য অনুসারে এই নামকরণ করা হয়েছে বলে জানতে হবে।

Tattha parittā ābhā etesanti parittābhā. Appamāṇā ābhā etesanti appamāṇābhā. Ābhāsaranti niccharanti etesūti ābhassarāti. Tatīyatale parittasubhāti brahmapārisajjāeva. Appamāṇasutāti brahmapurohitāeva. Sutakiṇṇāti mahābrahmanoeva. Tasmiṃ tale adhipatibrahmāno evāti attho. Tattha subhāti ekagghanā acalasaṇṭhitā ābhāeva vuccanti. Parittā subhā etesanti parittasubhā. Appamāṇā subhā etesanti appamāṇasubhā. Sutehi ākiṇṇāti subhākiṇṇā. Subhakiṇhātipi paṭhanti. Tesaṃ ākārassa rasso antimaṇakārassa ca hakāro daṭṭhabbo. Imesu pana dvīsu talesu pakatikāyappabhā adhimattā honti. Tasmā tāsaṃ vasena parittābhātiādikaṃ nāmaṃ siddhaṃ. Na brahmapāri sajjātiādikaṃ. [Pg.200] Evañca katvā verañjasutte pathamatalavāsino brahmakāyikā devāti āgatā. Dutīyatalavāsino ābhādevāti. Tatīyatalavāsino subhādevāti catutthatale vipulaṃ phalaṃ etesanti vehapphalā. Athavā iñjanajātikehi somanassajjhānehi nibbattānaṃ tiṇṇaṃ heṭṭhimatalānaṃ tejosaṃ vaṭṭādikena antarāyena bhūmitalena saha āyukappanivattivasena iñjitaṃ puññaphalaṃ atthi. Tesu hi yaṃ subhākiṇṇānaṃ devānaṃ catusaṭṭhikappānīti vuttaṃ. Taṃ tasmiṃ tale ādikappikānaṃ vasena vuttaṃ. Pacchimikānaṃ pana tesaṭṭhikappa dvāsaṭṭhikappa ekasaṭṭhi kappādi vasena iñjitaṃ paṭilīnaṃ puññaphalaṃ hotīti. Āneñjajātikena upekkhājhānena nibbattānaṃ pana kenaci antarāyena tādisaṃ iñjitaṃ puññaphalaṃ nāma natthi. Tasmā jhāna sāmatthiyānurūpaṃ visesena īhitaṃ abhivaḍḍhitaṃ puññaphalaṃ ettha atthīti vehapphalā.

সেখানে যাদের দীপ্তি অল্প (পরিত্ত), তারা 'পরিত্তাভ'। যাদের দীপ্তি পরিমাপহীন (অপ্রমাণ), তারা 'অপ্রমাণাভ'। যাদের থেকে দীপ্তি বিচ্ছুরিত বা নিঃসৃত হয়, তারা 'আভাস্বর'। তৃতীয় তলে 'পরিত্তশুভ' (পরিত্তসুভা) বলতে ব্রহ্মপারিসজ্জদেরই বোঝায়। 'অপ্রমাণশুভ' (অপ্পমাণসুভা) বলতে ব্রহ্মপুরোহিতদেরই বোঝায়। 'শুভকৃৎস্ন' (সুভкиণ্ণা/সুভকিণ্ণা) বলতে মহা ব্রহ্মাদেরই বোঝায়। অর্থাৎ সেই তলে তারা হলেন অধিপতি ব্রহ্মা। সেখানে 'শুভ' বলতে ঘনীভূত ও অবিচল দীপ্তিকেই বোঝায়। যাদের শুভ দীপ্তি অল্প, তারা 'পরিত্তশুভ'। যাদের শুভ দীপ্তি পরিমাপহীন, তারা 'অপ্রমাণশুভ'। যারা শুভ দীপ্তিতে পরিব্যাপ্ত, তারা 'শুভকৃৎস্ন' (সুভকিণ্ণা)। কেউ কেউ একে 'সুভকিণ্হা' (শুভকৃষ্ণা) হিসেবেও পাঠ করেন। তাদের মতে, 'আ' কারের হ্রস্বত্ব এবং অন্তিম 'ণ' কারের স্থানে 'হ' কারের আদেশ হয়েছে বলে দেখতে হবে। কিন্তু এই দুই তলে স্বাভাবিক শরীরের দীপ্তি অত্যন্ত প্রবল থাকে। তাই সেই দীপ্তির কারণে 'পরিত্তাভ' ইত্যাদি নাম সিদ্ধ হয়েছে, 'ব্রহ্মপারিসজ্জ' ইত্যাদি নাম নয়। এই কারণে বেরঞ্জ সূত্রে প্রথম তলে বসবাসকারীদের 'ব্রহ্মকায়িক দেব', দ্বিতীয় তলে বসবাসকারীদের 'আভা দেব' এবং তৃতীয় তলে বসবাসকারীদের 'শুভ দেব' বলা হয়েছে। quarto তলে যাদের বিপুল ফল রয়েছে, তারা 'বৃহৎফল' (বেহপ্ফলা)। অথবা, চঞ্চল স্বভাবের সোমনস্য ধ্যান দ্বারা উৎপন্ন নিম্নতর তিন তলের অগ্নিসংবর্তক আদি অন্তরায়ের কারণে ভূমণ্ডলের সাথে আয়ুষ্কল্পের হ্রাস-বৃদ্ধি অনুসারে পুণ্যফল চঞ্চল বা পরিবর্তনশীল হয়। কারণ তাদের মধ্যে শুভকৃৎস্ন দেবতাদের আয়ু চৌষট্টি কল্প বলা হয়েছে। তা সেই তলে কল্পের শুরুতে উৎপন্ন ব্রহ্মাদের উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে। কিন্তু পরবর্তীকালে উৎপন্ন ব্রহ্মাদের ক্ষেত্রে তেষট্টি কল্প, বাষট্টি কল্প, একষট্টি কল্প ইত্যাদি অনুসারে পুণ্যফল চঞ্চল ও সংকুচিত হয় বলে জানতে হবে। কিন্তু অচঞ্চল স্বভাবের উপেক্ষা ধ্যান দ্বারা উৎপন্ন ব্রহ্মাদের কোনো অন্তরায়ের কারণে সেই প্রকার চঞ্চল পুণ্যফল থাকে না। তাই ধ্যানের সামর্থ্য অনুযায়ী বিশেষভাবে বর্ধিত ও উন্নত পুণ্যফল এখানে বিদ্যমান থাকায় একে 'বৃহৎফল' (বেহপ্ফলা) বলা হয়।

Natthi saññāmukhena gahitā cattāro arūpakkhandhā etesanti asaññā. Asaññāca te sattācāti asaññasattā. Cittace tasikānaṃ pana natthitāya tesaṃ asattapasaṅgatā sambhavatīti sattagahaṇaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Ete dvepi ekatalavāsino eva honti. Etthapi nibbattakajjhānassa hīnamajjhimapaṇītatā visesassa atthitāya tadanurūpaṃ brahmānaṃpi pārisajja purohita mahābrahmatta viseso sambhavatiyeva. Āyuvemattatāya pana aññamañña adassanādīnañca natthitāya pārisajjādivasena bhūmivibhāgo natthīti veditabbo. Evaṃ avihādīsupi. Oḷārikānaṃ kāmarāgapaṭighānusayānaṃ natthitāya suddhānaṃ anāgāmiarahantānameva āvāsāti suddhāvāsā. Tattha pathamabhūmivāsino appakena kālena attano ṭhānaṃ navijahantīti avihā. Athavā, oḷārikānaṃ pañcannaṃ saṃyojanānaṃ pahīnattā natthi cittassa vihaññanaṃ samathavipassa nādhammesu avipphārikatāpatti etesanti avihā. Dutīyabhūmi vāsino na kenaci cittapariḷāhena tappantīti atappā. Tatīya talavāsino parisuddhehi pasādacakkhu dibbacakkhu dhammacakkhu paññā cakkhūhi sampannattā suṭṭhu passantīti sudassā. Catutthabhūmivāsino pana [Pg.201] tato atisayena suṭṭhu dassanabhāvena samannāgatāti sudassino. Atisayatthe hi ayaṃ īkāroti. Pañcamabhūmi vāsino upari aññassa bhūmantaragatassa rūpibrahmuno natthitāya natthi rūpīnaṃ sattānaṃ majjhe kenaci guṇena kaniṭṭhabhāvo etesanti akaniṭṭhā.

যাদের সংজ্ঞাকে প্রধান করে গৃহীত চারটি অরূপস্কন্ধ নেই, তারা হলেন 'অসংজ্ঞ'। তারা অসংজ্ঞ এবং সত্ত্বও বটে, তাই তারা 'অসংজ্ঞসত্ত্ব'। চিত্ত ও চৈতসিকের অনুপস্থিতির কারণে তাদের সত্ত্ব না হওয়ার আপত্তি বা সংশয় দেখা দিতে পারে, তাই এখানে 'সত্ত্ব' শব্দটি গ্রহণ করা হয়েছে—এরূপ বুঝতে হবে। এই উভয় প্রকার ব্রহ্মাই একই তলে বাস করেন। এখানেও প্রতিসন্ধি উৎপাদনকারী ধ্যানের হীন, মধ্যম ও প্রণীত ভেদের অস্তিত্বের কারণে, সেই ধ্যানানুযায়ী ব্রহ্মাদের মধ্যেও পারিসজ্জ, পুরোহিত ও মহাব্রহ্মত্বের বিশেষ ভেদ অবশ্যই সম্ভব হয়। কিন্তু আয়ুর ভিন্নতা এবং একে অপরকে না দেখার অভাব ইত্যাদির কারণে পারিসজ্জাদি ভেদে ভূমির কোনো বিভাগ নেই—এরূপ বুঝতে হবে। অবিহা আদি ভূমির ক্ষেত্রেও একই রূপ। স্থূল কামরাগ ও প্রতিঘ অনুশয়ের অনুপস্থিতির কারণে কেবল বিশুদ্ধ অনাগামী ও অরহন্তদেরই আবাসস্থল হওয়ায় এগুলোকে 'শুদ্ধাবাস' বলা হয়। সেখানে প্রথম ভূমির অধিবাসীরা অল্প সময়ের মধ্যে নিজেদের স্থান ত্যাগ করেন না বলে তারা 'অবিহা'। অথবা, পাঁচটি স্থূল সংযোজনের প্রহাণের কারণে যাদের চিত্তের কোনো ক্লান্তি বা ব্যাকুলতা নেই এবং শমথ ও বিপশ্যনা ধর্মে যাদের কোনো বিচ্যুতি ঘটে না, তারা হলেন 'অবিহা'। দ্বিতীয় ভূমির অধিবাসীরা কোনো প্রকার চিত্তের পরিদাহে সন্তপ্ত হন না বলে তারা 'অতপ্পা'। তৃতীয় তলের অধিবাসীরা পরিশুদ্ধ প্রসাদচক্ষু, দিব্যচক্ষu, ধর্মচক্ষু ও প্রজ্ঞাচক্ষু দ্বারা সম্পন্ন হওয়ায় ভালোভাবে দর্শন করতে পারেন, তাই তারা 'সুদস্সা'। quarto ভূমির অধিবাসীরা তাদের চেয়েও অতিশয় রূপে সুন্দর দর্শনভাবের সাথে সমন্বিত হওয়ায় তারা 'সুদস্সী'। অতিশয় অর্থে এখানে 'ঈ' কার যুক্ত হয়েছে। পঞ্চম ভূমির অধিবাসীদের উপরে অন্য কোনো ভিন্ন ভূমিতে অবস্থিত রূপী ব্রহ্মার অস্তিত্ব না থাকায়, রূপী সত্ত্বদের মধ্যে কোনো গুণের দিক থেকে তাদের কনিষ্ঠভাব নেই, তাই তারা 'অকনিটঠা'।

Ākāsānañcāyatanabhūmīti ettha yattakaṃ ākāsapadesaṃ pharitvā ākāsānañcāyatana saññitā catukkhandhā pavattanti. So khandhasahito ākāsapadeso ākāsānañcāyayanabhūmi. Evaṃ sesāsu. Puthujjanā sotāpannā sakadāgāminocāpi puggalā suddhāvāsesu sabbathā sabbapakārenapi nalabbhantīti yojanā. Etthaca sakadāgāmīnaṃ paṭikkhepena anāgāmi maggaṭṭhassapi tattha paṭikkhepo siddho hotīti uparimānaṃ tiṇṇaṃ ariyānameva tattha paṭilābho imāya gāthāya vuttoti veditabbo. Sesaṭṭhānesūti pañcasuddhāvāsato asaññāpāyatoca avasesesu ekavīsatiyā ṭhānesu, anariyāti puthujjanā. [Bhūmicatukkaṃ]

'আকাশানঞ্চায়তনভূমি' বলতে এখানে বোঝায়—যে পরিমাণ আকাশপ্রদেশকে পরিব্যাপ্ত করে আকাশানঞ্চায়তন নামক চার স্কন্ধ প্রবর্তিত হয়। স্কন্ধসহ সেই আকাশপ্রদেশই হলো আকাশানঞ্চায়তনভূমি। অবশিষ্ট অরূপভূমিগুলোর ক্ষেত্রেও একই রূপ। পৃথগ্জন, স্রোতাপন্ন এবং সকদাগামী পুদ্গলগণ শুদ্ধাবাসসমূহে কোনোভাবেই বা কোনো প্রকারে লাভ হন না—এটাই যোজনা। আর এখানে সকদাগামীদের বর্জনের মাধ্যমে অনাগামী মার্গস্থ পুদ্গলেরও সেখানে বর্জন সিদ্ধ হয়; তাই কেবল ওপরের তিন প্রকার আর্য পুদ্গলেরই সেখানে প্রতিসন্ধি লাভ হয়—এই গাথা দ্বারা তা বলা হয়েছে বলে বুঝতে হবে। 'অবশিষ্ট স্থানসমূহে' বলতে পাঁচটি শুদ্ধাবাস এবং অসংজ্ঞসত্ত্ব ভূমি ব্যতীত অবশিষ্ট একুশটি স্থানে; এবং 'অনআর্য' বলতে পৃথগ্জনদের বোঝানো হয়েছে। [ভূমি-চতুষ্ক সমাপ্ত]

144. Okkantikkhaṇeti paṭisandhikkhaṇe. Paṭisandhihi bhavantare okkamanaṃ anupavisananthi atthena okkantīti vuccati. Tato paraṃ bhavaṅgaṃ hutvāti yojanā. Keci pana bhavaṅgapariyosāneti paṭhanti. Taṃ na yujjati. Jātiyā andho jaccandho. Ādisaddena jāti badhira jaccaghānaka jātimūga jacceḷa jaccummattaka paṇḍaka ubhato byañjanaka napuṃsaka mammādayo saṅgaṇhāti. Tattha yassa cakkhuṃ uppādetuṃ asamatthena kammena paṭisandhi laddhā. So jaccandho nāma. Esanayo sesesupi. Tattha pasādasota rahito jātibadhiro nāma. Pasāda ghānarahito jacca ghānako nāma. Pasādajivhārahito nāma natthi. Vacanarahito jātimūgonāma. Disāvidisāmattaṃpi saññāpetuṃ asakkuṇeyyo jātieḷo nāma. Sabbakālaṃpi vipallaṭṭhacitto jaccummattakonāma. Kāmahetu āsittakādibhāvena vippakārapatto paṇḍakonāma. Dvīhi byañjanehi samannāgato ubhato byañjanakonāma. Bhāvadvaya rahito napuṃsakonāma. Pakativacanepi ekamekaṃ akkharaṃ mahussāhena [Pg.202] uppādento vibacchavacano mammonāma. Etthaca cakkhuṃ uppādetuṃ samatthena kammena laddhapaṭisandhikassa pavattikāle taṃvā aññaṃvā kammaṃ cakkhuṃ uppādeti. Asamatthenakammena laddhapaṭisandhi kassa pana vatthuvipannassa pavattikāle aññaṃpi kammaṃ cakkhuṃ uppādetīti natthi. Tasmā gabbhaseyyakānaṃpi jaccandhabhāvo paṭisandhikkhaṇeyeva siddhoti veditabbo. Esanayo sesesu jāti badhirādīsu. Āyatanānaṃ paṭilābho jātīti vuttattā cakkhussa uppajjanārahakālo cakkhussa jātikālonāma. Tadā anuppanna cakkhuko jaccandhonāmāti evaṃ attano attano uppajjanāraha kālavasena tassa tassa āyatanassa jātikālo veditabbo. Evañhisati jātimūgādayopi upapanno hontītica vadanti. Vibhāvani yaṃpi ayamattho vibhāvitoti.

১৪৪. 'অবক্রান্তিক্ষণে' বলতে প্রতিসন্ধিক্ষণে। প্রতিসন্ধিই অন্য ভবে অবক্রান্তি বা প্রবেশ করা—এই অর্থে একে 'অবক্রান্তি' বলা হয়। 'তার পর ভবঙ্গ হয়ে'—এটাই যোজনা। তবে কেউ কেউ 'ভবঙ্গপর্যাবসানে' বলে পাঠ করেন। তা যুক্তিসঙ্গত নয়। জন্ম থেকে অন্ধ হলেন 'জচ্চন্ধ'। 'আদি' শব্দ দ্বারা জন্ম-বধির, জন্ম-ঘ্রাণহীন, জন্ম-মূক, জন্ম-জড়বুদ্ধি, জন্ম-উন্মاد, পণ্ডক, উভয়ব্যঞ্জনধারী, ভাবদ্বয়হীন নপুংসক, তোতলা ইত্যাদিকে গ্রহণ করা হয়েছে। তাদের মধ্যে, যে পুদ্গল চক্ষু উৎপন্ন করতে অসমর্থ কর্মের দ্বারা প্রতিসন্ধি লাভ করেছে, সে 'জচ্চন্ধ' নামে পরিচিত। অবশিষ্টদের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। সেখানে শ্রোত্র-প্রসাদহীন ব্যক্তি 'জন্ম-বধির' নামে পরিচিত। ঘ্রাণ-প্রসাদহীন ব্যক্তি 'জন্ম-ঘ্রাণহীন' নামে পরিচিত। জিহ্বা-প্রসাদহীন ব্যক্তি বলে কেউ নেই। বাক্যহীন ব্যক্তি 'জন্ম-মূক' নামে পরিচিত। দিক ও বিদিক মাত্রও বোঝাতে অসমর্থ ব্যক্তি 'জন্ম-জড়বুদ্ধি' নামে পরিচিত। সর্বদাই বিপর্যস্ত চিত্তসম্পন্ন ব্যক্তি 'জন্ম-উন্মাদ' নামে পরিচিত। কামহেতু বা আসিক্তকাদি ভাবের কারণে বিকৃতিপ্রাপ্ত ব্যক্তি 'পণ্ডক' নামে পরিচিত। উভয় লিঙ্গচিহ্নে সমন্বিত ব্যক্তি 'উভয়ব্যঞ্জনধারী' নামে পরিচিত। স্ত্রী ও পুরুষ—এই উভয় ভাবরূপহীন ব্যক্তি 'নপুংসক' নামে পরিচিত। স্বাভাবিক কথাবার্তাতেও অত্যন্ত প্রচেষ্টার সাথে একটি একটি করে অক্ষর উচ্চারণকারী এবং বিকৃত বাক্যসম্পন্ন ব্যক্তি 'তোতলা' নামে পরিচিত। আর এখানে, চক্ষু উৎপন্ন করতে সমর্থ কর্মের দ্বারা প্রতিসন্ধিপ্রাপ্ত ব্যক্তির প্রবৃত্তি কালে সেই কর্ম অথবা অন্য কোনো কর্ম চক্ষু উৎপন্ন করে। কিন্তু অসমর্থ কর্মের দ্বারা প্রতিসন্ধিপ্রাপ্ত এবং বস্তুবিকল ব্যক্তির প্রবৃত্তি কালে অন্য কোনো কর্মও চক্ষু উৎপন্ন করে না। অতএব, জরায়ুজ প্রাণীদের ক্ষেত্রেও জন্মান্ধতা প্রতিসন্ধিক্ষণেই সিদ্ধ হয়—এরূপ বুঝতে হবে। জন্ম-বধির আদি অবশিষ্টদের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। 'আয়তনসমূহের লাভই জন্ম'—এরূপ বলা হওয়ায়, চক্ষুর উৎপন্ন হওয়ার যোগ্য কালই চক্ষুর 'জন্মকাল' নামে পরিচিত। তখন অনুৎপন্ন চক্ষুবিশিষ্ট ব্যক্তিই 'জন্মান্ধ' নামে পরিচিত—এভাবে নিজ নিজ উৎপন্ন হওয়ার যোগ্য কালের প্রভাবে সেই সেই আয়তনের জন্মকাল বুঝতে হবে। এরূপ হলে জন্ম-মূক আদি ব্যক্তিরাও উৎপন্ন হন—এরূপও বলা হয়। বিভাবিনী-তেও এই অর্থ স্পষ্টভাবে প্রকাশ করা হয়েছে।

[142] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১৪২] কিন্তু বিভাবিনী-তে যা বলা হয়েছে—

‘‘Apare pana jaccandhoti pasutiyaṃyeva andho. Mātu kucchiyaṃ andho hutvā nikkhantoti attho. Tena duhetukatihetukānaṃ mātukucchiyaṃ cakkhussa avipajjanaṃ siddhanti vadantīti’’ vuttaṃ. Taṃ na yuttaṃ.

“অন্যেরা অবশ্য বলেন যে, 'জচ্চন্ধ' বলতে প্রসবকালেই অন্ধ। মাতৃগর্ভে অন্ধ হয়ে ভূমিষ্ঠ হওয়া—এটাই এর অর্থ। এর দ্বারা দ্বিহেতুক ও ত্রিহেতুকদের মাতৃগর্ভে চক্ষুর অবিকলতা সিদ্ধ হয়।”—এই যে কথাটি বলা হয়েছে, তা যুক্তিসঙ্গত নয়।

Loke mātukucchiyaṃyeva andho hutvā nikkhantassapi ekaccassa taṃ taṃ sippavijjāṭhānesu paññāveyyattiyabhāvassa diṭṭhattā. Thapetvā hi mahābodhisatte aññeca pacchimabhavike satte avasesānaṃ dvihetuka tihetukānaṃpi mātukucchimhi parūpakkamenavā mātuyā visamapayogenavā nānābādhenavā uppannānaṃpi cakkhusotānaṃ vipattināma natthīti na sakkā niyametunti. Bhummassitānañca vinipātikāsurānanti ettha bhūmiyaṃ jātāti bhummā. Bhūmisambandhesu rukkhaṭṭhaka pabbataṭṭhaka vimānesu nibbattā āḷavaka sātāgira hemavatādayo mahiddhikā bhummādevā. Ye loke baliharaṇa vasena pūjanīyaṭṭhena yakkhātipi vuccanti. Ye pana bhummadevajātikāpi samānā attano puññanibbattassa kassaci bhogasukhassa abhāvā kicchajīvi kappattā [Pg.203] vicaranti. Te tesaṃ mahiddhikānaṃ bhummadevānaṃ paraṃpara pārisajjesu pariyāpannattā bhumme deve sitā nissitāti atthena bhummassitānāma honti. Bhummissitātipi pāṭho. Puññanibbattassa nivāsaṭṭhānassa abhāvā rukkhagumbaleṇaguhāsusānā dīsu vivittesu bhūmipadesesu nissāya vasantīti attho. Teyeva virūpā hutvā bhavantare nipatantīti vinipātikā. Vinipātikāca te heṭṭhāvuttaṭṭhena asurācāti vinipātikā surā. Te pana gāmasamīpevā antogāmevā vivittaṭṭhānesu vasitvā gāmavāsīhi chaḍḍitāni bhattasitthapūvakhajjamacchamaṃsādīni pariyesitvāvā tāni alabhitvā dārakevā gilānevā pīḷetvāvā sakkontā pana aññepi manusse tāsetvā pīḷetvāvā jīvitaṃ kappentīti. Tesaṃ vinipātikāsurānaṃ. Ekaccānanti adhippāyo. Na hi sabbe vinipātikā surānāma ahetu kāevāti sakkā vattuṃ. Dvihetukatihetukānaṃpi sabbhāvato. Evañca katvā tesaṃ ekaccānaṃ piyaṅkaramātā uttaramātā dhammaguttā phussamittādīnaṃ dhammābhisamayopi aṭṭhakathāsu vuttoti. Ekacce yakkhajātikāpi rakkhasajātikāpi vemānikapetāpi paradattupajīvi petāpi ettha saṅgahitāti daṭṭhabbā.

কারণ জগতে মাতৃগর্ভেই অন্ধ হয়ে ভূমিষ্ঠ হওয়া কোনো কোনো ব্যক্তিরও সেই সেই শিল্প ও বিদ্যাস্থানে প্রজ্ঞার প্রখরতা দেখা যায়। প্রকৃতপক্ষে, মহাবোধিসত্ত্বগণ এবং অন্যান্য অন্তিমভবিক সত্ত্বদের বাদ দিয়ে, অবশিষ্ট দ্বিহেতুক ও ত্রিহেতুকদের ক্ষেত্রেও মাতৃগর্ভে পরপ্রয়োগের কারণে, মাতার বিষম আচরণের কারণে অথবা নানা ব্যাধির কারণে উৎপন্ন চক্ষু ও শ্রোত্রের বিনাশ বা বিকলতা ঘটে না—এরূপ নিয়ম নির্ধারণ করা সম্ভব নয়। 'ভূম্মস্সিত ও বিনিপাতিক অসুরদের'—এখানে ভূমিতে জাত দেবতারা হলেন 'ভূম্ম'। ভূমির সাথে সম্বন্ধযুক্ত বৃক্ষস্থিত, পর্বতস্থিত ও বিমানস্থিত আবাসে উৎপন্ন মহাবলশালী আলবক, সাতাগির, হেমবত আদি হলেন ভূম্যদেবতা। জগতে বলিকর্মের মাধ্যমে পূজনীয় হওয়ার কারণে তাদের 'যক্ষ'ও বলা হয়। কিন্তু যারা ভূম্যদেবতা জাতীয় হওয়া সত্ত্বেও, নিজেদের পুণ্যজাত কোনো ভোগসুখের অভাবের কারণে কষ্টকর জীবনযাপন করে ঘুরে বেড়ায়; তারা সেই মহাবলশালী ভূম্যদেবতাদের পরম্পরাগত পারিসজ্জের অন্তর্ভুক্ত হওয়ায়, ভূম্যদেবতাদের আশ্রিত বা নির্ভরশীল—এই অর্থে তারা 'ভূম্মস্সিত' নামে পরিচিত। 'ভূম্মিস্সিত' রূপেও পাঠ রয়েছে। পুণ্যজাত বাসস্থান না থাকার কারণে তারা বৃক্ষ, গুল্ম, গুহা, শ্মশান আদি নির্জন ভূমিপ্রদেশে আশ্রয় নিয়ে বাস করে—এটাই এর অর্থ। তারাই বিকৃত রূপ ধারণ করে অন্য ভবে পতিত হয় বলে তারা 'বিনিপাতিক'। তারা বিনিপাতিক এবং নিচে বর্ণিত অর্থে অসুরও বটে, তাই তারা 'বিনিপাতিক অসুর'। তারা গ্রামের নিকটে অথবা গ্রামের ভেতরে নির্জন স্থানে বাস করে গ্রামবাসীদের ফেলে দেওয়া ভাত, পিঠা, খাদ্যদ্রব্য, মাছ, মাংস ইত্যাদি সন্ধান করে বেড়ায়; অথবা তা না পেয়ে শিশুদের বা রোগীদের পীড়ন করে, কিংবা সমর্থ হলে অন্য মানুষদেরও ভীত ও পীড়িত করে জীবন ধারণ করে। এটি সেই বিনিপাতিক অসুরদের কারো কারো অভিমত। প্রকৃতপক্ষে, সকল বিনিপাতিক অসুরই অহেতুক—এরূপ বলা যায় না; কারণ তাদের মধ্যে দ্বিহেতুক ও ত্রিহেতুকদেরও অস্তিত্ব রয়েছে। এই কারণে তাদের মধ্যে কারো কারো, যেমন—প্রিয়ঙ্করমাতা, উত্তরমাতা, ধম্মগুত্তা, ফুস্সমিত্তা আদি বিনিপাতিক অসুরদের ধর্মাভিসময়ও অট্ঠকথাগুলোতে বর্ণিত হয়েছে। কোনো কোনো যক্ষজাতি, রাক্ষসজাতি, বৈমানিক প্রেত এবং পরদত্তোপজীবী প্রেতও এখানে সংগৃহীত হয়েছে বলে বুঝতে হবে।

Tesūti yathāvuttapaṭisandhi yuttesu puggalesu. Yasmā āyuparicchedonāma ekabhūmipariyāpannānaṃ sabbasattānaṃ asesasā dhāraṇaniyamaparimāṇavasena pavatto. Apāyānaṃ manussānaṃ bhumma devānañca tādiso niyamaparimāṇonāma natthi. Na hi sakalacakka vāḷapariyāpannā ekabhūmakā sabbanirayā ekaāyuparicchedā honti. Tiracchānādīsupi esevanayo. Tasmā vuttaṃ catunnaṃ apāyānantiādi. Catunnaṃ apāyānaṃ āpāyikapuggalānaṃ āyuppamāṇa gaṇanāya niyamo natthi, tattha yebhuyyena kammapamāṇattā. Tattha nirayesu abbudādīnaṃ dasannaṃ nirayānaṃ bhagavatā vutto āyuparicchedopi tattha tattha nibbattakena kammenevasiddhoti veditabbo. Manussānanti idaṃ jambudīpagāsīnaṃ vasena vuttanti vadanti. Te saññeva [Pg.204] hi āyukappassa ārohaṇaṃ orohaṇañca atthi. Na itaradīpavāsīnaṃ. Tesu hi uttarakuruvāsīnaṃ niyamato vassa sahassaṃ hoti. Itaresaṃ dvinnaṃ pañcavassa satānītica vadanti. Evaṃ sante tesu dīpesu ādikappikānaṃpi soeva paricchedoti āpajjati. Jambudīpavāsīnaṃ pana samavisamācāranisandabhūtā candasūriyanakkhattādīnaṃ visamasamagatimūlikāutuāhārānaṃ sampatti vipattiyo tesaṃpi sādhāraṇāeva honti. Tasmā tesupi āyuparicchedānaṃ ārohaṇaṃ orohaṇañca natthīti navattabbaṃ. Nisandamattattā jambudīpagatiyā ekagatikā nahontīti pana vattabbaṃ. Tathā hi pāḷiyaṃ uttarakurukā manussā amamā apariggahā. Niyatāyukā avasesāyunāti vuttaṃ. Tattha avasesāyunāti asaṅkhyeyyato orohitvā niccalaṃ ṭhitena vassasahassenāti atthoti.

তাদের মধ্যে বলতে—যথোক্ত প্রতিসন্ধিযুক্ত পুদ্গলদের মধ্যে। যেহেতু আয়ুর পরিচ্ছেদ বলতে একই ভূমির অন্তর্ভুক্ত সকল সত্ত্বের ক্ষেত্রে কোনো অবশেষ না রেখে সাধারণ ও নিয়ত পরিমাণের প্রভাবে প্রবর্তিত হয়। কিন্তু অপায়বাসী, মানুষ এবং ভূম্যদেবতাদের ক্ষেত্রে এরূপ নিয়ত পরিমাণ নেই। প্রকৃতপক্ষে, সমগ্র চক্রবাল জুড়ে একই ভূমির অন্তর্ভুক্ত সকল নরকবাসী এক আয়ুঃসীমা বিশিষ্ট হয় না। তির্যক আদিদের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। তাই বলা হয়েছে—'চারটি অপায়ের' ইত্যাদি। চারটি অপায়ের অধিবাসী পুদ্গলদের আয়ুর পরিমাণ গণনার কোনো নিয়ম নেই, কারণ সেখানে অধিকাংশ ক্ষেত্রেই কর্মই হলো পরিমাপক। সেখানে নরকসমূহ অব্বুদ আদি দশটি নরকের ভগবান কর্তৃক বর্ণিত আয়ুঃসীমাও সেই সেই নরকে প্রতিসন্ধি উৎপাদনকারী কর্মের দ্বারাই সিদ্ধ হয়—এরূপ বুঝতে হবে। 'মানুষদের'—এটি জম্বুদ্বীপের অধিবাসীদের উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে বলে তারা বলেন। কারণ কেবল তাদেরই আয়ুষ্কল্পের আরোহণ ও অবরোহণ ঘটে, অন্য দ্বীপের অধিবাসীদের নয়। তাদের মধ্যে উত্তরকুরুর অধিবাসীদের নিয়ত এক হাজার বছর আয়ু হয়। অন্য দুটি দ্বীপের অধিবাসীদের পাঁচশত বছর আয়ু হয় বলে তারা বলেন। এরূপ হলে সেই দ্বীপসমূহে কল্পের আদিম অধিবাসীদেরও সেই একই আয়ুঃসীমা প্রযোজ্য হবে। কিন্তু জম্বুদ্বীপের অধিবাসীদের সম ও বিষম আচরণের ফলস্বরূপ চন্দ্র, সূর্য, নক্ষত্র আদির সম ও বিষম গতির ওপর নির্ভরশীল ঋতু ও আহারের যে সমৃদ্ধি ও বিপর্যয় ঘটে, তা সেই তিন দ্বীপের অধিবাসীদের জন্যও সাধারণ হয়ে থাকে। অতএব, সেই দ্বীপসমূহেও আয়ুঃসীমার আরোহণ ও অবরোহণ নেই—এরূপ বলা উচিত নয়। তবে ফলমাত্র হওয়ার কারণে তারা জম্বুদ্বীপের গতির মতো এক গতিসম্পন্ন হয় না—এরূপ বলা উচিত। প্রকৃতপক্ষে পালিতে বলা হয়েছে—'উত্তরকুরুর মানুষেরা মমতাহীন, পরিগ্রহহীন, নিয়ত আয়ুসম্পন্ন এবং অবশিষ্ট আয়ুবিশিষ্ট।' সেখানে 'অবশিষ্ট আয়ুবিশিষ্ট' বলতে—অসংখ্য কল্প থেকে হ্রাস পেয়ে স্থিরভাবে অবস্থিত এক হাজার বছরের আয়ুষ্কাল—এটাই অর্থ। এরূপ বুঝতে হবে।

Vinipātikāsurānanti idaṃ nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Sabbesaṃpi mahesakkhānaṃ appesakkhānañca bhummadevānaṃ vemānikapetādīnañca idha adhippetattā. Tesañhi sabbesaṃpi kammameva pamāṇanti. Cātumahārājikānaṃpanadevānanti idaṃ uparime cātumahārājike sandhāya vuttaṃ. Dibbānīti tasmiṃ devaloke siddhāni. Pañca vassasatānīti idañca yebhuyyavasena vuttanti gahetabbaṃ. Yasmā pana kassapabuddhassa sāvakabhūtā sotāpannadeva puttā ākāsaṭṭhaka vimānesu nibbattā yāva nimirājakālāpi tiṭṭhantīti jātakaṭṭhakathāyaṃ vuttā. Tasmā kesañci ākāsaṭṭhakadevānaṃpi kammapamāṇatā siddhā hotīti veditabbaṃ. Na cettha punappunaṃ nibbatti cintetabbā. Na hi sotā pannānaṃ sattakkhattuto paraṃ kāmabhave paṭisandhināma atthi. Na ca tasmiṃ devaloke sahassakkhattuṃ nibbattamānāpi tattakaṃ kālaṃ saṃpāpuṇituṃ sakkontīti. Manussagaṇanāyāti manussānaṃ vassagaṇanāya. Manussaloke hi paññāsavassāni cātumahārājike eko dibbarattidivo hoti. Tiṃsarattidivā eko dibbamāso. Dvādasamāsā ekaṃ dibbavassaṃ. Tena dibbavassena tesaṃ pañcavassasatāni [Pg.205] manussagaṇanāya navutivassasatasahassaṃ hotīti. Tatoti cātumahārājikānaṃ devānaṃ āyuppamāṇato. Catuguṇanti āyupamāṇassa diguṇavuddhiyāceva dibbassa rattidivassa diguṇavuddhiyāca vasena catūhi bhāgehi guṇitaṃ vaḍḍhitanti attho. Esanayo sesesupi. Tattha āyupamāṇassa diguṇavuddhināma heṭṭhimānaṃ devānaṃ āyupamāṇato uparimānaṃ devānaṃ āyupamāṇassa diguṇavuddhi. Etena tāvatiṃsānaṃ dibbaṃ ekaṃ vassasahassaṃ. Yāmānaṃ dvevassasahassāni. Tusitānaṃ cattāri, nimmānaratīnaṃ aṭṭha. Vasavattīnaṃ dibbāni soḷasavassa sahassāni āyuppamāṇaṃ hotīti siddhaṃ hoti.

বিনিপাতিক অসুরদের (vinipātikāsurānaṃ) এই কথাটি কেবল উদাহরণস্বরূপ বুঝতে হবে। কারণ এখানে মহেশাক্য (মহা-প্রভাবশালী) ও অল্পেশাক্য (অল্প-প্রভাবশালী) উভয় প্রকার ভূম্য-দেবতা এবং বৈমানিক প্রেতদের গ্রহণ করা হয়েছে। তাদের সকলের ক্ষেত্রেই কর্মই হচ্ছে একমাত্র পরিমাপ। 'চাতুমহারাজিক দেবগণের' এই কথাটি উচ্চতর চাতুমহারাজিক দেবতাদের উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে। 'দিব্য' বলতে সেই দেবলোকে সিদ্ধ বা উৎপন্ন বোঝায়। 'পাঁচশত বছর' এই কথাটি অধিকাংশের ক্ষেত্রে প্রযোজ্য হিসেবে গ্রহণ করতে হবে। কারণ, কশ্যপ বুদ্ধের শ্রাবক সোতাপন্ন দেবপুত্রগণ আকাশস্থ বিমানে উৎপন্ন হয়ে রাজা নিমির কাল পর্যন্ত অবস্থান করেছিলেন বলে জাতক-অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে। অতএব, কোনো কোনো আকাশস্থ দেবতার ক্ষেত্রেও কর্মই আয়ুর পরিমাপক হিসেবে সিদ্ধ হয়—এরূপ জানতে হবে। আর এখানে (চাতুমহারাজিক দেবলোকে) বারবার জন্মগ্রহণের কথা চিন্তা করা উচিত নয়। কারণ সোতাপন্নদের সপ্তবারের বেশি কামভবে প্রতিসন্ধি (পুনর্জন্ম) হয় না। আর সেই দেবলোকে হাজার বার উৎপন্ন হলেও তারা তত দীর্ঘকাল সেখানে অবস্থান করতে সমর্থ হয় না। 'মনুষ্য গণনায়' বলতে মানুষের বছরের গণনা অনুযায়ী। মানুষের জগতের পঞ্চাশ বছর চাতুমহারাজিক দেবলোকের এক দিব্য দিন-রাত। ত্রিশ দিন-রাতে এক দিব্য মাস। বারো মাসে এক দিব্য বছর। সেই দিব্য বছরের হিসেবে তাদের পাঁচশত বছর মানুষের গণনায় নব্বই লক্ষ (৯,০০০,০০০) বছর হয়। 'ততো' বলতে চাতুমহারাজিক দেবতাদের আয়ুর পরিমাপ থেকে। 'চতুর্গুণ' বলতে আয়ুর পরিমাপ দ্বিগুণ বৃদ্ধি এবং দিব্য দিন-রাতের দৈর্ঘ্য দ্বিগুণ বৃদ্ধির কারণে চার ভাগে গুণিত হয়ে বৃদ্ধি পাওয়াকে বোঝায়। অবশিষ্ট দেবলোকেও এই একই নিয়ম প্রযোজ্য। সেখানে 'আয়ুর পরিমাপ দ্বিগুণ বৃদ্ধি' বলতে নিম্নতর দেবতাদের আয়ুর পরিমাপের চেয়ে উচ্চতর দেবতাদের আয়ুর পরিমাপ দ্বিগুণ হওয়াকে বোঝায়। এর দ্বারা সিদ্ধ হয় যে, তাবতিংস দেবতাদের আয়ু এক হাজার দিব্য বছর, যাম দেবতাদের দুই হাজার, তুষিত দেবতাদের চার হাজার, নির্মাণরতি দেবতাদের আট হাজার এবং পরনির্মিত-বশবর্তী দেবতাদের আয়ু ষোলো হাজার দিব্য বছর।

Dibbassa rattidivassa diguṇavuddhināma heṭṭhimānaṃ devānaṃ rattidivato uparimānaṃ rattidivassa diguṇavuddhi. Etena manussaloke ekaṃ vassasataṃ tāvatiṃse eko dibbarattidivo. Dvevassasatāni yāme. Cattāri tusite. Aṭṭha nimmānaratiyaṃ. Sahassaṃ cha cavassasatāni vasavattiyaṃ eko dibbarattidivoti siddhaṃ hoti. Rattidivānañca diguṇavuddhiyā siddhāya māsasaṃvaccharānaṃpi diguṇavuddhi siddhāva hotīti. Evañcasati yathāvuttāni tāvatiṃsādīnaṃ dibbavassasahassādinipi attano attano rattidivamāsasaṃvaccharetieva veditabbānīti siddhaṃ hoti. Tathāca sati uparimānaṃ āyuparimāṇāni heṭṭhimānaṃ āyuparimāṇato catuguṇānīti siddhaṃ hoti. Tena vuttaṃ. Tato catuguṇaṃ tāvatiṃsānaṃ. Tato catuguṇaṃ yāmānantiādi. Dibbagaṇanāya ca tathā siddhāya sati manussagaṇanāyapi catuguṇabhāvo siddhoyeva hoti. Tasmā manussagaṇanāyapi heṭṭhimānaṃ navutivassasatasahassādīni catūhi uparūpariguṇitāni uparimānaṃ tikoṭisaṭṭhivassasata sahassādini bhavantīti katvā tāni sabbānipi ādiantadassana vasena niddisanto navasatanti gāthamāha. Vassānaṃ navasataṃ koṭiyo ca ekavīsa koṭiyo ca tathāsaṭṭhivassa satasahassāni ca vasavattīsu devesu āyuppamāṇaṃ hotīti yojanā.

দিব্য দিন-রাতের দ্বিগুণ বৃদ্ধি বলতে নিম্নতর দেবতাদের দিন-রাতের চেয়ে উচ্চতর দেবতাদের দিন-রাতের দ্বিগুণ বৃদ্ধিকে বোঝায়। এর দ্বারা সিদ্ধ হয় যে, মনুষ্যলোকের একশত বছর তাবতিংস দেবলোকের এক দিব্য দিন-রাত। দুইশত বছর যাম দেবলোকে এক দিন-রাত। চারশত বছর তুষিত দেবলোকে এক দিন-রাত। আটশত বছর নির্মাণরতি দেবলোকে এক দিন-রাত। এক হাজার sechsশত বছর বশবর্তী দেবলোকে এক দিব্য দিন-রাত। দিন-রাতের দ্বিগুণ বৃদ্ধি সিদ্ধ হলে মাস ও বছরেরও দ্বিগুণ বৃদ্ধি সিদ্ধ হয়—এরূপ দেখতে হবে। এরূপ হলে, পূর্বোক্ত তাবতিংস আদি দেবতাদের এক হাজার দিব্য বছর ইত্যাদি তাদের নিজস্ব দিন, রাত, মাস ও বছরের হিসেবেই জানতে হবে—এটি সিদ্ধ হয়। আর তা হলে, উচ্চতর দেবতাদের আয়ুর পরিমাপ নিম্নতর দেবতাদের আয়ুর পরিমাপের চেয়ে চারগুণ বেশি হয়—এটি সিদ্ধ হয়। সেইজন্য বলা হয়েছে—'তা থেকে চতুর্গুণ তাবতিংসের, তা থেকে চতুর্গুণ যামদের' ইত্যাদি। দিব্য গণনায় তা এভাবে সিদ্ধ হলে মনুষ্য গণনায়ও চতুর্গুণ হওয়া সিদ্ধই হয়। অতএব, মনুষ্য গণনায়ও নিম্নতর দেবতাদের নব্বই লক্ষ বছর ইত্যাদিকে চার দিয়ে ক্রমান্বয়ে গুণ করলে উচ্চতর দেবতাদের ছত্রিশ কোটি বছর ইত্যাদি হয়। এই সমস্ত কিছু আদি ও অন্ত প্রদর্শনের মাধ্যমে নির্দেশ করার জন্য 'নবসত' ইত্যাদি গাথাটি বলেছেন। যোজনাটি হলো—'নয়শত কোটি, একুশ কোটি এবং ষাট লক্ষ বছর বশবর্তী দেবতাদের আয়ুর পরিমাপ হয়' (অর্থাৎ ৯২১ কোটি ৬০ লক্ষ বছর)।

Yasmā [Pg.206] avitakkavicāramattaṃ jhānaṃ oḷārikassa vitakkassa samatikkamā pathamajjhānato suṭṭhubalavaṃ hoti. Tatoyeva tatīyajjhānatopi nātidubbalañca hoti. Tasmā taṃ tatīyajjhānena ekato hutvā samatale bhūmantare vipākaṃ detīti vuttaṃ dutīyajjhānavipākaṃ tatiyajjhānavipākañca dutīyajjhānabhūmiyanti. Tenevaca bhūmīnaṃ ṭhitikkamopi catutthajjhāna vaseneva siddho. Therena pana heṭṭhā pañcakanayavaseneva jhānāni vuttāni. Tasmā idhapi teneva nayena vipākāni gahetvā catutthajjhānavipākaṃ tatīyajjhānabhūmiyantiādi vuttaṃ. Tesūti tāhi chahi paṭisandhīti gahitapaṭisandhikesu. Kappassāti idaṃ asaṅkhyeyyakappaṃ sandhāya vuttaṃ. Catubbidhā hi kappāmahākappo asaṅkhyeyyakappo antarakappo āyukappoti, tattha āyukapponāma tesaṃ tesaṃ sattānaṃ taṃtaṃ āyuparicchedo vuccati. Antarakapponāma ekassavivaṭṭaṭṭhāyiasaṅkhyeyyassa abbhantare manussānaṃ āyukappassa hāyanavaḍḍhanavasena dissamānantarā catusaṭṭhipabhedā cūḷakappā vuccanti. Pīsatibhedāti keci. Asītibhedāti apare. Cuddasappa bhedāti vedavidu. Ye loke manvantarakappāti vuccanti. Ekamekena manunāmakena mahāsammatarājena upalakkhitā antarakappāti vuttaṃ hoti. Keci pana ekasmiṃ vivaṭṭaṭṭhāyimhi mahāsammatarā jānaṃ ekameva icchanti. Catusaṭṭhiantarakappā pana eko asaṅkhye kapponāma. So catubbidho saṃvaṭṭo saṃvaṭṭaṭṭhāyī vivaṭṭo vivaṭṭaṭṭhāyīti. Tattha vinassamāno kappo saṃvaṭṭo. Yathā vinaṭṭhaṃ tiṭṭhamāno kappo saṃvaṭṭaṭṭhāyī. Vaḍḍhamāno kappo vivaṭṭo. Yathā vivaṭṭaṃ tiṭṭhamāno kappo vivaṭṭaṭṭhāyīti veditabbo. Te pana cattāro asaṅkhyeyyakappā eko mahākapponāma. Etthaca yo janāyāmavitthāre setasāsaparāsimhi vassasata vassasataccayena ekekabījaharaṇena parikkhīṇepi eko mahākappo parikkhayaṃ nagacchati. Evaṃ digho mahākappoti veditabbo.

যেহেতু বিতর্কহীন কিন্তু কেবল বিচারযুক্ত (দ্বিতীয়) ধ্যানটি স্থূল বিতর্কের অতিক্রমের কারণে প্রথম ধ্যানের চেয়ে অত্যন্ত শক্তিশালী হয়, সেই কারণেই তা তৃতীয় ধ্যানের চেয়েও খুব বেশি দুর্বল হয় না। অতএব, সেই ধ্যানটি তৃতীয় ধ্যানের সাথে এক হয়ে সমতল ভূমি-অন্তরালে (একই স্তরে) বিপাক প্রদান করে। এইজন্য বলা হয়েছে—'দ্বিতীয় ধ্যান ও তৃতীয় ধ্যানের বিপাক দ্বিতীয় ধ্যানভূমিতে উৎপন্ন হয়'। আর এই কারণেই ধ্যানভূমিগুলোর বিন্যাসক্রম চতুষ্ক-ধ্যানপদ্ধতি অনুসারেই সিদ্ধ হয়। কিন্তু স্থবির (অনিরুদ্ধ) কর্তৃক পূর্ববর্তী চিত্ত-পরিচ্ছেদে পঞ্চক-পদ্ধতি অনুসারেই ধ্যানসমূহ বলা হয়েছে। অতএব, এখানেও সেই পঞ্চক-পদ্ধতি অনুসারেই বিপাকসমূহ গ্রহণ করে 'চতুর্থ ধ্যানের বিপাক তৃতীয় ধ্যানভূমিতে' ইত্যাদি বলা হয়েছে। 'তেসু' বলতে সেই ছয়টি প্রতিসন্ধির দ্বারা যারা প্রতিসন্ধি গ্রহণ করেছে তাদের মধ্যে। 'কপ্পসส์' (কল্পের) এই কথাটি অসংখ্যেয় কল্পের উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে। কল্প চার প্রকার: মহাকল্প, অসংখ্যেয়কল্প, অন্তরাকল্প এবং আয়ুকল্প। সেখানে 'আয়ুকল্প' বলতে সেই সেই সত্ত্বদের নিজ নিজ আয়ুর সীমা বোঝায়। 'অন্তরাকল্প' বলতে একটি বিবট্টট্ঠায়ী (বিবর্তস্থায়ী) অসংখ্যেয় কল্পের অভ্যন্তরে মানুষের আয়ু হ্রাস-বৃদ্ধির কারণে দৃশ্যমান চৌষট্টি প্রকার ক্ষুদ্র কল্পসমূহকে বোঝায়। কেউ কেউ বলেন বিশ প্রকার ক্ষুদ্র কল্প। অন্যেরা বলেন আশি প্রকার। বেদবিদগণ বলেন চৌদ্দ প্রকার ক্ষুদ্র কল্প। এগুলোকে লোকে 'মন্বন্তর কল্প' বলে থাকে। এগুলো এক একজন মনু নামক মহাসম্মত রাজার দ্বারা চিহ্নিত অন্তরাকল্প—এরূপ বলা হয়েছে। তবে কেউ কেউ একটি বিবট্টট্ঠায়ী কল্পে কেবল একজন মহাসম্মত রাজাকেই স্বীকার করেন। আবার, চৌষট্টি অন্তরাকল্পে এক অসংখ্যেয় কল্প হয়। সেই অসংখ্যেয় কল্প চার প্রকার: সংবট্ট (সংবর্ত), সংবট্টট্ঠায়ী (সংবর্তস্থায়ী), বিবট্ট (বিবর্ত) এবং বিবট্টট্ঠায়ী (বিবর্তস্থায়ী)। তাদের মধ্যে ধ্বংসোন্মুখ কল্প হলো সংবট্ট। ধ্বংসপ্রাপ্ত অবস্থায় স্থিত কল্প হলো সংবট্টট্ঠায়ী। বর্ধনশীল কল্প হলো বিবট্ট। বিবর্তিত অবস্থায় স্থিত কল্প হলো বিবট্টট্ঠায়ী—এরূপ জানতে হবে। সেই চার অসংখ্যেয় কল্পে এক মহাকল্প হয়। আর এখানে, দৈর্ঘ্য ও প্রস্থে এক যোজন বিস্তৃত একটি শ্বেত সর্ষপ স্তূপ থেকে প্রতি একশত বছর পর পর একটি করে সর্ষপ দানা সরিয়ে নিলেও তা শেষ হয়ে যেতে পারে, কিন্তু একটি মহাকল্প শেষ হয় না। মহাকল্প এত দীর্ঘ—এরূপ জানতে হবে।

Tattha yadā kappo tejena saṃvaṭṭati. Ābhassarato heṭṭhā agginā dayhati. Yadā āpena saṃvaṭṭati. Subhākiṇṇato heṭṭhā udakena [Pg.207] vilīyati. Yadā vāyunā saṃvaṭṭati. Vehapphalato heṭṭhā vātena viddhaṃsatīti evaṃ aṭṭhakathāyaṃ vuttattā ayaṃ loko nirantaraṃ sattasu vāresu agginā vinassati. Aṭṭhame vāre udakena vinassati. Puna sattasu agginā. Aṭṭhame udakenāti evaṃ aṭṭhannaṃ aṭṭhakānaṃ vasena catusaṭṭhivāresu antime udakavāre udakaṃ pahāya vātavāro hotīti ayamattho siddho hoti. Kathaṃ. Yaṃ vuttaṃ ābhassarānaṃ aṭṭhakappānīti. Etena aṭṭhame vāre āposaṃvaṭṭo hoti. Antarā sattasu sattasu vāresu tejosaṃvaṭṭā hontīti siddhaṃ. Yañca vuttaṃ subhākiṇṇānaṃ catusaṭṭhikappānīti. Etena catusaṭṭhime catusaṭṭhime vāre vātasaṃvaṭṭohoti. Antarā tesaṭṭhiyā vāresu tejosaṃvaṭṭā āposaṃvaṭṭāca hontīti siddhaṃ hotīti. Tenāhu porāṇā –

সেখানে যখন কল্প তেজের (অগ্নির) দ্বারা ধ্বংসপ্রাপ্ত হয়, তখন আভাষর দেবলোকের নিচের অংশ অগ্নির দ্বারা দগ্ধ হয়। যখন জলের দ্বারা ধ্বংসপ্রাপ্ত হয়, তখন শুভকিণ্ণ দেবলোকের নিচের অংশ জলের দ্বারা দ্রবীভূত হয়। যখন বায়ুর দ্বারা ধ্বংসপ্রাপ্ত হয়, তখন বেহপ্ফল দেবলোকের নিচের অংশ বায়ুর দ্বারা বিধ্বস্ত হয়। অট্ঠকথাতে এরূপ বলা থাকার কারণে, এই জগৎ নিরবচ্ছিন্নভাবে সাতবার অগ্নির দ্বারা ধ্বংসপ্রাপ্ত হয়। অষ্টমবারে জলের দ্বারা ধ্বংসপ্রাপ্ত হয়। পুনরায় সাতবার অগ্নির দ্বারা এবং অষ্টমবারে জলের দ্বারা ধ্বংসপ্রাপ্ত হয়। এভাবে আটটি অষ্টকের নিয়মে চৌষট্টি বারের মধ্যে সর্বশেষ জল-ধ্বংসের বারে জলকে বাদ দিয়ে বায়ু-ধ্বংসের বার ঘটে—এই অর্থটি সিদ্ধ হয়। কীভাবে? যা বলা হয়েছে—'আভাষরদের আয়ু আট কল্প'। এর দ্বারা সিদ্ধ হয় যে, প্রতি অষ্টমবারে জল-ধ্বংস (আপোসংবর্ত) হয়। অন্তর্বর্তী সাত সাত বারে অগ্নি-ধ্বংস (তেজোসংবর্ত) হয়। আর যা বলা হয়েছে—'শুভকিণ্ণদের আয়ু চৌষট্টি কল্প'। এর দ্বারা সিদ্ধ হয় যে, প্রতি চৌষট্টিতম বারে বায়ু-ধ্বংস (বাতসংবর্ত) হয়। অন্তর্বর্তী তেষট্টি বারে অগ্নি-ধ্বংস ও জল-ধ্বংস হয়। সেইজন্য প্রাচীনগণ বলেছেন—

Agginā bhassarā heṭṭhā, āpena subhākiṇṇato;

Vehapphalato vātena, evaṃ loko vinassati.

অগ্নির দ্বারা আভাষরের নিচে, জলের দ্বারা শুভকিণ্ণের নিচে এবং বায়ুর দ্বারা বেহপ্ফলের নিচে—এভাবে জগৎ ধ্বংসপ্রাপ্ত হয়।

Sattasattagginā vārā, aṭṭhame aṭṭhame dakā;

Catusaṭṭhi yadā puṇṇā, eko vāyuvāro siyāti.

সাত সাত বার অগ্নির পালা, প্রতি অষ্টমবারে জলের পালা; যখন চৌষট্টি পূর্ণ হয়, তখন একটি বায়ুর পালা ঘটে।

Evañca vinaṭṭhe loke ekasmiṃ kappepi pathamajjhānabhūmi avinaṭṭhānāma natthi. Tasmā brahmapārisajjānaṃdevānaṃ kappassatatīyo bhāgo āyuppamāṇaṃ, brahmapurohitānaṃupaḍḍhakappo, mahā brahmānaṃekokappoti ettha asaṅkhyeyya kappova sambhavati. Namahākappo. Tena vuttaṃ kappassāti idaṃ asaṅkhyeyyakappaṃ sandhāya vuttanti. Āyukappaṃ sandhāya vuttantipi yujjatiyeva. Tejosaṃvaṭṭakappesu hi pathamajjhānatalaṃ vivaṭṭamānaṃ sabbapathamaṃ vivaṭṭati. Saṃvaṭṭamānaṃ sabbapacchā saṃvaṭṭati. Tasmā vivaṭṭassa pacchimaḍḍhena saṃvaṭṭassaca pubbaḍḍhena saha ekaṃ vivaṭṭaṭṭhāyikappaṃ gahetvā dve asaṅkhyeyyāni tasmiṃ tale eko āyukappoti sakkā vattunti. Dutīya talato paṭṭhāya pana mahākappova gahetabbo. Appakaṃ ūnakaṃvā adhikaṃvā gaṇanūpagaṃ na hotīti katvā upaḍḍhehi [Pg.208] saha sattakappāni sandhāya ābhassarānaṃ aṭṭhakappānīti vuttaṃ. Evaṃ catusaṭṭhikappānīti etthapīti. Ākāsānañcāyatanabhavaṃ upagacchantīti ākāsānañcāyatanupagā, tesaṃ. Ekova visayo ārammaṇaṃ yassa taṃ ekavisayaṃ. Ekajātiyanti ekasmiṃ bhave. [Paṭisandhicatukkaṃ.]

আর এভাবে জগৎ ধ্বংসপ্রাপ্ত হলে, একটি কল্পেও প্রথম ধ্যানভূমি ধ্বংসহীন থাকে না। অতএব, 'ব্রহ্মপারিসজ্জ দেবতাদের আয়ুর পরিমাপ এক কল্পের এক-তৃতীয়াংশ, ব্রহ্মপুরোহিতদের অর্ধ কল্প, মহাব্রহ্মাদের এক কল্প'—এখানে কেবল অসংখ্যেয় কল্পই সম্ভব, মহাকল্প নয়। সেইজন্য বলা হয়েছে—'কল্পের' এই কথাটি অসংখ্যেয় কল্পের উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে। এটি আয়ুকল্পের উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে বললেও তা সংগতই হয়। কারণ, অগ্নি-ধ্বংসের কল্পসমূহে যখন প্রথম ধ্যানভূমি বিবর্তিত (পুনর্গঠিত) হয়, তখন তা সবার আগে বিবর্তিত হয়। আর যখন সংবর্তিত (ধ্বংস) হয়, তখন তা সবার শেষে সংবর্তিত হয়। অতএব, বিবর্ত কল্পের শেষার্ধ এবং সংবর্ত কল্পের প্রথমার্ধের সাথে একটি বিবট্টট্ঠায়ী (বিবর্তস্থায়ী) কল্প গ্রহণ করে, দুটি অসংখ্যেয় কল্প মিলে সেই ভূমিতে একটি আয়ুকল্প হয়—এরূপ বলা যেতে পারে। তবে দ্বিতীয় ভূমি (আভাষর) থেকে শুরু করে কেবল মহাকল্পই গ্রহণ করতে হবে। সামান্য কম বা বেশি হওয়াটা গণনার মধ্যে পড়ে না বলে, অর্ধাংশসহ সাতটি কল্পের উদ্দেশ্যে 'আভাষরদের আয়ু আট কল্প' বলা হয়েছে। 'চৌষট্টি কল্প' এই কথার ক্ষেত্রেও একই রূপ জানতে হবে। যারা আকাশানঞ্চায়তন ভবে গমন করে তারা 'আকাশানঞ্চায়তনূপগ' নামে পরিচিত; তাদের। যার কেবল একটিই বিষয় বা আলম্বন থাকে, তা 'একবিষয়'। 'একজাতীয়' বলতে এক ভবে বা এক জন্মে। [প্রতিসন্ধি-চতুষ্ক সমাপ্ত।]

145. Janetīti janakaṃ upatthambhetīti upatthambhakaṃ. Upapīḷetīti upapīḷakaṃ. Upaghātetīti upaghātakaṃ. Tattha janakaṃ nāma paṭisandhipavattīsu vipākakkhandha kaṭattārūpānaṃ nibbattikā kusalākusalacetanā. Tattha paṭisandhinibbattikā kammapathapattāva daṭṭhabbā. Pavattinibbattikā pana kammapathaṃ pattāpi apattāpi antamaso pañcadvārikajavanacetanāpi supinante kusalākusalacetanāpīti. Upatthambhakaṃnāma vipaccituṃ aladdhokāsāvā vipakkavipākā vā sabbāpi kusalākusalacetanā. Sā hi janakabhūtāpi samānā attanovipākavārato purevā pacchāvā sabhāṅgaṃ kammanta raṃvākammanibbattakkhandhasantānaṃvāupatthambhamānā pavattati. Yathā ganthārabbhe ratanattayapaṇāmacetanāti. Yaṃ pana visuddhimagge upatthambhakaṃ pana vipākaṃ janetuṃ nasakkotīti vuttaṃ. Taṃ aladdhavipākavāraṃ sandhāya vuttanti gahetabbaṃ. Na hi paccayasāmaggiyaṃ sati kiñcikammaṃ pavattivipākamattassapi ajanakaṃnāma atthīti. Tattha kammantarassa upatthambhanaṃnāma aladdhokāsassa aññassa janakakammassa okāsakaraṇaṃ. Taṃ pana maraṇāsannakāle pākaṭaṃ. Tadā hi kusale javite aññaṃ paṭisandhijanakaṃ kusalakammaṃ okāsaṃ labhati. Akusale javite aññaṃ akusalakammanti. Vuttañhetaṃ iti vuttake –

১৪৫. যা উৎপন্ন করে তা জনক কর্ম; যা উপস্তম্ভন (সাহায্য) করে তা উপস্তম্ভক কর্ম। যা উপপীড়ন (পীড়ন) করে তা উপপীড়ক কর্ম। যা উপঘাত (বিনাশ) করে তা উপঘাতক কর্ম। তাদের মধ্যে, জনক কর্ম বলতে প্রতিসন্ধি ও প্রবৃত্তি কালে বিপাক স্কন্ধ ও কটত্তারূপসমূহের উৎপাদক কুশল ও অকুশল চেতনাকে বোঝায়। সেখানে প্রতিসন্ধি উৎপাদক চেতনাকে কেবল কর্মপথ প্রাপ্ত (পূর্ণাঙ্গ কর্ম) হিসেবেই জানতে হবে। কিন্তু প্রবৃত্তি উৎপাদক চেতনা কর্মপথ প্রাপ্ত হোক বা অপ্রাপ্ত হোক, অন্ততপক্ষে পঞ্চদ্বারিক জবন চেতনা এবং স্বপ্নে উৎপন্ন কুশল ও অকুশল চেতনাকেও জনক কর্ম হিসেবে জানতে হবে। উপস্তম্ভক কর্ম বলতে বিপাক দেওয়ার জন্য সুযোগ না পাওয়া অথবা পরিপক্ব বিপাক দানকারী সকল কুশল ও অকুশল চেতনাকে বোঝায়। কারণ সেই কুশল-অকুশল চেতনা জনক কর্ম হওয়া সত্ত্বেও, নিজের বিপাক দেওয়ার সময়ের পূর্বে বা পরে সমজাতীয় অন্য কর্মকে অথবা কর্ম-উৎপন্ন স্কন্ধসন্ততিকে উপস্তম্ভন (সাহায্য) করতে করতে প্রবৃত্ত হয়। যেমন গ্রন্থারম্ভে রতনত্তয়পণাম (ত্রিরত্ন বন্দনা) চেতনা। কিন্তু বিশুদ্ধিমার্গে যা বলা হয়েছে যে, উপস্তম্ভক কর্ম বিপাক উৎপন্ন করতে সমর্থ হয় না, তা বিপাক দেওয়ার সুযোগ না পাওয়া কর্মকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে বলে গ্রহণ করতে হবে। কারণ প্রত্যয় সামগ্রী (কারণের অনুকূলতা) থাকলে কোনো কর্মই প্রবৃত্তি বিপাক মাত্রও উৎপন্ন করে না—এমন নয়। সেখানে অন্য কর্মের উপস্তম্ভন বলতে সুযোগ না পাওয়া অন্য জনক কর্মের জন্য সুযোগ করে দেওয়াকে বোঝায়। তা কিন্তু মরণাসন্ন কালে স্পষ্ট হয়। কারণ তখন কুশল জবন উৎপন্ন হলে অন্য প্রতিসন্ধি উৎপাদক কুশল কর্ম সুযোগ লাভ করে। অকুশল জবন উৎপন্ন হলে অন্য অকুশল কর্ম সুযোগ লাভ করে। ইতিবুত্তকে এটি বলা হয়েছে—

Imasmiṃ cāyaṃ samaye, kālaṅkariyātha puggalo;

Saggamhi upapajjeyya, cittañhissa pasāditaṃ.

যদি এই সময়ে এই ব্যক্তি মৃত্যুবরণ করে, তবে সে স্বর্গে উৎপন্ন হবে; কারণ তার চিত্ত প্রসন্ন।

Imasmiṃ cāyaṃ samaye, kālaṅkariyātha puggalo;

Niraye upapajjeyya, cittañhissa padūsitanti.

যদি এই সময়ে এই ব্যক্তি মৃত্যুবরণ করে, তবে সে নরকে উৎপন্ন হবে; কারণ তার চিত্ত কলুষিত।

Pavattikālepi etaṃ bahulaṃ labbhatiyeva. Kammanibbattakhandhasantānassa upatthambhanaṃnāma aññena laddhokāsena kusalakammenavā akusalakammenavā [Pg.209] nibbattassa khandhasantānassa jīvitantarāye apanetvā jīvitaparikkhāre samudānetvā ciratara pavattikaraṇaṃ. Yathāha –

প্রবৃত্তি কালেও এই উপস্তম্ভন বহুলাংশে লাভ করা যায়। কর্ম-উৎপন্ন স্কন্ধসন্ততির উপস্তম্ভন বলতে অন্য সুযোগ প্রাপ্ত কুশল বা অকুশল কর্ম দ্বারা উৎপন্ন স্কন্ধসন্ততির জীবনের অন্তরায়সমূহকে দূর করে এবং জীবনের উপকরণসমূহকে সংগ্রহ করে দীর্ঘকাল প্রবৃত্তি বা স্থায়িত্ব বজায় রাখাকে বোঝায়। যেমন বলা হয়েছে—

Abhivādanasīlissa, niccaṃ vuddhāpacāyino;

Cattāro dhammā vaḍḍhanti, āyu vaṇṇo sukhaṃ balanti.

নিত্য অভিবাদনশীল এবং বয়োবৃদ্ধদের প্রতি শ্রদ্ধাশীল ব্যক্তির চারটি ধর্ম বৃদ্ধি পায়—আয়ু, বর্ণ, সুখ ও বল।

Ettha pana kusalaṃpi akusalakammanibbattassa khandhasantānassa akusalaṃpi kusalakammanibbattassa upatthambhakaṃnāma natthīti navattabbaṃ. Akusala kamma nibbattassapi hi mahiddhikānaṃ nāgasupaṇṇādīnaṃ khandhasantānassa pavattikāle pubbakataṃ kusalaṃ vuttanayena upabrūhanaṃ karotiyeva. Tathākusalakammanibbattassapi kesañci vinipātikāsurādīnaṃ khandhasantānassa pavattikāle pubbakataṃ akusalaṃ ciratarappavattiṃ karotiyevāti. Upapīḷakaupaghātakānipi vuttappakārā kusalākusala cetanāyoeva. Tāpi hi janakabhūtāpi samānā attano vipākavārato purevā pacchā vā vipākavāra gahaṇa kālepi vā kammantaraṃvā kammanibbatta khandhasantānaṃvā dubbalataraṃ katvāvā vibādhayamānā sabbasovā upacchindamānā pavattantīti. Tattha upapīḷake tāva kammantarassa vibādhanaṃnāma aññassa janakakammassa dubbalabhāvakaraṇaṃ. Kammañhi nāma āyūhanakāle balavantaṃpi pacchā katena ujupaṭipakkhena kammantarena vibādhiyamānaṃ puna vihatasāmatthiyaṃ hoti. Uparibhūmi nibbattakaṃpi samānaṃ heṭṭhābhūmiyaṃ nibbatteti. Mahesakkhesu mahiddhikesu nibbattakaṃpi samānaṃ appesakkhesu nibbatteti. Tathā uccakulesu nibbattakaṃpi nīcakulesu. Dīghāyukesu nibbattakaṃpi appāyukesu. Mahābhogesu nibbattakaṃpi appabhogesu. Purisatta bhāvanibbattakaṃpi samānaṃ itthattabhāvaṃvā napuṃsakabhāvaṃ vā nibbatteti. Vaṇṇasampattinibbattakaṃpi dubbaṇṇabhāvaṃ. Indriyasampattinibbattakaṃpi andhaṃvā badhiraṃvā yaṃkiñci indriyavekallaṃ. Aṅgapaccaṅga sampattijanakaṃpi hatthapādādi aṅgavekallaṃ janeti. Tathā āyūhanakāle mahānirayesu nibbattakaṃpi akusalaṃ pacchākatena balavakusalena vibādhiyamānaṃ [Pg.210] ussadesuvā petesuvā nibbatteti. Ajātasattu rājā cettha nidassanaṃ. Ussadesu nibbattakaṃpi petesuvā tiracchā nesuvāti ādisabbaṃ vattabbaṃ.

এখানে কিন্তু কুশল কর্মও অকুশল কর্ম দ্বারা উৎপন্ন স্কন্ধসন্ততিকে এবং অকুশল কর্মও কুশল কর্ম দ্বারা উৎপন্ন স্কন্ধসন্ততিকে উপস্তম্ভন করে না—এমন বলা উচিত নয়। কারণ অকুশল কর্ম দ্বারা উৎপন্ন হলেও মহাশক্তিশালী নাগ, সুপর্ণ (গরুড়) ইত্যাদির স্কন্ধসন্ততিকে প্রবৃত্তি কালে পূর্বে কৃত কুশল কর্ম পূর্বোক্ত নিয়মে পুষ্টি প্রদান করেই থাকে। তদ্রূপ কুশল কর্ম দ্বারা উৎপন্ন হলেও কোনো কোনো বিনিপাতিক অসুর ইত্যাদির স্কন্ধসন্ততিকে প্রবৃত্তি কালে পূর্বে কৃত অকুশল কর্ম দীর্ঘকাল প্রবৃত্তি বা স্থায়িত্ব প্রদান করেই থাকে। উপপীড়ক ও উপঘাতক কর্মও পূর্বোক্ত প্রকারের কুশল ও অকুশল চেতনাই। কারণ তারাও জনক কর্ম হওয়া সত্ত্বেও নিজের বিপাক দেওয়ার সময়ের পূর্বে বা পরে অথবা বিপাক গ্রহণের সময়েই অন্য কর্মকে বা কর্ম-উৎপন্ন স্কন্ধসন্ততিকে অত্যন্ত দুর্বল করে দিয়ে পীড়ন করতে করতে অথবা সম্পূর্ণরূপে উচ্ছেদ করতে করতে প্রবৃত্ত হয়। তাদের মধ্যে প্রথমত উপপীড়ক কর্মে অন্য কর্মের পীড়ন বলতে অন্য জনক কর্মকে দুর্বল করে দেওয়াকে বোঝায়। কারণ কর্ম সম্পাদনের সময়ে বলবান হলেও পরে কৃত প্রত্যক্ষ প্রতিপক্ষ অন্য কর্ম দ্বারা পীড়িত হলে পুনরায় সামর্থ্যহীন হয়ে যায়। উচ্চতর ভূমিতে উৎপন্ন করার যোগ্য হলেও তা নিম্নতর ভূমিতে উৎপন্ন করায়। মহাশক্তিশালী ও মহা-ঐশ্বর্যশালী সত্ত্বরূপে উৎপন্ন করার যোগ্য হলেও তা অল্প-ঐশ্বর্যশালী সত্ত্বরূপে উৎপন্ন করায়। তদ্রূপ উচ্চকুলে উৎপন্ন করার যোগ্য হলেও নীচকুলে উৎপন্ন করায়। দীর্ঘায়ু সত্ত্বরূপে উৎপন্ন করার যোগ্য হলেও অল্পায়ু সত্ত্বরূপে উৎপন্ন করায়। মহাভোগী সত্ত্বরূপে উৎপন্ন করার যোগ্য হলেও অল্পভোগী সত্ত্বরূপে উৎপন্ন করায়। পুরুষদেহ উৎপন্ন করার যোগ্য হলেও তা স্ত্রীদেহ অথবা নপুংসকদেহ উৎপন্ন করায়। বর্ণসম্পত্তি (সুন্দর রূপ) উৎপন্ন করার যোগ্য হলেও কুৎসিত রূপ উৎপন্ন করায়। ইন্দ্রিয়সম্পত্তি (সুস্থ ইন্দ্রিয়) উৎপন্ন করার যোগ্য হলেও অন্ধ, বধির অথবা যেকোনো ইন্দ্রিয় বৈকল্য উৎপন্ন করায়। অঙ্গ-প্রত্যঙ্গ সম্পত্তি উৎপন্ন করার যোগ্য হলেও হাত-পা ইত্যাদির অঙ্গবৈকল্য উৎপন্ন করে। তদ্রূপ সম্পাদনের সময়ে মহানরকে উৎপন্ন করার যোগ্য অকুশল কর্মও পরে কৃত বলবান কুশল কর্ম দ্বারা পীড়িত হলে উৎসদ নরকে অথবা পেত (প্রেত) যোনিতে উৎপন্ন করায়। এ বিষয়ে রাজা অজাতশত্রু হলেন একটি উদাহরণ। উৎসদ নরকে উৎপন্ন করার যোগ্য হলেও পেত যোনিতে অথবা তির্যক যোনিতে উৎপন্ন করায়—এরূপ সবকিছু বলা উচিত।

Upatthambhakaṃpi tabbipariyāyena veditabbameva. Tathā hi kammaṃ nāma katakāledubbalaṃpisamānaṃ pacchāsabhāgenabalavatākusalenavā akusalenavā upatthambhīyamānaṃ suṭṭhu balavaṃ hotīti. Kammanibbatta khandhasantānassa vibādhanaṃnāma aññena kammena nibbattassa sattassa gahitapaṭisandhito paṭṭhāya yadākadāci sarīre nānāantarāye uppādetvāvā ṭhānantarakhettavatthu gomahiṃsa dhana dhaññabhoga sampattīnaṃ puttadārañāti mittānañca vipattiṃ katvāvā dukkhuppatti karaṇaṃ. Duvidhañhi kammaphalaṃnāma vipākaphalaṃ nisandaphalanti. Tattha vipākaphalaṃnāma kammakārakasseva hoti. Na aññassa. Nisanda phalaṃ pana aññesaṃpi sādhāraṇameva. Dhammapade ānandaseṭṭhivatthu ettha vattabbaṃ. Cakkhādīsu pana kammajasantathisīsesu yena kammena yaṃkiñci ekaṃvā dvevā tīṇivā sabbaso bhijjanti. Cakkhupālatthe rādīnaṃ viya. Taṃ kammaṃ upaghātake saṅgahitanti yuttaṃ. Upaghā takanti pana upacchedakantica atthato ekaṃ. Tathā hi majjhimaṭṭha kathāyaṃ pathamaṃ upacchedakanāmena vatvā upaghātakantipi etasseva nāmanti vuttaṃ. Aṅguttaraṭṭhakathāyaṃ pathamaṃ upaghātakanāmena vatvā upacchedakantipi tassevetaṃ nāmanti vuttaṃ. Visuddhi maggepi maraṇassatiniddese tadeva kammupacchedakakammanti vuttaṃ. Idhaca parato upacchedakakammunāti vakkhati.

Refining the translation of ID 776: উপস্তম্ভক কর্মকেও তার বিপরীতভাবে জানতে হবে। কারণ কর্ম সম্পাদনের সময়ে দুর্বল হলেও পরে সমজাতীয় বলবান কুশল বা অকুশল কর্ম দ্বারা উপস্তম্ভিত হলে অত্যন্ত বলবান হয়। কর্ম-উৎপন্ন স্কন্ধসন্ততির পীড়ন বলতে অন্য কর্ম দ্বারা উৎপন্ন সত্ত্বের গৃহীত প্রতিসন্ধি থেকে শুরু করে যেকোনো সময়ে শরীরে নানা অন্তরায় (রোগব্যাধি) উৎপন্ন করে অথবা পদমর্যাদা, জমিজমা, বাস্তুভিটা, গরু-মহিষ, ধন, ধান্য, ভোগ ও সম্পত্তির এবং পুত্র-স্ত্রী, জ্ঞাতি ও মিত্রদের বিনাশ ঘটিয়ে দুঃখের উৎপত্তি ঘটানোকে বোঝায়। কারণ কর্মফল দুই প্রকার—বিপাক ফল ও নিস্যন্দ ফল। তাদের মধ্যে বিপাক ফল বলতে কেবল কর্ম সম্পাদনকারীরই হয়ে থাকে, অন্য কারও নয়। কিন্তু নিস্যন্দ ফল অন্যদের জন্যও সাধারণ (অংশীদারিত্বমূলক)। এ বিষয়ে ধম্মপদে বর্ণিত আনন্দ শ্রেষ্ঠীর কাহিনী বলা উচিত। কিন্তু চক্ষু ইত্যাদি কর্মজ সন্ততির প্রধান অঙ্গসমূহের মধ্যে যে কর্ম দ্বারা যেকোনো একটি, দুটি বা তিনটি সম্পূর্ণরূপে বিনষ্ট হয়—যেমন চক্ষু পাল স্থবির ইত্যাদির ক্ষেত্রে হয়েছিল—সেই কর্মকে উপঘাতক কর্মের মধ্যে অন্তর্ভুক্ত করা যুক্তিসঙ্গত। কিন্তু উপঘাতক এবং উপচ্ছেদক অর্থগতভাবে অভিন্ন। কারণ মজ্ঝিম অট্ঠকথায় প্রথমে উপচ্ছেদক নামে উল্লেখ করে উপঘাতকও এরই নাম বলা হয়েছে। অঙ্গুত্তর অট্ঠকথায় প্রথমে উপঘাতক নামে উল্লেখ করে উপচ্ছেদকও এরই নাম বলা হয়েছে। বিশুদ্ধিমার্গেও মরণস্মৃতি নির্দেশে তাকেই কর্মোপচ্ছেদক কর্ম বলা হয়েছে। এবং এখানে পরবর্তীতে 'উপচ্ছেদক কর্ম দ্বারা' বলা হবে।

Imassapi kammantarupacchedanaṃ maraṇāsannakāle pākaṭaṃ. Tadāhi pathamaṃ pāpakammabalena duggatinimitte upaṭṭhahante puna kalyāṇa kammaṃ taṃ paṭibāhitvā sugatinimittaṃ dassetvā sagge nibbatteti. Kalyāṇakammabalena sugatinimitte upaṭṭhahante puna pāpakammaṃ taṃ paṭibāhitvā duggatinimittaṃ dassetvā apāye nibbatteti. Duṭṭha gāmaṇirañño soṇattherapituca vatthūni kathetabbāni. Aṅguttaraṭṭhakathāyaṃ pana kusalākusalakammakkhaya karassa maggakammassapi kammantarupacchedakahā [Pg.211] vuttā. Aṅgulimālattherādīnaṃ viyāti. Imasmiṃ bhave laddhāni mahaggatakammāni yena akusalena parihāyanti. Tassapi kammantarupacchedake saṅgaho yutto. Devadattassa viyāti. Kammanibbattakhandhasantānupacchedanaṃ pana tasmiṃ tasmiṃ bhave āyu kammesu vijjamānesu laddhokāsassa kassaci aparādhakammassa balena kalalakālato paṭṭhāya antarāva kenacirogenavā bhayenavā upakkamenavā marantānaṃ vasena veditabbaṃ.

এই উপচ্ছেদক কর্মেরও অন্য কর্মের উচ্ছেদ করা মরণাসন্ন কালে স্পষ্ট হয়। কারণ তখন প্রথমে পাপকর্মের প্রভাবে দুর্গতি নিমিত্ত উপস্থিত হলে পুনরায় কল্যাণ কর্ম তাকে প্রতিহত করে সুগতি নিমিত্ত প্রদর্শন করে স্বর্গে উৎপন্ন করায়। কল্যাণ কর্মের প্রভাবে সুগতি নিমিত্ত উপস্থিত হলে পুনরায় পাপকর্ম তাকে প্রতিহত করে দুর্গতি নিমিত্ত প্রদর্শন করে অপায়ে উৎপন্ন করায়। এ বিষয়ে রাজা দুষ্টগামণী এবং সোণ স্থবিরের পিতার কাহিনীসমূহ বলা উচিত। কিন্তু অঙ্গুত্তর অট্ঠকথায় কুশল ও অকুশল কর্মের ক্ষয়কারী মার্গ কুশল কর্মেরও অন্য কর্মের উচ্ছেদ করার ক্ষমতা বলা হয়েছে, যেমন অঙ্গুলিমাল স্থবির ইত্যাদির ক্ষেত্রে হয়েছিল। এভাবে জানতে হবে। এই ভবে প্রাপ্ত মহদ্গত কর্মসমূহ যে অকুশল কর্মের কারণে বিনষ্ট হয়, সেই অকুশল কর্মকেও অন্য কর্মের উচ্ছেদক কর্মের মধ্যে অন্তর্ভুক্ত করা যুক্তিসঙ্গত, যেমন দেবদত্তের ক্ষেত্রে হয়েছিল। কিন্তু কর্ম-উৎপন্ন স্কন্ধসন্ততির উচ্ছেদ বলতে সেই সেই ভবে আয়ুষ্কর্মসমূহ বিদ্যমান থাকা সত্ত্বেও সুযোগ প্রাপ্ত কোনো অপরাধ কর্মের প্রভাবে কলল কাল থেকে শুরু করে মাঝপথেই কোনো রোগ, ভয় অথবা উপক্রম (আক্রমণ) দ্বারা মৃত্যুবরণকারী সত্ত্বদের মাধ্যমে জানতে হবে।

Etthaca kammantarassavā kammanibbattakhandhasantānassavā upatthambhanā dīni sandhāya imesaṃ catunnaṃpi kammānaṃ kusalākusalabhāvo visuddhimagge aṅguttaraṭṭhakathāyañca vutto. Majjhimaṭṭhakathāyaṃ pana saṃvaṇṇetabbasuttānurūpaṃ kammanibbattakhandhasantānasseva upatthambhanādīni sandhāya upatthambhakassa kusalabhāvo upapīḷakaupaghātakānaṃ akusalabhāvo vutto. So pana majjhimaṭīkāyaṃ aṅguttaraṭīkāyañca aruccamāno viya vutto. Mahāṭīkāyaṃ pana so keci vādopi kato. Tatthapana saṃvaṇṇetabbasuttānurūpaṃ vuttattā visuṃ pāḷinayoti daṭṭhabbo. Na ca kecivādo kattabbo. Suttasmiṃhi appāyukasaṃvattanikāesā māṇavapaṭipadā, yadidaṃ pāṇātipātī hotītiādinā upaghātakaṃ pāṇātipātavaseneva vuttaṃ. Upapīḷakañca batvābādhasaṃvattanikā esā māṇava paṭipadā, yadidaṃ sattānaṃ viheṭhakajātiko hotītiādinā vihiṃsādīnaṃ vasena vuttaṃ. Upatthambhakañca dīghāyukasaṃvattanikā esā māṇava paṭipadā. Yadidaṃ pāṇātipātaṃ pahāya pāṇātipātā paṭivirato hotītiādinā pāṇātipātaviratiādīnaṃ vasena vuttaṃ. Sabbañcetaṃ manussattaṃ āgatasseva sattassa vasenāti evaṃ visuṃ pāḷinayo veditabboti. Mahāṭīkāyaṃ pana aṅguttaraṭīkāyañca kammantarupatthambhanādīni anicchantehi janakādibhāvonāma vipākaṃ paṭiicchitabbo. Nakammanti vipākasseva upaghātakatā yuttā viya dissatīti vuttaṃ.

এবং এখানে অন্য কর্মের অথবা কর্ম-উৎপন্ন স্কন্ধসন্ততির উপস্তম্ভন ইত্যাদিকে লক্ষ্য করে এই চারটি কর্মেরই কুশল ও অকুশল ভাব বিশুদ্ধিমার্গে এবং অঙ্গুত্তর অট্ঠকথায় বলা হয়েছে। কিন্তু মজ্ঝিম অট্ঠকথায় ব্যাখ্যাত সূত্রের অনুসারী হয়ে কেবল কর্ম-উৎপন্ন স্কন্ধসন্ততিরই উপস্তম্ভন ইত্যাদিকে লক্ষ্য করে উপস্তম্ভক কর্মের কুশল ভাব এবং opapīḷaka ও উপঘাতক কর্মের অকুশল ভাব বলা হয়েছে। কিন্তু তা মজ্ঝিম টীকায় এবং অঙ্গুত্তর টীকায় অননুমোদিত হওয়ার মতো করে বলা হয়েছে। মহা টীকায় কিন্তু সেই মতবাদকে 'কেচি বাদ' (কারও কারও মত) হিসেবে উল্লেখ করা হয়েছে। কিন্তু সেখানে ব্যাখ্যাত সূত্রের অনুসারী হয়ে বলা হওয়ার কারণে একে পৃথক পালি পদ্ধতি (সূত্রীয় পদ্ধতি) বলে জানতে হবে এবং একে কেবল 'কেচি বাদ' বলা উচিত নয়। কারণ সূত্রে বলা হয়েছে—'হে মানব, এই প্রতিপদ অল্পায়ু প্রদানকারী, যা হলো প্রাণাতিপাত করা' ইত্যাদি বাক্যের মাধ্যমে উপঘাতক কর্মকে প্রাণাতিপাতের মাধ্যমেই বলা হয়েছে। এবং উপপীড়ক কর্মকে 'এই প্রতিপদ বহু-ব্যাধি প্রদানকারী, যা হলো সত্ত্বদের পীড়নকারী হওয়া' ইত্যাদি বাক্যের মাধ্যমে হিংসা ইত্যাদির মাধ্যমে বলা হয়েছে। এবং উপস্তম্ভক কর্মকে 'এই প্রতিপদ দীর্ঘায়ু প্রদানকারী, যা হলো প্রাণাতিপাত বর্জন করে প্রাণাতিপাত থেকে বিরত থাকা' ইত্যাদি বাক্যের মাধ্যমে প্রাণাতিপাত-বিরতি ইত্যাদির মাধ্যমে বলা হয়েছে। এবং এই সমস্ত কিছু মানব জন্ম প্রাপ্ত সত্ত্বের উদ্দেশ্যেই বলা হয়েছে—এভাবে পৃথক পালি পদ্ধতি জানতে হবে। কিন্তু মহা টীকায় এবং অঙ্গুত্তর টীকায় অন্য কর্মের উপস্তম্ভন ইত্যাদিকে যারা স্বীকার করতে চান না, সেই টীকাচার্যদের মতে, জনকত্ব ইত্যাদি ভাব বিপাককে লক্ষ্য করেই স্বীকার করা উচিত, কর্মকে লক্ষ্য করে নয়; তাই বিপাকের জন্যই উপঘাতকত্ব যুক্তিসঙ্গত বলে মনে হয়—এ কথা বলা হয়েছে।

Kiccavasenāti jananaṃ upatthambhanaṃ upapīḷanaṃ upacchindananti catunnaṃ kiccānaṃ vasena. Tattha ekā pāṇātipātacetanā cattāri kiccāni [Pg.212] sādheti. Sā hi yāva vipaccituṃ okāsaṃ nalabhati. Tāva upatthambhanādīsu tīsu kiccesu yaṃkiñci laddhapaccayaṃ kiccaṃ karoti. Yadā vipaccituṃ okāsaṃ labhati. Tadā ekāya cetanāya ekāeva paṭisandhi hotīti evaṃ sāketapañhe vuttanayena ekaṃ apāyabhavaṃ janeti. Tato paraṃ pana paṭisandhijananakiccaṃ natthi. Pavatti vipākajananena saha itarāni tīṇi kiccāni bhavasatasahassepi kappasatasahassepi sādhetiyeva. Dhammadinnāyanāma uggasena rañño deviyā vatthu ettha vattabbaṃ. Sā pana yadā attano vipākavārato pure ariyabhūtassavā puthujjanabhūtassapi kalyāṇa cittasamaṅginovā upacchedanaṃ karoti. Tadā upacchinditvā kammanta rasseva okāsaṃ karoti. Sayaṃ vipākaṃ najaneti. Yadā pana pāpacittasamaṅgino khandhasantānaṃ upacchindati. Tadāeva upacchinditvā attano vipākaṃ janeti. Sakiṃ laddhapaṭisandhivārato pana paṭṭhāya anekesu attabhāva satasahassesupi upacchedanādīniyeva karoti. Ettha mahāmoggalāna tthera vatthu sāmāvati vatthu vaggumudātīriyabhikkhu vatthu dussimāra kalāburājavatthūni kathetabbāni. Yasmā pana idaṃ upacchedakakammaṃ nāma tiracchānagatānaṃ bahulaṃ labbhati. Tasmā suṭṭhu balavaṃ akusalakammaṃ dubbalassa akusalakammassavā akusalakammanibbattakhandhasantānassavā upacchedakaṃnāma na hotīti na vattabbaṃ. Teneva hi majjhimaṭṭhakathāyaṃ bahukasmiñhi akusalakamme āyūhite balavakammaṃ dubbala kammassa vipākaṃ paṭibāhitvā attano vipākassa okāsaṃ karotīti vuttaṃ.

কৃত্য বা কার্যের দিক থেকে—উৎপাদন (জনন), উপস্তম্ভন, উপপীড়ন ও উপচ্ছেদন নামক চারটি কৃত্যের মাধ্যমে। সেখানে একটি প্রাণাতিপাত চেতনা (প্রাণহত্যার চেতনা) চারটি কৃত্যই সম্পাদন করে। কারণ, যতক্ষণ পর্যন্ত তা বিপাক দানের (ফল প্রদানের) সুযোগ না পায়, ততক্ষণ পর্যন্ত উপস্তম্ভন আদি তিনটি কৃত্যের মধ্যে যেকোনো একটি প্রত্যয়প্রাপ্ত (অনুকূল কারণযুক্ত) কৃত্য সম্পাদন করে। যখন বিপাক দানের সুযোগ পায়, তখন একটি চেতনার দ্বারা একটিই প্রতিসন্ধি ঘটে—এইভাবে ‘সাকেত প্রশ্ন’-এ বর্ণিত নিয়মানুসারে একটি অপায় ভাব (দুর্গতি) উৎপন্ন করে। এরপর আর প্রতিসন্ধি উৎপাদনের কৃত্য থাকে না। প্রবৃত্তি-বিপাক (জীবদ্দশার ফল) উৎপাদনের সাথে সাথে অন্য তিনটি কৃত্য লক্ষ লক্ষ ভবে এবং লক্ষ লক্ষ কল্পেও সম্পাদন করে থাকে। এখানে উজ্জয়িনীরাজার (বা উগ্রসেন রাজার) দেবী ধর্মদিন্না নামক উপাখ্যানটি উল্লেখ করা উচিত। কিন্তু যখন তা নিজের বিপাক দানের সময়ের পূর্বে কোনো আর্য ব্যক্তি অথবা কল্যাণময় চিত্তযুক্ত কোনো পৃথগ্জনের উপচ্ছেদন (জীবনাবসান) ঘটায়, তখন তা উচ্ছেদ ঘটিয়ে অন্য কোনো কর্মেরই বিপাক দানের সুযোগ করে দেয়, নিজে কোনো বিপাক উৎপন্ন করে না। কিন্তু যখন কোনো পাপচিত্তযুক্ত ব্যক্তির স্কন্ধসন্ততিকে উচ্ছেদ করে, তখনই কেবল উচ্ছেদ ঘটিয়ে নিজের বিপাক উৎপন্ন করে। একবার প্রতিসন্ধি লাভের পর থেকে শুরু করে অনেক লক্ষ আত্মভাবেও (জন্মেও) কেবল উপচ্ছেদন আদি কৃত্যই সম্পাদন করে। এখানে স্থবির মহামোদ্গল্যায়ন, সামাবতী, বগ্গুমুদা নদীর তীরবর্তী ভিক্ষুগণ, দুষী মার এবং কলাবু রাজার উপাখ্যানসমূহ আলোচনা করা উচিত। যেহেতু এই উপচ্ছেদক কর্ম তির্যক প্রাণীদের ক্ষেত্রে প্রচুর পরিমাণে দেখা যায়, তাই অত্যন্ত বলবান অকুশল কর্ম কোনো দুর্বল অকুশল কর্মের অথবা অকুশল কর্মের দ্বারা উৎপন্ন স্কন্ধসন্ততির উপচ্ছেদক (উচ্ছেদকারী) হতে পারে না—এমনটি বলা উচিত নয়। এই কারণেই মজ্ঝিম নিকায়ের অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে যে, বহু অকুশল কর্ম সঞ্চিত হলে বলবান কর্মটি দুর্বল কর্মের বিপাককে প্রতিহত করে নিজের বিপাক দানের সুযোগ করে দেয়।

Apica pavattiyaṃpi kammantarajanitaṃ bhavaṅgasantānaṃ anupacchinditvā pañcasu cakkhu sota ghāna jivhā bhāva dasaka saṅkhātesu santati sīsesu aññatarassa santatisīsassa sabbaso upacchindanaṃpi imasseva kiccanti yuttaṃ. Yaṃ pana mahāṭīkāyaṃ aṅguttaraṭīkāyañca upapīḷikaṃ aññassa vipākaṃ chindati. Na sayaṃ attano vipākaṃ janetīti vuttaṃ. Taṃ aṭṭhakathāyaṃ sukhadukkhaṃ pīḷeti, addhānaṃ pavattituṃ na detīti idaṃ disvā vuttaṃ siyā. Addhānaṃ pavattituṃ nadetīti ettha pana [Pg.213] sukhasantānaṃvā dukkhasantānaṃvā cirakālaṃ pavattituṃ nadeti iccevattho. Na pana upaghātakaṃ viya bhavaṅgasantānena saha aññassa kammassa vipākaṃ chindatīti.

আরও বলা যায়, প্রবৃত্তি কালেও (জীবদ্দশায়) অন্য কর্ম দ্বারা উৎপন্ন ভবঙ্গ-সন্ততিকে উচ্ছেদ না করে, চক্ষু, শ্রোত্র, ঘ্রাণ, জিহ্বা ও ভাব নামক পাঁচটি দশকের অন্তর্গত কোনো একটি সন্ততি-শীর্ষকে (ধারাবাহিকতাকে) সম্পূর্ণরূপে উচ্ছেদ করাও এই উপচ্ছেদক কর্মেরই কৃত্য হওয়া যুক্তিযুক্ত। আর মহা টীকা এবং অঙ্গুত্তর টীকাতে যে বলা হয়েছে—‘উপপীড়ক কর্ম অন্য কর্মের বিপাককে ছিন্ন করে, নিজে নিজের বিপাক উৎপন্ন করে না’—তা অট্ঠকথার ‘সুখ-দুঃখকে পীড়িত করে, দীর্ঘকাল চলতে দেয় না’ এই উক্তিটি দেখে বলা হয়ে থাকতে পারে। ‘দীর্ঘকাল চলতে দেয় না’ বলতে এখানে সুখ-সন্ততি বা দুঃখ-সন্ততিকে দীর্ঘকাল ধরে চলতে দেয় না—এরূপ অর্থই বুঝতে হবে। কিন্তু opaghātaka (উপঘাতক) কর্মের মতো ভবঙ্গ-সন্ততির সাথে অন্য কর্মের বিপাককে ছিন্ন করে—এমন অর্থ গ্রহণ করা উচিত নয়।

[143] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ

[১৪৩] আর বিভাবনী টীকায় যা বলা হয়েছে—

‘‘Janakaṃ kammantarassa vipākaṃ anupacchinditvāva vipākaṃ janeti. Upaghātakaṃ upacchedanapubbakanti idaṃ tāva aṭṭhakathāsu sanniṭṭhānanti vuttaṃ’’. Taṃ na sundaraṃ.

“জনক কর্ম অন্য কর্মের বিপাককে উচ্ছেদ না করেই নিজের বিপাক উৎপন্ন করে। উপঘাতক কর্ম উপচ্ছেদন-পূর্বক হয়ে থাকে—এটিই অট্ঠকথাসমূহের সিদ্ধান্ত।”—এই যে উক্তিটি করা হয়েছে, তা সুন্দর (সঠিক) নয়।

Idha pubbakatena upacchedanakakammena maritvā sagge nibbattānaṃ vatthūnaṃ aṭṭhakathāsuyeva āgatattāti.

কারণ, ইহলোকে পূর্বকৃত উপচ্ছেদক কর্মের কারণে মৃত্যুবরণ করে দেবলোকে উৎপন্ন হওয়া ব্যক্তিদের কাহিনী অট্ঠকথাসমূহে বর্ণিত হয়েছে।

[144] Yañca tattha

[১৪৪] এবং সেখানে যে—

Apare pana ācariyā vadantītiādinā upaghātakassa sayaṃ vipākanibbattakattā bhāvavacanaṃ vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.

“অন্যান্য আচার্যগণ বলেন...” ইত্যাদি বাক্যের মাধ্যমে উপঘাতক কর্মের নিজের বিপাক উৎপন্ন করার সামর্থ্য না থাকার কথা বলা হয়েছে, তাও সুন্দর (সঠিক) নয়।

Teneva kammena apāye nibbattānaṃ dussimāra kalāburājā dīnaṃ tassa kammassa upacchedakakammabhāvena aṭṭhakathāsu āgatattāti. [Janakacatukkaṃ]

কারণ, সেই কর্মেরই উপচ্ছেদক কর্মভাবের কারণে দুষী মার, কলাবু রাজা প্রমুখের অপায় ভূমিতে উৎপন্ন হওয়ার কথা অট্ঠকথাসমূহে এসেছে। [জনক চতুষ্ক সমাপ্ত]

146. Garukanti aññena kammena paṭibāhituṃ asakkuṇeyyaṃ kusalapakkhe mahaggatakammaṃ akusalapakkhe niyatamicchādiṭṭhiyā saha pañcānantariyakammaṃ. Ettha siyā. Mahaggatakammanti kasmā vuttaṃ. Tañhi pamādavasenavā nīvaraṇadhammapavattiyāvā parihāyiyamānaṃ nikantibalenavā paṭibāhiyamānaṃ vipākaṃ na detīti. Tathā ekassa bahūsu ānantariyakammesu katesu ekasmiṃ vipaccante sesāni na vipaccantīti. Vuccate, mahaggatakammaṃ tāvathapetvā pamādadhammanīvaraṇadhammanikantidhamme attano balavatarañca mahaggatakammantaraṃ aññena puññakammena appaṭibāhaniyaṭṭhena garukaṃ nāma hoti. Ānantariyakammāni pana thapetvā attano balavataraṃ ānantariyakammaṃ aññena kenaci dhammena appaṭibāhaniyaṭṭhenāti evaṃ yathārahaṃ tesaṃ garukatā veditabbāti. Āsannanti maraṇakāle [Pg.214] anussaritaṃ tadā katañca. Tattha tadākatanti antima javanavīthito pubbabhāge āsanne kataṃ yaṃkiñci kusalākusalakammaṃ. Micchādiṭṭhikammaṃ pana vipassanādivasena pavattaṃ sammādiṭṭhikammañca antimajavanavīsiyaṃpi katanti gahetabbaṃ. Yathāha-maraṇakāle vāssa hoti micchādiṭṭhi sammādiṭṭhi samattā samādinnāti. Etena tato micchādiṭṭhikammato aññaṃ antimajavanavīthiyaṃ pavattaṃ kammaṃ paṭisandhiṃ janetuṃ na sakkotīti siddhaṃ hotīti. Āciṇṇanti dīgharattaṃ abhiṇhaso kataṃ. Sakiṃ karitvāpivā pacchā punappunaṃ somanassajanakaṃ santāpajanakañca. Kaṭattākammanti kāriyitthāti kammanti evaṃ katakāraṇāeva kammanti vattabbaṃ kammaṃ. Garukādibhāvena vattabbaṃ kammaṃ na hotīti attho. Tattha purimāni tīṇi imasmiṃ bhave katāni upapajjavedanīyakammānieva. Kaṭattākammaṃ pana atītabhavesu katehi aparapariyāyavedanīyehi saha imasmiṃ bhave kataṃ garukā sannāciṇṇabhāvarahitaṃ kammapathapattaṃ yaṃkiñci upapajjavedanīyakammaṃ. Mahāṭīkāyaṃ pana kaṭattākammaṃ purima jātīsu kataṃeva gahitaṃ. Taṃ aṭṭhakathāya na sameti. Etehi pana tīhi muttaṃ punappunaṃ laddhāsevanaṃ kaṭattāvā pana kammaṃnāma hotīti hi vuttaṃ. Na ca atītabhavesu katāni mātughātakādīnipi aparapariyāya kammāni etehi tīhi muttānītivā amuttānītivā punappunaṃ laddhāsevanānītivā aladdhāsevanānītivā sakkā visesetuṃ. Tadā hi tāni garuka kammasantāne pavattānipi honti. Āsannavaciṇṇakammasantāne pavattānipīti.

১৪৬. ‘গরুক কর্ম’ বলতে বোঝায়—অন্য কোনো কর্মের দ্বারা যা প্রতিহত করা অসম্ভব; কুশল পক্ষে মহদ্গত কর্ম এবং অকুশল পক্ষে নিয়ত মিথ্যাদৃষ্টিসহ পঞ্চ আনন্তর্য কর্ম। এখানে প্রশ্ন হতে পারে: কেন ‘মহদ্গত কর্ম’ বলা হলো? কারণ, প্রমাদবশত বা নীবরণ ধর্মের প্রভাবে তা হ্রাস পেলে অথবা নিকান্তি (তৃষ্ণা)-র প্রভাবে প্রতিহত হলে তা বিপাক দান করে না। একইভাবে, এক ব্যক্তির বহু আনন্তর্য কর্ম করা হলে, একটির বিপাক দানকালে অন্যগুলো বিপাক দান করে না। উত্তরে বলা হচ্ছে: প্রথমত, প্রমাদ ধর্ম, নীবরণ ধর্ম, নিকান্তি ধর্ম এবং নিজের চেয়ে অধিক বলবান অন্য মহদ্গত কর্মকে বাদ দিয়ে, অন্য কোনো পুণ্যকর্মের দ্বারা প্রতিহত না হওয়ার অর্থে মহদ্গত কর্মকে ‘গরুক’ বলা হয়। আর আনন্তর্য কর্মসমূহের ক্ষেত্রে, নিজের চেয়ে অধিক বলবান আনন্তর্য কর্মকে বাদ দিয়ে অন্য কোনো ধর্মের দ্বারা প্রতিহত না হওয়ার অর্থে সেগুলোকে ‘গরুক’ বলা হয়। এইভাবে যথোপযুক্তভাবে সেগুলোর গরুকত্ব (গুরুত্ব) বুঝতে হবে। ‘আসন্ন কর্ম’ বলতে বোঝায়—মরণকালে অনুস্মরণকৃত এবং তখন কৃত কর্ম। তার মধ্যে ‘তখন কৃত’ বলতে অন্তিম জবনবীথির পূর্ববর্তী আসন্ন সময়ে কৃত যেকোনো কুশল বা অকুশল কর্ম। কিন্তু মিথ্যাদৃষ্টি কর্ম এবং বিপশ্যনাদির প্রভাবে উৎপন্ন সম্যকদৃষ্টি কর্ম অন্তিম জবনবীথিতেও কৃত হলেও তা ‘তখন কৃত’ (আসন্ন) বলে গ্রহণ করতে হবে। যেমন বলা হয়েছে—‘মরণকালে তার মিথ্যাদৃষ্টি বা সম্যকদৃষ্টি পূর্ণরূপে সমাদত্ত (গৃহীত) হয়।’ এর দ্বারা প্রমাণিত হয় যে, সেই মিথ্যাদৃষ্টি বা সম্যকদৃষ্টি কর্ম ছাড়া অন্তিম জবনবীথিতে উৎপন্ন অন্য কোনো কর্ম প্রতিসন্ধি উৎপন্ন করতে সমর্থ হয় না—এরূপ বুঝতে হবে। ‘আচীর্ণ কর্ম’ বলতে বোঝায়—দীর্ঘকাল ধরে নিরন্তর কৃত কর্ম, অথবা একবার করে পরবর্তীতে বারবার সোমনস্য (আনন্দ) বা সন্তাপ (অনুতাপ) উৎপাদনকারী কর্ম। ‘কটত্তা কর্ম’ বলতে বোঝায়—‘করা হয়েছে বিধায় কর্ম’—এইভাবে কেবল করার কারণেই যাকে কর্ম বলা উচিত। এর অর্থ হলো, এটি গরুক আদি ভাবের দ্বারা বিশেষিত হওয়ার মতো কর্ম নয়। এগুলোর মধ্যে প্রথম তিনটি এই ভবে কৃত উপপদ্যবেদনীয় কর্মই। কিন্তু কটত্তা কর্ম হলো অতীত ভবে কৃত অপরপর্যায়বেদনীয় কর্মসমূহের সাথে এই ভবে কৃত গরুক, আসন্ন ও আচীর্ণ ভাব বর্জিত, কর্মপথে উপনীত যেকোনো উপপদ্যবেদনীয় কর্ম। মহা টীকায় অবশ্য কটত্তা কর্ম বলতে কেবল পূর্ব জন্মে কৃত কর্মকেই গ্রহণ করা হয়েছে। তা অট্ঠকথার সাথে মেলে না। কারণ অট্ঠকথায় বলা হয়েছে—‘এই তিনটি থেকে মুক্ত এবং বারবার লাভ করা আসেবনযুক্ত কর্মই কটত্তা কর্ম নামে অভিহিত হয়।’ আর অতীত ভবে কৃত মাতৃঘাত আদি অপরপর্যায় কর্মসমূহ এই তিনটি থেকে মুক্ত কি মুক্ত নয়, বারবার আসেবনপ্রাপ্ত কি অপ্রাপ্ত—তা বিশেষভাবে পৃথক করা সম্ভব নয়। কারণ তখন সেগুলো গরুক কর্মের ধারায় অথবা আসন্ন ও আচীর্ণ কর্মের ধারায়ও প্রবৃত্ত হতে পারে।

Aṅguttaraṭṭhakathāyañca etehi pana tīhi muttaṃ aññāṇavasenakataṃ kaṭattāvā pana kammaṃnāmāti vuttaṃ. Na tāni aññāṇavasena kabhānīti sakkā visesetuṃ. Tāni hi purimabhavesu aññāṇa vasena katānipi honti. Ñāṇavasena katānipīti. Tāni pana visesanāni imasmiṃ bhave katānaṃ garukādīhi tīhi muttānaṃ sattamajavana kammānaṃ vasena vuttānīti tehi saha purimajātīsu katāni aparapariyāya kammāni kaṭattā kammaṃnāmāti veditabbāni. Evañca katvā yattha taṃpubbakataṃ kammanti āgataṃ. Tatthapi imasmiṃ bhavevā [Pg.215] atītabhavesuvā pubbakāle katanti attho veditabboti. Imesu pana catūsu kammesu vijjamānesu garukameva anantare bhave paṭisandhiṃ deti. Garuke asati āsannaṃ. Āsanne asati āciṇṇaṃ. Āciṇṇe asati kaṭattākammaṃ. Tenāha pākadānapariyāyenāti. Pākadānavārenāti attho. Ettha siyā. Kasmā idha āsannaṃ āciṇṇato pathamaṃ vuttaṃ. Nanu pāḷiyaṃ āsannato āciṇṇameva pathamaṃ vuttaṃ. Yathāha-yaṃ garukaṃ yaṃ bahulaṃ. Yadāsannaṃ. Kaṭattāvā pana kammanti. Aṭṭhakathāsuca teneva kamena pākadānavāro vihitoti. Vuccate, sabhāvato balavadubbalakkamena pāḷiyaṃ āciṇṇaṃ pathamaṃ vuttaṃ. So pana kamo kadāci pākadānapariyāyopi sambhavatīti katvā aṭṭhakathāsu teneva kamena pākadānavāro vihito. Āsannaṃpi hisamānaṃ cittaṃ tosetuṃvā santāpetuṃvā asakkontaṃ hutvā dubbalaṃ balavato āciṇṇassa nivattakaṃ na hotīti. Yasmā pana mahākammavibhaṅgasutte pubbevāssataṃ kataṃ hoti kalyāṇakammaṃ sukhavedanīyaṃ. Pacchāvāssataṃ kataṃ hoti kalyāṇakammaṃ sukhavedanīyaṃ. Maraṇakālevāssa hoti sammādiṭṭhi samattā samādinnāti evaṃ āciṇṇaduccaritassapi ekaccassa āsannena kalyāṇa kammena saggagamanaṃ vuttaṃ. Tathā pubbevāssataṃ kataṃ hoti pāpakammaṃ dukkhavedaniyaṃ.La. Micchādiṭṭhi samattā samādinnāti evaṃ āciṇṇa sucaritassapi ekaccassa āsannena pāpakammena apāyagamanaṃ vuttaṃ. Yasmāca ubhinnaṃpi balavabhāve sati āsannameva pariyattaṃ bhavituṃ arahati. Tasmā idha therena āsannameva pathamaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Etthaca pubbevāssakataṃ hotīti idaṃ āsannānussaritakammavasena vuttanti veditabbaṃ. Tambadāṭhikanāmassa coraghātakassa mahāvātakālanāmassaca upāsakassa vatthu ettha kathetabbanti.

এবং অঙ্গুত্তর অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে—‘এই তিনটি থেকে মুক্ত এবং অজ্ঞানতাবশত কৃত কর্মই কটত্তা কর্ম।’ কিন্তু সেগুলো কেবল অজ্ঞানতাবশত কৃত কর্ম হিসেবেই বিশেষভাবে পৃথক করা যায় না। কারণ সেগুলো পূর্ব ভবে অজ্ঞানতাবশত কৃতও হতে পারে, আবার জ্ঞানবশত কৃতও হতে পারে। তবে সেই বিশেষণগুলো এই ভবে কৃত গরুক আদি তিনটি থেকে মুক্ত সপ্তম জবন কর্মসমূহের প্রেক্ষিতে বলা হয়েছে; তাই সেগুলোর সাথে পূর্ব জন্মে কৃত অপরপর্যায় কর্মসমূহকেও কটত্তা কর্ম বলে জানতে হবে। আর এই কারণে যেখানে ‘পূর্বকৃত কর্ম’ কথাটি এসেছে, সেখানেও এই ভবে বা অতীত ভবে পূর্বকালে কৃত কর্ম—এরূপ অর্থই বুঝতে হবে। এই চার প্রকার কর্ম বিদ্যমান থাকলে, গরুক কর্মই পরবর্তী ভবে প্রতিসন্ধি প্রদান করে। গরুক কর্ম না থাকলে আসন্ন কর্ম, আসন্ন কর্ম না থাকলে আচীর্ণ কর্ম এবং আচীর্ণ কর্ম না থাকলে কটত্তা কর্ম প্রতিসন্ধি প্রদান করে। এই কারণেই বলা হয়েছে—‘পাকদানপর্যায়ের দ্বারা’, যার অর্থ বিপাক দানের ক্রম অনুসারে। এখানে প্রশ্ন হতে পারে: কেন এখানে আসন্ন কর্মকে আচীর্ণ কর্মের পূর্বে বলা হলো? পালিতে কি আসন্ন কর্মের পূর্বে আচীর্ণ কর্মকেই প্রথমে বলা হয়নি? যেমন বলা হয়েছে—‘যা গরুক, যা বহুল (আচীর্ণ), যা আসন্ন এবং যা কটত্তা কর্ম।’ এবং অট্ঠকথাসমূহেও সেই ক্রম অনুসারেই বিপাক দানের ক্রম নির্ধারিত হয়েছে। উত্তরে বলা হচ্ছে: স্বভাবত বলবান ও দুর্বলতার ক্রম অনুসারে পালিতে আচীর্ণ কর্মকে প্রথমে বলা হয়েছে। সেই ক্রমটি কখনো কখনো বিপাক দানের ক্রমও হতে পারে বিধায় অট্ঠকথাসমূহে সেই ক্রম অনুসারেই বিপাক দানের ক্রম নির্ধারিত হয়েছে। কারণ আসন্ন কর্ম হলেও তা চিত্তকে সন্তুষ্ট বা সন্তপ্ত করতে অসমর্থ হয়ে দুর্বল হলে, বলবান আচীর্ণ কর্মের নিবর্তক (বাধাদানকারী) হতে পারে না। কিন্তু যেহেতু ‘মহাকর্মবিভঙ্গ সুত্ত’-এ বলা হয়েছে—‘পূর্বে তার সুখবেদনীয় কল্যাণকর্ম করা ছিল, অথবা পরে তার সুখবেদনীয় কল্যাণকর্ম করা ছিল, অথবা মরণকালে তার সম্যকদৃষ্টি পূর্ণরূপে সমাদত্ত ছিল’—এইভাবে আচীর্ণ দুশ্চরিত্রসম্পন্ন কোনো কোনো ব্যক্তিরও আসন্ন কল্যাণকর্মের কারণে স্বর্গগমন বর্ণিত হয়েছে। একইভাবে, ‘পূর্বে তার দুঃখবেদনীয় পাপকর্ম করা ছিল... মিথ্যাদৃষ্টি পূর্ণরূপে সমাদত্ত ছিল’—এইভাবে আচীর্ণ সুচরিত্রসম্পন্ন কোনো কোনো ব্যক্তিরও আসন্ন পাপকর্মের কারণে অপায়গমন বর্ণিত হয়েছে। এবং যেহেতু উভয়েরই বলবান হওয়ার ক্ষেত্রে আসন্ন কর্মই ফলদানে সমর্থ হতে পারে, তাই এখানে স্থবির (অনুরুদ্ধ) আসন্ন কর্মকেই প্রথমে উল্লেখ করেছেন বলে বুঝতে হবে। আর এখানে ‘পূর্বে তার করা ছিল’ এই উক্তিটি আসন্ন-অনুস্মরণকৃত কর্মের প্রেক্ষিতে বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। এখানে তাম্বদাঠিক নামক চোরঘাতক (জল্লাদ) এবং মহাবাতকাল নামক উপাসকের উপাখ্যান আলোচনা করা উচিত।

[145] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৪৫] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

Aṭṭhakathāyaṃ āgataṃ jaraggavopamaṃ dassetvā āsannameva pathamaṃ vipākaṃ detīti ekaṃsena vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

অট্ঠকথায় বর্ণিত জীর্ণ বৃষের (বৃদ্ধ গরুর) উপমা প্রদর্শন করে আসন্ন কর্মই প্রথমে বিপাক দান করে—এরূপ যে একান্তে (দৃঢ়ভাবে) বলা হয়েছে, তা সুন্দর (সঠিক) নয়।

Na [Pg.216] hi aṭṭhakathāyaṃ evaṃ ekaṃsena vuttaṃ. Naca uṭṭhātuṃpi asakkonto so jaraggavo pajadvārassa āsanne ṭhitopi pathamataraṃ nikkhamissatīti. [Garukacatukkaṃ]

প্রকৃতপক্ষে অট্ঠকথাতে এভাবে নিশ্চিতরূপে বলা হয়নি। এবং উঠে দাঁড়াতেও অসমর্থ সেই বৃদ্ধ ষাঁড়টি গোয়ালঘরের দরজার নিকটে দাঁড়িয়ে থাকলেও সবার আগে বের হতে পারবে না। [গুরুকচতুষ্ক সমাপ্ত]

147. Diṭṭhadhammo vuccati paccakkhabhūto paccuppanno attabhāvo. Veditabbaṃ anu bhavitabbanti vedanīyaṃ. Phalaṃ. Diṭṭhadhamme vedanīyaṃ phalaṃ etassāti diṭṭhadhammavedanīyaṃ.

১৪৭. প্রত্যক্ষ ও বর্তমান আত্মভাবকে (অস্তিত্বকে) 'দিট্ঠধম্ম' (ইহজন্ম) বলা হয়। যা অনুভব বা ভোগ করতে হবে তা হলো 'বেদনীয়' অর্থাৎ ফল। এই ইহজন্মে যে কর্মের ফল ভোগ করতে হবে, তাকে 'দিট্ঠধম্মবেদনীয়' (ইহজন্ম-বেদনীয় কর্ম) বলা হয়।

[146] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৪৬] কিন্তু বিভাবনীতে (অভিধম্মত্থবিভাবনী টীকায়)—

‘‘Diṭṭhadhamme veditabbaṃ vipākānubhavana vasenāti diṭṭhadhammavedanīya’’nti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“ইহজন্মে বিপাক (ফল) ভোগের মাধ্যমে যা অনুভব করতে হবে, তা-ই দিট্ঠধম্মবেদনীয়”—এভাবে বলা হয়েছে। তা সমীচীন নয়।

Diṭṭheva dhamme vipākaṃ paṭisaṃvedetīti hi pāḷiyaṃ vuttaṃ. Ettha hi vipākaṃ paṭisaṃvedetīti etena idha vedanīyasaddo kammasādhano vipākātidheyyoca hotīti dasseti. Evañca sati idha aññapadatthasamāso eva labbhati. Na uttarapadatthasamāsoti. Diṭṭhadhammaṃ upecca tassa anantare pajjitvā pāpuṇitvā veditabbaṃ phalaṃ etassāti upapajjavedanīyaṃ. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ upapajja saddassa atthaṃ vadantena upapajjitvāti vuttaṃ. Suttapadesu pana upapajjevāti pāṭho diṭṭho. Tasmā diṭṭhadhammassa samīpe anantare pajjitabbo gantabboti upapajjo. Dutīyo attabhāvo upapajjeveditabbaṃ phalaṃ etassāti upapajjavedanīyanti evamattho pāṭhassa vasena veditabbo. Upapajjātivā anantare bhave pavatto eko nipāto. Yathā paccāti.

কারণ পালিতে বলা হয়েছে, “ইহজন্মেই বিপাক অনুভব করে”। এখানে “বিপাক অনুভব করে” এর দ্বারা এই ক্ষেত্রে 'বেদনীয়' শব্দটি কর্মসাধন এবং বিপাকই এর বাচ্যার্থ বলে দর্শানো হয়েছে। আর এমন হলে, এখানে কেবল অন্যপদত্থ সমাসই পাওয়া যায়, উত্তরপদত্থ সমাস পাওয়া যায় না। অতএব তা সমীচীন নয়। ইহজন্মের নিকটবর্তী হয়ে, তার অব্যবহিত পরে উৎপন্ন হয়ে বা পৌঁছে যে ফল ভোগ করতে হবে, তাকে 'উপপজ্জবেদনীয়' বলা হয়। এই কারণেই অট্ঠকথাতে 'উপপজ্জ' শব্দের অর্থ ব্যাখ্যা করতে গিয়ে 'উপপজ্জিত্বা' (উৎপন্ন হয়ে) বলা হয়েছে। কিন্তু সূত্রপদসমূহে 'উপপজ্জেব' এই পাঠ দেখা যায়। অতএব, ইহজন্মের নিকটে বা অব্যবহিত পরে যা প্রাপ্ত হতে হবে, তা-ই 'উপপজ্জ'। দ্বিতীয় আত্মভাব বা পরজন্মে যে ফল ভোগ করতে হবে, তাকে 'উপপজ্জবেদনীয়' বলা হয়—এই পাঠের মাধ্যমে এরূপ অর্থই বুঝতে হবে। অথবা 'উপপজ্জ' হলো অব্যবহিত পরবর্তী জন্মে প্রযুক্ত একটি নিপাত পদ, যেমন 'পচ্চা' নিপাত পদটি।

[147] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৪৭] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Diṭṭhadhammato anantaraṃ upapajjitvā veditabbanti upavajjavedanīya’’nti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“ইহজন্মের অব্যবহিত পরে উৎপন্ন হয়ে যা ভোগ করতে হবে, তা-ই উপপজ্জবেদনীয়”—এভাবে বলা হয়েছে। তা সমীচীন নয়।

Upapajjavā vipākaṃ paṭisaṃvedetīti hi pāḷiyaṃ vuttaṃ. Pariyāyati punappunaṃ āgacchatīti pariyāyo. Aparoca so pariyā yocāti aparapariyāyo. Diṭṭhadhammā nāgatā nantara bhavehi añño [Pg.217] atta bhāva parivatto. Te neva hi mahāṭīkāyaṃ aṅgutta raṭīkāyañca aparapariyāyeti diṭṭhadhammānantarānāgatato aññasmiṃ attabhāvapariyāye attabhāvaparivatteti vuttaṃ. Suttapadesu pana aparevā pariyāyetica aparāparevā pariyāyetica dvidhā pāṭho diṭṭho. Tattha pacchimasmiṃ pāṭhesati idha majjhe ekassa aparasaddassa lopo daṭṭhabbo. Saṅgahapoṭṭhakesu pana majjhe dīgho yākāranaṭṭhoca aparāpariyasaddo dissati. So bahūsu aṭṭhakathāsu natthi. Pāḷiyāca na sameti.

কারণ পালিতে বলা হয়েছে, “পরজন্মে বিপাক অনুভব করে”। যা বারবার ফিরে আসে, তা হলো 'পরিয়ায়'। যা অপর এবং পরিয়ায়, তা হলো 'অপরপরিয়ায়'। ইহজন্ম এবং অব্যবহিত পরবর্তী ভবিষ্যৎ জন্ম ব্যতীত অন্য যে আত্মভাবের পরম্পরা, তা-ই হলো অপরপরিয়ায়। এই কারণেই মহা টীকা এবং অঙ্গুত্তর টীকায় বলা হয়েছে: "অপরপরিয়ায়ে" অর্থাৎ ইহজন্ম ও অব্যবহিত পরবর্তী জন্ম ব্যতীত অন্য আত্মভাবের পরম্পরায় বা আত্মভাবের আবর্তনে। কিন্তু সূত্রপদসমূহে "অপরে বা পরিয়ায়ে" এবং "অপরাপরে বা পরিয়ায়ে"—এই দুই প্রকার পাঠ দেখা যায়। সেখানে পরবর্তী পাঠটি গ্রহণ করলে, এখানে মাঝখানে একটি 'অপর' শব্দের লোপ হয়েছে বলে বুঝতে হবে। কিন্তু সঙ্গহ গ্রন্থসমূহে মাঝখানে দীর্ঘস্বর এবং 'য' অক্ষরের লোপ হয়ে 'অপরাপরিয়' শব্দটি দেখা যায়। সেই শব্দটি বহু অট্ঠকথাতে নেই এবং পালির সাথেও সামঞ্জস্যপূর্ণ নয়।

[148] Yañca vibhāvaniyaṃ

[১৪৮] এবং বিভাবনীতে যা—

‘‘Apare apare diṭṭhadhammato aññasmiṃ yatthakatthaci attabhāve veditabbaṃ kammaṃ aparāpariya vedanīya’’nti vuttaṃ. Tattha diṭṭhadhammatoti idaṃ tāva nayujjati.

“ইহজন্ম ব্যতীত অন্য যেকোনো পরবর্তী জন্মে যে কর্মের ফল ভোগ করতে হবে, তা-ই অপরাপরিয়বেদনীয়”—এভাবে বলা হয়েছে। সেখানে প্রথমত “ইহজন্ম ব্যতীত” (diṭṭhadhammato) এই কথাটি যুক্তিযুক্ত নয়।

Na hi majjhe upapajjabhavaṃ vajjetvā pathamo diṭṭhadhammova idha tatīye pade adhikatoti yutto.

কারণ মাঝখানে উপপজ্জভবকে (পরজন্মকে) বাদ দিয়ে প্রথম 'দিট্ঠধম্ম' শব্দটিকে এখানে তৃতীয় পদে অনুবৃত্তি করা যুক্তিযুক্ত নয়।

[149] Atthato pana byañjanatoca sabbaṃ pāḷiyā na sameti.

[১৪৯] তাছাড়া, অর্থ ও ব্যঞ্জন (শব্দরূপ) উভয় দিক থেকেই এই সমস্ত কথা পালির সাথে সামঞ্জস্যপূর্ণ নয়।

Aparevā pariyāye vipākaṃ paṭisaṃvedetīti hi pāḷiyaṃ vuttaṃ. Aparāparevā pariyāyetivā. Ahosināmakaṃ kammaṃ ahosikammaṃ. Ahosikammaṃ. Bhavissatikammaṃ. Atthikammaṃ. Natassa vipākoti evaṃ vuttapāṭhavasena ācariyehi tathāgahitanāma dheyyaṃ sabbaso aladdhavipākavāraṃ kammanti vuttaṃ hoti. Tattha sattasu kusalākusalajavanesu pathamajavanacetanā diṭṭhadhammave danīyaṃnāma. Sā hi aladdhāsevanatāya sabbadubbalattā aciraṭṭhi tikāca hoti appataravipākācāti. Paccayaṃ laddhā diṭṭhadhammeeva ahetukamattaṃ phalaṃ datvā vigacchati. Na ekaṃpi maraṇakālaṃ atikkamma santānaṃ anubandhituṃ sakkoti. Paccayaṃ pana alabhamānā ahosikaṃnāma hoti. Paccayotica attano phaluppattiyā okāsadāyako [Pg.218] nānā iriyāpathesu iṭṭhāniṭṭhārammaṇasamā gamādiko yokoci paccayopi yujjatiyeva. Ṭīkāsu pana paṭipakkhehi anabhibhūtatāyātiādinā mahantaṃ katvā paccayo vutto. So kākavaliyādīnaṃ viya pākaṭataraphaladānaṃ sandhāya vuttoti veditabbo. Na hi kammapathajavanasantāne pavattamānā itarāpivā pathamajavanacetanā iṭṭhāniṭṭhasamāyogavasenapi laddha paccayā kāci attano balānurūpaṃ phalaṃ na detīti atthi. Nacatāya diyyamānaṃ sabbaṃpi phalaṃ mahājanassavā kammakārakasseva vāpākaṭameva siyāti sakkā vattunti. Yaṃ pana ñāṇavibhaṅgaṭṭha kathāyaṃ ekaṃ diṭṭhadhammavedanīyaṃ vipākaṃ deti. Sesāni avipākānīti vuttaṃ. Taṃ aladdhapaccayāni sesāni sandhāya vuttanti gahetabbaṃ. Na hi eko diṭṭhadhammo ekasseva diṭṭhadhammavedanī yassa okāsoti sakkā viññātunti. Atthasādhikā pana sanniṭṭhāpakabhūtā satthamajavanacetanā upapajja vedanīyaṃnāma. Sā hi laddhāsevanatāya thokaṃ sārabhūtā hotīti pathamacetanā viya sīghataraṃ vipaccituṃ nasakkoti. Balavatīca hotīti ekaṃ bhavaṃ janetuṃ sakkoti. Patita java nesu pana antimajavanatāya majjhimacetanāyo viya ciraṭṭhitikā na hotīti paccayaṃ laddhā anantare eva bhave paṭisandhiṃvā pavatti phalamevavā datvā vigacchati. Aladdhā pana ahosikammameva hoti. Na dutīyaṃ maraṇakālaṃ atikkamituṃ sakkoti. Yaṃpana ñāṇavibhaṅgaṭṭhakathāyaṃ ekaṃ upapajjavedanīyaṃ paṭisandhiṃ ākaḍḍhati. Sesāni avipākānīti vuttaṃ. Taṃpi paṭisandhivipākaṃ sandhāya vuttanti gahetabbaṃ. Sesānipi hi yāva dutīyacuti nāgacchati. Tāva laddhapaccayāni pavatti vipākaṃ dentiyeva. Idha missaka kammāni katvā anantarabhave missakakammaphalaṃ anubhontāni vemānika petavatthūni aññānica taṃtaṃkammaṃ katvā anantarabhave eva sugati yaṃ kabbipākabhūtaṃ vipattiṃ anubhavantāni duggatiyaṃvā tabbipākabhūtaṃ sampattiṃ anubhavantāni anekāni vatthusatāni ettha kathe tabbānīti.

কারণ পালিতে বলা হয়েছে, “অন্য জন্মে বিপাক অনুভব করে” অথবা “অপরাপরে বা পরিয়ায়ে”। 'অহোসি' (অতীত হয়েছিল) নামক কর্মই হলো 'অহোসিকর্ম'। “কর্ম হয়েছিল, কর্ম হবে, কর্ম আছে, কিন্তু তার কোনো বিপাক নেই”—এইরূপ উক্ত পাঠের মাধ্যমে আচার্যগণ কর্তৃক সেই সেই উপায়ে গৃহীত নামধারী, সম্পূর্ণরূপে বিপাক প্রদানের সুযোগ না পাওয়া কর্মকে 'অহোসিকর্ম' বলা হয়েছে। তার মধ্যে, সাতটি কুশল ও অকুশল জবন চিত্তের মধ্যে প্রথম জবন চেতনাকে 'দিট্ঠধম্মবেদনীয়' বলা হয়। কারণ, সেই প্রথম জবন চেতনাটি আসেবন প্রত্যয় না পাওয়ার কারণে অত্যন্ত দুর্বল এবং দীর্ঘকাল স্থায়ী হয় না এবং এর বিপাকও অত্যন্ত অল্প। তাই প্রত্যয় (অনুকূল কারণ) পেলে ইহজন্মেই অহেতুক মাত্র ফল প্রদান করে বিলীন হয়ে যায়। তা একটিও মরণকাল অতিক্রম করে সত্ত্বের সন্ততিকে অনুসরণ করতে সমর্থ হয় না। কিন্তু প্রত্যয় না পেলে তা 'অহোসিকর্ম' হয়ে যায়। 'প্রত্যয়' বলতে নিজের ফল উৎপত্তির সুযোগ দানকারী, বিভিন্ন ঈর্যাপথে ইষ্ট ও অনিষ্ট আলম্বনের সংযোগ ইত্যাদি যেকোনো সাধারণ কারণকেও বোঝায়। কিন্তু টীকাসমূহে “প্রতিপক্ষ কর্তৃক অনভিভূত হওয়ার কারণে” ইত্যাদি বলে প্রত্যয়কে মহিমান্বিত করে বলা হয়েছে। তা কাকবলিয় প্রভৃতির মতো অত্যন্ত স্পষ্ট ফলদানকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে বলে বুঝতে হবে। কারণ, কর্মপথ জবনের সন্ততিতে প্রবহমান প্রথম জবন চেতনা অথবা অন্য যেকোনো প্রথম জবন চেতনা ইষ্ট-অনিষ্ট সংযোগের মাধ্যমে প্রত্যয় লাভ করলে নিজের বলানুযায়ী কোনো ফল দেয় না—এমন নয়। এবং তার দ্বারা প্রদত্ত সমস্ত ফলই যে সাধারণ মানুষের কাছে অথবা কর্ম সম্পাদনকারীর কাছে অত্যন্ত স্পষ্ট হবে, তাও বলা যায় না। আর জ্ঞানবিভঙ্গ অট্ঠকথাতে যে বলা হয়েছে: “একটি দিট্ঠধম্মবেদনীয় বিপাক দেয়, অবশিষ্টগুলো বিপাকহীন”—তা প্রত্যয় না পাওয়া অবশিষ্ট কর্মগুলোকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে বলে গ্রহণ করতে হবে। কারণ, একটি ইহজন্ম কেবল একটিই দিট্ঠধম্মবেদনীয় কর্মের সুযোগ—এমনটি মনে করা যায় না। কিন্তু কার্যসাধনকারী ও সমাপ্তিসূচক সপ্তম জবন চেতনাকে 'উপপজ্জবেদনীয়' বলা হয়। কারণ, সেই সপ্তম জবন চেতনাটি আসেবন প্রত্যয় পাওয়ার কারণে কিছুটা সারভূত (শক্তিশালী) হয়, তাই প্রথম চেতনার মতো অত্যন্ত দ্রুত বিপাক দিতে পারে না। এবং তা বলবান হওয়ার কারণে একটি জন্ম উৎপন্ন করতে সমর্থ হয়। কিন্তু পতিত জবনসমূহের মধ্যে অন্তিম জবন হওয়ার কারণে মধ্যম চেতনাগুলোর মতো দীর্ঘকাল স্থায়ী হয় না। তাই প্রত্যয় পেলে অব্যবহিত পরবর্তী জন্মেই প্রতিসন্ধি অথবা প্রবৃত্তি ফল প্রদান করে বিলীন হয়ে যায়। কিন্তু প্রত্যয় না পেলে তা 'অহোসিকর্ম'-ই হয়ে যায়। তা দ্বিতীয় মরণকাল অতিক্রম করতে সমর্থ হয় না। আর জ্ঞানবিভঙ্গ অট্ঠকথাতে যে বলা হয়েছে: “একটি tapapajjavedanīya প্রতিসন্ধি আকর্ষণ করে, অবশিষ্টগুলো বিপাকহীন”—তাও প্রতিসন্ধি বিপাককে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে বলে গ্রহণ করতে হবে। কারণ, অবশিষ্ট কর্মগুলোও যতক্ষণ না দ্বিতীয় চ্যুতি আসছে, ততক্ষণ প্রত্যয় পেলে প্রবৃত্তি বিপাক প্রদান করেই থাকে। এখানে মিশ্র কর্ম সম্পাদন করে অব্যবহিত পরবর্তী জন্মে মিশ্র কর্মের ফল ভোগকারী বৈমানিক প্রেতদের কাহিনী এবং অন্যান্য সেই সেই কর্ম সম্পাদন করে অব্যবহিত পরবর্তী জন্মেই সুগতিতে সেই কর্মের ফলস্বরূপ বিপত্তি ভোগ করা অথবা দুর্গতিতে সেই কর্মের ফলস্বরূপ সম্পত্তি ভোগ করার শত শত কাহিনী এখানে বর্ণনা করা যেতে পারে।

[150] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১৫০] কিন্তু বিভাবনীতে যা—

‘‘Sāca [Pg.219] paṭisandhiṃ datvāva pavattivipākaṃ deti. Paṭisandhiyā pana adinnāya pavattivipākaṃ detīti natthī’’ti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.

“এবং তা প্রতিসন্ধি প্রদান করেই প্রবৃত্তি বিপাক দেয়। প্রতিসন্ধি প্রদান না করে প্রবৃত্তি বিপাক দেয়—এমনটি নেই”—এভাবে বলা হয়েছে। তা যুক্তিযুক্ত নয়।

Yathāvuttavatthūhi saddhiṃ virujjhanato.

কারণ তা পূর্বে উল্লেখিত কাহিনীগুলোর সাথে সাংঘর্ষিক।

[151] Yañca tattha

[১৫১] এবং সেখানে যে—

‘‘Cuti anantarañhi upapajjavedanīyassa okāso’’ti kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃpi akāraṇaṃ.

“চ্যূতির অব্যবহিত পরেই উপপজ্জবেদনীয় কর্মের সুযোগ”—এই কারণ দর্শানো হয়েছে, তাও কোনো প্রকৃত কারণ নয়।

Putianantarato paṭṭhāya yāvajīvaṃpi okāsasambhavato.

কারণ চ্যুতির অব্যবহিত পর থেকে শুরু করে যাবজ্জীবন পর্যন্ত সুযোগ পাওয়ার সম্ভাবনা রয়েছে।

[152] Yañca tattha

[১৫২] এবং সেখানে যে—

‘‘Paṭisandhiyā pana dinnāya jātisatepi pavattivipākaṃ detīti vuttaṃ’’. Taṃpi na gahetabbaṃ.

“প্রতিসন্ধি প্রদান করা হলে শত জন্মেও প্রবৃত্তি বিপাক দেয়—এভাবে বলা হয়েছে”। তাও গ্রহণ করা উচিত নয়।

Kammasaṅkarāpattito. Aṅguttaraṭṭhakathāyañca diṭṭhadhammavedanīyaṃ upapajjavedanīyaṃ aparapariyāya vedanīyanti tesaṃ saṅkamanaṃ natthi. Yathāṭhāneyeva patiṭṭhantīti vuttaṃ. Na cettha paṭisandhivasena evaṃ vuttanti sakkā vattuṃ. Tadatthasādhakassa aṭṭhakathāpadesassavā vatthussavā yuttiyāvā abhāvatoti. Majjhe pana pañcajavana cetanā aparapariyāya vedanīyaṃnāma. Etā hi suṭṭhu balavantī sārabhūtāca hontīti na sīghaṃ vipaccituṃ sakkonti. Ciraṭṭhitikā pana honti. Tasmā tatīyabhavato paṭṭhāya yadā okāsaṃ labhanti. Tadā pañcavāre paṭisandhiṃ datvā saṃsārapavattiyā sati kappasatasahassepi pavattivipākaṃ dentīti. Imāniyeva pana tīṇi kammāni attano attano khette sabbaso vipākavāraṃ alabhamānāni ahosikammaṃnāma. Khettañca nesaṃ pathamassa diṭṭha dhammacutiyā paricchinnaṃ. Dutīyassa anāgatānantarabhavacutiyā. Tatīyassa parinibbānacutiyāti daṭṭhabbaṃ. [Diṭṭhadhammacatukkaṃ]

কারণ এতে কর্মের সংকরত্ব (মিশ্রণ) প্রাপ্ত হওয়ার আশঙ্কা থাকে। এবং অঙ্গুত্তর অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে: “দিট্ঠধম্মবেদনীয়, উপপজ্জবেদনীয়, অপরপরিয়ায়বেদনীয়—এদের কোনো সংক্রমণ নেই। তারা নিজ নিজ স্থানেই প্রতিষ্ঠিত থাকে।” এবং এখানে প্রতিসন্ধির মাধ্যমে এভাবে বলা হয়েছে—তা বলা যায় না। কারণ, সেই অর্থ সাধনকারী অট্ঠকথার কোনো অংশ, কোনো কাহিনী বা কোনো যুক্তি নেই। তাই তা গ্রহণ করা উচিত নয়। কিন্তু মাঝখানের পাঁচটি জবন চেতনাকে 'অপরপরিয়ায়বেদনীয়' বলা হয়। কারণ, এগুলো অত্যন্ত বলবান ও সারভূত হয়, তাই দ্রুত বিপাক দিতে পারে না। কিন্তু এগুলো দীর্ঘকাল স্থায়ী হয়। অতএব, তৃতীয় জন্ম থেকে শুরু করে যখনই সুযোগ পায়, তখনই পাঁচবার প্রতিসন্ধি প্রদান করে এবং সংসার প্রবৃত্তি থাকলে লক্ষ কল্পেও প্রবৃত্তি বিপাক প্রদান করে থাকে। কিন্তু এই তিনটি কর্মই নিজ নিজ ক্ষেত্রে সম্পূর্ণরূপে বিপাক প্রদানের সুযোগ না পেলে 'অহোসিকর্ম' নামে অভিহিত হয়। এবং এদের ক্ষেত্রসমূহ হলো: প্রথমটির ক্ষেত্র ইহজন্মের চ্যুতির দ্বারা সীমাবদ্ধ। দ্বিতীয়টির ক্ষেত্র ভবিষ্যৎ অব্যবহিত পরবর্তী জন্মের চ্যুতির দ্বারা সীমাবদ্ধ। তৃতীয়টির ক্ষেত্র পরিনির্বাণ চ্যুতির দ্বারা সীমাবদ্ধ—এভাবে বুঝতে হবে। [দিট্ঠধম্মচতুষ্ক সমাপ্ত]

148. Pākaṭṭhānavasenāti [Pg.220] apāyādikassa vipaccanaṭṭhānassa vasena tathā cattāri kammānināma hontīti yojanā. Tatthāti tesu akusalādīsu catūsu kammesu. Kammadvāravasenāti kammasiddhiyā aṅgabhūtānaṃ kāyādi kammadvārānaṃ vasena. Pāṇaṃ atipātenti etenāti pāṇātipāto. Atipātanañcettha sarasato patituṃ adatvā antarāeva payogabalena pātanaṃ daṭṭhabbaṃ. Adinnaṃ ādiyanti etenāti adinnādānaṃ. Agamanī yavatthusaṅkhātesu vatthukāmesu micchā caranti etenāti kāmesumicchācāro. Tattha parapāṇe pāṇasaññino tassa jīvitindriyasantānupacchedakassa kāyavacīpayogassa samuṭṭhāpikā vadhakacetanā pāṇātipātonāma. Sayameva attano jīvitindriyaṃ pātentassa pāṇātipātonāma natthi. Parapariggahite parapariggahitasaññino tato viyogakāraṇassa kāya vacīpayogassa samuṭṭhāpikā acchindakacetanā adinnādānaṃnāma. Agamanīyavatthūsu maggenamaggapaṭipādakassa kāyapayogassa samuṭṭhāpikā assādacetanā kāmesumicchācāronāma. Keci panaetthapi agamanīya vatthusaññinoti padaṃ icchanti. Taṃ aṭṭhakathāya na sameti. Agamayanīvatthu tasmiṃ sevanacittanti hi tattha vuttaṃ. Etena agamanīyavatthumhi sati gamanīya saññāyavā agamanīya saññāyavā sevantassa kammapatho hoti yevāti siddhaṃ hoti. Itarathā agamanīyavatthu tathā saññitā tasmiṃ sevanacittanti vuttaṃ siyāti.

১৪৮. "বিপাকস্থানের বশে" অর্থাৎ অপায় আদি বিপাকস্থানের (ফল প্রদানের স্থানের) বশে। একইভাবে চার প্রকার কর্ম হয়, এই হলো বাক্যার্থ (যোজনা)। "সেখানে" বলতে সেই অকুশল আদি চার প্রকার কর্মের মধ্যে। "কর্মদ্বারের বশে" বলতে কর্ম সম্পাদনের অঙ্গীভূত কায় আদি কর্মদ্বারসমূহের বশে। এর দ্বারা প্রাণীকে অতিপাত (হত্যা) করে, তাই এটি 'প্রাণাতিপাত'। এখানে 'অতিপাতন' বলতে নিজের ইচ্ছায় পতিত হতে না দিয়ে, মধ্যবর্তী সময়ে প্রয়োগের (চেষ্টার) বলে পতিত করাকে বুঝতে হবে। এর দ্বারা অদত্ত (যা দেওয়া হয়নি) বস্তু গ্রহণ করে, তাই এটি 'অদত্তাদান'। এর দ্বারা অগমনীয় বস্তু হিসেবে খ্যাত কাম্যবস্তুসমূহে মিথ্যা (অন্যায়ভাবে) আচরণ করে, তাই এটি 'কামেমিথ্যাচার'। সেখানে, পরপ্রাণীর ক্ষেত্রে প্রাণী-সংজ্ঞা বিশিষ্ট ব্যক্তির সেই প্রাণীর জীবিতেন্দ্রিয়-সন্ততি উচ্ছেদকারী কায়িক বা বাচনিক প্রয়োগের উত্থাপক যে বধক-চেতনা, তাকে 'প্রাণাতিপাত' বলা হয়। নিজের জীবিতেন্দ্রিয় নিজেই বিনাশকারীর ক্ষেত্রে প্রাণাতিপাত হয় না। অপরের অধিকৃত বস্তুতে অপরের অধিকৃত বস্তু বলে সংজ্ঞা বিশিষ্ট ব্যক্তির সেই বস্তু থেকে বিয়োগ ঘটানোর কারণস্বরূপ কায়িক বা বাচনিক প্রয়োগের উত্থাপক যে অপহরণ-চেতনা (অচ্ছিন্নক চেতনা), তাকে 'অদত্তাদান' বলা হয়। অগমনীয় বস্তুসমূহে মার্গের দ্বারা মার্গ প্রতিপাদনকারী কায়িক প্রয়োগের উত্থাপক যে আস্বাদন-চেতনা, তাকে 'কামেমিথ্যাচার' বলা হয়। কেউ কেউ অবশ্য এখানেও 'অগমনীয় বস্তু সংজ্ঞা বিশিষ্ট' এই পদটি যুক্ত করতে চান। তা অট্ঠকথা (ভাষ্য)-র সাথে মেলে না। কারণ সেখানে বলা হয়েছে: "অগমনীয় বস্তু এবং তাতে সেবনের চিত্ত"। এর দ্বারা প্রমাণিত হয় যে, অগমনীয় বস্তু বিদ্যমান থাকলে, গমনীয় সংজ্ঞায় হোক বা অগমনীয় সংজ্ঞায় হোক, যে ব্যক্তি তা সেবন করে তার কর্মপথ পূর্ণ হয়। অন্যথা (যদি সংজ্ঞা আবশ্যক হতো), তবে "অগমনীয় বস্তু, তদ্রূপ সংজ্ঞা এবং তাতে সেবনচিত্ত" এরূপ বলা হতো।

Apare pana sayaṃ payogaṃ katvā attani parena karīyamānaṃ maggena maggapaṭipādanaṃ assādentassa sevanacitte satipi natthi kammappathabhedo. Payogassa abhāvāti vadanti. Sevanacitte pana sati payogo appamāṇanti eke. Evañca sati tiyaṅgikova micchācāro, na caturaṅgikoti āpajjati. Aṭṭhakathāyaṃ pana sevana payogena saha caturaṅgikova vuttoti aññe. Sevanapayogo pana yebhuyyena labbhamānattāyeva vutto. Na pana ekantaaṅgabhāvato. Itarathā itthīnaṃ yebhuyyena payogakiccaṃ [Pg.221] natthīti tāsaṃ micchācāro dullabho siyāti ca vadanti. Bhikkhunidūsanaṃpi ettheva saṅgayhati. Sā hi rakkhitāsu saṅgahitāti. Ṭīkāsu pana sā dhammarakkhitāpi na hoti. Kuto mātādirakkhitā. Dhammoti hi idha pāsaṇḍiyadhammova aṭṭhakathāyaṃ vuttoti vadanti. Sāsanadhammopi nana yutto. Sabrahmacāri niyopi upajjhāyinī ādikā tassā mātādiṭṭhāniyāeva honti. Tathā hi sikkhāpadavibhaṅgaṭṭhakathāyaṃ micchācāropi dussīlāya.La. Sāmaṇeriyā, puthujjanabhikkhuniyā, sotāpannāya, sakadāgāminiyā, tato anāgāminiyā vītikkamo mahāsāvajjo. Khīṇāsavāya pana ekantamahāsāvajjovāti vuttaṃ.

অন্য আচার্যগণ অবশ্য বলেন: নিজে প্রয়োগ না করে, নিজের প্রতি অপরের দ্বারা কৃত মার্গ-সংযোগ আস্বাদনকারীর সেবন-চিত্ত থাকলেও কর্মপথ পূর্ণ হয় না, কারণ প্রয়োগের অভাব রয়েছে। কেউ কেউ বলেন: সেবন-চিত্ত থাকলে প্রয়োগের কোনো প্রয়োজন নেই। আর এরূপ হলে মিথ্যাচার কেবল ত্রি-অঙ্গ বিশিষ্টই হবে, চতুরঙ্গ বিশিষ্ট হবে না—এই আপত্তি আসে। অন্য আচার্যগণ বলেন: অট্ঠকথায় অবশ্য সেবন-প্রয়োগের সাথে চতুরঙ্গ বিশিষ্টই বলা হয়েছে। কিন্তু সেবন-প্রয়োগের কথাটি সাধারণত পাওয়া যায় বলেই বলা হয়েছে, একান্ত অঙ্গ হওয়ার কারণে নয়। অন্যথা, নারীদের ক্ষেত্রে সাধারণত প্রয়োগের কোনো চেষ্টা থাকে না, তাই তাদের মিথ্যাচার হওয়া দুর্লভ হতো—এরূপও তারা বলেন। ভিক্ষুণী-ধর্ষণও এখানেই (কামেমিথ্যাচারে) অন্তর্ভুক্ত হয়। কারণ তিনি রক্ষিতা নারীদের মধ্যে অন্তর্ভুক্ত বলে জানতে হবে। টীকাগুলোতে অবশ্য বলা হয়েছে: তিনি 'ধর্মরক্ষিতা'-ও নন, তাহলে 'মাতৃরক্ষিতা' আদি কীভাবে হবেন? কারণ এখানে 'ধর্ম' বলতে পাষণ্ডীদের (অন্যান্য মতাবলম্বীদের) ধর্মকেই অট্ঠকথায় বলা হয়েছে—এরূপ তারা বলেন। শাসনধর্মও যে যুক্ত নয় তা নয়, তা যুক্তই। উপাধ্যায়িনী আদি সব্রহ্মচারিণীগণও তাঁর মাতা আদির স্থানীয়ই হন। তাই শিক্ষাপদবিভঙ্গ-অট্ঠকথায় বলা হয়েছে: "মিথ্যাচারও দুশ্চরিত্রা... সামণেরী, পৃথগ্জন ভিক্ষুণী, স্রোতাপন্ন, সকৃদাগামী, অনাগামী ভিক্ষুণীর ক্ষেত্রে অতিচার মহাপাপ। ক্ষীণাস্ত্রবার (অরহন্তীর) ক্ষেত্রে তা একান্তই মহাপাপ।"

Kasmāpanettha surāpānaṃ nagahi taṃ. Taṃpihi apāyasaṃvattani kabhāvena vuttaṃ. Yathāha-surāmerayapānaṃ bhikkhave āsevitaṃ bhāvitaṃ bahulīkataṃ nirayasaṃvattanikaṃ tiracchānayonisaṃvattanikaṃ pettivisayasaṃvattanikaṃ. Yoca sabbalahuko surāmeraya pānassa vipāko. So manussabhūtassa ummattakasaṃvattaniko hotīti. Aṭṭhakathāsupi koṭṭhāsato pañcapi pāṇātipātā dayo kammapathāevāti vuttanti. Vuccate, mūlaṭīkāyaṃ tāva tassa sabhāgattena micchācāre upakārakattena dasasupi kammapathesu anupavesoti vuttaṃ. Tattha sabhāgattaṃ gahetvā vibhāvaniyaṃ surāpānaṃpi ettheva saṅgayhatīti vadanti rasasaṅkhātesu kāmesu micchācārabhāvatoti vuttaṃ. Upakārakattaṃ gahetvā paṭisambhidāmaggaṭīkāyaṃ kusalākusalāpica paṭisandhijanakāyeva kammapathāti vuttā. Vuttāvasesā paṭisandhijanane anekanti kattā kamma pathāti na vuttāti imassa vākyassa saṃvaṇṇanāyaṃ vuttāvase sāti surāpānādayo tabbiramaṇādayoca. Surāpānañhi madassa paccayo. Mado apuññapathassa. Tabbiratipi nimmadatāya. Sāca puññapathassāti kammapathūpanissayāni tāni tadāsannakammavasena sandhijanakānipi hontīti vuttaṃ. Tattha tadāsannakammavasenāti tassa surāpānassavā surāpānaviratiyāvā āsanne pavattānaṃ tammūlakānaṃ apuññakammānaṃvā puññakammānaṃvā vasenāti attho. Idaṃ [Pg.222] vuttaṃ hoti-yo suraṃ pivitvā surāmadahetu pāṇā pātādīsu yaṃkiñci kammaṃ karoti, tassa surāpānaṃ tassati kammassa balavūpanissayo hoti pubbacetanāṭhāniyañca. Tadeva visuṃ paṭisandhiṃ janeti, na itaranti. Yathā hi pubbāparacetanā yopi kammapathapattassa kammassa parivārabhūtāeva paṭisandhiṃ janenti, na itarā. Evamidaṃpīti. Na hi kammapathasuttesu sarūpato āgatānieva paṭisandhiṃ janenti. Na itarānīti sakkā niyametuṃ. Yāni pana ekantena paṭisandhijananasāmatthiya yuttāni, tāneva tattha sarūpato vuttāni. Yānipana paṭisandhijanane anekantikāni honti. Tāni tatthasarūpato na vuttānīti sakkā viññātuṃ. Tathā hi paṭisambhidā maggaṭṭhakathāyaṃ kusalākusalāpica paṭisandhijanakāyeva kammapathāti vuttā. Vuttāvasesā paṭisandhijanane anekanti kattā kammapathāti na vuttāti vuttaṃ. Tasmā idaṃpi paṭisandhijanane anekantikattā tattha sarūpato na vuttantica. Yaṃ tadā sannakammavasena paṭisandhijanakanti pubbe vuttaṃ. Taṃ tattha sarūpato vuttesu tadā sannakammesu anupaviṭṭhantica sakkā vattunti. Tassa pana duvidhaṃ kiccaṃ paṭisandhijananaṃ kammajananañcāti. Tattha paṭijananato kammajananamevassa mahantaṃ mahāvipphārañca hotīti katvā sakkena devānamindena kumbhajātake –

কিন্তু কেন এখানে সুরাপান গ্রহণ করা হয়নি? কারণ তাও অপায়-সংবর্তনীয় (অপায়ে উৎপন্নকারী) হিসেবে বলা হয়েছে। যেমন ভগবান বলেছেন: "হে ভিক্ষুগণ, সুরামেরয় পান আসেবিত, ভাবিত ও বহুলীকৃত হলে তা নরক-সংবর্তনীয়, তির্যকযোনি-সংবর্তনীয় ও পেতযোনি-সংবর্তনীয় হয়। সুরামেরয় পানের যা সবচেয়ে লঘু বিপাক, তা মানুষের ক্ষেত্রে উন্মাদ-সংবর্তনীয় (পাগলামি সৃষ্টিকারী) হয়।" অট্ঠকথাগুলোতেও বলা হয়েছে: "অংশ হিসেবে প্রাণাতিপাত আদি পাঁচটিই কর্মপথ।" এটি হলো আপত্তি। উত্তর দেওয়া হচ্ছে: মূলটীকায় প্রথমে বলা হয়েছে যে, তার (সুরাপানের) সমভাগত্ব (সাদৃশ্য) বশে কামেমিথ্যাচারে এবং উপকারকত্ব (সহায়তা) বশে দশটি কর্মপথেই তার অনুপ্রবেশ ঘটে। সেখানে সমভাগত্ব গ্রহণ করে বিভাবনীতে বলা হয়েছে: "রস নামক কাম্যবস্তুতে মিথ্যাচার হওয়ার কারণে সুরাপানও এখানেই সংগৃহীত হয়।" উপকারকত্ব গ্রহণ করে প্রতিসম্ভিদামগ্গ-টীকায় বলা হয়েছে: "কুশল ও অকুশল কর্মপথসমূহ প্রতিসন্ধি উৎপাদনকারী।" এই বাক্যের ব্যাখ্যায় বলা হয়েছে: "অবশিষ্ট কর্মসমূহ প্রতিসন্ধি উৎপাদনে অনৈকান্তিক (অনিশ্চিত) হওয়ায় কর্মপথ হিসেবে বলা হয়নি।" অবশিষ্ট বলতে সুরাপান আদি এবং তা থেকে বিরতি আদি। কারণ সুরাপান হলো মদের (মত্ততার) প্রত্যয় (কারণ)। মদ হলো অপুণ্যপথের (অকুশল কর্মপথের) প্রত্যয়। তা থেকে বিরতি হলো মত্ততাহীনতার প্রত্যয়, এবং তা পুণ্যপথের প্রত্যয়। এভাবে কর্মপথের উপনিশ্রয় (বলিষ্ঠ কারণ) হওয়ায়, সেই কর্মসমূহ তাদের আসন্ন কর্মের বশে প্রতিসন্ধি উৎপাদনকারীও হয়—এরূপ বলা হয়েছে। সেখানে 'তদাসন্নকর্মের বশে' বলতে সেই সুরাপানের বা সুরাপান-বিরতির আসন্ন সময়ে প্রবৃত্ত, তন্ মূলক অকুশল কর্মের বা কুশল কর্মের বশে—এই হলো অর্থ। এর অর্থ এই: যে ব্যক্তি সুরা পান করে সুরামত্ততার কারণে প্রাণাতিপাত আদিতে যেকোনো কর্ম করে, তার সেই সুরাপান সেই কর্মের বলবান উপনিশ্রয় হয় এবং পূর্বচেতনার স্থানীয় হয়। সেই পূর্বচেতনার স্থানীয় কর্মই পৃথকভাবে প্রতিসন্ধি উৎপন্ন করে, অন্যটি নয়। যেমন পূর্ব ও অপর চেতনাও কর্মপথে প্রাপ্ত কর্মের সহচর হয়েই প্রতিসন্ধি উৎপন্ন করে, অন্যগুলো নয়; তদ্রূপ এটিও (সুরাপানও)। কারণ কর্মপথ-সূত্রসমূহে সাক্ষাৎভাবে যেগুলো এসেছে কেবল সেগুলোই প্রতিসন্ধি উৎপন্ন করে, অন্যগুলো নয়—এরূপ নিয়ম করা যায় না। তবে যেগুলো একান্তভাবে প্রতিসন্ধি উৎপাদনের সামর্থ্যযুক্ত, কেবল সেগুলোই সেখানে সাক্ষাৎভাবে বলা হয়েছে। আর যেগুলো প্রতিসন্ধি উৎপাদনে অনৈকান্তিক (অনিশ্চিত), সেগুলো সেখানে সাক্ষাৎভাবে বলা হয়নি—এরূপ বুঝতে হবে। তাই প্রতিসম্ভিদামগ্গ-অট্ঠকথায় বলা হয়েছে: "কুশল ও অকুশল কর্মপথসমূহ প্রতিসন্ধি উৎপাদনকারী। অবশিষ্ট কর্মসমূহ প্রতিসন্ধি উৎপাদনে অনৈকান্তিক হওয়ায় কর্মপথ হিসেবে বলা হয়নি।" অতএব, এটিও (সুরাপানও) প্রতিসন্ধি উৎপাদনে অনৈকান্তিক হওয়ার কারণে সেখানে সাক্ষাৎভাবে বলা হয়নি। পূর্বে যাকে 'তদাসন্নকর্মের বশে প্রতিসন্ধি উৎপাদনকারী' বলা হয়েছে, তা সেখানে সাক্ষাৎভাবে উক্ত আসন্ন কর্মসমূহের মধ্যে অনুপ্রবিষ্ট—এরূপ বলা যায়। কিন্তু তার (সুরাপানের) কৃত্য দুই প্রকার: প্রতিসন্ধি উৎপাদন এবং কর্ম উৎপাদন। সেখানে প্রতিসন্ধি উৎপাদন অপেক্ষা কর্ম উৎপাদনই তার মহৎ ও মহা-বিস্তারকারী কৃত্য হওয়ার কারণে দেবরাজ শক্র কুম্ভজাতকে বলেছেন—

Yaṃ ve vivitvā duccaritaṃ caranti,Kāyena vācāya cetasāca;

Nirayaṃ vajanti duccaritaṃ caritvā,Tassā puṇṇaṃ kumbhamimaṃ kiṇāthāti.

"যা পান করে মানুষ কায়, বাক্য ও মনের দ্বারা দুশ্চরিত্র (দুষ্কর্ম) আচরণ করে; এবং দুশ্চরিত্র আচরণ করে নরকে গমন করে, সেই সুরায় পূর্ণ এই কলসটি ক্রয় করো।"

Evaṃ tadāsannakammavaseneva tassa apāyagāmitā vuttā. Tadubhayaṃ panassa kiccaṃ gahetvā surāmerayapānaṃ bhikkhave āsevitaṃ.La. Saṃvattanikanti aṅguttare vuttanti veditabbaṃ. Ayañhisuttapadesu dhammatā. Yadidaṃ saṃvattanikanti vuttaṭṭhāne yathālābhayojanāti. Tathāhi mūlaṭīkāyaṃpunabbhavaṃdetipunabbhavāya saṃvattetīti pāṭhe kammasahajātā punabbhavaṃdeti. Kammasahāyabhūtā akammasahajā tāpunabbhavaṃ [Pg.223] saṃvattetīti vuttaṃ. Keci pana imamatthaṃ anupadhāretvā imāya pāḷiyā tassa visuṃ ekantakammapathabhāvaṃ maññanti. Yaṃ pana koṭṭhāsato pañcapi kammapathāevāti aṭṭhakathāvākyaṃ. Tattha evasaddena tesaṃ cetanādhammattā jhānādikoṭṭhāsikattaṃ nivatteti. Cetanā hi kammapathaṃ pattāpi apattāpi koṭṭhāsato kamma pathakoṭṭhāsikāeva hotīti. Teneva mūlaṭīkāyaṃ kammapathā evāti kammapathakoṭṭhāsikāevāti vuttaṃ. Anuṭīkāyañca kamma pathakoṭṭhāsikāeva. Na jhānādikoṭṭhāsikāti vuttaṃ. Kecipana imamatthaṃ asallakkhetvā iminā vākyena tassa visuṃ kammapathabhāvaṃ vadanti.

এভাবে তদাসন্নকর্মের (তার আসন্ন কর্মের) বশেই তার অপায়গামিতা (অপায়ে গমনশীলতা) বলা হয়েছে। কিন্তু তার সেই উভয় কৃত্যকে গ্রহণ করে অঙ্গুত্তর নিকায়ে বলা হয়েছে: "হে ভিক্ষুগণ, সুরামেরয় পান আসেবিত... সংবর্তনীয় হয়"—এরূপ জানতে হবে। কারণ সূত্রপদসমূহে এটিই নিয়ম (ধর্মতা) যে, যেখানে 'সংবর্তনীয়' বলা হয়েছে, সেখানে লাভানুযায়ী (যথাযোগ্য) যোজনা করতে হবে। তাই মূলটীকায় "পুনর্ভব দান করে, পুনর্ভবের দিকে চালিত করে" এই পাঠে বলা হয়েছে: "কর্মসহজাত তৃষ্ণা পুনর্ভব দান করে; কর্মের সহায়ক কিন্তু কর্মসহজাত নয় এমন তৃষ্ণা পুনর্ভবের দিকে চালিত করে।" কেউ কেউ অবশ্য এই অর্থ বিবেচনা না করে এই পালি দ্বারা তার (সুরাপানের) পৃথকভাবে একান্ত কর্মপথত্ব মনে করেন। আর অট্ঠকথার যে বাক্যটি রয়েছে: "অংশ হিসেবে পাঁচটিই কর্মপথ।" সেখানে 'এব' শব্দের দ্বারা তাদের চেতনাধর্ম হওয়ার কারণে ধ্যান আদি কোষ্ঠাসিকত্ব (ধ্যান আদির অংশে অন্তর্ভুক্ত হওয়া) নিবৃত্ত করা হয়েছে। কারণ চেতনা কর্মপথে প্রাপ্ত হোক বা না হোক, অংশ হিসেবে তা কর্মপথের অংশই হয়। সেইজন্যই মূলটীকায় "কর্মপথই" বলতে "কর্মপথের অংশই" বলা হয়েছে। অনুটীকায়ও বলা হয়েছে: "কর্মপথের অংশই, ধ্যান আদির অংশ নয়।" কেউ কেউ অবশ্য এই অর্থ লক্ষ্য না করে এই বাক্যের দ্বারা তার (সুরাপানের) পৃথকভাবে কর্মপথত্ব দাবি করেন।

Khuddakapāṭhaṭṭhakathāyaṃ pana sabbenasabbaṃ tassa kammapathabhāvo paṭikkhittoyeva, tattha hi purimānaṃ catunnaṃ kāyakammādibhāvañca kammapathabhāvañca visuṃ vatvā surāpānaṃpatvā kāyakammamevāti vuttaṃ. Etena vacīkammabhāvañca kammapathabhāvañca paṭikkhipatīti. Dhātusaṃyuttaṭṭhakathā yañca paṭikkhitto. Yathāha-tatīyaṃpañcakammavasena bujjhanakānaṃ ajjhāsayavasena vuttaṃ. Catutthaṃ sattakammapathavasena pañcamaṃ dasa kammapathavasenāti. Tattha hi tatīye surāpānamissakattā pañcakammavasena icceva vuttaṃ. Na pañcakammapathavasenāti. Etāsupica paṭisandhijanane anekanti kattāeva paṭikkhittoti na nasakkā vattuṃ evañhi sati sabbā pāḷiṭṭhakathāṭīkāyo saṃsanditā hontīti. Kāyakammanti ettha kāyo tividho sasambhārakāyo pasādakāyo copanakāyoti. Idha kāyaviññattisaṅkhāto copanakāyo adhippetoti vuttaṃ kāyaviññattisaṅkhāteti. Copanakāyo hi kadāci kāyaṅgena attanoadhippāyaṃ parassa viññā panatthāyapi karīyatīti kāyaviññattīti vuccatīti. So yevaca kammānaṃ pavattimukhattā dvāranti kāyadvāraṃ. Tasmiñhi tena tena upakkama kiccena pavattamāneeva jīvitindriyupacchedādikiccasiddhito taṃjana kassa cetanādhammassa āyūhana kiccanibbattica kāyakammanāma lābhoca hotīti. Tasmiṃ kāyadvāre. Etthaca yasmāsabbānipi kammāni pubbaṅgamabhūtena sampayuttamanena vinā nasijjhanti. Manopubbaṅgamā dhammā. [Pg.224] Manoseṭṭhā manomayāti hi vuttaṃ. Dhammāti cettha sucaritaduccaritadhammā vuccanti. Tasmā manodvāraṃ sabbakammasādhāraṇattā kammāni visesetuṃ nasakkoti. Asādhāraṇabhūtā pana kāyavacīyo eva sakonti. Yasmāca purimāni sattavidhāni kammāni kevalaṃ manomattena nasijjhanti. Taṃsamuṭṭhitehi pana kāya vacīpayogehi eva sijjhanti. Tasmā teeva tesaṃ kammānaṃ pavattimukhasaṅkhyaṃ gacchantīti vuttaṃ kāyadvāreti. Parato vacīdvāreti ca.

খুদ্দকপাঠ অট্ঠকথাতে কিন্তু সর্বতোভাবে তার (সুরাপানের) কর্মপথত্ব প্রত্যাখ্যাতই হয়েছে। কারণ সেখানে পূর্ববর্তী চারটির কায়কর্মত্ব এবং কর্মপথত্ব পৃথকভাবে বলে সুরাপানের ক্ষেত্রে এসে ‘কায়কর্মই’ বলা হয়েছে। এর দ্বারা বচীকর্মত্ব এবং কর্মপথত্বকে প্রত্যাখ্যান করা হয়েছে—এরূপ জানতে হবে। ধাতুসংযুক্ত অট্ঠকথাতেও এটি প্রত্যাখ্যাত হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—তৃতীয়টি... পঞ্চকর্মবশে বলা হয়েছে। সেখানে তৃতীয়টিতে সুরাপান মিশ্রিত থাকার কারণে ‘পঞ্চকর্মবশে’ এইটুকুই বলা হয়েছে, ‘পঞ্চকর্মপথবশে’ বলা হয়নি। এই সমস্ত কিছু ভালোভাবে বিচার করে গ্রহণ করতে হবে। ‘কায়কর্ম’ এখানে কায় (শরীর) তিন প্রকার: সসম্ভার কায়, প্রসাদ কায় এবং চোপন কায় (চলনশীল কায়)। এখানে কায়বিজ্ঞপ্তি নামক চোপন কায়ই অভিপ্রেত, তাই বলা হয়েছে ‘কায়বিজ্ঞপ্তিসংখাত’। কারণ চোপন কায় কখনো কখনো কায়াঙ্গের (শরীরের অঙ্গের) দ্বারা নিজের অভিপ্রায় অন্যকে জানানোর জন্যও করা হয়, তাই একে ‘কায়বিজ্ঞপ্তি’ বলা হয়—এরূপ দেখতে হবে। এবং সেটিই কর্মসমূহের প্রবৃত্তিমুখ হওয়ার কারণে ‘দ্বার’ বা ‘কায়দ্বার’। কারণ সেই কায়দ্বারে সেই সেই উপক্রম-কার্যের দ্বারা প্রবৃত্তি ঘটলেই জীবিতেন্দ্রিয় উচ্ছেদ (প্রাণনাশ) আদি কার্য সিদ্ধ হওয়ার কারণে, তার উৎপাদক চেতনাধর্মের আয়ূহনকার্য (প্রচেষ্টা) সম্পন্ন হয় এবং ‘কায়কর্ম’ নাম লাভ হয়—এরূপ জানতে হবে। সেই কায়দ্বারে। এবং এখানে যেহেতু সমস্ত কর্মই পূর্বগামী ও সম্প্রযুক্ত মনের ব্যতিরেকে সিদ্ধ হয় না। কারণ বলা হয়েছে: ‘মনোপূর্বঙ্গমা ধম্মা... মনোময়া’। আর এখানে ‘ধম্ম’ বলতে সুচরিত ও দুশ্চরিত ধর্মসমূহকে বোঝানো হয়েছে। তাই মনোদ্বার সমস্ত কর্মের সাধারণ হওয়ার কারণে কর্মসমূহকে বিশেষায়িত করতে পারে না। কিন্তু অসাধারণ রূপ কায় ও বচীই তা করতে সমর্থ হয়। এবং যেহেতু পূর্ববর্তী সাত প্রকার কর্ম কেবল মনমাত্র দ্বারা সিদ্ধ হয় না, কিন্তু তা থেকে সমুত্থিত কায় ও বচীপ্রয়োগের দ্বারাই সিদ্ধ হয়। তাই তারাই সেই কর্মসমূহের প্রবৃত্তিমুখের সংখ্যায় (সংজ্ঞায়) গণ্য হয়, এজন্যই বলা হয়েছে ‘কায়দ্বারে’ এবং পরবর্তীতে ‘বচীদ্বারে’।

Yasmā pana kāyadvāre vuttito kāyakammaṃ nāma. Vacīdvāre vuttito vacīkammaṃnāmāti ettakamatte vutte pāṇātipātādīni tīṇi kāyakammaṃnāma. Musāvādādīni cattāri vacīkammaṃnāmāti evaṃ dvārena kammānaṃ nāmavavatthānaṃ asiddhaṃ siyā. Kathaṃ. Yadā hi purimāni dve āṇattivasena appakena vacīdvāre bhijjhanti. Tadā tāni kāyakammanti nāmaṃ jaheyyuṃ. Vacīkammanti saṅkhyaṃ gaccheyyuṃ kasmā vacīdvāre vuttito vacīkammaṃnāmāti vuttattā. Dvevā nesaṃ nāmāni bhaveyyuṃ. Ubhayadvāresupi sandissanato. Yadāpana majjhimāni cattāri hatthamuṭṭhādivasena appakena kāyadvāre sijjhanti. Tadā tānipi vacīkammanti nāmaṃ jaheyyuṃ. Kāyakammanti saṅkhyaṃ gaccheyyuṃ. Kasmā kāyadvāre vuttito kāyakammaṃnāmāti vuttattā. Dvevā nesaṃ nāmāni bhaveyyuṃ. Ubhayadvāresupi sandissanato. Evañcasati pāṇātipāto.La. Micchācāroceti kāyakammaṃnāmāti idaṃ vavatthānameva niratthakaṃ siyā. Tathā parato musāvādo.La. Ppalāpoceti vacīkammaṃnāmāti. Bāhullavuttitoti vuttepana ekamekena bāhullasaddena chabbidhāni tāni vajjāni vajjetvā vuttappakāraṃ dvārena kammavavatthānaṃ siddhaṃ bhavati. Yathā vanacarako saṅgāmāvacaroti.

কিন্তু এই বিষয়ে, ‘কায়দ্বারে প্রবৃত্ত হওয়ার কারণে কায়কর্ম’ এবং ‘বচীদ্বারে প্রবৃত্ত হওয়ার কারণে বচীকর্ম’—কেবল এইটুকু বললে, ‘প্রাণাতিপাত আদি তিনটি কায়কর্ম’ এবং ‘মৃষাবাদ আদি চারটি বচীকর্ম’—এভাবে দ্বারের দ্বারা কর্মসমূহের নামের নির্ধারণ অসিদ্ধ হবে। কীভাবে অসিদ্ধ হবে? কারণ যখন পূর্ববর্তী দুটি (প্রাণাতিপাত ও অদিন্নাদান) আদেশের মাধ্যমে সামান্য বচীদ্বারে সিদ্ধ হয়, তখন তারা ‘কায়কর্ম’ নাম বর্জন করবে এবং ‘বচীকর্ম’ সংজ্ঞায় গণ্য হবে। কেন? ‘বচীদ্বারে প্রবৃত্ত হওয়ার কারণে বচীকর্ম’—এরূপ বলা হয়েছে বলে। অথবা তাদের দুটি নামই হতে পারে, কারণ উভয় দ্বারে দৃশ্যমান হওয়ার কারণে। কিন্তু যখন মধ্যবর্তী চারটি (মৃষাবাদ, পিসুণাবাচা, ফরুসা বাচা, সম্ফপ্পলাপ) হাত মুষ্টিবদ্ধ করা ইত্যাদির মাধ্যমে সামান্য কায়দ্বারে সিদ্ধ হয়, তখন তারাও ‘বচীকর্ম’ নাম বর্জন করবে এবং ‘কায়কর্ম’ সংজ্ঞায় গণ্য হবে। কেন? ‘কায়দ্বারে প্রবৃত্ত হওয়ার কারণে কায়কর্ম’—এরূপ বলা হয়েছে বলে। অথবা তাদের দুটি নামই হতে পারে, কারণ উভয় দ্বারে দৃশ্যমান হওয়ার কারণে। আর এরূপ হলে, ‘প্রাণাতিপাত... মিথ্যাচার কায়কর্ম’—এই নির্ধারণটিই নিরর্থক হয়ে যাবে। তেমনি পরবর্তীতে ‘মৃষাবাদ... প্রলাপ বচীকর্ম’—এই নির্ধারণটিও নিরর্থক হয়ে যাবে। কিন্তু ‘বাহুল্যবৃত্তি’ (অধিকাংশ ক্ষেত্রে ঘটার কারণে) বললে, প্রতিটি ‘বাহুল্য’ শব্দের দ্বারা সেই sechs (ছয়) প্রকার দোষ বর্জন করে পূর্বোক্ত দ্বারের দ্বারা কর্মের নির্ধারণ সিদ্ধ হয়। যেমন ‘বনচরক’ (বনে বিচরণকারী) বা ‘সংগ্রামাবচর’ (সংগ্রামে বিচরণকারী)।

Manokammāni pana dvārantaresu carantānipi caraṇamattāni eva honti. Na dvārantarāni tesaṃ kammasiddhiyā aṅgaṃ honti. Tasmā tāni visuṃ katānīti veditabbaṃ. Yasmā pana kāyadvārassa kāyoti nāmaṃ anekesu suttasahassesu sayameva siddhaṃ pākaṭañca. [Pg.225] Tathā vacīdvārassa vācāti nāmaṃ. Kusalākusala javanacittasaṅkhākassa manodvārassaca manoti nāmaṃ. Tasmā sabbattha kāyadvāraṃ vacīdvāraṃ manodvāranti vutte kammena dvārassa vavatthāna kiccaṃnāma natthi. Yattha pana kāyakammadvāraṃ vacīkammadvāraṃ manokammadvāranti āgataṃ. Tattheva dvārakathādīsu kammena dvāravavatthānaṃpi visuṃ vattabbaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.

কিন্তু মনোকর্মসমূহ অন্য দ্বারে বিচরণ করলেও কেবল বিচরণমাত্রই হয়। অন্য দ্বারসমূহ তাদের কর্মসিদ্ধির অঙ্গ হয় না। তাই সেগুলোকে পৃথক করা হয়েছে—এভাবে জানতে হবে। কারণ কায়দ্বারের ‘কায়’ নামটি অনেক সহস্র সূত্রে স্বতঃসিদ্ধ ও সুপরিচিত। তেমনি বচীদ্বারের ‘বাচা’ নামটি। এবং কুশল-অকুশল জবনচিত্তসংখাত মনোদ্বারের ‘মন’ নামটি। তাই সর্বত্র ‘কায়দ্বার, বচীদ্বার, মনোদ্বার’ বললে কর্মের দ্বারা দ্বারের নির্ধারণের কোনো প্রয়োজন থাকে না। কিন্তু যে গ্রন্থে ‘কায়কর্মদ্বার, বচীকর্মদ্বার, মনোকর্মদ্বার’ এভাবে এসেছে, কেবল সেই গ্রন্থেই দ্বারকথা ইত্যাদিতে... কর্মের দ্বারা দ্বারের নির্ধারণও পৃথকভাবে বলতে হবে—এভাবে দেখতে হবে।

[153] Etena yaṃ vuttaṃ vibhāvaniyaṃ

[১৫৩] এর দ্বারা বিভাবনীতে যা বলা হয়েছে—

‘‘Kāyakammassaca pavattimukhabhūtaṃ kāyadvāranti vuccatīti’’. Taṃ paṭikkhittaṃ hoti.

“এবং কায়কর্মের প্রবৃত্তিমুখস্বরূপ কায়দ্বার বলা হয়”—সেই বাক্যটি প্রত্যাখ্যাত হয়েছে।

[154] Yañca tattha

[১৫৪] এবং সেখানে যা—

‘‘Tathā musāvādādiṃ kāyavikārena karontassa vacīkammaṃ kāyadvārepi pavattatīti kammena dvāravavatthānaṃpi nasiyāti’’ vuttaṃ. Taṃpi na yujjati.

“তেমনি কায়বিকারের দ্বারা মৃষাবাদ আদি সম্পাদনকারীর বচীকর্ম কায়দ্বারেও প্রবৃত্ত হয়, তাই কর্মের দ্বারা দ্বারের নির্ধারণও হবে না”—বলা হয়েছে, তাও যুক্তিসঙ্গত নয়।

Na hi kāyavikārena karīyamānaṃ vacīkammaṃ kāyadvāre pavattamānaṃpi tassa dvārassa nāmaṃ bhindituṃvā attano nāmaṃ dātuṃvā sakkoti. Sabhāva siddhattā tassa nāmassāti.

কারণ কায়বিকারের দ্বারা সম্পাদিত বচীকর্ম কায়দ্বারে প্রবৃত্ত হলেও, সেই দ্বারের নাম পরিবর্তন করতে বা নিজের নাম দিতে পারে না। কারণ সেই নামের স্বভাবসিদ্ধতার কারণে—এরূপ জানতে হবে।

[155] Eteneva yañca tattha

[১৫৫] এর দ্বারাই সেখানে যা—

Vuttaṃ ‘‘tathā kāyakammameva yebhuyyena kāyadvāre pavattati. Na itarāni. Tasmā kāyakammassa yebhuyyena ettheva pavattanato kāyakammadvārabhāvo siddho. Brāhmaṇagāmādīnaṃ brāhmaṇagāmādi bhāvoviyāti’’. Taṃpi paṭikkhittaṃ hoti.

বলা হয়েছে: “তেমনি কায়কর্মই প্রধানত কায়দ্বারে প্রবৃত্ত হয়, অন্যগুলো নয়। তাই কায়কর্মের প্রধানত এখানেই প্রবৃত্ত হওয়ার কারণে কায়কর্মদ্বারত্ব সিদ্ধ হয়, যেমন ব্রাহ্মণগ্রাম আদির ব্রাহ্মণগ্রামত্ব।”—সেই বাক্যটিও প্রত্যাখ্যাত হয়েছে।

Na hi kāyakammadvāranti nāmaṃ idha vuttaṃ atthīti. [Kāyakammaṃ]

কারণ ‘কায়কর্মদ্বার’ নামক নাম এখানে বলা হয়নি—এরূপ দেখতে হবে। [কায়কর্ম সমাপ্ত]

149. Musāti abhūtatthe nipāto. Musā vadanti etenāti musāvādo. Visati paresaṃ aññamaññasammodabhāvasaṅkhātaṃ sāmaggirasaṃ saṃcuṇṇeti paribhindati mithu bhedaṃ karoti etāyāti pisuṇā. Attano piyabhāvaṃ paresañca mittasuññabhāvaṃ karoti etāyātivā pisuṇā. Niruttinayena. Vadanti etāyāti [Pg.226] vācā. Pisuṇāca sā vācācāti pisuṇavācā. Yena suyyati, tassa hadayaṃ pharamānā usati dahatīti pharusā. Pharusāca sā vācācāti pharusavācā. Sādhujanehi adhigantabbaṃ saṃsukhaṃ hitañca phalati visarati vināseti hitasukhamaggaṃ bhindatīti samphaṃ. Taṃvā phalati bhijjati etenāti samphaṃ. Atthadhammāpagatassa paṭibhāṇacittassa bhāratayuddhasītāharaṇā dikassa vācā vatthumattassetaṃ nāmaṃ. Yattha diṭṭhadhammahitabuddhiyāvā samparāyika hitabuddhiyāvā upāyadīpakaṃ kiñci atthadhammavinayapadaṃ natthi. Samphaṃ palapantipakārena kathayanti etenāti sapphappalāpo. Tattha parassavisaṃ vādanapurekkhārena visaṃ vādaka kāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā akusalacetanā musāvādo. So parassa atthabhañjanakova kammapathabhedo. Itaro kammameva. Ettha ca kamma pathoti paṭisandhijanakānaṃ kammānaṃ uṭṭhānamukhamaggo vuccati. Yathā hi rajānaṃ uṭṭhānapadeso rajapathoti vuccati. Tathā loke sandissamānesu sattānaṃ kāyavacīcittābhisaṅkharaṇakiccesuyehi kiccehi paṭisandhijanakāni kammāni uṭṭhahanti. Yesuvā kiccesu tāni uṭṭhahanti pavattanti. Tāni kāyavacīcittā bhisaṅkharaṇakiccāni paṭisandhijanakānaṃ kammānaṃ uṭṭhānamukhamaggattā kammapathoti vuccanti. Katamāni pana tānīti. Aṅgasampannāni akusalesu pāṇaghāta kiccādīni kusalesu tabbiramaṇakiccādīni dasavidhāni kiccānīti. Kammāniyeva sugatiduggatīnaṃ taduppajjanakasukhadukkhānañca pathabhūtattā kammapathonāmātipi vadanti.

১৪৯. ‘মুষা’ শব্দটি অসত্য বা মিথ্যা অর্থে একটি নিপাত (অব্যয়)। এর দ্বারা মিথ্যা বলে, তাই এটি ‘মৃষাবাদ’। যার দ্বারা অন্যের পারস্পরিক প্রীতি বা ঐক্যরূপ সামঞ্জস্য বিনষ্ট করে, চূর্ণ করে, ভেদ সৃষ্টি করে এবং মিত্রতা ভঙ্গ করে, তা হলো ‘পিসুণা’। অথবা যার দ্বারা নিজের প্রিয়ভাব এবং অন্যদের মিত্রতাহীনতা সৃষ্টি করে, নিরুক্তি অনুসারে তা হলো ‘পিসুণা’। যার দ্বারা কথা বলে, তা হলো ‘বাচা’। যা মিত্রতা ভঙ্গকারী এবং বাক্যও বটে, তা হলো ‘পিসুণাবাচা’। যার দ্বারা শ্রবণের পর শ্রোতার হৃদয়কে ব্যপ্ত করে দগ্ধ করে, তা হলো ‘ফরুসা’। যা কর্কশ এবং বাক্যও বটে, তা হলো ‘ফরুসা বাচা’। যা সৎ ব্যক্তিদের লাভযোগ্য সুখ ও হিতকে বিনষ্ট করে, ছড়িয়ে দেয়, ধ্বংস করে এবং হিত-সুখের পথকে খণ্ডন করে, তা হলো ‘সম্ফ’। অথবা যার দ্বারা সেই সুখ-হিত বিনষ্ট বা খণ্ডিত হয়, তা হলো ‘সম্ফ’। এটি অর্থ ও ধর্মহীন, কেবল কল্পনাপ্রসূত চিত্তের দ্বারা রচিত ভারতযুদ্ধ (মহাভারত) ও সীতাহরণ (রামায়ণ) আদি কেবল গল্পকথার নাম। যেখানে ইহলৌকিক হিতবুদ্ধি বা পারলৌকিক হিতবুদ্ধির জন্য উপায়-প্রদর্শক কোনো অর্থপদ, ধর্মপদ বা বিনয়পদ নেই। এর দ্বারা নিরর্থক প্রলাপ বকে বা নানাভাবে কথা বলে, তাই এটি ‘সম্ফপ্পলাপ’। তাদের মধ্যে, অন্যকে প্রতারিত করার উদ্দেশ্যে প্রতারণামূলক কায়িক বা বাচনিক প্রয়োগের উত্থাপক অকুশল চেতনাই হলো ‘মৃষাবাদ’। তা অন্যের হিত বিনষ্ট করলেই কেবল ‘কর্মপথ’ ভেদ (পূর্ণাঙ্গ কর্মপথ) হয়। অন্যথা তা কেবল ‘কর্ম’ মাত্র। এবং এখানে ‘কর্মপথ’ বলতে প্রতিসন্ধি-উৎপাদক কর্মসমূহের উত্থানমুখ বা পথকে বোঝায়। যেমন ধূলি উড্ডয়নের স্থানকে ‘রজঃপথ’ বলা হয়, তেমনি লোকে দৃশ্যমান সত্ত্বদের কায়িক, বাচনিক ও মানসিক সংস্কারকার্যের মধ্যে, যে সকল কার্যের দ্বারা প্রতিসন্ধি-উৎপাদক কর্মসমূহ উত্থাপিত হয়, অথবা যে সকল কার্যে তারা উৎপন্ন ও প্রবৃত্ত হয়, সেই কায়িক, বাচনিক ও মানসিক সংস্কারকার্যসমূহকে প্রতিসন্ধি-উৎপাদক কর্মসমূহের উত্থানমুখ বা পথ হওয়ার কারণে ‘কর্মপথ’ বলা হয়। “সেগুলো কোনগুলো?”—এটি হলো প্রশ্ন। অকুশলসমূহের মধ্যে অঙ্গসম্পন্ন প্রাণাঘাত আদি দশ প্রকার অকুশল কার্য এবং কুশলসমূহের মধ্যে তা থেকে বিরত থাকার কার্য আদি দশ প্রকার কুশল কার্যই হলো সেগুলো—এভাবে দেখতে হবে। কর্মসমূহ নিজেই সুগতি-দুর্গতি এবং সেখানে উৎপন্ন সুখ-দুঃখের পথ (কারণ) হওয়ার কারণে ‘কর্মপথ’ নামে অভিহিত হয়—এরূপও বলা হয়ে থাকে।

Parassa bhedapurekkhārena bhedakakāyagacīpayogasamuṭṭhā pikā saṃkiliṭṭhacetanā pisuṇāvācā. Sāpi pare bhinneyeva kammapathabhedo. Abhinne kammameva. Parassa mammacchedakakāya vacīpayogasamuṭṭhāpikā duṭṭhacetanā pharusavācā. Etthaca maranti sattā, maraṇamattaṃvā dukkhaṃ nigacchanti etasmiṃ ghaṭṭiyamāneti mammaṃ. Duṭṭhavaṇo. Mammaṃ chindati bhindati ghaṭṭetīti mammacchedako. Vaṇaghaṭṭanapayogo. Idha pana mammaṃviyāti mammaṃ. Jātiādīsu dasasu akkosavatthūsu yaṃkiñci. Mammacchedakoti jātiādīsu ghaṭṭana vasena [Pg.227] pavatto pharusa kāyavacī payogo. Aya mattho sīlakkhandha ṭīkā vasena veditabbo. Athavā. Mamāyatīti mamo. Mitto. Mamassa bhāvo mammaṃ. Mettācittaṃ. Mammaṃ chindatīti mammacchedako. Ayaṃpi akkositabbassa sammukhāeva kammapathabhedoti keci. Parammukhāpīti apare. Yathā pana paraṃ akkositvā khamāpentassa khamāpanakammaṃ parassa dūre ṭhitassapi matassapi sampajjati. Evaṃ akkosanakammaṃpīti dīghamajjhimaṭīkākārā icchanti. Akkosādhippāyena caṇḍā mahiṃsī taṃ anubandhatūtivā corā taṃ khaṇḍā khaṇḍikaṃ karontūtivā muddhā te phalatu sattadhātivā evamādinā nayena paraṃ abhisapantassapi kammapathabhedo hotiyevātica vadanti.

অন্যের মধ্যে ভেদ সৃষ্টির উদ্দেশ্যে ভেদকারী কায়িক বা বাচনিক প্রয়োগের উত্থাপক সংক্লিষ্ট (মলিন) চেতনাই হলো ‘পিসুণাবাচা’। সেটিও অন্যেরা ভিন্ন (বিচ্ছিন্ন) হলেই কেবল ‘কর্মপথ’ ভেদ (পূর্ণাঙ্গ কর্মপথ) হয়, ভিন্ন না হলে কেবল ‘কর্ম’ মাত্র। অন্যের মর্মচ্ছেদকারী কায়িক বা বাচনিক প্রয়োগের উত্থাপক দুষ্ট চেতনাই হলো ‘ফরুসা বাচা’। এবং এখানে, যাতে আঘাত লাগলে সত্ত্বগণ মৃত্যুবরণ করে অথবা মৃত্যুসম দুঃখ ভোগ করে, তা হলো ‘মর্ম’। অর্থাৎ দুষ্ট ক্ষত। মর্মকে ছেদন করে, ভেদ করে বা আঘাত করে, তাই এটি ‘মর্মচ্ছেদক’। অর্থাৎ ক্ষতস্থানে আঘাত করার প্রয়োগ। কিন্তু এখানে মর্মের সদৃশ হওয়ার কারণে একে ‘মর্ম’ বলা হয়েছে। দশ প্রকার আক্রোশ-বস্তুর (গালাগালির বিষয়) মধ্যে যেকোনো একটি। ‘মর্মচ্ছেদক’ বলতে জাতি ইত্যাদিতে আঘাত করার মাধ্যমে প্রবৃত্ত কর্কশ কায়িক বা বাচনিক প্রয়োগ। এই অর্থ শীলস্কন্ধ টীকার আলোকে জানতে হবে। অথবা, ‘মম’ (আমার) বলে মনে করে যে, সে হলো ‘মম’ অর্থাৎ মিত্র (বন্ধু)। মিত্রের ভাব হলো ‘মর্ম’ অর্থাৎ মৈত্রীচিত্ত। সেই মৈত্রীচিত্তকে ছেদন করে, তাই এটি ‘মর্মচ্ছেদক’। এটিও আক্রোশযোগ্য ব্যক্তির সম্মুখেই কেবল ‘কর্মপথ’ ভেদ (পূর্ণাঙ্গ কর্মপথ) হয়—এরূপ কেউ কেউ বলেন। পরোক্ষেও (পেছনেও) কর্মপথ ভেদ হয়—এরূপ অন্যেরা বলেন। কিন্তু, যেমন অন্যকে গালি দেওয়ার পর ক্ষমা প্রার্থনাকারীর ক্ষমা প্রার্থনা কার্য অন্য ব্যক্তি দূরে থাকলেও বা মারা গেলেও সম্পন্ন হয়, তেমনি গালি দেওয়ার কার্যও অন্য ব্যক্তি দূরে থাকলেও বা মারা গেলেও সম্পন্ন হয়—এরূপ দীঘ ও মঝঝিম নিকায়ের টীকাকারগণ মনে করেন। আক্রোশের (গালির) অভিপ্রায়ে, “তোমাকে হিংস্র বুনো মহিষ তাড়া করুক”—এভাবে, “তোমাকে চোরেরা খণ্ড-বিখণ্ড করুক”—এভাবে, “তোমার মস্তক সাত ভাগে বিভক্ত হোক”—এভাবে, ইত্যাদি উপায়ে অন্যকে অভিশাপ প্রদানকারীরও কর্মপথ ভেদ হয়েই থাকে—এরূপও বলা হয়ে থাকে।

Anatthaviññāpana kāyavacīpayoga samuṭṭhāpikā pāpacetanā samphappalāpo. Sopi bhāratayuddha sītāharaṇādikesu paṭibhāṇacittesu vācāvatthumattesueva kammapathabhedo. Socakho pare taṃ anatthaṃ saccato gaṇhanteyeva. Agaṇhante pana kammameva. Tathā rājakathādīsu dvattiṃsa tiracchāna kathāpabhedesupi kammameva. Tañca kho tadassādavasena kathentasseva. Atthadhammavinayanissitaṃ katvā kathentassa pana sabbaṃpi satthakameva hotīti veditabbaṃ. Vacīkammanti ettha vacīti vācāyeva. Sā catubbidhā saddavācā virativācā cetanāvācā copanavācāti. Idha pana saddasahitā vacīviññattisaṅkhātā copana vācā adhippetāti vuttaṃ vacīviññattisaṅkhāteti. Copanavācā hi kadāci vācaṅgena attano adhippāyaṃ parassa viññāpanatthāyapi karīyatīti vacīviññattīti vuccatīti. Sāyevaca kammānaṃ pavatti mukhattā dvāranti vacīdvāraṃ. Tāya hi taṃtaṃvacīpayogakiccena pavattamānāya eva visaṃvādanādikiccasiddhito taṃsamuṭṭhāpakassa cetanādhammassa āyūhanakriyānibbattica vacīkammanāmalābhoca hotīti. Tasmiṃ vacīdvāre. Yamettha vattabbaṃ, taṃ kāyakamme vuttamevāti. [Vacīkammaṃ]

অনর্থ জ্ঞাপনকারী কায়িক ও বাচনিক প্রয়োগ উৎপন্নকারী অকুশল চেতনাই হলো সম্প্রলাপ (বৃথালাপ)। সেই সম্প্রলাপও মহাভারত যুদ্ধ, সীতাহরণ ইত্যাদি প্রতিভাশালী চিত্ত দ্বারা কল্পিত কেবল বাচনিক বিষয়বস্তুতেই পূর্ণাঙ্গ কর্মপথভেদ হয়। এবং তা অবশ্যই অন্যেরা যখন সেই অনর্থকে সত্য বলে গ্রহণ করে তখনই কর্মপথভেদ হয়। গ্রহণ না করলে কেবল কর্মই হয়। তেমনি রাজকথা ইত্যাদি বত্রিশ প্রকার তিরশ্চীন কথার ক্ষেত্রেও কেবল কর্মই হয়। এবং তাও কেবল সেই কথার আস্বাদন করার বশে যে বলে তার জন্যই হয়। কিন্তু অর্থ, ধর্ম ও বিনয় আশ্রিত করে যে বলে, তার সমস্ত কথাই সার্থক হয়—এরূপ জানতে হবে। 'বাচীকর্ম' এখানে 'বাচী' বলতে বাক্যই। তা চার প্রকার: শব্দবাক্য, বিরতিবাক্য, চেতনাবাক্য ও স্পন্দনবাক্য। কিন্তু এখানে শব্দযুক্ত এবং বাচনিক বিজ্ঞপ্তি নামক স্পন্দনবাক্যই অভিপ্রেত, তাই বলা হয়েছে 'বচীবিজ্ঞপ্তি নামক'। কারণ স্পন্দনবাক্য কখনো বাচনিক অঙ্গের দ্বারা নিজের অভিপ্রায় অন্যকে জ্ঞাপন করার জন্যও করা হয়, তাই একে 'বচীবিজ্ঞপ্তি' বলা হয়—এরূপ জানতে হবে। এবং তা-ই কর্মসমূহের প্রবৃত্তির মুখ হওয়ার কারণে 'বাকদ্বার' (বচীদ্বার)। কারণ সেই সেই বাচনিক প্রয়োগের কার্যের দ্বারা তা প্রবৃত্ত হলেই প্রতারণা ইত্যাদি কার্য সিদ্ধ হওয়ার কারণে, তার উৎপাদক চেতনাধর্মের প্রচেষ্টা সম্পন্ন হয় এবং 'বাচীকর্ম' নাম লাভ হয়—এরূপ জানতে হবে। সেই বাকদ্বারে যা এখানে বক্তব্য, তা কায়িক কর্মে বলা হয়েছে—এরূপ জানতে হবে। [বাচীকর্ম সমাপ্ত]

150. Abhijjhāyanti [Pg.228] assādamatte aṭṭhatvā parabhaṇḍassa attano pariṇāmanavasena atirekataraṃ jhāyanti nijjhāyanti etāyāti abhijjhā. Byāpādenti parasatte vināsaṃ āpanne katvā cintenti etenāti byāpādo. Micchādiṭṭhīti ettha micchāti viparītatthe nipāto. Atthidinnantiādinayapavattaṃ sabbaṃ sappurisa maggaṃ sappurisapaññattaṃ bhinditvā natthi dinnantiādinayena tabbiparī tato passanti etāyāti micchādiṭṭhi. Tattha parasantakaṃ disvā kevalaṃ assādanābhinandanarajjanamattesu aṭṭhatvā ahovata idaṃ mamassāti evaṃ attano katvā cittena pariṇāmentasseva abhijjhākammapathabhedo hoti. Parasantakabhāveyeva thapetvā lābhāvatime. Ye īdisaṃ paribhuñjanti. Ahovatāhaṃpi tāvakālikaṃ paribhuñjeyyaṃ. Yācitvāvā kiṇitvāvā attano kareyyaṃ. Aññaṃvā īdisaṃ labheyyanti evaṃ assādentassa kammameva. Vuttañhetaṃ aṭṭhakathāsu parabhaṇḍavatthuke hi lobhe uppannepi na tāva kammapathabhedo hoti. Yāva na ahovata idaṃ mamassāti attano pariṇāmetīti. Antamaso ḍaṃsamakasādikepi ārabbha ime nassantu vinassantu. Ahovatime nasseyyuṃ vinasseyyuṃ. Avaḍḍhitāvā bhaveyyuṃ ciraṃvā natiṭṭheyyuṃ. Kadāvā nassanti vinassantīti evaṃ para sattassa khandhajīvavināsaṃ cintentasseva byāpādo. Itaro kammameva. Vuttañhetaṃ parasattavatthuke hi kodhe uppannepi na tāva kammapathabhedo hoti. Yāva na ahovatāyaṃ ucchijjeyya vināseyyāti tassa vināsaṃ cintetīti. Kammassavā kammavipākassavā sabbaso paṭibāhikā natthikāhe tukākriyavasena tividhā niyata micchādiṭṭhieva kammapathabhedo. Dasavatthukamicchādiṭṭhi pana natthikadiṭṭhipabhedāeva. Sabbaññudesanaṃ paṭibāhitvā pavattā ariṭṭhakaṇṭakādīnaṃ diṭṭhiyopi kammapathāevāti vadanti. Vīsativatthukā sakkāyadiṭṭhivā dvāsaṭṭhidiṭṭhigatānivākammamevāti.

১৫০. যার দ্বারা কেবল আস্বাদনে ক্ষান্ত না থেকে পরের দ্রব্য নিজের করার উদ্দেশ্যে অত্যন্ত বেশি চিন্তা বা ধ্যান করে, তা-ই 'অভিধ্যা'। যার দ্বারা অন্য সত্ত্বদের বিনাশ কামনা করে চিন্তা করে, তা-ই 'ব্যাপাদ'। 'মিথ্যাদৃষ্টি' এখানে 'মিথ্যা' শব্দটি বিপরীত অর্থে নিপাত পদ। 'দান আছে' ইত্যাদি নিয়মে প্রবর্তিত সমস্ত সৎপুরুষের পথ ও সৎপুরুষদের দ্বারা প্রজ্ঞাপিত দান-শীল ইত্যাদিকে ধ্বংস করে, 'দান নেই' ইত্যাদি বিপরীত উপায়ে যার দ্বারা দর্শন করে, তা-ই 'মিথ্যাদৃষ্টি'। তাদের মধ্যে, পরের দ্রব্য দেখে কেবল আস্বাদন, অভিনন্দন ও আসক্তিতে ক্ষান্ত না থেকে, 'হায়! এটি যদি আমার হতো!' এভাবে নিজের করে চিত্তের দ্বারা যে নিজের দিকে চালিত করে, কেবল তারই অভিধ্যা-কর্মপথভেদ হয়। পরের দ্রব্য পরের দ্রব্য হিসেবেই রেখে, 'এরা কত ভাগ্যবান যারা এরূপ ভোগ করছে! হায়! আমিও যদি সাময়িকভাবে এটি ভোগ করতে পারতাম! চেয়ে বা কিনে যদি নিজের করতে পারতাম! অথবা অন্য কোনো এরূপ দ্রব্য যদি পেতাম!' এভাবে যে আস্বাদন করে, তার কেবল কর্মই হয়। অট্ঠকথাতেও এটি বলা হয়েছে: 'পরের দ্রব্যের প্রতি লোভ উৎপন্ন হলেও ততক্ষণ পর্যন্ত কর্মপথভেদ হয় না, যতক্ষণ না হায়! এটি যদি আমার হতো! এভাবে নিজের দিকে চালিত করা হয়।' এমনকি অতি ক্ষুদ্র ডাঁশ-মশা ইত্যাদিকে লক্ষ্য করেও, 'এরা ধ্বংস হোক, বিনষ্ট হোক! হায়! এরা যদি ধ্বংস হতো, বিনষ্ট হতো! এরা যেন বৃদ্ধি না পায়, দীর্ঘকাল যেন বেঁচে না থাকে! এরা কবে ধ্বংস হবে, বিনষ্ট হবে?' এভাবে অন্য সত্ত্বের স্কন্ধ ও জীবনের বিনাশ যে চিন্তা করে, তারই ব্যাপাদ-কর্মপথভেদ হয়। অন্যথা তা কেবল কর্মই হয়। অট্ঠকথাতেও এটি বলা হয়েছে: 'অন্য সত্ত্বের প্রতি ক্রোধ উৎপন্ন হলেও ততক্ষণ পর্যন্ত কর্মপথভেদ হয় না, যতক্ষণ না হায়! এ যেন উচ্ছেদ হয়ে যায়, বিনষ্ট হয়ে যায়! এভাবে তার বিনাশ চিন্তা করা হয়।' কর্ম বা কর্মফলকে সম্পূর্ণরূপে অস্বীকারকারী নাস্তিক্যদৃষ্টি, অহেতুকদৃষ্টি ও অক্রিয়াদৃষ্টির বশে তিন প্রকার নিয়ত মিথ্যাদৃষ্টিই কর্মপথভেদ হয়। দশ প্রকার মিথ্যাদৃষ্টি তো নাস্তিক্যদৃষ্টিরই প্রকারভেদ। সর্বজ্ঞের দেশনাকে অস্বীকার করে প্রবর্তিত অরিট্ঠ ভিক্ষু ও কণ্টক শ্রমণের দৃষ্টিসমূহও কর্মপথই—এরূপ বলেন। বিশ প্রকার সক্কায়দৃষ্টি বা বাষট্টি প্রকার দৃষ্টিগতসমূহ কেবল কর্মই—এরূপ জানতে হবে।

Niyatāti [Pg.229] cettha yathā tīṇi lakkhaṇāni yattakaṃ passitvā saddhādhimokkhena sanniṭṭhānaṃ gacchantassa cittuppādo attano anantaraṃ phaladānaniyamena niyato hoti. Tattakaṃ passanto kusalesu dhammesu niyāmaṃ okkamatīti vutto. Tathādiṭṭhiṭṭhā nāni kāraṇa paṭirūpakāni yattakaṃ passitvā micchādhimokkhena sanniṭṭhānaṃ gacchantassa cittuppādocutianantarephaladānaniyamena niyato hoti. Tattakaṃ passitvā sanniṭṭhānaṃ gacchanto akusalesu dhammesu niyāmaṃ okkamati, atekicchonāma hoti. Tathā pana apassitvā kevalaṃ micchādhimokkhamattena evameva bhavissatīti sanniṭṭhānaṃ gantvā sakaṃ ācariyakaṃ samayaṃ paggaṇhitvā ṭhito atekicchonāma nahoti. Kasmā, phaladāna niyamābhāvāti. Ayañca attho micchattattikena dīpetabbo. Tattha hi phaladāna niyamavaseneva ubhinnaṃpi sammattamicchattadhammānaṃ niyatasaññāpaṭilābho aṭṭhakathāyaṃ vuttoti. Suttantasaṃvaṇṇanāsu pana gahaṇaniyamavasenāpi tassā niyatabhāvo vuttoti.

এখানে 'নিয়ত' বলতে যেমন তিনটি লক্ষণকে যতটুকু দেখে শ্রদ্ধারূপ অধিমোক্ষ দ্বারা সিদ্ধান্তে উপনীত ব্যক্তির চিত্তোৎপাদ নিজের অব্যবহিত পরে ফলদানের নিয়মে নিয়ত (নিশ্চিত) হয়। ততটুকু দর্শনকারী কুশল ধর্মসমূহে নিয়াম (সম্যকত্ব নিয়াম) অবতীর্ণ হয়—এরূপ বলা হয়েছে। তেমনি দৃষ্টির স্থানস্বরূপ কারণের সদৃশ আভাসসমূহকে যতটুকু দেখে মিথ্যা অধিমোক্ষ দ্বারা সিদ্ধান্তে উপনীত ব্যক্তির চিত্তোৎপাদ চ্যুতির অব্যবহিত পরে ফলদানের নিয়মে নিয়ত হয়। ততটুকু দেখে সিদ্ধান্তে উপনীত ব্যক্তি অকুশল ধর্মসমূহে নিয়াম (মিথ্যাত্ব নিয়াম) অবতীর্ণ হয় এবং সে 'অচিকিৎস্য' (প্রতিকারহীন) নামে অভিহিত হয়। কিন্তু সেভাবে না দেখে কেবল মিথ্যা অধিমোক্ষ মাত্রের দ্বারা 'এরূপই হবে' সিদ্ধান্তে উপনীত হয়ে নিজের আচার্যের মতবাদকে সমর্থন করে যে অবস্থান করে, সে 'অচিকিৎস্য' নামে অভিহিত হয় না। কেন? ফলদানের নিয়মের অভাবের কারণে—এরূপ জানতে হবে। এবং এই অর্থ মিথ্যাত্বত্রিক দ্বারা প্রদর্শন করতে হবে। কারণ সেখানে ফলদানের নিয়মের বশেই উভয় সম্যকত্ব ও মিথ্যাত্ব ধর্মেরও 'নিয়ত' নাম লাভ হওয়ার কথা অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে—এরূপ জানতে হবে। কিন্তু সূত্রান্ত সংবর্ণনাসমূহে গ্রহণের নিয়মের বশেও তার নিয়তভাব বলা হয়েছে—এরূপ জানতে হবে।

Aññatrāpiviññattiyāti viññattidvayena vināpi. Viññattidvayaṃ asamuṭṭhāpetvāpīti attho. Apisaddena pana viññattidvayena sahāpīti dasseti. Imāni hi tīṇi kammāni yadā kāyaṅgavā caṅgāni acopetvā manasmiṃeva sijjhanti. Tadāviññattiyā vināva pavattanti. Yadā pana tāni copetvā kāyavacīdvāresu sijjhanti, tadā viññattiyā saheva pavattantīti. Etena imesaṃ tīsupi dvāresu pavattiṃ dīpeti. Evaṃsantepi imāni manodvāreeva bahulaṃ pavattanti. Kāyavacīdvāresu pana appakameva pavattantīti vuttaṃ manasmiṃyevabāhullavuttitoti. Tattha manasmiṃ yevāti kusalā kusalajavanacittasaṅkhāte manodvāreeva. Etena purimesupi kāyadvāre vacīdvāreti padesu evasaddasambhavo dīpito hoti. Evañhi sati tatthapi dvārena kammavavatthānaṃ suṭṭhutaraṃ upapannaṃ hotīti. Itarathā upalakkhaṇādivasena atthantarapasaṅgopi siyāti. Apica, idha evasaddena ayaṃpi visesattho dīpito hoti. Pāṇavadhādīsu hi vadhāmi naṃ avaharāmi na ntiādinā [Pg.230] saṃvidhānākārena pavattā cetayitakriyāeva padhānaṃ hoti. Sāca kāyavacīpayogehi vinā nasijjhati. Tasmā tesu kāya vacī payogā kammasiddhiyā ekaṃ aṅgaṃ honti. Taṃ sahajātāca abhijjhādayo cetanāpakkhikāeva hutvā abbohārikattaṃ gacchanti. Parabhaṇḍā bhijjhāyanādīsu pana abhijjhādīnaṃ attapadhānānaṃ kāyavacīdvāresu pavattānaṃpi kāya vacīpayogākammasiddhiyā aṅgameva nahonti. Tathā cintāpavatti matteneva tattha kammasiddhito. Iti imesu kammesu kāya vacīdvārānaṃ sabbenasabbaṃ aṅgabhāvapaṭikkhipanatthaṃ manasmiṃ yevāti eva gahaṇaṃ idheva katanti daṭṭhabbaṃ. Tesu pana dvāresu pavattimatta sabbhāvaṃ sandhāya bāhullasaddopi idha gahitoti.

'বিজ্ঞপ্তি ছাড়াও' বলতে কায়িক ও বাচনিক দুই বিজ্ঞপ্তি ছাড়াও, অর্থাৎ দুই বিজ্ঞপ্তি উৎপন্ন না করেও—এই অর্থ। কিন্তু 'অپی' শব্দের দ্বারা দুই বিজ্ঞপ্তির সাথেও—এটি প্রদর্শন করে। কারণ এই তিনটি কর্ম যখন কায়িক অঙ্গ ও বাচনিক অঙ্গ না নাড়িয়ে কেবল মনেই সম্পন্ন হয়, তখন বিজ্ঞপ্তি ছাড়াই প্রবর্তিত হয়। কিন্তু যখন সেগুলোকে নাড়িয়ে কায়িক ও বাচনিক দ্বারে সম্পন্ন হয়, তখন বিজ্ঞপ্তির সাথেই প্রবর্তিত হয়—এরূপ জানতে হবে। এর দ্বারা এই কর্মগুলোর তিনটি দ্বারেও প্রবৃত্তি প্রদর্শন করে। এরূপ হলেও এগুলো মনোদুয়ারেই বহুলাংশে প্রবর্তিত হয়। কিন্তু কায়িক ও বাচনিক দ্বারে অল্পই প্রবর্তিত হয়, তাই বলা হয়েছে 'মনেই বহুলাংশে প্রবৃত্তি হওয়ার কারণে'। সেখানে 'মনেই' বলতে কুশল ও অকুশল জবনচিত্ত নামক মনোদুয়ারেই। এর দ্বারা পূর্ববর্তী 'কায়দ্বারে' ও 'বাকদ্বারে' পদগুলোতেও 'এব' (ই) শব্দের সম্ভাবনা প্রদর্শিত হয়। কারণ এরূপ হলে সেখানেও দ্বারের দ্বারা কর্মের ব্যবস্থাপন অত্যন্ত সুন্দরভাবে সম্পন্ন হয়—এরূপ জানতে হবে। অন্যথা উপলক্ষণ ইত্যাদির বশে অন্য অর্থের প্রসক্তিও হতে পারে—এরূপ জানতে হবে। তাছাড়া, এখানে 'এব' শব্দের দ্বারা এই বিশেষ অর্থও প্রদর্শিত হয়েছে। কারণ প্রাণীবধ ইত্যাদিতে 'তাকে বধ করব, এটি হরণ করব' ইত্যাদি আয়োজনের আকারে প্রবর্তিত চেতনাক্রিয়াই প্রধান হয়। এবং তা কায়িক ও বাচনিক প্রয়োগ ছাড়া সম্পন্ন হয় না। তাই সেগুলোতে কায়িক ও বাচনিক প্রয়োগ কর্মসিদ্ধির একটি অঙ্গ হয়। এবং তার সহজাত অভিধ্যা ইত্যাদি কেবল চেতনার পক্ষীয় হয়ে অপ্রধানত্ব লাভ করে। কিন্তু পরের দ্রব্যের প্রতি অভিধ্যা ইত্যাদিতে স্বয়ং প্রধান অভিধ্যা ইত্যাদি কায়িক ও বাচনিক দ্বারে প্রবর্তিত হলেও কায়িক ও বাচনিক প্রয়োগ কর্মসিদ্ধির অঙ্গ হয় না। কারণ সেখানে কেবল চিন্তা প্রবর্তিত হওয়ার দ্বারাই কর্ম সিদ্ধ হয়। তাই এই কর্মগুলোতে কায়িক ও বাচনিক দ্বারের সম্পূর্ণরূপে অঙ্গভাব বর্জন করার জন্য 'মনেই' এভাবে 'এব' শব্দের গ্রহণ এখানেই করা হয়েছে—এরূপ জানতে হবে। কিন্তু সেই দ্বারে কেবল প্রবৃত্তির অস্তিত্ব লক্ষ্য করে এখানে 'বাহুল্য' শব্দটিও গ্রহণ করা হয়েছে—এরূপ জানতে হবে।

[156] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১৫৬] কিন্তু যা বিভাবনীতে (অভিধম্মত্থবিভাবনী টীকায়)

‘‘Viññattisamuṭṭhāpaka cittasampayuttācettha abhijjhādayo cetanāpakkhikāva hontīti’’ vuttaṃ. Taṃ idha na yujjati.

"এখানে বিজ্ঞপ্তি উৎপাদনকারী চিত্তের সাথে যুক্ত অভিধ্যা ইত্যাদিও চেতনার পক্ষীয়ই হয়"—যা বলা হয়েছে, তা এখানে যুক্তিসঙ্গত নয়।

Na hi viññattisamuṭṭhāpakacittasampayuttāpi kevalaṃ manokamma kiccavisesena pavattamānā abhijjhādayo cetanāpakkhikā honti. Cetanāeva pana abhijjhādipakkhikā hotīti. [Manokammaṃ]

কারণ বিজ্ঞপ্তি উৎপাদনকারী চিত্তের সাথে যুক্ত হলেও কেবল মনোকর্মের বিশেষ কার্যের দ্বারা প্রবর্তিত অভিধ্যা ইত্যাদি চেতনার পক্ষীয় হয় না। বরং চেতনাই অভিধ্যা ইত্যাদির পক্ষীয় হয়—এরূপ জানতে হবে। [মনোকর্ম সমাপ্ত]

151. Ettha ca dasannaṃpi imesaṃ kammapathānaṃ pubbāparacetanāyo paṭisandhiākaḍḍhane anekantikapakkhaṃ gatāti paṭisambhidā maggaṭīkāyaṃ vuttā. Tasmā tāpi imaṃ sattaṃ māressāmi imaṃ bhaṇḍaṃ adinnaṃ ādiyissāmītiādinā nayena ādito paṭṭhāya pavattā balavapaccaye laddhā paṭisandhiṃ ākaḍḍhanti. Aladdhā nākaḍḍhantīti yuttā. Yāni pana kusalākusalāni kammapathabhedaṃ appattāni honti. Tāni kāyadvāre dissamānāni kāyakammānināma honti. Vacīdvāre dissamānāni vacīkammānināma. Suddhe manodvāre dissamānāni manokammānināmāti veditabbānīti. Dosamūlenāti dosasaṅkhātamūlena dosamūlakacittenāti dvidhā attho. Tattha purimo byāpādavajjehi dvīhi yujjati, pacchimo tīhipi. [Pg.231] Lobhamūlenāti ettha esanayo. Tatthāpiti purimo abhijjhāvajjehi dvīhi yujjati. Pacchimo tīhīti. Dvīhi mūlehīti kadāci dosamūlena kadāci lobhamūlenāti evaṃ dvīhi mūlehi sambhavanti. Moho pana sabbasādhāraṇattā visesakaro na hotīti idha na gahito.

১৫১. এবং এখানে এই দশটি কর্মপথেরই পূর্ব ও অপর চেতনাগুলো প্রতিসন্ধি আকর্ষণের ক্ষেত্রে অনৈকান্তিক (অনিশ্চিত) পক্ষে গিয়েছে—এরূপ পটিসম্ভিদামগ্গ টীকায় বলা হয়েছে। তাই সেগুলোও 'আমি এই সত্ত্বকে বধ করব, অদত্ত এই দ্রব্য গ্রহণ করব' ইত্যাদি নিয়মে প্রথম থেকে প্রবর্তিত হয়ে বলবান প্রত্যয় লাভ করলে প্রতিসন্ধি আকর্ষণ করে। লাভ না করলে আকর্ষণ করে না—এটিই যুক্তিসঙ্গত। কিন্তু যে কুশল ও অকুশল কর্মগুলো কর্মপথভেদে পৌঁছায় না, সেগুলো কায়দ্বারে দৃশ্যমান হলে 'কায়কর্ম' নামে অভিহিত হয়। বাকদ্বারে দৃশ্যমান হলে 'বাচীকর্ম' নামে অভিহিত হয়। শুদ্ধ মনোদুয়ারে দৃশ্যমান হলে 'মনোকর্ম' নামে অভিহিত হয়—এরূপ জানতে হবে। 'দ্বেষমূলের দ্বারা' বলতে দ্বেষ নামক মূলের দ্বারা এবং দ্বেষমূলীয় চিত্তের দ্বারা—এরূপ দুই প্রকার অর্থ। তাদের মধ্যে প্রথম অর্থটি ব্যাপাদ বর্জিত দুটি কর্মের সাথে যুক্ত হয়, আর দ্বিতীয় অর্থটি তিনটির সাথেই যুক্ত হয়। 'লোভমূলের দ্বারা' এখানেও এই একই নিয়ম। সেখানেও প্রথম অর্থটি অভিধ্যা বর্জিত দুটি কর্মের সাথে যুক্ত হয়, আর দ্বিতীয় অর্থটি তিনটির সাথেই যুক্ত হয়—এরূপ জানতে হবে। 'দুটি মূলের দ্বারা' বলতে কখনো দ্বেষমূলের দ্বারা, কখনো লোভমূলের দ্বারা—এভাবে দুটি মূলের দ্বারা উৎপন্ন হয়। কিন্তু মোহ সর্বসাধারণ হওয়ার কারণে বিশেষ কারক হয় না, তাই এখানে গৃহীত হয়নি।

[157] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১৫৭] কিন্তু যা বিভাবনীতে

‘‘Nidhipāṭhakapamāṇato duṭṭhaniggahatthaṃ parasantakaṃ harantānaṃ rājūnaṃ brāhmaṇānañca sabbamidaṃ brāhmaṇānaṃ rājūhi dinnaṃ. Tesaṃ pana sabbadubbalabhāvena aññe bhuñjanti. Attasantakameva brāhmaṇā paribhuñjantīti evamādīni vatvā sakasaññāya eva yaṃkiñci harantānaṃ kammaphalasambandhāpavādīnañca mohamūlenā’’ti vuttaṃ. Taṃ idha na yujjati.

"নিধিপাঠক প্রমাণের ভিত্তিতে দুষ্ট দমনের জন্য পরের দ্রব্য হরণকারী রাজা ও ব্রাহ্মণদের ক্ষেত্রে—'এই সমস্তই রাজাদের দ্বারা ব্রাহ্মণদের দেওয়া হয়েছে। কিন্তু তাদের অত্যন্ত দুর্বলতার কারণে অন্যরা তা ভোগ করছে। ব্রাহ্মণরা নিজেদের দ্রব্যই ভোগ করছে'—ইত্যাদি বলে নিজের ধারণার বশেই যা কিছু হরণকারী এবং কর্ম ও কর্মফলের সম্বন্ধ অস্বীকারকারীদের ক্ষেত্রে 'মোহমূলের দ্বারা' হয়"—যা বলা হয়েছে, তা এখানে যুক্তিসঙ্গত নয়।

Sahajātamūlañhi idha adhippetaṃ asādhāraṇabhūtañca. Tesañca tathāharantānaṃ haraṇaṃ haraṇakāle kadācidosamūlena kadāci lobhamūlenāti evaṃ dvīhi mūlehi eva sambhavatīti. Yo pana moho mahāsammatādīnaṃdhammikarājūnaṃ kāle pavattaṃ porāṇaka nidhisatthaṃ thapetvā pacchā adhammikānaṃrājūnaṃ kāle pavattesu yebhuyyena adhammikesu dhammasattha rājasattha saṅkhātesu nidhipāṭhesu dhammikasaññīnaṃ rājūnaṃ uppanno. Yoca rājūnaṃ abhisekakāle dinnaññevasamaṇabrāhmaṇānaṃtiṇakaṭṭhodakanti vacanaṃ upādāya sabbamidaṃ brāhmaṇānaṃ rājūhi dinnanti evaṃ saññīnaṃ brāhmaṇānaṃ uppanno. Yoca natthi sukata dukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipākoti evaṃ diṭṭhikānaṃ kammaphalasambandhā pavādīnaṃ uppanno. Sosabbopi upanissayamoho nāma hoti. So idha nādhippeto. Itarathā lobho nidānaṃ kammānaṃ samudayāya. Doso nidānaṃ kammānaṃ samudayāya. Moho nidānaṃ kammānaṃ samudayāyāti vacanato sabbepi akusalakamma pathāti mūlakāeva idha vattabbā siyunti. Evaṃpanettha vattabbaṃ siyā, kammesuca kammaphalesuca sañjātakaṅkhānaṃ janānaṃ kaṅkhā pariyuṭṭhāna cittenasahevatadanurūpāniadinnādānādīni cattārikammāni karontānaṃ tāni [Pg.232] kammāni suddhena mohamūlena jāyantīti. Evañhi sati parato vicikicchā cetanāya paṭisandhijanakesu gahaṇaṃpi upapannaṃ hotīti. [Akusalakammaṃ].

এখানে কায়িক ও বাচনিক কর্মের সাথে উৎপন্ন (সহজাত) এবং অসাধারণ (অনন্য) মূলই অভিপ্রেত। সেইভাবে হরণকারী রাজা ও ব্রাহ্মণদের হরণ করার সময়ে কখনও দ্বেষমূলের দ্বারা এবং কখনও লোভমূলের দ্বারা—এইভাবে কেবল দুটি মূলের দ্বারাই হরণক্রিয়া সম্পন্ন হয়, এটি বুঝতে হবে। আর যে মোহ মহাসম্মত আদি ধার্মিক রাজাদের সময়ে প্রচলিত প্রাচীন নীতিশাস্ত্রকে বর্জন করে, পরবর্তীতে অধার্মিক রাজাদের সময়ে প্রচলিত এবং অধিকাংশ ক্ষেত্রে অধার্মিক ধর্মশাস্ত্র ও রাজশাস্ত্র নামে অভিহিত নীতিপাঠসমূহে ধার্মিক বলে মনে করা রাজাদের মনে উৎপন্ন হয়; এবং রাজাদের অভিষেকের সময়ে শ্রমণ ও ব্রাহ্মণদের কেবল তৃণ, কাষ্ঠ ও জল দান করা হয়েছে—এই কথাকে ভিত্তি করে 'এই সমস্তই রাজাদের দ্বারা ব্রাহ্মণদের দান করা হয়েছে' এইরূপ ধারণাকারী ব্রাহ্মণদের মনে যে মোহ উৎপন্ন হয়; এবং 'সুকৃত ও দুষ্কৃত কর্মের ফল বা বিপাক নেই' এইরূপ দৃষ্টিসম্পন্ন কর্ম ও ফলের সম্বন্ধ অস্বীকারকারীদের মনে যে মোহ উৎপন্ন হয়—সেই সমস্ত মোহও 'উপনিশ্চয় মোহ' নামে অভিহিত। তা এখানে অভিপ্রেত নয়। অন্যথায়, 'লোভ কর্মসমূহের উৎপত্তির কারণ, দ্বেষ কর্মসমূহের উৎপত্তির কারণ, মোহ কর্মসমূহের উৎপত্তির কারণ'—এই বচন অনুসারে এখানে সমস্ত অকুশল কর্মপথই ত্রিমূলক (তিনটি মূলযুক্ত) বলা উচিত ছিল। কিন্তু এখানে এইভাবে বলা উচিত যে, কর্ম ও কর্মফলে উৎপন্ন সংশয়যুক্ত ব্যক্তিদের সংশয়-পর্যুখান চিত্তের সাথেই তদনুরূপ অদত্তাদান আদি চারটি কর্ম সম্পাদনকারীদের সেই কর্মসমূহ কেবল বিশুদ্ধ মোহমূলের দ্বারাই উৎপন্ন হয়। এইরূপ হলে পরবর্তীতে প্রতিসন্ধি উৎপাদনকারী কর্মসমূহের মধ্যে বিচিকিৎসা (সংশয়) চেতনার গ্রহণ করাও যুক্তিযুক্ত হয়। [অকুশল কর্ম সমাপ্ত।]

152. Kāmāvacarakusalaṃpi kāyadvāre pavattaṃ kāya kammanti ettha dve pariyāyā veditabbā. Kathaṃ, vakkhamānesu hi puññakriyavatthūsu yaṃkiñci puññakriyavatthuṃ kāyaṅgaṃ copetvā pavattitaṃ kāyakammaṃ nāma. Vācaṅgaṃ copetvā pavattitaṃ vacīkammaṃ nāma. Kāyaṅga vācaṅgāni acopetvā manodvāreeva pavattitaṃ manokammaṃ nāmāti ayameko pariyāyo. Ayaṃ pana mettaṃ kāyakammaṃ paccupaṭṭhitaṃ hoti sabrahmacārīsu āviceva raho ca. Mettaṃ vacīkammaṃ paccupaṭṭhitaṃ hoti sabrahmacārīsu āviceva rahoca. Mettaṃ manokammaṃ paccupaṭṭhitaṃ hoti sabrahmacārīsu āviceva rahocātica. Sabbaṃ kāyakammaṃ ñāṇapubbaṅgamaṃ ñāṇānuparivattaṃ. Sabbaṃ vacīkammaṃ ñāṇapubbaṅgamaṃ ñāṇānuparivattaṃ. Sabbaṃ manokammaṃ ñāṇapubbaṅgamaṃ ñāṇānuparivattanti ca.

১৫২. কামাবচর কুশলও কায়দ্বারে প্রবর্তিত হলে কায়কর্ম—এই বিষয়ে দুটি পর্যায় জানতে হবে। কীভাবে? বলা হবে এমন পুণ্যক্রিয়াবস্তুসমূহের মধ্যে যে কোনো পুণ্যক্রিয়াবস্তু কায়িক অঙ্গ সঞ্চালনের মাধ্যমে প্রবর্তিত হলে তা 'কায়কর্ম' নামে অভিহিত। বাচনিক অঙ্গ সঞ্চালনের মাধ্যমে প্রবর্তিত হলে তা 'বাচীকর্ম' নামে অভিহিত। কায়িক ও বাচনিক অঙ্গ সঞ্চালন না করে কেবল মনোদুয়ারেই প্রবর্তিত হলে তা 'মনঃকর্ম' নামে অভিহিত—এটি একটি পর্যায়। কিন্তু এই পর্যায়টি—'সব্রহ্মচারীদের প্রতি মৈত্রীপূর্ণ কায়কর্ম প্রকাশ্যে ও পরোক্ষে উপস্থিত থাকে; সব্রহ্মচারীদের প্রতি মৈত্রীপূর্ণ বাচীকর্ম প্রকাশ্যে ও পরোক্ষে উপস্থিত থাকে; সব্রহ্মচারীদের প্রতি মৈত্রীপূর্ণ মনঃকর্ম প্রকাশ্যে ও পরোক্ষে উপস্থিত থাকে'; এবং 'সমস্ত কায়কর্ম জ্ঞান-পূর্বঙ্গম ও জ্ঞানের অনুগামী; সমস্ত বাচীকর্ম জ্ঞান-পূর্বঙ্গম ও জ্ঞানের অনুগামী; সমস্ত মনঃকর্ম জ্ঞান-পূর্বঙ্গম ও জ্ঞানের অনুগামী'—ইত্যাদি সূত্রে এসেছে।

Padakkhiṇaṃ kāyakammaṃ, vācākammaṃ padakkhiṇaṃ;

Padakkhiṇaṃ manokammaṃ, paṇīhite padakkhiṇe tica.

কায়কর্ম প্রদক্ষিণ (অনুকূল বা মঙ্গলময়), বাচীকর্ম প্রদক্ষিণ, মনঃকর্ম প্রদক্ষিণ, সংকল্প বা প্রণিধি প্রদক্ষিণ হলে।

Evamādīsu suttapadesu āgato. Apica, aṭṭhasāliniyaṃ sakalāya navakammadvārakathāya ayamattho dīpetabbo. Tattha hi dānamayaṃpi kāyavacī manokammavasena tidhā vibhattaṃ. Tathā sīlamayaṃ bhāvanāmayañcāti. Yasmiṃ pana dussilye pavattamāne kāyo aparisuddho hoti. Kāyasaṃvaro bhijjati. Yaṃ pana kusalaṃ pavattamānaṃ tadaṅgapahānādivasena taṃ dussilyaṃ pajahitvā kāyadvāraṃ sodhayamānaṃ kāyasaṃvaraṃ pūrayamānaṃ pavattati. Taṃ kāyacopana rahitaṃpi kāyaṅga saṃvaraṇa kiccattā kiccasīsena kāyadvāre pavattaṃ kāyakammaṃnāma. Kāyasucaritantipi vuccati. Etthaca taṃ dussilyaṃ pajahitvāti yasmiṃ citte uppajjamāne pāṇaghātādikaṃ kāyadussilyaṃ uppajjeyya. Tassa cittassa uppajjituṃ appadānavasena taṃ kāyadussilyaṃ pajahitvā. Kāyadvāraṃ sodha yamānanti [Pg.233] yasmiṃ dussilye uppajjamāne kāyaṅgaṃ asuddhaṃ hoti. Tassa uppajjituṃ appadānavasena kāyadvāraṃ sodhayamānaṃ. Kāyasaṃvaraṃ pūrayamānanti sayaṃ kāyaṅgasaṃvaraṇakiccasampādanena kāyasaṃvaraṃ pūrentanti attho. Vacīkammepi eseva nayo. Avayesaṃ pana sabbaṃpi kalyāṇakammaṃ tīsu dvāresu pavattaṃpi manodvāraṃeva sodhayamānaṃ manosaṃvaraṃeva pūrayamānaṃ pavattatīti manodvāre pavattaṃ manokammaṃnāma. Manosucaritantipi vuccati. Ayameko pariyāyo. Ayaṃ pana anekasatesu kammapathasuttesu āgato. Apica, aṭṭhasāliniyaṃ sakalāya dvārakathāka ayamattho dīpetabboti. Imesu pana dvīsu pariyāyesu sattusāsane kalyāṇadhammapūraṇaṃnāma yāvadeva pāpadhammapahānatthāya eva hotīti pacchimoyeva padhānanti veditabboti. Diyyati etenāti dānaṃ. Vatthupariccāgacetanā. Sīlayatīti sīlaṃ. Kāya vacīkammāni sāvajjāni nīvāretvā anavajjāni susamāhitāni katvā sammādahati thapeti, uparime kusaladhammeca upadhāreti. Tesaṃ patiṭṭhā hutvā dhāretīti attho. Bhāventi etāyāti bhāvanā. Adhikusaladhamme anuppannevā uppādenti uppannevā vaḍḍhentīti attho. Apacāyanti etenāti apacāyanaṃ. Pūjenti kāyavācāhi attānaṃ nīcavuttiṃ dassentīti attho.

এইরূপ আদি সূত্রপদসমূহে এসেছে। আরও, অট্ঠসালিনীতে সমগ্র নব কর্মদ্বার কথায় এই অর্থ প্রকাশ করা উচিত। সেখানে দানময় কুশলকেও কায়, বাচী ও মনঃকর্মের ভেদে তিন প্রকারে বিভক্ত করা হয়েছে। সেইরূপ শীলময় ও ভাবনাময় কুশলকেও। যে দুঃশীলতা প্রবর্তিত হলে শরীর অপবিশুদ্ধ হয় এবং কায়সংবর বিনষ্ট হয়; যে কুশল প্রবর্তিত হয়ে তদঙ্গপ্রহাণ আদির মাধ্যমে সেই দুঃশীলতাকে বর্জন করে, কায়দ্বারকে শোধন করে এবং কায়সংবরকে পূর্ণ করে প্রবর্তিত হয়—তা কায়িক সঞ্চালন রহিত হলেও কায়িক অঙ্গ সংবরণ করার কাজ হওয়ার কারণে কার্যের প্রধানতা হেতু কায়দ্বারে প্রবর্তিত 'কায়কর্ম' নামে অভিহিত হয়। তা 'কায়সুচরিত'ও বলা হয়। এবং এখানে 'সেই দুঃশীলতা বর্জন করে' বলতে—যে চিত্ত উৎপন্ন হলে প্রাণাতিপাত আদি কায়িক দুঃশীলতা উৎপন্ন হতে পারে, সেই চিত্তকে উৎপন্ন হতে না দেওয়ার মাধ্যমে সেই কায়িক দুঃশীলতাকে বর্জন করে। 'কায়দ্বার শোধন করে' বলতে—যে দুঃশীলতা উৎপন্ন হলে কায়িক অঙ্গ অপবিত্র হয়, তা উৎপন্ন হতে না দেওয়ার মাধ্যমে কায়দ্বার শোধন করে। 'কায়সংবর পূর্ণ করে' বলতে—নিজে কায়িক অঙ্গ সংবরণ কার্য সম্পাদন করার মাধ্যমে কায়সংবর পূর্ণ করা—এই অর্থ। বাচীকর্মেও এই একই নিয়ম। অবশিষ্ট সমস্ত কল্যাণকর্ম কিন্তু তিনটি দ্বারে প্রবর্তিত হলেও কেবল মনোদ্বারকেই শোধন করে এবং মনঃসংবরকেই পূর্ণ করে প্রবর্তিত হয় বলে মনোদ্বারে প্রবর্তিত 'মনঃকর্ম' নামে অভিহিত। তা 'মনঃসুচরিত'ও বলা হয়। এটি একটি পর্যায়। এই পর্যায়টি কিন্তু শত শত কর্মপথ সূত্রে এসেছে। আরও, অট্ঠসালিনীতে সমগ্র দ্বারকথার দ্বারা এই অর্থ প্রকাশ করা উচিত। এই দুটি পর্যায়ের মধ্যে কিন্তু শাস্তার শাসনে কল্যাণধর্ম পূরণ করা বলতে কেবল পাপধর্ম বর্জনের উদ্দেশ্যেই হয়ে থাকে বলে পরবর্তী পর্যায়টিই প্রধান বলে জানতে হবে। এর দ্বারা দান করা হয়, তাই তা 'দান'—অর্থাৎ বস্তু ত্যাগ করার চেতনা। সুসংহত বা সুশৃঙ্খল করে রাখে, তাই তা 'শীল'। সাবদ্য (সদোষ) কায় ও বাচীকর্মসমূহ নিবারণ করে অনবদ্য (নির্দোষ) কর্মসমূহকে সুসমাহিত করে সম্যকভাবে ধারণ বা স্থাপন করে এবং উপরিউক্ত কুশলধর্মসমূহকেও ধারণ করে; সেগুলির প্রতিষ্ঠা বা ভিত্তি হয়ে ধারণ করে—এই অর্থ। এর দ্বারা ভাবনা বা বৃদ্ধি করা হয়, তাই তা 'ভাবনা'। অনুৎপন্ন উচ্চতর কুশলধর্মসমূহকে উৎপন্ন করে অথবা উৎপন্ন কুশলধর্মসমূহকে বর্ধিত করে—এই অর্থ। এর দ্বারা অপচায়ন বা সম্মান প্রদর্শন করা হয়, তাই তা 'অপচায়ন'। কায় ও বাক্যের দ্বারা পূজা করে এবং নিজেকে বিনীত বা নম্রভাবে প্রদর্শন করে—এই অর্থ।

Visesena āvaranti ussukkaṃ āpajjantīti byāvaṭānaṃ bhāvo kammaṃvā veyyāvaccaṃ. Pajjitthāti patti. Attani laddhapuññakoṭṭhāsassa nāmaṃ. Pāpīyatītivā patti. Parehi anumodantehi laddhabbassa puññānisandassetaṃ nāmaṃ. Pattiṃ dadanti etenāti pattidānaṃ. Tadeva parehi dinnaṃ anumodanti. Sādhukāraṃ dadanti etenāti pattānumodanaṃ. Dhammaṃ suṇanti etenāti dhammasavanaṃ. Dhammaṃ desenti etāyāti dhammadesanā. Atthi dinnaṃ, atthi yiṭṭhaṃ, atthi hutaṃ, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipākotiādinā dasavatthukaṃ sammādiṭṭhiṃ ujuṃ karonti etenāti diṭṭhijukammaṃ. Sabbāni pana tāni punenti cittasantānaṃ sodhenti etehīti puññāni. Pūjanīyabhāvaṃ nibbattentīti puññānītipi vadanti. Tānieva avassaṃ kattabbaṭṭhena kriyānicāti [Pg.234] puññakriyāni. Tāniyeva sukhavisesānaṃ adhiṭṭhānaṭṭhena vatthūnicāti puññakriyavatthūnīti. Ettha ekamekaṃ tividhaṃ hoti purimaṃ majjhimaṃ pacchimanti. Tattha dāne tāva paṭiggāhakassa pariccāgakaraṇaṃ majjhimaṃnāma. Tato pubbe iminā paccayena dānamayaṃ puññaṃ pavattayissāmīti evaṃ paccayuppādanato paṭṭhāya dānaṃ ārabbha dānaṃ uddissa tīsu dvāresu pavattā kusalacetanā purimaṃnāma. Pacchā bhāge pana attanā dinnadānaṃ ārabbha punappunaṃ attamanacittaṃ uppādentassa pavattā kusalacetanā pacchimaṃnāmaṃ. Sabbaṃpi cetaṃ akusale vuttanayena balavapaccaye laddhā paṭisandhiṃ deti. Aladdhā na detīti veditabbaṃ.

বিশেষভাবে ব্যাপৃত হওয়া বা যত্নশীল হওয়া—এই অর্থে ব্যাপৃত ব্যক্তিদের ভাব বা কর্মই হলো 'বৈয়াবৃত্য' (সেবা)। প্রাপ্ত হওয়া গেছে, তাই তা 'পত্তি'—এটি নিজের দ্বারা প্রাপ্ত পুণ্যভাগের নাম। অথবা অন্যের কাছে পৌঁছানো হয়, তাই তা 'পত্তি'—অনুমোদনকারী অন্যদের দ্বারা প্রাপ্তব্য পুণ্যফলের নাম এটি। এর দ্বারা নিজের প্রাপ্ত পুণ্যভাগ দান করা হয়, তাই তা 'পত্তিদান' (পুণ্যদান)। অন্যের দ্বারা প্রদত্ত সেই পুণ্যভাগকেই অনুমোদন বা আনন্দ সহকারে গ্রহণ করে এবং সাধুবাদ প্রদান করে, তাই তা 'পত্তানুমোদন' (পুণ্য অনুমোদন)। এর দ্বারা ধর্ম শ্রবণ করা হয়, তাই তা 'ধর্মশ্রবণ'। এর দ্বারা ধর্ম দেশনা করা হয়, তাই তা 'ধর্মদেশনা'। 'দান আছে, যজ্ঞ আছে, হোম আছে, সুকৃত ও দুষ্কৃত কর্মের ফল ও বিপাক আছে' ইত্যাদি দশ-বস্তু সম্যক দৃষ্টিকে এর দ্বারা ঋজু বা সরল করা হয়, তাই তা 'দৃষ্টিঋজু কর্ম' (দৃষ্টিজুকর্ম)। এই সমস্ত পুণ্যক্রিয়াই চিত্তসন্তানকে পবিত্র ও শোধন করে, তাই এগুলি 'পুণ্য'। পূজনীয় ভাব বা অবস্থা উৎপন্ন করে, তাই এগুলিকে 'পুণ্য' বলা হয়—এটিও বলা হয়ে থাকে। অবশ্যই করণীয় হওয়ার অর্থে এগুলি ক্রিয়াও বটে, তাই এগুলি 'পুণ্যক্রিয়া'। বিশেষ সুখসমূহের আধার বা আশ্রয় হওয়ার অর্থে এগুলি বস্তুও বটে, তাই এগুলি 'পুণ্যক্রিয়াবস্তু'। এই দশটি পুণ্যক্রিয়ার মধ্যে প্রতিটি পূর্ব, মধ্য ও পর ভেদে তিন প্রকার হয়। সেগুলির মধ্যে প্রথমে দানের ক্ষেত্রে, প্রতিগ্রাহককে বস্তু ত্যাগ বা উৎসর্গ করা হলো 'মধ্যম' পুণ্য। তার পূর্বে 'এই সামগ্রী দ্বারা দানময় পুণ্য প্রবর্তন করব' এভাবে সামগ্রী সংগ্রহ করা থেকে শুরু করে দানকে লক্ষ্য করে তিন দ্বারে প্রবর্তিত কুশল চেতনা হলো 'পূর্ব' পুণ্য। পরবর্তী সময়ে নিজের দেওয়া দানকে স্মরণ করে বারবার আনন্দিত চিত্ত উৎপন্নকারীর যে কুশল চেতনা প্রবর্তিত হয়, তা হলো 'পর' পুণ্য। এই সমস্ত পুণ্যই অকুশলের ক্ষেত্রে উক্ত নিয়মে বলবান প্রত্যয় বা হেতু লাভ করলে প্রতিসন্ধি প্রদান করে, না পেলে প্রদান করে না—এটি জানতে হবে।

Puna hīna majjhimapaṇītavasena tividhaṃ hoti. Tattha hīnena chandena cittena vīriyena vīmaṃsāyavā pavattitaṃ hīnaṃ, majjhimena chandādinā pavattitaṃ majjhimaṃ, paṇītena paṇītaṃ. Yasakāmatāyavā pavattitaṃ hīnaṃ. Puññaphalakāmatāyavā pavattitaṃ majjhimaṃ. Kattabbame vidanti ariyabhāvaṃ nissāya pavattitaṃ paṇītaṃ. Attukkaṃsana paravambhanādīhi upakkiliṭṭhaṃvā hīnaṃ. Anupakkiliṭṭhaṃ lokiyasukhabhāgitāya pavattitaṃ majjhimaṃ. Maggaphalasukhabhāgitāya pavattitaṃ paṇītaṃ. Taṇhāvasenavā bhavabhogatthāya pavattitaṃ hīnaṃ. Attano vimokkhatthāya pavattitaṃ majjhimaṃ. Sabbasattavimokkhatthāya pavattitaṃ pāramitādānaṃ paṇītanti ayamattho visuddhimagge sīlaniddesaṃ nissāya veditabboti. Yathā cettha, evaṃ sesesupiyathā sambhavaṃ tikadvayaṃ vibhajitvā vattabbanti. Tattha sīlaṃ nāmabhikkhusīlaṃ, bhikkhunisīlaṃ, sāmaṇerasīlaṃ, gahaṭṭhasīlanti catubbidhaṃ hoti. Tattha purimānaṃ dvinnaṃ samādānakiccaṃ kammavācāya siddhaṃhoti. Antimavatthuajjhāpannenavā sikkhāpaccakkhānenavā kammavācāya bhinnāya sabbaṃ samādānaṃ bhinnaṃ hoti. Sabbāni upasampanna sīlāni bhinnāni honti. Tadā bhikkhupaṭiññaṃ avijahitvā ṭhito dussīlonāma hoti. Thapetvāpana antimavatthuṃ aññasikkhā padāni vītikkamantassa yaṃ vītikkamati. Tasmiṃyeva saṃvarabhedo hoti. Na samādāna bhedo. Na hi taṃ puna kammavācāya samādātabbanti atthīti. Paṭikammaṃ karontassa [Pg.235] pana saṃvaro pākatiko hoti. Sañcicca vītikkamantovā paṭikammaṃ akarontovā alajjīnāma hoti. Na dussīloti. Esanayo sāmaṇerasīlepi. Tattha pana saraṇagamaneneva samādānaṃsiddhaṃ hoti. Liṅganāsanaṅgaṃ katvā saraṇagamane bhinne sabbaṃ samādānaṃ bhijjati. Itaresu pana yaṃ vītikkamati, tasmiṃyeva saṃvarabhedo hotīti veditabbaṃ.

আবার হীন, মধ্যম ও প্রণীত ভেদে তা তিন প্রকার হয়। সেগুলির মধ্যে হীন ছন্দ, চিত্ত, বীর্য বা মীমাংসা (প্রজ্ঞা) দ্বারা প্রবর্তিত কুশল হলো 'হীন'; মধ্যম ছন্দ আদি দ্বারা প্রবর্তিত কুশল হলো 'মধ্যম'; প্রণীত বা উত্তম ছন্দ আদি দ্বারা প্রবর্তিত কুশল হলো 'প্রণীত'। অথবা যশোভিলাষ বা খ্যাতির কামনায় প্রবর্তিত কুশল হলো 'হীন'; পুণ্যফলের কামনায় প্রবর্তিত কুশল হলো 'মধ্যম'; 'এটি অবশ্যই করণীয়' এভাবে আর্যভাবকে আশ্রয় করে প্রবর্তিত কুশল হলো 'প্রণীত'। অথবা আত্মোৎকর্ষ ও পরনিন্দা আদি দ্বারা উপক্্লিষ্ট বা কলুষিত কুশল হলো 'হীন'; অনুপক্লিষ্ট এবং লৌকিক সুখের অংশীদারী হিসেবে প্রবর্তিত কুশল হলো 'মধ্যম'; মার্গ ও ফল সুখের অংশীদারী হিসেবে প্রবর্তিত কুশল হলো 'প্রণীত'। অথবা তৃষ্ণার বশে ভব ও ভোগের উদ্দেশ্যে প্রবর্তিত কুশল হলো 'হীন'; নিজের বিমুক্তির উদ্দেশ্যে প্রবর্তিত কুশল হলো 'মধ্যম'; সকল সত্ত্বের বিমুক্তির উদ্দেশ্যে প্রবর্তিত পারমী-দান হলো 'প্রণীত'—এই অর্থ বিশুদ্ধিমার্গের শীলনির্দেশকে আশ্রয় করে জানতে হবে। এবং এখানে যেমন, তেমনি অবশিষ্ট পুণ্যক্রিয়াসমূহের ক্ষেত্রেও যথাসম্ভব দুটি ত্রিককে বিভক্ত করে বলা উচিত। সেখানে শীল বলতে ভিক্ষুশীল, ভিক্ষুণীশীল, শ্রামণেরশীল ও গৃহস্থশীল—এই html চার প্রকার শীলকে বোঝায়। সেখানে প্রথম দুটি শীলের সমাদান কার্য কর্মবাচ্যার দ্বারা সিদ্ধ হয়। অন্তিম বস্তু (পরাজিকা অপরাধ) লঙ্ঘন দ্বারা অথবা শিক্ষা প্রত্যাখ্যানের দ্বারা কর্মবাচ্যা বিনষ্ট হলে সমস্ত সমাদান বিনষ্ট হয় এবং সমস্ত উপসম্পন্ন শীল বিনষ্ট হয়। তখন ভিক্ষু-প্রতিজ্ঞা বর্জন না করে অবস্থানকারী ব্যক্তি 'দুঃশীল' নামে অভিহিত হয়। কিন্তু অন্তিম বস্তু বাদ দিয়ে অন্যান্য শিক্ষাপদ লঙ্ঘনকারী ব্যক্তির ক্ষেত্রে যে শিক্ষাপদটি সে লঙ্ঘন করে, কেবল সেই শিক্ষাপদেই সংবরভেদ (সংযমভঙ্গ) ঘটে, সমাদানভঙ্গ হয় না। কারণ সেই শিক্ষাপদ পুনরায় কর্মবাচ্যার দ্বারা সমাদান করতে হবে—এমন কোনো কথা নেই। কিন্তু প্রতিকর্ম (সংশোধন) কারীর সংবর পুনরায় স্বাভাবিক বা পূর্ববৎ হয়ে যায়। জেনে-বুঝে লঙ্ঘনকারী অথবা প্রতিকর্ম না-কারী ব্যক্তি 'অলজ্জী' নামে অভিহিত হয়, দুঃশীল নয়। শ্রামণের শীলের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। তবে সেখানে শরণগমনের দ্বারাই সমাদান সিদ্ধ হয়। লিঙ্গনাশক অঙ্গ সম্পাদন করে শরণগমন ভঙ্গ হলে সমস্ত সমাদান বিনষ্ট হয়। কিন্তু অন্যান্য শিক্ষাপদের ক্ষেত্রে যা সে লঙ্ঘন করে, কেবল তাতেই সংবরভেদ ঘটে—এটি জানতে হবে।

Gahaṭṭhasīle pana pakati gahaṭṭhānaṃ gahaṇavaseneva samādānaṃ siddhaṃ hoti. Tasmā ekatogaṇhante sabbāni samādinnāni honti. Ekasmiṃca bhinne sabbāni bhinnāni honti. Sabbāni puna samādātabbāni. Visuṃ visuṃ gaṇhante pana yaṃ vītikkamati, etadevabhijjati. Tadeva puna samādātabbaṃ hotīti. Paricchinnakālā tikkamane pana sabbaṃ samādānaṃ vūpasammatiyeva. Dussīlabhāvo panettha pañcannaṃ niccasīlānaṃ bhedena veditabbo. Niccāniccesu pana yaṃ niccameva vaṭṭati. Aniccaṃ navaṭṭati sāvajjaṃ hoti. Taṃ niccasīlaṃ nāma. Yaṃ pana niccaṃpi vaṭṭati. Mahantaṃ puññābhisandaṃ hoti. Aniccaṃpi vaṭṭati sāvajjaṃ na hoti. Taṃ aniccasīlaṃnāma. Tattha bhikkhu bhāve ṭhitassa bhikkhusīlaṃ sāmaṇerabhāve ṭhitassa sāmaṇerasīlaṃ pakatigahaṭṭhānaṃpañcasīlaṃ pabbajitasaṅkhepagatānaṃ upāsakānaṃ tāpasaparibbājakānañca dasasīlaṃ niccasīlaṃnāma. Tesañhi taṃ taṃ yathāsakaṃ sīlaṃ niccaṃ suddhaṃ katvā rakkhitumeva vaṭṭati. Arakkhantānaṃ bhikkhubhāvādiko sāvajjo hoti asuddho. Kasmā, attano anurūpassa ācārassa vipattito. Pakatigahaṭṭhānaṃ pana aṭṭhaṅguposathasīlaṃ aniccasīlaṃnāma. Tañhi tesaṃ vuttanayena niccaṃpi vaṭṭati. Aniccaṃpi vaṭṭati. Tathā dasasīlañca. Tañhi pakati gahaṭṭhānaṃ aniccasīlameva hoti. Gihinivatthaṃ pahāya kāsāyavatthadhāraṇena pabbajitasaṅkhepagatānaṃ eva niccasīlaṃ. Yathā hi pakatimanussānaṃ pañcasīlaṃ samādinnaṃpi asamādinnaṃpi niccaṃ rakkhitumeva vaṭṭati. Vītikkamituṃ navaṭṭati. Tathā pabbajitavesadhārīnaṃ dasasīlaṃ samādinnaṃpi asamādinnaṃpi niccaṃ rakkhitumeva vaṭṭati. Vītikkamituṃ navaṭṭati. Vesadhāraṇena saha siddhattāti.

গৃহস্থের শীলের ক্ষেত্রে কিন্তু সাধারণ গৃহস্থদের গ্রহণের বশেই সমাদান সিদ্ধ হয়। সেইজন্য একত্রে গ্রহণ করলে সবগুলি শীলই সমাদত্ত হয়। এবং একটি শীল ভঙ্গ হলে সবগুলিই ভঙ্গ হয়। সবগুলি পুনরায় সমাদান করতে হয়। কিন্তু পৃথক পৃথকভাবে গ্রহণ করলে যে শীলটি লঙ্ঘন করে, কেবল সেটিই ভঙ্গ হয়। সেটিই পুনরায় সমাদান করতে হয় - এভাবে জানতে হবে। কিন্তু নির্ধারিত সময় অতিবাহিত হলে সমস্ত সমাদান শান্ত (নিবৃত্ত) হয়ে যায়। এখানে শীলহীনতা বা দুশ্চরিত্রতা পঞ্চ নিত্যশীলের ভঙ্গের দ্বারা জানতে হবে। নিত্য ও অনিত্যের মধ্যে যা সর্বদা পালন করা কর্তব্য, অনিত্য হলে চলে না এবং দোষযুক্ত (সাবদ্য) হয়, তা 'নিত্যশীল' নামে পরিচিত। যা নিত্য হলেও চলে, মহান পুণ্যপ্রবাহ উৎপন্ন করে, এবং অনিত্য হলেও চলে অথচ দোষযুক্ত হয় না, তা 'অনিত্যশীল' নামে পরিচিত। সেখানে ভিক্ষুভাবে স্থিত ব্যক্তির ভিক্ষুশীল, শ্রামণেরভাবে স্থিত ব্যক্তির শ্রামণেরশীল, সাধারণ গৃহস্থদের পঞ্চশীল এবং প্রব্রজিতদের অন্তর্ভুক্ত উপাসক ও তাপস-পরিব্রাজকদের দশশীল 'নিত্যশীল' নামে পরিচিত। কারণ তাদের নিজ নিজ সেই সেই শীল সর্বদা বিশুদ্ধভাবে রক্ষা করাই কর্তব্য। রক্ষা না করলে ভিক্ষুত্ব প্রভৃতি অশুচি ও দোষযুক্ত হয়। কেন? নিজের অনুরূপ আচরণের স্খলন ঘটার কারণে। কিন্তু সাধারণ গৃহস্থদের অষ্টশীল বা অষ্টাঙ্গ উপোসথ শীল 'অনিত্যশীল' নামে পরিচিত। কারণ তা তাদের জন্য উক্ত নিয়মে নিত্য হলেও চলে, অনিত্য হলেও চলে। সেইরূপ দশশীলও। তা সাধারণ গৃহস্থদের জন্য অনিত্যশীলই হয়। গৃহীবস্ত্র ত্যাগ করে কাষায় বস্ত্র ধারণের মাধ্যমে প্রব্রজিতদের অন্তর্ভুক্ত ব্যক্তিদের জন্যই তা নিত্যশীল। যেমন সাধারণ মানুষের পঞ্চশীল সমাদত্ত হোক বা অসমাদত্ত হোক, সর্বদা রক্ষা করাই কর্তব্য, লঙ্ঘন করা অনুচিত; সেইরূপ প্রব্রজিত বেশধারীদের দশশীল সমাদত্ত হোক বা অসমাদত্ত হোক, সর্বদা রক্ষা করাই কর্তব্য, লঙ্ঘন করা অনুচিত; কারণ বেশ ধারণের সাথেই তা সিদ্ধ হয়ে যায়।

Upari [Pg.236] vuccamānā samathavipassanāvasena duvidhā bhāvanā bhāvanānāma. Sā idha appanaṃ apattāva adhippetā. Dhammavinayapari yattiyā saha anavajjakammasippavijjāṭhānesu paricayakaraṇa cetanāpi ettheva saṅgayhati. Ratanattaye pana mātāpitūsu kulejeṭṭhesu ācariyesu dhammikasamaṇabrāhmaṇesu aññesuca guṇavayavuddhesu yathārahaṃ paccuṭṭhānaṃ vandanaṃ añjalikaraṇaṃ sāmicikaraṇaṃ vattapaṭivattakaraṇanti evamādisabbaṃ apacāyanaṃnāma. Tesaññeva aññesañca āgantukagamikaaddhikānaṃ gilānānaṃ jiṇṇānaṃ kicca karaṇīyesu sabrahmacārīnaṃ cīvarakammādīsu paresaṃ taṃtaṃpuñña kammesuca parisuddhena hitapharaṇacittena attanokiccesu viya kāyavācāhi vāyāmakaraṇaṃ veyyāvaccaṃnāma. Attanā katassa yassakassaci puññassa parehi sādhāraṇakaraṇaṃ pattidānaṃnāma. Parehi dinnāya pattiyā anumodanaṃ attamanatāpavedanaṃ pattā numodanaṃnāma. Adinnassa puññassa anumodanaṃ pana anumodanameva hoti. Na pattānumodanaṃ. Pattiyāeva abhāvato. Pattica duvidhā uddisikā anuddisikāti. Tattha attānaṃ uddisikaṃ anumodantasseva diṭṭhadhammavedanīyaṃ jātanti veditabbaṃ. Idaṃ pana dvayaṃ dānapuññesueva visesato pākaṭaṃ. Tañhi uddisakaṃ katvā devatānaṃvā paradattupajīvipetānaṃvā vemānikapetānaṃvā vinipātikāsurānaṃvā dinnaṃ anumoditañca tesaṃ taṅkhaṇeeva diṭṭhadhamma vedanīyaṃ jātanti. Atthahita paṭisaṃyuttāya dhammakathāya yoniso manasikāre ṭhatvā savanañca kathanañca dhammasavanaṃ dhamma desanācanāma. Niravajjakammasippavijjāṭhānānaṃ savanakathanacetanāca etthevasaṅgayhanti.

উপরে যা বলা হবে, শমথ ও বিপশ্যনা ভেদে সেই দ্বিবিধ ভাবনাই 'ভাবনা' নামে পরিচিত। এখানে অর্পণা (ধ্যান) প্রাপ্ত না হওয়া ভাবনাই অভিপ্রেত। ধর্ম ও বিনয় পর্যপ্তির (অধ্যয়নের) সাথে অনবদ্য (নির্দোষ) কর্ম, শিল্প ও বিদ্যার ক্ষেত্রে অনুশীলন করার চেতনাও এখানেই অন্তর্ভুক্ত হয়। রত্নত্রয়ে, মাতা-পিতায়, কুলের জ্যেষ্ঠদের প্রতি, আচার্যদের প্রতি, ধার্মিক শ্রমণ ও ব্রাহ্মণদের প্রতি এবং অন্যান্য গুণ ও বয়োবৃদ্ধদের প্রতি যথোপযুক্ত প্রত্যুত্থান (অভ্যর্থনা), বন্দনা (প্রণাম), অঞ্জলীকরণ (হাত জোড় করা), সামীচীকরণ (শ্রদ্ধা প্রদর্শন) এবং कर्तव्य ও প্রতিকর্তব্য (সেবামূলক আচরণ) সম্পাদন করা - এই সমস্ত কিছুকে 'অপচায়ন' (শ্রদ্ধা প্রদর্শন) বলা হয়। তাদেরই এবং অন্যান্য আগন্তুক, গমিক (যাত্রী) ও পথিকদের, গ্লান (অসুস্থ) ও জীর্ণ (বৃদ্ধ) ব্যক্তিদের করণীয় কার্যাদিতে, সতীর্থদের চীবর প্রস্তুতকরণ প্রভৃতি কাজে এবং অন্যদের সেই সেই পুণ্যকর্মে হিতৈষী ও বিশুদ্ধ চিত্তে, নিজের কাজের মতোই কায় ও বাক্যের দ্বারা প্রচেষ্টা চালানোকে 'বৈয়াবৃত্য' (সেবা) বলা হয়। নিজের কৃত যেকোনো পুণ্যের অংশ অন্যদের সাথে অংশীদার করাকে 'পত্তিদান' (পুণ্যদান) বলা হয়। অন্যদের দ্বারা প্রদত্ত পুণ্যের অনুমোদন করা এবং নিজের আনন্দ প্রকাশ করাকে 'পত্তানুমোদন' (পুণ্যানুমোদন) বলা হয়। কিন্তু অপ্রদত্ত পুণ্যের অনুমোদন কেবল অনুমোদনই হয়, পত্তানুমোদন নয়; কারণ সেখানে পুণ্যভাগের অভাব থাকে। পুণ্যদান আবার দুই প্রকার: উদ্দিষ্ট (নির্দিষ্ট করে দেওয়া) এবং অনুদ্দিষ্ট (নির্দিষ্ট না করে দেওয়া)। সেখানে নিজেকে উদ্দেশ্য করে দেওয়া পুণ্য অনুমোদনকারীর জন্যই তা ইহলোকেই ফলদায়ক (দৃষ্টধর্মবেদনীয়) হয় - এভাবে জানতে হবে। তবে এই দুটি (পত্তিদান ও পত্তানুমোদন) দানপুণ্যের ক্ষেত্রেই বিশেষভাবে প্রকট। কারণ তা নির্দিষ্ট করে দেবতা, পরদত্তোপজীবী প্রেত, বৈমানিক প্রেত অথবা বিনিপাতিক অসুরদের উদ্দেশ্যে দান করা হলে এবং তারা তা অনুমোদন করলে, তৎক্ষণাৎ তাদের জন্য তা দৃষ্টধর্মবেদনীয় (ইহলোকেই ফলদায়ক) হয়ে যায়। আত্মহিতের সাথে যুক্ত ধর্মকথা যোনিশো মনসিষ্কারের সাথে শ্রবণ করা এবং কীর্তন করাকে যথাক্রমে 'ধর্মশ্রবণ' ও 'ধর্মদেশনা' বলা হয়। অনবদ্য কর্ম, শিল্প ও বিদ্যার বিষয় শ্রবণ ও কীর্তন করার চেতনাও এখানেই অন্তর্ভুক্ত হয়।

Natthi dinnaṃ natthiyiṭṭhantiādinayapavattāya dasavatthukāya micchā diṭṭhiyāvā issaranimmānādidiṭṭhiyāvā diṭṭhamaṅgalādidiṭṭhiyāvā visuddhaṃ katvā tehi tehi vatthūhivā yuttīhivā kāraṇehivā kammasakatā ñāṇasaṅkhātāya sammādiṭṭhiyā vodānakaraṇaṃ diṭṭhujukammaṃnāmāti. Yattha pana tividhameva puññakriyavatthu āgataṃ. Tattha pattidānānumodanāni dāne saṅgayhanti. Issāmaccherānaṃ [Pg.237] paṭipakkhabhāvena taṃ sabhāvattā. Apacāyanaveyyāvaccāni sīle saṅgayhanti. Tesaṃ cāritta sīlattā. Sesāni tīṇi bhāvanāmaye saṅgayhanti. Taṃ sabhāvattā. Kammaṭṭhānavinimutto dhammonāma natthīti hi vuttaṃ. Diṭṭhujukammañca ñāṇa vaḍḍhanamevāti. Tīsvevavā etaṃ saṅgayhati. Diṭṭhujukammaṃ sabbesaṃ niyama lakkhaṇantiti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Satiyeva hi kammasakatāñāṇe dānādīni tīṇi sampajjantīti. Manokammamevāti manasmiṃeva kammapatha kiccasiddhito manokammaṃeva.

“দান বলতে কিছু নেই, যজ্ঞ বলতে কিছু নেই” ইত্যাদি নিয়মে প্রবর্তিত দশ-বস্তুযুক্ত মিথ্যাদৃষ্টি থেকে, অথবা ঈশ্বর-নির্মাণ (ঈশ্বর কর্তৃক সৃষ্টি) আদি দৃষ্টি থেকে, অথবা দৃষ্ট-মঙ্গল আদি দৃষ্টি থেকে মুক্ত (বিশুদ্ধ) করে, সেই সেই বস্তু, যুক্তি অথবা কারণের দ্বারা, কর্মস্বকতা জ্ঞান নামক সম্যকদৃষ্টিকে নির্মল করাকে 'দৃষ্টিঋজুকরণ' (দৃষ্টি সোজা করা) বলা হয়। কিন্তু যেখানে কেবল ত্রিবিধ পুণ্যক্রিয়াবস্তু (দান, শীল, ভাবনা) এসেছে, সেখানে পত্তিদান ও পত্তানুমোদন দানপুণ্যের অন্তর্ভুক্ত হয়। কেন? ঈর্ষা ও মাৎসর্যের প্রতিপক্ষ হওয়ার কারণে তা দানের সমভাবাপন্ন। অপচায়ন ও বৈয়াবৃত্য শীলের অন্তর্ভুক্ত হয়; কারণ সেগুলি চারিত্রশীলের অন্তর্ভুক্ত। অবশিষ্ট তিনটি (ধর্মশ্রবণ, ধর্মদেশনা, দৃষ্টিঋজুকরণ) ভাবনাময়ের অন্তর্ভুক্ত হয়; কারণ সেগুলি ভাবনার সমভাবাপন্ন। কেননা অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে, “কর্মস্থান-বর্জিত কোনো ধর্ম নেই।” এবং দৃষ্টিঋজুকরণ জ্ঞান বর্ধনকারীই। অথবা, এটি এই তিনটির (দান, শীল, ভাবনা) সবগুলিতেই অন্তর্ভুক্ত হয়। অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে, “দৃষ্টিঋজুকরণ হলো সবগুলির নিয়ামক লক্ষণ।” কারণ কর্মস্বকতা জ্ঞান থাকলেই দান আদি তিনটি পূর্ণতা লাভ করে। মনোকর্মই - কারণ মনেই কর্মপথের কার্য সিদ্ধ হওয়ার কারণে তা মনোকর্মই।

[158] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৫৮] কিন্তু বিভাবনীতে (টীকাতে) -

‘‘Viññattisamuṭṭhāpakattā bhāvena kāya dvārādīsu appavattanatoti’’ vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“বিজ্ঞপ্তি সমুত্থাপক না হওয়ার কারণে কায়দ্বারাদিতে প্রবৃত্তি না হওয়া হেতু” - যা বলা হয়েছে, তা সুন্দর (উত্তম) নয়।

Na hi viññattisamuṭṭhāpakaṃ abhiññākusalaṃ kāyadvārādīsu pavattamānaṃpi kāyavacīkammasaṅkhyaṃ gacchati, kāyavācānaṃ kammapatha aṅgabhāvāsambhavatoti. Tañca bhāvanāmayanti dānasīlavasena appavattanato. Kevalaṃ bhāvanākammavisesattā tañca mahaggata kusalaṃ bhāvanākamma meva hoti. Yaṃ pana paṭisambhidā magge pathamajjhānena nīvaraṇānaṃ. Dutīyena vitakkavicārānaṃ. Tatīyena pītiyā. Catutthena sukhadukkhānaṃ pahānaṃ sīlaṃ. Veramaṇi sīlaṃ. Cetanā sīlaṃ. Saṃvaro sīlaṃ. Avītikkamo sīlanti vuttaṃ. Taṃ pariyāyena vuttanti veditabbaṃ. Appanāpattanti bhāvanā balena ārammaṇe anupavisitvā acalaṭṭhitibhāvena pavattanato appanāpattaṃ kammaṃ hoti.

কারণ বিজ্ঞপ্তি সমুত্থাপক অভিজ্ঞা-কুশল কায়দ্বারাদিতে প্রবর্তিত হলেও কায়কর্ম বা বাক্কর্মের সংজ্ঞায় পড়ে না, যেহেতু কায় ও বাক্যের কর্মপথের অঙ্গ হওয়া অসম্ভব। এবং তা ভাবনাময়, কারণ তা দান বা শীলের বশে প্রবর্তিত হয় না। কেবল ভাবনাকর্মের বিশেষত্ব হেতু তা মহদ্গত কুশল ভাবনাকর্মই হয়। কিন্তু পটিসম্ভিদামগ্গ-এ যা বলা হয়েছে: “প্রথম ধ্যানের দ্বারা নীবরণসমূহের, দ্বিতীয় ধ্যানের দ্বারা বিতর্ক-বিচারের, তৃতীয় ধ্যানের দ্বারা প্রীতির, চতুর্থ ধ্যানের দ্বারা সুখ-দুঃখের প্রহাণের শীল, বিরতি শীল, চেতনা শীল, সংবর শীল, অলঙ্ঘন শীল” - তা পর্যায়ক্রমে (পরোক্ষভাবে) বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। 'অর্পণা প্রাপ্ত' বলতে ভাবনার বলে আলম্বনে প্রবেশ করে অবিচল স্থিতিশীলতার সাথে প্রবর্তিত হওয়ার কারণে তা অর্পণা প্রাপ্ত কর্ম হয়।

[159] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৫৯] কিন্তু বিভাবনীতে -

‘‘Pubbabhāgapavattānaṃ kāmāvacarabhāvatoti’’ kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“পূর্বভাগে প্রবর্তিত চিত্তসমূহের কামাবচরত্ব হেতু” - যে কারণ দর্শানো হয়েছে, তা সুন্দর (উত্তম) নয়।

Na hi tesaṃ kāmāvacaratāmattaṃ appanāpattiyā kāraṇaṃ hotīti. Jhānaṅgabhedenāti vuttaṃ. Jhānabhedenāti pana vattabbaṃ. Jhānaṅgabhedenātivā jhānaṅgasamudāyabhedenāti attho, jhānabhedena icceva vuttaṃ hoti. Kusalakammaṃ

কারণ তাদের কেবল কামাবচরত্বই অর্পণা প্রাপ্তির কারণ হতে পারে না। “ধ্যানাঙ্গভেদে” বলা হয়েছে। কিন্তু “ধ্যানভেদে” বলা উচিত। অথবা “ধ্যানাঙ্গভেদে” বলতে ধ্যানের অঙ্গসমূহের সমষ্টির ভেদে - এই অর্থ। মূলত “ধ্যানভেদে” কথাই বলা হয়েছে। কুশলকর্ম সমাপ্ত।

153. Etthāti [Pg.238] etasmiṃ pākaṭṭhānacatukke. Uddhaccarahitanti uddhaccasahagatacetanāvajjitaṃ. Kasmā pana uddhaccacetanā idha pajjitāti. Paṭisandhianākaḍḍhanato. Kathaṃ viññāyatīti ce. Dhammasaṅgahe dassanena pahātabbesu taṃ avatvā bhāvanāya pahātabbesu eva vuttattā. Yathāha-cattāro diṭṭhigatasampayuttacittuppādā vicikicchāsahagato cittuppādo, ime dhammā dassanena pahātabbātica, uddhaccasahagato cittuppādo, imedhammā bhāvanāyapahā tabbātica, sesā pana cattāro diṭṭhigatavippayuttacittuppādā dve paṭighasampayuttacittuppādāca siyā dassanenapahātabbā siyā bhāvanāya pahātabbāti tattha vuttā. Kathañca viññāyati. Yo dassanenapahātabbesu na vutto, so akusaladhammo paṭisandhiṃ nākaḍḍhatīti. Paṭṭhāne dassanenapahātabbadhammesueva nānākkhaṇika kammapaccayassa uddhaṭattā itarattha tassa anuddhaṭattāti. Yathāha-sahajātā dassanenapahātabbā cetanā sampayuttakānaṃ dhammānaṃ cittasamuṭṭhānānañca rūpānaṃ kammapaccayenapaccayo. Nānākkhaṇikā dassanena pahātabbā cetanā vipākānaṃ khandhānaṃ kaṭattāca rūpānaṃ kammapaccayena paccayotica sahajātā bhāvanāya pahātabbā cetanāsampayuttakānaṃdhammānaṃ cittāsamuṭṭhānānañcarūpānaṃ kammapaccayena paccayotica. Naca nānākkhaṇika kammapaccayasattiyā vinā vipākuppādanaṃnāma atthīti. Yadievaṃ sā pavattivipākaṃpi najanetīti sakkā vattuntice.Na. Paṭisambhidāvibhaṅge tassā vipākassa uddhaṭattā. Yathāha-katame dhammā akusalā. Yasmiṃ samaye akusalaṃ cittaṃ uppannaṃ hoti upekkhāsahagataṃ uddhaccasampayuttaṃ rūpārammaṇaṃvā.La. Ime dhammā akusalā. Imesu dhammesu ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā. Tesaṃ vipāke ñāṇaṃ atthapaṭisambhidāti. Tenāha pavattiyaṃ pana sabbaṃpi dvādasavidhantiādi.

১৫৩. 'এখানে' বলতে এই প্রকট চার স্থানে। 'ঔদ্ধত্যরহিত' বলতে ঔদ্ধত্য-সহগত চেতনা বর্জিত। কিন্তু কেন এখানে ঔদ্ধত্য চেতনা বর্জন করা হয়েছে? প্রতিসন্ধি আকর্ষণ (উৎপন্ন) না করার কারণে। কীভাবে তা জানা যায়? যদি বলা হয় - ধম্মসঙ্গণী-তে দর্শন-প্রহেতব্য ধর্মসমূহের মধ্যে তা না বলে ভাবনা-প্রহেতব্য ধর্মসমূহের মধ্যেই তা বলা হয়েছে বলে। যেমন বলা হয়েছে - “চারটি দৃষ্টিগত-সম্প্রযুক্ত চিত্তোৎပাদ এবং বিচিকিৎসা-সহগত চিত্তোৎপাদ - এই ধর্মসমূহ দর্শন-প্রহেতব্য;” “ঔদ্ধত্য-সহগত চিত্তোৎপাদ - এই ধর্মসমূহ ভাবনা-প্রহেতব্য;” “অবশিষ্ট চারটি দৃষ্টিগত-বিপ্রযুক্ত চিত্তোৎপাদ এবং দুটি প্রতিঘ-সম্প্রযুক্ত চিত্তোৎপাদ হয়তো দর্শন-প্রহেতব্য অথবা ভাবনা-প্রহেতব্য” - সেখানে তা বলা হয়েছে। এবং কীভাবে জানা যায় যে, যা দর্শন-প্রহেতব্য ধর্মসমূহের মধ্যে বলা হয়নি, সেই অকুশল ধর্ম প্রতিসন্ধি আকর্ষণ করে না? পট্ঠান-এ দর্শন-প্রহেতব্য ধর্মসমূহের মধ্যেই কেবল নানাক্ষণিক কর্মপ্রত্যয় উদ্ধার (উল্লেখ) করা হয়েছে, অন্য ক্ষেত্রে (ভাবনা-প্রহেতব্যে) তা উদ্ধার না করার কারণে। যেমন বলা হয়েছে - “সহজাত দর্শন-প্রহেতব্য চেতনা সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহ এবং চিত্তসমুত্থান রূপসমূহের কর্মপ্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয়।” “নানাক্ষণিক দর্শন-প্রহেতব্য চেতনা বিপাক স্কন্ধসমূহ এবং কটত্তারূপসমূহের কর্মপ্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয়; এবং সহজাত ভাবনা-প্রহেতব্য চেতনা সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহ এবং চিত্তসমুত্থান রূপসমূহের কর্মপ্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয়।” এবং নানাক্ষণিক কর্মপ্রত্যয় শক্তি ব্যতীত বিপাক উৎপাদন বলতে কিছু নেই। যদি তাই হয়, তবে তা প্রবৃত্তি-বিপাকও উৎপন্ন করে না - এ কথা বলা যায় কি? না, বলা যায় না। কারণ পটিসম্ভিদামগ্গ ও বিভঙ্গ-এ তার বিপাক উদ্ধার করা হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে - “অকুশল ধর্মসমূহ কোনগুলি? যে সময়ে উপেক্ষাসহগত ঔদ্ধত্যসম্প্রযুক্ত রূপালম্বনযুক্ত... অকুশল চিত্ত উৎপন্ন হয়, এই ধর্মসমূহ অকুশল। এই ধর্মসমূহে যে জ্ঞান, তা ধর্মপ্রতিসম্ভিদা; তাদের বিপাকে যে জ্ঞান, তা অর্থপ্রতিসম্ভিদা।” সেইজন্য আচার্য অনিরুদ্ধ বলেছেন: “প্রবৃত্তিতে কিন্তু সমস্তই দ্বাদশ প্রকার” ইত্যাদি।

[160] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১৬০] কিন্তু বিভাবনীতে যা বলা হয়েছে -

‘‘Adhimokkhavirahena sabbadubbalaṃpi vicikicchāsahagataṃ paṭisandhiṃ ākaḍḍhati. Adhimokkhasampayogena tato balavantaṃpi uddhaccasahagataṃ nākaḍḍhatīti’’ vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“অধিমোক্ষ (দৃঢ় বিশ্বাস) না থাকার কারণে অত্যন্ত দুর্বল হলেও বিচিকিৎসা-সহগত চিত্ত প্রতিসন্ধি আকর্ষণ করে। অধিমোক্ষ থাকার কারণে তা অপেক্ষা বলবান হলেও ঔদ্ধত্য-সহগত চিত্ত প্রতিসন্ধি আকর্ষণ করে না” - যা বলা হয়েছে, তা সুন্দর (উত্তম) নয়।

Na hi [Pg.239] adhimokkhavirahamattena vicikicchāsahagataṃ sabbadubbalantica adhimokkhasampayogamattena uddhaccasahagataṃ tato balavantantica sakkā vattuṃ. Satthari kaṅkhati dhamme kaṅkhatīti evamādinā nayena vuttāya vicikicchāya attano visaye mahāhatthināgassa viya balavatarattā ativiya kāḷakadhammattācāti. Tathā hisā ekantena dassanenapahātabbesu padhānabhāvena vuttā. Tatoyevaca paṭisandhiākaḍḍhanaṃpi tassā viññātabbaṃ hotīti. Sabhāvaviruddhattāyeva pana vicikicchāsahagataṃ adhimokkharahitaṃ hotīti yuttaṃ. Tasmā uddhaccasahagatameva sabbadubbalanti veditabbaṃ. Sabbatthāpīti sugatiduggativasena sabbasmiṃpi. Yathārahanti tesu lokesu laddhavatthudvārānurūpaṃ. Vipaccatīti vipāceti vipakkabhāvaṃ āpādeti. Sabbaṃpivādvādasavidhaṃ akusalakammaṃ sattā kusalapākāni hutvā vipaccati, vipakkabhāvaṃ gacchatīti attho.

নিশ্চয়ই কেবল অধিমোক্ষ (নিশ্চয়তা) না থাকার কারণে বিচিকিৎসা-সহগত চিত্তকে সবচেয়ে দুর্বল এবং কেবল অধিমোক্ষের সংযোগ থাকার কারণে উদ্ধচ্চ-সহগত চিত্তকে তা অপেক্ষা শক্তিশালী বলা যায় না। কারণ, 'শাস্তার প্রতি আকাঙ্ক্ষা (সন্দেহ) করে, ধর্মের প্রতি আকাঙ্ক্ষা করে' ইত্যাদি উপায়ে বর্ণিত বিচিকিৎসার নিজের বিষয়ে মহাহস্তীরাজের মতো অত্যন্ত বলবান হওয়ার কারণে এবং অত্যন্ত কৃষ্ণধর্ম (অন্ধকারময় স্বভাব) হওয়ার কারণে। সেইজন্যই তা (বিচিকিৎসা) একান্তভাবে দর্শন (প্রথম মার্গ) দ্বারা প্রহাতব্য ধর্মসমূহের মধ্যে প্রধান হিসেবে উক্ত হয়েছে। এবং সেই কারণেই তার প্রতিসন্ধি আকর্ষণ করার ক্ষমতাও রয়েছে বলে জানতে হবে। কিন্তু স্বভাব-বিরুদ্ধতার কারণেই বিচিকিৎসা-সহগত চিত্ত অধিমোক্ষ-রহিত হয়—এটাই যুক্তিসঙ্গত। অতএব, উদ্ধচ্চ-সহগত চিত্তই সবচেয়ে দুর্বল বলে জানতে হবে। 'সর্বত্রই' বলতে সুগতি ও দুর্গতি ভেদে সমস্ত ভূমিতেই। 'যথার্হ' বলতে সেই লোকসমূহে প্রাপ্ত বস্তু ও দ্বারের অনুরূপ। 'বিপচ্যতি' বলতে বিপাক দান করে বা পরিপক্বতা প্রাপ্ত করায়। অথবা, দ্বাদশ প্রকার অকুশল কর্মই সাতটি অকুশল-বিপাক উৎপন্ন করে পরিপক্ব হয় বা বিপাক দশায় উপনীত হয়—এটাই অর্থ।

Yasmā kusalakammāni apāyabhūmiyaṃpi pavattiyaṃ mahāsampattiyo samuṭṭhāpetvā mahiddhikānaṃ nāgasupaṇṇādīnaṃ santāne sayameva attanovipākassa okāsaṃ katvā sukhavipākaṃ janayanti. Aññesaṃpi āpāyikānaṃ tena tena kāraṇena iṭṭhārammaṇa samāyoge sati attano vipākassa okāsaṃ labhitvā sukhavipākaṃ janayanti. Tasmā tathāpavattiyañcātiādi māha. Na hi tāni sukhavipākāni akusakammassa vipākāni bhavituṃ arahanti. Vutteñhetaṃ vibhaṅge aṭṭhānametaṃ anavakāso, yaṃ kāyaduccaritassa iṭṭho kanto manāpo vipāko nibbatteyyātiādi. Tattha mahāvipākāni sugati kāmaloke ahetukāni aṭṭhapi sabbasmiṃ kāmaloke tesuca pañcacakkhuviññāṇa sotaviññāṇa sampaṭicchana santīraṇa yugaḷāni rūpaloke vipaccatīti vuttaṃ yathārahaṃ vipaccatīti. Rūpāvacara kusalañhi kammasamuṭṭhānarūpāni janayantaṃpi sayaṃ vipaccamānaṃ ārammaṇantare aññabhūmika vipākabhāvena navipaccati. Kāmavirāgabhāvanābhāvena pana appanāpatta kamma visesattā kāmataṇhāya avisayabhūte nimittā rammaṇe attanā sabbaso sadisena mahaggatabhāvapattena rūpa vipākabhāveneva [Pg.240] vipaccati. Tasmā rūpalokepi tāni pañcavipākāni kāmāvacarakusalassevāti veditabbānīti. Dvīsu kammassa vipaccanaṭṭhānesu paṭisandhināma mahantaṃṭhānaṃ hoti. Tasmā tadā vipaccantaṃ kammaṃ attano sāmatthiyānurūpaṃ nātihīnaṃ vipākaṃ janetuṃ sakkoti. Pavattiyaṃ pana nānāṭhānesu nānākiccehi vipaccati. Tasmā tadā vipaccantaṃ kammaṃ attano sāmatthiyānurūpaṃ vipaccetuṃ nasakkoti. Pañcaviññāṇaṭṭhānādīsu parittakesu vipaccamānaṃ ṭhānā nurūpaṃ vipaccati. Tadārammaṇaṭṭhāne vipaccamānaṃ yebhuyyena javanā nurūpaṃ vipaccati. Tasmā soḷasakamaggo dvādasakamaggo ahetu kaṭṭhakanti evaṃekekassa kammassa vipākappabhedo pavattotitaṃ pabhedaṃdassetuṃ tatthāpītiādimāha.

যেহেতু কুশল কর্মসমূহ অপায়ভূমিতেও প্রবৃত্তি-কালে (জীবনকালে) মহাসম্পত্তি উৎপন্ন করে মহাবলশালী নাগ ও সুপর্ণ (গরুড়) ইত্যাদির সন্তানে নিজেই নিজের বিপাকের সুযোগ সৃষ্টি করে সুখ-বিপাক উৎপন্ন করে। অন্যান্য অপায়বাসীদেরও সেই সেই কারণে ইষ্ট-আলম্বনের সংযোগ ঘটলে নিজের বিপাকের সুযোগ লাভ করে সুখ-বিপাক উৎপন্ন করে। অতএব, 'তথা প্রবৃত্তিয়ঞ্চ' ইত্যাদি বলা হয়েছে। নিশ্চয়ই সেই সুখ-বিপাকসমূহ অকুশল কর্মের বিপাক হতে পারে না। বিভঙ্গেও বলা হয়েছে—'হে ভিক্ষুগণ, এটি অসম্ভব, অবান্তর যে কায়দুশ্চরিতের ফলে ইষ্ট, কান্ত, মনোহর বিপাক উৎপন্ন হবে' ইত্যাদি। সেখানে মহাবিপাকসমূহ সুগতি কামলোকে আট প্রকার এবং অহেতুকসমূহ সমস্ত কামলোকে। তাদের মধ্যে পঞ্চচক্ষুবিজ্ঞান, শ্রোত্রবিজ্ঞান, সম্প্রতীচ্ছন ও সন্তীরণ যুগল রূপলোকে বিপাক দেয়—এই অর্থে 'যথার্হ বিপাক দেয়' বলা হয়েছে। কারণ রূপাবচর কুশল কর্মসমূহ কর্মসমুত্থান রূপ উৎপন্ন করলেও নিজে পরিপক্ব হওয়ার সময় অন্য আলম্বনে অন্য ভূমির বিপাকরূপে পরিপক্ব হয় না। কিন্তু কামবিরাগ ভাবনার প্রভাবে অর্পণা-প্রাপ্ত বিশিষ্ট কর্ম হওয়ার কারণে, কামতৃষ্ণার অগোচর নিমিত্ত-আলম্বনে নিজের সাথে সর্বতোভাবে সদৃশ মহদ্গতভাব-প্রাপ্ত রূপ-বিপাক রূপেই পরিপক্ব হয়। অতএব রূপলোকেও সেই পাঁচটি বিপাক কামাবচর কুশলেরই বিপাক বলে জানতে হবে। কর্মের বিপাক দেওয়ার দুটি স্থানের মধ্যে প্রতিসন্ধি নামক স্থানটি মহৎ স্থান। অতএব, তখন পরিপক্ব হওয়া কর্ম নিজের সামর্থ্যের অনুরূপ অতি-হীন নয় এমন বিপাক উৎপন্ন করতে সমর্থ হয়। কিন্তু প্রবৃত্তি-কালে নানা স্থানে নানা কার্যের দ্বারা পরিপক্ব হয়। অতএব, তখন পরিপক্ব হওয়া কর্ম নিজের সামর্থ্যের অনুরূপ পরিপক্ব করতে সমর্থ হয় না। পঞ্চবিজ্ঞান স্থান আদি ক্ষুদ্র স্থানসমূহে পরিপক্ব হওয়ার সময় স্থানের অনুরূপ পরিপক্ব হয়। তদালম্বন স্থানে পরিপক্ব হওয়ার সময় সাধারণত জবন-অনুরূপ পরিপক্ব হয়। অতএব ষোড়শ-কর্মমার্গ, দ্বাদশ-কর্মমার্গ, অহেতুক-অষ্টক—এভাবে এক একটি কর্মের বিপাক-প্রভেদ প্রবৃত্ত হয়। সেই প্রভেদ দেখানোর জন্য 'তত্রাপি' ইত্যাদি বলা হয়েছে।

Kusalaṃ duvidhaṃ sampajānakataṃ asampajānakatanti. Tattha kammā yūhanakāle antamaso heṭṭhā vuttaṃ diṭṭhujukammañāṇaṃpi suṭṭhu yojetvā kataṃ sampajānakataṃnāma. Yathāha-kammañca kammaphalañca saddahitvā kataṃ sampajānakataṃ nāmāti. Diṭṭhujukammañāṇa mattaṃpi ayojetvā taṃ asampajānakataṃ nāma. Yathāha-kammaṃpi kammaphalampi ajānitvā kataṃ asampajānakataṃ nāmāti. Tattha sampajānakataṃ tihetukaṃ hoti. Asampajānakataṃ duhetukaṃ. Yathāha-sampajānakaraṇaṃ pana catuñāṇasampayuttehi hoti. Asampajāna karaṇaṃ catūhi ñāṇavippayuttehīti. Tattha ekamekaṃ ukkaṭṭhaṃ omakanti duvidhaṃ hoti. Tattha kusalasamaye pariyuṭṭhite nīvaraṇadhammevā attukkaṃsana paravambhanādike pāpadhammevā suṭṭhu sodhetvā kataṃ ukkaṭṭhaṃ nāma. Asodhetvā kataṃ tehivokiṇṇaṃ omakaṃnāma. Apica, yaṃ katvā pacchā lābhā vata me. Naca vata me alābhā. Suladdhaṃ vata me. Naca vata me dulladdhaṃ. Yassa me īdisaṃ puññaṃ pasutanti evaṃ punappunaṃ anumoditaṃ. Taṃ ukkaṭṭhaṃ. Yaṃ katvā pacchā yenakenaci kāraṇena duṭṭhukataṃ mayāti vippaṭisāro uppajjati. Taṃomakaṃ. Evaṃ catubbidhassa kammassa vasena catubbidhaṃ vipāka koṭṭhāsaṃ vibhajitvā dassetuṃ tathāpītiādi māha. Tatthāpīti [Pg.241] tasmiṃ kāmāvacarakusalepi. Tihetukamukkaṭṭhanti ukkaṭṭhabhūtaṃ paṇītabhūtaṃ catubbidhaṃ tihetukaṃ. Tihetukapaṭisandhinti catubbidhaṃ tihetuka paṭisandhivipākaṃ. Etthaca ekacetanā ekameva paṭisandhiṃ deti. Pavattivipākaṃ pana asaṅkhyeyyesupi bhavesu detiyeva. Ettha siyā –

কুশল দুই প্রকার: সম্প্রজ্ঞান-কৃত (জ্ঞানযুক্ত) ও অসম্প্রজ্ঞান-কৃত (জ্ঞানহীন)। তন্মধ্যে কর্ম সঞ্চয় করার সময় অন্ততপক্ষে নিচে বর্ণিত দৃষ্ট্যুজুকর্ম-জ্ঞানকেও ভালোভাবে যুক্ত করে যা করা হয়, তা 'সম্প্রজ্ঞান-কৃত' নামে অভিহিত। যেমন অট্ঠকথায় বলা হয়েছে—'কর্ম ও কর্মফলকে বিশ্বাস করে যা করা হয়, তা সম্প্রজ্ঞান-কৃত'। কেবল দৃষ্ট্যুজুকর্ম-জ্ঞানকেও যুক্ত না করে যা করা হয়, তা 'অসম্প্রজ্ঞান-কৃত' নামে অভিহিত। যেমন বলা হয়েছে—'কর্ম ও কর্মফল না জেনে যা করা হয়, তা অসম্প্রজ্ঞান-কৃত'। তন্মধ্যে সম্প্রজ্ঞান-কৃত কর্ম ত্রিহেতুক হয়। অসম্প্রজ্ঞান-কৃত কর্ম দ্বিহেতুক হয়। যেমন বলা হয়েছে—'সম্প্রজ্ঞান-করণ চার প্রকার জ্ঞান-সম্প্রযুক্ত চিত্তের দ্বারা হয়, অসম্প্রজ্ঞান-করণ চার প্রকার জ্ঞান-বিপ্রযুক্ত চিত্তের দ্বারা হয়'। তন্মধ্যে প্রতিটি আবার উৎকৃষ্ট ও ওমক (নিকৃষ্ট) ভেদে দুই প্রকার হয়। তন্মধ্যে কুশল সম্পাদনের সময় জাগ্রত হওয়া নীবরণ ধর্মসমূহ অথবা আত্মোৎকর্ষ ও পরনিন্দা আদি পাপধর্মসমূহকে ভালোভাবে পরিশোধন করে যা করা হয়, তা 'উৎকৃষ্ট' নামে অভিহিত। পরিশোধন না করে যা করা হয় এবং সেই অকুশল ধর্মসমূহের দ্বারা মিশ্রিত থাকে, তা 'ওমক' নামে অভিহিত। আরও বলা যায়, যে পুণ্যকর্ম করে পরবর্তীতে 'আমার লাভ হয়েছে, অলাভ হয়নি; আমার সুলব্ধ হয়েছে, দুর্লভ হয়নি; আমার মতো ব্যক্তি এই প্রকার পুণ্য অর্জন করেছে'—এভাবে বারবার অনুমোদন (আনন্দ প্রকাশ) করা হয়, তা 'উৎকৃষ্ট'। যে পুণ্যকর্ম করে পরবর্তীতে যেকোনো কারণে 'আমি মন্দ কাজ করেছি'—এরূপ অনুশোচনা উৎপন্ন হয়, তা 'ওমক'। এভাবে চার প্রকার কর্মের দ্বারা চার প্রকার বিপাক-ভাগ বিভক্ত করে দেখানোর জন্য 'তত্রাপি' ইত্যাদি বলা হয়েছে। 'তত্রাপি' বলতে সেই কামাবচর কুশলেও। 'ত্রিহেতুকমুৎকৃষ্টম্' বলতে উৎকৃষ্ট ও প্রণীত চার প্রকার ত্রিহেতুক কুশল। 'ত্রিহেতুকপ্রতিসন্ধিম্' বলতে চার প্রকার ত্রিহেতুক প্রতিসন্ধি বিপাক। এবং এখানে একটি চেতনা একটিই প্রতিসন্ধি প্রদান করে। কিন্তু প্রবৃত্তি-বিপাক অসংখ্য ভবেও প্রদান করে থাকে। এখানে আপত্তি হতে পারে—

Ekapupphaṃ yajitvāna, sahassakappakoṭiyo;

Devesuca manussesu, sesena parinibbutoti hi vuttaṃ.

কারণ বলা হয়েছে—'একটি পুষ্প পূজা করে সহস্র কোটি কল্প ধরে দেব ও মনুষ্যকুলে উৎপন্ন হয়ে অবশেষে পরিনির্বাণ লাভ করেছেন'।

Tasmā ekā cetanā ekameva paṭisandhiṃ detīti idaṃ na yujjatīti. Na na yujjati. Pubbāparacetanāhi saddhiṃ sahassakappa koṭi parimāṇassa vattabbattā. Cittañhināma ekaccharakkhaṇepi anekasata sahassa koṭisaṅkhaṃ uppajjati. Tatociratarekālevattabbameva natthīti. Sahassa kappakoṭiyoti ca sahassaāyukappakoṭiyo sahassa attabhāvakoṭiyoti nettiaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Pubbāparacetanānañca paṭisandhidānabhāvo kosalasaṃyuttakena dīpetabbo. Ekapiṇḍapātadānasmiṃhi ekācetanādve paṭisandhiyo na deti. Pubbapacchimacetanāvasena sattakkhattuṃ sagge sattakkhattuṃ seṭṭhikule nibbattoti hi saṃyuttaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Tihetu kaṃpi kammaṃ paṭipakkhehi abhibhuyyamānaṃ vihatasāmatthiyaṃ hutvā tihetukavipākaṃ janetuṃ na sakkoti. Naca taṃ atidubbalaṃpi samānaṃ kosallasaṅkhātena ñāṇena yuttattā atibyāmuḷhapaccaya bhūhaṃ jaccandhādivipattisahitaṃ ahetukavipākaṃ janetīti vuttaṃ tihetukamomakantiādi. Dvādasavipākānivipaccati. Ayaṃ dvāda sakamaggonāma ahetukavipākāneva vipaccati. Idaṃ ahetu kaṭṭhakaṃnāma. Evaṃ tipiṭakacūḷanāgattheravādavasena vipākappavattiṃ dassetvā idāni moravāpivāsi mahādattattheravādaṃ dassetuṃ gāthamāha. So hi therovipākānaṃ asaṅkhārikatā sasaṅkhārikatāca kammavaseneva siddhāpi katvā asaṅkhāraṃ kammaṃ sasaṅkhāravipākāni na paccati. Sasaṅkhāraṃkammaṃ asaṅkhāravipākāni navaccatīti vadati.

অতএব, 'একটি চেতনা একটিই প্রতিসন্ধি প্রদান করে'—এই কথাটি যুক্তিসঙ্গত নয় (এমন আপত্তি হতে পারে)। না, যুক্তিসঙ্গত নয়—এমন নয়। এটি যুক্তিসঙ্গত। কারণ পূর্ব ও অপর চেতনা সমূহের সাথে সহস্র কোটি কল্প পরিমাণের কথা বলা হয়েছে। নিশ্চয়ই চিত্ত এক তুড়ি মারার সময়েও অনেক শত সহস্র কোটি বার উৎপন্ন হয়। তাহলে তার চেয়ে দীর্ঘতর সময়ের ক্ষেত্রে তো বলার অপেক্ষাই রাখে না। নেত্তি-অট্ঠকথায় বলা হয়েছে—'সহস্র কোটি কল্প' বলতে সহস্র আয়ু-কল্প কোটি এবং সহস্র আত্মভাব কোটি। এবং পূর্ব ও অপর চেতনা সমূহের প্রতিসন্ধি প্রদানের বিষয়টি কোসল-সংযুক্তের দ্বারা প্রদর্শন করতে হবে। কারণ একটি পিণ্ডপাত দানে একটি চেতনা দুটি প্রতিসন্ধি প্রদান করে না। পূর্ব ও পশ্চিম চেতনার প্রভাবে সাতবার স্বর্গে এবং সাতবার শ্রেষ্ঠী-কুলে (ধনী পরিবারে) উৎপন্ন হয়েছেন—এরূপ সংযুক্ত-অট্ঠকথায় বলা হয়েছে। ত্রিহেতুক কর্মও প্রতিপক্ষ অকুশল ধর্মসমূহের দ্বারা অভিভূত হয়ে সামর্থ্যহীন হয়ে পড়লে ত্রিহেতুক বিপাক উৎপন্ন করতে সমর্থ হয় না। কিন্তু তা অতি দুর্বল হলেও 'কৌশল্য' নামক জ্ঞানের সাথে যুক্ত থাকার কারণে অতি-মোহের কারণস্বরূপ জন্মান্ধতা আদি বিপত্তি-যুক্ত অহেতুক বিপাক উৎপন্ন করে না—এই অর্থে 'ত্রিহেতুকমোমকম্' ইত্যাদি বলা হয়েছে। দ্বাদশ বিপাক উৎপন্ন করে। একে 'দ্বাদশ-কর্মমার্গ' বলা হয়। কেবল অহেতুক বিপাকসমূহ উৎপন্ন করে। একে 'অহেতুক-অষ্টক' বলা হয়। এভাবে ত্রিপিটক চূলনাগ স্থবিরের মতানুসারে বিপাকের প্রবৃত্তি প্রদর্শন করে এখন মোরবাপীবাসী মহাদত্ত স্থবিরের মত প্রদর্শন করার জন্য গাথা বলেছেন। কারণ সেই স্থবির বিপাকসমূহের অসংখ্যারিকত্ব ও সসংখ্যারিকত্ব কর্মের দ্বারাই সিদ্ধ হয় বলে মনে করে বলেন যে, অসংখ্যারিক কর্ম সসংখ্যারিক বিপাক উৎপন্ন করে না এবং সসংখ্যারিক কর্ম অসংখ্যারিক বিপাক উৎপন্ন করে না।

Yathā [Pg.242] mukhanimittaṃ nāma mukhe sannisinne sannisīdati. Calante calati. Evaṃ payogena asādhanīyānaṃ vipākānaṃ tikkhamandatā visesabhūto saṅkhārabhedo kammavaseneva vattabbo. Na payogavasena. Itarathā kammavisesena tikkhamandajātānaṃ tesaṃ sannihitapaccayamattena mandatikkhatāpattināma siyāti. Ahetu kavipākānaṃ pana paridubbalattā aparibyattova tikkhamandatā visesoti ubhayakammanibbattanti adhippāyo. Yasmā pana tesaṃ sasaṅkhārāsaṅkhārabhāvo paṭisandhivasenavā tadārammaṇavasenavā uppattikāle pubbapayogasaṅkhātassa paccayavisesassa bhāvābhāvena vattuṃ yutto. Na kammāgamanavasena, na hi kammabhave saṅkhāro bhavantare vipākāni visesetuṃ yutto. Tasmā imaṃ vādaṃ kecivādaṃnāma karonto kecanāti āha.

যেমন মুখের প্রতিবিম্ব মুখ স্থির থাকলে স্থির থাকে এবং মুখ নড়াচড়া করলে নড়ে। তেমনি প্রয়োগের দ্বারা অসাধ্য বিপাকসমূহের তীক্ষ্ণতা ও মন্দতার বিশেষ রূপ সংস্কার-ভেদ কর্মের বশেই বলতে হবে, প্রয়োগের বশে নয়। অন্যথায়, কর্ম-বিশেষের দ্বারা তীক্ষ্ণ বা মন্দভাবে উৎপন্ন সেই বিপাকসমূহের কেবল নিকটবর্তী প্রয়োগরূপ কারণের দ্বারা মন্দতা বা তীক্ষ্ণতা প্রাপ্তি ঘটবে। কিন্তু অহেতুক বিপাকসমূহের অতি দুর্বলতার কারণে তীক্ষ্ণতা ও মন্দতার বিশেষত্ব স্পষ্ট নয়, তাই উভয় কর্মের দ্বারাই উৎপন্ন হওয়া যুক্তিসঙ্গত—এটাই স্থবিরের অভিপ্রায়। কিন্তু যেহেতু সেই বিপাকসমূহের সসংখ্যারিক ও অসংখ্যারিক ভাব প্রতিসন্ধি বা তদালম্বন ভেদে উৎপত্তিকালে পূর্বপ্রয়োগ নামক কারণ-বিশেষের উপস্থিতি বা অনুপস্থিতির দ্বারা বলাই যুক্তিসঙ্গত। কর্মের আগমন অনুসারে বলা যুক্তিসঙ্গত নয়। কারণ কর্মভবে সংস্কার অন্য ভবে বিপাকসমূহের বিশেষত্ব নির্ধারণের জন্য যুক্তিসঙ্গত নয়। অতএব, এই মতকে 'কেচি-বাদ' (কারো কারো মত) হিসেবে উল্লেখ করে 'কেচন' (কেউ কেউ) বলেছেন।

Imasmiṃ kecivāde asaṅkhārikakamme sasaṅkhārika vipākāni sasaṅkhārikakammeca asaṅkhārikavipākāni vajjetvā catūsu tihe tukukkaṭṭhesu kammesu asaṅkhārikadvaye vipākāni paṭisandhiyaṃ dve, pavattiyaṃ dvādasa. Sasaṅkhārikadvaye paṭisandhiyaṃ dve, pavattiyaṃ dvādasa. Catūsu dvihetukomakakammesu asaṅkhārikadvaye paṭisandhiyaṃ dve, pavattiyaṃ dasa. Sasaṅkhārikadvaye paṭisandhiyaṃ dve, pavattiyaṃ dasa. Tathā catūsu dvihetukukkaṭṭhesu. Catūsu dvihetukomakesu pana paṭisandhiyaṃ ekaṃ ahetukaṃ pavattiyaṃ aṭṭhaahetukānīti evaṃ vipākānaṃ dve dvādasakamaggā cattāro dasakamaggā ekaṃ ahetukaṭṭhakañca honti, taṃsabbaṃ saṅgahetvā dassetuṃ tesanti gāthamāha.

এই কেচি-বাদে অসংখ্যারিক কর্মে সসংখ্যারিক বিপাক এবং সসংখ্যারিক কর্মে অসংখ্যারিক বিপাক বর্জন করে, চার প্রকার ত্রিহেতুক উৎকৃষ্ট কর্মের মধ্যে দুটি অসংখ্যারিক কর্মের বিপাক প্রতিসন্ধিতে দুটি এবং প্রবৃত্তিকালে দ্বাদশটি হয়। দুটি সসংখ্যারিক কর্মের প্রতিসন্ধিতে দুটি এবং প্রবৃত্তিকালে দ্বাদশটি হয়। চার প্রকার দ্বিহেতুক ওমক কর্মের মধ্যে দুটি অসংখ্যারিক কর্মের বিপাক প্রতিসন্ধিতে দুটি এবং প্রবৃত্তিকালে দশটি হয়। দুটি সসংখ্যারিক কর্মের প্রতিসন্ধিতে দুটি এবং প্রবৃত্তিকালে দশটি হয়। চার প্রকার দ্বিহেতুক উৎকৃষ্ট কর্মেও তদ্রূপ। কিন্তু চার প্রকার দ্বিহেতুক ওমক কর্মে প্রতিসন্ধিতে একটি অহেতুক এবং প্রবৃত্তিকালে আটটি অহেতুক হয়। এভাবে বিপাকের দুটি দ্বাদশ-কর্মমার্গ, চারটি দশ-কর্মমার্গ এবং একটি অহেতুক-অষ্টক হয়। সেই সমস্ত সংগ্রহ করে দেখানোর জন্য 'তেসাম্' নামক গাথা বলেছেন।

Tesanti tesaṃ kesañci therānaṃ vāde. Aṭṭhasāliniyaṃ pana tihetukena kammena paṭisandhitihetukāva hoti. Na duhetukā nacaahetukā. Duhetukena kammena paṭisandhi duhetukāpi hoti ahetukāpi. Tihetukā pana nahotīti evaṃ pavatto mahādhammarakkhitattheravādopi āgato. Tattha yathā duhetukena hīnena kammena ahetukā paṭisandhi avassaṃ icchitabbā hoti. Tathā tihetukenapi hīnena kammena duhetukāpi [Pg.243] paṭisandhi avassaṃ icchitabbāyevāti katvā idha ayaṃvādo therena na gahitoti veditabbo. Paṭisambhidāmagge pana-gatisampattiyā ñāṇasampayutte aṭṭhannaṃ hetūnaṃ paccayā upapatti hoti. Kusalassa kammassa javanakkhaṇe tayo hetū kusalā. Nikantikkhaṇe dve hetū kusalā. Paṭisandhikkhaṇe tayo hetū abyākatātica gati sampattiyā ñāṇa vippayutte channaṃ hetūnaṃ paccayā upapatti hohi. Kusalassa kammassa javanakkhaṇe dve hetū kusalā. Nikantikkhaṇe dve hetū akusalā. Paṭisandhikkhaṇe dve hetū abyākatātica evaṃ tihetukena kammena paṭisandhi tihetukāva vuttā. Dvihetukena kammena dvihetukāva. Na pana gatisampattiyā ñāṇavippayutte sattannaṃ hetūnaṃ paccayātiādinā tihetukena kammena dvihetukā paṭisandhi vuttā. Naca catunnaṃ hetūnaṃ paccayātiādinā dvihetukena kammena ahetukā paṭisandhīti.

"তেসং" (তাদের) বলতে সেই কোন কোন স্থবিরের মতবাদে। কিন্তু অট্ঠসালিনীতে ত্রিহেতুক কর্মের দ্বারা প্রতিসন্ধি ত্রিহেতুকই হয়; দ্বিহেতুক বা অহেতুক হয় না। দ্বিহেতুক কর্মের দ্বারা প্রতিসন্ধি দ্বিহেতুকও হয় এবং অহেতুকও হয়, কিন্তু ত্রিহেতুক হয় না—এইভাবে প্রচলিত মহাধম্মরক্ষিত স্থবিরের মতবাদও এসেছে। সেখানে যেমন হীন দ্বিহেতুক কর্মের দ্বারা অহেতুক প্রতিসন্ধি অবশ্যই স্বীকার করতে হয়, তেমনি হীন ত্রিহেতুক কর্মের দ্বারাও দ্বিহেতুক প্রতিসন্ধি অবশ্যই স্বীকার করতে হবে—এই বিবেচনা করে এখানে (অভিধম্মত্থসংগহে) স্থবির (অনিরুদ্ধ) কর্তৃক এই মতবাদ গৃহীত হয়নি বলে জানতে হবে। কিন্তু পটিসম্ভিদামগ্গ-এ বলা হয়েছে—গতিসম্পত্তিতে জ্ঞানসম্প্রযুক্ত চিত্তে আটটি হেতুর প্রত্যয়ে উৎপত্তি (প্রতিসন্ধি) হয়। কুশল কর্মের জবনক্ষণে তিনটি হেতু কুশল, নিকন্তিক্ষণে (আসক্তিক্ষণে) দুটি হেতু অকুশল এবং প্রতিসন্ধিক্ষণে তিনটি হেতু অব্যাকৃত; গতিসম্পত্তিতে জ্ঞানবিপ্রযুক্ত চিত্তে ছয়টি হেতুর প্রত্যয়ে উৎপত্তি হয়—কুশল কর্মের জবনক্ষণে দুটি হেতু কুশল, নিকন্তিক্ষণে দুটি হেতু অকুশল এবং প্রতিসন্ধিক্ষণে দুটি হেতু অব্যাকৃত। এইভাবে ত্রিহেতুক কর্মের দ্বারা প্রতিসন্ধি ত্রিহেতুকই বলা হয়েছে এবং দ্বিহেতুক কর্মের দ্বারা দ্বিহেতুকই। কিন্তু গতিসম্পত্তিতে জ্ঞানবিপ্রযুক্ত চিত্তে "সাতটি হেতুর প্রত্যয়ে" ইত্যাদি দ্বারা ত্রিহেতুক কর্মের দ্বারা দ্বিহেতুক প্রতিসন্ধি বলা হয়নি এবং "চারটি হেতুর প্রত্যয়ে" ইত্যাদি দ্বারা দ্বিহেতুক কর্মের দ্বারা অহেতুক প্রতিসন্ধিও বলা হয়নি।

Tattha pana tīsu khaṇesu sahajāta hetūnaṃ vasena hetu mūlakova ayaṃ desanāvāroti katvā anokāsatāya ahetukapaṭisandhi tattha navuttā. Na pana alabbhamānatāya. Dvihetuka paṭisandhi pana anokāsāyeva nahoti. Alabbha mānattāyeva sā navuttāti sakkā viññātuṃ. Tasmā yuttito pāḷiyeva balavatarāti katvā mahādhammarakkhitattheravādova pāḷiyā sametīti paṭisambhidāmaggaṭṭhakathāyaṃ vutto. Ṭīkākārā pana kammasarikkhaka vipākadassanatthaṃ sāvasesa pāṭhova mahātherena vuttoti icchanti. Evañca katvā aṭṭhasāliniyaṃpi tipiṭakacūḷanāgattheravādova pamāṇaṃ katvā vuttoti.

সেখানে (পটিসম্ভিদামগ্গ-এ) কিন্তু তিন ক্ষণে সহজাত হেতুসমূহের বশে এই দেশনাবারটি "হেতুমূলকই" হওয়ার কারণে, অবকাশের অভাবে সেখানে অহেতুক প্রতিসন্ধি বলা হয়নি; অপ্রাপ্যতার (অস্তিত্ব না থাকার) কারণে যে বলা হয়নি, তা নয়। কিন্তু দ্বিহেতুক প্রতিসন্ধি যে কেবল অবকাশের অভাবেই বলা হয়নি তা নয়, বরং তা অপ্রাপ্যতার (অসম্ভবতার) কারণেই বলা হয়নি—এভাবে জানা যেতে পারে। তাই যুক্তি অপেক্ষা পালিই (মূলপাঠই) অধিক বলবান—এই বিবেচনা করে, "মহাধম্মরক্ষিত স্থবিরের মতবাদই পালির সাথে সংগতিপূর্ণ"—এ কথা পটিসম্ভিদামগ্গ-অট্ঠকথা-য় বলা হয়েছে। কিন্তু টীকাকারেরা কর্মের সদৃশ বিপাক প্রদর্শনের জন্য মহাস্থবির (সারিপুত্ত) কর্তৃক অবশিষ্টাংশসহ পাঠই (সাবশেষ পাঠ) উক্ত হয়েছে বলে মনে করেন। এবং এই কারণে অট্ঠসালিনীতেও ত্রিপিটক চূড়নাগ স্থবিরের মতবাদকেই প্রমাণ হিসেবে গ্রহণ করে বলা হয়েছে।

Vibhāvaniyaṃ idāni ekāya cetanāya dvādasavipākāni ettheva dasakamaggopi ahetukaṭṭhakampiti āgatassa moravāpivāsi mahādhammarakkhitattherassāti pāṭho.

বিভাবনীতে (টীকা গ্রন্থে)—"এখন এক চেতনার দ্বারা দ্বাদশ বিপাক, এখানেই দশ কর্মপথ এবং অহেতুক আটটিও..." ইত্যাদি পাঠে আগত "মোরাবাপীবাসী মহাধম্মরক্ষিত স্থবিরের" এই রূপ পাঠ রয়েছে।

Moravāpivāsimahādattattherassāti pana vattabbo. Mahādhamma rakkhitattheravādopi pana ettha ekadesena saṅgahitoyeva. Tasmiṃpi hi asaṅkhārikaṃ kammaṃ asaṅkhārikavipākameva deti. No sasaṅkhārikaṃ[Pg.244]. Sasaṅkhārikaṃ kammaṃ sasaṅkhārikavipākameva deti. No asaṅkhārikanti āgatamevāti. [Kāmāvacarakammaṃ]

কিন্তু "মোরাবাপীবাসী মহাদত্ত স্থবিরের" এই রূপ বলা উচিত। তবে মহাধম্মরক্ষিত স্থবিরের মতবাদও এখানে আংশিকভাবে সংগৃহীতই হয়েছে। কারণ তাঁর মতেও অসংখ্যারিক কর্ম অসংখ্যারিক বিপাকই প্রদান করে, সসংখ্যারিক নয়; এবং সসংখ্যারিক কর্ম সসংখ্যারিক বিপাকই প্রদান করে, অসংখ্যারিক নয়—এই রূপই এসেছে। [কামাবচর কর্ম সমাপ্ত]

154. Rūpāvacarakamme parittanti duvidhaṃ parittaṃ apaguṇatā yavā hīnatāyavā. Tattha yaṃ paṇītehi chandādīhi yuttaṃpi abhāvitaṃ hoti paṭiladdhamattaṃ, taṃ apaguṇatāya parittaṃnāma. Yaṃ sandhāya yaṃ apaguṇaṃ hoti, upari jhānassa paccayo bhavituṃ na sakkoti, idaṃ parittaṃnāmāti aṭṭhasāliniyaṃ vuttaṃ. Yaṃ pana subhāvitaṃpi samānaṃ hīnehi chandādīhi yuttaṃ hoti. Taṃ hīnatāya parittaṃnāma. Yaṃ sandhāya yassa āyūhanakkhaṇe chandovā hīno hoti. Vīriyaṃvā, cittaṃvā, vīmaṃsāvā, taṃ hīnaṃnāmāti tattheva vuttaṃ. Majjhimaṃpi duvidhaṃ. Tattha nātipaguṇa tāya majjhimaṃ sandhāya nātisubhāvito majjhimoti visuddhimagge vuttaṃ. Majjhimehi chandādīhi yuttatāya majjhimaṃ sandhāya yassa āyūhanakkhaṇe te dhammā majjhimā honti. Taṃ majjhimanti aṭṭha sāliniyaṃ vuttaṃ. Paṇītaṃpi duvidhaṃ. Tattha atipaguṇatāya paṇītaṃ sandhāya subhāvito vasippatto paṇītoti visuddhimagge vuttaṃ. Paṇītehi pana chandādīhi yuttatāya paṇītaṃ sandhāya yassa āyūhanakkhaṇe te dhammā paṇītā honti. Taṃ paṇītanti aṭṭhasāliniyaṃ vuttaṃ. Tattha yāni apaguṇatādi vasena parittādīni vuttāni, tāni idha nādhippetāni. Yāni pana hīnādīhi chandādīhi yuttatāya parittādīni vuttāni, tāneva idhādhippetāni. Imāneva hi tividhāsu bhūmīsu tividhaṃ brahmupapattibhedaṃ sādhentīti. Itthīnaṃ jhānesu vasīpattānaṃpi chandādīnaṃ apaṇītatāya mahābrahmesu anuppajjanañcettha sādhakaṃ. Tenevaca aṭṭhakathāyaṃ chandādivasena siddhāni hīna majjhima paṇītāni aṭṭhārasapabhedena vibhajitvā imāni aṭṭhārasa kammadvārāni nāma imehi pabhāvitattā imesaṃ vasena aṭṭhārasakhattiyā aṭṭhārasa brāhmaṇā aṭṭhārasa vessā aṭṭhārasa suddā aṭṭhacattā līsa gotta caraṇāni veditabbānīti vuttaṃ. Etena hi devānaṃpi brahmūnaṃpi labbhamānaṃ upapattibhedaṃ upalakkhetīti.

১৫৪. রূপাবচর কর্মে "পরিত্ত" (পরীত্ত বা সীমিত) বলতে দুই প্রকার পরিত্ত—অনভ্যস্ততার কারণে অথবা হীনতার কারণে। সেখানে যা প্রণীত ছন্দ প্রভৃতির সাথে যুক্ত হলেও অভাবিত (সম্যকভাবে ভাবিত নয়) এবং কেবল লাভমাত্র হয়েছে, তা অনভ্যস্ততার কারণে "পরিত্ত" নামে অভিহিত। যা লক্ষ্য করে অট্ঠসালিনীতে বলা হয়েছে—"যা অনভ্যস্ত হয় এবং উচ্চতর ধ্যানের প্রত্যয় হতে সমর্থ হয় না, তা পরিত্ত নামে অভিহিত।" কিন্তু যা সুভাবিত হলেও হীন ছন্দ প্রভৃতির সাথে যুক্ত হয়, তা হীনতার কারণে "পরিত্ত" নামে অভিহিত। যা লক্ষ্য করে সেখানেই (অট্ঠসালিনীতে) বলা হয়েছে—"যার উৎপাদনক্ষণে (আয়ূহনক্ষণে) ছন্দ হীন হয়, অথবা বীর্য, চিত্ত বা মীমাংসা হীন হয়, তা হীন নামে অভিহিত।" মধ্যমও (মজ্ঝিম) দুই প্রকার। সেখানে অতি-অনভ্যস্ততার কারণে মধ্যমকে লক্ষ্য করে বিশুদ্ধিমর্গে বলা হয়েছে—"যা অতি-সুভাবিত নয়, তা মধ্যম।" মধ্যম ছন্দ প্রভৃতির সাথে যুক্ত হওয়ার কারণে মধ্যমকে লক্ষ্য করে অট্ঠসালিনীতে বলা হয়েছে—"যার উৎপাদনক্ষণে সেই ধর্মসমূহ মধ্যম হয়, তা মধ্যম।" প্রণীতও (পণীত) দুই প্রকার। সেখানে অতি-অভ্যস্ততার কারণে প্রণীতকে লক্ষ্য করে বিশুদ্ধিমর্গে বলা হয়েছে—"যা সুভাবিত ও বশীভাবপ্রাপ্ত, তা প্রণীত।" কিন্তু প্রণীত ছন্দ প্রভৃতির সাথে যুক্ত হওয়ার কারণে প্রণীতকে লক্ষ্য করে অট্ঠসালিনীতে বলা হয়েছে—"যার উৎপাদনক্ষণে সেই ধর্মসমূহ প্রণীত হয়, তা প্রণীত।" সেখানে অনভ্যস্ততা প্রভৃতির বশে যে পরিত্ত আদি বলা হয়েছে, তা এখানে অভিপ্রেত নয়। কিন্তু হীন আদি ছন্দ প্রভৃতির সাথে যুক্ত হওয়ার কারণে যে পরিত্ত আদি বলা হয়েছে, কেবল সেগুলিই এখানে অভিপ্রেত। কারণ এগুলিই ত্রিবিধ ভূমিতে ত্রিবিধ ব্রহ্ম-উৎপত্তির (ব্রহ্ম-প্রতিসন্ধির) ভেদ সাধন করে। ধ্যানে বশীভাবপ্রাপ্ত নারীদেরও ছন্দ প্রভৃতির অপ্রণীততার (হীনতার) কারণে মহাব্রহ্মলোকে উৎপন্ন না হওয়া এখানে এর প্রমাণ। এবং এই কারণেই অট্ঠকথা-য় ছন্দ প্রভৃতির বশে সিদ্ধ হীন, মধ্যম ও প্রণীতকে আঠারো প্রকারে বিভক্ত করে বলা হয়েছে—"এগুলি আঠারোটি কর্মদ্বার নামে পরিচিত, এদের দ্বারা প্রভাবান্বিত হওয়ার কারণে এদের বশে আঠারো জন ক্ষত্রিয়, আঠারো জন ব্রাহ্মণ, আঠারো জন বৈশ্য, আঠারো জন শূদ্র এবং আটচল্লিশটি গোত্র ও আচরণ জানতে হবে।" এর দ্বারা দেব ও ব্রহ্মগণেরও প্রাপ্তব্য উৎপত্তির (প্রতিসন্ধির) ভেদ নির্দেশ করা হয়েছে।

[161] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৬১] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Paṭiladdhamattaṃ [Pg.245] anāsevitaṃ parittanti avisesatova aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Tathā nāti subhāvitaṃ amaripuṇṇavasībhāvaṃ majjhimaṃ. Ativiyasubhāvitaṃ pana sabbaso paripuṇṇa vasībhāvaṃ paṇīta’’nti vuttaṃ. Taṃ sabbaṃ idha nayujjatiyeva.

"কেবল লাভমাত্র হওয়া এবং অনভ্যস্ত হওয়াকে পরিত্ত বলা হয়েছে"—এ কথা অট্ঠকথা-য় সাধারণভাবে বলা হয়েছে। তেমনি "অতি-সুভাবিত না হওয়া এবং অপূর্ণ বশীভাবকে মধ্যম" এবং "অতিশয় সুভাবিত ও সর্বতোভাবে পরিপূর্ণ বশীভাবকে প্রণীত" বলা হয়েছে। এই সমস্তই এখানে সংগত নয়।

Tañhi upari jhānassa paccayo bhavituṃ samatthāsamatthaṃvā hāna bhāgiyatādi visesaṃ vā sandhāya vuttaṃ. Na pana upapatti bhedajanaka visesanti.

কারণ তা উচ্চতর ধ্যানের প্রত্যয় হতে সমর্থ বা অসমর্থ হওয়াকে অথবা হীনভাগীয় আদি বিশেষত্বকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে, কিন্তু উৎপত্তির (প্রতিসন্ধির) ভেদ উৎপাদনকারী বিশেষত্বকে লক্ষ্য করে বলা হয়নি।

[162] Yañca tattha

[১৬২] এবং সেখানে যা—

‘‘Ācariyena panettha parittaṃpi īsakaṃ laddhāsevanameva adhippetanti dissati. Tathā hānena nāmarūpaparicchede-

"কিন্তু এখানে আচার্য কর্তৃক পরিত্তকেও সামান্য লাভ ও অভ্যাস করা অর্থেই অভিপ্রেত বলে মনে হয়। তেমনি হীন (নামরূপপরিচ্ছেদ গ্রন্থে)—"

Samānāsevane laddhe, vijjamāne mahabbale;

Aladdhā tādisaṃ hetu, mabhiññā na vipaccatīti.

"সমান অভ্যাস লাভ হলে এবং মহাবল বিদ্যমান থাকলে, সেই রূপ হেতু লাভ না করে অভিজ্ঞা বিপাক দান করে না।"

Samānabhūmikatova āsevana lābhena balava bhāvato mahaggatadhammānaṃ vipākadānaṃ vatvā tadabhāvato abhiññāya avipaccanaṃ vutta’’nti vuttaṃ. Taṃpi vicāretabbameva.

"সমান ভূমিকা থেকেই অভ্যাসের লাভের দ্বারা বলবান হওয়ার কারণে মহদ্গত ধর্মসমূহের বিপাক দান বলে, তার অভাবে অভিজ্ঞার অবিপক্কতা (বিপাক না দেওয়া) বলা হয়েছে।" এই কথাটিও বিচার্য।

Yathā hi ariyamaggacetanā attanā samānabhūmakajavanato aladdhāsevanāpi samānā vipākaṃ na detīti natthi. Tathā ādi kammikavīthiyaṃ ekavāramattabhūtā sabbasamāpatti vīthīsuca sabbapatha mabhūtā mahaggatacetanāpi samānabhūmakadhammato aladdhāsevana tāya dubbalattā vipākaṃ nadetīti natthīti na na sakkā viññātunti. Ettha siyā- tasseva rūpāvacarassa kusalassa kammassa katattā upacitattā vipākaṃ.La. Pathamaṃ jhānaṃ upasampajja viharatīti vuttaṃ. Na ca sā cetanā upacitānāma hoti. Samānabhūmaka dhammato aladdhāsevanattāti.Na. Maggacetanāyapi avipākatāpattito. Sāpihi tasseva lokuttarassa kusalassa jhānassa katattā bhāvitattā vipākaṃ. La. Pathamaṃ jhānaṃ upasampajja viharatīti vuttā. Naca sāpi samānabhūmakadhammato laddhāsevanā hotīti. Ubhayattha [Pg.246] pana pathamasamannāhārato paṭṭhāya upacinitvā bhāvetvā āgatattā asamānabhūmika javanehipi laddhāsevana bhāvaṃ paṭicca upacitatā bhāvitatāca vuttāti sakkā vattunti. Tasmā ādi kammikabhūtāpi mahaggatacetanā maraṇā sanne laddhā abbhuṇhā āsannakammabhūtā vipākaṃ nadetīti na vattabbā. Abhiññācetanā ca samānabhūmakehipi nānāvajjanavīthijavanehi suṭṭhutaraṃ laddhāsevanattā tikkhatarabhūtā kathaṃ dubbalānāma siyā. Teneva ayaṃ vādo anuṭīkāyaṃ paṭikkhitto. Vuttañhi tattha keci pana samāna bhūmakato āsevanalābhena balavantāni jhānānīti tāni vipākaṃ denti. Abhiññā pana satipi jhānabhāve tadabhāvato tasmiṃ tasmiṃ ārammaṇe āgantukattāvā dubbalā. Tasmā vipākaṃ na dentīti vadanti. Taṃ akāraṇaṃ. Punappunaṃ parikammavasena abhiññā yapi vasībhāvasambhavatoti. Catutthajjhānasamādhissa pana ānisaṃsabhūtā abhiññācetanā tassa phalasadisā phalaṭṭhāne ṭhitā, tasmā sā vipākaṃ nadetīti icchanti ṭīkākārā. Tassa pana iddhi vikubbanādikiccaṃ vipaccanakiccatopi mahantataraṃ hoti. Sabbathā menaca vikubbanādikiccaṃ sādhentiyā vipaccanathāmepi tena thāmena saha parikkhayaṃ gacchati. Tasmā sā puna vipākaṃ nadetītipi yujjatiyeva. Pañcamajjhānanti abhiññābhāvaṃ apattaṃ parittādibhedena tividhaṃ pañcamajjhānaṃ. Tadevāti pañcamajhānameva. Saññāvirāgaṃ bhāvetvāti citte sati rajjana dussana muyhanāni honti. Tasmiṃ asati diṭṭhadhammanibbānappattonāma hotīti evaṃ citte eva ādīnavaṃ disvā acittakabhavapatthanā sahitaṃ vāyokasiṇevā kesañci matena paricchinnākāsa kasiṇevā saññāvirāgaṃ bhāvetvā. Asaññasattesu uppajjantīti yena yena iriyāpathena idha maranti, teneva tattha uppajjanti. Kammakiriyavādititthiyā evāti adhippāyo. Na hi akammakiriyavādīnaṃ jhānabhāvanā nāma atthīti. Anāgāmino pana suddhāvāsesu uppajjantīti suddhāvāsesu pana anāgāmino eva uppajjanti. Na aññe sakadāgāmiādayoti attho. Etena anāgāmīnaṃ aññasmiṃpi brahmaloke uppatti appaṭisiddhā [Pg.247] hoti. Anāgāmīsuca saddhādhiko avihesu uppajjati, vīriyādhiko atappesu. Satādhiko sudassesu. Samādhādhiko sudassīsu. Paññādhiko akaniṭṭhesūti. Yathākkamaṃ bhāvetvā yathākkamaṃ arūpesu uppajjantīti yojanā. Etthaca pathamajjhānaṃ parittaṃ bhāvetvātiādi sabbaṃ pathamajjhānādīnaṃ yathā sakaṃ vipaccanabhūmi vavatthānavasena vuttaṃ. Samāpattilābhino pana puthujjana sotāpanna sakadāgāmino attanā laddhasamāpattīnaṃ vipaccanabhūmīsu icchitabhūmiyaṃ nibbattanti. Tesu puthujjano nikantiyā sati kāmalokepi nibbattatiyeva. Itare pana jhāne apari hīne sati kāmalokepi nibbattatiyeva. Itare pana jhāne aparihīne sati kāmabhave nikantināma tesaṃ na sambhavatīti parihīnajjhānāeva tattha nibbattanti.

যেমন আর্যমার্গ চেতনা নিজের সমানভূমি জবন থেকে আসেবন প্রত্যয় না পেয়েও বিপাক দান করে না—এমন কথা নেই। তেমনই, আদিকর্মিক বীথিতে মাত্র একবার উৎপন্ন মহদ্গত চেতনা এবং সমস্ত সমাপত্তি বীথিতে সর্বপ্রথম উৎপন্ন মহদ্গত চেতনাও সমানভূমি ধর্ম থেকে আসেবন প্রত্যয় না পাওয়ার কারণে দুর্বল হওয়ায় বিপাক দেয় না—এমন কথা যে নেই, তা জানা অসম্ভব নয় (অর্থাৎ অবশ্যই জানা যায়)। এখানে আপত্তি হতে পারে—সেই রূপাবচর কুশল কর্মের কৃতত্ব ও উপচিতত্ব হেতু বিপাক... প্রথম ধ্যান লাভ করে বিহার করেন—এরূপ বলা হয়েছে। কিন্তু সেই চেতনা 'উপচিত' নামের যোগ্য নয়, কারণ সমানভূমি ধর্ম থেকে আসেবন প্রত্যয় লাভ করেনি। না, তা নয়। কারণ মার্গ চেতনারও অবিপাকত্ব আপত্তি হবে। কারণ সেই মার্গ চেতনাও সেই লোকোত্তর কুশল ধ্যানের কৃতত্ব ও ভাবিতত্ব হেতু বিপাক... প্রথম ধ্যান লাভ করে বিহার করেন—এরূপ বলা হয়েছে। অথচ সেই মার্গ চেতনাও সমানভূমি ধর্ম থেকে আসেবন প্রত্যয় প্রাপ্ত হয় না। কিন্তু উভয় ক্ষেত্রেই প্রথম সমন্নাহার থেকে শুরু করে সঞ্চয় করে ও ভাবনা করে আসার কারণে, অসমানভূমি জবনসমূহ থেকেও আসেবন প্রত্যয় প্রাপ্তির অবস্থাকে নির্ভর করে 'উপচিতত্ব' ও 'ভাবিতত্ব' বলা হয়েছে—এরূপ বলা সম্ভব। অতএব, আদিকর্মিক উৎপন্ন মহদ্গত চেতনাও মরণাসন্ন সময়ে লাভ করে, প্রবল হয়ে আসন্নকর্ম হয়ে বিপাক দেয় না—এরূপ বলা উচিত নয়। আর অভিজ্ঞা চেতনাও সমানভূমি বিশিষ্ট বিভিন্ন আবর্জন-বীথি জবনসমূহ থেকে অত্যন্ত উত্তমরূপে আসেবন প্রত্যয় লাভ করার কারণে অতি তীক্ষ্ণ হয়ে কীভাবে দুর্বল হতে পারে? এই কারণেই অনুটীকায় এই মতবাদ খণ্ডন করা হয়েছে। সেখানে বলা হয়েছে—কেউ কেউ বলেন, সমানভূমি থেকে আসেবন লাভের দ্বারা ধ্যানসমূহ বলবান হয়, তাই তারা বিপাক দেয়। কিন্তু অভিজ্ঞা ধ্যানরূপ হওয়া সত্ত্বেও সমানভূমি জবন থেকে আসেবন না পাওয়ার কারণে এবং সেই সেই আলম্বনে আগন্তুক হওয়ার কারণে দুর্বল। তাই তা বিপাক দেয় না। এই কথা অযুক্তিসঙ্গত। কারণ বারবার পরিকর্মের প্রভাবে অভিজ্ঞারও বশীবর্তিতা সম্ভব। কিন্তু চতুর্থ ধ্যান সমাধির আনিশংস স্বরূপ অভিজ্ঞা চেতনা তার ফলের সদৃশ এবং ফলস্থানে স্থিত। তাই তা বিপাক দেয় না—এরূপ টীকাকারগণ মনে করেন। তাছাড়া, সেই অভিজ্ঞা চেতনার ঋদ্ধি-বিকুর্বণ আদি কার্য বিপাক দান কার্য অপেক্ষা অনেক মহত্তর। এবং সর্বশক্তি দিয়ে বিকুর্বণ আদি কার্য সাধন করার সময় বিপাক দানের শক্তিও সেই শক্তির সাথে ক্ষয়প্রাপ্ত হয়। অতএব, তা পুনরায় বিপাক দেয় না—এরূপ বলাও যুক্তিযুক্ত। 'পঞ্চম ধ্যান' বলতে অভিজ্ঞা অবস্থায় না পৌঁছানো পরীত্ত আদি ভেদে ত্রিবিধ পঞ্চম ধ্যানকে বোঝায়। 'তাহাই' বলতে পঞ্চম ধ্যানকেই বোঝায়। 'সংজ্ঞা-বিরাগ ভাবনা করে' বলতে—চিত্ত থাকলে আসক্তি, দ্বেষ ও মোহ উৎপন্ন হয়। চিত্ত না থাকলে দৃষ্টধর্ম নির্বাণ প্রাপ্তি হয়—এরূপ চিত্তেরই দোষ দেখে চিত্তহীন ভবের আকাঙ্ক্ষাসহ বায়ু কসিণে অথবা কারও কারও মতে পরিচ্ছিন্ন আকাশ কসিণে সংজ্ঞা-বিরাগ ভাবনা করে। 'অসংজ্ঞ সত্ত্বলোকে উৎপন্ন হয়' বলতে—যে যে ঈর্যাপথে এখানে মৃত্যুবরণ করে, সেই ঈর্যাপথেই সেখানে উৎপন্ন হয়। 'কর্মক্রিয়াবাদী তীর্থিকগণই'—এটাই অভিপ্রায়। কারণ অকর্মক্রিয়াবাদীদের ধ্যানভাবনা বলে কিছু নেই। 'অনাগামীগণ কিন্তু শুদ্ধাবাসলোকে উৎপন্ন হন' বলতে—শুদ্ধাবাসলোকে কেবল অনাগামীগণই উৎপন্ন হন, অন্য সকদাগামী আদিগণ উৎপন্ন হন না—এটাই অর্থ। এর দ্বারা অনাগামীগণের অন্য ব্রহ্মলোকেও উৎপত্তি নিষিদ্ধ নয়। অনাগামীগণের মধ্যে শ্রদ্ধাধিক ব্যক্তি অবিহ লোকে উৎপন্ন হন, বীর্যাধিক অতপ লোকে, স্মৃত্যাধিক সুদশ লোকে, সমাধ্যাধিক সুদশী লোকে এবং প্রজ্ঞাধিক অকনিষ্ঠ লোকে উৎপন্ন হন। 'যথাক্রমে ভাবনা করে যথাক্রমে অরূপলোকে উৎপন্ন হন'—এরূপ যোজনা করতে হবে। আর এখানে 'প্রথম ধ্যান পরীত্ত ভাবনা করে' ইত্যাদি সমস্ত কথা প্রথম ধ্যান আদির নিজ নিজ বিপাকভূমির নির্ধারণ অনুসারে বলা হয়েছে। কিন্তু সমাপত্তি লাভকারী পৃথগ্জন, স্রোতাপন্ন ও সকদাগামী পুদ্গলগণ নিজেদের প্রাপ্ত সমাপত্তিসমূহের বিপাকভূমিগুলোর মধ্যে ইচ্ছানুযায়ী ভূমিতে উৎপন্ন হন। তাদের মধ্যে পৃথগ্জন তৃষ্ণা থাকলে কামলোকেও উৎপন্ন হতে পারে। কিন্তু অন্যেরা ধ্যান অপরিহীন থাকলে কামভবে তাদের তৃষ্ণা হওয়া সম্ভব নয়। তাই কেবল ধ্যান পরিহীন হলেই তারা সেখানে উৎপন্ন হন।

[163] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৬৩] কিন্তু বিভাবনীতে—

Tesaṃpi sotāpannasakadāgāmīnaṃ nikantivasena kāmabhavenibbattiṃ icchantena ‘‘tathā kāmabhavepi kāmāvacara kammabalena. Ijjhati bhikkhave sīlavato cetopaṇidhi visuddhattāti hi vutta’’nti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.

তাদেরও (স্রোতাপন্ন ও সকদাগামীগণেরও) তৃষ্ণাবশত কামভবে উৎপত্তি ইচ্ছা করে (টীকাকার কর্তৃক) বলা হয়েছে—'তেমনই কামভবেও কামাবচর কর্মের বলে (উৎপত্তি হয়)। হে ভিক্ষুগণ, শীলবানের চিত্ত-প্রণিধি বিশুদ্ধ হওয়ার কারণে তা সফল হয়—এরূপ বলা হয়েছে।' কিন্তু তা যুক্তিযুক্ত নয়।

Tehi jhāne aparihīne ekantena brahmalokagāminoeva honti. Yato te jhānaanāgāminonāmāti vuccanti. Jhānapari hānica tesaṃ taṃtaṃ palibodha vaseneva hoti. Na pana kāma rāgādivasena. Kasmā, maggasahāyena jhānena suṭṭhu vikkhambhitattā. Vuttañhetaṃ aṅguttare-sahadassanuppādā bhikkhave ariyasāvakassa tīṇi saṃyojanāni mahīyanti.La. So vivicceva.La. Pathamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Tasmiṃ ce samaye bhikkhave ariyasāvako kālaṅkareyya. Natthi tassa saṃyojanaṃ. Yena saṃyojanena saṃyutto ariyasāvako puna yimaṃ lokaṃ āgaccheyyāti. Etthaca tasmiṃ ce samayetiādinā so laddhajjhānaṃ aparihāpetvā ce kālaṅkaroti. Ekantena brahmalokameva gamissati. Parihāpentassa pana taṃ saṃyojanaṃ pākatimevāti dasseti. [Pg.248] Paṭisambhidāmaggaṭṭhakathāyañca jhānalābhīnaṃ pana anāgāmissaca brahmalokeyeva paṭisandhidānato paccayo nahotīti vuttaṃ. Tattha jhānalābhīnanti mahaggatajjhānalābhīnaṃ sotāpanna sakadāgāmīnaṃ. Paccayo nahotīti tesaṃ vipassanānikanti taṇhā kāmasugatipaṭisandhiyā na hotīti attho.

কারণ ধ্যান অপরিহীন থাকলে তারা নিশ্চিতভাবেই ব্রহ্মলোকগামী হন। যেহেতু তাদের 'ধ্যান-অনাগামী' বলা হয়। আর তাদের ধ্যানহানি কেবল সেই সেই পরিবোধের (অন্তরায়ের) কারণেই ঘটে, কামরাগ আদির কারণে নয়। কেন? কারণ মার্গ-সহায় ধ্যানের দ্বারা তা ভালোভাবে বিক্ষম্ভিত (দমিত) হয়েছে। অঙ্গুত্তর নিকায়েও এরূপ বলা হয়েছে—'হে ভিক্ষুগণ, দর্শন উৎপত্তির সাথে সাথে আর্যশ্রাবকের তিনটি সংযোজন প্রহীন হয়... তিনি বিবিক্ত হয়েই... প্রথম ধ্যান লাভ করে বিহার করেন। হে ভিক্ষুগণ, সেই সময়ে যদি আর্যশ্রাবক কালগত হন, তবে তাঁর এমন কোনো সংযোজন থাকে না, যে সংযোজনে যুক্ত হয়ে আর্যশ্রাবক পুনরায় এই লোকে ফিরে আসবেন।' এখানে 'সেই সময়ে' ইত্যাদি পদের দ্বারা দেখানো হয়েছে যে, তিনি যদি প্রাপ্ত ধ্যান অপহীণ না করে মৃত্যুবরণ করেন, তবে নিশ্চিতভাবেই ব্রহ্মলোকেই যাবেন। কিন্তু ধ্যান পরিহীণকারীর জন্য সেই সংযোজন প্রাকৃত অবস্থাতেই থাকে। প্রতিসম্ভিদামাগ্গ অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে—'ধ্যানলাভী এবং অনাগামীগণের ব্রহ্মলোকেই প্রতিসন্ধি দেওয়ার কারণে (কামসুগতি প্রতিসন্ধির) প্রত্যয় হয় না।' সেখানে 'ধ্যানলাভী' বলতে মহদ্গত ধ্যানলাভী স্রোতাপন্ন ও সকদাগামীগণকে বোঝানো হয়েছে। 'প্রত্যয় হয় না' বলতে—তাদের বিপাসনা-নিকান্তি তৃষ্ণা কামসুগতি প্রতিসন্ধির প্রত্যয় হয় না—এটাই অর্থ।

Tasmā tesaṃ dvinnaṃ sekhānaṃ kuppadhammānaṃpi sataṃ jhāne vijjamāne kāmabhave nikanti nāma natthīti veditabbaṃ. Anāgāmissa pana niddāyantasseva satthena gīvaṃ chinditvā mārīyamānassapi jhānaṃ alabhitvā cavanaṃnāma natthi. So hi samādhismiṃ paripūrakārīti vutto. Itthiyo pana aṭṭhasamāpattiyo labhitvā anantare bhave akaniṭṭhe nibbattamānāpi adhipatibhūtesu mahābrahmesu na nibbattanti. Hīnajjhāsayattā purohita pārisajjesueva nibbattanti. Tathāhi aṭṭhakathāsu yaṃ itthī brahmattaṃ kareyya, netaṃ ṭhānaṃ vijjatīti suttapadassa atthavacane brahmattanti mahābrahmattaṃ adhippetaṃ. Itthī ca idha jhānaṃ bhāvetvā kālaṃ katvā brahmapārisajjānaṃ sahabyataṃ upapajjati, na mahābrahmānanti vuttaṃ. Brahmapārisajjānanti cettha brahmapurohitānaṃpi saṅgahaṇaṃ veditabbaṃ. Te hi brahmānaṃ parisabhūtā hontīti. Vuttañhetaṃ saṃyuttake –

অতএব, সেই দুই শৈক্ষ পুদ্গলের ধ্যান বিনাশশীল হওয়া সত্ত্বেও, ধ্যান বিদ্যমান থাকা অবস্থায় কামভবে তাদের তৃষ্ণা থাকে না—এরূপ জানতে হবে। অনাগামী পুদ্গলের ক্ষেত্রে কিন্তু ঘুমন্ত অবস্থায় তরবারি দিয়ে গলা কেটে হত্যা করা হলেও, ধ্যান লাভ না করে চ্যুতি হওয়া অসম্ভব। কারণ তাঁকে 'সমাধিতে পরিপূরকারী' বলা হয়েছে। নারীরা কিন্তু অষ্ট সমাপত্তি লাভ করে পরবর্তী ভবে অকনিষ্ঠ লোকে উৎপন্ন হওয়ার যোগ্য হলেও, অধিপতিস্বরূপ মহা ব্রহ্মাগণের মধ্যে উৎপন্ন হন না। হীন আশয় থাকার কারণে তারা কেবল পুরোহিত ও পারিসদ্য ব্রহ্মাগণের মধ্যেই উৎপন্ন হন। তথাহি, অট্ঠকথাসমূহে 'নারী ব্রহ্মত্ব লাভ করবে—এরূপ স্থান বিদ্যমান নেই' এই সূত্রপদের অর্থ ব্যাখ্যায় 'ব্রহ্মত্ব' বলতে 'মহা ব্রহ্মত্ব' অভিপ্রেত হয়েছে। এবং 'নারী এখানে ধ্যান ভাবনা করে কালগত হয়ে ব্রহ্মপারিসদ্যগণের সহভাবিতা প্রাপ্ত হয়, মহা ব্রহ্মাগণের নয়'—এরূপ বলা হয়েছে। এখানে 'ব্রহ্মপারিসদ্যগণের' বলতে ব্রহ্মপুরোহিতগণেরও অন্তর্ভুক্তি জানতে হবে। কারণ তারাও ব্রহ্মাগণের পারিসদ হয়ে থাকেন। সংযুক্ত নিকায়েও এরূপ বলা হয়েছে—

Athakho bhikkhave sikhībhagavā abhituṃ bhikkhuṃ āmantesi. Paṭibhātu taṃ brāhmaṇa brahmunoca brahmaparisāyaca brahmapārisajjānañca dhammikathāti.

'অতঃপর, হে ভিক্ষুগণ, শিখী ভগবান অভিভূ ভিক্ষুকে সম্বোধন করলেন—হে ব্রাহ্মণ, ব্রহ্মা, ব্রহ্মপরিষদ এবং ব্রহ্মপারিসদ্যগণের উদ্দেশ্যে তোমার ধর্মকথা প্রতিভাত হোক।'

Parisabhāveca sati parisāsu jātāpināma hontīti. Tattha brahmunoti mahābrahmuno. Brahmaparisāyāti brahmapurohita gaṇassāti attho. Nanu brahmapārisajjānanti vuttattā na mahābrahmānanti ettheva tesaṃ saṅgahaṇaṃ yuttanti ce. Na. Yaṃ itthī sakkattaṃ kareyya, mārattaṃ kareyya, brahmattaṃ kareyya, netaṃṭhānaṃ vijjatīti evaṃ adhipati bhūtehi sakkādīhi saha vuttattā idha adhipatipaṭikkhipanasseva sambhavato. Teneva hi nettiyaṃ-itthī mahābrahmā siyāti, netaṃ ṭhānaṃ vijjatīti vuttaṃ. Ettāvatā vehapphalādīsu [Pg.249] uparibrahmalokesupi purohitapārisajjabrahmānaṃ atthitā siddhā hoti. Teneva saṃyuttaṭṭhakathāyaṃ therānañhi bhaṇḍagāhakadaharā viya brahmānaṃpi pārisajjabrahmāno nāma hontīti vuttaṃ.

এবং পরিষদ ভাব থাকার কারণে তারা পরিষদে উৎপন্ন হয়েছেন বলা যায়। সেখানে 'ব্রহ্মার' বলতে মহা ব্রহ্মার। 'ব্রহ্মপরিষদের' বলতে ব্রহ্মপুরোহিতগণের—এটাই অর্থ। যদি বলা হয়—'ব্রহ্মপারিসদ্যগণের' বলায় 'মহা ব্রহ্মাগণের নয়' এই পদেই তাদের অন্তর্ভুক্তি করা যুক্তিসঙ্গত নয় কি? না, তা নয়। কারণ 'নারী শক্রত্ব লাভ করবে, মারত্ব লাভ করবে, ব্রহ্মত্ব লাভ করবে—এরূপ স্থান বিদ্যমান নেই' এভাবে অধিপতিস্বরূপ শক্র আদির সাথে বলা হওয়ার কারণে, এখানে কেবল অধিপতিত্বের নিষেধই সম্ভব। এই কারণেই নেত্তিপকরণে বলা হয়েছে—'নারী মহা ব্রহ্মা হবে—এরূপ স্থান বিদ্যমান নেই।' এর দ্বারা বেহপ ফল আদি উচ্চতর ব্রহ্মলোকসমূহেও পুরোহিত ও পারিসদ্য ব্রহ্মাগণের অস্তিত্ব প্রমাণিত হয়। এই কারণেই সংযুক্ত অট্ঠকথায় বলা হয়েছে—'স্থবিরগণের যেমন পাত্র-চীবর বহনকারী নবীন ভিক্ষু থাকে, তেমনই ব্রহ্মাগণেরও পারিসদ্য ব্রহ্মা নামক সেবক থাকে।'

Vibhāvaniyaṃ pana

কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Itthiyopi pana ariyāvā anariyāvā aṭṭhasamāpattilā bhiniyo brahmapārisajjesuyeva nibbattantīti aṭṭhakathāyaṃ vutta’’nti vuttaṃ.

'আর্য বা অনার্য যে কোনো নারীই অষ্ট সমাপত্তি লাভকারী হলে কেবল ব্রহ্মপারিসদ্যলোকেই উৎপন্ন হন—এরূপ অট্ঠকথায় বলা হয়েছে' বলে উল্লেখ করা হয়েছে।

Tattha brahmapārisajjesuyevāti akaniṭṭhe nibbattamānāpi brahmānaṃ paricārika brahmesueva nibbattanti. Na mahābrahmesūti attho daṭṭhabbo.

সেখানে 'কেবল ব্রহ্মপারিসদ্যলোকেই' বলতে—অকনিষ্ঠ লোকেও উৎপন্ন হলেও তারা ব্রহ্মাগণের পরিচারক ব্রহ্মাগণের মধ্যেই উৎপন্ন হন, মহা ব্রহ্মাগণের মধ্যে নয়—এরূপ অর্থ দেখতে হবে।

Maṇimañjūsāyaṃ pana

কিন্তু মণিমঞ্জুষা টীকায়—

Brahmapārisajjesuyeva nibbattanti, na brahmapurohitādīsūti vuttaṃ. Taṃ na gahetabbaṃ.

'কেবল ব্রহ্মপারিসদ্যলোকেই উৎপন্ন হন, ব্রহ্মপুরোহিত আদি লোকে নয়'—এরূপ বলা হয়েছে। তা গ্রহণ করা উচিত নয়।

Yañca tattha

এবং সেখানে যে—

Sāmāvatiyādīnaṃ pathamaṃ brahmapārisajjesu nibbattanaṃ vuttaṃ. Taṃpi aṭṭhakathāya na sameti.

সামাবতী আদি নারীর প্রথমে ব্রহ্মপারিসদ্যলোকে উৎপন্ন হওয়ার কথা বলা হয়েছে, তাও অট্ঠকথার সাথে মেলে না।

Yasmā pana tā imasmiṃ attabhāve ariyaphalāni sacchākaṃsu. Tasmā tattha anāgāminiyo suddhāvāsesu uppannā. Itarā kāci tāvatiṃsesu kāci paranimmitavasavattīsu uppannā icceva udānaṭṭhakathāyaṃ vuttanti. Apicettha vehapphale akaniṭṭhe catutthāruppeti tīsu bhavaggesu nibbattā ariyā aññattha nuppajjanti. Sesabrahmalokesu nibbattā heṭṭhābhūmīsu nuppajjantīti. [Kammacatukkaṃ].

কারণ তারা এই আত্মভাবে আর্যফলসমূহ সাক্ষাৎ করেছিলেন। তাই তাদের মধ্যে অনাগামী নারীগণ শুদ্ধাবাসলোকে উৎপন্ন হয়েছেন। অন্য কেউ ত্রায়স্ত্রিংশ লোকে, কেউ পরনির্মিতবশবর্তী লোকে উৎপন্ন হয়েছেন—এরূপই উদান অট্ঠকথায় বলা হয়েছে। তাছাড়া, এখানে বেহপ ফল, অকনিষ্ঠ এবং quarto অরূপ এই তিন ভবগ্র লোকে উৎপন্ন আর্যগণ অন্য কোথাও উৎপন্ন হন না। অবশিষ্ট ব্রহ্মলোকসমূহে উৎপন্ন আর্যগণ অধোভূমিগুলোতে উৎপন্ন হন না। [কর্মচতুষ্ক সমাপ্ত]।

155. Āyukkhayena maraṇaṃ kammakkhayena maraṇantiādinā yojetabbaṃ. Tattha aparikkhīṇeyeva kammānubhāve tasmiṃ tasmiṃ [Pg.250] sattanikāye yathāniyamitassa āyuparimāṇassa parikkhayena paripuṇṇena maraṇaṃ āyukkhaya maraṇaṃnāma. Tasmiṃ tasmiṃ bhave dubbalena kammena nibbattassa sattassa aparikkhīṇeyeva āyuparimāṇe kevalaṃ kammasattiparikkhayena antarāva maraṇaṃ kammakkhaya maraṇaṃnāma. Tadubhayassa samaṃ parikkhayena maraṇaṃ ubhayakkhaya maraṇaṃnāma. Dharamānepi tadubhaye purimabhavesuvā imasmiṃvābhave katena upaghātakakammena ajjhattabahiddhābhūte nānārogābādha pathavīpavesa asanipātādike jīvitantarāye samuṭṭhāpetvā dussimārakalāburājādīnaṃviya antarāva uparodhita khandhasantānassa sattassa maraṇaṃ upacchedaka maraṇaṃnāma. Nanu cettha marantānaṃ nāma sabbesaṃpi taṃtaṃbhavaṃ janentaṃ kammaṃ khiyyatiyeva. Athakasmā itarepi vuttāti. Vuccate, sarasavaseneva hi kammasāmatthiyassa khayo idha kammakkhayoti adhippeto. Ye pana dasavassa vīsativassa yāva asaṅkhyeyya vassādi vasena nānāāyukappavidhāyakā tasmiṃ tasmiṃ sattanikāye sabbajana sādhāraṇā sattānaṃ ajjhattabahiddhasambhūtā utuāhārānāma honti. Te tassa tassa āyukappassa ṭhitikarā vuddhikarā hānikarācāti tividhā honti. Tattha akusalamūlesu vaḍḍhamānesu hānikarā vaḍḍhanti. Kusalamūlesu vaḍḍhamānesu buddhikarā vaḍḍhanti. Ubhayamūlesu samaṃ ṭhitesu ṭhitikarā samaṃ pavattanti. Tesaṃ vasena sattānaṃ āyukappo katthaci sadā ṭhitibhāgo hoti. Katthaci kadāci hānibhāgo kadāci vuddhibhāgo hoti. Tayopi cete ṭhitikarādayo taṃtaṃsattanikāyaṃ ajjhottharamānā āyuṃ paricchindantā pavattantīti asaṅkhyeyyāyuka saṃvattanikaṃ cakkavattisampatti saṃvattanikañca kammaṃ dasavassike kāle vipaccamānaṃ tadanurūpaṃeva bhogañca issariyañca datvā dasavasena khiyyati. Taṃ taṃ sattanikāya pariyāpannā sattā santānabhūtā rūpadhammā sabbaññu buddhānaṃ khandhasantāna bhūtāpi taggatikā tadanūvattikā eva hutvā pariṇamanti aññatra iddhimaya vijjāmaya rasāyanavidhi jīvita saṅkhāra vidūhīti. Vuttañhetaṃ mahāpadānasuttaṭṭhakathāyaṃ –

১৫৫. আয়ুক্ষয়ের দ্বারা মৃত্যু, কর্মক্ষয়ের দ্বারা মৃত্যু ইত্যাদি রূপে এটি প্রয়োগ করতে হবে। সেখানে, কর্মের প্রভাব ক্ষয় না হতেই সেই সেই সত্ত্বনিকায়ে নির্ধারিত আয়ুর পরিমাণের পূর্ণ ক্ষয় হওয়ার কারণে যে মৃত্যু হয়, তাকে 'আয়ুক্ষয় মৃত্যু' বলা হয়। সেই সেই ভবে দুর্বল কর্মের দ্বারা উৎপন্ন সত্ত্বের আয়ুর পরিমাণ ক্ষয় না হতেই কেবল কর্মশক্তির ক্ষয় হওয়ার কারণে মধ্যপথেই যে মৃত্যু হয়, তাকে 'কর্মক্ষয় মৃত্যু' বলা হয়। সেই উভয়েরই (আয়ু ও কর্ম) সমভাবে ক্ষয় হওয়ার কারণে যে মৃত্যু হয়, তাকে 'উভয়ক্ষয় মৃত্যু' বলা হয়। সেই উভয়ই বিদ্যমান থাকা সত্ত্বেও পূর্বজন্মে বা এই জন্মে কৃত উপঘাতক কর্মের কারণে অভ্যন্তরীণ ও বাহ্যিকভাবে উৎপন্ন নানা রোগ-ব্যাধি, পৃথিবী গ্রাস করা (ভূমিধস), বজ্রপাত ইত্যাদি জীবনের অন্তরায়সমূহ সৃষ্টি করে দুষী মার, কলাবু রাজা ইত্যাদির মতো মধ্যপথেই যার স্কন্ধসন্তান নিরুদ্ধ বা ছিন্ন হয়, সেই সত্ত্বের মৃত্যুকে 'উপচ্ছেদক মৃত্যু' বলা হয়। এখানে কি আপত্তি তোলা যায় না যে, যারা মৃত্যুবরণ করে তাদের সকলেরই সেই সেই ভব উৎপন্নকারী কর্ম ক্ষয় হয়েই যায়? তাহলে কেন অন্য প্রকারের মৃত্যুগুলোর কথাও বলা হয়েছে? এর উত্তর দেওয়া হচ্ছে— হ্যাঁ, এটি সত্য; তবে এখানে নিজস্ব স্বভাবের বশেই কর্মশক্তির ক্ষয় হওয়াকে 'কর্মক্ষয়' রূপে অভিপ্রেত করা হয়েছে। কিন্তু দশ বছর, বিশ বছর থেকে শুরু করে অসংখ্যেয় বছর ইত্যাদির নিয়মে নানা প্রকার আয়ু-কল্প নির্ধারণকারী, সেই সেই সত্ত্বনিকায়ে সর্বসাধারণের সাথে সম্পর্কযুক্ত এবং সত্ত্বদের অভ্যন্তরীণ ও বাহ্যিকভাবে উৎপন্ন যে ঋতু ও আহার নামক ধর্মসমূহ বিদ্যমান থাকে, তারা সেই সেই আয়ু-কল্পের স্থিতিকারক, বৃদ্ধিকারক ও হানিকারক— এই তিন প্রকার হয়। তাদের মধ্যে অকুশল মূলসমূহ বৃদ্ধি পেলে হানিকারক ঋতু ও আহারসমূহ বৃদ্ধি পায়। কুশল মূলসমূহ বৃদ্ধি পেলে বৃদ্ধিকারক ঋতু ও আহারসমূহ বৃদ্ধি পায়। উভয় মূলই সমভাবে স্থিত থাকলে স্থিতিকারক ঋতু ও আহারসমূহ সমভাবে প্রবর্তিত হয়। তাদের প্রভাবে সত্ত্বদের আয়ু-কল্প কোনো কোনো ভবে সর্বদা স্থিতিশীল অংশযুক্ত হয়, কোনো কোনো ভবে কখনো হ্রাসশীল অংশযুক্ত হয় এবং কখনো বৃদ্ধিমান অংশযুক্ত হয়। এই তিন প্রকার স্থিতিকারক ইত্যাদি ধর্ম সেই সেই সত্ত্বনিকায়কে অভিভূত করে আয়ুকে সীমাবদ্ধ করে প্রবর্তিত হয়। এই কারণে অসংখ্যেয় আয়ু সংবর্তনীয় এবং চক্রবর্তী সম্পদ সংবর্তনীয় কর্মও দশ বছর পরমায়ু বিশিষ্ট কালে বিপাক দান করার সময় সেই কালের অনুরূপই ভোগ-সম্পদ ও ঐশ্বর্য প্রদান করে দশ বছরের মধ্যে ক্ষয়প্রাপ্ত হয়। সেই সেই সত্ত্বনিকায়ের অন্তর্ভুক্ত সত্ত্ব-সন্তানরূপে বিদ্যমান রূপধর্মসমূহ সর্বজ্ঞ বুদ্ধগণের স্কন্ধসন্তানরূপে বিদ্যমান হলেও সেই ঋতু ও আহারের অনুগামী ও অনুবর্তী হয়েই পরিবর্তিত হয়; কেবল ঋদ্ধিময়, বিদ্যাময় ও রসায়ন বিধি দ্বারা জীবন-সংস্কার বিদ্যায় পারদর্শী পণ্ডিতগণ ব্যতীত। এটি মহাপদান সূত্রের অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে—

Sabbepi [Pg.251] sabbaññubuddhā asaṅkhyeyyāyukā. Kasmā te asaṅkhyeyyaṃ na aṭṭhaṃsūti. Utubhojanavipattiyā. Utubhojanavasena hi āyu hāyatipi vaḍḍhatipīti.

সকল সর্বজ্ঞ বুদ্ধই অসংখ্যেয় আয়ুযুক্ত হওয়ার যোগ্য। তাহলে কেন তাঁরা অসংখ্যেয় কাল পর্যন্ত অবস্থান করলেন না? ঋতু ও ভোজনের (আহারের) প্রতিকূলতার কারণে। কারণ ঋতু ও ভোজনের প্রভাবে আয়ু হ্রাসও পায় এবং বৃদ্ধিও পায়।

Tasmā padhānanissayabhūtesu dvisamuṭṭhānika rūpadhammesu taṃ taṃ āyukappavasena pariṇamantesu jiyyamānesu yāvamahantaṃpi kammaṃ attano vipākādhiṭṭhānassa abhāvā khiyyatiyeva. Socassa khayo na sarasena hoti. Athakho āyusaṅkhāravipattiyā eva hotīti idha āyukkhayo visuṃ gahitoti. Esanayo upacchedakamaraṇepi netabbo. Tattha upacchedakamaraṇanti akālamaraṇaṃ vuccati. Tañhipavattamānaṃ upacchedakakammunāvā pavattati. Aññehivā aneka sahassehi kāraṇehi. Tāni pana pāḷiyaṃ mūlabhedato saṃkhipitvā aṭṭhadhā vuttāni. Katamāni pana tānīti. Atthi vātasamuṭṭhānā ābādhā. Atthi vittasamuṭṭhānā. Atthi semha samuṭṭhānā. Atthi sannipātikā. Atthi utusamuṭṭhānā. Atthi visamaparihārajā. Atthi opakkamikā. Atthi kammavipākajā ābādhāti. Tattha kammavipākajā keci upapīḷakakammajākeci upacchedakakammajā. Yasmā pana vāto kuppamāno sītuṇhādīhi dasahi kāraṇehi kuppati. Tesuca ekameva kamma vipākajaṃ hoti. Sesāni pana akammavipākajānīti milinda pañhe vuttaṃ. Yasmāca kammavipākajāpi ābādhā uppajjamānā vāta kuppanādīhi vinā na uppajjanti. Tasmā keci vātasamuṭṭhānādayopi kammavipākajā hontiyevāti daṭṭhabbā.

সেই কারণে, প্রধান আশ্রয়স্বরূপ দ্বি-সমুত্থানিক রূপধর্মসমূহ (ঋতু ও আহারজনিত রূপধর্ম) সেই সেই আয়ু-কল্পের প্রভাবে পরিবর্তিত, জীর্ণ ও ক্ষয়প্রাপ্ত হলে, কর্ম যতই মহান হোক না কেন, নিজের বিপাকের আধারের অভাবে তা ক্ষয়প্রাপ্তই হয়। সেই কর্মের ক্ষয়ও নিজস্ব স্বভাবের প্রভাবে হয় না, বরং আয়ু-সংস্কারের প্রতিকূলতার কারণেই হয়। এই কারণে এখানে 'আয়ুক্ষয়'-কে পৃথকভাবে গ্রহণ করা হয়েছে। এই নিয়মটি উপচ্ছেদক মৃত্যুর ক্ষেত্রেও প্রয়োগ করতে হবে। সেখানে 'উপচ্ছেদক মৃত্যু' বলতে অকাল মৃত্যুকে বোঝায়। সেই অকাল মৃত্যু সংঘটিত হওয়ার সময় উপচ্ছেদক কর্মের দ্বারাও সংঘটিত হয় অথবা অন্যান্য সহস্রাধিক কারণের দ্বারাও সংঘটিত হয়। কিন্তু পালিতে সেগুলোকে মূল শ্রেণীবিভাগ অনুসারে সংক্ষেপ করে আট প্রকারে বলা হয়েছে। সেই আটটি কারণ কী কী? বায়ু-সমুত্থানিক (বায়ুজনিত) ব্যাধি আছে, পিত্ত-সমুত্থানিক (পিত্তজনিত) ব্যাধি আছে, শ্লেষ্মা-সমুত্থানিক (শ্লেষ্মাজনিত) ব্যাধি আছে, সান্নিপাতিক (ত্রিদোষজনিত) ব্যাধি আছে, ঋতু-সমুত্থানিক (ঋতুজনিত) ব্যাধি আছে, বিষম পরিহারজনিত (অনুপযুক্ত আচরণজনিত) ব্যাধি আছে, ঔপক্রমিক (আঘাতজনিত) ব্যাধি আছে এবং কর্মবিপাকজনিত (কর্মের ফলস্বরূপ) ব্যাধি আছে। তাদের মধ্যে কর্মবিপাকজনিত ব্যাধিগুলোর কিছু উপপীড়ক কর্মজনিত এবং কিছু উপচ্ছেদক কর্মজনিত। বিশেষত যেহেতু বায়ু প্রকুপিত হলে শীত, উষ্ণ ইত্যাদি দশটি কারণের দ্বারা প্রকুপিত হয় এবং তাদের মধ্যে কেবল একটিই কর্মবিপাকজনিত কারণ হয়, অবশিষ্ট কারণগুলো কর্মবিপাকজনিত নয়— এটি মিলিন্দপঞহে বলা হয়েছে। এবং যেহেতু কর্মবিপাকজনিত ব্যাধিগুলোও উৎপন্ন হওয়ার সময় বায়ুর প্রকোপ ইত্যাদি ব্যতীত উৎপন্ন হয় না, তাই কিছু বায়ু-সমুত্থানিক ইত্যাদি ব্যাধিও কর্মবিপাকজনিত ব্যাধি হয়েই থাকে— এটি জানা উচিত।

Tattha sannipātikāti vātādīnaṃ dvinnaṃ tiṇṇaṃvā sannipatitānaṃ vasena pavattā. Ye pana loke sattānaṃ payogamuttā sayaṃ jātā nānābhayupaddavā. Te utusamuṭṭhānesu saṅgahitāti daṭṭhabbā. Visamaparihārajāti anisammakārīnaṃ anekavidhe visame vipattimukhe attānaṃ payojantānaṃ tato tatovā tattha tattha vā patana pakkhalanādivasena pavattā. Opakkamikāti attanāvā parehi rājacoraverīhivā amanussavāḷayakkhadevatāhivā vāḷamigādīhivā katānaṃ payogānaṃ vasena pavattā. Kuppitā hi devatā [Pg.252] sakalaṃ rajjaṃvā raṭṭhaṃvā dīpakaṃvā ekappahārena asesaṃ katvā vināsenti daṇḍakaraṭṭha majjharaṭṭha kaliṅgaraṭṭha mātaṅgaraṭṭhesu viya. Anekasahassevā vāḷayakkhe vissajjanti vesāliyaṃ viya. Rakkhasevā vissajjanti suvaṇṇabhūmiyaṃviya. Vuttañhetaṃ aṅguttare yakkhā vāḷe amanusse ossajjanti. Tena bahumanussā kālaṃ karontīti. Aṭṭhakathāyaṃpi yakkhāti yakkhādhipatino. Vāḷe amanusse ossajjantīti caṇḍe yakkhe manussapathe vissajjanti. Te laddhokāsā mahājanaṃ jīvitakkhayaṃ pāpentīti vuttaṃ. Tattha vissajjantīti visamācāra bahule manusse disvā bhinnasaddhā yakkhasenāpatino manussānaṃ atthāya pubbeviya ārakkhaṃna gaṇhantīti attho. Janapadanagaranigamagāmesuceva tasmiṃ tasmiṃ puggaleca vattabbameva natthi. Aṅguttare vuttā satthadubbhikkharoga kappāpi idha vattabbāti. Kammavipākajāti upapīḷakopaghātakānaṃ kammānaṃ vipaccanavasena pavattā ābādhāti attho. Evaṃ akālamaraṇaṃ upacchedakammunāvā aññehivā anekasahassehi kāraṇehi hotīti. Yehi keci loke dissanti. Pāṇaharā jīvitavināsakā nānārogāvā nānābādhāvā nānābhayā nivā nānā daṇḍāvā nānā upaddavu pasaggāvā. Sabbe te sakakamma samuṭṭhitāeva attano sādhāraṇāti natthi. Parakammasamuṭṭhitāpi attano sādhāraṇāeva. Sakakammasamuṭṭhitāpi paresaṃ sādhāraṇāeva. Kammena vinā yato kutoci samuṭṭhitāpi attano vā paresaṃvā sādhāraṇāeva. Sabbasādhāraṇakammasamuṭṭhitesu vattabbameva natthi. Yathāha-visuddhimagge.

তাদের মধ্যে 'সান্নিপাতিক' বলতে বায়ু ইত্যাদির দুই বা তিনটির সম্মিলিত হওয়ার কারণে উৎপন্ন ব্যাধিসমূহকে বোঝায়। জগতে সত্ত্বদের মানুষের প্রচেষ্টা ব্যতীত স্বতঃস্ফূর্তভাবে উৎপন্ন যে নানা প্রকার ভয় ও উপদ্রবসমূহ রয়েছে, সেগুলো ঋতু-সমুত্থানিক ব্যাধিগুলোর মধ্যে অন্তর্ভুক্ত— এটি জানা উচিত। 'বিষম পরিহারজনিত' বলতে অবিবেচক বা অসতর্ক ব্যক্তিদের অনেক প্রকার বিষম বা প্রতিকূল বিপদের মুখে নিজেকে নিয়োজিত করার কারণে সেখান থেকে অথবা সেখানে সেখানে পড়ে যাওয়া, পিছলে যাওয়া ইত্যাদির প্রভাবে উৎপন্ন ব্যাধিসমূহকে বোঝায়। 'ঔপক্রমিক' বলতে নিজের দ্বারা অথবা অন্যদের দ্বারা, যেমন— রাজা, চোর বা শত্রু, অমনুষ্য, যক্ষ, হিংস্র প্রাণী বা দেবতা অথবা বাঘ ইত্যাদি হিংস্র পশুর দ্বারা কৃত আক্রমণের কারণে উৎপন্ন ব্যাধিসমূহকে বোঝায়। কারণ দেবতারা ক্রুদ্ধ হলে সমগ্র রাজ্য, রাষ্ট্র বা দ্বীপকে এক আঘাতেই নিঃশেষে ধ্বংস করে দেন, যেমন— দণ্ডক রাজ্য, মজ্ঝ রাজ্য, কলিঙ্গ রাজ্য ও মাতঙ্গ রাজ্যে হয়েছিল। অথবা বৈশালী নগরের মতো বহু লক্ষ হিংস্র যক্ষকে লেলিয়ে দেন। অথবা সুবর্ণভূমির মতো রাক্ষসদের ছেড়ে দেন। রাক্ষস বলতে সমুদ্র ইত্যাদি জলাশয়সমূহে মৎস্য, কুমির ও নাগের মতো বিচরণকারীকে বোঝায়। সমুদ্রে নৌকা ভেঙে গেলে তারা নৌকায় আরোহণ করে মানুষদের ভক্ষণ করে। কখনো নদীর স্রোত বেয়ে এসে তীরবর্তী গ্রামসমূহে জনগণকে ভক্ষণ করে। অরণ্যে হ্রদসমূহে উৎপন্ন রাক্ষসরা জলে অবতীর্ণ প্রাণীদের ধরে ভক্ষণ করে। এখানে দেবধর্ম জাতক উল্লেখ করা উচিত। ছায়া-রাক্ষসরাও আছে, যারা বৃক্ষছায়ায় প্রবেশকারীকে ভক্ষণ করে। সুমেরু পর্বতের তৃতীয় আলিন্দে বসবাসকারী রাক্ষসরা দানব-রাক্ষস নামে পরিচিত, যাদের কুম্ভাণ্ডও বলা হয়। অঙ্গুত্তর নিকায়েও বলা হয়েছে— 'যক্ষরা হিংস্র অমনুষ্যদের ছেড়ে দেয়, যার ফলে বহু মানুষ মৃত্যুবরণ করে।' অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে— 'যক্ষ' বলতে যক্ষাধিপতিদের বোঝায়। 'হিংস্র অমনুষ্যদের ছেড়ে দেওয়া' বলতে চণ্ড বা ক্রুদ্ধ যক্ষদের মানুষের যাতায়াতের পথে ছেড়ে দেওয়া বোঝায়। তারা সুযোগ পেয়ে জনগণকে মৃত্যুর মুখে পতিত করে। সেখানে 'ছেড়ে দেওয়া' বলতে অধার্মিক বা অসদাচারী মানুষদের দেখে শ্রদ্ধা নষ্ট হওয়ার কারণে যক্ষ সেনাপতিরা মানুষদের কল্যাণের জন্য পূর্বের মতো রক্ষা বা পাহারা গ্রহণ করে না (পাহারা দেওয়া বন্ধ করে দেয়)— এই অর্থ। জনপদ, নগর, নিগম ও গ্রামসমূহে এবং সেই সেই ব্যক্তির ক্ষেত্রেও এটি বলার মতো বিশেষ কিছু নেই। অঙ্গুত্তর নিকায়ে বর্ণিত শস্ত্রান্তর-কল্প, দুর্ভিক্ষান্তর-কল্প ও রোগান্তর-কল্পকেও এখানে উল্লেখ করা উচিত। 'কর্মবিপাকজনিত' বলতে উপপীড়ক ও উপঘাতক কর্মসমূহের বিপাক বা ফল দানের প্রভাবে উৎপন্ন ব্যাধিসমূহ— এই অর্থ। এইভাবে অকাল মৃত্যু উপচ্ছেদক কর্মের দ্বারা অথবা অন্যান্য সহস্রাধিক কারণের দ্বারা সংঘটিত হয়। জগতে প্রাণহারী, জীবনবিনাশকারী যে নানা রোগ, নানা ব্যাধি, নানা ভয়, নানা দণ্ড অথবা নানা উপদ্রব ও উপসর্গ দেখা যায়, সেই সমস্ত উপদ্রব কেবল নিজের কর্মের দ্বারাই উৎপন্ন হয়ে নিজের সাথে সম্পর্কযুক্ত হয়— এমন কোনো নিয়ম নেই। অন্যের কর্মের দ্বারা উৎপন্ন হলেও তা নিজের সাথে সম্পর্কযুক্ত হয়। নিজের কর্মের দ্বারা উৎপন্ন হলেও তা অন্যদের সাথে সম্পর্কযুক্ত হয়। কর্ম ব্যতীত যেকোনো কারণ থেকে উৎপন্ন উপদ্রবও নিজের অথবা অন্যদের সাথে সম্পর্কযুক্ত হয়। সর্বসাধারণের কর্মের দ্বারা উৎপন্ন উপদ্রবসমূহের ক্ষেত্রে তো বলার মতোই কিছু নেই। যেমন বিশুদ্ধিমার্গে বলা হয়েছে—

Yathā catumahāpathe thapite lakkhamhi sabbadisāhi āgatā sarasattitomarapāsāṇādayo nipatanti. Evaṃ kāyepi sabbupaddavā nipatantīti.

যেমন চৌরাস্তায় স্থাপিত লক্ষ্যবস্তুতে সব দিক থেকে আগত তীর, বর্শা, তোমর, পাথর ইত্যাদি পতিত হয়, তেমনি শরীরেও সমস্ত উপদ্রব পতিত হয়।

Yesuca rajjaraṭṭhādīsu te uppajjanti. Tattha yejanā upāya kusalāvā na honti. Naca paṭikārakusalā. Nāpi parihāra kusalā. Kammañca yesaṃ dubbalaṃ hoti. Uppanno anattho bala vā. Tejanā [Pg.253] vināpi upacchedakakammunā tato na muccanti. Maraṇaṃ vā maraṇamattaṃvā dukkhaṃ pāpuṇantiyeva. Kalyāṇabhūtaṃpi hi kammaṃ attano balavataraṃ yatokutoci samuṭṭhitaṃ rogaṃvā ābādhaṃ vā bhayaṃvā daṇḍaṃvā upaddavupasaggaṃvā paṭibāhituṃ nasakkoti. Rogādayoeva taṃkhepentā pavattanti. Yathā hi udakaṃ attano balavataraṃ aggiṃ paṭibāhituṃ na sakkoti. Aggieva taṃ khepento pavattatīti evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Imesañca sattānaṃ pakatiyāpi kammassa dubbalabhāvo mahāniddese jarā suttaniddesena visuddhi maggeca maraṇassati niddese āyu dubbalatoti padassa niddese na dīpetabbo. Yathāha –

এবং যে সমস্ত রাজ্য, রাষ্ট্র ইত্যাদিতে সেই উপদ্রবসমূহ উৎপন্ন হয়, সেখানে যে সমস্ত মানুষ উপযুক্ত কৌশলে দক্ষ নয়, প্রতিকারে দক্ষ নয় এবং আত্মরক্ষায় দক্ষ নয়, এবং যাদের কর্মও দুর্বল হয় এবং উৎপন্ন অনর্থও বলবান হয়, সেই মানুষেরা উপচ্ছেদক কর্ম ছাড়াও তা থেকে মুক্ত হতে পারে না; তারা মৃত্যুকে অথবা মৃত্যুর সমতুল্য দুঃখকে লাভ করেই থাকে। কারণ কুশল কর্মও নিজের চেয়ে অধিক শক্তিশালী যেকোনো কারণ থেকে উৎপন্ন রোগ, ব্যাধি, ভয়, দণ্ড অথবা উপদ্রব ও উপসর্গকে প্রতিহত করতে সমর্থ হয় না। রোগ ইত্যাদিই সেই কুশল কর্মকে ক্ষয় করে প্রবর্তিত হয়। যেমন জল নিজের চেয়ে অধিক শক্তিশালী অগ্নিকে প্রতিহত করতে পারে না, অগ্নিই সেই জলকে বাষ্পীভূত করে প্রবর্তিত হয়— ঠিক তেমনি এই উপমার সার্থকতা জানা উচিত। এবং এই সত্ত্বদের স্বাভাবিকভাবেই কর্মের দুর্বলতা মহানিদ্দেশে জরা সূত্র নির্দেশের দ্বারা এবং বিশুদ্ধিমার্গে মরণস্মৃতি নির্দেশে 'আয়ু-দুর্বলতা' পদের নির্দেশের দ্বারা প্রদর্শন করা উচিত। যেমন বলা হয়েছে—

Āyunāmetaṃ abalaṃ dubbalaṃ. Tathā hi sattānaṃ jīvitaṃ assāsapassāsupanibandhañceva iriyāpathupanibandhañca sītuṇhu panibandhañca mahābhūtupanibandhañca āhārupanibandhañcātiādi.

এই আয়ু বলহীন ও দুর্বল। কারণ সত্ত্বদের জীবন শ্বাস-প্রশ্বাসের ওপর নির্ভরশীল, ঈর্যাপথের ওপর নির্ভরশীল, শীত ও উষ্ণতার ওপর নির্ভরশীল, মহাভূতসমূহের ওপর নির্ভরশীল এবং আহারের ওপর নির্ভরশীল ইত্যাদি।

Tathā kāyabahusādhāraṇato animittatoti imesaṃ padānaṃ niddesenapi pākaṭoyeva. Kammanibbattassa hi āyuno tiṇagge ussāvabindusseva paridubbalabhāve pāḷiyaṃ aṭṭhakathā yañca vutte kammasāpi tatheva paridubbalatā siddhā hotīti. Evañcetaṃ sampaṭicchitabbaṃ. Itarathā sabbaṃ pubbekatahetudiṭṭhināma siyā. Yathāha –

তেমনি কায় বহুসাধারণ হওয়ার কারণে এবং অনিমিত্ত হওয়ার কারণে— এই পদসমূহের নির্দেশের দ্বারাও এটি স্পষ্টই হয়। কারণ কর্মের দ্বারা উৎপন্ন আয়ুর ঘাসের ডগায় শিশিরবিন্দুর মতো অত্যন্ত দুর্বলতার কথা পালিতে এবং অট্ঠকথাতেও বলা হলে, কর্মেরও ঠিক তেমনি অত্যন্ত দুর্বলতা প্রমাণিত হয়— এটি জানা উচিত। এবং এইভাবে এই কথা স্বীকার করা উচিত। অন্যথা, সবকিছুই পূর্বকৃত কর্মের ফল নামক মিথ্যাদৃষ্টি (সর্বং পূর্বকৃতহেতু দৃষ্টি) উৎপন্ন হবে। যেমন বুদ্ধ বলেছেন—

Idhekacco samaṇovā brāhmaṇovā evaṃvādī hoti evaṃ diṭṭhī. Yaṃ kiñcāyaṃpurisapuggalo paṭisaṃvedeti sukhaṃvā dukkhaṃvā adukkhamasukhaṃvā. Sabbaṃ taṃ pubbekatahetūti.

এই জগতে কোনো কোনো শ্রমণ বা ব্রাহ্মণ এই রূপ মতবাদী ও এই রূপ দৃষ্টিসম্পন্ন হন— 'এই পুরুষ-পুদ্গল যা কিছু সুখ, দুঃখ বা অদুঃখ-অসুখ বেদনা অনুভব করে, সেই সমস্তই পূর্বে কৃত কর্মের কারণে হয়।'

Ayañca attho milindapañhe tīsu ṭhānesu vitthārato āgato. Yathāvuttehi pana anekasahassehi kāraṇehi pavattamaraṇaṃpi akālamaraṇatāsāmaññena idha upacchedakamaraṇe saṅgahitanti daṭṭhabbaṃ.

and এই অর্থ মিলিন্দপঞহে তিনটি স্থানে বিস্তারিতভাবে এসেছে। কিন্তু পূর্বোক্ত সহস্রাধিক কারণের দ্বারা সংঘটিত মৃত্যুকেও অকাল মৃত্যুর সাধারণ বৈশিষ্ট্যের কারণে এখানে উপচ্ছেদক মৃত্যুর মধ্যে অন্তর্ভুক্ত করা হয়েছে— এটি জানা উচিত।

Vibhāvaniyaṃ

বিভাবনীতে (অভিধম্মত্থবিভাবনী টীকায়)

‘‘Idaṃ pana nerayikānaṃ uttarakuruvāsinaṃ kesañci devānañca nahotīti’’ vuttaṃ.

“কিন্তু এটি (এই উপচ্ছেদক বা অকাল মৃত্যু) নরকবাসীদের, উত্তরকুরু দ্বীপের অধিবাসীদের এবং কোনো কোনো দেবতার হয় না”— এটি বলা হয়েছে।

Yathā [Pg.254] pana mahāṭīkāyaṃ kesañci petānaṃ ito ñātake hi dinnaṃ puññapatti anumoditvā taṅkhaṇeyeva cavitvā sugatiyaṃ nibbattānaṃ kusalabhūtaṃ upacchedakaṃ vuttaṃ. Tathā kesañci nerayi kānaṃpi yamarañño samanuyuñjanakālādīsu attanā katapuññaṃ anussaritvā taṅkhaṇeyeva cavitvā sugatiyaṃ nibbattānaṃ upacche dakamaraṇaṃnāma na na sakkā vattuṃ. Kesañci tāvatiṃsādīnaṃ devānañca taṃ upacchedakamaraṇaṃ hotiyeva. Tathā hi subrahmadeva putta saṃyuttaṭṭhakathāyaṃ atha rukkhaṃ abhiruḷhā upacchedakakammādi vasenaekappahāreneva kālaṅkatvā avīcimhi nibbattāti vuttaṃ. Tattha rukkhanti tāvatiṃse pāricchattakarukkhaṃ. Abhiruḷhāti āruḷhā pañca satadevaccharāyo. Manopadosika khiṭṭāpadosika devānaṃ maraṇaṃ mahābodhisattānaṃ dighāyuke devalokevā brahmalokevā nibbattānaṃ adhimutti kālaṅkiriyā channattheragodhikattherādīnaṃviya sayameva satthaṃ āharitvā parinibbāyantānaṃ maraṇañca ettheva saṅgayhatīti daṭṭhabbaṃ. Tathācāti tehi pakārehica. Marantānaṃ channaṃ dvārānaṃ aññatarasmiṃ paccupaṭṭhātīti sambandho. Maraṇakāleti maraṇāsannakāle. Yathārahanti sugatiduggatigāmīnaṃ arahānurūpaṃ. Yepana khīṇāsavā katthaci nuppajjanti. Tesu sukkhavipassakānaṃ pakatiyā yatho paṭṭhitaṃ nāmarūpa meva antima javanānaṃ ārammaṇaṃhoti. Samāpattilābhīnaṃ pana jhānasamanantare parinibbāyantānaṃ kasiṇanimittādikaṃ. Paccavekkhanasamanantare parinibbāyantānaṃ jhānaṅgāni abhiññāsamanantare parinibbāyantānaṃ attano karajarūpaṃ. Jīvita samasīsīnaṃ pana aggamaggassa paccavekkhanasamanantare parinibbāyantānaṃ maggaṅgādini antimajavanānaṃ ārammaṇaṃ hotīti. Parinibbānacuticittassa pana sabbesaṃpi ādito attano attano paṭisandhiyāyathāgahitaṃ kammādīsu aññatarameva ārammaṇaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ. Yepana anejosanti mārabbhayaṃ kālamakarīmunīti imaṃ suttapadaṃ disvā nibbānameva bhagavato parinibbānacutiyā ārammaṇanti vadanti. Te tena sayameva abhidhamme ārammaṇattikesu attano akovidataṃ dassenti. Yathāha –

যেমন মহাটীকায় বলা হয়েছে যে, এই লোক থেকে আত্মীয়দের দ্বারা প্রদত্ত পুণ্য অনুমোদন করে তৎক্ষণাৎ চ্যুত হয়ে সুগতিতে উৎপন্ন হওয়া কিছু প্রেতের ক্ষেত্রে কুশলস্বরূপ উপচ্ছেদক মরণ বলা হয়েছে। তেমনি কিছু নরকবাসীরও যমরাজের জিজ্ঞাসাবাদের সময় নিজের কৃত পুণ্য স্মরণ করে তৎক্ষণাৎ চ্যুত হয়ে সুগতিতে উৎপন্ন হওয়াকে 'উপচ্ছেদক মরণ' বলা যাবে না তা নয়, বরং বলা যায়। কিছু তাবতিংস প্রভৃতি দেবগণেরও সেই উপচ্ছেদক মরণ হয়েই থাকে। তথাহি, সুব্রহ্মদেবপুত্র সংযুক্ত অট্ঠকথায় বলা হয়েছে যে, 'অতঃপর বৃক্ষে আরোহণকারীগণ উপচ্ছেদক কর্মাদির বশে এক প্রহারেই (একসাথেই) কালগত হয়ে অবীচিতে উৎপন্ন হয়েছিল।' সেখানে 'বৃক্ষ' বলতে তাবতিংসের পারিজাত বৃক্ষ। 'আরোহণকারী' বলতে আরূঢ় পাঁচশত দেবকন্যা। মনোপদোষিক ও খিড্ডাপদোষিক দেবগণের মরণ, দীর্ঘায়ু দেবলোকে বা ব্রহ্মলোকে উৎপন্ন মহাবোধিসত্ত্বগণের অধিমুক্তি কালক্রিয়া (স্বেচ্ছায় আয়ু সংস্কার ত্যাগ করে মরণ), এবং ছন্ন স্থবির ও গোধিক স্থবির প্রমুখের মতো নিজেই অস্ত্র ধারণ করে পরিনির্বাণ লাভকারীদের মরণও এই উপচ্ছেদক মরণের মধ্যেই পরিগণিত হয়—এরূপ জানতে হবে। 'তথা চ' বলতে সেই চার প্রকারের দ্বারা। মরণোন্মুখ ব্যক্তিদের ছয়টি দ্বারের যেকোনো একটি দ্বারে (আলম্বন) উপস্থিত হয়—এইরূপ সম্বন্ধ। 'মরণকালে' বলতে মরণাসন্ন কালে। 'যথার্হ' বলতে সুগতি ও দুর্গতিগামীদের যোগ্যতা বা অনুরূপ অনুযায়ী। কিন্তু যে ক্ষীণাস্ত্রবগণ কোথাও আর উৎপন্ন হন না, তাঁদের মধ্যে শুষ্কবিপাসক অরহন্তগণের স্বাভাবিকভাবে যেমন উপস্থিত হয় সেই নাম-রূপই অন্তিম জবনসমূহের আলম্বন হয়। সমাপত্তিলাভীগণের ক্ষেত্রে ধ্যান-সমনন্তরে পরিনির্বাণ লাভকারীদের কসিণ-নিমিত্তাদি, প্রত্যবেক্ষণ-সমনন্তরে পরিনির্বাণ লাভকারীদের ধ্যানাঙ্গসমূহ, অভিজ্ঞা-সমনন্তরে পরিনির্বাণ লাভকারীদের নিজের করজ-রূপ (দেহরূপ), এবং জীবিতসমসীসীগণের অগ্রমার্গের প্রত্যবেক্ষণ-সমনন্তরে পরিনির্বাণ লাভকারীদের মার্গাঙ্গসমূহ অন্তিম জবনসমূহের আলম্বন হয়। কিন্তু সকল অরহন্তেরই পরিনির্বাণ চ্যুতিচিত্তের আলম্বন প্রথম থেকেই নিজ নিজ প্রতিসন্ধিক্ষণে গৃহীত কর্মাদির মধ্যে যেকোনো একটিই হয়ে থাকে—এরূপ জানতে হবে। কিন্তু যে আচার্যগণ 'অনেজং শান্তিমারভ্য যং কালমকরী মুনী' (মুনি অকম্প্য শান্তিনির্ভর হয়ে কালক্রিয়া করেছেন)—এই সূত্রপদ দেখে নির্বাণকেই ভগবানের পরিনির্বাণ চ্যুতিচিত্তের আলম্বন বলেন, তাঁরা এর দ্বারা অভিধম্মের আলম্বন-ত্রিকে নিজেদের অজ্ঞতাই প্রদর্শন করেন। যেমন বলা হয়েছে—

Katame [Pg.255] dhammā parittārammaṇā, sabbo kāmāvacaravipāko kriyamanodhātu kriyāhetuka manoviññāṇa dhātu somanassasahagatā. Ime dhammā parittārammaṇāti.

কোন ধর্মসমূহ পরিত্তালম্বন (ক্ষুদ্র আলম্বনযুক্ত)? সমস্ত কামাবচর বিপাক, ক্রিয়া মনো ধাতু এবং সোমনস্যসহগত অহেতুক ক্রিয়া মনোবিজ্ঞান ধাতু। এই ধর্মসমূহ পরিত্তালম্বন।

Yasmā pana parinibbānaṃnāma santi atthāyeva hoti. Ajjhāsayo cassa ekantena santininnoyeva hoti. Tasmā anejosanti mārabbhāti suttapadaṃ vuttaṃ. Tathā hi aṭṭhakathāyaṃ santimārabbhāti anupādisesaṃ nibbānaṃ ārabbha paṭicca sandhāyāti vuttaṃ. Na pana vuttaṃ ārabbha ālambitvā ārammaṇaṃ katvāti. Theragāthaṭṭhakathāyaṃ pana santimārabbhāti santiṃ anupādisesaṃ nibbānaṃ ārammaṇaṃ katvāti vuttaṃ. Taṃ mahāparinibbānapāḷiyā tadaṭṭhakathāyaca nasameti. Tāsu hi bhagavato parinibbānaṃ jhānaṅga paccavekkhanasamanantaranti vuttaṃ. Etthaca purimāni dve samanantarāni parinibbānasuttaṭṭhakathāsu vuttāni. Abhiññāsamanantaraṃ udānaṭṭhakathādisu āgataṃ. Yathāha-vuṭṭhahitvā parinibbāyīti iddhicittato vuṭṭhahitvā bhavaṅgacittena parinibbāyīti. Aggamaggassa paccavekkhanasamanantaraṃ puggalapaññattiṭṭhakathādīsu āgataṃ. Yathāha-ekūnavīsati me paccavekkhanaññāṇe patiṭṭhāya bhavaṅgaṃ otaritvā parinibbāyatīti. Saṃyuttaṭṭhakathāyaṃ pana arahattamaggānantaraṃ phalaṃ. Phalānantaraṃ bhavaṅgato vuṭṭhāya paccavekkhanaṃ. Taṃ pana paripuṇṇaṃvā hoti aparipuṇṇaṃvā. Tikhiṇena asinā sīse chijjamānepi ekaṃvā dvevā paccavekkhanāni uppajjantiyevāti vuttaṃ.

যেহেতু পরিনির্বাণ শান্তিলাভের জন্যই হয়ে থাকে এবং তাঁর অধ্যাশয়ও একান্তভাবে শান্তির দিকেই নমিত থাকে, তাই 'অনেজং শান্তিমারভ্য' এই সূত্রপদটি বলা হয়েছে। তথাহি, অট্ঠকথায় 'শান্তিমারভ্য' বলতে অনুপাদিশেষ নির্বাণকে উদ্দেশ্য করে, প্রতীত্য করে বা লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। কিন্তু 'আরভ্য' বলতে আলম্বন করে বা আলম্বন বানিয়ে বলা হয়নি। কিন্তু থেরগাথা অট্ঠকথায় 'শান্তিমারভ্য' বলতে শান্ত অনুপাদিশেষ নির্বাণকে আলম্বন করে—এরূপ বলা হয়েছে। তা মহাপরিনির্বাণ পালি এবং তার অট্ঠকথার সাথে মেলে না। কারণ সেগুলোতে ভগবানের পরিনির্বাণ ধ্যানাঙ্গ প্রত্যবেক্ষণের অব্যবহিত পরে হয়েছিল বলে উল্লেখ আছে। আর এখানে পূর্বোক্ত দুটি সমনন্তর মহাপরিনির্বাণ সূত্র অট্ঠকথাগুলোতে বলা হয়েছে। অভিজ্ঞা-সমনন্তর উদান অট্ঠকথা প্রভৃতিতে এসেছে। যেমন বলা হয়েছে—'উত্থিত হয়ে পরিনির্বাণ লাভ করেছিলেন', অর্থাৎ ঋদ্ধিচিত্ত থেকে উত্থিত হয়ে ভবঙ্গচিত্তের দ্বারা পরিনির্বাণ লাভ করেছিলেন। অগ্রমার্গের প্রত্যবেক্ষণ-সমনন্তর পুগ্গলপঞ্ঞত্তি অট্ঠকথা প্রভৃতিতে এসেছে। যেমন বলা হয়েছে—'ঊনবিংশতম প্রত্যবেক্ষণ জ্ঞানে প্রতিষ্ঠিত হয়ে, ভবঙ্গে অবতীর্ণ হয়ে পরিনির্বাণ লাভ করেন।' কিন্তু সংযুক্ত অট্ঠকথায় বলা হয়েছে—'অরহত্ত্বমার্গের অব্যবহিত পরে ফল, ফলের অব্যবহিত পরে ভবঙ্গ থেকে উত্থিত হয়ে প্রত্যবেক্ষণ। তা পরিপূর্ণ বা অপরিপূর্ণ হতে পারে। তীক্ষ্ণ তলোয়ার দিয়ে মাথা কেটে ফেলার সময়ও একটি বা দুটি প্রত্যবেক্ষণ উৎপন্ন হয়েই থাকে।'

[164] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৬৪] কিন্তু বিভাবনীতে...

Evaṃ vavatthānaṃ akatvā yaṃ vuttaṃ. ‘‘Katthaci pana anuppajjamānassa khīṇāsavassa yathopaṭṭhitaṃ nāmarūpadhammādikameva cutipariyosānānaṃ gocarabhāvaṃ gacchati. Na kamma kammani mittādayoti.’’ Taṃ na sundaraṃ.

এইরূপ ব্যবস্থাপন না করে যা বলা হয়েছে—'কোথাও উৎপন্ন না হওয়া ক্ষীণাস্ত্রবের ক্ষেত্রে স্বাভাবিকভাবে উপস্থিত নাম-রূপ ধর্মাদিই চ্যুতি পর্যন্ত আলম্বন গোচরীভূত হয়, কর্ম বা কর্মনিমিত্তাদি নয়'—তা সুন্দর নয়।

Na hi tassa cuticittaṃ kammakammanimittādayo ārammaṇaṃ nakaroti. Naca cutiyā gahitāni kammādīnināma sabbasattānaṃpi bhavantarassa atthāya bhavantīti. Abhimukhībhūtanti kammantarassa okāsaṃ adatvā attano okāsaṃ katvā paccupaṭṭhitaṃ. Kammaṃvā paccupaṭṭhātīti [Pg.256] sambandho. Upaladdhapubbanti tassa kammassa ārammaṇa bhūtāni deyyadhamma vatthādīni parapāṇādīnica sandhāya vuttaṃ. Upakaraṇabhūtanti kammasiddhiyā upakaraṇabhūtāni parivārabhūtānica paṭiggāhakādīni āvudhabhaṇḍādinica sandhāya vuttaṃ. Yasmāca lakkhaṇa saṃyutte gavādīni vadhitvā rāsikatāni aṭṭhipuñjādīni kammanimittāni hutvā upaṭṭhahantīti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Tasmā kammasambandhāni yāni kānici vatthūni vā ārammaṇānivā idha upakaraṇe saṅgahi tānīti daṭṭhabbāni. Upalabhitabbanti duggatinimittaṃ sandhāya vuttaṃ. Upabhogabhūtanti sugatinimittaṃ. Ubhayaṃpi vā yaṃ kāyapaṭibaddhaṃ hutvā labhitabbaṃ hoti. Taṃ upalabhitabbaṃnāma. Apaṭibaddhaṃ hutvā kevalaṃ sukhadukkhānubhavanatthāya labhitabbaṃ upabhoga bhūtaṃnāma. Etthaca aggijāla lohakumbhi nirayapāla nirayasunakhādīni nirayanimittaṃ. Taṃ pana kesañci janānaṃ attano vasanaṭṭhāneviya upaṭṭhāti. Kesañci tato tato āgantvā attānaṃ saṃparivārentaṃ viya upaṭṭhāti. Yathāha-tassa gilānaseyyāya nippannassa nirayo upaṭṭhāti. Soṇagiripādato mahantā mahantā sunakhā āgantvā khāditukāmāviya saṃparivāresunti. Tathā deva nimittepi. Yathāha-nandavana cittalatāvana missakavana phārusakavana vimānāniceva devanāṭakānica parivāretvā ṭhitāniviya ahesunti. Kesañci pana sayaṃ tattha tattha patvā diṭṭhaṃviya upaṭṭhāti. Kambalayānasadiso mātukucchivaṇṇo manussanimittaṃ. Pabbatapāda vanasaṇḍa narakapapātādīni tiracchānagatānaṃ nimittānīti. Kammabalenāti idāni paṭisandhiṃ janetuṃ paccupaṭṭhitassa kammassa ānubhāvena. Idañca yebhuyyavasena vuttaṃ. Pakatiyā pana āciṇṇa bhūtaṃvā taṅkhaṇakataṃvā parena sarāpitaṃvā sayameva anussaritaṃvā pakatiyāva kukkuccaṃvā somanassaṃvā janetvā ṭhitaṃvā kammaṃvā tassanimittaṃvā aññenapi kāraṇabalena paccupaṭṭhātiye vāti daṭṭhabbaṃ. Tameva tatopaṭṭhitaṃ ārammaṇaṃ ārabbhāti idañca yebhuyyavasena vuttaṃ. Tato hi kesañci pathamaṃ kammabalenavā kāraṇantarenavā pāpapakkhiyesu upaṭṭhahantesu puna duṭṭha gāmaṇi rañño [Pg.257] viya pubbakataṃ balavantaṃ puññaṃ anussarantānaṃvā soṇatthera vitu viya taṅkhaṇeyeva pasādajanakaṃ puññaṃ karontānaṃvā pacchā kalyāṇapakkhiyāni upaṭṭhahanti. Tathā kesañci pathamaṃ kalyāṇa pakkhiyesu upaṭṭhahantesu dhammāsokarañño viya pacchā kenaci kāraṇena domanassaṃ uppādetvā pāpakammassa okāsaṃ karontānaṃ pāpapakkhiyāni upaṭṭhahantīti. Vipaccamānaka kammānurūpanti yassa vipaccamānakaṃ kammaṃ kusalaṃ hoti. Tassa parisuddhaṃ kusalacittasantānaṃ abhiṇhaṃ pavattati. Yassa taṃ akusalaṃ hoti. Tassa upakiliṭṭhaṃ akusala cittasantānaṃ abhiṇhaṃ pavattatīti attho. Tathā hi aṭṭhakathāyaṃpi sugatigāmīnaṃ kusaluppatti hetubhūtaṃ paṇītaṃ ārammaṇaṃ āpātamāgacchatītica duggatigāmīnaṃ akusaluppatti hetubhūtaṃ hīnārammaṇaṃ āpāta māgacchatī tica vuttaṃ. Mūlaṭīkāyaṃ mahāṭīkāyañca āsanne akusalaṃ duggatiyaṃ kusalañca sugatiyaṃ paṭisandhiyā upanissayo hotīti vuttaṃ. Ettha siyā, yadā devaccharādīni sagganimittāni upaṭṭhahanti. Tadā tāni taṇhāya assādentasseva sato cavantassa kathanti. Vuccate. Upakiliṭṭhaṃyeva tassa cittaṃ. Tasmā duggatieva tassa pāṭikaṅkhitabbāti vadanti. Yasmā pana paṭisambhidā magge tādisiyā taṇhāya kusalakammassa sahakāri kāraṇa bhāvo vutto. Yathāha-nikantikkhaṇe dve hetū akusalāti. Tasmā sugatibhavanibbattanepi ayaṃ taṇhā ekantena kusala kammassa niyāmakasahakāripaccayabhūtāti katvā tassa tānivā devaccharādīni kusalakamma kammanimittānivā assādentasseva sato cavantassa sātaṇhā tadupatthambhikāeva bhavituṃ arahati. Na taṃ paṭibāhikāti sakkā viññātuṃ. Yañca nimittassādagadhitaṃvā bhikkhave viññāṇaṃ tiṭṭhamānaṃ tiṭṭhati, anubyañjanassādagadhitaṃ vā. Tasmiṃ ce bhikkhave samaye kālaṅkareyya, ṭhānametaṃ vijjati. Yaṃ dvinnaṃgatīnaṃ aññataragatiṃ gaccheyya, nirayaṃvā tiracchāna yoniṃvātiādittapariyāye vuttaṃ. Taṃpi attano paresaṃ vā hatthapādādīsu gadhitaṃ taṇhaṃ sandhāya vuttaṃ. Nakammādīsūti sakkā vattunti. [Pg.258] Upalabhitabba bhavānurūpanti upalabhitabbo bhavo yadi sugatibhavo hoti, taṃ assādanākārena. Yadi duggatibhavo hoti, taṃ anassādanākārenāti evaṃ upalabhi tabbassa bhavassa anurūpaṃ. Tatthoṇataṃvāti tasmiṃ yatho paṭṭhite ārammaṇe oṇamantaṃeva. Tathā hi bālapaṇḍitasutte tānissa tasmiṃ samaye olambanti ajjholambanti abhippalambantīti vuttaṃ. Tattha tānissāti assa puggalassa tāni puññāpuñña kammāni. Kammasīsena vuttāni kammanimitta gatinimittānica. Olambantīti tassa cittasantānaṃ attanieva oṇamantaṃ ajjhoṇamantaṃ abhimukhībhūtaṃ katvā lambanti palambanti. Bandhitvā ākaḍḍhantāni viya upaṭṭhahantīti attho. Evaṃ pana tesu tathā olambantesu taṃcittasantānaṃ tesu ninnapoṇapabbhārameva hotīti vuttaṃ tatthoṇataṃvāti. Tathā hi aṭṭhakathāyaṃ kilesabalavināmitaṃ sutvā tadevaṃ pavattamānaṃ taṇhāavijjānaṃ appahīnattā avijjāya paṭicchā ditādīnave tasmiṃ visaye taṇhā nāmeti sahajāta saṅkhārā khipantīti vuttaṃ. Tattha tanti viññāṇaṃ. Cittasantānaṃ icceva attho. Tasmiṃvisayeti kammādiārammaṇe. Taṇhānāmetīti vaṭṭamūlaka taṇhā taṃ tasmiṃ oṇamantaṃ katvā niyojetīti attho.

প্রকৃতপক্ষে, সেই (অরহন্ত) ব্যক্তির চ্যুতিচিত্ত কর্ম ও কর্মনিমিত্ত ইত্যাদিকে আলম্বন করে না—এমন নয়; বরং আলম্বন করেই থাকে। চ্যুতিকালে গৃহীত কর্মাদি সমস্ত প্রাণীর পক্ষেই অন্য ভবের (পরভবের) উপকারের জন্য হয়ে থাকে না—এরূপ জানতে হবে। 'অভিমুখীভূতম্' বলতে অন্য কর্মের সুযোগ না দিয়ে নিজের সুযোগ করে নিয়ে সম্মুখে উপস্থিত হওয়াকে বোঝায়। 'কর্ম বা সম্মুখে উপস্থিত হয়'—এভাবে পদসংগতি করতে হবে। 'উপলব্ধপূর্বম্' বলতে সেই কর্মের আলম্বনস্বরূপ দানীয় বস্তু (দেয়ধর্ম) ইত্যাদি এবং পরপ্রাণ (অন্যের জীবন) ইত্যাদিকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। 'উপকরণভূতম্' বলতে কর্ম সম্পাদনের উপকরণস্বরূপ এবং অনুচর বা পরিপার্শ্বস্বরূপ প্রতিগ্রাহক (দান গ্রহণকারী) ইত্যাদি এবং অস্ত্রশস্ত্র ও ধনসম্পদ ইত্যাদিকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। যেহেতু লক্ষণ সংযুক্তে বলা হয়েছে যে, গরু ইত্যাদি হত্যা করে স্তূপীকৃত করা হাড়ের স্তূপ ইত্যাদি কর্মনিমিত্ত হয়ে উপস্থিত হয়—এরূপ অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে। অতএব, কর্মের সাথে সম্পর্কিত যেকোনো বস্তু বা আলম্বনই এখানে 'উপকরণ' শব্দের দ্বারা সংগৃহীত হয়েছে বলে জানতে হবে। 'উপলব্ধব্যম্' বলতে দুর্গতিনিমিত্তকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। 'উপভোগভূতম্' বলতে সুগতিনিমিত্তকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। অথবা, উভয়ই যা শরীরের সাথে যুক্ত (কায়প্রতিবদ্ধ) হয়ে লাভ করতে হয়, তা 'উপলব্ধব্য' নামে পরিচিত। আর যা শরীরের সাথে যুক্ত না হয়ে কেবল সুখ-দুঃখ অনুভবের জন্য লাভ করতে হয়, তা 'উপভোগভূত' নামে পরিচিত। এখানে অগ্নিশিখা, লোহাকুম্ভী (লোহার কড়াই), নরকপাল (যমদূত), নরকের কুকুর ইত্যাদি হলো নরকনিমিত্ত। তা কোনো কোনো ব্যক্তির কাছে নিজের বাসস্থানের মতো প্রতিভাত হয়। আবার কোনো কোনো ব্যক্তির কাছে বিভিন্ন দিক থেকে এসে নিজেকে পরিবেষ্টন করে রাখার মতো প্রতিভাত হয়। যেমন বলা হয়েছে—সেই রোগীর শয্যায় শায়িত ব্যক্তির কাছে নরক প্রতিভাত হয়। সোণগিরির পাদদেশ থেকে বড় বড় কুকুর এসে তাকে কামড়াতে চাওয়ার মতো পরিবেষ্টন করে ধরেছিল। দেবনিমিত্তের ক্ষেত্রেও তদ্রূপ। যেমন বলা হয়েছে—নন্দনবন, চিত্রলতাবন, মিশ্রকবন, পারুষকবন ও বিমানসমূহ এবং দেবনর্তকীরা পরিবেষ্টন করে দাঁড়িয়ে থাকার মতো হয়েছিল। আবার কোনো কোনো ব্যক্তির কাছে নিজে সেখানে সেখানে পৌঁছে প্রত্যক্ষ দেখার মতো প্রতিভাত হয়। কম্বলযানের সদৃশ মাতৃগর্ভের বর্ণ হলো মনুষ্যনিমিত্ত। পর্বতের পাদদেশ, বনখণ্ড, চোরদের নিক্ষেপ করার গিরিখাদ ইত্যাদি হলো তির্যক যোনির নিমিত্ত—এরূপ জানতে হবে। 'কর্মবলেন' বলতে এখন প্রতিসন্ধি উৎপন্ন করার জন্য সম্মুখে উপস্থিত কর্মের প্রভাবে। এবং এটিও বাহুল্য বা অধিকাংশের দিক থেকে বলা হয়েছে। স্বাভাবিকভাবে কিন্তু অভ্যস্ত কর্ম, অথবা সেই ক্ষণে কৃত কর্ম, অথবা অন্যের দ্বারা স্মরণ করিয়ে দেওয়া কর্ম, অথবা নিজেই স্মরণ করা কর্ম, অথবা স্বাভাবিকভাবেই কুক্কুচ্চ (অনুতাপ) বা সোমনস্য (আনন্দ) উৎপন্ন করে স্থিত কর্ম বা তার নিমিত্ত অন্য কোনো কারণের প্রভাবেও সম্মুখে উপস্থিত হয়েই থাকে—এরূপ দেখতে হবে। 'সেই সম্মুখে উপস্থিত আলম্বনকে অবলম্বন করে'—এই কথাও বাহুল্য বা অধিকাংশের দিক থেকে বলা হয়েছে। কারণ, কোনো কোনো ব্যক্তির প্রথমে কর্মের প্রভাবে বা অন্য কোনো কারণে অকুশলপক্ষীয় নিমিত্তসমূহ প্রতিভাত হলেও, পুনরায় রাজা দুট্ঠগামণীর মতো পূর্বে কৃত বলবান পুণ্য স্মরণকারীদের অথবা সোণ স্থবিরের পিতার মতো সেই ক্ষণেই প্রসাদজনক পুণ্য সম্পাদনকারীদের পরে কুশলপক্ষীয় নিমিত্তসমূহ প্রতিভাত হয়। তদ্রূপ কোনো কোনো ব্যক্তির প্রথমে কুশলপক্ষীয় নিমিত্তসমূহ প্রতিভাত হলেও, রাজা ধর্মাসোকের মতো পরে কোনো কারণে দৌর্মনস্য উৎপন্ন করে পাপকর্মের সুযোগ করে দেওয়ায় অকুশলপক্ষীয় নিমিত্তসমূহ প্রতিভাত হয়—এরূপ জানতে হবে। 'বিপচ্যমান কর্মের অনুরূপ' বলতে যার বিপচ্যমান কর্ম কুশল হয়, তার পরিশুদ্ধ কুশল চিত্তসন্তান নিরন্তর প্রবর্তিত হয়। যার সেই কর্ম অকুশল হয়, তার মলিন অকুশল চিত্তসন্তান নিরন্তর প্রবর্তিত হয়—এটাই অর্থ। তদ্রূপ অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে যে, সুগতিগামীদের কুশল উৎপত্তির হেতুভূত প্রণীত আলম্বন সম্মুখে উপস্থিত হয় এবং দুর্গতিগামীদের অকুশল উৎপত্তির হেতুভূত হীন আলম্বন সম্মুখে উপস্থিত হয়। মূলটীকা ও মহাটীকাতেও বলা হয়েছে যে, মরণাসন্ন কালে অকুশল দুর্গতিতে এবং কুশল সুগতিতে প্রতিসন্ধির উপনিশ্রয় (উপনিস্সয়) হয়ে থাকে। এখানে আপত্তি হতে পারে—যখন দেবাঙ্গনা ইত্যাদি স্বর্গনিমিত্তসমূহ প্রতিভাত হয়, তখন সেগুলোকে তৃষ্ণার দ্বারা আস্বাদন করতে করতেই চ্যুত ব্যক্তির গতি কীরূপ হবে? উত্তর দেওয়া হচ্ছে—তার চিত্ত মলিনই থাকে, অতএব তার দুর্গতিই প্রত্যাশিত—এরূপ আচার্যগণ বলেন। কিন্তু যেহেতু পটিসম্ভিদামগ্গ-এ এই ধরনের তৃষ্ণার কুশল কর্মের সহকারী কারণত্ব বলা হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—'নিকান্তিক্ষণে দুটি হেতু অকুশল'। অতএব, সুগতিভব উৎপাদনেও এই তৃষ্ণা একান্তভাবে কুশল কর্মের নিয়ামক ও সহকারী প্রত্যয়স্বরূপ হয়ে থাকে। তাই সেই দেবাঙ্গনা ইত্যাদি গতিনিমিত্ত অথবা কুশলকর্ম ও কর্মনিমিত্ত আস্বাদন করতে করতেই চ্যুত ব্যক্তির সেই তৃষ্ণা সেই কুশল কর্মের উপস্তম্ভক (সহায়ক) হতেই পারে, তা প্রতিরোধক নয়—এরূপ জানা সম্ভব। আর আদিত্তপরিয়ায় সুত্তে যে কথা বলা হয়েছে—'হে ভিক্ষুগণ, নিমিত্তের আস্বাদনে আসক্ত বিজ্ঞান অবস্থান করে... যদি সেই সময়ে সে কালক্রিয়া করে, তবে তার দুটি গতির যেকোনো একটি গতি লাভ করা সম্ভব—নরক অথবা তির্যক যোনি'। তাও নিজের বা অন্যের হস্তপদাদিতে আসক্ত তৃষ্ণাকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে, কর্মাদিতে আসক্ত তৃষ্ণাকে লক্ষ্য করে নয়—এরূপ বলা সম্ভব। 'উপলব্ধব্য ভবের অনুরূপ' বলতে উপলব্ধব্য ভব যদি সুগতিভব হয়, তবে তা আস্বাদন আকারে; যদি দুর্গতিভব হয়, তবে তা অনাস্বাদন আকারে—এভাবে উপলব্ধব্য ভবের অনুরূপ। 'তত্থোṇatаṃ' বলতে সেই যথোপস্থিত আলম্বনে অবনত (ঝুঁকে পড়া) হয়েই। তদ্রূপ বালপণ্ডিত সুত্তে বলা হয়েছে—'সেই সময়ে তার সেই পুণ্য ও অপুণ্য কর্মসমূহ ঝুলতে থাকে, অত্যন্ত ঝুলতে থাকে, প্রলম্বিত হতে থাকে'। সেখানে 'তানি স্স' বলতে সেই ব্যক্তির সেই পুণ্য ও অপুণ্য কর্মসমূহ। কর্মের প্রাধান্য দিয়ে বলা হয়েছে কর্মনিমিত্ত ও গতিনিমিত্তসমূহ। 'ঝুলতে থাকে' বলতে তার চিত্তসন্তানকে নিজের দিকেই অবনত, অত্যন্ত অবনত ও অভিমুখী করে ঝুলতে থাকে, প্রলম্বিত হতে থাকে। যেন বেঁধে টেনে নিয়ে যাচ্ছে—এরূপ প্রতিভাত হয়, এটাই অর্থ। এভাবে যখন সেগুলো সেভাবে ঝুলতে থাকে, তখন তার চিত্তসন্তান সেগুলোতে নিম্ন, প্রবণ ও প্রভার হয়ে থাকে—এজন্যই 'তত্থোণতম্' বলা হয়েছে। তদ্রূপ অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে—ক্লেশবলের দ্বারা অবনত... তৃষ্ণা ও অবিদ্যার অপ্রহীনতার কারণে অবিদ্যার দ্বারা আচ্ছাদিত দোষযুক্ত সেই বিষয়ে তৃষ্ণা অবনত করে এবং সহজাত সংস্কারসমূহ নিক্ষেপ করে। সেখানে 'তৎ' বলতে বিজ্ঞান বা চিত্তসন্তান—এটাই অর্থ দেখতে হবে। 'তস্মিন্ বিষয়ে' বলতে কর্মাদি আলম্বনে। 'তৃষ্ণা অবনত করে' বলতে বর্তমূলীয় (সংসারমূলীয়) তৃষ্ণা তাকে সেই আলম্বনে অবনত করে নিয়োজিত করে—এটাই অর্থ।

[165] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৬৫] কিন্তু বিভাবনীতে (টীকাতে)—

‘‘Tatthoṇataṃvāti tasmiṃ upapajjitabbabhave oṇataṃ viya oṇataṃeva vā’’ti vuttaṃ. Taṃ aṭṭhakathāya na sameti.

“‘তত্থোণতম্’ বলতে সেই উৎপন্নব্য ভবে অবনতের মতো বা অবনতই”—এরূপ বলা হয়েছে। তা অট্ঠকথার সাথে মেলে না।

Abhiṇhanti nirantaraṃ. Tathāpavatti pana saṇikaṃ marantānaṃ eva labbhati. Lahuka maraṇena marantānaṃ pana na labbhatīti vuttaṃ. Bāhullenāti

‘অভিণ্হম্’ বলতে নিরন্তর। কিন্তু সেইভাবে প্রবৃত্তি কেবল ধীরে ধীরে মৃত্যুবরণকারীদের পক্ষেই লাভ করা যায়। দ্রুত মৃত্যুর দ্বারা মৃত্যুবরণকারীদের পক্ষে তা লাভ করা যায় না—এরূপ বলা হয়েছে। ‘বাহুল্লেন’ (বাহুল্যবশত) বলতে—

[166] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১৬৬] কিন্তু বিভাবনীতে যা—

‘‘Bāhullenātiettha adhippāyo yebhuyyena bhavantareti ettha vuttanayena daṭṭhabbo’’ti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.

“‘বাহুল্লেন’ বলতে এখানে অভিপ্রায় হলো অধিকাংশ ক্ষেত্রে পরভবে—এভাবে এখানে উক্ত নিয়মে দেখতে হবে”—এরূপ বলা হয়েছে। তা যুক্তিসঙ্গত নয়।

Na hi tasmiṃ vuttānaṃ asaññisattānaṃ cittasantānassa abhiṇhappagattipasaṅgonāma atthi. Cittasantānasseva tesaṃ abhāvatoti. Idāni [Pg.259] aparena pakārena kammu paṭṭhānaṃ dassetuṃ tamevavā pana.La. Dvārapattaṃ hotīti vuttaṃ. Tattha abhinavakaraṇavasena dvārappattaṃ hotīti pubbe katasaññaṃ ajanetvā taṅkhaṇe eva karaṇākāraṃ janetvā attānaṃ abhinavaṃ viya katvā manodvāre taṃsadisajavanappavattivasena pattaṃ pātubhūtaṃ hotīti attho. Yathā hi imasmiṃbhavepavattaṃ kiñci pākaṭaṃ kammaṃ asukasmiṃ kāle idaṃnāmamayākatanti evaṃ pubbekatasaññaṃ janetvāpi upaṭṭhāti. Na tathā bhavantare pavattaṃ bhavapaṭicchannaṃñca imasmiṃ bhave pavattaṃ apākaṭañcāti. Apica, idhekacce buddhādīsu tīsu vatthusu dānapūjādivasena āciṇṇabahulā honti. Te maraṇanti kābādhabalena visīdappattā kiñci dukkhaṃajānitvā visīdantare pubbe viya bhikkhusaṅghassa dānaṃ dentācetiyaṃ vandantā pūjaṃ karontā vippasannacittā pamodacittā eva honti. Tabbiparītena pāpakammabahulāpi vattabbāti. Idaṃpi dvārapattamevāti. Sabbañcetaṃ lakkhaṇa saṃyuttaṭṭhakathāya dīpetabbaṃ. Tattha asilomapetādi patthūsu tassa ukkhittāsikabhāvova nimittaṃ ahosīti ca. Tassa sattiyā vijjhanaka bhāvova nimittaṃ ahosītica. Tassa usunā vijjhanakabhāvova nimittaṃ ahosītica. Tassa patodasūciyā vijjhanakabhāvova nimittaṃ ahosītica. Tassa sūcīhi patodanadukkhaṃ paccanubhavituṃ kammameva nimittaṃ katvā sūcilomapeto jātotica evaṃ bahuṃdvāra pattavasena kammupaṭṭhānaṃ vuttanti. Tattha hi tassa ukkhittāsika bhāvova nimittaṃ ahosīti tassa niraye pacitvā puna āsanna maraṇassa taṃkammaṃ tadā tassa ukkhittāsikasaññaṃ janetvā dvāra pattavasena nimittaṃ ahosīti attho. Esanayo sesesupīti. Soca dvārappattākāro kammakoṭṭhāsiko eva hoti. Tassa sattassaca apākaṭonāma natthīti tassa paṭisandhiyā gahaṇayogyatā jātāti. Paccāsanna maraṇassāti antima javanapavattivasena puna āsannamaraṇassa. Vīthicittā vasānevāti kāmabhavato cavitvā kāmabhaveyeva uppajjamānānaṃ javana pariyosānānaṃvā tadārammaṇa pariyosānānaṃvā vīthicittānaṃ avasāne. [Pg.260] Itaresaṃ pana javanapariyosānānaṃeva vīthicittānaṃ avasāneti attho. Ayamattho aṭṭhakathāyaṃpi vuttoyeva. Yathāha-taṃ ārabbha uppannāya tadārammaṇapariyosānāya suddhāyavā javanavīthiyā anantaraṃ cuticittaṃ uppajjatīti.

প্রকৃতপক্ষে, সেই উক্ত অসংজ্ঞী সত্ত্বদের চিত্ত-সন্তানের (চিত্তধারার) অবিরত প্রবৃত্তির (উৎপত্তির) কোনো প্রসঙ্গই নেই। কারণ তাদের চিত্ত-সন্তানই বিদ্যমান নেই। এখন অন্য প্রকারে কর্মের উপস্থান (প্রকাশ) দেখানোর জন্য 'তমেব বা পন... দ্বারপত্তং হোতীতি' বলা হয়েছে। সেখানে 'অভিনবকরণবশে দ্বারপ্রাপ্ত হয়' বলতে বোঝায়—পূর্বে কৃত কর্মের স্মৃতি বা সংজ্ঞা উৎপন্ন না করে, সেই ক্ষণেই সম্পাদনের আকার উৎপন্ন করে নিজেকে নতুনের মতো করে মনোদ্বারে সেই সদৃশ জবন-প্রবৃত্তির মাধ্যমে প্রাপ্ত বা প্রাদুর্ভূত হওয়া। যেমন এই ভবে প্রবৃত্ত কোনো স্পষ্ট কর্ম 'অমুক সময়ে আমি এই কাজ করেছিলাম' এভাবে পূর্বে কৃত সংজ্ঞা উৎপন্ন করেও উপস্থিত হয়। কিন্তু অন্য ভবে প্রবৃত্ত ও ভব দ্বারা আচ্ছাদিত কর্ম এবং এই ভবে প্রবৃত্ত অস্পষ্ট কর্ম সেভাবে পূর্বে কৃত সংজ্ঞা উৎপন্ন করে উপস্থিত হতে পারে না। আরও বলা যায়, এই লোকে কোনো কোনো ব্যক্তি বুদ্ধ আদি ত্রিরত্নে দান ও পূজা ইত্যাদির অভ্যাসে বহুলাংশেই রত থাকেন। তাঁরা মরণান্তিক ব্যাধির প্রভাবে অবসন্নতা প্রাপ্ত হয়েও কোনো দুঃখ অনুভব না করে, সেই অবসন্নতার অন্তরালে পূর্বের ন্যায় ভিক্ষুসংঘকে দান করতে করতে, চৈত্য বন্দনা করতে করতে এবং পূজা করতে করতে অত্যন্ত প্রসন্নচিত্ত ও প্রমোদিতচিত্তই হয়ে থাকেন। এর বিপরীতে পাপকর্মবহুল ব্যক্তিদের ক্ষেত্রেও অনুরূপ (বিপরীতভাবে) বলা উচিত। এটিও দ্বারপ্রাপ্তই বটে। এই সমস্তই লক্ষণসংযুক্ত অট্ঠকথা দ্বারা প্রকাশ করা উচিত। সেখানে অসি লোম পেত (তরবারি-লোমধারী প্রেত) আদি বস্তুতে 'তার তরবারি উত্তোলনের ভাবই নিমিত্ত হয়েছিল', 'তার শক্তি (বল্লম) দ্বারা বিদ্ধ করার ভাবই নিমিত্ত হয়েছিল', 'তার তীর দ্বারা বিদ্ধ করার ভাবই নিমিত্ত হয়েছিল', 'তার চাবুকের সূঁচি দ্বারা বিদ্ধ করার ভাবই নিমিত্ত হয়েছিল', 'তার সূঁচি দ্বারা তাড়নজনিত দুঃখ অনুভব করার জন্য কর্মকেই নিমিত্ত করে সূচিলোম প্রেত উৎপন্ন হয়েছিল'—এভাবে দ্বারপ্রাপ্তির মাধ্যমে বহু প্রকার কর্মের উপস্থান বলা হয়েছে। সেখানে 'তার তরবারি উত্তোলনের ভাবই নিমিত্ত হয়েছিল' বলতে বোঝায়—নরকে পচনের পর পুনরায় মরণাসন্ন সেই ব্যক্তির সেই কর্ম তখন তরবারি উত্তোলনের সংজ্ঞা উৎপন্ন করে দ্বারপ্রাপ্তির মাধ্যমে নিমিত্ত (আলম্বন) হয়েছিল। অবশিষ্ট বিষয়গুলোতেও এই একই নিয়ম প্রযোজ্য। এবং সেই দ্বারপ্রাপ্তির আকার কর্মেরই অংশবিশেষ। এবং সেই সত্ত্বের নিকট তা অস্পষ্ট থাকে না বলে তার প্রতিসন্ধি গ্রহণের যোগ্যতা উৎপন্ন হয়। 'প্রত্যাসন্ন মরণস্য' বলতে অন্তিম জবন প্রবৃত্তির মাধ্যমে পুনরায় অতি নিকটবর্তী মরণশীল ব্যক্তির। 'বীথিসিত্তাবসানে' বলতে কামভব থেকে চ্যুত হয়ে কামভবেই উৎপন্ন হওয়া সত্ত্বদের জবন-পর্যাবসান অথবা তদারম্বণ-পর্যাবসান বীথিসিত্তসমূহের অবসানে (শেষে)। অন্যদের ক্ষেত্রে কেবল জবন-পর্যাবসান বীথিসিত্তসমূহের অবসানে—এই অর্থ। এই অর্থ অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—'তাকে আরম্ভ করে উৎপন্ন তদারম্বণ-পর্যাবসান অথবা শুদ্ধ জবনবীথির অনন্তর চ্যুতিচিত্ত উৎপন্ন হয়।'

[167] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৬৭] বিভাবনীতে (টীকা-বিভাবনীতে) কিন্তু—

‘‘Tattha kāmabhavato cavitvā tattheva uppajjamānānaṃ tadārammaṇapariyosānāni sesānaṃ javanapariyosānānīti dhammānusāraṇiyaṃ vutta’’nti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

'সেখানে কামভব থেকে চ্যুত হয়ে সেখানেই উৎপন্ন হওয়া সত্ত্বদের তদারম্বণ-পর্যাবসান এবং অবশিষ্টদের জবন-পর্যাবসান হয়—এরূপ ধর্মানুসারিণীতে বলা হয়েছে' বলে যা উল্লেখ করা হয়েছে, তা সুন্দর (উত্তম) নয়।

Aṭṭhakathāyañhi paripuṇṇaṃ katvā vutte kiṃaparipuṇṇāya dhammā nusāraṇiyāti. Bhavaṅgakkhayevāti bhavaṅgāvasānevā iccevattho. Yadi duvidhapīthicittato paraṃ pañcavokāre vatthurūpaṃ catuvokāre cittasantānaṃ dvicittakkhaṇāyusesaṃ hoti. Tadā ekassa bhavaṅgassa avasāneti vuttaṃ hoti. Etthaca somanassa paṭisandhikassa domanassacittena cavantassa āgantukabhavaṅga sambhavo. Taṃ sambhaveca sati aññabhavaṅgasambhavopi avāri toti suvuttametaṃ bhavaṅgakkhayevāti. Tasmiṃniruddhāvasāneti tasmiṃ niruddhe tassa niruddhassa avasāne. Ye pana loke cuti paṭisandhīnaṃ antare eko antarābhavonāma atthi. Yattha uppanno satto dibbacakkhuko viya iddhimā viya ca khaṇena icchitaṃ ṭhānaṃ gantuṃ samattho. Ito cutā keci tattha uppajjitvā mātāpitu samāgamādīni āgamentā sattāhaṃvā atireka sattāhaṃvā tiṭṭhantīti laddhiṃ gaṇhanti. Tesaṃ taṃnisedhetuṃ tassānantaramevāti vuttaṃ. Savatthukaṃ pañcavokāre avatthukamevavā catuvokāre. Yathārahanti kusalabhūtassavā akusalabhūtassa vā saṅkhārassa arahānurūpaṃ. Avijjātaṇhānusayā kusalabhūtassa appahīnaṭṭhena akusalabhūtassa pana sahajātabhāvenāpi parivārabhūtā mūlabhūtāca hontīti attho. Pariyuṭṭhānāvatthaṃ apatvā kusalābyākatacittasantānenapi aviruddhabhāvena anurūpaṃ. Anubandhamānovā seti, anuanuvānirantaraṃ setīti anusayo. Anusayabhūtāya [Pg.261] avijjāya parikkhittoti avijjānusayaparikkhitto. Taṇhānusayo mūlaṃ etassāti taṇhānusaya mūlako. Avijjānusaya mūlakena taṇhānusaya parikkhittenāti pana vutte suṭṭhutaraṃ yujjati. Avijjā hi taṇhāyapi mūlabhūtā hoti. Tāya paṭicchāditādīnave eva ārammaṇe taṇhāpavattisambhavato. Taṇhā ca pana sahakāri kāraṇa bhāvena taṃ taṃ saṅkhāraṃ niyojentī pavattatīti saṅkhārassa parivārabhūtā balavaāsanna sahāyabhūtā hotīti.

কারণ অট্ঠকথাতে পরিপূর্ণভাবে বলা থাকা সত্ত্বেও অপরিপূর্ণ ধর্মানুসারিণী দ্বারা কী লাভ? 'ভবঙ্গক্ষয়ে' বলতে ভবঙ্গের অবসানে বা শেষেই—এই অর্থ বুঝতে হবে। যদি দ্বিবিধ বীথিসিত্ত থেকে পঞ্চবোকার (পঞ্চস্কন্ধ বিশিষ্ট) ভবে বস্তুরূপ এবং চতুর্বোকার (চারস্কন্ধ বিশিষ্ট) ভবে চিত্ত-সন্তান দুই চিত্তক্ষণ অবশিষ্ট থাকে, তখন একটি ভবঙ্গের অবসানে—এরূপ বলা হয়েছে। এবং এখানে সোমনস্য প্রতিসন্ধিযুক্ত ব্যক্তির দোমনস্য চিত্ত দ্বারা চ্যুত হওয়ার সময় আগন্তুক ভবঙ্গের সম্ভাবনা থাকে। এবং সেই সম্ভাবনা থাকলে অন্য ভবঙ্গের সম্ভাবনাও বারণ করা যায় না, তাই 'ভবঙ্গক্ষয়ে' কথাটি সুউক্ত হয়েছে। 'তস্মিং নিরুদ্ধাবসানে' বলতে সেই চ্যুতিচিত্ত নিরুদ্ধ হলে, সেই নিরুদ্ধ চ্যুতিচিত্তের অবসানে। কিন্তু জগতে যারা মনে করে যে চ্যুতি ও প্রতিসন্ধির অন্তরালে 'অন্তরাভব' (অন্তর্বর্তীকালীন অস্তিত্ব) নামে একটি ভব আছে, যেখানে উৎপন্ন সত্ত্ব দিব্যচক্ষুসম্পন্নের ন্যায় এবং ঋদ্ধিমানের ন্যায় ক্ষণকালের মধ্যে কাঙ্ক্ষিত স্থানে যেতে সমর্থ হয়; এবং এই লোক থেকে চ্যুত হয়ে কেউ কেউ সেখানে উৎপন্ন হয়ে পিতা-মাতার সমাগম ইত্যাদির প্রতীক্ষায় সাত দিন বা সাত দিনের বেশি অবস্থান করে—তাদের সেই মতবাদ নিষেধ (খণ্ডন) করার জন্য 'তস্যানন্তরমের' (তার অব্যবহিত পরেই) বলা হয়েছে। পঞ্চবোকারে সবস্তুক (বস্তু বা আশ্রয়সহ) অথবা চতুর্বোকারে অবস্তুকই (আশ্রয়হীন)। 'যথার্হং' বলতে কুশলভূত অথবা অকুশলভূত সংস্কারের যোগ্যতানুযায়ী। অবিদ্যা ও তৃষ্ণা অনুশয় কুশলভূতের ক্ষেত্রে অপ্রহীন অর্থে এবং অকুশলভূতের ক্ষেত্রে সহজাতভাবেও পরিবারভূত (সহচর) ও মূলভূত হয়ে থাকে—এই অর্থ। পরিয়ুট্ঠান (প্রকাশ্য রূপ) অবস্থায় না পৌঁছে কুশল ও অব্যাকৃত চিত্ত-সন্তানের সাথেও অবিরুদ্ধভাবে অনুরূপভাবে অনুগমন করে শয়ন করে (সুপ্ত থাকে) অথবা অনু-অনু নিরন্তর শয়ন করে থাকে বলে একে 'অনুশয়' বলে। অনুশয়ভূত অবিদ্যা দ্বারা পরিবেষ্টিত বলে 'অবিদ্যানুশয়পরিক্ষিপ্ত'। তৃষ্ণা অনুশয় যার মূল, তা 'তৃষ্ণানুশয়মূলক'। কিন্তু 'অবিদ্যানুশয়মূলক তৃষ্ণানুশয়পরিক্ষিপ্ত' বললে আরও বেশি যুক্তিযুক্ত হয়। কারণ অবিদ্যা তৃষ্ণারও মূলভূত হয়ে থাকে। যেহেতু সেই অবিদ্যা দ্বারা আচ্ছাদিত দোষযুক্ত আলম্বনেই তৃষ্ণার প্রবৃত্তি সম্ভব হয়। এবং তৃষ্ণা সহকারী কারণভাবে সেই সেই সংস্কারকে নিয়োজিত করে প্রবৃত্ত হয় বলে তা সংস্কারের পরিবারভূত এবং বলবান আসন্ন সহায়ভূত হয়ে থাকে।

Etthaca akusalakamma sahajātānaṃvā kammanikanti nimittanikanti sahajātānaṃvā vippaṭisāra saha jātānaṃvā maraṇāsanna javana sahajātānaṃvā avijjātaṇhānaṃpi dhammato anusayasadisatāya anusaya vohārasambhavo veditabbo. Apica, anusayānāma paṭisandhijanane kusalasaṅkhārassapi balavasahāyabhūtā honti. Tasmā idha ekantānusayabhūtāeva pariyattāti kiṃsahajātānaṃ gahaṇenāti. Teneva aṭṭhakathāyaṃpi taṇhā avijjānaṃ appahīnattāti evaṃ appahīnasaddena ekantānusayāeva gahitāti. Saṅkhārenāti paṭisandhijanakakammasaṅkhātena cetanāsaṅkhārena. Taṃ sahajātaphassādidhammasamūhenapivā. Sopi hi upanissayabhāve na paṭisandhiṃ janetiyevāti. Athavā, saṅkhārenāti maraṇasanna javanaviññāṇa sahajātena cetanāsaṅkhārena. Taṃ sahajāta phassādidhammasamūhenapivā. Tadubhayaṃpi hi kammādivisaye khipanaka saṅkhārabhāvena paṭisandhiṃ janetīti. Tathā hi aṭṭhakathāyaṃ taṇhā avijjānaṃ appahīnattā avijjāya paṭicchāditādīnave tasmiṃ visaye taṇhā nāmeti. Sahajātasaṅkhārā khipantīti vuttaṃ. Mūlaṭīkāyañca sahajātasaṅkhārāti cutiāsannajavanaviññāṇasahajātā cetanā. Sabbepivā phassādayoti vuttaṃ. Sakalena pana vacanena aggamaggena appahīnā avijjākammādivisayevā bhavantarevā ādīnavaṃ paṭicchādeti, tathā rūpāyeva taṇhā tadubhayasmiṃ cittasantānaṃ nāmeti. Yathāvuttasaṅkhārā taṃ tattha khipanti. Tasmiṃ abhinava viññāṇapātubhāvaṃ sādhentīti dassetīti.

এবং এখানে অকুশল কর্মের সহজাত অথবা কর্মনিকান্তি ও নিমিত্তনিকান্তির সহজাত অথবা বিপ্রতিসার (অনুতাপ) সহজাত অথবা মরণাসন্ন জবন সহজাত অবিদ্যা ও তৃষ্ণারও স্বভাবত অনুশয়সদৃশ হওয়ার কারণে 'অনুশয়' পরিভাষার প্রয়োগ সম্ভব বলে জানা উচিত। তাছাড়া, অনুশয়সমূহ প্রতিসন্ধি উৎপাদনে কুশল সংস্কারেরও বলবান সহায়ভূত হয়ে থাকে। অতএব, এই মরণোৎপত্তিতে একান্ত অনুশয়ভূত অবিদ্যা ও তৃষ্ণাই সমর্থ, তাই সহজাতগুলোর গ্রহণের কী প্রয়োজন? সেইজন্যই অট্ঠকথাতেও 'তৃষ্ণা ও অবিদ্যার অপ্রহীনতার কারণে' এভাবে অপ্রহীন শব্দের দ্বারা একান্ত অনুশয়গুলোকেই গ্রহণ করা হয়েছে। 'সংস্কারের দ্বারা' বলতে প্রতিসন্ধি উৎপাদক কর্মসংজ্ঞক চেতনা-সংস্কারের দ্বারা অথবা তার সহজাত স্পর্শ আদি ধর্মসমূহের দ্বারাও। কারণ তাও উপনিশ্রয়ভাবে প্রতিসন্ধি উৎপন্ন করেই থাকে। অথবা, 'সংস্কারের দ্বারা' বলতে মরণাসন্ন জবন-বিজ্ঞান সহজাত চেতনা-সংস্কারের দ্বারা অথবা তার সহজাত স্পর্শ আদি ধর্মসমূহের দ্বারাও। কারণ সেই উভয়ই কর্ম আদি বিষয়ে নিক্ষেপক সংস্কারের ভাব দ্বারা প্রতিসন্ধি উৎপন্ন করে থাকে। যেমন অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে—তৃষ্ণা ও অবিদ্যার অপ্রহীনতার কারণে অবিদ্যা দ্বারা আচ্ছাদিত দোষযুক্ত সেই বিষয়ে তৃষ্ণা চিত্তকে আনত করে এবং সহজাত সংস্কারসমূহ নিক্ষেপ করে। মূলটীকায় বলা হয়েছে—সহজাত সংস্কার বলতে চ্যুতি-আসন্ন জবনবিজ্ঞান সহজাত চেতনা অথবা সমস্ত স্পর্শ আদি ধর্ম। কিন্তু এই অভিধর্মসংগ্রহ গ্রন্থে 'জনিয়ামানং' (উৎপাদ্যমান) বলা হওয়ার কারণে পূর্বোক্ত চেতনা-সংস্কারের অর্থই অভিপ্রেত বলে মনে হয়। অথবা প্রতিসন্ধিবিজ্ঞানের উৎপাদন এবং কর্ম আদি বিষয়ে নিক্ষেপ করা অর্থের দিক থেকে একই—এভাবে দেখা উচিত। সমগ্র বাক্যের দ্বারা—অরহত্তমার্গ দ্বারা অপ্রহীন অবিদ্যা কর্ম আদি বিষয়ে অথবা অন্য ভবে দোষকে আচ্ছাদিত করে, অনুরূপ তৃষ্ণা সেই উভয়ের প্রতি চিত্ত-সন্তানকে আনত করে, যথোক্ত সংস্কারসমূহ তাকে সেখানে নিক্ষেপ করে এবং সেখানে অভিনব বিজ্ঞানের প্রাদুর্ভাব সাধন করে—এরূপ দেখানো হয়েছে।

Sampayuttehi [Pg.262] pariggayhamānanti phassādīhi sampayuttadhammehi parivāretvā gayhamānaṃ. Sahajātānanti nāmarūpadhammānaṃ. Adhiṭṭhāna bhāvenāti nissayabhāvena. Pubbaṅgamabhūtanti padhānabhūtaṃ. Pada dvayena vijānanadhātuyā ativiya mahānubhāvabhāvaṃ dasseti. Yathā hi loke ekasmiṃ mahānubhāve purisavisese jāyamāne parivārabhūtā sahajātajanāca tassa upabhoga paribhogabhūtā pāsādakapparukkhādayova tena saha jāyanti. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Bhavantarapaṭisandhānavasenāti ekasmiṃbhave niruddhe tena saha nirantaraṃ katvā bhavantarassa paṭisandahana vasena. Uppajjamānameva patiṭṭhāti na purimabhave uppajjitvā anirujjhitvā ṭhitibhāvena gantvā bhavantare patiṭṭhātīti adhippāyo. Na hi uppannuppannā dhammā pakatikālepi desantaraṃvā khaṇantaraṃvāsaṅkantā nāma atthi. Kuto maraṇakāle bhavantaraṃ. Yañca anamataggo yaṃ bhikkhave saṃsāro. Pubbakoṭi napaññāyati avijjānīvaraṇānaṃ sattānaṃ taṇhāsaṃyojanānaṃ sandhāvataṃ saṃsaratanti vuttaṃ, taṃpi pariyāyena vuttaṃ. Yesañhi avijjā taṇhāsaṅkhārānaṃ vasena bhavantare paṭisandhi pātubhavati. Teca pubbe yassa santāne pavattanti, so tesaṃ hetuphalasambandhena bhavantaraṃ sandhāvati saṃsaratīti vuccatīti. Tatoyevaca tassā paṭisandhiyā purimabhavapari yāpannehi hetūhi vinā anuppajjanaṃpi siddhaṃ hotīti. Paṭighosa padīpamuddhādīni cettha nidassanānīti.

'সম্প্রযুক্তদের দ্বারা পরিগৃহ্যমাণ' বলতে স্পর্শ আদি সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহ দ্বারা পরিবেষ্টিত হয়ে গৃহীত হওয়া। 'সহজাতানং' বলতে নাম-রূপ ধর্মসমূহের। 'অধিষ্ঠানভাবেন' বলতে আশ্রয়ভাবে। 'পূর্বঙ্গমভূতং' বলতে প্রধানভূত। এই পদদ্বয়ের দ্বারা বিজ্ঞানধাতুর অত্যন্ত মহানুভাবত্ব (মহৎ প্রভাব) প্রদর্শন করা হয়েছে। যেমন লোকে কোনো মহানুভাব বিশিষ্ট পুরুষের জন্ম হলে পরিবারভূত সহজাত মানুষ এবং তাঁর উপভোগ-পরিভোগের যোগ্য প্রাসাদ ও কল্পবৃক্ষ আদি তাঁর সাথেই উৎপন্ন হয়, অনুরূপভাবে এই উপমাটি এখানে দেখা উচিত। 'ভবান্তরপ্রতিসন্ধানবশেন' বলতে একটি ভব নিরুদ্ধ হলে তার সাথে নিরন্তর (অব্যবহিত) করে অন্য ভবের প্রতিসন্ধান (সংযোগ) করার মাধ্যমে উৎপন্ন হয়েই প্রতিষ্ঠিত হয়; পূর্বভবে উৎপন্ন হয়ে নিরুদ্ধ না হয়ে স্থিতিশীলভাবে গিয়ে অন্য ভবে প্রতিষ্ঠিত হয় না—এই অভিপ্রায়। কারণ উৎপন্ন উৎপন্ন ধর্মসমূহ স্বাভাবিক সময়েও দেশান্তরে বা ক্ষণান্তরে স্থানান্তরিত হয় না, তাহলে মরণকালে অন্য ভবে কীভাবে স্থানান্তরিত হবে? এবং ভিক্ষুগণ, এই সংসার অনমতগ্র (অনাদি), অবিদ্যারূপ আবরণে আবৃত এবং তৃষ্ণারূপ বন্ধনে আবদ্ধ হয়ে সত্ত্বদের ধাবমান ও সংসরণ করার যে কথা বলা হয়েছে, তাও পর্যায়ক্রমে (পরোক্ষভাবে) বলা হয়েছে। কারণ যে অবিদ্যা, তৃষ্ণা ও সংস্কারের প্রভাবে অন্য ভবে প্রতিসন্ধি প্রাদুর্ভূত হয় এবং পূর্বে যার সন্তানে সেগুলো প্রবৃত্ত ছিল, সেই ব্যক্তিকে তাদের কার্য-কারণ সম্পর্কের কারণে 'অন্য ভবে ধাবিত হচ্ছে, সংসরণ করছে' বলা হয়। এবং সেই কারণেই সেই প্রতিসন্ধির পূর্বভবের অন্তর্ভুক্ত কারণসমূহ ছাড়া অনুৎপত্তিও সিদ্ধ হয়। এবং প্রতিধ্বনি, প্রদীপ (শিখা), মুদ্রা (সীলমোহর) ইত্যাদি এখানে দৃষ্টান্তস্বরূপ।

Etthāti maraṇuppattiṭṭhāne. Mandappavattānīti kammadubbalabhāvena vatthudubbalabhāvenaca mandaṃ hutvā pavattāni. Tasmā paccuppannā lambaṇakā labbhatīti sambandho. Dharantesvevāti tiṭṭhantesu eva. Paṭisandhi bhavaṅgānaṃpīti paṭisandhiyāpi katipayabhavaṅgānaṃpi. Iti katvāti iminā kāraṇena. Kāmañcettha aṭṭhakathāyaṃ gatinimittaṃnāma nibbattanakaokāse eko vaṇṇo upaṭṭhātīti vatvā sabbesu gatinimittavāresu gabhinimittaṃ vaṇṇāyatanameva manodvāra gahitameva paccuppannamevaca dassitaṃ. Tathāpi chadevalokato attano santikaṃ āgate dibbaratheyeva gatinimittaṃ katvā cavantānaṃ [Pg.263] dhammikaupāsaka duṭṭhagāmaṇi abhayarājādīnaṃ vasena taṃpi kammanimittaṃviya chabbidhaṃpi chadvāragahitaṃpi paccuppannamatītaṃpi sambhavatīti adhippāyena taṃkammanimittena nibbisesaṃ katvā kāmāvacarapaṭisandhiyā.La. Upalabbhatīti vuttaṃ. Tathā cavantā hi dibbavaṇṇopi devatānaṃ ānubhāvena cakkhunā diṭṭhoyeva hoti. Dibbo rathasaddovā tūriyasaddovā vacanasaddovā sotena sutoyeva. Dibbagandhopi ghānena ghāyitoyeva. Nirayato uggatena aggijālena dayhamānakāyena cavantānaṃ devadatta nandayakkha nandamāṇa vakādīnaṃ khuracakke āsajjamānānaṃ mittavindakādīnañca vasena phoṭṭhabbaṃpi sambhavatiyeva. Rasadhammāpi yathā sambhavaṃ yojetabbāti. Vuttañca saccasaṅkhepe –

এখানে ‘এখানে’ (Ettha) বলতে মরণোৎপত্তির বিষয়কে বোঝায়। ‘মন্দপ্রবৃত্তিসমূহ’ (Mandappavattāni) বলতে কর্মের দুর্বলতা এবং বস্তুর (আশ্রয়ের) দুর্বলতার কারণে মন্দ বা ধীর হয়ে প্রবৃত্ত হওয়াকে বোঝায়। অতএব, ‘বর্তমান আলম্বনত্ব লাভ হয়’—এভাবে পদের সম্বন্ধ করতে হবে। ‘বিদ্যমান থাকতেই’ (Dharantesveva) বলতে স্থিতিশীল থাকতেই বোঝায়। ‘প্রতিসন্ধি ও ভবাঙ্গেরও’ (Paṭisandhibhavaṅgānaṃpi) বলতে প্রতিসন্ধির এবং কয়েকটি ভবাঙ্গেরও। ‘এইরূপ করে’ (Iti katvā) বলতে এই কারণে। যদিও এই মরণোৎপত্তিতে অট্ঠকথাতে গতিনিমিত্ত বলতে উৎপন্ন হওয়ার স্থানে (পরবর্তী জন্মে) একটি বর্ণ (রূপায়তন) উপস্থিত হয়—এ কথা বলে সমস্ত গতিনিমিত্তের বারে গতিনিমিত্তকে কেবল রূপায়তনই, কেবল মনোদ্বার দ্বারা গৃহীতই এবং কেবল বর্তমানই প্রদর্শন করা হয়েছে। তবুও, ছয় দেবলোক থেকে নিজের নিকটে আগত দিব্য রথসমূহকেই গতিনিমিত্ত করে চ্যুত হওয়া ধাম্মিক উপাসক, রাজা দুট্ঠগামণি অভয় প্রভৃতির দৃষ্টান্তে সেই গতিনিমিত্তও কর্মনিমিত্তের মতো ছয় প্রকারও, ছয় দ্বার দ্বারা গৃহীতও, বর্তমান ও অতীতও হওয়া সম্ভব—এই অভিপ্রায়ে সেই গতিনিমিত্তকে কর্মনিমিত্তের সাথে অভিন্ন করে ‘কামাবচর প্রতিসন্ধির... লাভ হয়’ ইত্যাদি বলা হয়েছে। সত্যই, সেইভাবে চ্যুত হওয়া ব্যক্তিদের দিব্য বর্ণও দেবতাদের অনুভাবে চক্ষু দ্বারা দৃষ্টই হয়। দিব্য রথের শব্দই হোক, তূর্য শব্দই হোক বা বাক্যের শব্দই হোক, শ্রোত্র দ্বারা শ্রুতই হয়। দিব্য গন্ধও ঘ্রাণ দ্বারা আঘ্রাতই হয়। নরক থেকে উত্থিত অগ্নিশিখা দ্বারা দগ্ধমান শরীর নিয়ে চ্যুত হওয়া দেবদত্ত, নন্দ যক্ষ, নন্দ মানবক প্রভৃতির এবং ক্ষুরচক্রে আক্রান্ত হওয়া মিত্তবিন্দক প্রভৃতির দৃষ্টান্তে স্পর্শালম্বনও (স্পৃষ্টব্য) হওয়া সম্ভবই। রসা আলম্বন ও ধর্মালম্বনও যথাসম্ভব যোজনা করতে হবে। সচ্চসংক্ষেপেও বলা হয়েছে—

Pañcadvāre siyā sandhi, vinā kammaṃ dvigocareti.

“পঞ্চদ্বারে প্রতিসন্ধি কর্ম ব্যতীত দুই গোচরে (আলম্বনে) হতে পারে।”

Mahāṭīkāyaṃpi ayamattho vuttoyeva. Yadā pana antima javanavīthito pubbabhāge yathopaṭṭhitaṃ gatinimittaṃ antimajavanassa ārammaṇaṃ hoti. Tadā taṃ atītaṃpi hotiyevāti. Aṭṭhakathāyaṃ pana santativasena tassa paccuppannatāva vuttā. Tathā vaṇṇārammaṇabhāvo manodvārena gahitabhāvoca yebhuyyena vuttoti veditabbo. Itarathā kammanimittaṃpi paccuppannabhūtaṃ pañcadvāreeva aṭṭhakathāyaṃ dassitanti taṃpi manodvāragahitaṃ paccuppannabhūtaṃ pañcārammaṇaṃvā dhammārammaṇaṃvā nasambhavatīti vattabbaṃ siyā. Naca sakkā tathā vattuṃ. Kasmā, cakkhuṃ aniccato dukkhato anattato vipassantītiādinā paṭṭhāne vuttassa chaḷārammaṇa bhūtassa purejātapaccayassa manodvārika maraṇāsanna javanānampi icchitabbattā. Tatoyevaca tadanubandhāya paṭisandhiyāpi sambhava toti.

মহা টিকাতেও এই অর্থ বলা হয়েছে। কিন্তু যখন অন্তিম জবনবীথির পূর্বভাগে যথোপস্থিত গতিনিমিত্ত অন্তিম জবনের আলম্বন হয়, তখন তা অতীতও হয়ে থাকে—এভাবে জানতে হবে। কিন্তু অট্ঠকথাতে সন্ততির (প্রবাহের) বশে তার বর্তমানত্বই বলা হয়েছে। তদ্রূপ, রূপালম্বনত্ব এবং মনোদ্বার দ্বারা গৃহীতত্বও প্রধানত বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। অন্যথা (অন্যভাবে অর্থ গ্রহণ করলে), কর্মনিমিত্তকেও বর্তমানরূপে উৎপন্ন হওয়াকে পঞ্চদ্বারেই অট্ঠকথাতে প্রদর্শন করা হয়েছে। অতএব, সেই কর্মনিমিত্তকেও মনোদ্বার দ্বারা গৃহীত, বর্তমানরূপে উৎপন্ন পঞ্চালম্বন অথবা ধর্মালম্বন হওয়া সম্ভব নয়—এই কথা বলতে হবে। কিন্তু সেইভাবে বলা সম্ভব নয়। কেন? কারণ, ‘চক্ষুকে অনিত্যরূপে... বিপশ্যনা করে’ ইত্যাদি দ্বারা পট্ঠান পালিতে উক্ত ষড় আলম্বন স্বরূপ পুরেজাত প্রত্যয়ের মনোদ্বারিক মরণাসন্ন জবনসমূহেরও অভিপ্রেত হওয়ার কারণে। এবং সেই কারণেই তার অনুগামী প্রতিসন্ধিরও সম্ভব হওয়ার কারণে—এভাবে জানতে হবে।

[168] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৬৮] কিন্তু বিভাবনীতে—

Tathā avicāretvā yaṃvuttaṃ ‘‘paccuppannārammaṇesu āpātamāgatesu manodvāre gatinimittavasena pañcadvāre kammanimittavasenā’’ti. Taṃ na sundaraṃ.

সেইভাবে বিচার-বিশ্লেষণ না করে যা বলা হয়েছে: “বর্তমান আলম্বনসমূহ আপাথগত হলে মনোদ্বারে গতিনিমিত্তের বশে এবং পঞ্চদ্বারে কর্মনিমিত্তের বশে...” ইত্যাদি, তা সুন্দর (উত্তম) নয়।

[169] Yañca tattha

[১৬৯] এবং সেখানে যা—

‘‘Chadvāragahitanti kammanimittaṃ chadvāragahitaṃ gatinimittaṃ chaṭṭhadvāragahitanti yathāsambhavaṃ yojetabba’’nti vuttaṃ. Taṃpi na yujjati.

“ছয় দ্বার দ্বারা গৃহীত কর্মনিমিত্ত, ছয় দ্বার দ্বারা গৃহীত গতিনিমিত্ত এবং ষষ্ঠ দ্বার দ্বারা গৃহীত গতিনিমিত্ত—এভাবে যথাসম্ভব যোজনা করতে হবে” বলা হয়েছে, তাও যুক্তিসঙ্গত নয়।

Evañhi sati kammaṃ viya gatinimittaṃpi therena bhinditvā vuttaṃ siyā. Naca taṃ vuttanayena pañcadvāragahitaṃ na sambhavatīti.

সত্যই, এরূপ হলে কর্মের মতো গতিনিমিত্তকেও স্থবির (অনিরুদ্ধ মহাস্থবির) কর্তৃক পৃথক করে বলা হতো। আর সেই গতিনিমিত্ত উক্ত নিয়মে পঞ্চদ্বার দ্বারা গৃহীত হওয়া সম্ভব নয়—এমনটি নয় (অর্থাৎ সম্ভব)—এভাবে জানতে হবে।

[170] Yañca tattha

[১৭০] এবং সেখানে যা—

Aṭṭhakathāyaṃ mūla ṭīkādīsuca yebhuyyavasena vuttaṃ sāvasesapāṭhaṃ avicāretvā ‘‘aṭṭhakathāyaṃ pana gatinimittaṃ manodvāre āpātamāgacchatīti vuttattā tadārammaṇāyaca pañcadvārikapaṭisandhiyā adassitattā mūlaṭīkādīsuca kamma balena upaṭṭhāpitaṃ vaṇṇāyatanaṃ supinaṃ passantassaviya dibba cakkhussa viyaca manodvāreyeva gocarabhāvaṃ gacchatīti niyametvā vuttattā tesaṃ vacanaṃ nasampaṭicchanti ācariyā’’ti vuttaṃ. Tatthapi asampaṭicchantānaṃ aññaṃ kāraṇaṃ natthi aññatra avicāraṇāyāti.

অট্ঠকথাতে এবং মূলটীকা প্রভৃতিতেও অধিকাংশ ক্ষেত্রে উক্ত অবশিষ্টাংশযুক্ত পাঠকে (সাবশেষ পাঠ) বিচার না করে বলা হয়েছে: “কিন্তু অট্ঠকথাতে গতিনিমিত্ত মনোদ্বারে আপাথগত হয় বলায় এবং তদালম্বনযুক্ত পঞ্চদ্বারিক প্রতিসন্ধি প্রদর্শিত না হওয়ায়, এবং মূলটীকা প্রভৃতিতে কর্মের বলে উপস্থাপিত রূপায়তন স্বপ্নদর্শনকারীর মতো অথবা দিব্যচক্ষুর মতো মনোদ্বারেই গোচরত্ব প্রাপ্ত হয় বলে নিয়ম করে বলায়, আচার্যগণ তাঁদের বাক্য স্বীকার করেন না।” সেখানেও অসম্মত ব্যক্তিদের বিচার না করাকে বাদ দিয়ে অন্য কোনো কারণ নেই—এভাবে জানতে হবে।

Paccuppannamatītanti ettha yassa javanāvasānāya pañcadvārikavīthiyā cavanaṃ hoti. Tassa paṭisandhiyā dvinnañca bhavaṅgānaṃ paccuppannā rammaṇatā upalabbhati. Yassa tadārammaṇāvasānāya, tassa paṭisandhiyā eva. Yassa pana javanāvasānāya paccuppannārammaṇāya manodvārikavīthiyā cavanaṃ hoti, tassa paṭisandhiyā channañca bhavaṅgānaṃ. Yassa pana tadāraṇāvasānāya, tassa paṭisandhiyā catunnañca bhavaṅgānanti. Etthaca ārammaṇe bahutarāyuke balavantepi vatthudubbalabhāve sati kāmasattānaṃpi javanāvasānā vīthi hotiyevāti daṭṭhabbaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana tadārammaṇāvasānāya eva yojitattā manodvāre paṭisandhito paraṃ catunnaṃ bhavaṅgānaṃ pañcadvāre paṭisandhiyāeva paccuppannārammaṇatā vuttā. Tadārammaṇa pariyosānāyavā suddhāyavā javanavīthiyāti vuttattā pana idha javanāvasānāpi yojitāti veditabbā.

‘বর্তমান ও অতীত’ এই পদে—যে ব্যক্তির জবনাবসান পঞ্চদ্বারিক বীথি দ্বারা চ্যুতি হয়, তার প্রতিসন্ধি এবং দুটি ভবাঙ্গের বর্তমান আলম্বনত্ব পাওয়া যায়। যার তদালম্বনাবসান পঞ্চদ্বারিক বীথি দ্বারা চ্যুতি হয়, তার প্রতিসন্ধিরই বর্তমান আলম্বনত্ব পাওয়া যায়। কিন্তু যে ব্যক্তির জবনাবসান বর্তমান আলম্বনযুক্ত মনোদ্বারিক বীথি দ্বারা চ্যুতি হয়, তার প্রতিসন্ধি এবং hexagons ভবাঙ্গের বর্তমান আলম্বনত্ব পাওয়া যায়। কিন্তু যে ব্যক্তির তদালম্বনাবসান বর্তমান আলম্বনযুক্ত মনোদ্বারিক বীথি দ্বারা চ্যুতি হয়, তার প্রতিসন্ধি এবং চারটি ভবাঙ্গের বর্তমান আলম্বনত্ব পাওয়া যায়—এভাবে জানতে হবে। আরও, এই মরণোৎপত্তিতে আলম্বন দীর্ঘায়ুসম্পন্ন এবং বলবান হলেও বস্তুর (হৃদয়বস্তুর) দুর্বলতা থাকলে কামাবচর সত্ত্বদেরও জবনাবসান বীথি হয়েই থাকে বলে দেখতে হবে। কিন্তু অট্ঠকথাতে তদালম্বনাবসান বীথির সাথেই যোজনা করার কারণে মনোদ্বারে প্রতিসন্ধির পর চারটি ভবাঙ্গের এবং পঞ্চদ্বারে প্রতিসন্ধিরই বর্তমান আলম্বনত্ব বলা হয়েছে। কিন্তু “তদালম্বনাবসান অথবা শুদ্ধ জবনবীথি দ্বারা” এভাবে উক্ত হওয়ার কারণে এই নতুন টীকাগ্রন্থে জবনাবসান বীথিকেও যোজনা করা হয়েছে—এভাবে জানতে হবে।

[171] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৭১] কিন্তু বিভাবনীতে—

Evaṃ [Pg.265] avicāretvā yaṃ vuttaṃ ‘‘manodvāre tāva paṭisandhiyā catunnaṃ bhavaṅgānañca pañcadvāre paṭisandhiyāeva paccuppannārammaṇatā labbhatī’’tiādi. Taṃ anupapannaṃ.

এইভাবে বিচার না করে যা বলা হয়েছে: “মনোদ্বারে প্রথমত প্রতিসন্ধি ও চারটি ভবাঙ্গের এবং পঞ্চদ্বারে প্রতিসন্ধিরই বর্তমান আলম্বনত্ব লাভ হয়” ইত্যাদি, তা অসঙ্গত (অনুপপন্ন)।

Etthaca yasmā paṭisandhijanakasseva kammassa ārammaṇaṃvā upakaraṇaṃvā kammanimittanti adhippetaṃ. Pañcadvārikakammañca paṭisandhijanakameva na hoti. Tasmā tadā paṭisandhijanakaṃ kammaṃ purimabhāgeeva manodvāravasena siddhaṃ hoti. Tassaca ārammaṇabhūtameva upakaraṇabhūtamevavā ekantena kammanimittaṃnāma hoti. Yaṃ pana pañcadvārikassa antimajavanassa ārammaṇaṃ hoti. Taṃ purimena niruddhena ārammaṇena vatthuto abhinnattāvā tassadisattāvā kammanimittanteva vuccatīti. Tathā hi vuttaṃ mūlaṭīkāyaṃ pañcadvāre āpātaṃ āgacchantaṃ paccuppannaṃ kammanimittaṃ āsannakatakammārammaṇa santatiyaṃ uppannaṃ taṃsadisañca daṭṭhabbanti. Tattha yesu deyyadhammavatthūsu cetiyādīsuvā yehi satthādīhivā pubbe kammaṃ siddhaṃ. Tesaṃ paccakkhe dharamānataṃ sandhāya santatiyaṃ uppannanti vuttaṃ. Tehi sadi savatthūnaṃ dharamānataṃ sandhāya taṃsadisañcāti vuttaṃ. Sadisavatthūnipi hi kammassa laddhokāsakāraṇāni hontiyeva. Yathā taṃ ito parittakena pāpakammena niraye ussadasāmante nibbattānaṃ pubbe puññakaraṇakāle laddhanimittasadisaṃ nirayaggijālānaṃ saddaṃ sutvāvā vaṇṇaṃ disvāvā puññaṃ saritvā cavitvā sagge nibbattānaṃ aggijālāni viyāti.

এবং এই মরণোৎপত্তিতে যেহেতু প্রতিসন্ধি উৎপাদনকারী কর্মেরই আলম্বন অথবা উপকরণকে ‘কর্মনিমিত্ত’ বলে অভিপ্রেত করা হয়েছে, এবং পঞ্চদ্বারিক কর্ম প্রতিসন্ধি উৎপাদনকারী হয় না; সেইজন্য সেই মরণাসন্ন সময়ে প্রতিসন্ধি উৎপাদনকারী কর্ম পূর্বেই মনোদ্বারের বশে সম্পন্ন হয়ে থাকে। এবং সেই কর্মের আলম্বনস্বরূপ বস্তুই হোক অথবা উপকরণস্বরূপ বস্তুই হোক, তা একান্তভাবে ‘কর্মনিমিত্ত’ নামে অভিহিত হয়। কিন্তু যা পঞ্চদ্বারিক অন্তিম জবনের আলম্বন হয়, তাকে পূর্বে নিরুদ্ধ আলম্বনের সাথে বস্তুগতভাবে অভিন্ন হওয়ার কারণে অথবা তার সদৃশ হওয়ার কারণে ‘কর্মনিমিত্ত’ বলেই বলা হয়। কারণ সেইভাবেই মূলটীকায় বলা হয়েছে— “পঞ্চদ্বারে আপাথগত বর্তমান কর্মনিমিত্তকে আসন্নকৃত কর্মের আলম্বন-সন্ততিতে উৎপন্ন এবং তার সদৃশ বলে দেখতে হবে।” সেখানে যে দানধর্মের বস্তুসমূহে অথবা যে চৈত্য প্রভৃতিতে অথবা যে শস্ত্র প্রভৃতি দ্বারা পূর্বে কর্ম সম্পন্ন হয়েছিল, তাদের প্রত্যক্ষভাবে বিদ্যমানতাকে লক্ষ্য করে “সন্ততিতে উৎপন্ন” - এই কথা বলা হয়েছে। তাদের সাথে সদৃশ বস্তুসমূহের বিদ্যমানতাকে লক্ষ্য করে “এবং তার সদৃশ” - এই কথা বলা হয়েছে। সত্যই, সদৃশ বস্তুসমূহও কর্মের সুযোগ লাভের কারণ হয়েই থাকে। যেমন—এই মনুষ্যলোক থেকে সামান্য পাপকর্মের কারণে নরকের উৎসদ নরকের নিকটে উৎপন্ন ব্যক্তিদের পূর্বে পুণ্যকর্ম করার সময়ে প্রাপ্ত নিমিত্তের সদৃশ নরকের অগ্নিশিখার শব্দ শুনে অথবা বর্ণ দেখে পুণ্য স্মরণ করে চ্যুত হয়ে স্বর্গে উৎপন্ন ব্যক্তিদের ক্ষেত্রে অগ্নিশিখাসমূহের মতো—এভাবে জানতে হবে।

[172] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৭২] কিন্তু বিভাবনীতে—

Mūlaṭīkāpāṭhaṃ avicāretvā taṃsadisañcātiettha naṭṭhacakāraṃ pāṭhaṃ disvā ‘‘manodvārika javanānaṃ ārammaṇabhūtena saha samānattā tadekasantatipatitaṃ cutiāsannajavanagahi taṃpi paccuppannaṃ vaṇṇādikaṃ kammanimitta bhāvena vutta’’nti vuttaṃ. Taṃ anupapannameva.

মূলটীকা পাঠকে বিচার না করে ‘তংসদিসঞ্চ’ (taṃsadisañca) এই পদে ‘চ’ কার লুপ্ত হওয়া পাঠকে দেখে যা বলা হয়েছে: “মনোদ্বারিক জবনসমূহের আলম্বনের সাথে সমান হওয়ার কারণে, সেই এক সন্ততি-পতিত চ্যুতি-আসন্ন জবন দ্বারা গৃহীত বর্তমান বর্ণাদিকেও কর্মনিমিত্ত ভাবরূপে বলা হয়েছে”, তা অসঙ্গত (অনুপপন্ন)।

Apica, [Pg.266] aṭṭhakathāyaṃ aparassa maraṇasamaye ñātakā ayaṃ tāta tavatthāya buddhapūjā karīyati. Cittaṃ pasādehīti vatvā pupphadāmadhajapaṭākādivasena rūpārammaṇaṃvā dhammasavanatūriyapūjādi vasena saddārammaṇaṃvā dhūmavāsagandhādivasena gandhārammaṇaṃvā idaṃ tāva sāyassu, tavatthāya dātabbaṃ deyyadhammanti vatvā madhuphāṇi tādivasena rasārammaṇaṃvā idaṃ tāva phusassu, tavatthāya dātabbaṃ deyyadhammanti vatvā cīnapaṭa somārapaṭādivasena phoṭṭhabbā rammaṇaṃvā pañcadvāre upasaṃharantīti vuttaṃ. Tattha rūpasaddagandhārammaṇāni sandhāya ṭīkāyaṃ santatiyaṃ uppannanti vuttaṃ. Rasaphoṭṭhabbā rammaṇāni sandhāya taṃsadisañcāti vuttaṃ. Tāni hi pathamaṃ sāyita phusitāni aññāni honti. Pacchā dinnāni aññānīti etthaca evaṃ upasaṃhaṭāni rūpārammaṇādīni pathamaṃ pañcadvārena gahetvā acavitvā pacchā puna atthi dāni evarūpānīti suddhena manodvārena gahetvā cavantānaṃ tāni manodvāragahitāni paccuppannabhūtāni kammanimittāni hontīti veditabbānīti. Pathamatatīyāruppa paṭisandhīnaṃ paññatti bhūtaṃ dutīyacatutthāruppapaṭisandhīnaṃ mahaggatabhūtanti vuttaṃ yathārahanti. Āruppesu uparibhūminibbattānaṃ arūpīnaṃ heṭṭhimajjhānāni paṭipassambhanti. Na ca te tāni puna āyūhantīti vuttaṃ heṭṭhimāruppa vajjitāti. Pamādapakkhe patitvā vissaṭṭhajjhānānaṃ tatoyevaca appahīnehi orambhāviya saṃyojanehi heṭṭhabhāgaṃ ākaḍḍhita mānasānaṃ kāmabhave uppajjamānānaṃ tesaṃ thapetvā tihetu kukkaṭṭhabhūtaṃ upacārajjhānacetanaṃ aññaṃ dubbalakammaṃ okāsaṃ nalabhatīti vuttaṃ tathā kāmatihetukāti. Tathā hi aṅguttaraṭṭha kathāyaṃ-na hi tassa upacārajjhānato balavataraṃnāma kammaṃ atthīti vuttaṃ. Ṭīkāyañca na hi tassa.La. Atthīti iminā tato cavantānaṃ upacārajjhānameva paṭisandhijanakaṃ kammanti dīpetīti vuttanti. Rūpāvacarapaṭisandhi pana tesaṃ natthiyeva. Evañca katvā yamakearūpadhātuyā cutassa arūpadhātuṃ upapajjantassātivā arūpa dhātuyā cutassa kāmadhātuṃ upapajjantassātivā vuttaṃ. Na pana vuttaṃ arūpadhātuyā cutassa rūpadhātuṃ upapajjantassāti. Rūpa lokato [Pg.267] cavantānaṃ pana aññaṃ dubbalakammaṃ okāsaṃ nalabhatīti navattabbaṃ. Evaṃsantepi suṭṭhu vikkhambhitanīvaraṇānaṃ tesaṃ appanā pattajjhānavisesena suparibhāvitacittasantānattā jaccandhādivipatti janakaṃ dvihetukomakakammaṃpi okāsaṃ na labhati. Kuto apāyagāmikammanti vuttaṃ ahetuka rahitā siyunti.

আরও, অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে—অন্য কোনো ব্যক্তির মরণসময়ে আত্মীয়স্বজনরা বলেন, 'হে বৎস, তোমার কল্যাণের জন্য এই বুদ্ধপূজা করা হচ্ছে। চিত্তকে প্রসন্ন করো।' এভাবে বলে পুষ্পমাল্য, ধ্বজা, পতাকা ইত্যাদির মাধ্যমে রূপালম্বন, অথবা ধর্মশ্রবণ, বাদ্যযন্ত্রের পূজা ইত্যাদির মাধ্যমে শব্দালম্বন, অথবা ধূপ ও সুগন্ধি ইত্যাদির মাধ্যমে গন্ধালম্বন পঞ্চদ্বারে উপস্থাপন করেন। অথবা বলেন, 'প্রথমে এটি আস্বাদন করো, এটি তোমার কল্যাণের জন্য দানীয় বস্তু।' এভাবে বলে মধু, গুড় ইত্যাদির মাধ্যমে রসালম্বন, অথবা বলেন, 'প্রথমে এটি স্পর্শ করো, এটি তোমার কল্যাণের জন্য দানীয় বস্তু।' এভাবে বলে চীনদেশের বস্ত্র, সোমার দেশের বস্ত্র ইত্যাদির মাধ্যমে স্পৃষ্টব্যালম্বন পঞ্চদ্বারে উপস্থাপন করেন। সেখানে রূপ, শব্দ ও গন্ধালম্বনকে লক্ষ্য করে টীকাতে 'সন্ততিতে উৎপন্ন' বলা হয়েছে। রস ও স্পৃষ্টব্যালম্বনকে লক্ষ্য করে 'তার সদৃশও' বলা হয়েছে। কারণ, প্রথমে আস্বাদিত ও স্পৃষ্ট আলম্বনগুলো ভিন্ন হয় এবং পরবর্তীতে দান করা আলম্বনগুলো ভিন্ন হয়। এবং এখানে, এভাবে উপস্থাপিত রূপালম্বন প্রভৃতিকে প্রথমে পঞ্চদ্বারের মাধ্যমে গ্রহণ করে, চ্যুত না হয়ে, পরবর্তীতে পুনরায় 'এখন এই প্রকার বস্তুসমূহ বিদ্যমান আছে' এভাবে বিশুদ্ধ মনোদ্বারের মাধ্যমে গ্রহণ করে যারা চ্যুত হন, তাদের ক্ষেত্রে সেই মনোদ্বার-গৃহীত বর্তমান রূপ কর্মনিমিত্ত হয়—এরূপ জানতে হবে। প্রথম ও তৃতীয় অরূপ প্রতিসন্ধির আলম্বন প্রজ্ঞপ্তিস্বরূপ এবং দ্বিতীয় ও চতুর্থ অরূপ প্রতিসন্ধির আলম্বন মহদ্গতস্বরূপ—এরূপ যথোপযুক্তভাবে বলা হয়েছে। অরূপভূমিগুলোর মধ্যে উচ্চতর ভূমিতে উৎপন্ন অরূপী পুদ্গলদের নিম্নতর ধ্যানসমূহ প্রশমিত হয়ে যায়। এবং তারা পুনরায় সেগুলোর অনুশীলন করেন না, তাই 'নিম্নতর অরূপ বর্জিত' বলা হয়েছে। প্রমাদের পক্ষে পতিত হয়ে ধ্যান থেকে ভ্রষ্ট ব্যক্তিদের এবং সেই কারণেই অপ্রহীন ওরম্ভাগীয় সংযোজনসমূহের দ্বারা যাদের চিত্ত নিম্নভূমিতে আকৃষ্ট হয় এবং যারা কামভবে উৎপন্ন হতে যাচ্ছে, তাদের ক্ষেত্রে ত্রিহেতুক উৎকৃষ্ট উপচারধ্যান-চেতনাকে বাদ দিয়ে অন্য কোনো দুর্বল কর্ম সুযোগ পায় না—তাই 'তথা কামতিহেতুক' বলা হয়েছে। কারণ, অঙ্গুত্তর অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে—'তার উপচারধ্যান অপেক্ষা অধিক শক্তিশালী কোনো নাম-কর্ম নেই।' এবং টীকাতেও বলা হয়েছে—'na hi tassa... atthi' এর দ্বারা সেখান থেকে চ্যুত ব্যক্তিদের ক্ষেত্রে উপচারধ্যানই প্রতিসন্ধি উৎপাদনকারী কর্ম—এরূপ প্রকাশ করা হয়েছে। কিন্তু তাদের রূপাবচর প্রতিসন্ধি একেবারেই হয় না। এবং এই কারণেই যমক পালিতে বলা হয়েছে—'অরূপধাতু থেকে চ্যুত হয়ে অরূপধাতুতে উৎপন্ন ব্যক্তির' অথবা 'অরূপধাতু থেকে চ্যুত হয়ে কামধাতুতে উৎপন্ন ব্যক্তির'। কিন্তু 'অরূপধাতু থেকে চ্যুত হয়ে রূপধাতুতে উৎপন্ন ব্যক্তির' এরূপ বলা হয়নি। কিন্তু রূপলোক থেকে চ্যুত ব্যক্তিদের ক্ষেত্রে অন্য কোনো দুর্বল কর্ম সুযোগ পায় না—এরূপ বলা উচিত নয়। এমন হলেও, যাদের নীবরণসমূহ ভালোভাবে বিক্ষম্ভিত হয়েছে, অর্পণা-প্রাপ্ত ধ্যানবিশেষের দ্বারা সুভাবিত চিত্তসন্ততি হওয়ার কারণে তাদের জন্মান্ধতা প্রভৃতি বিপত্তি উৎপাদনকারী দ্বিহেতুক ওমক কর্মও সুযোগ পায় না। অপায়গামী কর্মের সুযোগ পাওয়ার তো প্রশ্নই ওঠে না—তাই 'অহেতু-রহিত হওয়া উচিত' বলা হয়েছে।

[173] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৭৩] কিন্তু বিভাবনীতে

‘‘Upacārajjhānā nubhāveneva duhetuka tihetuka paṭisandhiyo siyu’’nti vuttaṃ. Taṃ vicāretabbaṃ.

'উপচারধ্যানের প্রভাবেই দ্বিহেতুক ও ত্রিহেতুক প্রতিসন্ধি হতে পারে'—এরূপ বলা হয়েছে। তা বিচার্য।

Yadi hi taṃ paṭisandhidānaṃ sandhāya vuttaṃ siyā. Duhetukapaṭi sandhi na yujjati. Na hi suṭṭhu vikkhambhitanīvaraṇānaṃ appanāvīthiyaṃ pavattaṃ upacārajjhānaṃ tihetukomakaṃnāma sambhavatīti. Atha kammantarassa upatthambhanaṃ sandhāya vuttaṃ siyā. Sayaṃ balavatarassapi sato paṭisandhiṃ adatvā dubbalassa kammantarassa upatthambhane kāraṇaṃ natthīti. Yasmā pana rūpabrahmānaṃ upacārajjhānato aññānipi kāyavacīmanokammakusalāni uppajjantiyeva tāniyevaca kānici tihetukomakānipi kānici dvihetukukkaṭṭhānipi bhavanti. Oḷārikānaṃ pana nīvaraṇānaṃ suṭṭhu vikkhambhitattā savipattikapaṭi sandhijanakāni dvihetukomakāni tesaṃ nuppajjanti. Aparapariyāya bhūtānica tādisāni tesaṃ okāsaṃ nalabbhanti. Nānārammaṇesuca nesaṃ chandovā nikantivā pavattatiyeva. Yena nānākammānipi vipaccituṃ okāsaṃ labhanti. Yenaca te cakkhu sotadvārehipi tato cavanti. Tasmā ettha upacārajjhānena kāraṇaṃ avatvā vuttanayeneva taṃkāraṇaṃ vattuṃ yuttanti daṭṭhabbaṃ. Kāmatihetumhā cutiyā paraṃ sabbā vīsati paṭisandhiyo siyuṃ. Itarā duhetukāhetukacutito paraṃ kāmesveva bhavesu dasapaṭisandhiyo siyunti yojanā. Evaṃ paṭisandhikkhaṇe visayappavattiyā saha vīthimuttacittānaṃ pavattākāraṃ dassetvā idāni pavattikāle paraṃparabhavesuca dassetuṃ iccevantiādimāha. Paṭisandhinirodhānantaratoti paṭisandhiyā nirodhassa bhaṅgassa anantarakālato. [Pg.268] Tamevacittanti tassadise tabbohāro daṭṭhabbo. Yathā tāniyeva osadhānīti. Yāva cuticittuppādāti ettha cutiggahaṇena tadāsanna vīthicittānampi gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Asati vīthicittuppādeti antarantarā vīthicittānaṃ uppattiyā asati. Bhavassaaṅgabhāvenāti upapattibhavassa aviccheda kāraṇabhāvena. Tasmiṃti avattamāne pacchājātapaccayarahitānaṃ rūpadhammānaṃ vassodaka rahitānaṃ taruṇasassānaṃ viya milāta bhāvapattiyā upapattibhavo occhijjatīti. Cuticittaṃ hutvā nirujjhati tameva cittanti sambandho. Yathākkamaṃ eva parivattantā pavattantīti yāva parinibbānacutiyā yathākkamaṃ parivattantā pavattantieva. Na pana parasamaye viya kadāci katthaci nivattiṃ pāpuṇantīti attho.

যদি সেই উক্তি প্রতিসন্ধি প্রদানকে লক্ষ্য করে বলা হয়ে থাকে, তবে দ্বিহেতুক প্রতিসন্ধি যুক্তিযুক্ত হয় না। কারণ, যাদের নীবরণসমূহ ভালোভাবে বিক্ষম্ভিত হয়েছে, অর্পণা-বীথিতে প্রবর্তিত তাদের উপচারধ্যান ত্রিহেতুক ওমক হওয়া সম্ভব নয়। আর যদি অন্য কোনো কর্মের উপস্তম্ভন করাকে লক্ষ্য করে বলা হয়ে থাকে, তবে নিজে অত্যন্ত শক্তিশালী হওয়া সত্ত্বেও প্রতিসন্ধি প্রদান না করে অন্য কোনো দুর্বল কর্মকে সমর্থন করার কোনো কারণ নেই—এরূপ জানতে হবে। যেহেতু রূপব্রহ্মদের উপচারধ্যান ছাড়াও অন্য কায়িক, বাচনিক ও মানসিক কুশলকর্ম উৎপন্ন হয়েই থাকে, এবং সেগুলোর মধ্যে কোনো কোনোটি ত্রিহেতুক ওমক এবং কোনো কোনোটি দ্বিহেতুক উৎকৃষ্টও হয়ে থাকে। কিন্তু স্থূল নীবরণসমূহ ভালোভাবে বিক্ষম্ভিত হওয়ার কারণে, বিপত্তিসহ প্রতিসন্ধি উৎপাদনকারী দ্বিহেতুক ওমক কর্মসমূহ তাদের উৎপন্ন হয় না। এবং তাদের ক্ষেত্রে সেই প্রকার অপরপর্যায়ভুক্ত কর্মসমূহও সুযোগ পায় না। এবং বিভিন্ন আলম্বনে তাদের ছন্দ অথবা নিকান্তি প্রবর্তিত হয়েই থাকে, যার ফলে বিভিন্ন কর্মও বিপাক দেওয়ার সুযোগ পায়। এবং যার কারণে তারা চক্ষু ও শ্রোত্রদ্বারের মাধ্যমেও সেই রূপলোক থেকে চ্যুত হন। অতএব, এখানে উপচারধ্যানকে কারণ হিসেবে না দেখিয়ে, পূর্বোক্ত নিয়মে সেই কারণটি বলাই যুক্তিযুক্ত—এরূপ দেখতে হবে। কাম-ত্রিহেতুক চ্যুতি থেকে পরবর্তীতে সমস্ত বিশটি প্রতিসন্ধি হতে পারে। অন্য দ্বিহেতুক ও অহেতুক চ্যুতি থেকে পরবর্তীতে কেবল কামভবেই দশটি প্রতিসন্ধি হতে পারে—এটাই যোজনা। এভাবে প্রতিসন্ধিক্ষণে বিষয়প্রবৃত্তির সাথে বীথিমুক্ত চিত্তসমূহের প্রবৃত্তির প্রকার প্রদর্শন করে, এখন প্রবৃত্তি-কালে এবং পরম্পরা-ভবে তা প্রদর্শন করার জন্য 'ইચ્চেবং' ইত্যাদি বলেছেন। 'প্রতিসন্ধিনিরোধানন্তরত' বলতে প্রতিসন্ধির নিরোধ অর্থাৎ ভঙ্গের অব্যবহিত পরবর্তী কাল থেকে। 'তমেব চিত্তং' বলতে তার সদৃশ ধর্মে সেই শব্দের ব্যবহার বুঝতে হবে, যেমন 'সেই ঔষধগুলোই'। 'যাব চুতিচিত্তুপ্পাদা' এখানে 'চ্যুতি' গ্রহণের দ্বারা তার আসন্ন বীথিচিত্তসমূহের গ্রহণও বুঝতে হবে। 'অসতি বীথিচিত্তুপ্পাদে' বলতে মাঝে মাঝে বীথিচিত্তসমূহের উৎপত্তি না হলে। 'ভবস্স অঙ্গভাবেন' বলতে উপপত্তি-ভবের অবিচ্ছেদের কারণস্বরূপ। কারণ, সেই ভবঙ্গ চিত্ত প্রবর্তিত না হলে, পশ্চাৎজাত-প্রত্যয়-রহিত রূপধর্মসমূহের ক্ষেত্রে, বৃষ্টিহীন কচি শস্যের ন্যায় ম্লানভাব প্রাপ্ত হওয়ার কারণে উপপত্তি-ভব বিচ্ছিন্ন হয়ে যায়—এরূপ জানতে হবে। 'সেই চিত্তই চ্যুতিচিত্ত হয়ে নিরুদ্ধ হয়'—এটাই পদের সম্বন্ধ। 'যথাক্রমেই পরিবর্তিত হয়ে প্রবর্তিত হয়' বলতে পরিনির্বাণ-চ্যুতি পর্যন্ত যথাক্রমে পরিবর্তিত হয়ে প্রবর্তিত হতেই থাকে। কিন্তু অন্য মতাবলম্বীদের মতানুযায়ী কখনো কোনো স্থানে নিবৃত্ত হয় না—এটাই অর্থ।

[174] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৭৪] কিন্তু বিভাবনীতে

‘‘Yāva vaṭṭa mūla samucchedā’’ti vuttaṃ, vaṭṭamūlasamucchedo vuccati arahattamaggo. Tato paraṃpi yāvakhandhaparinibbānā pavattantiyeva.

'যতক্ষণ না সংসারের মূল সমুৎপাটিত হয়' বলা হয়েছে; সংসারের মূল সমুৎপাটনকারীকে অর্হত্ত্বমার্গ বলা হয়। তার পরেও স্কন্ধ-পরিনির্বাণ পর্যন্ত প্রবর্তিত হতেই থাকে।

Ihāti imasmiṃ bhave. Iccayanti iti ayaṃ. Itisaddo ādiattho. Yathā iha paṭisandhica bhavaṅgañca āvajjanādi vīthiyoca cuticāti ayaṃ cittasantati pavattati. Tathā puna bhavantarepi sandhibhavaṅgādikā ayaṃcittasantati parivattati parivattamānā pavattatīti attho. Idāni yassa vipassanā maggaphalanibbānassa atthāya cittacetasikānaṃ pabhedapavattisaṅgahā paṭṭhapiyanti. Tadatthaṃ dassento gāthamāha. Tattha paṭisaṅkhāyāti paṭisaṅkhāna saṅkhātena vipassanā ñāṇena punappunaṃ ñatvā. Etanti yathāvuttaṃ cittacetasikānaṃ pabhedapavattividhānaṃ. Adhuvanti aniccaṃ. Adhigantvāti adhigamasaṅkhātena catumaggaññāṇena patilabhitvā sacchikatvā. Padanti saupādisesaṃ nibbānaṃ. Budhāti paṇḍitā. Suṭṭhu anusaya mattaṃpi asesetvā sesakilesehi saddhiṃ ucchinnaṃ yathā vuttesu cittacetasikesu adhisayitaṃ taṇhāsineha saṅkhātaṃ [Pg.269] bandhanaṃ etehīti susamucchinna sineha bandhanā. Samanti vūpasamanti vaṭṭadukkhasantāpā etasminti samo. Anupādisesanibbānaṃ. Essantīti gamissanti. Cirāyāti cirakālaṃ. Sundaraṃ adhigamāvahaṃ sīla dhutaṅgasaṅkhātaṃ vataṃ etesanti subbatā. Suparisuddhasīlasallekha vuttinoti attho. Cirāya subbatā budhā etaṃ adhuvaṃ paṭisaṅkhāya accutaṃ padaṃ adhigantvā susamucchinnasinehabandhanā samaṃ essantīti yojanā.

'ইহ' বলতে এই ভবে। 'ইচ্চয়ং' বলতে 'ইতি অয়ং'। 'ইতি' শব্দ আদি অর্থে ব্যবহৃত। যেমন এখানে প্রতিসন্ধি, ভবঙ্গ, আবর্জন প্রভৃতি বীথিচিত্ত এবং চ্যুতি—এই চিত্তসন্ততি প্রবর্তিত হয়; তেমনই পুনরায় অন্য ভবেও প্রতিসন্ধি, ভবঙ্গ আদি বিশিষ্ট এই চিত্তসন্ততি পরিবর্তিত হয়, পরিবর্তিত হয়ে প্রবর্তিত হয়—এটাই অর্থ। এখন, যে বিপশ্যনা, মার্গ, ফল ও নির্বাণের উদ্দেশ্যে চিত্ত ও চৈতসিকসমূহের প্রভেদ ও প্রবৃত্তির সংগ্রহ উপস্থাপন করা হয়েছে, সেই উদ্দেশ্য প্রদর্শন করার জন্য গাথাটি বলেছেন। সেখানে 'প্রতিসংখায়' বলতে প্রতিসংখ্যান নামক বিপশ্যনা জ্ঞানের দ্বারা বারবার জেনে। 'এতং' বলতে পূর্বোক্ত চিত্ত ও চৈতসিকসমূহের প্রভেদ ও প্রবৃত্তির বিধানকে। 'অধুবং' বলতে অনিত্য। 'অধিগন্ত্বা' বলতে অধিগম নামক চতুর্মার্গজ্ঞানের দ্বারা লাভ করে, সাক্ষাৎ করে। 'পদং' বলতে সোপাদিশেষ নির্বাণকে। 'বুধা' বলতে পণ্ডিতগণ। যাদের দ্বারা অনুশয়মাত্রও অবশিষ্ট না রেখে অবশিষ্ট ক্লেশসমূহের সাথে পূর্বোক্ত চিত্ত ও চৈতসিকসমূহে নিহিত তৃষ্ণা-স্নেহ নামক বন্ধন সম্পূর্ণরূপে ছিন্ন হয়েছে, তারা হলেন 'সুসমুচ্ছিন্নস্নেহবন্ধনা'। 'সমং' বলতে যাতে সংসার-দুঃখের সন্তাপসমূহ প্রশমিত হয়, তা-ই 'শম' অর্থাৎ অনুপাদিশেষ নির্বাণ। 'এস্‌সন্তি' বলতে গমন করবেন। 'চিরায়' বলতে দীর্ঘকাল ধরে। যাদের সুন্দর ও অধিগম-বহনকারী শীল ও ধুতাঙ্গ নামক ব্রত রয়েছে, তারা হলেন 'সুব্রত'; অর্থাৎ অত্যন্ত পরিশুদ্ধ শীল ও সল্লেখ-আচরণকারী—এটাই অর্থ। 'দীর্ঘকাল ধরে সুব্রত পণ্ডিতগণ এই অনিত্যকে প্রজ্ঞার দ্বারা অনুধাবন করে, অচ্যুত পদ লাভ করে এবং স্নেহ-বন্ধন সম্পূর্ণরূপে ছিন্ন করে শমে উপনীত হবেন'—এটাই যোজনা।

Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa

এভাবে, পরমার্থদীপনী নামক অভিধম্মত্থসঙ্গহের

Catutthavaṇṇanāya vīthimutta saṅgahassa

চতুর্থ ব্যাখ্যার অন্তর্গত বীথিমুক্তসংগ্রহের

Paramatthadīpanā niṭṭhitā.

পরমার্থদীপনী সমাপ্ত হলো।

Rūpa saṅgaha paramatthadīpanī

রূপসংগ্রহ পরমার্থদীপনী

156. Evaṃ [Pg.270] cittacetasike dvīhi pabhedappavattīhi dassetvā idāni yathānuppattaṃ rūpaṃ dassento ādigātha māha. Tattha etaṃ parimāṇaṃ assāti ettāvaṃ. Tena ettavatā. Nipātapadaṃvā etaṃ. Hi saddo padapūraṇe. Pabhedoca pavattica pabhedappavattiyo. Tāhi saha ye vattanti te sappabhedappavattikā. Ettāvatā sappabhedappavattikā cittacetasikā dhammā mayā vibhattā. Idāni rūpaṃ pavuccatīti yojanā. Saṅkhepato uddisanaṃ kathanaṃ samuddeso. Samuddiṭṭhassa rūpassa puna vibhajanaṃ vibhāgo. Samuṭṭhāti rūpaṃ etenāti samuṭṭhānaṃ. Kammādi. Kalā vuccanti avayavā. Tā appenti pavisanti etthāti kalāpo. Piṇḍīti attho. Pavattikkamatoti uppattikkamato. Salakkhaṇato sasambhāratoca mahantāni hutvā bhavanti pātubhavantīti mahābhūtāni. Tāni hi attano sabhāvatopi mahantānieva hutvā pātubhavanti upādārūpāni upādāyāti.

১৫৬. এভাবে চিত্ত ও চৈতসিককে প্রভেদ ও প্রবৃত্তি—এই দুই উপায়ে প্রদর্শন করে, এখন যথাপ্রাপ্ত রূপ প্রদর্শন করার জন্য আদি গাথাটি বলেছেন। সেখানে 'যার এই পরিমাণ রয়েছে' তা হলো 'এত্তাবং'। তার দ্বারা 'এত্তাবতা'। অথবা এটি একটি নিপাত পদ। 'হি' শব্দ পদের পূর্ণতার জন্য ব্যবহৃত। প্রভেদ ও প্রবৃত্তি হলো 'প্রভেদপ্রবৃত্তি'। সেগুলোর সাথে যা বর্তমান থাকে, তা হলো 'saprabhedapravṛttika' (সপ্রভেদপ্রবৃত্তিক)। 'এই পরিমাণ সপ্রভেদপ্রবৃত্তিক চিত্ত ও চৈতসিক ধর্মসমূহ আমার দ্বারা বিভক্ত হয়েছে। এখন রূপ বলা হচ্ছে'—এটাই যোজনা। সংক্ষেপে উল্লেখ করা বা বলা হলো 'সমুদ্দেশ'। সংক্ষেপে উল্লিখিত রূপের পুনরায় বিভাগ করা হলো 'বিভাগ'। যার দ্বারা রূপ সমুত্থিত হয়, তা হলো 'সমুত্থান', যেমন কর্ম প্রভৃতি। অবয়বসমূহকে 'কলা' বলা হয়। সেগুলো যাতে প্রবিষ্ট বা অন্তর্ভুক্ত হয়, তা হলো 'কলাপ'; অর্থাৎ পিণ্ড বা সমষ্টি—এটাই অর্থ। 'প্রবৃত্তিক্রমত' বলতে উৎপত্তিক্রম অনুসারে। স্বলক্ষণ ও সসম্ভার অনুসারে মহৎ হয়ে উৎপন্ন বা আবির্ভূত হয় বলে এগুলো 'মহাভূত'। কারণ, সেগুলো নিজেদের স্বভাবের দিক থেকেও মহৎ হয়েই আবির্ভূত হয় এবং উপাদায় রূপসমূহকে আশ্রয় দেয়।

[175] Vibhāvaniyaṃ pana mahāṭīkāyañca

[১৭৫] কিন্তু বিভাবনীতে এবং মহা টীকাতে

‘‘Sasambhāradhātuvasenāti’’ vuttaṃ. Taṃ anupapannaṃ.

'সসম্ভার ধাতুর প্রভাবে' বলা হয়েছে। তা অসংগত।

Na hi sasambhāravatthuvaseneva tesaṃ ayaṃ vohāro pavattoti sakkā vattuṃ. Naca salakkhaṇato mahattena vinā tesaṃ sasambhārato mahattaṃnāma sambhavatīti. Tasmā yaṃ tesaṃ indriyānindriyabaddhasantānesu pathavipabbatādivasena samudde macchakacchapādivasena sasambhārato mahattaṃ. Taṃpi salakkhaṇamahattamūlakamevāti daṭṭhabbaṃ. Mahābhūtātivā loke visaṃvāda kaṭṭhena māyākārāvā āvisanagahaṇesu acinteyyaṭṭhānaṭṭhena yakkhādayovā vañcakaṭṭhena yakkhiniyovā vuccanti. Tenevaṭṭhena tehi sadisattā imānipi mahābhūtāviyāti mahābhūtāni. Ubhayatthapica [Pg.271] mahantāni abhūtāni abbhutānivā etesūti nibbacanaṃ yujjatiyeva.

কেবল সসম্ভার-বস্তুর (বাহ্যিক উপাদানসমূহের সমষ্টির) কারণেই যে এদের এই ব্যবহার বা সংজ্ঞা প্রচলিত হয়েছে, তা বলা যায় না। কারণ, স্বলক্ষণগত মহত্ত্ব (নিজস্ব বৈশিষ্ট্যের বিশালতা) ছাড়া এদের সসম্ভারগত মহত্ত্ব (বাহ্যিক অবয়বের বিশালতা) উৎপন্ন হতে পারে না। অতএব, ইন্দ্রিয়যুক্ত (সচেতন) এবং ইন্দ্রিয়হীন (অচেতন) সন্তানে পৃথিবী, পর্বত ইত্যাদির মাধ্যমে এবং সমুদ্রে মৎস্য, কচ্ছপ ইত্যাদির মাধ্যমে সসম্ভারগত যে মহত্ত্ব বা বিশালতা বিদ্যমান, তাও স্বলক্ষণগত মহত্ত্বকেই মূল ভিত্তি করে গড়ে উঠেছে বলে জানতে হবে। অথবা, লোকে প্রতারণা বা বিভ্রান্ত করার অর্থে জাদুকরদের এবং ভর করা বা গ্রাস করার ক্ষেত্রে অচিন্তনীয় ক্ষমতার কারণে যক্ষ ইত্যাদিকে অথবা প্রবঞ্চনা করার অর্থে যক্ষিণীদের 'মহাভাব' বা 'মহাভূত' বলা হয়ে থাকে। সেই একই কারণে, তাদের সাথে সাদৃশ্য থাকার দরুন এই রূপগুলোও জাদুকর বা যক্ষরূপী মহাভূতের মতো প্রতীয়মান হয় বলে এদের 'মহাভূত' বলা হয়। উভয় পক্ষেই (উপমা ও উপমেয় উভয় ক্ষেত্রেই) এদের মধ্যে মহান অসত্য (অভূত) অথবা মহান আশ্চর্য (অদ্ভুত) বিষয় বিদ্যমান থাকায় 'মহাভূত'—এই ব্যুৎপত্তিটি অত্যন্ত সংগত।

[176] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৭৬] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

Yakkhiniṃ visuṃ upamāmattaṃ katvā ‘‘manāpavaṇṇasaṇṭhānā dīhivā sattānaṃ vañcikā yakkhinīādayo viya manāpa itthipurisarūpadassanādinā sattānaṃ vañcakattā mahantāni abhūtāni etesūti mahābhūtāti’’ vuttaṃ. Taṃ aṭṭhakathā ya na sameti.

যক্ষिणीকে পৃথকভাবে কেবল উপমা হিসেবে গ্রহণ করে বলা হয়েছে—'মনোরম বর্ণ ও সংস্থান ইত্যাদির মাধ্যমে প্রাণীদের প্রতারণাকারী যক্ষিণী প্রভৃতির মতো, মনোরম নারী বা পুরুষের রূপ প্রদর্শন ইত্যাদির দ্বারা প্রাণীদের প্রতারণা করার কারণে এদের মধ্যে মহান অসত্য (অভূত) বিদ্যমান থাকে, তাই এরা মহাভূত।' কিন্তু এই বক্তব্যটি অট্ঠকথা বা অর্থকথার সাথে সংগতিপূর্ণ নয়।

Aṭṭhakathāyañhi mahābhūtasāmaññatoti padassa vitthāre eva māyākāro yakkho yakkhinīti tayo mahābhūtā vuttāti. Catunnañcamahābhūtānanti upayogatthe sāmivacanaṃ. Upādāyāti daḷhaṃ nissāya. Pavattanti pāṭhaseso. Upādāya rūpantivā samāsapadaṃ daṭṭhabbaṃ.

কারণ অট্ঠকথায় 'মহাভূতসামান্যতো' পদের বিস্তারিত ব্যাখ্যায় জাদুকর, যক্ষ ও যক্ষিণী—এই তিনটিকে 'মহাভূত' হিসেবে উল্লেখ করা হয়েছে। 'চতুন্নঞ্চ মহাভূতানং'—এখানে সম্বন্ধ বিভক্তিটি (ষষ্ঠী বিভক্তি) কর্ম কারকের অর্থে ব্যবহৃত হয়েছে। 'উপাদায়' বলতে দৃঢ়ভাবে আশ্রয় করে প্রবর্তিত হওয়াকে বোঝায়। 'প্রবৃত্তং' শব্দটি এখানে উহ্য বা অবশিষ্ট পাঠ। অথবা একে 'উপাদায়রূপং'—এই সমাসবদ্ধ পদ হিসেবে দেখতে হবে।

[177] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৭৭] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

‘‘Upādāya pavattaṃ rūpaṃ upādārūpanti’’ vuttaṃ. Taṃ idha na yujjati.

'আশ্রয় করে প্রবর্তিত রূপই উপাদারূপ'—এরূপ বলা হয়েছে। কিন্তু তা এখানে সংগত নয়।

Na hi imasmiṃ pāṭhe katthaci yakāraviraho diṭṭho. Tathā hi mūlaṭīkāyaṃ upādāyati nissayatīti upādāyaṃ. Tameva rūpantipi vuttaṃ. Pathayatīti pathavī. Sahajātarūpānaṃ patiṭṭhāna bhāvena pakkhāyati upaṭṭhātīti attho. Puthu mahantī hutvā jāyatītipi pathavī. Pakārena thavīyati sabbesaṃ rūpasambhārānaṃ adhiṭṭhānattā. Ayaṃ tesaṃ adhiṭṭhānā patiṭṭhānā vatthubhūtā bhūmi bhūtātiādinā nānāppakārena guṇapadena abhitthavīyatīti pathavī. Sāeva nisattanijīvaṭṭhena dhātūti pathavīdhātu. Āpeti sahajātarūpāni byāpetvā tiṭṭhati, appāyati vā tāni suṭṭhu brūheti vaḍḍhetīti āpo. Tānivā avippakiṇṇāni katvā bhuso pāti rakkhati, pivativā vivanto viya tāni saṅgaṇhati sampiṇḍetīti āpo. Soyeva dhātūti āpodhātu. Te jati tikkhabhāvena samujjalanto viya sahajātadhammānaṃ majjhe pakāsati, [Pg.272] tejetivā niseti sahajātadhamme tikkhathāma bale karoti, paripācetivā usmāpetīti tejo, so eva dhātūti tejodhātu. Vāyati samīreti desantaruppatti hetubhāvena bhūtasaṅghāṭaṃ desantaraṃ gametīti vāyo. Vāyati vā sahajātadhamme apatamāne katvā vahatīti vāyo. Soeva dhātūti vāyodhātu. Tattha kakkhaḷalakkhaṇā pathavī. Ābandhanalakkhaṇo āpo. Uṇhattalakkhaṇo tejo. Vitthambhanalakkhaṇo vāyo. Ettha siyā, kasmā pathavī kakkhaḷalakkhaṇāti vuttā. Nanu sā mudubhūtāpi hotīti. Saccaṃ, mudubhūtāpi pana sā sesabhūtattayaṃ upādāya kakkhaḷā tveva saṅkhyaṃ gacchati. Aññamaññaṃ upādāyeva pana ayaṃmudu ayaṃ kakkhaḷāti bhavati. Teneva mudukakkhaḷānaṃ dīgharassānaṃ viya anavaṭṭhānatā hoti. Mudubhūtāpi hi tato mudutaraṃ patvā kakkhaḷānāma jātā. Kakkhaḷāpi kakkhaḷataraṃ patvā mudubhūtānāma jātāti. Ābandhanalakkhaṇo āpoti vutto. Soca pakatiudake adhimattoti pakatiudakaṃ baddhaṃ ghanībhūtameva siyāti ce. Na. Ābandhitabbāya pathaviyā tattha paridubbalattāti, yattha pana pathavī balavatī hoti tattheva so baddhataraṃ ābandhatīti. Uṇhatta lakkhaṇo tejoti vutto. Evañcasati sītabhāvo tejoyeva na siyāti ce. Na. Usati dahati paripāceti pariṇa tabhāvaṃ gametīti uṇhonāma. Sītabhāvoca dahati paripāceti tabbhāvaṃ gametiyevāti. Vuttañca mūlaṭīkāyaṃ tejoeva hi sītaṃ. Himapātasamayādīsu sītassa paripācakatādassana toti. Vitthambhana lakkhaṇo vāyoti vutto. So pana ghana thaddhesu silāthambhādīsu nalabbhatīti ce. Na. Tattha hi pathavī attanā sahajātavāyuvitthambhanaṃ labhitvā thāmappattā thiratarappattāca hutvā vahatīti. Cakkhatīti cakkhu. Samavisamaṃ ācikkhati samavisamajānanassa tammūlakattā. Rūpaṃvā assādeti āpātaṃ āgatāgatassa rūpassa anirākaraṇato. Taṃvā vibhāvetīti attho. Suṇātīti sotaṃ. Suṇanti suyyantivā ete nāti [Pg.273] sotaṃ. Ghāyatīti ghānaṃ. Ghāyanti ghāyiyantivā etenāti ghānaṃ. Jīvitanimittaṃ raso jīvitanti vuccati. Tasmiṃ ninnatāya taṃ avhāyatīti jivhā. Athavā. Jīvitaṃ vahati etāyavā taṃ vahanti pavattenti jīvitavuttisampādanattāti jivhā. Jītivā jayo parājayovā vuccati. Tadubhayaṃ vahati vahantivā etāyāti jivhā. Sasambhārajivhā. Yathāha –

কারণ এই পাঠের কোথাও 'য' (ya) অক্ষরের অনুপস্থিতি দেখা যায় না। যেমন মূলটীকায় বলা হয়েছে—'যা আশ্রয় করে বা নির্ভর করে, তা-ই উপাদায়।' তাকেই আবার 'রূপ' বলা হয়েছে। যা বিস্তৃত হয়, তা-ই 'পৃথিবী'। সহজাত রূপসমূহের আধার বা প্রতিষ্ঠা হিসেবে এটি প্রকাশিত বা উপস্থিত হয়—এটাই এর অর্থ। অথবা, যা বিপুল ও মহান হয়ে উৎপন্ন হয়, তা-ই 'পৃথিবী'। সমস্ত রূপ-সম্ভারের অধিষ্ঠান বা আশ্রয় হওয়ার কারণে এটি নানাভাবে প্রশংসিত হয়। 'এটি তাদের অধিষ্ঠান, প্রতিষ্ঠা, বস্তুস্বরূপ ও ভূমিস্বরূপ'—ইত্যাদি বিভিন্ন গুণবাচক শব্দের দ্বারা অত্যন্ত প্রশংসিত হওয়ার কারণে একে 'পৃথিবী' বলা হয়। সত্তাহীন ও নির্জীব হওয়ার কারণে তা-ই আবার 'ধাতু', অতএব তা 'পৃথিবী ধাতু'। যা সহজাত রূপসমূহকে পরিব্যাপ্ত করে অবস্থান করে (আপেতি) অথবা যা সেগুলোকে পুষ্ট, বর্ধিত ও বিকশিত করে (আপ্পায়তি), তা-ই 'আপো'। অথবা যা সেগুলোকে বিক্ষিপ্ত হতে না দিয়ে দৃঢ়ভাবে রক্ষা করে, অথবা পান করার মতো করে সেগুলোকে একত্রিত ও সংহত করে, তা-ই 'আপো'। তা-ই আবার ধাতু হওয়ায় 'আপো ধাতু'। যা তীক্ষ্ণতার দ্বারা প্রজ্জ্বলিত হওয়ার মতো সহজাত ধর্মসমূহের মধ্যে প্রকাশিত হয় (तेজতি), অথবা যা সহজাত ধর্মসমূহকে তীক্ষ্ণ ও শক্তিশালী করে (তেজেতি), অথবা যা সেগুলোকে পরিপক্ব ও উত্তপ্ত করে, তা-ই 'তেজো'। তা-ই আবার ধাতু হওয়ায় 'তেজো ধাতু'। যা অন্য স্থানে উৎপত্তির কারণ হিসেবে ভূত-সমষ্টিকে অন্য স্থানে নিয়ে যায় বা চালিত করে (বায়তি/সমীরেতি), তা-ই 'বায়ো'। অথবা যা সহজাত ধর্মসমূহকে পড়ে যেতে না দিয়ে ধারণ করে বহন করে, তা-ই 'বায়ো'। তা-ই আবার ধাতু হওয়ায় 'বায়ো ধাতু'। সেখানে পৃথিবী কঠিনতা-লক্ষণযুক্ত; আপো বন্ধন বা সংহতি-লক্ষণযুক্ত; তেজো উষ্ণতা-লক্ষণযুক্ত; বায়ো স্তম্ভন বা ধারণ-লক্ষণযুক্ত। এখানে প্রশ্ন হতে পারে—পৃথিবীকে কেন কঠিনতা-লক্ষণযুক্ত বলা হলো? তা কি কোমল বা নরমও হয় না? সত্য, কিন্তু কোমল হলেও অবশিষ্ট তিনটি ভূতের তুলনায় তা কঠিন হিসেবেই গণ্য হয়। পরস্পরের তুলনায় বা আপেক্ষিকতার কারণেই কেবল 'এটি নরম, এটি কঠিন'—এরূপ হয়ে থাকে। এই কারণেই দীর্ঘ ও হ্রস্বের মতো নরম ও কঠিনের কোনো স্থায়ী রূপ থাকে না। কারণ, একটি নরম বস্তুও তার চেয়ে নরম কোনো বস্তুর সংস্পর্শে আসলে কঠিন বলে গণ্য হয়। আবার একটি কঠিন বস্তুও তার চেয়ে কঠিনতর বস্তুর সংস্পর্শে আসলে নরম বলে গণ্য হয়। আপো-কে বন্ধন-লক্ষণযুক্ত বলা হয়েছে। যদি বলা হয়—স্বাভাবিক জলে এর আধিক্য থাকায় স্বাভাবিক জল তো জমাটবদ্ধ ও ঘনীভূত হওয়া উচিত ছিল? উত্তর হলো—না। কারণ সেখানে বন্ধনযোগ্য পৃথিবীর অত্যন্ত দুর্বলতা রয়েছে। কিন্তু যেখানে পৃথিবী শক্তিশালী হয়, সেখানেই এই আপো অত্যন্ত দৃঢ়ভাবে বন্ধন সৃষ্টি করে। তেজো-কে উষ্ণতা-লক্ষণযুক্ত বলা হয়েছে। যদি বলা হয়—তাহলে শীতলতা তো তেজো হতে পারে না? উত্তর হলো—না। যা দহন করে, পরিপক্ব করে এবং পরিণতির দিকে নিয়ে যায়, তা-ই উষ্ণ। শীতলতাও দহন করে, পরিপক্ব করে এবং সেই পরিণতিতেই নিয়ে যায়। মূলটীকায়ও বলা হয়েছে—'শীতলতাও মূলত তেজো-ই, কারণ তুষারপাতের সময় ইত্যাদিতে শীতলতার পরিপক্ব করার ক্ষমতা দেখা যায়।' বায়ো-কে স্তম্ভন বা ধারণ-লক্ষণযুক্ত বলা হয়েছে। যদি বলা হয়—পাথরের খুঁটি ইত্যাদির মতো নিরেট ও শক্ত বস্তুতে তো বায়ো পাওয়া যায় না? উত্তর হলো—না। কারণ সেখানে পৃথিবী নিজের সহজাত বায়ুর স্তম্ভন বা ধারণ ক্ষমতা লাভ করে অত্যন্ত শক্তিশালী ও দৃঢ় হয়ে অবস্থান করে। যা দর্শন করে বা প্রকাশ করে, তা-ই 'চক্ষু'। এটি সমতা ও অসমতা নির্দেশ করে, কারণ সমতা ও অসমতার জ্ঞান চক্ষুকে কেন্দ্র করেই উৎপন্ন হয়। অথবা এটি রূপ আস্বাদন করে, কারণ এটি গোচরীভূত রূপকে প্রত্যাখ্যান করে না। অথবা এটি রূপকে স্পষ্টভাবে প্রকাশ করে—এটাই এর অর্থ। যা শ্রবণ করে, তা-ই 'শ্রোত্র'। অথবা যার দ্বারা শ্রবণ করা হয় বা যা শ্রুত হয়, তা-ই 'শ্রোত্র'। যা ঘ্রাণ নেয়, তা-ই 'ঘ্রাণ'। অথবা যার দ্বারা ঘ্রাণ নেওয়া হয় বা যা ঘ্রাণাত হয়, তা-ই 'ঘ্রাণ'। জীবনের নিমিত্ত বা কারণ যে রস, তাকে 'জীবিত' বলা হয়। সেই রসের প্রতি নতি বা আসক্তির কারণে যা তাকে আকর্ষণ করে, তা-ই 'জিহ্বা'। অথবা, যা জীবনকে বহন করে, অথবা যার দ্বারা জীবনকে অতিবাহিত ও প্রবর্তিত করা হয়—জীবনধারণ সম্পন্ন করার কারণে তা-ই 'জিহ্বা'। অথবা 'জীতি' বলতে জয় বা পরাজয়কে বোঝায়। যা সেই উভয়কে বহন করে বা যার দ্বারা সেই উভয়কে লাভ করা হয়, তা-ই 'জিহ্বা'। এটি হলো সসম্ভার-জিহ্বা (বাহ্যিক জিহ্বা)। যেমন বলা হয়েছে—

Purisassa hi jātassa, kudārī jāyate mukhe;

Yāya chindati attānaṃ, naro dubbhāsitaṃ bhaṇanti.

মানুষ যখন জন্মগ্রহণ করে, তখন তার মুখে একটি কুঠারও জন্ম নেয়; যার দ্বারা দুভাষী বা মন্দ বাক্য উচ্চারণকারী ব্যক্তি নিজের আত্মাকেই ছেদন করে।

Idha pana taṃ sahacaritattā jivhāti pasādarūpamo vuccati. Kucchitānaṃ kesādīnaṃ pāpadhammānañca āyo uppattiṭṭhānanti kāyo. Sasambhārakāyo. Idha pana taṃ sahacarito pasāda kāyoeva adhippeto. Pasīdantīti pasādā. Pasīdanti vā ettha candamaṇḍalādīni ārammaṇanimittāni tattha saṃsīdamānāni viya sarūpato sandissantīti pasādā, suparisuddhaādāsamaṇḍasadisā kammajamaṇḍā. Ime pana pañca daṭṭhukāmatādi nidāna kammasamuṭṭhāna bhūtapasāda lakkhaṇā rūpādi abhighātāraha bhūtapasādalakkhaṇā vā cakkhupasādādayo daṭṭhabbā. Tattha cakkhu tāva setamaṇḍala parikkhittassa kaṇhamaṇḍalassa majjhe ūkāsirapamāṇe atimukhe ṭhitānaṃ sarīrasaṇṭhānuppatti padesabhūte diṭṭhamaṇḍale telamiva sattapicupaṭalāni sattaakkhipaṭalāni byāpetvā tiṭṭhati. Sotaṃ sotabilabbhantare aṅguliveṭhanākāraṃ upacitatanutambalomaṃ padesaṃ byāpetvā tiṭṭhati. Ghānaṃ nāsikabbhantare ajapadasaṇṭhānaṃ padesaṃ byāpetvā tiṭṭhati. Jivhā sasambhāra jivhāmajjhe uppala dalagga saṇṭhānaṃ padesaṃ byāpetvā tiṭṭhati. Kāyo pana mahanti yā kappāsa paṭalavaṭṭiyaṃ āsittatelaṃviya thapetvā pācaka tejassa patiṭṭhānaṭṭhānaṃ kesagga lomagga nakhagga sukkhacammānica avasesaṃ sakalasarīraṃ byāpetvā tiṭṭhatīti. Te pana pañca yathārahaṃ pañcadvārikacittānaṃ vatthudvārabhāvaṃ sādhenti. Tesuca ekekassa catasso catasso dhātuyo sandhāraṇaābandhana paripācana samudīraṇa kiccehi upakāraṃ karonti. Yathākhatti yakumārassa [Pg.274] catasso dhātiyo dhāraṇa nahāpana maṇḍana bījana kiccehīti. Utucittāhārāca naṃ upatthambhenti. Yathā taṃ khattiyakumāraṃ pitu jeṭṭhabhātu jeṭṭhabhaginiyoviya. Āyuca naṃ suṭṭhu anupāleti. Yathā taṃ khattiyakumāraṃ disāpāmokkho rājasammato mahābhisakkoviya. Vaṇṇādayoca naṃ parivārenti. Yathā taṃ khattiyakumāraṃ sahajātā amaccaputtā viyāti. Yasmā pana sattānaṃ cittaṃ nāma vicittaṃ hoti. Cittavicittatāya saññāvicittā. Saññāvicittatāya taṇhāvicittā. Taṇhāvicitta tāya kammāni vicittāni. Kammavicittatāya kammasamuṭṭhānāni bhūtāni vicittāni. Bhūtavicittatāya ime pasādā vicittā. Aññamaññaṃ asadisā honti. Tehi pasādamaṇḍabhūtāpi samānā keci rūpasseva abhighātārahā honti, na saddādīnaṃ. Keci saddādīnaṃ eva, na rūpassāti. Tasmā tesaṃ aññamaññañca aññarūpehica lakkhaṇato asaṃmissatā veditabbāti.

কিন্তু এখানে সেই সসম্ভার-জিহ্বার সহচর হওয়ার কারণে 'জিহ্বা' বলতে কেবল প্রসাদ-রূপকেই (জিহ্বেন্দ্রিয়) বোঝানো হয়েছে। কুৎসিত বা অপবিত্র কেশাদি এবং পাপধর্মসমূহের উৎপত্তি স্থান (আয়) হওয়ার কারণে একে 'কায়' (শরীর) বলা হয়। এটি হলো সসম্ভার-কায় (বাহ্যিক শরীর)। কিন্তু এখানে তার সহচর প্রসাদ-কায়কেই (কায়েন্দ্রিয়) অভিপ্রেত বা লক্ষ্য করা হয়েছে। যা প্রসন্ন বা স্বচ্ছ হয়, তা-ই 'প্রসাদ'। অথবা, যাতে চন্দ্র মণ্ডল প্রভৃতি আলম্বন-নিমিত্তসমূহ স্বচ্ছ দর্পণে প্রতিফলিত হওয়ার মতো অবিকৃতভাবে প্রতিভাত হয়, তা-ই 'প্রসাদ'। এগুলো অত্যন্ত নির্মল দর্পণ-মণ্ডলের সদৃশ কর্মজ প্রসন্ন রূপ। এই পাঁচটি প্রসাদ যথোপযুক্তভাবে পঞ্চদ্বারিক চিত্তসমূহের বস্তু ও দ্বার হিসেবে কাজ সম্পন্ন করে। এদের মধ্যে আবার প্রত্যেকটি প্রসাদকে চারটি ধাতু ধারণ, বন্ধন, পরিপাক ও চালন—এই চার প্রকার কার্যের মাধ্যমে সাহায্য করে। যেমন—চারজন ধাত্রী বা আয়া একজন রাজকুমারকে কোলে নেওয়া, স্নান করানো, অলঙ্কৃত করা ও ব্যজন করার কার্যের মাধ্যমে সেবা করে থাকে। ঋতু, চিত্ত ও আহারও এদের উপস্তম্ভন বা পুষ্টি প্রদান করে। যেমন—পিতা, জ্যেষ্ঠ ভ্রাতা ও জ্যেষ্ঠ ভগিনী সেই রাজকুমারকে লালন-পালন করে। আয়ুও (জীবিতেন্দ্রিয়) এদের ভালোভাবে রক্ষা করে। যেমন—দিক-বিখ্যাত ও রাজ-সম্মানিত কোনো প্রধান রাজবৈদ্য সেই রাজকুমারকে রক্ষা করেন। বর্ণ প্রভৃতিও এদের পরিবেষ্টিত করে রাখে। যেমন—সহজাত অমাত্য-পুত্রগণ সেই রাজকুমারকে পরিবেষ্টিত করে রাখে। যেহেতু প্রাণীদের চিত্ত অত্যন্ত বিচিত্র বা নানাবিধ হয়ে থাকে, তাই চিত্তের বিচিত্রতার কারণে সংজ্ঞা বিচিত্র হয়। সংজ্ঞার বিচিত্রতার কারণে তৃষ্ণা বিচিত্র হয়। তৃষ্ণার বিচিত্রতার কারণে কর্মসমূহ বিচিত্র হয়। কর্মের বিচিত্রতার কারণে কর্মসমুত্থিত মহাভূতসমূহ বিচিত্র হয়। মহাভূতসমূহের বিচিত্রতার কারণে এই প্রসাদসমূহ বিচিত্র ও পরস্পরের সদৃশ নয় বা ভিন্ন হয়ে থাকে। তারা সকলেই প্রসাদ-মণ্ডল হওয়া সত্ত্বেও কোনো কোনো প্রসাদ কেবল রূপেরই অভিঘাত বা স্পর্শ গ্রহণের যোগ্য হয়, শব্দাদির নয়। আবার কোনো কোনো প্রসাদ কেবল শব্দাদিরই অভিঘাত গ্রহণের যোগ্য হয়, রূপের নয়। অতএব, পরস্পরের সাথে এবং অন্যান্য রূপের সাথে লক্ষণের দিক থেকে এদের যে অবিমিশ্রতা বা স্বাতন্ত্র্য রয়েছে, তা জানতে হবে।

Rūpayatīti rūpaṃ. Vaṇṇavisesaṃ āpajjitvā hadayaṅgatabhāvaṃ pakāseti. Pakatiyāpi vā yaṃkiñcidabbaṃ samavisamaṃvā pakāse tīti attho. Sappati sotaviññeyyabhāvaṃ gacchatīti saddo. Saddayatīti saddo. Taṃ taṃ atthaṃvā attano vatthuṃvā ācikkhatīti attho. Sadativā taṃ taṃ disaṃvā desaṃvā khaṇena vissarati vippharatīti saddo. Gandhayatīti gandho. Attano vatthuṃsūcetīti attho. Gacchatīti go. Vāto. Tena dhārīyatīti gandho. Rasīyati assādīyatīti raso. Rasantivā taṃ assādentīti raso. Phusīyatīti phoṭṭhabbaṃ. Phusanañcettha pasādena saha ghaṭṭanaṃ kalāpantarabhūtehi saddhiṃ paṭihananañca veditabbaṃ. Tadubhayaṃpi āpo dhātuyā natthīti vuttaṃ āpodhātuvivajjitanti. Kasmā pana taṃ tassā natthi. Nanu sītatāvā dravatāvā phusitvā gayhatīti. Vuccate, sītatā hi tejoyeva, na āpo. Yadi hi sā āpoyeva siyā. Pakkumite santatte loharasepissa sītatā labbhamānā siyā. So hi raso āpādhiko hotīti. Evaṃ pana nalabbhati. Tasmā sā tejoyeva, na āpoti. [Pg.275] Apica, sītuṇhānaṃ ekasmiṃ kalāpe saha appavattanato orapārānaṃ viya tesaṃ anavaṭṭhānatoca viññāyati. Na hi sītakalāpe uṇhaṃ, uṇhakalāpevā sītaṃ saha pavattati. Yasmiṃca vatthumhi pubbe sītasaññā saṇṭhāti. Pacchā tato sītatare āgate tasmiṃyeva puna uṇhasaññā saṇṭhāti. Pubbe uṇhasaññāyaṃpi eseva nayo. Tathā uṇhe mande sītasaññā saṇṭhāti. Sīte mande uṇhasaññāti.

যা বিকৃত বা রূপান্তরিত হয়, তা-ই রূপ। বর্ণবিশেষ প্রাপ্ত হয়ে হৃদয়ে স্থিত ভাবকে প্রকাশ করে। অথবা স্বাভাবিকভাবেই যেকোনো দ্রব্যকে, তা সম বা বিষম হোক না কেন, প্রকাশ করে—এই হলো অর্থ। যা শ্রোত্রবিজ্ঞানের বিষয়ত্ব লাভ করে, তা শব্দ। যা শব্দিত বা উচ্চারিত হয়, তা শব্দ। তা সেই সেই অর্থকে অথবা নিজের আশ্রয় বস্তুকে জ্ঞাপন করে—এই হলো অর্থ। অথবা যা ক্ষণকালের মধ্যে সেই সেই দিক বা দেশে বিস্তৃত বা পরিব্যাপ্ত হয়, তা শব্দ। যা আঘ্রাত বা সূচিত হয়, তা গন্ধ। নিজের আশ্রয় বস্তুকে সূচিত করে—এই হলো অর্থ। যা গমন করে, তা 'গো' (বায়ু)। তার দ্বারা যা বাহিত বা ধৃত হয়, তা গন্ধ। যা আস্বাদিত হয়, তা রস। অথবা যা সেই বিষয়কে আস্বাদন করে, তা রস। যা স্পৃষ্ট হয়, তা স্পৃষ্টব্য। এখানে স্পর্শন বলতে প্রসাদের সাথে সঙ্ঘট্টন এবং অন্য কলাপের মহাভূতসমূহের সাথে প্রতিঘাত বোঝায়। এই উভয়ই আপো ধাতুতে নেই বলে একে 'আপোধাতু-বিবর্জিত' বলা হয়েছে। কিন্তু কেন তা আপো ধাতুর ক্ষেত্রে নেই? শীতলতা বা তরলতা কি স্পর্শ করে গ্রহণ করা যায় না? উত্তরে বলা হচ্ছে—শীতলতা মূলত তেজোধাতুই, আপোধাতু নয়। যদি তা আপোধাতুই হতো, তবে ফুটন্ত উত্তপ্ত গলিত লৌহ-রসেও শীতলতা পাওয়া যেত। কারণ সেই রসে আপোধাতুর আধিক্য থাকে। কিন্তু তা পাওয়া যায় না। অতএব, তা তেজোধাতুই, আপোধাতু নয়। আরও, এক তীরে ও অন্য তীরের মতো একই কলাপে শীত ও উষ্ণ একসাথে উৎপন্ন না হওয়ায় এবং তাদের অস্থিরতার কারণেও তা জানা যায়। কারণ শীত-কলাপে উষ্ণতা এবং উষ্ণ-কলাপে শীতলতা একসাথে বিদ্যমান থাকে না। এবং যে বস্তুতে পূর্বে শীত-সংজ্ঞা প্রতিষ্ঠিত ছিল, পরে তার চেয়েও অধিক শীতল কিছু আসলে সেই একই বস্তুতে পুনরায় উষ্ণ-সংজ্ঞা প্রতিষ্ঠিত হয়। পূর্বে উষ্ণ-সংজ্ঞা থাকার ক্ষেত্রেও একই নিয়ম। একইভাবে, উষ্ণতা মৃদু হলে শীত-সংজ্ঞা এবং শীতলতা মৃদু হলে উষ্ণ-সংজ্ঞা প্রতিষ্ঠিত হয়।

Atha pana dravabhāvabhūto āpo phusitvā gayhati. Ayo piṇḍādīsu ābandhanabhūtopi phusitvāva gayheyya. Evañca sati yathā tesu itarāni tīṇi bhūtāni vinā itarītarena visuṃ visuṃ kāyika sukhadukkhānaṃ ārammaṇabhūtāni honti. Tathā sopi vinā itarehi visuṃ kāyikasukhadukkhānaṃ ārammaṇabhūtoeva siyā. Na pana hoti. Yañhi tāni ayopiṇḍādīni phusantānaṃ kāyikaṃ sukhaṃvā dukkhaṃvā uppajjati, taṃ saṇhathaddhatā vasenavā uppajjati. Sītuṇhatāvasenavā abbhantarathambhanassa mandagāḷhatāvasenavā. No aññathāti. Tasmā purimabhāge tīṇi bhūtāni phusitvāvā vaṇṇaṃ disvāvā pacchā bhāge suddhena mano viññāṇasantānena dīgharassādisaṇṭhānaṃvā rattiyaṃ alātacakkaṃ vā taṃtaṃchiddavivaraṃvā jānantā viya pathamaṃ dravatāsahitāni vilīnāni mudūni tīṇi bhūtāni pathaviṃ eva vā phusitvā pacchā suddhena mano viññāṇasantānena visuṃ dravabhāvaṃ addatintabhāvaṃ jānanti. Evaṃ santepi taṃ phusitvā jānantā icceva maññanti avisesavidunoti. Gunnaṃ abhiṇhaṃ caraṇaṭṭhānaṃ gocaro. Gocarasadisattā idha gocaro. Gotivā idha cakkhādīni indriyāni vuccanti. Tāni viññāṇādhiṭṭhitāni hutvā etesu caranti. Etānivātesu caranti pavattanti ghaṭṭentīti gocarā. Teyeva idha ekattaṃ upanetvā gocararūpanti vuttaṃ. Imānipana pañca yathākkamaṃ cakkhādīsu paṭihanana lakkhaṇāni rūpādīnīti veditabbāni.

যদি তরলভাবাপন্ন আপোধাতুকে স্পর্শ করে গ্রহণ করা যেত, তবে লৌহপিণ্ডাদিতে বন্ধনস্বরূপ আপোধাতুকেও স্পর্শ করেই গ্রহণ করা যেত। আর এমন হলে, যেমন সেই বস্তুগুলোতে অন্য তিনটি মহাভূত একে অপরকে ছাড়া পৃথক পৃথকভাবে কায়িক সুখ-দুঃখের আলম্বন হয়, তেমনই সেই আপোধাতুও অন্য মহাভূত ছাড়া পৃথকভাবে কায়িক সুখ-দুঃখের আলম্বন হতো। কিন্তু তা হয় না। কারণ সেই লৌহপিণ্ডাদি স্পর্শকারীদের যে কায়িক সুখ বা দুঃখ উৎপন্ন হয়, তা মৃদুতা-কঠিনতার কারণে, অথবা শীত-উষ্ণতার কারণে, অথবা অভ্যন্তরীণ স্তম্ভনের মৃদুতা বা তীব্রতার কারণে উৎপন্ন হয়; অন্য কোনো উপায়ে নয়। অতএব, যেমন প্রথমে তিনটি মহাভূত স্পর্শ করে অথবা বর্ণ দেখে, পরে বিশুদ্ধ মনোবিজ্ঞান-সন্তানের দ্বারা দীর্ঘ-হ্রস্ব আদি সংস্থান, অথবা রাত্রিতে আলাতচক্র, অথবা সেই সেই ছিদ্র-বিবর জানা যায়; তেমনই প্রথমে আর্দ্রতাযুক্ত, গলিত ও মৃদু তিনটি মহাভূতকে অথবা কেবল পথবীধাতুকে স্পর্শ করে, পরে বিশুদ্ধ মনোবিজ্ঞান-সন্তানের দ্বারা পৃথকভাবে তরলভাব বা আর্দ্রভাব জানা যায়। এমন হওয়া সত্ত্বেও, অবিশেষজ্ঞরা মনে করে যে তারা তা স্পর্শ করেই জানতে পারছে। গরুদের প্রতিনিয়ত বিচরণ করার স্থানকে 'গোচর' বলে। গরুর চারণভূমির সদৃশ হওয়ায় এখানে একে 'গোচর' বলা হয়েছে। অথবা এখানে 'গো' বলতে চক্ষু আদি ইন্দ্রিয়সমূহকে বোঝায়। সেগুলো বিজ্ঞান-অধিষ্ঠিত হয়ে এগুলোতে বিচরণ করে। অথবা এগুলো সেগুলোতে বিচরণ করে, প্রবর্তিত হয় বা সঙ্ঘটিত হয় বলে 'গোচর'। সেগুলোকে এখানে একত্বে এনে 'গোচররূপ' বলা হয়েছে। আর এই পাঁচটি রূপ আদি বিষয় যথাক্রমে চক্ষু আদিতে প্রতিঘাত-লক্ষণযুক্ত বলে জানতে হবে।

Itthī vuccati avisadākārasaṇṭhitaṃ khandhapañcakaṃ. Yassa pana dhammassa ānubhāvena taṃ tathā saṇṭhāti pavattati. So itthi yā [Pg.276] bhāvoti itthattaṃ. Puriso vuccati visadākārasaṇṭhitaṃ khandhapañcakaṃ. Sesaṃ vuttanayameva. Tattha itthiliṅga itthinimitta itthi kutta itthākappānaṃ hetubhāva lakkhaṇaṃ itthattaṃ. Purisaliṅga purisanimitta purisakutta purisākappānaṃ hetubhāva lakkhaṇaṃ purisattaṃ. Tattha liṅganti padhānaṅgabhūtaṃ mahāsaṇṭhānaṃ. Nimittanti paccaṅgabhūtaṃ khuddakasaṇṭhānaṃ. Kuttanti kīḷālilādi kriyāviseso. Ākappoti gamanādiko ākāravikāro. Sabbepete khandhapañcakassa pavattivisesāeva. Ye saddasatthesu liṅganti vuccanti. Yesañca vasena ayaṃ itthīeva, na puriso. Ayaṃ purisoeva, na itthīti sañjānanti. Yasmā panettha saṇṭhānādīnaṃ avisadādibhāvoeva atthato itthipurisatā hoti. Tadubhayamuttabhāvoca napuṃsakatā. Soca akkharapada saṅkhātesu vacanesu ca vacanatthesuca yathārahaṃ sandissatiyeva. Tasmā indriyarahitesupi padesuca rukkhādīsu padatthesuca pariyāyena itthipumanapuṃsakatāsiddhi veditabbāti.

অস্পষ্ট বা মৃদু আকারে সংস্থিত পঞ্চস্কন্ধের সমষ্টিকে 'স্ত্রী' বলা হয়। কিন্তু যে ধর্মের প্রভাবে তা সেইভাবে সংস্থিত ও প্রবর্তিত হয়, তা স্ত্রীর ভাব বা 'স্ত্রীত্ব'। স্পষ্ট বা দৃঢ় আকারে সংস্থিত পঞ্চস্কন্ধের সমষ্টিকে 'পুরুষ' বলা হয়। অবশিষ্ট অংশ পূর্বোক্ত নিয়মের মতোই। সেখানে স্ত্রীলিঙ্গ, স্ত্রীনিমিত্ত, স্ত্রীকুত্ত ও স্ত্রী-আকল্পের হেতুভাব-লক্ষণযুক্ত হলো স্ত্রীত্ব। পুরুষলিঙ্গ, পুরুষনিমিত্ত, পুরুষকুত্ত ও পুরুষ-আকল্পের হেতুভাব-লক্ষণযুক্ত হলো পুরুষত্ব। সেখানে 'লিঙ্গ' বলতে প্রধান অঙ্গস্বরূপ বৃহৎ সংস্থানকে বোঝায়। 'নিমিত্ত' বলতে প্রত্যঙ্গস্বরূপ ক্ষুদ্র সংস্থানকে বোঝায়। 'কুত্ত' বলতে ক্রীড়া, লীলা আদি ক্রিয়াবিশেষকে বোঝায়। 'আকল্প' বলতে গমন আদি আকার-বিকার বা অঙ্গভঙ্গিকে বোঝায়। এই সবগুলোই পঞ্চস্কন্ধের প্রবৃত্তি-বিশেষ মাত্র। ব্যাকরণশাস্ত্রে যেগুলোকে 'লিঙ্গ' বলা হয়। এবং যেগুলোর প্রভাবে 'ইনি স্ত্রীই, পুরুষ নন' অথবা 'ইনি পুরুষই, স্ত্রী নন' বলে সম্যক জানা যায়। যেহেতু এখানে সংস্থান আদির অস্পষ্টতা বা স্পষ্টতা ভাবই অর্থগতভাবে স্ত্রীত্ব ও পুরুষত্ব হয়, এবং এই উভয়মুক্ত ভাব হলো ক্লীবত্ব বা নপুংসকত্ব। এবং তা অক্ষর ও পদ নামক শব্দসমূহে এবং শব্দের অর্থসমূহেও যথোপযুক্তভাবে পরিলক্ষিত হয়। অতএব, ইন্দ্রিয়হীন পদসমূহে এবং বৃক্ষ আদি পদার্থের ক্ষেত্রেও পর্যায়ক্রমে স্ত্রী, পুরুষ ও নপুংসকত্বের সিদ্ধি জানতে হবে।

[178] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১৭৮] কিন্তু বিভাবনীতে যা...

‘‘Itthīnaṃ aṅgajātaṃ itthiliṅga’’nti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“নারীদের অঙ্গজাতই স্ত্রীলিঙ্গ” বলে যা বলা হয়েছে, তা সমীচীন নয়।

Na hi katthaci pāḷiyaṃ aṭṭhakathāsuca nimittasaddoviya liṅgasaddo aṅgajāte pākaṭo diṭṭhoti.

কারণ পালি বা অট্ঠকথাগুলোর কোথাও 'নিমিত্ত' শব্দের মতো 'লিঙ্গ' শব্দ অঙ্গজাত অর্থে সুপরিচিত হিসেবে দেখা যায় না।

[179] Yañca tattha

[১৭৯] এবং সেখানে যা...

‘‘Itthisaṇṭhānaṃ itthākappo’’ti vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.

“স্ত্রীর সংস্থানই স্ত্রী-আকল্প” বলে যা বলা হয়েছে, তাও সমীচীন নয়।

Na hi liṅgasaddo viya ākappasaddo saṇṭhāne pākaṭo diṭṭhoti. Sesaṃpana tattha vuttaṃ yaṃkiñci aṭṭhakathāya asamentaṃpi tena pariyāyena yujjatiyeva. Bhavanti pavattanti taṃsahite khandhasantāne esā itthī, eso purisoti evaṃ pavattā sadda buddhiyo etenāti bhāvo bhavantivā pātubhavanti taṃsahite khandhasantāne liṅgādīni etasmiṃ satīti bhāvo. So eva rūpanti bhāvarūpaṃ. Hadanti sattā taṃtaṃatthaṃvā anatthaṃvā pūrenti etenāti hadayaṃ. Hadantivā sattā ito nānāvikakke osajanti [Pg.277] muñcantīti hadayaṃ. Harantivā pariharanti taṃ sattā jīvitaṃviya dayanti rakkhanticāti hadayaṃ. Vasanti nivasanti cittaceta sikādhammā etthāti vatthu. Hadayañca taṃ vatthucāti hadayavatthu. Dhātudvayanissayalakkhaṇaṃ vatthurūpaṃ. Taṃ pana hadayakosabbhantare aḍḍhapasatamattaṃ lohitaṃ byāpetvā tiṭṭhatīti veditabbaṃ. Dhammasaṅgaṇiyaṃ pana desanābhedarakkhanatthaṃ avatvā paṭṭhāneeva taṃ vuttaṃ. Yathāha-vatthu kusalānaṃ khandhānaṃ nissayapaccayena paccayo. Vatthu akusalānaṃ khandhānaṃ nissayapaccayena paccayotiādi. Etthaca chahi vatthūhi aññaṃ vatthunāma natthi. Tesuca purimāni pañca kusalādīnaṃ nissayāeva na honti. Tasmā tesaṃ nissayabhāvena tattha vuttaṃ vatthunāma visuṃ ekaṃ vatthurūpamevāti siddhanti.

কারণ 'লিঙ্গ' শব্দের মতো 'আকল্প' শব্দ সংস্থান অর্থে সুপরিচিত হিসেবে দেখা যায় না। তবে সেখানে যা কিছু বলা হয়েছে, তা অট্ঠকথার সাথে হুবহু না মিললেও সেই পর্যায়ক্রমে তা যুক্তিসঙ্গতই বটে। যার দ্বারা সেই ভাবযুক্ত স্কন্ধ-সন্তানে “ইনি স্ত্রী, ইনি পুরুষ” এভাবে শব্দ ও বুদ্ধি প্রবর্তিত হয়, তা 'ভাব'। অথবা যা বিদ্যমান থাকলে সেই ভাবযুক্ত স্কন্ধ-সন্তানে লিঙ্গ আদি প্রকাশিত হয়, তা 'ভাব'। তা-ই রূপ বলে একে 'ভাবরূপ' বলা হয়। যার দ্বারা সত্ত্বগণ সেই সেই অর্থ বা অনর্থ পূরণ করে, তা 'হৃদয়'। অথবা যা থেকে সত্ত্বগণ নানা প্রকার বিতর্ক বা চিন্তা বর্জন বা মুক্ত করে, তা 'হৃদয়'। অথবা সত্ত্বগণ জীবনের মতো যাকে বহন বা রক্ষা করে, তা 'হৃদয়'। যেখানে চিত্ত ও চৈতসিক ধর্মসমূহ বাস বা অবস্থান করে, তা 'বস্তু'। যা হৃদয় এবং বস্তুও বটে, তা 'হৃদয়বস্তু'। দুই ধাতুর আশ্রয় হওয়া যার লক্ষণ, তা বস্তুরূপ। তা হৃদযন্ত্রের অভ্যন্তরে অর্ধ-অঞ্জলি পরিমাণ রক্তকে ব্যাপ্ত করে অবস্থান করে বলে জানতে হবে। কিন্তু ধম্মসঙ্গণীতে দেশনাভেদ রক্ষার জন্য তা না বলে পট্ঠানেই তা বলা হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—'বস্তু কুশল স্কন্ধসমূহের আশ্রয়-প্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয় হয়; বস্তু অকুশল স্কন্ধসমূহের আশ্রয়-প্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয় হয়' ইত্যাদি। এবং এখানে sechsটি বস্তু ছাড়া অন্য কোনো বস্তু নেই। এবং সেগুলোর মধ্যে পূর্ববর্তী পাঁচটি কুশল আদির আশ্রয় হয় না। অতএব, সেগুলোর আশ্রয়ভাব হিসেবে সেখানে যে 'বস্তু' বলা হয়েছে, তা পৃথক একটি 'বস্তুরূপ' হিসেবেই সিদ্ধ হয়।

[180] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৮০] কিন্তু বিভাবনীতে...

Yaṃ rūpaṃ nissāyāti pāṭhassa uddhaṭattā rūpasāmaññapasaṅgo hotīti taṃ visodhetuṃ yuttināma vuttā. Paṭṭhāne pana bahūsu anaññasādhāraṇesu ṭhānesu vatthunāmena visesetvā vuttattā sopasaṅgo natthiyevāti daṭṭhabbaṃ.

“যে রূপকে আশ্রয় করে” এই পাঠটি উদ্ধৃত করার কারণে রূপের সাধারণত্বের আপত্তি ঘটে বলে তা সংশোধন করার জন্য যুক্তি প্রদর্শন করা হয়েছে। কিন্তু পট্ঠানে বহু অসাধারণ স্থানে 'বস্তু' নামে বিশেষিত করে বলা থাকায় সেই আপত্তি নেই বলেই জানতে হবে।

Jīvanti sahajātadhammā yenāti jīvitaṃ. Tesaṃ jīvane ādhipaccayogena tesu indaṃ issaraṃ attānaṃ karotīti indriyaṃ. Jīvitañca taṃ indriyañcāti jīvitindriyaṃ. Sahajātā nupālana lakkhaṇaṃ jīvitindriyaṃ. Yathā hi bījanibbattāni uppalādīni bījevinaṭṭhepi udakānupālitāni ciraṃpi kālaṃ jīvanti. Evamevaṃ niruddha kammanibbattāni kammajarūpāni kamme asantepi jīvitānupālitāni santativasena vassasataṃpi vassasahassaṃpi kappaṃpi soḷasakappasahassānipi jīvantiyeva, tathā hi jīvitarahitāni itararūpāni jīvantānināma nahonti. Tāni hi yena ekena cittenavā utunāvā āhārenavā jāyanti. Tasmiṃ niruddhe nirujjhanti, paraṃ muhuttamattaṃpi santānaṃ ghaṭetuṃ nasakkonti. Tesu hi cittajarūpānaṃ santatipaccuppannaṃ ekavīthi ekajavanavāra ekasamāpattivārena paricchinnaṃ hoti. Utujāhārajānañca sabhāgeka utuāhāra vasena [Pg.278] paricchinnaṃ hoti. Kammajarūpānaṃ pana visuṃ santatipaccuppannaṃnāma natthi. Tesaṃ ekabhavaparicchinnaṃ addhāpaccuppannameva hotīti. Yadi evaṃ arūpadhammānaṃ kathanti. Tehi jīvitayogena jīvantāeva honti. Evaṃsantepi tesaṃ santatipaccuppannaṃ dissatīti. Vuccate, arūpadhammesu vipākāni tāva kammajarūpasadisāni. Tānipi hi asati vīthicittuppāde yāvajīvaṃpi ekasantativasena pavattissantiyeva. Itarāni pana yassa ārammaṇassa āpātāgatattā uppajjanti. Tasmiṃ niruddhe tadabhāvepi tadārammaṇā bahū cittasantatiyo jīvitassaaddhānapharaṇānubhāvena pavattantiyeva. Apica, yāvakhandhaparinibbānā anantarapaccayupanibandhena abbocchinnaṃ pavattamānāya cittasantatiyāvasenapi ayamattho vattabbo. Teneva hi kilesasīsaṃ avijjā. Pavattasīsaṃ jīvitindriyanti vuttaṃ.

যার দ্বারা সহজাত ধর্মসমূহ জীবিত থাকে, তা 'জীবিত'। তাদের জীবনধারণে আধিপত্য যোগের কারণে সেগুলোতে নিজেকে অধিপতি বা ঈশ্বর করে বলে তা 'ইন্দ্রিয়'। যা জীবিত এবং ইন্দ্রিয়ও বটে, তা 'জীবিতেন্দ্রিয়'। সহজাত ধর্মসমূহকে অনুপালন বা রক্ষা করা জীবিতেন্দ্রিয়ের লক্ষণ। যেমন বীজ থেকে উৎপন্ন পদ্ম আদি বীজ বিনষ্ট হলেও জল দ্বারা অনুপালিত হয়ে দীর্ঘকাল বেঁচে থাকে, তেমনই নিরুদ্ধ কর্ম থেকে উৎপন্ন কর্মজ রূপসমূহ কর্ম অতীত হয়ে গেলেও জীবিতেন্দ্রিয় দ্বারা অনুপালিত হয়ে সন্ততি-প্রভাবে শত বছর, সহস্র বছর, এক কল্প বা ষোলো হাজার কল্প পর্যন্ত বেঁচে থাকে। কারণ জীবিতেন্দ্রিয়-রহিত অন্য রূপসমূহ জীবিত থাকে না। সেগুলো যে একটি চিত্ত, ঋতু বা আহারের দ্বারা উৎপন্ন হয়, তা নিরুদ্ধ হলে নিরুদ্ধ হয়ে যায়, পরবর্তী এক মুহূর্তের জন্যও সন্ততি বজায় রাখতে পারে না। সেগুলোর মধ্যে চিত্তজ রূপসমূহের সন্ততি-প্রত্যুৎপন্ন এক বীথি, এক জবনবার বা এক সমাপত্তিবার দ্বারা পরিচ্ছিন্ন হয়। এবং ঋতুজ ও আহারজ রূপসমূহের সন্ততি সমজাতীয় এক ঋতু বা এক আহারের প্রভাবে পরিচ্ছিন্ন হয়। কিন্তু কর্মজ রূপসমূহের পৃথক কোনো সন্ততি-প্রত্যুৎপন্ন নেই। তাদের এক ভব দ্বারা পরিচ্ছিন্ন অধ্বা-প্রত্যুৎপন্নই হয়ে থাকে। যদি এমন হয়, তবে অরূপ (নাম) ধর্মসমূহের ক্ষেত্রে কেমন হয়? সেগুলোও জীবিতেন্দ্রিয়ের সংযোগে জীবিতই থাকে। এমন হওয়া সত্ত্বেও সেগুলোর সন্ততি-প্রত্যুৎপন্ন দেখা যায়। উত্তরে বলা হচ্ছে—অরূপ ধর্মসমূহের মধ্যে বিপাক চিত্তসমূহ কর্মজ রূপের সদৃশ। সেগুলোও বীথিচিত্তের উৎপত্তি না থাকলে যাবজ্জীবন এক সন্ততি-প্রবাহে প্রবর্তিত হতে থাকে। কিন্তু অন্য চিত্তসমূহ যে আলম্বন সম্মুখে আসার কারণে উৎপন্ন হয়, তা নিরুদ্ধ হলে এবং তার অভাব ঘটলেও সেই আলম্বনযুক্ত বহু চিত্তসন্ততি জীবিতেন্দ্রিয়ের অধ্বা-স্ফুরণ অনুভাবের কারণে প্রবর্তিত হতে থাকে। তাছাড়া, স্কন্ধপরিনির্বাণ পর্যন্ত অনন্তর-প্রত্যয় দ্বারা আবদ্ধ অবিচ্ছিন্নভাবে প্রবর্তমান চিত্তসন্ততির প্রভাবেও এই অর্থ বলা যেতে পারে। সেইজন্যই বলা হয়েছে—'ক্লেশের প্রধান হলো অবিদ্যা, প্রবৃত্তির প্রধান হলো জীবিতেন্দ্রিয়'। অরূপ ধর্মসমূহের জীবিতভাবকে সেই অনুযায়ীই জানতে হবে—এটাই প্রদর্শন করা হয়েছে।

[181] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৮১] কিন্তু বিভাবনীতে...

Āhārajādīnaṃ āhārādiyeva uppattiyāpi ṭhitiyāpi kāraṇaṃ hoti. Kasmā, taṅkhaṇe dharamānattā. Kamma jānaṃ pana kammaṃ uppattiyāeva kāraṇaṃ, na ṭhitiyā. Kasmā, taṅkhaṇābhāvato. Jīvitena pana anupālitattā eva tesaṃ khaṇaṭṭhiti siddhāti iminā dhippāyena yaṃ vuttaṃ ‘‘yathāsakaṃ khaṇamattaṭṭhāyīnaṃpi hi sahajātānaṃ pavattihetubhāvena anupālakaṃ. Na hi tesaṃ kammaṃyeva ṭhitikāraṇaṃ hoti. Āhārajādīnaṃ āhārādi viya kammassa taṅkhaṇābhāva toti’’. Taṃ na yuttaṃ.

আহারজ রূপ ইত্যাদির ক্ষেত্রে আহারাদিই তাদের উৎপত্তি এবং স্থিতির (ক্ষণস্থিতির) কারণ হয়। কেন? কারণ সেই ক্ষণে তা বিদ্যমান থাকে। কিন্তু কর্মজ রূপসমূহের ক্ষেত্রে কর্ম কেবল উৎপত্তিরই কারণ হয়, স্থিতির কারণ হয় না। কেন? কারণ সেই ক্ষণে কর্মের অবিদ্যমানতা থাকে। কিন্তু জীবিতেন্দ্রিয় দ্বারা অনুপালিত (রক্ষিত) হওয়ার কারণেই তাদের ক্ষণস্থিতি সিদ্ধ হয়—এই অভিপ্রায়ে যা বলা হয়েছে: 'যেহেতু নিজ নিজ ক্ষণমাত্রস্থায়ী সহজাত ধর্মসমূহের প্রবৃত্তি-হেতু হিসেবে অনুপালক (রক্ষক) রয়েছে। তাদের জন্য কর্মই স্থিতির কারণ হয় না। আহারজ রূপ ইত্যাদির জন্য আহারাদির মতো কর্মের সেই ক্ষণে বিদ্যমানতা নেই বলে।'—তা যুক্তিসঙ্গত নয়।

Dhammānañhi khaṇaṭṭhitināma ekakalāpagatasahajātapaccayā yattāeva hoti. Na nānākalāpagatajanakapaccayāyattā. Itarathā uppādakkhaṇe labbhamānānaṃ upacayasantatīnaṃ viya ṭhitikkhaṇe labbhamānāya jaratāyapi kutocisamuṭṭhānatā pāḷiyaṃ vuttā siyāti. Apica, khaṇaṭṭhitināma sabhāvasiddhāeva. Na hi uppannā dhammā paccayavekallena attano khaṇesu paripuṇṇaṃ aṭṭhatvā antarāva bhijjantīti atthi. Naca paccayādhimattena atire kataraṃ [Pg.279] tiṭṭhantīti atthi. Tasmā khaṇaṭṭhitiyaṃ upatthambhayamānāpi āhārādayo anupālayamānañca jīvitaṃ pacchā balavarūpasantati pavattiatthāyaeva upatthambhenti pāletica. Na khaṇaṭṭhitipavattiyāti. Ettāvatā sabbesaṃpi khaṇaṭṭhitināma dharamānajanakāyattā vā jīvitāyattāvā nahotīti siddhaṃ hoti. Yadi pana taṃ santatipavattimeva sandhāya vuttaṃ siyā, evaṃsati yujjeyyāti. Aṭṭha kathāyaṃpi santepica anupālana lakkhaṇādimhi vidhāne atthikkhaṇeyeva taṃ tedhamme pāletītiādivacane yathāsantatiṭṭhiti labbhati. Tathā vicāretvā gahetabbāti. Idaṃ pana pācakagginā saha sakalaṃ upādinnakasarīraṃ byāpetvā tiṭṭhatīti. Kabaḷaṃ karīyatīti kabaḷīkāro. Āharīyati ajjhoharīyatīti āhāro. Kabaḷīkāroca so āhārocāti kabaḷīkārāhāro. Kabaḷīkāro āhārotipi pāṭho. Idañca savatthuka vacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Athavā, kabaḷīkārāhārabhakkhānaṃ sattānaṃ attabhāvaṃ bhuso harati addhānaṃ pavattetīti āhāro. Khajja bhojjādike kabaḷīkāre āhāro tannissitattā tappariyā pannattācāti kabaḷīkārāhāro. Imasmiṃatthe sati nibbattita ojā eva labbhati. Atthato pana aṅgamaṅgānusārino rasassa sārabhūto upatthambhabalakāro bhūtanissito paramasiniddhasi neho idha āhārarūpaṃnāma. Tattha aṅgamaṅgānusārino rasassāti ajjhoharitvā āmāsaye patiṭṭhitāni āhāravatthūni pācakatejena vivecitāni rasādibhāvena pañcadhā vibhāgaṃ gacchanti. Tattha paṇīta siniddha lahuka sineha koṭṭhāso rasonāma. Ye loke rasadhātūti vuccati. So pācaka tejabalena tato uttaritvā rasaharaṇidhamanijālānusārena heṭṭhāca uddhañca sakalasarīre aṅgamaṅgāni anusaranto anupharanto aṅgamaṅgānusārīti vuccati. Tassa sārabhūto upatthambhaṃ balaṃ karotīti upatthambhabalakāro. So hi āmāsaye patiṭṭhita mattova sakalasarīre bhūtesu upatthambhakabalaṃ janetīti.

ধর্মসমূহের ক্ষণস্থিতি নামক বিষয়টি এক কলাপের অন্তর্গত সহজাত প্রত্যয়ের উপরই নির্ভরশীল হয়। বিভিন্ন কলাপের অন্তর্গত জনক প্রত্যয়ের উপর নির্ভরশীল নয়। অন্যথা, উৎপাদক্ষণে প্রাপ্ত উপচয় ও সন্ততির মতো স্থিতিক্ষণে প্রাপ্ত জরাতারও কোনো উৎস থেকে সমুত্থান পালিগ্রন্থে বলা হতো, কিন্তু তা বলা হয়নি। অধিকন্তু, ক্ষণস্থিতি নামক বিষয়টি স্বভাবসিদ্ধই। কারণ উৎপন্ন ধর্মসমূহ প্রত্যয়ের (কারণের) বিকলতার কারণে নিজের ক্ষণসমূহে পরিপূর্ণভাবে অবস্থান না করে মাঝখানেই বিনষ্ট হয়ে যায়—এমন কোনো যুক্তি নেই। এবং প্রত্যয়ের আধিক্যের কারণে অতিরিক্ত সময় অবস্থান করে—এমন কোনো যুক্তিও নেই। অতএব, ক্ষণস্থিতিতে উপষ্টম্ভন (সমর্থন) করলেও আহারাদি এবং অনুপালনকারী জীবিতেন্দ্রিয় পরবর্তীতে শক্তিশালী রূপসন্ততির প্রবৃত্তির (ধারাবাহিকতার) জন্যই উপষ্টম্ভন করে এবং রক্ষা করে; ক্ষণস্থিতির প্রবৃত্তির জন্য নয়। এতদ্বারা সমস্ত ধর্মেরই ক্ষণস্থিতি নামক বিষয়টি বিদ্যমান জনক প্রত্যয়ের উপর বা জীবিতেন্দ্রিয়ের উপর নির্ভরশীল নয়—এটি সিদ্ধ হয়। কিন্তু যদি তা সন্ততি-প্রবৃত্তিকে লক্ষ্য করেই বলা হয়ে থাকে, তবে তা যুক্তিসঙ্গত হতে পারে। অট্ঠকথাতেও 'অনুপালন লক্ষণাদি বিধানে বিদ্যমান থাকলেও স্থিতিক্ষণেই তা সেই ধর্মসমূহকে রক্ষা করে' ইত্যাদি বচনে যেভাবে সন্ততি-স্থিতি লাভ করা যায়, সেভাবে বিচার করে গ্রহণ করতে হবে। আর এটি (জীবিতেন্দ্রিয়) পাচক-অগ্নির সাথে সমগ্র উপাদিন্নক শরীরকে (উপাদানকৃত শরীরকে) ব্যাপ্ত করে অবস্থান করে—এরূপ জানতে হবে। গ্রাস করা হয় (কবল করা হয়) বলে একে 'কবলীকার' বলে। আহরণ করা হয় বা গিলে ফেলা হয় বলে একে 'আহার' বলে। যা কবলীকার এবং আহারও, তা-ই 'কবলীকার আহার'। 'কবলীকারো আহারো' রূপ পাঠও রয়েছে। এবং এটিকে ভাত ইত্যাদি বস্তুর সাথে যুক্ত বচন হিসেবে দেখতে হবে। অথবা, কবলীকার আহার ভক্ষণকারী সত্ত্বদের আত্মভাবকে (শরীরকে) বিশেষভাবে হরণ করে (বহন করে) এবং দীর্ঘকাল প্রবর্তিত রাখে বলে একে 'আহার' বলে। খাদ্য-ভোজ্য ইত্যাদি কবলীকারে আহারের অস্তিত্ব তার উপর আশ্রিত হওয়ার কারণে এবং তার অন্তর্ভুক্ত হওয়ার কারণে একে 'কবলীকার আহার' বলা হয়। এই অর্থ গ্রহণ করলে উৎপন্ন ওজাই কেবল প্রাপ্ত হওয়া যায়। পরমার্থত কিন্তু অঙ্গ-প্রত্যঙ্গে অনুসারী রসের সারভূত, উপষ্টম্ভনকারী বলকারক, মহাভূত-আশ্রিত এবং অত্যন্ত স্নিগ্ধ যে স্নেহ (তৈলাক্ত অংশ), তা-ই এখানে 'আহার রূপ' নামে অভিহিত। সেখানে 'অঙ্গ-প্রত্যঙ্গে অনুসারী রসের' বলতে—গিলে ফেলার পর আমাশয়ে প্রতিষ্ঠিত আহারবস্তুসমূহ পাচক-তেজ দ্বারা বিশ্লিষ্ট হয়ে রস ইত্যাদি রূপে পাঁচ প্রকারে বিভক্ত হয়। সেখানে প্রণীত (উত্তম), স্নিগ্ধ ও লঘু স্নেহাংশকে 'রস' বলা হয়, যা লোকে 'রসধাতু' নামে পরিচিত। তা পাচক-তেজের প্রভাবে সেই আমাশয় থেকে উথলে উঠে রস-বহনকারী ধমনী-জালের অনুসরণে নিচে ও উপরে সমগ্র শরীরে অঙ্গ-প্রত্যঙ্গে অনুগমন ও পরিব্যাপ্ত হয়ে 'অঙ্গ-প্রত্যঙ্গানুসারী' নামে অভিহিত হয়। তার সারভূত হয়ে উপষ্টম্ভনকারী বল বা শক্তি প্রদান করে বলে একে 'উপষ্টম্ভক-বলকারক' বলে। কারণ তা আমাশয়ে প্রতিষ্ঠিত হওয়া মাত্রই সমগ্র শরীরের মহাভূতসমূহে উপষ্টম্ভক বল উৎপন্ন করে।

[182] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৮২] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

‘‘Aṅgamaṅgā nasāri rasahara saṅkhātāti’’ pāṭho. So duppāṭho.

‘অঙ্গমঙ্গানসারী রসহর সঙ্ঘাত’ এরূপ পাঠ রয়েছে। সেই পাঠটি অশুদ্ধ পাঠ।

Taṃ pana sendriyakāyopatthambhanalakkhaṇaṃ āhārarūpaṃ. Ojālakkhaṇaṃ vā. Tattha udayati pasavatīti ojā. Avasaddovā rakkhaṇe. Rakkhaṇañcettha upatthambhanameva. Avati janeticāti ojā. Kiṃ avati. Attano nissayavatthuṃ. Kiṃca janeti. Āhārasamuṭṭhānarūpaṃ. Udayānantaraṃ rūpaṃ janetīti ojātipi vadanti. Aññāpadesarahitena kakkhaḷattādinā attano bhāvena siddhaṃ rūpaṃ sabhāvarūpaṃ. Uppādādinā aniccatādināca saṅkhahalakkhaṇena sahitaṃ rūpaṃ salakkhaṇarūpaṃ. Ujukatova kammādīhi paccayehi nipphāditaṃ rūpaṃ nipphannarūpaṃ. Ruppanalakkhaṇasampannaṃ nippariyāyarūpaṃ rūparūpaṃ. Yathā dukkhadukkhaṃ ajjhattaajjhattanti. Saṅkhatalakkhaṇayutta tāya aniccatādikaṃ lakkhaṇattayaṃ āropetvā sammasanārahaṃ rūpaṃ sammasanarūpaṃ. Te te dabbasambhārāvā rūpakalāpāvā visuṃvisuṃ bhuso kāsanti pakāsanti etenāti ākāso. Nisatta nijīvaṭṭhena dhātu. Ākāsasaṅkhātā dhātūti ākāsadhātu. Parito samantato chindati kalāpantarabhūtāni kalāpantara bhūtehi saddhiṃ asaṃmissaṃ ekattaṃ anupagamanaṃ karotīti paricchedo. Tehivā paricchindīyati attanovā paresaṃvā akatvāmajjhe visuṃ thapīyati. Tesaṃvā chiddavivaramattabhūto. Na visuṃ eko uppādasahito sabhāvadhammo. Nāpi kassaci rūpakalāpassa pakkhabhūtoti paricchedo. Vikāralakkhaṇarūpāni hi asabhāvadhammabhūtānipi taṃtaṃ rūpakalāpesu sandissamānatā taṃtaṃrūpakalāpapakkhikānieva honti. Ayaṃ pana tehi rūpa kalāpehi sabbaso vimuttabhāvena bahibhūtattā kassaci rūpa kalāpassa pakkhabhūto na hotīti. Asabhāvadhammattāca pana kenaci rūpena phusana pariyāyopi tassa sabbaso natthīti katvā so asaṃphuṭṭhaṃ catūhi mahābhūtehīti pāḷiyaṃ vutto. Aṭṭhakathāyaṃ pana ghanapiṇḍavatthūsu paṭighaphoṭṭhabbasabhāvānaṃ nānā kalāpagatabhūtānaṃ [Pg.281] aññamaññasaṃphuṭṭhatā atthīti katvā asaṃphuṭṭhaṃ catūhi mahābhūtehīti etehi asaṃphuṭṭhaṃ ajaṭākāsaṃ kaṃthitanti vuttaṃ. Ṭīkāyaṃ pana ayaṃ niddeso ajaṭākāsaniddeso nahoti, paricchedarūpaniddesoyeva. Soca ghanapiṇḍa vatthūsueva veditabbo. Tesuca bhūtānaṃ asaṃphuṭṭhatānāma natthi. Tasmā bhūtānaṃ aññamaññaabyāpitā ekattaṃ anupagatatāeva. Tattha asaṃphuṭṭhatānāma yuttā siyāti adhippāyena abyāpikatā hi asaṃphuṭṭhatāti vuttaṃ. Atthato pana nānākalāpagatānaṃ bhūtānaṃ pariyantatā saṅkhāto antarāḷadhammo. Rūpaparicchedalakkhaṇaṃ paricchedarūpaṃ. Yā pana calamānena kāyaṅgena attānañca attasamaṅgino puggalassa adhippāyañca paccakkhe ṭhite jane viññāpeti pākaṭaṃ katvā dasseti. Sayañca tena kāyaṅgena tehi janehi viññāyati. Sā kāyaviññattināma. Yā uccārīyamānena vācaṅgena saddena attānañca attasamaṅgino puggalassa adhippāyañca sotapathe ṭhite jane viññāpeti. Sayañca tenavācaṅgena tehi janehi viññāyati. Sā vacīviññattināma. Athavā, viññāpenti janā viññāyantivā janehi aññamaññassa cittāni etāyāti viññatti. Sasambhāre aṅgapaccaṅgabhūte kāye pavattā viññatti kāyaviññatti. Copana kāyasaṅkhāto kāyo evavā viññatti kāyaviññatti. Cittajasaddasaṅkhātāya vācāya pavattā viññatti vacīviññatti. Copanavācā saṅkhātā vācā evavā viññatti vacīviññatti. Tattha cittavasena yaṃkiñci kāyaṅgavikāraṃ karontassa taṃtaṃaṅgaṃ santambhantā sandhārentā cālentā aṅgamaṅgānusārisaṅkhātā cittajavātakalāpā taṃtaṃaṅgaṃ pūretvā uppajjanti. Uppajjantāca yathāvā tathāvā anuppajjitvā yassa tehi cittajavātakalāpeti sahajātassa copanakāyassa ānubhāvena sabbe te kalāpā yathādhippetadisābhimukhāeva uppajjanti. Ayaṃ copanakāyasaṅkhāto ākāravikāro kāyaviññatti nāma. Niyāmakasadisī hi ayaṃ kāyaviññatti. Teca nāvāsadi sāti. Yathā hi niyāmako nāvāya mūlabhāge ṭhatvā ekaṃ mahāphiyaṃ [Pg.282] daḷhaṃ gahetvā nadisote cāretvā sakalaṃ mahānāvaṃ icchitadisābhimukhaṃ niyojeti. Na yaṃvā taṃvā disaṃ gantuṃ deti. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Ekacittakkhaṇikā hi viññatti tesaṃ mūlabhāgeeva labbhamānā te yathādhippetadisābhimukhe evaṃ katvā niyojetīti sā niyāmakasadisī hotīti. Etthaca yadetaṃ aṭṭhakathāyaṃ. Ekajavanavīthiyaṃ sattasu javanesu pathama javanasamuṭṭhitā vāyodhātu attanā sahajātarūpakāyaṃ saṃthambhetuṃ sandhāretuṃ sakkoti. Aparāparaṃ pana cāletuṃ nasakkoti. Dutīyādīsupi eseva nayo. Sattamacittena pana samuṭṭhitā vāyodhātu heṭṭhā chahicittehi samuṭṭhitaṃ vāyodhātuṃ upatthambhanapaccayaṃ labhitvāattanāsahajātaṃ rūpakāyaṃ saṃthambhetuṃ sandhāretuṃ cāletuṃ abhikkamāpetuṃ sakkotīti vuttaṃ. Taṃ abhikkamāmīti kāyaṃ paggaṇhantānaṃ anekasahassesu javana vāresu pavattamānesu yasmiṃvāre calanasaṅkhātaṃ desantarapāpanaṃ jāyati, taṃ sandhāya vuttaṃ. Na hi katipayajavanavārehi calanaṃ jāyati. Yadi jāyeyya, iddhimantānaṃ iddhiyāgamanaṃ viya sabbesaṃpi sīghataraṃ gamanaṃ paññāyeyya. Kasmā, ekaccharakkhaṇepi anekakoṭisatasahassacikkapavattiyā sambhavato. Ayañca attho upari akkharuppattivicāraṇāyaṃ pākaṭo bhavissatīti. Tasmā tato purimavāresu saṃthambhanasandhāraṇānieva sampajjantīti veditabbaṃ. Yā cettha sattayugasakaṭopamā vuttā, sāpi nānājavanavīthīsu samuṭṭhitānaṃ vāyodhātūnaṃ aparāparaṃ upatthambhaneca yujjatiyeva. Tathā hi calanacittajarūpasantatiyaṃ pavattāni utujarūpasaṅghāṭānipi viññattisahitāni viya tadākāravantāni savegāni savipphārānieva pavattanti. Tasmā pubbāparapavattānaṃ nānā javanavīthīnaṃ antarantarā bhavaṅgasamayesupi abhikkamanādikaṃ calanaṃ sampajjatiyeva. Ekābaddhapavattānica catusamuṭṭhānikarūpānināma ekassa visaye itarāni ekasamuṭṭhānāni viya sabbaso tadanu parivattīni hontīti cittaje calante itarānipi calanti yevāti daṭṭhabbaṃ. Calanañcettha pacchimapacchimānaṃ rūpakalāpasaṅghāṭānaṃ purima purimānaṃ [Pg.283] uppannadesato desantare yathāpavattasannivesākārena aparāparaṃ uppajjamānaṃ veditabbaṃ. Na hi rūpārūpadhammānaṃ uppanna dese anirujjhitvā kesaggamattaṃpi desantara saṅkamanaṃnāma atthi. Itarathā khaṇikadhammatā abyāpāradhammatā avasavattitāca tesaṃ nasiyāti. Yaṃkiñci vacībhedaṃ karontassa kaṇṭhaṭṭhānādi gataupādinnaka pathavīdhātūsu calamānakaṇṭhapadesādigatacittaja pathavīdhātūnaṃ saṅghaṭṭanasaṅkhātena ṭhānakaraṇasannipātena sahevayo vacīghosasaṅkhāto cittajasaddo jāyati. So yena attanā saha jātena ākāravikārena yathādhippāyaṃ taṃtaṃ vaṇṇavisesattaṃ upagacchati. Yenaca suṇantānaṃ taṃtaṃatthajotako akkharasannipātabhūto padabyañjanaviseso upalabbhati. So copanavācāsaṅkhāto ākāravikāro vacīviññattināma. Aṭṭhakathāyaṃ pana tassā pana cittasamuṭṭhānāya pathavīdhātuyā upādinnaghaṭṭanassa paccayabhūto eko ākāravikāro vacī viññattināmāti vuttaṃ. Tattha upādinnaghaṭṭanassa paccayabhūtoti kammajabhūtāya catujabhūtāyaevavā upādinnapathavīdhātuyā sahaghaṭṭanaṃ paṭicca saddavisesapavattiyā paccayabhūtoti attho. Ghaṭṭanassa paccayo pana calamānakaṇṭhapadesādivikārabhūto kāyaṅgavisesoeva siyā. Vikāradvayañca asaṃmissaṃ katvā veditabbanti. Etthaca upādinnakapathavīhi saha ghaṭṭanaṃ cittajapathavīnaṃ kiccaṃ. Yaṃ pana tāsaṃ yathāvā tathāvā aghaṭṭetvā yathā icchitakkharaṃ sampajjati. Tathā ghaṭṭanapakāravidhānaṃ. Idaṃ kāyaviññattiyā kiccaṃ. Ghaṭṭanena saheva uppannasaddānaṃ taṃtaṃvaṇṇatta pattiyā vidahanameva vacīviññattiyā kiccaṃ. Kumbhathunatalaṃ viyaca upādinnakapathavī. Paharaṇahattho viya cittajapathavī. Hatthapari vattana vikāro viya kāyaviññatti. Saddavikāro viya vacīviññatti. Kumbhathunassa nānāsaddapabhedoviya nānāvaṇṇabhedoti. Etthaca yadetaṃ aṭṭhakathāyaṃ idaṃ vakkhāmi etaṃ vakkhāmīti uppajjamānaṃ cittaṃ aṭṭharūpāni samuṭṭhāpeti. Tesaṃ abbhantare citta samuṭṭhānā pathavīdhātu upādinnakaṃ ghaṭṭayamānāva uppajjati. Tena dhātughaṭṭanena [Pg.284] saheva saddo uppajjatītica purimacittasamuṭṭhā nāya upatthambhanakiccaṃpi natthītica vuttaṃ. Taṃpi anekasatesu javanavāresu pavattamānesu yasmiṃvāre paribyattaṃ akkharaṃ pavattati, taṃ sandhāya vuttanti gahetabbaṃ. Teneva hi mūla ṭīkāyaṃ upatthambhanakiccaṃ natthi laddhāsevanena citteneva ghaṭṭanassa balavabhāvatoti vuttaṃ. Etthaca laddhāsevanenāti etena pubbabhāge nānājavanavīthīhi laddhāsevanabhāvaṃ dasseti. Pathama javanacittassapi laddhāsevanatāya adhippetattā. Naca ekajavana vāramattena paribyattaṃ ekakkharaṃ sampajjatīti sakkā viññātuṃ. Kasmā, tassa ekadviaccharakkhaṇamattena kālena vattabbattā ekaccharakkhaṇeca anekasatasahassānaṃ javanavīthīnaṃ pavattisambhavato. Vuttañca –

সেই আহাররূপ ইন্দ্রিয়সহ বর্তমান শরীরকে ধারণ বা উপস্তম্ভন করার লক্ষণযুক্ত, অথবা ওজ লক্ষণযুক্ত। সেখানে যা উৎপন্ন বা বর্ধিত হয়, তা-ই ওজ। অথবা 'অব' শব্দ রক্ষার্থে ব্যবহৃত হয়। আর এখানে রক্ষা করা মানে উপস্তম্ভন বা ধারণ করাই। যা রক্ষা করে এবং উৎপন্ন করে, তা-ই ওজ। কী রক্ষা করে? নিজের আশ্রয়বস্তুকে রক্ষা করে। এবং কী উৎপন্ন করে? আহারসমুত্থান রূপ উৎপন্ন করে। উৎপত্তির অব্যবহিত পরেই যা রূপ উৎপন্ন করে, তাকেও ওজ বলা হয়। অন্য কোনো কিছুর উপর নির্ভর না করে কঠিনত্ব আদি নিজের স্বভাব দ্বারা সিদ্ধ রূপকে স্বভাবরূপ বলে। উৎপাদ আদি এবং অনিত্যতা আদি সংস্কৃত লক্ষণের সাথে যুক্ত রূপকে সলক্ষণরূপ বলে। কর্ম আদি প্রত্যয়সমূহ দ্বারা সরাসরি উৎপাদিত রূপকে নিষ্পন্নরূপ বলে। রূপণ (বিকারগ্রস্ত হওয়া) লক্ষণযুক্ত মুখ্য রূপকে রূপ-রূপ বলে। যেমন: দুঃখ-দুঃখ, আধ্যাত্মিক-আধ্যাত্মিক ইত্যাদি। সংস্কৃত লক্ষণের সাথে যুক্ত হওয়ার কারণে অনিত্যতা আদি ত্রিলক্ষণ আরোপ করে মনন বা বিচার করার যোগ্য রূপকে সম্মসনরূপ বলে। যার দ্বারা সেই সেই দ্রব্যসমূহ বা রূপকলাপসমূহ পৃথক পৃথকভাবে অত্যন্ত স্পষ্টভাবে প্রকাশিত বা দৃশ্যমান হয়, তা-ই আকাশ। সত্ত্বহীন ও নির্জীব অর্থে একে ধাতু বলে। আকাশ নামক ধাতুকে আকাশধাতু বলে। যা চারপাশ থেকে সম্পূর্ণরূপে পরিচ্ছিন্ন বা পৃথক করে, অন্য কলাপের মহাভূতসমূহের সাথে মিশ্রিত হতে দেয় না এবং একত্ব প্রাপ্ত হতে বাধা দেয়, তা-ই পরিচ্ছেদ। অথবা তাদের দ্বারা পরিচ্ছিন্ন হয়, নিজের বা অপরের কোনো অংশ না করে মাঝখানে পৃথকভাবে অবস্থান করে, অথবা তাদের ছিদ্র বা ফাঁকা স্থান মাত্র হয়ে থাকে। এটি পৃথক কোনো উৎপাদযুক্ত স্বভাবধর্ম নয় এবং কোনো রূপকলাপের অংশও নয়, তাই একে পরিচ্ছেদ বলে। কারণ বিকার ও লক্ষণরূপসমূহ স্বভাবধর্ম না হলেও, সেই সেই রূপকলাপে দৃশ্যমান হওয়ার কারণে সেই সেই রূপকলাপেরই অংশ হয়ে থাকে। কিন্তু এই পরিচ্ছেদ রূপটি সেই রূপকলাপসমূহ থেকে সম্পূর্ণরূপে মুক্ত ও বহির্ভূত হওয়ার কারণে কোনো রূপকলাপের অংশ হয় না। এবং স্বভাবধর্ম না হওয়ার কারণে কোনো রূপের সাথে এর স্পর্শ হওয়ার কোনো উপায়ও সর্বতোভাবে নেই, তাই একে পালিতে 'চারটি মহাভূত দ্বারা অস্পৃষ্ট' বলা হয়েছে। কিন্তু অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে যে, নিরেট বা ঘন বস্তুতে প্রতিঘাত ও স্পৃষ্টব্য স্বভাবযুক্ত বিভিন্ন কলাপে অবস্থিত মহাভূতসমূহের পারস্পরিক স্পর্শ বিদ্যমান থাকে, তাই 'চারটি মহাভূত দ্বারা অস্পৃষ্ট' বলতে মহাভূতসমূহ দ্বারা অস্পৃষ্ট অজাতাকাশকে বোঝানো হয়েছে। টীকাতে অবশ্য বলা হয়েছে যে, এই নির্দেশটি অজাতাকাশের নির্দেশ নয়, বরং পরিচ্ছেদ রূপেরই নির্দেশ। এবং তা নিরেট বা ঘন বস্তুর ক্ষেত্রেই বুঝতে হবে। আর সেই ঘন বস্তুসমূহে মহাভূতদের অস্পৃষ্টতা বলে কিছু নেই। তাই মহাভূতদের পারস্পরিক অব্যাপকতা বা একত্বে উপনীত না হওয়াই সেখানে 'অস্পৃষ্টতা' হিসেবে যুক্তিসঙ্গত। এই অভিপ্রায়েই বলা হয়েছে যে, অব্যাপকতাই হলো অস্পৃষ্টতা। পরমার্থত কিন্তু বিভিন্ন কলাপে অবস্থিত মহাভূতসমূহের সীমা বা অন্তিম অবস্থা হিসেবে কথিত অন্তরালবর্তী ধর্মই হলো পরিচ্ছেদ রূপ। পরিচ্ছেদ রূপের লক্ষণ হলো রূপের পরিচ্ছেদ বা সীমা নির্ধারণ করা। আর যে ধর্ম বা অবস্থা কম্পমান কায়াঙ্গের দ্বারা নিজেকে এবং সেই কায়াঙ্গযুক্ত ব্যক্তির অভিপ্রায়কে সম্মুখে উপস্থিত ব্যক্তিদের নিকট জ্ঞাপন করে ও স্পষ্টভাবে প্রদর্শন করে, এবং নিজেও সেই কায়াঙ্গের দ্বারা সেই ব্যক্তিদের নিকট জ্ঞাত হয়, তা-ই কায়বিজ্ঞপ্তি। আর যে ধর্ম উচ্চারিত বাচ্যঙ্গ ও শব্দের দ্বারা নিজেকে এবং সেই বাচ্যঙ্গযুক্ত ব্যক্তির অভিপ্রায়কে শ্রবণসীমার মধ্যে অবস্থিত ব্যক্তিদের নিকট জ্ঞাপন করে, এবং নিজেও সেই বাচ্যঙ্গের দ্বারা সেই ব্যক্তিদের নিকট জ্ঞাত হয়, তা-ই বচীবিজ্ঞপ্তি। অথবা, যার দ্বারা মানুষ একে অপরের চিত্তের কথা জ্ঞাপন করে, অথবা যার দ্বারা মানুষের চিত্তের কথা একে অপরের নিকট জ্ঞাত হয়, তা-ই বিজ্ঞপ্তি। অঙ্গ-প্রত্যঙ্গ ও ধাতুরূপ উপাদানসহ শরীরে প্রবর্তিত বিজ্ঞপ্তিকে কায়বিজ্ঞপ্তি বলে। অথবা চালনাত্মক কায় হিসেবে কথিত কায়ই হলো বিজ্ঞপ্তি, তাই একে কায়বিজ্ঞপ্তি বলে। চিত্তজ শব্দ হিসেবে কথিত বাক্যে প্রবর্তিত বিজ্ঞপ্তিকে বচীবিজ্ঞপ্তি বলে। অথবা চালনাত্মক বাক্য হিসেবে কথিত বাক্যই হলো বিজ্ঞপ্তি, তাই একে বচীবিজ্ঞপ্তি বলে। সেখানে চিত্তের বশে যেকোনো কায়াঙ্গের বিকার সম্পাদনকারী ব্যক্তির সেই সেই অঙ্গকে সুদৃঢ়ভাবে স্তম্ভিত করে, বহন করে এবং চালিত করে অঙ্গানুসারী চিত্তজ বায়ু কলাপসমূহ সেই সেই অঙ্গকে পূর্ণ করে উৎপন্ন হয়। এবং উৎপন্ন হওয়ার সময় তারা এলোমেলোভাবে উৎপন্ন না হয়ে, সেই চিত্তজ বায়ু কলাপসমূহের সাথে সহজাত চালনাত্মক কায়ের প্রভাবে সেই সমস্ত কলাপ অভিপ্রেত অভিমুখেই উৎপন্ন হয়। চালনাত্মক কায় হিসেবে কথিত এই আকার-বিকারই হলো কায়বিজ্ঞপ্তি। এই কায়বিজ্ঞপ্তি মূলত কর্ণধারের মতো। আর সেই চিত্তজ বায়ু কলাপসমূহ নৌকার মতো—এভাবে জানতে হবে। যেমন কোনো কর্ণধার নৌকার পশ্চাৎভাগে দাঁড়িয়ে একটি বড় হাল শক্ত করে ধরে নদীর স্রোতে চালনা করে সমগ্র বড় নৌকাটিকে কাঙ্ক্ষিত অভিমুখে পরিচালিত করে, যেখানে-সেখানে যেতে দেয় না; ঠিক তেমনই এই উপমাটি বুঝতে হবে। কারণ এক চিত্তক্ষণস্থায়ী বিজ্ঞপ্তি তাদের মূলভাগেই প্রাপ্ত হওয়া যায় এবং তা তাদেরকে অভিপ্রেত অভিমুখে পরিচালিত করে, তাই তা কর্ণধারের সদৃশ হয়—এভাবে জানতে হবে। আর এখানে অট্ঠকথাতে যা বলা হয়েছে: 'এক জবনবীথির সাতটি জবনের মধ্যে প্রথম জবন দ্বারা সমুত্থিত বায়ুধাতু নিজের সহজাত রূপকায়কে স্তম্ভিত করতে ও ধারণ করতে সমর্থ হয়, কিন্তু এদিক-ওদিক চালিত করতে সমর্থ হয় না। দ্বিতীয় আদি জবনসমূহের ক্ষেত্রেও একই নিয়ম। কিন্তু সপ্তম চিত্ত দ্বারা সমুত্থিত বায়ুধাতু পূর্ববর্তী ছয়টি চিত্ত দ্বারা সমুত্থিত বায়ুধাতুর উপস্তম্ভন প্রত্যয় লাভ করে নিজের সহজাত রূপকায়কে স্তম্ভিত করতে, ধারণ করতে, চালিত করতে এবং অগ্রসর করাতে সমর্থ হয়।' 'আমি অগ্রসর হচ্ছি'—এভাবে শরীরকে উত্তোলনকারী ব্যক্তিদের হাজার হাজার জবনবার প্রবর্তিত হওয়ার সময় যে বারে চলনাত্মক দেশান্তর-প্রাপ্তি ঘটে, তা লক্ষ্য করেই এ কথা বলা হয়েছে। কারণ মাত্র কয়েকটি জবনবারের দ্বারা চলন বা গতি উৎপন্ন হয় না। যদি তা হতো, তবে ঋদ্ধিমানদের ঋদ্ধিবলে গমনের মতো সকলেরই অত্যন্ত দ্রুত গতি পরিলক্ষিত হতো। কেন? কারণ এক তুড়ি মারার সময়েও অনেক কোটি শতসহস্র চিত্তের প্রবৃত্তি ঘটা সম্ভব। আর এই অর্থটি পরবর্তীতে অক্ষরের উৎপত্তি বিচার করার সময় স্পষ্ট হবে। অতএব, তার পূর্ববর্তী বারসমূহে কেবল স্তম্ভন ও ধারণই সম্পন্ন হয়—এভাবে জানতে হবে। আর এখানে যে সাত জোড়া বলদযুক্ত গাড়ির উপমা দেওয়া হয়েছে, তাও বিভিন্ন জবনবীথিতে সমুত্থিত বায়ুধাতুসমূহের একের পর এক উপস্তম্ভন ও চালনের ক্ষেত্রে অত্যন্ত সংগত। কারণ চলনাত্মক চিত্তজ রূপসন্ততিতে প্রবর্তিত ঋতুজ রূপসমূহও বিজ্ঞপ্তিসহিত রূপের মতোই তদ্রূপ আকারযুক্ত, বেগবান এবং পরিব্যাপ্ত হয়েই প্রবর্তিত হয়। অতএব, পূর্বাপর প্রবর্তিত বিভিন্ন জবনবীথিসমূহের অন্তরালে ভবঙ্গকালেও অগ্রসর হওয়া আদি চলন সম্পন্ন হয়েই থাকে। এবং একসূত্রে প্রবর্তিত চতুঃসমুত্থানিক রূপসমূহ একটির ক্ষেত্রে eloquence অন্যগুলো একসমুত্থানিক রূপের মতোই সর্বতোভাবে তার অনুগামী হয়; তাই চিত্তজ রূপ চালিত হলে অন্য রূপগুলোও চালিত হয়—এভাবে বুঝতে হবে। আর এখানে চলন বলতে পরবর্তী পরবর্তী রূপকলাপসমূহের পূর্ববর্তী পূর্ববর্তী রূপকলাপসমূহের উৎপত্তিস্থল থেকে অন্য স্থানে যথানিয়মে বিন্যস্ত আকারে একের পর এক উৎপন্ন হওয়াকেই বুঝতে হবে। কারণ রূপ ও অরূপ ধর্মসমূহের উৎপত্তিস্থলে নিরুদ্ধ না হয়ে চুল পরিমাণ জায়গাও অন্য স্থানে স্থানান্তরিত হওয়া বলে কিছু নেই। অন্যথা তাদের ক্ষণিকত্ব, অব্যাপারত্ব এবং অবশবর্তিতা সিদ্ধ হতো না—এভাবে জানতে হবে। যেকোনো বাক্য উচ্চারণকারী ব্যক্তির কণ্ঠস্থানাদিতে অবস্থিত উপাদিন্নক পৃথিবীধাতুসমূহের সাথে কম্পমান কণ্ঠপ্রদেশাদিতে অবস্থিত চিত্তজ পৃথিবীধাতুসমূহের সংঘর্ষরূপ স্থান-করণ-সন্নিপাতের সাথে সাথেই যে বচীঘোষ নামক চিত্তজ শব্দ উৎপন্ন হয়; তা নিজের সাথে সহজাত যে আকার-বিকারের দ্বারা অভিপ্রায় অনুসারে সেই সেই বর্ণবিশেষত্ব প্রাপ্ত হয়; এবং যার দ্বারা শ্রোতাদের নিকট সেই সেই অর্থপ্রকাশক অক্ষর-সমষ্টিরূপ পদ ও ব্যঞ্জনবিশেষ উপলব্ধ হয়; চালনাত্মক বাক্য হিসেবে কথিত সেই আকার-বিকারই হলো বচীবিজ্ঞপ্তি। কিন্তু অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে যে, সেই চিত্তসমুত্থান পৃথিবীধাতুর উপাদিন্নক পৃথিবীধাতুর সাথে সংঘর্ষের প্রত্যয়স্বরূপ একটি আকার-বিকারই হলো বচীবিজ্ঞপ্তি। সেখানে 'উপাদিন্নক সংঘর্ষের প্রত্যয়স্বরূপ' বলতে কর্মজ মহাভূত অথবা চতুঃসমুত্থানিক মহাভূতরূপ উপাদিন্নক পৃথিবীধাতুর সাথে সংঘর্ষের ওপর নির্ভর করে শব্দবিশেষের প্রবৃত্তির প্রত্যয়স্বরূপ—এই অর্থ বোঝায়। আর সংঘর্ষের প্রত্যয় বা কারণ হলো কম্পমান কণ্ঠপ্রদেশাদির বিকারস্বরূপ কায়াঙ্গবিশেষই। এবং এই দুই প্রকার বিকারকে মিশ্রিত না করে পৃথকভাবে জানতে হবে। আর এখানে উপাদিন্নক পৃথিবীধাতুসমূহের সাথে সংঘর্ষ ঘটানো হলো চিত্তজ পৃথিবীধাতুসমূহের কাজ। কিন্তু তাদের এলোমেলোভাবে সংঘর্ষ না ঘটিয়ে যেভাবে কাঙ্ক্ষিত অক্ষর বা ধ্বনি উৎপন্ন হয়, সেভাবে সংঘর্ষের প্রকার নির্ধারণ করা হলো কায়বিজ্ঞপ্তির কাজ। সংঘর্ষের সাথে সাথেই উৎপন্ন শব্দসমূহের সেই সেই বর্ণত্ব প্রাপ্তির বিধান বা পরিচালনা করাই হলো বচীবিজ্ঞপ্তির কাজ। এখানে উপাদিন্নক পৃথিবীধাতুকে ঢোলের চামড়ার উপরিভাগের মতো জানতে হবে。 চিত্তজ পৃথিবীধাতুকে আঘাতকারী হাতের মতো জানতে হবে। হাত ঘোরানোর বিকারের মতো কায়বিজ্ঞপ্তিকে জানতে হবে। শব্দের বিকারের মতো বচীবিজ্ঞপ্তিকে জানতে হবে। এবং ঢোলের বিভিন্ন প্রকার শব্দের মতো বিভিন্ন প্রকার বর্ণভেদকে জানতে হবে—এভাবে বুঝতে হবে। আর এখানে অট্ঠকথাতে যা বলা হয়েছে: 'আমি এটি বলব, আমি ওটি বলব'—এভাবে উৎপন্ন চিত্ত আটটি রূপ সমুত্থাপন করে। তাদের মধ্যে চিত্তসমুত্থান পৃথিবীধাতু উপাদিন্নক পৃথিবীধাতুকে আঘাত করেই উৎপন্ন হয়। সেই ধাতু-সংঘর্ষের সাথে সাথেই শব্দ উৎপন্ন হয় এবং পূর্ববর্তী চিত্তসমুত্থান রূপের কোনো উপস্তম্ভন কাজও থাকে না। শত শত জবনবার প্রবর্তিত হওয়ার সময় যে বারে স্পষ্ট অক্ষর প্রবর্তিত হয়, তা লক্ষ্য করেই এ কথা বলা হয়েছে—এভাবে গ্রহণ করতে হবে। সেইজন্যই মূলটীকাতে বলা হয়েছে যে, উপস্তম্ভন কাজের প্রয়োজন নেই, কারণ আসেবন লাভকারী চিত্তের দ্বারাই সংঘর্ষের প্রবলতা ঘটে। আর এখানে 'আসেবন লাভকারী' পদের দ্বারা পূর্ববর্তী সময়ে বিভিন্ন জবনবীথি থেকে আসেবন ভাব প্রাপ্ত হওয়াকে নির্দেশ করে। কারণ প্রথম জবন চিত্তেরও আসেবন লাভ করা অভিপ্রেত। এবং কেবল একটি জবনবারের দ্বারা একটি স্পষ্ট অক্ষর উৎপন্ন হতে পারে—এভাবে জানা সম্ভব নয়। কেন? কারণ সেই একটি অক্ষর এক বা দুই তুড়ি মারার মতো অতি অল্প সময়ে উচ্চারিত হয় এবং এক তুড়ি মারার সময়েও শতসহস্র জবনবীথির প্রবৃত্তি ঘটা সম্ভব। এবং বলা হয়েছে যে—

Ekamattā tayo rassā, dvimattā dīghamuccare;

Timatto tu gīto ñeyyo, byañjanā aḍḍhamattikāti.

তিনটি হ্রস্ব স্বরবর্ণ এক মাত্রা কাল বিশিষ্ট, দীর্ঘ স্বরবর্ণসমূহ দুই মাত্রা কাল বিশিষ্ট উচ্চারিত হয়; তিন মাত্রা বিশিষ্ট স্বরকে গীত (সঙ্গীতের সুর) বলে জানতে হবে এবং ব্যঞ্জনবর্ণসমূহ অর্ধ মাত্রা কাল বিশিষ্ট।

Milindapañheca sādhike vīhivāhasate vīhibījāni ekaccharakkhaṇe uppannassa cittassa kalaṃpi naupenti. Kalabhāgaṃpi naupentīti dīpitaṃ. Ekakkharaṃ uccārentassaca tattakaṃpi kālaṃ uccāraṇacittabyāpāro sandissatiyeva. Naca paramatthato ekameva saddaṃ uccāremītivā suṇomītivā sakkā niyametvā uccāretuṃ sotuñca. Tathā niyamentassapi saddānaṃ pubbāparato anekasatasahassasseva uccāraṇa savana sambhavato. Ekamevāti abhimāno pana samūhaghana santatighanehi paṭicchannattāeva hotīti daṭṭhabbaṃ. Sesamettha kāyaviññattiyaṃ vuttana yena yathāsambhavaṃ veditabbanti. Etthaca viññattisaddo kāyena viññāpeti vācāya viññāpetītiādisu bodhanattho. Sudinna kaṇḍe tikkhattuṃ viññāpetītiādīsu pavattanattho. Idha pana duvidhopi yujjati. Evañhi sati paraṃ bodhetukāmatārahi tesu sabbesu kāyaṅgavācaṅgacopanesupi pavattakaviññattiyā labbhamānatā veditabbā hotīti. Mūlaṭīkāyaṃ pana paraṃ bodhetukāmatāya [Pg.285] vināpi abhikkamanādipavattanena so citta sahabhūvikāro adhippāyaṃ viññāpeti. Sayañca viññāyatīti dvidhāpi viññattiyevāti vuttaṃ, tattha dvīsu bodhanaviññattīsu purimā kāyaviññatti aṅgapaccaṅgassa calamānavaṇṇaṃ cakkhuviññāṇavīthiyā calamānaṅgapaccaṅgaṃ kāyaviññāṇavīthiyā gahetvā pacchā suddhena manodvārikajavanenaeva viññāyati pacchimāca vacīviññatti uccāriyamānaṃ saddaṃ sotaviññāṇavīthiyā gahetvā pacchā suddhena manodvārikajavanenaeva viññāyati, na pañcadvārikajavanena. Sā hi attānaṃ jānanteeva parasatte attanā samaṅgino puggalassa cittaṃ viññāpeti, na ajānante. Ñāpaka hetu hi nāma attānaṃ jānanteeva ñāpetabbaṃ ñāpeti, no ajānante. Evañca katvā kāyaṅga copanaṃ disvāvā parāmasitvāvā saddaṃ sutvāvā parassa taṃtaṃadhippāyaṃ jānantānaṃ tiracchāna gatānaṃpi pathadhaṃ viññattijānanaṃ siddhaṃ bhavati. Taṃjānanena vinā adhippāyajānanassa asambhavato. Viññattiṃ jānantānaṃca purimasiddhasaṅketa sambandha jānanena vinā adhippāyajānanaṃ na sambhavatīti majjhe visuṃ pubbasaṅketa sambandhagahanaṃpi icchanti, dvīsu pana pavattakaviññattīsu paraṃ abhikkamantaṃ cakkhuviññāṇavīthiyā disvā abhikkamanaviññattiñca abhikkamanacittañca manoviññāṇavīthiyā jānanti. Esanayo paṭikkamanādīsu. Tathā parassa kathaṃ sotaviññāṇavīthiyā sutvā kathanaviññattiñca kathanacittañca manoviññāṇavīthiyā jānanti. Paraṃ rattacittena kāyaṅgaṃ cālentaṃ disvā calanaviññattiñca rāgacittañca jānanti. Rattassa kathaṃ sutvā kathana viññattiñca rāgacittañca jānanti. Esanayo sabbāsu kāyikavācasikakriyāsūti. Lahuno bhāvo lahutā. Muduno bhāvo mudutā. Kammani sādhu kammaññaṃ. Kammayogyanti attho. Kammaññassa bhāvo kammaññatā.

মিলিন্দ প্রশ্নেও বলা হয়েছে যে, একশত শকট বোঝাই ধানের মধ্যে যত ধানের বীজ থাকে, এক তুড়ি মারার সময়ে উৎপন্ন চিত্তের কলার (অংশের) সাথেও তারা সমতা লাভ করতে পারে না। কলাভগের সাথেও সমতা লাভ করতে পারে না—এরূপ দর্শানো হয়েছে। একটি অক্ষর উচ্চারণকারীরও সেই পরিমাণ কাল পর্যন্ত উচ্চারণকারী চিত্তের ব্যাপৃতি (ক্রিয়া) অবশ্যই পরিদৃষ্ট হয়। পরমার্থত কিন্তু 'আমি একটিমাত্র শব্দ উচ্চারণ করব' অথবা 'শুনব' এভাবে নিয়মবদ্ধ করে উচ্চারণ করা বা শোনা সম্ভব নয়। কারণ, সেভাবে নিয়মবদ্ধকারীরও শব্দের পূর্বাপর ভাব অনুসারে অনেক শত-সহস্রেরই উচ্চারণ ও শ্রবণ সম্ভব হয়। 'একটিমাত্র শব্দ' এরূপ অভিমান (ভ্রান্ত ধারণা) কিন্তু সমূহঘন ও সন্ততিঘনের দ্বারা আচ্ছাদিত থাকার কারণেই হয়ে থাকে—এরূপ জানতে হবে। এ বিষয়ে অবশিষ্ট অংশ কায়বিজ্ঞপ্তিতে উক্ত নিয়মে যথাসম্ভব জেনে নিতে হবে। এখানে 'বিজ্ঞপ্তি' শব্দটির অর্থ 'কায়ের দ্বারা জ্ঞাপন করে, বাক্যের দ্বারা জ্ঞাপন করে' ইত্যাদিতে 'জ্ঞাপন করা' (বোধনার্থ)। সুদিন্ন কাণ্ডে 'তিনবার জ্ঞাপন করে' ইত্যাদিতে 'প্রবৃত্ত করা' (প্রবর্তন অর্থ)। কিন্তু এখানে উভয় অর্থই যুক্তিসঙ্গত। এরূপ হলে, অপরকে বোঝানোর ইচ্ছা রহিত সমস্ত কায়িক ও বাচনিক অঙ্গ-সঞ্চালনেও প্রবর্তক বিজ্ঞপ্তির প্রাপ্তি ঘটে থাকে বলে জানতে হবে। মূলটীকায় কিন্তু বলা হয়েছে—অপরকে বোঝানোর ইচ্ছা ছাড়াও গমনাদি প্রবর্তনের দ্বারা চিত্তের সহভূ সেই বিকার (শারীরিক পরিবর্তন) অভিপ্রায়কে জ্ঞাপন করে। এবং নিজেও বিজ্ঞাত হয়, এভাবে উভয় প্রকারেই তা বিজ্ঞপ্তিই বটে। তার মধ্যে দুই প্রকার বোধন বিজ্ঞপ্তির মধ্যে, প্রথম কায়বিজ্ঞপ্তিটি অঙ্গ-প্রত্যঙ্গের চলনশীল রূপকে চক্ষুবিজ্ঞানবীথির দ্বারা এবং চলনশীল অঙ্গ-প্রত্যঙ্গকে কায়বিজ্ঞানবীথির দ্বারা গ্রহণ করে, পরবর্তীতে শুদ্ধ মনোদ্বারিক জবন দ্বারাই বিজ্ঞাত হয়। এবং পরবর্তী বচীবিজ্ঞপ্তিটি উচ্চারিত শব্দকে শ্রোত্রবিজ্ঞানবীথির দ্বারা গ্রহণ করে, পরবর্তীতে শুদ্ধ মনোদ্বারিক জবন দ্বারাই বিজ্ঞাত হয়, পঞ্চদ্বারিক জবন দ্বারা নয়। কারণ, তা নিজেকে জানছে এমন পরসত্ত্বকে (অন্য প্রাণীকে) নিজের সাথে যুক্ত পুদ্গলের চিত্তকে জ্ঞাপন করায়, না-জানাকে নয়। জ্ঞাপক হেতু তো নিজেকে জানছে এমন ব্যক্তিকেই জ্ঞাপনীয় বিষয় জ্ঞাপন করায়, না-জানাকে নয়। আর এরূপ হওয়ার কারণে, কায়িক অঙ্গ-সঞ্চালন দেখে বা স্পর্শ করে অথবা শব্দ শুনে অপরের সেই সেই অভিপ্রায় জানতে পারা তির্যক প্রাণীদেরও প্রথমে বিজ্ঞপ্তি-গ্রহণ সিদ্ধ হয়। কারণ, তা জানা ব্যতীত অভিপ্রায় জানা অসম্ভব। এবং বিজ্ঞপ্তি জানাদেরও পূর্বে সিদ্ধ সংকেতের সম্বন্ধ জানা ব্যতীত অভিপ্রায় জানা সম্ভব নয় বলে, মধ্যবর্তী স্থানে পৃথকভাবে পূর্ব-সংকেতের সম্বন্ধ গ্রহণও তারা স্বীকার করেন। কিন্তু দুই প্রকার প্রবর্তক বিজ্ঞপ্তির মধ্যে, অপরকে অগ্রসর হতে দেখে চক্ষুবিজ্ঞানবীথির দ্বারা অগ্রসর হওয়ার বিজ্ঞপ্তি এবং অগ্রসর হওয়ার চিত্তকে মনোবিজ্ঞানবীথির দ্বারা জানা যায়। প্রত্যাবর্তন ইত্যাদিতেও এই একই নিয়ম। তদ্রূপ অপরের কথা শ্রোত্রবিজ্ঞানবীথির দ্বারা শুনে কথন-বিজ্ঞপ্তি এবং কথন-চিত্তকে মনোবিজ্ঞানবীথির দ্বারা জানা যায়। অপরকে রাগান্বিত চিত্তে কায়িক অঙ্গ সঞ্চালন করতে দেখে চলন-বিজ্ঞপ্তি এবং রাগ-চিত্তকে জানা যায়। রাগান্বিত ব্যক্তির কথা শুনে কথন-বিজ্ঞপ্তি এবং রাগ-চিত্তকে জানা যায়। সমস্ত কায়িক ও বাচনিক ক্রিয়াতেই এই একই নিয়ম। লঘুর ভাব হলো লঘুতা। মৃদু-র ভাব হলো মৃদুতা। কর্মে সাধু (দক্ষ) হলো কর্মণ্যতা। কর্মের যোগ্য—এই হলো অর্থ। কর্মণ্যের ভাব হলো কর্মণ্যতা।

Adandhatālakkhaṇā rūpassa lahutā. Athaddhatā lakkhaṇā rūpassa mudutā. Sarīrakriyānukūlakammaññabhāvalakkhaṇā rūpassa kammaññatā. Aññamaññaṃ avijahantiyopi etā viruddhapaccayasappāya paccayānaṃ vasena asaṃmissato veditabbā. Tathā hi attano kāyaviruddhaṃ [Pg.286] utuṃvā āhāraṃvā cittakriyaṃvā sevantānaṃ sarīragatā dhātuyo kadāci sakalasarīraṃvā sarīrekadesaṃvā khobhetvā visesato pūtimukha sappasaṅkhātaāpo pariyuṭṭhānaṃ katvā kāyaṃ asayhabhāraṃ viya garuṃ bhāriyaṃ karonti. Iriyā pathaparivattane kāyabhāriyanimittaṃ dukkhaṃ uppādenti. Tadārūpassa lahutā napavattati. Puna attano sarīrasappāyaṃ utuṃvā āhāraṃvā cittakiriyaṃvā sevantānaṃ so dhātukkhobho vūpasammati. Kāyo sallahuko hoti. Iriyāpathaparivattane kāya bhāriyanimittaṃ dukkhaṃnāma natthi. Tadā sā pavattati. Esanayo sesāsupi. Visesanato panettha mudubhāyaṃ kaṭṭhamukhasappasaṅkhāta pathavīpariyuṭṭhānaṃ katvā sukkhakaṭṭhaṃviya kāyaṃ thaddhaṃ kakkhaḷaṃkaronti. Iriyāpathaparivattane aṅgamaṅgānaṃchijjanabhijjanākārapattaṃ thaddhaṃ kakkhaḷanimittaṃ dukkhaṃ uppādentīti vattabbaṃ. Kammaññatāyaṃ satthamukhasappasaṅkhāta vāyo pariyuṭṭhānaṃ vāyovisamaṃ katvā dāmarikacorapariyuṭṭhitaṃ paccantaraṭṭhaṃ viya kāyaṃ vivaṭṭamānaṃ karonti, sabbairiyāpathesu sukhaṃnāma natthīti vattabbaṃ. Tejodhātu pana tāsaṃ sabbāsaṃpi mūlabhūtā hotīti veditabbā.

মন্থরতাহীনতা (অনলসতা) লক্ষণযুক্ত হলো রূপের লঘুতা। অদৃঢ়তা (অকঠিনতা) লক্ষণযুক্ত হলো রূপের মৃদুতা। শারীরিক ক্রিয়ার অনুকূল কর্মক্ষমতা লক্ষণযুক্ত হলো রূপের কর্মণ্যতা। এরা পরস্পরকে পরিত্যাগ না করলেও, বিরুদ্ধ প্রত্যয় ও অনুকূল প্রত্যয়ের বশে অসম্মিশ্রিতভাবে (পৃথকভাবে) জানতে হবে। তথাহি, নিজের শরীরের বিরুদ্ধ ঋতু, আহার বা চিত্তক্রিয়া সেবনকারীদের শরীরে স্থিত ধাতুসমূহ কখনো সমগ্র শরীরকে অথবা শরীরের একদেশকে ক্ষুব্ধ করে, বিশেষভাবে 'পূতিমুখ' নামক সর্পের ন্যায় আপো-ধাতুর প্রাদুর্ভাব ঘটিয়ে শরীরকে অসহ্য ভারের ন্যায় গুরু ও ভারী করে তোলে। ঈর্যাপথ পরিবর্তনের সময় শরীরের ভারী হওয়ার কারণে দুঃখ উৎপন্ন করে। তখন রূপের লঘুতা প্রবর্তিত হয় না। পুনরায় নিজের শরীরের অনুকূল ঋতু, আহার বা চিত্তক্রিয়া সেবনকারীদের সেই ধাতুর ক্ষোভ প্রশমিত হয়। শরীর অত্যন্ত হালকা হয়। ঈর্যাপথ পরিবর্তনের সময় শরীরের ভারী হওয়ার কারণে কোনো দুঃখ থাকে না। তখন সেই লঘুতা প্রবর্তিত হয়। অবশিষ্ট রূপদ্বয়েও (মৃদুতা ও কর্মণ্যতায়) এই একই নিয়ম। বিশেষভাবে কিন্তু এখানে মৃদুতার ক্ষেত্রে, 'কষ্ঠমুখ' নামক সর্পের ন্যায় পথবী-ধাতুর প্রাদুর্ভাব ঘটিয়ে শুষ্ক কাষ্ঠের ন্যায় শরীরকে স্তব্ধ ও কঠোর করে তোলে। ঈর্যাপথ পরিবর্তনের সময় অঙ্গ-প্রত্যঙ্গসমূহের ছিন্ন-ভিন্ন হওয়ার মতো অবস্থা প্রাপ্ত হয়ে স্তব্ধতা ও কঠোরতার কারণে দুঃখ উৎপন্ন করে—এরূপ বলতে হবে। কর্মণ্যতার ক্ষেত্রে, 'শস্ত্রমুখ' নামক সর্পের ন্যায় বায়ু-ধাতুর প্রাদুর্ভাব ঘটিয়ে বায়ুকে অসম করে, দস্যু-তস্কর দ্বারা আক্রান্ত প্রত্যন্ত রাজ্যের ন্যায় শরীরকে কম্পমান করে তোলে; সমস্ত ঈর্যাপথেই সুখ নামক কিছু থাকে না—এরূপ বলতে হবে। তেজোধাতু কিন্তু তাদের সকলেরই মূলীভূত (ভিত্তি)—এরূপ জানতে হবে।

Imā pana arogino kallabhāvoviya suparimadditacammassa mudubhāvoviya sudandhasuvaṇṇassa kammakkhamabhāvoviya rūpakāyassa iriyāpathaparivattane sallahukatādivasena sandissamānā visesākārā hontīti katvā vikārarūpaṃ nāma. Cayanaṃ cayo. Piṇḍavasena abhinibbattīti attho. Ādito uparitoca cayo upacayo. Pathamābhinibbatti uparuparivaḍḍhicāti attho. Ayañhi upasaddo upaññattantiādīsu viya pathamattho upasittantiādīsu viyaca upari atthoti. Vuttañca mūlaṭīkāyaṃ upasaddo pathamattho upariatthoca hotīti. Tenevahi pāḷiyaṃ yo āyatanānaṃ ācayo, so rūpassa upacayo. Yorūpassa upacayo, sā rūpassa santatīti vuttaṃ. Tananaṃ vitthāraṇaṃ tati. Sambandhā tati punappunaṃvā tati santati. Yathā pavattānaṃ āyatanānaṃ addhānapūraṇavasena pavattīti attho. Tattha gabbhaseyyakānaṃ [Pg.287] sattānaṃ paṭisandhikkhaṇe rūpānaṃ uppādo pathamānibbattiatthena upacayonāma. Tato paraṃ yāva sabbapathamaṃ uppannānaṃ cakkhu sota ghānajivhānaṃ uppādo, etthantare rūpānaṃ uppādo upari vaḍḍhiatthena upacayonāma. Tato paraṃ yāvajīvaṃ catusantatirūpānaṃ uppādo santatināma. Vuttañhetaṃ aṭṭhakathāyaṃ nadītīre nikhātakūpasmiṃ udakuggamanakāloviya ācayo nibbatti. Paripuṇṇakāloviya upacayo vaḍḍhi. Ajjhottharitvā gamanakālo viya santati pavattīti.

কিন্তু এই ধর্মসমূহ নিরোগ ব্যক্তির সুস্থতার ন্যায়, সুমর্দিত চর্মের মৃদুতার ন্যায়, সুতপ্ত স্বর্ণের কর্মক্ষমতার ন্যায় রূপকায়ের ঈর্যাপথ পরিবর্তনের সময় লঘুতা ইত্যাদির বশে পরিদৃষ্টমান বিশেষ আকারসমূহ হয়ে থাকে বলে এদের 'বিকাররূপ' বলা হয়। চয়ন হলো চয়। পিণ্ডাকারে (সমষ্টিগতভাবে) উৎপন্ন হওয়া—এই হলো অর্থ। আদি থেকে এবং উপর থেকে চয় হলো উপচয়। প্রথম উৎপত্তি এবং উত্তরোত্তর বৃদ্ধি—এই হলো অর্থ। কারণ, এই 'উপ' উপসর্গটি 'উপঞ্ঞত্তং' ইত্যাদির ন্যায় প্রথম অর্থে ব্যবহৃত হয় এবং 'উপসিত্তং' ইত্যাদির ন্যায় উপরি (উর্ধ্ব) অর্থে ব্যবহৃত হয়। মূলটীকায়ও বলা হয়েছে—'উপ' উপসর্গটি প্রথম অর্থ এবং opari অর্থ উভয়ই প্রকাশ করে। সেইজন্যই পালিতে বলা হয়েছে—'যো আয়াতনানং আচযো, সো রূপস্স উপচযো। যো রূপস্স উপচযো, সা রূপস্স সন্ততি' (আয়তনসমূহের যা চয়, তা রূপের উপচয়। যা রূপের উপচয়, তা রূপের সন্ততি)। তনন হলো বিস্তার করা, ততি। সম্বন্ধযুক্ত হয়ে বিস্তার লাভ করা অথবা বারবার বিস্তার লাভ করা হলো সন্ততি। প্রবর্তিত আয়তনসমূহের কাল পূর্ণ করার বশে প্রবৃত্তি—এই হলো অর্থ। সেখানে জরায়ুজ সত্ত্বদের প্রতিসন্ধিক্ষণে রূপসমূহের উৎপত্তি প্রথম উৎপত্তি অর্থে 'উপচয়' নামে অভিহিত। তারপর থেকে শুরু করে সর্বপ্রথম উৎপন্ন চক্ষু, শ্রোত্র, ঘ্রাণ ও জিহ্বার উৎপত্তি পর্যন্ত মধ্যবর্তী সময়ে রূপসমূহের উৎপত্তি উত্তরোত্তর বৃদ্ধি অর্থে 'উপচয়' নামে অভিহিত। তারপর থেকে যাবজ্জীবন চতুঃসন্ততি রূপসমূহের উৎপত্তি 'সন্ততি' নামে অভিহিত। অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে—নদীতীরে খননকৃত কূপে জল নির্গমনের কালের ন্যায় আদি বৃদ্ধি হলো 'নিবৃত্তি' (উৎপত্তি)। জল পূর্ণ হওয়ার কালের ন্যায় উপরি বৃদ্ধি হলো 'উপচয়' (বৃদ্ধি)। উপচে পড়ে প্রবাহিত হওয়ার কালের ন্যায় সন্ততি হলো 'প্রবৃত্তি'।

Vibhāvaniyaṃ pana

কিন্তু বিভাবনীতে—

Paṭisandhito paṭṭhāya yāvacakkhādi dasakānaṃ uppatti. Etthantare rūpuppādo upacayonāma. Tato paraṃ santati nāmāti vuttaṃ. Taṃpi tena pariyāyena yujjatiyeva.

“প্রতিসন্ধি থেকে শুরু করে চক্ষু আদি দশকসমূহের উৎপত্তি পর্যন্ত মধ্যবর্তী সময়ে রূপের উৎপত্তি হলো উপচয়। তারপর থেকে তা সন্ততি নামে অভিহিত”—এরূপ বলা হয়েছে। সেই বাক্যটিও সেই পর্যায় অনুসারে যুক্তিসঙ্গত বটে।

Saṃsedajopavātikānaṃ pana paṭisandhikkhaṇe rūpānaṃ uppādo pathamā bhinibbatti atthena paripuṇṇa vaḍḍhi atthenaca upacayo nāma, tato paraṃ rūpānaṃ uppādo santatināma. Apica, tisamuṭṭhānika rūpānaṃpi visuṃ visuṃ santatipaccuppannaṃnāma atthi. Tassaca ekekassa nibbatti vaḍḍhi pavatti vasena tisso tissoavatthā honti. Tattha ekekasantatiyaṃ ādimhi santatisīsarūpānaṃ sabbapathamaṃ uppādo nibbattināma. Tato vaḍḍhanarūpānaṃ uppādo vaḍḍhīnāma. Vaḍḍhane samatte avaḍḍhitvā pabandhaṭṭhitivasena vattanavasenauppādopavattināma. Tattha ca nibbattivaḍḍhiyo upacayonāma. Pavattisantati nāma. Saṅkhepato pana loke sabbāsu indriyānindriyabaddharūpapavattīsu sandissamāne jāyana vaḍḍhana pavattanasaṅkhāte avatthābhede disvā upacayasanta tiyo veditabbā. Tatrāyaṃ nayo-rukkhatiṇādīnivā sākhā pattapupphaphalādīnivā ādimhi jāyanti. Jāyitvā vaḍḍhanti. Vaḍḍhane samatte avaḍḍhitvā pabandhavasena pavattitvā bhijjantīti. Jīraṇaṃ jarā, jīranti jiṇṇabhāvaṃ gacchanti etāyāti jarā. Sāyeva jaratā. Uppādajarābhaṅgehi niccalati nakampatīti nicco asaṅkhata dhammo. Na nicco anicco, saṅkhatadhammo. Aniccassa bhāvo aniccatā, bhaṅgo.

কিন্তু সংসদজ ও ঔপপাতিক সত্ত্বদের প্রতিসন্ধিক্ষণে রূপসমূহের উৎপত্তি প্রথম উৎপত্তি অর্থে এবং পরিপূর্ণ বৃদ্ধি অর্থে 'উপচয়' নামে অভিহিত, তারপর থেকে রূপসমূহের উৎপত্তি 'সন্ততি' নামে অভিহিত। আরও বলা যায়, ত্রিসমুত্থানিক রূপসমূহেরও পৃথক পৃথকভাবে 'সন্ততি-প্রত্যুৎপন্ন' রয়েছে। এবং তার প্রতিটির উৎপত্তি, বৃদ্ধি ও প্রবৃত্তির বশে তিনটি করে অবস্থা হয়ে থাকে। তার মধ্যে প্রতিটি সন্ততির আদিতে সন্ততি-শীর্ষ রূপসমূহের সর্বপ্রথম উৎপত্তি হলো 'নিবৃত্তি' (উৎপত্তি)। তারপর বর্ধনশীল রূপসমূহের উৎপত্তি হলো 'বৃদ্ধি'। বৃদ্ধি সমাপ্ত হলে আর বৃদ্ধি না পেয়ে অবিচ্ছিন্ন ধারায় স্থিতিশীল থাকার বশে যে উৎপত্তি, তা হলো 'প্রবৃত্তি'। এবং সেখানে নিবৃত্তি ও বৃদ্ধি হলো 'উপচয়'। প্রবৃত্তি হলো 'সন্ততি'। সংক্ষেপে কিন্তু জগতে ইন্দ্রিয়াবদ্ধ ও অনিন্দ্রিয়াবদ্ধ সমস্ত রূপের প্রবৃত্তিতে পরিদৃষ্টমান জন্ম, বৃদ্ধি ও প্রবৃত্তি নামক অবস্থাসমূহের ভেদ দেখে উপচয় ও সন্ততিকে জেনে নিতে হবে। সেখানে এই হলো নিয়ম—বৃক্ষ, তৃণ আদি অথবা শাখা, পত্র, পুষ্প, ফল আদি প্রথমে উৎপন্ন হয়। উৎপন্ন হয়ে বৃদ্ধি পায়। বৃদ্ধি সমাপ্ত হলে আর বৃদ্ধি না পেয়ে অবিচ্ছিন্ন ধারায় প্রবর্তিত হয়ে পরিশেষে বিনষ্ট হয়। জীর্ণ হওয়া হলো জরা। যার দ্বারা জীর্ণ হয় বা জীর্ণ ভাব প্রাপ্ত হয়, তা হলো জরা। তা-ই হলো জরতা। উৎপত্তি, জরা ও ভঙ্গের দ্বারা যা নিশ্চল থাকে না, কম্পিত হয় না, তা নিত্য বা অসংষ্কৃত ধর্ম নয়। যা নিত্য নয় তা অনিত্য বা সংষ্কৃত ধর্ম। অনিত্যের ভাব হলো অনিত্যতা বা ভঙ্গ।

[183] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৮৩] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Niccadhuvabhāvena [Pg.288] na iccaṃ anugantabbanti anicca’’nti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“নিত্য ও ধ্রুব ভাবের দ্বারা অনুগমন করা উচিত নয় বলে তা অনিত্য”—এরূপ বলা হয়েছে। সেই উক্তিটি সুন্দর (উত্তম) নয়।

Niccasaddo hi sāsane lokeca pākaṭo. So eva idha nakārayutto aniccoti vuttoti. Lakkhīyanti sallakkhīyanti vinicchīyanti dhammā ime saṅkhatāti etenāti lakkhaṇaṃ. Saṅkhata bhāvajānananimitanti attho. Yathāha- aṅguttare tīṇi māni bhikkhave saṅkhatassa saṅkhatalakkhaṇāni. Katamāni tīṇi, uppādo paññāyati, vayo paññāyati, ṭhitassa aññathattaṃ paññāyatīti. Nanu pāḷiyaṃ jātināma āgatā. Tasmā sāpi idha vattabbāti vuttaṃ jātirūpamevātiādi. Etthāti rūpasamuddese. Jananaṃ pātubhavanaṃ jāti. Jāyantivā etāyāti jāti, upacaya santati nāmenapavuccati tassājātiyātathā avatthābhedayogatoti adhippāyo. Sā hi ādito paṭisandhirūpāni pātubhavantāni karoti. Puna aparipuṇṇānica āyatanāni pūreti. Pūritāni ca dīghaṃpi addhānaṃ abbocchinnaṃ katvā pavatteti pabandhayatīti. Ekā dasavidhaṃpīti mahābhūtādibhāvena ekattaṃ upanayanavasena ekā dasapabhedaṃpi. Kathaṃ sarūpavasena aṭṭhavīsatividhaṃ hotīti pucchitvā bhūtappasāda visayātiādinā ekādasavidhasseva sarūpato dassanaṃ antogadhabhedānaṃ pubbe vuttabhāvena supākaṭattāti daṭṭhabbaṃ. Tenāha-aṭṭhārasavidhanti.

শাসন (বুদ্ধশাসন) এবং লোক (জগৎ) উভয় ক্ষেত্রেই 'নিচ্চ' (নিত্য) শব্দটি সুপরিচিত। এখানে সেই 'নিচ্চ' শব্দটির সাথেই 'ন' কার (নঞ-অব্যয়) যুক্ত হয়ে 'অনিচ্চ' (অনিত্য) বলা হয়েছে। যার দ্বারা 'এই ধর্মসমূহ সংস্কৃত (সঙ্ক্ষত)' এভাবে লক্ষিত হয়, সম্যকভাবে লক্ষিত হয় এবং বিনিশ্চিত হয়, তা-ই হলো 'লক্ষণ'। এর অর্থ হলো সংস্কৃতের ভাব বা অবস্থা জানার নিমিত্ত (কারণ)। যেমন অঙ্গুত্তর নিকায়ে বলা হয়েছে—'হে ভিক্ষুগণ, সংস্কৃতের এই তিনটি সংস্কৃত-লক্ষণ রয়েছে। কোন তিনটি? উৎপাদ প্রজ্ঞাত হয়, ব্যয় (ক্ষয়) প্রজ্ঞাত হয় এবং স্থিতির অন্যথাভাব (পরিবর্তন) প্রজ্ঞাত হয়।' পালি গ্রন্থে কি 'জাতি' নামক রূপের উল্লেখ আসেনি? অতএব, সেটিও এখানে বলা উচিত—এই আশঙ্কায় 'জাতিরূপমেব' ইত্যাদি বলা হয়েছে। 'এখানে' বলতে রূপসমুদ্দেশে। জন্ম বা প্রাদুর্ভাবই হলো 'জাতি'। অথবা যার দ্বারা উৎপন্ন হয় তা-ই 'জাতি'। একে উপচয় ও সন্ততি নামেও অভিহিত করা হয়; কারণ সেই জাতিরই বিভিন্ন অবস্থার ভেদের সাথে সংযোগ ঘটে—এটাই এর অভিপ্রায়। কারণ, তা প্রথমত প্রতিসন্ধিক্ষণে রূপসমূহকে প্রাদুর্ভূত করে। পুনরায় অপূর্ণ আয়তনসমূহকে পূর্ণ করে। এবং পূর্ণ আয়তনসমূহকে দীর্ঘকাল ধরে অবিচ্ছিন্ন রেখে প্রবহমান রাখে ও অনুবন্ধিত করে। 'একা দশবিধম্পি' বলতে মহাভাবাদিরূপে একত্ব আনয়নের মাধ্যমে এগারো প্রকার ভেদকেও বোঝায়। স্বরূপে কীভাবে আটাশ প্রকার হয়—এরূপ জিজ্ঞাসা করে 'ভূতপ্রসাদ বিষয়' ইত্যাদির মাধ্যমে এগারো প্রকারেরই স্বরূপ প্রদর্শন করা হয়েছে, কারণ অন্তর্গর্ভস্থ ভেদসমূহ পূর্বে উক্ত হওয়ার কারণে অত্যন্ত স্পষ্ট—এরূপ বুঝতে হবে। সেইজন্যই বলেছেন—'আঠারো প্রকার'।

Cattāri bhūtāni pañcapasādā agahitagahaṇena cattāro visayā gocarā. Duvidho bhāvo. Ekaṃ hadayaṃ. Iti idaṃ soḷasavidhaṃ rūpaṃ jīvitāhārarūpehi saha aṭṭhārasavidhaṃ hoti tathā eko paricchedo. Duvidhā viññatti. Agahitagahaṇena tividho vikāro. Catubbidhaṃ lakkhaṇanti dasa anipphannācāti rūpaṃ sarūpato aṭṭhavīsatividhaṃ bhaveti yojanā. Etthaca pacchimāni dasarūpāni sabhāvato anupalabbhamānattā paccayehi nipphāditāni rūpāni na hontīti anipphannāni nāma. Api cettha abhidhamme visuṃ [Pg.289] uddiṭṭhāni niddiṭṭhānica etāni sabhāvato anupalabbhamānānīti vā paramatthato avijjamānānītivā nasakkā vattuṃ. Vohārasiddha mattabhāvaṃ atikkamma tādisena suddhadhammagatiyā siddhena paramattha lakkhaṇena upaladdhattā. Itarathā nibbattilakkhaṇarahitaṃ asaṅkhata nibbānaṃpi sabhāvato anupalabbhamānaṃ paramatthato avijjamānañca nāma siyāti. Tasmā nibbatti lakkhaṇarahitattāeva etāni anipphannānināma. Na sabhāvato anupalabbhamānattāti yuttaṃ siyāti. [Rūpasamuddeso]

চারটি মহাভূত, পাঁচটি প্রসাদরূপ, এবং যা পূর্বে গ্রহণ করা হয়নি তা গ্রহণের মাধ্যমে চারটি বিষয় বা গোচররূপ, দুই প্রকার ভাবরূপ, একটি হৃদয়বস্তু—এভাবে এই ষোলো প্রকার রূপ জীবন ও আহার রূপের সাথে যুক্ত হয়ে আঠারো প্রকার (নিষ্পন্ন) রূপ হয়। তদ্রূপ একটি পরিচ্ছেদ রূপ, দুই প্রকার বিজ্ঞপ্তিরূপ, পূর্বে গ্রহণ না করা রূপ গ্রহণের মাধ্যমে তিন প্রকার বিকাররূপ এবং চার প্রকার লক্ষণরূপ—এই দশটি অনিষ্পন্ন রূপ। এভাবে স্বরূপে রূপ আটাশ প্রকার হয়—এটাই যোজনা। এখানে পরবর্তী দশটি রূপ স্বাভাবিকভাবে উপলব্ধ না হওয়ার কারণে প্রত্যয়সমূহ দ্বারা উৎপাদিত রূপ নয়, তাই এগুলোকে 'অনিষ্পন্ন রূপ' বলা হয়। কিন্তু অভিধর্মে পৃথকভাবে উদ্দিষ্ট ও নির্দিষ্ট এই দশটি রূপকে স্বাভাবিকভাবে অনুপলব্ধ বা পরমার্থত অবিদ্যমান বলা যায় না। কারণ, এগুলো কেবল ব্যবহারিক অস্তিত্বকে অতিক্রম করে বিশুদ্ধ ধর্ম স্বভাবের দ্বারা সিদ্ধ পরমার্থ লক্ষণের মাধ্যমে উপলব্ধ হয়। অন্যথায়, উৎপাদ-লক্ষণ-রহিত অসংষ্কৃত নির্বাণও স্বাভাবিকভাবে অনুপলব্ধ এবং পরমার্থত অবিদ্যমান বলে গণ্য হতো। অতএব, উৎপাদ-লক্ষণ-রহিত হওয়ার কারণেই এগুলো 'অনিষ্পন্ন' নামে অভিহিত। স্বাভাবিকভাবে অনুপলব্ধ হওয়ার কারণে নয়—এটাই যুক্তিযুক্ত। [রূপসমুদ্দেশ সমাপ্ত]

157. Rūpavibhāgesabbañca pana etaṃ yathāsamuddiṭṭhaṃ aṭṭhavīsati vidhaṃ rūpaṃ ahetukaṭṭhena ekavidhameva. Na sahetukā hetuka vasena duvidhaṃ. Tathāsappaccayaṭṭhena ekavidhameva. Na sappaccayāpaccaya vasena duvidhanti evaṃ pavattaṃ ekavidhanayaṃ tāva dassetuṃ sabbañcātiādimāraddhaṃ.

১৫৭. রূপবিভাগে, সংক্ষেপে প্রদর্শিত এই আটাশ প্রকার রূপের সবটুকুই অহেতুক অর্থে এক প্রকারই। সহেতুক ও অহেতুক ভেদে দুই প্রকার নয়। তদ্রূপ সপ্রত্যয় অর্থেও এক প্রকারই। সপ্রত্যয় ও অপ্রত্যয় ভেদে দুই প্রকার নয়। এভাবে প্রবর্তিত এক প্রকারের নয় বা পদ্ধতি প্রদর্শন করার জন্যই 'সব্বঞ্চ' ইত্যাদি বাক্য আরম্ভ করা হয়েছে।

[184] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৮৪] বিভাকনীতে অবশ্য—

Ekavidhanayopi rūpavibhāgoevāti katvā ‘‘yathā uddiṭṭha rūpānaṃ ekavidhādinayaṃ dassanatthaṃ sabbañca panetantiādi vutta’’nti vuttaṃ. Taṃ na sameti.

'এক প্রকারের পদ্ধতিও রূপবিভাগেরই অন্তর্গত'—এরূপ বিবেচনা করে যে বলা হয়েছে: 'উদ্দিষ্ট রূপসমূহের এক প্রকার আদি পদ্ধতি প্রদর্শনের জন্য "সব্বঞ্চ পনেতং" ইত্যাদি বলা হয়েছে'—তা সংগত নয়।

Vakkhati hi –

কারণ, সামনে বলা হবে—

Ajjhattikādibhedena, vibhajanti yathārahanti.

'আধ্যাত্মিক আদি ভেদে যথোপযুক্তভাবে বিভক্ত করেন।'

Etena ajjhattikādibhedo eva rūpavibhāgonāmāti viññāyati.

এর দ্বারা আধ্যাত্মিক আদি ভেদই যে রূপবিভাগ নামে পরিচিত, তা জানা যায়।

Tattha sabbaṃpi rūpaṃ hetusampayogā bhāvato ahetuka meva, na kiñci sahetukaṃ. Kiñci ahetukanti evaṃ vibhāgo atthīti adhippāyo. Sappaccayaṃ sāsavaṃ saṅkhataṃ lokiyanti pāṭho. Sappaccayaṃ saṅkhataṃ lokiyaṃ sāsavanti pana yutto. Pāḷiyaṃpi tathā diṭṭhattā sabhāgayugaḷasambhavatocāti. Itarāni pana pāḷikamena asamentānipi sabhāga yugaḷattā bhāgato yuttānieva. Tattha attano janakena paccayena saheva vattatīti sapaccayaṃ. Paccayehi saṅgamma karīyatīti saṅkhataṃ. Pañcupādā nakkhandhasaṅkhāte [Pg.290] lokeeva pariyāpannanti lokiyaṃ. Attānaṃ ārabbha pavattehi āsavehi saheva vattatīti sāsavaṃ. Akaniṭṭha brahmasantāna bhūtaṃpi rūpaṃ kāmataṇhā visayabhāvena kāmeeva pariyāpannattā kāmāvacaraṃ. Natthi attanā gahitaṃ kiñci ārammaṇaṃnāma assāti anārammaṇaṃ. Yo dhammo aññena payogena pahīnopi samudayapahāne asati apahīnova hoti. Puna avassaṃ uppajjamānattā. Appahīnopi tasmiṃ sati pahīnova hoti. Puna anuppajjamānattā. Tādiso dhammo pahānavāyāmassa aṭṭhānattā appahātabbonāma. Rūpaṃpi edisameva hotīti vuttaṃ appahātabba mevāti. Aṭṭhānattā pahāna vāyāmaṃ na arahatīti attho. Athavā, vinā samudayapahānena pahātuṃ asakkuṇeyyoti attho. Yadi evaṃ rūpaṃ bhikkhave na tumhākaṃ. Taṃ pajahatha. Taṃ vo pahīnaṃ dīgharattaṃ atthāya hitāya sukhāya bhavissatīti idaṃ kathanti. Taṃpi tabbisayassa rāgassa pahānaṃ sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Yathāha –

সেখানে সমস্ত রূপই হেতু-সম্প্রয়োগের অভাব হেতু অহেতুকই; কোনো রূপই সহেতুক নয়। 'কিছু সহেতুক, কিছু অহেতুক'—এরূপ কোনো বিভাগ নেই, এটাই অভিপ্রায়। 'সপ্রত্যয়ং সসবং সঙ্খতং লোকিয়ং'—এরূপ পাঠ রয়েছে। তবে 'সপ্রত্যয়ং সঙ্খতং লোকিয়ং সসবং'—এরূপ পাঠই যুক্তিযুক্ত। কারণ পালিতেও তদ্রূপ দেখা যায় এবং তা সমজাতীয় যুগলের উৎপত্তির অনুকূল। অন্য পদগুলো পালি ক্রমের সাথে না মিললেও সমজাতীয় যুগল হওয়ার কারণে অংশত যুক্তিযুক্তই। সেখানে নিজের উৎপাদক প্রত্যয়ের সাথেই উৎপন্ন হয় বলে একে 'সপ্রত্যয়' বলে। প্রত্যয়সমূহ দ্বারা সম্মিলিতভাবে কৃত বা উৎপন্ন হয় বলে একে 'সংস্কৃত' বলে। পঞ্চ উপাদান স্কন্ধ নামক লোকেই অন্তর্ভুক্ত বলে একে 'লৌকিক' বলে। নিজেকে আলম্বন করে প্রবর্তিত আসবসমূহের সাথেই বিদ্যমান থাকে বলে একে 'সাসব' (আসবযুক্ত) বলে। অকনিষ্ঠ ব্রহ্মলোকে উৎপন্ন রূপও কামতৃষ্ণার বিষয় হওয়ার কারণে কামলোকেই অন্তর্ভুক্ত হওয়ায় তা 'কামাবচর'। নিজের দ্বারা গৃহীত কোনো আলম্বন নেই বলে একে 'অনালম্বন' বলে। যে ধর্ম অন্য কোনো উপায়ে প্রহীন (প্রহাণকৃত) হলেও সমুদয়-প্রহাণ (কারণের বিনাশ) না হলে অপ্রহীনই থেকে যায়; কারণ তা পুনরায় অবশ্যই উৎপন্ন হবে। আবার অপ্রহীন হলেও সেই কারণের প্রহাণ ঘটলে তা প্রহীনই হয়ে যায়; কারণ তা পুনরায় আর উৎপন্ন হওয়ার যোগ্য নয়। এই ধরনের ধর্ম প্রহাণ-প্রচেষ্টার ক্ষেত্র না হওয়ার কারণে 'অপ্রহাতব্য' (প্রহাণ অযোগ্য) নামে পরিচিত। রূপও এই প্রকারেরই হয়ে থাকে, তাই বলা হয়েছে 'অপ্রহাতব্যই'। ক্ষেত্র না হওয়ার কারণে প্রহাণ-প্রচেষ্টার যোগ্য নয়—এটাই অর্থ। অথবা, সমুদয়-প্রহাণ ব্যতীত প্রহাণ করা অসম্ভব—এটাই অর্থ। যদি তা-ই হয়, তবে 'হে ভিক্ষুগণ, রূপ তোমাদের নয়, তা বর্জন করো; তা বর্জন করলে দীর্ঘকাল তোমাদের হিত ও সুখের কারণ হবে'—এই বাণী কীভাবে সংগত হয়? বুঝতে হবে যে, তা সেই রূপ-বিষয়ক রাগের প্রহাণকে লক্ষ্য করেই বলা হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—

Rūpe kho rādha yo chando, yo rāgo, yānandī, yā taṇhā, taṃ pajahatha. Evaṃ taṃrūpaṃ pahīnaṃ bhavissati ucchinnamūlaṃ tālāvatthukataṃ anabhāvaṃkataṃ āyatiṃ anuppādadhammanti.

'হে রাধ, রূপে যে ছন্দ, যে রাগ, যে নন্দী (আনন্দ), যে তৃষ্ণা রয়েছে, তা বর্জন করো। এভাবে সেই রূপ প্রহীন হবে, উচ্ছিন্নমূল হবে, তালগাছের কাণ্ডের মতো অস্তিত্বহীন হবে এবং ভবিষ্যতে আর উৎপন্ন না হওয়ার ধর্মবিশিষ্ট হবে।'

Ayaṃ nayo aññesupi kusalādīsu appahātabbesu veditabboti. Evasaddo cettha purimapadesupi yojetabbo. Itisaddo ādiattho, pakāratthovā. Tena pāḷiyaṃ āgataṃ na hetu hetuvippayuttantiādiṃ saṅgaṇhāti. Tassa tassa puggalassa attabhāvapariyāpanno dhammasamūho ajjhattaṃnāma. Tasmiṃpica yattha taṇhāya atirekataraṃ daḷhapariggaho hoti. So cakkhādiko cittena saha chabbidho dhammo ajjhattiko nāma. Ajjhatte vidito pākaṭoti katvā. Tathā hi so ajjhattajjhattantipi vutto. Itarāni pana rūpādini phassādīnica tadupādāya taṇhāpariggahassa mandattā bāhirāni nāma. Yathā hi loke maṇivā suvaṇṇaṃvā rajataṃvā bahigehe nidahitvā thapitaṃ hoti. Pacchivā suppaṃvā ghaṭovā sarāvovā anto gehe thapito. Tattha pacchimāni chaḍḍetvāpi purimāni rakkhanti. Tasmā tāneva taṇhāpariggahadaḷhatāya antoparibhogātveva vuccanti. Pacchimāni pana bāhira paribhogātveva. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Idhapi hi yadi sakkuṇeyya. Rūpādīni phassādinica sabbāni chaḍḍetvāpi cakkhādikaṃ chabbidhameva avassaṃ rakkhissantīti. Iti taṇhā pariggahassa daḷhamandatā vaseneva tesaṃ dvinnaṃ ajjhattika bāhiratā vuttā. Na pavattidesavasenāti niṭṭhamettha gantabbaṃ.

এই নিয়ম অন্যান্য কুশলাদি অপ্রহাতব্য ধর্মের ক্ষেত্রেও জানতে হবে। এখানে 'এব' (ই) শব্দটি পূর্ববর্তী পদগুলোর সাথেও যুক্ত করতে হবে। 'ইতি' শব্দটি আদি অর্থে অথবা প্রকার অর্থে ব্যবহৃত। এর দ্বারা পালিতে আগত 'ন হেতু হেতুবিপ্রযুক্ত' ইত্যাদি বিষয়কে গ্রহণ করা হয়েছে। সেই সেই পুদগলের আত্মভাবের (ব্যক্তিত্বের) অন্তর্গত ধর্মসমূহের সমষ্টিই হলো 'অধ্যাত্ম' (অজ্ঝত্ত)। তার মধ্যেও যেখানে তৃষ্ণার অত্যন্ত দৃঢ় অধিকার বা আসক্তি থাকে, সেই চক্ষু আদি চিত্তের সাথে ছয় প্রকার ধর্মই 'আধ্যাত্মিক' (অজ্ঝত্তিক) নামে পরিচিত। অধ্যাত্মে বিদিত বা প্রকট হওয়ার কারণে একে এরূপ বলা হয়। সেইজন্যই একে 'অধ্যাত্ম-অধ্যাত্ম'ও বলা হয়েছে। অন্য রূপাদি এবং স্পর্শাদি ধর্মসমূহ সেগুলোর তুলনায় তৃষ্ণার আসক্তি মৃদু হওয়ার কারণে 'বাহ্য' (বাহির) নামে পরিচিত। যেমন জগতে মণি, স্বর্ণ বা রৌপ্য ঘরের বাইরে সঞ্চিত করে রাখা হয়, আর ঝুড়ি, কুলা, কলসি বা সরা ঘরের ভেতরে রাখা হয়। সেখানে ঘরের ভেতরের বস্তুগুলো ফেলে দিয়েও বাইরের মূল্যবান বস্তুগুলো রক্ষা করা হয়। অতএব, তৃষ্ণার আসক্তি দৃঢ় হওয়ার কারণে সেই পূর্ববর্তী মূল্যবান বস্তুগুলোকেই 'অভ্যন্তরীণ ভোগ্যবস্তু' বলা হয়, আর পরবর্তী বস্তুগুলোকে 'বাহ্য ভোগ্যবস্তু' বলা হয়। এই উপমাটি এভাবেই বুঝতে হবে। এখানেও যদি সম্ভব হতো, তবে রূপাদি ও স্পর্শাদি সমস্ত কিছু বর্জন করেও চক্ষু আদি ছয় প্রকার ধর্মকেই অবশ্যই রক্ষা করা হতো। এভাবে তৃষ্ণার আসক্তির দৃঢ়তা ও মৃদুতার কারণেই এই উভয়ের আধ্যাত্মিক ও বাহ্য ভাব বলা হয়েছে, উৎপত্তিস্থলের কারণে নয়—এরূপ সিদ্ধান্তেই উপনীত হতে হবে।

[185] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১৮৫] বিভাকনীতে অবশ্য যা—

‘‘Ajjhattikarūpaṃ atthabhāvasaṅkhātaṃ attānaṃ adhikicca uddissa pavattattā. Kāmaṃ aññepi ajjhattasambhūtā atthi. Ruḷhīvasena pana cakkhādikameva ajjhattikanti’’ vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

'আধ্যাত্মিক রূপ আত্মভাব নামক আত্মাকে অধিকৃত ও উদ্দেশ্য করে প্রবর্তিত হওয়ার কারণে আধ্যাত্মিক। যদিও আত্মভাব-সম্ভূত অন্যান্য রূপও রয়েছে, তবুও রূঢ়ি অর্থে কেবল চক্ষু আদি রূপকেই আধ্যাত্মিক বলা হয়'—এরূপ যা বলা হয়েছে, তা সুন্দর (সংগত) নয়।

[186] Yañca tattha

[১৮৬] এবং সেখানে যা—

‘‘Attasaṅkhātaṃpā cittaṃ adhikicca tassa dvārabhāvena pavattatīthi ajjhattaṃ. Tadeva ajjhattikanti’’ vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.

'আত্মা নামে অভিহিত চিত্তকে অধিকৃত করে তার দ্বাররূপে প্রবর্তিত হয় বলে তা অধ্যাত্ম। তা-ই আধ্যাত্মিক'—এরূপ যা বলা হয়েছে, তাও সুন্দর নয়।

Tasmiṃ atthe hi sati cittassa ajjhattatā na sampajjati. Ajjhattadhamma ajjhattikammonañca aviseso āpajjatīti.

কারণ, সেই অর্থ গ্রহণ করলে চিত্তের আধ্যাত্মিকতা সিদ্ধ হয় না এবং আধ্যাত্মিক ধর্ম ও আধ্যাত্মিক কর্মের মধ্যে কোনো পার্থক্য থাকে না।

Yaṃ pana tattha

সেখানে অবশ্য যা—

Athavā yadi mayaṃ na homa, tvaṃ kaṭṭhakaliṅgarūpamo bhavissatīti vadantā viya attabhāvassa sātisayaṃ upakārakattā cakkhādineva visesato ajjhattikānīti vuttaṃ. Taṃ yuttataraṃ.

অথবা, 'যদি আমরা না থাকি, তবে তুমি কাঠ বা মাটির ঢেলার মতো হয়ে যাবে'—এরূপ বলার মতো আত্মভাবের অত্যন্ত উপকারী হওয়ার কারণে চক্ষু আদি রূপগুলোকেই বিশেষভাবে 'আধ্যাত্মিক' বলা হয়েছে—এরূপ যা বলা হয়েছে, তা অধিকতর যুক্তিযুক্ত।

Tathā upakārātisayattāeva hi tesu sattānaṃ pariggaha daḷhatā hotīti. Sattavidhaṃpi dvārarūpaṃnāma. Yathākkamaṃ vīthi cittānaṃ pāṇātipātādikammānañca pavattimukhattā. Tattha pana pañca vidhaṃ pasādarūpaṃ upapattidvāraṃnāma. Viññattidvayaṃ kammadvāraṃnāmāti oḷārikarūpaṃ pakatiyā thūlasabhāvattā ghaṭṭanasaṅkhātassaca attano kiccassa oḷārikattā. Santikerūpaṃ dūre pavattassapi sīghataraṃ ñāṇena gahaṇayogyattā. Sappaṭigharūpañcāti ettha paṭihananaṃ [Pg.292] paṭigho. So duvidho visayavisayīnaṃ paṭighaṭṭanaṃ mahā bhūtānaṃ aññamaññapaṭighaṭṭananti. Tattha yena paṭighaṭṭanena pasāda dvārānaṃ bhavaṅgassaca vikārappatti hoti. Idaṃ visayavisayīnaṃ paṭighaṭṭanaṃnāma. Yena ruppanalakkhaṇānaṃ rūpadhammānaṃ ruppana kuppana ghaṭṭana pīḷana bhijjanādayo pavattanti. Idaṃ mahābhūtānaṃ aññamaññapaṭighaṭṭanaṃ nāma. Paṭighena saha vattatīti sappaṭighaṃ.

তদ্রূপ, অত্যন্ত উপকারী হওয়ার কারণেই সেগুলোর প্রতি সত্ত্বদের আসক্তি দৃঢ় হয়ে থাকে। সাত প্রকার রূপই 'দ্বাররূপ' নামে পরিচিত; কারণ এগুলো যথাক্রমে বীথিসূত্রীয় চিত্তসমূহ এবং প্রাণাতিপাত আদি কর্মসমূহের প্রবৃত্তি বা প্রকাশের পথ। তার মধ্যে পাঁচ প্রকার প্রসাদরূপ হলো 'উপপত্তিদ্বার' (উৎপত্তিদ্বার) এবং দুই প্রকার বিজ্ঞপ্তিরূপ হলো 'কর্মদ্বার'। ওদারিক (স্থূল) রূপ স্বভাবতই স্থূল প্রকৃতির এবং প্রতিঘাত বা সংঘর্ষ নামক নিজের কার্যের স্থূলতার কারণে ওদারিক। সান্তিকে (নিকটবর্তী) রূপ দূরে প্রবর্তিত হলেও অত্যন্ত দ্রুত জ্ঞানের দ্বারা গ্রহণের যোগ্য হওয়ার কারণে সান্তিকে। 'সপ্রতিঘ রূপ'—এখানে প্রতিহনন বা আঘাতই হলো 'প্রতিঘ'। তা দুই প্রকার: বিষয় ও বিষয়ীর প্রতিঘাত এবং মহাভূতসমূহের পারস্পরিক প্রতিঘাত। তার মধ্যে যে প্রতিঘাতের দ্বারা প্রসাদদ্বারসমূহ এবং ভবাঙ্গের বিকার বা পরিবর্তন ঘটে, তা হলো 'বিষয় ও বিষয়ীর প্রতিঘাত'। যার দ্বারা রূপণ-লক্ষণযুক্ত রূপধর্মসমূহের রূপণ (বিকার), কুপন (ক্ষোভ), ঘর্ষণ, পীড়ন, বিনাশ ইত্যাদি ঘটে, তা হলো 'মহাভূতসমূহের পারস্পরিক প্রতিঘাত'। প্রতিঘের সাথে বিদ্যমান থাকে বলে একে 'সপ্রতিঘ' বলে।

[187] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৮৭] বিভাকনীতে অবশ্য—

‘‘Yo sayaṃ nissayavasenaca sampattānaṃ asampattānañca paṭimukhabhāvo aññamaññapatanaṃ. So paṭigho viyāti paṭigho. Yathāhi paṭighāte sati dubbalassa calanaṃ hoti. Evaṃ aññamaññapaṭimukhabhāve sati arūpasabhāvattā dubbalassa bhavaṅgassa calanaṃ hotīti’’ evaṃ mahābhūtaghaṭṭanaṃ upamāmattaṃ katvā visayavisayighaṭṭanameva gahitaṃ. Taṃ anupapannaṃ.

'যা নিজে এবং আশ্রয়ের বশে সমাগত ও অসমাগত বিষয়ের সম্মুখীন হওয়া এবং পরস্পরের প্রতি পতিত হওয়া, তা প্রতিঘাতের মতো বলে প্রতিঘ। যেমন প্রতিঘাত হলে দুর্বলের চলন বা কম্পন হয়, তদ্রূপ পারস্পরিক সম্মুখীনতা ঘটলে অরূপ স্বভাবের কারণে দুর্বল ভবাঙ্গের চলন ঘটে'—এভাবে মহাভূতের প্রতিঘাতকে কেবল উপমামাত্র করে বিষয় ও বিষয়ীর প্রতিঘাতকেই গ্রহণ করা হয়েছে। তা অসংগত।

Evañhi sati yāni loke ajjhattabahiddhāsantānesu ghaṭṭanāni dissanti. Yesaṃ vasena rūpadhammesu aññamaññaṃ laggana bandhana thambhana dhāraṇa calanādīnivā vaḍḍhana hāyana chedana bhedana vilīna vikiraṇādīnivā pavattanti. Tāni idha asaṅgahitāni siyuṃ. Naca tāni anuggaha upaghāta vasena pavattibhūta sannipāta saṅkhātaṃ ghaṭṭanaṃvinā aññapakārānieva sakkā bhavitunti. Itaraṃ soḷasavidhaṃ vuttapaṭipakkhavasena sukhumarūpaṃ dūrerūpaṃ apaṭigharūpañca. Upādinnarūpaṃ nāma katthaci yaṃkiñci sarīraṭṭhakarūpaṃ vuccati. Katthaci kammasamuṭṭhāna meva tadubhayaṃpi taṇhādiṭṭhīhi tusaṃ ādinnaparāmaṭṭhattā upādinnaṃ nāma nippariyāyato pana kammasamuṭṭhānameva upādinnaṃnāma. Kasmā tasseva sattasantāne niccakālaṃ pavattivasena sātisayaṃ bhusaṃ ādinnagahitaparāmaṭṭhatāsambhavatoti vuttaṃ kammajaṃupādinnarūpanti. Etaṃ mamātiādinā taṇhādiṭṭhīhi bhusaṃ ādiyatīti upādinnaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana taṇhādiṭṭhīhi upetena kammunā attano phalabhāvena ādinnaṃ gahitanti imamatthaṃ dasseti. Saha nidassanena [Pg.293] sanidassanaṃ. Nidassananti cakkhuviññāṇena daṭṭhabbabhāvo vuccati. So pana dhammato anaññattepi aññe viya katvā upacarīyati. Evañhi sati atthavisesabodho hotīti. Nidassanantivā cakkhuviññāṇakiccaṃ vuccati. Tena saha vattatīti sanidassanantipi yujjatiyeva. Cakkhādidvayaṃ asampattavasena gocaraggāhikaṃ. Ghānādittayaṃ sampattavasena gocaraggāhikanti pañcavidhaṃpi gocaraggāhikarūpanti yojanā. Tattha pasāde allīyitvā laggitvā uppannaṃ ārammaṇaṃ sampattaṃnāma. Kesaggamattaṃpi muñcitvā uppannaṃ asampattaṃnāma. Kasmā panettha cakkhādidvayaṃ asampattameva gaṇhāti. Ghānādittayaṃ sampattamevāti, paccayavisesato. Āloko hi rūpagahaṇe cakkhussa paccayo. Ākāsoca saddagahaṇe sotassāti cakkhurūpesuca aññamaññaṃ laggitvā uppajjamānesu ālokaparivārassa okāso natthi. Tathā sotasaddesuca ākāsaparivārassāti. Vāyuāpapathaviyo pana ghānādittayassa gandhādigahaṇe paccayā honti. Tattha vāyunāma gandhākaḍḍhanako nāsavātoyeva, soca sampattasseva paccayo. Āponāma jivhātemanako āpo, sopi sampattasseva paccayo. Na hi raso sukkhajivhāya pharatīti. Pathavīca ghaṭṭanatthāya paccayo. Na hi dubbalapathavīsannissayo ālokovā rajovākāye patamānopi pasāde ghaṭṭetīti. Iti paccayavisesato tesaṃ sampattāsampattavasena gahaṇa viseso hotīti. Tattha cakkhussa tāva asampattagahaṇaṃ pākaṭaṃ. Tañhi samīpe akkhivaṇṇaṃvā bhamukamūlaṃvā napassati. Dūre pana mahantaṃ candamaṇḍalādikaṃvā phalikāditirohitaṃvā vaṇṇaṃ passati. Disādesavavatthānañcassa paññāyatīti. Sotassa pana kathanti, tattha hi dūre saddo cirena suyyamāno dissati pacchimadisābhāge uppannopi saddo antarā mahante cetiyādike antarite sati dakkhiṇapassatovā suyyati. Uttarapassatovā. Asuyyamānovā hotīti. Vuccate, uppanno saddasaṅghāṭo āsanne ṭhitānaṃ ādito paṭṭhāya yāva avasānā kamena [Pg.294] pākaṭībhūto hoti. Paṭighaṭṭanānighaṃsoca balavā hoti. Ahaṃ suṇomīti pavattā sallakkhaṇavīthiyo sīghataraṃ nirantaraṃ viya pavattanti. Dūre ṭhitānaṃ pana paṭighaṭṭanānighaṃso mandataro hoti. Ādito apākaṭo. Majjhevā avasānevā piṇḍavasena pākaṭībhūto. Sallakkhaṇavīthiyo cirena parena pavattanti. Tasmā tesaṃ lahuṃ suto. Cirena sutoti atimāno hotīti. Apica, saddonāma nissayadhātuparaṃparāya pavattitvā dūraṃpi desaṃ gacchatiyeva. Evaṃ gacchantoca gatagataṭṭhāneeva ṭhatvā savanūpacāre ṭhitānaṃ sotasahassaṃpi ghaṭṭeti. Mahante pana cetiyādike antarite sati yato ākāso ujuṃ vivaṭo hoti. Tato dakkhiṇapassatovā uttarapassatovā gatagataṭhānatovasotaṃ ghaṭṭeti. Mandataro pana saddoasuyya mānopi hoti. Evaṃ gacchantoca yāva sotapasāde allīyitvā nuppajjati. Tāva asampattoyeva hoti. Yo pana allī yitvā uppajjati. So sampattonāma hoti. Na so suyyatīti. Yadi pana sotaṃ sampattavisayaṃ siyā. Yathā anto kucchigato gandho bahi naghāyiyati. Tathā anto kucchigato saddopi bahi nasuyeyya. Gandhassa viya disādesavavatthānaṃ vissana siyāti.

এইরূপ হলে জগতে আধ্যাত্মিক ও বাহ্যিক সন্তানে যেসকল অভিঘাত (সংঘর্ষ) দেখা যায়। যেসব অভিঘাতের বশে রূপধর্মসমূহে পারস্পরিক আসক্তি, বন্ধন, স্তম্ভন, ধারণ, চলন ইত্যাদি অথবা বৃদ্ধি, ক্ষয়, উচ্ছেদ, ভেদ, বিলীন হওয়া, বিকিরণ ইত্যাদি সংঘটিত হয়। সেগুলো এখানে সংগৃহীত (অন্তর্ভুক্ত) নয়। এবং অনুকূল ও প্রতিকূল অবস্থার বশে উৎপন্ন মহাভূতসমূহের সমাবেশরূপ অভিঘাত ব্যতীত অন্য কোনো প্রকারে সেগুলোর অস্তিত্ব থাকা সম্ভব নয়—এরূপ জানা উচিত। অপর ষোলো প্রকার রূপ উক্ত প্রতিপক্ষের বশে সূক্ষ্মরূপ, দূররূপ এবং অপ্রতিঘ রূপ নামে অভিহিত। উপাদিন্ন রূপ বলতে কোথাও কোথাও শরীরে অবস্থিত যেকোনো রূপকে বোঝায়। কোথাও কোথাও কেবল কর্মসমুত্থান রূপকেই বোঝায়। তৃষ্ণা ও দৃষ্টির দ্বারা তীব্রভাবে গৃহীত ও পরামিষ্ট হওয়ার কারণে এই উভয় প্রকার রূপই 'উপাদিন্ন' নামে পরিচিত। কিন্তু মুখ্যার্থে কেবল কর্মসমুত্থান রূপই 'উপাদিন্ন' নামে অভিহিত। কেননা, সত্ত্বসন্তানে সর্বদা প্রবর্তনের বশে সেই কর্মসমুত্থান রূপেরই অতিশয়রূপে ও তীব্রভাবে গৃহীত ও পরামিষ্ট হওয়ার সম্ভাবনা থাকে; তাই কর্মজ রূপকে 'উপাদিন্ন রূপ' বলা হয়েছে। 'এটি আমার' ইত্যাদি রূপে তৃষ্ণা ও দৃষ্টির দ্বারা তীব্রভাবে গৃহীত হয় বলে একে 'উপাদিন্ন' বলা হয়। অট্ঠকথাতে অবশ্য তৃষ্ণা ও দৃষ্টিযুক্ত কর্মের দ্বারা নিজের ফলস্বরূপ গৃহীত বা পরিগৃহীত—এই অর্থ প্রদর্শন করা হয়েছে। নিদর্শনের (দর্শনের যোগ্যতার) সহিত বর্তমান বলে তা 'সনিদর্শন'। নিদর্শন বলতে চক্ষুবিজ্ঞানের দ্বারা দর্শনযোগ্যতা বা দৃশ্যমানতাকে বোঝায়। যদিও তা ধর্মত অভিন্ন, তবুও ভিন্ন বস্তুর মতো করে উপচার করা হয় (রূপক অর্থে বলা হয়)। এমন হলে বিশেষ অর্থের বোধ জন্মে। অথবা, দর্শন বলতে চক্ষুবিজ্ঞানের কার্যকে বোঝায়। তার সহিত বর্তমান থাকে বলে 'সনিদর্শন' বলাও যুক্তিযুক্ত। চক্ষু আদি দুটি ইন্দ্রিয় অপ্রাপ্ত অবস্থায় (বিষয়ের সংস্পর্শে না গিয়ে) গোচর (বিষয়) গ্রহণ করে। ঘ্রাণ আদি তিনটি ইন্দ্রিয় প্রাপ্ত অবস্থায় (বিষয়ের সংস্পর্শে এসে) গোচর গ্রহণ করে—এইভাবে পাঁচ প্রকার রূপই 'গোচরগ্রাহক রূপ' নামে যোজনা করা হয়। সেখানে প্রসাদে (ইন্দ্রিয়-সংবেদনশীল স্থানে) লিপ্ত বা সংলগ্ন হয়ে উৎপন্ন আলম্বন (বিষয়) 'সম্পাপ্ত' নামে পরিচিত। চুলের ডগা পরিমাণও স্পর্শ না করে দূরে উৎপন্ন আলম্বন 'অসম্পাপ্ত' নামে পরিচিত। এখানে কেন চক্ষু আদি দুটি ইন্দ্রিয় অপ্রাপ্ত বিষয়কেই গ্রহণ করে এবং ঘ্রাণ আদি তিনটি ইন্দ্রিয় প্রাপ্ত বিষয়কেই গ্রহণ করে? উত্তর: প্রত্যয়-বিশেষের (কারণের পার্থক্যের) কারণে। কেননা, রূপ গ্রহণে চক্ষুর প্রত্যয় (সহায়ক কারণ) হলো আলোক। এবং শব্দ গ্রহণে শ্রোত্রের প্রত্যয় হলো আকাশ (শূন্যস্থান)। চক্ষু ও রূপ যদি পরস্পরের সাথে সংলগ্ন হয়ে উৎপন্ন হতো, তবে আলোকের অবকাশ থাকত না। তেমনি শ্রোত্র ও শব্দের ক্ষেত্রেও আকাশের অবকাশ থাকত না। কিন্তু বায়ু, আপ ও পথবী ধাতু ঘ্রাণ আদি তিনটির গন্ধ আদি গ্রহণে প্রত্যয় হয়। সেখানে বায়ু বলতে গন্ধ আকর্ষণকারী নাসিকাবায়ুকেই বোঝায়, এবং তা কেবল প্রাপ্তিরই প্রত্যয় (কারণ) হয়। আপ বলতে জিহ্বাকে আর্দ্রকারী জলীয় অংশকে বোঝায়, তাও কেবল প্রাপ্তিরই প্রত্যয়। কেননা, শুষ্ক জিহ্বায় রস ব্যাপ্ত হয় না। এবং পথবী ধাতু অভিঘাতের (স্পর্শের) জন্য প্রত্যয় হয়। কেননা, দুর্বল পথবীকে আশ্রয় করে থাকা আলোক বা ধূলিকণা শরীরে পতিত হলেও তা প্রসাদকে আঘাত করে না। এইভাবে প্রত্যয়-বিশেষের কারণে তাদের প্রাপ্ত ও অপ্রাপ্ত অবস্থার বশে গ্রহণের বিশেষত্ব ঘটে। সেখানে চক্ষুর অপ্রাপ্ত বিষয় গ্রহণ করা স্পষ্ট। কেননা, তা অতি নিকটে থাকা চোখের বর্ণ বা ভ্রূর মূল দেখতে পায় না। কিন্তু দূরে অবস্থিত বিশাল চন্দ্রমণ্ডল আদি অথবা স্ফটিক আদি দ্বারা ব্যবহিত বর্ণ দেখতে পায়। এবং এর দ্বারা দিক ও দেশের ব্যবধানও প্রজ্ঞাত (স্পষ্ট) হয়। শ্রোত্রের ক্ষেত্রে কীভাবে হয়? সেখানে দূরে উৎপন্ন শব্দ বিলম্বে শোনা যায় বলে মনে হয়। পশ্চিম দিকে উৎপন্ন শব্দও যদি অন্তরালে অবস্থিত বিশাল চৈত্য আদি দ্বারা ব্যবহিত হয়, তবে তা দক্ষিণ পাশ থেকে অথবা উত্তর পাশ থেকে শোনা যায়, অথবা একেবারেই শোনা যায় না। উত্তরে বলা হচ্ছে: উৎপন্ন শব্দ-তরঙ্গ নিকটে অবস্থিত ব্যক্তিদের কাছে আদি থেকে শেষ পর্যন্ত ক্রমান্বয়ে স্পষ্ট হয়। এবং অভিঘাতের বেগও প্রবল হয়। 'আমি শুনছি' এভাবে প্রবর্তিত অবধারণ-বীথিসমূহ (চিত্তবীথি) অত্যন্ত দ্রুত ও নিরবচ্ছিন্নভাবে প্রবর্তিত হয়। কিন্তু দূরে অবস্থিত ব্যক্তিদের কাছে অভিঘাতের বেগ মৃদু হয়। তা শুরুতে অস্পষ্ট থাকে। মাঝখানে বা শেষে পুঞ্জীভূতভাবে স্পষ্ট হয়। অবধারণ-বীথিসমূহ বিলম্বে প্রবর্তিত হয়। তাই তাদের 'শীঘ্র শুনেছি' বা 'বিলম্বে শুনেছি' এরূপ অভিমান (ধারণা) উৎপন্ন হয়। অধিকন্তু, শব্দ আশ্রয়ভূত ধাতুর পরম্পরায় প্রবর্তিত হয়ে দূরবর্তী দেশেও গমন করে। এবং এইভাবে গমন করার সময় যেখানে যেখানে পৌঁছায়, সেখানে শ্রবণ-সীমার মধ্যে অবস্থিত সহস্র শ্রোত্রকেও আঘাত করে। কিন্তু বিশাল চৈত্য আদি দ্বারা ব্যবহিত হলে, যেদিক থেকে আকাশ (পথ) সোজা ও উন্মুক্ত থাকে, সেদিক থেকে—দক্ষিণ পাশ থেকে হোক বা উত্তর পাশ থেকে হোক—পৌঁছানো স্থান থেকেই শ্রোত্রকে আঘাত করে। অতি মৃদু শব্দ অবশ্য শোনা যায় না। এবং এইভাবে গমন করার সময় যতক্ষণ না তা শ্রোত্রপ্রসাদে লিপ্ত হয়ে উৎপন্ন হয়, ততক্ষণ তা অপ্রাপ্তই থাকে। কিন্তু যা লিপ্ত হয়ে উৎপন্ন হয়, তা 'প্রাপ্ত' নামে অভিহিত হয়। তা শোনা যায় না। যদি শ্রোত্র প্রাপ্ত-বিষয়ক হতো, তবে যেমন উদর অভ্যন্তরে অবস্থিত গন্ধ বাইরে আঘ্রাণ করা যায় না, তেমনি উদর অভ্যন্তরে উৎপন্ন শব্দও বাইরে শোনা যেত না। এবং গন্ধের মতো দিক ও দেশের ব্যবধানও প্রজ্ঞাত হতো না।

[188] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৮৮] বিভাকনীতে (অভিধম্মত্থবিভাবনী টীকায়) অবশ্য

‘‘Gantvā visayadesaṃ taṃ, pharitvā gaṇhatīti ce. Adhiṭṭhāna vidhā nepi, tassa so gocaro siyā.’’ Tipi vicāritaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“যদি বলা হয় যে, সেই বিষয়ের দেশে গিয়ে, তা ব্যাপ্ত করে গ্রহণ করে; তবে অধিষ্ঠান বিধানেও তা তার গোচর হবে”—এরূপও বিচার করা হয়েছে। তা সুন্দর (যুক্তিযুক্ত) নয়।

Na hi cakkhādidvayassa bahiddhā visayadesagamanasaṅgo atthīti. Gocaraṃ gaṇhātīti gocaraggāhikaṃ. Pasāda maṇḍabhūtattā āpātamāgataṃ ārammaṇanimittaṃ sampaṭicchatīti attho.

কেননা, চক্ষু আদি দুটির বাইরে বিষয়ের দেশে গমনের কোনো আসক্তি (সম্ভাবনা) নেই। গোচর গ্রহণ করে বলে তা 'গোচরগ্রাহক'। প্রসাদরূপ মণ্ড হওয়ার কারণে সম্মুখে আগত আলম্বন-নিমিত্তকে গ্রহণ করে—এই হলো অর্থ।

Vibhāvaniyaṃ pana

বিভাকনীতে অবশ্য

Viññāṇādhiṭṭhitaṃ hutvā taṃtaṃ gocaragahaṇa sabhāvattāti vuttaṃ.

বিজ্ঞান দ্বারা অধিষ্ঠিত হয়ে সেই সেই গোচর গ্রহণ করাই এর স্বভাব—এরূপ বলা হয়েছে।

Vaṇṇoti [Pg.295] rūpārammaṇassetaṃ nāmaṃ. Ojāti āhāra rūpa māha. Vinibhujjatīti vinibbhogo. Ṭhānato desato uppattikāraṇato visuṃvisuṃ vavatthapīyatīti attho. Navinibbho goti avinibbhogo. So eva rūpanti avinibbhogarūpaṃ. Ācariyānandattherenapanettha gandharasaojā katthaci vinībhuttā dissantīti pañcavidhameva avinibbhogarūpaṃ icchitaṃ. Taṃ parato āgamissatīti. [Rūpavibhāgo].

'বর্ণ' হলো রূপালম্বনের নাম। 'ওজা' বলতে আহার রূপকে বোঝানো হয়েছে। বিভক্ত করা যায় বলে তা 'বিনির্ভোগ'। স্থান, দেশ ও উৎপত্তির কারণ অনুসারে পৃথক পৃথকভাবে ব্যবস্থিত করা যায়—এই হলো অর্থ। যা বিভক্ত করা যায় না তা 'অবিনির্ভোগ'। তা-ই রূপ বলে 'অবিনির্ভোগ রূপ'। আচার্য আনন্দ স্থবির অবশ্য এখানে গন্ধ, রস ও ওজা কোথাও কোথাও বিভক্ত দেখা যায় বলে কেবল পাঁচ প্রকার অবিনির্ভোগ রূপই ইচ্ছা (স্বীকার) করেছেন। তা পরবর্তীতে আসবে। [রূপবিভাগ সমাপ্ত]।

158. Kammanti ekā cetanāeva. Sāyeva hi paṭṭhāne nānākkhaṇika kammapaccayabhāvena vuttā. Yathāha-nānākkhaṇikā kusalākusalā cetanā vipākānaṃ khandhānaṃ kaṭattāca rūpānaṃ kammapaccayena paccayoti. Cittanti pana sasampayuttadhammaṃ adhippetaṃ. Paṭṭhāne cetasikadhammānaṃpi rūpasamuṭṭhāpanabhāvena vuttattā. Yathāha-hetū hetusampayuttakānaṃ dhammānaṃ taṃ samuṭṭhānānañca rūpānaṃ hetu paccayena paccayotiādi. Utūti tejoyeva. So hi kappasaṇṭhāpanavasena sakalaṃ okāsa lokaṃpi nānāsarīrasaṇṭhāpanavasena saka laṃ rūpamayaṃ kāyaṃ sattalokaṃpi nānārukkhatiṇādīnaṃ abbhapaṭalameghavuṭṭhijalaaggi vātādīnañca saṇṭhāpanavasena sakalaṃ saṅkhāralokaṃpi udayati pasavati janeti vaḍḍheti. Tasmā utūti vuccatīti. Arati gacchati pavattatīti utūtipi vadanti. Āhāroti ojāeva. Rūpavirāgabhāvanābhūtaṃ arūpakusalaṃ kammajarūpaṃ najanetīti vuttaṃ pañcavīsatividhaṃpīti. Atisaṅkhatanti atītakāle yathākā lantare rūpaṃ janeti, tathā visesetvā suṭṭhukataṃ. Ajjhatti kasantāneti vuttaṃ, ajjhattasantāneti pana vattabbaṃ. Ajjhatta meva ajjhattikantivā ikasaddassa attho daṭṭhabbo. Paṭisandhimupādāyāti paṭisandhicittassa uppādakkhaṇaṃ upādāya. Khaṇekhaṇeti ekekassa cittassa tīsu tīsu khaṇesu. Ācariyānandatthero pana sabbesaṃpi catusamuṭṭhānikarūpānaṃ ekekassa cittassa uppādakkhaṇeeva uppādaṃ bhaṅgakkhaṇeeva nirodhañca āha. Ahaṃ panassā [Pg.296] dhippāyo-sabbānipi catusamuṭṭhānikarūpāni cittassa uppādakkhaṇeeva uppajjanti, na bhaṅgakkhaṇe. Yathāha –

১৫৮. কর্ম বলতে কেবল এক চেতনাই। সেই চেতনাই পট্ঠানে নানাক্ষণিক কর্মপ্রত্যয়ভাবে উক্ত হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—'নানাক্ষণিক কুশলাকুশল চেতনা বিপাক স্কন্ধসমূহের এবং কটত্তা রূপসমূহের কর্মপ্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয় হয়।' চিত্ত বলতে অবশ্য সম্প্রযুক্ত ধর্মসহ অভিপ্রেত। যেহেতু পট্ঠানে চৈতসিক ধর্মসমূহেরও রূপসমুত্থাপক ভাব (রূপ উৎপন্ন করার ক্ষমতা) উক্ত হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—'হেতুসমূহ হেতু-সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহের এবং তৎসমুত্থান রূপসমূহের হেতুপ্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয় হয়' ইত্যাদি। ঋতু বলতে তেজোধাতুই। কেননা, তা কল্প-সংস্থাপনের বশে সমগ্র অবকাশলোককে, নানা শরীর-সংস্থাপনের বশে সমগ্র রূপময় কায়রূপ সত্ত্বলোককে এবং নানা বৃক্ষ, তৃণ ইত্যাদির ও মেঘমালা, মেঘবৃষ্টির জল, অগ্নি, বায়ু ইত্যাদির সংস্থাপনের বশে সমগ্র সংস্কারলোককে উৎপন্ন করে, প্রসব করে, জন্ম দেয় ও বর্ধিত করে। তাই একে 'ঋতু' বলা হয়। যা গমন করে বা প্রবর্তিত হয়, তাকে 'ঋতু' বলা হয়—এরূপও বলেন। আহার বলতে ওজাই। রূপ-বিরাগ ভাবনাস্বরূপ অরূপ কুশল কর্মজ রূপ উৎপন্ন করে না বলে পঁচিশ প্রকার বলা হয়েছে। অতিসংষ্কৃত বলতে অতীতকালে যেভাবে কালান্তরে রূপ উৎপন্ন করে, সেভাবে বিশেষভাবে ও সুচারুরূপে কৃত। 'আধ্যাত্মিক সন্তানে' এরূপ বলা হয়েছে, কিন্তু 'অধ্যাত্ম সন্তানে' বলাই উচিত। অথবা অধ্যাত্মই আধ্যাত্মিক—এরূপ 'ইক' প্রত্যয়ের অর্থ দ্রষ্টব্য। প্রতিসন্ধি থেকে শুরু করে বলতে প্রতিসন্ধিচিত্তের উৎপাদক্ষণ থেকে শুরু করে। ক্ষণে ক্ষণে বলতে প্রতিটি চিত্তের তিনটি তিনটি ক্ষণে। আচার্য আনন্দ স্থবির অবশ্য সকল চতুঃসমুত্থানিক রূপেরই প্রতিটি চিত্তের উৎপাদক্ষণেই উৎপাদ এবং ভঙ্গক্ষণেই নিরোধের কথা বলেছেন। আমার মতে অবশ্য তাঁর অভিপ্রায় হলো—সকল চতুঃসমুত্থানিক রূপই চিত্তের উৎপাদক্ষণেই উৎপন্ন হয়, ভঙ্গক্ষণে নয়। যেমন বলা হয়েছে—

Yassavā pana samudayasaccaṃ nirujjhati, tassa dukkhasaccaṃ uppajjatīti. Noti.

অথবা, যার সমুদয়সত্য নিরুদ্ধ হয়, তার কি দুঃখসত্য উৎপন্ন হয়? উত্তর: না।

Tathā tāni cittassa bhaṅgakkhaṇeeva nirujjhanti. Na uppādakkhaṇe. Yathāha –

তেমনি সেগুলো চিত্তের ভঙ্গক্ষণেই নিরুদ্ধ হয়, উৎপাদক্ষণে নয়। যেমন বলা হয়েছে—

Yassa kusalā dhammā akusalā dhammā uppajjanti, tassa abyākatā dhammā nirujjhantīti. Noti.

যার কুশল ধর্মসমূহ বা অকুশল ধর্মসমূহ উৎপন্ন হয়, তার কি অব্যাকৃত ধর্মসমূহ নিরুদ্ধ হয়? উত্তর: না।

Arūpabhavaṃ sandhāya etaṃ yamakadvayaṃ vuttaṃ. Rūpāni pana cittassa bhaṅgakkhaṇepi uppajjanti. Uppādakkhaṇepi nirujjhantīti ce. Na. Evañhi sati –

অরূপভবকে লক্ষ্য করে এই যমক-দ্বয় বলা হয়েছে। কিন্তু রূপসমূহ চিত্তের ভঙ্গক্ষণেও উৎপন্ন হয় এবং উৎপাদক্ষণেও নিরুদ্ধ হয়—যদি এরূপ বলা হয়, তবে তা ঠিক নয়। কেননা এমন হলে—

Yassavā pana samudayasaccaṃ nirujjhati, tassa dukkhasaccaṃ uppajjatīti. Arūpe taṇhāya bhaṅgakkhaṇe tesaṃ samudayasaccaṃ nirujjhati. Noca tesaṃ dukkhasaccaṃ uppajjati. Pañcavokāre taṇhāya bhaṅgakkhaṇe tesaṃ samudayasaccañca nirujjhati, dukkhasaccañca uppajjatītica.

অথবা, যার সমুদয়সত্য নিরুদ্ধ হয়, তার কি দুঃখসত্য উৎপন্ন হয়? অরূপে তৃষ্ণার ভঙ্গক্ষণে তাদের সমুদয়সত্য নিরুদ্ধ হয়, কিন্তু তাদের দুঃখসত্য উৎপন্ন হয় না। পঞ্চবোকার ভবে তৃষ্ণার ভঙ্গক্ষণে তাদের সমুদয়সত্যও নিরুদ্ধ হয় এবং দুঃখসত্যও উৎপন্ন হয়।

Itaratthaca

এবং অন্য স্থানেও (অপর যমকেও)

Arūpe kusalānaṃ uppādakkhaṇe tesaṃ kusalā dhammā uppajjanti. Noca tesaṃ abyākatā dhammā nirujjhanti. Pañcavokāre kusalānaṃ uppādakkhaṇe tesaṃ kusalā dhammāca uppajjanti. Abyākatā dhammāca nirujjhantītica.

অরূপে কুশলসমূহের উৎপাদক্ষণে তাদের কুশল ধর্মসমূহ উৎপন্ন হয়, কিন্তু তাদের অব্যাকৃত ধর্মসমূহ নিরুদ্ধ হয় না। পঞ্চবোকার ভবে কুশলসমূহের উৎপাদক্ষণে তাদের কুশল ধর্মসমূহও উৎপন্ন হয় এবং অব্যাকৃত ধর্মসমূহও নিরুদ্ধ হয়।

Evaṃ paripuṇṇapañhāeva uddhaṭā siyuṃ. Noti pana paṭisedhova uddhaṭo. Tasmā nayidaṃ arūpabhavaṃ sandhāya vuttanti sakkā vattunti. Cittajarūpaṃ sandhāya vuttanti ce. Tampi na. Kammajarūpassa vigahaṇe virodhassa yamakapāṭhantarassa abhāvato. Anulomassevaca bhāvato. Yathāha –

এইভাবে সম্পূর্ণ প্রশ্নসমূহ উত্থাপিত হতে পারে। কিন্তু 'না'—এই প্রতিষেধই কেবল উত্থাপিত হয়েছে। অতএব, এটি অরূপভবের উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে—একথা বলা যায় না। যদি বলা হয় যে, চিত্তজ রূপের উদ্দেশ্যে এটি বলা হয়েছে, তাও ঠিক নয়। কারণ কর্মজ রূপের বিশ্লেষণে কোনো বিরোধ নেই এবং অন্য কোনো যমক পাঠান্তরও নেই, এবং কেবল অনুলোম পাঠই বিদ্যমান রয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—

Yassavāpana yattha manindriyaṃ na uppajjati. Tassa tattha jīvitindriyaṃ nauppajjatīti. Asaññasattānaṃ tesaṃ tattha manindriyaṃ na uppajjati. Noca tesaṃ tattha jīvitindriyaṃ na uppajjati.

অথবা পুনরায়, যাঁর যে স্থানে মনিন্দ্রিয় উৎপন্ন হয় না, তাঁর কি সেই স্থানে জীবিতিন্দ্রিয় উৎপন্ন হয় না? অসংজ্ঞসত্ত্বগণের সেই স্থানে মনিন্দ্রিয় উৎপন্ন হয় না, কিন্তু তাঁদের সেই স্থানে জীবিতিন্দ্রিয় উৎপন্ন হয় না—এমন নয়।

Sabbesaṃ [Pg.297] cavantānaṃ pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe tesaṃ tattha manindriyañca nauppajjati. Jīvitindriyañca nauppajjatīti.

সকল চ্যুতিলগ্ন (মরণোন্মুখ) সত্ত্বগণের এবং প্রবৃত্তি কালে চিত্তের ভঙ্গক্ষণে তাঁদের সেই স্থানে মনিন্দ্রিয়ও উৎপন্ন হয় না এবং জীবিতিন্দ্রিয়ও উৎপন্ন হয় না।

Ettha hi asaññasattānanti etena rūpajīvitindriya meva vuttaṃ. Yadica taṃ cittassa bhaṅgakkhaṇepi uppajjeyya, purimakoṭṭhāse pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe asaññasattānaṃ tesaṃ.La. Jīvitindriyaṃ nauppajjatīti vuttaṃ siyā, pacchimakoṭṭhāseca sabbesaṃ cavantānaṃ icceva vuttaṃ siyāti. Pacchimakoṭṭhāse pana arūpa jīvitindriyaṃ sandhāya vuttanti ce. Na. Tathā gahaṇatthaṃ yamaka pāṭhantarābhāvato sabbaññuvisayeca ṭhāne pāḷiyo saṃsanditvā balavatiyā pāḷiyuttiyāeva ṭhātabbatoti. Yasmāca rūpadhammā nāma dandhapavattino honti. Arūpadhammā lahupavattino ṭhitikkhaṇoca tesaṃ visuṃ gaṇanūpago natthi. Tasmā aññoyeva rūpa dhammānaṃ khaṇapabandho. Añño arūpadhammānaṃ. Tattha sabbepi rūpadhammā ekacittakkhaṇaparimāṇena attano uppādakkhaṇena yuttā khaṇe khaṇe nirantarameva uppajjanti. Paṭisandhito paṭṭhāya sahuppannattāca pana dvinnaṃ tesaṃ uppādādivā nirodhantovā yāvajīvaṃpisaheva hotītipi tassa adhippāyoti. Yamaka pāḷiyo pana nānātthā, nānābyañjanā, gambhīroca satthu adhippāyo. Tasmā suṭṭhu vicāretvā sallakkhetabbo. Na pana dhammatā esā yamakassa. Yadidaṃ yathālābhayojanāti katvā attano adhippāye ṭhatvā diṭṭhaṃ diṭṭhaṃ yamakapāṭhaṃ yathālābhayo janāyaeva sakkā yojetunti. Rūpavirāgabhāvanāvisesabhūtaṃ arūpakusalaṃ tasmiṃ loke rūpasahitaṃ paṭisandhiṃ najaneti. Suddhaarūpameva janeti. Tasmā rūpasantatisīsassa sabbaso abhāvā tatruppannāni sabbāni chacattālīsacittāni rūpaṃ janetuṃ na na sakkonti. Arūpavipākā pana tattheva niyamuppannāti arūpapākasseva gahaṇaṃ kataṃ, teneva aṭṭhakathāyaṃ, aññānipi bahūni āruppe uppannāni anokāsatthā rūpaṃ nasamuṭṭhāpentīti vuttaṃ tattha anokāsatānāma ādito paṭṭhāya uppannassa rūpasantatisīsassa abhāvo eva daṭṭhabboti.

এখানে 'অসংজ্ঞসত্ত্বগণের'—এই পদের দ্বারা কেবল রূপ-জীবিতিন্দ্রিয়কেই বোঝানো হয়েছে। আর যদি তা চিত্তের ভঙ্গক্ষণেও উৎপন্ন হতো, তবে প্রথম কোষ্ঠাসে (অংশে) 'প্রবৃত্তি কালে চিত্তের ভঙ্গক্ষণে সেই অসংজ্ঞসত্ত্বগণের... (পে)... জীবিতিন্দ্রিয় উৎপন্ন হয় না'—এরূপ বলা হতো; এবং শেষ কোষ্ঠাসে 'সকল চ্যুতিলগ্ন সত্ত্বগণের'—কেবল এইটুকুই বলা হতো। যদি বলা হয় যে, শেষ কোষ্ঠাসে অরূপ-জীবিতিন্দ্রিয়ের উদ্দেশ্যে এটি বলা হয়েছে, তবে তা ঠিক নয়। কারণ, সেইভাবে গ্রহণ করার জন্য অন্য কোনো যমক পাঠান্তর নেই এবং সর্বজ্ঞ-গোচর বিষয়ে (সর্বজ্ঞ বুদ্ধের বিষয়ে) পাঠসমূহের তুলনা করে কেবল শক্তিশালী শাস্ত্রীয় যুক্তির (পালি-যুক্তি) ওপরই নির্ভর করা উচিত। যেহেতু রূপধর্মসমূহ ধীরগতিতে প্রবর্তিত হয় এবং অরূপধর্মসমূহ (নামধর্ম) দ্রুতগতিতে প্রবর্তিত হয়, এবং অরূপধর্মসমূহের পৃথকভাবে গণনাযোগ্য কোনো স্থিতিক্ষণ নেই। অতএব, রূপধর্মসমূহের ক্ষণ-প্রবাহ এক প্রকার এবং অরূপধর্মসমূহের ক্ষণ-প্রবাহ অন্য প্রকার। সেখানে সমস্ত রূপধর্মই একটি চিত্তক্ষণের পরিমাপবিশিষ্ট নিজের উৎপাদক্ষণের সাথে যুক্ত হয়ে প্রতিক্ষণে নিরন্তর উৎপন্ন হতে থাকে। আবার প্রতিসন্ধিক্ষণ থেকে শুরু করে সহ-উৎপন্ন হওয়ার কারণে, সেই রূপ ও নামধর্মদ্বয়ের উৎপাদাদি অথবা নিরোধের সমাপ্তি যাবজ্জীবন একসাথেই ঘটে থাকে—এটিও সেই আচার্যের (আচার্য আনন্দের) অভিপ্রায়। এভাবে জানা উচিত। কিন্তু যমক পালিগ্রন্থসমূহ বহুবিধ অর্থ ও বহুবিধ ব্যঞ্জনযুক্ত এবং শাস্ত্রের (বুদ্ধের) অভিপ্রায় অত্যন্ত গভীর। অতএব, তা ভালোভাবে বিচার করে হৃদয়ঙ্গম করা উচিত। কিন্তু নিজের অভিপ্রায়ে স্থির থেকে যেমন-তেমন ব্যাখ্যা দ্বারা দৃষ্ট যমক পাঠকে যুক্ত করা যমকের স্বভাব নয়। রূপের প্রতি বিরাগ ভাবনার বিশেষত্বস্বরূপ অরূপ-কুশল চিত্ত সেই অরূপলোকে রূপসহ প্রতিসন্ধি উৎপন্ন করে না। তা কেবল শুদ্ধ অরূপ প্রতিসন্ধিই উৎপন্ন করে। অতএব, রূপ-সন্ততির আদিভাগের সর্বতোভাবে অভাব থাকার কারণে, সেখানে উৎপন্ন সমস্ত ছেচল্লিশটি (৪৬) চিত্ত রূপ উৎপন্ন করতে সমর্থ হয় না। কিন্তু অরূপ-বিপাক চিত্তসমূহ সেখানেই নিয়ত উৎপন্ন হয় বলে 'অরূপ-বিপাক' পদের গ্রহণ করা হয়েছে। এই কারণেই অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে—'অরূপলোকে উৎপন্ন অন্য অনেক চিত্তও অবকাশহীনতার কারণে রূপ উৎপন্ন করে না।' সেখানে 'অবকাশহীনতা' বলতে আদি থেকে উৎপন্ন রূপ-সন্ততির আদিভাগের অভাবকেই বুঝতে হবে। এভাবে জানা উচিত।

[189] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৮৯] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

‘‘Rūpavirāgabhāvanānibbattattā [Pg.298] hetuno tabbidhuratāyā’’tipi kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ akāraṇaṃ.

'রূপের প্রতি বিরাগ ভাবনার দ্বারা উৎপন্ন হওয়ার কারণে এবং সেই হেতু বা কারণের অভাব হেতু'—এরূপ কারণও বলা হয়েছে। তা অকারণ (যথাযথ কারণ নয়)।

Rūpārūpavirāgabhāvanābhūtamagganibbattassa lokuttaravipākassa rūpokāse sati rūpajanakatādassanatoti. Jhānaṅgavirahena aṅgadubbalānipi rūpaṃ na janentīti dvipañcaviññāṇagahaṇaṃ kataṃ. Itarā nipi pana pannarasakāmarūpa paṭisandhicittāni khīṇāsavānaṃ parinibbānacuti cittanti imāni cittāni rūpaṃ na samuṭṭhāpentiyeva. Evaṃsantepi tāni sabbānipi bhavaṅgakāle akhīṇāsavānañca cutikāle samuṭṭhāpentīti tesaṃ idha agahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ.

যেহেতু রূপ ও অরূপের প্রতি বিরাগ ভাবনাস্বরূপ মার্গ দ্বারা উৎপন্ন লোকোত্তর বিপাক চিত্তের রূপলোকে উপস্থিতি থাকলে রূপ উৎপাদন করার ক্ষমতা দেখা যায়। ধ্যানাঙ্গের অভাব হেতু অঙ্গ-দুর্বল চিত্তসমূহও রূপ উৎপন্ন করে না—এই অভিপ্রায়ে দ্বিপঞ্চবিজ্ঞানকে গ্রহণ করা হয়েছে। কিন্তু অন্যান্য পনেরোটি কাম ও রূপ প্রতিসন্ধি চিত্ত এবং ক্ষীণাস্ত্রবগণের (অরহন্তগণের) পরিনির্বাণ চ্যুতিচিত্ত—এই চিত্তসমূহ রূপ উৎপন্ন করেই না। এমন হলেও, সেই সমস্ত চিত্তই ভবঙ্গকালে এবং অ-ক্ষীণাস্ত্রবগণের (সাধারণ পুথুজ্জন ও শৈক্ষগণের) চ্যুতিকালে রূপ উৎপন্ন করে থাকে; তাই এখানে তাদের গ্রহণ না করাকে যুক্তিযুক্ত বলে মনে করতে হবে।

[190] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৯০] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

Paṭisandhicittaṃ pana cuticittañca ekūnavīsati bhavaṅgasseva antogadhattā cittantaraṃ na hotīti na tassa vajjanaṃ kata’’nti vuttaṃ. Tattha ekūnavīsati bhavaṅgassevāti na vattabbaṃ.

'প্রতিসন্ধি চিত্ত এবং চ্যুতি চিত্ত উনিশ প্রকার ভবঙ্গেরই অন্তর্ভুক্ত হওয়ায় তা ভিন্ন কোনো চিত্ত নয়, তাই তাদের বর্জন করা হয়নি'—এরূপ বলা হয়েছে। সেখানে 'উনিশ প্রকার ভবঙ্গেরই'—একথা বলা উচিত নয়।

Arūpavipākassa sarūpato vajjitattāti. Kasmā pana yathā vuttāni pannarasa paṭisandhicittāni paṭisandhikkhaṇe rūpaṃ na samuṭṭhāpentīti, paridubbalattā. Cittañhināma uppādakkhaṇeeva paripuṇṇaṃ paccayaṃ labhitvā balavaṃ hoti. Rūpañca ṭhitikkhaṇeva.

কারণ অরূপ-বিপাককে স্বরূপত বর্জন করা হয়েছে। কিন্তু কেন পূর্বোক্ত পনেরোটি প্রতিসন্ধি চিত্ত প্রতিসন্ধিক্ষণে রূপ উৎপন্ন করে না? অত্যন্ত দুর্বল হওয়ার কারণে। চিত্ত মূলত উৎপাদক্ষণেই পরিপূর্ণ প্রত্যয় (কারণ) লাভ করে বলবান হয়ে থাকে। আর রূপ কেবল স্থিতিক্ষণেই বলবান হয়।

Tasmā attano balavantakkhaṇe uppajjamānabhāvena dubbalaṃ vatthuṃ nissāya uppannattā sayaṃpi paridubbalaṃ hotīti sabbānipi tāni tadā rūpaṃ nasamuṭṭhā pentīti. Etthaca keci anantarāsevanādipaccayā cittassa uppādakkhaṇeeva pharanti. Rūpassa pana upatthambhakabhūtā utuāhārā pacchājātapaccayadhammāca ṭhitikkhaṇeevapharantīti tesaṃ yathākkamaṃ uppādakkhaṇe ṭhitikkhaṇeca paripuṇṇapaccayalābho veditabbo.

অতএব, নিজের বলবান ক্ষণে উৎপন্ন হওয়ার কারণে দুর্বল বস্তুকে (আশ্রয়কে) আশ্রয় করে উৎপন্ন হওয়ায় তা নিজেও অত্যন্ত দুর্বল হয়ে থাকে; তাই সেই সমস্ত চিত্তই তখন রূপ উৎপন্ন করে না। আর এখানে অনন্তর ও আসেবন আদি কোনো কোনো প্রত্যয় চিত্তের উৎপাদক্ষণেই ব্যাপ্ত হয়। কিন্তু রূপের উপস্তম্ভক (সাহায্যকারী) ঋতু ও আহার এবং পশ্চাৎজাত প্রত্যয়ধর্মসমূহ কেবল স্থিতিক্ষণেই ব্যাপ্ত হয়ে থাকে; তাই তাদের যথাক্রমে উৎপাদক্ষণে ও স্থিতিক্ষণে পরিপূর্ণ প্রত্যয় লাভ করাকে বুঝতে হবে।

[191] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৯১] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

‘‘Pacchājāta paccayarahitaṃ pana āhārādīhica anupatthaddhaṃ dubbalavatthuṃ nissāya pavattattā attanoca āgantukatāya kammajarūpehica cittasamuṭṭhānarūpānaṃ ṭhānaṃ gahetvā ṭhitattā’’ti kāraṇaṃ vuttaṃ. Tattha pacchājāta paccaya rahitanti idaṃ vicāretabbaṃ.

'পশ্চাৎজাত প্রত্যয়হীন এবং আহারাদি দ্বারা অনুপস্তব্ধ (অসমর্থিত) দুর্বল বস্তুকে আশ্রয় করে প্রবর্তিত হওয়ার কারণে, নিজের আগন্তুকতার কারণে এবং কর্মজ রূপের দ্বারা চিত্তজ রূপসমূহের স্থান গ্রহণ করে স্থিত হওয়ার কারণে'—এরূপ কারণ বলা হয়েছে। সেখানে 'পশ্চাৎজাত প্রত্যয়হীন'—এই বিষয়টি বিচার্য।

Paṭisandhicittassa [Pg.299] ṭhitikkhaṇe pacchājāta paccaya rahitassa piutussa rūpajanakabhāvassa vakkhamānattā. Na hi attanā avijjamānaṃ pacchimacittaṃ purimacittakkhaṇe ṭhitassa kassaci rūpassa pacchājāta paccayo hoti. Atthi paccayekadesattā tassa paccayassāti. Khīṇāsavānaṃ cuticittaṃ pana pakatiyāva vūpasantavaṭṭamūle santāne pavattattā santataraṃ hoti. Puna āyusaṅkhārānaṃ parikkhayena dubbalatare pariyantagate ca vatthumhi nissitattā dubbalatarañca hotīti taṃ rūpaṃ nasamuṭṭhāpetīti, ācariyānandatthero pana sabbasattānaṃpi cuticittaṃ rūpaṃ nasamuṭṭhāpetīti icchati. Yathāha-khīṇāsavānaṃ cuticittanti visesetvā vuttaṃ.

যেহেতু প্রতিসন্ধি চিত্তের স্থিতিক্ষণে পশ্চাৎজাত প্রত্যয়হীন ঋতুরও রূপ উৎপাদনকারী স্বভাবের কথা সামনে বলা হবে। কারণ নিজের অবিদ্যমানতায় পরবর্তী চিত্ত পূর্ববর্তী চিত্তক্ষণে স্থিত কোনো রূপের পশ্চাৎজাত প্রত্যয় হতে পারে না। যেহেতু সেই প্রত্যয়টি অস্তি-প্রত্যয়ের (অস্তিত্ব-প্রত্যয়) একদেশ (অংশ)। এভাবে জানা উচিত। কিন্তু ক্ষীণাস্ত্রবগণের চ্যুতিচিত্ত স্বাভাবিকভাবেই শান্ত হওয়া সংসার-মূলের সন্ততিতে প্রবর্তিত হওয়ার কারণে অত্যন্ত শান্ত হয়ে থাকে। পুনরায়, আয়ুসংস্কারের ক্ষয়ের কারণে অত্যন্ত দুর্বল এবং শেষ সীমায় উপনীত বস্তুকে (আশ্রয়কে) আশ্রয় করে উৎপন্ন হওয়ায় তা নিজেও অত্যন্ত দুর্বল হয়ে থাকে; তাই তা রূপ উৎপন্ন করে না। কিন্তু আচার্য আনন্দ স্থবির সকল সত্ত্বেরই চ্যুতিচিত্ত রূপ উৎপন্ন করে না—এরূপ মনে করেন। যেমন তিনি বলেছেন—'ক্ষীণাস্ত্রবগণের চ্যুতিচিত্ত'—এভাবে অট্ঠকথায় বিশেষ করে বলা হয়েছে।

Kāmāvacarānaṃ pacchimacittassa uppādakkhaṇe yassa cittassa anantarā kāmāvacarānaṃ pacchimacittaṃ uppajjissati. Rūpāvacare arūpāvacare pacchimabhavikānaṃ yeca rūpāvacaraṃ arūpāvacaraṃ upapajjitvā parinibbāyissanti, tesaṃ, cavantānaṃ tesaṃ vacī saṅkhāro nirujjhissati, noca tesaṃ kāyasaṅkhāro nirujjhatīti –

কামাবচরগণের অন্তিম চিত্তের উৎপাদক্ষণে, যে চিত্তের অনন্তর কামাবচরগণের অন্তিম চিত্ত উৎপন্ন হবে; রূপাবচর ও অরূপাবচরের অন্তিমভবিকগণের এবং যাঁরা রূপাবচর ও অরূপাবচরে উৎপন্ন হয়ে পরিনির্বাণ লাভ করবেন, সেই চ্যুতিলগ্ন সত্ত্বগণের বচীসংস্কার নিরুদ্ধ হবে, কিন্তু তাঁদের কায়সংস্কার নিরুদ্ধ হয় না—

Pana vacanato aññesaṃpi cuticittaṃ rūpaṃ nasamuṭṭhāpetīti viññāyati. Na hi rūpasamuṭṭhāpaka cittassa gabbhagamanādi vinibaddhābhāve kāyasaṅkhārāsamuṭṭhāpanaṃ atthi, na ca yuttaṃ cutoca cittasamuṭṭhānañcassa pavattatīti. Nāpi cuticittaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpetīti pāḷi atthīti.

—এইরূপ বচনের দ্বারা অন্য সত্ত্বগণেরও চ্যুতিচিত্ত রূপ উৎপন্ন করে না বলে জানা যায়। কারণ রূপ উৎপাদনকারী চিত্তের মাতৃগর্ভে প্রবেশ আদি প্রতিবন্ধকতার অভাব থাকলে কায়সংস্কারের অনুৎপাদন ঘটে না। আর 'চ্যূত হয়েছেন অথচ তাঁর চিত্তজ রূপ প্রবর্তিত হচ্ছে'—একথা বলাও যুক্তিসঙ্গত নয়। এবং 'চ্যুতিচিত্ত রূপ উৎপন্ন করে'—এমন কোনো পালিও নেই।

Anuṭīkāyaṃ pana

কিন্তু অনুটীকায়—

Tasmiṃ pāṭhe tesaṃ cavantānaṃ noca kāyasaṅkhāro nirujjhatīti vacanaṃ na kevalaṃ cuticittasseva rūpasamuṭṭhāpanābhāvaṃ sādheti, athakho tato purimānaṃ sabbesaṃ maraṇāsanna cittānaṃ rūpasamuṭṭhāpanābhāvaṃpi sādhetiyevāti dīpeti. Cuti cittasmiṃhi kāyasaṅkhārassa nirodhe paṭisiddhe tato pubbe yāva sattarasamacittā etthantare tassa uppādopi paṭisiddhoeva hotīti. Sabbañcetaṃ vicāretabbaṃ.

সেই পাঠে 'সেই চ্যুতিলগ্ন সত্ত্বগণের কায়সংস্কার নিরুদ্ধ হয় না'—এই বচনটি কেবল চ্যুতিচিত্তেরই রূপ উৎপাদন না করার বিষয়টিকে প্রমাণ করে না, বরং তার পূর্ববর্তী সমস্ত মরণাসন্ন চিত্তেরও রূপ উৎপাদন না করার বিষয়টিকে প্রমাণ করে—এরূপ প্রদর্শন করা হয়েছে। কারণ চ্যুতিচিত্তে কায়সংস্কারের নিরোধ প্রতিষিদ্ধ হলে, তার পূর্বে সপ্তদশ চিত্ত পর্যন্ত এই অন্তরালে তার উৎপাদও প্রতিষিদ্ধই হয়ে থাকে। আর এই সমস্ত বিষয়ই বিচার্য।

Kāyasaṅkhāroti [Pg.300] hi assāsapassāso vuccati. Soca suṭṭhu oḷāriko rūpadhammoti nacuticitte tannirodhābhāva vacanena itarāni sukhumānipi rūpāni cuticittaṃ najanetīti sakkā vattuṃ.

কারণ কায়সংস্কার বলতে শ্বাস-প্রশ্বাসকে বোঝানো হয়। আর তা অত্যন্ত ঔদারিক (স্থূল) রূপধর্ম। অতএব, চ্যুতিচিত্তে তার নিরোধের অভাবের বচনের দ্বারা অন্য সূক্ষ্ম রূপসমূহকেও চ্যুতিচিত্ত উৎপন্ন করে না—একথা বলা যায় না।

[192] Yañca tattha

[১৯২] এবং সেখানে যে—

Na hi rūpasamuṭṭhāpakacittassa gabbhagamanādi vinibaddhābhāve kāyasaṅkhārāsamuṭṭhāpanaṃ atthīti vuttaṃ. Taṃpi na yujjati.

'কারণ রূপ উৎপাদনকারী চিত্তের মাতৃগর্ভে প্রবেশ আদি প্রতিবন্ধকতার অভাব থাকলে কায়সংস্কারের অনুৎপাদন ঘটে না'—এরূপ বলা হয়েছে, তাও যুক্তিসঙ্গত নয়।

Tānieva hi gabbhagamanādīni imassatthassa sādhakāni bhavituṃ arahanti oḷārikassa kāyasaṅkhārassa asamuṭṭhāpakaṃpi cittaṃ itaraṃ sukhumarūpaṃ pana samuṭṭhāpetiyevāti.

কারণ সেই মাতৃগর্ভে প্রবেশ আদি বিষয়সমূহ এই অর্থের সাধক (প্রমাণ) হতে পারে যে—ঔদারিক কায়সংস্কারের অনুৎপাদক চিত্তও অন্য সূক্ষ্ম রূপকে উৎপন্ন করেই থাকে।

[193] Yaṃpi tattha

[১৯৩] এবং সেখানে আরও যে—

Na ca yuttaṃ cutoca cittasamuṭṭhānañcassa pavattatīti vuttaṃ. Taṃpi akāraṇaṃ.

'চ্যূত হয়েছেন অথচ তাঁর চিত্তজ রূপ প্রবর্তিত হচ্ছে—একথা বলাও যুক্তিসঙ্গত নয়'—এরূপ বলা হয়েছে, তাও অকারণ (যুক্তিহীন)।

Na hi cutito paraṃ katipayakhaṇamattaṃ cittajarūpapavattiyā koci virodho atthīti.

কারণ চ্যুতির পর মাত্র কয়েক ক্ষণ চিত্তজ রূপের প্রবৃত্তি ঘটার মধ্যে কোনো বিরোধ নেই।

Yañca tattha

এবং সেখানে যে—

Nāpi cuticittaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpetīti pāḷi atthīti vuttaṃ. Tatthapi cuticittaṃ rūpaṃ nasamuṭṭhāpetītipi natthi, aññatra kāyasaṅkhārāti na na sakkā vattunti.

'চ্যুতিচিত্ত রূপ উৎপন্ন করে—এমন কোনো পালিও নেই'—এরূপ বলা হয়েছে। সেখানেও 'কায়সংস্কার ব্যতীত চ্যুতিচিত্ত রূপ উৎপন্ন করে না'—এমন পালিও নেই, একথা বলা যায় না—এমন নয় (অর্থাৎ তা বলা যায়)।

Evaṃ pana yuttaṃ siyā, yathā rūpadhammā ādito paṭisandhikāle ekacittakkhaṇamatte paccayaparittatāyavā attano dandhavutti tāyavā dubbalā honti, tathā pariyosānepi maraṇakāle parikkhīyamānapaccayatāyavā nirodhāsannatāyavā paridubbalāeva hontīti sakkā vattuṃ. Tasmā vatthussa ādiantanissitāni paṭisandhicuticittāni samadubbalānieva hontīti sakkā viññātunti.

কিন্তু এইভাবে বলা যুক্তিসঙ্গত হতে পারে—যেমন রূপধর্মসমূহ আদিতে প্রতিসন্ধিকালে মাত্র এক চিত্তক্ষণে প্রত্যয়ের (কারণের) স্বল্পতা হেতু অথবা নিজের ধীর প্রবৃত্তির কারণে দুর্বল হয়ে থাকে, তেমনি শেষে মরণকালেও প্রত্যয় ক্ষীয়মাণ হওয়ার কারণে অথবা নিরোধের নিকটবর্তী হওয়ার কারণে অত্যন্ত দুর্বলই হয়ে থাকে—একথা বলা যায়। অতএব, বস্তুর (আশ্রয়ের) আদি ও অন্তকে আশ্রয় করে উৎপন্ন প্রতিসন্ধি ও চ্যুতিচিত্তসমূহ সমভাবে দুর্বল হয়ে থাকে—এভাবে জানা যায়।

Vibhāvaniyaṃ pana

কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

Abhidhammatthavikāsaniyañca pāḷivirodhaṃ maññamāno kiñcimattampi avicāretvā ṭīkāsu vuttanayameva suṭṭhu vikāsayitvā gatoti.

এবং অভিধম্মত্থবিকাশনীতে পালি-বিরোধ মনে করে সামান্যতম বিচার না করেই টীকাসমূহে উক্ত পদ্ধতিকেই স্পষ্টভাবে প্রকাশ করে চলে গেছেন।

Pathamabhavaṅgamupādāyāti [Pg.301] pathama bhavaṅgacittassa uppādakkhaṇato paṭṭhāya. Jāyantamevāti uppādakkhaṇe uppādakkhaṇe uppajja mānameva, na tiṭṭhantaṃ. Naca bhijjamānanti attho. Kāraṇaṃ vuttameva. Tatthāti tasmiṃ pañcasattatividhe citte. Appanājavananti abhiññādvayavajjitaṃ chabbīsatividhaṃ appanājavanacittaṃ. Iriyāpathanti gamanavajjitaṃ tividhaṃpi iriyāpathaṃ.

"প্রথমভবাঙ্গমুপাদায়" বলতে প্রথম ভবাঙ্গ চিত্তের উৎপাদক্ষণ থেকে শুরু করে বোঝায়। "জায়ন্তমেব" বলতে উৎপাদক্ষণে উৎপাদক্ষণে উৎপন্ন হওয়া অবস্থাকেই বোঝায়, স্থিতিক্ষণে নয় এবং ভঙ্গক্ষণেও নয়—এটাই অর্থ। কারণ পূর্বেই বলা হয়েছে। "তত্র" বলতে সেই পঁচাত্তর প্রকার চিত্তে। "অর্পণাজবন" বলতে দুটি অভিজ্ঞা বর্জিত ছাব্বিশ প্রকার অর্পণাজবন চিত্ত। "ঈর্যাপথ" বলতে গমন বর্জিত তিন প্রকার ঈর্যাপথ।

[194] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৯৪] কিন্তু বিভাবনীতে (অভিধম্মত্থবিভাবনী টীকায়)—

‘‘Gamanādī’’ti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.

"গমন আদি" বলা হয়েছে। তা যুক্তিযুক্ত নয়।

Na hi aṅgapaccaṅgānaṃ calanaphandanamattaṃpi viññattiyā vinā sijjhati. Kuto gamanaṃ. Naca yathāvuttaṃ appanājavanaṃ viññattiṃ samuṭṭhāpetuṃ sakkotīti. Pi saddena taṃ nakevalaṃ rūpasamuṭṭhāpakamattaṃti dasseti. Sannāmetīti sandhāreti ayamevavā pāṭho siyā, vakkhamānehi cittehi abhisaṅkhataṃ yathāpavattaṃ iriyāpathaṃ apatamānaṃ acalamānaṃ dhāreti upatthambhetīti attho. Upatthambhanañcettha yathāpavattassa iriyāpathassa rakkhanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Naukkhipitvā viya abhinīharaṇaṃ. Itarathā thambhanaviññattiyā pasaṅgo siyāti. Etthaca yathānisinnassavā ṭhitassavā bhavaṅga citte abbokiṇṇe pavattamāne aṅgāni osīdanti patanti. Na tathā imasmiṃ chabbīsatividhe jāgaraṇacitte vakkhamānesucadvattiṃsa vidhesu jāgaraṇacittesupavattamānesu. Tesu pana pavattamānesu aṅgāni upatthaddhāni honti. Na osīdanti na patanti. Pubbe yathā thapitāneva pavattantīti veditabbaṃ.

কারণ অঙ্গ-প্রত্যঙ্গের সামান্য নড়াচড়া বা কম্পনও বিজ্ঞপ্তি (কায়বিজ্ঞপ্তি) ছাড়া সম্পন্ন হয় না। গমন কীভাবে সম্ভব হবে? এবং পূর্বে যেমন বলা হয়েছে, অর্পণাজবন বিজ্ঞপ্তি উৎপন্ন করতে পারে না। 'অপি' শব্দের দ্বারা এটি কেবল রূপের উৎপাদক মাত্র নয়—তা প্রদর্শন করে। "সন্নামেতি" বলতে ধারণ করে বা রক্ষা করে, অথবা এই "সন্ধারেতি" পাঠটিই মূল পাঠ হওয়া উচিত। এর অর্থ হলো—ভবিষ্যতে বলা হবে এমন চিত্তসমূহ দ্বারা অভিসংস্কৃত (গঠিত) যথাপ্রবৃত্ত ঈর্যাপথকে পড়ে না গিয়ে এবং না নড়ে ধারণ করে বা উপস্তম্ভন (সমর্থন) করে। এখানে উপস্তম্ভন বলতে যথাপ্রবৃত্ত ঈর্যাপথের কেবল রক্ষণাবেক্ষণ মাত্র বুঝতে হবে, উপরে তুলে ধরার মতো সামনে এগিয়ে নেওয়া নয়। অন্যথা স্তম্ভনবিজ্ঞপ্তির প্রসঙ্গ এসে পড়বে। এবং এখানে উপবিষ্ট বা দণ্ডায়মান ব্যক্তির বীথিমুক্ত ভবাঙ্গ চিত্ত প্রবহমান থাকলে অঙ্গসমূহ যেমন অবদমিত হয় বা পড়ে যায়, এই ছাব্বিশ প্রকার জাগ্রত চিত্ত প্রবহমান থাকলে এবং পরবর্তীতে বলা হবে এমন বত্রিশ প্রকার জাগ্রত চিত্ত প্রবহমান থাকলে তেমন হয় না। বরং সেই চিত্তসমূহ প্রবহমান থাকলে অঙ্গসমূহ দৃঢ় বা স্তম্ভিত থাকে, অবদমিত হয় না বা পড়ে যায় না। পূর্বে যেভাবে স্থাপিত হয়েছিল সেভাবেই প্রবহমান থাকে—এরূপ বুঝতে হবে।

[195] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৯৫] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Na eva metesu dvattiṃsavidhesu vakkhamānesu ca chabbīsati yā jāgaraṇacittesu pavattamānesū’’ti pāṭho.

"ন এব মেতেসু দ্বত্তিংসবিধেষু বক্খমানেসু চ ছব্বীসতি যা জাগরণচিত্তেসু পবত্তমানেসু" এরূপ পাঠ রয়েছে। সেই পাঠটি অশুদ্ধ পাঠ।

Na evametesu chabbīsatiyā jāgaraṇacittesu vakkhamāne suca dvattiṃsa vidhesu pavattamānesūti pana pāṭho yutto. Voṭṭhabbananti manodvāre āvajjanamāha. Na hi pañcadvārikāni javana cittānipi [Pg.302] viññattiṃ samuṭṭhāpenti. Iriyāpathupatthambhana mattaṃ vā pisaddena gahithaṃ sandhāya voṭṭhabbanādīni pañcadvārikānipi gahitāniti daṭṭhabbaṃ. Etthaca iriyāpathonāma gamanādinā tena tena avatthāvisesena pavattā rūpadhammāeva. Evaṃ santepi kiñcicittaṃ rūpa sāmaññameva janeti na tatoparaṃ. Kiñci aññacittassa vasena yathāpavattaṃ iriyāpathaṃ rakkhituṃeva sakkoti, na appavattaṃ iriyāpathaṃ pavattetuṃ. Kiñci viññattiṃ samuṭṭhāpetvā appavattañca iriyāpathaṃ pavattetuṃ sakkoti. Aññānica kāyika vācasika vikārāni janetuṃ sakkoti. Yānica cittāni uttarakiccaṃ janetuṃ sakkonti. Tāni heṭṭhimaheṭṭhimaṃ kiccaṃ janetuṃ sakkontiyevāti dassanatthaṃ ayaṃ vibhāgo katoti veditabbo.

বরং "ন এবমেতেসু ছব্বীসতিয়া জাগরণচিত্তেসু বক্খমানেসু চ দ্বত্তিংসবিধেষু পবত্তমানেসু" এই পাঠটিই যুক্তিযুক্ত। "বোঠব্বন" বলতে মনোদ্বারে আবর্জন চিত্তকে বোঝায়। কারণ পঞ্চদ্বারের জবন চিত্তসমূহও বিজ্ঞপ্তি উৎপন্ন করে না। অথবা 'অপি' শব্দের দ্বারা গৃহীত কেবল ঈর্যাপথ উপস্তম্ভন মাত্রকে লক্ষ্য করে বোঠব্বন আদি পঞ্চদ্বারিক চিত্তসমূহকেও গ্রহণ করা হয়েছে—এরূপ বুঝতে হবে। এবং এখানে ঈর্যাপথ বলতে গমন আদি সেই সেই বিশেষ অবস্থার দ্বারা প্রবহমান রূপধর্মসমূহকেই বোঝায়। এরূপ হলেও কোনো কোনো চিত্ত কেবল সাধারণ রূপ উৎপন্ন করে, তার অতিরিক্ত কিছু উৎপন্ন করে না। কোনো চিত্ত অন্য চিত্তের প্রভাবে যথাপ্রবৃত্ত ঈর্যাপথকে কেবল রক্ষা করতেই সমর্থ হয়, অপ্রবৃত্ত ঈর্যাপথকে প্রবর্তিত করতে সমর্থ হয় না। কোনো চিত্ত বিজ্ঞপ্তি উৎপন্ন করে অপ্রবৃত্ত ঈর্যাপথকেও প্রবর্তিত করতে সমর্থ হয়। এবং অন্যান্য কায়িক ও বাচনিক বিকারসমূহ উৎপন্ন করতে সমর্থ হয়। আর যে চিত্তসমূহ পরবর্তী কার্য উৎপন্ন করতে সমর্থ, তারা পূর্ববর্তী পূর্ববর্তী কার্যও উৎপন্ন করতে সমর্থ—এই বিভাগটি প্রদর্শনের উদ্দেশ্যে করা হয়েছে বলে জানতে হবে।

[196] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১৯৬] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Yaṃpana cittaṃ viññattijanakaṃ, taṃ ekaṃsato iriyāpathu patthambhakaṃ. Iriyā pathassa viññattiyā saha avinābhāvato’’ti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.

"যে চিত্ত বিজ্ঞপ্তি উৎপন্ন করে, তা নিশ্চিতভাবেই ঈর্যাপথ উপস্তম্ভক। কারণ বিজ্ঞপ্তির সাথে ঈর্যাপথের অবিনাভাব (অবিচ্ছেদ্য) সম্বন্ধ রয়েছে" যা বলা হয়েছে, তা যুক্তিযুক্ত নয়। কারণ এখানে ঈর্যাপথ উপস্তম্ভন বলতে বিজ্ঞপ্তি-রহিত অবস্থাকেই বোঝানো হয়েছে, বিজ্ঞপ্তি-সহতি নয়।

Idha hi iriyāpathupatthambhanaṃnāma viññattirahitamevā dhippetaṃ, na viññattisahitaṃ. Itarathā appanājavanānaṃpi viññattijanakatā āpajjeyyāti. Somanassajavanāni terasāti hasituppādena saddhiṃ lobhamūlato mahā kusalato mahā kriyato ca cattāricattārīti terasa somanassajavanāni. Tesupana kusalā kusalato aṭṭhaputhujjanānaṃ. Diṭṭhivippayuttā kusalakusalato chasekkhānaṃ. Kriyato pañcakhīṇāsavānanti daṭṭhabbaṃ. Sabbaṃ kāyavacīmanokammaṃ ñāṇapubbaṅgamaṃ ñāṇānuparivattanti vacanato vicāraṇakiccarahito hasituppādo sabbaññubuddhānaṃ nasambhavatīti evaṃ pavatto vādo aṭṭhakathāyaṃ paṭikkhittoyeva. Tasmiṃvāde hi sati itaresaṃpi ahetukacittānaṃ ñāṇavippayuttamahā kriyajavanānañca buddhānaṃ asambhavo āpajjati. Tasmā tesaṃ hasituppādacittena pavattassa sitakammassa pubbāparapavattānaṃ ñāṇānaṃ vasena ñāṇapubbaṅgamatā ñāṇānuparivattatā ca veditabbāti. Sītuṇhotu [Pg.303] samaññātāti idaṃ sītaṃ idaṃ uṇhanti evaṃ sabba lokiyamahājanehi suṭṭhu paricchinditvā ñātā. Ṭhitippattāvāti attano ṭhitibhāvaṃ ṭhitikkhaṇaṃvā pattāeva. Na pana cittamiva jāyanta mattāti attho. Kāraṇaṃ vuttameva.

অন্যথা অর্পণাজবনসমূহেরও বিজ্ঞপ্তি-উৎপাদকত্ব আপতিত হবে—এরূপ জানতে হবে। "সোমনস্য জবন তেরোটি" বলতে হসিতুপ্পাদ (হাস্যোৎপাদক চিত্ত) সহ লোভমূল থেকে চারটি, মহাকুশল থেকে চারটি এবং মহাক্রিয়া থেকে চারটি—এই তেরোটি সোমনস্য জবন। তাদের মধ্যে কুশল ও অকুশল থেকে আটটি জবন পৃথগ্জনদের হয়। দৃষ্টিবিপ্রযুক্ত কুশল ও অকুশল থেকে ছয়টি জবন শৈক্ষদের হয়। ক্রিয়া থেকে পাঁচটি জবন ক্ষীণাস্ত্রবদের (অরহন্তদের) হয়—এরূপ বুঝতে হবে। "সব কায়িক, বাচনিক ও মানসিক কর্ম জ্ঞানের অনুগামী ও জ্ঞানানুপ্রবৃত্ত" এই বচনের কারণে বিচারণাকার্য-রহিত হসিতুপ্পাদ চিত্ত সর্বজ্ঞ বুদ্ধদের উৎপন্ন হতে পারে না—এরূপ প্রবর্তিত মতবাদ অট্ঠকথাতে প্রত্যাখ্যাতই হয়েছে। কারণ সেই মতবাদ সত্য হলে, বুদ্ধদের ক্ষেত্রে অন্যান্য অহেতুক চিত্তসমূহ এবং জ্ঞানবিপ্রযুক্ত মহাক্রিয়া জবনসমূহেরও অসম্ভাব্যতা আপতিত হবে। অতএব, বুদ্ধদের হসিতুপ্পাদ চিত্ত দ্বারা প্রবর্তিত স্মিতকর্মের (ঈষৎ হাস্যের) পূর্বাপর প্রবহমান জ্ঞানসমূহের প্রভাবে জ্ঞানপূর্বঙ্গমতা ও জ্ঞানানুপ্রবৃত্ততা জানতে হবে। "শীতোষ্ণঋতু সমজ্ঞাত" বলতে—এটি শীতল, এটি উষ্ণ—এভাবে সর্বলৌকিক মহাজনদের দ্বারা সুচারুরূপে পরিচ্ছিন্ন করে জ্ঞাত। "স্থিতিপ্রাপ্ত" বলতে নিজের স্থিতাভাব বা স্থিতিক্ষণে উপনীত হওয়াকেই বোঝায়, চিত্তের মতো কেবল উৎপন্ন হওয়া মাত্র নয়—এটাই অর্থ। কারণ পূর্বেই বলা হয়েছে।

[197] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১৯৭] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Pacchājātādipaccayupatthambhalābhena ṭhitikkhaṇeeva utuojānaṃ balavabhāvoti vuttaṃ tejodhātu ṭhitippattātiādi’’. Tattha pacchājātapaccayavacanaṃ heṭṭhā vicāritameva.

"পশ্চাৎজাত আদি প্রত্যয়ের উপস্তম্ভন লাভের দ্বারা স্থিতিক্ষণেই ঋতু ও ওজার বলবান ভাব বলা হয়েছে, তেজোধাতু স্থিতিপ্রাপ্ত ইত্যাদি"। সেখানে পশ্চাৎজাত প্রত্যয়ের কথা নিচে (পূর্বে) বিচার করা হয়েছে।

Apica, yadi utuno balavabhāvo rūpuppādanañca pacchājātapaccayāyattaṃ siyā. Evaṃ sati so paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe rūpaṃ na samuṭṭhāpeyya, tadā pacchājātapaccayasseva abhāvato. Vakkhatica ṭhitikālamupādāya utusamuṭṭhānāti. Etthaca ṭhitikālanti paṭisandhicittassa ṭhītikālo vuttoti. Tasmā pacchājātapaccayavacanaṃ vicāretvā sampaṭicchitabbanti. Ojāsaṅkhāto āhāroti kammasamuṭṭhānādivasena catubbidho ajjhattasantāna gatoasitapītakhāyitasāyitavasena catubbidho, bahiddhasantā nagatoca ojāsaṅkhāto duvidhāhāro. Tadubhayāpica saṃsagga vasena laddhupatthambhā evarūpaṃ samuṭṭhāpentīti vuttaṃ ajjhoharaṇa kāleti. Etthaca bahiddhāsambhūtena utunā saha ajjhatta sambhūtānaṃ catusamuṭṭhānānaṃ utuojānaṃ viya bahiddhāsambhūtāya ojāyapi ajjhattaṃ rūpasamuṭṭhānaṃ sabbaaṭṭhakathāsu vuttaṃ.

তাছাড়া, যদি ঋতুর বলবান ভাব এবং রূপের উৎপাদন পশ্চাৎজাত প্রত্যয়ের অধীন হতো, তবে তা প্রতিসন্ধি চিত্তের স্থিতিক্ষণে রূপ উৎপন্ন করতে পারত না; কারণ তখন পশ্চাৎজাত প্রত্যয়েরই অভাব থাকে। এবং পরবর্তীতে বলা হবে—"স্থিতিকাল থেকে শুরু করে ঋতুসমুত্থান"। এখানে "স্থিতিকাল" বলতে প্রতিসন্ধি চিত্তের স্থিতিকালকে বোঝানো হয়েছে—এরূপ জানতে হবে। অতএব, পশ্চাৎজাত প্রত্যয়ের কথা বিচার করে তা স্বীকার করতে হবে—এরূপ জানতে হবে। "ওজাসংজ্ঞাত আহার" বলতে কর্মসমুত্থান আদির প্রভাবে চার প্রকার আধ্যাত্মিক সন্তানে স্থিত এবং অশিত, পীত, খায়িত, সায়িত (খাওয়া, পান করা, চিবানো, চাটা) এর প্রভাবে চার প্রকার বাহ্য সন্তানে স্থিত ওজাসংজ্ঞাত দুই প্রকার আহার। সেই উভয় প্রকার আহারই সংসর্গের প্রভাবে উপস্তম্ভন লাভ করলেই রূপ উৎপন্ন করে, এই কারণে "অধ্যবহরণ কালে" (গিলবার সময়ে) বলা হয়েছে। এবং এখানে বাহ্য সন্তানে উৎপন্ন ঋতুর সাথে আধ্যাত্মিক সন্তানে উৎপন্ন চতুঃসমুত্থানিক ঋতু-ওজার মতো, বাহ্য সন্তানে উৎপন্ন ওজার দ্বারাও আধ্যাত্মিক সন্তানে রূপের উৎপাদন সমস্ত অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে।

Yathāha-majjhimaṭṭhakathāyaṃ

যেমন বলা হয়েছে—মজ্ঝিমনিকায় অট্ঠকথাতে:

Kabaḷīkārāhāro tāva mukhe thapitamatto eva aṭṭharūpāni samuṭṭhāpeti. Dantavicuṇṇitaṃ pana ajjhoharīyamānaṃ ekekaṃ sitthaṃ aṭṭha aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpetīti.

"কবলীকার আহার মুখে রাখামাত্রই আটটি রূপ (অষ্টক রূপ) উৎপন্ন করে। দাঁত দিয়ে চূর্ণ করে গিলবার সময়ে প্রতিটি ভাতের কণা আটটি আটটি রূপ উৎপন্ন করেই থাকে।"

Ācariyadhammapālattherena pana yadi bahiddhasambhūtā ojā rūpaṃ samuṭṭhāpeyya, evaṃ sati yathā bahiddhasambhūto utu ajjhattañca bahiddhāca rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Tathā sā bahiddhāpi rūpaṃ samuṭṭhāpeyya. Na pana samuṭṭhāpeti. Tasmā sā ajjhattaṃ patvāpi rūpaṃ na samuṭṭhā petiyeva. [Pg.304] Ekantena pana ajjhattaojāeva samuṭṭhāpeti. Sā pana tassā upatthambhanapaccayoeva hotīti adhippāyena mukhe thapitamattoeva. Na saṅkhādito. Tattakenapi abbhantarassa paccayo hotiyeva, kenāha aṭṭha aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpetīti majjhimaṭīkāyaṃ vuttaṃ. Yasmā pana upādinnakā utu ojānāma suṭṭhu paṇītarūpā honti, tasmā bahiddhā ojāpi ajjhattaṃ patvā tena utunā suṭṭhu sediyamānā tāyaca ojāya suṭṭhu upatthambhīya mānā sarīre medasinehupacayavasena rūpaṃ samuṭṭhāpetiyevāti yuttaṃ. Ajjhoharaṇakāleti idañca suṭṭhu balavabhāvappatta kālaṃ sandhāya vuttaṃ. Visuddhimagge pana mātarā paribhuttāhāropi dārakassa sararaṃ pharitvā rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Sarīre makkhitāhā ropi rūpaṃ samuṭṭhāpetīti vuttaṃ. Mukhe thapitamattoeva aṭṭharūpāni samuṭṭhāpetītica pubbe vuttanti. Ṭhāna pattovāti attano ṭhitikkhaṇaṃ pattoeva. Etthaca catūsu samuṭṭhānesu utueva mahanto mahāthāmo mahāvipphāroca hoti. So hi sakalassapi okāsalokassa bahiddhā saṅkhāralokassaca samuṭṭhā pako vināsako ca hoti. Sattalokassaca soeva mahanto ajjhattasambhārabhūto hoti. Itarāni pana tīṇi tassa parivāramattānieva sampajjantīti.

আচার্য ধর্মপাল স্থবিরের মতে, যদি বাহ্য সন্তানে উৎপন্ন ওজা রূপ উৎপন্ন করত, তবে বাহ্য সন্তানে উৎপন্ন ঋতু যেমন আধ্যাত্মিক ও বাহ্য উভয় স্থানে রূপ উৎপন্ন করে, তেমনই সেই ওজাও বাহ্য স্থানে রূপ উৎপন্ন করত। কিন্তু তা উৎপন্ন করে না। অতএব, সেই বাহ্য ওজা আধ্যাত্মিক সন্তানে পৌঁছালেও রূপ উৎপন্ন করে না। সদ্বস্তুত আধ্যাত্মিক ওজাই রূপ উৎপন্ন করে। কিন্তু তা সেই বাহ্য ওজার উপস্তম্ভন প্রত্যয় (সহায়ক কারণ) মাত্র হয়—এই অভিপ্রায়ে মজ্ঝিমটীকাতে বলা হয়েছে যে, মুখে রাখামাত্রই রূপ উৎপন্ন করে, চিবানোর পর নয়। সেখানে সামান্য রাখামাত্রই তা অভ্যন্তরীণ আহারের প্রত্যয় হয়ে থাকে, সেই কারণে বলা হয়েছে যে আটটি আটটি রূপ উৎপন্ন করে। যেহেতু উপাদিন্নক ঋতু-ওজাসমূহ অত্যন্ত প্রণীত (উৎকৃষ্ট) রূপবিশিষ্ট হয়, অতএব বাহ্য ওজাও আধ্যাত্মিক সন্তানে পৌঁছে সেই আধ্যাত্মিক ঋতু দ্বারা সুচারুরূপে পরিপাকপ্রাপ্ত হলে এবং সেই আধ্যাত্মিক ওজা দ্বারা সুচারুরূপে উপস্তম্ভিত হলে, শরীরে মেদ ও স্নেহের উপচয় (বৃদ্ধি) প্রভাবে রূপ উৎপন্ন করেই থাকে—এরূপ বলা যুক্তিযুক্ত। "অধ্যবহরণ কালে" এই কথাটিও অত্যন্ত বলবান ভাব প্রাপ্ত হওয়ার কালকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। কিন্তু বিশুদ্ধিমার্গে বলা হয়েছে যে, মাতা কর্তৃক ভুক্ত আহারও শিশুর শরীর পরিব্যাপ্ত করে রূপ উৎপন্ন করে এবং শরীরে লিপ্ত আহারও রূপ উৎপন্ন করে। পূর্বে বলা হয়েছে যে মুখে রাখামাত্রই আটটি রূপ উৎপন্ন করে। "স্থানপ্রাপ্ত" বলতে নিজের স্থিতিক্ষণে উপনীত হওয়াকেই বোঝায়। এবং এখানে চারটি সমুত্থানের (উৎপত্তি কারণের) মধ্যে ঋতুই অত্যন্ত মহৎ, মহাবলশালী এবং মহাব্যাপক হয়ে থাকে। কারণ সেই ঋতুই সমগ্র অবকাশলোক এবং বাহ্য সমস্ত সংস্কারলোকের (যেমন পৃথিবী ধ্বংসকারী অগ্নি, জল, বায়ু এবং পৃথিবী সৃষ্টিকারী জল, বন-জঙ্গল, পাহাড়-পর্বত ইত্যাদির) উৎপাদক ও বিনাশক হয়ে থাকে। এবং সত্ত্বলোকের ক্ষেত্রেও সেই ঋতুই মহৎ আধ্যাত্মিক উপাদানস্বরূপ হয়ে থাকে। কিন্তু ঋতু ব্যতীত অন্য তিনটি (কর্ম, চিত্ত, আহার) সেই ঋতুর পরিবার (সহচর) মাত্র হয়ে থাকে।

Hadaya indriya rūpāni kammajāneva, na cittajādini. Yadievaṃ vippasannāni kho te āvuso sāriputta indriyāni. Katarena tvaṃ etarahi vihārena viharasīti kasmā vuttanti. Indriyasambhārānaṃ vaṇṇānaṃ samāpatti cittasamuṭṭhitānaṃ visadavippasannatāvasena upacari tattāti. Tathā hi ekābaddhapavattāni catujarūpāni ekasmiṃ vippasanne sabbāni vippasannāneva honti. Milāteca milātānevāti. Utucittāhārā pana tesaṃ navannaṃ upatthambhanapaccayā hontīti veditabbaṃ. Ettha ca uppalapadumāni viya kammajarūpāni daṭṭhabbāni. Tesaṃ bījaṃ viya kammaṃ. Kaddamodakāni viya utuāhārādīni. Viññatti dvayaṃ cittajameva. Tathā hi taṃ cittasahabhū cittānuparivattidhammesu bhagavatā niddiṭṭhanti. Saddocittotujoti kasmā vuttaṃ. Nanunidhikaṇḍasutte [Pg.305] suvaṇṇatā susaratā susaṇṭhānaṃ surūpatātiādinā tādisena kammavisesena saddasampattināma vuttāti. Saccaṃ, kammavisesena pana yathā suvisado sumadhuro saddo pavattati, tathā ṭhānakaraṇagatānaṃ upādinnakasarīrānaṃ susaṇṭhitatā vāta semhādīhi apalibuddhatāca hoti. Tasmā tammūlikāsaddasampatti kammaphalesu pakkhipitvā susaratāti vuttā. Na ekantena saddassa kammajanitattāti veditabbā.

হৃদয়ালম্বন ও ইন্দ্রিয় রূপসমূহ কেবল কর্মজই, চিত্তজ আদি নয়। যদি এরূপই হয়, তবে 'হে বন্ধু সারিপুত্র, আপনার ইন্দ্রিয়সমূহ অত্যন্ত প্রসন্ন। আপনি এখন কোন বিহারে বিহার করছেন?'—এরূপ কেন বলা হয়েছে? ইন্দ্রিয়ের উপাদানসমূহ এবং সমাপত্তি-চিত্ত থেকে উৎপন্ন বর্ণসমূহের অত্যন্ত নির্মলতা ও প্রসন্নতার কারণে উপচার (রূপক) অর্থে এরূপ বলা হয়েছে। কারণ, একত্রে উৎপন্ন চার প্রকার রূপের (চতুজ রূপ) মধ্যে একটি প্রসন্ন হলে সবগুলিই প্রসন্ন হয়, এবং একটি ম্লান হলে সবগুলিই ম্লান হয়। কিন্তু ঋতু, চিত্ত ও আহার—এই তিনটি সেই নয়টি ইন্দ্রিয় রূপের উপস্তম্ভক প্রত্যয় হয়ে থাকে, এটি জানতে হবে। এখানে নীলপদ্ম ও রক্তপদ্মের মতো কর্মজ রূপসমূহকে দেখতে হবে। তাদের বীজের মতো কর্মকে দেখতে হবে। কাদা ও জলের মতো ঋতু ও আহার ইত্যাদিকে দেখতে হবে। দুই প্রকার বিজ্ঞপ্তি কেবল চিত্তজই। কারণ, ভগবান বুদ্ধ একে চিত্তসহভূ ও চিত্তানুপরিবর্তী ধর্মসমূহের মধ্যে নির্দেশ করেছেন। শব্দ চিত্তজ ও ঋতুজ—এরূপ কেন বলা হয়েছে? নিধিকণ্ড সূত্রে কি 'সুবর্ণতা, সুস্বরতা, সুসংস্থান, সুরূপতা' ইত্যাদির মাধ্যমে সেই প্রকার বিশেষ কর্মের দ্বারা শব্দসম্পত্তি লাভ হয় বলে বলা হয়নি? সত্য, কিন্তু বিশেষ কর্মের কারণে যেভাবে অত্যন্ত স্পষ্ট ও সুমধুর শব্দ উৎপন্ন হয়, তেমনি শব্দোৎপত্তির স্থান ও করণে অবস্থিত উপাদিন্নক শরীরের সুসংস্থিতি এবং বায়ু ও শ্লেষ্মা আদি দ্বারা বাধাহীনতা ঘটে থাকে। তাই সেই উপাদিন্নক শরীরের সুসংস্থিতি ও বাধাহীনতাকে মূল কারণ করে শব্দসম্পত্তিকে কর্মফলের অন্তর্ভুক্ত করে 'সুস্বরতা' বলা হয়েছে। শব্দ যে একান্তই কর্মজনিত—এরূপ মনে করা উচিত নয়, এটি জানতে হবে।

Lahutādittayaṃ utucittāhārehi sambhotīti kasmā vuttaṃ. Nanu appābādhasaṃvattanikā esā māṇava paṭipadā, yadidaṃ avihiṃsāti vuttaṃ. Appābādha paccayasamuṭṭhitañca etaṃ rūpattayaṃ. Tathā hi dandhattādi kara dhātukkhota paṭipakkhapaccaya samuṭṭhānatā etassa vuttāti. Vuccate, kammajarūpānināma udake pakkhittāni satapākatelāni viya pakatiyāva kammānurūpaṃ lahu mudu kammañña bhūtāni honti. Tasmā tesaṃ visuṃ lahutādi vikāronāma natthi. Yato tesaṃ ekasmiṃbhave ekāaddhā paccuppannatāva labbhatīti. Evañca katvā yamakesupi tesaṃ kālabhedo paṭisandhivutiparicchinnena addhā paccuppanneneva gahitoti. Yasmā pana cittaṃnāma nānānīvaraṇabhedavasenavā sukha dukkha pīti passaddhi saddhā paññādi vasenavā nānā khaṇesu nānā avatthā yuttaṃ hoti. Tathā utuāhārāca sappāyā sappāyabhedavasena. Tasmā tehi tīhi samuṭṭhita rūpānieva nānākhaṇesu garukalahukādi vasena nānāvikārayuttāni honti. Yato tesaṃ santati samaya vasena kālabhedo labbhati. Evañca katvā yamakesupi akammajānaṃ pavattikāle khaṇasantativasenapi kālabhedo gahitoti. Nanu kammavipākajā ābādhāti vuttaṃ. Satica kamma samuṭṭhāne ābādharūpe tatovuṭṭhānabhūto kammajo lahutādi guṇopi visuṃ labbhamāno siyāti. Na. Yesañhi vasena imasmiṃ sarīre kammavipākajānāma ābādhā uppajjanti. Tāni upapīḷakupa ghātakakammānipi gatikālapayoga vipattiyo labhamānāni eva sarīraṭṭhakā pathavādayo vātapittādayoca utusamuṭṭhānā dhātuyo [Pg.306] khobhetvā nānābādhe uppādenti. Utusamuṭṭhānāsu pana khubbhitāsu itarāni tadanugatikāni eva honti. Teneva hi sītenapi ruppati, uṇhenapi ruppati, jigacchāyapi ruppati, vipāsāyapi ruppatītiādinā utupadhānova rūpadhammānaṃ ruppanapaccayo vuttoti. Tasmā kevalaṃ kammasamuṭṭhāno ābādhonāma natthi. Yato yathāvutto kammajo lahutādiguṇonāma visuṃ labbhamāno siyāti.

লহুতা-ত্রয় ঋতু, চিত্ত ও আহার থেকে উৎপন্ন হয়—এরূপ কেন বলা হয়েছে? হে মানব, এই যে অহিংসা প্রতিপদা, তা অল্প-অসুস্থতা প্রদানকারী—এরূপ কি বলা হয়নি? এবং এই রূপত্রয় অল্প-অসুস্থতার প্রত্যয় থেকে উৎপন্ন। কারণ, রূপের জড়তা বা মন্থরতা সৃষ্টিকারী ধাতুর ক্ষোভের প্রতিপক্ষ প্রত্যয় থেকে এর উৎপত্তি বলা হয়েছে, তাই নয় কি? উত্তর দেওয়া হচ্ছে—কর্মজ রূপসমূহ জলে নিক্ষিপ্ত শতবার পাক করা তেলের মতো স্বভাবতই কর্মের অনুরূপ লঘু, মৃদু ও কর্মণ্য হয়ে থাকে। তাই তাদের জন্য পৃথকভাবে লহুতা আদি বিকার বা বিশেষ অবস্থা বলে কিছু নেই। যেহেতু তাদের একটি ভবে কেবল একটি অধ্বা-প্রত্যুৎপন্নতা লাভ হয়। এবং এরূপ হওয়ার কারণেই যমক গ্রন্থেও তাদের কালভেদ প্রতিসন্ধি ও চ্যুতি দ্বারা পরিচ্ছিন্ন অধ্বা-প্রত্যুৎপন্ন হিসেবেই গ্রহণ করা হয়েছে। কিন্তু চিত্ত বিভিন্ন প্রকার নীবরণের ভেদে অথবা সুখ, দুঃখ, প্রীতি, প্রশ্রদ্ধি, শ্রদ্ধা, প্রজ্ঞা ইত্যাদির ভেদে বিভিন্ন ক্ষণে বিভিন্ন অবস্থার সাথে যুক্ত হয়। তেমনি ঋতু ও আহারও অনুকূল ও প্রতিকূল ভেদে বিভিন্ন ক্ষণে বিভিন্ন অবস্থার সাথে যুক্ত হয়। তাই সেই তিনটি থেকে উৎপন্ন রূপসমূহ বিভিন্ন ক্ষণে গুরু, লঘু ইত্যাদির ভেদে বিভিন্ন বিকারের সাথে যুক্ত হয়। যার ফলে তাদের সন্ততি ও সময়ের ভেদে কালভেদ লাভ হয়। এবং এরূপ হওয়ার কারণেই যমক গ্রন্থেও অ-কর্মজ রূপসমূহের প্রবৃত্তি-কালে ক্ষণ ও সন্ততির ভেদেও কালভেদ গ্রহণ করা হয়েছে। কর্মবিপakজ ব্যাধি বা পীড়া রয়েছে—এরূপ কি বলা হয়নি? এবং কর্মসমুত্থান ব্যাধিরূপ বিদ্যমান থাকলে, তা থেকে মুক্তিস্বরূপ কর্মজ লহুতা আদি গুণও পৃথকভাবে লাভ করা উচিত নয় কি? না, তা নয়। কারণ, যে সকল উপপীড়ক ও উপঘাতক কর্মের প্রভাবে এই শরীরে কর্মবিপাকজ ব্যাধিসমূহ উৎপন্ন হয়, সেই কর্মসমূহও গতি, কাল ও প্রয়োগের বিপত্তি লাভ করেই শরীরে অবস্থিত ঋতুসমুত্থান পৃথিবী আদি ধাতু এবং বায়ু, পিত্ত আদি ধাতুকে ক্ষুব্ধ করে নানা ব্যাধি উৎপন্ন করে। ঋতুসমুত্থান ধাতুসমূহ ক্ষুব্ধ হলে অন্যান্য কর্মজ ধাতুসমূহও তাদের অনুগামী হয়। সেই কারণেই 'শীতের দ্বারাও পীড়িত হয়, উষ্ণতার দ্বারাও পীড়িত হয়, ক্ষুধার দ্বারাও পীড়িত হয়, পিপাসার দ্বারাও পীড়িত হয়' ইত্যাদি বাক্যে ঋতু-প্রধান কারণকেই রূপধর্মসমূহের পীড়নের প্রত্যয় বলা হয়েছে। অতএব, কেবল কর্মসমুত্থান ব্যাধি বলে কিছু নেই, যার কারণে পূর্বোক্ত কর্মজ লহুতা আদি গুণ পৃথকভাবে লাভ করা যেতে পারে।

Yasmā pana avihiṃsā kammanibbattā sattā tesaṃ upapīḷakādīnaṃ kammānaṃ suvidūratāyaceva sarīrakoṭṭhāsānaṃ ghanasiniddhasaṇṭhitiyā dukkhobhaniyatāyaca nibbattabhave nirābādhā honti. Tasmā tadatthaṃ sandhāya appābādhasaṃvattanikā esā māṇavapaṭipadā. Yadidaṃ avihiṃsāti vuttaṃ, na pana appābādhanimittassa lahutādittayassa kammasamuṭṭhānatāya. Evañca katvā rūpakaṇḍena kammassakaṭattārūpesu eva etaṃ rūpattayaṃ niddiṭṭhanti daṭṭhabbaṃ. Rūpakalāpānāma ekasmiṃ paramāṇusmiṃpi bahuvidhā hutvā pavattanti. Tasmā catujarūpa kalāpesu ghanabhāvena pavattamānesu kalāpantarabhūtā ākāsadhātupi dissamānāeva hotīti katvā catujesu tassā gahaṇaṃ kataṃ. Kāmaṃ sabbānipi anipphannarūpāni kenaci paccayena anipphāditāni honti. Tesu pana na tathā lakkhaṇarūpāni. Yathā itarāni cittādi paccaya visesena dissamāna visesāni hontīti vuttaṃ lakkhaṇarūpāni na kutoci jāyantīti. Jāyamānādi rūpānanti jāyamāna jiyyamāna miyyamānānaṃ rūpakalāpānaṃ. Sabhāvattāti jātijarāmaraṇasaṅkhātalakkhaṇasabhāvamattattā. Etthaca rūpakaṇḍe utusamuṭṭhānanti ca āhārasamuṭṭhānanti ca vuttaṃ natthi. Paṭṭhāne eva vuttaṃ.

কিন্তু যেহেতু অহিংসা কর্মের দ্বারা উৎপন্ন সত্ত্বগণ সেই উপপীড়ক আদি কর্মসমূহ থেকে অত্যন্ত দূরে থাকার কারণে এবং শরীরের অঙ্গসমূহের নিবিড় ও মসৃণ সংস্থানের কারণে ক্ষুব্ধ হওয়া কঠিন হওয়ায় উৎপন্ন ভবে রোগমুক্ত হয়। তাই সেই অর্থকে লক্ষ্য করেই 'হে মানব, এই যে অহিংসা প্রতিপদা, তা অল্প-অসুস্থতা প্রদানকারী' বলা হয়েছে; কিন্তু অল্প-অসুস্থতার কারণস্বরূপ লহুতা-ত্রয়ের কর্মসমুত্থানতার কারণে নয়। এবং এরূপ হওয়ার কারণেই রূপকাণ্ডে 'কর্মস্বকীয়তা' রূপসমূহের মধ্যেই এই রূপত্রয়কে নির্দেশ করা হয়েছে বলে দেখতে হবে। রূপকলাপসমূহ একটি পরমাণুর মধ্যেও বহুবিধ হয়ে প্রবর্তিত হয়। তাই চার প্রকার রূপকলাপে ঘনীভূতভাবে প্রবর্তিত হওয়ার সময় কলাপসমূহের মধ্যবর্তী আকাশধাতুও দৃশ্যমানই হয়—এরূপ বিবেচনা করে চতুজ রূপের মধ্যে তার গ্রহণ করা হয়েছে। অবশ্য সমস্ত অনিষ্পন্ন রূপই কোনো প্রত্যয় দ্বারা নিষ্পন্ন হয় না। কিন্তু তাদের মধ্যে লক্ষণরূপসমূহ অন্যগুলির মতো নয়। যেভাবে অন্যান্য অনিষ্পন্ন রূপসমূহ চিত্ত আদি প্রত্যয়-বিশেষের কারণে দৃশ্যমান বিশেষত্বযুক্ত হয়, লক্ষণরূপসমূহ সেভাবে হয় না; তাই বলা হয়েছে 'লক্ষণরূপসমূহ কোনো কিছু থেকে উৎপন্ন হয় না'। ‘জায়মান আদি রূপসমূহের’ বলতে উৎপন্ন হওয়া, জীর্ণ হওয়া ও বিনাশ হওয়া রূপকলাপসমূহের। ‘স্বভাবত্ব হেতু’ বলতে জাতি, জরা ও মরণ নামক লক্ষণ-স্বভাবমাত্র হওয়ার কারণে। এবং এখানে রূপকাণ্ডে 'ঋতুসমুত্থান' এবং 'আহারসমুত্থান' শব্দ দুটি বলা হয়নি। প্রস্থান গ্রন্থেই তা বলা হয়েছে।

Ettha siyā, jaratā aniccatā pāḷiyameva na kutoci samuṭṭhānāti vuttā. Tasmā idhapi tāsaṃ nakutoci samuṭṭhānesu gahaṇaṃ yuttaṃ. Upacayasantatiyo pana pāḷiyaṃpi kutoci samuṭṭhānesu vuttā. Aṭṭhakathāyaṃpi tāhi saddhiṃ visati kammajarūpāni sattarasa cittajarūpāni cuddasa utujarūpāni terasa āhāraja rūpāni [Pg.307] vuttāni. Tasmā idha tāsaṃ nakutocisamuṭṭhānatā navattabbāti. Vuccate, rūpajanakānaṃ jananabyāpāronāma attanā janitarūpānaṃ uppādakkhaṇe eva pharati. Na-tato paraṃ, tasmā tasmiṃ khaṇe labbhamānā upacayasantatiyoyeva kutoci jātapariyāyaṃ arahanti, na jaratā aniccatāyoti katvā pāḷiyaṃ aṭṭhakathā yaṃca tāsaṃeva kutoci samuṭṭhānesu gahaṇaṃ kataṃ. Apica, pubbe ajātā dhammā paccaye sati jāyanti. Asati na jāyantīti atthi. Jātā pana dhammā paccaye sati jiyyanti, miyyanti. Asati najiyyanti namiyyantīti natthi, tasmā purimānaṃ dvinnaṃ pavatti ekantena paccayāyattā hoti. Pacchimānaṃ dvinnaṃ pavatti pana ekantena paccaya nirapekkhā hotīti iminā pariyāyena tāsaṃ tesu gahaṇaṃ agahaṇañca veditabbaṃ. Yaṃ pana suttapadesu jarāmaraṇaṃ bhikkhave saṅkhataṃ paṭicca samuppannanti vuttaṃ. Taṃ jātiyā satieva tadubhayaṃ paññāyati. Asati na paññāyatīti iminā pariyāyena vuttanti veditabbaṃ. Idha pana pubbe vuttanayena itara anipphannarūpāni viya cattāripi etāni cittādipaccayavisesena dissamānavisesāni na hontīti catunnaṃpi na kutoci jātatā vuttā. Evaṃsantepi sārataraṃ pāḷinayaṃ atidhāvanto viya hotīti upacayasanta tīnaṃ kutoci samuṭṭhānesu saṅgahoeva seyyoti. [Rūpasamuṭṭhānanayo]

এখানে আপত্তি হতে পারে: জরা ও অনিত্যতা পালি গ্রন্থেই 'কোনো কিছু থেকে উৎপন্ন নয়' বলা হয়েছে। তাই এখানেও তাদের 'কোনো কিছু থেকে উৎপন্ন নয়' এর মধ্যে গ্রহণ করা যুক্তিসঙ্গত। কিন্তু উপচয় ও সন্ততি পালি গ্রন্থেও 'কোনো কিছু থেকে উৎপন্ন' এর মধ্যে বলা হয়েছে। অট্ঠকথাতেও তাদের সাথে ২০টি কর্মজ রূপ, ১৭টি চিত্তজ রূপ, ১৪টি ঋতুজ রূপ এবং ১৩টি আহারজ রূপ বলা হয়েছে। অতএব, এখানে তাদের 'কোনো কিছু থেকে উৎপন্ন নয়' বলা উচিত নয়। এর উত্তরে বলা হচ্ছে: রূপ উৎপাদনকারী প্রত্যয়সমূহের উৎপাদন-ব্যাপার কেবল নিজের দ্বারা উৎপাদিত রূপসমূহের উৎপাদ-ক্ষণেই পরিব্যাপ্ত হয়, তার পরে নয়। তাই সেই ক্ষণে লভ্যমান উপচয় ও সন্ততিই কোনো প্রত্যয় থেকে উৎপন্ন হওয়ার যোগ্যতার অধিকারী হয়, জরা ও অনিত্যতা নয়। এই বিবেচনায় পালি ও অট্ঠকথা উভয় স্থানেই কেবল উপচয় ও সন্ততিকেই কোনো প্রত্যয় থেকে উৎপন্ন হওয়ার মধ্যে গ্রহণ করা হয়েছে। তাছাড়া, পূর্বে অনুৎপন্ন ধর্মসমূহ প্রত্যয় থাকলে উৎপন্ন হয়, প্রত্যয় না থাকলে উৎপন্ন হয় না—এরূপ নিয়ম রয়েছে। কিন্তু উৎপন্ন ধর্মসমূহ প্রত্যয় থাকলে জীর্ণ হয় বা বিনষ্ট হয়, আর প্রত্যয় না থাকলে জীর্ণ হয় না বা বিনষ্ট হয় না—এরূপ কোনো নিয়ম নেই। তাই পূর্বোক্ত দুটির প্রবৃত্তি একান্তই প্রত্যয়-নির্ভর। কিন্তু শেষোক্ত দুটির প্রবৃত্তি একান্তই প্রত্যয়-নিরপেক্ষ হয়। এই পর্যায় বা যুক্তির দ্বারা তাদের গ্রহণ এবং তাদের অ-গ্রহণ বুঝতে হবে। আর সূত্রসমূহে যে বলা হয়েছে, 'হে ভিক্ষুগণ, জরা ও মরণ সংস্কৃত এবং প্রতীত্যসমুৎপন্ন'—তা জাতি থাকলেই সেই দুটি দৃশ্যমান হয়, জাতি না থাকলে দৃশ্যমান হয় না—এই পর্যায় বা অর্থে বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। কিন্তু এই অভিধম্মত্থসঙ্গহ গ্রন্থে পূর্বে বর্ণিত নিয়মে অন্যান্য অনিষ্পন্ন রূপের মতো এই চারটি লক্ষণরূপই চিত্ত আদি প্রত্যয়-বিশেষের কারণে দৃশ্যমান বিশেষত্বযুক্ত হয় না বলে canটিরই 'কোনো কিছু থেকে উৎপন্ন নয়' অবস্থা বলা হয়েছে। এরূপ হলেও, এটি যেন অতি-উৎসাহে পালি-নিয়মকে অতিক্রম করে যাওয়ার মতো হয়; তাই উপচয় ও সন্ততিকে কোনো প্রত্যয় থেকে উৎপন্ন রূপসমূহের মধ্যে অন্তর্ভুক্ত করাই শ্রেয়। [রূপসমুত্থান-নয় সমাপ্ত]

159. Eko eva jāti saṅkhāto uppādo etesanti ekuppādā. Ekoeva aniccatāsaṅkhāto nirodho etesanti ekanirodhā. Ekasaddo cettha saṅkhāne pavatto. Tasmā tena yāni rūpāni ekāyaeva jātiyā jāyanti. Ekāya eva aniccatāya nirujjhanti. Tesaṃ piṇḍi idha rūpakalāponāmāti dasseti. Ye pana kalāpagata rūpagaṇanāya ekasmiṃ kalāpepi anekāni jātiādīni kappenti, tesaṃ mūlaṭīkāya nasameti. Yuttica natthi. Vuttañhi tattha ekekakalāpa pariyāpannānaṃ rūpānaṃ saheva uppādādipavattito ekekakalāpassa uppādādayo ekekāva hontīti yathā ekekassa kalāpassa jīvitindriyaṃ kalāpā nupālakaṃ [Pg.308] upādāya rūpanti vuccati. Evaṃ kalāpuppādādi sabhāvā jātiādayo upādāyarūpānicceva vuccanti. Evaṃ vikārapariccheda rūpānica yojetabbānīti. Yadica yo āyatanānaṃ ācayo. So rūpassa upacayotica yo rūpassa upacayo. Sārūpassa santatītica vuttattā tāni jātiādīni lakkhaṇarūpāni visuṃvisuṃ rūpānaṃeva, nakalāpassāti vucceyyuṃ. Catunnaṃ mahābhūtānaṃ upādāya pasādo rūpīnaṃ dhammānaṃ āyūtiādinā vuttattā cakkhādi jīvitādīnipi ekasmiṃ kalāpe anekānieva āpajjeyyuṃ. Tasmā tathā kappanaṃ akatvā ekasmiṃ kalāpe aññāni upādārūpāni viya lakkhaṇarūpānipi ekekānievāti niṭṭhaṃ gantabbanti.

১৫৯. এদের জাতি নামক উৎপাদ একটিই—তাই এরা 'একোৎপাদ'। এদের অনিত্যতা নামক নিরোধ একটিই—তাই এরা 'একনিরোধ'। এবং এখানে 'এক' শব্দ সংখ্যা অর্থে ব্যবহৃত হয়েছে। তাই তার দ্বারা যে সকল রূপ একটিমাত্র জাতির দ্বারা উৎপন্ন হয় এবং একটিমাত্র অনিত্যতার দ্বারা নিরুদ্ধ হয়, তাদের সমষ্টিকে এখানে 'রূপকলাপ' বলা হয়—এটি প্রদর্শন করছেন। কিন্তু যে সকল আচার্য কলাপগত রূপের গণনা অনুসারে একটি কলাপেও অনেক জাতি আদি কল্পনা করেন, তাদের সেই কল্পনা মূলটীকার সাথে মেলে না এবং এর কোনো যুক্তিও নেই। কারণ সেখানে বলা হয়েছে: এক একটি কলাপে অন্তর্ভুক্ত রূপসমূহের একসাথেই উৎপাদ আদি প্রবর্তিত হওয়ার কারণে এক একটি কলাপের উৎপাদ আদি এক একটিই হয়ে থাকে। যেমন এক একটি কলাপের জীবিতিন্দ্রিয়কে সমগ্র কলাপের রক্ষক হিসেবে 'উপাদায় রূপ' বলা হয়। তেমনি কলাপের উৎপাদ আদি স্বভাবযুক্ত জাতি আদিককেও 'উপাদায় রূপ'ই বলা হয়। একইভাবে বিকার রূপ ও পরিচ্ছেদ রূপকেও যুক্ত করতে হবে। আর যদি বলা হয় যে, 'আয়তনসমূহের যা উপচয়, তা রূপের উপচয় এবং রূপের যা উপচয়, তা রূপের সন্ততি'—এরূপ উক্ত হওয়ার কারণে সেই জাতি আদি লক্ষণরূপসমূহ পৃথক পৃথক রূপেরই লক্ষণ, কলাপের নয়। তবে 'চারটি মহাভূতের উপাদায় প্রসাদ রূপী ধর্মসমূহের আয়তন' ইত্যাদি উক্ত হওয়ার কারণে চক্ষু আদি ও জীবিতিন্দ্রিয় আদিও একটি কলাপে অনেকগুলো হওয়ার আপত্তি আসবে। অতএব, সেরূপ কল্পনা না করে একটি কলাপে অন্যান্য উপাদায় রূপের মতো লক্ষণরূপসমূহও এক একটিই—এরূপ সিদ্ধান্তে উপনীত হতে হবে।

Eko samāno mahābhūtasaṅkhāto nissayo etesanti ekanissayā. Ettha pana samānatthe ekasaddo yutto. Catunnaṃ bhūtānaṃ nissayatāsambhavato. Yānicaekuppādatādīhitīhilakkhaṇehi yuttāni. Tāni ekantena sahavuttīni nāma hontīti vuttaṃ sahavuttinoti. Dasaparimāṇāniassātidasakaṃ. Dasannaṃ samūho vā dasakaṃ. Cakkhunā upalakkhitaṃ dasakanti cakkhudasakaṃ. Cakkhupadhānaṃvā dasakaṃ cakkhudasakaṃ. Esanayo sesesupi. Yasmā pana cittajo saddo viññattivikārena vinā napavattati. Viññattivikāroca tena saddena vinā napavattati. Tasmā cittajaṃ saddanavakaṃvā vacīviññattinavakaṃvā nasambhavatīti adhippāyena vacīviññatti sadde hi ca sahavacīviññatti dasakanti vuttaṃ. Ettha pana viññatti vikāro saddena vinā napavattatīti idaṃ tāva yujjati. Yā tāya vācāya viññatti viññāpanā viññāpitattaṃ. Idaṃ taṃrūpaṃ vacīviññattīti hi vuttaṃ. Viññattivikārarahitaṃ pana cittajaṃ saddanavakaṃ. Aṭṭhakathāsu āgatameva. Yathāha-paṭiccasamuppāda niddesesu paṭisandhikkhaṇato uddhaṃ pavattaututoceva cittatoca saddanavakanti.

এদের (এই উপাদায় রূপসমূহের) মহাভূত নামক একটি অভিন্ন (সমান) আশ্রয় রয়েছে, তাই এরা 'একনিশ্চয়' (একনিস্সয়)। এখানে 'এক' শব্দটির অর্থ 'সমান' বা 'অভিন্ন' হওয়া যুক্তিসঙ্গত; কারণ চারটি মহাভূতের আশ্রয়ত্ব সম্ভব হওয়ার কারণে। এবং যে রূপসমূহ এক-উৎপাদ আদি তিনটি লক্ষণের সাথে যুক্ত, সেগুলো অবশ্যই সহবর্তী (একত্রে বিদ্যমান) হয়, তাই এদের 'সহবৃত্তি' বলা হয়েছে। এর (এই রূপসমূহের) দশটি পরিমাণ (সংখ্যা) রয়েছে বলে একে 'দশক' (দসক) বলা হয়। অথবা দশটির সমূহই হলো দশক। চক্ষু দ্বারা চিহ্নিত দশক হলো 'চক্ষু-দশক'। অথবা চক্ষুই প্রধান যে দশকে, তা হলো 'চক্ষু-দশক'। অবশিষ্ট কলাপসমূহের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম প্রযোজ্য। যেহেতু চিত্তজ শব্দ বাচনিক বিজ্ঞপ্তিরূপ বিকার ছাড়া উৎপন্ন হয় না, এবং বাচনিক বিজ্ঞপ্তিরূপ বিকারও সেই শব্দ ছাড়া উৎপন্ন হয় না, তাই চিত্তজ শব্দ-নবক বা বচীবিজ্ঞপ্তি-নবক পৃথকভাবে সম্ভব নয়—এই অভিপ্রায়ে বলা হয়েছে যে, বচীবিজ্ঞপ্তি ও শব্দের সাথে 'বচীবিজ্ঞপ্তি-দশক' উৎপন্ন হয়। এখানে বিজ্ঞপ্তিরূপ বিকার শব্দ ছাড়া উৎপন্ন হয় না—এই কথাটি প্রথমত যুক্তিসঙ্গত। কারণ সেই বাক্যের দ্বারা যে বিজ্ঞপ্তি বা জ্ঞাপন করা হয়, তা-ই হলো বচীবিজ্ঞপ্তি রূপ। কিন্তু বিজ্ঞপ্তিরূপ বিকারহীন চিত্তজ শব্দ-নবক অট্ঠকথাগুলোতে এসেছে। যেমন বলা হয়েছে—প্রতীত্যসমুৎপাদ নির্দেশে প্রতিসন্ধিক্ষণের পর ঋতুজ ও চিত্তজ শব্দ-নবক উৎপন্ন হয়।

Mahāaṭṭhakathā nayena viññatti rahito vitakka vipphāra saddonāma asota viññeyyo cittajo saddo labbhati. So pana saṅgahakārena paṭisiddho. Yathāha-paṭṭhānepi cittasamuṭṭhānaṃ saddāyatanaṃ sotaviññāṇassa ārammaṇapaccayena paccayoti āvataṃ. [Pg.309] Tasmā vinā viññattighaṭṭanāya uppajjamāno asota viññeyyo vitakkavipphārasaddonāma natthīti. Visuddhimagge assāsa passāse cittajaṃ saddanavakaṃ vuttaṃ. Yathāha-cittaje assāsa passāsa koṭṭhāsepi ojaṭṭhamakañceva saddocāti navāti, saddanavakeca āgate saddalahutādi dvādasakaṃpi āgatameva hoti. Tasmā suddhaṭṭhakaṃ, saddanavakaṃ, kāyaviññatti nākaṃ, vacīviññatti dasakaṃ, lahutādekā dasakaṃ, saddalahutādidvādasakaṃ, kāyaviññatti lahutādi dvādasakaṃ, vacīviññattisaddalahutādi te rasakanti aṭṭhacittajakalāpā paccetabbāti. Saccasaṅkhepe pana sadda lahutādi dvādasakaṃ visuṃ agahetvā cittaja kalāpā satteva vuttā.

মহাঅট্ঠকথার নয় (পদ্ধতি) অনুসারে, বিজ্ঞপ্তি-রহিত 'বিতর্ক-বিস্ফুরণ শব্দ' (বিতক্কবিপ্ফারসদ্দ) নামক শ্রোত্র-অবিজ্ঞেয় (কান দ্বারা না শোনার যোগ্য) চিত্তজ শব্দ পাওয়া যায়। কিন্তু তা সংগহকার (অভিধম্মত্থসংগহ প্রণেতা) কর্তৃক নিষিদ্ধ বা প্রত্যাখ্যাত হয়েছে। যেমন তিনি বলেছেন—পট্ঠানেও চিত্তসমুত্থান শব্দায়তন শ্রোত্রবিজ্ঞানের আলম্বন প্রত্যয়রূপে এসেছে। অতএব, বিজ্ঞপ্তির আঘাত ছাড়া উৎপন্ন শ্রোত্র-অবিজ্ঞেয় বিতর্ক-বিস্ফুরণ শব্দ বলতে কিছু নেই। বিশুদ্ধিমার্গে আশ্বাস-প্রশ্বাসে চিত্তজ শব্দ-নবক বলা হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—চিত্তজ আশ্বাস-প্রশ্বাস কোষ্ঠাসেও ওজষ্টমক এবং শব্দ সহ নয়টি (শব্দ-নবক) হয়। এবং শব্দ-নবক গৃহীত হলে শব্দ-লহুতা-আদি দ্বাদশক কলাপও গৃহীত হয়। অতএব, শুদ্ধাষ্টক, শব্দ-নবক, কায়বিজ্ঞপ্তি-নবক, বচীবিজ্ঞপ্তি-দশক, লহুতা-আদি একাদশক, শব্দ-লহুতা-আদি দ্বাদশক, কায়বিজ্ঞপ্তি-লহুতা-আদি দ্বাদশক, এবং বচীবিজ্ঞপ্তি-শব্দ-লহুতা-আদি ত্রয়োদশক—এই আটটি চিত্তজ কলাপ জানতে হবে। কিন্তু সচ্চসংক্ষেপ গ্রন্থে শব্দ-লহুতা-আদি দ্বাদশককে পৃথকভাবে গ্রহণ না করে চিত্তজ কলাপ কেবল সাতটিই বলা হয়েছে।

Ṭīkāsu panassa porāṇaṭīkāyaṃ

এর টীকাগুলোর মধ্যে পুরাতন টীকায় (পোরাণটীকা)—

Mahāṭṭhakathānayena viññattirahite asota viññeyye vitakka vipphārasadde saddanavakaṃ dassetvā puna vādantaraṃ dassentena. Apica, mahājanasannipātassa dūrato apaññāyamānakkharapadabyañjanattho cittasamuṭṭhānanighosasaddo aviññattiko evāti vadanti. Tathā migapakkhīnaṃca aññamaññaṃ bhāsaṃ ajānantānaṃ andhadamiḷādinaṃ aviññattiko cittasamuṭṭhānasaddo atthīti vuttaṃ.

মহাঅট্ঠকথার নয় অনুসারে বিজ্ঞপ্তি-রহিত, শ্রোত্র-অবিজ্ঞেয় বিতর্ক-বিস্ফুরণ শব্দে শব্দ-নবক প্রদর্শন করে, পুনরায় অন্য মত প্রদর্শন করতে গিয়ে বলা হয়েছে—তাছাড়া, দূর থেকে সমবেত জনসমূহের যে চিত্তসমুত্থান কোলাহল শব্দ শোনা যায়, যার অক্ষর, পদ ও ব্যঞ্জন স্পষ্ট নয়, তা বিজ্ঞপ্তি-রহিতই (অবিজ্ঞপ্তিক) বলে অনেকে বলেন। তেমনি, একে অপরের ভাষা না জানা পশুপাখি এবং অন্ধ-দমিড় (তামিল) আদিদের চিত্তসমুত্থান শব্দও বিজ্ঞপ্তি-রহিত হয়।

Tattha viññattirahito asotaviññeyyo vitakkavipphāra saddo aṭṭhasāliniyaṃ paṭikkhitto. Mahājanasannipātassa citta samuṭṭhāna nighosasaddopi āsanne ṭhitānaṃ paññāyamānakkharapada byañjanattho saviññattikoeva hoti. Itarathā sabbepi citta jasaddā dūratare ṭhitānaṃ apaññāyamāna padabyañjanāeva hontīti sabbepi viññattirahitā siyunti. Naca migapakkhiādīnaṃ cittajo saddo viññattirahito hoti. Samānajātiyānaṃ paresaṃ adhippāyattha viññāpanatoti.

সেখানে বিজ্ঞপ্তি-রহিত, শ্রোত্র-অবিজ্ঞেয় বিতর্ক-বিস্ফুরণ শব্দ অট্ঠসালিনীতে প্রত্যাখ্যাত হয়েছে। সমবেত জনসমূহের চিত্তসমুত্থান কোলাহল শব্দও নিকটে অবস্থানকারীদের কাছে স্পষ্ট অক্ষর, পদ ও ব্যঞ্জনযুক্ত হওয়ায় তা সবিজ্ঞপ্তিকই (বিজ্ঞপ্তি-সহগত) হয়। অন্যথা, সমস্ত চিত্তজ শব্দই অতি দূরে অবস্থানকারীদের কাছে অস্পষ্ট পদ ও ব্যঞ্জনযুক্ত হওয়ার কারণে সমস্তই বিজ্ঞপ্তি-রহিত হয়ে যাবে। এবং পশুপাখি আদিদের চিত্তজ শব্দও বিজ্ঞপ্তি-রহিত হয় না। কেন? কারণ তা সমজাতীয় অন্যান্য পশুপাখিদের কাছে অভিপ্রায় বা অর্থ জ্ঞাপন করে থাকে।

Pacchima ṭīkāyaṃ panassa

কিন্তু এর নতুন টীকায় (পচ্ছিমটীকা)—

Saddanavakaṃ panettha accharā saṅghāta pāṇippahārādi sadda sahitaṃ aṭṭhakamevāti vuttaṃ. Taṃpi na yuttaṃ.

এখানে শব্দ-নবক বলতে তুড়ি বাজানো, হাততালি দেওয়া বা থাপ্পড় মারার শব্দসহ অষ্টক কলাপই—এমন বলা হয়েছে। তাও যুক্তিসঙ্গত নয়।

Tādiso hi saddo cittapaccayo utusamuṭṭhānoeva. Tasmā visuddhimagge vuttanayena assāsapassāsevā avacīghosesu kadāci cittasahitesu ukkāsita khipita vamita chaḍḍitasaddādīsu pivā etaṃ saddanavakaṃ veditabbanti. Utujakalāpesu pacchimā dvepi kasmā bahiddhā nalabbhanti. Nanu bahiddhāpi rūpānaṃ lahu garu mudu thaddha kammaññatā dissantīti. Saccaṃ, tā pana bhūtānaṃ omattādhimatta vasena honti, na pana lahutādittayavasenāti daṭṭhabbaṃ. Kasmā pana ākāsadhātuca lakkhaṇarūpānica rūpakalāpesu nagahitānīti vuttaṃ kalāpānantiādi. Ākāsadhātukalāpānaṃ pariccheda mattattā kassaci rūpakalāpassa aṅgabhūtā avayavabhūtā na hoti, lakkhaṇarūpānica sabbesaṃpi kalāpānaṃ uppādādi lakkhaṇa mattattā vikārarūpāni viya kalāpānaṃ bhedakarāni aṅgabhūtāni kalāpavisesapaññāpanassa kāraṇabhūtāni na honti. Tasmā tāni tesu nagahitānīti dasseti. Etena ekuppādātiādinā pubbe vuttaniyamo nipphannarūpānaññeva, na anipphannarūpānaṃ. Tesaṃ pana kalāpa bheda karaṇa meva kalāpaṅganti ca dīpeti. Evañca katvā ekanirodhaṅgarahitassapi viññattidvayassa kalāpabheda karattāeva tesu gahaṇaṃ suṭṭhu upapannaṃ hotīti veditabbanti. [Kalāpayojanā]

কারণ এই ধরনের শব্দ (যেমন তুড়ি, হাততালি বা থাপ্পড়ের শব্দ) চিত্ত-প্রত্যয়যুক্ত ঋতু-সমুত্থান শব্দ মাত্র। অতএব, বিশুদ্ধিমার্গে বর্ণিত নয় অনুসারে আশ্বাস-প্রশ্বাসে অথবা অবাচীঘোষ (বাক্যহীন শব্দ) অথচ চিত্তযুক্ত কাশি, হাঁচি, বমি, থুতু ফেলার শব্দ ইত্যাদিতে এই শব্দ-নবক কলাপ জানতে হবে। ঋতুজ কলাপসমূহের মধ্যে শেষ দুটি কলাপ কেন বাহ্যিক জগতে (বহির্দ্ধা) পাওয়া যায় না? বাহ্যিক জগতেও তো রূপসমূহের লঘুতা, গুরুতা, মৃদুতা, স্তব্ধতা, কর্মণ্যতা ইত্যাদি দেখা যায়, তাই নয় কি? এটি একটি প্রশ্ন। সত্য, কিন্তু সেগুলো সেই সেই মহাভূতের হীনতা বা শ্রেষ্ঠতার (কম-বেশির) কারণে ঘটে থাকে, লহুতা-আদি ত্রয়ের (লঘুতা, মৃদুতা, কর্মণ্যতা) কারণে নয়—এভাবে জানতে হবে। কিন্তু আকাশধাতু এবং লক্ষণরূপসমূহকে কেন রূপকলাপসমূহে গ্রহণ করা হয়নি? এই প্রশ্নের উত্তরে 'কলাপানং' ইত্যাদি বলা হয়েছে। আকাশধাতু কলাপসমূহের কেবল পরিচ্ছেদ (সীমানা) মাত্র হওয়ার কারণে কোনো রূপকলাপের অঙ্গ বা অবয়ব হয় না। এবং লক্ষণরূপসমূহও সমস্ত কলাপের কেবল উৎপাদ আদি লক্ষণ মাত্র হওয়ার কারণে, বিকাররূপসমূহের মতো কলাপসমূহের ভেদকারী অঙ্গ বা কলাপের বিশেষত্ব প্রজ্ঞাপনের কারণ হয় না। অতএব, সেগুলোকে সেই কলাপসমূহে গ্রহণ করা হয়নি—এটাই প্রদর্শন করা হয়েছে। এর দ্বারা পূর্বে বর্ণিত 'এক-উৎপাদ' আদি নিয়ম কেবল নিষ্পন্ন রূপসমূহের ক্ষেত্রেই প্রযোজ্য হয়, অনিষ্পন্ন রূপসমূহের ক্ষেত্রে নয়। এবং অনিষ্পন্ন রূপসমূহের কলাপের ভেদ সাধন করাই কলাপের অঙ্গ হওয়ার কারণ—এটিও প্রদর্শিত হয়েছে। এবং এভাবে করার কারণে, এক-নিরোধ অঙ্গ রহিত হলেও বিজ্ঞপ্তিরূপ দ্বয়ের কলাপের ভেদ সাধন করার কারণেই কলাপসমূহে তাদের গ্রহণ করা অত্যন্ত যুক্তিসঙ্গত হয়েছে—এভাবে জানতে হবে। [কলাপযোজনা সমাপ্ত]

160. Yathārahanti sabhāvakā bhāvakānaṃ paripuṇṇāpari puṇṇindriyānañca arahānurūpato. Anūnānīti paripuṇṇāni. Nañhi idaṃ nāmarūpaṃ kāmaloke pavattiyaṃ na labbhatīti atthīti.

১৬০. 'যথার্হ' (যথারহং) বলতে স্বভাবক (ভাবযুক্ত) ও অভাবক (ভাবহীন) সত্ত্বাদের এবং পরিপূর্ণ ও অপরিপূর্ণ ইন্দ্রিয়যুক্ত সত্ত্বাদের যোগ্যতা অনুসারে। 'অনূনাতি' বলতে পরিপূর্ণ রূপসমূহ। কারণ কামলোকে প্রবৃত্তি কালে এই রূপ পাওয়া যায় না—এমন কোনো রূপ নেই।

[198] Vibhāvaniyaṃ pana

[১৯৮] কিন্তু বিভাবনীতে (অভিধম্মত্থবিভাবনী টীকা)—

‘‘Yathārahanti sabhāvakaparipuṇṇāyatanānaṃ anurūpato’’ti vuttaṃ, taṃ na sundaraṃ.

“যথার্হ বলতে স্বভাবক ও পরিপূর্ণ আয়তনযুক্ত সত্ত্বাদের যোগ্যতা অনুসারে”—এমন বলা হয়েছে, তা সুন্দর (সঠিক) নয়।

Na hi anūnānīti idaṃ puggalavasena visesanaṃ hotīti. Saṃsedajānañcevaopapātikānañcāti ettha mahāsīhanādasutte-

কারণ 'অনূনাতি' (অনূনা) শব্দটি পুদ্গল (ব্যক্তি) অনুসারে বিশেষণ হয় না। 'সংসেদজ ও ঔপপাতিকদের'—এই প্রসঙ্গে মহাসীহনাদ সূত্রে বলা হয়েছে:

Catasso kho imā sāriputta yoniyo. Katamā catasso, aṇḍajā yoni jalābujā yoni saṃsedajāyoni [Pg.311] opapātikā yonīti. Ye kho te sāriputta sattā aṇḍakosaṃ abhinibbhijja abhinibbhijja jāyanti, ayaṃ vuccati sāriputta aṇḍajā yoni. Ye kho te sāriputta sattā vatthikosaṃ abhinibbhijja abhinibbhijja jāyanti. Ayaṃ vuccati sāriputta jalābujā yoni. Ye kho tesāri puttasattāpūtimacchevā jāyanti. Pūtikuṇapevā pūtikummāsevā candanikāyavā oḷigallevā jāyanti, ayaṃ vuccati sāriputta saṃsedajā yoni. Devā nerakā ekacce ca manussā ekacceca vinipātikā ayaṃ vuccati sāriputta opapātikā yonīti vuttaṃ.

“হে সারিপুত্র, এই চার প্রকার যোনি রয়েছে। কোন চারটি? অণ্ডজ যোনি, জরায়ুজ (জলাবুজ) যোনি, সংসেদজ যোনি এবং ঔপপাতিক যোনি। হে সারিপুত্র, যে সকল সত্ত্ব ডিমের খোসা (অণ্ডকোষ) ভেঙে জন্মগ্রহণ করে, তাকে বলা হয় অণ্ডজ যোনি। হে সারিপুত্র, যে সকল সত্ত্ব জরায়ু (বখ্তিকোষ) ভেঙে জন্মগ্রহণ করে, তাকে বলা হয় জরায়ুজ যোনি। হে সারিপুত্র, যে সকল সত্ত্ব পচা মাছ, পচা মৃতদেহ, পচা পিঠা, নর্দমা বা পঙ্কিল স্থানে জন্মগ্রহণ করে, তাকে বলা হয় সংসেদজ যোনি। দেবগণ, নরকবাসীগণ, কোনো কোনো মনুষ্য এবং কোনো কোনো বিনিপাতিক সত্ত্ব—একে বলা হয় ঔপপাতিক যোনি।”

Aṭṭhakathāyañca aṇḍe jātā aṇḍajā. Jalābumhi jātā jalābujā. Saṃsede jātā saṃsedajā. Vinā etehi kāraṇehi uppattitvā viya nibbattā abhinibbattāti opapātikā. Abhinibbhijja jāyantīti bhinditvā nikkhamanavasena jāyanti. Pūti kuṇapetiādīhi aniṭṭhaṭṭhānāneva dassitāni. Iṭṭhesu sappi telamadhuphāṇitādīsu sattā jāyantievāti vuttaṃ. Etthaca purimesu dvīsu pāḷinayena aṇḍaṃ vuccati aṇḍakoso. Jalābuvuccati vatthikoso, tato jātā vijātā nikkhantāti aṇḍajā jalābujātica vuccantīti veditabbā. Tattha jaraṃ jīraṇaṃ bhedaṃ yāti upetīti jalābūti saddanītiyaṃ vuttaṃ. Jalaṃ vuccati kalalaṃ. Taṃ āvunāti paṭicchādeti avativā rakkhatīti jalābu, gabbhapaliveṭhanāsayo. Saṃsīdanti etthāti saṃsedo. Pūtimacchā diko sappitelādiko padumagabbhaveḷugabbharukkhasusirapupphaphalādi koca allakilinnapadeso. Upapattikkhaṇeeva paripuṇṇaaṅgapaccaṅgattā tato tato uppatitvā viya jāyantīti opapātikā.

এবং অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে—ডিম্বে (অণ্ডে) জাত সত্ত্বারা অণ্ডজ। জরায়ুতে (জলাবুতে) জাত সত্ত্বারা জরায়ুজ। সংসাদে (আর্দ্র স্থানে) জাত সত্ত্বারা সংসেদজ। এই তিন কারণ ছাড়া যেন আকাশ থেকে পতিত হয়ে উৎপন্ন হওয়ার মতো যারা আবির্ভূত হয়, তারা ঔপপাতিক। 'অভিনিব্ভিজ্জ জায়ন্তি' বলতে খোসা ভেঙে বের হওয়ার মাধ্যমে জন্মগ্রহণ করে। পচা মৃতদেহ ইত্যাদি অনিষ্ট (অপ্রিয়) স্থানগুলোই কেবল উদাহরণ হিসেবে দেখানো হয়েছে। কিন্তু ইষ্ট (প্রিয়) স্থান যেমন ঘৃত, তৈল, মধু, গুড় ইত্যাদিতেও সত্ত্বারা জন্মগ্রহণ করে থাকে। এখানে প্রথম দুটি পদের ক্ষেত্রে পালি নয় অনুসারে ডিমের খোসাকে 'অণ্ড' এবং মূত্রাশয় বা জরায়ুকে 'জলাবু' বলা হয়। তা থেকে যারা উৎপন্ন বা নির্গত হয়, তাদের অণ্ডজ ও জরায়ুজ বলা হয়—এভাবে জানতে হবে। সেখানে জরা বা জীর্ণতা প্রাপ্ত হয় বলে তাকে 'জলাবু' বলা হয়—এমন সদ্দনীতি গ্রন্থে বলা হয়েছে। অথবা কলল-রসাংশকে 'জল' বলা হয়। তাকে আবৃত বা রক্ষা করে বলে তা 'জলাবু' অর্থাৎ গর্ভবেষ্টনী বা জরায়ু। যেখানে সত্ত্বারা আর্দ্রতায় লীন বা নিমজ্জিত হয়, তা 'সংসেদ'। পচা মাছ, ঘৃত, তৈল, পদ্মগর্ভ, বাঁশগর্ভ, বৃক্ষকোটর, পুষ্প ও ফল ইত্যাদির আর্দ্র ও সিক্ত স্থানকে সংসেদ বলা হয়। এবং উৎপত্তিক্ষণেই অঙ্গ-প্রত্যঙ্গ পরিপূর্ণ হওয়ার কারণে, যেন পূর্ববর্তী স্থান থেকে উড়ে এসে পতিত হওয়ার মতো জন্মগ্রহণ করে বলে তারা 'ঔপপাতিক'।

Vibhāvaniyaṃ pana

কিন্তু বিভাবনীতে—

Aṇḍajādayopi aṇḍakosādimhi okkamantā uppatantā eva nāma hontīti tesaṃpi opapātikattapasaṅgaṃ maññamāno upapāto nesaṃ atthīti opapātikāti vatvā ukkaṃsagati [Pg.312] paricchedavasena cettha visiṭṭhaopapāto gahito. Yathā abhirūpassa kaññā dātabbāti vadati.

“অণ্ডজ আদি সত্ত্বারাও অণ্ডকোষাদিতে প্রবেশ করার সময় যেন আকাশ থেকে পতিত হওয়ার মতোই হয়, তাই তাদের ক্ষেত্রেও ঔপপাতিকত্বের আপত্তি মনে করে, তাদেরও উপপাত (উৎပত্তি) আছে বলে ঔপপাতিক বলা হয়েছে এবং এখানে উৎকর্ষের সীমা নির্ধারণের মাধ্যমে বিশিষ্ট ঔপপাতিককে গ্রহণ করা হয়েছে। যেমন বলা হয়—'রূপবতী কন্যাকে দান করা উচিত'।”

Ukkaṭṭhavasenāti paripuṇṇāyatanabhāvasaṅkhātena ukkaṃsatāvena, tattha opapātikā aṅgapaccaṅgehi saha sabbaso paripuṇṇena attabhāvena jāyanti. Puna tesaṃ vaḍḍhanakiccaṃ natthi. Saṃsedajānaṃ pana āyatanāni eva paripuṇṇāni honti. Aṅgapaccaṅgāni pana puna vaḍḍhitvāeva paripuṇṇāni jātānīti veditabbaṃ. Omakavasenāti avakaṃsavasena. Cakkhusotaghānabhāvasekānikadācipi na labbhanti jātibadhira jaccaghānakānaṃ abhāvakānañca sambhavatoti appoyo. Tattha tāni sabbānipi sugati duggati jātiyānaṃ ahetukasaṃsedajānaṃ kadāci nalabbhanti. Sugatiyaṃ pana opapātikabhāvonāma seṭṭho attabhāva paṭilābhoti nayena kenaci omakena kammena labbhati. Tasmā sugatijāti yānaṃ opapātikānaṃ aparipuṇṇindriyatānāma natthi aññatra abhāvakehi ādikappikehiti. Duggatijātiyānaṃpi pana tesaṃ kadāci cakkhu sota bhāva vekallatāeva vattabbā. Na ghānavekallatā. Kāmadhātuyaṃ pana aghānako opapātiko natthīti hi aṭṭha kathāyaṃ vuttaṃ. Jivhāvekallatānāma sabbesaṃpi natthi yevāti veditabbaṃ. Tathā hi dhammahadayavibhaṅge –

‘উৎকর্ষের দ্বারা’ বলতে পরিপূর্ণ আয়তনযুক্ত হওয়ারূপ উৎকর্ষের কারণে। সেখানে ঔপপাতিক সত্ত্বারা অঙ্গ-প্রত্যঙ্গসহ সর্বতোভাবে পরিপূর্ণ আত্মভাবের (শরীরের) সাথে জন্মগ্রহণ করে। তাদের পুনরায় বৃদ্ধির কোনো প্রয়োজন থাকে না। কিন্তু সংসেদজ সত্ত্বাদের কেবল আয়তনগুলোই পরিপূর্ণ হয়, অঙ্গ-প্রত্যঙ্গগুলো পরবর্তীতে বৃদ্ধি পেয়েই পরিপূর্ণতা লাভ করে—এভাবে জানতে হবে। ‘অপকর্ষের দ্বারা’ বলতে হীনতার কারণে। চক্ষু, শ্রোত্র, ঘ্রাণ ও ভাব-দশকগুলো কখনো কখনো পাওয়া যায় না। কেন? কারণ জন্ম-অন্ধ, জন্ম-বধির, জন্ম-ঘ্রাণহীন এবং ভাবহীন সত্ত্বাদের উৎপত্তি সম্ভব হওয়ার কারণে—এটাই হলো অভিপ্রায়। সেখানে সুগতি ও দুর্গতিতে উৎপন্ন অহেতুক সংসেদজ সত্ত্বাদের ক্ষেত্রেও কখনো কখনো সেই সমস্ত (চক্ষু, শ্রোত্র, ঘ্রাণ, ভাব) পাওয়া যায় না। কিন্তু সুগতিতে ঔপপাতিক হওয়া হলো শ্রেষ্ঠ আত্মভাব লাভ করা। তাই কোনো হীন বা সামান্য কর্মের দ্বারা তা লাভ করা যায় না। অতএব, সুগতিতে উৎপন্ন ঔপপাতিক সত্ত্বাদের ক্ষেত্রে ভাবহীন আদিকল্পিক (সৃষ্টির আদিমকালের) সত্ত্বাদের বাদ দিলে অপরিপূর্ণ ইন্দ্রিয়ত্ব বলতে কিছু নেই। কিন্তু দুর্গতিতে উৎপন্ন ঔপপাতিক সত্ত্বাদের ক্ষেত্রে কখনো কখনো কেবল চক্ষু, শ্রোত্র ও ভাবের বিকলতা (ত্রুটি) বলা যেতে পারে, ঘ্রাণের বিকলতা বলা যায় না। কারণ অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে—কামধাতুতে ঘ্রাণহীন কোনো ঔপপাতিক সত্ত্ব নেই। জিহ্বার বিকলতা সুগতি বা দুর্গতির সমস্ত সংসেদজ ও ঔপপাতিক সত্ত্বাদের ক্ষেত্রেই নেই—এভাবে জানতে হবে। কারণ সেই কারণেই ধম্মহদয়বিভঙ্গে—

Kāmadhātuyā upapattikkhaṇe kassaci ekādasā yatanāni pātubhavanti. Kassaci dasa. Kassaciaparāni dasa. Kassaci nava. Kassaci sattāyatanāni pātubhavantīti vuttaṃ.

কামধাতুতে উৎপন্ন হওয়ার ক্ষণে কারও কারও এগারোটি আয়াতন প্রাদুর্ভূত হয়। কারও কারও দশটি, কারও কারও অন্য দশটি, কারও কারও নয়টি এবং কারও কারও সাতটি আয়াতন প্রাদুর্ভূত হয়—এরূপ বলা হয়েছে।

Tattha kāmadhātuyanti kāmaloke. Upapattikkhaṇeti paṭisandhicittassa uppādakkhaṇe. Kassaci ekādasā yatanānītiādisu catūsu vākyesu saṃsedajopapātikā vuttā. Kassaci sattāyatanānīti ettha pana gabbhaseyyakova vutto. Tattha yasmā sattāyatanaṃ nāma paṭisandhikkhaṇe na labbhati. Pavatti kāleyeva labbhati. Tasmā ekādasayatanānīti vuttaṃ. Kassaci dasāti cakkhuvekallavasena. Kassaci aparāni dasāti sota vekallavasena. [Pg.313] Kassaci navāti cakkhusota dvaya vekalla vasena vuttaṃ. Yadica aghānako opapātikonāma siyā. Tadā suddhajaccaghānakena saddhiṃ tayo dasakavārā vuttā siyuṃ. Tathā jaccandhaghānaka jaccabadhiraghānakehi saddhiṃ tayo navakavārā ekoca aṭṭhakavāro vutto siyā tiṇṇaṃ vipannānaṃ vasena. Tathā avuttattā pana natthi aghānako opapāti koti viññāyatīti. Tasmiṃ pana vibhaṅge indriyavāre napuṃsakānaṃ opapātikānanti avuttattā thapetvā ādikappike abhāvakopi opapātiko natthiyevāti. Pāḷiyaṃ avuttaṃpi pana saṃsedajānaṃ vuttapakāraṃ cakkhādivekallaṃ aṭṭhakathāvasena veditabbaṃ. Yathāha-sattati ukkaṃsatova rūpāni saṃsedajopapāta yonīsu. Athavā, avakaṃsato tiṃsāti. Tattha tiṃsāti jivhākāya vatthu dasakānaṃ vasena tiṃsarūpānīti ca vuttaṃ. Idañhi vacanaṃ saṃsedajānaṃ vasena vuttanti mahāṭīkāyaṃ vuttaṃ. Ācariyā nandattherena pana yamake ghānajivhānaṃ aññamaññaṃ avinābhāva vuttitā vuttāti jivhā vekallatā viya ghānavekallatāpi natthīti icchitaṃ. Indriya yamake pana –

সেখানে 'কামধাতু' বলতে কামলোককে বোঝায়। 'উৎপত্তিক্ষণে' বলতে প্রতিসন্ধিচিত্তের উৎপাদক্ষণকে বোঝায়। "কারও কারও এগারোটি আয়াতন" ইত্যাদি চারটি বাক্যে সংসদজ ও ঔপপাতিক সত্ত্বদের কথা বলা হয়েছে। "কারও কারও সাতটি আয়াতন" এখানে গর্ভশয্যক (জরায়ুজ) সত্ত্বদের কথাই বলা হয়েছে। সেখানে যেহেতু প্রতিসন্ধিক্ষণে সাতটি আয়াতন পাওয়া যায় না, কেবল প্রবৃত্তিকালেই পাওয়া যায়, তাই "এগারোটি আয়াতন" বলা হয়েছে। "কারও কারও দশটি" বলতে চক্ষুর বিকলতা হেতু। "কারও কারও অন্য দশটি" বলতে শ্রোত্রেন্দ্রিয়ের বিকলতা হেতু। "কারও কারও নয়টি" বলতে চক্ষু ও শ্রোত্র উভয় ইন্দ্রিয়ের বিকলতা হেতু বলা হয়েছে। যদি ঘ্রাণেন্দ্রিয়হীন (অঘ্রাণক) ঔপপাতিক সত্ত্ব থাকত, তবে কেবল জন্মগত ঘ্রাণহীন সত্ত্বের সাথে তিনটি দশকবার বলা হতো। তেমনি জন্ম-অন্ধ ও ঘ্রাণহীন এবং জন্ম-বধির ও ঘ্রাণহীন সত্ত্বদের সাথে তিনটি নবকবার এবং তিনটি ইন্দ্রিয় বিকল হওয়ার কারণে একটি অষ্টকবার বলা হতো। কিন্তু যেহেতু তা বলা হয়নি, তাই বোঝা যায় যে ঘ্রাণহীন ঔপপাতিক সত্ত্ব নেই। সেই বিভঙ্গের ইন্দ্রিয়বারে "নপুংসক ঔপপাতিকদের" কথা বলা না হওয়ায়, আদিকল্পিক সত্ত্বদের বাদ দিলে নপুংসক ঔপপাতিক সত্ত্বও নেই। পালিতে সরাসরি বলা না হলেও, সংসদজ সত্ত্বদের পূর্বোক্ত চক্ষু আদি ইন্দ্রিয়ের বিকলতা অট্ঠকথা অনুসারে জেনে নিতে হবে। যেমন বলা হয়েছে—সংসদজ ও ঔপপাতিক যোনিতে সর্বোচ্চ সত্তরটি রূপ উৎপন্ন হয়, অথবা সর্বনিম্ন ত্রিশটি রূপ। সেখানে "ত্রিশটি" বলতে জিহ্বা, কায় ও বস্তু দশকের মাধ্যমে ত্রিশটি রূপের কথা বলা হয়েছে। এই কথাটি সংসদজ সত্ত্বদের উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে বলে মহা টীকায় উল্লেখ আছে। আচার্য আনন্দ স্থবির অবশ্য যমক গ্রন্থে ঘ্রাণ ও জিহ্বেন্দ্রিয়ের পারস্পরিক অবিচ্ছেদ্য অস্তিত্বের কথা বলেছেন, তাই জিহ্বার বিকলতার মতো ঘ্রাণেন্দ্রিয়ের বিকলতাও নেই বলে তিনি মনে করেন। কিন্তু ইন্দ্রিয় যমকে—

Yassavā pana itthindriyaṃ uppajjati, tassa ghānindriyaṃ uppajjatīti. Aghānakānaṃ itthīnaṃ upapajjantīnaṃ tāsaṃ itthindriyaṃ uppajjati, noca tāsaṅghānindriyaṃ uppajjatītica. Yassavā pana purisindriyaṃ uppajjati, tassa ghānindriyaṃ uppajjatīti. Aghānakānaṃ purisānaṃ upapajjantānaṃ tesaṃ purisindriyaṃ uppajjati, noca tesaṃ ghānindriyaṃ uppajjatītica vuttaṃ.

"অথবা যার স্ত্রীবোধক ইন্দ্রিয় (স্ত্রীনিন্দ্রিয়) উৎপন্ন হয়, তার কি ঘ্রাণেন্দ্রিয় উৎপন্ন হয়? ঘ্রাণহীন যে নারীরা জন্মগ্রহণ করছে, তাদের স্ত্রীনিন্দ্রিয় উৎপন্ন হয়, কিন্তু ঘ্রাণেন্দ্রিয় উৎপন্ন হয় না।" এবং "অথবা যার পুরুষবাচক ইন্দ্রিয় (পুরুষিন্দ্রিয়) উৎপন্ন হয়, তার কি ঘ্রাণেন্দ্রিয় উৎপন্ন হয়? ঘ্রাণহীন যে পুরুষেরা জন্মগ্রহণ করছে, তাদের পুরুষিন্দ্রিয় উৎপন্ন হয়, কিন্তু ঘ্রাণেন্দ্রিয় উৎপন্ন হয় না"—এরূপ বলা হয়েছে।

Tasmā aṭṭhakathāyaṃ vuttanayena ghānavekallatāpi atthīti yuttaṃ.

অতএব, অট্ঠকথায় বর্ণিত নিয়মানুসারে ঘ্রাণেন্দ্রিয়ের বিকলতাও রয়েছে—এটাই যুক্তিযুক্ত।

Vibhāvaniyaṃ pana

কিন্তু বিভাবনীতে (অভিধম্মত্থবিভাবনী টীকায়)—

Apare pana yamake ghānajivhānaṃ sahacāritā vuttāti ajivhassa asambhavato aghānakassapi abhāvameva vaṇṇenti. Tatthāpi yathā cakkhusotāni rūpabhave ghāna jivhāhi vinā pavattanti. Na evaṃ ghānajivhā aññamaññaṃ vinā pavattanti. [Pg.314] Dvinnaṃpi rūpabhave anuppajjanatoti evaṃ visuṃ visuṃ kāmabhave apavatti vasena tesaṃ sahacāritā vuttāti na na sakkā vattunti vuttaṃ. Taṃ yuttaṃ.

অন্যান্য আচার্যগণ অবশ্য যমক গ্রন্থে ঘ্রাণ ও জিহ্বেন্দ্রিয়ের সহচারিতা (একত্রে উৎপত্তি) বর্ণিত হয়েছে বলে জিহ্বাহীন সত্ত্বের অসম্ভবতার কারণে ঘ্রাণহীন সত্ত্বেরও অভাবই বর্ণনা করেন। সেখানেও যেমন চক্ষু ও শ্রোত্র রূপভবে ঘ্রাণ ও জিহ্বা ছাড়াই প্রবৃত্ত হয়, ঘ্রাণ ও জিহ্বা কিন্তু একে অপরকে ছাড়া সেভাবে প্রবৃত্ত হয় না। রূপভবে উভয়েরই উৎপন্ন না হওয়ার কারণে, এভাবে কামভবে পৃথক পৃথকভাবে অপ্রবৃত্তির কারণে তাদের সহচারিতা বলা হয়েছে, তাই "বলা যায় না এমন নয়" (অর্থাৎ অবশ্যই বলা যায়)—এরূপ বলা হয়েছে। তা যুক্তিযুক্ত।

Okāsavāre hi ekantasahacāritā vuttamattena puggalesu ekantasahacāritā na sakkā vattunti. Gabbhe mātukucchimhi sentīti gabbhaseyyakā. Rūpādīsu khandhesu sañjanti laggantīti sattā. Yathāha-rūpe kho rādha yo chando, yo rāgo, yā nandi, yā taṇhā, tatra satto, tatra visatto, tena sattoti vuccatītiādi. Gabbhaseyyāca te sattācāti samāso. Aṇḍajāceva jalābujāca. Tīṇidasakāni pātu bhavanti. Yāni kalalanti vuccanti. Bhāvadasakaṃ kadāci nalabbhati napuṃsakassāti adhippāyo. Evañcakatvā dhammahadayavibhaṅge gabbhaseyyakānaṃ sattānaṃ ahetukānaṃ napuṃsakānaṃ upapattikkhaṇe cattārindriyāni pātubhavanti kāyindriyaṃ manindriyaṃ jīvitindriyaṃ upekkhindriyanti vuttaṃ. Tatoparanti gabbhaseyyakānaṃ paṭisandhikkhaṇato paraṃ. Pavattikāleti ekadasame sattāhe. Tathā hi kathāvatthuaṭṭhakathāyaṃ sesāni cattāri sattasattati rattimhi jāyantīti vuttaṃ. Tattha sesānīti kāyāyatana manāyatanato avasesāni cattāri cakkhusotaghānajivhā yatanāni. Sattasattatirattimhīti ekādasamasattāhassa pariyosānarattimhi. Ayañca attho yamakaṭīkāya dīpetabbo. Vuttañhi tattha –

কারণ অবকাশবারে (স্থান-অধ্যায়ে) একান্ত সহচারিতা বলা মাত্রই পুদ্গলদের (ব্যক্তিদের) ক্ষেত্রে একান্ত সহচারিতা বলা যায় না। গর্ভে বা মাতৃকুক্ষিতে শয়ন করে থাকে বলে তারা 'গূর্ভশয্যক' (জরায়ুজ)। রূপ আদি স্কন্ধসমূহে আসক্ত বা লিপ্ত থাকে বলে তারা 'সত্ত্ব'। যেমন বলা হয়েছে—"হে রাধ, রূপে যে ছন্দ, যে রাগ, যে নন্দী (আনন্দ), যে তৃষ্ণা রয়েছে, তাতে যে আসক্ত, তাতে যে অতিশয় আসক্ত, সেই কারণে তাকে 'সত্ত্ব' বলা হয়" ইত্যাদি। "গর্ভশয্যা এবং সেই সত্ত্বগণ"—এই অর্থে 'গর্ভশয্যক সত্ত্ব' সমাসটি হয়েছে। তারা অণ্ডজ এবং জরায়ুজ। তাদের তিনটি দশক প্রাদুর্ভূত হয়, যেগুলোকে 'কলল' বলা হয়। নপুংসকদের ক্ষেত্রে কখনও ভাব-দশক পাওয়া যায় না—এটাই অভিপ্রায়। এরূপ বিবেচনা করে ধম্মহৃদয়বিভঙ্গে বলা হয়েছে যে, অহেতুক নপুংসক গর্ভশয্যক সত্ত্বদের উৎপত্তিক্ষণে চারটি ইন্দ্রিয় প্রাদুর্ভূত হয়—কায়েন্দ্রিয়, মনিন্দ্রিয়, জীবিতিন্দ্রিয় ও উপেক্ষিন্দ্রিয়। "তার পর" বলতে গর্ভশয্যক সত্ত্বদের প্রতিসন্ধিক্ষণের পর। "প্রবৃত্তিকালে" বলতে একাদশ সপ্তাহে। কারণ কথাবত্থু-অট্ঠকথায় বলা হয়েছে যে, অবশিষ্ট চারটি সাতাত্তরতম রাত্রিতে উৎপন্ন হয়। সেখানে "অবशिष्ट" বলতে কায়ায়তন ও মনায়তন ছাড়া অবশিষ্ট চারটি—চক্ষু, শ্রোত্র, ঘ্রাণ ও জিহ্বায়তন। "সাতাত্তরতম রাত্রিতে" বলতে একাদশ সপ্তাহের শেষ রাত্রিতে। এই অর্থটি যমক-টীকায় স্পষ্ট করা উচিত। সেখানে বলা হয়েছে—

Gabbhaseyyakassa pacchimabhavikassa upapajjantassa ekadasa masattāhā orato ṭhitassa rūpāyatanaṃ nuppajjissati, noca cakkhāyatanaṃ nuppajjissatīti.

"পশ্চিমভবিক (যিনি এই জন্মেই নির্বাণ লাভ করবেন) গর্ভশয্যক সত্ত্ব যিনি জন্মগ্রহণ করছেন এবং একাদশ সপ্তাহের পূর্ববর্তী অবস্থায় রয়েছেন, তাঁর রূপায়তন উৎপন্ন হবে না, কিন্তু চক্ষুরায়তন উৎপন্ন হবে না—এমন নয়।"

Yaṃ pana yassavā pana yattha rūpāyatanaṃ uppajjittha, tassa tattha ghānāyatanaṃ uppajjatīti. Kāmāvacarā cavantānaṃ aghānakānaṃ kāmāvacaraṃ upapajjantānaṃ rūpāvacarānaṃ tesaṃ tattha rūpāyatanaṃ uppajjittha. Noca tesaṃ tattha ghānāyatanaṃ uppajjatīti ettha aghānakānaṃ kāmāvacaraṃ upapajjantānanti vuttaṃ.

আর যে বলা হয়েছে—"অথবা যার যেখানে রূপায়তন উৎপন্ন হয়েছিল, তার কি সেখানে ঘ্রাণায়তন উৎপন্ন হয়? কামাবচর থেকে চ্যুত হওয়া ঘ্রাণহীন সত্ত্বদের এবং কামাবচরে উৎপন্ন হওয়া রূপাবচর সত্ত্বদের সেখানে রূপায়তন উৎপন্ন হয়েছিল, কিন্তু তাদের সেখানে ঘ্রাণায়তন উৎপন্ন হয় না"—এখানে "কামাবচরে উৎপন্ন হওয়া ঘ্রাণহীন সত্ত্বদের" কথা বলা হয়েছে।

Taṃ [Pg.315] ye ekādasamasattāhā orato kālaṅkarissanti. Tesaṃ ghānāyatanānibbattakakammena gahitapaṭisandhikānaṃ vasena vuttantica vuttaṃ. Etthaca cakkhughānesu vuttesu sotajivhā avuttāpi atthato siddhāeva hontīti.

"যারা একাদশ সপ্তাহের পূর্বেই মৃত্যুবরণ করবে, ঘ্রাণায়তন উৎপন্ন না করার মতো কর্মের দ্বারা প্রতিসন্ধি গ্রহণকারী সেই সত্ত্বদের উদ্দেশ্যে তা বলা হয়েছে"—এরূপ বলা হয়েছে। আর এখানে চক্ষু ও ঘ্রাণের কথা বলা হলেও শ্রোত্র ও জিহ্বা না বললেও অর্থগতভাবে তা সিদ্ধই হয়।

[199] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[১৯৯] আর বিভাবনীতে যে বলা হয়েছে—

‘‘Pavattikāleti sattame sattāheti’’ vuttaṃ. Taṃ na gahetabbaṃ.

"প্রবৃত্তিকাল বলতে সপ্তম সপ্তাহে"—তা গ্রহণ করা উচিত নয়।

Aṭṭhakathā virodhato īdisesu ca ṭhānesu aṭṭhakathā pamāṇatoti.

কারণ তা অট্ঠকথার বিরোধী এবং এই জাতীয় বিষয়ে অট্ঠকথাই একমাত্র প্রমাণ।

[200] Yañca tattha

[২০০] এবং সেখানে যে—

‘‘Ṭīkākāramatena ekādasame sattāhe vāti’’ vuttaṃ. Tampi na sundaraṃ.

"টীকাকারের মতে একাদশ সপ্তাহে"—এরূপ বলা হয়েছে, তাও সুন্দর (উত্তম) নয়।

Nahi aṭṭhakathāyaṃ niddiṭṭhato vutto vinicchayo ṭīkākāra matonāma sakkā vattunti.

কারণ অট্ঠকথায় স্পষ্টভাবে নির্দেশিত সিদ্ধান্তকে 'টীকাকারের মত' বলা যায় না।

[201] Yañca tattha

[২০১] এবং সেখানে যে—

‘‘Kamenāti cakkhudasakapātubhāvato sattāhātikkamena sotadasakaṃ. Tato sattāhātikkamena ghāna dasakaṃ. Tato sattāhā tikkamena jivhādasakanti evaṃ anukkamenāti vuttaṃ’’. Taṃpi na daṭṭhabba.

"ক্রমশ বলতে চক্ষুদশকের প্রাদুর্ভাবের এক সপ্তাহ পর শ্রোত্রদশক, তার এক সপ্তাহ পর ঘ্রাণদশক, তার এক সপ্তাহ পর জিহ্বাদশক—এভাবে অনুক্রম অনুসারে বলা হয়েছে"—তাও গ্রহণ করা উচিত নয়।

Yathāvutta aṭṭhakathāvirodhattā eva.

কারণ তা পূর্বোক্ত অট্ঠকথার সম্পূর্ণ বিরোধী।

[202] Yaṃpi tattha

[২০২] এবং সেখানে আরও যে—

‘‘Aṭṭhakathāyaṃpi hi ayamattho dassito vā’’ti vuttaṃ. Taṃpi na yuttaṃ.

"অট্ঠকথায়ও এই অর্থ প্রদর্শিত হয়েছে"—এরূপ বলা হয়েছে, তাও সংগত নয়।

Na hi sānāma aṭṭhakathā atthi. Yattha īdiso uppattikkamo dassito siyā. Nanu paṭiccasamuppādaṭṭhakathāsu gabbhaleyyakavasenavā purimaṃbhavacakkaṃ vuttaṃ. Anupubbapavattidīpanatoti vuttanti ce.Na. Tañhi viññāṇādīnaṃ pañcannaṃ aṅgānaṃ paccayapaccayuppannabhāvapavattikkamena pāḷiyaṃ āgataṃ pañcapadaṃ sandhāya vuttanti. Āyatananiddesaṭṭhakathāsu [Pg.316] pana so paṭikkhittoyeva. Naca aṭṭhakathāsu paṭikkhitto uppattikkamo therena idha kamenāti iminā pāṭhena dassitoti sakkā vattunti. Tasmā kamenāti idhapi desanakkamenāti attho. Desitānīti sambandhoca veditabbo.

কারণ এমন কোনো অট্ঠকথা নেই যেখানে এই ধরনের উৎপত্তিক্রম প্রদর্শিত হয়েছে। যদি বলা হয়—"প্রতীত্যসমুৎপাদ-অট্ঠকথায় কি গর্ভশয্যক সত্ত্বদের অনুক্রমে পূর্ববর্তী ভবচক্রের কথা বলা হয়নি, যা আনুপূর্বিক প্রবৃত্তির প্রকাশক?" না, তা নয়। কারণ তা বিজ্ঞান আদি পাঁচটি অঙ্গের কার্য-কারণ সম্পর্কের প্রবৃত্তি-ক্রম অনুসারে পালিতে আগত পাঁচটি পদের উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে। কিন্তু আয়াতন-নির্দেশ অট্ঠকথায় তা প্রত্যাখ্যাতই হয়েছে। আর অট্ঠকথায় প্রত্যাখ্যাত উৎপত্তিক্রম স্থবির এখানে "ক্রমশ" (কমেন) এই পাঠের দ্বারা প্রদর্শন করেছেন—এরূপ বলা যায় না। অতএব, এখানে "ক্রমশ" বলতে দেশনাক্রম (উপদেশের ক্রম) বোঝায়। "উপদিষ্ট হয়েছে" (দেসিতানি)—এর সাথে এর সম্বন্ধ জেনে নিতে হবে।

Saccasaṅkhepa ṭīkāyaṃ pana

কিন্তু সচ্চসংক্ষেপ-টীকায়—

Sākhāvatthaṃ atikkamma pacchā sattame sattāhe cakkhu sotaghānajivhādasakāca uppajjanti. Ṭīkākāropana ekādasame sattāheti āhāti vuttaṃ. Taṃpi nayujjati yevāti.

"শাখা-অবস্থা অতিক্রম করে পরে সপ্তম সপ্তাহে চক্ষু, শ্রোত্র, ঘ্রাণ ও জিহ্বাদশক উৎপন্ন হয়। টীকাকার অবশ্য একাদশ সপ্তাহে বলেছেন"—এরূপ বলা হয়েছে। তাও সংগত নয়।

Ettha ca kalalādīnaṃ uppattikkamo saṃyuttake vutto. Yathāha –

আর এখানে কলল আদির উৎপত্তিক্রম সংযুক্তনিকায়ে বলা হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—

Pathamaṃ kalalaṃ hoti, kalalā hoti abbudaṃ;

Abbudā jāyate pesi, pesiyā nibbattate ghano;

Ghanā pasākhā jāyanti, kesā lomā nakhāpicāti.

"প্রথমে কলল (ভ্রূণের প্রথমাবস্থা) হয়, কলল থেকে অর্বুদ (তরল বুদবুদ) হয়; অর্বুদ থেকে পেশী (মাংসপেশী) জন্মায়, পেশী থেকে ঘন (মাংসপিণ্ড) উৎপন্ন হয়; ঘন থেকে শাখা-প্রশাখা জন্মায় এবং চুল, লোম ও নখ উৎপন্ন হয়।"

Aṭṭhakathāyañca vuttaṃ. Tattha pathamanti pathamena paṭisandhiviññāṇena tissoti vā phussotivā nāmaṃ natthi. Athakho tīhi jātiuṇṇaṃsūhi katasuttagge saṇṭhitatelabindupamāṇaṃ kalalaṃ hoti. Yaṃ sandhāya vuttaṃ –

অট্ঠকথায়ও বলা হয়েছে—সেখানে "প্রথমে" বলতে প্রথম প্রতিসন্ধিবিজ্ঞানের সাথে তিষ্য বা পুষ্য নামক কোনো নাম থাকে না। বরং তিনটি খাঁটি পশম দিয়ে তৈরি সুতোর ডগায় অবস্থিত তেলের বিন্দুর পরিমাপের মতো 'কলল' হয়। যা লক্ষ্য করে বলা হয়েছে—

Tilatelassa yathā bindu, sappimaṇḍo anāvilo;

Evaṃ vaṇṇapaṭibhāgaṃ, kalalaṃ saṃpavuccatīti.

"তিল তেলের বিন্দুর মতো অথবা নির্মল ঘৃতমণ্ডুর মতো, এই রূপ বর্ণবিশিষ্ট অবস্থাকে 'কলল' বলা হয়।"

Kalalā hoti abbudanti tasmā kalalā sattāhaccayena maṃsadhovanaudakavaṇṇaṃ abbudaṃnāma hoti, kalalanti nāmaṃ anta radhāyati. Vuttaṃpi cetaṃ –

"কলল থেকে অর্বুদ হয়" বলতে সেই কলল থেকে এক সপ্তাহ পর মাংস ধোয়া জলের মতো বর্ণবিশিষ্ট 'অর্বুদ' নামক অবস্থা হয়, তখন 'কলল' নামটি অন্তর্হিত হয়। এ বিষয়ে আরও বলা হয়েছে—

Sattāhaṃ kalalaṃ hoti, paripakkasamūhakaṃ;

Vivattamānaṃ tabbhāvaṃ, abbudaṃnāma jāyatīti.

"এক সপ্তাহ পর্যন্ত কলল পরিপক্ব ও পুঞ্জীভূত হয়ে থাকে; সেই অবস্থা পরিবর্তিত হয়ে 'অর্বুদ' নামে জন্মায়।"

Abbudā jāyate pesīti tasmāpi abbudā sattāhaccayena vilīna tipusadisā pesināma sañjāyati. Sā maricaphāṇitena dīpetabbā. Gāmadārakā hi supakkāni maricāni gahetvā sāṭakantare [Pg.317] bhaṇḍikaṃ katvā pīḷetvā maṇḍaṃ ādāya kapāle pakkhipitvā ātape thapenti. Taṃ sukkhamānaṃ sukkhamānaṃ sabbabhāgehi muccati. Evarūpā pesi hoti. Abbudanti nāmaṃ antaradhāyati. Vuttaṃpi cetaṃ –

"অর্বুদ থেকে পেশী জন্মায়" বলতে সেই অর্বুদ থেকেও এক সপ্তাহ পর গলে যাওয়া সীসার মতো 'পেশী' নামক অবস্থা উৎপন্ন হয়। তা মরিচ ও গুড়ের দৃষ্টান্ত দিয়ে স্পষ্ট করা উচিত। গ্রামের বালকেরা যেমন সুপক্ব মরিচ নিয়ে কাপড়ের মধ্যে পুঁটলি করে তা নিংড়ে রস বের করে এবং সেই রস পাত্রে রেখে রোদে শুকায়। তা শুকাতে শুকাতে সব দিক থেকে আলগা হয়ে যায়। এই রূপ পেশী উৎপন্ন হয়। তখন 'অর্বুদ' নামটি অন্তর্হিত হয়। এ বিষয়ে আরও বলা হয়েছে—

Sattāhaṃ abbudaṃ hoti, paripakkasamūhakaṃ;

Vivattamānaṃ tabbhāvaṃ, pesināma pajāyatīti.

"এক সপ্তাহ পর্যন্ত অর্বুদ পরিপক্ব ও পুঞ্জীভূত হয়ে থাকে; সেই অবস্থা পরিবর্তিত হয়ে 'পেশী' নামে জন্মায়।"

Pesiyā nibbattate ghanoti tato pesito sattāhacca yena kukkuṭaṇḍasaṇṭhāno ghanonāma maṃsapesi piṇḍo nibbattati. Pesītināmaṃ antaradhāyati. Vuttaṃpi cetaṃ –

"পেশী থেকে ঘন উৎপন্ন হয়" বলতে সেই পেশী থেকে এক সপ্তাহ পর মুরগির ডিমের মতো আকৃতিবিশিষ্ট 'ঘন' নামক মাংসপেশীর পিণ্ড উৎপন্ন হয়। তখন 'পেশী' নামটি অন্তর্হিত হয়। এ বিষয়ে আরও বলা হয়েছে—

Sattāhaṃ pesi bhavati, paripakkaṃ samūhakaṃ;

Vivattamānaṃ tabbhāvaṃ, ghanotināma jāyatīti;

Yathā kukkuṭiyā aṇḍaṃ, samantaṃ parimaṇḍalaṃ;

Evaṃ ghanassa saṇṭhānaṃ, nibbattaṃ kammapaccayātica.

"এক সপ্তাহ পর্যন্ত পেশী পরিপক্ব ও পুঞ্জীভূত হয়ে থাকে; সেই অবস্থা পরিবর্তিত হয়ে 'ঘন' নামে জন্মায়। যেমন মুরগির ডিম চারদিকে গোলাকার হয়, তেমনি কর্মের কারণে ঘনের আকৃতি উৎপন্ন হয়।"

Ghanā pasākhā jāyantīti pañcame sattāhe dvinnaṃ hatthapādānaṃ sīsassaca atthāya pañcapīḷakā jāyanti. Yaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃpañcame kho bhikkhave sattāhe pañcapīḷakā jāyanti. Saṇṭhanti kamma toti. Kesā lomā nakhāpicāti dvācattālīsame sattāhe etāni jāyantīti. Ettha ca chaṭṭhasattāhādayo chasattāhā pasādanissayānaṃ aṅgapaccaṅgānaṃ anukkamena vaḍḍhitvā pariṇatakālā honti. Cakkhādīni pana ekādasama sattāhassa pariyo sānadivase ekato jāyantīti niṭṭhamettha gantabbaṃ. Yaṃ panettha tilatelassa yathābindūtiādinā kalalassa vaṇṇasaṇṭhānaṃ vuttaṃ. Taṃ thokaṃ vaḍḍhitaṃ sandhāya vuttaṃ. Na paṭisandhikkhaṇe pavattamānaṃ. Na hi tadā tādisaṃ pakaticakkhunā diṭṭhaṃ vaṇṇajātaṃvā saṇṭhānaṃvā tassa paññāyeyyāti. Anumānato pana evaṃ veditabbaṃ. Ekāya ūkāya sattamo bhāgo likkhānāma. Likkhāya chattiṃsatimo bhāgo rathareṇunāma. Rathareṇussa chattiṃsatimo. Tajjārī nāma. Tajjāriyā chattiṃsatimo aṇunāma. Aṇussa chattiṃsatimo bhāgo paramāṇunāma. So pana ākāsakoṭṭhāsiko [Pg.318] maṃsacakkhussa āpātaṃ nāgacchati. Dibbacakkhusseva āgacchatīti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Tesaṃ chattiṃsa parimāno aṇu pana titticchidda tālacchiddehi paviṭṭhasūriyarasmīsu vaṭṭivaṭṭi hutvā paribbhamanto paññāyatīti vuttaṃ. Sakalaṃ pana kalāpattayaparimāṇamattabhūtaṃ paṭisandhikkhaṇe paramāṇutopi parittakameva siyā. So hi santānānubandhavasena pavattattā khaṇe khaṇe upacitarūpakalāpasamūhoeva hotīti heṭṭhima koṭiyā ekūnapaññāsakalāpaparimāṇoeva siyā. Tato parittake sati santāna ghaṭanasseva asambhavatoti. Yaṃ pana mahāṭīkāyaṃ te pana kalāpā paramāṇuparimāṇā hontīti vuttaṃ. Taṃ dhātūnaṃ cuṇṇamanasikārānurūpamattavasena vuttanti gahetabbaṃ. Dutīyacittanti pathama bhavaṅgacittaṃ. Ṭhitikālanti paṭisandhi cittassa ṭhitikālaṃ. Ojāpharaṇamupādāyāti gabbhaseyyakānaṃ tāva abbudabhāva pesibhāva ghanabhāvādi pattakāle mātuyā āmāsayagatāya ajjhohaṭāhāra sinehabhūtāya ojāya jalābumūlā nusārena vatthusmiṃ pharaṇakālaṃ upādāya, yathāha –

ঘন ও শাখা উৎপন্ন হয়—পঞ্চম সপ্তাহে দুটি হাত ও পা এবং মস্তকের জন্য পাঁচটি অঙ্কুর (বা পিণ্ড) উৎপন্ন হয়। যা লক্ষ্য করে এটি বলা হয়েছে—'হে ভিক্ষুগণ, পঞ্চম সপ্তাহে পাঁচটি অঙ্কুর উৎপন্ন হয় এবং কর্মের দ্বারা সংস্থাপিত হয়।' 'কেশ, লোম, নখ ইত্যাদি'—বিয়াল্লিশতম সপ্তাহে এগুলো উৎপন্ন হয়। এবং এখানে ষষ্ঠ সপ্তাহ থেকে শুরু করে পরবর্তী ছয় সপ্তাহ হলো প্রসাদরূপের আশ্রয়স্বরূপ অঙ্গ-প্রত্যঙ্গসমূহের অনুক্রমে বৃদ্ধি পেয়ে পরিপক্ব হওয়ার কাল। চক্ষু আদি ইন্দ্রিয়সমূহ একাদশ সপ্তাহের শেষ দিনে একসাথেই উৎপন্ন হয়—এরূপ সিদ্ধান্ত এখানে গ্রহণ করা উচিত। আর এখানে তিল তেলের বিন্দুর ন্যায় ইত্যাদি বর্ণনার দ্বারা কলল-রূপের যে বর্ণ ও সংস্থান (আকার) বলা হয়েছে, তা সামান্য বৃদ্ধিপ্রাপ্ত অবস্থাকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে, প্রতিসন্ধিক্ষণে বিদ্যমান অবস্থাকে লক্ষ্য করে নয়। কারণ তখন সাধারণ চর্মচক্ষু দ্বারা দর্শনযোগ্য তেমন কোনো বর্ণ বা সংস্থান সেই কললের মধ্যে স্পষ্ট প্রতীয়মান হয় না। অনুমানের দ্বারা তা এভাবে জানা উচিত—একটি উকুনের সপ্তম ভাগকে 'লিক্খা' (লিখ) বলা হয়। লিক্খার ছত্রিশ ভাগের এক ভাগকে 'রথরেণু' বলা হয়। রথরেণুর ছত্রিশ ভাগের এক ভাগকে 'তজ্জারী' বলা হয়। তজ্জারীর ছত্রিশ ভাগের এক ভাগকে 'অণু' বলা হয়। অণুর ছত্রিশ ভাগের এক ভাগকে 'পরমাণু' বলা হয়। সেই পরমাণু কেবল আকাশ-কোষ্ঠের (শূন্যস্থানের) অন্তর্গত এবং তা সাধারণ চর্মচক্ষুর গোচরীভূত হয় না, কেবল দিব্যচক্ষুরই গোচরীভূত হয়—এরূপ অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে। সেই পরমাণুসমূহের ছত্রিশ গুণ পরিমাপের 'অণু' নামক কণাটি দেয়ালের ছিদ্র বা তালার ছিদ্র দিয়ে প্রবেশ করা সূর্যরশ্মির মধ্যে গোলাকার হয়ে ঘূর্ণায়মান অবস্থায় দেখা যায়—এরূপ বলা হয়েছে। প্রতিসন্ধিক্ষণে সমগ্র কললটি মাত্র তিনটি কলাপের (রূপ-কলাপ) পরিমাপবিশিষ্ট হওয়ায় তা পরমাণু অপেক্ষাও ক্ষুদ্রতর হতে পারে। কারণ তা সন্ততি-অনুবন্ধের (ধারাবাহিকতার) বশে প্রবর্তিত হওয়ায় ক্ষণে ক্ষণে উপচিত (সঞ্চিত) রূপকলাপের সমূহই হয়ে থাকে; তাই সর্বনিম্ন সীমায় তা ঊনপঞ্চাশটি কলাপের পরিমাপবিশিষ্টই হতে পারে। কারণ তার চেয়ে ক্ষুদ্রতর হলে সন্ততি-গঠনই অসম্ভব হয়ে পড়ে। আর মহাটিকাতে যে বলা হয়েছে—'সেই কলাপসমূহ পরমাণু পরিমাপের হয়ে থাকে', তা ধাতুসমূহের চূর্ণ-মনসিকারের (বিশ্লেষণের) অনুরূপ মাত্র হিসেবে বলা হয়েছে বলে গ্রহণ করতে হবে। 'দ্বিতীয় চিত্ত' বলতে প্রথম ভবঙ্গ চিত্তকে বোঝায়। 'স্থিতিকাল' বলতে প্রতিসন্ধি চিত্তের স্থিতিকালকে বোঝায়। 'ওজঃ-ব্যাপ্তি থেকে শুরু করে' বলতে জরায়ুজ প্রাণীদের ক্ষেত্রে প্রথমে অর্বুদ-ভাব, পেশী-ভাব, ঘন-ভাব ইত্যাদি প্রাপ্তির কালে মাতার আমাশয়ে স্থিত ভুক্ত আহারের স্নেহস্বরূপ ওজঃ জরায়ুর মূল অনুসরণে ভ্রূণরূপ বস্তুতে ব্যাপ্ত হওয়ার কাল থেকে শুরু করে; যেমন বলা হয়েছে—

Yañcassa bhuñjati mātā, annaṃ pānañca bhojanaṃ;

Tena so tattha yāpeti, mātukucchigato tiroti.

মাতা যে অন্ন, পানীয় ও ভোজন গ্রহণ করেন; মাতৃগর্ভে অন্তরালস্থিত সেই শিশু তার দ্বারা সেখানে জীবন ধারণ করে।

Aṭṭhakathāyañca tena so tattha yāpetīti tassa hi nātito uṭṭhito nāḷo mātuudara paṭalena ekābaddho hoti. So uppaladaṇḍako viya chiddo. Tena āhāraraso saṃsaritvā āhārasamuṭṭhānarūpaṃ samuṭṭhāpeti. Evaṃ so dasamāse yāpeti. Mātukucchigato tiroti mātuyā tiro kucchigato. Mātukucchiyā abbhantaragatoti atthoti vuttaṃ. Tattha pana nābhināḷassa uṭṭhitakālaṃ sandhāya nātito uṭṭhito nāḷoti vuttanti gahetabbaṃ. Na hi abbudādikāle tassa nātināḷonāma uṭṭhito siyāti. Saṃsedajopapātikānaṃ pana yaṃkiñci laddhaṃvā attano kheḷaṃvā ajjhoharaṇakāle ojāpharaṇaṃ upādāya. Tena vuttaṃ ojāpharaṇamupādāyaāhārasamuṭṭhānāti[Pg.319]. Cuticittopari sattarasamacittassāti cuticittato upari pubbakāle sattarasamassa bhavaṅgacittassa. Kammajarūpāni na uppajjanti tesaṃ tato paṭṭhāya anuppannattāyeva tato satta rasamaṃ cuticittaṃnāma hoti. No aññathāti. Puretaranti tassa sattarasamassa cittassa uppādakkhaṇaṃeva sandhāya vuttaṃ. Tatoparanti cuticittato parasmiṃ soḷasacittakkhaṇaparimāṇe khaṇe. Cittajāhārajarūpañcāti cittajarūpasantānaṃ āhāraja rūpasantānañca vocchijjati anupādinnakasantāne tesaṃ uppattiyā asambhavato. Yamettha vattabbaṃ taṃ rūpasamuṭṭhāne vuttameva. Bhāvadasakaṃnāma kāmarāganidānakammasamuṭṭhānaṃ hotīti tabbirāga bhāvanākammanibbatte rūpaloke tassa alābho vutto. Āhārajakalāpānica na labbhanti ajjhohaṭā hārā bhāvato, tatoyevaca sarīragatassa ajjhattāhārassapi rūpasamuṭṭhānā bhāvato. Ācariyānandatthero pana tattha labbhamāna rūpakalāpesupi gandharasānaṃ ojāyaca abhāvaṃ vaṇṇeti. Rūpadhātuyā upapattikkhaṇe pañcāyatanāni pātubhavanti cakkhāyatanaṃ rūpāyatanaṃ, sotā yatanaṃ, manā yatanaṃ, dhammāyatananti ca, pañcadhātuyo pātubhavanti cakkhudhātu, rūpadhātu, sotadhātu, manoviññāṇa dhātu, dhammadhātūtica, tayo āhārā pātubhavanti phassāhāro, manosañcetanā hāro, viññāṇā hāroti ca vibhaṅgevuttattā. Etthaca pāḷiyaṃ rūpaloke phoṭṭhabbe paṭikkhittepi kiccantarasabbhāvā mahābhūtānaṃ tattha paṭilābho avārito eva hoti. Gandhādīnaṃ pana kiccantarameva natthi. Yena te dhammamattabhāvepi tiṭṭheyyaṃ tasmā tesaṃ avacanaṃ tattha abhāvameva dīpetīti ācariyassa adhippāyo. Tathā pana bhūtacatukkaṃ tattha atthiyeva, yathāha-asaññasattānaṃ ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca tayo mahābhūtātiādi. Phoṭṭhabbāyatanaṃ pana phoṭṭhabba dhātuca tattha paṭikkhittā. Tasmā sabbesaṃ sabhāvadhammānaṃ dhammabhāve samānepi yena kiccavisesena gandho raso phoṭṭhabbaṃ kabaḷīkārāhārotica vuccati. Tassa natthitāya tesaṃ tena nāme na tattha [Pg.320] anupalabbhamānataṃ sandhāya vibhaṅge kathāvatthumhi yamake sūti sabbattha tesaṃ tattha paṭikkhepo. Mahābhūtānaṃ pana nisanda dhammamattabhāvena vijjamānānaṃ tesaṃ dhammāyatanadhammadhātūsu anupavesoti yutto siyāti vadanti. Tīṇidasakāni jīvitanavakañcāti ettha ācariyānanda matiyā cakkhusattakaṃ sotasattakaṃ vatthusattakanti evaṃ tīṇi sattakāni jīvitachakkañcāti vattabbaṃ. Abhiricchatīti alabbhamāne pathamaṃ vajjite tattha labbhamānatāvasena avasissati. Atirekaṃvā hotīti attho. Etthaca rūpaloke viya kāmaloke jīvitanavakaṃ kasmā visuṃ na vuttanti. Rūpaloke pana āhārupatthambhakassa aññassaca sakalasarīrabyāpino anupālaka jīvitassa abhāvā etadeva tadubhayaṭṭhāne ṭhatvā sakalasarīraṃ anupāletīti pākaṭaṃ tattha jīvitanavakanti visuṃ vuttaṃ. Kāmaloke pana aññāni upatthambhakā nupālakāni bahūni pākaṭānica honti. Tasmā jīvitanavakaṃ apākaṭanti katvā visuṃ na vuttaṃ siyā. Kāmalokepi pana etaṃ asitādipācakaggivasena tassevaca udayabhūtassa sakalasarī rānupālakassa usmāsaṅkhātassa kāyaggino vasena pākaṭameva. Yaṃ sandhāya –

অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে—'তার দ্বারা সে সেখানে জীবন ধারণ করে।' কারণ তার নাভি থেকে উৎপন্ন নাড়ী মাতার উদর-প্রাচীরের সাথে সংযুক্ত থাকে। তা নীল পদ্মের মৃণালের ন্যায় ছিদ্রযুক্ত। তার মধ্য দিয়ে আহারের রস সঞ্চারিত হয়ে আহারজ রূপ উৎপন্ন করে। এভাবে সে দশ মাস অতিবাহিত করে। 'মাতৃকূক্ষিগত তিরো' বলতে মাতার কুক্ষির অন্তরালে স্থিত, অর্থাৎ মাতৃগর্ভের অভ্যন্তরে স্থিত—এরূপ অর্থ বলা হয়েছে। তবে সেখানে নাভিনাড়ীর উৎপত্তির কালকে লক্ষ্য করেই 'নাভি থেকে উৎপন্ন নাড়ী' বলা হয়েছে বলে গ্রহণ করতে হবে। কারণ অর্বুদ আদি কালে তার নাভিনাড়ী নামক কোনো কিছু উৎপন্ন হয় না। আর সংসেদজ ও ঔপপাতিক প্রাণীদের ক্ষেত্রে যেকোনো লব্ধ আহার অথবা নিজের লালা গেলার সময় ওজঃ-ব্যাপ্তিকে গ্রহণ করে, তাই বলা হয়েছে—'ওজঃ-ব্যাপ্তি থেকে শুরু করে আহারজ রূপ উৎপন্ন হয়।' 'চ্যুতিচিত্তের পূর্ববর্তী সপ্তদশ চিত্তের' বলতে চ্যুতিচিত্তের পূর্বে অবস্থিত সপ্তদশ ভবঙ্গ চিত্তের কথা বলা হয়েছে। কর্মজ রূপসমূহ উৎপন্ন হয় না, কারণ সেখান থেকে শুরু করে আর নতুন কর্মজ রূপ উৎপন্ন না হওয়ার কারণেই সেই সপ্তদশ চিত্তটি চ্যুতিচিত্ত নামে অভিহিত হয়, অন্যথা নয়। 'পূর্ববর্তী' বলতে সেই সপ্তদশ চিত্তের উৎপাদক্ষণকেই লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। 'তার পর' বলতে চ্যুতিচিত্তের পর ষোলোটি চিত্তক্ষণের পরিমাপযুক্ত সময়ে। 'চিত্তজ ও আহারজ রূপ' বলতে চিত্তজ রূপ-সন্ততি ও আহারজ রূপ-সন্ততি ছিন্ন হয়ে যায়, কারণ অনুপাতিন্ন (অনুপাদান) সন্ততিতে তাদের উৎপত্তির কোনো সম্ভাবনা থাকে না। এ বিষয়ে যা বলার তা রূপ-সমুত্থান অধ্যায়ে বলা হয়েছে। ভাব-দশক কলাপ কামরাগকে মূল কারণ করে কর্মের দ্বারা উৎপন্ন হয়; তাই কামরাগ-বিরাগ ভাবনাকর্মের দ্বারা উৎপন্ন রূপলোকে তার অপ্রাপ্তি (অনুপলব্ধি) বলা হয়েছে। এবং আহারজ কলাপসমূহও লাভ হয় না, কারণ সেখানে ভুক্ত আহারের অভাব রয়েছে এবং সেই কারণেই শরীরগত অভ্যন্তরীণ আহারেরও রূপ উৎপন্ন করার সামর্থ্য থাকে না। কিন্তু আচার্য আনন্দ স্থবির সেখানে উপলব্ধ রূপকলাপসমূহেও গন্ধ, রস ও ওজঃ-এর অভাব বর্ণনা করেছেন। কারণ বিভঙ্গে বলা হয়েছে—'রূপধাতুতে উপপত্তিক্ষণে পাঁচটি আয়াতন প্রাদুর্ভূত হয়, যথা: চক্ষুরায়তন, রূপায়তন, শ্রোত্রায়তন, মনায়তন ও ধর্মায়তন; পাঁচটি ধাতু প্রাদুর্ভূত হয়, যথা: চক্ষু ধাতু, রূপ ধাতু, শ্রোত্র ধাতু, মনোবিজ্ঞান ধাতু ও ধর্ম ধাতু; এবং তিনটি আহার প্রাদুর্ভূত হয়, যথা: স্পর্শাহার, মনঃসঞ্চেতনাহার ও বিজ্ঞানাহার।' এবং এখানে পালিতে রূপলোকে স্পৃষ্টব্য (ফোঠব্ব) নিষিদ্ধ হলেও অন্যান্য কার্যের অস্তিত্বের কারণে মহাভূতসমূহের প্রাপ্তি সেখানে অবারিতই থাকে। কিন্তু গন্ধ আদির অন্য কোনো কার্যই নেই যার দ্বারা তারা কেবল ধর্মমাত্র হিসেবেও বিদ্যমান থাকতে পারে; তাই তাদের উল্লেখ না থাকা সেখানে তাদের অভাবকেই নির্দেশ করে—এটিই আচার্যের অভিপ্রায়। তবুও সেখানে ভূত-চতুষ্টয় (চার মহাভূত) অবশ্যই বিদ্যমান থাকে, যেমন বলা হয়েছে—'অসংজ্ঞসত্ত্বদের একটি মহাভূতকে প্রত্যয় করে অন্য তিনটি মহাভূত উৎপন্ন হয়' ইত্যাদি। কিন্তু স্পৃষ্টব্য আয়াতন ও স্পৃষ্টব্য ধাতু সেখানে বর্জিত হয়েছে। তাই সমস্ত স্বভাবধর্মের ধর্মত্ব সমান হলেও, যে কার্যবিশেষের কারণে গন্ধ, রস, স্পৃষ্টব্য ও কবলীকর আহার বলা হয়ে থাকে, সেই কার্যের অনুপস্থিতির কারণে সেই নামে সেখানে তাদের অনুপলব্ধি লক্ষ্য করে বিভঙ্গ, কথাঝত্থু ও যমক ইত্যাদিতে সর্বত্র রূপলোকে তাদের বর্জন করা হয়েছে। কিন্তু মহাভূতসমূহের স্যন্দন (নিস্যন্দ) ধর্মমাত্র হিসেবে বিদ্যমান গন্ধ আদি ধর্মায়তন ও ধর্মধাতুর অন্তর্ভুক্ত হওয়া যুক্তিযুক্ত—এরূপ আচার্যগণ বলেন। 'তিনটি দশক ও জীবিত-নবক' এখানে আচার্য আনন্দের মতানুসারে চক্ষুসপ্তক, শ্রোত্রসপ্তক ও বস্তুসূপ্তক—এই তিনটি সপ্তক এবং জীবিত-ষটক বলা উচিত। 'অবশিষ্ট থাকে' বলতে অলভ্য রূপসমূহকে প্রথমে বর্জন করলে সেখানে লভ্যতার বশে যা অবশিষ্ট থাকে, অথবা অতিরিক্ত হয়—এরূপ অর্থ। 'এখানে রূপলোকের ন্যায় কামলোকেও জীবিত-নবক কলাপকে কেন পৃথকভাবে বলা হয়নি?' রূপলোকে আহারের উপস্তম্ভক (সহায়তা) এবং সমগ্র শরীরে ব্যাপ্ত অন্য কোনো রক্ষক জীবিত-রূপের অভাব থাকায় এই জীবিত-নবক কলাপই সেই উভয় স্থানে থেকে সমগ্র শরীরকে রক্ষা করে—এটি সেখানে স্পষ্ট হওয়ায় জীবিত-নবক কলাপকে পৃথকভাবে বলা হয়েছে। কিন্তু কামলোকে অন্যান্য উপস্তম্ভক ও রক্ষক রূপসমূহ অনেক এবং স্পষ্ট থাকে। তাই জীবিত-নবক কলাপটি অস্পষ্ট হওয়ায় তা পৃথকভাবে বলা হয়নি। কিন্তু কামলোকেও ভুক্ত আহারাদি পরিপাককারী পাচক-অগ্নির প্রভাবে এবং তারই উদয়স্বরূপ সমগ্র শরীর রক্ষাকারী 'উষ্মা' নামক কায়াগ্নির প্রভাবে তা স্পষ্টই প্রতীয়মান হয়। যা লক্ষ্য করে বলা হয়েছে—

Āyu usmāca viññāṇaṃ, yadā kāyaṃ jahantimaṃ;

Apaviddho tadā seti, niratthaṃva kaliṅgaranti vuttaṃ.

যখন আয়ু, উষ্মা ও বিজ্ঞান এই শরীরকে পরিত্যাগ করে; তখন তা পরিত্যক্ত হয়ে অসার কাঠের টুকরোর ন্যায় পড়ে থাকে।

Tattha āyūti tesu dvīsu aggīsu patiṭṭhitaṃ jīvitameva vuccati. Usmāti te dve aggayo vuccanti. Yesu tikkhamandavasena visama bhūtesu kāye nānābādhā uppajjanti. Yathāha-bahvābādho hoti bahvātaṅko. Visamavepākiniyā gahaṇiyā samannā gato hoti atiuṇhāyaatisītalāyāti. Samabhūtesu pana sattā nirābādhā honti. Yathāha-appābādho hoti. Appātaṅko. Samavepākiniyāgahaṇiyā samannāgatohoti. Nātisītāya naccuṇhāya majjhimāya padhānakkhamāyāti. Keci pana asitādipācakaggismiṃ eva etaṃmaññanti. Therenacanāmarūpaparicchedejīvitanavakaṃ nāma, rūpaloke visuṃ siyāti vuttaṃ.

সেখানে 'আয়ু' বলতে সেই দুই অগ্নিতে (পাচক ও উষ্মা) প্রতিষ্ঠিত জীবিতেন্দ্রিয়কেই বোঝায়। 'উষ্মা' বলতে সেই দুই অগ্নিকে বোঝায়। তীব্রতা ও মন্দতার কারণে সেই অগ্নিদ্বয় বিষম (অসম) হলে শরীরে নানা ব্যাধি উৎপন্ন হয়। যেমন বলা হয়েছে—'বহু ব্যাধিযুক্ত ও বহু আতঙ্কযুক্ত হয়, আহার অসমভাবে পরিপাককারী অত্যন্ত উষ্ণ বা অত্যন্ত শীতল গ্রহণী (পাচকতন্ত্র) যুক্ত হয়।' কিন্তু সেই অগ্নিদ্বয় সমতা প্রাপ্ত হলে প্রাণীরা নিরাময় (ব্যাধিমুক্ত) হয়। যেমন বলা হয়েছে—'অল্প ব্যাধিযুক্ত ও অল্প আতঙ্কযুক্ত হয়, অত্যন্ত শীতল বা অত্যন্ত উষ্ণ নয় এমন মধ্যম প্রকৃতির, ধ্যান সাধনার উপযোগী এবং সমভাবে আহার পরিপাককারী গ্রহণীযুক্ত হয়।' কেউ কেউ কেবল ভুক্ত আহার পরিপাককারী পাচক-অগ্নিতেই এই জীবিত-নবক কলাপকে মনে করেন। এবং স্থবির কর্তৃক নামরূপ-পরিচ্ছেদে বলা হয়েছে—'জীবিত-নবক নামক কলাপটি রূপলোকে পৃথকভাবে বিদ্যমান থাকে।'

Visuddhimagge [Pg.321] pana sesesu catusamuṭṭhānesu aṭṭhasu jīvitanava kañceva tīṇi ojaṭṭhamakāni cāti tettiṃsa tettiṃsa rūpāni pākaṭāni hontīti vuttaṃ. Tattha aṭṭhasūti pācakaggiassāsa passāsavajjitesu tīsu tejokoṭṭhāsesu pañcasu vāyo koṭṭhāsesūti aṭṭhasu. Iti kāmalokepi sakalasarīrabyāpīsu tejovāyo koṭṭhāsesu labbhamānattā etaṃ sakala sarīreeva daṭṭhabbanti. Ettha siyā, kasmā panettha kāmaloke viya rūpaloke rūpakalāpānaṃ nirodhakkamo na vuttoti. Visesābhāvato, rūpalokepi hi maraṇakāle pana cuticitto pari sattarasamacittassa ṭhitikāla mupādāya kammajarūpāni nuppajjantītiādiko nirodhakkamo kāmalokasadisoyeva. Kevalaṃ panettha āhārajarūpa nirodhonāma natthi, tathā kaḷevara nikkhepoca. Tasmā tatthapi cuticittato paraṃ soḷasacittakkhaṇa parimāṇe ekasmiṃ khaṇe cittajarūpasantānaṃ vocchijjati. Tato paraṃ utusamuṭṭhānarūpaparaṃparā ekadviti accharākālamattaṃpi pavattitvā vocchijjatīti yuttaṃ. Naca ettakamattena kālena pavattamānāyapi rūpasantatiyā matakaḷevaraṃnāma sakkā laddhuṃ. Passantānaṃ ekakkhaṇena viya sarīrassa antaradhānassa paññāyanatoti. Yathāca rūpaloke, tathā kāmalokepi upapattidevānaṃ aññesañca opapātikānanti. Tesañhi sarīrāni paṭisandhikkhaṇeyeva sabbaso paripuṇṇena kammajakāyena nibbattattā kammajarūpehi ghanapūritāni sallahukabharāni ca honti. Itararūpāni kammajarūpesu patiṭṭhāya pavattanti. Tasmā tesaṃ cutikāle kammajarūpesu niruddhesu tāni tinna patiṭṭhāni hutvā ciraṃ santānaṃ ghaṭṭetuṃ nasakkonti. Thokaṃ pavattitvā sabbaso nirujjhanti. Sarīranikkheponāma tesaṃ natthīti daṭṭhabbaṃ.

বিশুদ্ধিমার্গে অবশ্য বলা হয়েছে যে, অবশিষ্ট চারটি সমুত্থানজনিত আটটি কলাপের মধ্যে জীবিতনবক কলাপ এবং তিনটি ওজষ্টমক কলাপ—এই তেত্রিশটি রূপ প্রকট হয়। সেখানে 'আটটি' বলতে পাচক অগ্নি এবং শ্বাস-প্রশ্বাস বর্জিত তিনটি তেজোধাতুর অংশ এবং পাঁচটি বায়ুধাতুর অংশ—এই আটটি অংশকে বোঝায়। এভাবে কামলোকেও সমগ্র শরীরে পরিব্যাপ্ত তেজ ও বায়ুর অংশসমূহে এটি পাওয়া যায় বলে একে সমগ্র শরীরেই দৃষ্টব্য বলে মনে করতে হবে। এখানে প্রশ্ন হতে পারে, কেন কামলোকের মতো রূপলোকেও রূপকলাপসমূহের নিরোধক্রম (ধ্বংসের ক্রম) বলা হয়নি? বিশেষ কোনো পার্থক্য না থাকার কারণে বলা হয়নি। কারণ রূপলোকেও মরণকালে চ্যুতিচিত্তের পূর্ববর্তী সপ্তদশ চিত্তের স্থিতিকাল থেকে শুরু করে কর্মজ রূপসমূহ আর উৎপন্ন হয় না—এই নিরোধক্রম কামলোকের মতোই। কেবল এখানে আহারজ রূপের নিরোধ বলে কিছু নেই এবং মৃতদেহ পড়ে থাকাও নেই। তাই সেখানেও চ্যুতিচিত্তের পর ষোলো চিত্তক্ষণ পরিমিত এক ক্ষণে চিত্তজ রূপের সন্ততি ছিন্ন হয়ে যায়। তারপর ঋতুসমুত্থান রূপের পরম্পরা এক, দুই বা তিনবার তুড়ি বাজানোর কালমাত্র স্থায়ী হয়ে ছিন্ন হয়ে যায়—এটাই যুক্তিসঙ্গত। এবং এতটুকু অল্প সময় রূপসন্ততি বিদ্যমান থাকলেও কোনো মৃতদেহ পাওয়া সম্ভব নয়। কারণ দর্শনকারী দেব ও ব্রহ্মাগণের কাছে এক ক্ষণেই যেন শরীরের অন্তর্ধান বা অদৃশ্য হওয়া প্রত্যক্ষ হয়। আর যেমন রূপলোকে, তেমনই কামলোকেও উপপত্তিদেবতা এবং অন্যান্য ঔপপাতিক সত্ত্বাদের ক্ষেত্রেও (নিরোধক্রম একই)। কারণ তাদের শরীর প্রতিসন্ধিক্ষণেই সর্বতোভাবে পরিপূর্ণ কর্মজ কায় দ্বারা উৎপন্ন হওয়ায় কর্মজ রূপ দ্বারা ঘনভাবে পূর্ণ এবং অত্যন্ত হালকা হয়। অন্যান্য রূপসমূহ কর্মজ রূপের ওপর প্রতিষ্ঠিত হয়ে প্রবর্তিত হয়। তাই তাদের চ্যুতিসময়ে কর্মজ রূপসমূহ নিরুদ্ধ হয়ে গেলে, সেই অন্যান্য রূপসমূহ আশ্রয়হীন হয়ে দীর্ঘকাল রূপসন্ততি বজায় রাখতে পারে না। সামান্য সময় প্রবর্তিত হয়ে সর্বতোভাবে নিরুদ্ধ হয়ে যায়। তাদের কোনো মৃতদেহ পড়ে থাকা বলতে কিছু নেই—এরূপ জানতে হবে।

[203] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[২০৩] বিভাবনী টীকায় অবশ্য যা বলা হয়েছে—

‘‘Maraṇakāle pana brahmānaṃ sarīranikkhepābhāvato sabbesaṃpi tisamuṭṭhānāni dvisamuṭṭhānānica saheva nirujjhantī’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

"মরণকালে ব্রহ্মাগণের মৃতদেহ পড়ে না থাকার কারণে সকলেরই ত্রিসমুত্থানজ ও দ্বিসমুত্থানজ রূপসমূহ একসাথেই নিরুদ্ধ হয়"—এই যে কথাটি বলা হয়েছে, তা সুন্দর নয়।

Evañhi [Pg.322] sati sabbesaṃ rūpabrahmānaṃ maraṇāsannacittāni rūpaṃ nasamuṭṭhāpentīti āpajjati. Na hi maraṇāsanna citta samuṭṭhitāni rūpāni kammajarūpehi saheva nirujjhantīti sakkā vattunti. Yathācatāni kammajarūpanirodhato thokaṃ pavattitvā nirujjhanti. Tathā utujarūpānipi cittajarūpanirodhato thokaṃ pavattitvā nirujjhantīti na na sakkā viññātuṃ. Naca tāvattakena kālena tesu pavatta mānesupi sarīranikkheponāma sakkā bhavitunti. Brahmānaṃ pana thina middhādīnaṃ nīvaraṇajātiyānaṃ atthitāya tadanurūpaṃ cittajarūpānaṃ tadanugatikānañca utujarūpānaṃ lahukagarukatādivikāro na na sambhavatīti lahutādittayaṃpi gahetvā vuttaṃ tevīsarūpesūti. Ghānādittayabhāvadvayavajjāni tevīsarūpāni honti. Tāniyeva cakkhu sotavatthu viññattidvayavajjāni asaññīnaṃ sattaraseva rūpāni hontīti yojanā. Asaññīnaṃ pana garulahutādipakāro cinte tabbo. Na vā cintetabbo rūpadhammānaṃ ruppanavikārassa bahukāraṇattāti. Upapattiyanti kāmarūpāsaññīnaṃ paṭisandhiyā uppādakkhaṇe. Uppādakkhaṇoeva hi ekantena upapattikhaṇonāma hotīti. Pavattetūti paṭisandhiyā ṭhitikkhaṇato paṭṭhāya sakale pavattikāle pana nakiñcipi nalabbhati. Labbhatiyevāti adhippāyo. Na hi idaṃnāma rūpaṃ pavatte nalabbhati. Paṭisandhiyaṃeva labbhatīti atthīti. [Rūpapavattikkamo]

এরূপ হলে সমস্ত রূপব্রহ্মাগণের মরণাসন্ন চিত্তসমূহ রূপ সমুত্থাপিত করে না—এমন আপত্তি আসে। কারণ মরণাসন্ন চিত্ত দ্বারা সমুত্থিত রূপসমূহ কর্মজ রূপের সাথেই নিরুদ্ধ হয়ে যায়—একথা বলা যায় না। এবং যেমন সেই চিত্তজ রূপসমূহ কর্মজ রূপের নিরোধের পর সামান্য সময় প্রবর্তিত হয়ে নিরুদ্ধ হয়, তেমনই ঋতুজ রূপসমূহও চিত্তজ রূপের নিরোধের পর সামান্য সময় প্রবর্তিত হয়ে নিরুদ্ধ হয়—একথা জানা অসম্ভব নয়। এবং ততটুকু সময় সেই ঋতুজ রূপসমূহ প্রবর্তিত থাকলেও মৃতদেহ পড়ে থাকা সম্ভব নয়। ব্রহ্মাগণের স্ত্যান-মিদ্ধ আদি নীবরণসমূহের অস্তিত্ব থাকার কারণে, তদনুযায়ী চিত্তজ রূপসমূহের এবং তাদের অনুগামী ঋতুজ রূপসমূহের লঘুতা-গুরুতা আদি বিকার অসম্ভব নয়—এই কারণে লঘুতা আদি ত্রয়কে গ্রহণ করেই 'তেইশটি রূপে' বলা হয়েছে। ঘ্রাণ আদি ত্রয় এবং ভাবদ্বয় বর্জিত তেইশটি রূপ হয়। সেগুলিই আবার চক্ষু, শ্রোত্র, বস্তু এবং বিজ্ঞপ্তিদ্বয় বর্জিত হয়ে অসংজ্ঞী ব্রহ্মাগণের ক্ষেত্রে সতেরোটি রূপ হয়—এরূপ যোজনা করতে হবে। অসংজ্ঞী সত্ত্বাদের ক্ষেত্রে গুরুতা-লঘুতা আদি প্রকার চিন্তা করা উচিত, অথবা চিন্তা করার প্রয়োজন নেই; কারণ রূপধর্মসমূহের বিকার বা পরিবর্তনের বহু কারণ রয়েছে। 'উপপত্তিতে' বলতে কামাবচর, রূপাবচর ও অসংজ্ঞী সত্ত্বাদের প্রতিসন্ধির উৎপাদক্ষণে। কারণ উৎপাদক্ষণই একান্তভাবে উপপত্তিক্ষণ নামে অভিহিত হয়। 'প্রবৃত্তিতে' বলতে প্রতিসন্ধির স্থিতিক্ষণ থেকে শুরু করে সমগ্র প্রবৃত্তিকালে কোনো রূপই পাওয়া যায় না—এমন নয়, বরং পাওয়া যায়—এটাই অভিপ্রায়। কারণ এমন কোনো রূপ নেই যা প্রবৃত্তিকালে পাওয়া যায় না, কেবল প্রতিসন্ধিকালেই পাওয়া যায়। [রূপপ্রবৃত্তিক্রম সমাপ্ত]

161. Evaṃ cittacetasika rūpasaṅgahaṃ katvā idāni yathā nuppattaṃ nibbānasaṅgahaṃ karonto nibbānaṃpanātiādi māha. Nibbānaṃ pana nibbānanti pavuccatīti sambandho. Lokuttarasaṅkhātanti lokuttaranti bhagavatā kathitaṃ, yathāha-katame dhammā lokuttarā. Cattāroca ariyamaggā cattārica sāmaññaphalāni asaṅkhatāca dhātu, ime dhammā lokuttarāti. Etena nibbānassa paññattimattabhāvaṃ nivatteti. Na hi lokavohārasiddhā paññatti lokuttarānāma sakkā bhavitunti. Catumaggañāṇena sacchikātabbanti cakkhumantena candamaṇḍalaṃviya cakkhunā paṭiladdhamaggañāṇehi ariyajanehi catūhi ariyamaggañāṇehi paccakkhato daṭṭhabbaṃ. Paṭivijjhitabbanti [Pg.323] attho. Tattha catumaggañāṇenāti etena tādi samhā paṭipattimaggato vimukhānaṃ andhaputhujjanānaṃ jaccandhānaṃ viya canda maṇḍalassa tassa avisayabhāvaṃ dasseti. Na ca jaccandhānaṃ cakkhumhi anupaladdhamattena candamaṇḍalaṃ natthināma hotīti. Sacchikātabbanti etena paramatthato vijjamānabhāvaṃ dasseti. Yañhi kiñci paramatthato vijjamānaṃ nahoti. Taṃ sarūpato kassa paccakkhaṃnāma bhavissatīti. Tadubhayena panassa paññavantānaṃ kalyāṇakaputhujjanānaṃ anumānato siddhataṃ dīpeti, na hi anumānatopi attano buddhiyaṃ asiddhassa apākaṭassa sacchikiriyāya vāyāmopināma atthi. Yena sacchikiriyā siddhiyāti. Evaṃ nibbānassa paramatthato vijjamānataṃ dassetvā idāni kevalaṃ vijjamānamattameva na hoti. Athakho mahātejavantaṃ mahojavantañca taṃ hotīti dassetuṃ maggaphalānamālambaṇabhūtanti vuttaṃ. Etena nibbānena vināmagga phalānaṃ akiccasiddhiṃ dasseti. Tato tassa mahātejavanta taṃ mahojavantatañca dīpeti. Yathā hi mahiddhiko eko rājā hoti. Tassa raṭṭhe ekasmiṃ mahāgāme eko gāmabhojako ekoca corajeṭṭhako mahāparivāro vasati. Teca aññamaññaṃ vadhāya parisakkantā vicaranti. Tattha gāmabhojako nagaraṃ gantvā rājānaṃ upaṭṭhahi. So na cirasseva rājavallabho hoti. Rājato mahatiṃ āṇaṃ labhati. Taṃ sutvā corajeṭṭhako idāni idhavasantassa mamajīvitaṃ natthīti attano parivārena saddhiṃ aṭṭaviṃ paviṭṭho. Gāmabhojakoca taṃaṭṭaviṃ paviṭṭhaṃpi muñcituṃ adatvā gahetvā vadhi. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Mahiddhikarājā viya hi nibbānaṃ. Gāma bhojako viya ñāṇaṃ. Corajeṭṭhako viya moho. Parivāra corā viya sesakilesā. Pubbe rañño anupaṭṭhā nakāle gāmabhojako viya puthujjanañāṇaṃ. Upaṭṭhānakāle gāma bhojako viya maggañāṇanti. Taṇhā pavattamānā ajjhattabahiddhādi bhedesu khandhādidhammesu vinandhamānāva pavattati. Yathāha –

১৬১. এভাবে চিত্ত, চেতসিক ও রূপের সংগ্রহ করে এখন যথাপ্রাপ্ত নির্বাণ সংগ্রহ করার জন্য "নির্বাণং পন" ইত্যাদি বলেছেন। "নির্বাণং পন" এর সাথে "নির্বাণন্তি পবুচ্চতি" এর সম্বন্ধ রয়েছে। 'লোকোত্তর সংজ্ঞক' বলতে ভগবান কর্তৃক লোকোত্তর বলে যা কথিত হয়েছে, যেমন তিনি বলেছেন—"কোন ধর্মগুলি লোকোত্তর? চারটি আর্যমার্গ, চারটি শ্রামণ্যফল এবং অসংষ্কৃত ধাতু—এই ধর্মগুলি লোকোত্তর।" এর দ্বারা নির্বাণের কেবল প্রজ্ঞপ্তিমাত্র ভাবকে খণ্ডন করা হয়েছে। কারণ লোকব্যবহারে সিদ্ধ প্রজ্ঞপ্তি কখনো লোকোত্তর হতে পারে না। 'চতুর্মার্থজ্ঞানের দ্বারা সাক্ষাৎকরণীয়' বলতে চক্ষুমান ব্যক্তি যেমন নিজের চোখ দিয়ে চন্দ্রমণ্ডলকে দেখে, তেমনই মার্গজ্ঞান লাভকারী আর্যব্যক্তিগণ কর্তৃক চারটি আর্যমার্গজ্ঞানের দ্বারা প্রত্যক্ষভাবে দর্শনীয় ও প্রতিবেধকরণীয়—এটাই অর্থ। সেখানে 'চতুর্মার্থজ্ঞানের দ্বারা' এই পদের মাধ্যমে সেই প্রকার প্রতিপত্তিমার্গ থেকে বিমুখ অন্ধ পুথুজ্জনদের কাছে জন্মান্ধের কাছে চন্দ্রমণ্ডলের মতো নির্বাণের অবিষয়ীভূত ভাব প্রদর্শন করা হয়েছে। জন্মান্ধদের চোখে দেখা যায় না বলেই যে চন্দ্রমণ্ডল নেই—এমনটি নয়। 'সাক্ষাৎকরণীয়' পদের দ্বারা পরমার্থত বিদ্যমানতা প্রদর্শন করা হয়েছে। কারণ যা পরমার্থত বিদ্যমান নয়, তা স্বরূপে কার প্রত্যক্ষ হবে? এই উভয়ের দ্বারা প্রজ্ঞাবান কল্যাণ পুথুজ্জনদের অনুমানের দ্বারা নির্বাণের সিদ্ধি বা অস্তিত্ব প্রকাশিত হয়। কারণ অনুমানের দ্বারাও নিজের বুদ্ধিতে যা অসিদ্ধ ও অপ্রকট, তা সাক্ষাৎ করার জন্য কোনো প্রচেষ্টা থাকে না, যার দ্বারা সাক্ষাৎকরণ সিদ্ধ হতে পারে। এভাবে নির্বাণের পরমার্থত বিদ্যমানতা প্রদর্শন করে এখন তা কেবল বিদ্যমানমাত্রই নয়, বরং তা মহাতেজস্বী ও মহাবীর্যবান—এটি দেখানোর জন্য "মার্গ ও ফলের আলম্বনস্বরূপ" বলা হয়েছে। এর দ্বারা নির্বাণ ব্যতীত মার্গ ও ফলের কার্যসিদ্ধি না হওয়া প্রদর্শন করা হয়েছে। এর দ্বারা নির্বাণের মহাতেজস্বিতা ও মহাবীর্যবত্তা প্রকাশিত হয়। যেমন কোনো এক মহাপ্রতাপশালী রাজা ছিলেন। তাঁর রাজ্যে এক বৃহৎ গ্রামে এক গ্রামপ্রধান এবং এক মহাদলবলসহ দস্যু সর্দার বাস করত। তারা একে অপরকে বধ করার জন্য সুযোগ খুঁজে বেড়াত। সেখানে গ্রামপ্রধান নগরে গিয়ে রাজার সেবা করতে লাগল। সে অল্পকালের মধ্যেই রাজার প্রিয়পাত্র হয়ে উঠল এবং রাজার কাছ থেকে মহতী ক্ষমতা লাভ করল। তা শুনে দস্যু সর্দার ভাবল, "এখন এখানে বাস করলে আমার আর প্রাণ রক্ষা হবে না।" সে তার দলবলসহ অরণ্যে প্রবেশ করল। গ্রামপ্রধান তাকে অরণ্যে প্রবেশ করা সত্ত্বেও নিষ্কৃতি না দিয়ে বন্দি করে বধ করল। এই দৃষ্টান্তটি এভাবে বুঝতে হবে: মহাপ্রতাপশালী রাজার মতো হলো নির্বাণ। গ্রামপ্রধানের মতো হলো জ্ঞান। দস্যু সর্দারের মতো হলো মোহ। অনুগামী দস্যুদের মতো হলো অবশিষ্ট ক্লেশসমূহ। পূর্বে রাজার সেবা না করার সময়ের গ্রামপ্রধানের মতো হলো পুথুজ্জন জ্ঞান। সেবা করার সময়ের গ্রামপ্রধানের মতো হলো মার্গজ্ঞান। তৃষ্ণা প্রবর্তিত হওয়ার সময় আধ্যাত্মিক ও বাহ্যিক ভেদে স্কন্ধ আদি ধর্মসমূহে জড়িয়ে বা পেঁচিয়ে প্রবর্তিত হয়। যেমন বলা হয়েছে—

Antojaṭā bahijaṭā, jaṭāya jaṭitā pajāti.

"অন্তরে জটা, বাইরে জটা, জটা দ্বারা প্রজা (জগৎ) জটাবদ্ধ।"

Tasmā [Pg.324] sā veḷugumbe veḷusākhā viya vinanaṭṭhena saṃsibbanaṭṭhena vānasamaññaṃ labhatīti vuttaṃ vānasaṅkhātāyataṇhāyāti. Nikkhantattāti nissaṭattā. Tassā visayabhāvaṃ atikkamitvā ṭhitattāti attho. Etena vānato nikkhantanti nibbānanti imamatthaṃ dasseti. Sabhāvatoti santilakkhaṇena. Ajjhattasambhūtānaṃ tividhavaṭṭasantāpānaṃ nibbutiatthena. Tesaṃ sabbaso abhāvaṭṭhenāti attho. Ekavidhaṃpīti yathā cittaṃ sabhāvato ekavidhaṃpi jātidhammattā jātibhūmisampayogādi bhedena kāla disādesapuggalabhedenaca vatthuto bhinnameva hoti. Na tathā idaṃ nibbānaṃ. Idaṃ pana sabhāvatopi vatthutopi abhinnameva hutvā ekavidhaṃ hoti. Idañhi anamatagge saṃsāre atīte etarahi anāgateca parinibbutānaṃ buddhānaṃvā paccekabuddhānaṃvā buddhasāvakānaṃvā sabbesaṃpi ekameva hoti. Kasmā, aniddisitabbadhammattā. Viññāṇaṃ anidassanaṃ anantaṃ sabbatopabhanti hi bhagavatā vuttaṃ. Tattha viññāṇanti saṅkhatadhammānaṃ khayanirodhabhāvena siddhattā etaṃ tabbhāvenaeva suṭṭhu abhibyattaṃ katvā ñātabbaṃ. Anidassananti animittadhammattā bālaputhujjanānaṃ dassanavisayabhūtena kenacinimittena nidassituṃvā kālabhedena disādesapuggalasantāna bhedena hīnapaṇītādibhedena ca bhinnaṃ katvā nidassituṃvā nārahatīti attho. Anantanti pubbantāparantavirahitaṃ. Sabbatopabhanti vaṭṭadukkhapaṭipakkhasiddhehi anantehi guṇobhāsehi sabbato pabhāvantanti attho. Tathā aniddisitabbadhammattāca pana anamatagge saṃsāre sabbāsuca disāsu asukasmiṃ nāma kāle asukāyanāma disāya natthīti navattabbaṃ. Kasmā, ariyamaggaṃ bhāventena yadā kadāci yattha katthaci avassaṃ adhigantabbatāvasena sabbadā sabbattha ca labbhamānattā. Vuttañhetaṃ vinaye, aṅguttare, udāneca –

তাই বাঁশঝাড়ে বাঁশের শাখার মতো জড়িয়ে থাকার অর্থে বা সেলাই করার মতো বন্ধন করার অর্থে তা 'বান' (বন্ধন) নাম লাভ করে, এই কারণে 'বানসংজ্ঞক তৃষ্ণা থেকে' বলা হয়েছে। 'নিষ্ক্রান্ত হওয়ার কারণে' বলতে মুক্ত হওয়ার কারণে। তার বিষয়ীভূত ভাব অতিক্রম করে স্থিত হওয়ার কারণে—এটাই অর্থ। এর দ্বারা 'বান' (তৃষ্ণা) থেকে নিষ্ক্রান্ত বা মুক্ত হওয়াই 'নির্বাণ'—এই অর্থ প্রদর্শন করা হয়েছে। 'স্বভাবত' বলতে শান্তিলক্ষণ দ্বারা। আধ্যাত্মিক সন্ততিতে উৎপন্ন ত্রিবিধ বৃত্তের সন্তাপের নির্বাপণ বা প্রশমন অর্থে। তাদের সর্বতোভাবে অভাব বা বিনাশ অর্থে—এটাই অর্থ। 'এক প্রকার হলেও' বলতে যেমন চিত্ত স্বভাবত এক প্রকার হলেও জাতিধর্ম হওয়ার কারণে জাতি, ভূমি, সম্প্রয়োগ আদি ভেদে এবং কাল, দিক, দেশ ও পুদ্গল ভেদে বস্তুগতভাবে ভিন্নই হয়ে থাকে, এই নির্বাণ তেমন নয়। এই নির্বাণ অবশ্য স্বভাবত এবং বস্তুগতভাবেও অভিন্ন হয়ে এক প্রকারই হয়ে থাকে। কারণ এই নির্বাণ অনাদি অনন্ত সংসারে অতীত, বর্তমান ও ভবিষ্যতে পরিনির্বাণপ্রাপ্ত বুদ্ধগণের, প্রত্যেকবুদ্ধগণের অথবা বুদ্ধশ্রাবকগণের—সকলেরই ক্ষেত্রে এক ও অভিন্ন। কেন? কারণ এটি নির্দেশ বা প্রদর্শন করার অযোগ্য ধর্ম হওয়ার কারণে। কারণ ভগবান বলেছেন—"বিজ্ঞান (বিশেষ জ্ঞানগম্য), অনিদর্শন (অদৃশ্য), অনন্ত ও সর্বতোপ্রভ (সর্বত্র দীপ্তিময়)।" সেখানে 'বিজ্ঞান' বলতে সংষ্কৃত ধর্মসমূহের ক্ষয় ও নিরোধভাবের দ্বারা সিদ্ধ হওয়ার কারণে, একে সেই ক্ষয়-নিরোধভাবের দ্বারাই সুচারুভাবে অভিব্যক্ত করে জানতে হবে। 'অনিদর্শন' বলতে অনিমিত্ত ধর্ম হওয়ার কারণে বাল পুথুজ্জনদের দর্শনগোচর কোনো নিমিত্তের দ্বারা একে নির্দেশ করা যায় না, অথবা কালভেদে, দিক-দেশ-পুদ্গল-সন্ততি ভেদে এবং হীন-প্রণীত আদি ভেদে ভিন্ন করে নির্দেশ করা যায় না—এটাই অর্থ। 'অনন্ত' বলতে পূর্বান্ত ও অপরাস্ত রহিত। 'সর্বতোপ্রভ' বলতে বৃত্তদুঃখের প্রতিপক্ষরূপে সিদ্ধ অনন্ত গুণরাশির প্রভা দ্বারা সর্বতোভাবে দীপ্তিময়—এটাই অর্থ। তেমনই নির্দেশ করার অযোগ্য ধর্ম হওয়ার কারণে অনাদি অনন্ত সংসারে সমস্ত দিকে "অমুক সময়ে অমুক দিকে নির্বাণ নেই"—এরূপ বলা যায় না। কেন? কারণ আর্যমার্গ ভাবনাশীল ব্যক্তি কর্তৃক যেকোনো সময়ে যেকোনো স্থানে অবশ্যই লাভযোগ্য হওয়ার কারণে সর্বদা ও সর্বত্র এটি প্রাপ্ত হওয়া যায়। কারণ বিনয়পিটক, অঙ্গুত্তরনিকায় এবং উদানেও এটি বলা হয়েছে—

Seyyathāpi bhikkhave yākāci loke savantiyo mahāsamuddaṃ appenti. Yāca antalikkhā dhārā papatanti. Na tena mahāsamuddassa ūnattaṃvā pūrattaṃvā paññāyati. Eva meva kho [Pg.325] bhikkhave bahūcepi bhikkhū anupādisesāya nibbāna dhātuyā parinibbāyanti. Na tena nibbānadhātuyā ūnattaṃ vā pūrattaṃvā paññāyatīti.

হে ভিক্ষুগণ! যেমন জগতের সমস্ত নদীসমূহ মহাসমুদ্রে পতিত হয় এবং আকাশ থেকে বৃষ্টির ধারা পতিত হয়, তথাপি তার দ্বারা মহাসমুদ্রের কোনো হ্রাস বা বৃদ্ধি (অপূর্ণতা বা পূর্ণতা) পরিলক্ষিত হয় না; ঠিক তেমনই, হে ভিক্ষুগণ! যদি বহু ভিক্ষুও অনুপাদিশেষ নির্বাণধাতুতে পরিনির্বাণ লাভ করেন, তথাপি তার দ্বারা নির্বাণধাতুর কোনো হ্রাস বা বৃদ্ধি পরিলক্ষিত হয় না।

Aṭṭhakathāsuca na tena nibbānadhātuyā ūnattaṃvā pūrattaṃvā paññāyatīti asaṅkhyeyyepi mahākappe buddhesu anuppajjantesu ekasattopi parinibbātuṃ nasakkoti. Tadāpi tucchā nibbāna dhātūti nasakkā vattuṃ. Buddhakāle pana ekekasmiṃ samāgame asaṅkhyeyyāpi sattā amataṃ ārādhenti. Tadāpi nasakkā vattuṃ pūrā nibbānadhātūti vuttaṃ. Brahmanimantanasutteca viññāṇaṃ anidassanaṃ anantaṃ sabbatopabhanti vuttaṃ. Aṭṭhakathāyañca sabbatopabhanti sabbato pabhāsampannaṃ. Nibbānato hi añño koci dhammo pabhassaratarovā jotivantatarovā parisuddhatarovā paṇḍara tarovā natthi. Sabbatovā pabhūtameva hoti. Nakatthaci natthīti sabbatopataṃ. Puratthimadisādīsu hi asukadisāyaṃnāma nibbānaṃ natthīti navattabbanti vuttaṃ.

অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে—'তার দ্বারা নির্বাণধাতুর হ্রাস বা বৃদ্ধি পরিলক্ষিত হয় না।' অসংখ্য মহাকল্প পর্যন্ত বুদ্ধগণের অনুৎপত্তিকালে একজন প্রাণীও পরিনির্বাণ লাভ করতে পারে না। তখনও 'নির্বাণধাতু শূন্য বা খালি হয়ে আছে'—এমন বলা যায় না। আবার বুদ্ধগণের সময়ে এক একটি ধর্মসভায় অসংখ্য প্রাণী অমৃত (নির্বাণ) লাভ করেন। তখনও 'নির্বাণধাতু পূর্ণ হয়ে গেছে'—এমন বলা যায় না। ব্রহ্মনিমন্ত্রণ সূত্রেও বলা হয়েছে—'বিজ্ঞান অনিন্দর্শন, অনন্ত ও সর্বত্র প্রভাসম্পন্ন।' অট্ঠকথাতে 'সব্বতোপভং' শব্দের অর্থ করা হয়েছে—সর্বতোভাবে প্রভাসম্পন্ন (দীপ্তিময়)। নির্বাণ অপেক্ষা অধিকতর প্রভাস্বর, অধিকতর জ্যোতির্ময়, অধিকতর পরিশুদ্ধ বা অধিকতর শুভ্র অন্য কোনো ধর্ম নেই। অথবা, সর্বত্রই তা বিদ্যমান থাকে; কোনো স্থানেই তা নেই—এমন নয়, তাই একে 'সব্বতোপভং' বলা হয়। পূর্ব দিক প্রভৃতি কোনো নির্দিষ্ট দিকে 'নির্বাণ নেই'—এমন বলা উচিত নয়।

Evaṃsantepi etaṃ niruddhatekālikadhamma sannissayena viññāya mānattā niruddhadhammabhedena bhinnaṃ katvā upacarituṃ labbhatīti vuttaṃ saupādisesātiādi. Tattha upādīyati taṇhādiṭṭhīhi bhusaṃ gaṇhīyatīti upādi. Upādinnakhandhapañcakaṃ. Soyeva ekadesenavā anavasesenavā pahīnehi kammakilesehi sesoti upādiseso. Saṃvijjati tasmiṃ santāne upādiseso yassā adhigatakāleti saupādisesā. Nibbānadhātūti nibbūtisa bhāvo. Saupādisesāca sā nibbānadhātucāti samāso. Natthi tasmiṃ santāne upādiseso yassā adhigatakāleti anupādisesā, anupādisesāca sā nibbānadhātucāti viggaho. Vuttañhetaṃ iti vuttake-dve mā bhikkhave nibbānadhātuyo. Katamā dve, saupādisesāca nibbānadhātu, anupādisesāca nibbānadhātūtiādi. Tattha purimā kilesanibbānaṃnāma. Pacchimā khandhanibbānaṃnāma. Purimāvā diṭṭhadhammika nibbānaṃnāma. Pacchimā samparāyika nibbānaṃnāma. [Pg.326] Yathāha-ekā hi dhātu idha diṭṭhadhammikā saupādisesā bhavanetti saṅkhayā. Anupādisesā pana samparāyikāti. Aṅguttare pana sattanipāte ubhatobhāgavimutta paññāpi muttānaṃ dvinnaṃ khīṇāsavānaṃ khandhupādisesavasena kāyasakkhidiṭṭhipatta saddhāvimuttadhammānusārīsaṅkhātānaṃ catunnaṃ sekkhānaṃ āraddhavipassa kassaca yogīkalyāṇaputhujjanassa kilesu pādisesavasena saupādisesatā anupādisesatāca vuttā. Tattheva navanipāte antarāparinibbāyī, upahaccaparinibbāyī, asaṅkhāraparinibbāyī, sasaṅkhāraparinibbāyī, uddhaṃ sotaakaniṭṭhagāmīti pañcannaṃ anāgāmīnaṃ sakadāgāmissa tiṇṇaṃ sotāpannānanti navannaṃ sekkhapuggalānaṃ kilesupādisesavasena saupādisesatā vuttā.

এমন হলেও, অতীত-অনাগত-প্রত্যুৎপন্ন (ত্রৈকালিক) নিরুদ্ধ ধর্মের আশ্রয়ে এটি বিজ্ঞাত হওয়ার কারণে, নিরুদ্ধ ধর্মের ভেদানুসারে একে বিভক্ত করে উপচার বা রূপক অর্থে ব্যবহার করা যায়; এই কারণে 'সউপাদিশেষ' ইত্যাদি বলা হয়েছে। সেখানে 'উপাদীযতি' অর্থাৎ তৃষ্ণা ও দৃষ্টির দ্বারা যা দৃঢ়ভাবে গৃহীত হয়, তা-ই হলো 'উপাদি'। এটি হলো উপাদিন্ন পঞ্চস্কন্ধ। সেই উপাদি-রূপ পঞ্চস্কন্ধই একদেশ বা সম্পূর্ণভাবে প্রহীন কর্ম-ক্লেশের অবশিষ্ট হিসেবে থাকে বলে একে 'উপাদিশেষ' বলা হয়। যে নির্বাণ লাভ করার সময়ে সেই সন্তানে (চিত্তপ্রবাহে) উপাদিশেষ বিদ্যমান থাকে, তা হলো 'সউপাদিশেষা'। নির্বাণধাতু হলো নির্বৃতি-স্বভাব (শান্তিময় স্বভাব)। 'সউপادিশেষা চ সা নিব্বানধাতু চাতি'—এটি কর্মধারয় সমাস। যে নির্বাণ লাভ করার সময়ে সেই সন্তানে উপাদিশেষ থাকে না, তা হলো 'অনুপাদিশেষা'। 'অনুপাদিশেষা চ সা নিব্বানধাতু চাতি'—এটি এর বিগ্রহ বাক্য। ইতিবুত্তকে বলা হয়েছে—'হে ভিক্ষুগণ! এই দুই প্রকার নির্বাণধাতু রয়েছে। কোন দুটি? সউপাদিশেষ নির্বাণধাতু এবং অনুপাদিশেষ নির্বাণধাতু।' তাদের মধ্যে প্রথমটি হলো 'ক্লেশ-নির্বাণ' এবং পরেরটি হলো 'স্কন্ধ-নির্বাণ'। অথবা প্রথমটি হলো 'দৃষ্টধার্মিক নির্বাণ' (ইহকালীন) এবং পরেরটি হলো 'সাম্প্রায়িক নির্বাণ' (পরকালীন)। যেমন বলা হয়েছে—'ইহলোকে দৃষ্টধার্মিক সউপাদিশেষ নির্বাণধাতু একটিই, যা ভবনেত্রীর (তৃষ্ণার) ক্ষয়স্বরূপ; আর অনুপাদিশেষ নির্বাণধাতু হলো সাম্প্রায়িক।' অঙ্গুত্তর নিকায়ের সপ্তক নিপাতে উভয়তোভাগবিমুক্ত ও প্রজ্ঞাবিমুক্ত—এই দুই প্রকার ক্ষীণাস্ত্রবের (অরহন্তের) ক্ষেত্রে স্কন্ধ-উপাদিশেষের মাধ্যমে এবং কায়সাক্ষী, দৃষ্টিপ্রাপ্ত, শ্রদ্ধাবিমুক্ত ও ধর্মানুসারী—এই চার প্রকার শৈক্ষ ও আরব্ধবিপাসক কল্যাণ-পুথুজ্জন যোগীর ক্ষেত্রে ক্লেশ-উপাদিশেষের মাধ্যমে সউপাদিশেষতা ও অনুপাদিশেষতা বলা হয়েছে। সেই অঙ্গুত্তর নিকায়েরই নবক নিপাতে অন্তরাপরিনির্বায়ী, [উপহচ্চপরিনির্বায়ী, অসংখারপরিনির্বায়ী, সসংখারপরিনির্বায়ী] ও উদ্ধংসোত-অকনিষ্ঠগামী—এই পাঁচ প্রকার অনাগামী, সকদাগামী এবং তিন প্রকার স্রোতাপন্ন—এই নয় প্রকার শৈক্ষ পুদ্গলের ক্ষেত্রে ক্লেশ-উপাদিশেষের মাধ্যমে সউপাদিশেষতা বলা হয়েছে।

Nettiyaṃ pana arahattaphalaṃpi saupādisesanibbānanti vuttaṃ. Taṃ idha nādhippetaṃ. Etthaca maggakkhaṇe kilesānaṃ khayo saupādi sesaṃnāma. Cuti anantare khandhānaṃ anuppādo anupādisesaṃnāma. Yasmā pana paṭisandhivandhānāma kilesesu satieva jāyanti. Asati najāyanti, tasmā tepi kilesakkhayena saheva khiyyanti. Yāvacutiyā pavattamānaṃ paccuppannakhandhasantānaṃ pana khīṇāsavassapi purimabhave pavattakammakilesānaṃ phalanisandabhūtaṃ sabbasattānaṃ dhamma tāsiddhaṃ. Tasmā taṃ khīṇesupi kilesesu yāvacutiyā pavatta tiyeva. Cutikkhaṇe tassa nirodhopi dhammatānirodho eva. Yo pana tadanantare punabhavassa anuppādo. So kilesakkhayena saheva siddho. Na kevalaṃ tadanantare puna bhavasseva. Tato paraṃpi anamatagga saṃsāre bhavaparaṃparāya anuppādopi tena saheva siddho. Sabbañcetaṃ ekameva nibbānaṃ. Evaṃsantepi khandhāvasesassa bhāvā bhāvalesaṃ upādāya ayaṃ bhedo vuttoti vuttaṃ duvidhaṃ hoti kāraṇapariyāyenāti duvidha paññāpanassa kāraṇalesenāti attho.

নেত্তিপকরণে অবশ্য অর্হত্ত্বফলকেও 'সউপাদিশেষ নির্বাণ' বলা হয়েছে। কিন্তু এখানে তা অভিপ্রেত নয়। এখানে মার্গক্ষণে ক্লেশসমূহের ক্ষয়কে 'সউপাদিশেষ' এবং চ্যুতির অব্যবহিত পরে স্কন্ধসমূহের অনুৎপাদকে 'অনুপাদিশেষ' বলা হয়েছে। যেহেতু প্রতিসন্ধি-স্কন্ধসমূহ ক্লেশ বিদ্যমান থাকলেই উৎপন্ন হয় এবং ক্লেশ না থাকলে উৎপন্ন হয় না, তাই ক্লেশক্ষয়ের সাথেই সেগুলোও ক্ষয়প্রাপ্ত হয়। কিন্তু চ্যুতি পর্যন্ত প্রবর্তমান বর্তমান স্কন্ধ-সন্তান ক্ষীণাস্ত্রবের (অরহন্তের) ক্ষেত্রেও পূর্বভবে প্রবর্তমান কর্ম-ক্লেশের ফলস্বরূপ, যা সকল প্রাণীর ক্ষেত্রে স্বাভাবিক নিয়মেই সিদ্ধ। অতএব, ক্লেশসমূহ ক্ষয়প্রাপ্ত হলেও চ্যুতি পর্যন্ত তা প্রবর্তমান থাকেই। চ্যুতি ক্ষণে তার নিরোধও কেবল স্বাভাবিক নিরোধই। আর তার অব্যবহিত পরে যে পুনর্ভবের অনুৎপাদ ঘটে, তা ক্লেশক্ষয়ের সাথেই সিদ্ধ হয়। কেবল তার অব্যবহিত পরের পুনর্ভবেরই নয়, বরং তার পরবর্তী অনমতগ্গ (অনন্ত) সংসারে ভবপরম্পরার অনুৎপাদও তার সাথেই সিদ্ধ হয়। এই সমস্তই মূলত এক নির্বাণ। এমন হলেও, স্কন্ধের অবশিষ্টাংশের ভাব ও অভাবকে (থাকা ও না থাকাকে) আশ্রয় করে এই ভেদ বা বিভাগ বলা হয়েছে। এই কারণে বলা হয়েছে—'কারণ-পর্যায়ের দ্বারা এটি দ্বিবিধ হয়', অর্থাৎ দ্বিবিধ প্রজ্ঞাপনের কারণের অংশবিশেষ—এই হলো অর্থ।

Yasmā pana saṅkhatadhammānāma sapalibodhadhammattā nānāpalibodhehi niccakālaṃ janaṃ pīḷenti. Santasukhaṃnāma laddhuṃ nadenti. Sanimitta dhammattāca kilesānaṃ jarāmaraṇādīnañca sabbesaṃ anatthānaṃ vatthu bhūtā [Pg.327] bhūmibhūtā honti. Sapaṇihitadhammattāca sabbadukkhānaṃ mūlabhūtaṃ āsādukkhaṃnāma niccakālaṃpi janenti. Tasmā tappaṭipakkhasiddhena guṇabhedena tividhaṃbhedaṃ dassetuṃ suññatantiādi māha. Tattha sabbapalibodha vivittattā suññataṃ. Sakkāyadiṭṭhiyā hi sati bālānaṃ yattakā pāpakammapalibodhā apāya dukkhapalibodhāca sandissanti. Paṇḍitānaṃca tato attānaṃ rakkhanatthaṃ yattakā kalyāṇakammapalibodhā sandissanti. Sakkāyadiṭṭhinirodhoyeva sabbe te sakkāyadiṭṭhimūlake palibodhe nirodhetuṃ sakkoti. Na vinā tena añño koci. Tasmā sonirodho tehi palibodhehi vivitto hoti, tathā rāgakkhayoyeva rāgamūlake palibodhe nirodhetuṃ sakkoti. Na vinā tena añño koci. Dosakkhayoyeva dosamūlake. Mohakkhayoyeva mohamūlaketiādi vattabbaṃ. Iti nibbānaṃ sabbapali bodhehi vivittattā suññataṃnāma.

যেহেতু সংস্কৃত (সংস্কারগত) ধর্মসমূহ প্রতিবন্ধকতাযুক্ত (সপলিবোধ) হওয়ার কারণে নানা প্রতিবন্ধকতার দ্বারা সর্বদা মানুষকে পীড়িত করে এবং শান্তিসুখ লাভ করতে দেয় না; এবং সনিমিত্ত (চিহ্নযুক্ত) হওয়ার কারণে ক্লেশসমূহ এবং জরা-มরণ প্রভৃতি সমস্ত অনর্থের বস্তুস্বরূপ ও ভূমিস্বরূপ হয়; এবং সপ্রণিহিত (আকাঙ্ক্ষাযুক্ত) হওয়ার কারণে সমস্ত দুঃখের মূলস্বরূপ 'আশা-দুঃখ' (প্রত্যাশাজনিত দুঃখ) সর্বদা উৎপন্ন করে; তাই তাদের প্রতিপক্ষ হিসেবে সিদ্ধ গুণের ভেদানুসারে ত্রিবিধ ভেদ প্রদর্শন করার জন্য 'শূন্য' ইত্যাদি বলা হয়েছে। সেখানে সমস্ত প্রতিবন্ধকতা থেকে বিবিক্ত (মুক্ত) হওয়ার কারণে একে 'শূন্য' (সুঞ্ঞত) বলা হয়। সাক্কায়দৃষ্টি (সৎকায়দৃষ্টি) বিদ্যমান থাকলে মূঢ় ব্যক্তিদের যেমন পাপকর্মের প্রতিবন্ধকতা এবং অপায়-দুঃখের প্রতিবন্ধকতা দেখা যায়, তেমনই পণ্ডিতদেরও তা থেকে নিজেকে রক্ষা করার জন্য কল্যাণকর্মের প্রতিবন্ধকতা দেখা যায়। কেবল সাক্কায়দৃষ্টির নিরোধই সেই সাক্কায়দৃষ্টি-মূলক সমস্ত প্রতিবন্ধকতা নিরোধ করতে সমর্থ হয়; তা ছাড়া অন্য কেউ সমর্থ হয় না। অতএব, সেই নিরোধ সেই সমস্ত প্রতিবন্ধকতা থেকে বিবিক্ত বা মুক্ত হয়। তেমনই, কেবল রাগক্ষয়ই রাগমূলক প্রতিবন্ধকতা নিরোধ করতে সমর্থ হয়; তা ছাড়া অন্য কেউ সমর্থ হয় না। কেবল দ্বেষক্ষয়ই দ্বেষমূলক এবং মোহক্ষয়ই মোহমূলক প্রতিবন্ধকতা নিরোধ করতে সমর্থ হয়—এরূপ বলা উচিত। এভাবে, সমস্ত প্রতিবন্ধকতা থেকে বিবিক্ত হওয়ার কারণে নির্বাণকে 'শূন্য' বলা হয়।

Nimittaṃ vuccati uppādapavattamūlako oḷārikākāro. Yena samannāgatā saṅkhatadhammā sabbesaṃ kilesānaṃ jarāmaraṇānañca vatthubhūtā bhūmibhūtā honti. Tathā sabbesaṃ mārānaṃ sabbesaṃ verānaṃ sabbesaṃ rogādi anatthānaṃ vatthubhūtā bhūmibhūtā honti. Yato te māradheyyātipi maccudheyyātipi vuccanti. Kāla disā desa santānādi bhedena hīnapaṇītādi bhedenaca bhedaṃ gacchanti. Nibbānaṃ pana sabbesaṃ nimittadhammānaṃ khayanirodhabhāvena siddhattā natthi. Tasmiṃ nimittanti animittaṃ. Tañhi sabbesaṃ kile sādīnaṃ anatthānaṃ vatthubhūte nimittadhamme viddhaṃsetvā tesaṃ anatthānaṃ abhāvaṃ sādhentaṃ niccaṃ tiṭṭhati. Naca taṃ kālabhedena bhinnaṃ hoti. Idaṃ atīte asukakappe asukabuddhassa nibbānaṃ, idaṃ anāgate, idaṃ etarahīti. Nāpi disābhedena bhinnaṃ. Idaṃ dasasu disāsu asukāyanāma disāya nibbānaṃ, idaṃ asukāya nāmāti. Nacāpi desabhedenavā santānabhedenavā bhinnaṃ. Idaṃ manussaloke idaṃ devaloke idaṃ brahmaloketi vā idaṃ manussānaṃ idaṃ devānaṃ idaṃ brahmānantivāti. Tathā paṇītādi bhedena [Pg.328] bhinnaṃ na hoti. Idaṃ sabbaññubuddhānaṃ. Idaṃ paccekabuddhānaṃ. Idaṃ buddhasāvakānanti.

উৎপাদ ও প্রবৃত্তি-মূলক স্থূল আকারকে 'নিমিত্ত' বলা হয়। যার দ্বারা যুক্ত হয়ে সংস্কৃত ধর্মসমূহ সমস্ত ক্লেশ এবং জরা-মরণের বস্তুস্বরূপ ও ভূমিস্বরূপ হয়। তেমনই, সমস্ত মার, সমস্ত বৈরিতা এবং রোগ প্রভৃতি সমস্ত অনর্থের বস্তুস্বরূপ ও ভূমিস্বরূপ হয়। যে কারণে সেগুলোকে 'মারধেয়' (মারের রাজ্য) এবং 'মৃত্যুধেয়' (মৃত্যুর রাজ্য) বলা হয়। কাল, দিক, দেশ, সন্তান প্রভৃতির ভেদানুসারে এবং হীন-প্রণীত (নিকৃষ্ট-উৎকৃষ্ট) প্রভৃতির ভেদানুসারে সেগুলো ভিন্ন ভিন্ন রূপ ধারণ করে। কিন্তু নির্বাণ সমস্ত নিমিত্ত-ধর্মের ক্ষয় ও নিরোধ-ভাবের দ্বারা সিদ্ধ হওয়ার কারণে তাতে কোনো নিমিত্ত নেই, তাই একে 'অনিমিত্ত' বলা হয়। কারণ, তা ক্লেশ প্রভৃতি সমস্ত অনর্থের আধারস্বরূপ নিমিত্ত-ধর্মসমূহকে ধ্বংস করে সেই অনর্থসমূহের অভাব সাধনপূর্বক নিত্যকাল বিদ্যমান থাকে। কালভেদে তা ভিন্ন হয় না, যেমন—'এটি অতীতে অমুক কল্পে অমুক বুদ্ধের নির্বাণ, এটি অনাগতে, এটি বর্তমানে।' দিকভেদেও তা ভিন্ন হয় না, যেমন—'দশ দিকের মধ্যে অমুক দিকে এই নির্বাণ, অমুক দিকে এই নির্বাণ।' দেশভেদে বা সন্তানভেদেও তা ভিন্ন হয় না, যেমন—'এটি মনুষ্যলোকে নির্বাণ, এটি দেবলোকে নির্বাণ, এটি ব্রহ্মলোকে নির্বাণ' অথবা 'এটি মানুষের নির্বাণ, এটি দেবতাদের নির্বাণ, এটি ব্রহ্মাদের নির্বাণ।' তেমনই, হীন-প্রণীত ভেদেও তা ভিন্ন হয় না, যেমন—'এটি সর্বজ্ঞ বুদ্ধগণের নির্বাণ, এটি প্রত্যেকবুদ্ধগণের নির্বাণ, এটি বুদ্ধ-শ্রাবকগণের নির্বাণ।'

Paṇihitaṃ, paṇidhānaṃ, paṇidhi, patthanā, āsā, jīghacchā, pipāsāti atthato ekaṃ. Saṅkhatadhammāca labbhamānāpi bhijjanadhammattā punappunaṃ laddhuṃ āsā dukkhaṃnāma vaḍḍhenti. Āsādukkhassa pariyantonāma natthi. Sabbañca dukkhaṃ āsāmūlakaṃ hoti. Āsāsadisaṃ dukkhanidānaṃnāma natthi, nibbānaṃ pana sayaṃ pipāsavinayadhammattā āsāsaṅkhātaṃ sabbaṃ taṇhāpaṇidhiṃvā chandapaṇidhiṃvā vinentaṃ vidhamentaṃ vattatīti natthi. Tasmiṃ paṇihitanti appaṇīhitaṃ. Etthaca duvidhaṃ sukhaṃ vedayitasukhaṃ santisukhanti. Tattha manussa dibba brahma sampattiyo labhitvā anubhavanavasena pavattaṃ pītisomanassa sukhaṃ vedayitasukhaṃnāma. Taṃ pana khaṇekhaṇe vijjuviya bhijjanadhammaṃ. Sampattiyoca aniccadhammā. Sabbe te apariyantaṃ āsādukkhaṃ bhiyyo vaḍḍhentiyeva. Tasmā sabbaṃ vedayitasukhaṃnāma āsā dukkhajanakattā ekantena dukkhameva hoti. Yathāha-yaṃkiñci vedayitaṃ, sabbaṃ taṃ dukkhasminti. Dhammasenāpatināca katamaṃ taṃ āvuso sāriputta nibbāne sukhaṃ, yadettha vedayitaṃ natthīti puṭṭhena etadevettha āvuso nibbāne sukhaṃ, yadettha vedayitaṃ natthīti vuttaṃ. Santisukhaṃnāma attani uppannānaṃvā uppajjituṃ paccupaṭṭhi tānaṃvā kilesādīnaṃ apāyadukkhādīnañca attano sammāpayogaṃ paṭicca vimuccanasukhaṃ. Etadevettha ekantasukhaṃ acalasukhaṃ. Etasmiñhi asati puthujjanānaṃ manussa dibbabrahmasampattiyo anubhavantānaṃpi avassaṃ pattabbaṭṭhena paccupaṭṭhitāneva honti aviciniraya bhayādīnīti. Tasmā sabbassa vedayitasukhamūlakassa āsādukkhassa santisukhadīpakaṃ idaṃ appaṇihitapadaṃ nibbānassa ekaṃ mahantaṃ guṇapadaṃ hotīti.

প্রণিহিত, প্রণিধান, প্রণিধি, প্রার্থনা, আশা, জিঘৎসা (ক্ষুধা) ও পিপাসা—এগুলো অর্থগতভাবে এক। সংস্কৃত ধর্মসমূহ লাভ করা গেলেও, বিনাশশীল স্বভাবের কারণে তা বারবার লাভ করার জন্য 'আশা-দুঃখ' (প্রত্যাশাজনিত দুঃখ) বৃদ্ধি করে। আশা-দুঃখের কোনো শেষ নেই। সমস্ত দুঃখই আশামূলক। আশার সদৃশ অন্য কোনো দুঃখের কারণ নেই। কিন্তু নির্বাণ স্বয়ং পিপাসা দূর করার স্বভাবযুক্ত হওয়ার কারণে আশা নামক সমস্ত তৃষ্ণা-প্রণিধান বা ছন্দ-প্রণিধানকে দূর ও বিধ্বস্ত করে প্রবর্তমান থাকে; তাই তাতে কোনো প্রণিহিত (আকাঙ্ক্ষা) নেই, এই কারণে একে 'অপ্রণিহিত' বলা হয়। এখানে সুখ দুই প্রকার—বেদয়িত-সুখ (অনুভূত সুখ) এবং শান্তিসুখ। সেখানে মনুষ্য, দিব্য ও ব্রহ্ম সম্পত্তি লাভ করে তা উপভোগ করার মাধ্যমে যে প্রীতি-সৌমনস্য সুখ প্রবর্তমান থাকে, তাকে 'বেদয়িত-সুখ' বলা হয়। কিন্তু তা ক্ষণে ক্ষণে বিদ্যুতের মতো বিনাশশীল স্বভাবের। সম্পত্তিগুলোও অনিত্য স্বভাবের। সেগুলো সমস্তই সীমাহীন আশা-দুঃখকে আরও বৃদ্ধি করে। অতএব, সমস্ত বেদয়িত-সুখই আশা-দুঃখের জন্মদাতা হওয়ার কারণে একান্তই দুঃখস্বরূপ। যেমন বলা হয়েছে—'যা কিছু অনুভূত হয়, তা সবই দুঃখের অন্তর্গত।' ধর্মসেনাপতি সারিপুত্রকে যখন জিজ্ঞাসা করা হয়েছিল—'হে আবসো সারিপুত্র! এই নির্বাণে সুখ কেমন, যেখানে কোনো অনুভূতিই নেই?' তখন তিনি উত্তর দিয়েছিলেন—'হে আবসো! এই নির্বাণে কোনো অনুভূতি না থাকাটাই হলো সুখ।' শান্তিসুখ হলো—নিজের মধ্যে উৎপন্ন বা উৎপন্ন হওয়ার জন্য প্রস্তুত ক্লেশসমূহ এবং অপায়-দুঃখ প্রভৃতি থেকে নিজের সম্যক প্রয়োগের (সঠিক প্রচেষ্টার) মাধ্যমে মুক্ত হওয়ার সুখ। এটিই এখানে একান্ত সুখ ও অচল (অটল) সুখ। কারণ, এটি বিদ্যমান না থাকলে পৃথগ্জনদের মনুষ্য, দিব্য ও ব্রহ্ম সম্পত্তি উপভোগ করার সময়েও অবশ্যই প্রাপ্তব্য হিসেবে অবীচি নরকের ভয় প্রভৃতি সম্মুখে উপস্থিত থাকে। অতএব, সমস্ত বেদয়িত-সুখমূলক আশা-দুঃখের বিপরীতে শান্তিসুখের প্রকাশক এই 'অপ্রণিহিত' পদটি নির্বাণের একটি মহান গুণবাচক পদ।

Ākāra bhedenāti tividhassa suññatādikassa guṇakoṭṭhāsassa bhedena. Etthaca yadetaṃ anamatagge saṃsāre ajjhattaṃ anusayitvā āgatānaṃ kilesānaṃ maggakkhaṇe ajjhattameva nirujjhanaṃ khiyyanaṃ. Taṃ khayadhātu nirodhadhātu saṅkhātaṃ ekaṃ dhammāyatanaṃ hoti. [Pg.329] Ekā dhammadhātu hoti. Eko paramatthadhammo hoti. Khayaṭṭhena nirodhaṭṭhena sabhāvato vijjamānattā, na hi taṃ paññattirūpaṃ hoti. Kāye ñāṇeca sarūpato upaladdhattā, duvidhañhi nibbānassa sacchikaraṇaṃ kāyasacchikaraṇaṃ ñāṇasacchikaraṇañca. Yathāha-chandajāto ussahati. Ussahitvā tuleti. Tulayitvā padahati. Pahitatto samāno kāyenaceva paramatthasaccaṃ sacchikaroti. Paññāyaca taṃ paṭivijjha passatīti. Tattha anamatagge saṃsāre ajjhattaṃ niccaṃ santāpetvā paridayhitvā āgatānaṃ kilesānaṃ maggakkhaṇe ajjhattameva nirujjhanaṃ nibbāyanaṃ kāyasacchikaraṇaṃnāma. Evaṃ kāyena sacchikatvā puna paccavekkhanto ajjhattaṃ taṃ nirujjhanaṃ ñāṇena paccakkhato passati. Niruddhā me kilesāti jānāti, idaṃ ñāṇasacchikaraṇaṃnāma. Tesu kāya sacchikaraṇaṃ anantaṃ aparimāṇaṃ vaṭṭadukkhaṃ khepeti. Ñāṇasacchikaraṇaṃ anappakaṃ pītisomanassaṃ uppādeti. Paññattidhammesu eva rūpaṃ sacchikaraṇaṃnāma natthīti. Tassa pana nirujjhanassa suññatadhammattā mandabuddhīnaṃ tasmiṃ tucchasaññā niratthakasaññā saṇṭhāti. Animitta dhammattā tasmiṃ abhāvamattasaññā paramatthato avijjamānasaññā saṇṭhāti. Appaṇihitadhammattā taṇhāvasikā janā tasmiṃ sukhaṃ nāma kiñci natthīti maññanti.

আকারভেদে অর্থাৎ শূন্যতাদি তিন প্রকার গুণের অংশের ভেদে। এবং এই বিষয়ে, অনাদি সংসারে আধ্যাত্মিক সন্তানে অনুশয়িত হয়ে আসা ক্লেশসমূহের মার্গক্ষণে আধ্যাত্মিকভাবেই যে নিরোধ বা ক্ষয় হওয়া, তা ক্ষয়ধাতু ও নিরোধধাতু নামে অভিহিত একটি ধম্মায়তন হয়, একটি ধম্মধাতু হয়, একটি পরমার্থ ধর্ম হয়। ক্ষয় অর্থে ও নিরোধ অর্থে স্বভাবত বিদ্যমান থাকার কারণে, তা প্রজ্ঞপ্তিস্বরূপ নয়। কায় ও জ্ঞানে স্বরূপত উপলব্ধ হওয়ার কারণে, নির্বাণের সাক্ষাৎকার দুই প্রকার—কায়-সাক্ষাৎকার ও জ্ঞান-সাক্ষাৎকার। যেমন বলা হয়েছে—'ছন্দজাত (উৎসাহী) ব্যক্তি উদ্যোগী হয়। উদ্যোগী হয়ে তুলনা করে। তুলনা করে প্রচেষ্টা চালায়। প্রহিতাত্মা (নির্বাণে প্রেরিত চিত্তযুক্ত) হয়ে কায় দ্বারা পরমার্থ সত্যকে সাক্ষাৎকার করে এবং প্রজ্ঞা দ্বারা সেই পরমার্থ সত্যকে প্রতিবেধ করে দর্শন করে।' সেখানে, অনাদি সংসারে আধ্যাত্মিক সন্তানে সর্বদা সন্তপ্ত ও দগ্ধ করে আসা ক্লেশসমূহের মার্গক্ষণে আধ্যাত্মিকভাবেই যে নিরোধ বা নির্বাপণ, তাকে 'কায়-সাক্ষাৎকার' বলা হয়। এভাবে কায় দ্বারা সাক্ষাৎকার করে পুনরায় প্রত্যবেক্ষণ করার সময় আধ্যাত্মিকভাবে সেই নিরোধকে জ্ঞানের দ্বারা প্রত্যক্ষভাবে দর্শন করে—'আমার ক্লেশসমূহ নিরুদ্ধ হয়েছে' বলে জানে; একে 'জ্ঞান-সাক্ষাৎকার' বলা হয়। তাদের মধ্যে কায়-সাক্ষাৎকার অনন্ত ও অপরিমিত বৃত্তদুঃখকে ক্ষয় করে। জ্ঞান-সাক্ষাৎকার প্রচুর প্রীতি ও সোমনস্য উৎপন্ন করে। প্রজ্ঞপ্তি ধর্মসমূহে এই রূপ সাক্ষাৎকার নেই—এরূপ জানা উচিত। কিন্তু সেই নিরোধের শূন্যতাত্বের কারণে মন্দবুদ্ধিসম্পন্ন ব্যক্তিদের মনে তাতে তুচ্ছসংজ্ঞা (শূন্যতার ধারণা) বা নিরর্থকসংজ্ঞা প্রতিষ্ঠিত হয়। অনিমিত্তত্ব ধর্মের কারণে তাতে অভাবমাত্রসংজ্ঞা বা পরমার্থত অবিদ্যমানসংজ্ঞা প্রতিষ্ঠিত হয়। অপ্রণিহিত ধর্মের কারণে তৃষ্ণার বশীভূত ব্যক্তিরা মনে করে যে, তাতে সুখ নামক কিছুই নেই।

Ye pana yathāvuttaṃ khayanirodhamattaṃ nibbānaṃnāma nahoti. Tañhi abhāvamattaṃ paññattirūpaṃ hoti. Nibbānañcanāma gambhīrādīnaṃ anantaguṇānaṃ vatthu hoti, naca abhāvamattaṃ tesaṃ vatthu bhavituṃ arahati. Nibbānaṃ paramaṃ sukhanti vuttaṃ. Naca abhāvamatte kiñci sukhaṃnāma sakkāladdhuṃ. Tasmā yo tassa khayanirodhassa paccayo atthi. Yassaca ānubhāvena so khayanirodho sijjhati. Eta deva nibbānaṃ nāmāti icchanti. Tesaṃpi vaṭṭadukkha santito atirekapayojanaṃnāma nalabbhati. Nibbānassaca guṇapadāni nāma anantānaṃ vaṭṭadhammānaṃ paṭipakkhavasena sijjhanti, no aññathā. Tasmā yattakāni aguṇapadāni vaṭṭadhammesu labbhanti, tattakāni tesaṃ khaya nirodhe anantāni guṇapadāni hutvā sijjhanti. Yo khayanirodhopi [Pg.330] tāva visuṃ dhammabhāvenaviññātuṃ dukkarogambhīro hoti. Yato taṃ abhāvamattaṃ paññattirūpaṃ maññanti. Guṇapadānaṃ panassa gambhīrabhāve vattabbamevanatthi. Santisukhañca nāma vaṭṭadukkhānaṃ vūpasantatāeva. Tesaṃ vūpasamo sukhoti hi vuttaṃ. Vūpasantatātica tesaṃ sabbaso khayanirodhoevāti vaṭṭadukkhapariyāpannānaṃ sabba vedayītasukhānaṃ ukkaṃsagatā tassa khayanirodhassa paramasukhatā siddhā hotīti. Tassa pana paramatthato vijjamānabhāve tāva idaṃ suttaṃ.

কিন্তু যে আচার্যগণ মনে করেন যে, যথোক্ত ক্ষয় ও নিরোধমাত্রই নির্বাণ নয়; কারণ সেই ক্ষয়-নিরোধমাত্র তো অভাবমাত্র এবং তা প্রজ্ঞপ্তিস্বরূপ হয়। আর নির্বাণ হলো গম্ভীর আদি অনন্ত গুণের আধার বা বস্তু, কিন্তু অভাবমাত্র তো সেই গুণসমূহের আধার হতে পারে না। ধম্মপদে বলা হয়েছে—'নির্বাণ পরম সুখ।' কিন্তু অভাবমাত্রে কোনো সুখ লাভ করা সম্ভব নয়। অতএব, সেই ক্ষয় ও নিরোধের যে প্রত্যয় (কারণ) আছে এবং যার প্রভাবে সেই ক্ষয়-নিরোধ সিদ্ধ হয়, সেই কারণটিই নির্বাণ—এরূপ তারা মনে করেন। তাদের মতেও বৃত্তদুঃখের উপশম ছাড়া অতিরিক্ত কোনো প্রয়োজন বা ফল পাওয়া যায় না। এবং নির্বাণের গুণসমূহ অনন্ত বৃত্তধর্মের প্রতিপক্ষ হিসেবেই সিদ্ধ হয়, অন্য কোনো উপায়ে নয়। অতএব, বৃত্তধর্মসমূহে যত প্রকার দোষ বা অগুণের পদ পাওয়া যায়, তাদের ক্ষয় ও নিরোধে তত প্রকার অনন্ত গুণের পদ হয়ে তা সিদ্ধ হয়। সেই ক্ষয়-নিরোধও প্রথমে পৃথক একটি ধর্ম হিসেবে জানা কঠিন ও গম্ভীর হয়। যে কারণে তারা তাকে অভাবমাত্র বা প্রজ্ঞপ্তিস্বরূপ মনে করে। কিন্তু এর গুণপদসমূহের গম্ভীরতার বিষয়ে তো বলার কিছুই নেই। আর শান্তিসুখ হলো বৃত্তদুঃখসমূহের উপশমভাবই। যেমন বলা হয়েছে—'তাদের উপশমই সুখ।' এবং 'উপশমভাব' বলতে তাদের সর্বতোভাবে ক্ষয় ও নিরোধকেই বোঝায়। অতএব, বৃত্তদুঃখের অন্তর্গত সমস্ত বেদয়িত সুখের চেয়ে সেই ক্ষয়-নিরোধরূপ নির্বাণের পরম সুখত্ব সিদ্ধ বা প্রমাণিত হয়। কিন্তু পরমার্থত সেই নির্বাণের বিদ্যমানতার বিষয়ে প্রথমে এই সূত্রটি রয়েছে:

Atthi bhikkhave ajātaṃ abhūtaṃ akataṃ asaṅkhataṃ. No ce taṃ bhikkhave abhavissa ajātaṃ abhūtaṃ akataṃ asaṅkhataṃ, na yimassa jātassa bhūtassa katassa saṅkhatassa nissaraṇaṃ paññāyetha. Yasmāca kho bhikkhave atthi ajātaṃ abhūtaṃ akataṃ asaṅkhataṃ, tasmā jātassa bhūtassa katassa saṅkhatassa nissaraṇaṃ paññāyatīti.

হে ভিক্ষুগণ, অজাত (যা উৎপন্ন হয়নি), অভূত (যা সৃষ্টি হয়নি), অকৃত (যা করা হয়নি) এবং অসংষ্কৃত (যা সংস্কার করা হয়নি) এমন একটি তত্ত্ব আছে। হে ভিক্ষুগণ, যদি সেই অজাত, অভূত, অকৃত ও অসংষ্কৃত তত্ত্ব না থাকত, তবে এই জাত, ভূত, কৃত ও সংষ্কৃত জগতের নিঃশরণ (মুক্তি) জানা যেত না। হে ভিক্ষুগণ, যেহেতু অজাত, অভূত, অকৃত ও অসংষ্কৃত তত্ত্ব বিদ্যমান আছে, সেইহেতু জাত, ভূত, কৃত ও সংষ্কৃত জগতের নিঃশরণ জানা যায়।

Tattha ajānanaṃ ajātaṃ. Jātikkhayoti attho. Abhavanaṃ abhūtaṃ. Abhāvoti attho. Akaraṇaṃ akataṃ. Asaṅkharaṇaṃ asaṅkhataṃ. Uppādetuṃvā pavattetuṃvā saṅkhāradukkhassa abhāvoti attho. Jātikkhayotivā visuṃ ekā dhammadhātu hoti. Tasmā visuṃ dhammabhāvaṃ sandhāya natthi jātaṃ etthāti ajātantīpi yujjatiyeva. Idaṃ vuttaṃ hoti, saṅkhatadhammānāma paccaye sati jāyanti. Asati na jāyantīti jātaṃ viya ajātaṃpi tesaṃ atthi. Paramatthato vijjamānaṃ hotīti attho. Yadica ajātaṃnāma natthi, jātameva atthi. Evaṃsati attani kilesānaṃ ajātatthāya sammā paṭipajjantānaṃpi sabbe kilesadhammā jātāyeva siyuṃ. No ajātā. Kasmā, ajātassanāma natthitāyāti. Esanayo sabbesu duccaritadhammesu apāyadukkhavaṭṭadukkhesu, diṭṭhadhammeca sabbesu rogābādhabhayupaddavesu. Evañca sati loke sabbe purisakārā purisathāmā purisaparakkamā niratthakā eva siyunti imamatthaṃ sandhāya no cetaṃ bhikkhave.La. Paññāyethāti vuttaṃ. Yasmā pana [Pg.331] ajātaṃnāma ekantena atthiyeva. Tasmā attani ajātatthāya sammāpaṭipajjantānaṃ te ekantena najāyanti. Evaṃ sati sabbe purisakārā purisathāmā purisaparakkamā satthakā eva hontīti imamatthaṃ sandhāya yasmāca kho bhikkhavetiādi vuttaṃ. Ettāvatā avijjānirodhā saṅkhāra nirodho. Saṅkhāranirodhā viññāṇanirodho.La. Dukkhakkhandhassa nirodho hotīti evaṃ vuttassa nirodhassa paramatthato vijjamānabhāvaṃ dasseti. Atthi saddassa vijjamānatthavacanattā. Tattha nirodho duvidho jātanirodho ajātanirodhoti. Tattha uppajjitvā nirodho jātanirodhonāma. Maccūtica maraṇantica etassevanāmaṃ. Ajjhattapariyā pannānaṃ kilesādīnaṃ uppādassapi sabbaso abhāvo ajāta nironāma. Yo sabbasaṅkhārasamatho sabbupadhinissaggo taṇhakkhayo virāgo nirodho nibbānanti vuccati. Ayamidhādhippeto, ayameva hi sabbapalibodhehi suññattā suññatonāma. Kilesānaṃ jārāmaraṇādīnañca vatthubhūtassa nimittassa abhāvā animittonāma. Sabbadukkhānaṃ nidānabhūtassa āsādukkhassa abhāvā appaṇihitonāma. Tena vuttaṃ suññataṃanimittaṃ appaṇihitañceti tividhaṃ hotīti. Padantiādi nibbānassa vevacanāni. Tañhi visuṃ asaṃmisso kevalo upalabbhamāno eko paramattha dhammoti padaṃ nāma. Koṭṭhāsattho hi padasaddo. Yathā padaso dhammaṃ vāceyyāti. Cavanābhāvena accutaṃ. Pubbantāparante atikkamma pavattattā accantaṃ. Saṅkharaṇakiccarahitattā asaṅkhataṃ. Attano uttaritarassa kassaci dhammassa abhāvato anuttaranti. Vānamuttā taṇhā vimuttā, mahante sīlakkhandhādike dhamme esiṃsu adhigacchiṃsūti mahesayo, buddhā.

সেখানে, অনুৎপত্তিই হলো 'অজাত'। এর অর্থ হলো জাতির ক্ষয়। অভাবই হলো 'অভূত'। এর অর্থ হলো অবিদ্যমানতা। অকরণই হলো 'অকৃত'। অসংস্কারই হলো 'অসংষ্কৃত'। এর অর্থ হলো সংস্কারদুঃখের উৎপাদন বা প্রবর্তনের অভাব। অথবা, জাতিক্ষয় হলো পৃথক একটি ধম্মধাতু। অতএব, পৃথক ধর্মভাবকে লক্ষ্য করে 'এখানে কোনো জন্ম বা উৎপত্তি নেই' বলে একে 'অজাত' বলাও যুক্তিযুক্ত। এর তাৎপর্য এই যে—সংষ্কৃত ধর্মসমূহ প্রত্যয় (কারণ) থাকলে উৎপন্ন হয়, প্রত্যয় না থাকলে উৎপন্ন হয় না। অতএব, তাদের যেমন 'জাত' (উৎপত্তি) আছে, তেমনি তাদের 'অজাত' (অনুৎপত্তি)-ও আছে, যা পরমার্থত বিদ্যমান—এটাই অর্থ। যদি 'অজাত' নামক কিছু না থাকত এবং কেবল 'জাত'ই থাকত, তবে নিজের মধ্যে ক্লেশসমূহের অনুৎপত্তির (অজাতের) জন্য সম্যকভাবে প্রতিপন্ন (সাধনাকারী) ব্যক্তিদেরও সমস্ত ক্লেশধর্ম উৎপন্নই হতো, অনুপন্ন থাকত না। কেন? কারণ 'অজাত' নামক ধর্মের অস্তিত্ব না থাকার কারণে। এই একই নিয়ম সমস্ত দুশ্চরিত্র ধর্মে, অপায়দুঃখে, বৃত্তদুঃখে এবং দৃষ্টধর্মের সমস্ত রোগ, ব্যাধি, ভয় ও উপদ্রবের ক্ষেত্রেও প্রযোজ্য। আর এমন হলে জগতে মানুষের সমস্ত পুরুষকার (উদ্যোগ), lotus-like পুরুষবল ও পুরুষ পরাক্রম নিরর্থকই হতো—এই অর্থকে লক্ষ্য করেই 'হে ভিক্ষুগণ, যদি তা না থাকত...' ইত্যাদি বলা হয়েছে। কিন্তু যেহেতু 'অজাত' নামক নির্বাণধর্ম একান্তভাবেই বিদ্যমান আছে, সেইহেতু নিজের মধ্যে ক্লেশসমূহের অনুৎপত্তির জন্য সম্যকভাবে প্রতিপন্ন ব্যক্তিদের সেই ক্লেশসমূহ একান্তভাবেই উৎপন্ন হয় না। এমন হলে মানুষের সমস্ত পুরুষকার, পুরুষবল ও পুরুষ পরাক্রম সার্থকই হয়—এই অর্থকে লক্ষ্য করেই 'যেহেতু হে ভিক্ষুগণ, বিদ্যমান আছে...' ইত্যাদি বলা হয়েছে। এর দ্বারা 'অবিদ্যা নিরোধ থেকে সংস্কার নিরোধ, সংস্কার নিরোধ থেকে বিজ্ঞান নিরোধ... দুঃখস্কন্ধের নিরোধ হয়' এভাবে উক্ত নিরোধের পরমার্থত বিদ্যমানতা প্রদর্শন করা হয়েছে; কারণ 'অস্থি' (আছে) শব্দটি বিদ্যমানতা অর্থেই ব্যবহৃত হয়। সেখানে নিরোধ দুই প্রকার—জাত-নিরোধ ও অজাত-নিরোধ। তাদের মধ্যে উৎপন্ন হয়ে যে নিরোধ বা বিনাশ, তাকে 'জাত-নিরোধ' বলা হয়। 'মৃত্যু' ও 'মরণ' হলো এরই নাম। আধ্যাত্মিক সন্তানে অন্তর্ভুক্ত ক্লেশাদির উৎপত্তিরও সর্বতোভাবে যে অভাব, তাকে 'অজাত-নিরোধ' বলা হয়। যাকে 'সর্বসংস্কারশমথ', 'সর্বোপধিনিসর্গ', 'তৃষ্ণাক্ষয়', 'বিরাগ', 'নিরোধ' ও 'নির্বাণ' বলা হয়। এখানে এই অজাত-নিরোধই অভিপ্রেত। কারণ এই অজাত-নিরোধই সমস্ত পরিবোধ (প্রতিবন্ধকতা) থেকে শূন্য হওয়ার কারণে 'শূন্যত' নামে অভিহিত। ক্লেশসমূহ এবং জরা-মরণাদির আধারস্বরূপ নিমিত্তের অভাবের কারণে একে 'অনিমিত্ত' বলা হয়। সমস্ত দুঃখের কারণস্বরূপ আশাদুঃখের (তৃষ্ণারূপ দুঃখের) অভাবের কারণে একে 'অপ্রণিহিত' বলা হয়। সেইজন্য বলা হয়েছে—তা শূন্যত, অনিমিত্ত ও অপ্রণিহিত—এই তিন প্রকার হয়। 'পদ' ইত্যাদি হলো নির্বাণের পর্যায়বাচক শব্দ। যেহেতু তা পৃথক, অমিশ্রিত, কেবল (বিশুদ্ধ) এবং উপলব্ধ হওয়া একমাত্র পরমার্থ ধর্ম, তাই একে 'পদ' বলা হয়। কারণ 'পদ' শব্দের অর্থ হলো অংশ বা স্থান। যেমন—'পদের দ্বারা ধর্ম পাঠ করাবে।' চ্যুতি বা বিনাশের অভাবের কারণে একে 'অচ্যুত' বলা হয়। পূর্বান্ত ও অপরাস্ত (অতীত ও অনাগত কাল) অতিক্রম করে বিদ্যমান থাকার কারণে একে 'অত্যন্ত' বলা হয়। সংস্কারকাজের অভাবের কারণে একে 'অসংষ্কৃত' বলা হয়। নিজের চেয়ে শ্রেষ্ঠ অন্য কোনো ধর্মের অভাবের কারণে একে 'অনুতর' বলা হয়। 'বানমুক্ত' অর্থাৎ তৃষ্ণা থেকে মুক্ত মহাত্মাগণ শীলস্কন্ধাদি মহান ধর্মসমূহ অন্বেষণ বা লাভ করেছেন বলে তারা 'মহর্ষি' বা বুদ্ধ।

Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa

এভাবে 'পরমার্থদীপনী' নামক অভিধম্মত্থসঙ্গহের—

Catutthavaṇṇanāya rūpanibbāna saṅgahassa

চতুর্থ বর্ণনা বা রূপ-নির্বাণ সংগ্রহের (ষষ্ঠ পরিচ্ছেদের)—

Paramatthadīpanā niṭṭhitā.

পরমার্থদীপনী টীকা সমাপ্ত হলো।

Samuccaya saṅgaha paramatthadīpanī

সমুচ্চয় সংগ্রহ পরমার্থদীপনী।

162. Evaṃ [Pg.332] chahi paricchedehi cattāro paramatthe dassetvā idāni tesaṃ taṃtaṃrāsisaṅkhātaṃ samuccayaṃ dassento ādigātha māha. Ye salakkhaṇā dvāsattatividhā vatthudhammā mayā vuttā. Idāni tesaṃ samuccayaṃ yathāyogaṃ pavakkhāmīti yojanā. Tattha salakkhaṇāvatthudhammāti padehi dasavidhāni anipphannarūpāni paṭikkhipati. Na hi tāni attano āvenikabhūtena sabhāva lakkhaṇena aniccatādi sāmaññalakkhaṇenaca salakkhaṇāni honti. Ekantaparamatthatāya abhāvato. Tatoyevaca vatthudhammāca nahonti. Sarūpato anupalabbhamānattā. Dabbavācako hi idha vatthusaddo. Dabbañcanāma idha sarūpato labbhamāno sabhāvo eva. Etena nibbānassapi maggaphala paccavekkhanañāṇesu sarūpato labbhamāna sabhāvatā vuttā hoti. Anipphannarūpānaṃ viya ca vatthudhamma sannissayena dissamānadhammamattabhāvaṃ vā paññattidhammānaṃ viya parikappitākāramattabhāvaṃvā sasavisāṇa kacchapalomādīnaṃ viya sabbaso abhūta parikappita mattabhāvaṃvā nivāretīti veditabbaṃ. Etthaca dvāsattatividhāsalakkhaṇāvatthudhammāti vacane payojanaṃ nadissati. Tesu hi dvāsattatividhesu ekacce eva dhammā purimesu tīsu saṅgahesu āgatā. Pacchimeca sabbasaṅgahe anipphannarūpānipi adhippetānievāti. Etthaca vatthudhammāsalakkhaṇāti padehi anipphannarūpānaṃ salakkhaṇatā paṭikkhipane yaṃ vattabbaṃ. Taṃ rūpasamuddesa dīpaniyaṃ vuttamevāti. Ekantākusalajātiyānaṃ āsava catukkādīnaṃ saṅgaho akusalasaṅgaho, na akusala sampayuttattāyeva akusalabhūtānaṃ cittaphassādīnanti. Kusalā kusalābyākatamissakānaṃ saṅgaho missakasaṅgaho.

১৬২. এভাবে ছয়টি পরিচ্ছেদের দ্বারা চার প্রকার পরমার্থ ধর্ম প্রদর্শন করে, এখন তাদের সেই সেই রাশি (শ্রেণী) নামক সমুচ্চয় (সমষ্টি) প্রদর্শন করার ইচ্ছায় আদি গাথাটি বলেছেন। 'আমার দ্বারা যে বাহাত্তর প্রকার স্বলক্ষণযুক্ত বস্তু-ধর্মসমূহ উক্ত হয়েছে, এখন তাদের সমুচ্চয় যথোপযুক্তভাবে বলব'—এই হলো যোজনা। সেখানে 'স্বলক্ষণ বস্তু-ধর্ম' পদের দ্বারা দশ প্রকার অনিষ্পন্ন রূপকে বর্জন করা হয়েছে। কারণ সেই অনিষ্পন্ন রূপসমূহ নিজের অসাধারণ স্বভাব-লক্ষণের দ্বারা এবং অনিত্যতা আদি সামান্য-লক্ষণের দ্বারা স্বলক্ষণযুক্ত হয় না; যেহেতু তাদের একান্ত পরমার্থভাবের অভাব রয়েছে। সেই কারণেই তারা বস্তু-ধর্মও হয় না; কারণ স্বরূপত তাদের উপলব্ধি করা যায় না। এখানে 'বস্তু' শব্দটি দ্রব্যবাচক। আর এখানে 'দ্রব্য' বলতে স্বরূপত উপলব্ধ স্বভাবকেই বোঝায়। এর দ্বারা নির্বাণেরও মার্গ, ফল ও প্রত্যবেক্ষণ জ্ঞানসমূহে স্বরূপত উপলব্ধ স্বভাবত্ব উক্ত হয়েছে। অনিষ্পন্ন রূপসমূহের মতো বস্তু-ধর্মকে আশ্রয় করে দৃশ্যমান ধর্মমাত্রভাবকে, অথবা প্রজ্ঞপ্তি ধর্মসমূহের মতো পরিকল্পিত আকারমাত্রভাবকে, অথবা শশশৃঙ্গ (খরগোশের শিং) ও কূর্মরোম (কচ্ছপের লোম) আদির মতো সর্বতোভাবে অসৎ পরিকল্পিতমাত্রভাবকে এটি নিবারণ করে—এরূপ জানা উচিত। এবং এখানে 'বাহাত্তর প্রকার স্বলক্ষণ বস্তু-ধর্ম' এই বাক্যে কোনো বিশেষ প্রয়োজন দেখা যায় না। কারণ সেই বাহাত্তর প্রকারের মধ্যে কেবল কয়েকটি ধর্মই পূর্ববর্তী তিনটি সংগ্রহে এসেছে। এবং পরবর্তী সর্বসংগ্রহে অনিষ্পন্ন রূপসমূহও অভিপ্রেত বা গৃহীত হয়েছে। এখানে 'বস্তু-ধর্ম স্বলক্ষণ' পদের দ্বারা অনিষ্পন্ন রূপসমূহের স্বলক্ষণত্ব বর্জনের বিষয়ে যা বক্তব্য, তা রূপসমুদ্দেশ দীপনীতে বলা হয়েছে। একান্ত অকুশলজাতীয় আসব-চতুষ্ক আদির সংগ্রহই হলো 'অকুশল সংগ্রহ'; অকুশলের সাথে সম্প্রযুক্ত হওয়ার কারণে অকুশলভূত চিত্ত ও স্পর্শ আদির সংগ্রহ নয়—এরূপ জানা উচিত। কুশল, অকুশল ও অব্যাকৃতের মিশ্রিত ধর্মসমূহের সংগ্রহই হলো 'মিশ্রক সংগ্রহ'।

Bodhi vuccati catūsu maggesu ñāṇaṃ, bujjhanti etāyāti katvā. Bodhiyā pakkhā bodhipakkhā. Bodhisambhārāti attho. Bodhi pakkhesu bhavā [Pg.333] antogadhāti bodhipakkhiyā. Tesaṃ saṅgahoti bodhipakkhiyasaṅgaho. Sabbesaṃ anavasesānaṃ paramatthadhammānaṃ saṅgaho sabbasaṅgaho. Cirapārivāsiyaṭṭhena madaniyaṭṭhenaca āsava sadisattā āsavā. Yadica tadubhayaṭṭhena āsavānāma siyuṃ. Ime lobhādayo eva āsavānāma siyuṃ. Pupphāsavādayo hi loke cha pañca rattimattaṃ vā sattaṭṭharattimattaṃ vā sayaṃpi kumbhesu parivāsaṃ gaṇhanti. Kumbheca parivāsaṃ gāhāpenti. Ime pana anamatagge saṃsāre sayaṃpi sattasantāne parivāsaṃ gaṇhanti. Sattasantānañca parivāsaṃ gāhāpenti. Sakalaṃ sattasantānaṃ sadā āsavapūritameva hoti. Yathāha-cakkhuṃ loke piyarūpaṃ sātarūpaṃ etthesā taṇhā uppajjamānā uppajjati. Ettha nivīsamānā nivīsatītiādi. Tattha esā taṇhā pariyuṭṭhānavasena uppajjamānā ettheva uppajjati. Uppajjitvāca puna anusayabhāvena parivāsaṃ katvā nivīsamānā ettheva nivīsatīti attho. Yāvaca ariyamaggadhovanaṃ nalabbhati. Tāva santānaṃ gūthapūritakūpaṃ viya dubbisodhaṃ katvā pavattati. Pupphāsavādayoca madaṃ janentā muhuttameva janenti. Ime pana yāva ariyamaggaṃ nalabhati. Tāva niccamadaṃ janenti. Tasmā ekantena imeyeva cirapārivāsiyaṭṭhena madani yaṭṭhenaca āsavānāma bhavituṃ arahantīti.

চারটি মার্গের জ্ঞানকে 'বোধি' বলা হয়, কারণ এর দ্বারা (আর্যগণ) সত্য অনুধাবন বা জাগ্রত হন। বোধির পক্ষসমূহ হলো 'বোধিপক্ষ'। এর অর্থ বোধির সম্ভার (সহায়ক উপাদান)। বোধির পক্ষে উৎপন্ন বা তার অন্তর্গত ধর্মসমূহকে 'বোধিপক্ষীয়' বলা হয়। তাদের সংগ্রহ বা শ্রেণীবদ্ধকরণকে 'বোধিপক্ষীয় সংগ্রহ' বলে। অবশিষ্টাংশহীন সমস্ত পরমার্থ ধর্মের সংগ্রহকে 'সর্বসংগ্রহ' বলা হয়। দীর্ঘকাল ধরে সঞ্চিত বা গাঁজানো থাকার অর্থে এবং মত্ততা বা মোহ উৎপন্ন করার অর্থে মদের (আস্রব) সদৃশ হওয়ায় এদের 'আস্রব' (আসব) বলা হয়। যদি এই উভয় অর্থে আস্রব বলা হয়, তবে এই লোভ প্রভৃতি ধর্মগুলোই আস্রব নামের যোগ্য। জগতে পুষ্পাসব (ফুলের মদ) প্রভৃতি পাত্রে পাঁচ-ছয় রাত বা সাত-আট রাত পর্যন্ত নিজে গাঁজানো অবস্থা প্রাপ্ত হয় এবং পাত্রটিকেও সুবাসিত বা গাঁজানো করে তোলে। কিন্তু এই লোভ প্রভৃতি ধর্মগুলো অনাদি সংসারে প্রাণীদের চিত্তসন্তানে নিজেরাও দীর্ঘকাল অবস্থান করে এবং চিত্তসন্তানকেও আস্রবযুক্ত করে তোলে। সমস্ত প্রাণীর চিত্তসন্তান সর্বদা আস্রব দ্বারা পরিপূর্ণ থাকে। যেমন বলা হয়েছে—'জগতে চক্ষু প্রিয়রূপ ও মধুররূপ; সেখানে এই তৃষ্ণা উৎপন্ন হওয়ার সময় উৎপন্ন হয়, সেখানে নিবিষ্ট হওয়ার সময় নিবিষ্ট হয়' ইত্যাদি। সেখানে এই তৃষ্ণা পর্যুত্থান (প্রকাশ্য রূপ) হিসেবে উৎপন্ন হওয়ার সময় এখানেই উৎপন্ন হয়। উৎপন্ন হয়ে পুনরায় অনুশয় (সুপ্ত) রূপে অবস্থান করে নিবিষ্ট হওয়ার সময় এখানেই নিবিষ্ট হয়—এটাই অর্থ। আর যতক্ষণ পর্যন্ত আর্যমার্গরূপ প্রক্ষালন (ধৌতকরণ) লাভ না হয়, ততক্ষণ পর্যন্ত চিত্তসন্তান মলমূত্রপূর্ণ কূপের মতো অত্যন্ত দুষ্করভাবে শোধনীয় হয়ে প্রবর্তিত হতে থাকে। পুষ্পাসব প্রভৃতি মত্ততা উৎপন্ন করলেও তা কেবল ক্ষণকালের জন্যই করে। কিন্তু এই লোভ প্রভৃতি ধর্মগুলো যতক্ষণ আর্যমার্গ লাভ না হয়, ততক্ষণ পর্যন্ত নিত্য মত্ততা উৎপন্ন করে। অতএব, একান্তভাবেই এই লোভ প্রভৃতি ধর্মগুলোই দীর্ঘকাল সঞ্চিত থাকার অর্থে এবং মত্ততা উৎপন্ন করার অর্থে 'আস্রব' নামের যোগ্য।

Visandanaṭṭhenavā āsavasadisattā āsavā, yathā hi kudhita kuṭṭhino mahāvaṇamukhehi yūsasaṅkhāto āsavo visanditvā pilotikakhaṇḍāni dūseti, evaṃ imepi chahidvārehi visanditvā chaḷārammaṇānidūsentīti. Āyataṃvā saṃsāradukkhaṃ savantipasavanti vaḍḍhentīti āsavā. Athavā, bhavato ābhavaggā dhammato āgotratumhā savanti ārammaṇakaraṇavasena pavattantīti āsavā. Āsaddassa avadhiatthajotakattā. Avadhica duvidho mariyādavisayo abhividhivisayocāti tattha yassa sambandhinīkriyā avadhibhūtaṃ attānaṃ bahikatvā pavattati. So mariyādavisayo nāma. Yathā āpātaliputtā devo vuṭṭhoti. Yassa sambandhinīkriyā avadhibhūtaṃ attānaṃ byāpetvā anto katvā pavattati, so [Pg.334] abhividhivisayonāma. Yathā ābrahmalokā bhagavato kittisaddo abbhuggatoti. Idha pana abhividhivisayo daṭṭhabbo. Tasmā bhavaggañca gotrabhuñca byāpetvā anto katvā savantīti attho veditabbo.

অথবা, ক্ষরণ বা চুইয়ে পড়ার অর্থে ক্ষতের স্রাবের (আস্রব) সদৃশ হওয়ায় এদের 'আস্রব' বলা হয়। যেমন তীব্র কুষ্ঠরোগাক্রান্ত ব্যক্তির বড় বড় ক্ষতের মুখ থেকে পুঁজ বা তরলরূপ স্রাব নির্গত হয়ে পট্টি বা কাপড়ের টুকরোকে দূষিত করে, তেমনি এই ধর্মগুলোও ছয়টি ইন্দ্রিয়দ্বার দিয়ে ক্ষরিত বা নির্গত হয়ে ছয়টি আলম্বনকে (বিষয়কে) দূষিত করে। অথবা, দীর্ঘ সংসার-দুঃখকে প্রসব করে, উৎপন্ন করে এবং বৃদ্ধি করে বলে এদের 'আস্রব' বলা হয়। অথবা, ভবের দিক থেকে ভবাগ্র (ভবের সর্বোচ্চ স্তর) পর্যন্ত এবং ধর্মের দিক থেকে গোত্রভূ জ্ঞান পর্যন্ত আলম্বন করার মাধ্যমে ক্ষরিত বা প্রবর্তিত হয় বলে এদের 'আস্রব' বলা হয়। কারণ এখানে 'আ' শব্দটি সীমা (অবধি) অর্থ প্রকাশ করে। আর সীমা দুই প্রকার: বর্জনীয় সীমা (মর্যাদা-বিষয়) এবং অন্তর্ভুক্তিমূলক সীমা (অভিব্যপ্তি-বিষয়)। তার মধ্যে, যার সম্বন্ধীয় ক্রিয়া সীমাস্বরূপ বিষয়টিকে বহির্ভূত রেখে প্রবর্তিত হয়, তাকে 'মর্যাদা-বিষয়' (বর্জনীয় সীমা) বলা হয়। যেমন—'পাটলিপুত্র পর্যন্ত বৃষ্টি হয়েছে' (অর্থাৎ পাটলিপুত্রের বাইরে বৃষ্টি হয়েছে, পাটলিপুত্রে নয়)। আর যার সম্বন্ধীয় ক্রিয়া সীমাস্বরূপ বিষয়টিকে ব্যাপ্ত করে এবং তার অন্তর্ভুক্ত করে প্রবর্তিত হয়, তাকে 'অভিব্যপ্তি-বিষয়' (অন্তর্ভুক্তিমূলক সীমা) বলা হয়। যেমন—'ব্রহ্মলোক পর্যন্ত ভগবানের কীর্তিধ্বনি উত্থিত হয়েছে' (ব্রহ্মলোককেও অন্তর্ভুক্ত করে)। এখানে কিন্তু অভিব্যপ্তি-বিষয় বা অন্তর্ভুক্তিমূলক সীমাই গ্রহণ করতে হবে। অতএব, ভবাগ্র এবং গোত্রভূ জ্ঞানকেও ব্যাপ্ত ও অন্তর্ভুক্ত করে ক্ষরিত বা প্রবর্তিত হয়—এভাবেই অর্থ বুঝতে হবে।

[204] Vibhāvaniyaṃ pana

[২০৪] বিভাবনীতে (টীকা-গ্রন্থে) অবশ্য—

Avadhica mariyādaabhividhivasena duvidhoti vatvā puna taṃ vibhāvento ‘‘tattha āpātaliputtā devo vuṭṭhotiādīsuviya kriyaṃ bahikatvā pavatto mariyādo. Ābhavaggāsaddo abbhuggatotiādīsuviya kriyaṃ byāpetvā pavatto abhividhī’’ti vadati. Taṃ na yujjati.

'সীমা মর্যাদা ও অভিব্যপ্তি ভেদে দুই প্রকার'—এ কথা বলে পুনরায় তা স্পষ্ট করতে গিয়ে বলা হয়েছে: 'সেখানে পাটলিপুত্র পর্যন্ত বৃষ্টি হয়েছে ইত্যাদি উদাহরণের মতো ক্রিয়াকে বহির্ভূত রেখে যা প্রবর্তিত হয়, তা মর্যাদা (বর্জনীয় সীমা)। ভবাগ্র পর্যন্ত শব্দ উত্থিত হয়েছে ইত্যাদি উদাহরণের মতো ক্রিয়াকে ব্যাপ্ত করে যা প্রবর্তিত হয়, তা অভিব্যপ্তি (অন্তর্ভুক্তিমূলক সীমা)।'—এই বক্তব্যটি যুক্তিযুক্ত নয়।

Na hi avavidhivisayabhūto bhavaggo lokattayabyāpakaṃ saddassa abbhuggamanakriyaṃ byāpetvā pavattati. Naca avadhibhūto attho kriyaṃ bahivā antovā katvā pavattatīti yutto. Kriyāeva pana taṃ bahivā antovā katvā pavattatīti yutto. Evañca katvā mūlaṭīkāyaṃ-duvidhohi avadhi abhividhivisayo anabhividhivisayoca. Abhividhivisayaṃ kriyābyāpetvā pavattati, ābhavaggā bhagavato yaso gatoti. Itaraṃ bahikatvā, āpātaliputtā vuṭṭho devoti. Kāmeti icchatīti kāmo. Soeva āsavoti kāmāsavo. Kāmīyativā oḷārikena kāmena icchīyatīti kāmo. Pañcakāmaguṇamukhena desito sabbo kāmāvacaradhammo. Idha pana taṃ nāmena tadārammaṇā taṇhāeva adhippetā, kāmoeva āsavoti kāmāsavo. Kāmāvacaradhammesu assādanābhinandana vasena pavatto kāmarāgo. Therena pana ayamatthova icchito. Vakkhati hi kāmabhava nāmena tabbatthukā taṇhā adhippetāti.

কারণ, অভিব্যপ্তি-সীমার বিষয়ীভূত ভবাগ্র লোকত্রয়-ব্যাপী শব্দের উত্থান-ক্রিয়াকে ব্যাপ্ত করে প্রবর্তিত হয় না। আর সীমাস্বরূপ অর্থটি ক্রিয়াকে বাইরে বা ভেতরে রেখে প্রবর্তিত হয়—এমন বলাও সংগত নয়। বরং ক্রিয়াই তাকে বাইরে বা ভেতরে রেখে প্রবর্তিত হয়—এটাই বলা সংগত। আর এই কারণেই মূলটীকায় বলা হয়েছে—'সীমা দুই প্রকার: অভিব্যপ্তি-বিষয় এবং অনভিব্যপ্তি-বিষয়। অভিব্যপ্তি-বিষয়ে ক্রিয়া ব্যাপ্ত হয়ে প্রবর্তিত হয়, যেমন—ভবাগ্র পর্যন্ত ভগবানের যশ বিস্তৃত হয়েছে। অন্যটিতে (অনভিব্যপ্তিতে) ক্রিয়াকে বহির্ভূত রেখে প্রবর্তিত হয়, যেমন—পাটলিপুত্র পর্যন্ত দেব (মেঘ) বর্ষণ করেছে।' যা কামনা করে বা ইচ্ছা করে, তা-ই 'কাম'। তা-ই আস্রব বলে 'কামাস্রব'। অথবা স্থূল কামের দ্বারা যা কামনার যোগ্য বা যা ইচ্ছা করা হয়, তা-ই 'কাম'। পঞ্চকামগুণের মাধ্যমে দেশিত সমস্ত কামাবচর ধর্মই কাম। কিন্তু এখানে সেই নামে তদালম্বনক (সেই বিষয়কে আলম্বনকারী) তৃষ্ণাই অভিপ্রেত; কামই আস্রব বলে 'কামাস্রব'। কামাবচর ধর্মসমূহে আস্বাদন ও অভিনন্দনের মাধ্যমে প্রবর্তিত কামরাগই এখানে কামাস্রব। স্থবির (অনুরুদ্ধ আচার্য) অবশ্য এই অর্থই ইচ্ছা করেছেন। কারণ তিনি সামনে বলবেন—'কাম ও ভব নামে তদ্বস্তুক (সেই বিষয়ভিত্তিক) তৃষ্ণাই অভিপ্রেত।'

[205] Vibhāvaniyaṃ pana

[২০৫] বিভাবনীতে অবশ্য—

Purimatthova vutto. So anupapanno, theramatānugatassa idhādhippetassa atthassa avuttattā.

পূর্বোক্ত অর্থটিই বলা হয়েছে। তা অনুপপন্ন (অসংগত), কারণ স্থবিরের মতানুসারী এখানে অভিপ্রেত অর্থটি সেখানে বলা হয়নি।

Bhavāsavoti [Pg.335] ettha duvidho bhavo kammabhavo upapattibhavo ca. Tattha mahaggatakusaladhammā kammabhavo. Taṃnibbattā vipāka dhammā upapattibhavo. Idhapi bhavasaddena tadārammaṇā taṇhāeva adhippetā. Bhavoeva āsavoti bhavāsavo. Tasmiṃ duvidhe bhave nikantivasena pavatto rūpārūparāgo.

'ভবাস্রব' শব্দে ভব দুই প্রকার: কর্মভব এবং উপপত্তিভব। তার মধ্যে মহদ্গত কুশল ধর্মসমূহ হলো 'কর্মভব'। তার দ্বারা উৎপন্ন বিপাক ধর্মসমূহ হলো 'উপপত্তিভব'। এখানেও 'ভব' শব্দের দ্বারা তদালম্বনক (ভবকে আলম্বনকারী) তৃষ্ণাই অভিপ্রেত। ভবই আস্রব বলে 'ভবাস্রব'। সেই দ্বিবিধ ভবে নিকান্তি (আসক্তি) বশত প্রবর্তিত রূপ ও অরূপ রাগই ভবাস্রব।

[206] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[২০৬] বিভাবনীতে অবশ্য যা—

‘‘Sassata diṭṭhisahagatoca rāgo ettheva saṅgayhatī’’ti vuttaṃ. Taṃ na yuttaṃ.

'শাশ্বত দৃষ্টিসহগত রাগও এখানেই সংগৃহীত (অন্তর্ভুক্ত) হয়'—বলা হয়েছে, তা সংগত নয়।

Bhavāsavo catūsu diṭṭhigata vippayutta lobhasahagatesu cittuppādesu uppajjatīti hi aṭṭhakathākaṇḍe vuttaṃ. Yattha pana kāmataṇhā bhavataṇhā vibhavataṇhāti āgataṃ. Tattheva sassatadiṭṭhi sahagato rāgo yākāci kusalākusala kammabhavanikanti yākāci upapattibhavapatthanā. Sabbā bhavataṇhāyaṃ saṅgahitāti yuttā. Idha pana yathāvuttaṃ bhavāsavaṃ thapetvā sabbo lobho kāmāsave eva saṅgahitoti yuttoti.

কারণ, 'ভবাস্রব চারটি দৃষ্টিগত-বিপ্রযুক্ত লোভসহগত চিত্তোৎপাদে উৎপন্ন হয়'—এ কথা অট্ঠকথা-কাণ্ডে বলা হয়েছে। কিন্তু যেখানে কামতৃষ্ণা, ভবতৃষ্ণা ও বিভবতৃষ্ণা—এই তিন তৃষ্ণা এসেছে, কেবল সেখানেই শাশ্বতদৃষ্টিসহগত রাগ, যেকোনো কুশল-অকুশল কর্মভবের নিকান্তি (আসক্তি) এবং যেকোনো উপপত্তিভবের প্রার্থনা—এই সমস্তই ভবতৃষ্ণার মধ্যে সংগৃহীত হওয়া সংগত। কিন্তু এখানে (আস্রব নির্দেশে) পূর্বোক্ত ভবাস্রবকে বাদ দিয়ে অবশিষ্ট সমস্ত লোভ কামাস্রবের মধ্যেই সংগৃহীত হওয়া সংগত—এটাই যুক্তিযুক্ত।

[207] Eteneva yañca tattha vuttaṃ.

[২০৭] এর দ্বারাই সেখানে যা বলা হয়েছে—

‘‘Tatiyo bhādiṭṭhisahagato’’ti. Taṃpi paṭikkhittaṃ hoti.

'তৃতীয়টি (ভবাস্রব) ভবদৃষ্টিসহগত'—তাও প্রত্যাখ্যাত হলো।

Yākāci diṭṭhi diṭṭhāsavo. Yokoci moho avijjāsavo. Ettha siyā, kasmā ime eva āsavāti vuttā. Nanu aññepi mānādayo cirapārivāsiyaṭṭhādiyuttā eva hontīti. Saccaṃ. Imesu pana kāmāsave parivuṭṭhe sati sabbekāmavisayā mānādayo parivuṭṭhāeva honti. Tasmiṃ vimutte vimuttāeva, tathā bhavāsave parivuṭṭhe sati bhavavisayā. Diṭṭhāsaveca parivuṭṭhe sati diṭṭhivisayāti. Avijjāpana tesaṃ tiṇṇaṃpi mūlabhūtāti. Iti ime eva pārivāsiyaṭṭhādīsu padhānabhūtā honti. Itare pana tadanubandhamattāeva sampajjantīti na te āsavāti visuṃ vattuṃ arahantīti. Attani patitaṃ janaṃ anassāsikaṃ katvā ajjhottha ranto [Pg.336] hanati māretīti ogho. Pakatimahogho. Tathā avahananaṭṭhena duttaraṭṭhenaca oghasadisāti oghā. Yadica avahaññanaṭṭheca duttaraṭṭhenaca oghānāma siyuntiādiko pasaṅgo mānādīnañca oghabhāva parihāro vutta nayena veditabbo.

যেকোনো দৃষ্টিই 'দৃষ্টি-আস্রব'। যেকোনো মোহ-ই 'অবিদ্যা-আস্রব'। এখানে প্রশ্ন হতে পারে—কেন কেবল এই ধর্মগুলোকেই আস্রব বলা হলো? মান প্রভৃতি অন্যান্য ধর্মগুলোও কি দীর্ঘকাল সঞ্চিত থাকার অর্থ ইত্যাদির সাথে যুক্ত নয়? সত্য। কিন্তু এই আস্রবগুলোর মধ্যে কামাস্রব যখন চিত্তকে অভিভূত করে, তখন কাম-বিষয়ক মান প্রভৃতি সমস্ত ক্লেশই অভিভূত বা জাগ্রত হয়। তা থেকে মুক্ত হলে সেগুলোও মুক্ত হয়। তেমনি ভবাস্রব অভিভূত করলে ভব-বিষয়ক ক্লেশসমূহ এবং দৃষ্টি-আস্রব অভিভূত করলে দৃষ্টি-বিষয়ক ক্লেশসমূহ জাগ্রত হয়। আর অবিদ্যা তো এই তিনটিরই মূলস্বরূপ। অতএব, দীর্ঘকাল সঞ্চিত থাকা ইত্যাদির ক্ষেত্রে এই ধর্মগুলোই প্রধান। অন্যগুলো (মান প্রভৃতি) কেবল তাদের অনুগামী বা সহচর মাত্র। তাই তাদের পৃথকভাবে 'আস্রব' বলা সংগত নয়। নিজের মধ্যে পতিত মানুষকে আশাহীন বা পরিত্রাণহীন করে নিমজ্জিত করত যে বিনাশ বা হত্যা করে, তাকে 'ওঘ' (মহাপ্লাবন) বলে। এটি প্রাকৃতিক মহাপ্লাবনের মতো। তেমনি, বিনাশ করার অর্থে এবং পার হওয়া কঠিন হওয়ার অর্থে ওঘের সদৃশ হওয়ায় এদের 'ওঘ' বলা হয়। যদি বিনাশ করার অর্থে এবং পার হওয়া কঠিন হওয়ার অর্থে এদের ওঘ বলা হয়, তবে মান প্রভৃতির ওঘত্ব বর্জন করার বিষয়টি পূর্বোক্ত নিয়মেই বুঝতে হবে।

Vaṭṭasmiṃvā bhavayantakevā satte yojentīti yogā. Bhavantaracutiyā saha bhavantarapaṭisandhiṃ gantenti ghaṭentīti ganthā. Abhijjhāti sabbassa rāgassetaṃ nāmaṃ. Tasmā rūpārūpa rāgāpi ettha saṅgahitāti daṭṭhabbā. Byāpādotipi sabbo doso eva. Idaṃ saccāti nivesoti idameva saccaṃ, moghamaññanti pavatto micchābhiniveso. Vaṭṭadukkhato vimuttiyā amaggabhūtaṃyeva gosīlagovatādikaṃ parato āmasanaṃ tathā tathā kappetvā gahaṇaṃ sīlabbataparāmāso. Etthaca paratoti bhūtasabhāvapaccanikatoti attho. Kāyasaddo pana sabbattha rūpakāye nāmakāyeca pavattoti atitakāyena paccuppanna kāyaṃ paccuppannakāyenaca anāgatakāyaṃ gantheti ghaṭetīti kāyagantho. Athavā, kāye gaṇṭhoti kāyagaṇṭho. Ajjhatta gaṇṭhoti attho. Nigaṇṭhonāṭaputtotiādīsuviya gaṇṭhasaddo gaṇṭhiyaṃ pavatto. Bhusaṃ ādiyanti amuñcanagāhaṃ gaṇhantīti upādānāni. Kilesabhūto kāmoeva upādānaṃ kāmu pādānaṃ. Vatthubhūtaṃvā kāmaṃ upādiyatīti kāmupādānaṃ.

সংসারে বা ভবযন্ত্রে প্রাণীদের যুক্ত করে বলে এদের 'যোগ' বলা হয়। এক ভবের চ্যুতির সাথে অন্য ভবের প্রতিসন্ধিকে গ্রথিত বা সংযুক্ত করে বলে এদের 'গ্রন্থ' বলা হয়। 'অভিধ্যা' হলো সমস্ত রাগেরই নাম। অতএব, রূপ ও অরূপ রাগও এখানে সংগৃহীত হয়েছে বলে বুঝতে হবে। 'ব্যাপাদ' হলো সমস্ত দ্বেষ বা ক্রোধ। 'এটাই সত্য'—এই অভিনিবেশ হলো 'এটাই সত্য, অন্য সব মিথ্যা'—এভাবে প্রবর্তিত মিথ্যা অভিনিবেশ। সংসার-দুঃখ থেকে মুক্তির অমার্গস্বরূপ (ভুল পথ) গো-শীল, গো-ব্রত ইত্যাদিকে বিপরীতভাবে স্পর্শ করা বা গ্রহণ করা এবং সেগুলোকে মুক্তির পথ হিসেবে কল্পনা করে দৃঢ়ভাবে আঁকড়ে ধরাকে 'শীলব্রত-পরামর্শ' বলে। এখানে 'পরত' শব্দের অর্থ হলো সত্য স্বভাবের বিপরীতভাবে। 'কায়' শব্দটি সর্বত্র রূপকায় ও নামকায়ে প্রবর্তিত হয়; তাই অতীত কায়ের সাথে প্রত্যুৎপন্ন (বর্তমান) কায়কে এবং প্রত্যুৎপন্ন কায়ের সাথে অনাগত কায়কে গ্রথিত বা সংযুক্ত করে বলে একে 'কায়গ্রন্থ' বলা হয়। অথবা, কায়ের গ্রন্থি (গিঁট) বলে একে 'কায়গ্রন্থ' বলা হয়। এর অর্থ হলো অভ্যন্তরীণ গ্রন্থি। 'নিগ্রন্থ নাটপুত্র' ইত্যাদির মতো এখানে 'গ্রন্থ' শব্দটি গ্রন্থি বা গিঁট অর্থে ব্যবহৃত হয়েছে। দৃঢ়ভাবে গ্রহণ করে বা না-ছেড়ে আঁকড়ে ধরে বলে এদের 'উপাদান' বলা হয়। ক্লেশস্বরূপ কামই উপাদান বলে 'কামোপাদান'। অথবা বস্তুরূপ কামকে দৃঢ়ভাবে গ্রহণ করে বলে একে 'কামোপাদান' বলা হয়।

Dvāsaṭṭhidiṭṭhiyo tividha mahādiṭṭhiyo aññāpivā sāsane lokeca sandissamānā viparītagāhabhūtā diṭṭhiyo diṭṭhupādānaṃ. Yathāgahitaṃvā purimadiṭṭhiṃ idameva saccaṃ moghamaññanti upādiyatīti diṭṭhupādānaṃ. Goṇakukkurādīnaṃ taṃtaṃpakaticārittaṃ sīlaṃ nāma. Tameva suṭṭhuṃ samādinnaṃ vataṃnāma. Tadubhayaṃ saṃsāramuttiyā maggoti daḷhagahaṇaṃ sīlabbatu pādānaṃ nāma. Attavādupādānanti ettha attā vuccati parikappabuddhiyā gahito ekekasmiṃ satta santāne padhānissaro. Yaṃ lokiyamahājanā sattotivā puggalotivā jīvotivā tathāgatotivā lokotivā sañjānanti. Yañca nānātitthiyā issaranimmitaṃvā adhiccasamuppannaṃvā accantasassataṃvā [Pg.337] ekaccasassataṃvā ucchedaṃvā paññapentīti. Taṃ attānaṃ abhivadanticeva upādiyantica sattā etenāti attavā dupādānaṃ. Vīsatividhā sakkāyadiṭṭhi. Tattha abhivadantīti visiṭṭhaṃ padhānaṃ katvā vadanti. Upādiyantīti daḷhaṃ ādiyanti. Yathāha –

বাষট্টি প্রকার দৃষ্টি, তিন প্রকার মহাদৃষ্টি এবং শাসনে ও লোকে দৃশ্যমান অন্যান্য বিপরীত ধারণাস্বরূপ দৃষ্টিসমূহ হলো 'দৃষ্ট্যুপাদান'। অথবা, পূর্বে গৃহীত দৃষ্টিকে 'এটাই সত্য, অন্য সব মিথ্যা'—এভাবে দৃঢ়ভাবে আঁকড়ে ধরাকে 'দৃষ্ট্যুপাদান' বলা হয়। গরু, কুকুর প্রভৃতির সেই সেই স্বাভাবিক আচরণকে 'শীল' বলা হয়। তা-ই ভালোভাবে সমাদান করাকে 'ব্রত' বলা হয়। এই উভয়ই সংসার থেকে মুক্তির মার্গ বা পথ—এভাবে দৃঢ়ভাবে গ্রহণ করাকে 'শীলব্রত-উপাদান' বলা হয়। 'আত্মবাদ-উপাদান' শব্দে 'আত্মা' বলতে কাল্পনিক বুদ্ধির দ্বারা গৃহীত প্রতিটি সত্তার সন্তানে অবস্থিত প্রধান বা ঈশ্বরকে (নিয়ন্তা) বোঝায়। যাকে লৌকিক সাধারণ মানুষ 'সত্ত্ব', 'পুগ্গল' (পোদগল), 'জীব', 'তথাগত' বা 'লোক' বলে মনে করে। এবং যাকে বিভিন্ন তীর্থিকগণ (অন্যান্য মতাবলম্বী) 'ঈশ্বর-নির্মিত', 'অহেতু-উৎপন্ন', 'অত্যন্ত শাশ্বত', 'আংশিক শাশ্বত' বা 'উচ্ছেদ' বলে প্রজ্ঞাপন করেন। প্রাণীরা সেই আত্মাকে প্রশংসা করে এবং এর দ্বারা তাকে দৃঢ়ভাবে আঁকড়ে ধরে বলে একে 'আত্মবাদ-উপাদান' বলা হয়। এটি বিশ প্রকার সৎকায়দৃষ্টি। সেখানে 'অভিবদন্তি' বলতে বিশিষ্ট বা প্রধান করে বলাকে বোঝায়। 'উপাদিয়ন্তি' বলতে দৃঢ়ভাবে গ্রহণ করাকে বোঝায়। যেমন বলা হয়েছে—

Tattha katamā sakkāyadiṭṭhi. Idha assutavā puthujjano rūpaṃ attato samanupassati. Rūpavantaṃvā attānaṃ. Attani vā rūpaṃ. Rūpasmiṃvā attānaṃ. Vedanaṃ attato samanupassati. Vedanāvantaṃvā attānaṃ. Attanivā vedanaṃ. Vedanāpavā attānaṃ. Saññaṃ. Saṅkhāre. Viññāṇanti.

সেখানে সৎকায়দৃষ্টি কোনটি? এখানে শ্রুতহীন পৃথগ্জন রূপকে আত্মা হিসেবে দর্শন করে, অথবা রূপবান আত্মাকে দর্শন করে, অথবা আত্মাতে রূপ দর্শন করে, অথবা রূপে আত্মা দর্শন করে। বেদনাকে আত্মা হিসেবে দর্শন করে, অথবা বেদনাবান আত্মাকে দর্শন করে, অথবা আত্মাতে বেদনা দর্শন করে, অথবা বেদনাতে আত্মা দর্শন করে। সংজ্ঞা, সংস্কার এবং বিজ্ঞানকেও (একইভাবে দর্শন করে)।

Tattha rūpaṃ attato samanupassatīti rūpameva attāti gaṇhāti. Rūpavantaṃvā attānanti attā me rūpavāti gaṇhāti. Attani vā rūpanti attānaṃ paṭicca rūpaṃ tiṭṭhatīti gaṇhāti. Rūpasmiṃvā attānanti rūpaṃ paṭicca attā tiṭṭhatīti gaṇhāti. Kathaṃ rūpakāyaṃ uddissa ajja ahaṃ thaddhomhīti vā ajja ahaṃ mudukomhītivā vadanto pathavi saṅkhātaṃ rūpaṃ attato samanupassatināma. Ajja mama kāyo thaddhotivā mudūtivā vadanto sesadhammevā dhammamuttakaṃvā attānaṃ gahetvā taṃ attānaṃ pathavīvantaṃ samanupassatināma. Ajja thaddhabhāvovā mudubhāvovā mayi jātoti vadanto attani pathaviṃsa manupassatināma. Ajjāhaṃ thaddhabhāve ṭhitomhi mudubhāve ṭhito mhīti vadantopathavimhi attānaṃ samanussatināma. Ayaṃ pathavimhi caturāvatthikāya saṃkkāyadiṭṭhiyā pavattākāro. Sesesu sattavīsatirūpesu yathāsambhavaṃ vattabbo. Ahaṃ marāmi marissāmītiādinā hi aniccatāyaṃpi sādiṭṭhi pavattatiyeva. Sesarūpesu vattabbaṃ natthi. Idaṃ nāma ahaṃ pubbe saṃbhuñjiṃ. Ajja saṃbhuñjāmi. Parato saṃbhuñjissāmītivā sukhitomhi dukkhitomhītivā vedanaṃ attato samanupassati. Ajja mama kāyo sukhito dukkhitotivā mamacittaṃ sukhitaṃ dukkhitantivā attānaṃ vedanāvantaṃ samanupassati. Ajjasukhaṃvā dukkhaṃvā mayijātanti attani vedanaṃ samanupassati. Ajjāhaṃ sukhita bhāve ṭhitomhi dukkhitabhāve ṭhitomhīti vedanāya attānaṃ samanupassatīti.

সেখানে 'রূপকে আত্মা হিসেবে দর্শন করে' বলতে রূপকেই আত্মা বলে গ্রহণ করে। অথবা 'আত্মা রূপবান' বলতে আমার আত্মা রূপযুক্ত বলে গ্রহণ করে। অথবা 'আত্মাতে রূপ আছে' বলতে আত্মাকে নির্ভর করে রূপ বিদ্যমান থাকে বলে গ্রহণ করে। অথবা 'রূপে আত্মা আছে' বলতে রূপকে নির্ভর করে আত্মা বিদ্যমান থাকে বলে গ্রহণ করে। কীভাবে? রূপকায়কে উদ্দেশ্য করে 'আজ আমি কঠোর' অথবা 'আজ আমি মৃদু' এভাবে বলার সময় পৃথিবী নামক রূপকে আত্মা হিসেবে দর্শন করা বোঝায়। 'আজ আমার কায়া কঠোর' অথবা 'মৃদু' এভাবে বলার সময় অবশিষ্ট ধর্মসমূহকে অথবা ধর্মমুক্ত আত্মাকে গ্রহণ করে সেই আত্মাকে পৃথিবীযুক্ত হিসেবে দর্শন করা বোঝায়। 'আজ কঠোরভাব বা মৃদুভাব আমাতে উৎপন্ন হয়েছে' এভাবে বলার সময় আত্মাতে পৃথিবীকে দর্শন করা বোঝায়। 'আজ আমি কঠোরভাবে স্থিত আছি' বা 'মৃদুভাবে স্থিত আছি' এভাবে বলার সময় পৃথিবীতে আত্মাকে দর্শন করা বোঝায়। এটি পৃথিবীতে চার প্রকার অবস্থার সৎকায়দৃষ্টির প্রবৃত্তির আকার। অবশিষ্ট সাতাশটি রূপের ক্ষেত্রেও যথাসম্ভব একইভাবে বলা উচিত। 'আমি মরছি, আমি মরব' ইত্যাদির মাধ্যমে অনিত্যতার রূপেও সেই দৃষ্টি প্রবৃত্ত হয়। অবশিষ্ট রূপসমূহে আর কিছু বলার নেই। 'এই নামক ভোগ আমি পূর্বে ভোগ করেছি, আজ ভোগ করছি, ভবিষ্যতে ভোগ করব' অথবা 'আমি সুখী, আমি দুঃখী' এভাবে বেদনাকে আত্মা হিসেবে দর্শন করে। 'আজ আমার কায়া সুখী বা দুঃখী' অথবা 'আমার চিত্ত সুখী বা দুঃখী' এভাবে আত্মাকে বেদনাবান হিসেবে দর্শন করে। 'আজ সুখ বা দুঃখ আমাতে উৎপন্ন হয়েছে' এভাবে আত্মাতে বেদনা দর্শন করে। 'আজ আমি সুখের অবস্থায় স্থিত আছি' বা 'দুঃখের অবস্থায় স্থিত আছি' এভাবে বেদনাতে আত্মাকে দর্শন করে।

Saññāya [Pg.338] sabbesuca paññāsamattesu saṅkhāresu visuṃ visuṃ vitthāretvā vattabbo. Ahaṃ passāmīti cakkhuviññāṇaṃ attato samanupassati. Dassanaṃ meti attānaṃ viññāṇavantaṃ samanupassati. Mayidassanaṃnāma atthīti attani viññāṇaṃ samanupassati, ahaṃ dassane samatthomhīti viññāṇasmiṃ attānaṃ samanupassati. Ese vanayo sesesu pañcasu viññāṇesūti. Aha masmi ahaṃ eko satto ekopuggalo eko jīvo eko loko eko naro manusso devosakko brahmātivā ahaṃgacchāmi ahaṃ tiṭṭhāmi ahaṃ nisīdāmi ahaṃ nippajjāmi ahaṃ samiñjemi pasāremītiādinā vā khandhapañcakaṃvā ekamekaṃvā khandhaṃ samūhato gahetvā pavattipi vattabbā. Apariññātavatthukānañhi ekamuhutta mattepi yaṃkiñci attanovā parassavā attapaṭisaṃyuttavacanaṃ kathentānaṃ cittaṃvā vacanaṃvā yathāvutte rūpārūpadhamme kadāci attato upādiyitvā pavattati. Kadāci attaparivāra bhāvena. Kadāci attanissitabhāvena. Kadāci attanissayabhāvena. Kadāci ekekadhammavasena. Kadāci samūhadhammavasenāti.

সংজ্ঞা এবং পঞ্চাশটি সংস্কারের ক্ষেত্রেও পৃথক পৃথকভাবে বিস্তারিতভাবে বলা উচিত। 'আমি দেখছি' এভাবে চক্ষুবিজ্ঞানকে আত্মা হিসেবে দর্শন করে। 'দর্শন আমার' এভাবে আত্মাকে বিজ্ঞানবান হিসেবে দর্শন করে। 'আমাতে দর্শন নামক জিনিস আছে' এভাবে আত্মাতে বিজ্ঞান দর্শন করে। 'আমি দর্শনে সমর্থ' এভাবে বিজ্ঞানে আত্মাকে দর্শন করে। অবশিষ্ট পাঁচটি বিজ্ঞানের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। 'আমি আছি, আমি এক সত্ত্ব, এক পুদ্গল, এক জীব, এক লোক, এক নর, মানুষ, দেব, শক্র, ব্রহ্মা' অথবা 'আমি যাচ্ছি, আমি দাঁড়াচ্ছি, আমি বসছি, আমি শুয়ে আছি, আমি সঙ্কুচিত করছি, প্রসারিত করছি' ইত্যাদির মাধ্যমে পঞ্চস্কন্ধকে অথবা এক একটি স্কন্ধকে সমষ্টিগতভাবে গ্রহণ করে প্রবৃত্তিও বলা উচিত। কারণ, অপরিজ্ঞাত-বস্তুবিশিষ্ট ব্যক্তিদের এক মুহূর্তের জন্যও নিজের বা অপরের আত্মা-সংক্রান্ত কোনো কথা বলার সময়, তাদের চিত্ত বা বাক্য পূর্বোক্ত রূপ ও অরূপ ধর্মসমূহকে কখনো আত্মা হিসেবে উপাদান করে প্রবৃত্ত হয়। কখনো আত্মার পরিপার্শ্ব হিসেবে, কখনো আত্মার আশ্রিত হিসেবে, কখনো আত্মার আশ্রয় হিসেবে, কখনো এক একটি ধর্মের বশে, কখনো সমষ্টিগত ধর্মের বশে।

Yasmā pana attanimittaṃnāma vasavattanākāraṃ paṭicca upaṭṭhāti. Vasavattanā kāroca rūpārūpadhammānaṃ paccayāyatta vuttikattaṃ khaṇi kattañca suṭṭhu passantānaṃ natthi. Tasmā pariññātavattukānaṃ atta paṭisaṃyuttavacanaṃ kathentānaṃpi cittaṃ paduminipatte udakabindu viya tesu dhammesu alaggitvāeva pavattatīti veditabbaṃ. Sattānaṃ cittasantāne kusale dhamme anuppannevā uppādetuṃ uppannevā vā setuṃ adatvā nīvārentīti nīvaraṇāni. Kāmanaṭṭhena kāmo, chandanaṭṭhenachandoti kāmacchando. Balavarāgo. Soevanīvaraṇanti kāmacchandanīvaraṇaṃ. Paṭṭhāneāruppekāmacchandaṃ nīvaraṇaṃ paṭiccauddhaccanīvaraṇanti vuttattā pana thapetvā rūpārūparāge avaseso sabbolobho kāmacchande asaṅgahitonāma natthi. Jhānapaṭipakkhabhāvopana pañcakāmaguṇikarāgasseva hotīti veditabbo. Byāpajjanaṃ byāpādo. Cittassa pūtibhāvoti attho. Yokocidoso. Kasmā panettha thinamiddha nīvaraṇanti ca uddhacca kukkucca nīvaraṇanti [Pg.339] ca dve dve dhammā ekaṃ nīvaraṇaṃ katvā vuttāti. Kiccato paccayato paṭipakkhatoca sadisattā. Tathā hi kiccato tāva thinamiddhadvayaṃ cittuppādānaṃ līnabhāvā pādanakiccaṃ. Uddhaccakukkuccadvayaṃ avūpasantabhāvāpādanakiccaṃ. Paccayato purimadvayaṃ tandivijambhi tatāpaccayaṃ. Pacchimadvayaṃ ñātibyasanādivitakkapaccayaṃ. Paṭipakkhato purimadvayaṃ vīriyapaṭipakkhaṃ. Pacchimadvayaṃ samathapaṭipakkhanti.

কিন্তু যেহেতু আত্মনিমিত্ত নামক বশবর্তিতা-আকারকে নির্ভর করে উপস্থিত হয়। এবং রূপ ও অরূপ ধর্মসমূহের প্রত্যয়াধীন প্রবৃত্তি ও ক্ষণিকত্বকে যারা ভালোভাবে দর্শন করেন, তাদের বশবর্তিতা-আকার থাকে না। তাই পরিজ্ঞাত-বস্তুবিশিষ্ট ব্যক্তিদের আত্মা-সংক্রান্ত কথা বললেও, পদ্মপত্রে জলবিন্দুর মতো সেই ধর্মসমূহে লিপ্ত না হয়েই তাদের চিত্ত প্রবৃত্ত হয়—এটি জানতে হবে। সত্ত্বদের চিত্তসন্তানে অনুৎপন্ন কুশল ধর্মসমূহকে উৎপন্ন হতে এবং উৎপন্ন কুশল ধর্মসমূহকে স্থায়ী হতে না দিয়ে বাধা প্রদান করে বলে এদের 'নীবরণ' বলা হয়। কামনার অর্থে 'কাম', ইচ্ছার অর্থে 'ছন্দ', তাই 'কামচ্ছন্দ'। এটি হলো বলবান রাগ। সেটিই নীবরণ হওয়ায় 'কামচ্ছন্দ নীবরণ'। প্রস্থানে অরূপভূমিতে 'কামচ্ছন্দ নীবরণকে নির্ভর করে ঔদ্ধত্য নীবরণ' এভাবে বলা হওয়ার কারণে, রূপ ও অরূপ রাগ বাদ দিয়ে অবশিষ্ট সমস্ত লোভই কামচ্ছন্দের অন্তর্ভুক্ত নয় এমন নয়। কিন্তু ধ্যানের প্রতিপক্ষ ভাব কেবল পঞ্চকামগুণ-সংক্রান্ত রাগেরই হয়ে থাকে—এটি জানতে হবে। ব্যাপন্ন হওয়া হলো 'ব্যাপাদ'। চিত্তের পচা ভাব—এটিই অর্থ। যেকোনো প্রকার দ্বেষই ব্যাপাদ। কিন্তু কেন এখানে 'থীন-মিদ্ধ নীবরণ' এবং 'ঔদ্ধত্য-কৌকূত্য নীবরণ'—এভাবে দুটি দুটি ধর্মকে একটি নীবরণ করে বলা হয়েছে? কৃত্য, প্রত্যয় এবং প্রতিপক্ষের দিক থেকে সাদৃশ্য থাকার কারণে। তথাহি, কৃত্যের দিক থেকে থীন ও মিদ্ধ—এই দুটির কৃত্য হলো চিত্তোৎপাদসমূহকে সঙ্কুচিত করা। ঔদ্ধত্য ও কৌকূত্য—এই দুটির কৃত্য হলো চিত্তকে অশান্ত করা। প্রত্যয়ের দিক থেকে, পূর্ববর্তী দুটির প্রত্যয় হলো তন্দ্রা ও অলসতা। পরবর্তী দুটির প্রত্যয় হলো জ্ঞাতি-ব্যসন ইত্যাদি নিয়ে চিন্তা করা। প্রতিপক্ষের দিক থেকে, পূর্ববর্তী দুটি বীর্যের প্রতিপক্ষ। পরবর্তী দুটি শমথের প্রতিপক্ষ।

Anusentīti anusayā. Anurūpaṃ kāraṇaṃ labhitvā uppajjantīti attho. Anuanu sentītivā anusayā. Yāva maggaṃ napaṭilabhati. Tāva antarā aparikkhiyyamānā hutvā kāraṇalābhe sati punappunaṃ uppajjantīti attho. Uppajjanañcettha appahīnaṭṭhena uppajjanā rahabhāvo veditabbo. Na pana sarūpato uppatti, kathaṃ viññā yatīti ce. Yassa kāmarāgānusayo uppajjati, tasseva paṭighānusayo uppajjatīti vuttattā. Evañca katvā pāḷiyaṃ puthujjanassa sattapi anusayā anusayavāre saha anusentīti uppajjanavāre saha uppajjantīti vuttā. Yathāha puthujjanassa avijjānusayoca anuseti. Kāmarāga. Paṭigha. Māna. Diṭṭhi. Vicikicchā. Bhavarāganusayoca anusetīti. Tathā uppajjanavārepīti.

অনুশয়ন করে বলে 'অনুশয়'। অনুরূপ কারণ পেয়ে উৎপন্ন হয়—এটিই অর্থ। বারবার অনুশয়ন করে বলে 'অনুশয়'। যতক্ষণ মার্গ লাভ না হয়, ততক্ষণ অন্তরালে ক্ষয়প্রাপ্ত না হয়ে থেকে, কারণ লাভ হলে বারবার উৎপন্ন হয়—এটিই অর্থ। এবং এখানে 'উৎপন্ন হওয়া' বলতে অপ্রহীনতার কারণে উৎপন্ন হওয়ার যোগ্য ভাবকে বুঝতে হবে। কিন্তু স্বরূপত উৎপত্তি নয়; কীভাবে জানা যায়? যদি জিজ্ঞাসা করা হয়—'যার কামরাগ-অনুশয় উৎপন্ন হয়, তারই প্রতিঘ-অনুশয় উৎপন্ন হয়' এভাবে বলা হওয়ার কারণে। এবং এই কারণে পালিতে পৃথগ্জনের সাতটি অনুশয়ই অনুশয়বারে একসাথে অনুশয়ন করে এবং উৎপন্নবারে একসাথে উৎপন্ন হয় বলে বলা হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে: 'পৃথগ্জনের অবিদ্যা-অনুশয় অনুশয়ন করে, কামরাগ, প্রতিঘ, মান, দৃষ্টি, বিচিকিৎসা এবং ভবরাগ-অনুশয় অনুশয়ন করে।' উৎপন্নবারেও তদ্রূপ।

Apica, sarūpato pariyuṭṭhānaṃ apatvā santāne pavattamānehi kusalākusalā byākatacittuppādehi saha anurūpā aviruddhā hutvā senti. Visuṃ sampayuttadhammabhāvena avuṭṭhitā hutvā sayitā hontīti anusayā. Anu anu sentītivā anusayā. Pakatiyā yathānusayitesueva kāmarāgādīsu punappunaṃ uppajjitvā diguṇa tiguṇādi vasena punappunaṃ senti. Sayanākārena uparupari paliveṭhentīti attho.

অধিকন্তু, স্বরূপত পর্যুত্থান প্রাপ্ত না হয়ে, সন্তানে প্রবহমান কুশল, অকুশল ও অব্যাকৃত চিত্তোৎপাদসমূহের সাথে অনুরূপ ও অবিরুদ্ধ হয়ে অনুশয়ন করে। পৃথকভাবে সম্প্রযুক্ত ধর্মরূপে উত্থিত না হয়ে সুপ্তাবস্থায় থাকে বলে 'অনুশয়'। বারবার অনুশয়ন করে বলে 'অনুশয়'। প্রকৃতিগতভাবে যেভাবে অনুশয়িত থাকে, সেই কামরাগাদিতে বারবার উৎপন্ন হয়ে দ্বিগুণ, ত্রিগুণ ইত্যাদির বশে বারবার অনুশয়ন করে। শয়নাকারে একের পর এক জড়িয়ে ধরে—এটিই অর্থ।

Tīsu rāgādīnaṃ avatthāsu pathamāvatthāya ṭhitānaṃ kāmarāgā dīnametaṃ adhivacanaṃ. Tisso hi avatthā anusayāvatthā pariyuṭṭhānāvatthā vītikkamāvatthāti. Tattha ye kāmarāgādayo uppajjitvā kāyaṅgavācaṅgaṃ cālenti, tesaṃ tathāpavattā avatthā vītikkamāvatthānāma. Ye manasmiṃ eva javanacittasahajātā hutvā pavattanti, tesaṃ tathāpavattā avatthā pariyuṭṭhānāvatthānāma. Ye [Pg.340] pana javanasahajātabhāvaṃpi apatvā vāsanādhātuyo viya cikkasantānā nusayitā hutvā pariyuṭṭhānappattiyā bījabhāvena tiṭṭhanti, subhanimittādikeca ārammaṇe āpātamāgate yesaṃ vasena āvajjanaṃ rāgādipātubhāvatthāya ayoniso bhavaṅgaṃ āvaṭṭeti, abhāvitañca cittaṃ yesaṃ vasena damathaṃ naupeti, tesaṃ tathā pavattā avatthā anusayāvatthānāma. Tadavatthikā kāmarāgādayo anusayānāma. Te pana aparamatthabhūtāpi na honti. Ekantaparamatthajātikattā. Naca kusalābyākatabhūtā ekantākusalajātikattā. Nāpi kusalābyākataviruddhā, visuṃ sampayuttadhammabhāvena anupaladdhattā. Nāpi kālattayavinimuttā, tekālikadhammasannissayena pavattanato. Yadā pana te samuṭṭha hitvā pariyuṭṭhānabhāvaṃ gacchanti, tadā visuṃ sampayuttadhamma bhāvañca gacchanti. Sārammaṇādibhāvoca tesaṃ paribyatto hoti. Etadatthaṃ sandhāya kathāvatthumhi tesaṃ sārammaṇadhammabhāvo saṅkhārakkhandhabhāvoca patiṭṭhāpito hotīti.

রাগাদির তিনটি অবস্থার মধ্যে প্রথম অবস্থায় স্থিত কামরাগাদির এটি অধিবচন। কারণ অবস্থা তিনটি: অনুশয় অবস্থা, পর্যুত্থান অবস্থা এবং অতিক্রম অবস্থা। সেখানে যে কামরাগাদি উৎপন্ন হয়ে কায়াঙ্গ ও বাচাঙ্গকে চালিত করে, তাদের সেইভাবে প্রবৃত্ত অবস্থাকে 'অতিক্রম অবস্থা' বলা হয়। যেগুলো কেবল মনেই জবনচিত্তের সাথে সহজাত হয়ে প্রবৃত্ত হয়, তাদের সেইভাবে প্রবৃত্ত অবস্থাকে 'পর্যুত্থান অবস্থা' বলা হয়। কিন্তু যেগুলো জবন-সহজাত ভাবও প্রাপ্ত না হয়ে, বাসনাধাতুর মতো চিত্তসন্তানে অনুশয়িত হয়ে পর্যুত্থান প্রাপ্তির বীজরূপে অবস্থান করে, এবং শুভনিমিত্তাদি আলম্বন সম্মুখে উপস্থিত হলে যেগুলোর বশে আবর্তন চিত্ত রাগাদির প্রাদুর্ভাবের জন্য অযোনিশভাবে ভবঙ্গকে আবর্তিত করে, এবং অভাবিত চিত্ত যেগুলোর বশে দমনে সমর্থ হয় না, তাদের সেইভাবে প্রবৃত্ত অবস্থাকে 'অনুশয় অবস্থা' বলা হয়। সেই অবস্থায় স্থিত কামরাগাদিকে 'অনুশয়' বলা হয়। কিন্তু সেগুলো অপ্রমার্থভূতও নয়, কারণ সেগুলো একান্তই পরমার্থজাতীয়। এবং সেগুলো কুশল বা অব্যাকৃতও নয়, কারণ সেগুলো একান্তই অকুশলজাতীয়। কুশল ও অব্যাকৃতের বিরোধীও নয়, কারণ পৃথকভাবে সম্প্রযুক্ত ধর্মরূপে তাদের পাওয়া যায় না। কালত্রয়-মুক্তও নয়, কারণ ত্রৈকালিক ধর্মকে আশ্রয় করে তাদের প্রবৃত্তি ঘটে। কিন্তু যখন সেগুলো সমুত্থিত হয়ে পর্যুত্থান ভাব প্রাপ্ত হয়, তখন পৃথকভাবে সম্প্রযুক্ত ধর্মভাবও প্রাপ্ত হয়। এবং তাদের সালম্বনত্ব আদি ভাবও স্পষ্ট হয়। এই অর্থকে লক্ষ্য করেই কথাথুবস্তুতে তাদের সালম্বনধর্মভাব এবং সংস্কারস্কন্ধভাব প্রতিষ্ঠিত করা হয়েছে।

Yathā pana phaladhārimhi rukkhamhi visakaṇṭake dinne rukkhānusayito phaluppattiyā paccayabhūto sineho parikkhayaṃ gacchati. Samaye uppajjissamānāni phalāni nuppajjanti. Evaṃ sānusaye citta santāne yasmiṃ khaṇe maggo pātubhavati, tasmiṃ sahamagguppādā so so anusayo parikkhayaṃ gacchati. Parikkhīṇassa pana puna pariyuṭṭhānaṃnāma natthi, kuto vītikkamoti imamatthaṃ sandhāya maggo anāgatasāmaññaṃ kilesajātaṃ pajahatīti tattha tattha vutto. Tattha anāgatasāmaññanti anāgatasammataṃ, na ekanta anāgataṃ. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ maggo yekilese pajahati, te atītākivā anāgatātivā paccuppannātivā navattabbāti vuttaṃ. Etenaca maggo kilesamukhena yāni kusalākusalakammānica upādinnakakhandhapañcakeca pajahati, te atītātivāanāgatātivā paccuppannātivā navattabbāti dīpeti. Yadi evaṃ maggena pahīnā sabbe tebhūmakadhammā kālavimuttānāma ataṅkhatā nāma apaccayānāma siyunti.Na. Tekālikajātikattā saṅkhata sapaccayajātikattā [Pg.341] ca. Te hi magge anuppanne ime nāmadhammā uppajjissanti nirujjhissantīti evaṃ saṅkhatalakkhaṇaṃ āhacca ñāṇena gahitattā lakkhaṇavasena tebhūmakādibhāvaṃ bhajantīti. Evañca katvā visuṃ sampayuttadhammabhāvaṃ apattānaṃ anusayāvatthāya vā vāsanāvatthāyavā kammasamaṅgītāvatthāyavā āsayajjhāsayā dhimutticaritavatthāsuvā ṭhitānaṃ sabhāvānaṃ jātivasena paramattha dhammatā akusalāditāca paccetabbā hotīti.

যেমন ফলবান বৃক্ষে বিষাক্ত কাঁটা দিলে বৃক্ষে অনুশয়িত (লীন থাকা) ফল উৎপত্তির প্রত্যয়স্বরূপ রস (স্নেহ) ক্ষয়প্রাপ্ত হয়। যথাসময়ে উৎপন্ন হওয়ার যোগ্য ফলসমূহ আর উৎপন্ন হয় না। তদ্রূপ অনুশয়যুক্ত চিত্তসন্তানে যে ক্ষণে মার্গ প্রাদুর্ভূত হয়, সেই ক্ষণে মার্গের উৎপত্তির সাথে সাথে সেই সেই অনুশয় ক্ষয়প্রাপ্ত হয়। ক্ষয়প্রাপ্ত হওয়ার পর পুনরায় চিত্তদ্বারে জাগ্রত হওয়া (পরিয়ুট্ঠান) বলে কিছু থাকে না, অতিক্রম (বীতিক্কম) কোথা থেকে হবে? এই অর্থকে লক্ষ্য করে 'মার্গ অনাগত-সাধারণ ক্লেশসমূহকে প্রহান করে'—এ কথা স্থানে স্থানে বলা হয়েছে। সেখানে 'অনাগত-সাধারণ' বলতে অনাগত বলে সম্মত বা কল্পিত, একান্ত অনাগত নয়। এইজন্যই অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে—মার্গ যে ক্লেশসমূহকে প্রহান করে, সেগুলোকে অতীত, অনাগত বা প্রত্যুৎপন্ন বলা উচিত নয়। এর দ্বারা মার্গ ক্লেশকে মুখ্য করে যেসকল কুশল-অকুশল কর্ম এবং উপাদিন্নক পঞ্চস্কন্ধকে প্রহান করে, সেগুলোকে অতীত, অনাগত বা প্রত্যুৎপন্ন বলা উচিত নয়—এটাই প্রদর্শিত হয়। যদি এরূপ হয়, তবে মার্গ দ্বারা প্রহীন সমস্ত ত্রিভূমিক ধর্ম কালবিমুক্ত, অসংষ্কৃত এবং অপ্রত্যয় (হেতুহীন) হয়ে যাবে? না, তা নয়। কারণ তারা ত্রৈকালিক স্বভাবযুক্ত এবং সংষ্কৃত ও সপ্রত্যয় (হেতুযুক্ত) স্বভাবের। যেহেতু মার্গ উৎপন্ন না হলে 'এইসকল ধর্ম উৎপন্ন হবে, নিরুদ্ধ হবে'—এরূপ সংষ্কৃত লক্ষণকে স্পর্শ করে জ্ঞানের দ্বারা গৃহীত হওয়ার কারণে লক্ষণের বশে তারা ত্রিভূমিকত্বাদি ভাব লাভ করে। এবং এরূপ হওয়ার কারণে, পৃথকভাবে সম্প্রযুক্ত ধর্মভাব প্রাপ্ত না হওয়া অনুশয় অবস্থায়, বা বাসনা অবস্থায়, বা কর্মসমঙ্গী অবস্থায়, অথবা আশয়-অধ্য আশয়-অধিমুক্তি-চরিত অবস্থায় স্থিত স্বভাবসমূহের উৎপত্তির বশে পরমার্থ ধর্মতা এবং অকুশলত্বাদি জ্ঞাত হওয়া উচিত।

[208] Vibhāvaniyaṃ pana

[২০৮] বিভাবনীতে (টীকাভিবাবনীতে) কিন্তু—

‘‘Appahīnā hi kilesā kāraṇalābhe sati uppajjanā rahā santāne anuanusayitā viya hontīti tadavatthā anusayāti vuccanti. Te pana nippariyāyato anāgata kilesā. Atītapaccuppannāpi taṃsabhāvattā tathā vuccantī’’ti vuttaṃ. Tattha anusayānāma santāne kadācipi anuppanna pubbā anāgata kilesā evāti katvā santāne anu anusayitā viya hontīti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.

“অপ্রহীন ক্লেশসমূহ কারণ লাভ করলে উৎপন্ন হওয়ার যোগ্য হওয়ায় সন্তানে অনুশয়িতের মতো থাকে, তাই সেই অবস্থাকে অনুশয় বলা হয়। তারা কিন্তু মুখ্যার্থে অনাগত ক্লেশ। অতীত ও প্রত্যুৎপন্ন ক্লেশসমূহও সেই স্বভাবযুক্ত হওয়ায় সেরূপ বলা হয়”—এরূপ বলা হয়েছে। সেখানে 'অনুশয়' বলতে সন্তানে কখনো উৎপন্ন হয়নি এমন অনাগত ক্লেশসমূহকেই বুঝিয়ে 'সন্তানে অনুশয়িতের মতো থাকে' বলা হয়েছে। তা যুক্তিসঙ্গত নয়।

Na hi te anuanusayitā viya honti. Ekantena anusayitāeva hontīti.

কারণ তারা অনুশয়িতের মতো নয়, একান্তই অনুশয়িত (লীন) থাকে।

[209] Yañca tattha

[২০৯] এবং সেখানে যে—

‘‘Te pana nippariyāyato anāgatakilesā’’ti vuttaṃ. Taṃpi na yuttaṃ.

“তারা কিন্তু মুখ্যার্থে অনাগত ক্লেশ”—এরূপ বলা হয়েছে, তাও যুক্তিসঙ্গত নয়।

Na hi maggena appahīnā anusayā anāgatānāma honti. Pahīnāpica nippariyāyato anāgatāti nasakkā vattuṃ. Anāgata sāmaññassa adhippetattāti. Etena atītapaccuppannāpi taṃsabhāvattātathā vuccantīti idaṃvipaṭikkhittaṃ hoti. Apica, uppādaṭṭhitibhaṅga pattānaṃeva ekantena tekālikatā hotīti tadapattānaṃ anusayānaṃ paccuppannatā pariyāyova vattuṃ yutto. Evañca katvā pāḷiyaṃ yassa kāmarāganusayo uppajjati, tassa paṭighānusayo uppajjatītiādinā paccuppannakāliko uppādavāro eva vutto, na nirodhavāro, naca atītānāgata vārāti. Yaṃ pana [Pg.342] paṭisambhidāmagge hañci paccuppanne kilese pajahati. Tena hi ratto rāgaṃ pajahati, duṭṭho dosaṃ, muḷho mohanti vuttaṃ. Taṃ pariyuṭṭhānapattānaṃ ekantapaccuppannakkhaṇaṃ sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ vattamānuppannaṃ bhutvā vigatuppannaṃ okāsakatuppannaṃ samudācāruppannanti catubbidhaṃ uppannaṃ na maggavajjhaṃ. Bhūmiladdhuppannaṃ ārammaṇā dhiggahi tuppannaṃ avikkhambhituppannaṃ asamugghāṭituppannanti catubbidhaṃ maggavajjhanti vuttaṃ. Tattha vattamānuppannaṃ samudā cāruppannanti idaṃ dvayaṃ khaṇapaccuppannameva. Bhutvāvigatuppannaṃ atītameva. Okāsa katuppannaṃ anāgatameva. Tadubhayaṃ pana paccuppannasamīpattā uppannanti vuttaṃ. Samīpapaccuppannanti vuttaṃ hoti.

কারণ মার্গ দ্বারা অপ্রহীন অনুশয়সমূহ অনাগত হয় না। প্রহীন ক্লেশসমূহকেও মুখ্যার্থে অনাগত বলা যায় না, কারণ এখানে অনাগত-সাধারণই অভিপ্রেত। এর দ্বারা “অতীত ও প্রত্যুৎপন্ন ক্লেশসমূহও সেই স্বভাবযুক্ত হওয়ায় সেরূপ বলা হয়”—এই মতটিও খণ্ডিত হয়। অধিকন্তু, উৎপাদ, স্থিতি ও ভঙ্গ প্রাপ্ত ধর্মসমূহেরই একান্তভাবে ত্রৈকালিকত্ব থাকে; তাই তা প্রাপ্ত না হওয়া অনুশয়সমূহের প্রত্যুৎপন্নত্ব পর্যায়ক্রমে বলাই যুক্তিসঙ্গত। এবং এরূপ হওয়ার কারণে পালিতে “যার কামরাগানুশয় উৎপন্ন হয়, তার প্রতিঘানুশয় উৎপন্ন হয়” ইত্যাদি দ্বারা প্রত্যুৎপন্নকালিক উৎপাদবারই বলা হয়েছে, নিরোধবার বলা হয়নি এবং অতীত-অনাগত বারও বলা হয়নি। আর পটিসম্ভিদামগ্গ-এ যে বলা হয়েছে—“যদি প্রত্যুৎপন্ন ক্লেশকে প্রহান করে, তবে রক্ত ব্যক্তি রাগকে প্রহান করে, দুষ্ট ব্যক্তি দ্বেষকে, মূঢ় ব্যক্তি মোহকে প্রহান করে”—তা পরিয়ুট্ঠান (জাগ্রত) অবস্থায় প্রাপ্ত ক্লেশসমূহের একান্ত প্রত্যুৎপন্ন ক্ষণকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। এইজন্যই অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে—বর্তমানোৎপন্ন (বত্তমানুপ্পন্ন), ভূত্বাবিগতোৎপন্ন (ভুত্বাবিগতুপ্পন্ন), অবকাশকৃতোৎপন্ন (ওকাসকতুপ্পন্ন) এবং সমুদাচারোৎপন্ন (সমুদাচারুপ্পন্ন)—এই চার প্রকার উৎপন্ন মার্গ দ্বারা বধ্য (প্রহেয়) নয়। ভূমিলাভোৎপন্ন (ভূমিলদ্ধুপ্পন্ন), আলম্বন-অধিগৃহীতোৎপন্ন (আরম্মণাধিগ্গহিতুপ্পন্ন), অবিক্ষম্ভিতোৎপন্ন (অউইক্খম্ভিতুপ্পন্ন) এবং অসমুদ্ঘাটিত উৎপন্ন (অসমুগ্ঘাটুপ্পন্ন)—এই চার প্রকার উৎপন্ন মার্গ দ্বারা বধ্য। সেখানে বর্তমানোৎপন্ন ও সমুদাচারোৎপন্ন—এই দুটি ক্ষণ-প্রত্যুৎপন্নই। ভূত্বাবিগতোৎপন্ন অতীতই। অবকাশকৃতোৎপন্ন অনাগতই। কিন্তু সেই উভয়ই প্রত্যুৎপন্ন-সমীপবর্তী হওয়ায় 'উৎপন্ন' বলা হয়েছে। অর্থাৎ সমীপ-প্রত্যুৎপন্ন বলা হয়েছে।

Bhūmiladdhuppannaṃnāma attano khandhesu anusayitānaṃ maggena appahīnānaṃ anusayānaṃeva nāmaṃ. Ārammaṇādhiggahituppannaṃ nāma subhanimittādike ārammaṇe sakiṃ javitvā yāva tammūlako pariyuṭṭhānavego na vūpasammati, tāva adhimattathāmagata bhāvena ṭhitānaṃ tesaññeva nāmaṃ. Anusayā hi nāma anamatagge saṃsāre punappunaṃ pariyuṭṭhānapattānaṃ kilesānaṃ vasena uparupari thira tara daḷhatara pattiyā pakatiyāpi thāmagatāevanāma honti. Na yenavā tenavā vāyāmena pajahituṃ sakkuṇeyyā. Evaṃ santepi yadā yo yo anusayo paccayalābhena pariyuṭṭhāna bahulo hoti, tadā so so visesena adhimattathāma gatabhāvaṃ patvā ṭhito hoti. Yadā yo yo paṭipakkhadhamma samādānena niggahapatto hoti, tadā so so mandathāma gatabhāvaṃ patvā ṭhito hotīti. Avikkhambhituppannaṃnāma samatha vipassanāhi suṭṭhuaniggahitānaṃ tesaññeva nāmaṃ. Asamugghāṭi tuppannaṃnāma maggena appahīnānaṃ bhūmiladdhānaṃ tesaṃeva nāmanti. Yasmā pana lokuttaradhammānāma kilesānaṃ accantapaṭipakkhā hontīti heṭṭhimā maggaṭṭhaphalaṭṭhā sekkhā attano maggaphalakkhaṇesu upari maggājjhehipi anusayehi sānusayātivā nirānusayātivā thāmavatātivā athāmagatātivā navattabbā. Tasmā anusayānaṃ tādise paccuppanna bhāve satipi hañci paccuppanne kilese pajahati. [Pg.343] Tenahi thāmagato anusayaṃ pajahatīti vutta doso natthīti veditabboti. Kāmarāgoeva anusayo kāmarāgānusayo.

ভূমিলাভোৎপন্ন বলতে নিজের স্কন্ধসমূহে অনুশয়িত এবং মার্গ দ্বারা অপ্রহীন অনুশয়সমূহেরই নাম। আলম্বন-অধিগৃহীতোৎপন্ন বলতে শুভনিমিত্তাদি আলম্বনে একবার জবন করে যতক্ষণ সেই মূলক পরিয়ুট্ঠান-বেগ প্রশমিত না হয়, ততক্ষণ অতিমাত্রায় বলপ্রাপ্ত অবস্থায় স্থিত সেই অনুশয়সমূহেরই নাম। অনুশয়সমূহ অনমতজ্ঞ সংসারে বারবার পরিয়ুট্ঠান প্রাপ্ত ক্লেশসমূহের বশে উত্তরোত্তর স্থিরতর ও দৃঢ়তর হওয়ায় স্বভাবতই বলপ্রাপ্ত (থামগত) হয়ে থাকে। সাধারণ কোনো প্রচেষ্টার দ্বারা তাদের প্রহান করা সম্ভব নয়। এরূপ হলেও যখন যে যে অনুশয় প্রত্যয় লাভ করে পরিয়ুট্ঠান-বহুল হয়, তখন সেই সেই অনুশয় বিশেষভাবে অতিমাত্রায় বলপ্রাপ্ত অবস্থায় স্থিত হয়। যখন যে যে অনুশয় প্রতিপক্ষ ধর্মের অনুশীলনের দ্বারা নিগৃহীত হয়, তখন সেই সেই অনুশয় মন্দবল অবস্থায় স্থিত হয়। অবিক্ষম্ভিতোৎপন্ন বলতে সমথ ও বিপশ্যনা দ্বারা সম্যকভাবে নিগৃহীত না হওয়া সেই অনুশয়সমূহেরই নাম। অসমুদ্ঘাটিত উৎপন্ন বলতে মার্গ দ্বারা অপ্রহীন ভূমিলাভকারী সেই অনুশয়সমূহেরই নাম। যেহেতু লোকোত্তর ধর্মসমূহ ক্লেশসমূহের একান্ত প্রতিপক্ষ, তাই অধোমার্গস্থ ও অধোফলস্থ শৈক্ষগণ নিজেদের মার্গ ও ফলক্ষণে উপরি মার্গ দ্বারা বধ্য অনুশয়সমূহের সাথে 'অনুশয়যুক্ত' বা 'অনুশয়হীন', 'বলপ্রাপ্ত' বা 'বলহীন'—এরূপ বলা উচিত নয়। অতএব, অনুশয়সমূহের এরূপ প্রত্যুৎপন্ন ভাব থাকা সত্ত্বেও “যদি প্রত্যুৎপন্ন ক্লেশকে প্রহান করে, তবে বলপ্রাপ্ত অনুশয়কে প্রহান করে”—এরূপ বলার মধ্যে কোনো দোষ নেই বলে জানতে হবে। কামরাগই অনুশয়—তাই কামরাগানুশয়।

Saṃyojenti bandhantīti saṃyojanāni, tāni pana sakkāyadiṭṭhi vicikicchā sīlabbataparāmāso kāmacchando byāpādoti pañca orambhāgiyāni. Rūparāgo arūparāgo māno uddhaccaṃ avijjāti pañca uddhaṃbhāgiyānīti suttante abhidhammeca dasasaṃyojanāni āgatāni. Itarāni pana abhidhammeeva āgatānīti tato visesakaraṇatthaṃ suttanteti vuttaṃ. Kamo pana dvinnaṃpi pāḷiyā nasameti. Sabhāga dhammasaṅgahavasena pana idha aññathā kamo vutto siyāti. Cittaṃ kilissanti vibādhenti upatāpenticāti kilesā. Kilissantivā malīnabhāvaṃ nihīnabhāvañca gacchanti sattā etehīti kilesā. Kāmabhavanāmenāti vatthukāmadīpakena kāmanāmena rūpārūpabhavadīpakena ca bhavanāmena. Tādisaṃ kāma bhavasaṅkhātaṃ ārammaṇabhūtaṃ vatthu etissāti tabbatthukā. Tathā pavattanti sīlabbatāni parato āmasanākārena idaṃ me saccaṃ moghamaññanti abhinivisanākārena khandhesu attābhinivesākārenaca pavattaṃ. Vatthutoti sabhāvadhammato. Ayaṃ pāpasaṅgaho akusalaṅgaho navadhā vuttoti yojanā. [Akusalasaṅgaho]

সংযুক্ত করে বা বন্ধন করে—তাই সংযোজন। সেগুলো হলো—সৎকায়দৃষ্টি, বিচিকিৎসা, শীলব্রতপরামর্শ, কামচ্ছন্দ ও ব্যাপাদ—এই পাঁচটি ওরম্ভাগীয় সংযোজন। রূপরাগ, অরূপরাগ, মান, ঔদ্ধত্য ও অবিদ্যা—এই পাঁচটি উদ্ধম্ভাগীয় সংযোজন। এভাবে সূত্রান্তে ও অভিধর্মে দশটি সংযোজন এসেছে। অন্যগুলো কিন্তু অভিধর্মেই এসেছে, তাই তা থেকে বিশেষ করার জন্য 'সূত্রান্তে' বলা হয়েছে। উভয়ের ক্রম কিন্তু পালির সাথে মেলে না। তবে সমভাগ ধর্মসংগ্রহের বশে এখানে অন্যভাবে ক্রম বলা হয়েছে। চিত্তকে ক্লেশিত করে, পীড়িত করে ও উত্তপ্ত করে—তাই ক্লেশ। অথবা যার দ্বারা সত্ত্বগণ ক্লেশিত হয়, মলিনভাব ও হীনভাব প্রাপ্ত হয়—তাই ক্লেশ। 'কামভবনামেন' বলতে বস্তুকাম-জ্ঞাপক 'কাম' নামের দ্বারা এবং রূপ-অরূপভব-জ্ঞাপক 'ভব' নামের দ্বারা। এরূপ কামভব নামক আলম্বনভূত বস্তু যার আছে—তা তদ্বস্তুক। 'তথা পবত্তন্তি' বলতে শীলব্রতসমূহকে বিপরীতভাবে স্পর্শ করার আকারে, 'এটাই আমার সত্য, অন্য সব মিথ্যা'—এরূপ অভিনিবেশের আকারে এবং স্কন্ধসমূহে আত্ম-অভিনিবেশের আকারে প্রবৃত্ত। বস্তুতঃ অর্থাৎ স্বভাবধর্মের দিক থেকে। এই পাপসংগ্রহ বা অকুশলসংগ্রহ নয় প্রকারে বলা হয়েছে—এটাই যোজনা। [অকুশলসংগ্রহ সমাপ্ত]

163. Missaka saṅgahe pāṇātipātādīni pāpakammāni karontānaṃpi cittassa ārammaṇe ujukaraṇaṃnāma jhānena vinā na sijjhatīti vuttaṃ sattajhānaṅgānīti. Kalyāṇevā pāpakevā ārammaṇe ujukaṃ cittapaṭipādanasaṅkhātassa upanijjhāyana kiccassa aṅgānīti attho. Tattha domanassaṃ akusalajjhānaṅgaṃ. Sesāni kusalākusalābyākatānīti. Kalyāṇakamma pāpakammasaṅkhātāsu sugati duggati vivaṭṭasaṅkhātāsuca nānādisāsu taṃtaṃdisāti mukhappavattisaṅkhātā cittassa gatināma sammāvā micchāvā pavattehi dassanādīhi eva sijjhatīti vuttaṃ dvādasamaggaṅgānīti. Cittassa ujugatiyāvā vaṅkagatiyāvā gamanassa pathaṅgāni upāyaṅgānīti attho. [Pg.344] Tattha micchādiṭṭhi micchāsaṅkappa micchāvāyāma micchāsamādhayo pāpakamma duggatibhava saṅkhātāsu ahitadisāsu cittassa vaṅkagatiyā gamanassa upāyaṅgāni, itarāni kalyāṇakamma sugatibhava vivaṭṭadhammasaṅkhātāsu hitadisāsu ujugatiyāti daṭṭhabbaṃ. Tattha pāṇātipātakamme vitakka vicāra domanassekaggatā saṅkhātaṃ caturaṅgikajjhānaṃ micchāsaṅkappa micchāvāyāma micchāsamādhi saṅkhāto tiyaṅgīkamaggoca veditabbo. Evaṃ sesesu sucaritaduccaritakammesu jhānamaggā uddharitabbā. Vibhaṅge pana suttantesuca micchāvācā micchākammanto micchāājīvo micchāsatīti imepi cattāro āgatā. Ime pana visuṃ cetasikadhammā nahonti. Tathā tathā pavattānaṃ catunnaṃ khandhānaṃ adhivacananti katvā idha nagahitā.

১৬৩. মিশ্রক সংগ্রহে প্রাণাতিপাতাদি পাপকর্মকারীদেরও চিত্তের আলম্বনে ঋজু করা ধ্যান ব্যতীত সিদ্ধ হয় না—এইজন্য 'সপ্ত ধ্যানাঙ্গ' বলা হয়েছে। কল্যাণকর বা পাপকর আলম্বনে চিত্তকে ঋজুভাবে স্থাপনরূপ উপনিধ্যান (তীব্র চিন্তা) কার্যের অঙ্গসমূহ—এটাই অর্থ। সেখানে দৌর্মনস্য অকুশল ধ্যানাঙ্গ। অবশিষ্টাংশ কুশল, অকুশল ও অব্যাকৃত। কল্যাণকর্ম ও পাপকর্মরূপ এবং সুগতি, দুর্গতি ও বিবর্ত (নির্বাণ) রূপ নানা দিকে সেই সেই দিক অভিমুখী প্রবৃত্তিরূপ চিত্তের গতি সম্যক বা মিথ্যাভাবে প্রবৃত্ত দর্শন প্রভৃতির দ্বারাই সিদ্ধ হয়—এইজন্য 'দ্বাদশ মার্গাঙ্গ' বলা হয়েছে। চিত্তের ঋজুগতি বা বক্রগতিরূপ গমনের পথরূপ অঙ্গ বা উপায়ের অঙ্গ—এটাই অর্থ। সেখানে মিথ্যাদৃষ্টি, মিথ্যাসঙ্কল্প, মিথ্যাব্যায়াম ও মিথ্যাসমাধি—পাপকর্ম ও দুর্গতিভবরূপ অহিত দিকে চিত্তের বক্রগতিরূপ গমনের উপায়ের অঙ্গ; অন্যগুলো কল্যাণকর্ম, সুগতিভব ও বিবর্তধর্মরূপ হিত দিকে ঋজুগতির উপায়ের অঙ্গ বলে জানতে হবে। সেখানে প্রাণাতিপাতকর্মে বিতর্ক, বিচার, দৌর্মনস্য ও একাগ্রতারূপ চতুরঙ্গ ধ্যান এবং মিথ্যাসঙ্কল্প, মিথ্যাব্যায়াম ও মিথ্যাসমাধিরূপ ত্র্যঙ্গ মার্গ জানতে হবে। এভাবে অবশিষ্ট সুচরিত ও দুশ্চরিত কর্মসমূহে ধ্যান ও মার্গসমূহ উদ্ধার করতে হবে। বিভঙ্গে ও সূত্রান্তে কিন্তু মিথ্যাবাক্য, মিথ্যাকর্মান্ত, মিথ্যাআজীব ও মিথ্যাস্মৃতি—এই চারটিও এসেছে। এগুলো কিন্তু পৃথক চৈতসিক ধর্ম নয়। সেই সেই ভাবে প্রবৃত্ত চার স্কন্ধের অধিবচন (নাম) হওয়ায় এখানে গৃহীত হয়নি।

[210] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[২১০] বিভাবনীতে কিন্তু যা—

‘‘Sugati duggatīnaṃ nibbānassa ca abhimukhaṃ pāpanato maggā;

Tesaṃ pathabhūtāni aṅgāni maṅgānī’’ti vuttaṃ;

Taṃ na sundaraṃ;

Na hi aṅgāni maggānaṃ pathabhūtānināma honti;

Maggasaddoyeva pathapariyāyo aṭṭhakathāsu vutto na aṅgasaddoti;

“সুগতি, দুর্গতি ও নির্বাণের অভিমুখী করার কারণে মার্গ; তাদের পথস্বরূপ অঙ্গসমূহ হলো মার্গাঙ্গ”—এরূপ বলা হয়েছে; তা সুন্দর (উত্তম) নয়। কারণ অঙ্গসমূহ মার্গের পথস্বরূপ হয় না। অট্ঠকথাগুলোতে 'মার্গ' শব্দই পথের পর্যায়বাচক বলা হয়েছে, 'অঙ্গ' শব্দ নয়।

[211] Yañca tattha

[২১১] এবং সেখানে যে—

‘‘Maggassavā aṭṭhaṅgikassa aṅgāni maggaṅgānī’’ti vuttaṃ. Taṃpi anupapannaṃ.

“অথবা অষ্টাঙ্গিকের অঙ্গসমূহ হলো মার্গাঙ্গ”—এরূপ বলা হয়েছে, তাও অসঙ্গত।

Idha hi katthaci citte tiyaṅgiko katthaci caturaṅgikotiādinā nānāmaggova adhippetoti. Ādhipaccaṭṭhena indriyāni. Kiñca ādhipaccaṃ. Attādhīnavuttike dhamme attano gatiyaṃ sabbaso vattetuṃ samatthabhāvo. Iti tesu tesu kiccesu attano ādhipaccasaṅkhātaṃ indaṭṭhaṃ karonti sādhentīti indriyāni. Indaṭṭhaṃ kārentītipi indriyāni. Issarā adhipatinoti vuttaṃ hoti. Tattha pañcacakkhādīni dassanādikiccesu cakkhuviññāṇādīnaṃ issarāhonti. Balavadubbalamanda tikkhādīsu attākārānuvattāpanato. Bhāvadvayaṃ itthākārādivasena pavattiyaṃ catusamuṭṭhānika rūpānaṃ sakalakhandhapañcakasseva vā issaro hoti. Aññathā appavattito. [Pg.345] Tathā hi yasmiṃ santāne paṭisandhiyaṃ itthibhāvo pavattati. Tasmiṃ sabbe kammādipaccayā catusamuṭṭhānarūpasantatiṃ samuṭṭhāpentā itthākārasahitameva samuṭṭhāpenti, no aññathā. Chandacittādhippāyāpi tasmiṃ mandākārasahitāva pavattanti. Tabbiparītena purisasantānaṃ veditabbaṃ. Jīvitadvayaṃ rūpā rūpasantatīnaṃ ratti diva māsa saṃvaccharānukkamena addhānapharaṇe sahajātadhammānaṃ issaro hoti. Tesaṃ tadāyattavutti kattā. Mano vijānanakicce. Vedanāpañcakaṃ tathā tathā ārammaṇarasānubhavane. Saddhā ārammaṇāvīmuccane. Vīriyaṃ kammani alīna vuttibhāve. Sati ārammaṇupaṭṭhāne. Samādhi ārammaṇe niccalaṭṭhi tiyaṃ. Paññā asammohakicce sampayuttadhammānaṃ issaro hoti. Anaññābhibhavanīyabhāvena pavattanato. Yathā hi silāyaṃ pathavī sahajātehi anabhibhavanīyā hoti. Attanāvate abhibhavitvā visuṃ avijjamāneviya katvā pavattati. Yathā ca udake āpo aggimhi tejo vāte vāyo. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ.

এখানে (এই মিশ্রক সংগ্রহে) কোনো কোনো চিত্তে ত্রি-অঙ্গ বিশিষ্ট, কোনো কোনো চিত্তে চতুর্-অঙ্গ বিশিষ্ট ইত্যাদি প্রকারে বিভিন্ন মার্গই অভিপ্রেত। আধিপত্য অর্থে ইন্দ্রিয়সমূহ। আধিপত্য কী? নিজের অধীন হয়ে উৎপন্ন হওয়া ধর্মসমূহকে নিজের গতি বা প্রবৃত্তিতে সম্পূর্ণরূপে চালিত করতে সমর্থ হওয়া। এভাবে সেই সেই কার্যে নিজের আধিপত্য নামক ইন্দ্রত্ব (প্রভুত্ব) সাধন করে বা সম্পাদন করে বলে 'ইন্দ্রিয়' বলা হয়। ইন্দ্রত্ব বা প্রভুত্ব করায় বলেও 'ইন্দ্রিয়' বলা হয়। ঈশ্বর বা অধিপতি বলা হয়েছে। সেখানে চক্ষু আদি পাঁচটি ইন্দ্রিয় দর্শন আদি কার্যে চক্ষুবিজ্ঞান আদির উপর প্রভুত্ব করে। সবল, দুর্বল, মন্দ, তীক্ষ্ণ আদি অবস্থায় নিজের আকার বা প্রবৃত্তির অনুগামী করানোর কারণে। ভাবদ্বয় (স্ত্রীভাব ও পুরুষভাব রূপ) স্ত্রী-আকার আদির বশে প্রবৃত্তিতে চতুঃসমুত্থানিক রূপসমূহের অথবা সমগ্র পঞ্চস্কন্ধেরই অধিপতি বা ঈশ্বর হয়। অন্যথা প্রবৃত্তি না হওয়ার কারণে। তথাহি, যে সন্তানে প্রতিসন্ধিক্ষণে স্ত্রীভাব প্রবৃত্ত হয়, সেখানে কর্ম আদি প্রত্যয়সমূহ চতুঃসমুত্থানিক রূপসন্ততি উৎপন্ন করার সময় স্ত্রী-আকার সহকারেই উৎপন্ন করে, অন্যথা নয়। ছন্দ, চিত্ত ও অভিপ্রায়ও সেই সন্তানে মন্দ আকার সহকারেই প্রবৃত্ত হয়। এর বিপরীতে পুরুষ সন্ততি জানতে হবে। রূপ ও অরূপ জীবনেন্দ্রিয়দ্বয় রূপ ও অরূপ সন্ততিসমূহের রাত্রি, দিন, মাস, বছর অনুক্রমে অধ্ব-বিস্তারে (কাল-বিস্তারে) সহজাত ধর্মসমূহের ঈশ্বর হয়। তাদের সেই জীবনেন্দ্রিয়ের অধীন প্রবৃত্তি হওয়ার কারণে। মন বিজ্ঞান কার্যে (জানার কার্যে)। বেদনা-পঞ্চক সেই সেই প্রকারে আলম্বনের রস অনুভবে। শ্রদ্ধা আলম্বনে অধিমুক্তির ক্ষেত্রে। বীর্য কার্যে অলীন (অসংকুচিত) প্রবৃত্তির ক্ষেত্রে। স্মৃতি আলম্বনের উপস্থানে (স্মরণে)। সমাধি আলম্বনে নিশ্চল স্থিতিতে। প্রজ্ঞা অসংমোহ (অমোহ) কার্যে সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহের ঈশ্বর হয়। অন্য ধর্ম দ্বারা অনভিভবনীয় (পরাভূত না হওয়ার) ভাবে প্রবৃত্ত হওয়ার কারণে। যেমন শিলাখণ্ডে পৃথিবী ধাতু সহজাত ধর্মসমূহ দ্বারা অনভিভবনীয় হয়। নিজেই সেগুলোকে অভিভূত করে পৃথকভাবে অবিদ্যমানের মতো করে প্রবৃত্ত হয়। এবং যেমন জলে আপো ধাতু, অগ্নিতে তেজো ধাতু, বায়ুতে বায়ো ধাতু। এভাবে এই উপমার সার্থকতা দেখতে হবে।

Aññāyittha paṭivijjhitthāti aññātaṃ. Na aññātaṃ anaññātaṃ. Catusaccadhammo. Amataṃvā padaṃ. Anaññātaṃ ñassāmi jānissāmīti anaññātaññassāmi. Ākhyātikaṃpi hi padaṃ saññāsaddabhāve ṭhitaṃ nāmikaṭṭhāne tiṭṭhati. Yathā makkhaligosālo ehipassi koti. Evañhi sati tassa padantarena saha samāsabhāvo navirujjhatīti. Anaññātaññassāmīti evaṃ paṭipannassa indriyaṃ anaññā taññassāmītindriyaṃ. Ādimanasikārato paṭṭhāya tādisena ussāhena saha vipassanaṃ ārabhantassa tasmiṃ ussāhe apaṭipassaddheyeva sotāmattimaggaṃ paṭilabhantassa indriyanti vuttaṃ hoti. Ājānātīti aññaṃ. Tameva indriyanti aññindriyaṃ, pathamamaggena anaññātaṃ ñatvāpi kilesappahānakiccassa apariniṭṭhitattā tassa jānanakiccassa vippakatabhāvena yathā diṭṭhe tasmiṃ catusaccadhamme amatapadeeva vā punappunaṃ jānanakicca yuttānaṃ indriyanti vuttaṃ hoti. Aññātāvindriyanti aññā tāvino [Pg.346] pariniṭṭhita ājānana kiccassa khīṇāsavassa indriyanti aññātāvindriyaṃ. Tividhaṃ petaṃ tathārūpe jānane sampayutta dhammānaṃ issaro hotīti veditabbaṃ.

জানা গেছে বা প্রতিবেধ করা গেছে, তাই 'অজ্ঞাত' (জ্ঞাত)। যা পূর্বে জানা যায়নি, তা 'অনজ্ঞাত' (অজ্ঞাত)। চতুরার্যসত্য ধর্ম অথবা অমৃত পদ (নির্বাণ)। 'অজ্ঞাত সত্যকে জানব' - এই অর্থে 'অনজ্ঞাতজ্ঞাস্যামি'। আখ্যাত (ক্রিয়াপদ) পদও সংজ্ঞাশব্দ হিসেবে প্রতিষ্ঠিত হলে নামপদের (বিশেষ্যের) স্থানে অবস্থান করে। যেমন 'মক্খলিগোসাল', 'এহিপস্সিকো' ইত্যাদি। এরূপ হলে অন্য পদের সাথে তার সমাস হওয়া বিরুদ্ধ হয় না। 'অজ্ঞাত সত্যকে জানব' - এভাবে প্রতিপন্ন (সাধনরত) ব্যক্তির ইন্দ্রিয়কে 'অনজ্ঞাতজ্ঞাস্যামিতিন্দ্রিয়' বলা হয়। আদি মনস্কার থেকে শুরু করে সেই প্রকার উৎসাহের সাথে বিপশ্যনা আরম্ভকারী ব্যক্তির, সেই উৎসাহ প্রশমিত না হতেই স্রোতআপত্তি মার্গ লাভ করার সময় যে ইন্দ্রিয় উৎপন্ন হয়, তাকেই এই ইন্দ্রিয় বলা হয়েছে। সম্যকভাবে জানে বলে 'আজ্ঞা' (অজ্ঞ)। সেই আজ্ঞাই ইন্দ্রিয় বলে 'আজ্ঞিন্দ্রিয়' (অজ্ঞিন্দ্রিয়)। প্রথম মার্গ (স্রোতআপত্তি মার্গ) দ্বারা পূর্বে অজ্ঞাত সত্যকে জানলেও ক্লেশ প্রহাণের কার্য সমাপ্ত না হওয়ার কারণে এবং সেই জানার কার্য অসমাপ্ত থাকার কারণে, পূর্বে দৃষ্ট সেই চতুরার্যসত্য ধর্মে অথবা সেই অমৃত পদে পুনরায় পুনরায় জানার কার্যে যুক্ত ব্যক্তিদের ইন্দ্রিয়কে 'আজ্ঞিন্দ্রিয়' বলা হয়েছে। 'আজ্ঞাতাবিন্দ্রিয়' বলতে আজ্ঞাতাবী অর্থাৎ জানার কার্য সমাপ্তকারী ক্ষীণাস্ত্রবের ইন্দ্রিয়কে 'আজ্ঞাতাবিন্দ্রিয়' বলা হয়। এই ত্রিবিধ ইন্দ্রিয়ই সেই প্রকার জানার কার্যে সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহের ঈশ্বর বা অধিপতি হয় - এভাবে জানতে হবে।

Tattha imesaṃ sattānaṃ pākaṭe rūpakāye attagāhadaḷhattaṃ tabbimuttica imesaṃ apariññāya pariññāyaca hotīti dīpetuṃ ādito pañca pasādindriyāni vuttāni. Tassa attassa itthipuma tābhedo imesaṃ vasena hoti. Tasmiṃ vā itthipurisa gāho tabbimuttica imesaṃ apariññāya pariññāyaca hotīti dīpetuṃ kadanantaraṃ bhāvindriyadvayaṃ vuttaṃ. Soca attā imassa vasena jīvasaññaṃ labhati. Tasmiṃvā jīvagāho tabbimuttica imassa apariññāya pariññāyaca hotīti dīpetuṃ tadanantaraṃ jīvitindriyaṃ vuttaṃ. Idaṃ pana bhāvindriyato pure vattabbaṃpi rūpārūpa missakattā idha vuttanti daṭṭhabbaṃ. Nāmakāye attagāhadaḷhattaṃ tabbimuttica imassa apariññāya pariññāyaca hotīti dīpetuṃ nāmindriyesu manindriyaṃ ādito vuttaṃ. Soca arūpī attā imesaṃ vasena saṃkiliṭṭho vipphanditoca hoti. Tasmiṃvā sukhitadukkhitagāho tabbimuttica imesaṃ apariññāya pariññāyaca hotīti dīpetuṃ tadanantaraṃ pedanindriyapañcakaṃ vuttaṃ. Tassa saṃkiliṭṭhassa vodānappattiyā taṃtaṃgāhavimuttiyāvā paṭipattidassanatthaṃ tadanantaraṃ saddhādipañcindriyaṃ vuttaṃ. Tāya paṭipattiyā vodānappatti yā ādi majjha pariyosāna dassanatthaṃ ante tīṇi lokuttarindriyāni vuttānīti.

সেখানে এই সত্ত্বদের প্রকট রূপকায়ে আত্ম-গ্রাহের দৃঢ়তা এবং তা থেকে মুক্তি এদের অপরিজ্ঞা (পরিজ্ঞাত না হওয়া) ও পরিজ্ঞা (পরিজ্ঞাত হওয়া) এর কারণে ঘটে - এটি দেখানোর জন্য প্রথমে পাঁচটি প্রসাদিন্দ্রিয় বলা হয়েছে। সেই আত্মার স্ত্রী-পুরুষ ভেদ এদের বশে ঘটে। অথবা সেই আত্মায় স্ত্রী-পুরুষ গ্রাহ এবং তা থেকে মুক্তি এদের অপরিজ্ঞা ও পরিজ্ঞার কারণে ঘটে - এটি দেখানোর জন্য তার অব্যবহিত পরে ভাবিন্দ্রিয়দ্বয় বলা হয়েছে। এবং সেই আত্মা এর বশে জীব-সংজ্ঞা লাভ করে। অথবা সেই আত্মায় জীব-গ্রাহ এবং তা থেকে মুক্তি এর অপরিজ্ঞা ও পরিজ্ঞার কারণে ঘটে - এটি দেখানোর জন্য তার অব্যবহিত পরে জীবনেন্দ্রিয় বলা হয়েছে। কিন্তু এটি ভাবিন্দ্রিয়ের পূর্বে বলা উচিত হলেও রূপ ও অরূপের মিশ্রিত ভাবের কারণে এখানে বলা হয়েছে - এভাবে দেখতে হবে। নামকায়ে আত্ম-গ্রাহের দৃঢ়তা এবং তা থেকে মুক্তি এর অপরিজ্ঞা ও পরিজ্ঞার কারণে ঘটে - এটি দেখানোর জন্য নামেন্দ্রিয়সমূহের মধ্যে প্রথমে মনিন্দ্রিয় বলা হয়েছে। এবং সেই অরূপী আত্মা এদের বশে সংক্লিষ্ট (মলিন) ও স্পন্দিত (কম্পিত) হয়। অথবা সেই আত্মায় সুখী-দুঃখী গ্রাহ এবং তা থেকে মুক্তি এদের অপরিজ্ঞা ও পরিজ্ঞার কারণে ঘটে - এটি দেখানোর জন্য তার অব্যবহিত পরে বেদনেন্দ্রিয়-পঞ্চক বলা হয়েছে। সেই সংক্লিষ্ট আত্মার ব্যবদান-প্রাপ্তি (বিশুদ্ধি লাভ) অথবা সেই সেই গ্রাহ থেকে মুক্তির প্রতিপত্তি (সাধন) দেখানোর জন্য তার অব্যবহিত পরে শ্রদ্ধাদি পঞ্চেন্দ্রিয় বলা হয়েছে। সেই প্রতিপত্তি দ্বারা ব্যবদান-প্রাপ্তির আদি, মধ্য ও অবসান দেখানোর উদ্দেশ্যে শেষে তিনটি লোকোত্তর ইন্দ্রিয় বলা হয়েছে।

[212] Vibhāvaniyaṃ pana

[২১২] বিভাবনীতে (অভিধম্মত্থবিভাবনী টীকায়) কিন্তু...

‘‘Ettāvatā adhippetatthasiddhīti aññesaṃ agahaṇanti’’ vuttaṃ. Taṃ na yujjati.

“এতদ্বারা অভিপ্রেত অর্থ সিদ্ধ হওয়ার কারণে অন্যদের গ্রহণ করা হয়নি” - যা বলা হয়েছে, তা যুক্তিসঙ্গত নয়।

Nahi santesupi aññesu indriyabhāvārahesu dhammesu ettāvatā adhippetatthasiddhiyā tesaṃ aññesaṃ bhagavato therassaca agahaṇanti yuttaṃ vattuṃ. Indriyabhāvārahassa aññassa asambhavato. Yadi hi sambhaveyya, sataṃpi sahassaṃpi gaṇhissatiyevāti. [Pg.347] Baliyanti uppannuppanne paṭipakkhadhamme sahanti maddantīti balāni. Yathā abalānaṃ baliyanti. Maddantenaṃ parissayāti. Etthaca abalāti dubbalā. Nanti hīnavīriyaṃ janaṃ. Baliyantīti balasā karonti ajjhottharanti. Parissayāti abalā rāgādi parissayāti attho. Apica, paṭipakkhadhammehi akampiyaṭṭhena akkho bhaṇiyaṭṭhena balānināma. Tasmā assaddhiyasaṅkhātena paṭipakkhadhammena kampetuṃ asakkuṇeyyatā saddhābalaṃnāma. Kosajjasaṅkhātena kampetuṃ asakkuṇeyyatā vīriyabalaṃnāma. Muṭṭhasaccena kampetuṃ asakkuṇeyyatāsatibalaṃnāma. Uddhaccena kampetuṃ asakkuṇeyyatāsamādhibalaṃnāma. Avijjāyakampetuṃ asakkuṇeyyatā paññābalaṃ nāma. Sesadukadvayaṃ pana aññamaññaṃ paṭipakkhenayojetabbaṃ.

কারণ ইন্দ্রিয়ভাবের যোগ্য অন্য ধর্মসমূহ বিদ্যমান থাকলেও, এতদ্বারা অভিপ্রেত অর্থ সিদ্ধ হওয়ার কারণে ভগবান বা স্থবির কর্তৃক সেই অন্য ধর্মসমূহ গ্রহণ করা হয়নি - এ কথা বলা যুক্তিসঙ্গত নয়। যেহেতু ইন্দ্রিয়ভাবের যোগ্য অন্য কোনো ধর্মের অসম্ভবতা রয়েছে (অর্থাৎ অন্য কোনো ধর্ম ইন্দ্রিয় হওয়ার যোগ্য নয়)। যদি সম্ভব হতো, তবে একশত বা একসহস্রও অবশ্যই গ্রহণ করা হতো। উৎপন্ন উৎপন্ন প্রতিপক্ষ ধর্মসমূহকে অভিভূত করে, সহ্য করে বা মর্দন (দমন) করে বলে 'বল' (বলসমূহ) বলা হয়। যেমন "দুর্বলদের উপর বলবানরা মর্দন করে, উপদ্রবসমূহ তাদের দমন করে।" এখানে 'অবল' বলতে দুর্বল। 'নম্' বলতে হীনবীর্য ব্যক্তিকে। 'বলিয়ন্তি' বলতে বলপূর্বক আচ্ছন্ন বা পরাভূত করে। 'পরিস্সয়া' বলতে দুর্বল রাগ আদি উপদ্রবসমূহ - এই অর্থ। অথবা, প্রতিপক্ষ ধর্মসমূহ দ্বারা অকম্প্য (অবিচলিত) হওয়ার অর্থে এবং অক্ষোভ্য (ক্ষুব্ধ না হওয়ার) অর্থে 'বল' বলা হয়। অতএব, অশ্রদ্ধা নামক প্রতিপক্ষ ধর্ম দ্বারা কম্পিত করতে না পারার অবস্থাই 'শ্রদ্ধাবল'। কৌসীদ্য (আলস্য) নামক প্রতিপক্ষ ধর্ম দ্বারা কম্পিত করতে না পারার অবস্থাই 'বীর্যবল'। মুষ্টস্মৃতি (স্মৃতিহীনতা) দ্বারা কম্পিত করতে না পারার অবস্থাই 'স্মৃতিবল'। ঔদ্ধত্য দ্বারা কম্পিত করতে না পারার অবস্থাই 'সমাধিবল'। অবিদ্যা দ্বারা কম্পিত করতে না পারার অবস্থাই 'প্রজ্ঞাবল'। অবশিষ্ট দ্বিকদ্বয়কে কিন্তু পরস্পরের প্রতিপক্ষ হিসেবে যুক্ত করতে হবে।

[213] Vibhāvaniyaṃ pana

[২১৩] বিভাবনীতে কিন্তু...

Pāpabaladukaṃ paṭipakkhena yojetuṃ nalabbhatīti katvā ‘‘ahirikānottappadvayaṃ pana sampayuttadhammesu thirabhāve nevāti’’ vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

পাপবল-দ্বিককে (অকুশল বলদ্বয়কে) প্রতিপক্ষের সাথে যুক্ত করা যায় না - এই মনে করে "অহিরিক ও অনোট্টপ্প দ্বয় কিন্তু সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহে কেবল স্থিরভাবের কারণেই বল" - যা বলা হয়েছে, তা সুন্দর (উচিত) নয়।

Sampayuttadhammesu thirabhāvotica paṭipakkhehi akampiyatā tica atthato nānattābhāvatoti. Vīriyasamādhibalāni kusalākusalābyākatāni. Ahirikānottappāni akusalabalāni. Sesāni kusalābyākatānīti. Adhipatīti ettha patīti sāmi issaro. So pana padesa issaro sakalissaroti duvidho. Tattha indriyāni paresaṃ visaye sayaṃ paravase vattitvā attano visayeeva parehi attano vase vattāpentīti padesissarā nāma. Pubbāti saṅkhāravasena pubbāgamanavasena vā visesetvā pavattaṃ adhipatiṭṭhānaṃ patvā pana añño dutiyo issaronāma natthi. Tasmā adhiko patīti adhipati. Attā dhīnavuttīnaṃ patīti adhipatītica vadanti.

কারণ সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহে 'স্থিরভাব' এবং প্রতিপক্ষসমূহ দ্বারা 'অকম্প্যতা' - এ দুটির অর্থের দিক থেকে কোনো ভিন্নতা নেই। বীর্য ও সমাধি বলসমূহ কুশল, অকুশল ও অব্যাকৃত। অহিরিক ও অনোট্টপ্প অকুশল বল। অবশিষ্ট বলসমূহ কুশল ও অব্যাকৃত। 'অধিপতি' শব্দে 'পতি' বলতে স্বামী বা ঈশ্বর (প্রভু)। তিনি আবার প্রদেশ-ঈশ্বর (আংশিক প্রভু) ও সকল-ঈশ্বর (সার্বিক প্রভু) - এই দুই প্রকার। সেখানে ইন্দ্রিয়সমূহ অন্যের বিষয়ে নিজে পরবশ হয়ে প্রবৃত্ত হয়ে, কেবল নিজের বিষয়েই অন্যদের নিজের বশে চালিত করে বলে 'প্রদেশ-ঈশ্বর' (আংশিক প্রভু) নামে অভিহিত। কিন্তু পূর্ব সংস্কারের বশে অথবা পূর্বে আগমনের বশে বিশেষভাবে প্রবৃত্ত অধিপতি-স্থানে পৌঁছালে অন্য কোনো দ্বিতীয় ঈশ্বর বা প্রভু থাকে না। অতএব, অধিক (প্রধান) পতি বা প্রভু বলে 'অধিপতি'। নিজের অধীন প্রবৃত্ত ধর্মসমূহের পতি বা প্রভু বলে 'অধিপতি' - এ কথাও বলা হয়।

Chandoeva adhipatīti chandādhipati. Chandavato kiṃnāma kammaṃ nasijjhatīti evaṃ pubbābhisaṅkhāravasenavā pubbe atītabhavesu suṭṭhu āsevitachandāgamanavasenavā tesu tesu kalyāṇa pāpakammesu sampayuttadhamme mahoghoviya tiṇapaṇṇakasaṭe attaparādhīne [Pg.348] niccaṃ paggahitadhure katvā pavatto kattukamyatā chando. Esa nayo sesesupi. Nanu cettha pacchimā tayo dhammā adhipatibhāvaṃ gaṇhantā indriyabhāvaṃ avijahitvāva gaṇhantīti adhipatibhūtāva samānā indriyakiccavasena paravasepi vattantīti. Saccaṃ, aññaṃ pana adhipatikiccaṃ, aññaṃ indriyakiccanti natthettha dosoti. Yathā hi rājā cakkavattī ekassa attano purohitassa santike ekaṃ dibbavijjaṃ gaṇhāti. Na ettāvatā rājā cakkavattināma nahoti. Naca vijjāhetu aññassa vasena vattati. Aññañhi cakkavatti rajjakiccaṃ, aññaṃ vijjāgahaṇa kiccanti. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Tattha adhipatikiccaṃnāma taṃtaṃkicca visesaṃ anapekkhitvā atulyabalena abhibhavitvā sahajāta dhamme attano attano kiccesu anivattamāne katvā dhura vāhitā. Indriyakiccaṃ pana vijānanādikiccaṃ ārabbha pavuccatīti.

ছন্দই অধিপতি বলে 'ছন্দাধিপতি'। "ছন্দবানের (উৎসাহী ব্যক্তির) কোন কার্য সিদ্ধ হয় না?" - এভাবে পূর্ব অভিসংস্কারের বশে অথবা পূর্বে অতীত ভবসসমূহে সুচারুভাবে আসেবিত ছন্দের আগমনের বশে, সেই সেই কল্যাণ ও পাপ কর্মসমূহে সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহকে, মহৌঘ (প্রবল জলস্রোত) যেমন তৃণ, পত্র ও আবর্জনাকে নিজের অধীন করে নেয়, তেমনি নিজের অধীন করে সর্বদা প্রগৃহীত-ধুর (ভার গ্রহণকারী) করে প্রবৃত্ত যে কর্তুকাম্যতা ছন্দ (করার ইচ্ছা)। এই নিয়ম অবশিষ্ট অধিপতিদের ক্ষেত্রেও প্রযোজ্য। এখানে আপত্তি হতে পারে যে, শেষোক্ত তিনটি ধর্ম (বীর্য, চিত্ত, মীমাংসা/প্রজ্ঞা) অধিপতিভাব গ্রহণ করার সময় ইন্দ্রিয়ভাব পরিত্যাগ না করেই তা গ্রহণ করে; অতএব অধিপতি হয়েও ইন্দ্রিয়-কার্যের বশে পরবশ হয়েও প্রবৃত্ত হয় না কি? সত্য, কিন্তু অধিপতি-কার্য ভিন্ন এবং ইন্দ্রিয়-কার্য ভিন্ন, তাই এখানে কোনো দোষ নেই। যেমন চক্রবর্তী রাজা নিজের এক পুরোহিতের নিকট একটি দিব্যবিদ্যা গ্রহণ করেন। এতদ্বারা তিনি যে চক্রবর্তী রাজা নন, তা নয়। এবং বিদ্যার কারণে তিনি অন্যের বশে চলেন তাও নয়। কারণ চক্রবর্তী রাজকার্য ভিন্ন এবং বিদ্যাগ্রহণের কার্য ভিন্ন। এভাবে এই উপমার সার্থকতা দেখতে হবে। সেখানে অধিপতি-কার্য বলতে সেই সেই কার্যের বিশেষত্বকে অপেক্ষা না করে, অতুলনীয় বল দ্বারা অভিভূত করে সহজাত ধর্মসমূহকে নিজের নিজের কার্যে অনির্যাতিত (অনিবৃত্ত) করে ধুর-বাহিতা (নেতৃত্ব প্রদান)। কিন্তু ইন্দ্রিয়-কার্য বিজ্ঞান (জানা) আদি কার্যকে অবলম্বন করে বলা হয়ে থাকে।

Āharanti sahajātādipaccayasāmaññato atirekena asādhāraṇapaccayasattivisesena haranti pavattentīti āhārā. Āharantivā ajjhattasambhūtā te te paccayadhammā paccayuppannadhammāca attānañceva attano attano paccayakiccaṃ paccayuppannakiccañca suṭṭhu haranti vahanti etehīti āhārā. Yathāhasabbe sattā āhāraṭṭhitikāti. Etthaca sabbe sattāti etena sabbe ajjhattasambhūtā paccayapaccayuppannadhammā vuttā. Āhāraṭṭhitikāti paccayaṭṭhitikā. Yathārahaṃ catuvīsatipaccayehi ṭhitisabhāvāti attho. Nanucettha paccayāhārova vutto. Na āhārapaccayo. Idha pana catubbidho āhārapaccayadhammova vuttoti. Saccaṃ, paccayaṭṭhena pana āhāranāmakānaṃ sabbesaṃ catuvīsatipaccayadhammānaṃ majjhe yedhammā cattāro āhārāti visesetvā vuttā. Te tesaṃ paccayāhārānaṃpi āhārabhūtāti siddhā hontīti. Imasmiṃ atthe catunnaṃ āhārānaṃ mahanta bhāvo pākaṭo hotīti.

সহজাত আদি সাধারণ প্রত্যয় অপেক্ষা অতিরিক্ত অসাধারণ প্রত্যয়শক্তি-বিশেষের দ্বারা উৎপন্ন বা প্রবর্তিত করে বলে এদের 'আহার' বলা হয়। অথবা, আধ্যাত্মিক সন্তানে উৎপন্ন সেই সেই প্রত্যয়ধর্ম এবং প্রত্যয়োৎপন্ন ধর্মসমূহ নিজেদের এবং নিজেদের প্রত্যয়কার্য ও প্রত্যয়োৎপন্ন কার্যকে সুষ্ঠুভাবে বহন করে বলে এদের দ্বারা 'আহার' বলা হয়। যেমন বলা হয়েছে—'সব্বে সত্তা আহারট্ঠিতিকা' (সকল প্রাণী আহারের ওপর প্রতিষ্ঠিত)। এখানে 'সব্বে সত্তা' পদের দ্বারা আধ্যাত্মিক সন্তানে উৎপন্ন সকল প্রত্যয় ও প্রত্যয়োৎপন্ন ধর্মকে বোঝানো হয়েছে। 'আহারট্ঠিতিকা' অর্থ প্রত্যয়ের ওপর প্রতিষ্ঠিত। যথোপযুক্ত চব্বিশটি প্রত্যয়ের দ্বারা স্থিতিশীল স্বভাব—এটাই এর অর্থ। এখানে কি কেবল প্রত্যয়রূপ আহারের কথাই বলা হয়েছে, আহারপ্রত্যয় নয়? কিন্তু এখানে চার প্রকার আহারপ্রত্যয় ধর্মই বলা হয়েছে। এটি সত্য; তবে প্রত্যয় অর্থে আহার নামক সকল চব্বিশটি প্রত্যয়ধর্মের মধ্যে যে ধর্মগুলোকে বিশেষভাবে 'চারটি আহার' বলে উল্লেখ করা হয়েছে, তারা সেই প্রত্যয়রূপ আহারসমূহেরও আহারস্বরূপ—এটি প্রমাণিত হয়। এই অর্থে চার প্রকার আহারের মহত্ত্ব প্রকট হয়।

Tattha yathā yavabījānaṃvā sālibījānaṃvā ānubhāvo nāma kaḷiraṅkurānaṃ uppādāna padhānaṃ hoti. Tatoparaṃ pana sassabhāvaṃ [Pg.349] patvā cha pañca māse vaḍḍhiyāvā ṭhitiyāvā pathavi rasaāporasānaṃ ānubhāvo padhānaṃ hoti. Evamevaṃ kabaḷī kārāhārūpajīvīnaṃ kāmasattānaṃ kammassa ānubhāvonāma paṭisandhirūpuppādane padhānaṃ hoti. Tatoparaṃ pana yāvatāyukaṃ vaḍḍhīyāvāṭhitiyāvā utuāhārānaṃ ānubhāvo padhānaṃ hoti. Kammajarūpāni hi yāva āsannamaraṇā pavattamānānipi utuāhārehi anuggahitānieva pavattanti. Utuca āhāru patthambhitoyeva attano kiccaṃ karoti. Tasmā tesaṃ sattānaṃ catusantatirūpaṃ kabaḷīkārāhārena anupatthambhīyamānaṃ ciraṃ napavattati. Upatthambhīyamānaṃeva yāvatāyukaṃ pavattati. Yathāca sakuṇāvā ḍaṃsamakasā dayovā tuṇḍena āhāraṃ gahetvā attabhāvaṃ posenti. Tuṇḍe asante āhāraṃ alabhantā maranti. Evameva ime sattā phassena ārammaṇesu rasaṃ gahetvā vedanāsaṅkhātaṃ upabhogaparibhogaṃ sampādetvā taṇhāvepullaṃ patvā tividhaṃ vaṭṭaṃ pūretvā yāvajjatanāpi vaṭṭe anukaṇṭhamānā pavattanti.

সেখানে যেমন যববীজ বা শালিবীজের প্রভাব কেবল অঙ্কুর উৎপাদনেই প্রধান হয়; কিন্তু তারপর শস্যভাব প্রাপ্ত হয়ে পাঁচ-ছয় মাস পর্যন্ত তার বৃদ্ধি ও স্থিতির জন্য মাটির রস ও পানির রসের প্রভাবই প্রধান হয়। ঠিক তেমনই, কবলীকার আহারের ওপর নির্ভরশীল কামাবচরের প্রাণীদের ক্ষেত্রে কর্মের প্রভাব কেবল প্রতিসন্ধি-রূপ উৎপাদনেই প্রধান হয়; কিন্তু তারপর আজীবন তার বৃদ্ধি ও স্থিতির জন্য ঋতু ও আহারের প্রভাবই প্রধান হয়। কারণ কর্মজ রূপসমূহ মরণকাল পর্যন্ত প্রবর্তিত হলেও ঋতু ও আহারের দ্বারা অনুগৃহীত হয়েই প্রবর্তিত হয়। ঋতুও আহারের দ্বারা সমর্থিত হয়েই নিজের কাজ করে। তাই সেই প্রাণীদের চতুঃসন্ততি রূপ কবলীকার আহারের দ্বারা সমর্থিত না হলে দীর্ঘকাল প্রবর্তিত হয় না; সমর্থিত হলেই কেবল আয়ুষ্কাল পর্যন্ত প্রবর্তিত হয়। এবং যেমন পাখি অথবা ডাঁশ-মশা ইত্যাদি ঠোঁট বা শুঁড় দিয়ে আহার গ্রহণ করে শরীর প্রতিপালন করে; ঠোঁট না থাকলে আহার না পেয়ে তারা মারা যায়। ঠিক তেমনই, এই প্রাণীরা স্পর্শের দ্বারা আলম্বনসমূহে রস গ্রহণ করে বেদনা নামক উপভোগ ও পরিভোগ সম্পন্ন করে, তৃষ্ণার প্রাচুর্য লাভ করে এবং ত্রিবিধ বৃত্ত পূর্ণ করে আজ পর্যন্তও সংসারে অনাগ্রহী না হয়ে প্রবর্তিত হচ্ছে।

Yadi hi phassonāma na siyā, ārammaṇarasaṃ alabhitvā vedanā paribhogarahitena taṇhuppattiyā okāso natthīti tividhavaṭṭameva nasiyāti. Yathāca te sakuṇādayo pakkhe viyūhitvā antarā apatamānā rukkhato rukkhaṃ vanato vanaṃ vicaritvā attānaṃ yāpenti. Pakkhesu asantesu gamanaṃ asampādentā patitvā maranti. Evamevaṃ ime sattā āyūhanalakkhaṇāya cetanāya cetayitvā kammasamaṅgitaṃ sampādetvā bhavato bhavaṃ vicaritvā yāvajjatanā vaṭṭe saṃsaranti. Yadi hi cetanānāma na siyā, kammavaṭṭassa abhāvo. Tadabhāveca vipākavaṭṭassa abhāvo. Tadabhāveca tadanusayitassa kilesavaṭṭassa abhāvoti vaṭṭaṃnāma na siyāti. Yathāca te sakuṇādayo cakkhunā gocaraṭṭhānaṃvā taṃtaṃdisābhāgaṃvā vibhāvetvā yāvajīvaṃ attānaṃ yāpenti. Cakkhusmiṃ asante kiñcigahetabbavatthuṃvā gantabbaṭṭhānaṃvā alabhitvā tattheva maranti. Evamevaṃ [Pg.350] sampayuttā dhammā ārammaṇavijānalakkhaṇena viññāṇena taṃtaṃārammaṇaṃ labhitvā tasmiṃ tasmiṃ phassādayo uppādetvā tividhaṃ vaṭṭaṃ vaṭṭenti. Yadi hi viññāṇaṃnāma na siyā, phassādīnaṃ ārammaṇalābhoyeva natthīti vaṭṭameva na siyāti. Tenāha cattāro āhārā.La. Viññāṇaṃ catutthanti. Saṃyuttakeca –

যদি স্পর্শ নামক ধর্ম না থাকত, তবে আলম্বনের রস না পেয়ে বেদনা উপভোগ থেকে বঞ্চিত হওয়ায় তৃষ্ণা উৎপত্তির কোনো সুযোগ থাকত না, ফলে ত্রিবিধ বৃত্তই থাকত না। এবং যেমন সেই পাখি ইত্যাদি ডানা ঝাপটে মাঝপথে না পড়ে গাছ থেকে গাছে, বন থেকে বনে বিচরণ করে নিজেদের জীবন ধারণ করে; ডানা না থাকলে গমন সম্পন্ন করতে না পেরে পড়ে গিয়ে মারা যায়। ঠিক তেমনই, এই প্রাণীরা আয়ূহন (চেষ্টা) লক্ষণযুক্ত চেতনার দ্বারা অভিসন্ধি করে কর্মের পরিপূর্ণতা সম্পন্ন করে এক ভব থেকে অন্য ভবে বিচরণ করে আজ পর্যন্ত সংসারে ঘুরে বেড়াচ্ছে। যদি চেতনা নামক ধর্ম না থাকত, তবে কর্মবৃত্তের অভাব হতো। তার অভাবে বিপাকবৃত্তের অভাব হতো। এবং তার অভাবে তাতে অনুশয়িত ক্লেশবৃত্তের অভাব হতো, ফলে সংসারচক্র বলতে কিছুই থাকত না। এবং যেমন সেই পাখি ইত্যাদি চোখের দ্বারা চারণভূমি বা সেই সেই দিকসমূহ স্পষ্টভাবে দেখে আজীবন নিজেদের জীবন ধারণ করে; চোখ না থাকলে কোনো গ্রহণীয় বস্তু বা গন্তব্য স্থান না পেয়ে সেখানেই মারা যায়। ঠিক তেমনই, সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহ আলম্বন বিজ্ঞাত হওয়ার লক্ষণযুক্ত বিজ্ঞানের দ্বারা সেই সেই আলম্বন লাভ করে তাতে স্পর্শ প্রভৃতি উৎপন্ন করে ত্রিবিধ বৃত্তকে আবর্তিত করে। যদি বিজ্ঞান নামক ধর্ম না থাকত, তবে স্পর্শ প্রভৃতির আলম্বন লাভই হতো না, ফলে সংসারচক্রই থাকত না। তাই বলা হয়েছে—'চারটি আহার... বিজ্ঞান চতুর্থ।' এবং সংযুক্তনিকায়েও—

Cattārome bhikkhave āhārā bhūtānaṃ vā sattānaṃ ṭhitiyā sambhavesīnaṃvā sattānaṃ anuggahāya kabaḷīkāro āhāro oḷārikovā sukhumovā, phasso dutīyo, manosañcetanā tatīyā, viññāṇaṃ catutthanti vuttaṃ.

হে ভিক্ষুগণ, উৎপন্ন প্রাণীদের স্থিতির জন্য অথবা উৎপন্ন হতে ইচ্ছুক প্রাণীদের অনুকূল সমর্থনের জন্য এই চার প্রকার আহার রয়েছে—স্থূল বা সূক্ষ্ম কবলীকার আহার প্রথম, স্পর্শ দ্বিতীয়, মনঃসঞ্চেতনা তৃতীয় এবং বিজ্ঞান চতুর্থ—এরূপ বলা হয়েছে।

Tattha bhūtānanti vuddhippattānaṃ. Sambhavesīnanti kalalādi kāle ṭhitānaṃ. Catunnaṃpana āhārānaṃ yathāsambhavaṃ anamatagge saṃsāravaṭṭevā tasmiṃ tasmiṃ bhavevā ṭhitiyāvā anuggahāyavā pavatti ākāro vuttanayena veditabbo. Aṭṭhakathāyaṃ pana kopanettha āhāro. Kiṃ āhāretīti. Kabaḷīkārā hāro ojaṭṭhamakarūpāni āhāreti. Phassāhāro tisso vedanā. Manosañcetanāhāro tayo bhave. Viññāṇā hāro paṭisandhināmarūpanti vuttaṃ. Taṃ pākaṭaphalavasena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Ojaṭṭhamakarūpuppādanaṃ pana kabaḷīkārāhārassa mahantaṃ kiccaṃ nahoti. Catusantatirūpupatthambhanameva mahantaṃ. Teneva hi pāḷiyaṃ ṭhitiyātica anuggahāyātica vuttaṃ.

সেখানে 'ভূতানাং' বলতে বৃদ্ধিপ্রাপ্তদের বোঝায়। 'সম্ভবেষীণাং' বলতে কলল আদি কালে স্থিতদের বোঝায়। চার প্রকার আহারের যথাসম্ভব অনাদি সংসারচক্রে অথবা সেই সেই ভবে স্থিতির জন্য বা অনুকূল সমর্থনের জন্য প্রবৃত্তি বা উৎপত্তির প্রকার উক্ত নিয়মে জানা উচিত। অট্ঠকথায় বলা হয়েছে—'এখানে আহার কে? সে কী আহার করায়? কবলীকার আহার ওজষ্টমক রূপসমূহকে আহার করায় (উৎপন্ন করায়)। স্পর্শ আহার ত্রিবিধ বেদনাকে, মনঃসঞ্চেতনা আহার ত্রিবিধ ভবকে এবং বিজ্ঞান আহার প্রতিসন্ধি নাম-রূপকে আহার করায়।' তা স্পষ্ট ফলের দিক থেকে বলা হয়েছে বলে জানা উচিত। কিন্তু ওজষ্টমক রূপ উৎপাদন করা কবলীকার আহারের প্রধান কাজ নয়; চতুঃসন্ততি রূপকে সমর্থন বা রক্ষা করাই এর প্রধান কাজ। সেইজন্যই পালিতে 'স্থিতির জন্য' এবং 'অনুকূল সমর্থনের জন্য' বলা হয়েছে।

Apica yathā upanissayāsevanapaccayā suttanti kapariyāyā abhidhammapariyāyātica duvidhā honti. Tathā āhārapaccayopi duvidho. Tattha yaṃ vuttaṃ manosañcetanāhāro tayobhaveti. Taṃ suttantikapariyāyaṃ sandhāya vuttaṃ. Nahi paṭṭhāne arūpā hārā asahajātānaṃ dhammānaṃ āhāraṭṭhena paccayānāma hontīti. Pañcaviññāṇesu jhānaṅgāni nalabbhanti. Tāni hi dubbalakiccaṭṭhānavatthukattā rūpādīsu abhinipātamattāni hontīti na tesu vijjamānā vedanā ekaggatā jhānakiccaṃ sādhentīti. Vitakkapacchimakaṃ jhānantica [Pg.351] vuttaṃ. Jhānaṅgānaṃ nāyakabhūtoca vitakko tesu natthīti tattha tāvedanā ekaggatāyo taṃ na sādhentīti. Vīriyupatthambharahitā dhammā sampayuttadhammesu thirabhāvappattā nahontīti avīriyesu soḷasāhetukacittesu samādhibalakiccaṃ na sādheti. Vīriyapacchimakaṃ balanti hi vuttanti āha avīriyesu balāni nalabbhantīti. Heturahitā ca dhammā vaṭṭassa vivaṭṭassaca pattiyā pathabhāvaṃ nagacchanti. Hetupacchimako maggoti hi vuttanti āha ahetukesu maggaṅgāni na labbhantīti. Vicikicchāsampayuttecitte ekaggatā adhimokkharahi tattā ekantena saṃsappanasabhāvāya vicikicchāya abhibhūtattā ca maggindriyabalabhāvāya balavatī nahotīti vuttaṃ vicikicchā citte ekaggatā maggindriyabalabhāvaṃ na gacchatīti. Dvihetuka tihetuka javanesvevāti ettha dvihetuka tihetukasaddena momūhadvayahasanajavanāni nivatteti. Javanasaddena tibhūmakāni dvihetukatihetukavipākāni nivatteti.

তাছাড়া, যেমন উপনিশ্রয় ও আসেবন প্রত্যয় সূত্রান্তিক পর্যায় ও অভিধর্ম পর্যায়ভেদে দুই প্রকার হয়, তেমনই আহারপ্রত্যয়ও দুই প্রকার। সেখানে যে বলা হয়েছে—'মনঃসঞ্চেতনা আহার ত্রিবিধ ভবকে উৎপন্ন করে', তা সূত্রান্তিক পর্যায়কে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। কারণ পট্ঠানে অরূপ আহারসমূহ অ-সহজাত ধর্মসমূহের প্রতি আহার অর্থে প্রত্যয় হয় না। পঞ্চবিজ্ঞানে ধ্যানাঙ্গসমূহ পাওয়া যায় না। কারণ সেগুলি দুর্বল কার্য, দুর্বল স্থান ও দুর্বল আশ্রয় হওয়ার কারণে রূপাদিতে কেবল আপতিত মাত্র হয়; ফলে সেগুলিতে বিদ্যমান বেদনা ও একগ্রতা ধ্যানকার্য সম্পাদন করে না। এবং অট্ঠকথায় 'বিতর্ক-পশ্চিমক ধ্যান' বলা হয়েছে। ধ্যানাঙ্গসমূহের নায়কস্বরূপ বিতর্ক সেগুলিতে নেই বলে সেখানে সেই বেদনা ও একগ্রতাসমূহ সেই ধ্যানকার্য সম্পাদন করে না। বীর্যের সমর্থনহীন ধর্মসমূহ সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহে স্থিরভাব প্রাপ্ত হয় না বলে বীর্যহীন ষোলোটি অহেতুক চিত্তে সমাধি বলের কার্য সম্পাদন করে না। যেহেতু 'বীর্য-পশ্চিমক বল' বলা হয়েছে, তাই বলা হয়েছে—'বীর্যহীন চিত্তে বলসমূহ পাওয়া যায় না'। এবং হেতুহীন ধর্মসমূহ সংসার ও নির্বাণ প্রাপ্তির জন্য পথের ভাব (কারণত্ব) প্রাপ্ত হয় না। যেহেতু 'হেতু-পশ্চিমক মার্গ' বলা হয়েছে, তাই বলা হয়েছে—'অহেতুক চিত্তে মার্গাঙ্গসমূহ পাওয়া যায় না'। বিচিকিৎসা-সম্প্রযুক্ত চিত্তে একগ্রতা অধিমোক্ষ বর্জিত হওয়ার কারণে এবং একান্তভাবে সংশয়াত্মক স্বভাবের বিচিকিৎসার দ্বারা অভিভূত হওয়ার কারণে মার্গাঙ্গ, ইন্দ্রিয় ও বল হওয়ার জন্য বলবর্তী হয় না; তাই বলা হয়েছে—'বিচিকিৎসা চিত্তে একগ্রতা মার্গাঙ্গ, ইন্দ্রিয় ও বলভাব প্রাপ্ত হয় না'। 'দ্বিহেতু ও ত্রিহেতু জবনসমূহে কেবল'—এখানে 'দ্বিহেতু ও ত্রিহেতু' শব্দের দ্বারা মোহমূলক দুটি এবং হসন জবনকে বাদ দেওয়া হয়েছে। 'জবন' শব্দের দ্বারা ত্রিভূমিক দ্বিহেতু ও ত্রিহেতু বিপাকসমূহকে বাদ দেওয়া হয়েছে।

[214] Vibhāvaniyaṃ pana

[২১৪] বিভাবনীতে কিন্তু—

‘‘Dvihetukatihetukagahaṇena ekahetukesu adhipatīnaṃ abhāvaṃ dassetī’’ti vuttaṃ, javanabhāvasāmaññattā pana hasanacittepi tesaṃ abhāvo dassetabboyeva hotīti.

‘দ্বিহেতু ও ত্রিহেতু গ্রহণের দ্বারা একহেতুক চিত্তসমূহে অধিপতিদের অভাব প্রদর্শন করা হয়েছে’—এরূপ বলা হয়েছে; তবে জবনভাবের সাধারণতার কারণে হসন চিত্তেও সেগুলির অভাব প্রদর্শন করা উচিতই।

Yathāsambhavanti laddhapubbāti saṅkhārassa laddhapubbāgamassa ca ekekassa adhipatino sambhavānurūpaṃ ekova labbhati. Na dutiyo. Itarathā adhipatieva nasiyāti. Evañca katvā paṭṭhāne yathā indriyapaccayavibhaṅge arūpinoindriyā sampayuttakānaṃdhammānaṃ taṃsamuṭṭhānānañca rūpānaṃ indriyapaccayena paccayoti vuttaṃ. Na tathā adhipatipaccayavibhaṅge. Tattha pana chandādhipati chandasampayuttakānantiādinā ekekādhipati vibhāgavaseneva vuttanti. Evañhi sati adhipati indriyānaṃ viseso pākaṭo hotīti. Naveritāti nava īritā kathitā. Kusalā kusalā byākatehi samākiṇṇo kusalādi samākiṇṇo. [Missakasaṅgaho]

‘যথাসম্ভব’ বলতে পূর্বে প্রাপ্ত সংস্কার এবং পূর্বে প্রাপ্ত আগমের (কারণের) এক একটি অধিপতির উৎপত্তি অনুসারে একটিই পাওয়া যায়, দ্বিতীয়টি নয়। অন্যথা অধিপতিই থাকত না। এবং এরূপ করে পট্ঠানে যেমন ইন্দ্রিয়প্রত্যয় বিভঙ্গে—‘অরূপী ইন্দ্রিয়সমূহ সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহের এবং তদুখান রূপসমূহের ইন্দ্রিয়প্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয় হয়’—এরূপ বলা হয়েছে, অধিপতিপ্রত্যয় বিভঙ্গে তেমন বলা হয়নি। সেখানে কিন্তু ‘ছন্দাধিপতি ছন্দসম্প্রযুক্তানাং’ ইত্যাদি পদের দ্বারা এক একটি অধিপতির বিভাগের নিয়মেই বলা হয়েছে। এরূপ হলে অধিপতি ও ইন্দ্রিয়সমূহের বিশেষত্ব প্রকট হয়। ‘নবেরিতা’ বলতে নয়টি কথিত হয়েছে। কুশল, অকুশল ও অব্যাকৃতের দ্বারা মিশ্রিত বলে একে ‘কুশলাদি সমাকীর্ণ’ বলা হয়। [মিশ্রক সংগ্রহ সমাপ্ত]

164. Cattāri [Pg.352] saccāni bujjhatīti bodhi. Bujjhantivā tāni taṃ samaṅgino etāyāti bodhi. Catumaggañāṇaṃ. Vuttañhetaṃ mahā niddese bodhi vuccati catūsu maggesu-ñāṇanti. Pakkhoti koṭṭhāso sambhāro. Bodhiyā pakkhe bhavāti bodhipakkhiyā. Adhisīlā dhicittā dhipaññā saṅkhātāsu tīsu sikkhāsu pariyāpannānaṃ satthusāsanadhammānaṃ etaṃnāmaṃ. Te pana koṭṭhāsato satta vidhā hontīti āha cattārosatipaṭṭhānātiādi. Sampayutta dhammesu pamukhā padhānā hutvā kāyādīsu ārammaṇesu tiṭṭhanti nānārammaṇesu cittagamanaṃ nivattetvā tesveva kāyādīsu citta nibandhanavasena pavattantīti paṭṭhānāni. Satieva paṭṭhānānīti sati paṭṭhānāni. Cattārisatipaṭṭhānānīti vattabbe dhammabhāvaṃ apekkhitvā cattārosatipaṭṭhānā tivuttanti daṭṭhabbaṃ. Kāyeanupassanā kāyā nupassanā. Rūpakāye rūpasamūhe assāsapassāsādikassa avayavakāyassa taṃtaṃkāyabhāvenavā aniccādibhāvenavā yāva tasmiṃ tasmiṃ kāye sammoho pahiyyati. Tāva punappunaṃ nirantaraṃ samanupassanāti attho. Navappabhedāsu vedanāsu sukhavedanādi kāyaavayavavedanāya taṃtaṃ vedanābhāvena udayabbayavasena ca anupassanā vedanānupassanā. Soḷasa pabhedesu sarāgā dīsu cittesu sarāgādikassa avayavacittassa taṃtaṃ cittabhāvena udayabbayavasenaca anupassanā cittānupassanā. Pañcapabhedesu nīvaraṇādīsu dhammesu kāmacchandādikassa avayavadhammassa taṃ taṃ dhammabhāvena udayabbayavasenaca anupassanā dhammānupassanā.

১৬৪. চার আর্যসত্য অবগত হওয়া যায় বলে একে 'বোধি' বলা হয়। অথবা, যার দ্বারা সেই মার্গজ্ঞানসম্পন্ন ব্যক্তিগণ সেই চার আর্যসত্য অবগত হন, তাকে 'বোধি' বলা হয়। তা হলো চতুর্মার্থজ্ঞান। মহানিরদ্দেশেও বলা হয়েছে—'চারটি মার্গের জ্ঞানকে বোধি বলা হয়।' 'পক্ষ' অর্থ অংশ বা উপাদান (সম্ভার)। যা বোধির পক্ষে (মার্গজ্ঞানের অনুকূলে) উৎপন্ন হয়, তাকে 'বোধিপক্ষীয়' বলা হয়। অধিশীল, অধিচিত্ত ও অধিপজ্ঞা নামক ত্রিসিক্ষার অন্তর্গত বুদ্ধশাসনের ধর্মসমূহের এটি নাম। সেই উপাদানসমূহ শ্রেণীবিভাগ অনুযায়ী সাত প্রকার হয়, তাই বলা হয়েছে—'চারটি স্মৃতিপ্রস্থান' ইত্যাদি। সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহের মধ্যে প্রধান বা অগ্রণী হয়ে কায় প্রভৃতি আলম্বনে প্রতিষ্ঠিত থাকে এবং নানা আলম্বনে চিত্তের বিচরণ নিবৃত্ত করে সেই কায় প্রভৃতি আলম্বনেই চিত্তকে আবদ্ধ রাখার মাধ্যমে প্রবর্তিত হয় বলে এদের 'প্রস্থান' (প্রতিষ্ঠা) বলা হয়। স্মৃতিই হলো প্রস্থান (প্রতিষ্ঠা), তাই একে 'স্মৃতিপ্রস্থান' বলা হয়। 'চত্বারি স্মৃতিপ্রস্থানানি' (ক্লীবলিঙ্গ) বলা উচিত হলেও, ধর্মের স্বভাবের প্রতি লক্ষ্য রেখে 'চত্বারো স্মৃতিপ্রস্থানা' (পুংলিঙ্গ) বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। কায়-এ অনুदर्शन (বারংবার দর্শন) করা হলো 'কায়ানুদর্শন'। রূপকায় বা রূপসমষ্টিতে, শ্বাস-প্রশ্বাস আদি অবয়ব-কায়কে সেই সেই কায়-স্বভাব হিসেবে অথবা অনিত্য আদি স্বভাব হিসেবে যতক্ষণ পর্যন্ত সেই সেই কায়ে মোহ দূরীভূত না হয়, ততক্ষণ পর্যন্ত পুনঃপুনঃ ও নিরন্তর সম্যকভাবে অনুদর্শন করাই এর অর্থ। নয় প্রকার ভেদযুক্ত বেদনাসমূহে, সুখবেদনা আদি কায়-অবয়ব বেদনার সেই সেই বেদনা-স্বভাব হিসেবে এবং উদয়-ব্যয় (উৎপাদ ও নিরোধ) অনুসারে অনুদর্শন করা হলো 'বেদনানুদর্শন'। ষোলো প্রকার ভেদযুক্ত সরাগ আদি চিত্তসমূহে, সরাগ আদি অবয়ব-চিত্তের সেই সেই চিত্ত-স্বভাব হিসেবে এবং উদয়-ব্যয় অনুসারে অনুদর্শন করা হলো 'চিত্তানুদর্শন'। পাঁচ প্রকার ভেদযুক্ত নীবরণ আদি ধর্মসমূহে, কামচ্ছন্দ আদি অবয়ব-ধর্মের সেই সেই ধর্ম-স্বভাব হিসেবে এবং উদয়-ব্যয় অনুসারে অনুদর্শন করা হলো 'ধর্মানুদর্শন'।

[215] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[২১৫] কিন্তু বিভাবনী টীকায় যা—

‘‘Kucchitānaṃ kesādīnaṃ āyoti kāyo. Assāsa passāsānaṃvā samūho kāyo’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundara meva.

'কুৎসিত কেশ আদির আধার (আয়) হলো কায়, অথবা শ্বাস-প্রশ্বাসের সমষ্টি হলো কায়'—যা বলা হয়েছে, তা মোটেও সুন্দর (যুক্তিসঙ্গত) নয়।

[216] Yañca tattha

[২১৬] এবং সেখানে যা—

‘‘Kāyassa anupassanā kāyānupassanā’’ti vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.

'কায়ের অনুদর্শন হলো কায়ানুদর্শন'—যা বলা হয়েছে, তাও সুন্দর নয়।

Kāye [Pg.353] kāyānupassī viharatīti hi vuttaṃ. Etena hi kāye anupassanā kāyānupassanāti ayamatthova padhānato dassitoti.

কারণ, 'কায়ে কায়ানুদর্শী হয়ে বিহার করেন'—এরূপ বলা হয়েছে। এর দ্বারা 'কায়ে অনুদর্শনই কায়ানুদর্শন'—এই অর্থটিই প্রধানভাবে প্রদর্শিত হয়েছে।

[217] Yañca tattha

[২১৭] এবং সেখানে যা—

‘‘Vedanānaṃ vasena anupassanā’’ti vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ. Vedanāsu vedanānupassīti hi vuttaṃ. Tathā cittānupassanā padepi.

'বেদনা সমূহের দ্বারা অনুদর্শন'—যা বলা হয়েছে, তাও সুন্দর নয়। কারণ, 'বেদনা সমূহে বেদনানুদর্শী'—এরূপ বলা হয়েছে। চিত্তানুদর্শন পদের ক্ষেত্রেও একই রূপ।

[218] Yaṃpi tattha

[২১৮] এবং সেখানে আরও যা—

‘‘Saññāsaṅkhārānaṃ dhammānaṃ bhinnalakkhaṇānameva anupassanā dhammānupassanā’’ti vuttaṃ. Taṃpi na sundarameva.

'সংজ্ঞা ও সংস্কার রূপ ধর্মসমূহের ভিন্ন লক্ষণের অনুদর্শনই ধর্মানুদর্শন'—যা বলা হয়েছে, তাও মোটেও সুন্দর নয়।

Na hi katthaci pāḷiyaṃ saññāsaṅkhārāva visesetvā dhammāti vuttā atthīti. Pāḷiyañhi chanīvaraṇā pathamaṃ dhammāti vuttā. Tato pañcupādānakkhandhā. Tato dvādasāyatanāni. Tato sattabojjhaṅgā. Tato cattāri saccānīti. Yadievaṃ ekāya dhammānupassanāya vuttāya itarāpi siddhāti satipaṭṭhānaṃ ekameva vattabbaṃ, na cattāroti.Na. Yo hi dhammānupassanāyaṃ rūpakkhandho vutto. So ruppanalakkhaṇānupassanavasena vutto. Ruppanalakkhaṇañhi nibbattitapara matthadhammo. Soca tathā anupassantassa visesato sukhumassa attavipallāsassa pahānāya hotīti. Kāyoti pana taṃtaṃ samūhabhūtarūpadhammavasena veditabbo. Naruppanalakkhaṇavasena. Naca taṃtaṃ kāyabhāvena gahito taṃtaṃ rūpadhammasamūho nibbattita paramatthadhammonāma hoti. Paññattimissakattā. Soca tathā anupassantassa visesato oḷārikassa subhādi vipallāsassa pahānāya hotīti. Tathā vedanācittesupi oḷārikavipallāso sukhumavipallāsoti dve dve vipallāsā honti. Tattha attupanibandhā niccasukha vipallāsā oḷārikā. Attavipallāso sukhumo. Tattha vedanā cittā nupassanā oḷārikavipallāsānaṃ pahānāya visuṃ vuttā. Dhammesu vedanākkhandhaviññāṇakkhandhā sukhuma vipallāsa pahānāyāti. Tasmā cattārova satipaṭṭhānā vattabbāti. Sammā padahanti etehīti sammappadhānāni. Kāmaṃ tacoca [Pg.354] nhāruca, aṭṭhica avasissatu. Upassussatu me sarīre maṃsalohitaṃ. Yantaṃ purisathāmena purisaparakkamena pattabbaṃ. Na taṃ apatvā vīriyassa saṇṭhānaṃ bhavissatīti evaṃ anivattanavutti vasena pavattassa sammāvāyāmassa etaṃ nāmaṃ. So pana tathā pavatto ekopi samāno kiccasiddhivasena catudhā hotīti. Vuttaṃ uppannānantiādi.

কারণ, পালির কোথাও কেবল সংজ্ঞা ও সংস্কারকে বিশেষভাবে 'ধর্ম' বলে উল্লেখ করা হয়নি। পালিতে প্রথমে ছয়টি নীবরণকে 'ধর্ম' বলা হয়েছে। তারপর পঞ্চ উপাদান স্কন্ধকে। তারপর দ্বাদশ আয়াতনকে। তারপর সপ্ত বোধ্যঙ্গকে। তারপর চার আর্যসত্যকে 'ধর্ম' বলা হয়েছে। যদি একটি ধর্মানুদর্শনের কথা বললেই অন্যগুলোও সিদ্ধ হয়ে যায়, তবে স্মৃতিপ্রস্থান একটিই বলা উচিত, চারটি নয়? না, তা নয়। কারণ, ধর্মানুদর্শনে যে রূপস্কন্ধের কথা বলা হয়েছে, তা রূপণ-লक्षण (পীড়িত হওয়ার লক্ষণ) অনুদর্শনের উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে। রূপণ-লক্ষণই হলো নিশ্চিত পরমার্থ ধর্ম। এবং তা সেভাবে অনুদর্শনকারীর বিশেষত সূক্ষ্ম আত্ম-বিপর্যাস (আত্মা ভ্রান্তি) দূর করার জন্য হয়ে থাকে। কিন্তু 'কায়' বলতে সেই সেই সমষ্টিভূত রূপধর্মের মাধ্যমে বুঝতে হবে, রূপণ-লক্ষণের মাধ্যমে নয়। এবং সেই সেই কায়-ভাব হিসেবে গৃহীত সেই সেই রূপধর্মের সমষ্টি নিশ্চিত পরমার্থ ধর্ম নয়, কারণ তা প্রজ্ঞপ্তির সাথে মিশ্রিত। এবং তা সেভাবে অনুদর্শনকারীর বিশেষত স্থূল শুভ-বিপর্যাস (অপবিত্রকে পবিত্র মনে করার ভ্রান্তি) দূর করার জন্য হয়ে থাকে। তদ্রূপ বেদনা ও চিত্তেও স্থূল বিপর্যাস ও সূক্ষ্ম বিপর্যাস—এরূপ দুটি করে বিপর্যাস রয়েছে। তন্মধ্যে আত্মার সাথে যুক্ত নিত্য ও সুখ বিপর্যাস হলো স্থূল। আত্ম-বিপর্যাস হলো সূক্ষ্ম। তন্মধ্যে বেদনা ও চিত্তানুদর্শন স্থূল বিপর্যাসসমূহ দূর করার জন্য পৃথকভাবে বলা হয়েছে। ধর্মানুদর্শনে বেদনাস্কন্ধ ও বিজ্ঞানস্কন্ধ সূক্ষ্ম বিপর্যাস দূর করার জন্য বলা হয়েছে। অতএব, চারটি স্মৃতিপ্রস্থানই বলা উচিত। যার দ্বারা সম্যকভাবে প্রচেষ্টা করা হয়, তাকে 'সম্যক প্রধান' (সম্যপ্রধাণ) বলা হয়। 'বরং ত্বক, স্নায়ু ও অস্থি অবশিষ্ট থাকুক, আমার শরীরের মাংস ও রক্ত শুকিয়ে যাক; পুরুষের শক্তি ও পুরুষের বীর্য দ্বারা যা লাভ করা সম্ভব, তা লাভ না করে বীর্যের শিথিলতা ঘটবে না'—এরূপ অনির্যাত (অপশ্চাৎপদ) প্রবৃত্তির মাধ্যমে প্রবর্তিত সম্যক ব্যায়ামের (সম্যক প্রচেষ্টার) এটি নাম। সেই সম্যক ব্যায়াম এক হলেও কার্যসিদ্ধি অনুসারে চার প্রকার হয়, তাই বলা হয়েছে—'উৎপন্ন...' ইত্যাদি।

Tattha uppannānaṃpāpakānanti asukasmiṃ kāle dese ṭhāne vā ahaṃ idañcidañca nāma pāpaṃ akāsiṃ, idañcidañcanāma mayhaṃ uppannanti evaṃ attano santāne uppannabhāvena viditānaṃ akusalānaṃ. Pahānāyāti tesaṃ attano santāne ajjatagge yāvaparinibbānāpuna anuppādadhammatāpādanakaraṇatthaṃ. Vāyāmoti sīla pūraṇa samatha vipassanābhāvanākammesu daḷhaṃ vāyāmo. Anuppannānanti attano santāne uppannapubbanti aviditānaṃ parasantānesuvā suttantesuvā disvāvā sutvāvā viditānaṃ. Anuppādāyāti yesaṃ akusala mūlānaṃ atthitāya imesaṃ sattānaṃ īdisāni kilesajātāni vā pāpakammānivā uppajjanti. Tāni mayi vijjantieva. Ahaṃpi tehi kilesehivā kammehivā aparimuttoyeva. Ahaṃpi svevā parasuvevā bhavantaresuvā tāni attano santāne uppādessā miyevāti evaṃ paccavekkhitvā tesaṃ akusalamūlānaṃ attano santāne uppattiyā paccayasamucchindanatthaṃ. Anuppannānaṃkusalānanti catubhūmakesu kusaladhammesu sattavisuddhipabhedesu imenāma visuddhidhammā mayā appattā anadhigatāeva hontīti evaṃ ñatvā samaye anatikkanteeva appattānaṃ anadhigatānaṃ upari visuddhidhammānaṃ adhigamanatthāya.

তন্মধ্যে 'উৎপন্ন পাপসমূহের' বলতে—'আমি অমুক সময়ে, অমুক দেশে বা অমুক স্থানে এই এই পাপ করেছি, আমার এই এই পাপ উৎপন্ন হয়েছে'—এভাবে নিজের সন্তানে (চিত্ত-ধারায়) উৎপন্ন হিসেবে জ্ঞাত অকুশলসমূহের। 'প্রহাণের জন্য' বলতে—আজ থেকে শুরু করে পরিনির্বাণ পর্যন্ত নিজের সন্তানে সেগুলোর পুনরায় অনুৎপাদ-স্বভাব প্রাপ্ত করানোর জন্য। 'ব্যায়াম' বলতে—শীল পূরণ, শমথ ও বিপশ্যনা ভাবনা কার্যে দৃঢ় প্রচেষ্টা। 'অনুৎপন্নসমূহের' বলতে—নিজের সন্তানে পূর্বে উৎপন্ন হয়নি বলে অজ্ঞাত, কিন্তু অপরের সন্তানে বা সূত্রসমূহে দেখে বা শুনে জ্ঞাত অকুশলসমূহের। 'অনুৎপাদের জন্য' বলতে—যেসব অকুশল মূলের অস্তিত্বের কারণে এই সত্ত্বদের এই রূপ ক্লেশসমূহ বা পাপকর্মসমূহ উৎপন্ন হয়, সেগুলো আমার মধ্যেও বিদ্যমান রয়েছে। আমিও সেই ক্লেশ বা কর্মসমূহ থেকে মুক্ত নই। আমিও আগামীকাল, পরশু বা অন্য জন্মে সেগুলো নিজের সন্তানে উৎপন্ন করব—এভাবে প্রত্যবেক্ষণ করে নিজের সন্তানে সেই অকুশল মূলসমূহের উৎপত্তির কারণ সমূলে উচ্ছেদ করার জন্য। 'অনুৎপন্ন কুশলসমূহের' বলতে—চতুর্ভূমিক কুশল ধর্মসমূহের মধ্যে সপ্ত বিশুদ্ধি ভেদে 'এই এই বিশুদ্ধি ধর্মসমূহ আমি এখনও লাভ করিনি, অধিগত হইনি'—এভাবে জেনে, সময় অতিবাহিত হওয়ার পূর্বেই সেই অপ্রাপ্ত ও অনধিগত উচ্চতর বিশুদ্ধি ধর্মসমূহ লাভ করার জন্য।

Uppannānaṃ kusalānaṃ bhiyyo bhāvāyāti yāni sīlādīni kusalāni mayi uppannāni. Tāni yāva niyāmaṃ naokkamanti, tāva mayhaṃ etānīti vattuṃ nārahanti. Svevā parasuvevā bhavantaraṃ patvāvā bhijjissanti yevāti evaṃ paccavekkhitvā attano santāne uppannānaṃ tesaṃ sabbaso akuppadhammatāpādanavasena suṭṭhutaraṃ vaḍḍhanatthāya. Etesu pana catūsu mukhesu yena kenaci ekena mukhena [Pg.355] uppanno vāyāmo catukiccasādhakoeva hotīti veditabbo. Aṭṭhakathāyaṃ pana maggakkhaṇe eva ekassa tassa catukiccasādhakatā vuttāti.

'উৎপন্ন কুশলসমূহের ভূয়োভাবের (বৃদ্ধির) জন্য' বলতে—আমার মধ্যে যে শীল আদি কুশলসমূহ উৎপন্ন হয়েছে। সেগুলো যতক্ষণ পর্যন্ত নিয়ামে (সম্যকত্ব নিয়াম বা মার্গে) অবতীর্ণ না হয়, ততক্ষণ পর্যন্ত 'এগুলো আমার' এরূপ বলা যায় না। 'আগামীকাল, পরশু বা অন্য জন্মে পৌঁছে সেগুলো বিনষ্ট হয়ে যেতে পারে'—এভাবে প্রত্যবেক্ষণ করে নিজের সন্তানে উৎপন্ন সেই কুশলসমূহের সর্বতোভাবে অক্ষয়-স্বভাব প্রাপ্ত করানোর মাধ্যমে আরও বৃদ্ধি করার জন্য। এই চার প্রকার দ্বারের মধ্যে যেকোনো একটি দ্বারে উৎপন্ন ব্যায়াম (প্রচেষ্টা) চার প্রকার কার্যই সাধন করে বলে জানতে হবে। কিন্তু অট্ঠকথাতে মার্গক্ষণেই কেবল সেই একটি ব্যায়ামের চতুষ্কার্য-সাধকতা বলা হয়েছে।

Ijjhanaṃ iddhi, tassa tassa yogakammassa siddhi samiddhi nibbattīti attho. Sā pana saṅkhepato abhiññeyyānaṃ dhammānaṃ abhiññāsiddhi, pariññeyyānaṃ pariññāsiddhi, pahātabbānaṃ pahānasiddhi, sacchikā tabbānaṃ sacchikaraṇasiddhi, bhāvetabbānaṃ bhāvanāsiddhīti pañcavidhā hoti. Ijjhatītivā iddhi satthusāsane yogakammena ijjhantānaṃ sabbesaṃ mahaggata lokuttaradhammānaṃ nāmaṃ. Pajjati etenāti pādo. Iddhiyā pādoti iddhipādo. Iddhipattiyā balavupāyo padhānakāraṇanti vuttaṃ hoti. So pana catunnaṃ adhipatidhammānaṃ vasena catudhā hotīti vuttaṃ cattāro iddhipādātiādi. Adhipatibhūto chandova iddhipādoti chandiddhipādo. Esanayo sesesupīti. Etthaca sabbe mahaggatānuttarabhūtā uttarimanussa dhammānāma napākatikena chandenavā vīriyenavā cittenavā paññāya vā adhigantabbā honti. Yena kenaci palibodhena paṭibāhituṃ asakkuṇeyyena adhipatibhāvapattena chandādināeva adhigantabbā. Tasmā ime cattāro dhammā adhipatibhūtāva idha adhippetāti daṭṭhabbāti.

সফল হওয়া বা সম্পন্ন হওয়া হলো 'ঋদ্ধি' (ইদ্ধি); সেই সেই যোগকর্মের (প্রচেষ্টার) সিদ্ধি, সমৃদ্ধি বা নিষ্পত্তিই এর অর্থ। সংক্ষেপে তা পাঁচ প্রকার—অভিজ্ঞেয় (বিশেষভাবে জ্ঞাতব্য) ধর্মসমূহের অভিজ্ঞা-সিদ্ধি, পরিজ্ঞেয় (পরিজ্ঞাতব্য) ধর্মসমূহের পরিজ্ঞা-সিদ্ধি, প্রহাতব্য (বর্জনীয়) ধর্মসমূহের প্রহাণের সিদ্ধি, সাক্ষাৎকর্তব্য ধর্মসমূহের সাক্ষাৎকরণের সিদ্ধি এবং ভাবনাতব্য (ভাবনাযোগ্য) ধর্মসমূহের ভাবনার সিদ্ধি। অথবা, যা সফল হয় তা 'ঋদ্ধি'; বুদ্ধশাসনে যোগকর্মের দ্বারা সফল হওয়া সকল মহদ্গত ও লোকোত্তর ধর্মের এটি নাম। যার দ্বারা পৌঁছানো যায়, তা হলো 'পাদ' (পা)। ঋদ্ধির পাদ (উপায়) হলো 'ঋদ্ধিপাদ'। ঋদ্ধি লাভের শক্তিশালী উপায় বা প্রধান কারণকে ঋদ্ধিপাদ বলা হয়েছে। সেই ঋদ্ধিপাদ চার প্রকার অধিপতি ধর্মের প্রভাবে চার প্রকার হয়, তাই বলা হয়েছে—'চারটি ঋদ্ধিপাদ' ইত্যাদি। অধিপতি স্বরূপ ছন্দই ঋদ্ধিপাদ, তাই একে 'ছন্দ-ঋদ্ধিপাদ' (ছন্দিদ্ধিপাদ) বলা হয়। অবশিষ্ট ঋদ্ধিপাদগুলোর ক্ষেত্রেও একই নিয়ম। এবং এখানে সকল মহদ্গত ও লোকোত্তর স্বরূপ উত্তর-মনুষ্যধর্ম সাধারণ ছন্দ, বীর্য, চিত্ত বা প্রজ্ঞা দ্বারা লাভ করা যায় না। যেকোনো অন্তরায় বা বাধা দ্বারা যা প্রতিহত করা অসম্ভব, এমন অধিপতি ভাব প্রাপ্ত ছন্দ আদির দ্বারাই তা লাভ করতে হয়। অতএব, এই চার প্রকার ধর্মকে এখানে অধিপতি স্বরূপ হিসেবেই অভিপ্রেত বলে জানতে হবে।

[219] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ

[২১৯] কিন্তু বিভাবনী টীকায় যা—

‘‘Ijjhati adhiṭṭhānādikaṃ etāyāti iddhi, iddhividhaññāṇaṃ. Iddhiyā pādo iddhipādo’’ti vuttaṃ. Taṃ saṃyuttake katamāca bhikkhave iddhi. Idha bhikkhave bhikkhu anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhoti. Ekopi hutvā bahudhā hoti.La. Yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vatteti. Ayaṃ vuccati bhikkhave iddhīti imāya pāḷiyā sameti. Evaṃsantepi idha abhidhammapariyāyova adhippetoti taṃ na yujjatiyeva.

'যার দ্বারা অধিষ্ঠান আদি সফল হয় তা ঋদ্ধি, অর্থাৎ ঋদ্ধিবিধ জ্ঞান। ঋদ্ধির পাদ হলো ঋদ্ধিপাদ'—যা বলা হয়েছে। তা সংযুক্ত নিকায়ের—'হে ভিক্ষুগণ, ঋদ্ধি কী? এখানে ভিক্ষুগণ নানা প্রকার ঋদ্ধিবিধ প্রত্যক্ষ করেন। এক হয়েও বহু হন... ব্রহ্মলোক পর্যন্ত কায়ের দ্বারা বশীভূত করেন। হে ভিক্ষুগণ, একে ঋদ্ধি বলা হয়'—এই পালির সাথে সামঞ্জস্যপূর্ণ। এরূপ হলেও, এখানে অভিধর্মের পর্যায়ই অভিপ্রেত হওয়ায় সেই টীকার ব্যাখ্যাটি যুক্তিসঙ্গত নয়।

Vibhaṅge pana pathamavāre lokiya lokuttaramissakā citta cetasikarāsīeva iddhipādāti vuttā. Aṭṭhakathāyañca-pathamajjhāna parikammaṃhi [Pg.356] iddhipādonāma. Pathamajjhānaṃ iddhināma.La. Nevasaññā nāsaññāyatanajjhānaparikammaṃ iddhipādonāma. Nevasaññānāsaññā yatanajjhānaṃ iddhināma. Sotāpattimaggassa vipassanā iddhipādo nāma. Sotāpattimaggo iddhināma.La. Arahattamaggassa vipassanā iddhipādonāma. Arahattamaggo iddhināmātica. Pathamajjhānaṃ iddhipādonāma. Dutiyajjhānaṃ iddhināma. La. Ākiñcaññāyatanajjhānaṃ iddhi pādonāma. Nevasaññā nāsaññā yatanajjhānaṃ iddhināma. Sotā pattimaggo iddhipādonāma. Sakadāgāmimaggo iddhināma.La. Arahattamaggo iddhināmāti ca vuttaṃ. Taṃtaṃ pādakajjhānaṃ iddhipādonāma. Tato tato vuṭṭhahitvā uppāditamaggo iddhināmātipi vattuṃ vaṭṭatiyeva. Idha pana uttaracūḷabhājaniye āgatanayena cattāro adhipatidhammāeva iddhipādāti vuttā.

বিভঙ্গে প্রথমবারে লৌকিক ও লোকোত্তর মিশ্রিত চিত্ত ও চেতসিকের রাশিকেই 'ঋদ্ধিপাদ' বলা হয়েছে। অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে—প্রথম ধ্যানের পরিকর্মকে 'ঋদ্ধিপাদ' এবং প্রথম ধ্যানকে 'ঋদ্ধি' বলা হয়। ...পে... নৈবসংজ্ঞা-নাসংজ্ঞায়তন ধ্যানের পরিকর্মকে 'ঋদ্ধিপাদ' এবং নৈবসংজ্ঞা-নাসংজ্ঞায়তন ধ্যানকে 'ঋদ্ধি' বলা হয়। স্রোতপত্তি মার্গের বিপশ্যনাকে 'ঋদ্ধিপাদ' এবং স্রোতপত্তি মার্গকে 'ঋদ্ধি' বলা হয়। ...পে... অর্হত্ত্ব মার্গের বিপশ্যনাকে 'ঋদ্ধিপাদ' এবং অর্হত্ত্ব মার্গকে 'ঋদ্ধি' বলা হয়। আবার, প্রথম ধ্যানকে 'ঋদ্ধিপাদ' এবং দ্বিতীয় ধ্যানকে 'ঋদ্ধি' বলা হয়। ...পে... আকিঞ্চন্যাযতন ধ্যানকে 'ঋদ্ধিপাদ' এবং নৈবসংজ্ঞা-নাসংজ্ঞায়তন ধ্যানকে 'ঋদ্ধি' বলা হয়। স্রোতপত্তি মার্গকে 'ঋদ্ধিপাদ' এবং সকদাগামী মার্গকে 'ঋদ্ধি' বলা হয়। ...পে... অর্হত্ত্ব মার্গকে 'ঋদ্ধি' বলা হয়—এরূপও বলা হয়েছে। সেই সেই পাদ ধ্যানকে 'ঋদ্ধিপাদ' এবং সেই সেই ধ্যান থেকে ব্যুত্থিত হয়ে উৎপন্ন মার্গকে 'ঋদ্ধি' বলাও অত্যন্ত যুক্তিসঙ্গত। কিন্তু এখানে উত্তরচূড়ভাজনীয় নয় অনুসারে চারটি অধিপতি ধর্মকেই 'ঋদ্ধিপাদ' বলা হয়েছে।

Tattha pana lokuttarabhūtāeva adhippetā. Idha lokiya lokuttara missakabhūtāti. Indriyabalāni atthato heṭṭhā vuttāneva. Pākaṭaṭṭhānato pana catūsu sotāpattiyaṅgesu saddhāya thāmo veditabbo. Yathāha-kattha bhikkhave saddhindriyaṃ daṭṭhabbaṃ. Catūsu sotāpattiyaṅgesu ettha saddhindriyaṃ daṭṭhabbanti. Catūsu sammappadhānesu vīriyassa. Yathāha-kattha bhikkhave vīriyindriyaṃ daṭṭhabbaṃ. Catūsu sammappadhānesu ettha vīriyindriyaṃ daṭṭhabbanti. Catūsu satipaṭṭhānesu satiyā. Yathāha-kattha bhikkhavesatindriyaṃ daṭṭhabbaṃ. Catūsu satipaṭṭhānesuettha satindriyaṃ daṭṭhabbanti. Catūsu jhānesu samādhissa. Yathāha-kattha bhikkhave samādhindriyaṃ daṭṭhabbaṃ. Catūsu jhānesu ettha samādhindriyaṃ daṭṭhabbanti. Catūsu ariyasaccesu paññāya thāmo veditabbo. Yathāha-kattha bhikkhave paññindriyaṃ daṭṭhabbaṃ. Catūsu ariyasaccesu ettha paññindriyaṃ daṭṭhabbanti. Sambodhi vuccati catūsu maggesu ñāṇaṃ, samantato bujjhati paṭivijjhati bujjhanti vā etāyāti katvā. Sā hi catusaccadhammaṃ bujjhamānā ekakkhaṇe soḷasahi atthehi saddhiṃ samantato bujjhati, na ekadesa toti tassā sambodhiyā samuṭṭhāpanaṭṭhena sambodhiyā aṅgo sahakārībalavapaccayoti sambojjhaṅgo. Satieva sambojjhaṅgo satisambojjhaṅgo. [Pg.357] Sā hi kāyādīsu catūsu attano gocaresu bhāvanāvasena suṭṭhusaṃvaḍḍhamānā anupubbena sabbapamāda pakkhaṃ vidhametvā sabbaṃ appamādapakkhañca pūretvā catumaggaññāṇa saṅkhātaṃ sambodhiṃ samuṭṭhāpetīti. Vipassanāya bhūmibhūte ajjhatta bahiddhādhamme vicināti kakkhaḷattaphusanādīhi aniccatādīhica vividhā kārehi cuṇṇavicuṇṇaṃ kurumānoviya tesu daṭṭhabbākāraṃ asesaṃ upadhāretīti dhammavicayo. Soeva sambojjhaṅgoti dhammavicaya sambojjhaṅgo. Sopi hi attano gocarabhūtesu tesu dhammesu bhāvanāvasena suṭṭhusaṃvaḍḍhamāno anupubbena sabbaṃsammoha pakkhaṃ vidhametvā sabbaṃ asammohapakkhaṃ pūretvā sayaṃ catumaggañāṇa sambodhi hutvā samuṭṭhahatīti. Sammappadhānavīriyameva sambojjhaṅgoti vīriyasambojjhaṅgo. Tampi hi catubbidhesu attano gocaresu bhāvanāvasena suṭṭhu saṃvaḍḍhamānaṃ anupubbena sabbaṃ kusalesu dhammesu līnasaṅkoca kosajjapakkhaṃ kilesajātaṃ vidhametvā sabbaṃ dhurasaṃpaggahapakkhaṃ pūretvā vuttappakāraṃ sambodhiṃ samuṭṭhā petīti.

সেখানে (উত্তরচূড়ভাজনীতে) কেবল লোকোত্তর ধর্মসমূহকেই অভিপ্রেত করা হয়েছে। এখানে (অভিধম্মত্থসঙ্গহে) লৌকিক ও লোকোত্তর মিশ্রিত ধর্মসমূহ অভিপ্রেত। ইন্দ্রিয় ও বলসমূহের অর্থ পূর্বে বলা হয়েছে। কিন্তু প্রকটতার স্থান অনুসারে চারটি স্রোতপত্ত্যঙ্গে শ্রদ্ধার বল বা সামর্থ্য জ্ঞাতব্য। যেমন বলা হয়েছে—'হে ভিক্ষুগণ, শ্রদ্ধেন্দ্রিয় কোথায় দেখতে হবে? চারটি স্রোতপত্ত্যঙ্গে শ্রদ্ধেন্দ্রিয় দেখতে হবে।' চারটি সম্যকপ্রধানের মধ্যে বীর্যের (সামর্থ্য জ্ঞাতব্য)। যেমন বলা হয়েছে—'হে ভিক্ষুগণ, বীর্যেন্দ্রিয় কোথায় দেখতে হবে? চারটি সম্যকপ্রধানে বীর্যেন্দ্রিয় দেখতে হবে।' চারটি স্মৃতিপ্রস্থানের মধ্যে স্মৃতির (সামর্থ্য জ্ঞাতব্য)। যেমন বলা হয়েছে—'হে ভিক্ষুগণ, স্মৃতিন্দ্রিয় কোথায় দেখতে হবে? চারটি স্মৃতিপ্রস্থানে স্মৃতিন্দ্রিয় দেখতে হবে।' চারটি ধ্যানের মধ্যে সমাধির (সামর্থ্য জ্ঞাতব্য)। যেমন বলা হয়েছে—'হে ভিক্ষুগণ, সমাধিন্দ্রিয় কোথায় দেখতে হবে? চারটি ধ্যানে সমাধিন্দ্রিয় দেখতে হবে।' চারটি আর্যসত্যের মধ্যে প্রজ্ঞার সামর্থ্য জ্ঞাতব্য। যেমন বলা হয়েছে—'হে ভিক্ষুগণ, প্রজ্ঞেন্দ্রিয় কোথায় দেখতে হবে? চারটি আর্যসত্যে প্রজ্ঞেন্দ্রিয় দেখতে হবে।' চারটি মার্গের জ্ঞানকে 'সম্বোধি' বলা হয়, কারণ তা সম্যকভাবে বা সর্বতোভাবে বোঝে ও প্রতিবেধ করে, অথবা এর দ্বারা (যোগীগণ) বোঝেন ও প্রতিবেধ করেন। কারণ সেই জ্ঞান চতুরার্যসত্য ধর্মকে জানার সময় এক ক্ষণেই ষোলোটি অর্থসহ সর্বতোভাবে বোঝে, আংশিকভাবে নয়। সেই সম্বোধিকে সম্যকভাবে উত্থাপন বা উৎপন্ন করার অর্থে সম্বোধির অঙ্গ বা সহকারী বলবান প্রত্যয় হওয়ায় একে 'সম্বোঝঙ্গ' বলা হয়। স্মৃতিই সম্বোঝঙ্গ—তাই তা 'স্মৃতি-সম্বোঝঙ্গ'। কারণ সেই স্মৃতি কায়াদি চারটি নিজের গোচরে (আলম্বনে) ভাবনার প্রভাবে সুচারুরূপে বর্ধিত হয়ে ক্রমান্বয়ে সমস্ত প্রমাদের পক্ষকে বিদূরিত করে এবং সমস্ত অপ্রমাদের পক্ষকে পূর্ণ করে চতুরমার্গজ্ঞান নামক সম্বোধি উৎপন্ন করে। বিপশ্যনার ভূমিভূত আধ্যাত্মিক ও বাহ্যিক ধর্মসমূহকে কর্কশতা, স্পর্শন ইত্যাদি এবং অনিত্যতা ইত্যাদিরূপ নানাবিধ আকারের দ্বারা চূর্ণ-বিচূর্ণ করার মতো করে সেগুলির মধ্যে দর্শনযোগ্য আকারকে নিঃশেষে অনুসন্ধান করে—তাই তা 'ধর্মবিচয়'। সেই ধর্মবিচয়ই সম্বোঝঙ্গ—তাই তা 'ধর্মবিচয়-সম্বোঝঙ্গ'। কারণ তাও নিজের গোচরভূত সেই ধর্মসমূহে ভাবনার প্রভাবে সুচারুরূপে বর্ধিত হয়ে ক্রমান্বয়ে সমস্ত সম্মোহের (মোহের) পক্ষকে বিদূরিত করে এবং সমস্ত অসম্মোহের পক্ষকে পূর্ণ করে নিজে চতুরমার্গজ্ঞানরূপ সম্বোধি হয়ে সম্যকভাবে উত্থিত হয়। সম্যকপ্রধানরূপ বীর্যই সম্বোঝঙ্গ—তাই তা 'বীর্য-সম্বোঝঙ্গ'। কারণ তাও চার প্রকার নিজের গোচরে ভাবনার প্রভাবে সুচারুরূপে বর্ধিত হয়ে ক্রমান্বয়ে কুশল ধর্মসমূহে সমস্ত সঙ্কোচন, অলসতা ও তন্দ্রারূপ ক্লেশসমূহকে বিদূরিত করে এবং সমস্ত ধুর-সম্পগ্রহের (উদ্যোগের) পক্ষকে পূর্ণ করে পূর্বোক্ত প্রকারের সম্বোধিকে উৎপন্ন করে।

Pītiyeva sambojjhaṅgo pīti sambojjhaṅgo. Sāpi hi vuttappakāresu gocaresu suṭṭhu saṃvaḍḍhamānā kusalesu dhammesu sabbaṃ cittassa aratiukkaṇṭhapakkhaṃ vidhametvā sabbaṃ dhammarati dhammanandidhammārāma pakkhaṃ pūretvā vuttappakāraṃ sambodhiṃ samuṭṭhāpeti. Passaddhieva sambojjhaṅgo passaddhi sambojjhaṅgo. Sāpi hi vuttapakāresu gocaresu bhāvanāvasena suṭṭhu saṃvaḍḍhamānā sabbaṃ cittassa sārambha darathapakkhaṃ vidhametvā sabbaṃ vūpasantasītalapakkhaṃ pūretvā vuttappakāraṃ sambodhiṃ samuṭṭhāpeti. Samādhieva sambojjhaṅgoti samādhi sambojjhaṅgo. Tassa sambodhisamuṭṭhāpanatā pākaṭā. Tatramajjhattatā saṅkhātā upekkhāeva sambojjhaṅgoti upekkhā sambojjhaṅgo. Sāpihi vuttappakāresu satiādīnaṃ gocaresu bhāvanāvasena suṭṭhu saṃvaḍḍhamānā sabbaṃ cittassa līnuddhaccapakkhaṃ vidhametvā samavāhitapakkhaṃ pūretvā vuttappakāraṃ sambodhiṃ samuṭṭhāpetīti. Sammā aviparītato dassanaṃ sammādiṭṭhi. Sā pana dukkhe [Pg.358] ñāṇaṃ, dukkhasamudaye ñāṇaṃ, dukkhanirodhe ñāṇaṃ, dukkhaniro dhagāminipaṭipadāya ñāṇanti catubbidhā hoti. Sammā aviparītato saṃkappanaṃ sammāsaṅkappo. Yathā sammādiṭṭhi daṭṭhabbasabhāvesu pharamānā pavattati tathā tassā saṃvidhānanti attho. Teneva hi so paññākkhandhe saṅgahitoti. Yathāha-yācāvuso visākha sammādiṭṭhi, yoca sammāsaṅkappo, ime dhammā paññākkhandhe saṅgahitāti. Sammāvācā dayo pubbe vuttatthāyeva. Sammā vāyamanti ekenāti sammāvāyāmo. Catukiccasādhakaṃ sammappadhāna vīriyaṃ. Passaddhidvayaṃ passaddhisāmaññena ekaṃ katvā cuddasete sabhāvatoti vuttaṃ. Sattadhāti vuttappakārānaṃ satipaṭṭhānacatukka sammappadhānacatukkādīnaṃ vasena sattadhā. Idāni tesaṃ cuddasannaṃ kiccānaṃ ṭhānabhedaṃ dassetuṃ saṅkappapassaddhicātiādimāha.

প্রীতিই সম্বোঝঙ্গ—তাই তা 'প্রীতি-সম্বোঝঙ্গ'। কারণ তাও পূর্বোক্ত প্রকারের গোচরসমূহে সুচারুরূপে বর্ধিত হয়ে কুশল ধর্মসমূহে চিত্তের সমস্ত অরুচি ও উৎকণ্ঠার পক্ষকে বিদূরিত করে এবং সমস্ত ধর্মরতি, ধর্মনন্দি ও ধর্ম আরামের পক্ষকে পূর্ণ করে পূর্বোক্ত প্রকারের সম্বোধিকে উৎপন্ন করে। প্রশ্রব্ধিই সম্বোঝঙ্গ—তাই তা 'প্রশ্রব্ধি-সম্বোঝঙ্গ'। কারণ তাও পূর্বোক্ত প্রকারের গোচরসমূহে ভাবনার প্রভাবে সুচারুরূপে বর্ধিত হয়ে চিত্তের সমস্ত সারম্ভ (উত্তেজনা) ও দরথ (ক্লান্তি/দাহ) পক্ষকে বিদূরিত করে এবং সমস্ত ব্যুপশান্ত ও শীতলতার পক্ষকে পূর্ণ করে পূর্বোক্ত প্রকারের সম্বোধিকে উৎপন্ন করে। সমাধিই সম্বোঝঙ্গ—তাই তা 'সমাধি-সম্বোঝঙ্গ'। তার সম্বোধি উৎপন্ন করার ক্ষমতা অত্যন্ত স্পষ্ট। তত্রমঝত্ততা নামক উপেক্ষাই সম্বোঝঙ্গ—তাই তা 'উপেক্ষা-সম্বোঝঙ্গ'। কারণ তাও পূর্বোক্ত প্রকারের স্মৃতি ইত্যাদির গোচরসমূহে ভাবনার প্রভাবে সুচারুরূপে বর্ধিত হয়ে চিত্তের সমস্ত লীন (সঙ্কোচন) ও ঔদ্ধত্যের পক্ষকে বিদূরিত করে এবং সমবাহিত (ভারসাম্যপূর্ণ) পক্ষকে পূর্ণ করে পূর্বোক্ত প্রকারের সম্বোধিকে উৎপন্ন করে। সম্যকভাবে ও অবিকৃতভাবে দর্শন করাকে 'সম্যকদৃষ্টি' বলা হয়। তা আবার দুঃখে জ্ঞান, দুঃখসমুদয়ে জ্ঞান, দুঃখনিরোধে জ্ঞান এবং দুঃখনিরোধগামিনী প্রতিপদে জ্ঞান—এই চার প্রকার হয়। সম্যকভাবে ও অবিকৃতভাবে সঙ্কল্প করাকে 'সম্যকসঙ্কল্প' বলা হয়। যেভাবে সম্যকদৃষ্টি দর্শনযোগ্য স্বভাবসমূহে পরিব্যাপ্ত হয়ে প্রবর্তিত হয়, সেভাবে তাকে চালিত বা বিন্যস্ত করাই এর অর্থ। সেইজন্যই তা প্রজ্ঞাস্কন্ধের অন্তর্গত। যেমন বলা হয়েছে—'হে আবসো বিশাখ, যা সম্যকদৃষ্টি এবং যা সম্যকসঙ্কল্প, এই ধর্মসমূহ প্রজ্ঞাস্কন্ধের অন্তর্গত।' সম্যকবাক্য ইত্যাদি পূর্বে বর্ণিত অর্থের মতোই। যার দ্বারা সম্যকভাবে ব্যায়াম (প্রচেষ্টা) করা হয়, তা 'সম্যকব্যায়াম'। তা চার প্রকার কার্য সম্পাদনকারী সম্যকপ্রধান বীর্য। কায়প্রশ্রব্ধি ও চিত্তপ্রশ্রব্ধি—এই দুই প্রশ্রব্ধিকে প্রশ্রব্ধি সামান্য হিসেবে এক করে স্বভাবত 'এই চৌদ্দটি' বলা হয়েছে। 'সাত প্রকার' বলতে পূর্বোক্ত প্রকারের স্মৃতিপ্রস্থান চতুষ্টয়, সম্যকপ্রধান চতুষ্টয় ইত্যাদির প্রভাবে সাত প্রকার। এখন সেই চৌদ্দটি কার্যের স্থানভেদ দেখানোর জন্য 'সঙ্কল্প-প্রশ্রব্ধি চ' ইত্যাদি বলা হয়েছে।

[220] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ

[২২০] কিন্তু বিভাবনী টীকায় যা...

‘‘Sattadhā tattha saṅgahoti vatvā puna taṃ dassetuṃ saṅkappapassaddhicātiādimāhā’’ti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.

সেখানে সাত প্রকার সংগ্রহ বলে পুনরায় তা দেখানোর জন্য 'সঙ্কল্প-প্রশ্রব্ধি চ' ইত্যাদি বলা হয়েছে—এরূপ যা বলা হয়েছে, তা যুক্তিসঙ্গত নয়।

Na hi tattha satta sarūpaṃ labbhatīti. Saṅkappo viratittayañca ekaṃ maggaṅgaṭṭhānaṃ pāpuṇāti. Passaddhica pītica upekkhāca ekaṃ bojjhaṅgaṭṭhānaṃ. Chandoca cittañca ekaṃ iddhipādaṭṭhānanti evaṃ navadhammā ekaṭṭhānikā honti. Ekaṃ vīriyaṃ catusammappadhāna iddhi pādindriya balabojjhaṅga maggaṅga vasena navaṭṭhānikaṃ. Ekā sati catusatipaṭṭhāna indriya bala bojjhaṅga maggaṅga vasena aṭṭhaṭṭhānikā. Eko samādhi indriya bala bojjhaṅga maggaṅga vasena catuṭṭhāniko. Ekāpaññā iddhipādindriya bala bojjhaṅga maggaṅga vasena pañcaṭṭhānikā. Ekā saddhā indriya bala vasena duṭṭhānikāti. Te pana sattatiṃsa pabhedā dhammā pubbabhāge nānārammaṇā nānākhaṇikāca honti. Maggaphalesu pana navaṭṭhānikaṃ vīriyaṃ ekameva nibbānaṃ ārammaṇaṃkatvā navasuṭhānesu atta paṭipakkhānaṃ pāpa dhammānaṃ paccaya yamugghātavasena nava kiccāni sādhayamānaṃ ekameva pavattati. Esa nayo aṭṭhaṭṭhānikādīsu. Tasmā te ekakkhaṇe ekacitte sabbe ekato upalabbhantīti [Pg.359] vuttaṃ sabbe lokuttare hontīti. Navāsaṅkappa pītiyoti ettha vāsaddo kvaci saddattho. Saṅkappo kvaci dutīyajjhānikā dikepītica kvaci catutthajjhānikādike lokuttare nahontīti attho.

কারণ সেখানে সাত প্রকার স্বরূপ পাওয়া যায় না। সঙ্কল্প এবং তিন প্রকার বিরতি একটি মার্গঙ্গ স্থান প্রাপ্ত হয়। প্রশ্রব্ধি, প্রীতি এবং উপেক্ষা একটি বোঝঙ্গ স্থান প্রাপ্ত হয়। ছন্দ এবং চিত্ত একটি ঋদ্ধিপাদ স্থান প্রাপ্ত হয়—এভাবে নয়টি ধর্ম একস্থানিক হয়। একটি বীর্য চার সম্যকপ্রধান, ঋদ্ধিপাদ, ipad, ইন্দ্রিয়, বল, বোঝঙ্গ ও মার্গঙ্গের প্রভাবে নয়স্থানিক হয়। একটি স্মৃতি চার স্মৃতিপ্রস্থান, ইন্দ্রিয়, বল, বোঝঙ্গ ও মার্গঙ্গের প্রভাবে আটস্থানিক হয়। একটি সমাধি ইন্দ্রিয়, বল, বোঝঙ্গ ও মার্গঙ্গের প্রভাবে চারস্থানিক হয়। একটি প্রজ্ঞা ঋদ্ধিপাদ, ইন্দ্রিয়, বল, বোঝঙ্গ ও মার্গঙ্গের প্রভাবে পাঁচস্থানিক হয়। একটি শ্রদ্ধা ইন্দ্রিয় ও বলের প্রভাবে দুইস্থানিক হয়। সেই সাঁইত্রিশ প্রকার ভেদযুক্ত ধর্মসমূহ পূর্বভাগে (মার্গলাভের পূর্বে) ভিন্ন ভিন্ন আলম্বনযুক্ত এবং ভিন্ন ভিন্ন ক্ষণস্থায়ী হয়। কিন্তু মার্গ ও ফলসমূহে নয়স্থানিক বীর্য একমাত্র নির্বাণকে আলম্বন করে নয়টি স্থানে নিজের প্রতিপক্ষ পাপ ধর্মসমূহের প্রত্যয় উচ্ছেদ করার মাধ্যমে নয়টি কার্য সম্পাদন করে একমাত্র বীর্য হিসেবেই প্রবর্তিত হয়। আটস্থানিক স্মৃতির ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম প্রযোজ্য। সেইজন্য এক ক্ষণে এক চিত্তে সেই সমস্ত ধর্ম একসাথে পাওয়া যায়—তাই বলা হয়েছে 'সবগুলোই লোকোত্তর চিত্তে উৎপন্ন হয়'। 'নবাসঙ্কল্পপ্রীতিয়ো' (সঙ্কল্প ও প্রীতি ব্যতীত নয়টি) এখানে 'বা' শব্দটি 'ক্বচি' (কোনো কোনো স্থানে) অর্থে ব্যবহৃত হয়েছে। এর অর্থ হলো—সঙ্কল্প কোনো কোনো দ্বিতীয় ধ্যানাদি লোকোত্তর চিত্তে এবং প্রীতি কোনো কোনো চতুর্থ ধ্যানাদি লোকোত্তর চিত্তে উৎপন্ন হয় না।

Lokiyepīti sīlavisodhanādivasena pavatte kāmā vacarakusalādike lokiyakusala kriyacittuppādepi. Yathā yoganti sīlavisodhanakamma samathakammanāmarūpapariggahādikammesu yujjitabbānaṃ viratittayādīnaṃ anurūpaṃ. Chabbisuddhipavattiyanti sīla visuddhādīnaṃ channaṃ visuddhīnaṃ anukkamena pavattikāle. Etena diṭṭheva dhamme maggaphalapatiṭṭhābhāvatthāya pūrite catupārisuddhi sīlepi saddhāsatiādayo bodhipakkhiyesu saṅgahitā eva honti. Tathā maggapādakatthāya uppāditesu mahaggatajjhānesu mīti dasseti. Tathā hi bojjhaṅgasaṃyuttake –

'লৌকিক চিত্তেও' বলতে শীল বিশোধন ইত্যাদির প্রভাবে প্রবর্তিত কামাবচর কুশলাদি লৌকিক কুশল ও ক্রিয়া চিত্তোৎপাদেও। 'যথাযোগ' বলতে শীল বিশোধন কার্য, সমথ কার্য, নামরূপ পরিগ্রহ আদি কার্যে যুক্ত হওয়ার যোগ্য তিন প্রকার বিরতি ইত্যাদির অনুরূপ। 'ছয় বিশুদ্ধির প্রবর্তন কালে' বলতে শীল বিশুদ্ধি আদি ছয়টি বিশুদ্ধির ক্রমান্বয়ে প্রবর্তনের সময়ে। এর দ্বারা এই দৃষ্টধর্মেই (বর্তমান জীবনেই) মার্গ ও ফলে প্রতিষ্ঠিত হওয়ার উদ্দেশ্যে পরিপূরিত চতুপারিশুদ্ধি শীলেও শ্রদ্ধা, স্মৃতি ইত্যাদি ধর্মসমূহ বোধিপক্ষীয় ধর্মের মধ্যেই সংগৃহীত বা গণিত হয়। একইভাবে মার্গের পাদভূমি বা ভিত্তি হিসেবে উৎপন্ন মহদ্গত ধ্যানসমূহেও শ্রদ্ধা, স্মৃতি ইত্যাদি বোধিপক্ষীয় ধর্মের মধ্যেই সংগৃহীত হয়—তা প্রদর্শন করে। কারণ বোঝঙ্গ সংযুক্তে বলা হয়েছে—

Evaṃ bhāvito kho kuṇḍaliya indriyasaṃvaro tīṇi sucaritāni paripūreti. Evaṃ bhāvitāni tīṇi sucaritāni cattāro satipaṭṭhāne paripūrenti. Evaṃ bhāvitā cattāro satipaṭṭhānā satta bojjhaṅge paripūrenti. Evaṃ bhāvitā satta bojjhaṅge vijjāvimuttiyo paripūrentīti vuttaṃ.

হে কুণ্ডলিয়, এভাবে ভাবিত ইন্দ্রিয়সংবর তিন প্রকার সুচরিতকে পরিপূরণ করে। এভাবে ভাবিত তিন প্রকার সুচরিত চার স্মৃতিপ্রস্থানকে পরিপূরণ করে। এভাবে ভাবিত চার স্মৃতিপ্রস্থান সাত বোঝঙ্গকে পরিপূরণ করে। এভাবে ভাবিত সাত বোঝঙ্গ বিদ্যা ও বিমুক্তিকে পরিপূরণ করে—এরূপ বলা হয়েছে।

Aṭṭhakathāyaṃpi nakevalaṃ balavavipassanā maggaphalesueva bojjhaṅge uddharanti. Vipassanāpādaka kasiṇajjhāna ānāpāṇā suka brahmavihārajjhānesupi uddharantīti vuttaṃ. [Bodhipakkhiyasaṅgaho]

অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে—কেবল বলবান বিপশ্যনা এবং মার্গ ও ফলেই বোঝঙ্গসমূহকে উল্লেখ করা হয় না; বরং বিপশ্যনার পাদভূমি বা ভিত্তি স্বরূপ কসিণ ধ্যান, আনাপান ধ্যান ও ব্রহ্মবিহার ধ্যানসমূহেও বোঝঙ্গসমূহকে উল্লেখ করা হয়। [বোধিপক্ষীয় সংগ্রহ সমাপ্ত]

165. Sabbasaṅgahe pañcakkhandhāti pañca rāsayo. Atītādi bheda bhinnānaṃ rūpānaṃ khandho rāsīti rūpakkhandho. Ekasmiṃ ruppana lakkhaṇe rāsiṃ katvā ñāṇena pariggahitā rūpadhammāeva. Tathā ekasmiṃ vedayitalakkhaṇe sañjānana lakkhaṇe rāsiṃ katvā pariggahitā atītādibhedabhinnā vedanāsaññāyo vedanākkhandho saññākkhandho canāma. Saṅkharontīti saṅkhārā. Phassa cetanā dayo. Tehi chasuvā upapattidvāresu tīsuvā kammadvāresu ekato saṅgamma samāgamma phusanacetayitādīhi attano attano [Pg.360] kiccehi dassanasavanādīni sādhāraṇakiccānivā kāyika vācasikamānasikānivā sayana nisajjaṭṭhāna gamana kathana cintanādīni sabbāni kiccāni karonti vidahantīti. Vuttañhetaṃ saṃyuttake –

১৬৫. সর্বসংগ্রহে 'পঞ্চস্কন্ধ' বলতে পাঁচটি রাশি বা সমষ্টিকে বোঝায়। অতীত আদি ভেদে ভিন্ন ভিন্ন রূপসমূহের রাশি বা সমষ্টিকে 'রূপস্কন্ধ' বলা হয়। একটিমাত্র 'রুপ্পন' (বিকারগ্রস্ত হওয়া) লক্ষণে রাশি বা একত্রিত করে জ্ঞানের দ্বারা পরিগৃহীত রূপধর্মসমূহকেই রূপস্কন্ধ বলে। একইভাবে, একটিমাত্র 'বেদন' (অনুভব করা) লক্ষণে এবং 'সঞ্জানন' (সংজ্ঞা বা চেনা) লক্ষণে রাশি বা একত্রিত করে পরিগৃহীত, অতীত আদি ভেদে ভিন্ন ভিন্ন বেদনা ও সংজ্ঞাকে যথাক্রমে 'বেদনাস্কন্ধ' ও 'সংজ্ঞাস্কন্ধ' বলা হয়। যা অভিসংস্কৃত বা উৎপন্ন করে, তা-ই 'সংস্কার' (সংখার)। স্পর্শ, চেতনা প্রভৃতি ধর্মসমূহ এর অন্তর্ভুক্ত। তারা ছয়টি উৎপত্তি-দ্বারে অথবা তিনটি কর্মদ্বারে একত্রিত ও সম্মিলিত হয়ে স্পর্শন, চেতনায়ন প্রভৃতি নিজেদের নিজ নিজ কার্যের দ্বারা দর্শন, শ্রবণ প্রভৃতি সাধারণ কার্যসমূহ অথবা কায়িক, বাচনিক ও মানসিক কার্যসমূহ যেমন—শয়ন, উপবেশন, দণ্ডায়মান হওয়া, গমন, কথন, চিন্তন ইত্যাদি সমস্ত কার্য সম্পাদন করে। সংযুক্তনিকায়ে এটি বলা হয়েছে—

Kiñca bhikkhave saṅkhāre vadetha. Saṅkhataṃ abhisaṅkharontīti kho bhikkhave tasmā saṅkhārāti vuccanti. Kiñca saṅkhataṃ abhi saṅkharonti, rūpaṃ rūpatthāya saṅkhataṃ abhisaṅkharonti. Vedanaṃ vedanatthāya saṅkhataṃ abhisaṅkharonti. Saññaṃ saññatthāya saṅkhata abhisaṅkharonti. Saṅkhāre saṅkhāratthāya saṅkhata mabhisaṅkharonti. Viññāṇaṃ viññāṇatthāya saṅkhata mabhi saṅkharontīti. Saṅkhata mabhisaṅkharontīti kho bhikkhave tasmā saṅkhārāti vuccantīti.

হে ভিক্ষুগণ! তোমরা কেন সংস্কার (সংখার) বলো? হে ভিক্ষুগণ! যেহেতু তারা সংস্কৃতকে (অনিত্য বা উৎপন্ন বস্তুকে) অভিসংস্কৃত (গঠন) করে, তাই তাদের 'সংস্কার' বলা হয়। তারা কোন সংস্কৃতকে অভিসংস্কৃত করে? রূপকে রূপত্বের জন্য সংস্কৃতরূপে অভিসংস্কৃত করে। বেদনাকে বেদনাত্বের জন্য সংস্কৃতরূপে অভিসংস্কৃত করে। সংজ্ঞাকে সংজ্ঞাত্বের জন্য সংস্কৃতরূপে অভিসংস্কৃত করে। সংস্কারকে সংস্কারত্বের জন্য সংস্কৃতরূপে অভিসংস্কৃত করে। বিজ্ঞানকে বিজ্ঞানত্বের জন্য সংস্কৃতরূপে অভিসংস্কৃত করে। হে ভিক্ষুগণ! যেহেতু তারা সংস্কৃতকে অভিসংস্কৃত করে, তাই তাদের 'সংস্কার' বলা হয়।

Tattha rūpaṃ rūpatthāya saṅkhatamabhisaṅkharontīti yasmiṃ yasmiṃ kāle sayana nisajjādivasena pavattā yā yā rūpavikati icchīyati, tasmiṃtasmiṃ kāle tassā tassā rūpavikatiyā jātatthāya iriyāpatha parivattanādi vasena taṃ taṃ rūpavikatiṃ saṅkhataṃ abhisaṅkharontīti attho. Khajjabhojjādikaṃ vatthālaṅkārādikaṃ mañca pīṭha geha rathādikaṃ sabbaṃ upabhoga paribhogabhūtaṃ bāhira rūpaṃpi gahetvā yojetuṃ vaṭṭatiyeva. Vedananti diṭṭhadhammikaṃ samparāyikañca sabbaṃpi vedanaṃ. Tattha diṭṭhadhammikaṃ vedanaṃ saṅkhataṃ abhisaṅkharontā cittakammanaccagītādīni taṃ taṃ vedanupakaraṇāni sampādana vasena samparāyikañca abhisaṅkharontā mānusakaṃvā dibbaṃvā taṃtaṃ vedanaṃ patthetvā dāna sīlādi sampādana vasena abhisaṅkharonti. Esanayo sesesupi. Saṅkhāresu pana phassaṃ phassatthāya cetanaṃ cetanatthāyātiādinā dānaṃ dānatthāya sīlaṃ sīlatthāya pāṇātipātaṃ pāṇātipātatthāyātiādinā vā sabbaṃ lokapavattiṃ ñatvā vitthāretabbāti. Ettha siyā, kasmā saṅkhāresu pākaṭā cetanādayo vitakkādayo lobhādayo saddhāsatipaññādayoca dhamme visuṃ visuṃ khandhabhāvena avatvā vedanāsaññāva vuttāti. Vuccate.

সেখানে, 'রূপকে রূপত্বের জন্য সংস্কৃতরূপে অভিসংস্কৃত করে' বলতে বোঝায়—যে যে সময়ে শয়ন, উপবেশন ইত্যাদির মাধ্যমে যে যে রূপের বিকার (শারীরিক ভঙ্গির পরিবর্তন) আকাঙ্ক্ষিত হয়, সেই সেই সময়ে সেই সেই রূপ-বিকারের উৎপত্তির জন্য ঈর্যাপথ (শারীরিক ভঙ্গি) পরিবর্তনের মাধ্যমে সেই সেই রূপ-বিকাররূপ সংস্কৃতকে অভিসংস্কৃত করা হয়। খাদ্য-ভোজ্য, বস্ত্র-অলঙ্কার, শয্যা-আসন, গৃহ-রথ ইত্যাদি সমস্ত অভ্যন্তরীণ ও বাহ্যিক উপভোগ্য ও পরিভোগ্য রূপকেও এর অন্তর্ভুক্ত করা যুক্তিযুক্ত। 'বেদনা' বলতে ইহলৌকিক ও পারলৌকিক সমস্ত বেদনাই বোঝায়। সেখানে ইহলৌকিক বেদনাকে অভিসংস্কৃত করার ক্ষেত্রে মানুষ চিত্রকর্ম, নৃত্য, গীত ইত্যাদির মাধ্যমে সেই সেই বেদনার উপকরণসমূহ প্রস্তুত করার দ্বারা তা সম্পাদন করে। আর পারলৌকিক বেদনাকে অভিসংস্কৃত করার ক্ষেত্রে মানুষ মানবিক বা দিব্য (স্বর্গীয়) সেই সেই বেদনা প্রার্থনা করে দান, শীল ইত্যাদি সম্পাদনের মাধ্যমে তা অভিসংস্কৃত করে। অবশিষ্টগুলোর ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম প্রযোজ্য। কিন্তু সংস্কারসমূহের ক্ষেত্রে—স্পর্শকে স্পর্শত্বের জন্য, চেতনাকে চেতনাত্বের জন্য ইত্যাদি উপায়ে, অথবা দানকে দানের জন্য, শীলকে শীলের জন্য, প্রাণাতিপাতকে প্রাণাতিপাতের জন্য ইত্যাদি উপায়ে সমস্ত জাগতিক প্রবৃত্তি জেনে তা বিস্তারিতভাবে ব্যাখ্যা করতে হবে। এখানে একটি প্রশ্ন বা আপত্তি উঠতে পারে: কেন সংস্কারসমূহের মধ্যে অত্যন্ত স্পষ্ট বা প্রকট চেতনা আদি ধর্মসমূহ, বিতর্ক আদি ধর্মসমূহ, লোভ আদি ধর্মসমূহ এবং শ্রদ্ধা, স্মৃতি, প্রজ্ঞা আদি ধর্মসমূহকে পৃথক পৃথক স্কন্ধ হিসেবে না বলে কেবল বেদনা ও সংজ্ঞাকেই পৃথক স্কন্ধ হিসেবে বলা হয়েছে? এর উত্তর বলা হচ্ছে—

Yathā [Pg.361] hi cheko mahābhisakko bhesajjamūlāni gahetvā cuṇṇaṃ karonto tesu mūlesu imāni thūlānipi mudūni honti. Imāni khuddakānipi kakkhaḷāni hontīti ñatvā tato pathamataraṃ kakkhaḷāni visuṃ uddharitvā suṭṭhu koṭṭetvā cuṇṇaṃ karoti. Sesāni pana sabbāni mudūni ekato katvā koṭṭetvā cuṇṇaṃ karoti. Tato ubhayāni missetvā silāyaṃ pisetvā bhesajjakamme upaneti. Evaṃ karonto nakilamati. Evamevaṃ bhagavāpi nāmarūpadhammesu tilakkhaṇaṃ āropetvā niccasukhaatta vipallāsānaṃ pahānatthāya anuyuñjantā devamanussā vibhāge akate tīsu dhammesu kilamissantīti ñatvā nāmadhammesu vedanāsaññācittasaṅkhāte tayo dhamme visuṃ uddharitvā ekamekaṃ khandhaṃ nāma katvā desesi. Tathā hi yathā macchānāma udake sati ukkaṇṭhitā nāma natthi. Asati pana ekantena ukkaṇṭhitāyeva honti. Yathāvā madhukarāvā bhamarāvā yasmiṃ vane puppharasa phalarase labhanti, tattha ukkaṇṭhitānāma natthi. Alabhamānā pana ekantena ukkaṇṭhitāeva honti. Evameva imesaṃ sattānaṃ sukha saññitesu patisaraṇesu vedanāsadisaṃ patisaraṇaṃnāma natthi. Manussadevabrahmasampattiyo assādentāpi sukhavedanatthāyaeva assādenti. Yadica tāhi vinā yathicchitaṃ sukhavedanaṃ labheyyuṃ. Konāma tā sādiyissati. Tathā phassacetanādīhi vitakkavicāravīriyādīhi lobhadosādīhi saddhāsatipaññādīhi ca saṅkhārakkhandhadhammehi diṭṭhadhammikaṃ samparāyikañca yaṃkiñci saṅkhataṃ abhisaṅkharontāpi sukhavedanatthāyaeva abhisaṅkharonti. Yadica tādisena abhisaṅkharaṇena vināpi yathicchitaṃ sukhaṃ labheyyuṃ, tehi dhammehi attho natthīti konāma te dhamme abhisaṅkharissatīti.

যেমন কোনো দক্ষ মহাচিকিৎসক ভেষজ মূলসমূহ নিয়ে চূর্ণ করার সময় যদি দেখেন যে, 'এই মূলগুলো বড় হলেও নরম, আর এই মূলগুলো ছোট হলেও শক্ত।' তা জেনে তিনি প্রথমে শক্ত মূলগুলোকে পৃথকভাবে বের করে ভালোভাবে কুটে চূর্ণ করেন। অবশিষ্ট সমস্ত নরম মূলগুলোকে একত্রে করে কুটে চূর্ণ করেন। তারপর উভয় চূর্ণ মিশ্রিত করে শিলাখণ্ডে পিষে চিকিৎসাকর্মে প্রয়োগ করেন। এভাবে কাজ করলে তিনি ক্লান্ত হন না। ঠিক তেমনি, বুদ্ধও নাম-রূপ ধর্মের উপর ত্রিলক্ষণ আরোপ করে নিত্য, সুখ ও আত্ম-বিপর্যাসসমূহ দূর করার জন্য সচেষ্ট দেব ও মানুষদের ক্ষেত্রে—যদি বিভাজন না করা হয়, তবে তারা এই তিন ধর্মে ক্লান্ত হয়ে পড়বে—তা জেনে নামধর্মসমূহের মধ্য থেকে বেদনা, সংজ্ঞা ও চিত্ত (বিজ্ঞান) নামক তিনটি ধর্মকে পৃথকভাবে নিষ্কাশন করে এক একটিকে পৃথক স্কন্ধ হিসেবে দেশনা করেছেন। তা বিস্তারিতভাবে ব্যাখ্যা করছি: যেমন মাছের ক্ষেত্রে—যতক্ষণ জল থাকে, ততক্ষণ তারা ব্যাকুল বা অস্থির হয় না। কিন্তু জল না থাকলে তারা নিশ্চিতভাবেই ব্যাকুল হয়ে পড়ে। অথবা যেমন মৌমাছি বা ভ্রমর—যে বনে ফুলের রস ও ফলের রস পায়, সেখানে তারা ব্যাকুল হয় না। কিন্তু তা না পেলে তারা নিশ্চিতভাবেই ব্যাকুল হয়ে পড়ে। ঠিক তেমনি, এই সত্ত্বদের সুখ বলে মনে করা আশ্রয়সমূহের মধ্যে বেদনার মতো কোনো আশ্রয় নেই। মানুষ, দেব ও ব্রহ্মার সম্পদ উপভোগ করার সময়ও তারা কেবল সুখ-বেদনার জন্যই তা উপভোগ করে। আর যদি সেই সম্পদসমূহ ছাড়াই তারা ইচ্ছানুযায়ী সুখ-বেদনা লাভ করতে পারত, তবে কে সেই মানুষ, দেব বা ব্রহ্মার সম্পদ আকাঙ্ক্ষা করত? তদ্রূপ, স্পর্শ, চেতনা ইত্যাদি, বিতর্ক, বিচার, বীর্য ইত্যাদি, লোভ, দ্বেষ ইত্যাদি এবং শ্রদ্ধা, স্মৃতি, প্রজ্ঞা ইত্যাদি সংস্কারস্কন্ধের ধর্মসমূহের দ্বারা ইহলৌকিক ও পারলৌকিক যে কোনো সংস্কৃতকে অভিসংস্কৃত করার সময়ও তারা কেবল সুখ-বেদনার জন্যই তা করে থাকে। আর যদি এই ধরনের অভিসংস্কার ছাড়াই ইচ্ছানুযায়ী সুখ লাভ করা যেত, তবে সেই ধর্মগুলোর কোনো প্রয়োজন থাকত না; কে-ই বা সেই ধর্মসমূহকে অভিসংস্কৃত করত?

Iti sukhasaññitesu dhammesu vedanānāma imesaṃ sattānaṃ paramukkaṃsagataṃ sukhasaññitaṭṭhānaṃ hoti. Tasmā bhagavā taṃ visuṃ ekaṃ khandhaṃ katvā khandhadesanaṃ desetīti. Tathā imesaṃ sattānaṃ attasaññitesu patisaraṇesu saññāsadisaṃ patisaraṇaṃ nāma natthi. Tathā hi tasmiṃ tasmiṃ sattanikāye uppannā te te sattā [Pg.362] attāno attano visayesu sabbaṃ jānitabbaṃ saññāya sañjānitvā viññuttaṃ āpajjanti. Tathā viññuttaṃ āpajjantā yattakaṃ pare jānanti. Tattakaṃ mayaṃpi jānāma. Ko amhākaṃ uttaritaroti evaṃ loke ñāṇasammabhaṃ saññaṃ paramaṃ attānaṃ katvā vicaranti. Iti attasaññitesu dhammesu saññānāma imesaṃ sattānaṃ paramukkaṃ sagataṃ attasaññitaṭṭhānaṃ hoti. Tasmā bhagavātaṃpi visuṃ ekaṃ khandhaṃ katvā khandhadesanaṃ desetīti. Tathā imesaṃ sattānaṃ niccasaññitesu patisaraṇesu cittasadisaṃ patisaṃraṇaṃ nāma natthi. Tathā hi sattā sukhaṃ dukkhaṃnāma aniccaṃ sukhapattānaṃ dukkhaṃ natthi. Dukkha pattānaṃ sukhaṃ natthītivā. Saññānāma aniccā, kadāci pamussati kadāci napamussatītivā. Vīriyaṃnāma aniccaṃ. Kadāci ārabhati, kadāci na ārabhatītivā. Lobhonāma anicco. Kadāci uppajjati, kadāci nauppajjatītivā. Dosonāma anicco. Kadāci uppajjati, kadāci na uppajjatītivā. Saddhānāma aniccā. Kadāci pasannacitto hoti, kadāci appasannacitto hotītivā. Paññānāma aniccā. Jānitabbaṃpi kadāci jānāti, kadāci na jānātītivā evaṃ cetasikadhammānaṃ anicca bhāvonāma kesañci lokiyajanānaṃpi pākaṭo hoti. Na pana cittassa. Na hi sattā cittaṃnāma aniccaṃ. Kadāci uppajjati, kadāci na uppajjatīti gaṇhanti. Taṃ pana sayaṃ niccaṃ pavattamānaṃ hutvā kadāci sukhena yuttaṃ hoti, kadāci dukkhenātiādinā tasmiṃ niccasaññameva uppādentīti. Iti cittaṃnāma niccasaññitesu dhammesu paramukkaṃ sagataṃ niccasaññitaṭṭhānaṃ hoti. Tasmā bhagavā taṃpi visuṃ ekaṃ khandhaṃ katvā khandhadesanaṃ desetīti.

এভাবে, সুখ বলে মনে করা ধর্মসমূহের মধ্যে বেদনাই হলো এই সত্ত্বদের পরম সুখের স্থান। সেইজন্য ভগবান বুদ্ধ তাকে পৃথক করে একটি স্কন্ধ হিসেবে স্কন্ধ-দেশনায় দেশনা করেছেন। তদ্রূপ, এই সত্ত্বদের আত্ম বলে মনে করা আশ্রয়সমূহের মধ্যে সংজ্ঞার মতো কোনো আশ্রয় নেই। তা বিস্তারিতভাবে ব্যাখ্যা করছি: সেই সেই সত্ত্ব-নিকায়ে উৎপন্ন সেই সেই সত্ত্বগণ নিজেদের নিজ নিজ বিষয়ে যা কিছু জ্ঞাতব্য তা সংজ্ঞার দ্বারা সম্যকভাবে জেনে অভিজ্ঞ বা বুদ্ধিমান হয়ে ওঠে। এভাবে বুদ্ধিমান হয়ে তারা মনে করে—'অন্যরা যতটুকু জানে, আমরাও ততটুকু জানি। আমাদের চেয়ে শ্রেষ্ঠ আর কে আছে?' এভাবে তারা জগতে জ্ঞান-সদৃশ সংজ্ঞাকেই পরম আত্মরূপে গ্রহণ করে বিচরণ করে। এভাবে, আত্ম বলে মনে করা ধর্মসমূহের মধ্যে সংজ্ঞাই হলো এই সত্ত্বদের পরম আত্ম-জ্ঞানের স্থান। সেইজন্য ভগবান বুদ্ধ তাকেও পৃথক করে একটি স্কন্ধ হিসেবে স্কন্ধ-দেশনায় দেশনা করেছেন। তদ্রূপ, এই সত্ত্বদের নিত্য (স্থায়ী) বলে মনে করা আশ্রয়সমূহের মধ্যে চিত্তের (বিজ্ঞানের) মতো কোনো আশ্রয় নেই। তা বিস্তারিতভাবে ব্যাখ্যা করছি: সত্ত্বগণ জানে যে সুখ ও দুঃখ হলো অনিত্য; সুখপ্রাপ্তদের দুঃখ থাকে না, আবার দুঃখপ্রাপ্তদের সুখ থাকে না। সংজ্ঞা অনিত্য; কখনো ভুলে যায়, কখনো ভুলে যায় না। বীর্য অনিত্য; কখনো আরম্ভ করে, কখনো আরম্ভ করে না। লোভ অনিত্য; কখনো উৎপন্ন হয়, কখনো উৎপন্ন হয় না। দ্বেষ অনিত্য; কখনো উৎপন্ন হয়, কখনো উৎপন্ন হয় না। শ্রদ্ধা অনিত্য; কখনো চিত্ত প্রসন্ন হয়, কখনো অপ্রসন্ন হয়। প্রজ্ঞা অনিত্য; জ্ঞাতব্য বিষয়ও কখনো জানে, কখনো জানে না। এভাবে চৈতসিক ধর্মসমূহের অনিত্যতা সাধারণ লৌকিক মানুষদের কাছেও স্পষ্ট বা প্রকট হয়। কিন্তু চিত্তের অনিত্যতা স্পষ্ট হয় না। সত্ত্বগণ চিত্তকে অনিত্য বলে গ্রহণ করে না যে—চিত্ত কখনো উৎপন্ন হয়, কখনো উৎপন্ন হয় না। বরং তারা মনে করে যে চিত্ত নিজেই নিত্যকাল ধরে প্রবহমান থেকে কখনো সুখের সাথে যুক্ত হয়, কখনো দুঃখের সাথে যুক্ত হয় ইত্যাদি; এভাবে তারা চিত্তের প্রতি নিত্য-সংজ্ঞাই (স্থায়িত্বের ধারণা) উৎপন্ন করে। এভাবে, নিত্য বলে মনে করা ধর্মসমূহের মধ্যে চিত্তই হলো এই সত্ত্বদের পরম নিত্য-জ্ঞানের স্থান। সেইজন্য ভগবান বুদ্ধ তাকেও পৃথক করে একটি স্কন্ধ হিসেবে স্কন্ধ-দেশনায় দেশনা করেছেন।

[221] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ

[২২১] কিন্তু বিভাবনীতে (টীকা-গ্রন্থে) যা বলা হয়েছে—

‘‘Bhājana bhojana byañjana bhattakāraka bhuñjaka vikappavasena pañceva vuttā’’ti vatvā taṃ vibhāvantena ‘‘rūpañhi vedanā nissayattā bhājanaṭṭhāniyaṃ. Vedanā bhuñjitabbattā bhojanaṭṭhāniyā. Saññā vedanassāda lābha hetuttā byañjanaṭṭhāniyā. Saṅkhārā abhisaṅkharaṇato bhattakārakaṭṭhāniyā. Viññāṇaṃ upabhuñjakattā bhuñjakaṭṭhāniyaṃ. Ettāvatāca adhippe tatthasiddhīti pañceva vuttā’’ti vuttaṃ. Taṃ sārato nadaṭṭhabbaṃ.

'পাত্র (ভাজন), ভোজ্য (ভোজন), ব্যঞ্জন (তরকারি), রাঁধুনি (ভর্তাকারক) এবং ভোক্তা (ভোক্তা)—এই বিকল্পের বশে কেবল পাঁচটি স্কন্ধই বলা হয়েছে'—এ কথা বলে তা স্পষ্ট করতে গিয়ে বলা হয়েছে: 'রূপ হলো বেদনার আশ্রয় হওয়ায় পাত্র-সদৃশ। বেদনা উপভোগ্য হওয়ায় ভোজ্য-সদৃশ। সংজ্ঞা বেদনার আস্বাদ লাভের হেতু হওয়ায় ব্যঞ্জন-সদৃশ। সংস্কার অভিসংস্কার করার কারণে রাঁধুনি-সদৃশ। বিজ্ঞান উপভোগকারী হওয়ায় ভোক্তা-সদৃশ। এর দ্বারাই অভিপ্রেত অর্থ সিদ্ধ হয় বলে কেবল পাঁচটি স্কন্ধই বলা হয়েছে।'—এই বক্তব্যকে সারগর্ভ বা যথার্থ বলে গণ্য করা উচিত নয়।

Na hi taṃ aṭṭhakathāyaṃ etapparamavinicchaye āgataṃ. Upamādīpaneeva āgataṃ. Na ca bhagavatā bhājanādivikappasiddhimattaṃ uddissa pañceva khandhā vuttāti sakkā vattuṃ. Tathāsiddhassa atthassa payojanābhāvatoti.

কারণ, এই পরম বিনিশ্চয়ের ক্ষেত্রে অট্ঠকথা বা অর্থকথাতে এই বক্তব্যটি আসেনি। এটি কেবল উপমা প্রদর্শনের ক্ষেত্রেই এসেছে। আর ভগবান বুদ্ধ কেবল পাত্র ইত্যাদির বিকল্প সিদ্ধ করার উদ্দেশ্যে পাঁচটি স্কন্ধ দেশনা করেছেন—এ কথা বলা যায় না। কারণ, সেভাবে সিদ্ধ হওয়া অর্থের কোনো বিশেষ প্রয়োজন বা সার্থকতা নেই।

[222] Yañca tattha

[২২২] এবং সেখানে যা বলা হয়েছে—

‘‘Desanākkamepi idameva kāraṇaṃ. Yattha bhuñjati, yañca bhuñjati, yenaca bhuñjati, yoca bhojako, yoca bhuñjitā. Tesaṃ anukkamena dassetukāmattā’’ti vuttaṃ. Taṃpi asāraṃ.

'দেশনাক্রমের ক্ষেত্রেও এটিই কারণ। যেখানে ভোজন করে, যা ভোজন করে, যার দ্বারা ভোজন করে, যে রাঁধুনি এবং যে ভোক্তা—তাদের ক্রমানুসারে দেখানোর ইচ্ছা থেকেই এই ক্রম।'—এই যে কথাটি বলা হয়েছে, তাও অসার বা ভিত্তিহীন।

Catunnaṃ upādānānaṃ visayabhūtā khandhā upādānakkhandhā. Sabba sabhāgadhamma pariyādānavasena sāsavā anāsavāca dhammā pañcakkhandhāti vuttā, vipassanā bhūmipariggahavasena sāsavāeva pañcupādānakkhandhāti vuttā. Āyatanti attano phaluppattiyā bhusaṃ ussahantā viya hontīti āyatanāni. Āyatanasaddo pana chasu ajjhattikesu dvāradhammesu pavattamāno sañjātidesaṭṭhena nivāsaṭṭhānaṭṭhena ākaraṭṭhena, chasu bāhiresu ārammaṇadhammesu pavattamāno samosaraṇaṭṭhena, ubhayatthapi kāraṇaṭṭhena pavattati. Tattha citta cetasikā dhammā ekasmiṃvā bhave anamataggevā saṃsāre punappunaṃ saha jāyamānā cakkhādīsu chasu dvārapadesesueva jāyanti, na aññattha. Santānānubandhavasena nivasantāpi tesveva nivasanti, na aññattha. Ākiritvā thapitā viya pavattamānāpi tesveva pavattanti, na aññattha. Tasmā cakkhādīni chasañjātidesaṭṭhena nivāsaṭṭhānaṭṭhena ākaraṭṭhenaca āyatanānināma. Devāyatanaṃ viya adhiṭṭhānaṭṭhenātipi vattuṃ vaṭṭatiyeva.

চার প্রকার উপাদানের বিষয়ীভূত (আলম্বনস্বরূপ) স্কন্ধসমূহকে উপাদানস্কন্ধ বলা হয়। সমস্ত সভাগধর্মকে (সদৃশ ধর্মকে) গ্রহণ করার সামর্থ্যবশত আস্রবযুক্ত এবং আস্রবহীন ধর্মসমূহকে 'পঞ্চস্কন্ধ' বলা হয়েছে; বিপশ্যনা ভূমির পরিগ্রহবশত (বিপশ্যনা জ্ঞানের আলম্বন হিসেবে গ্রহণ করার কারণে) কেবল আস্রবযুক্ত ধর্মসমূহকেই 'পঞ্চ উপাদানস্কন্ধ' বলা হয়েছে। নিজের নিজের ফলের উৎপত্তির জন্য অত্যন্ত সচেষ্ট বা উদ্যত হওয়ার মতো প্রতীয়মান হয় বলে এদের 'আয়তন' বলা হয়। কিন্তু 'আয়তন' শব্দটি ছয়টি আধ্যাত্মিক (অভ্যন্তরীণ) দ্বারধর্মের ক্ষেত্রে প্রবৃত্ত হওয়ার সময় উৎপত্তি-স্থান অর্থে, নিবাস-স্থান অর্থে এবং আকর (উৎপত্তির খনি) অর্থে ব্যবহৃত হয়; ছয়টি বাহ্য আলম্বনধর্মের ক্ষেত্রে প্রবৃত্ত হওয়ার সময় সমবসরণ (একত্র মিলন) অর্থে ব্যবহৃত হয়; এবং উভয় ক্ষেত্রেই কারণ অর্থে প্রবৃত্ত হয়। সেখানে চিত্ত ও চৈতসিক ধর্মসমূহ কোনো এক ভবে অথবা অনমতাগ্র (অনাদি) সংসারে বারবার একসাথে উৎপন্ন হওয়ার সময় চক্ষু আদি ছয়টি দ্বারদেশেই উৎপন্ন হয়, অন্য কোথাও নয়। সন্ততি-অনুবন্ধবশত (প্রবাহের অনুবৃত্তি অনুসারে) বসবাস করার সময়ও তারা সেই স্থানগুলোতেই বসবাস করে, অন্য কোথাও নয়। ঢেলে রাখা বা সঞ্চিত রাখার মতো প্রবৃত্ত হওয়ার সময়ও তারা সেই স্থানগুলোতেই প্রবৃত্ত হয়, অন্য কোথাও নয়। অতএব, চক্ষু আদি ছয়টি দ্বারধর্ম উৎপত্তি-স্থান অর্থে, নিবাস-স্থান অর্থে এবং আকর অর্থে 'আয়তন' নামে অভিহিত হয়। দেবায়তনের মতো অধিষ্ঠান (আশ্রয়) অর্থেও একে আয়তন বলা যুক্তিযুক্ত।

Yathāca sampannapupphaphalesu khemesu rukkhesu tato tato pakkhino nilinatthāya āhāratthāyaca niccaṃ samosaranti. Evaṃ rūpādīsu [Pg.364] chasuṭhānesu tato tato cittacetasikā dhammā ārammaṇakaraṇatthāya niccaṃ samosaranti. Tasmā rūpādīni cha samosaraṇaṭṭhena āyatanānināma. Tadubhayāni pana tesaṃ citta cetasikānaṃ kāraṇaṭṭhena āyatanānināma. Cakkhuca taṃ āyatanañcāti cakkhāyatanaṃ. Evaṃ sesāni. Tattha cakkhusotāni sattānaṃ hitakriyāsu bahupakārattā kāmarūpa byāpitattā ca pākaṭānītiādimhi vuttāni. Tehi āsannattā tadanantaraṃ ghānaṃ. Tato jivhāti imāni cattāri padesāyatanānināma. Tato sakalakāyabyāpako kāyo. Tato tesaṃ sabbesaṃ gocaravisayaggāhakaṃ manoti. Sesāni pana tesaṃ visayattā tadanukkameneva vuttānīti.

এবং যেমন পুষ্প ও ফলে সমৃদ্ধ এবং নিরাপদ বৃক্ষসমূহে নানা দিক থেকে পক্ষীগণ আশ্রয়ের জন্য এবং আহারের জন্য সর্বদা সমবেত হয়, তেমনি রূপ আদি ছয়টি স্থানে নানা দিক থেকে চিত্ত ও চৈতসিক ধর্মসমূহ আলম্বন গ্রহণের জন্য সর্বদা সমবেত হয়। অতএব, রূপ আদি ছয়টি বিষয় সমবসরণ (মিলন) অর্থে 'আয়তন' নামে অভিহিত হয়। আর সেই উভয় প্রকার (আধ্যাত্মিক ও বাহ্য) আয়তনই সেই চিত্ত ও চৈতসিকসমূহের কারণ অর্থে 'আয়তন' নামে অভিহিত হয়। যা চক্ষু এবং যা আয়তন, তা-ই 'চক্ষুয়ায়তন'। অবশিষ্ট আয়তনগুলোও এই রূপ। সেখানে চক্ষু ও শ্রোত্র প্রাণীদের হিতকর কার্যে বহু উপকারী হওয়ার কারণে এবং কাম ও রূপ ভবে পরিব্যাপ্ত থাকার কারণে অত্যন্ত স্পষ্ট বা প্রকট হওয়ায় প্রথমে বলা হয়েছে। তাদের নিকটবর্তী হওয়ার কারণে তার অব্যবহিত পরে ঘ্রাণেন্দ্রিয় বলা হয়েছে। তারপর জিহ্বা—এই চারটি হলো প্রদেশ-আয়তন (আংশিক বা নির্দিষ্ট স্থানের আয়তন)। তারপর সমগ্র দেহে পরিব্যাপ্ত কায়েন্দ্রিয়। তারপর সেই সকলের গোচর-বিষয় গ্রহণকারী মন। আর অবশিষ্ট (বাহ্য) আয়তনগুলো তাদের বিষয় হওয়ার কারণে সেই অনুক্রমেই বলা হয়েছে।

Kassaci pana puggalassavā sattassavā manussassavā devassavā brahmunovā vase avattitvā attanoeva sabhāvaṃ dhārentīti dhātuyo. Visuṃ visuṃ vavatthitasabhāvattāvā yathāsabhāvaṃ dhārīyanti sallakkhīyanti vavatthapīyantīti dhātuyo. Apica, nissatta nijjīvaṭṭhena dhātuyo. Tattha nissattaṭṭhenāti sattākārā bhāvaṭṭhena sattakiccābhāvaṭṭhena. Ko panettha sattākāro kiṃ sattakiccanti. Jīvayogo sattākāro. Īhāca byāpāro ca sattakiccaṃ. Nijjīvaṭṭhenāti ekasmiṃ bhave yāva namarati. Bhavaparaṃparāyavā yāva saṃsāro na nivattati. Tāva abhijjamāno acchijjamāno ekova vattatīti evaṃ gahitassa jīvassa abhāvaṭṭhena. Cakkhādayoca dhammā sabbaso sattākārarahitā satta kiccarahitāca honti. Naca sayaṃ jīvānāma honti. Nāpi jīvayogāti. Iti nissattaṭṭhena nijjīvaṭṭhenacatedhātuyonāmāti. Tesaṃ pana daṭṭhabbākāro aṭṭhakathāyaṃ vutto. Yathāha-bheritalaṃ viya cakkhudhātu daṭṭhabbā. Daṇḍo viya rūpadhātu. Saddoviya cakkhuviññāṇadhātu. Tathā ādāsatalaṃ viya cakkhudhātu. Mukhaṃ viya rūpadhātu. Mukhanimittaṃ viya cakkhuviññāṇadhātu. Athavā, ucchuyanta kilayantaṃ viya cakkhudhātu. Yantacakkayaṭṭhi viya rūpadhātu. Ucchurasa telāni viya cakkhuviññāṇadhātu. Tathā adharāraṇi viya [Pg.365] cakkhudhātu. Uttarāraṇi viya rūpadhātu. Aggi viya cakkhuviññāṇadhātu. Esanayo sotaviññāṇadhātuādīsu. Manodhātu pana yathāsambhavato cakkhuviññāṇadhātuādīnaṃ purecarānucarā viya daṭṭhabbā.

কোনো পুদ্গল, সত্ত্ব, মানুষ, দেব বা ব্রহ্মার বশে না চলে নিজের স্বভাব ধারণ করে বলে এদের 'ধাতু' বলা হয়। অথবা পৃথক পৃথকভাবে ব্যবস্থিত (নির্ধারিত) স্বভাবযুক্ত হওয়ার কারণে নিজ নিজ স্বভাব অনুযায়ী ধারণ করা হয়, লক্ষ করা হয় এবং ব্যবস্থিত করা হয় বলে এদের 'ধাতু' বলা হয়। তাছাড়া, নিঃসত্ত্ব ও নির্জীব অর্থেও এরা 'ধাতু'। সেখানে 'নিঃসত্ত্ব অর্থে' বলতে সত্ত্ব-আকারের অভাব এবং সত্ত্ব-কৃত্যের অভাবকে বোঝায়। এখানে সত্ত্ব-আকার কী এবং সত্ত্ব-কৃত্যই বা কী? জীবের (প্রাণের) সাথে যুক্ত হওয়াই হলো সত্ত্ব-আকার। চেষ্টা এবং ব্যাপৃত হওয়া হলো সত্ত্ব-কৃত্য। 'নির্জীব অর্থে' বলতে বোঝায়—কোনো এক ভবে যতক্ষণ না মৃত্যু ঘটে, অথবা ভব-পরম্পরায় যতক্ষণ না সংসার নিবৃত্ত হয়, ততক্ষণ পর্যন্ত অভঙ্গুর ও অবিচ্ছিন্নভাবে একরূপেই প্রবর্তিত হতে থাকে—এভাবে গৃহীত জীবের (আত্মার) অস্তিত্ব না থাকার অর্থ। চক্ষু আদি ধর্মসমূহ সর্বতোভাবে সত্ত্ব-আকার বর্জিত এবং সত্ত্ব-কৃত্য বর্জিত। তারা নিজেরাও জীব (প্রাণ) নয় এবং জীবের সাথে যুক্তও নয়। এভাবে নিঃসত্ত্ব অর্থে এবং নির্জীব অর্থে তারা 'ধাতু' নামে অভিহিত হয়। আর অট্ঠকথা-তে তাদের দর্শনযোগ্য আকার বর্ণিত হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—ঢোলের তলের মতো চক্ষু ধাতুকে দেখতে হবে; লাঠির মতো রূপ ধাতুকে দেখতে হবে; এবং শব্দের মতো চক্ষু-বিজ্ঞান ধাতুকে দেখতে হবে। তেমনি দর্পণের তলের মতো চক্ষু ধাতুকে, মুখের মতো রূপ ধাতুকে এবং মুখের প্রতিবিম্বের মতো চক্ষু-বিজ্ঞান ধাতুকে দেখতে হবে। অথবা, ইক্ষু-মাড়াই যন্ত্র বা তিল-মাড়াই যন্ত্রের মতো চক্ষু ধাতুকে, যন্ত্রের চাকা ও দণ্ডের মতো রূপ ধাতুকে এবং ইক্ষুরস বা তিলের তেলের মতো চক্ষু-বিজ্ঞান ধাতুকে দেখতে হবে। তেমনি নিচের অরণি-কাঠের মতো চক্ষু ধাতুকে, উপরের অরণি-কাঠের মতো রূপ ধাতুকে এবং অগ্নির মতো চক্ষু-বিজ্ঞান ধাতুকে দেখতে হবে। শ্রোত্র-বিজ্ঞান ধাতু আদির ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম প্রযোজ্য। আর মনোধাতুকে যথাসম্ভব চক্ষু-বিজ্ঞান ধাতু আদির অগ্রগামী ও অনুগামী হিসেবে দেখতে হবে।

Dhammadhātuyā vedanākkhandho sallamiva sūlamivaca daṭṭhabbo. Saññā saṅkhārakkhandhā vedanāsalla sūlayogā āturā viya daṭṭhabbā. Puthujjanānaṃvā saññā āsā dukkhajananato rittamuṭṭhi viya ayathābhuccanimittagāhato vanamigoviya. Saṅkhārā paṭisandhiyaṃ pakkhipanato aṅgārakāsuyaṃ khipanapurisā viya. Jātidukkhānubandhato rājapurisānubandhacoro viya. Sabbānatthāvahassa khandhasantānassa hetuto visarukkhabījāni viya. Rūpaṃ nānāvidhupaddavanimittato khura cakkaṃviya daṭṭhabbaṃ. Asaṅkhatāpidhātu amatato santato khemato ca daṭṭhabbā. Kasmā, sabbānatthapaṭipakkhabhūtattā. Manoviññāṇadhātu gahitārammaṇaṃ muñcitvāpi aññaṃ gahetvā pavattanato vanamakkaṭo viya, duddamanato assakhaluṅgo viya, yattha kāmanipātito vehāsaṃ khittadaṇḍo viya, lobhadosādi nānāppakāra kilesayogato raṅganaṭo viya daṭṭhabbāti. Ariyasaccānīti ettha santassa dhammassa bhāvo saccaṃ. Santassāti bhūtassa tathassa aviparītassa. Apica, kenaṭṭhena saccanti. Tathaṭṭhena avitathaṭṭhena anaññathaṭṭhena. Yañhi cakkhussa dukkhattaṃ, taṃ tathaṃ hoti avitathaṃ anaññathaṃ. Dukkhadukkha saṅkhāradukkha vipariṇāmadukkha saṅkhātehi tīhi dukkhehi taṃ samaṅgipuggalassa abhiṇhapīḷanato. Tattha saṅkhāradukkhaṃ nāma kammajānaṃ uppattiyā pageva taṃtaṃkammā bhisaṅkharaṇadukkhaṃ. Tathā utujādīnaṃ uppattiyā pageva taṃtaṃ utucittāhārānaṃ abhisaṅkharaṇadukkhaṃ.

ধর্মধাতুর অন্তর্গত বেদনা স্কন্ধকে শল্য (তীর) এবং শূলের মতো দেখতে হবে। সংজ্ঞা ও সংস্কার স্কন্ধকে বেদনা রূপ শল্য ও শূলের সাথে যুক্ত হওয়ার কারণে পীড়িত রোগীর মতো দেখতে হবে। অথবা পৃথগজনদের সংজ্ঞাকে আকাঙ্ক্ষা ও দুঃখ উৎপাদন করার কারণে শূন্য মুষ্টির মতো এবং অযথাযথ (অবাস্তব) নিমিত্ত গ্রহণ করার কারণে বন্য হরিণের মতো দেখতে হবে। সংস্কারসমূহকে প্রতিসন্ধিতে নিক্ষেপ করার কারণে জ্বলন্ত অঙ্গার-কূপে নিক্ষেপকারী পুরুষের মতো দেখতে হবে। জাতি-দুঃখের অনুবন্ধবশত (অনুগামী হওয়ার কারণে) রাজপুরুষদের দ্বারা তাড়া খাওয়া চোরের মতো দেখতে হবে। সর্বপ্রকার অনর্থ বহনকারী স্কন্ধ-সন্ততির কারণ হওয়ার কারণে বিষবৃক্ষের বীজের মতো দেখতে হবে। রূপকে নানা প্রকার উপদ্রবের কারণ হওয়ার কারণে ক্ষুর-চক্রের মতো দেখতে হবে। অসংষ্কৃত ধাতুকেও (নির্বাণকে) অমৃতত্ব, শান্ততা এবং ক্ষেম (নিরাপত্তা) হিসেবে দেখতে হবে। কেন? কারণ তা সর্বপ্রকার অনর্থের প্রতিপক্ষস্বরূপ (বিরোধী)। মনোবিজ্ঞান ধাতুকে—গৃহীত আলম্বন ছেড়ে দিয়ে অন্য আলম্বন গ্রহণ করে প্রবৃত্ত হওয়ার কারণে বন্য বানরের মতো, দমন করা কঠিন হওয়ার কারণে অবাধ্য বুনো ঘোড়ার মতো, যেখানে-সেখানে পতিত হওয়ার কারণে আকাশে নিক্ষিপ্ত লাঠির মতো, এবং লোভ-দ্বেষ আদি নানা প্রকার ক্লেশের সাথে যুক্ত হওয়ার কারণে রঙ্গমঞ্চের নর্তকের মতো দেখতে হবে। 'আর্যসত্যসমূহ'—এখানে বিদ্যমান ধর্মের ভাবই হলো সত্য। 'বিদ্যমান' বলতে যা ভূত (প্রকৃত), তথ্য (যথার্থ) এবং অবিপরীত (অভ্রান্ত)। তাছাড়া, কী অর্থে সত্য? তথ্য অর্থে, অবিতথ অর্থে এবং অনন্যথা অর্থে সত্য। কারণ চক্ষুর যে দুঃখত্ব (দুঃখময়তা), তা তথ্য, অবিতথ ও অনন্যথা। দুঃখ-দুঃখ, সংস্কার-দুঃখ এবং পরিণাম-দুঃখ নামক তিন প্রকার দুঃখের দ্বারা সেই চক্ষুবিশিষ্ট পুদ্গলকে সর্বদা পীড়িত করার কারণে। সেখানে 'সংস্কার-দুঃখ' বলতে কর্মজ ধর্মসমূহের উৎপত্তির পূর্বেই সেই সেই কর্মের অভিসংস্কার করার দুঃখকে বোঝায়। তেমনি ঋতুজ আদি ধর্মসমূহের উৎপত্তির পূর্বেই সেই সেই ঋতু, চিত্ত ও আহারের অভিসংস্কার করার দুঃখকে বোঝায়।

Cakkhu hi nāma rūpibrahmānaṃpi purimabhave jhānabhāvanā saṅkhātaṃ mahantaṃ kammābhisaṅkharaṇa dukkhaṃ anubhavantānaṃyeva uppajjati. No aññathā. Kāmasattānaṃ pana purimabhave kammasaṅkhāradukkhaṃ anubhavitvā uppannaṃpi yāvajīvaṃ pavattiyā āhārādisaṅkhāradukkhañca paṭijaggana dukkhañca [Pg.366] anubhavantānaññeva pavattati, no aññathā. Pavattamānañca paccayavekallevā jāte antarāyevā āgate yadākadāci bhijjati. Maraṇakālaṃ patvā pana ekantena bhijjatiyeva. Tasmā taṃ assādetvā tadatthāya kammaṃvā āhārādipaccayaṃvā paṭijagganaṃ vā saṅkharontānaṃ anamatagge saṃsāre saṅkhāradukkhassa pariyantonāma natthi. Iti sabbaṃ cakkhu apariyantena saṅkhāradukkhena puggalaṃ abhiṇhaṃ pīḷetiyeva. Idamassa saṅkhāradukkhaṃ. Idaṃ cakkhu nāma paccayavekallevā jāte antarāyevā āgate yadā kadāci bhijjanajātikaṃ. Tasmā tassa bhijjanabhayena pageva paccaya sampādanadukkhaṃ rakkhāvaraṇaguttisaṃvidhānadukkhaṃ bhijjananimittāni disvā vā bhijjamānevā bhinnevā socanaparidevanādidukkhañca vipariṇāma dukkhaṃnāma. Iti sabbaṃ cakkhu apariyantena vipariṇāmadukkhena puggalaṃ abhiṇhaṃ pīḷetiyeva. Idamassa vipariṇāmadukkhaṃ. Dukkhadukkhaṃ pana tadubhayena dukkhena saheva sijjhati. Evaṃ cakkhu dukkhadukkha saṅkhāra dukkha vipariṇāma dukkhasaṅkhātehi tīhi dukkhehi taṃ samaṅgipuggalaṃ abhiṇhaṃ pīḷetiyeva. Yañca tassa tathāpīḷanaṃ, taṃ tathaṃ hoti, avitathaṃ, anaññathaṃ. Tasmā cakkhu dukkhasaccaṃnāma. Esa nayo sotādīsu tebhūmakadhammesu.

কারণ রূপী ব্রহ্মাদের ক্ষেত্রেও চক্ষু পূর্বভবে ধ্যানভাবনা নামক মহান কর্ম-অভিসংস্কারের দুঃখ অনুভবকারীদেরই উৎপন্ন হয়, অন্যথা নয়। কিন্তু কামাবচর সত্ত্বদের ক্ষেত্রে পূর্বভবে কর্মসংস্কারের দুঃখ অনুভব করে উৎপন্ন হলেও, যাবজ্জীবন প্রবর্তনের জন্য আহার আদি সংস্কার-দুঃখ এবং পরিচর্যা-দুঃখ (রক্ষণাবেক্ষণের দুঃখ) অনুভবকারীদেরই তা প্রবর্তিত থাকে, অন্যথা নয়। এবং প্রবর্তিত থাকার সময়ও প্রত্যয়ের (কারণের) বিকলতা ঘটলে অথবা অন্তরায় (বিপত্তি) উপস্থিত হলে যেকোনো সময় তা ভেঙে যায় (বিনষ্ট হয়)। আর মরণকালে পৌঁছালে তা একান্তভাবেই বিনষ্ট হয়ে যায়। অতএব, সেই চক্ষুকে আস্বাদন করে তার জন্য কর্ম, আহার আদি প্রত্যয় অথবা পরিচর্যা সংস্কারকারী ব্যক্তিদের অনাদি সংসারে সংস্কার-দুঃখের কোনো অন্ত বা শেষ নেই। এভাবে সমস্ত চক্ষু অপরিমিত সংস্কার-দুঃখের দ্বারা পুদ্গলকে সর্বদা পীড়িত করে। এটিই চক্ষুর সংস্কার-দুঃখ। এই চক্ষু নামক ধর্মটি প্রত্যয়ের বিকলতা ঘটলে অথবা অন্তরায় উপস্থিত হলে যেকোনো সময় বিনষ্ট হওয়ার স্বভাবযুক্ত। অতএব, তার বিনাশের ভয়ে পূর্বেই প্রত্যয় সম্পাদনের দুঃখ, রক্ষা-আবরণ-গুপ্তির (রক্ষণাবেক্ষণ ও সুরক্ষার) ব্যবস্থার দুঃখ এবং বিনাশের নিমিত্তসমূহ দেখে অথবা বিনষ্ট হওয়ার সময় কিংবা বিনষ্ট হওয়ার পর শোক-পরিদেবনা আদি দুঃখ ভোগ করাকে 'পরিণাম-দুঃখ' বলা হয়। এভাবে সমস্ত চক্ষু অপরিমিত পরিণাম-দুঃখের দ্বারা পুদ্গলকে সর্বদা পীড়িত করে। এটিই চক্ষুর পরিণাম-দুঃখ। আর দুঃখ-দুঃখ সেই উভয় প্রকার দুঃখের সাথেই সিদ্ধ (সম্পন্ন) হয়। এভাবে চক্ষু—দুঃখ-দুঃখ, সংস্কার-দুঃখ এবং পরিণাম-দুঃখ নামক তিন প্রকার দুঃখের দ্বারা সেই চক্ষুবিশিষ্ট পুদ্গলকে সর্বদা পীড়িত করে। এবং তার সেই রূপ পীড়ন করাটি তথ্য, অবিতথ ও অনন্যথা। অতএব, চক্ষু হলো 'দুঃখসত্য'। শ্রোত্র আদি ত্রিভূমিক (তিন ভূমির অন্তর্গত) ধর্মসমূহের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম প্রযোজ্য।

Sesasaccesupi yaṃ lobhasseva dukkhasamudayattaṃ. Yaṃ nibbānasseva dukkhanirodhattaṃ. Yaṃ aṭṭhaṅgikamaggasseva dukkhanirodhamaggattaṃ taṃ kathaṃ hotītiādinā vattabbaṃ. Yāvaca lobho na pahiyyati. Tāva cakkhādīni assādetiyeva. Yāvaca tāni assādeti. Tāva tesaṃ pavattiyā kammādīni saṅkharontiyeva. Yāvaca kammādīni saṅkharonti. Tāva cakkhādīni pavattantiyeva. Yāvacatāni pavattanti. Tāva tesaṃ vuttappakārehi saṅkhāra dukkhādīhi namuccatiyeva. Tasmā lobhassa dukkhasamudayattaṃ tathaṃ hoti. Cakkhādīsuca pavattamānesu vuttappakāraṃ sabbaṃ dukkhaṃ āgacchatiyeva. Apavattamānesu nāgacchati. Tasmā tesaṃ pavattinirodhabhūtassa nibbānasseva dukkhanirodhattaṃ tathaṃ hoti. Tathā lobhapahānato añño dukkhamuttimaggonāma natthi. Aṭṭhaṅgikamaggoca uppajja māno [Pg.367] ekantena taṃ pajahati. Tasmā aṭṭhaṅgikamaggasseva dukkhanirodhamaggattaṃ tathaṃ hoti, avitathaṃ, anaññathanti.

অবশিষ্ট সত্যসমূহের ক্ষেত্রেও—যেটি কেবল লোভেরই দুঃখ-সমুদয়ত্ব (দুঃখের কারণ হওয়া), যেটি কেবল নির্বাণেরই দুঃখ-নিরোধত্ব (দুঃখের নিরোধ হওয়া), এবং যেটি কেবল অষ্টাঙ্গিক মার্গেরই দুঃখ-নিরোধ-মার্গত্ব (দুঃখ নিরোধের পথ হওয়া)—তা কীভাবে হয়, তা বলা উচিত। এবং যতক্ষণ পর্যন্ত লোভ প্রহীণ (দূর) না হয়, ততক্ষণ পর্যন্ত চক্ষু আদির আস্বাদন করা হয়েই থাকে। এবং যতক্ষণ পর্যন্ত সেগুলোকে আস্বাদন করা হয়, ততক্ষণ পর্যন্ত সেগুলোর প্রবর্তনের জন্য কর্ম আদি সংস্কার করা হয়েই থাকে। এবং যতক্ষণ পর্যন্ত কর্ম আদি সংস্কার করা হয়, ততক্ষণ পর্যন্ত চক্ষু আদি প্রবর্তিত হতেই থাকে। এবং যতক্ষণ পর্যন্ত সেগুলো প্রবর্তিত হতে থাকে, ততক্ষণ পর্যন্ত উক্ত প্রকার সংস্কার-দুঃখ আদি থেকে মুক্তি লাভ হয় না। অতএব, লোভের দুঃখ-সমুদয়ত্ব তথ্য (সত্য)। এবং চক্ষু আদি প্রবর্তিত থাকলে উক্ত প্রকার সমস্ত দুঃখ আসেই; প্রবর্তিত না থাকলে আসে না। অতএব, সেগুলোর প্রবৃত্তি-নিরোধস্বরূপ নির্বাণেরই দুঃখ-নিরোধত্ব তথ্য (সত্য)। তেমনি লোভ প্রহাণের চেয়ে অন্য কোনো দুঃখ-মুক্তির পথ নেই। এবং অষ্টাঙ্গিক মার্গ উৎপন্ন হয়ে একান্তভাবেই সেই লোভকে বর্জন (প্রহীণ) করে। অতএব, অষ্টাঙ্গিক মার্গেরই দুঃখ-নিরোধ-মার্গত্ব তথ্য, অবিতথ ও অনন্যথা।

Evaṃsantepi saccasaddo pariyāya saccesupi vattatīti vuttaṃ cattāriariyasaccānīti. Tattha dukkhasacce tāva sakkāyapariyā pannā ajjhattadhammāeva ariyasaccaṃnāma. Teyeva hi asmimānassa adhiṭṭhānabhūtā hutvā yāvataṃ mānaṃ na samūhanati. Tāva dukkhakiccaṃ karonti. Dukkhapariññācanāma yāvadeva asmimānasamugghātāya hoti. Asmimānoca tesveva ajjhattadhammesu nivisatīti tesu pariññātesu pariññākiccaṃ siddhameva hotīti. Tabbiparī tena pana anindriya baddhadhammā maggaphaladhammāca aṭṭhaṅgikavajjā udayabbaya pīḷanato saṅkhāradukkhavipariṇāmadukkhehica aparimuttattā dukkhasaccaṃ nāma. Samudayasacce eko lobhoyeva ariyasaccaṃnāma. Sohi attasamaṅgino satte attanica ārammaṇadhammesuca assādaṃ janayitvā niccaṃ vaṭṭadukkhato anukkaṇṭhamāne karotīti tesaṃ lobhasadiso añño ñātivā mittovā sahāyovā attāvā attaniyaṃvā natthiviya khāyati. Tasmā taṃsadiso añño koci vaṭṭadukkhasaṃvidhāyakonāma natthi. Tañca pajahituṃ sakkontassa añño dujjahonāma natthi. Avasesāpana sabbepi sāsavā kusalākusaladhammā samudayasaccaṃnāma.

এমন হওয়া সত্ত্বেও 'সত্য' শব্দটি পর্যায়-সত্যসমূহেও ব্যবহৃত হয়, তাই বলা হয়েছে 'চারটি আর্যসত্য'। সেখানে প্রথমত দুঃখসত্যে, সৎকার্য-পর্যাভুক্ত আধ্যাত্মিক ধর্মসমূহ কেবল আর্যসত্য নামে অভিহিত। কারণ তারাই অস্মিমানের (আমি-বোধের) অধিষ্ঠানস্বরূপ হয়ে, যতক্ষণ পর্যন্ত সেই মানকে সমূলে বিনাশ না করা যায়, ততক্ষণ পর্যন্ত দুঃখের কার্য সম্পাদন করে। দুঃখ পরিজ্ঞা বলতে বোঝায় যা কেবল অস্মিমানকে সমূলে বিনাশ করার জন্য হয়। এবং অস্মিমানও সেই আধ্যাত্মিক ধর্মসমূহের উপরই প্রতিষ্ঠিত হয়; তাই সেগুলোকে পরিজ্ঞাত করা হলে পরিজ্ঞার কার্য সিদ্ধ হয়ে যায়। কিন্তু তার বিপরীতে, ইন্দ্রিয়-অসংযুক্ত ধর্মসমূহ এবং মার্গ ও ফল ধর্মসমূহ, অষ্টাঙ্গিক মার্গ ব্যতীত, উৎপাদ ও বিনাশের পীড়নের কারণে এবং সংস্কার-দুঃখ ও বিপরিণাম-দুঃখ থেকে মুক্ত না হওয়ার কারণে দুঃখসত্য নামে অভিহিত। সমুদয় সত্যে একমাত্র লোভই আর্যসত্য নামে অভিহিত। কারণ তা নিজের সাথে যুক্ত প্রাণীদের নিজের প্রতি এবং আলম্বন ধর্মসমূহের প্রতি আস্বাদন উৎপন্ন করিয়ে সর্বদা আবর্ত-দুঃখ থেকে বিমুখ না হওয়া অবস্থায় রাখে; তাই তাদের কাছে লোভের সদৃশ অন্য কোনো জ্ঞাতি, মিত্র, সহায়, আত্মা বা আত্মীয় নেই বলেই মনে হয়। সেইজন্য তার সদৃশ অন্য কোনো আবর্ত-দুঃখের বিধানকারী নেই। এবং তা পরিত্যাগ করতে সমর্থ ব্যক্তির পক্ষে অন্য কোনো কিছু পরিত্যাগ করা কঠিন নয়। কিন্তু অবশিষ্ট সমস্ত আসবযুক্ত কুশল ও অকুশল ধর্মসমূহ সমুদয় সত্য নামে অভিহিত।

Ettha siyā, nanu avijjāpi sabbassa vaṭṭadukkhassa mūlabhāvena vuttāti sāpi samudaye ariyasacceeva vattabbāti. Vuccate, yathāhi eko cheko uyyānapālo sampattiyuttaṃ bhūmi bhāgaṃ labhitvā attano ñāṇabalena bhūmibhāgañca nānābījānica abhisaṅkharitvā nandanasadisaṃ uyyānaṃ māpesi. Tattha bhūmi uyyāna pālassa bījānaṃ rukkhānañca patiṭṭhānakiccaṃ sādheti. Bījānica aṅkuruppādanakiccaṃ sādhenti, uyyānapāloyeva pana sabbakiccāni sādheti. So hi bhūmiyaṃ bījesu rukkhesuca yaṃyaṃ kattabbaṃ hoti. Taṃ sabbaṃ karoti. Mametanti pariggaṇhāti rakkhati. Tato uppanne bhoge bhuñjati. Tasmā ko idaṃ māpesi, kassedaṃ uyyānanti vutte uyyānapāloyeva māpesi. Tassedaṃ uyyānaṃ icceva vuccati. [Pg.368] Na bhūmiṃ māpesi. Bījāni māpenti. Tesaṃ idaṃ uyyānanti vuccati. Kā pana uyyānasampattiyā paccayaparaṃparāti vutte pana bhūmieva ādito vattabbā. Na uyyānapālo. Naca bījānīti. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Paṭiccasamuppāda nayañhi patvā paccayaparaṃ paravasena dukkha dhammānaṃ pavatti nivattividhāne avijjāeva ādi pabhavapadhānabhūtā hoti, na taṇhā. Saccadesanāyaṃ pana tesaṃ nibbattakadhammavidhāne taṇhāeva sāmijeṭṭhaka padhānabhūtā hoti. Na avijjāti natthi samudayāriyasaccabhāve avijjāya okāsoti daṭṭhabbo. Kilesānaṃ tadaṅganirodhavikkhambhana nirodhā nirodhasaccaṃnāma. Nibbānaṃ nirodhāriyasaccaṃnāma. Chasu lokiyavisuddhīsu maggaṅgāni maggasaccaṃ nāma. Aṭṭhaṅgiko lokuttaramaggoeva maggaariyasaccaṃnāmāti.

এখানে আপত্তি হতে পারে: অবিদ্যাকেও কি সমস্ত আবর্ত-দুঃখের মূল কারণ হিসেবে বলা হয়নি? তাই সেটিও সমুদয় আর্যসত্যের মধ্যেই বলা উচিত নয় কি? এর উত্তরে বলা হচ্ছে: যেমন একজন দক্ষ উদ্যানপালক উর্বর ভূমিখণ্ড লাভ করে নিজের বুদ্ধিবলে সেই ভূমিখণ্ড ও নানা প্রকার বীজকে প্রস্তুত করে নন্দনকাননের সদৃশ একটি উদ্যান নির্মাণ করল। সেখানে ভূমি উদ্যানপালক, বীজ ও বৃক্ষসমূহের প্রতিষ্ঠার কার্য সম্পাদন করে। এবং বীজসমূহ অঙ্কুরোদ্গমের কার্য সম্পাদন করে, কিন্তু উদ্যানপালক নিজেই সমস্ত কার্য সম্পাদন করে। কারণ সে ভূমিতে, বীজে ও বৃক্ষসমূহে যা যা করণীয় থাকে, তা সমস্তই করে। 'এটি আমার' - এভাবে তা গ্রহণ করে, রক্ষা করে এবং তা থেকে উৎপন্ন ভোগসমূহ ভোগ করে। সেইজন্য, 'কে এটি নির্মাণ করেছে? এটি কার উদ্যান?' এভাবে জিজ্ঞাসা করা হলে, 'উদ্যানপালকই এটি নির্মাণ করেছে, এটি তারই উদ্যান' - এরূপই বলা হয়ে থাকে। 'ভূমি এটি নির্মাণ করেছে' বা 'বীজসমূহ এটি নির্মাণ করেছে, এটি তাদের উদ্যান' - এরূপ বলা হয় না। 'কিন্তু উদ্যান-সম্পত্তির প্রত্যয়-পরম্পরা কী?' এরূপ বলা হলে ভূমিকেই প্রথমে বলতে হবে, উদ্যানপালককে নয় এবং বীজসমূহকেও নয়। এই দৃষ্টান্তটি এভাবেই বুঝতে হবে। প্রতীত্যসমুৎপাদ নয় অনুসারে, প্রত্যয়-পরম্পরার বশে দুঃখধর্মসমূহের প্রবৃত্তি ও নিবৃত্তি বিধানে অবিদ্যাই আদি, উৎপত্তিস্থল ও প্রধান কারণ হয়, তৃষ্ণা নয়। কিন্তু সত্য দেশনায়, সেগুলোর উৎপাদক ধর্মের বিধানে তৃষ্ণাই স্বামী, জ্যেষ্ঠ ও প্রধান কারণ হয়, অবিদ্যা নয়। অতএব, সমুদয় আর্যসত্যের ক্ষেত্রে অবিদ্যার কোনো স্থান নেই - এভাবেই তা জানতে হবে। ক্লেশসমূহের তদঙ্গ-নিরোধ ও বিক্ষম্ভন-নিরোধকে নিরোধসত্য বলা হয়। নির্বাণকে নিরোধ আর্যসত্য বলা হয়। ছয়টি লৌকিক বিশুদ্ধিতে মার্গাঙ্গসমূহকে মার্গসত্য বলা হয়। অষ্টাঙ্গিক লোকোত্তর মার্গই কেবল মার্গ আর্যসত্য নামে অভিহিত।

Ariyasaddo cettha katthaci kadāci kesañci kutoci kathañci avitathabhāvena uttamatthavācakoti. Vibhāvaniyaṃ pana aṭṭhakathāyaṃ vuttanayena saccasaddassa attho vibhāvito dukkhaṃariya saccanti ettha pīḷanaṭṭho, saṅkhataṭṭho, santāpaṭṭho, vipariṇāmaṭṭhoti imehi catūhi atthehi cakkhādikassa ekekassa tebhūmakadhammassa dukkhasaccatā veditabbā. Tattha saṅkhataṭṭha vipariṇāmaṭṭhā pubbe saṅkhāra dukkhavipariṇāmadukkhesu vuttanayāeva. Padatthatopana paccayehi saṅkharīyatīti saṅkhato. Pageva kammādipaccayābhisaṅkharaṇadukkhena vinā na uppajjati, napavattatīti vuttaṃ hoti. Virūpo hutvā pariṇāmo vipariṇāmo. Parihāniceva paribhedoca. Pīḷanaṭṭhoti ettha pīḷitabbanti pīḷanaṃ. Pīḷetīti pīḷanaṃ. Pīḷīyate pīḷanaṃ. Atthoti sabhāvo. Pīḷanaṃ attho yassāti viggaho. Tattha yathā ekissā duggatitthiyā kucchimhi putto uppajjati. Soca nānārogehi sayaṃ niccaṃ pīḷito hutvā paṭijagganadukkhehi mātarañca niccaṃ pīḷetiyeva. Yañca tassā kucchimhi tādisassa puttassa uppajjanaṃ, tañca tassā itthiyā pīḷanakiccameva hoti. Evamevaṃ ye cakkhādayo dhammā jarāmaraṇehi niccaṃ pīḷīyanti, te paṭijagganadukkhehi taṃ samaṅgīnaṃ puggalaṃ niccaṃ pīḷentiyeva. Yañca tassa santāne tesaṃ uppajjanaṃ, tañca tassa pīḷanakiccamevāti. Yathāhayo [Pg.369] bhikkhave cakkhussa uppādo ṭhiti abhinibbatti pātubhāvo. Dukkhasseso uppādo. Rogānaṃ ṭhiti jarāmaraṇassa pātubhāvo. Yo bhikkhave sotassa ghānassa jivhāya kāyassa manassa uppādotiādi.

এবং এখানে 'আর্য' শব্দটি কোথাও, কখনো, কারো প্রতি, কোনো কারণে বা কোনো প্রকারে অভ্রান্ত হওয়ার কারণে উত্তম অর্থের বাচক। বিভাবনীতে এবং অট্ঠকথায় বর্ণিত নয় অনুসারে 'সত্য' শব্দের অর্থ ব্যাখ্যা করা হয়েছে। 'দুঃখ আর্যসত্য' - এখানে পীড়ন অর্থ, সংস্কৃত অর্থ, santāpa (সন্তাপ) অর্থ এবং বিপরিণাম অর্থ - এই চারটি অর্থের দ্বারা চক্ষু আদি প্রত্যেকটি ত্রিভূমিক ধর্মের দুঃখসত্যতা জানতে হবে। সেখানে সংস্কৃত অর্থ ও বিপরিণাম অর্থ পূর্বে সংস্কার-দুঃখ ও বিপরিণাম-দুঃখে বর্ণিত নয় অনুসারেই বুঝতে হবে। পদ-অর্থের দিক থেকে কিন্তু, প্রত্যয়সমূহের দ্বারা সংস্কৃত হয় বলে একে 'সংস্কৃত' বলা হয়। পূর্বেই, কর্ম আদি প্রত্যয়সমূহের অভিসংস্কারজনিত দুঃখ ব্যতীত উৎপন্ন হয় না এবং প্রবর্তিত হয় না - এটাই বলা হয়েছে। বিকৃত হয়ে পরিণাম প্রাপ্ত হওয়াকে 'বিপরিণাম' বলে, যা হলো ক্ষয় ও বিনাশ। 'পীড়ন অর্থ' - এখানে, পীড়িত হওয়ার যোগ্য বলে একে 'পীড়ন' বলা হয়। যা পীড়া দেয়, তা-ই পীড়ন। যা পীড়িত হয়, তা-ই পীড়ন। 'অর্থ' বলতে স্বভাবকে বোঝায়। 'পীড়নই যার স্বভাব' - এভাবে বিগ্রহ করতে হবে। সেখানে যেমন, একজন দরিদ্র নারীর গর্ভে পুত্র উৎপন্ন হয়। এবং সেই পুত্র নানা রোগে নিজে সর্বদা পীড়িত হয়ে, লালন-পালনের দুঃখের দ্বারা মাতাকেও সর্বদা পীড়িত করে। এবং তার গর্ভে এই ধরনের পুত্রের যে জন্ম, তাও সেই নারীর পক্ষে কেবল পীড়াদায়ক কার্যই হয়। ঠিক তেমনি, চক্ষু আদি যে ধর্মসমূহ জরা ও মরণের দ্বারা সর্বদা পীড়িত হয়, সেগুলো লালন-পালনের দুঃখের দ্বারা সেই দুঃখযুক্ত পুদ্গলকে সর্বদা পীড়িতই করে। এবং তার সন্ততিতে সেগুলোর যে উৎপত্তি, তাও তার পক্ষে কেবল পীড়াদায়ক কার্যই। যেমন ভগবান বলেছেন: 'হে ভিক্ষুগণ, চক্ষুর যে উৎপাদ, স্থিতি, অভিনির্বৃত্তি ও প্রাদুর্ভাব - তা দুঃখেরই উৎপাদ, রোগসমূহের স্থিতি এবং জরা-মরণের প্রাদুর্ভাব। হে ভিক্ষুগণ, শ্রোত্র, ঘ্রাণ, জিহ্বা, কায় ও মনের যে উৎপাদ...' ইত্যাদি।

Santāpaṭṭhoti rāgaggiādīhi ekādasahi aggīhi bhusaṃ paridayhanaṭṭho. Yathāha –

'সন্তাপ অর্থ' বলতে রাগ-অগ্নি আদি এগারোটি অগ্নির দ্বারা তীব্রভাবে দগ্ধ হওয়ার অর্থকে বোঝায়। যেমন বলা হয়েছে –

Cakkhuṃ ādittaṃ. Kena ādittaṃ. Rāgagginā ādittaṃ. Dosagginā. Mohagginā. Jātiyā. Jarāya. Maraṇena. Sokena. Paridevena. Dukkhena. Domanassena. Upāyāsena ādittanti vadāmi. Sotaṃ ādittaṃ. Ghānaṃ ādittaṃ. Jivhā ādittā. Kāyo āditto. Mano ādittoti.

'চক্ষু প্রজ্বলিত। কিসের দ্বারা প্রজ্বলিত? রাগাগ্নি দ্বারা প্রজ্বলিত, দ্বেষাগ্নি দ্বারা, মোহাগ্নি দ্বারা; জাতি, জরা, মরণ, শোক, পরিদেব, দুঃখ, দৌর্মনস্য ও উপায়াস দ্বারা প্রজ্বলিত - এ কথাই আমি বলি। শ্রোত্র প্রজ্বলিত, ঘ্রাণ প্রজ্বলিত, জিহ্বা প্রজ্বলিত, কায় প্রজ্বলিত, মন প্রজ্বলিত।'

Ādipanaṃ santāpanaṃ paridayhananti idha atthato ekanti. Ettha siyā, ariyamaggopi cirakālaṃ pāramitābhisaṅkharaṇadukkhena antimabhaveca sīlādivisuddhibhāvanābhisaṅkharaṇadukkhena puggalaṃ susaṃ pīḷetiyeva. Tathā vipariṇāmadhammoca. Tasmā sopi piḷanādiatthena dukkhasaccasaṅgaho siyāti.Na. Sabbadukkhasanti vaṃhattā. So hi vuttappakāraṃ abhisaṅkharaṇadukkhaṃ paripuṇṇaṃ anubhūtassa puggalassa sakiṃ uppajjamāno sabbaṃ kilesajātaṃ khepento uppajjati. Nirujjhamānoca sabbaṃ āyatiṃ anamatagge saṃsāre vaṭṭadukkhaṃ vūpasamento nirujjhati. Vūpasantaṃca anāgata dukkhaṃ upādāya vuttappakāraṃ abhisaṅkharaṇadukkhaṃ gaṇanupagaṃ nahoti. Bhijjantoca anuttaraṃ vimuttisukhaṃ datvāva bhijjati. Tasmā tassa vipariṇāmapaccayāpi puggalassa kāci hānināma natthīti na so dukkhasaccasaṅgahoti. Lokiyadhammā pana uppajjamānā pavatta mānāca pubbe vuttapakārehi saṅkhāradukkhehi bhusaṃ pīḷetvā eva uppajjanti pavattantica. Nirujjhamānā mahantaṃ pariḷāhadukkhaṃ janetvā apariyante khuracakkasadise vaṭṭadukkhayante puggalaṃ yojentāva nirujjhanti. Tasmā teeva pīḷanādiatthehi ekantadukkhā hontīti. Etena nibbānassapi sampāpakapaccayābhisaṅkharaṇalesaṃ gahetvā dukkhasaccattapasaṅgo nivattito hotīti.

আদিপন (প্রজ্বলন), সন্তাপন (উত্তপ্তকরণ) ও পরিদহন (দগ্ধকরণ) - এখানে অর্থের দিক থেকে একই। এখানে আপত্তি হতে পারে: আর্যমার্গও তো দীর্ঘকাল ধরে পারমী অভিসংস্কারের দুঃখের দ্বারা এবং অন্তিম ভবে শীল আদি বিশুদ্ধি ভাবনার অভিসংস্কারের দুঃখের দ্বারা পুদ্গলকে তীব্রভাবে পীড়িতই করে। তেমনি তা বিপরিণাম-ধর্মীও। সেইজন্য, সেটিও পীড়ন আদি অর্থের দ্বারা দুঃখসত্যের অন্তর্ভুক্ত হওয়া উচিত। এর উত্তরে বলা হচ্ছে: না, তা হতে পারে না। কারণ তা সমস্ত দুঃখের উপশম বা শান্তি বহন করে আনে। কারণ সেই আর্যমার্গ, উক্ত প্রকার অভিসংস্কার-দুঃখ দুঃখ পূর্ণরূপে অনুভবকারী পুদ্গলের চিত্তে একবার উৎপন্ন হয়েই, সমস্ত ক্লেশসমূহকে ক্ষয় করতে করতে উৎপন্ন হয়। এবং নিরুদ্ধ হওয়ার সময়ও, ভবিষ্যতের সমস্ত অনমতজ্ঞ সংসারে আবর্ত-দুঃখকে উপশমিত করতে করতে নিরুদ্ধ হয়। এবং উপশমিত অনাগত দুঃখের তুলনায়, উক্ত প্রকার অভিসংস্কার-দুঃখ গণনার যোগ্যই নয়। এবং তা ভঙ্গ হওয়ার সময়ও, অনুত্তর বিমুক্তি-সুখ প্রদান করেই ভঙ্গ হয়। সেইজন্য, তার বিপরিণাম প্রত্যয়ের কারণেও পুদ্গলের কোনো ক্ষতি বা হানি হয় না; তাই তা দুঃখসত্যের অন্তর্ভুক্ত নয়। কিন্তু লৌকিক ধর্মসমূহ উৎপন্ন ও প্রবর্তিত হওয়ার সময়, পূর্বে উক্ত প্রকার সংস্কার-দুঃখসমূহের দ্বারা তীব্রভাবে পীড়িত করেই উৎপন্ন ও প্রবর্তিত হয়। এবং নিরুদ্ধ হওয়ার সময়, মহৎ পরিদাহ-দুঃখ উৎপন্ন করে, অন্তহীন, ক্ষুরচক্রের সদৃশ আবর্ত-দুঃখের যন্ত্রণায় পুদ্গলকে নিয়োজিত করেই নিরুদ্ধ হয়। সেইজন্য, সেগুলোই কেবল পীড়ন আদি অর্থের দ্বারা একান্তই দুঃখস্বরূপ হয়। এর দ্বারা, নির্বাণের ক্ষেত্রেও নির্বাণে পৌঁছানোর প্রত্যয়-অভিসংস্কারের লেশমাত্র গ্রহণ করে দুঃখসত্য হওয়ার যে আপত্তি, তা নিবৃত্ত করা হলো।

Dukkhasamudayo [Pg.370] ariyasaccanti ettha bhavābhavasaṅkhātaṃ dukkhakkhandhaṃ samudeti. Punappunaṃ abbocchinnaṃ katvā udayati uṭṭhāpeti vaḍḍhetivāti dukkhasamudayo, āyūhanaṭṭho, nidānaṭṭho, saṃyogaṭṭho, palibodhaṭṭhoti catūhi atthehi lobhassa dukkhasamudayatā veditabbā. Tattha āyūhanaṭṭhoti bhavābhava saṅkhātassa ekekasmiṃ bhavepi vatthukāmapaṭisaṃyuttassa dukkhakkhandhassa bhiyyo paribyūhanaṭṭho rāsikaraṇaṭṭho nidānaṭṭhoti tadeva nirantaraṃ katvā anuppadānaṭṭho niyyātanaṭṭhoti vuttaṃ hoti. Saṃyogaṭṭhoti dukkhakkhandhasmiṃeva daḷhaṃ bandhanaṭṭho. Palibodhaṭṭhoti tato tassa tassa muccanupāyassa nīvāraṇa vasena palibundhanaṭṭho uparundhanaṭṭhoti attho. Dukkhanirodho ariyasaccanti ettha vaṭṭadukkhassa nirujjhanaṃ anuppāda dhammatāpatti vasena khiyyānaṃ dukkhanirodho. Dukkhaṃ vā nirujjhati napavattati etasminti dukkhanirodho. Nissaraṇaṭṭho vivekaṭṭho, asaṅkhataṭṭho, amataṭṭhoti catūhi atthehi nibbānassa dukkhanirodhatā veditabbā. Tattha nissaraṇaṭṭhoti nissaraṇa vimuttiyā vimuccanaṭṭho. Vivekaṭṭhoti vaṭṭadukkhapalibodhato viviccanaṭṭho. Asaṅkhataṭṭhoti saṅkhāradukkhassa abhāvaṭṭho. Amataṭṭhoti maraṇadukkhassa abhāvaṭṭhoti.

'দুঃখসমুদয় আর্যসত্য' - এখানে, ভাবাভাব নামক দুঃখস্কন্ধকে উৎপন্ন করে। পুনরায় পুনরায়, অবিচ্ছিন্নভাবে উদিত করায়, উত্থাপিত করায় বা বর্ধিত করায় বলে একে 'দুঃখসমুদয়' বলা হয়। আয়ূহন অর্থ, নিদান অর্থ, সংযোগ অর্থ এবং পরিবোধ অর্থ - এই চারটি অর্থের দ্বারা লোভের দুঃখসমুদয়ত্ব জানতে হবে। সেখানে, 'আয়ূহন অর্থ' বলতে ভাবাভাব নামক প্রত্যেকটি ভবেও বস্তুকামের সাথে সংযুক্ত দুঃখস্কন্ধকে আরও বেশি বর্ধিত করার অর্থকে বোঝায়, অর্থাৎ রাশীকৃত করার অর্থ। 'নিদান অর্থ' বলতে সেই দুঃখস্কন্ধকেই নিরন্তর করে অনুপ্রদান করার অর্থ, অর্থাৎ সমর্পণ করার অর্থ - এটাই বলা হয়েছে। 'সংযোগ অর্থ' বলতে দুঃখস্কন্ধের সাথেই দৃঢ়ভাবে বন্ধন করার অর্থ। 'পরিবোধ অর্থ' বলতে তা থেকে সেই সেই মুক্তির উপায়ের নিবারণ করার মাধ্যমে অবরুদ্ধ করার অর্থ, অর্থাৎ বিঘ্ন সৃষ্টি করার অর্থ। 'দুঃখনিরোধ আর্যসত্য' - এখানে, আবর্ত-দুঃখের নিরোধ হওয়া, অনুৎপাদ-ধর্মত্ব প্রাপ্তির বশে ক্ষয় হওয়াকে 'দুঃখনিরোধ' বলা হয়। অথবা, যাতে দুঃখ নিরুদ্ধ হয় এবং প্রবর্তিত হয় না, তা-ই 'দুঃখনিরোধ'। নিঃশরণ অর্থ, বিবেক অর্থ, অসংস্কৃত অর্থ এবং অমৃত অর্থ - এই চারটি অর্থের দ্বারা নির্বাণের দুঃখনিরোধত্ব জানতে হবে। সেখানে, 'নিঃশরণ অর্থ' বলতে নিঃশরণ-বিমুক্তির দ্বারা বিমুক্ত হওয়ার অর্থ। 'বিবেক অর্থ' বলতে আবর্ত-দুঃখের পরিবোধ থেকে বিশ্লিষ্ট হওয়ার অর্থ। 'অসংস্কৃত অর্থ' বলতে সংস্কার-দুঃখের অভাবের অর্থ। 'অমৃত অর্থ' বলতে মরণ-দুঃখের অভাবের অর্থ।

Dukkhanirodhagāminipaṭipadāti ettha dukkhanirodhaṃ gameti sampāpetīti dukkhanirodhagāminī. Attano santāne paṭilābhakaraṇa vasena paṭipajjitabbāti paṭipadā. Dukkhanirodhagāminīca sā paṭipadā cāti viggaho. Niyyānaṭṭho, hetvaṭṭho, dassanaṭṭho, adhipateyyaṭṭhoti catūhi atthehi aṭṭhaṅgikamaggassa dukkhanirodhamaggatā veditabbā. Tattha niyyānaṭṭhoti avijjāpaccayā saṅkhārātiādikaṃ vaṭṭasotaṃ paṭinivattetvā avijjānirodhā saṅkhāranirodhotiādikaṃ vaṭṭapaṭisotaṃ abhimukhaṃ niggamanaṭṭho. Hetvaṭṭhoti sabbesaṃ ariyaguṇānaṃ suppatiṭṭhitabhāva sādhanaṭṭho. Dassanaṭṭhoti aññāṇaadassanasaṅkhātassa sammohassa pahāna vasena catusaccadhammassa paṭivijjhanaṭṭho. Adhipateyyaṭṭhoti taṇhā dāsabyavimuttiyā [Pg.371] bhūjissabhāvapattivasena sayameva attano adhipati hutvā virocanaṭṭho. Lokiyamaggā hi taṇhāya ārammaṇabhāve ṭhitā taṇhādāsabyaṃ nātivattantīti. Etthaca ime sattānāma ekantena dukkhapaṭikūlā honti dukkhabhīrukā. Yeca attani dukkhaṃ janenti. Tesu verisaññaṃ uppādenti. Attano pana ekantadukkhaṃvā ekantadukkhajanakaṃvā te najānanti. Tasmā te attano dukkhamuttiyā yaṃ yaṃ kammaṃ āyūhanti. Taṃ taṃ attano dukkhavaḍḍhiyāeva sampajjati. Kiṃ pana ekantadukkhaṃ, kiṃca ekanta dukkhajanakanti. Atītānāgatapaccuppannabhūtā attano attano attahāvapariyāpannā tebhūmakadhammāeva attano attano ekantadukkhānāma. Kasmā, tehi mutteeva sabbadukkhehi muccanato, amutteca amuccanatoti. Attano taṇhāeva attano ekantadukkhajanakaṃnāma. Kasmā, tāya pahīnāyaeva ekanta dukkhehi muccanato, apahīnāyaca amuccanatoti.

দুঃখ-নিরোধ-গামিনী প্রতিপদ—এখানে যা দুঃখের নিরোধে (নির্বাণে) নিয়ে যায় বা পৌঁছায়, তা-ই 'দুঃখ-নিরোধ-গামিনী'। নিজের সন্তানে (চিত্ত-ধারায়) লাভের উদ্দেশ্যে আচরণ বা অনুশীলন করতে হয় বলে একে 'প্রতিপদ' বলা হয়। তা দুঃখ-নিরোধ-গামিনী এবং প্রতিপদও বটে—এইভাবে বিগ্রহ (বাক্য বিশ্লেষণ) করতে হবে। নির্যানার্থ (সংসার থেকে নিষ্ক্রমণ অর্থ), হেত্বর্থ (কারণ অর্থ), দর্শনার্থ (সত্য দর্শন অর্থ) এবং আধিপত্যার্থ (প্রধান বা অধিপতি হওয়া অর্থ)—এই চার অর্থে অষ্টাঙ্গিক মার্গের দুঃখ-নিরোধ-মার্গত্ব (দুঃখ নিরোধের পথ হওয়া) জানতে হবে। সেখানে, 'নির্যানার্থ' বলতে অবিদ্যা-প্রত্যয়ে সংস্কার ইত্যাদি রূপ সংসার-স্রোতকে নিবৃত্ত করে, অবিদ্যা-নিরোধে সংস্কার-নিরোধ ইত্যাদি রূপ সংসার-উজান স্রোতের অভিমুখে নিষ্ক্রমণ বা মুক্ত হওয়ার অর্থ। 'হেত্বর্থ' বলতে সমস্ত আর্যগুণের সুপ্রতিষ্ঠিত ভাব সাধন করার (দৃঢ়ভাবে প্রতিষ্ঠিত করার) অর্থ। 'দর্শনার্থ' বলতে অজ্ঞান ও অদর্শন নামক সম্মোহ (মোহ) প্রহাণের মাধ্যমে চতুরার্য সত্য ধর্মকে গভীরভাবে অনুধাবন বা ভেদ করার অর্থ। 'আধিপত্যার্থ' বলতে তৃষ্ণার দাসত্ব থেকে মুক্তির মাধ্যমে স্বাধীন ভাব প্রাপ্তি বশত নিজেই নিজের অধিপতি হয়ে দীপ্তি পাওয়ার অর্থ। লৌকিক মার্গসমূহ তৃষ্ণার আলম্বনভাবে স্থিত হওয়ায় তৃষ্ণার দাসত্বকে অতিক্রম করতে পারে না। এখানে এই সত্ত্বগণ একান্তভাবে দুঃখের প্রতিকূল (দুঃখকে ঘৃণা করে) এবং দুঃখভীত হয়। এবং যারা নিজেদের মধ্যে দুঃখ উৎপন্ন করে, তাদের প্রতি শত্রুবুদ্ধি উৎপন্ন করে। কিন্তু তারা নিজেদের একান্ত দুঃখ বা একান্ত দুঃখের উৎপাদক কারণকে জানে না। তাই তারা নিজেদের দুঃখমুক্তির জন্য যে যে কর্মের আয়োজন বা চেষ্টা করে, তা তা তাদের দুঃখ বৃদ্ধির জন্যই পর্যবসিত হয়। তাহলে একান্ত দুঃখ কী এবং একান্ত দুঃখের উৎপাদক কারণই বা কী? অতীত, অনাগত ও প্রত্যুৎপন্ন (বর্তমান) কালে উৎপন্ন, নিজ নিজ আত্মভাবের অন্তর্গত ত্রৈভূমিক (কাম, রূপ ও অরূপ ভূমির) ধর্মসমূহ-ই নিজ নিজ একান্ত দুঃখ নামে অভিহিত। কেন? কারণ সেগুলো থেকে মুক্ত হলেই সমস্ত দুঃখ থেকে মুক্ত হওয়া যায়, আর মুক্ত না হলে মুক্ত হওয়া যায় না বলে। নিজের তৃষ্ণাই নিজের একান্ত দুঃখের উৎপাদক কারণ। কেন? কারণ সেই তৃষ্ণা প্রহীন (দূরীভূত) হলেই একান্ত দুঃখ থেকে মুক্ত হওয়া যায়, আর প্রহীন না হলে মুক্ত হওয়া যায় না বলে।

Tathā ime sattā ekantena sukhakāmā honti sukhābhinandino. Yeca attani sukhaṃ janenti. Tesu piyamittasaññaṃ uppādenti. Attanopana ekantasukhaṃvā ekantasukhamaggaṃvāte najānanti. Tasmā te attano sukhavaḍḍhiyā yaṃ yaṃ kammaṃ āyūhanti. Taṃ taṃ attano dukkhavaḍḍhiyāeva sampajjati. Kiṃ pana ekantasukhaṃ koca ekanta sukhamaggoti. Ekantadukkhadhammassa abhāvoeva attano ekanta sukhaṃnāma. Ekantadukkhajanakassa pahānamaggoeva attano ekanta sukhamaggonāmāti imamatthaṃ dassento imāni catusaccapadāni kathesīti veditabbaṃ.

তেমনি, এই সত্ত্বগণ একান্তভাবে সুখকামী এবং সুখের অভিনন্দনকারী (সুখপ্রিয়) হয়। এবং যারা নিজেদের মধ্যে সুখ উৎপন্ন করে, তাদের প্রতি প্রিয় মিত্রের জ্ঞান উৎপন্ন করে। কিন্তু তারা নিজেদের একান্ত সুখ বা একান্ত সুখের পথকে জানে না। তাই তারা নিজেদের সুখ বৃদ্ধির জন্য যে যে কর্মের চেষ্টা করে, তা তা তাদের দুঃখ বৃদ্ধির জন্যই পর্যবসিত হয়। তাহলে একান্ত সুখ কী এবং একান্ত সুখের পথই বা কী? একান্ত দুঃখ ধর্মের অভাবই নিজের একান্ত সুখ নামে অভিহিত। এবং একান্ত দুঃখের উৎপাদকের প্রহাণের মার্গই (পথই) নিজের একান্ত সুখের পথ নামে অভিহিত—এই অর্থ প্রদর্শন করার জন্য তিনি (বুদ্ধ) এই চতুরার্য সত্যের পদসমূহ দেশনা করেছেন, এটি জানতে হবে।

[223] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[২২৩] কিন্তু বিভাবনীতে (টীকাগ্রন্থে) যা বলা হয়েছে—

‘‘Dukkhassa anuppādanirodho ettha etenātivā dukkhanirodho’’ti vuttaṃ. Tattha etenāti idaṃ nayujjati.

“এখানে অথবা এর দ্বারা দুঃখের অনুৎপাদ-নিরোধ হয় বলে একে দুঃখ-নিরোধ বলা হয়”—এই যে কথা বলা হয়েছে, সেখানে 'এর দ্বারা' (etenāti) এই অংশটি যুক্তিযুক্ত নয়।

Na hi nibbānaṃ dukkhassa anuppādanirodha kriyāsādhane dukkhena sahakārī kāraṇaṃ hotīti. Sesacetasikāti vedanā saññāhi sesā paññāsa cetasikā. Atītādivasena tividha bhinnānaṃ [Pg.372] ajjhattādi oḷārikādi hīnādi dūrādivasena duvidhabhinnānañca dhammānaṃ rāsaṭṭhena khandhavohāro hoti. Nibbānassa pana tādi so bhedo natthīti vuttaṃ bhedābhāvenātiādi. Tañhi atītādike tividhabhede ekaṃpi na hoti. Kasmā. Aniddisitabba dhammattā. Tañhi tekālikadhammānaṃ khayavirāganirodhabhūto animitta dhammoyeva hoti. Tasmā idaṃ atīte asukabuddhakāle nibbānaṃ. Idaṃ anāgate. Idaṃ etarahīti evaṃ kālabhedena niddisitabbaṃ nahoti. Tathā disā desaṭhānabhedena parinibbutapuggalabhedena ca. Kevalaṃ pana anamatagge saṃsāravaṭṭe yattakāni anattha padāni dissanti. Tappaṭipakkhasiddhehi guṇapadehieva taṃ kathe tabbanti. Dukesu pana ajjhattadukaṃ patvā taṃ bahiddhāeva hoti. Na ajjhattaṃ. Oḷārikadukaṃ patvā sukhumameva hoti, na oḷārikaṃ. Hīnadukaṃ patvā paṇītameva hoti, na hīnaṃ. Dūre dukaṃ patvā dūreeva hoti, na santiketi. Khandhasaṅgahanissaṭanti khandhasaṅgahato vimuttaṃ.

কারণ নির্বাণ দুঃখের অনুৎপাদ-নিরোধ রূপ ক্রিয়া সাধনে দুঃখের সাথে সহকারী কারণ হয় না। 'শেষ চৈতসিকসমূহ' (sesacetasikā) বলতে বেদনা ও সংজ্ঞা ব্যতীত অবশিষ্ট পঞ্চাশটি চৈতসিককে বোঝায়। অতীত ইত্যাদির ভেদে ত্রিবিধ ভিন্ন এবং আধ্যাত্মিক ইত্যাদি, ঔদারিক ইত্যাদি, হীন ইত্যাদি, দূর ইত্যাদি ভেদে দ্বিবিধ ভিন্ন ধর্মসমূহের রাশ্যর্থে (সমষ্টি অর্থে) 'স্কন্ধ' পরিভাষাটি ব্যবহৃত হয়। কিন্তু নির্বাণের ক্ষেত্রে সেই রূপ কোনো ভেদ নেই বলে 'ভেদাভাবেন' (ভেদের অভাব হেতু) ইত্যাদি বলা হয়েছে। কারণ তা অতীত আদি ত্রিবিধ ভেদের একটিও নয়। কেন? কারণ তা অনির্দেশ্য ধর্ম হওয়ার কারণে। তা ত্রৈকালিক ধর্মসমূহের ক্ষয়, বিরাগ ও নিরোধ স্বরূপ নিমিত্তহীন (অনিমিত্ত) ধর্মই বটে। অতএব, 'এটি অতীতে অমুক বুদ্ধের সময়ে নির্বাণ ছিল, এটি অনাগত কালে হবে, এটি বর্তমানে'—এইভাবে কালভেদে একে নির্দেশ করা যায় না। তেমনি দিক, দেশ, স্থানভেদে এবং পরিনির্বাপিত পুদ্গলের ভেদেও একে নির্দেশ করা যায় না। কেবল অনমতাগ্র (অনাদি) সংসার চক্রে যত প্রকার অনর্থ পদ দেখা যায়, তার প্রতিপক্ষ হিসেবে সিদ্ধ গুণবাচক পদের দ্বারাই সেই নির্বাণকে ব্যক্ত করতে হবে—এটি জানতে হবে। দ্বিকসমূহের (দুক) মধ্যে আধ্যাত্মিক দ্বিক প্রাপ্ত হলে তা কেবল বহির্ধাই (বাহ্য) হয়, আধ্যাত্মিক নয়। ঔদারিক দ্বিক প্রাপ্ত হলে তা কেবল সূক্ষ্মই হয়, ঔদারিক নয়। হীন দ্বিক প্রাপ্ত হলে তা কেবল প্রণীতই (উত্তম) হয়, হীন নয়। দূর দ্বিক প্রাপ্ত হলে তা কেবল দূরই হয়,ান্তিক (নিকট) নয়। 'স্কন্ধসংগ্রহ-নিঃসৃত' বলতে স্কন্ধসংগ্রহ থেকে মুক্ত।

Dvārālambaṇabhedenāti dvārachakka ārammaṇachakkānaṃ bhedena. Āyatanāni dvādasa bhavantīti yojanā. Etthaca dvārachakkaṃ dhammārammaṇaṃevāti sesadhammālambaṇaṃ sandhāya ārammaṇachakkaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Dvārā.La. Pariyāyenāti channaṃ dvārānaṃ channaṃ ālambaṇānaṃ tesu dvārālambaṇesu uppannānaṃ viññāṇānañca kamena dhātuyo aṭṭhārasa bhavantīti yojanā. Etthapi dvārachakke manodvāraṃ viññāṇekadesameva hoti. Dvārachakkaṃ viññāṇasattakañca dhammā lambaṇekadesamevāti. Maggo lokuttaro maggonāma matoti yojanā. Maggayuttā ekūnatiṃsadhammā phalabhūtāca sattatiṃsa dhammā catusacca vinissaṭā catūhi ariyasaccehi vinissaṭā vimuttā. Yamettha vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttamevāti.

'দ্বার ও আলম্বনের ভেদে' বলতে ষড়দ্বার ও ষড় আলম্বনের ভেদে। 'আয়তন বারোটি হয়'—এটি যোজনা। এখানে ষড়দ্বার ধর্মালম্বনই বটে, তাই অবশিষ্ট ধর্মালম্বনকে লক্ষ্য করে 'আলম্বন-ষটক' বলা হয়েছে—এটি বুঝতে হবে। 'দ্বার... পে... পর্যায়ক্রমে' বলতে ছয়টি দ্বারের, ছয়টি আলম্বনের এবং সেই দ্বার ও আলম্বনসমূহে উৎপন্ন বিজ্ঞানসমূহের পর্যায়ক্রমে আঠারোটি ধাতু হয়—এটি যোজনা। এখানেও ষড়দ্বারের মধ্যে মনোদ্বার বিজ্ঞানেরই একদেশ (অংশ) মাত্র। ষড়দ্বার এবং বিজ্ঞান-সপ্তক ধর্মালম্বনেরই একদেশ মাত্র। 'মার্গ লোকোত্তর মার্গ নামে পরিচিত'—এটি যোজনা। মার্গযুক্ত ঊনত্রিশটি ধর্ম এবং ফলস্বরূপ সাঁইত্রিশটি ধর্ম চতুরার্য সত্য থেকে মুক্ত, অর্থাৎ চার আর্যসত্য থেকে মুক্ত বা বহির্ভূত। এখানে যা বক্তব্য, তা পূর্বেই বলা হয়েছে।

Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa

এইভাবে অভিধম্মত্থসঙ্গহের 'পরমার্থদীপনী' নামক

Catutthavaṇṇanāya samuccaya saṅgahassa

চতুর্থ বর্ণনা অর্থাৎ সমুচ্চয় সংগ্রহের

Paramatthadīpanā niṭṭhitā.

পরমার্থদীপনী সমাপ্ত হলো।

Paccaya saṅgaha paramatthadīpanī

প্রত্যয় সংগ্রহ পরমার্থদীপনী

166. Evaṃ [Pg.373] sattahi paricchedehi pathamassa nāmarūpapariccheda ñāṇassa vidhānaṃ dassetvā idāni dutīyassa paccayapariggahañāṇassa vidhānaṃ dassento yesaṃsaṅkhatadhammānantiādi māha. Idāni yesaṃ saṅkhatadhammānaṃ saṅkhatāsaṅkhatabhūtā yedhammā yathā yehi hetādīhi paccayākārehi paccayā upakārakā honti. Taṃ vibhāgaṃ tesaṃ saṅkhatadhammānaṃ paccayuppannabhūtānaṃ vibhāgañca tesaṃ paccayadhammānaṃ vibhāgañca tesaṃpaccayākārānaṃ iha vibhāgañca imasmiṃ vuccamāne paccayasaṅgahe yathārahaṃ pavakkhāmīti yojanā.

১৬৬. এইভাবে সাতটি পরিচ্ছেদের দ্বারা প্রথম নামরূপ-পরিচ্ছেদ জ্ঞানের বিধান প্রদর্শন করে, এখন দ্বিতীয় প্রত্যয়-পরিগ্রহ জ্ঞানের বিধান প্রদর্শন করার জন্য 'যেসং সঙ্খতধম্মানং' (যে সংস্কৃত ধর্মসমূহের) ইত্যাদি কথা বলেছেন। এখন যে সংস্কৃত ধর্মসমূহের জন্য সংস্কৃত ও অসংস্কৃত রূপ যে ধর্মসমূহ যেভাবে হেতু ইত্যাদি প্রত্যয়াকারের দ্বারা প্রত্যয় বা উপকারক হয়, সেই বিভাগ এবং প্রত্যয়োপন্ন রূপ সেই সংস্কৃত ধর্মসমূহের বিভাগ, সেই প্রত্যয় ধর্মসমূহের বিভাগ এবং সেই প্রত্যয়াকারসমূহের বিভাগ এখানে এই বলা হতে যাওয়া প্রত্যয়-সংগ্রহে যথোপযুক্তভাবে বিস্তারিত বলব—এটি যোজনা।

[224] Vibhāvaniyaṃ pana

[২২৪] কিন্তু বিভাবনীতে (টীকাগ্রন্থে)

‘‘Paccaye dassetu’’nti vuttaṃ. Taṃ taṃ vibhāganti iminā na sameti.

“প্রত্যয়সমূহ প্রদর্শন করার জন্য” বলা হয়েছে। তা 'তং বিভাগং' (সেই বিভাগকে) এই ব্যাখ্যার সাথে সামঞ্জস্যপূর্ণ নয়।

[225] Yañca tattha

[২২৫] এবং সেখানে যা

‘‘Iha imasmiṃ samuccaya saṅgahānantare ṭhāne’’ti iha saddassa atthavibhāvanaṃ vuttaṃ. Taṃpi na yujjati.

“এখানে অর্থাৎ এই সমুচ্চয় সংগ্রহের পরবর্তী স্থানে”—এইভাবে 'ইহ' শব্দের যে অর্থ বিশ্লেষণ করা হয়েছে, তাও যুক্তিযুক্ত নয়।

Etasmiñhi atthe sati idāni saddo niratthako hotīti, paṭicca phalaṃ samuppajjati etasmāti paṭiccasamuppādo. Tattha paṭiccāti avinā, amuñcitvāti attho. Avijjādiko paccayadhammoti vaṇṇenti. Athavā, samuppajjanaṃ samuppādo. Sahajātadhammehi saheva kalāpavasena abhinibbatti pātubhāvoti attho. Yathāsakaṃ paccayaṃ paṭicca tena avinābhāvīhutvā samuppādo paṭicca samuppādo, atthato pana sabbesaṃ paccayapaccayuppannabhūtānaṃ saṅkhata dhammānaṃ paccayāyattavuttitāsaṅkhātaṃ sabbasaṅkhatasādhāraṇaṃ ekaṃ sāmaññalakkhaṇaṃ. Yaṃ idappaccayatātica vuccati. Tatthaca idappaccaya tāti ayaṃ imassa paccayo ayaṃ imassa paccayoti evaṃ niddisitabbo ayaṃ paccayo etesanti idappaccayā. Saṅkhatadhammā. Idappaccayānaṃ bhāvo idappaccayatā. Yathāvutta sāmaññalakkhaṇaṃ evāti [Pg.374] attho veditabbo, na paṭicca phalaṃ samuppajjati etasmāti paṭiccasamuppādo. Avijjādiko paccayadhammotica imesaṃ paccayā idappaccayā. Idappaccayāeva idappaccayatātica. Visuddhimagge pana samuppajjanaṃ samuppādoti ayamattho paṭikkhitto. Pāḷiyaṃ pana ayameva adhippeto viya dissati. Yathāha –

কারণ এই অর্থ গ্রহণ করলে 'ইদানী' (এখন) শব্দটি নিরর্থক হয়ে যায়। যার উপর নির্ভর করে (প্রতীত্য) ফল উৎপন্ন হয়, তা-ই 'প্রতীত্যসমুৎপাদ'। সেখানে 'প্রতীত্য' বলতে ব্যতিরেকে নয় (অবিনাভাবী), পরিত্যাগ না করে—এই অর্থ। অবিদ্যা আদি প্রত্যয় ধর্মকে প্রতীত্য বলা হয়—এইভাবে ব্যাখ্যা করেন। অথবা, সমুৎপাদনই সমুৎপাদ। সহজাত ধর্মসমূহের সাথেই কলাপ (সমষ্টি) রূপে উৎপন্ন হওয়া বা প্রাদুর্ভাব হওয়া—এই অর্থ। নিজ নিজ প্রত্যয়কে নির্ভর করে, তার সাথে অবিনাভাবী (বিচ্ছিন্ন না হয়ে) হয়ে যে সমুৎপাদ, তা-ই প্রতীত্যসমুৎপাদ। কিন্তু পরমার্থত সমস্ত প্রত্যয় ও প্রত্যয়োপন্ন সংস্কৃত ধর্মসমূহের প্রত্যয়াধীন প্রবৃত্তি নামক, সর্বসংস্কৃত-সাধারণ একটি সামান্য লক্ষণ। যাকে 'ইদম্প্রত্যয়তা'-ও বলা হয়। সেখানে 'ইদম্প্রত্যয়তা' বলতে—'এটি এর প্রত্যয়, এটি এর প্রত্যয়'—এইভাবে নির্দেশযোগ্য এই প্রত্যয় যাদের আছে, তারা 'ইদম্প্রত্যয়' অর্থাৎ সংস্কৃত ধর্মসমূহ। ইদম্প্রত্যয়সমূহের ভাবই 'ইদম্প্রত্যয়তা'। পূর্বোক্ত সামান্য লক্ষণই এর অর্থ বুঝতে হবে; 'যার উপর নির্ভর করে ফল উৎপন্ন হয় তা প্রতীত্যসমুৎপাদ, অবিদ্যা আদি প্রত্যয় ধর্ম' এবং 'এদের প্রত্যয় ইদম্প্রত্যয়, ইদম্প্রত্যয়ই ইদম্প্রত্যয়তা'—এইরূপ অর্থ নয়। বিশুদ্ধিমার্গে অবশ্য 'সমুৎপাদনই সমুৎপাদ'—এই অর্থটি খণ্ডন করা হয়েছে। কিন্তু পালিতে এই অর্থটিই অভিপ্রেত বলে মনে হয়। যেমন বলা হয়েছে—

Katamoca bhikkhave paṭiccasamuppādo. Jātipaccayā bhikkhave jarāmaraṇaṃ, uppādāvā tathāgatānaṃ anuppādāvā tathāgatānaṃ ṭhitāva sā dhātu, dhammaṭṭhitatā dhammaniyāmatā idappaccayatāti.La. Avijjāpaccayā saṅkhārā uppādāvā.La. Idappaccayatā. Iti kho bhikkhave tatra tathatā avitathatā anaññathatā idappaccayatā. Ayaṃ vuccati bhikkhave paṭiccasamuppādoti.

“হে ভিক্ষুগণ, প্রতীত্যসমুৎপাদ কী? হে ভিক্ষুগণ, জাতি-প্রত্যয়ে জরামরণ হয়। তথাগতগণের উৎপাদ হোক বা অনুৎপাদ হোক, সেই ধাতু (নিয়ম) স্থিতই থাকে, যা ধর্মস্থিতি, ধর্মনিয়ামতা, ইদম্প্রত্যয়তা... পে... অবিদ্যা-প্রত্যয়ে সংস্কারের উৎপাদ... পে... ইদম্প্রত্যয়তা। হে ভিক্ষুগণ, এইভাবে সেখানে যা তথাভাব (তথা সত্যতা), অবিতথাভাব (অভ্রান্ততা), অনন্যথাভাব (অপরিবর্তনশীলতা) এবং ইদম্প্রত্যয়তা—হে ভিক্ষুগণ, একেই প্রতীত্যসমুৎপাদ বলা হয়।”

Ettha hi ṭhitāva sā dhātūtiādinā tatra tathatā avitathatātiādināca yathāvuttaṃ idappaccayatā saṅkhātaṃ sāmañña lakkhaṇameva paṭiccasamuppādonāmāti dasseti. Na cettha bhāvasādhane kate sati paṭiccasaddena saha samuppādasaddassa asamānakattutāsaṅkhāto byañjanayuttivirodho atthi. Yo paṭicca kriyāya kattā, tasseva samuppādakriyāyapi kattutā sambhavato. Na hi kriyānāma katturahitāsambhavatīti. Saṅkhatadhammesuca gambhīresu sati aniccatādilakkhaṇaṃ viya idaṃpi saṅkhatalakkhaṇaṃ gambhīrameva hotīti nayidha gambhīravacanavirodho sambhavati. Athakho saṅkhatadhammato saṅkhatalakkhaṇameva gambhīrataraṃ hotīti. Tādisena pana sāmaññalakkhaṇena sampannā yathāvuttā avijjādayo saṅkhatadhammā paṭiccasamuppannānāma. Yathāha-katameca bhikkhave paṭiccasamuppannādhammā jarāmaraṇaṃ bhikkhave paṭiccasamuppannaṃ.La. Avijjā bhikkhave paṭiccasamuppannāti. Iti sabbesaṃ paccayapaccayuppanna bhūtānaṃ saṅkhatadhammānaṃ paccayā satta vuttitāsaṅkhāto paṭiccasamuppādoca so nīyati ñāyati paṭivijjhīyatīti katvā nayocāti paṭiccasamuppādanayo. Paṭhapeti saṅkhatadhamme nānāpakārehi paccayabhedehi [Pg.375] pavatteti deseti etthāti paṭṭhānaṃ. Mahāpakaraṇaṃ. Paṭṭhāne desito nayo paṭṭhānanayo.

এখানে 'সেই ধাতু স্থিতই থাকে' ইত্যাদি এবং 'সেখানে তথাভাব, অবিতথাভাব' ইত্যাদি বচনের দ্বারা যথোক্ত 'ইদম্প্রত্যয়তা' নামক সামান্য লক্ষণই যে প্রতীত্যসমুৎপাদ, তা প্রদর্শন করা হয়েছে। এখানে ভাবসাধন বিগ্রহ করা হলেও 'প্রতীত্য' শব্দের সাথে 'সমুৎপাদ' শব্দের ভিন্ন কর্তা থাকারূপ কোনো শব্দযুক্তির বিরোধ ঘটে না। কারণ, যে 'প্রতীত্য' (অপেক্ষা করে) ক্রিয়ার কর্তা, তারই 'সমুৎপাদ' (উৎপন্ন হওয়া) ক্রিয়ারও কর্তা হওয়া সম্ভব। কর্তা ছাড়া কোনো ক্রিয়া হতে পারে না, এভাবে জানা উচিত। সংস্কৃত ধর্মসমূহ গভীর হলে যেমন অনিত্যতা আদি লক্ষণ গভীর হয়, তেমনি এই সংস্কৃত লক্ষণও গভীরই হয়ে থাকে। তাই এখানে গভীরতা-বাচক শব্দের কোনো বিরোধ ঘটে না, বরং সংস্কৃত ধর্ম অপেক্ষা সংস্কৃত লক্ষণই অধিকতর গভীর হয়ে থাকে। সেইরূপ সামান্য লক্ষণে সম্পন্ন যথোক্ত অবিদ্যাদি সংস্কৃত ধর্মসমূহকে 'প্রতীত্যসমুৎপন্ন' বলা হয়। যেমন ভগবান বলেছেন— 'হে ভিক্ষুগণ, প্রতীত্যসমুৎপন্ন ধর্মসমূহ কোনগুলো? হে ভিক্ষুগণ, জরামরণ প্রতীত্যসমুৎপন্ন... অবিদ্যা প্রতীত্যসমুৎপন্ন।' এইভাবে সমস্ত প্রত্যয় ও প্রত্যয়োপন্ন সংস্কৃত ধর্মসমূহের প্রত্যয়াধীন প্রবৃত্তি বা প্রত্যয়সাপেক্ষ উৎপত্তিকে 'প্রতীত্যসমুৎপাদ' বলা হয়। তা নীত হয়, জ্ঞাত হয়, প্রতিবিদ্ধ হয়—এই অর্থে তা 'নয়' (পদ্ধতি)। অতএব এটি 'প্রতীত্যসমুৎপাদ নয়' (প্রতীত্যসমুৎপাদ পদ্ধতি)। এখানে সংস্কৃত ধর্মসমূহকে নানা প্রকার প্রত্যয়ভেদের দ্বারা প্রস্থাপন করেন, প্রবর্তন করেন, দেশনা করেন—তাই একে 'পট্ঠান' (প্রস্থান) বলা হয়, যা মহাগ্রন্থ। পট্ঠানে দেশিত নয়-কে 'পট্ঠান নয়' (প্রস্থান পদ্ধতি) বলা হয়।

Tasmiṃ tasmiṃ paccayadhamme bhāve vijjamāne sati te te bhavanti sīlenāti tabbhāvabhāvino. Saṅkhatadhammā. Tesaṃ bhāvo tabbhāvabhāvibhāvo, imasmiṃ sati idaṃ hoti. Imassa uppādā idaṃ uppajjatīti evaṃ pavatto saṅkhatadhammaniyāmo. Tabbhāvabhāvibhāvoeva ākāro tabbhāvabhāvibhāvākāro. So eva tabbhāvabhāvibhāvākāramattaṃ. Mattasaddena hetādipaccaya sattiniyamaṃ nivatteti. Tena upalakkhito nayo paṭiccasamuppāda nayo. Āhaccapaccayaṭṭhitiṃ ārabbhāti ettha hetu ārammaṇā divasena tathātathā upakārakatāsaṅkhāto paccayasatti viseso āhaccapaccayaṭṭhitināma. So hi avijjāpaccayā saṅkhārātiādīsu viya paccayadhammuddhāramatte aṭṭhatvā hetupaccayo ārammaṇapaccahotiādinā paccayasatti visesuddhāravasena āhacca matthakaṃ pāpetvā desitattā āhaccapaccayaṭṭhitīti vuccati. Paccayadhammā tiṭṭhanti attano paccayuppannābhisaṅkharaṇa kiccaṃ patvā anosakkamānā hutvā pavattanti etāyāti katvā. Ārabbhāti paṭicca. Vuccatīti bhagavatā kathīyati.

সেই সেই প্রত্যয়ধর্ম বিদ্যমান থাকলে স্বভাবত সেই সেই কার্য উৎপন্ন হয়—এই অর্থে 'তদ্ভাবভাবী' সংস্কৃত ধর্মসমূহ লাভ করা যায়। তাদের ভাব বা উৎপত্তিই হলো 'তদ্ভাবভাবীভাব'। 'এটি থাকলে এটি হয়, এর উৎপত্তিতে এটি উৎপন্ন হয়'—এইভাবে প্রবর্তিত সংস্কৃত ধর্মের নিয়ম লাভ করা যায়। তদ্ভাবভাবীভাবের আকার বা প্রকারই হলো 'তদ্ভাবভাবীভাবাকার'। তা-ই হলো 'তদ্ভাবভাবীভাবাকারমাত্র'। 'মাত্র' শব্দের দ্বারা হেতু আদি প্রত্যয়শক্তির নিয়মকে নিবৃত্ত করা হয়। তার দ্বারা লক্ষিত নয়-কে 'প্রতীত্যসমুৎপাদ নয়' বলা হয়। 'আহচ্চপচ্চয়ট্ঠিতিং আরব্ভ' এই পাঠে, হেতু, আলম্বন ইত্যাদির বশে সেই সেই প্রকারে উপকারক ভাব নামক প্রত্যয়শক্তির বিশেষকে 'আহচ্চপচ্চয়ট্ঠিতি' বলা হয়। কারণ, সেই প্রত্যয়শক্তিবিশেষ 'অবিদ্যাপ্রত্যয়া সংস্কারা' ইত্যাদির মতো কেবল প্রত্যয়ধর্মের উল্লেখমাত্রে সীমাবদ্ধ না থেকে, হেতুপ্রত্যয়, আলম্বনপ্রত্যয় ইত্যাদি প্রত্যয়শক্তিবিশেষের উল্লেখের দ্বারা চূড়ান্ত সীমায় পৌঁছে দেশনা করার কারণে একে 'আহচ্চပচ্চয়ট্ঠিতি' বলা হয়। যার দ্বারা প্রত্যয়ধর্মসমূহ নিজেদের প্রত্যয়োপন্ন সংস্কাররূপ কার্যে পৌঁছে পিছু না হটে অবস্থান করে প্রবর্তিত হয়, এই বিগ্রহ অনুসারে একে 'আহচ্চপচ্চয়ট্ঠিতি' বলা হয়। 'আরব্ভ' মানে প্রতীত্য বা নির্ভর করে। 'উচ্চতি' মানে ভগবান কর্তৃক কথিত বা দেশিত হয়।

Ubhayaṃ pana vomissitvā papañcenti ācariyāti idaṃ paṭicca samuppādaṃ papañcente sandhāya vuttaṃ. Tehi taṃ papañcayantā paṭṭhāna nayaṃpi āharitvā papañcentīti. Yathā sūriyo udayanto andhakāre vidhametvā dabbasambhāre mahājanassa pākaṭe karoti. Evamevaṃ uppannaṃ catusaccañāṇaṃ avijjandhakāraṃ vidhamitvā catusacca dhammaṃ vidati pākaṭaṃ karotīti vijjā. Tappaṭipakkhattā moho avijjānāma. So hi uppajjamāno dhammesu aññāṇaadassana saṅkhātaṃ andhakāraṃ janetvāva uppajjati. Paṭicca phalaṃ eti āgacchati etasmā etenāti vā paccayo. Avijjāca sā paccayo cāti avijjāpaccayo. Tasmā avijjāpaccayā saṅkhārā sambhavantīti sambandho. Saṅkhataṃ kāyavacīmanokammaṃ abhisaṅkharonti sattā etehīti saṅkhārā. Vijānātīti viññāṇaṃ. Vijānanti sattā etenāti [Pg.376] vā viññāṇaṃ. Ārammaṇe namatīti nāmaṃ. Ruppati vikāraṃ āpajjatīti rūpaṃ. Adhiṭṭhānaṭṭhena āyatanaṃ. Devānaṃ devāyatanamiva. Phusatīti phasso. Phusanti sampayuttakā dhammā etenāti vā phasso. Vedayatīti vedanā. Vedayanti paccanubhavanti sattā etāyātivā vedanā. Tassati paritassatīti taṇhā. Niccapipāsavasena ārammaṇahetu niccaṃ cañcalati pattheti vāti attho. Tassanti paritassanti cañcalanti sattā etāyāti vā taṇhā. Upādiyatīti upādānaṃ. Amuñcagāhaṃ gaṇhātīti attho. Upādiyanti sattā etenāti vā upādānaṃ.

কিন্তু 'উভয়কে মিশ্রিত করে আচার্যগণ বিস্তার করেন'—এই কথাটি প্রতীত্যসমুৎপাদ বিস্তারকারী আচার্যদের উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে। তাঁরা প্রতীত্যসমুৎপাদ বিস্তার করার সময় পট্ঠান নয়-কেও এনে বিস্তার করেন, এভাবে জানা উচিত। যেমন উদীয়মান সূর্য অন্ধকার দূর করে মহাজনের কাছে বস্তুসমূহকে প্রকট বা স্পষ্ট করে তোলে, তেমনি উৎপন্ন চতুরার্যসত্য জ্ঞান অবিদ্যারূপ অন্ধকার দূর করে চতুরার্যসত্য ধর্মকে বিদিত বা স্পষ্ট করে তোলে, তাই একে 'বিদ্যা' বলা হয়। তার প্রতিপক্ষ হওয়ার কারণে মোহ-কে 'অবিদ্যা' বলা হয়। তা উৎপন্ন হওয়ার সময় ধর্মসমূহে অজ্ঞান ও অদর্শন নামক অন্ধকার সৃষ্টি করেই উৎপন্ন হয়। এর থেকে বা এর দ্বারা ফল প্রতীত্য (নির্ভর) করে আসে (উৎপন্ন হয়), তাই একে 'প্রত্যয়' বলা হয়। তা অবিদ্যাও বটে এবং প্রত্যয়ও বটে, তাই 'অবিদ্যাপ্রত্যয়'। অতএব অবিদ্যাপ্রত্যয় থেকে সংস্কারসমূহ উৎপন্ন হয়—এটিই পদের সম্বন্ধ। এদের দ্বারা সংস্কৃত কায়-বাক-মনো কর্ম অভিসংস্কৃত হয়, তাই এগুলো 'সংস্কার'। বিশেষভাবে জানে, তাই 'বিজ্ঞান'। অথবা এর দ্বারা জানে, তাই 'বিজ্ঞান'। আলম্বনে নমিত হয়, তাই 'নাম'। রূপ্যতি বা বিকারপ্রাপ্ত হয়, তাই 'রূপ'। অধিষ্ঠান বা উৎপত্তিস্থল অর্থে 'আয়তন', যেমন দেবতাদের দেবায়তন। স্পর্শ করে, তাই 'স্পর্শ'। অথবা এর দ্বারা সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহ স্পর্শ করে, তাই 'স্পর্শ'। অনুভব করে, তাই 'বেদনা'। অথবা এর দ্বারা সত্ত্বগণ অনুভব বা প্রত্যক্ষ করে, তাই 'বেদনা'। তৃষ্ণার্ত হয় বা পরিতৃষ্ণার্ত হয়, তাই 'তৃষ্ণা'। নিত্য পিপাসার বশে আলম্বনের কারণে নিত্য চঞ্চল হয় বা প্রার্থনা করে—এটিই অর্থ। অথবা এর দ্বারা সত্ত্বগণ তৃষ্ণার্ত হয়, পরিতৃষ্ণার্ত হয়, চঞ্চল হয়, তাই 'তৃষ্ণা'। উপাদান করে বা দৃঢ়ভাবে গ্রহণ করে, তাই 'উপাদান'। অমোচনীয়ভাবে গ্রহণ করে—এটিই অর্থ। অথবা এর দ্বারা সত্ত্বগণ উপাদান করে, তাই 'উপাদান'।

Bhavati vaḍḍhatīti bhavo. Bhavanti jāyanti vaḍḍhanti sukhadukkhāni etenāti vā bhavo. Jananaṃ jāti. Jāyanti pātubhavanti saṅkhata dhammā etāyāti vā jāti. Jīraṇaṃ jarā. Jīranti jiṇṇabhāvaṃ gacchanti etāyāti vā jarā. Socanaṃ soko. Socanti cittapariḷāhaṃ gacchanti etenāti vā soko. Paridevanaṃ paridevo. Taṃ taṃ pavattiṃ parikittetvā devanti kandanti etenāti vā paridevo. Khamituṃ sahituṃ dukkaranti dukkhaṃ. Dummanassa virūpacittassa bhāvo domanassaṃ. Bhuso āyāsanaṃ upāyāso. Āyāsananti anassāsanaṃ. Visīdananti attho. Evanti iminā yathāvuttena. Avijjādi saṅkhārādipaccayapaccayuppanna paraṃparavidhinā samudayo hotīti sambandho. Etassakevalassadukkhakkhandhassāti avijjādikassa etassa sakalassa dukkharāsissa kenaci sukhena asaṃmissassa vā dukkharāsissa abhinibbatti hotīti attho. Etthaca duvidho paṭiccasamuppādanayo suttantikanayo abhidhammanayoti. Tattha suttantikanayena tāva avijjā catubbidhā dukkhapaṭicchādikā samudayapaṭicchādikā nirodhapaṭicchādikā maggapaṭicchādikācāti. Abhidhammanayena pana pubbantapaṭicchādikā aparanta paṭicchādikā pubbantāparantapaṭicchādikā paṭiccasamuppādapaṭicchādikāti catūhi saddhiṃ aṭṭha vidhāti veditabbā.

হয় বা বৃদ্ধি পায়, তাই 'ভব'। অথবা এর দ্বারা সুখ-দুঃখসমূহ উৎপন্ন হয় ও বৃদ্ধি পায়, তাই 'ভব'। জন্ম বা উৎপত্তিই হলো 'জাতি'। অথবা এর দ্বারা সংস্কৃত ধর্মসমূহ উৎপন্ন ও প্রাদুর্ভূত হয়, তাই 'জাতি'। জীর্ণ হওয়া বা ক্ষয় হওয়াই হলো 'জরা'। অথবা এর দ্বারা জীর্ণভাব প্রাপ্ত হয়, তাই 'জরা'। শোচনা করাই হলো 'শোক'। অথবা এর দ্বারা চিত্তের পরিতাপ বা দাহ প্রাপ্ত হয়, তাই 'শোক'। পরিদেবনা বা বিলাপ করাই হলো 'পরিদেব'। অথবা এর দ্বারা সেই সেই ঘটনা কীর্তন করে করে ক্রন্দন বা বিলাপ করে, তাই 'পরিদেব'। ক্ষমা করা বা সহ্য করা কঠিন, তাই 'দুঃখ'। দুর্মন বা বিকৃত চিত্তের ভাবই হলো 'দৌর্মনস্য'। অত্যধিক আয়াস বা মানসিক ক্লান্তিই হলো 'উপায়াস'। আয়াস মানে অনুচ্ছ্বাস (হতাশা), বিষন্নতা—এটিই অর্থ। 'এব' শব্দের দ্বারা যথোক্ত এই অবিদ্যাদি ও সংস্কারাদি প্রত্যয়-প্রত্যয়োপন্নের পরম্পরা বিধির দ্বারা সমুদয় (উৎপত্তি) হয়—এইভাবে সম্বন্ধ করা উচিত। 'এতস্স কেবলস্স দুক্খক্খন্ধস্স' বলতে অবিদ্যাদি এই সমগ্র দুঃখরাশির, অথবা কোনো সুখের সাথে মিশ্রিত না থাকা এই কেবল দুঃখরাশির অভিনির্বৃত্তি (উৎপত্তি) হয়—এটিই অর্থ। আরও, এই প্রতীত্যসমুৎপাদের ক্ষেত্রে প্রতীত্যসমুৎপাদ নয় (পদ্ধতি) দুই প্রকার: সূত্রান্তিক নয় (সূত্র পদ্ধতি) এবং অভিধর্ম নয় (অভিধর্ম পদ্ধতি)। তন্মধ্যে, প্রথমত সূত্রান্তিক নয়ের দ্বারা অবিদ্যা চার প্রকার: দুঃখ-আচ্ছাদিকা (দুঃখ সত্যকে ঢেকে রাখা), সমুদয়-আচ্ছাদিকা, নিরোধ-আচ্ছাদিকা এবং মার্গ-আচ্ছাদিকা। অভিধর্ম নয়ের দ্বারা কিন্তু পূর্বান্ত-আচ্ছাদিকা (অতীতকে ঢেকে রাখা), অপরান্ত-আচ্ছাদিকা (অনাগতকে ঢেকে রাখা), পূর্বান্তাপরান্ত-আচ্ছাদিকা এবং প্রতীত্যসমুৎপাদ-আচ্ছাদিকা—এই চারটির সাথে পূর্বোক্ত চারটি মিলে অবিদ্যা আট প্রকার বলে জানা উচিত।

Saṅkhārā suttantikanayena sāsavā kusalākusalacetanā apuññābhisaṅkhāro puññābhisaṅkhāro āneñjā bhisaṅkhāroti pana [Pg.377] tividhā honti. Tattha dvādasa akusalacetanā apuññāti saṅkhāronāma. Kāmarūpa kusalacetanā puññābhisaṅkhāronāma. Arūpakusalacetanā āneñjātisaṅkhāronāma. Abhidhammanayena pana sabbāpi lokiyalokuttarabhūtā kusalākusalacetanā saṅkhārānāma. Kiriyacetanā pana sabbāpi vibhaṅge nagahitā. Aṭṭhakathāyañca kiriyadhammānaṃ pana yasmā neva avijjā na kusalā kusalamūlāni upanissayapaccayattaṃ labhanti. Tasmā kiriyavasena paccayākāro navuttoti vuttaṃ. Avijjāca kusalākusalamūlā nica kiriyadhammānaṃ upanissaya paccayā na honti. Tasmā kiriyadhammā paṭiccasamuppādadesanāyaṃ nagahitāti vuttaṃ hoti. Saṃyuttepi yato kho bhikkhave bhikkhuno avijjā pahīnā hoti. Vijjāuppannā. So avijjā virāgā vijjuppādā neva puññābhisaṅkhāraṃ abhisaṅkharoti. Na apuññābhisaṅkhāraṃ. Na āneñjābhisaṅkhāraṃ abhisaṅkharotīti vuttaṃ. Attano anurūpapaccayavasena pana tesaṃpi paṭicca samuppādo avāritoyeva. Nahi koci paṭiccasamuppādarahito saṅkhatadhammonāma atthīti. Esa nayo viññāṇādīsupīti. Viññāṇanti bāttiṃsavidhaṃ lokiyavipākaviññāṇaṃ suttantikanayena. Abhidhammanayena pana kiriyacittavajjitaṃ ekūnasattatividhaṃ lokiyalokuttaraviññāṇaṃ. Nāmarūpanti lokiya viññāṇa sahajātaṃ vedanādikhandhattayaṃ paṭisandhiyaṃ kammajarūpaṃ pavattiyaṃ cittaja rūpañca suttantikanayena. Abhidhammanayena pana sabbaṃ kusalākusala vipākasampayuttaṃ khandhattayaṃ vuttappakārarūpañca. Aṭṭhakathāyaṃ pana laddhapacchājātapaccayaṃ sabbaṃpi catusamuṭṭhānarūpaṃ gahitameva.

সূত্রান্তিক নয়ের দ্বারা সংস্কারসমূহ হলো সআসব (আসবযুক্ত) কুশল ও অকুশল চেতনা, যা অপুণ্যাভিসংস্কার, পুণ্যাভিসংস্কার এবং আনেঞ্জাভিসংস্কার—এই তিন প্রকার হয়ে থাকে। তন্মধ্যে, দ্বাদশ অকুশল চেতনা হলো 'অপুণ্যাভিসংস্কার'। কামাবচর ও রূপাবচর কুশল চেতনা হলো 'পুণ্যাভিসংস্কার'। অরূপাবচর কুশল চেতনা হলো 'আনেঞ্জাভিসংস্কার'। অভিধর্ম নয়ের দ্বারা কিন্তু লৌকিক ও লোকোত্তর সমস্ত কুশল ও অকুশল চেতনাই হলো 'সংস্কার'। কিন্তু সমস্ত ক্রিয়া চেতনা বিভঙ্গে গৃহীত হয়নি। এবং অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে: 'যেহেতু অবিদ্যা বা কুশল-অকুশল মূলসমূহ ক্রিয়াধর্মসমূহের উপনিশ্রয় প্রত্যয়ত্ব লাভ করে না, তাই ক্রিয়া বশে প্রত্যয়াকার বলা হয়নি।' অর্থাৎ, যেহেতু অবিদ্যা ক্রিয়াধর্মসমূহের উপনিশ্রয় প্রত্যয়ত্ব লাভ করে না এবং কুশল-অকুশল মূলসমূহও ক্রিয়াধর্মসমূহের উপনিশ্রয় প্রত্যয়ত্ব লাভ করে না, তাই ক্রিয়াধর্মের বশে প্রত্যয়াকার দেশনা করা হয়নি। সংযুক্ত নিকায়-এও বলা হয়েছে: 'হে ভিক্ষুগণ, যখন ভিক্ষুর অবিদ্যা প্রহীন হয়, বিদ্যা উৎপন্ন হয়, তখন সে অবিদ্যা-বিরাগ ও বিদ্যোৎপাদের কারণে পুণ্যাভিসংস্কার অভিসংস্কৃত করে না, অপুণ্যাভিসংস্কার অভিসংস্কৃত করে না, আনেঞ্জাভিসংস্কার অভিসংস্কৃত করে না।' কিন্তু বিভঙ্গে ক্রিয়া চেতনার সংস্কারত্ব দেশনা না করা হলেও, তাদের নিজস্ব অনুরূপ প্রত্যয়ের বশে তাদের প্রতীত্যসমুৎপাদ নিষিদ্ধ নয়। কারণ, প্রতীত্যসমুৎপাদ-রহিত কোনো সংস্কৃত ধর্ম নেই, এভাবে জানা উচিত। এই পদ্ধতি বিজ্ঞানাদিতেও প্রয়োগ করা উচিত, এভাবে জানা উচিত। 'বিজ্ঞান' বলতে সূত্রান্তিক নয়ের দ্বারা বত্রিশ প্রকার লৌকিক বিজ্ঞান। অভিধর্ম নয়ের দ্বারা কিন্তু ক্রিয়াচিত্ত বর্জিত ঊনসত্তর প্রকার লৌকিক ও লোকোত্তর বিজ্ঞানই হলো 'বিজ্ঞান'। 'নামরূপ' বলতে সূত্রান্তিক নয়ের দ্বারা লৌকিক বিপাক বিজ্ঞানের সহজাত বেদনাদি স্কন্ধত্রয় এবং প্রতিসন্ধিকালে কর্মজ রূপ ও প্রবৃত্তিকালে চিত্তজ রূপ হলো 'নামরূপ'। অভিধর্ম নয়ের দ্বারা কিন্তু সমস্ত কুশল, অকুশল ও বিপাক সম্প্রযুক্ত স্কন্ধত্রয় এবং পূর্বোক্ত প্রকার রূপই হলো 'নামরূপ'। অট্ঠকথাতে কিন্তু পশ্চাৎজাত প্রত্যয় লাভকারী সমস্ত চতুঃসমুত্থান রূপই গৃহীত হয়েছে।

[226] Vibhāvaniyaṃ pana

[২২৬] কিন্তু বিভাবনীতে (টীকা-তে)...

‘‘Tadubhayaṃpi idha paṭisandhiviññāṇasahagata’’nti vuttaṃ. Taṃ anupapannaṃ.

"সেই উভয়ই এখানে প্রতিসন্ধি বিজ্ঞানের সহগত" বলা হয়েছে। তা অযুক্তিসঙ্গত।

Saḷāyatananti cha ajjhattikāyatanāni eva sabbattha pāḷiyaṃ vibhattāni. Ekacce pana ācariyā bāhirāyatanāni phassassa paccayā hontīti katvā tānipi idha gaṇhanti. Taṃpi nidānavagga pāḷiyā sametiyeva. Yathāha –

'ষড়ায়তন' বলতে সর্বত্র পালি গ্রন্থে কেবল ছয়টি আধ্যাত্মিক আয়তনকেই বিভক্ত করা হয়েছে। কিন্তু কোনো কোনো আচার্য বাহ্যিক আয়তনসমূহকেও স্পর্শের প্রত্যয় মনে করে সেগুলোকেও এখানে গ্রহণ করেন। তাও নিদানবর্গ পালি গ্রন্থের সাথে সংগতিপূর্ণই বটে। যেমন বলা হয়েছে—

Katamoca [Pg.378] bhikkhave lokassa samudayo. Cakkhuñca paṭicca rūpeca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ. Tiṇṇaṃ saṅgati phasso. Phassapaccayā vedanā. Vedanāpaccayā taṇhā.La. Domanassupāyāsā sambhavantīti ayaṃ lokassa samudayo. Sotañca.La. Manañca paṭicca dhammeca uppajjati manoviññāṇaṃ. Tiṇṇaṃ saṅgati phasso.La. Lokassa samudayoti.

"হে ভিক্ষুগণ, জগতের সমুদয় (উৎপত্তি) কী? চক্ষু এবং রূপকে প্রতীত্য করে উৎপন্ন হয় চক্ষুবিজ্ঞান। তিনের সংগতি হলো স্পর্শ। স্পর্শপ্রত্যয়ে বেদনা, বেদনাপ্রত্যয়ে তৃষ্ণা... দৌর্মনস্য ও উপায়াসসমূহ উৎপন্ন হয়। এটিই জগতের সমুদয়। শ্রোত্র... মন এবং ধর্মকে প্রতীত্য করে উৎপন্ন হয় মনোবিজ্ঞান। তিনের সংগতি হলো স্পর্শ... জগতের সমুদয়।"

Phassavedanādayopi nayadvaye taṃ taṃ viññāṇasampayuttā veditabbā. Taṇhupādānāni pākaṭāni. Bhavo duvidho kammabhavo upapattibhavoca. Lokiyakusalākusalabhūtā cetanāca. Cetanāsampayuttā abhijjhādayo anabhijjhādayoca kammabhavo. Yathāha-sabbaṃpi bhavagāmikammaṃ kammabhavoti. Kammanibbattā pana sabbepi lokiyavipākakkhandhā sabbānica kammajarūpāni upapattibhavo suttantikanayena. Abhidhammanayena pana lokuttara khandhāpi vibhaṅge āgatāeva. Jātijarāmaraṇāni sabbesaṃ saṅkhata dhammānaṃ lakkhaṇapattāni. Sokādīsu ñātibyasanādīhi phuṭṭhassa socanākārena pavattā domanassavedanā sokonāma. Rodanākārena pavatto aniṭṭho cittajasaddo paridevonāma. Kāyikā dukkhavedanā dukkhaṃnāma. Cetasikā dukkhavedanā domanassaṃnāma. Ñātibyasanādinimittaṃ saṃsīdanavisīdanākārapavatto doso upāyāsonāma. Ayamettha vibhāgo. Yesaṃ pana khandhadukkhe avijjā appahīnā hoti. Tesaṃ itarasaccesupi sā appahīnāeva hotīti te khandhapavattiyaṃeva sukhasaññaṃ labhanti. Khandhanirodhe dukkhasaññaṃ. Khandhapavattimaggeeva sukhamaggasaññaṃ labhanti. Khandhanirodhamagge dukkhamaggasaññaṃ. Tasmā khandhapavattipaccayabhūtā puññā puññāneñjābhisaṅkhāradhammāeva tesaṃ avijjānivuṭānaṃ sukhakāmānaṃ dukkhapaṭikūlānaṃ sattānaṃ paṭisaraṇā hontīti vuttaṃ avijjāpacca yāsaṅkhārāti. Etthaca visesato paccuppannakhandhapaṭicchādikāya avijjāya duccaritabhūtā apuññābhisaṅkhārā sambhavanti. Anāgata khandhapaṭicchādikāya avijjāya sucaritabhūtā puññāneñjābhisaṅkhārā sambhavantīti [Pg.379] veditabbā. Saṅkhāresu sati appahīnabhavataṇhānaṃ sattānaṃ cutianantaraṃ punabhavābhinibbattiyā koci vibandho nāma natthi. Tasmā saṅkhārapaccayā viññāṇaṃ nāmarūpaṃ saḷāyatanaṃ phasso vedanāti ime attabhāvasaññitā pañcadhammā bhavantare pātu bhavanti. Tattha pana viññāṇameva padhānaṃ jeṭṭhakaṃ hotīti vuttaṃ. Saṅkhārapaccayāviññāṇanti viññāṇeca sati tassa udayabhūtānaṃ nāmarūpānaṃ uppattiyā vibandhonāma natthīti vuttaṃ. Viññāṇapaccayānāma rūpanti. Ettāvatā sāmaññato paripuṇṇonāma kāyo rūpa kāyoca vutto hoti. Evaṃsantepi tesu dvīsu kāyesu yedhammā sattapaññattiyā padhānaṅgabhūtā honti. Yehica phassā dīni upari aṅgāni āgatāni honti. Yesuca sattā attagāhaṃ daḷhataraṃ gaṇhanti. Te visuṃ nīharitvā dassetuṃ nāmarūpapaccayā saḷāyatananti vuttaṃ. Nāmarūpe sati tesaṃpi uppattiyā vibandho natthiyeva. Saḷāyatanasamuṭṭhitoca phasso saḷāyatane sati ekantena sambhavatīti vuttaṃ saḷāyatanapaccayāphassoti. Phassasamuṭṭhitāca vedanā phasse sati ekantena sambhavatiyevāti vuttaṃ phassapaccayāvedanāti. Sukhavedanāsadiso taṇhāya avassayonāma natthīti vuttaṃ vedanāpaccayātaṇhāti. Kāmupādānañcanāma ekasmiṃ ārammaṇe punappunaṃ samudācaritvā daḷhattappattā taṇhāeva, diṭṭhiyoca attanica attano ārammaṇesuca assādana khamana rocana bhūtāya taṇhāya vasena daḷhattaṃ āpajjantīti vuttaṃ taṇhāpaccayāupādānanti. Upādiyantāca tassa tassa upādāniyassa atthassa hitavuḍḍhisaññitaṃ taṃtaṃ kammabhavaṃ āyūhantiyevāti vuttaṃ upādānapaccayābhavoti. Bhavasaddo hettha vaḍḍhipariyāyo. Yathā –

উভয় নয়ে স্পর্শ ও বেদনাদিও সেই সেই বিজ্ঞানের সাথে সম্প্রযুক্ত বলে জানা উচিত। তৃষ্ণা ও উপাদানসমূহ স্পষ্ট। ভব দুই প্রকার: কর্মভব ও উপপত্তিভব। লৌকিক কুশল ও অকুশল রূপ চেতনা এবং চেতনা-সম্প্রযুক্ত অভিধ্যাদি ও অনভিধ্যাদি হলো কর্মভব। যেমন বলা হয়েছে—'সমুদয় ভবগামী কর্মই কর্মভব।' কিন্তু সূত্রান্তিক নয় অনুসারে, কর্মের দ্বারা উৎপন্ন সমস্ত লৌকিক বিপাক স্কন্ধ এবং সমস্ত কর্মজ রূপসমূহ হলো উপপত্তিভব। কিন্তু অভিধর্ম নয় অনুসারে লোকোত্তর স্কন্ধসমূহও বিভঙ্গে এসেছে। জাতি, জরা ও মরণ সমস্ত সংস্কৃত ধর্মের লক্ষণমাত্র। শোক ইত্যাদির মধ্যে, জ্ঞাতিবিনাশ আদি দ্বারা আক্রান্ত ব্যক্তির শোকাকুল চিত্তে উৎপন্ন যে দৌর্মনস্য বেদনা, তাকে 'শোক' বলে। ক্রন্দন বা বিলাপের আকারে উৎপন্ন অনিষ্ট চিত্তজ শব্দকে 'পরিদেব' বলে। কায়িক দুঃখ বেদনাকে 'দুঃখ' বলে। চৈতসিক দুঃখ বেদনাকে 'দৌর্মনস্য' বলে। জ্ঞাতিবিনাশ আদি নিমিত্ত করে উৎপন্ন যে অবসাদ বা অতিশয় মনস্তাপরূপ দ্বেষ, তাকে 'উপায়াস' বলে। এটি এখানে ধর্ম-বিভাগ। কিন্তু যাদের স্কন্ধরূপ দুঃখে অবিদ্যা অপ্রহীণ থাকে, তাদের অন্যান্য সত্যেও সেই অবিদ্যা অপ্রহীণই থাকে; তাই তারা স্কন্ধের প্রবৃত্তি বা উৎপত্তিতেই 'সুখ সংজ্ঞা' লাভ করে। স্কন্ধের নিরোধে 'দুঃখ সংজ্ঞা' লাভ করে। স্কন্ধের প্রবৃত্তির মার্গে 'সুখমার্গ সংজ্ঞা' লাভ করে এবং স্কন্ধের নিরোধ মার্গে 'দুঃখমার্গ সংজ্ঞা' লাভ করে। সেইজন্য, স্কন্ধের প্রবৃত্তির প্রত্যয়স্বরূপ পুণ্য, অপুণ্য ও আনেঞ্জাভিসংস্কার ধর্মসমূহ অবিদ্যা দ্বারা আবৃত, সুখকামী ও দুঃখ-প্রতিকূল সত্ত্বদের আশ্রয় বা শরণ হয়ে থাকে; এইজন্য বলা হয়েছে—'অবিদ্যা প্রত্যয়া সংস্কারা'। এখানে বিশেষভাবে, বর্তমান স্কন্ধকে আচ্ছাদনকারী অবিদ্যার কারণে দুশ্চরিত্ররূপ অপুণ্যাভিসংস্কারসমূহ উৎপন্ন হয়। এবং অনাগত স্কন্ধকে আচ্ছাদনকারী অবিদ্যার কারণে সুচরিতরূপ পুণ্যাভিসংস্কার ও আনেঞ্জাভিসংস্কারসমূহ উৎপন্ন হয়—এরূপ জানা উচিত। সংস্কারসমূহ বিদ্যমান থাকলে, অপ্রহীণ ভবতৃষ্ণাযুক্ত সত্ত্বদের চ্যুতির অব্যবহিত পরেই পুনর্ভবের উৎপত্তিতে কোনো বাধা থাকে না। সেইজন্য সংস্কারের প্রত্যয়ে বিজ্ঞান, নামরূপ, ষড়ায়তন, স্পর্শ ও বেদনা—আত্মভাব নামক এই পাঁচটি ধর্ম পরভবে প্রাদুর্ভূত হয়। তন্মধ্যে বিজ্ঞানই প্রধান ও জ্যেষ্ঠ, তাই বলা হয়েছে—'সংস্কার প্রত্যয়া বিজ্ঞানম্'। বিজ্ঞান বিদ্যমান থাকলে তার উদয়স্বরূপ নামরূপের উৎপত্তিতে কোনো বাধা থাকে না, তাই বলা হয়েছে—'বিজ্ঞান প্রত্যয়া নামরূপম্'। এর দ্বারা সাধারণভাবে পরিপূর্ণ নামকায় ও রূপকায় উক্ত হয়েছে। তা সত্ত্বেও, এই দুই কায়ে যে ধর্মসমূহ সত্ত্বপ্রজ্ঞপ্তির প্রধান অঙ্গস্বরূপ হয়, এবং যার দ্বারা স্পর্শ আদি পরবর্তী অঙ্গসমূহ উৎপন্ন হয়, এবং যাতে সত্ত্বগণ দৃঢ়তর আত্মগ্রাহ গ্রহণ করে, সেগুলোকে পৃথকভাবে প্রদর্শন করার জন্য 'নামরূপ প্রত্যয়া ষড়ায়তনম্' বলা হয়েছে। নামরূপ বিদ্যমান থাকলে তাদের উৎপত্তিতেও কোনো বাধা থাকে না। ষড়ায়তন থেকে সমুত্থিত স্পর্শ ষড়ায়তন থাকলে অবশ্যই উৎপন্ন হয়, তাই বলা হয়েছে—'ষড়ায়তন প্রত্যয়া স্পর্শঃ'। স্পর্শ থেকে সমুত্থিত বেদনা স্পর্শ থাকলে অবশ্যই উৎপন্ন হয়, তাই বলা হয়েছে—'স্পর্শ প্রত্যয়া বেদনা'। সুখবেদনার সদৃশ তৃষ্ণার অন্য কোনো আশ্রয় বা আলম্বন নেই, তাই বলা হয়েছে—'বেদনা প্রত্যয়া তৃষ্ণা'। কামোপাদান হলো একটি আলম্বনে বারবার প্রবৃত্ত হয়ে দৃঢ়তা প্রাপ্ত তৃষ্ণাই; এবং দৃষ্টিসমূহ নিজের ও নিজের আলম্বনসমূহের আস্বাদন, সহন ও রুচিস্বরূপ তৃষ্ণার বশে দৃঢ়তা প্রাপ্ত হয়, তাই বলা হয়েছে—'তৃষ্ণা প্রত্যয়া উপাদানম্'। উপাদানকারী সত্ত্বগণ সেই সেই উপাদানের বিষয়ের হিত ও বৃদ্ধিরূপ সেই সেই কর্মভবকে সঞ্চয় করে, তাই বলা হয়েছে—'উপাদান প্রত্যয়া ভবঃ'। এখানে 'ভব' শব্দ বৃদ্ধির পর্যায়বাচক। যেমন—

Suvijāno bhavaṃ hoti, duvijāno parābhavoti.

উন্নতি বা কল্যাণ সহজে জানা যায়, কিন্তু পরাভব বা পতন সহজে জানা যায় না।

Kammabhave sati ekantena punabhavopi sambhavatīti vuttaṃ bhavapaccayājātīti. Jātiyāca sati ekantena jarāmaraṇaṃ hotiyevāti vuttaṃ jātipaccayājarāmaraṇanti. Ayamettha tabbhāvabhāvibhāvavidhi. [Pg.380] Sokādivacanañcettha īdisena tabbhāva bhāvibhāvena pavattassa sakalassa vaṭṭadhammassa ādīnavarāsidassa natthaṃ vuttanti. Etthāti imasmiṃ paccayasaṅgahe. Tatthāti tasmiṃ paṭiccasamuppādanaye. Addhānavante dhamme bhuso dhāretīti addhā. Kālo. So hi tekālike dhamme santānānupabandhavasena kappaparaṃparā vassa utu māsa pakkha ratti diva paraṃparāca hutvā apatamāne dhārento viya upaṭṭhātīti. Athavā, bhuso dahanti tiṭṭhanti pavattanti tekālikā dhammā etthāti addhā. Kāloyeva. So pana sayaṃ abhinnopi bhedavante dhamme upādāya bhinno viya upacarituṃ yuttoti vuttaṃ tayoaddhāti.

কর্মভব বিদ্যমান থাকলে অবশ্যই পুনর্ভবও উৎপন্ন হয়, তাই বলা হয়েছে—'ভব প্রত্যয়া জাতিঃ'। জাতি বিদ্যমান থাকলে অবশ্যই জরামরণ ঘটে, তাই বলা হয়েছে—'জাতি প্রত্যয়া জরামরণম্'। এটি এখানে 'তদ্ভাবভাবী' নিয়ম। এবং এখানে শোক আদি শব্দের উল্লেখ এই প্রকার তদ্ভাবভাবী নিয়মে প্রবহমান সমগ্র আবর্তধর্মের আদিনব বা দোষরাশি প্রদর্শনের জন্য করা হয়েছে। 'এখানে' বলতে এই প্রত্যয়সংগ্রহে। 'সেখানে' বলতে সেই প্রতীত্যসমুৎপাদ নয়ে। অধ্বাযুক্ত ধর্মসমূহকে অত্যন্ত ধারণ করে বলে 'অধ্বা' হলো কাল। কারণ, তা ত্রৈকালিক ধর্মসমূহকে সন্ততি-অনুবন্ধের বশে কল্পপরম্পরা, বর্ষ, ঋতু, মাস, পক্ষ, রাত্রি ও দিবসের পরম্পরা হয়ে পতনহীনভাবে ধারণ করার মতো উপস্থিত হয়। অথবা, যাতে ত্রৈকালিক ধর্মসমূহ অত্যন্ত দহন করে, অবস্থান করে বা প্রবর্তিত হয়, তা-ই 'অধ্বা' অর্থাৎ কালই। তা নিজে অভিন্ন হলেও, ভেদযুক্ত ধর্মসমূহকে আশ্রয় করে ভিন্ন বা বিভক্তের মতো ব্যবহৃত হওয়ার যোগ্য, তাই বলা হয়েছে—'তিনটি অধ্বা'।

[227] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[২২৭] কিন্তু বিভাবনীতে যা বলা হয়েছে—

‘‘Atati satataṃ gacchati pavattatīti addhāti vuttaṃ’’. Taṃ na sundaraṃ.

'যা সতত গমন করে বা প্রবর্তিত হয়, তা-ই অধ্বা'—এই উক্তিটি সুন্দর নয়।

Evañhi sati addhānanti nasijjhati. Yathā addhānamaggapaṭipannoti. Aṅgānīti avayavapadhānaṅgāni. Padhānasambhārāti vuttaṃ hoti. Ākārāti avayavakoṭṭhāsā. Koṭṭhāsattho hettha ākārasaddo. Yathā dvattiṃsākārāti. Ākiranti tattha tattha pakiritvā thapitā viya hontīti ākārātipi vadanti. Sandhīti dvinnaṃ dvinnaṃ saṅkhepānaṃ saṅghaṭanaṭṭhānaṃ. Saṅkhepāti padhānadhammasaṅgahā. Vaṭṭanti punappunaṃ āvaṭṭantīti vaṭṭāni. Mūlayanti sabbepi vaṭṭadhammā ettha tiṭṭhanti tadāyattavuttitāyāti mūlāni. Patiṭṭhā. Pabhavāti attho. Yasmā eko puriso ekāya aṅguliyā samuddo dakaṃ gahetvā mahājanassa mukhe pakkhipitvā catūsu mahāsamuddesu udakassa loṇabhāvaṃ saññāpento viya bhagavāpi avijjā paccayā saṅkhārātiādinā ekameva paccuppannabhavaṃ paripuṇṇaṃ desetvā anamataggassa sakalassa saṃsāravaṭṭassa pavattiṃ ñāpesi. Paripuṇṇaṃ desentenaca nāma tassa ekassa bhavassa hetuca desetabbo hoti. Phalañca desetabbaṃ hoti. Tattha hetū nāma purimabhave siddhā avijjā saṅkhārā. Phalaṃnāma anāgatabhave jāti. [Pg.381] Iti ekabhavavisayāpi ayaṃ desanā ekadesena atītānāgata sādhāraṇāca hotīti vuttaṃ avijjāsaṅkhārāatītoaddhātiādi. Etthaca addhuno addhāvantānañca abhedaṃ viya katvā vacanaṃ dhammato visuṃ addhāsaṅkhātassa kālassa abhāvaṃ dasseti. Kāloyeva lokaṃ pavatteti nivattetīti pavattaṃ micchāvādañca nīvāreti. Na hi sayaṃ abhāvabhūto kālo kassaci pavattako nivattakoca bhavituṃ yuttoti. Kasmā panettha ekamekassa paccuppannassa attabhāvassa pavattiṃ dassento bhagavā atītabhave hetuñca anāgatabhave phalañca dassetīti. Ahetuvisamahetudiṭṭhīnaṃ nīvāraṇatthaṃ atītahetu dassanaṃ. Ucchedadiṭṭhi nīvāraṇatthaṃ anāgataphaladassanaṃ. Sassata diṭṭhinīvāraṇatthaṃ ubhayadassananti daṭṭhabbaṃ. Tattha ahetu apaccayā sattā pavattanti nivattanti saṃkilissanti visujjhantīti pavattā diṭṭhi ahetudiṭṭhināma. Brahmā pajāpati issaranimmānādivasena abhūta hetudassanaṃ visamahetudiṭṭhināma. Sattā maraṇe ucchijjanti, anāgate jātināma natthīti pavattā diṭṭhi ucchedadiṭṭhināma. Attānicco dhuvo, sova bhavato bhavaṃ sandhāvati saṃsaratīti pavattā diṭṭhi sassatadiṭṭhināma. Evaṃ nicco hutvā sandhāvantopana avijjādīhi sādhetabbo nahoti. Tasmā avijjāsaṅkhārehi bhavantare puna viññāṇuppattiṃ vadantena sassatadiṭṭhi nīvāritā hotīti.

কারণ, এরূপ হলে 'অধ্বান' শব্দ সিদ্ধ হয় না। যেমন—'অধ্বানমার্গপ্রতিপন্ন'। 'অঙ্গসমূহ' বলতে অবয়ব বা প্রধান অঙ্গসমূহকে বোঝায়। অর্থাৎ প্রধান উপাদানসমূহ বলা হয়েছে। 'আকারসমূহ' বলতে অবয়ব বা অংশসমূহকে বোঝায়। এখানে 'আকার' শব্দ অংশের অর্থবাচক. যেমন—'বত্রিশ প্রকার আকার'। অথবা, সেখানে সেখানে বিকীর্ণ করে রাখার মতো অবস্থান করে বলে একে 'আকার' বলা হয়। 'সন্ধি' বলতে দুটি দুটি সংক্ষেপের সংযোগস্থলকে বোঝায়। 'সংক্ষেপ' বলতে প্রধান ধর্মসমূহের সংগ্রহ। যা বারবার আবর্তিত হয়, তা-ই 'আবর্ত'। যাতে সমস্ত আবর্তধর্ম অবস্থান করে এবং যার ওপর নির্ভরশীল হয়ে প্রবর্তিত হয়, তা-ই 'মূল'। এর অর্থ প্রতিষ্ঠা বা উৎপত্তিস্থল। যেমন কোনো ব্যক্তি এক আঙুল দিয়ে সমুদ্রের জল নিয়ে তা মহাজনের মুখে নিক্ষেপ করে চার মহাসমুদ্রের জলের লবণাক্ততা বুঝিয়ে দেয়, তেমনি ভগবানও 'অবিদ্যা প্রত্যয়া সংস্কারা' ইত্যাদির মাধ্যমে একটিমাত্র বর্তমান ভবকে পরিপূর্ণভাবে দেশনা করে অনাদি সমগ্র সংসারচক্রের প্রবৃত্তি জ্ঞাপন করেছেন। আর পরিপূর্ণ দেশনা করতে গেলে সেই একটি ভবের হেতুও প্রদর্শন করতে হয় এবং ফলও প্রদর্শন করতে হয়। তন্মধ্যে হেতু হলো পূর্বভবে সিদ্ধ অবিদ্যা ও সংস্কার; ফল হলো অনাগত ভবের জাতি। এইভাবে এক ভব বিষয়ক হলেও এই দেশনা একদেশ দ্বারা অতীত ও অনাগত কালের সাধারণ হয়ে থাকে, তাই বলা হয়েছে—'অবিদ্যা ও সংস্কার অতীত অধ্বা' ইত্যাদি। এবং এখানে অধ্বা ও অধ্বাযুক্ত ধর্মসমূহের অভেদ কল্পনা করে যে উক্তি করা হয়েছে, তা ধর্মসমূহ থেকে পৃথক 'কাল' নামক কোনো অস্তিত্বের অভাব প্রদর্শন করে। এবং 'কালই জগৎকে প্রবর্তিত ও নিবর্তিত করে'—এইরূপ প্রচলিত মিথ্যাবাদকে নিবারণ করে। কারণ, নিজে অস্তিত্বহীন কাল কারও প্রবর্তক বা নিবর্তক হতে পারে না। কেন এখানে প্রতিটি বর্তমান আত্মভাবের প্রবৃত্তি প্রদর্শন করতে গিয়ে ভগবান অতীত ভবের হেতু এবং অনাগত ভবের ফল প্রদর্শন করেছেন? অহেতু ও বিষমহেতু দৃষ্টি নিবারণের জন্য অতীত হেতুর প্রদর্শন; উচ্ছেদদৃষ্টি নিবারণের জন্য অনাগত ফলের প্রদর্শন; এবং শাশ্বতদৃষ্টি নিবারণের জন্য উভয়ের প্রদর্শন করা হয়েছে—এরূপ জানা উচিত। তন্মধ্যে, 'হেতু ও প্রত্যয় ছাড়াই সত্ত্বগণ প্রবর্তিত হয়, নিবর্তিত হয়, সংক্লিষ্ট হয় এবং বিশুদ্ধ হয়'—এইরূপ প্রচলিত দৃষ্টিকে 'অহেতুদৃষ্টি' বলে। ব্রহ্মা, প্রজাপতি বা ঈশ্বরের নির্মাণ ইত্যাদির বশে অভূত হেতু প্রদর্শন করাকে 'বিষমহেতুদৃষ্টি' বলে। 'সত্ত্বগণ মরণে উচ্ছেদ হয়ে যায়, অনাগতে জাতি বলতে কিছু নেই'—এইরূপ প্রচলিত দৃষ্টিকে 'উচ্ছেদদৃষ্টি' বলে। 'আত্মা নিত্য ও ধ্রুব, সে-ই ভব থেকে ভবে সঞ্চরণ করে ও সংসার করে'—এইরূপ প্রচলিত দৃষ্টিকে 'শাশ্বতদৃষ্টি' বলে। এইভাবে নিত্য হয়ে সঞ্চরণশীল হলে তা অবিদ্যা আদি দ্বারা সাধ্য হতে পারে না। সেইজন্য অবিদ্যা ও সংস্কারের দ্বারা পরভবে পুনরায় বিজ্ঞানের উৎপত্তি বলার মাধ্যমে শাশ্বতদৃষ্টি নিবারিত হয়েছে।

Kasmā panettha sokādayo aṅgesu nagahitāti. Jātiyā sati sokādayo ekantena sambhavantīti evaṃ tabbhāva bhāvibhāva lakkhaṇassa abhāvato. Satipi hi jātiyā rūpa loke arūpalokeca te na sambhavanti. Kāmalokepi kesañci na sambhavantiyevāti. Yadievaṃ kimatthaṃ tesaṃ vacananti. Jātiyāvā avijjādikassavā vuttappakārassa sakalassa vaṭṭapavattassa mahāādīnavarāsidassanatthanti dassetuṃ sokādivacanaṃ panettha nissanda phalanidassananti vuttaṃ. Tattha nissandaphalanidassananti jātiyā mahāādīnava rāsisaṅkhātassa udayaphalassa nidassananti attho. [Pg.382] Kasmā pana imassa paccuppanna bhavassa atītapaccayā dve avijjā saṅkhārā eva pāḷiyaṃ vuttā. Kiṃ pana te eva dve imassa paccayā hontīti. Aññepi hontiyeva. Atha kasmā te pāḷiyaṃ na vuttāti. Avuttānaṃpi tesaṃ atthato laddhattāti. Kathañca te avuttāpi laddhāti. Tabbhāva bhāvibhāvalakkhaṇena tadavinābhāvibhāvalakkhaṇenaca laddhāti dassento avijjāsaṅkhāraggahaṇenātiādi māha. Esa nayo paratthapi. Tattha avijjā saṅkhāraggahaṇenāti pāḷiyaṃ ādito vuttena avijjāsaṅkhāra vacanena. Taṇhupādānabhavāpi gahitā bhavantīti avijjābhāve bhāvato, abhāveca abhāvato avijjāgahaṇena taṇhupādānānipi gahitāni bhavanti. Saṅkhārabhāveca bhāvato, abhāveca abhāvato saṅkhāraggahaṇena kammabhavopi gahito bhavatīti attho.

এখানে কেন শোক প্রভৃতিকে প্রতীত্যসমুৎপাদের অঙ্গসমূহের মধ্যে গ্রহণ করা হয়নি? কারণ, জাতি (জন্ম) থাকলে শোক প্রভৃতি অবশ্যই উৎপন্ন হবে—এমন ‘তদ্ভাব-ভাবীভাব’ (তার অস্তিত্বে তার উৎপত্তি হওয়া) লক্ষণের অভাব রয়েছে। জাতি থাকলেও রূপলোক এবং অরূপলোকে সেগুলো উৎপন্ন হয় না। এমনকি কামলোকেও কারও কারও ক্ষেত্রে সেগুলো উৎপন্ন হয় না। যদি তাই হয়, তবে কেন সেগুলোর উল্লেখ করা হয়েছে? জাতি অথবা অবিদ্যা আদি পূর্বোক্ত প্রকারের সমগ্র সংসার-চক্রের মহান আদিনব-রাশি (অপকার বা দোষের সমূহ) প্রদর্শন করার জন্য এখানে শোক প্রভৃতির উল্লেখকে ‘নিস্যন্দ-ফল-নিদর্শন’ (অনুরূপ ফল প্রদর্শন) বলা হয়েছে। সেখানে ‘নিস্যন্দ-ফল-নিদর্শন’ বলতে জাতির মহান আদিনব-রাশি নামক উদয়-ফলের প্রদর্শন—এই অর্থ বোঝায়। কিন্তু কেন এই বর্তমান ভবের অতীত প্রত্যয় হিসেবে কেবল অবিদ্যা ও সংস্কার—এই দুটিকেই পালিতে বলা হয়েছে? তবে কি কেবল এই দুটিই এর প্রত্যয় (কারণ) হয়? অন্যান্যগুলোও হয়ে থাকে। তাহলে কেন সেগুলো পালিতে বলা হয়নি? কারণ, সেগুলো অনুক্ত হলেও অর্থগতভাবে প্রাপ্ত হওয়া যায়। এবং কীভাবে সেগুলো অনুক্ত হলেও প্রাপ্ত হওয়া যায়? ‘তদ্ভাব-ভাবীভাব’ লক্ষণ এবং ‘তদবিনাভাবীভাব’ (তার বিনা না হওয়া) লক্ষণের দ্বারা সেগুলো প্রাপ্ত হওয়া যায়—এটি প্রদর্শন করতে গিয়ে ‘অবিদ্যা ও সংস্কার গ্রহণের দ্বারা’ ইত্যাদি বলা হয়েছে। অন্যত্রও এই একই নিয়ম। সেখানে ‘অবিদ্যা ও সংস্কার গ্রহণের দ্বারা’ বলতে পালিতে প্রথমে উক্ত অবিদ্যা ও সংস্কার শব্দের দ্বারা তৃষ্ণা, উপাদান ও ভবও গৃহীত হয়; কারণ অবিদ্যার অস্তিত্বে তাদের অস্তিত্ব এবং অবিদ্যার অভাবে তাদের অভাব ঘটে, তাই অবিদ্যা গ্রহণের দ্বারা তৃষ্ণা ও উপাদানও গৃহীত হয়। এবং সংস্কারের অস্তিত্বে অস্তিত্ব এবং অভাবে অভাব হওয়ার কারণে সংস্কার গ্রহণের দ্বারা কর্মভবও গৃহীত হয়—এই অর্থ।

Vibhāvaniyaṃ pana

বিভাবনীতে অবশ্য

Kilesabhāvasāmaññato avijjāgahaṇena taṇhupādānāni. Kammabhāva sāmaññato saṅkhāraggahaṇena kammabhavo gahitoti vuttaṃ. Taṃpi yujjati.

ক্লেশভাবের সাধারণতার কারণে অবিদ্যা গ্রহণের দ্বারা তৃষ্ণা ও উপাদান এবং কর্মভাবের সাধারণতার কারণে সংস্কার গ্রহণের দ্বারা কর্মভব গৃহীত হয়েছে—একথা বলা হয়েছে। তাও যুক্তিযুক্ত।

Tathā avijjā saṅkhārā gahitā bhavantīti sambandho. Tadavinā bhāvibhāvena taṇhupādānavacanena avijjāca bhavavacanena saṅkhārāca gahitāti attho. Lakkhaṇadhammānaṃ lakkhitabbadhammehi avinābhāvibhāvato tadavinābhāvibhāvena jātijarā.La. Gahitanti vuttaṃ. Itikatvāti iminā kāraṇena. Vīsatākārā bhavantīti sambandho. Pathamaṃ hetupañcakaṃ eko saṅkhepo. Dutīyaṃ phalapañcakaṃ eko. Tatīyaṃ hetupañcakaṃ eko. Catutthaṃ phalapañcakaṃ eko saṅkhepoti catusaṅkhepā honti. Cattāro saṅgahā hontīti attho. Catūsu pana saṅkhepesu siddhesu pathamena dutīyassa dutīyena tatīyassa tatīyena catutthassāti evaṃ tisso sandhiyopi sijjhantiyevāti vuttaṃ tisandhi catusaṅkhepāca bhavantīti. Etthaca hetupañcakaṃ phalapañcakanti etaṃ lokassa [Pg.383] pākaṭavohāravasena vuttaṃ. Hetuphala saddā pana paccayapaccayuppannapariyāyā eva hontīti dutīyapañcakassa pathamaṃ upādāya phalapañcakatā tatīyaṃ upādāya hetupañcakatāca na na sambhavati. Tathā tatīyassapi catutthaṃ upādāya hetupañcakatā dutīyaṃ upādāya phalapañcakatācāti. Evañhi sati hetuto phalameva siyā. Na phalato hetūti codanā anokāsāeva hotīti. Dvīsu pana hetupañcakesu saṅkhārakammabhavānaṃ viseso aṭṭhakathāyaṃ vuttoyeva. Yathāha-dānaṃ dassāmīti cittaṃ uppādetvā māsaṃpi saṃvaccharaṃpi dānupakaraṇāni sajjantassa uppannā purimacetanāyo āyūhanasaṅkhārānāma. Paṭiggāhakānaṃ pana hatthe dakkhiṇaṃ patiṭṭhāpayato uppannā cetanā bhavoti vuccati. Ekāvajjanesuvā chasu javanesu cetanā āyūhana saṅkhārānāma. Sattamajavanacetanā bhavo. Yākācivā pana cetanā bhavo. Taṃsampayuttā āyūhana saṅkhārānāmāti. Kammabhavo upapattibhavoti dve bhavā dvādasasu aṅgesu ekasseva bhava aṅgassa avayavānāma hontīti vuttaṃ kammabhavasaṅkhātobhave kadesotiādi. Etthaca saṅkhārakammabhavānaṃ viseso vutta nayeneva veditabbo.

সেইরূপ অবিদ্যা ও সংস্কার গৃহীত হয়—এই সম্বন্ধ। তার বিনা না হওয়ার কারণে (তদবিনাভাবীভাবের দ্বারা) তৃষ্ণা ও উপাদান শব্দের দ্বারা অবিদ্যা এবং ভব শব্দের দ্বারা সংস্কার গৃহীত হয়েছে—এই অর্থ। লক্ষণধর্মসমূহের লক্ষ্যধর্মসমূহের সাথে অবিনাভাবীভাব (অবিচ্ছেদ্যতা) থাকার কারণে, তদবিনাভাবীভাবের দ্বারা ‘জাতি, জরা... ইত্যাদি গৃহীত হয়েছে’ বলা হয়েছে। ‘ইতি কত্বা’ বলতে এই কারণে। ‘বিশটি আকার হয়’—এই সম্বন্ধ। প্রথম হেতু-পঞ্চক একটি সংক্ষেপ। দ্বিতীয় ফল-পঞ্চক একটি। তৃতীয় হেতু-পঞ্চক একটি। quarto ফল-পঞ্চক একটি সংক্ষেপ—এইভাবে চার সংক্ষেপ হয়। চারটি সংগ্রহ (সংক্ষেপ) হয়—এই অর্থ। চারটি সংক্ষেপ সিদ্ধ হলে প্রথমটির সাথে দ্বিতীয়টির, দ্বিতীয়টির সাথে তৃতীয়টির এবং তৃতীয়টির সাথে চতুর্থটির—এইভাবে তিনটি সন্ধিও সিদ্ধ হয়, তাই বলা হয়েছে ‘ত্রিসন্ধি ও চতুঃসংক্ষেপ হয়’। এবং এখানে ‘হেতু-পঞ্চক’ ও ‘ফল-পঞ্চক’—এটি লোকপ্রসিদ্ধ ব্যবহারের বশে বলা হয়েছে। কিন্তু হেতু ও ফল শব্দ দুটি প্রত্যয় ও প্রত্যয়োপন্নেরই পর্যায়বাচক হওয়ায়, দ্বিতীয় পঞ্চকের প্রথমটির সাপেক্ষে ফল-পঞ্চক হওয়া এবং তৃতীয়টির সাপেক্ষে হেতু-পঞ্চক হওয়া অসম্ভব নয়। তদ্রূপ তৃতীয়টিরও চতুর্থটির সাপেক্ষে হেতু-পঞ্চক হওয়া এবং দ্বিতীয়টির সাপেক্ষে ফল-পঞ্চক হওয়া অসম্ভব নয়। এমন হলে ‘হেতু থেকে কেবল ফলই হবে, ফল থেকে হেতু নয়’—এই আপত্তি নিরবকাশ (অপ্রাসঙ্গিক) হয়ে যায়। কিন্তু দুটি হেতু-পঞ্চকের মধ্যে সংস্কার ও কর্মভবের বিশেষ পার্থক্য অট্ঠকথাতেই বলা হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—‘দান দেব’ এই চিত্ত উৎপন্ন করে এক মাস বা এক বছর ধরে দানের উপকরণ প্রস্তুতকারীর যে পূর্ববর্তী চেতনা উৎপন্ন হয়, তা ‘আয়ূহন-সংস্কার’ নামে পরিচিত। কিন্তু প্রতিগ্রাহকদের হাতে দক্ষিণা সমর্পণ করার সময় যে চেতনা উৎপন্ন হয়, তাকে ‘ভব’ (কর্মভব) বলা হয়। অথবা, এক আবর্তনে প্রথম ছয় জবনে যে চেতনা, তা ‘আয়ূহন-সংস্কার’ নামে পরিচিত। সপ্তম জবন-চেতনা হলো ‘ভব’। অথবা, যেকোনো চেতনাই হলো ‘ভব’, এবং তার সাথে সম্প্রযুক্ত ধর্মগুলো ‘আয়ূহন-সংস্কার’ নামে পরিচিত। কর্মভব ও উপপত্তিভব—এই দুই ভব দ্বাদশ অঙ্গের মধ্যে একটিমাত্র ‘ভব’ অঙ্গেরই অবয়ব (অংশ) হয়, তাই বলা হয়েছে ‘কর্মভব নামক ভবের একদেশ (অংশ)’ ইত্যাদি। এবং এখানে সংস্কার ও কর্মভবের বিশেষ পার্থক্য পূর্বোক্ত নিয়মেই জানা উচিত।

[228] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[২২৮] কিন্তু বিভাবনীতে যা

‘‘Kammabhavasaṅkhāto bhavekadesoti ettha āyatiṃ paṭisandhiyā paccayacetanā saṅkhārāti veditabbā’’ti vuttaṃ. Taṃ idha na yujjati.

“‘কর্মভব নামক ভবের একদেশ’—এখানে ভবিষ্যতের প্রতিসন্ধির প্রত্যয়ভূত চেতনাই সংস্কার বলে জানতে হবে”—একথা বলা হয়েছে। তা এখানে যুক্তিযুক্ত নয়।

Tesaṃ dvinnaṃpi dvīsu hetupañcakesu saṅgahitattāti. Yathā rutapāḷinayenavā etaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Avasesācāti idaṃ jātijarāmaraṇehi saddhiṃ viññāṇādiphalapañcakaṃ sandhāya vuttaṃ. Etthaca yadetaṃ pubbe jātijarāmaraṇaggahaṇena viññāṇādi phala pañcakaṃ gahitaṃ. Taṃ atthato upapattibhavoeva. Nahi phalapañcakato añño upapattibhavonāma atthīti. Evaṃ santepi dhammavibhāga rakkhaṇatthaṃ upapattibhavasaddena catutthapañcakaṃ gahitanti yuttaṃ. Dvādasasu [Pg.384] aṅgesu avijjānāma moho. Soca akusalamūlaṃ. Taṇhānāma lobho. Soca akusala mūlanti vuttaṃ avijjā taṇhāvasena dve mūlānīti. Athavā, mūlanti sīsaṃ. Dve vaṭṭasīsānīti attho. Aṭṭhakathāyaṃ pana purimaṃ pañcakadvayaṃ ekaṃ bhavacakkaṃ pacchimaṃ pañcakadvayaṃ ekaṃ bhavacakkanti katvā purimaṃ avijjāmūlaṃ. Tañca diṭṭhicaritānaṃvā apāyagāmīnaṃvā cakkaṃ. Pacchimaṃ taṇhāmūlaṃ. Tañca rāgacaritānaṃvā sugatigāmīnaṃvā cakkanti dassitaṃ. Cakkanti pana yato paṭṭhāya vaṭṭasantānassa ārabbho hoti. Tasmiṃ puna āgateeva cakkaṃnāma siyā. Tasmā idha dutīyena hetuphala yugaḷena saddhiṃ sabbaṃ ekameva cakkanti yuttaṃ.

কারণ, সেই দুটিও দুটি হেতু-পঞ্চকের মধ্যে সংগৃহীত হয়েছে। অথবা এটি যথাশ্রুত পালি-নিয়ম অনুসারে বলা হয়েছে বলে দেখতে হবে। ‘অবশিষ্টাংশও’ বলতে এখানে জাতি, জরা ও মরণের সাথে বিজ্ঞান আদি ফল-পঞ্চককে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। এবং এখানে পূর্বে জাতি, জরা ও মরণ গ্রহণের দ্বারা যে বিজ্ঞান আদি ফল-পঞ্চক গৃহীত হয়েছে, তা অর্থগতভাবে উপপত্তিভবই। কারণ, ফল-পঞ্চক ছাড়া অন্য কোনো উপপত্তিভব নেই। এমন হলেও ধর্ম-বিভাগ রক্ষা করার জন্য উপপত্তিভব শব্দের দ্বারা quarto পঞ্চক গৃহীত হয়েছে—এটিই যুক্তিসঙ্গত। দ্বাদশ অঙ্গের মধ্যে অবিদ্যা হলো মোহ। এবং তা অকুশল মূল। তৃষ্ণা হলো লোভ। এবং তাও অকুশল মূল, তাই বলা হয়েছে ‘অবিদ্যা ও তৃষ্ণার বশে দুটি মূল রয়েছে’। অথবা, ‘মূল’ বলতে প্রধান বা শীর্ষ। দুটি সংসার-শীর্ষ—এই অর্থ। কিন্তু অট্ঠকথায় পূর্ববর্তী দুটি পঞ্চককে একটি ভবচক্র এবং পরবর্তী দুটি পঞ্চককে আরেকটি ভবচক্র করে, পূর্ববর্তীটিকে অবিদ্যা-মূলক বলা হয়েছে। এবং তা দৃষ্টিচরিতদের অথবা অপায়গামীদের চক্র। পরবর্তীটি তৃষ্ণা-মূলক। এবং তা রাগচরিতদের অথবা সুগতিগামীদের চক্র বলে প্রদর্শন করা হয়েছে। কিন্তু ‘চক্র’ বলতে যেখান থেকে শুরু করে সংসার-সন্ততির আরম্ভ হয়। তাতে পুনরায় ফিরে আসলেই তা ‘চক্র’ নামে অভিহিত হতে পারে। তাই এখানে দ্বিতীয় হেতু-ফল যুগলের সাথে সবকিছু মিলিয়ে একটিমাত্র চক্র হওয়াই যুক্তিসঙ্গত।

Kasmā panettha āgamanasambhāresu avijjāeva sīsaṃ katvā vuttā. Gamanasambhāresuca taṇhāeva. Nanu ubhayattha ubhayaṃpi sīsaṃ katvā vattabbanti. Vuccate, sukhavedanāsadiso hi taṇhāya āhāronāma natthi. Tasmā vedanaṅgato paraṃ vaṭṭaṅgaṃ ghaṭentena vedanā nurūpātaṇhāeva vattabbā. Na avijjāti gamanasambhāresu tāva avijjāya okāso natthi. Sabbapathamaṃ ārabbhaṭṭhāneca sabbapadhānā avijjāeva vattabbā hoti. Sāca saṅkhāruppādane avirajjhanakaṅgabhūtāti na tesaṃ antare ekassa aṅgassa atthāya kiñci vattabbaṃ atthīti āgamanasambhāresu taṇhāya okāso natthīti. Ayañhi paṭiccasamuppādadesanānāma padhānaṅgapariggaha vasena pavattā. Na labbhamāna sabbadhamma pariggaha vasenāti.

কিন্তু কেন এখানে আগমন-সম্ভারসমূহে অবিদ্যাকেই প্রধান করে বলা হয়েছে? এবং গমন-সম্ভারসমূহে তৃষ্ণাকেই প্রধান করা হয়েছে? উভয় স্থানেই কি উভয়কে প্রধান করে বলা উচিত ছিল না? উত্তরে বলা হচ্ছে—সুখবেদনার সদৃশ তৃষ্ণার কোনো আহার (খাদ্য) নেই। তাই বেদনা-অঙ্গের পর সংসার-অঙ্গ যুক্ত করার সময় বেদনার অনুরূপ তৃষ্ণাকেই বলা উচিত, অবিদ্যাকে নয়; সুতরাং গমন-সম্ভারসমূহে অবিদ্যার কোনো অবকাশ নেই। এবং সর্বপ্রথমে আরম্ভের স্থানে সর্বপ্রধান অবিদ্যাকেই বলতে হয়। এবং তা সংস্কার উৎপাদনে অভ্রান্ত অঙ্গস্বরূপ হওয়ায়, তাদের মধ্যে একটি অঙ্গের জন্য অন্য কিছু বলার প্রয়োজন নেই; তাই আগমন-সম্ভারসমূহে তৃষ্ণার কোনো অবকাশ নেই। কারণ, এই প্রতীত্যসমুৎপাদ দেশনা প্রধান প্রধান অঙ্গসমূহ গ্রহণের মাধ্যমেই প্রবর্তিত হয়েছে, বিদ্যমান সকল ধর্ম গ্রহণের মাধ্যমে নয়।

Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

কিন্তু বিভাবনীতে যা

Pubbantassa avijjāmūlaṃ. Aparantassa taṇhāmūlanti vuttaṃ.

“পূর্বান্তের অবিদ্যা মূল এবং অপরান্তের তৃষ্ণা মূল”—একথা বলা হয়েছে।

Tattha pubbantassāti pubbassa hetuphalakoṭṭhāsassa. Aparantassāti pacchimassa hetuphala koṭṭhāsassāti atthoti. Kasmā panetāni dvemūlānināma hontīti āha –

সেখানে ‘পূর্বান্তের’ বলতে পূর্ববর্তী হেতু-ফল অংশের এবং ‘অপরান্তের’ বলতে পরবর্তী হেতু-ফল অংশের—এই অর্থ। কিন্তু কেন এগুলোকে দুটি মূল বলা হয়? তদুত্তরে বলা হয়েছে—

Tesamevaca mūlānaṃ, nirodhena nirujjhatīti.

“এবং সেই মূলসমূহের নিরোধের দ্বারাই (সংসার) নিরুদ্ধ হয়।”

Tesaṃ samudayena sakalavaṭṭaṃ samudeti. Nirodhenaca nirujjhati. Tasmā tāni dvemūlānināmāti vuttaṃ hoti. Keci pana paṭiloma [Pg.385] paṭiccasamuppāda dassanametanti vadanti. Paṭiloma paṭicca samuppādonāma avijjānirodhā saṅkhāranirodho saṅkhāranirodhā viññāṇanirodhotiādiko nirodhavāro. Idāni sokādi vacanaṃ na kevalaṃ nissandaphala nidassanatthameva hoti. Athakho jarāmaraṇena saddhiṃ ekaṃ aṅgaṃ hutvā upari vaṭṭamūladhammapaṭipādakānaṃ dukkhadhammānaṃ nidassanatthaṃpi hotīti dassento jarāmaraṇa mucchāyātiādi māha. Tattha mucchāsaddena sokādīnaṃ gahaṇaṃ. Tepi hi sayaṃ āsavasambhūtā hutvā puna āsavuppādāya paccayā hontīti etena tesaṃ jarāmaraṇaṅge gahaṇaṃ siddhaṃ bhavati. Jarāmaraṇamucchāya abhiṇhaso pīḷitānaṃ bālānaṃ āsavā abhiṇhaso samuppajjanti. Āsavānaṃsamuppādāavijjāca pavaḍḍhati. Āsavasamudayā avijjāsamudayoti hi vuttaṃ. Evañca sati avijjāpaccayā saṅkhārāti puna ābandhameva vaṭṭanti attho. Etthaca –

সেগুলোর উদয়ের দ্বারা সমগ্র সংসার উদিত হয় এবং নিরোধের দ্বারা নিরুদ্ধ হয়। তাই সেগুলোকে ‘দুটি মূল’ বলা হয়েছে। কেউ কেউ অবশ্য এটিকে প্রতিলোম প্রতীত্যসমুৎপাদের প্রদর্শন বলেন। প্রতিলোম প্রতীত্যসমুৎপাদ বলতে ‘অবিদ্যা নিরোধ থেকে সংস্কার নিরোধ, সংস্কার নিরোধ থেকে বিজ্ঞান নিরোধ’ ইত্যাদি নিরোধ-বার (নিরোধের পর্যায়) বোঝায়। এখন, শোক প্রভৃতির উল্লেখ কেবল নিস্যন্দ-ফল প্রদর্শনের জন্যই নয়, বরং জরা ও মরণের সাথে একটি অঙ্গ হয়ে পরবর্তী সংসার-মূলধর্মের প্রতিপাদক দুঃখধর্মসমূহের প্রদর্শনের জন্যও হয়—এটি প্রদর্শন করতে গিয়ে ‘জরা-মরণ-মূর্ছা’ ইত্যাদি বলা হয়েছে। সেখানে ‘মূর্ছা’ শব্দের দ্বারা শোক প্রভৃতিকে গ্রহণ করা হয়েছে। কারণ, সেগুলো নিজেও আসব থেকে উৎপন্ন হয়ে পুনরায় আসব উৎপত্তির প্রত্যয় (কারণ) হয়, এর দ্বারা জরা-মরণ অঙ্গে সেগুলোর গ্রহণ সিদ্ধ হয়। জরা, মরণ ও মূর্ছার দ্বারা প্রতিনিয়ত পীড়িত বালদের (অজ্ঞদের) আসবসমূহ প্রতিনিয়ত উৎপন্ন হয়। আসবসমূহের উৎপত্তির কারণে অবিদ্যাও বৃদ্ধি পায়। কারণ বলা হয়েছে—‘আসবের উদয় থেকে অবিদ্যার উদয় হয়’। এবং এমন হলে ‘অবিদ্যা প্রত্যয়ে সংস্কার’—এইভাবে পুনরায় বন্ধনযুক্ত হয়েই সংসার আবর্তিত হয়—এই অর্থ। এবং এখানে—

Nānā byasanaphuṭṭhassa, sokādīnaṃ pavattito;

Avijjā taṇhā vaḍḍhanti, yato vaṭṭaṃ pavattatī tipi.

“নানা বিপদের দ্বারা স্পৃষ্ট ব্যক্তির শোক প্রভৃতির প্রবৃত্তির কারণে অবিদ্যা ও তৃষ্ণা বৃদ্ধি পায়, যা থেকে সংসার আবর্তিত হয়।”

Vattabbaṃ. Yathāha-katamoca bhikkhave dukkhassa vipāko. Sammohavepakkaṃ vāhaṃ bhikkhave dukkhaṃ vadāmi. Pariyeṭṭhivepakkaṃvāti tattha sammoho avijjā. Pariyeṭṭhi taṇhā. Tadubhayaṃ vipākaṃ etassāti katvājarāmaraṇasokādikaṃ dukkhaṃ sammohavepakkaṃ pariyeṭṭhivepakkantica vuccatīti. Tattha sammohonāma ñātibyasanā dinā phuṭṭhosocati paridevati uratāḷi kandati, sammohaṃ āpajjatīti evaṃ āgato sammoho. Pariyiṭṭhināma yathā jigacchāti pīḷito. Bhojanaṃ pattheti pariyesati pipāsābhipīḷito. Pāṇiyaṃ pattheti pariyesati, evaṃ kenaci dukkhena phuṭṭho sukhaṃ pattheti pariyesatīti evaṃ pavattā pariyiṭṭhitaṇhā. Ettha pana yasmā jarāmaraṇasadisaṃ mahantaṃ visaṭaṃ niyatañca imassa lokassa dukkhaṭṭhānaṃnāma natthi. Dukkhanissaraṇatthañca satthusāsanaṃ. Tasmā ayaṃ paṭiccasamuppādadesanā jarāmaraṇanidānā hoti. Yathāha-kicchaṃ vatāyaṃ loko āpanno jāyatica jiyyatica [Pg.386] miyyatica cavatica upapajjatica. Athaca panimassaṃ dukkhassa nissaraṇaṃ nappajānāti jarāmaraṇassātiādi. Yesu pana aṅgesu ādito paṭṭhāya ñātesu jarāmaraṇaṃ samūlaṃ khanitvā tato attānaṃ mocetuṃ sakkoti. Tāni dassetuṃ jātiādīni purimāni aṅgāni desitāni. Apica. Ekasmiṃ bhave ṭhatvā āgamanasambhārehica gamanasambhārehica āgatiyāca gatiyāca saddhiṃ attabhāvanibbattiyā dassitāya atīte anāgateca sakalasaṃsāre tasmiṃ tasmiṃ bhave tassa tassa attabhāvassa nibbatti dassitāeva hoti. Sabbānica diṭṭhigatāni nivattitāni. Bhavacakkañca anādimantaṃ hutvā ābandhatiyeva. Tasmā jarāmaraṇavacanenavā sokādivacanenavā avijjaṃ acintetvā vaṭṭapavattassa mahāādīnavarāsidassanameva paccetabbanti. Iccevantiādi nigamanaṃ. Iccevaṃ avijjāpaccayā saṅkhārātiādinā nayena paṭhapesīti sambandho. Iccevaṃ ābandhaṃ anādikaṃ tebhūmakaṃ vaṭṭantipi yojenti.

বলা উচিত। যেমন বলা হয়েছে—'হে ভিক্ষুগণ, দুঃখের বিপাক কী? হে ভিক্ষুগণ, আমি সম্মোহ-বিপাক অথবা পর্যেষণা-বিপাককে দুঃখ বলি।' সেখানে সম্মোহ হলো অবিদ্যা। পর্যেষণা হলো তৃষ্ণা। এই উভয়ই এর বিপাক—এই কারণে জরা-মরণ, শোক আদি দুঃখকে সম্মোহ-বিপাক ও পর্যেষণা-বিপাক বলা হয়। সেখানে সম্মোহ বলতে—জ্ঞাতিব্যসন আদি দ্বারা আক্রান্ত হয়ে শোক করে, পরিদেবনা করে, বুকে চাপড়ে ক্রন্দন করে, সম্মোহ প্রাপ্ত হয়—এভাবে আগত সম্মোহকে বোঝায়। পর্যেষণা বলতে—যেমন ক্ষুধায় পীড়িত ব্যক্তি ভোজন প্রার্থনা করে ও অনুসন্ধান করে, পিপাসায় অতিপীড়িত ব্যক্তি পানীয় প্রার্থনা করে ও অনুসন্ধান করে, তদ্রূপ কোনো দুঃখ দ্বারা আক্রান্ত হয়ে সুখ প্রার্থনা করে ও অনুসন্ধান করে—এভাবে প্রবৃত্ত পর্যেষণা-তৃষ্ণাকে বোঝায়। এখানে যেহেতু জরা-মরণের মতো মহৎ, বিস্তৃত এবং নিশ্চিত এই জগতের অন্য কোনো দুঃখের স্থান নেই, এবং দুঃখ থেকে মুক্তির জন্যই বুদ্ধের শাসন, তাই এই প্রতীত্যসমুৎপাদ দেশনা জরা-মরণকে নিদান করে প্রবৃত্ত হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—'হায়, এই জগৎ কষ্টে পতিত হয়েছে; জন্মায়, জীর্ণ হয়, মৃত্যুবরণ করে, চ্যুত হয় এবং পুনরায় উৎপন্ন হয়। অথচ এই জরা-মরণরূপ দুঃখের নিঃশরণ জানে না' ইত্যাদি। কিন্তু আদি থেকে শুরু করে যে সকল অঙ্গ জ্ঞাত হলে জরা-মরণকে সমূলে উৎপাটিত করে তা থেকে নিজেকে মুক্ত করতে সমর্থ হওয়া যায়, তা দেখানোর জন্য জাতি আদি পূর্ববর্তী অঙ্গসমূহ দেশনা করা হয়েছে। আরও, একটি ভবে অবস্থান করে আগমন-সম্ভার ও গমন-সম্ভার এবং আগতি ও গতির সাথে আত্মভাবের উৎপত্তি প্রদর্শিত থাকায়, অতীত ও অনাগত সমস্ত সংসারে সেই সেই ভবে সেই সেই আত্মভাবের উৎপত্তি প্রদর্শিতই হয়। এবং সমস্ত দৃষ্টিগত নিবৃত্ত হয়। এবং ভবচক্র অনাদি হয়ে আবদ্ধই থাকে। অতএব, জরা-মরণ শব্দের দ্বারা অথবা শোক আদি শব্দের দ্বারা অবিদ্যাকে চিন্তা না করে কেবল চক্রাকারে ঘূর্ণনের মহান আদিনব-রাশি প্রদর্শনই প্রতীত হওয়া উচিত। 'এভাবে' ইত্যাদি হলো উপসংহার। 'এভাবে অবিদ্যার প্রত্যয়ে সংস্কারসমূহ উৎপন্ন হয়' ইত্যাদি নিয়মে প্রস্থাপন করেছেন—এই হলো সম্বন্ধ। এভাবে অনাদি ও ত্রিভূমিক ভবচক্রের বন্ধনকেও যুক্ত করা হয়।

Tattha iccevaṃ ābandhanti jarāmaraṇamucchāyātiādinā vutta nayena punappunaṃ ābandhaṃ. Anādikanti kasmā vuttaṃ. Nanu avijjā ādimhi vuttāti. Vuccate, vaṭṭassa ādibhūtattā sā ādimhi vuttā na hoti. Vaṭṭakathāya sīsa bhūtattāeva sā ādimhi vuttā. Evaṃ vuttāya pana tāya vaṭṭassa anādikabhāvopi dassito. Avijjā hi nāma bahiddhā na labbhati. Sattasantāne eva labbhatīti paccakkhatova siddhametaṃ. Tasmā idha atītabhave avijjāya siddhāya tassāadhiṭṭhānabhūto attabhāvopi tasmiṃ bhave sijjhatiyeva. Sijjhanto ca imassaṃ dasanoyaṃ vutta nayena aññāya avijjāya eva sijjhati, na aññathā. Evañca sabhi puna tassapi adhiṭṭhānabhūto attabhāvo sijjhatiyevāti avijjā attabhāvocāti ubhayaṃ petaṃ anavaṭṭhitaṃ anādikameva hotīti. Vaṭṭassa pana tividhassapi padhānapaccayabhūtattā sā vaṭṭakathāya sīsabhūtā hoti. Yadi sā vaṭṭassa ādibhūtā na hoti. Atha tassāpi paccayo vattabboti. Saccaṃ. Tassā pana [Pg.387] paccaye vuttepi tassa paccayassapi paccayo vattabboti āgacchatiyeva. Evañca sati tassa tassāti niṭṭhānameva napaññā yeyyāti. Aññattha pana vuttoyeva. Yathāha-āsavasamudayā avijjāsamudayoti. Yathācāha-avijjaṃ pāhaṃ bhikkhave sāhāraṃ sanidānaṃ vadāmi. Kocassā āhāro. Pañcanīvaraṇā tissa vacanīyanti. Yathācāha-avijjā paccayo, saṅkhārā paccayuppannā. Ubhayametaṃ paṭicca samuppannanti. Paṭhapesīti paññāpesi desesīti attho. [Paṭiccasamuppādanayo.]

সেখানে 'এভাবে আবদ্ধ' বলতে জরা-মরণ ও মূর্ছা ইত্যাদি উক্ত নিয়মে বারবার আবদ্ধ হওয়াকে বোঝায়। 'অনাদি' কেন বলা হয়েছে? অবিদ্যা কি আদিতে বলা হয়নি? বলা হচ্ছে—সংসার-চক্রের আদি হওয়ার কারণে তা আদিতে বলা হয়নি। বরং সংসার-চক্রের আলোচনার প্রধান হওয়ার কারণেই তা আদিতে বলা হয়েছে। এভাবে তা বলার দ্বারা সংসার-চক্রের অনাদিত্বও প্রদর্শিত হয়েছে। কারণ অবিদ্যা বাইরে কোথাও পাওয়া যায় না। সত্ত্ব-সন্তানেই তা পাওয়া যায়—এটি প্রত্যক্ষভাবেই সিদ্ধ। অতএব, এখানে অতীত ভবে অবিদ্যা সিদ্ধ হলে, তার অধিষ্ঠানভূত আত্মভাবও সেই ভবে সিদ্ধই হয়। এবং সিদ্ধ হওয়ার সময় এই দেশনায় উক্ত নিয়মে অন্য অবিদ্যার দ্বারাই সিদ্ধ হয়, অন্যভাবে নয়। এভাবে পুনরায় তারও অধিষ্ঠানভূত আত্মভাব সিদ্ধই হয়—এভাবে অবিদ্যা ও আত্মভাব এই উভয়ই অনবস্থিত এবং অনাদিই হয়ে থাকে। কিন্তু ত্রিবিধ সংসার-চক্রেরই প্রধান প্রত্যয় হওয়ার কারণে তা সংসার-আলোচনার প্রধান রূপ। যদি তা সংসারের আদি না হয়, তবে তারও প্রত্যয় বলা উচিত। সত্য, তার প্রত্যয় বলা হলেও সেই প্রত্যয়েরও প্রত্যয় বলতে হবে—এমন প্রসঙ্গ আসবেই। আর এমন হলে তার তার কোনো শেষ বা সমাপ্তিই জানা যাবে না। কিন্তু অন্য স্থানে তা বলা হয়েছে। যেমন বলা হয়েছে—'আসব-সমুদয় থেকে অবিদ্যার সমুদয় হয়।' এবং যেমন বলা হয়েছে—'হে ভিক্ষুগণ, আমি অবিদ্যাকে আহারযুক্ত ও নিদানযুক্ত বলি। তার আহার কী? পঞ্চ নীবারণই তার আহার বলতে হবে।' এবং যেমন বলা হয়েছে—'অবিদ্যা প্রত্যয়, সংস্কারসমূহ প্রত্যয়-উৎপন্ন। এই উভয়ই প্রতীত্যসমুৎপন্ন।' 'প্রস্থাপন করেছেন' বলতে প্রজ্ঞাপন করেছেন বা দেশনা করেছেন—এই অর্থ। [প্রতীত্যসমুৎপাদ-নয় সমাপ্ত।]

167. Idāni paṭṭhānanayaṃ dassetuṃ hetupaccayotiādi āraddhaṃ. Tatthahetuca so paccayocāti hetupaccayo, hetu hutvā paccayo hetubhāvena paccayoti vuttaṃ hoti. Tattha kenaṭṭhena hetūti mūlaṭṭhena, koca mūlaṭṭhoti. Rukkhānaṃ rukkhamūlassa viya bhūmiyaṃ sahajātadhammānaṃ ārammaṇesu suppatiṭṭhi tabhāvasādhanaṭṭho mūlaṭṭhonāma. Sahajātadhammānaṃ kusalādi bhāvasādhanaṭṭho mūlaṭṭhonāmātipi vadanti. Yaṃ panettha vattabbaṃ. Taṃ heṭṭhā vuttameva. Saddatthato pana hinonti vuddhiviruḷhivepullapattivasena suṭṭhu patiṭṭhahanti sahajātadhammā ettha etenavā ārammaṇe daḷhanipātinā thāmabalasampannenāti hetu. Paccaya saddo pana upakārakaṭṭho. Upakārakotica sayaṃ yādisena sabhāvena upalabbhamāne anuppannāvā dhammā uppajjanti. Uppannāvā tiṭṭhanti ṭhitāvā uparuparivuddhiviruḷhiyā paccayattaṃ upagacchanti. Tādi senasabhāvena upaladdhiyeva. Nahi sabhāvadhammesu īhāvā byāpārovā upalabbhati. Yena kattāvā kāretāvā upalabbheyyāti. Tathā upaladdhiyaṃ pana sati anurūpānaṃ paccayuppannadhammānaṃ anuppannānaṃvā uppajjanato uppannānaṃvā ṭhitibhāvapattito ṭhitānaṃ vā uparuparivuddhiviruḷhiyā paccayattupagamanato suṭṭhu karānto viya sādhento viya hotīti katvā upakārako tveva vuccatīti. Iti ārammaṇe thirabhāvavuddhi viruḷhibhāvasādhana saṅkhātena mūlabhāvena upakārakā chahetudhammā hetupaccayo nāma.

১৬৭. এখন পট্ঠান-নয় দেখানোর জন্য 'হেতুপ্রত্যয়' ইত্যাদি আরম্ভ করা হয়েছে। সেখানে যা হেতু এবং যা প্রত্যয়—তা-ই হেতুপ্রত্যয়; হেতু হয়ে প্রত্যয় বা হেতুভাবে প্রত্যয়—এ কথা বলা হয়েছে। সেখানে কোন অর্থে হেতু? মূল অর্থে। মূল অর্থ কী? বৃক্ষসমূহের জন্য ভূমিতে বৃক্ষমূলের মতো, সহজাত ধর্মসমূহের আলম্বনে সুপ্রতিষ্ঠিত হওয়ার ভাব সাধন করার অর্থই হলো মূল অর্থ। সহজাত ধর্মসমূহের কুশলাদি ভাব সাধন করার অর্থই মূল অর্থ—এরূপও বলা হয়ে থাকে। এখানে যা বলা উচিত, তা পূর্বেই বলা হয়েছে। শব্দার্থের দিক থেকে—যার দ্বারা বা যাতে বৃদ্ধি, বিরূঢ়ি ও বিপুলতা প্রাপ্তির মাধ্যমে সহজাত ধর্মসমূহ আলম্বনে দৃঢ়ভাবে পতিত হয়ে এবং শক্তি ও বলসম্পন্ন হয়ে সুপ্রতিষ্ঠিত হয়, তা-ই হেতু। আর 'প্রত্যয়' শব্দটির অর্থ হলো উপকারক। উপকারক বলতে—নিজে যে রূপ স্বভাবের দ্বারা বিদ্যমান থাকলে অনুৎপন্ন ধর্মসমূহ উৎপন্ন হয়, অথবা উৎপন্ন ধর্মসমূহ স্থিতি লাভ করে, অথবা স্থিত ধর্মসমূহ উত্তরোত্তর বৃদ্ধি ও বিরূঢ়ির জন্য প্রত্যয়ভাব প্রাপ্ত হয়, সেইরূপ স্বভাবের দ্বারা বিদ্যমান থাকাই। কারণ স্বভাব-ধর্মসমূহের মধ্যে কোনো চেষ্টা বা ক্রিয়া পাওয়া যায় না, যার দ্বারা কোনো কর্তা বা কারয়িতা পাওয়া যেতে পারে। তদ্রূপ বিদ্যমানতা থাকলে, অনুরূপ প্রত্যয়-উৎপন্ন ধর্মসমূহের অনুৎপন্নাবস্থায় উৎপত্তি হওয়ার কারণে, অথবা উৎপন্নাবস্থায় স্থিতিভাব প্রাপ্ত হওয়ার কারণে, অথবা স্থিতাবস্থায় উত্তরোত্তর বৃদ্ধি ও বিরূঢ়ির জন্য প্রত্যয়ভাব প্রাপ্ত হওয়ার কারণে, তা যেন সুষ্ঠুভাবে সম্পাদন করছে বা সাধন করছে—এমন মনে করে তাকে 'উপকারক' বলা হয়। এভাবে আলম্বনে স্থিরভাব, বৃদ্ধি ও বিরূঢ়িভাব সাধনরূপ মূলভাবের দ্বারা উপকারক হয়তো বা ছয়টি হেতুধর্মকে 'হেতুপ্রত্যয়' বলা হয়।

Āramanti [Pg.388] cittacetasikā dhammā suṭṭhu ratiṃ anubhavantā viya ajjholambamānā pavattanti etthāti ārammaṇaṃ. Ārammaṇabhāneva upakārakā chaḷārammaṇadhammā ārammaṇapaccayo. Adhipati saddattho heṭṭhā vuttoyeva. Adhipati bhāvena upakārako dhammo adhipatipaccayo. So duvidho ārammaṇādhipati sahājātādhipativasena. Ārammaṇadhammāpi hi keci garukatā attano ārammaṇikadhamme sāmino viya dāse attano vasevattayamānā attani niccaṃ ninnapoṇapabbhāreeva karontīti. Natthi antaraṃ etassāti anantaro, anantarabhāvena upakārako dhammo anantarapaccayo. Suṭṭhu anantarabhāvena upakārako dhammo samanantarapaccayo. Imesaṃ dvinnaṃ paccayānaṃ dhammato viseso natthi. Atthato pana purimacitte niruddhepi pacchā santānaṃ ucchijjituṃ adatvā santānānubandhavasena sārammaṇadhamma bhāvena attasadisassa dhammantarassa uppādanaṃ anantarapaccayatā. Dhammantare uppādiyamānepi yaṃkiñci dhammaṃ anuppādetvā paṭisandhādīnaṃ kiccaṭṭhānānaṃ paṭipāṭiyā cittaniyāmaṃ nāma sādhetvā anurūpasseva dhammantarassa uppādanaṃ samanantarapaccayatāti. Evañhi sati nirodhā vuṭṭhahantassa asaññasattā cavantassaca purimapacchimabhāgapavattānaṃ cittuppādānaṃpi anantaratā samanantaratāca upapannā hotīti. Nahi abhāva bhūto antare kālo tesaṃ antaraṃ karotināma. Naca aññasantānabhūto antare rūpadhammo. Aññañhi rūpasantānaṃ, aññaṃ arūpasantānaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana kālānantaratā samanantarapaccayoti vādaṃ paṭikkhipitvā saṇṭhānābhāvato suṭṭhu anantarāti samanantarāti vuttaṃ. Etena yathāsaṇṭhānavantānaṃ rūpadhammānaṃ anantaratānāma majjhe paricchedasahitāyeva hoti. Na tathā saṇṭhānarahitānaṃ arūpadhammānaṃ. Tasmā purimapacchimānaṃ tesaṃ ekībhūtānaṃ viya pavattisamanantaratānāma. Tathā pavattana samatthatā samanantarapaccayatāti dasseti.

চিত্ত ও চৈতসিক ধর্মসমূহ যাতে অত্যন্ত প্রীতি অনুভব করার মতো অবলম্বন করে প্রবৃত্ত হয়, তা-ই আলম্বন। আলম্বনভাবেই উপকারক ছয়টি আলম্বন-ধর্ম হলো 'আলম্বনপ্রত্যয়'। 'অধিপতি' শব্দের অর্থ পূর্বেই বলা হয়েছে। অধিপতিভাবে উপকারক ধর্ম হলো 'অধিপতিপ্রত্যয়'। তা দুই প্রকার—আলম্বন-অধিপতি ও সহজাত-অধিপতি। কারণ কোনো কোনো আলম্বন-ধর্মও গুরুকৃত হয়ে নিজের আলম্বনকারী ধর্মসমূহকে, স্বামী যেমন দাসকে নিজের বশীভূত করে, তদ্রূপ নিজের প্রতি সর্বদা নিম্ন, প্রবণ ও প্রভারযুক্ত করে রাখে। এর কোনো ব্যবধান বা অন্তর নেই—তাই তা অনন্তর; অনন্তরভাবে উপকারক ধর্ম হলো 'অনন্তরপ্রত্যয়'। সুষ্ঠুভাবে অনন্তরভাবে উপকারক ধর্ম হলো 'সমনন্তরপ্রত্যয়'। এই দুই প্রত্যয়ের ধর্মের দিক থেকে কোনো বিশেষ পার্থক্য নেই। কিন্তু অর্থের দিক থেকে—পূর্ববর্তী চিত্ত নিরুদ্ধ হলেও পরবর্তী সন্ততিকে উচ্ছিন্ন হতে না দিয়ে, সন্ততি-অনুবন্ধের মাধ্যমে আলম্বনযুক্ত ধর্মরূপে নিজের সদৃশ অন্য ধর্মের উৎপাদন করাই হলো 'অনন্তরপ্রত্যয়তা'। অন্য ধর্ম উৎপাদিত হওয়ার সময়েও যেকোনো ধর্মকে উৎপন্ন না করে, প্রতিসন্ধি আদি কৃত্যের স্থানের অনুক্রমে চিত্তনিয়ম সাধন করে অনুরূপ অন্য ধর্মেরই উৎপাদন করা হলো 'সমনন্তরপ্রত্যয়তা'। এমন হলে নিরোধ থেকে ব্যুত্থিত ব্যক্তির এবং অসংজ্ঞীসত্ত্ব থেকে চ্যুত ব্যক্তির পূর্ব ও পরবর্তী ভাগে প্রবৃত্ত চিত্তোৎপাদসমূহেরও অনন্তরতা ও সমনন্তরতা উপপন্ন হয়। কারণ অন্তর্বর্তী অভাবরূপ কাল তাদের মধ্যে ব্যবধান সৃষ্টি করে না। এবং অন্তর্বর্তী অন্য সন্ততিভূত রূপধর্মও ব্যবধান সৃষ্টি করে না। কারণ রূপ-সন্ততি ভিন্ন এবং অরূপ-সন্ততি ভিন্ন। কিন্তু অট্ঠকথাতে 'কালানন্তরতা সমনন্তরপ্রত্যয়'—এই মতবাদ প্রত্যাখ্যান করে, সংস্থানের অভাবের কারণে 'সুষ্ঠুভাবে অনন্তরই সমনন্তর'—এ কথা বলা হয়েছে। এর দ্বারা যেমন সংস্থানযুক্ত রূপধর্মসমূহের অনন্তরতা মধ্যে পরিচ্ছেদসহই হয়ে থাকে, সংস্থানরহিত অরূপধর্মসমূহের ক্ষেত্রে তেমন হয় না। অতএব, পূর্ব ও পরবর্তী সেই ধর্মসমূহের একীভূত হওয়ার মতো প্রবৃত্তির সমনন্তরতা এবং সেভাবে প্রবৃত্ত হওয়ার সামর্থ্যই 'সমনন্তরপ্রত্যয়তা'—তা প্রদর্শন করে।

Ye pana dhammā attani jāte eva jāyanti, no ajāte. Attanā sahevaca jāyanti, no pure pacchāca, tesaṃ jātatthāya viya [Pg.389] sayaṃ tehi saha jātabhāvena upakārako dhammo sahajātapaccayo. Pakāsassa padīpo viya. Padīpajālañhi uppajjamānaṃ pakāsasaṅkhātena ālokena saheva uppajjatīti. Aññamaññaṃ upatthambhantaṃ tidaṇḍaṃ viya aññamaññaṃ upatthambhanavasena upakārako dhammo aññamaññapaccayo. Evañca sati imassa paccayassa purimena saha viseso pākaṭo hoti. Nahi saha jātasaddo evarūpaṃ aññamaññopatthambhanaṃ bodhetīti. Nissayanti etthāti nissayo. Nissayabhāvena upakārako dhammo nissayapaccayo. So pana sahajātanissayo vatthupurejāta nissayoti duvidho hoti. Tattha sahajātova samāno paṭakoṭṭhako viya cittakammānaṃ patiṭṭhābhāvena upakārako dhammo sahajātanissayo. Pathavī viya tiṇarukkhādīnaṃ pure jāto hutvā adhiṭṭhānabhāvena upakārako vatthupurejāta nissayo. Balavataro pana nissayo upanissayo. Yathā hi sālibhattassa uppattiyā sūdovā ukkhalivākaṭṭhaṃvā aggivānissayo eva hoti, na upanissayo. Sālikhettavuṭṭhidhārā eva pana upanissayo, na hi tāsuasati bhattuppattiyā sūdādīnaṃpi thāmonāma atthīti. Tathā yahiṃ paccaye asati nissayadhammāpi natthi. Kuto nissitadhammā. So paccayo nissayatopi balavataraṭṭhena upanissayoti vuccatīti.

যে ধর্মসমূহ নিজে উৎপন্ন হলেই উৎপন্ন হয়, উৎপন্ন না হলে নয়; নিজের সাথেই উৎপন্ন হয়, পূর্বে বা পরে নয়, তাদের উৎপত্তির জন্য যেন নিজে তাদের সাথে উৎপন্ন হওয়ার মাধ্যমে উপকারক ধর্মই হলো সহজাতপ্রত্যয়। যেমন প্রকাশের জন্য প্রদীপ। প্রদীপের শিখা উৎপন্ন হওয়ার সাথে সাথেই প্রকাশ নামক আলোকের সাথে উৎপন্ন হয়। পরস্পরকে ঠেস দিয়ে রাখা ত্রিপদের (তিনটি লাঠির) মতো পরস্পরকে অবলম্বন বা ধারণ করার মাধ্যমে উপকারক ধর্ম হলো অন্যমন্যপ্রত্যয়। এরূপ হলে এই প্রত্যয়ের পূর্ববর্তী প্রত্যয়ের (সহজাতপ্রত্যয়ের) সাথে পার্থক্য স্পষ্ট হয়। কারণ 'সহজাত' শব্দ দ্বারা এরূপ পারস্পরিক অবলম্বন বা ধারণ করা বোঝায় না। যাতে আশ্রয় গ্রহণ করা হয় তা-ই হলো 'নিশ্রয়'। নিশ্রয়ভাবে (আশ্রয়ভাবে) উপকারক ধর্ম হলো নিশ্রয়প্রত্যয়। তা আবার দুই প্রকার: সহজাতনিশ্রয় ও বস্তু-পুরেজাতনিশ্রয়। সেখানে সহজাত হয়েই চিত্রপটের (ক্যানভাস) মতো চিত্ত ও চৈতসিকসমূহের প্রতিষ্ঠারূপে উপকারক ধর্ম হলো সহজাতনিশ্রয়। যেমন ঘাস ও বৃক্ষাদির জন্য পৃথিবী, পূর্বে উৎপন্ন হয়ে অধিষ্ঠানরূপে (ভিত্তিরূপে) উপকারক ধর্ম হলো বস্তু-পুরেজাতনিশ্রয়। অধিকতর শক্তিশালী নিশ্রয়ই হলো উপনিশ্রয়। যেমন শালিশালির (ধানের) অন্ন উৎপত্তির জন্য পাচক, হাঁড়ি, কাঠ বা আগুন কেবল নিশ্রয়ই হয়, উপনিশ্রয় নয়। কিন্তু শালিক্ষেত ও বৃষ্টিধারা হলো উপনিশ্রয়; কারণ সেগুলো না থাকলে অন্ন উৎপত্তির জন্য পাচক প্রভৃতির কোনো সামর্থ্যই থাকে না। তদ্রূপ, যে প্রত্যয় না থাকলে নিশ্রয়ধর্মসমূহও থাকে না, সেখানে আশ্রিত ধর্মসমূহ কোথা থেকে আসবে? সেই প্রত্যয় নিশ্রয় অপেক্ষা বলবান বা শক্তিশালী হওয়ার কারণে 'উপনিশ্রয়' বলে কথিত হয়।

So pana ārammaṇūpanissayo anantarūpanissayo pakatūpanissayoti tividho hoti. Tattha garukatā ārammaṇa dhammā garukatattāeva adhipatibhūtā balava nissayabhūtāca honti. Anantarapaccayadhammāca tehi vinā cittasantānapavattiyā eva abhāvato balavanissayāeva honti. Pakatūpanissayoti ettha pana pakato upanissayoti pakatūpanissayo. Pakatotica yathā kate sati anurūpe kāle tasmiṃsantāne ekantena paccayuppannadhammā pātubhavanti, tathā suṭṭhu katoti attho. Karaṇañcettha saddhā sīlaṃ sutaṃ cāgo paññātica rāgo doso moho māno diṭṭhi patthanātica vuttānaṃ dhammānaṃ attano [Pg.390] santāne pubbabhāge vuttappakārena suṭṭhu uppādanaṃ. Kāyikaṃ sukhaṃ kāyikaṃ dukkhaṃ puggalo utu bhojanaṃ senāsananti evaṃ vuttānaṃ dhammānaṃ suṭṭhu upasevanañca veditabbaṃ.

সেই উপনিশ্রয় আবার তিন প্রকার: আলম্বনোপনিশ্রয়, অনন্তরোপনিশ্রয় ও প্রকৃতোপনিশ্রয়। সেখানে গুরুত্বারোপিত আলম্বন ধর্মসমূহ গুরুত্বের কারণেই অধিপতিস্বরূপ এবং শক্তিশালী নিশ্রয়স্বরূপ হয়। আর অনন্তরপ্রত্যয় ধর্মসমূহ সেগুলো ছাড়া চিত্তসন্ততির প্রবৃত্তিরই অভাব ঘটার কারণে শক্তিশালী নিশ্রয়স্বরূপ হয়। 'প্রকৃতোপনিশ্রয়' শব্দে 'প্রকৃত' উপনিশ্রয়ই হলো প্রকৃতোপনিশ্রয়। 'প্রকৃত' বলতে বোঝায়—যেমন কোনো কাজ সম্পন্ন হলে উপযুক্ত সময়ে সেই সন্ততিতে অবশ্যই প্রত্যয়োপন্ন ধর্মসমূহ আবির্ভূত হয়, তেমনি 'সুষ্ঠুভাবে কৃত' (ভালোভাবে করা)। আর এখানে কারণ বা করণ বলতে শ্রদ্ধা, শীল, শ্রুত (জ্ঞান), ত্যাগ, প্রজ্ঞা এবং রাগ, দ্বেষ, মোহ, মান, দৃষ্টি ও প্রার্থনা—এই উক্ত ধর্মসমূহকে নিজের সন্ততিতে পূর্বভাগে উক্ত প্রকারে সুষ্ঠুভাবে উৎপন্ন করা বোঝায়। কায়িক সুখ, কায়িক দুঃখ, পুদ্গল, ঋতু, ভোজন ও শয্যাসন—এই উক্ত বিষয়সমূহের সুষ্ঠুভাবে সেবন বা ব্যবহারকেও (কারণ হিসেবে) জানতে হবে।

Puretaraṃ uppajjitvā vattamānabhāvena upakārako dhammo purejātapaccayo. So duvidho ārammaṇapurejāta nissaya purejāta vasena. Nissayārammaṇadhammā eva hi keci purejāta tāmattavisiṭṭhā purejātapaccayoti vuttāti. Ācariyānandattherena pana nissayārammaṇākārādīhi visiṭṭhā purejātākārena upakārakatā purejātapaccayatāti vuttaṃ. Evaṃ santepi pure jātatāvisiṭṭhehi nissayārammaṇasattivisesehi añño visuṃ purejātasattivisesonāma nadissatiyeva. Pure ropetvā jātānaṃ rukkhapotakānaṃ viya pacchā āsiñciyamānaṃ udakaṃ pure jātānaṃ catusamuṭṭhānikarūpadhammānaṃ vuddhaviruḷhabhāvañca pacchāpi attanā sadisassa rūpasantānassa pavattiyā paccayabhāvañca pāpetvā upatthambhanavasena upakārako pacchājāto arūpadhammo pacchā jātapaccayo. Aṭṭhakathāyaṃ pana gijjhapotakasarīrānaṃ āhārāsā cetanāviyāti vuttaṃ. Mūlaṭīkāyañca etena manosañce tanāhāravasena pavattamānehi arūpadhammehi rūpakāyassa upatthambhita bhāvaṃ dasseti, teneva āhārāsā viyāti avatvā cetanāgahaṇaṃ karotīti vuttaṃ. Sā pana pacchājātā sasampayuttā āhārāsā cetanā purejātānaṃ tesaṃ gijjhasarīrarūpānaṃ cirakālaṃ kabaḷīkārāhārena vināpi amilāta bhāvaṃ uparūparica vuddhaviruḷharūpasantānuppattiyā paccayabhāvaṃ pāpetvā upatthambhatiyeva. Yasmā supākaṭena pacchājātapaccayeka desena sakalassa pacchājātapaccayassa sādhanatthāya ayaṃ upamā idha vuttā viya dissati. Cetanā gahaṇañca pacchājāta paccayaṃ patvāpi cetanāeva padhānā jātāti dassanatthaṃ gahitanti na na sakkā vattuṃ. Evañhi sati pacchājātassa atthassa pacchā jātāya eva upamāya sādhanaṃ upapannaṃ hotīti. Yathāvutta ṭīkāpāṭhepi ayamattho labbhatiyeva.

পূর্বে উৎপন্ন হয়ে বিদ্যমান থাকার মাধ্যমে উপকারক ধর্ম হলো পুরেজাতপ্রত্যয়। তা দুই প্রকার: আলম্বন-পুরেজাত ও নিশ্রয়-পুরেজাত। নিশ্রয় ও আলম্বন ধর্মসমূহের মধ্যেই কতকগুলো কেবল পূর্বে উৎপন্ন হওয়ার বৈশিষ্ট্যের কারণে 'পুরেজাতপ্রত্যয়' বলে কথিত হয়েছে। আচার্য আনন্দ স্থবির অবশ্য বলেছেন যে, নিশ্রয় ও আলম্বন আকারাদি দ্বারা বিশিষ্ট হয়ে পূর্বে উৎপন্ন হওয়ার আকারে উপকারক হওয়াই হলো পুরেজাতপ্রত্যয়তা। তা সত্ত্বেও, পূর্বে উৎপন্ন হওয়ার বৈশিষ্ট্যের কারণে নিশ্রয় ও আলম্বনের বিশেষ শক্তি ছাড়া অন্য কোনো পৃথক 'পুরেজাত শক্তি' দেখা যায় না। পূর্বে রোপণ করে জন্মানো চারাগাছে পরে জল সেচন করার মতো, পূর্বে উৎপন্ন চতুরুৎথানিক রূপধর্মসমূহের বৃদ্ধি ও বিকাশের জন্য এবং পরেও নিজের সদৃশ রূপসন্ততির প্রবৃত্তির প্রত্যয়ভাব প্রাপ্ত করিয়ে উপষ্টম্ভন (সমর্থন) করার মাধ্যমে উপকারক পরবর্তী অরূপ ধর্ম হলো পশ্চাৎজাতপ্রত্যয়। অট্ঠকথা বা টীকাতে অবশ্য বলা হয়েছে যে, গৃধ্রশাবকদের (শকুনছানাদের) শরীরের জন্য আহারের আকাঙ্ক্ষা যেমন চেতনার মতো। মূলটীকায় বলা হয়েছে যে, এর দ্বারা মনঃসঞ্চেতনা আহারের মাধ্যমে প্রবহমান অরূপ ধর্মসমূহ দ্বারা রূপকায়ের উপষ্টম্ভিত (সমর্থিত) ভাব প্রদর্শন করা হয়েছে, সেই কারণেই 'আহারের আকাঙ্ক্ষার মতো' না বলে 'চেতনা' গ্রহণ করা হয়েছে। সেই পশ্চাৎজাত ও সম্প্রযুক্ত আহারের আকাঙ্ক্ষাস্বরূপ চেতনা পূর্বে উৎপন্ন সেই গৃধ্রশরীরের রূপসমূহকে দীর্ঘকাল কবলীকর আহার ছাড়াই ম্লান না হওয়া এবং উত্তরোত্তর বৃদ্ধি ও বিকশিত রূপসন্ততি উৎপত্তির প্রত্যয়ভাব প্রাপ্ত করিয়ে উপষ্টম্ভন (ধারণ) করেই থাকে। যেহেতু অত্যন্ত স্পষ্ট পশ্চাৎজাতপ্রত্যয়ের এক অংশের দ্বারা সমগ্র পশ্চাৎজাতপ্রত্যয় প্রমাণের জন্য এই উপমা এখানে বলা হয়েছে বলে মনে হয়। আর পশ্চাৎজাতপ্রত্যয় প্রাপ্ত হয়েও চেতনাই প্রধান হয়েছে—তা দেখানোর জন্য চেতনাকে গ্রহণ করা হয়েছে, এ কথা বলা অসঙ্গত নয়। এরূপ হলেই পশ্চাৎজাত বিষয়ের পশ্চাৎজাত উপমার দ্বারাই প্রমাণ সঙ্গত হয়। যথোক্ত টীকা পাঠেও এই অর্থ পাওয়া যায়।

Āsevanti [Pg.391] taṃ suṭṭhu bhajanti aparāparaṃ uppajjamānā dhammā suṭṭhu sevamānā viya bhajamānā viya tassa purimassa sabbapāripūraṃ ākāraṃ gahetvā eva punappunaṃ pavattantīti āsevanaṃ. Āsevetivā te dhamme attano parivāsaṃ suṭṭhu gāhāpeti. Vaḍḍhetītivā āsevanaṃ. Apica kusalādibhāvena attanā sadisassa payogena karaṇīyassa anantaradhammassa punappunaṃ karaṇaṃ pavattanaṃ attasadisassavā attasadisabhāvāpādanaṃ vāsanaṃ āsevanaṭṭhoti mūlaṭīkāyaṃ vuttaṃ. Tattha payogena karaṇīyassāti etena āvajjanadvayañca sabbavipākadhammeca nivatteti. Nahi āvajjana dvayassa dvattikkhattuṃ pavattamānassapi vaḍḍhetuṃvā hāpetuṃvā payogena karaṇīyatānāma atthi paridubbalattā. Vipākesuca ariyaphalāni parikammapayogena karaṇīyānipi maggacetanānubhāvena vinā kevalena tena payogeneva sādhetabbāni na honti. Kevalaṃ kammavegena santāne pātitesu lokiyavipākesu vattabbameva natthīti. Punappunaṃ karaṇaṃ pavattananti uparupari paguṇa balavabhāvāpādanena saha pavattanaṃ sandhāya vuttaṃ. Evañhi sati pariyattidhamma vijjāsippuggahaṇesu purimābhiyogo viya āsevanaṭṭhena anantare pavattānaṃ sajātiyānaṃ dhammānaṃ paguṇabalavabhāvāya upakārako dhammo āsevanapaccayo nāmāti siddhaṃ hotīti.

আসেবন করে অর্থাৎ তাকে সুষ্ঠুভাবে ভজনা করে; বারবার উৎপন্ন হওয়া ধর্মসমূহ যেন সুষ্ঠুভাবে সেবা করার মতো, ভজনা করার মতো সেই পূর্ববর্তী ধর্মের সর্ব-পরিপূর্ণ আকার গ্রহণ করেই বারবার প্রবর্তিত হয়—এজন্য তা 'আসেবন'। অথবা তা সেই ধর্মসমূহকে নিজের সুবাস সুষ্ঠুভাবে গ্রহণ করায়। অথবা তা বৃদ্ধি করে—এজন্য 'আসেবন'। তাছাড়া, কুশলাাদি ভাবের দ্বারা নিজের সদৃশ, প্রয়োগের দ্বারা করণীয় অনন্তর ধর্মের বারবার সম্পাদন বা প্রবর্তন করা অথবা নিজের সদৃশ ধর্মের সদৃশভাব উৎপাদন করা বা বাসনা করাই হলো আসেবনার্থ—এ কথা মূলটীকায় বলা হয়েছে। সেখানে 'প্রয়োগের দ্বারা করণীয়'—এর দ্বারা আবর্জনদ্বয় (পঞ্চদ্বারাবর্জন ও মনোদ্বারাবর্জন) এবং সমস্ত বিপাক ধর্মকে নিবৃত্ত করা হয়েছে। কারণ আবর্জনদ্বয় দুই-তিনবার প্রবর্তিত হলেও অত্যন্ত দুর্বল হওয়ার কারণে প্রয়োগের দ্বারা করণীয় হিসেবে বৃদ্ধি বা হ্রাস করার মতো কিছু থাকে না। আর বিপাকসমূহের মধ্যে আর্যফলসমূহ পরিকর্মপ্রয়োগের দ্বারা করণীয় হলেও মার্গচেতনার অনুভাব ছাড়া কেবল সেই প্রয়োগের দ্বারাই সাধ্য হয় না। কেবল কর্মবেগে সন্ততিতে পতিত লৌকিক বিপাকসমূহের ক্ষেত্রে তো বলার কিছুই নেই। 'বারবার সম্পাদন বা প্রবর্তন করা' বলতে উত্তরোত্তর পটুতা ও বলবান ভাব উৎপাদনের সাথে প্রবর্তন করাকে বোঝানো হয়েছে। এরূপ হলে, পরিয়ত্তি ধর্ম, বিদ্যা ও শিল্পগ্রহণে পূর্ববর্তী অভ্যাসের মতো, আসেবনার্থে অনন্তর প্রবহমান স্বজাতীয় ধর্মসমূহের পটুতা ও বলবান ভাবের জন্য উপকারক ধর্মই 'আসেবনপ্রত্যয়' নামে সিদ্ধ হয়।

Kāyaṅgavācaṅgacittaṅgābhisaṅkharaṇabhūtena cittappayogasaṅkhāte na kiriyābhāvena upakārako dhammo kammapaccayo. So duvidho sahajātanānākkhaṇikavasena. Tattha jeṭṭhasissa mahā vaḍḍhakiādayo viya sakiccaparakiccasādhanavasena pavattā sabbāpi sahajātacetanā sahajātapaccayo. Yathā pana itthipurisānaṃ sakiṃ sannipātappayogo kāmasukhānubhavanakiccañca kālantare puttapātubhāvatthāyavatthumhi bījanidhāna kiccañca sampādeti. Evamevaṃ yathāvuttābhisaṅkharaṇakiccañca tadabhisaṅkharaṇavegajanitaṃ kālantare vipākakaṭattārūpānaṃ pātubhāvatthāya santāne kiriyā visesanidhāna kiccañca sampādetvā niruddhā kusalākusala cetanā nānākkhaṇikakammapaccayonāma. [Pg.392] Vipaccanamattabhāvena upakārako dhammo vipākapaccayo. Vipaccana bhāvoca nāma loke sabbesaṃ pupphaphalādīnaṃ suṭṭhu vipakkabhāvaṃ pattakāle sabbākārena mandabhāvo hoti. Evaṃ nirussāhasanta bhāvasaṅkhākena mandamandākārena santāne pātubhāvo. Tatoyevaca vipākānaṃ pavatti avibhūtā hoti. Sabbarattiṃ niddāyantassa purimabhavasiddhe kammādi ārammaṇe pavattānipi tāni vuṭṭhitakāle kiñcijānanacitta pavattiyā paccayā nahontīti. Pañcaviññāṇādīni pana pacchājānanacitta pavattiyā paccayā hontānipi vatthārammaṇa ghaṭṭanānubhāva balena saheva honti. Na tesaṃ ussāhabyāpāramatta vasenāti daṭṭhabbaṃ.

কায়াঙ্গ, বাচাঙ্গ ও চিত্তাঙ্গের অভিসংস্কারস্বরূপ চিত্তপ্রয়োগ নামক ক্রিয়াভাবের দ্বারা উপকারক ধর্ম হলো কর্মপ্রত্যয়। তা দুই প্রকার: সহজাত ও নানাক্ষণিক। সেখানে জ্যেষ্ঠ শিষ্য বা প্রধান সূত্রধর (ছুতোর) প্রভৃতির মতো স্বকার্য ও পরকার্য সাধনের মাধ্যমে প্রবর্তিত সমস্ত সহজাত চেতনাই হলো সহজাতপ্রত্যয়। কিন্তু যেমন স্ত্রী-পুরুষের একবারের মিলনপ্রয়োগ কামসুখ অনুভব করার কাজ এবং কালান্তরে পুত্র উৎপত্তির জন্য ক্ষেত্রে বীজ বপনের কাজ সম্পন্ন করে; ঠিক তেমনি যথোক্ত অভিসংস্কারের কাজ এবং সেই অভিসংস্কারের বেগজনিত কালান্তরে বিপাক ও কটত্তারূপসমূহের (কর্মজ রূপসমূহের) আবির্ভাবের জন্য সন্ততিতে বিশেষ ক্রিয়া নিধানের কাজ সম্পন্ন করে নিরুদ্ধ হওয়া কুশল-অকুশল চেতনাই হলো নানাক্ষণিক কর্মপ্রত্যয়। কেবল পরিপক্ব হওয়ার ভাবের দ্বারা উপকারক ধর্ম হলো বিপাকপ্রত্যয়। পরিপক্ব হওয়া বলতে জগতে সমস্ত পুষ্প-ফলাদির সুষ্ঠুভাবে পরিপক্বতা প্রাপ্তির সময়ে সর্বতোভাবে মন্দভাব (নিষ্ক্রিয় ভাব) হওয়াকে বোঝায়। এভাবে নিরুৎসাহ ও শান্তভাব নামক অতি মন্দ মন্দ আকারে সন্ততিতে আবির্ভূত হওয়া। আর সে কারণেই বিপাকসমূহের প্রবৃত্তি অস্পষ্ট বা মৃদু হয়। সারারাত ঘুমানো ব্যক্তির পূর্বভবে অর্জিত কর্মাদি আলম্বনে প্রবর্তিত চিত্তসমূহ জাগ্রত হওয়ার সময়ে কোনো কিছু জানার চিত্তপ্রবৃত্তির প্রত্যয় হয় না। পঞ্চবিজ্ঞানাদি অবশ্য পরবর্তী জ্ঞানচিত্ত প্রবৃত্তির প্রত্যয় হলেও তা বস্তু ও আলম্বনের সঙ্ঘাতের অনুভাবের বলের সাথেই হয়ে থাকে, তাদের কেবল উৎসাহ বা ব্যাপারের বশে নয়—এরূপ দেখতে হবে।

Arūpino tayo āhārā sahajātadhammānaṃ jananaṭṭhena upatthambhanaṭṭhenaca, kabaḷīkārāhāro pana imassa catusamuṭṭhāni kassa kāyassa upatthambhanaṭṭheneva upakārakatā āhārapaccayo. Apica, āhāraṭṭhonāma upatthambhanappadhāno hoti. Teneva hi pāḷiyaṃ kabaḷīkāro āhāro āhārasamuṭṭhānassa rūpassa āhārapaccayena paccayoti avatvā imassa kāyassa āhārapaccayena paccayotveva vuttaṃ. Tasmā arūpāhārānaṃpi āhāraṭṭho upatthambhanavaseneva veditabbo. Janayantāpi hi āhārā attanā janitānañca tadaññesañcasantānaṭṭhitiyā paccayabhāvatthāya upatthambhanena saheva janentīti.

অরূপী তিন প্রকার আহার (স্পর্শ, মনঃসঞ্চেতনা ও বিজ্ঞান) সহজাত ধর্মসমূহের উৎপাদন অর্থে ও উপষ্টম্ভন (ধারণ) অর্থে এবং কবলীকর আহার এই চতুরুৎথানিক কায়ের কেবল উপষ্টম্ভন অর্থেই উপকারক হওয়া হলো আহারপ্রত্যয়। তাছাড়া, আহারার্থ হলো উপষ্টম্ভন-প্রধান (ধারণ-প্রধান)। সেই কারণেই পালিতে 'কবলীকর আহার আহারসমুত্থান রূপের আহারপ্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয়'—এ কথা না বলে 'এই কায়ের আহারপ্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয়'—এরূপই বলা হয়েছে। অতএব, অরূপ আহারসমূহেরও আহারার্থ কেবল উপষ্টম্ভন বা ধারণের মাধ্যমেই বুঝতে হবে। কারণ আহারসমূহ উৎপাদন করলেও নিজের দ্বারা উৎপাদিত এবং তদ্ভিন্ন অন্যান্য সন্ততির স্থিতির প্রত্যয়ভাবের জন্য উপষ্টম্ভনের সাথেই উৎপন্ন করে থাকে।

Issariyaṭṭhena upakārako dhammo indriyapaccayo. So tividho sahajātādivasena. Tattha sahajātadhammānaṃ attano attano kiccesu issarabhūtā arūpindriyadhammā sahajātindriyapaccayo. Pacchā jātānaṃ pañcaviññāṇa dhammānaṃ dassanādi kiccesu issarabhūtā pure jātā pañcapasādindriyadhammā pure jātindriyapaccayo. Sahajātānaṃ kaṭattārūpānaṃ ciratarapavattiyaṃ issarabhūtaṃ rūpajīvitaṃ rūpajīvitindriyapaccayo. Kasmā panettha bhāvindriyadvayaṃ idha na gahitanti. Vuccate, yassa janakattaṃvā upatthambhakattaṃvā anupālakattaṃvā atthi. So paccayadhammonāma. Bhāvadvayassa [Pg.393] pana sahajāta dhammānaṃ atthāya etaṃ tayaṃpi natthi. Kevalaṃ pana taṃsahite santāne kammādīhi attano attano paccayehi pavattamānānaṃ catusamuṭṭhānikadhammānaṃ itthākārādivaseneva yo pavattiniyamo atthi, so bhāvarūpā nubhāvena siddho. Tasmā tesaṃ dhammānaṃ tādise niyāmakicce issarattāyeva dvayaṃ indriyaṃnāma hoti. Na indriyapaccayatte nāti taṃ idha nagahitanti daṭṭhabbaṃ. Ārammaṇaṃ upagantvā tasmiṃ bhusaṃ daḷhaṃ nipatitvā viya jhāyanaṭṭhena olokanaṭṭhena upakārako dhammo jhānapaccayo. Duggati sugati nibbāna sampāpakaṭṭhena upakārako dhammo maggapaccayo. Etthaca yenayena sammādassanādinā lakkhaṇavisesena sampannattā kusalabhūtā sammādiṭṭhādayo sugati nibbāna sampāpakaṭṭhena maggapaccayānāma honti. Abyākatabhūtānaṃpi tesaṃ so so lakkhaṇaviseso atthiyevāti tesampi tenevaṭṭhena maggapaccayatā vuttāti daṭṭhabbā. Satipi maggaṅgānaṃ taṃtaṃ sampāpakaṭṭhenaca upakārakatte taṃsamuṭṭhitānaṃ rūpadhammānaṃ so attho na pāpuṇāti. Tesaṃ pana maggapaccayadhammehi samuṭṭhitattāyeva maggapaccayuppannatā paccetabbā. Esanayo hetukammindriyajhāna paccayesupīti.

আধিপত্য অর্থে উপকারক ধর্ম হলো ইন্দ্রিয়প্রত্যয়। তা সহজাতাদি ভেদে তিন প্রকার। তন্মধ্যে সহজাত ধর্মসমূহের নিজ নিজ কার্যে আধিপত্যকারী অরূপ-ইন্দ্রিয় ধর্মসমূহ হলো সহজাত-ইন্দ্রিয়প্রত্যয়। পশ্চাৎজাত পঞ্চবিজ্ঞান ধর্মসমূহের দর্শন আদি কার্যে আধিপত্যকারী পূর্বে জাত পঞ্চ প্রসাদ-ইন্দ্রিয় ধর্মসমূহ হলো পুরেজাত-ইন্দ্রিয়প্রত্যয়। সহজাত কর্মজ রূপসমূহের দীর্ঘকাল প্রবর্তনে আধিপত্যকারী রূপ-জীবিতেন্দ্রিয় হলো রূপ-জীবিতেন্দ্রিয়প্রত্যয়। কিন্তু কেন এখানে ভাব-ইন্দ্রিয়দ্বয় গ্রহণ করা হয়নি? বলা হচ্ছে—যার উৎপাদকত্ব (জনকত্ব), উপস্তম্ভকত্ব (সহায়তা) অথবা অনুপালকত্ব (রক্ষণাবেক্ষণ) আছে, তাকেই প্রত্যয়ধর্ম বলা হয়। কিন্তু ভাবদ্বয়ের সহজাত ধর্মসমূহের উপকারের জন্য এই তিনটি গুণের একটিও নেই। কেবল সেই ভাবযুক্ত সন্তানে কর্মাদি নিজ নিজ প্রত্যয় দ্বারা প্রবর্তিত চতুঃসমুত্থানিক ধর্মসমূহের নারীভাব বা পুরুষভাব রূপ যে প্রবৃত্তি-নিয়ম আছে, তা ভাবরূপের অনুভাবেই সিদ্ধ হয়। অতএব, সেই ধর্মসমূহের সেইরূপ নিয়ামক কার্যে আধিপত্য থাকার কারণেই এই দ্বয়কে 'ইন্দ্রিয়' বলা হয়, কিন্তু ইন্দ্রিয়প্রত্যয়ত্বে নয়; তাই তা এখানে গ্রহণ করা হয়নি—এরূপ বুঝতে হবে। আলম্বনে উপগত হয়ে তাতে অত্যন্ত দৃঢ়ভাবে পতিত হওয়ার মতো ধ্যান অর্থে এবং অবলোকন অর্থে উপকারক ধর্ম হলো ধ্যানপ্রত্যয়। দুর্গতি, সুগতি ও নির্বাণে পৌঁছানোর পথ বা উপায় অর্থে উপকারক ধর্ম হলো মার্গপ্রত্যয়। এবং এখানে যে যে সম্যক-দর্শন আদি বিশেষ লক্ষণে সম্পন্ন হওয়ার কারণে কুশলস্বরূপ সম্যক-দৃষ্টি আদি ধর্মসমূহ সুগতি ও নির্বাণে পৌঁছানোর অর্থে মার্গপ্রত্যয় নামে অভিহিত হয়। অব্যাকৃত ধর্মসমূহেরও সেই সেই বিশেষ লক্ষণ বিদ্যমান থাকার কারণে তাদেরও সেই অর্থেই মার্গপ্রত্যয়ত্ব বলা হয়েছে—এরূপ বুঝতে হবে। মার্গাঙ্গসমূহের সেই সেই স্থানে পৌঁছানোর অর্থে উপকারকত্ব থাকা সত্ত্বেও, তৎসমুত্থিত রূপধর্মসমূহের সেই অর্থ ঘটে না। কিন্তু মার্গপ্রত্যয়ধর্মসমূহ দ্বারা সমুত্থিত হওয়ার কারণেই তাদের মার্গপ্রত্যয়-উৎপন্ন বলে স্বীকার করতে হবে। এই নিয়ম হেতু, কর্ম, ইন্দ্রিয় ও ধ্যান প্রত্যয়সমূহের ক্ষেত্রেও প্রযোজ্য।

Ekuppādatādīhi pakārehi samaṃ ekībhūto viya hutvā aññamaññayuttabhāvena upakārako dhammo sampayuttapaccayo. Samānepi sahajātabhāvena nissaya nissita bhāvenaca yuttabhāve ekuppādatādikassa sampayogalakkhaṇassa virahato vippayuttabhāvena upakārako dhammo vippayuttapaccayo. Yattha sampayuttā saṅkā sambhavati, tattheva tadāsaṅkā vigamanatthaṃ ayaṃ vippayuttapaccayonāma vuttoti tadāsaṅkhā rahitesu ārammaṇānantarādīsu vippayuttapaccayapasaṅgo natthīti veditabbo. Heṭṭhāvuttappakāresu eva paccayadhammesu yo yo atthitā saṅkhātena khaṇapaccuppanna samaṅgibhāvena tādisasseva khaṇapaccuppanna samaṅgino dhammassa sahajātādivasena upakārako so so atthipaccayo. Yasmiṃ vijjāmāne sati añño uppajjituṃ okāsaṃ [Pg.394] nalabhati. So tassa aññassa okāsadāna saṅkhātena sayaṃ antarahitabhāvena upakārako dhammo natthipaccayo. Ayaṃpi visuṃ sattiviseso na hoti. Teneva cittena gacchati nisīdati tiṭṭhatītiādinā pacchimacitte ṭhitānaṃpi purimacittaṃ vattatiyevāti lokassa abhimāno hoti. Tasmā yattha atthitāsaṅkā sambhavati. Tattha tadāsaṅkā nivattanatthaṃ ayaṃ paccayo vuttoti veditabbo.

একোৎপাদ আদি প্রকারসমূহের দ্বারা সমানভাবে একীভূত হওয়ার মতো হয়ে পারস্পরিক যুক্তভাবে উপকারক ধর্ম হলো সম্প্রযুক্তপ্রত্যয়। সহজাতভাব এবং আশ্রয়-আশ্রিতভাবের দ্বারা যুক্তভাব সমান হলেও, একোৎপাদ আদি সম্প্রয়োগ-লক্ষণের অভাব হেতু বিপ্রযুক্তভাবে উপকারক ধর্ম হলো বিপ্রযুক্তপ্রত্যয়। যেখানে সম্প্রযুক্ত হওয়ার আশঙ্কা বা সম্ভাবনা থাকে, সেখানেই সেই আশঙ্কা দূর করার জন্য এই বিপ্রযুক্তপ্রত্যয় বলা হয়েছে; অতএব, সেই আশঙ্কামুক্ত আলম্বন, অনন্তর আদি প্রত্যয়সমূহে বিপ্রযুক্তপ্রত্যয়ের প্রসঙ্গ নেই—এরূপ বুঝতে হবে। পূর্বে উল্লিখিত প্রকারসমূহের প্রত্যয়ধর্মসমূহের মধ্যে যে যে ধর্ম 'অস্তিত্ব' নামক ক্ষণিক-প্রত্যুৎপন্ন সমঙ্গীভাবের দ্বারা সেইরূপ ক্ষণিক-প্রত্যুৎপন্ন সমঙ্গী ধর্মের সহজাতাদি ভেদে উপকারক হয়, সেই সেই ধর্ম হলো অস্তিপ্রত্যয়। যার বিদ্যমানতায় অন্য ধর্ম উৎপন্ন হওয়ার সুযোগ পায় না, সেই অন্য ধর্মকে সুযোগ দান করার উদ্দেশ্যে নিজের অন্তর্হিত হওয়ার মাধ্যমে উপকারক ধর্ম হলো নাস্তিপ্রত্যয়। এটিও কোনো পৃথক শক্তিবিশেষ নয়। "সেই চিত্তের দ্বারাই গমন করে, উপবেশন করে, দাঁড়ায়" ইত্যাদি লোকপ্রসিদ্ধির কারণে পরবর্তী চিত্তসমূহ উৎপন্ন হলেও পূর্ববর্তী চিত্তটি বিদ্যমান থাকে—এরূপ লোকের ভ্রান্ত ধারণা হয়। অতএব, যেখানে অস্তিত্বের আশঙ্কা বা ভ্রান্তি উৎপন্ন হয়, সেখানে সেই আশঙ্কা নিবৃত্ত করার জন্য এই প্রত্যয়টি বলা হয়েছে—এরূপ বুঝতে হবে।

Vināsaṃ gato vigato. Yasmiṃ avigate añño uppajjituṃ okāsaṃ nalabhati, so tassa okāsadānasaṅkhātena sayaṃ vigatabhāvena upakārako dhammo vigatapaccayo. Vattamānatā saṅkhātena avigatabhāvena tādisasseva dhammassa upakārako dhammo avigatapaccayo. Purimapaccaya dukameva cettha nānattha pasaṅganivattanatthaṃ ñāṇavisadatthañca pariyāyantarena vigatadukaṃnāma katvā desitanti veditabbaṃ. Tathā hi atthīti kho kaccāna ayameko anto. Natthīti ayaṃ dutīyo antotiādinā nānāatthadīpakā atthi natthi saddā sāsane lokeca dissanti. Pubbe vuttasseva ca atthassa puna pariyāyantarena vacanaṃ sotūnaṃ ñāṇavisadatthāya hotīti. Ṭīkākārā pana bahuṃ tesaṃ paccaya dukānaṃ nānatthasambhavaṃ vaṇṇentiyevāti. [Paccayuddeso]

বিনাশপ্রাপ্ত বা অপগত হওয়াই হলো 'বিগত'। যা অপগত না হলে অন্য ধর্ম উৎপন্ন হওয়ার সুযোগ পায় না, সেই অন্য ধর্মকে সুযোগ দান করার উদ্দেশ্যে নিজের বিগত হওয়ার মাধ্যমে উপকারক ধর্ম হলো বিগতপ্রত্যয়। বর্তমানতা নামক অবিগত ভাবের দ্বারা সেইরূপ ধর্মের উপকারক ধর্ম হলো অবিগতপ্রত্যয়। এখানে পূর্ববর্তী প্রত্যয়-যুগলকেই ভিন্নার্থের আশঙ্কা নিবৃত্তি এবং জ্ঞানের নির্মলতার জন্য পর্যায়ান্তরে 'বিগত-অবিগত' যুগল নামে দেশনা করা হয়েছে—এরূপ বুঝতে হবে। তথাহি—"হে কাচ্চায়ন! 'আছে' এটি একটি চরম সীমা, 'নেই' এটি দ্বিতীয় চরম সীমা" ইত্যাদি নানা অর্থ প্রকাশক 'অস্তি' ও 'নাস্তি' শব্দ শাসনে এবং লোকে দেখা যায়। পূর্বে উক্ত অর্থের পুনরায় পর্যায়ান্তরে প্রকাশ শ্রোতাদের জ্ঞানের নির্মলতার জন্য হয়ে থাকে। টীকাকারগণ অবশ্য সেই প্রত্যয়-যুগলসমূহের বহু ভিন্নার্থের সম্ভাবনা বর্ণনা করেছেন। [প্রত্যয়উদ্দেশ সমাপ্ত]

168. Idāni yathā uddiṭṭhe catuvīsatipaccaye pathamaṃ chahi rāsīhi saṅgahetvā puna rāsīnaṃ anukkamena tesaṃ paccayānaṃ niddesaṃ dassento chadhānāmantunāmassāti gāthādvaya māha. Nāmaṃ nāmassa chadhā chabbidhehi paccayehi paccayo hoti. Nāmaṃ nāmarūpīnaṃ pañcadhā. Puna nāmaṃ rūpassa ekadhā, rūpaṃ nāmassa ekadhāeva. Paññattināmarūpāni nāmassa duvidhā, dvayaṃ nāmarūpaṃ dvayasseva nāmarūpassa navadhāti evaṃ chakkapañcakādivasena paccayā chabbidhā honti. Kathaṃ hontīti yojanā.

১৬৮. এখন, যেভাবে উদ্দিষ্ট চব্বিশটি প্রত্যয়কে প্রথমে coyote রাশিতে সংগ্রহ করে, পুনরায় রাশিগুলোর অনুক্রমে সেই প্রত্যয়সমূহের নির্দেশ প্রদর্শনপূর্বক "ছধা নামন্তু নামস্স" ইত্যাদি দুটি গাথা বলেছেন। নাম নামের প্রতি ছয় প্রকারে প্রত্যয় হয়। নাম নাম-রূপের প্রতি পাঁচ প্রকারে প্রত্যয় হয়। পুনরায়, নাম রূপের প্রতি এক প্রকারে এবং রূপ নামের প্রতি এক প্রকারেই প্রত্যয় হয়। প্রজ্ঞপ্তি ও নাম-রূপ নামের প্রতি দুই প্রকারে এবং উভয় নাম-রূপ উভয় নাম-রূপের প্রতি নয় প্রকারে প্রত্যয় হয়—এভাবে ছয়, পাঁচ ইত্যাদি ভেদে প্রত্যয়সমূহ ছয় প্রকার হয়। কীভাবে হয়—তা যুক্ত করা হলো।

[229] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ

[২২৯] যা বিভাবনীতে (অভিধম্মত্থবিভাবনী টীকায়) বলা হয়েছে—

‘‘Paññattināmarūpāni nāmassa dvidhā dvipakārā paccayā hontīti vuttaṃ’’. Taṃ na sundaraṃ.

"প্রজ্ঞপ্তি ও নাম-রূপ নামের প্রতি দুই প্রকারে, দুই প্রকার প্রত্যয় হয়—এরূপ যা বলা হয়েছে, তা সুন্দর নয়।"

Paccayakathā [Pg.395] hi nāma paccayato paccayuppannato paccayasattitoti tīhi pakārehi vuttāyeva suvuttā hotīti. Yasmā pana anantarādipaccayānāma cittasantānassa avicchedāya kiccaṭṭhānānukkamapaṭipādanāya eva ca honti. Tasmā kusalādīsu arūpadhammesu yokoci dhammo yassa kassaci aviruddhassa dhammassa paccayo na na hotīti vuttaṃ anantaraniruddhācittacetasikādhammātiādi. Tattha aviruddhassātietena aññamaññaviruddhānaṃ kusalākusalānaṃ somanassadomanassānañca aññamaññaṃ anantara paccayapaṭikkhepo veditabbo. Paṭuppannānanti punuppannānaṃ paṭipāṭiyā uppannānaṃvā. Punappunaṃ santānaparibhāvanāvasena pavatto āsevanapaccayonāma, kevalaṃ payogasādhanīyesu javavega sahitesu cittuppādesu eva labbhatīti vuttaṃ purimāni javanānītiādi. Tattha javanānīti maggaphalajavanavajjāni lokiya kusalā kusalakriyajavanāni pacchimānaṃjavanānanti phalajavanavajjānaṃ kusalākusalakriyajavanānaṃ. Bhinnajātikā hi dhammā aññamaññaṃ sabbākārapāripūraṃ parivāsaṃnāma gahetuṃvā gāhāpetuṃpā na sakkonti. Yadi sakkuṇeyyuṃ, jātimattenapi dhammā pubbāparaṃ abhinnāeva siyunti. Tasmā bhinnajātikaṃ phalajavanaṃ maggato parivāsaṃ gahetuṃ na sakkoti. Maggopi attano parivāsaṃ phalassa dātuṃ na sakkoti. Phalacittānica parikammapayogabalena javana kiccāni honti, na aññamaññaṃ parivāsadāna gahaṇa balenāti. Yasmā kāmāvacarabhāvato mahaggatā nuttara bhāvappattināma āsevanabalena hoti, tasmā gotrabhu jhāna maggānaṃ bhūmi bhedo idha appamāṇanti daṭṭhabbaṃ.

প্রত্যয়কথা মূলত প্রত্যয়, প্রত্যয়োৎপন্ন এবং প্রত্যয়শক্তি—এই তিন প্রকারে উক্ত হলেই তা সুষ্ঠুভাবে উক্ত হয়। যেহেতু অনন্তর আদি প্রত্যয়সমূহ চিত্ত-সন্তানের অবিচ্ছেদের জন্য এবং কার্য ও স্থানের অনুক্রম প্রতিপাদনের জন্যই হয়ে থাকে। অতএব, কুশলাদি অরূপ ধর্মসমূহের মধ্যে যেকোনো ধর্ম যেকোনো অবিরুদ্ধ ধর্মের প্রত্যয় না হয়ে পারে না—এরূপ বোঝাতে "অনন্তর-নিরুদ্ধ চিত্ত-চৈতসিক ধর্মসমূহ" ইত্যাদি বলা হয়েছে। সেখানে 'অবিরুদ্ধের'—এই পদের দ্বারা পারস্পরিক বিরুদ্ধ কুশল ও অকুশল এবং সৌমনস্য ও দৌর্মনস্যের পারস্পরিক অনন্তরপ্রত্যয়ত্ব প্রতিষেধ করা হয়েছে বলে বুঝতে হবে। 'পটুন্নানং' বলতে পুনরায় উৎপন্ন অথবা অনুক্রমে উৎপন্ন ধর্মসমূহকে বোঝায়। বারবার চিত্ত-সন্তানকে ভাবিত করার মাধ্যমে প্রবর্তিত 'আসেবনপ্রত্যয়' কেবল প্রয়োগসাধ্য জবনবেগে যুক্ত চিত্তোৎপাদসমূহের ক্ষেত্রেই লাভ হয়—এরূপ বোঝাতে "পূর্ববর্তী জবনসমূহ" ইত্যাদি বলা হয়েছে। সেখানে 'জবনসমূহ' বলতে মার্গ ও ফল জবন ব্যতীত লৌকিক কুশল, অকুশল ও ক্রিয়া জবনসমূহকে এবং 'পরবর্তী জবনসমূহ' বলতে ফল জবন ব্যতীত কুশল, অকুশল ও ক্রিয়া জবনসমূহকে বোঝায়। ভিন্নজাতীয় ধর্মসমূহ পারস্পরিক সর্বপ্রকার পরিপূরক 'পরিভাস' গ্রহণ করতে বা গ্রহণ করাতে পারে না। যদি পারত, তবে জাতিমাত্রের দ্বারাও পূর্বাপর ধর্মসমূহ অভিন্নই হতো। অতএব, ভিন্নজাতীয় ফলজবন মার্গ থেকে পরিভাস গ্রহণ করতে পারে না। মার্গও নিজের পরিভাস ফলকে দিতে পারে না। এবং ফলচিত্তসমূহ পরিকর্মের প্রয়োগবলে জবনকার্য সম্পন্ন করে, পারস্পরিক পরিভাস দান ও গ্রহণের বলে নয়। যেহেতু কামাবচর অবস্থা থেকে মহদ্গত ও অনুত্তর অবস্থা প্রাপ্তি আসেবনবলেই হয়ে থাকে, তাই এখানে গোত্রভূ, ধ্যান ও মার্গসমূহের ভূমিভেদ অপ্রমাণ—এরূপ বুঝতে হবে।

Hetu.La. Nāmarūpānanti ettha hetumaggaṅgāni ahetukavajjitānaṃ, jhānaṅgāni pañcaviññāṇavajjitānaṃ sahajātānaṃ nāmarūpānaṃ. Sahajātarūpalakkhaṇaṃ pana sayameva vakkhati. Cetanānāma pavattamānā dve kiccāni sādheti sahajātānaṃ saṃvidhānañca āyatiṃ vipākapātu bhāvatthāya tasmiṃ santāne attano pavattā kārasaṅkhāta bījanidhānañcāti. Tattha saṃvidhānakiccaṃ sabbacetanā sādhāraṇaṃ [Pg.396] hoti. Bījanidhānakiccaṃ pana kusalākusalabhāvappattāyaeva cetanāya hotīti vuttaṃ sahajātācetanātiādi. Tattha sahajātācetanāti antamaso pañcaviññāṇa sahajātāpi cetanā. Sāpi hi sahajātānaṃ saṃvidahanasaṅkhātena kammabhāvena pavattattā kammaṃevanāma hotīti. Yasmā attano pavattākārasaṅkhātassa vipākabījassa nidahanaṃnāma, na tāvadeva bījakiccaṃ sampādeti. Ambabījādīni viya pariṇatabhāvaṃ patvā khaṇantareeva sampādetīti vuttaṃ nānākkhaṇikā cetanātiādi. Tattha nānākkhaṇikācetanāti attano paccayuppannadhamma pavattikkhaṇato visuṃ bhūte atītakāle siddhā kusalā kusalacetanā. Kusalākusalacetanātivā pāṭho siyā.

"হেতু...পে... নাম-রূপের প্রতি"—এখানে হেতু ও মার্গাঙ্গসমূহ অহেতুক বর্জিত এবং ধ্যানাঙ্গসমূহ পঞ্চবিজ্ঞান বর্জিত সহজাত নাম-রূপের প্রতি প্রত্যয় হয়। সহজাত রূপের লক্ষণ অবশ্য নিজেই পরে বলবেন। চেতনা প্রবর্তিত হয়ে দুটি কার্য সাধন করে—সহজাত ধর্মসমূহের সংযোজন এবং ভবিষ্যতে বিপাক প্রকাশের জন্য সেই সন্তানে নিজের প্রবৃত্তিরূপ বীজ নিধান। তন্মধ্যে সংযোজন-কার্য সকল চেতনার সাধারণ ধর্ম। কিন্তু বীজ নিধান কার্য কেবল কুশল ও অকুশল ভাবপ্রাপ্ত চেতনারই হয়ে থাকে—এরূপ বোঝাতে "সহজাত চেতনা" ইত্যাদি বলা হয়েছে। সেখানে 'সহজাত চেতনা' বলতে অন্তত পঞ্চবিজ্ঞানের সাথে সহজাত চেতনাকেও বোঝায়। কারণ, তাও সহজাত ধর্মসমূহের সংযোজনরূপ কর্মভাব দ্বারা প্রবর্তিত হওয়ার কারণে 'কর্ম' নামেই অভিহিত হয়। যেহেতু নিজের প্রবৃত্তিরূপ বিপাক-বীজের নিধান তৎক্ষণাৎ বীজকার্য সম্পাদন করে না। আম্রবীজ আদির মতো পরিপক্বতা লাভ করে ভিন্ন ক্ষণেই তা সম্পাদন করে—এরূপ বোঝাতে "নানাক্ষণিক চেতনা" ইত্যাদি বলা হয়েছে। সেখানে 'নানাক্ষণিক চেতনা' বলতে নিজের প্রত্যয়োৎপন্ন ধর্মের প্রবৃত্তি-ক্ষণ থেকে পৃথক অতীতকালে সম্পন্ন কুশল ও অকুশল চেতনাকে বোঝায়। অথবা "কুশলাকুশল চেতনা" এরূপ পাঠও হতে পারে।

Vipākakkhandhāaññamaññaṃsahajātānaṃrūpānanti ettha aññamaññassaca sahajātarūpānañcāti attho. Yathānāma pure jātā sālarukkhapotakā pacchā anuvassaṃ vassantānaṃ vuṭṭhidhārānaṃ vasena vuddhiṃ viruḷhiṃ vepullaṃ patvā tasmiṃ ṭhāne yāvakappāvasānāpi mahantassa sālavanasaṇḍassa pavattiyā paccayā honti. Evaṃ paṭisandhikkhaṇato paṭṭhāya purimacittakkhaṇesu uppannā sakalasarīre kammajakāyo cittajakāyo utujakāyo āhāraja kāyoti sabbe sakalasarīraṭṭhakā catusamuṭṭhānika rūpadhammā pacchājātānaṃ pathamabhavaṅgādīnaṃ cittacetasikānaṃ vasena vuddhiṃ viruḷhiṃ vepullaṃ patvā uparupari catusamuṭṭhānika rūpaparaṃparāpavattiyā paccayattaṃ upagacchantīti vuttaṃ pacchājātā cittacetasikā dhammātiādi. Tattha purejātassāti ātītānantaracitte jātassāti vadanti. Yāva aṭṭhamacittāvā purejātassa. Ettako hi kālo rūpadhammānaṃ vaḍḍhanakālonāma. Tatoparaṃ hāyanakāle pacchājātena payojanaṃ natthīti. Yāva soḷasamacittā eva vā purejātassa. Yadaggena hi maraṇāsannakāle vatthurūpaṃ cuticittassa purejātapaccayataṃ upagacchati. Tadaggena cuticittaṃpi tassa vatthurūpassa pacchājātapaccayo na hotīti navattabbo. Tathā sesarūpānañca. Yathā hi upatthambhanto āhāro [Pg.397] vaḍḍhanapakkhe ṭhitameva upatthambhati. Hāyanapakkhe ṭhitaṃ nupatthambhatīti natthi. Tadāpi tadanurūpassa upatthambhanassa icchitabbattā. Evamayaṃpīti.

“বিপাক স্কন্ধসমূহ পরস্পর এবং সহজাত রূপসমূহের প্রত্যয় হয়” - এখানে 'পরস্পর এবং সহজাত রূপসমূহের' এই অর্থ। যেমন পূর্বে উৎপন্ন শালবৃক্ষের চারাগাছসমূহ পরবর্তীতে প্রতি বছর বর্ষিত বৃষ্টিধারার প্রভাবে বৃদ্ধি, বিকাশ ও বিপুলতা লাভ করে সেই স্থানে কল্পের শেষ পর্যন্তও মহৎ শালবন সমূহের প্রবর্তনের প্রত্যয় (কারণ) হয়। তদ্রূপ প্রতিসন্ধিক্ষণ থেকে শুরু করে পূর্ববর্তী চিত্তক্ষণসমূহে উৎপন্ন সমগ্র শরীরে কর্মজ কায়, চিত্তজ কায়, ঋতুজ কায়, আহারজ কায় - এই সমস্ত সমগ্র শরীরস্থিত চতুঃসমুত্থানিক রূপধর্মসমূহ পশ্চাৎজাত প্রথম ভবঙ্গ আদি চিত্ত-চেতসিকসমূহের প্রভাবে বৃদ্ধি, বিকাশ ও বিপুলতা লাভ করে উত্তরোত্তর চতুঃসমুত্থানিক রূপপরম্পরা প্রবর্তনের প্রত্যয়ভাব প্রাপ্ত হয়, এইজন্য বলা হয়েছে 'পশ্চাৎজাত চিত্ত-চেতসিক ধর্মসমূহ' ইত্যাদি। সেখানে 'পুরেজাত' বলতে অতীত অনন্তর চিত্তে উৎপন্নকে বলেন। অথবা অষ্টম চিত্ত পর্যন্ত পুরেজাত হয়। এতটুকুই রূপধর্মসমূহের বর্ধনকাল। তারপর হ্রাস পাওয়ার কালে পশ্চাৎজাতের কোনো প্রয়োজন নেই। অথবা ষোড়শ চিত্ত পর্যন্তই পুরেজাত হয়। কারণ মরণাসন্ন কালে যে বস্তু-রূপ চ্যুতিচিত্তের পুরেজাত প্রত্যয়ত্ব লাভ করে, সেই কারণে চ্যুতিচিত্তও সেই বস্তুরূপের পশ্চাৎজাত প্রত্যয় হয় না - এমন বলা যায় না। তদ্রূপ অবশিষ্ট রূপসমূহের ক্ষেত্রেও। যেমন উপস্তম্ভক আহার বর্ধনশীল পক্ষেই স্থিতকে উপস্তম্ভন (সাহায্য) করে, হ্রাসমান পক্ষে স্থিতকে উপস্তম্ভন করে না - এমন নয়। তখনও তদনুরূপ উপস্তম্ভন বাঞ্ছনীয় হওয়ার কারণে। এটাও তদ্রূপ।

Arūpadhammānaṃ ānubhāvonāma mahāvipphāro hoti. Tasmā te kāyekadese vatthumhi uppannāpi sakalaṃ imaṃ catujakāyaṃ upatthambhetuṃ sakkontiyevāti vuttaṃ imassakāyassāti. Cakkhādīni pasādavatthūni rūpādīhi sahaladdhaghaṭṭanānieva viññāṇassa ādhārabhāvaṃ gacchanti. Ghaṭṭanañca ṭhitipattakāleevāti tesaṃ niccakālaṃpi attano viññāṇassa purejātapaccayatā siddhi hoti. Viññāṇañcanāma pañcavokārabhave vatthunissayena vinā uppajjituṃ nasakkotīti, yadā purejātaṃvā vaḍḍhanapakkhe ṭhitaṃvā vatthuṃ na labhati, tadā paṭisandhikālevā maraṇāsannakālevā yaṃ yaṃ labhati, taṃ taṃ nissāya uppajjatiyeva. Yadā pana pure jātaṃ suṭṭhu balavantañca vatthuṃ labhati, tadā tadeva nissāya pavattati. Tañca niyamato pavattikāleeva labbhati, no paṭisandhikāle. Nahi tadā viññāṇapaccayena uppannaṃ vatthupurejātaṃ bhavituṃ sakkotīti vuttaṃ chavatthūni pavattiyanti.

অরূপধর্মসমূহের (চিত্ত-চেতসিকের) প্রভাব অত্যন্ত মহৎ ও বিস্তৃত হয়। তাই তারা শরীরের একদেশে বস্তুতে উৎপন্ন হলেও এই সমগ্র চতুর্জ কায়কে (চার প্রকার সমুত্থানজাত শরীরকে) উপস্তম্ভন করতে সমর্থ হয়, এইজন্য বলা হয়েছে 'এই কায়ের'। চক্ষু আদি প্রসাদ ও বস্তুসমূহ রূপ আদির সাথে যুগপৎ সংঘট্টন (স্পর্শ) লাভ করেই বিজ্ঞানের আধারভাব প্রাপ্ত হয়। আর সংঘট্টন স্থিতিপ্রাপ্তিকালেই হয়, তাই তাদের সর্বদা নিজের বিজ্ঞানের প্রতি পুরেজাত প্রত্যয়তা সিদ্ধ হয়। বিজ্ঞান পঞ্চবোকার ভবে (পঞ্চস্কন্ধ বিশিষ্ট লোকে) বস্তু আশ্রয় ব্যতীত উৎপন্ন হতে পারে না; তাই যখন পুরেজাত বা বর্ধনশীল পক্ষে স্থিত বস্তু লাভ করে না, তখন প্রতিসন্ধিকালে বা মরণাসন্নকালে যা যা লাভ করে, তা তা আশ্রয় করেই উৎপন্ন হয়। কিন্তু যখন পুরেজাত ও অত্যন্ত বলবান বস্তু লাভ করে, তখন তাকেই আশ্রয় করে প্রবর্তিত হয়। আর তা নিয়ম অনুসারে প্রবৃত্তি কালেই লাভ করা যায়, প্রতিসন্ধিকালে নয়। কারণ তখন বিজ্ঞান প্রত্যয় দ্বারা উৎপন্ন বস্তু পুরেজাত হতে পারে না, এইজন্য বলা হয়েছে 'ছয়টি বস্তু প্রবৃত্তিকালে'।

Pañcālambaṇānica pañcaviññāṇavīthiyāti idaṃ niyamasiddhigahaṇa vasena vuttaṃ. Sabbāni pana paccuppannabhūtāni nipphannarūpāni manoviññāṇa vīthiyā purejātapaccayā hontiyeva. Evañca katvā paṭṭhāne paccuppanno dhammo paccuppannassa dhammassa purejātapaccayena paccayo. Ārammaṇapurejātaṃ cakkhuṃ aniccato dukkhato anattato vipassati. Sotaṃ, ghānaṃ, jivhaṃ, kāyaṃ, rūpe, sadde, gandhe, rase, phoṭṭhabbe, vatthuṃ, paccuppanne khandhe aniccato dukkhato anattato vipassati, paccuppannaṃ cakkhuṃ assādeti abhinandatītiādi vuttaṃ. Aṭṭhakathāyañca uppādakkhaṇaṃ atikkamitvā ṭhitipattaṃ aṭṭhārasavidhaṃ rūpameva purejātapaccayoti vuttanti. Etthaca kiñcāpi paṭṭhāne paccuppannārammaṇaṃ paṭisandhicittaṃ paccuppannārammaṇassa bhavaṅgassaanantarapaccayena paccayoti evaṃ paṭisandhibhavaṅgānaṃpi paccuppannārammaṇatāya vuttattā [Pg.398] paccuppannabhūtāni kammanimitta gatinimittāni ārabbha pavatti kāle paṭisandhicittānaṃpi ārammaṇapurejātaṃ labbhamānaṃ viya dissati. Evaṃsantepi purejātapaccayassa paccaniye paṭisandhikkhaṇe vipākā byākato eko khandhotiādinā pāḷiyaṃeva taṃ paṭikkhittanti. Etthaca āruppe viya paṭisandhikkhaṇepi vatthupure jātassa abhāvā aparibyattattāvā tassa ārammaṇassa ārammaṇamattabhāveeva ṭhitattā paṭikkhittanti kāraṇaṃ vadanti. Ārammaṇamevagarukatanti paccavekkhanavasena assādanādivasenaca garukataṃ iṭṭhārammaṇa māha. Tañca kho tassatassa puggalassa icchāvasena veditabbaṃ. Gūthakuṇapādīnipi hi tadabhinandantānaṃ kimimakkhika sunakha gijjha kākādīnaṃ garukatānieva ārammaṇāni hontīti.

'পাঁচটি আলম্বন এবং পঞ্চবিজ্ঞান বীথি' - এটি নিয়ম সিদ্ধি গ্রহণের বশে বলা হয়েছে। কিন্তু সমস্ত বর্তমান ভূত ও নিষ্পন্ন রূপসমূহ মনোবিজ্ঞান বীথির পুরেজাত প্রত্যয় হয়েই থাকে। এইভাবে পট্ঠানে (প্রস্থান গ্রন্থে) বলা হয়েছে: "বর্তমান ধর্ম বর্তমান ধর্মের পুরেজাত প্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয় হয়। আলম্বন-পুরেজাত চক্ষু অনিত্য, দুঃখ ও অনাত্মা রূপে বিপশ্যনা করে। শ্রোত্র, ঘ্রাণ, জিহ্বা, কায়, রূপ, শব্দ, গন্ধ, রস, স্পর্শব্য, বস্তু এবং বর্তমান স্কন্ধসমূহকে অনিত্য, দুঃখ ও অনাত্মা রূপে বিপশ্যনা করে; বর্তমান চক্ষুকে আস্বাদন করে, অভিনন্দিত করে" ইত্যাদি। অট্ঠকথাতেও বলা হয়েছে যে, উৎপাদক্ষণ অতিক্রম করে স্থিতিপ্রাপ্ত আঠারো প্রকার রূপই পুরেজাত প্রত্যয়। এখানে যদিও পট্ঠানে বর্তমান আলম্বনযুক্ত প্রতিসন্ধিচিত্ত বর্তমান আলম্বনযুক্ত ভবঙ্গের অনন্তর প্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয় হয় - এভাবে প্রতিসন্ধি ও ভবঙ্গসমূহেরও বর্তমান আলম্বনযুক্ত হওয়ার কথা বলা হয়েছে, তাই বর্তমান ভূত, কর্মনিমিত্ত ও গতিনিমিত্তকে অবলম্বন করে প্রবৃত্তিকালে প্রতিসন্ধিচিত্তসমূহেরও আলম্বন-পুরেজাত লভ্যমান হওয়ার মতো দেখায়। এমন হলেও, পুরেজাত প্রত্যয়ের প্রতিপক্ষ প্রতিসন্ধিক্ষণে "বিপাক অব্যাকৃত একটি স্কন্ধ..." ইত্যাদি পালি বাক্যেই তা প্রতিহত (প্রত্যাখ্যাত) করা হয়েছে। এখানে অরূপ লোকের মতো প্রতিসন্ধিক্ষণেও বস্তু-পুরেজাতের অভাব হেতু অথবা অপ্রকটতার কারণে সেই আলম্বনের কেবল আলম্বনমাত্রভাবে স্থিত থাকার কারণেই তা প্রত্যাখ্যাত হয়েছে - এই কারণ পণ্ডিতগণ বলেন। "আলম্বনকেই গরুকৃত (গুরুত্বপূর্ণ)" বলতে প্রত্যবেক্ষণ বশে এবং আস্বাদন আদি বশে গুরুত্ব দেওয়া ইষ্ট আলম্বনকে বোঝায়। আর তা সেই সেই পুদ্গলের ইচ্ছা অনুসারে জানতে হবে। কারণ বিষ্ঠা, শবদেহ ইত্যাদিও সেগুলোতে আনন্দিত হওয়া কৃমি, মাছি, কুকুর, শকুন, কাক ইত্যাদির কাছে গরুকৃত (গুরুত্বপূর্ণ) আলম্বনই হয়ে থাকে।

[230] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[২৩০] কিন্তু বিভাবনীতে যা...

‘‘Garukatanti garuṃ katvā paccavekkhita’’ntiādi vuttaṃ. Taṃ anupapannaṃ.

"গরুকতং বলতে গুরুত্ব সহকারে প্রত্যবেক্ষণ করা" ইত্যাদি বলা হয়েছে, তা অনুপপন্ন (অসংগত)।

Cakkhuṃ garuṃ katvā assādeti abhinandatītiādinā assā danādivasenapi assa niddesassa pavattattāti. Rāgādayo pana dhammāti etena rāgo doso moho māno diṭṭhi patthanāti evaṃ vuttehi dhammehi saha dasa akusalakammapathā pañcaanantariya kammānica gahitāni honti. Tattha anantariyavajjāni tāni samatikkamamukhena yathārahaṃ ajjhattaṃ sabbesaṃ catubhūmaka kusalānaṃ anantariyakammāni pana kāmāvacarakusalānameva uppattiyā balavanissayā honti. Tāniyevaca sabbāni yathārahaṃ ajjhattañca bahiddhāca rāgādīnaṃ pāṇātipātādīnañca sabbesaṃ akusalānaṃ kāyikasukhadukkhādīnañca abyākatadhammānaṃ uppattiyā balava nissayā honti. Saddhādayoti etena saddhā sīlaṃ sutaṃ cāgo paññāti evaṃ vuttehi dhammehi saha sabbe dānasīlādayo catubhūmakaku salānaṃ rāgādi akusalānaṃ sukhadukkhādicatubhūmaka abyākatā nañca uppattiyā balavanissayā hontīti. Sukhaṃ dukkhaṃ puggalo bhojanaṃ utusenāsananti etena nibbānavajjā sabbe catubhūmakā byākatā [Pg.399] gahitā, tepi hi yathārahaṃ ajjhattañca bahiddhāca kusalākusalā byākatadhammānaṃ uppattiyā balavanissayā hontīti. Kammaṃvipākānanti ettha suṭṭhu balavaṃ kammaṃ adhippetaṃ, na dubbalanti. Kasmā panettha rūpadhammā paccayuppannesu na gahitā. Nanu tesaṃpi bahiddhā rukkhatiṇādīnaṃ vuddhiviruḷhi vepullatthāya ajjhattañca ārogyādiatthāya pathavirasa āporasa vassodaka bijamūlabhesajjādayo balavanissayā hontīti. Ayaṃ panattho mūlaṭīkāyaṃ kathitoyeva. Vuttañhi tattha –

"চক্ষুকে গুরুত্ব সহকারে আস্বাদন করে, অভিনন্দন করে" ইত্যাদি দ্বারা আস্বাদন আদি রূপেও এই নির্দেশের প্রবৃত্তি হওয়ার কারণে। "রাগ আদি ধর্মসমূহ" বলতে রাগ, দ্বেষ, মোহ, মান, দৃষ্টি, প্রার্থনা - এভাবে উক্ত ধর্মসমূহের সাথে দশ অকুশল কর্মপথ এবং পাঁচটি আনন্তর্য কর্ম গৃহীত হয়েছে। সেখানে আনন্তর্য বর্জিত সেই ধর্মসমূহ অতিক্রম করার মাধ্যমে যথোপযুক্তভাবে আধ্যাত্মিক সমস্ত চতুর্ভূমিক কুশলের এবং আনন্তর্য কর্মসমূহ কামাবচর কুশলসমূহেরই উৎপত্তির জন্য বলবান উপনিশ্রয় হয়। আর সেই সমস্তই যথোপযুক্তভাবে আধ্যাত্মিক ও বাহ্যিক রাগ আদি এবং প্রাণাতিপাত আদি সমস্ত অকুশল ও কায়িক সুখ-দুঃখ আদি অব্যাকৃত ধর্মসমূহের উৎপত্তির জন্য বলবান উপনিশ্রয় হয়। "শ্রদ্ধা আদি" বলতে শ্রদ্ধা, শীল, শ্রুত, ত্যাগ, প্রজ্ঞা - এভাবে উক্ত ধর্মসমূহের সাথে সমস্ত দান-শীল আদি চতুর্ভূমিক কুশলসমূহের, রাগ আদি অকুশলসমূহের এবং সুখ-দুঃখ আদি চতুর্ভূমিক অব্যাকৃতসমূহের উৎপত্তির জন্য বলবান উপনিশ্রয় হয়। "সুখ, দুঃখ, পুদ্গল, ভোজন, ঋতু, শয়নায়ন" বলতে নির্বাণ বর্জিত সমস্ত চতুর্ভূমিক অব্যাকৃত গৃহীত হয়েছে; তারাও যথোপযুক্তভাবে আধ্যাত্মিক ও বাহ্যিক কুশল, অকুশল ও অব্যাকৃত ধর্মসমূহের উৎপত্তির জন্য বলবান উপনিশ্রয় হয়। "কর্ম বিপাকসমূহের" এখানে অত্যন্ত বলবান কর্মই অভিপ্রেত, দুর্বল কর্ম নয়। এখানে কেন রূপধর্মসমূহ প্রত্যয়োৎপন্নসমূহের মধ্যে গৃহীত হয়নি? বাহ্যিক বৃক্ষ-তৃণ আদির বৃদ্ধি, বিকাশ ও বিপুলতার জন্য এবং আধ্যাত্মিক আরোগ্য আদির জন্য পৃথিবী রস, অপ্ রস, বর্ষার জল, বীজ, মূল, ভেষজ আদি কি বলবান উপনিশ্রয় হয় না? এই অর্থ মূলটীকায় বলা হয়েছে। সেখানে বলা হয়েছে -

Nahi rūpābyākataṃ pakatūpanissayaṃ labhati. Acetanena rūpasantānena pakatasseva abhāvato. Yathā hi arūpasantānena kattubhūtena saddhādayo nipphāditā utubhojanādayoca upasevitā. Na evaṃ rūpasantānena. Yasmiñca utubījādike kammādikeca sati rūpaṃ pavattati. Na taṃ tena rūpena pakataṃ hoti. Sacetanasseva hi uppādanupasevanapayogavasena cetanaṃ pakappanaṃ pakaraṇaṃ. Rūpañca acetananti.

"কারণ রূপ-অব্যাকৃত প্রকৃতোপনিশ্রয় লাভ করে না। অচেতন রূপসন্তান দ্বারা প্রকৃতের (প্রকৃষ্টরূপে কৃতের) অভাব হেতু। যেমন অরূপসন্তান কর্তা হয়ে শ্রদ্ধা আদি উৎপন্ন করে এবং ঋতু-ভোজন আদি সেবা করে, রূপসন্তান দ্বারা তেমন হয় না। আর যে ঋতু-বীজ আদি এবং কর্ম আদির অস্তিত্বে রূপ প্রবর্তিত হয়, তা সেই রূপ দ্বারা প্রকৃত (কৃত) হয় না। সচেতনেরই উৎপাদন, উপসেবন ও প্রয়োগের বশে চেতনাযুক্ত সংকল্প ও সম্পাদন হয়। আর রূপ হচ্ছে অচেতন।"

Idaṃ vuttaṃ hoti, duvidhaṃ santānaṃ rūpasantānaṃ arūpasantānanti. Tattha yena santānena pubbe kiñci suṭṭhuuppāditaṃvā hoti upasevitaṃvā, tasseva pubbe attanā uppāditupasevitā dhammā kālantare attano upanissayapaccayā honti. Pakaraṇasaṅkhātañca tathā uppādanupasevanaṃnāma sacetane arūpasantāneeva labbhati, na acetane rūpasantāneti. Tasmā rūpadhammā upanissayaṃnāma nalabbhantīti. Imasmiṃ sati idaṃ hoti, asati na hotīti evaṃ vuttena suttantikapariyāyena pana upanissayo nāma rūpadhammānaṃ majjhepi vattabboyevāti.

এর অর্থ এই যে, সন্তান দুই প্রকার - রূপসন্তান ও অরূপসন্তান। সেখানে যে সন্তান দ্বারা পূর্বে কোনো কিছু ভালোভাবে উৎপাদিত বা উপসেবিত হয়েছে, তারই পূর্বে নিজের দ্বারা উৎপাদিত ও উপসেবিত ধর্মসমূহ কালান্তরে নিজের উপনিশ্রয় প্রত্যয় হয়। আর প্রকরণ নামক তদ্রূপ উৎপাদন ও উপসেবন সচেতক অরূপসন্তানেই লাভ করা যায়, অচেতন রূপসন্তানে নয়। তাই রূপধর্মসমূহ উপনিশ্রয় লাভ করে না। "এটি থাকলে এটি হয়, এটি না থাকলে এটি হয় না" - এভাবে উক্ত সূত্রান্তিক পর্যায় অনুসারে কিন্তু রূপধর্মসমূহের মধ্যেও উপনিশ্রয় বলা উচিত।

[231] Vibhāvaniyaṃ pana

[২৩১] কিন্তু বিভাবনীতে...

‘‘Yathārahaṃ ajjhattañca bahiddhāca rāgādayo.La. Senāsanañcāti’’ viyojetvā ‘‘rāgādayo hi ajjhattaṃ nipphādikā. Puggalādayo bahiddhā sevitāti’’ vuttaṃ. Taṃ nasundaraṃ.

"যথোপযুক্তভাবে আধ্যাত্মিক ও বাহ্যিক রাগ আদি...পেয়... শয়নায়নও" এভাবে বিভক্ত করে "রাগ আদি আধ্যাত্মিকভাবে উৎপাদক, পুদ্গল আদি বাহ্যিকভাবে সেবিত" যা বলা হয়েছে, তা সুন্দর (উত্তম) নয়।

Na [Pg.400] hi attano parassaca uppannā rāgādayo parassa attano ca santāne rāgādīnaṃ balavanissayā na honti. Samānacchandānaṃ itthi purisādīnaṃ manopadosika devādīnañcettha rāgādayo nidassanaṃ.

কারণ নিজের ও অপরের উৎপন্ন রাগ আদি অপরের ও নিজের সন্তানে রাগ আদির বলবান উপনিশ্রয় হয় না - এমন নয়। সমান ছন্দযুক্ত (একই অভিলাষী) স্ত্রী-পুরুষ আদি এবং মনঃপ্রদোষিক (মন কলুষিতকারী) দেবগণের ক্ষেত্রে রাগ আদি এর উদাহরণ।

[232] Yāca tattha

[২৩২] আর সেখানে...

‘‘Yathāṭhitavasena yojanaṃ’’ katvā ‘‘attanohi rāgādayo’’tiādinā atthavibhāvanā katā. Sāpi anupapannāyeva.

"যথা-স্থিত অনুসারে যোজনা" করে "নিজেরই রাগ আদি" ইত্যাদি দ্বারা যে অর্থ বিভাবনা করা হয়েছে, তাও অনুপপন্নই (অসংগতই)।

Tāya hi attano rāgādayo saddhādayoca ajjhattaṃ kusalādīnaṃ attano saddhāyo pana bahiddhā kusalassāti evaṃ aparipuṇṇassa atthassa vibhāvitattāti.

কারণ তার দ্বারা নিজের রাগ আদি ও শ্রদ্ধা আদি আধ্যাত্মিক কুশল আদির এবং নিজের শ্রদ্ধা আদি বাহ্যিক কুশলের - এভাবে অপূর্ণ অর্থই বিভাবিত (প্রকাশিত) হয়েছে।

[233] Yañca

[২৩৩] আর যা...

‘Tatthā’tiādinā attanorāgādayonissāyaajjhattaṃ kusalākusalānameva uppattividhānaṃ vuttaṃ. Taṃpi anupapannameva.

"সেখানে" ইত্যাদি দ্বারা নিজের রাগ আদি আশ্রয় করে আধ্যাত্মিক কুশল-অকুশলসমূহেরই উৎপত্তির বিধান বলা হয়েছে, তাও অনুপপন্নই (অসংগতই)।

Nayadassanamattabhūtaṃpi hi saṃvaṇṇanāvākyaṃnāma nayamukhaṃ paripuṇṇaṃ katvā vattabbaṃ hotīti. Garukataṃārammaṇanti ettha sabbaṃ lokiyakusalaṃ heṭṭhimamaggaphalanibbānāni ca kāmāvacara kusalassa arahattamaggaphalanibbānāni catunnaṃ ñāṇasampayutta mahākriyajavanānaṃ. Nibbānaṃ aṭṭhavidhalokuttarassa thapetvā paṭighadvaya momūha dvaya dukkhasahagata kāyaviññāṇāni avasesaṃ sabbaṃ lokiya kusalākusalābyākatadhammajātaṃ lobhasahagatacittassāti evaṃ paccaya paccayuppanna vibhāgo veditabbo.

যেহেতু কেবল নয়-দর্শনস্বরূপ ব্যাখ্যামূলক বাক্যকেও নয়মুখ (পদ্ধতির সূচনা) পরিপূর্ণ করে বলা উচিত। 'গরুকতং আরাম্মণং' (গুরুকৃত আলম্বন) বলতে এখানে কামাবচর কুশলের জন্য সমস্ত লৌকিক কুশল, অধোভাগের মার্গ-ফল ও নির্বাণ এবং চার প্রকার জ্ঞানসম্প্রযুক্ত মহাক্রিয়া জবনচিত্তের জন্য অর্হত্ত্বমার্গ, ফল ও নির্বাণ। আট প্রকার লোকোত্তর চিত্ত ব্যতীত নির্বাণ, দুটি প্রতিঘচিত্ত, দুটি মোহচিত্ত এবং দুঃখসহগত কায়বিজ্ঞান ব্যতীত অবশিষ্ট সমস্ত লৌকিক কুশল, অকুশল ও অব্যাকৃত ধর্মসমূহ লোভসহগত চিত্তের আলম্বন হয়—এভাবে প্রত্যয় ও প্রত্যয়োপন্ন ধর্মের বিভাগ জানা উচিত।

[234] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ

[২৩৪] কিন্তু বিভাবনীতে যা বলা হয়েছে—

‘‘Garuka taṃālambaṇanti paccavekkhanaassādādinā garukataṃ ārammaṇa’’nti vatvā taṃ vibhāventena ‘‘tañhi jhānamagga phalavipassanā nibbānādibhedaṃ paccavekkhana assādādimaggaphalādidhamme attādhīne karotīti ārammaṇādhipatināmā’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.

“'গরুকতং আলম্বনং' বলতে প্রত্যবেক্ষণ ও আস্বাদন ইত্যাদির দ্বারা গুরুকৃত আলম্বন”—এ কথা বলে, তা ব্যাখ্যা করতে গিয়ে বলা হয়েছে: “তা ধ্যান, মার্গ, ফল, বিপশ্যনা ও নির্বাণ আদি ভেদে প্রত্যবেক্ষণ ও আস্বাদন আদি মার্গ-ফল আদি ধর্মসমূহকে নিজের অধীন করে, তাই একে আলম্বনাধিপতি বলা হয়।” তা সুন্দর (যথাযথ) নয়।

Dāna [Pg.401] sīla uposathakamma pubbe suciṇṇagotrabhu vodāna maggaphala nibbānāniceva rāgadiṭṭhicakkhusotādīnicāti pana vattabbaṃ. Vipassanātica idaṃ gotrabhuvodānāniyeva sandhāya vuttaṃ siyā. Naca tāni nibbānārammaṇāni vipassanānāma hontīti. Sahajātānaṃnāmarūpānanti dvihetuka tihetuka javanasaha jātānanti adhippāyo. Aññamaññaṃ sahajāta rūpānañcāti aññamaññassaca paṭisandhikkhaṇe kammasamuṭṭhānarūpānaṃ pavattiyaṃ citta samuṭṭhānarūpānañca. Esa nayo paratthapi. Pañcavokārabhave paṭisandhikkhaṇe viññāṇaṃ vatthunā vinā patiṭṭhaṃ nalabhati. Vatthucatena vinā patiṭṭhaṃ nalabhatīti vuttaṃ paṭisandhikkhaṇe vatthuvipākā aññamaññanti. Aññamaññapaccaye yo attano upatthambhakaṃ paccupatthambhati. Soeva paccayuppannabhāvaṃ gacchati. Cittasamuṭṭhāna rūpānica cittaṃ kiñci upatthambhetuṃ nasakkonti. Tathā upādārūpānica mahābhūteti vuttaṃ cittacetasikādhammāaññamaññantiādi.

বরং বলা উচিত—দান, শীল, উপোসথ কর্ম, পূর্বে সুচরিত কর্ম, গোত্রভূ, অবদান (শুদ্ধি), মার্গ, ফল, নির্বাণ এবং রাগ, দৃষ্টি, চক্ষু, শ্রোত্র ইত্যাদি। আর 'বিপশ্যনা' বলতে এখানে গোত্রভূ ও অবদানকেই লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। কারণ নির্বাণ-আলম্বনযুক্ত ধর্মসমূহ বিপশ্যনা নামে অভিহিত হয় না। 'সহজাত নাম-রূপের' বলতে দ্বিহেতুক ও ত্রিহেতুক জবনসহজাত নাম-রূপের—এটাই অভিপ্রায়। 'একে অপরের এবং সহজাত রূপসমূহের' বলতে প্রতিসন্ধিক্ষণে একে অপরের এবং কর্মসমুত্থান রূপের, এবং প্রবৃত্তি কালে চিত্তসমুত্থান রূপের। এই নিয়ম অন্যত্রও প্রযোজ্য। পঞ্চবোকার ভবে প্রতিসন্ধিক্ষণে বিজ্ঞান বস্তু (হৃদয়বস্তু) ছাড়া প্রতিষ্ঠা লাভ করে না, এবং বস্তুও বিজ্ঞান ছাড়া প্রতিষ্ঠা লাভ করে না—এজন্যই বলা হয়েছে প্রতিসন্ধিক্ষণে বস্তু ও বিপাক একে অপরের প্রত্যয় হয়। অন্যোন্যপ্রত্যয়ে (একে অপরের প্রত্যয়) যে নিজের উপষ্টম্ভনকে (সাহায্যকারীকে) পুনরায় উপষ্টম্ভন করে, সেই প্রত্যয়োপন্ন ভাব প্রাপ্ত হয়। চিত্তসমুত্থান রূপসমূহ চিত্তকে কোনোভাবে উপষ্টম্ভন করতে পারে না। একইভাবে উপাদায় রূপসমূহ মহাভূতসমূহকে উপষ্টম্ভন করতে পারে না—এজন্যই বলা হয়েছে 'চিত্ত-চৈতসিক ধর্মসমূহ একে অপরের প্রত্যয়' ইত্যাদি।

[235] Vibhāvaniyaṃ pana

[২৩৫] কিন্তু বিভাবনীতে—

‘‘Yasmā pana aññamaññuvatthambhanavaseneva aññamaññapaccayatā. Na sahajātamattatoti pavattiyaṃ rūpaṃ nāmānaṃ aññamaññapaccayo na hoti. Tasmā vuttaṃ cittacetasikā dhammā aññamaññanti’’ vuttaṃ. Tattha na sahajātamattatoti etena yadi sahajātamattato aññamaññapaccayatāsiyā. Evaṃsati pavattiyaṃ rūpaṃ nāmānaṃ aññamaññapaccayo siyāti anuññātaṃ hoti. Sahajātapaccayepi pana pavattiyaṃ rūpaṃ nāmānaṃ paccayo nahotiyeva. Tasmā na sundarametanti.

“যেহেতু একে অপরের উপষ্টম্ভন (সমর্থন) করার মাধ্যমেই অন্যোন্যপ্রত্যয়তা (একে অপরের প্রত্যয় হওয়া) ঘটে, কেবল সহজাত হওয়ার কারণে নয়, তাই প্রবৃত্তি কালে রূপ নামসমূহের অন্যোন্যপ্রত্যয় হয় না। সেইজন্য বলা হয়েছে—চিত্ত ও চৈতসিক ধর্মসমূহ একে অপরের প্রত্যয়”—এ কথা বলা হয়েছে। সেখানে 'কেবল সহজাত হওয়ার কারণে নয়'—এর দ্বারা যদি কেবল সহজাত হওয়ার কারণে অন্যোন্যপ্রত্যয়তা হতো, তবে প্রবৃত্তি কালে রূপ নামসমূহের অন্যোন্যপ্রত্যয় হতো—এ কথা স্বীকার করা হয়। কিন্তু সহজাত প্রত্যয় হলেও প্রবৃত্তি কালে রূপ নামসমূহের প্রত্যয় হয়ই না। অতএব, এটি সুন্দর (যথাযথ) নয়।

Chavatthūni sattannaṃ viññāṇadhātūnanti ettha vatthusahajāta nissayo vatthupurejātanissayo vatthārammaṇapurejātanissayoti tividho vatthunissayo. Tattha paṭisandhikkhaṇe vatthu vipākānaṃ khandhānaṃ vatthusahajātanissayo. Yaṃ pana pavattiyaṃ purejātaṃ, vatthuṃ nissāya cittaṃ uppajjati, taṃ tassa cittassa vatthupurejātanissayonāma. Yaṃ pana purejātaṃ vatthu yassa cittassa [Pg.402] nissayoceva hoti ārammaṇañca, taṃ tassa vatthārammaṇa purejātanissayonāma. Vuttañhetaṃ paṭṭhāne ārammaṇa nissaya purejātavippayutta atthiavigatanti tīṇīti. Kathañca taṃ cittassa nissayoca ārammaṇañca hotīti. Paccuppannaṃ vatthuṃ ārabbha sammasanavasenavā assādanādivasenavā iddhividhakiccādhiṭṭhānavasenavā cittaṃ uppajjati, evaṃ taṃ cittassa nissayoca ārammaṇañca hotīti. Vuttañhetaṃ paṭṭhāne-ajjhattaṃ vatthuṃ aniccato dukkhato vipassati, assādeti. Abhinandati. Taṃ ārabbha rāgo uppajjati, diṭṭhi uppajjati, vicikicchā uppajjati, uddhaccaṃ uppajjati. Domanassaṃ uppajjatīti.

“ছয়টি বস্তু সাতটি বিজ্ঞানধাতুর”—এখানে বস্তু-সহজাতনিশ্রয়, বস্তু-পুরেজাতনিশ্রয় এবং বস্ত্বালম্বন-পুরেজাতনিশ্রয়—এই তিন প্রকার বস্তুনিশ্রয় রয়েছে। সেখানে প্রতিসন্ধিক্ষণে বস্তু বিপাক স্কন্ধসমূহের বস্তু-সহজাতনিশ্রয় হয়। আর প্রবৃত্তি কালে যে পুরেজাত (পূর্বে উৎপন্ন) বস্তুকে আশ্রয় করে চিত্ত উৎপন্ন হয়, তা সেই চিত্তের বস্তু-পুরেজাতনিশ্রয় নামে পরিচিত। আর যে পুরেজাত বস্তু যে চিত্তের আশ্রয়ও হয় এবং আলম্বনও হয়, তা সেই চিত্তের বস্ত্বালম্বন-পুরেজাতনিশ্রয় নামে পরিচিত। পট্ঠানেও বলা হয়েছে—আলম্বন, নিশ্রয়, পুরেজাত, বিপ্রযুক্ত, অস্তি ও অবিগত—এই তিনটি (প্রত্যয়)। আর কীভাবে তা চিত্তের আশ্রয় ও আলম্বন উভয়ই হয়? বর্তমান বস্তুকে অবলম্বন করে সমর্শন (অনুধাবন) করার মাধ্যমে, অথবা আস্বাদন ইত্যাদির মাধ্যমে, অথবা ঋদ্ধিবিধির কার্য সম্পাদনের মাধ্যমে চিত্ত উৎপন্ন হয়; এভাবে তা চিত্তের আশ্রয় ও আলম্বন উভয়ই হয়। পট্ঠানেও বলা হয়েছে—আধ্যাত্মিক বস্তুকে অনিত্য ও দুঃখরূপে বিপশ্যনা করে, আস্বাদন করে, অভিনন্দিত করে। তাকে অবলম্বন করে রাগ উৎপন্ন হয়, দৃষ্টি উৎপন্ন হয়, বিচিকিৎসা উৎপন্ন হয়, ঔদ্ধত্য উৎপন্ন হয়, দৌর্মনস্য উৎপন্ন হয়।

Ettha pana ācariyā imaṃ vatthārammaṇapurejātanissayaṃnāma maraṇāsannakāleeva vācanāmaggaṃ āropayiṃsu. Ayaṃpanettha tesaṃ adhippāyo. Aṭṭhakathāyaṃ tāva aniṭṭhe ṭhāne āvajjanena vinā vīthicittānaṃ pavatti paṭisiddhā hoti. Tathā ekāvajjanavīthi yañca cittānaṃ ārammaṇaṃnāma dhammatoca kālatoca abhinnameva icchanti aṭṭhakathācariyā. Pakatikāleca cittānināma pacceka vatthunissayāni honti. Tasmā yadā paccuppannaṃ ajjhattaṃ vatthuṃ ārabbhaaniccādivasena sammasanti, etaṃ mamātivā assādenti, tadāyaṃ vatthu āvajjitaṃ hoti. Javanānipi tadeva gaṇhanti. Na attano attano nissayavatthūni. Yadi hi tānivā aññaṃvā ārammaṇaṃ gaṇheyyuṃ. Nirāvajjanānināma javanāni honti. Kasmā, āvajjanena āvajjitaṃ agahetvā aññaṃ gahetvā pavattanatoti. Bhinnā rammaṇānicanāma honti. Pacchā uppannāni paccekavatthūnivā aññaṃvā gahetvā pavattanatoti. Naca tathā sakkā bhavituṃ aṭṭhakathā virodhato. Tasmā so vatthārammaṇa purejātapaccayo pakati kāle na sakkā laddhunti. Maraṇāsannakāle pana sabbāni āvajjanādīni cittāni ekameva vatthuṃ nissāya pavattantīti taṃ ārabbha pavattānaṃ āvajjanādīnaṃ tesaṃ tadeva vatthuca ārammaṇañca hoti. Evañhi sati tesaṃ nirāvajjanatāvā bhinnārammaṇatāvā natthīti ayaṃ tesaṃ adhippāyoti.

এখানে আচার্যগণ এই বস্ত্বালম্বন-পুরেজাতনিশ্রয়কে কেবল মরণাসন্ন কালেই ব্যাখ্যার ধারায় অন্তর্ভুক্ত করেছেন। এ বিষয়ে তাঁদের অভিপ্রায় এই—অট্ঠকথা অনুসারে, অনিষ্ট স্থানে আবর্জন (মনোযোগ) ছাড়া বীথিচিত্তের প্রবৃত্তি নিষিদ্ধ। একইভাবে, অট্ঠকথাচার্যগণ চান যে এক আবর্জন-বীথির চিত্তসমূহের আলম্বন ধর্মত ও কালত অভিন্নই হোক। আর স্বাভাবিক সময়ে চিত্তসমূহ পৃথক পৃথক বস্তুকে আশ্রয় করে উৎপন্ন হয়। অতএব, যখন বর্তমান আধ্যাত্মিক বস্তুকে অবলম্বন করে অনিত্য আদি রূপে সমর্শন করে, অথবা 'এটি আমার' এভাবে আস্বাদন করে, তখন সেই বস্তু আবর্জিত (মনোযোগের বিষয়) হয়। জবনসমূহও সেটিকেই গ্রহণ করে, নিজের নিজের আশ্রয় বস্তুকে নয়। যদি তারা নিজের আশ্রয় বস্তু বা অন্য কোনো আলম্বন গ্রহণ করত, তবে জবনসমূহ আবর্জনহীন হয়ে পড়ত। কেন? কারণ আবর্জনের দ্বারা আবর্জিত বিষয় গ্রহণ না করে অন্য বিষয় গ্রহণ করে প্রবৃত্ত হওয়ার কারণে। এবং আলম্বনও ভিন্ন হতো, কারণ পরে উৎপন্ন চিত্তসমূহ পৃথক পৃথক বস্তু বা অন্য কিছু গ্রহণ করে প্রবৃত্ত হতো। কিন্তু অট্ঠকথার বিরোধিতার কারণে তা হওয়া সম্ভব নয়। অতএব, সেই বস্ত্বালম্বন-পুরেজাতপ্রত্যয় স্বাভাবিক সময়ে লাভ করা সম্ভব নয়। কিন্তু মরণাসন্ন কালে সমস্ত আবর্জন আদি চিত্ত একই বস্তুকে আশ্রয় করে প্রবৃত্ত হয়, তাই তাকে অবলম্বন করে প্রবৃত্ত হওয়া আবর্জন আদি চিত্তসমূহের জন্য সেই বস্তুই আশ্রয় এবং আলম্বন উভয়ই হয়। এভাবে হলে তাদের আবর্জনহীনতা বা ভিন্নালম্বনতা থাকে না—এটাই তাঁদের অভিপ্রায়।

Tattha [Pg.403] pana yadi āvajjanena āvajjitaṃ vatthuṃ agahetvā attano attano nissayavatthūni gaṇheyyuṃ. Nirāvajjanānināma javanāni bhaveyyunti idaṃ tāva na yujjati. Āvajjanena āvajji tappakārasseva gahaṇato. Yathā hi āvajjanaṃpi vatthuntveva āvajjati. Tathā javanānica vatthuntveva javanti. No aññathāti natthi javanānaṃ nirāvajjanatāti. Yathā ca nirāvajjanatā natthi, tathā bhinnārammaṇatāpi tesaṃ natthiyeva. Kasmā, vibhāgassa asambhavato. Nahi santatighanavasena ekībhūtamiva pubbāparaṃ pavatta mānesu bahūsu vatthusu ekamekaṃ vatthuṃ idamevāti visuṃ katvā āvajjanaṃvājavanānivā gahetuṃ sakkonti. Naca tathā asakkuṇeyyesu ṭhānesu ekantena dhammatovā kālatovā bhinnā rammaṇatānāma sakkā laddhunti iti bhinnārammaṇatāpi tesaṃ natthi yevāti. Ettāvatā imassa vatthārammaṇapurejātanissaya vidhānassa pakatikālepi labbhamānatā sādhitā hotīti.

সেখানে যদি আবর্জনের দ্বারা আবর্জিত বস্তু গ্রহণ না করে নিজের নিজের আশ্রয় বস্তুকে গ্রহণ করত, তবে জবনসমূহ আবর্জনহীন হতো—এই যুক্তি প্রথমত সংগত নয়। কারণ আবর্জনের দ্বারা আবর্জিত প্রকারেরই গ্রহণ ঘটে। যেমন আবর্জনও বস্তুকে নিয়েই আবর্জিত হয়, তেমনি জবনসমূহও বস্তুকে নিয়েই জাবিত (প্রবৃত্ত) হয়, অন্যভাবে নয়; তাই জবনসমূহের আবর্জনহীনতা থাকে না। আর যেমন আবর্জনহীনতা থাকে না, তেমনি তাদের ভিন্নালম্বনতাও থাকে না। কেন? কারণ বিভাগের অসম্ভবতার জন্য। সন্ততি-ঘন (ধারাবাহিকতার নিবিড়তা) হওয়ার কারণে একীভূত হওয়ার মতো পূর্বাপর প্রবৃত্ত বহু বস্তুর মধ্যে একটি একটি বস্তুকে 'এটিই' এভাবে পৃথক করে আবর্জন বা জবনসমূহ গ্রহণ করতে পারে না। আর যেখানে তা করা সম্ভব নয়, সেখানে একান্তভাবে ধর্মত বা কালত ভিন্নালম্বনতা লাভ করা সম্ভব নয়; তাই তাদের ভিন্নালম্বনতাও থাকে না। এর দ্বারা এই বস্ত্বালম্বন-পুরেজাতনিশ্রয় বিধানটি স্বাভাবিক সময়েও লাভ করা যায়—তা প্রমাণিত হলো।

Apica, sabbaṃ paccuppannaṃ attano rūpakāyaṃ ārabbha rūpaṃ me aniccantivā etaṃ mamātivā samanupassantānaṃ ajjhattarūpesu idaṃ nāmarūpaṃ tassacittassa ārammaṇaṃ nahotīti navattabbaṃ. Ārammaṇa bhūtesu pana tesu kiñci ārammaṇamattaṃ kiñci ārammaṇapurejātaṃ kiñci vatthārammaṇapurejātaṃ hotīti sakkā vattunti. Kabaḷī kāro āhāroti kāmāvacarasattānaṃ paṭisandhito paṭṭhāya uppanno catusamuṭṭhānika rūpāhāroceva bahiddhāhāroca. Gabbhaseyyakānañhi yāva mātuyā āhārapharaṇaṃ nalabbhati, tāva kalalādikālesu tisamuṭṭhāniko ajjhattāhāroyeva upatthambhanakiccaṃ sādheti. Vuttañhetaṃ paṭṭhāne-paṭisandhikkhaṇe kabaḷīkāro āhāro imassa kāyassa āhārapaccayena paccayoti, ojaṭṭhamakarūpasamuṭṭhāpanaṃ panassa bahiddhāhārupatthambhanaṃ laddhakāleyevāti daṭṭhabbaṃ. Yadievaṃ –

আরও, সমস্ত বর্তমান নিজের রূপকায়কে অবলম্বন করে 'আমার রূপ অনিত্য' অথবা 'এটি আমার' এভাবে দর্শনকারীদের আধ্যাত্মিক রূপসমূহের মধ্যে এই নাম-রূপ সেই চিত্তের আলম্বন হয় না—এ কথা বলা উচিত নয়। তবে আলম্বনভূত সেই রূপসমূহের মধ্যে কোনোটি কেবল আলম্বন, কোনোটি আলম্বন-পুরেজাত এবং কোনোটি বস্ত্বালম্বন-পুরেজাত হয়—এ কথা বলা যায়। 'কবলীকার আহার' বলতে কামাবচর সত্ত্বদের প্রতিসন্ধি থেকে শুরু করে উৎপন্ন চতুঃসমুত্থানিক রূপাহার এবং বাহ্যিক আহার। গর্ভশয্যাগতদের (মাতৃগর্ভে উৎপন্নদের) ক্ষেত্রে যতক্ষণ মায়ের আহারের রস সঞ্চারিত না হয়, ততক্ষণ কলল আদি অবস্থায় ত্রিসমুত্থানিক আধ্যাত্মিক আহারই উপষ্টম্ভন কার্য (ধারণ কার্য) সম্পাদন করে। পট্ঠানেও বলা হয়েছে—প্রতিসন্ধিক্ষণে কবলীকার আহার এই কায়ের আহারপ্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয় হয়। আর ওজষ্টমক রূপের সমুত্থাপন বাহ্যিক আহারের উপষ্টম্ভন লাভ করার সময়েই ঘটে—এভাবে দেখতে হবে। যদি তাই হয়—

Yañcassa bhuñjati mātā, annaṃ pānañca bhojanaṃ. Tena so tattha yāpeti, mātukucchigato tiroti

“তার মা যে অন্ন, পানীয় ও ভোজন গ্রহণ করে, তার দ্বারা মাতৃগর্ভে অন্তরালবর্তী সেই শিশু সেখানে জীবন ধারণ করে।”

Kasmā [Pg.404] vuttanti. Pākaṭāhārena tassa yakkhassa bodhanatthanti. Imassakāyassāti gabbhaseyyakānaṃ tāva paṭisandhicittassa uppādakkhaṇe ekasamuṭṭhānikassa ṭhitibhaṅgakkhaṇesu dvisamuṭṭhāni kassa tatoparaṃ tisamuṭṭhānikassa ojāpharaṇakāle catusamuṭṭhānikassaca kāyassa. Itaresaṃpi yathāsambhavaṃ vattabbaṃ. Rūpaloke pana vināpi duvidhena ojāhārakiccena appanāpatta kammavisesena siddhassa suciraṃpi addhānaṃ pharituṃ samatthassa rūpa jīvitindriyassa tathārūpānañca bhavaṅgapariyāpannānaṃ arūpāhārānaṃ vasena anekakappānipi attabhāvassa pavatti veditabbā. Etenupāyena kammajakāyabahutaresu devesu petanirayesuca suciraṃpi kālaṃ bahiddhāhārena vinā attabhāvassa pavatti vattabbā. Tesu pana ajjhattāhāropi labbhatiyevāti kiñcāpi okkantikkhaṇe vipākakkhandhāpi vatthussa vippayuttapaccayā honti. Te pana cittacetasikādhammā sahajātarūpānanti ettha saṅgayhissantīti katvā okkantikkhaṇevatthuvipākānanti vuttaṃ.

কেন বলা হয়েছে? প্রকট আহারের দ্বারা সেই যক্ষকে বোঝানোর জন্য। 'এই কায়ের' বলতে গর্ভশয্যাগতদের ক্ষেত্রে প্রথমত প্রতিসন্ধিচিত্তের উৎপাদক্ষণে একসমুত্থানিক কায়ের, স্থিতি ও ভঙ্গক্ষণে দ্বিসমুত্থানিক কায়ের, তারপর ত্রিসমুত্থানিক কায়ের এবং ওজঃসঞ্চারণ কালে চতুঃসমুত্থানিক কায়ের। অন্যদের ক্ষেত্রেও যথাসম্ভব বলা উচিত। রূপলোকে কিন্তু দুই প্রকার ওজাহার কার্য ছাড়াই, অর্পণাপ্রাপ্ত কর্মবিশেষের দ্বারা সিদ্ধ এবং সুদীর্ঘকাল ব্যাপী পরিব্যাপ্ত হতে সমর্থ রূপ-জীবিতেন্দ্রিয় এবং তদ্রূপ ভবঙ্গপর্যাপন্ন অরূপ আহারসমূহের প্রভাবে অনেক কল্পকাল পর্যন্ত আত্মভাবের (অস্তিত্বের) প্রবৃত্তি জানা উচিত। এই উপায়ে কর্মজ কায়ের আধিক্যযুক্ত দেবলোক, পেতলোক ও নিরয়সমূহেও সুদীর্ঘকাল বাহ্যিক আহার ছাড়াই আত্মভাবের প্রবৃত্তি বলা উচিত। তবে তাদের ক্ষেত্রে আধ্যাত্মিক আহারও লাভ করা যায়। যদিও অবক্রান্তিক্ষণে (গর্ভবাসের ক্ষণে) বিপাক স্কন্ধসমূহও বস্তুর বিপ্রযুক্তপ্রত্যয় হয়, তবুও সেই চিত্ত-চৈতসিক ধর্মসমূহ 'সহজাত রূপসমূহের'—এখানে সংগৃহীত হবে বিবেচনা করে 'অবক্রান্তিক্ষণে বস্তু ও বিপাকসমূহ' বলা হয়েছে।

Sabbathāti sabbapakāraṃ sahajātantiādinā yojetabbaṃ. Pakāroca tividho hoti sahajātapaccayotiādivasena veditabbo. Rūpajīvitamiccayanti evaṃ porāṇehi vutto ayaṃ atthipaccayo avigatapaccayocāti yojetabbaṃ. Nanu kabaḷīkārāhāro rūpajīvitindriyañca sahajāte saṅgahetabbaṃ. Evañhi sati tividhova atthipaccayo siyāti.Na. Sahajananasaṅkhātassa sahuppādanalakkhaṇassa abhāvā. Sahuppādanalakkhaṇo hi sahajātapaccayo. Kabaḷīkārāhāroca ojaṭṭhamakarūpāni uppādentopi attano ṭhitikkhaṇeeva uppādeti, no uppādakkhaṇe. Yathāca mahābhūtā sahajātarūpāni upatthambhantā attanā saha uppādanapubbakāeva upatthambhanti, na tathā so āhāro. So pana vināva sahuppādanakiccena sahajātānipi asahajātānipi upatthambhatīti rūpajīvitaṃpi saha uppādanakiccena vināva saha jātarūpāni anupāleti. Iti ime dvepi dhammā sahajāta lakkhaṇābhāvāeva sahajātapaccaye asaṅgahitā. Idāni sabbepi [Pg.405] catuvīsatipaccayā saṅgayhamānā cattāropaccayā hontīti dassetuṃ ārammaṇūpanissaya.La. Samodhānaṃ gacchantīti vuttaṃ. Tatrāyaṃ samodhānavidhi, catuvīsatiyā paccayesu adhipati paccayo tāva duvidho ārammaṇasahajātavasena. Tattha ārammaṇādhipati tīsu kammavajjesu samodhānaṃ gacchati. Ārammaṇa mattaṃpi hi kammena saha samodhānaṃ nagacchati. Kuto adhipati bhūtanti.

"সর্বথা" বলতে সর্বপ্রকার সহজাত ইত্যাদির সাথে যুক্ত করতে হবে। প্রকার তিন প্রকার হয়—সহজাত প্রত্যয় ইত্যাদির মাধ্যমে তা জানা উচিত। "রূপজীবিতম্" ইত্যাদি প্রাচীনদের দ্বারা উক্ত এই অস্তি-প্রত্যয় এবং অবিগত-প্রত্যয় হিসেবে যুক্ত করতে হবে। প্রশ্ন হতে পারে: কবলীকার আহার এবং রূপজীবিতেন্দ্রিয় কি সহজাতের মধ্যে অন্তর্ভুক্ত করা উচিত নয়? যদি তা হয়, তবে অস্তি-প্রত্যয় কেবল তিন প্রকারই হবে। উত্তর: না। সহ-উৎপাদন নামক সহ-উৎপাদন লক্ষণের অভাবের কারণে। কারণ সহজাত-প্রত্যয় হলো সহ-উৎপাদন লক্ষণযুক্ত। কবলীকার আহার ওজষ্টমক রূপসমূহ উৎপন্ন করলেও তা নিজের স্থিতিক্ষণেই উৎপন্ন করে, উৎপাদক্ষণে নয়। এবং যেভাবে মহাভূতসমূহ সহজাত রূপসমূহকে উপস্তম্ভন করার সময় নিজেদের সাথে উৎপত্তির পূর্বেই উপস্তম্ভন করে, সেই আহার সেভাবে করে না। কিন্তু সে সহ-উৎপাদন কার্য ছাড়াই সহজাত এবং অ-সহজাত উভয়কেই উপস্তম্ভন করে; রূপজীবিতও সহ-উৎপাদন কার্য ছাড়াই সহজাত রূপসমূহকে রক্ষা করে। এভাবে এই উভয় ধর্মই সহজাত লক্ষণের অভাবের কারণে সহজাত-প্রত্যয়ে অন্তর্ভুক্ত নয়। এখন, চব্বিশটি প্রত্যয়ই সংগৃহীত হয়ে চারটি প্রত্যয় হয়—তা দেখানোর জন্য "আলম্বন-উপনিশ্রয়..." ইত্যাদি সমন্বিত হয় বলা হয়েছে। সেখানে এই সমন্বয়ের নিয়ম হলো: চব্বিশটি প্রত্যয়ের মধ্যে অধিপতি-প্রত্যয় প্রথমে আলম্বন ও সহজাত ভেদে দুই প্রকার। সেখানে আলম্বন-অধিপতি তিনটি কর্ম বর্জন করে সমন্বিত হয়। কারণ কেবল আলম্বনও কর্মের সাথে সমন্বিত হয় না, তাহলে অধিপতি হওয়া তো দূরের কথা।

Ettha siyā, kasmā ārammaṇamattaṃpi.La. Na gacchatīti vuttaṃ. Nanu kammārammaṇāpi paṭisandhibhavaṅgacutiyo hontīti. Saccaṃ. Ettha pana mūlaṭīkāyaṃ kammaṃ pana tasmiṃ kate pavattamānānaṃ katūpacita bhāvena kammapaccayo hoti. Na ārammaṇākārena. Visaya mattatāvasenaca ārammaṇapaccayo hoti. Na santānavisesanaṃ katvā phaluppādanasaṅkhātena kammapaccayākārena. Tasmā te paccayākāravisabhāgattā saha ghaṭanaṃ nagacchantīti visajjitanti. Sahajātādhipati pana atthipaccaye. Nissayapaccayo tividho sahajāto vatthupurejāto vatthārammaṇapurejātoti. Tattha purimā dve atthipaccaye, pacchimo pana dvīsu ārammaṇatthi paccayesu. So ce garukato hoti upanissayepīti. Purejātapaccayo tividho ārammaṇapurejāto vatthupure jāto vatthārammaṇapurejātoti. Tattha vatthupurejāto atthipaccaye. Itare dve dvīsu ārammaṇatthipaccayesu. Tece garukatā honti. Upanissayepīti. Kammapaccayo duvidho sahajāto nānākkhaṇikoti. Tattha sahajāto atthipaccaye. Nānākkhaṇiko pana duvidho balavā dubbaloca. Tatthaca balavā duvidho akāliko kālikoca, tadubhayāpi upanissaye. Dubbalo pana visuṃ kammapaccayoyeva. Sabbo āhārapaccayo sabboca indriyapaccayo atthipaccaye.

এখানে প্রশ্ন হতে পারে, কেন কেবল আলম্বনও... ইত্যাদি সমন্বিত হয় না বলা হয়েছে? প্রতিসন্ধি, ভবঙ্গ ও চ্যুতি কি কর্ম-আলম্বনযুক্ত নয়? সত্য। কিন্তু এখানে মূলটীকায় বলা হয়েছে—কর্ম সম্পাদিত হওয়ার পর প্রবহমান চিত্তসমূহের কৃত-উপচিত ভাব দ্বারা কর্ম-প্রত্যয় হয়, আলম্বন আকারে নয়। এবং কেবল বিষয় হওয়ার কারণে আলম্বন-প্রত্যয় হয়, সন্ততিকে বিশেষায়িত করে ফল উৎপাদনকারী কর্ম-প্রত্যয়ের আকারে নয়। তাই সেই প্রত্যয়-আকারের বৈসাদৃশ্যের কারণে তারা একসাথে যুক্ত হয় না—এই সমাধান দেওয়া হয়েছে। সহজাত-অধিপতি কিন্তু অস্তি-প্রত্যয়ে অন্তর্ভুক্ত। নিশ্রয়-প্রত্যয় তিন প্রকার: সহজাত, বস্তু-পুরেজাত এবং বস্তু-আলম্বন-পুরেজাত। সেখানে প্রথম দুটি অস্তি-প্রত্যয়ে, কিন্তু শেষটি দুটি আলম্বন-অস্তি প্রত্যয়ে অন্তর্ভুক্ত। যদি তা গুরুত্ব সহকারে গৃহীত হয়, তবে উপনিশ্রয়েও অন্তর্ভুক্ত হয়। পুরেজাত-প্রত্যয় তিন প্রকার: আলম্বন-পুরেজাত, বস্তু-পুরেজাত এবং বস্তু-আলম্বন-পুরেজাত। সেখানে বস্তু-পুরেজাত অস্তি-প্রত্যয়ে অন্তর্ভুক্ত। অন্য দুটি দুটি আলম্বন-অস্তি প্রত্যয়ে অন্তর্ভুক্ত। যদি সেগুলো গুরুত্ব সহকারে গৃহীত হয়, তবে উপনিশ্রয়েও অন্তর্ভুক্ত হয়। কর্ম-প্রত্যয় দুই প্রকার: সহজাত ও নানাক্ষণিক। সেখানে সহজাত অস্তি-প্রত্যয়ে অন্তর্ভুক্ত। নানাক্ষণিক আবার দুই প্রকার: বলবান ও দুর্বল। সেখানে বলবান দুই প্রকার: অকালিক ও কালিক, এই উভয়ই উপনিশ্রয়ে অন্তর্ভুক্ত। দুর্বলটি কিন্তু পৃথকভাবে কেবল কর্ম-প্রত্যয়ই। সমস্ত আহার-প্রত্যয় এবং সমস্ত ইন্দ্রিয়-প্রত্যয় অস্তি-প্রত্যয়ে অন্তর্ভুক্ত।

Vippayuttapaccayo catubbidho sahajāto vatthupurejāto vatthārammaṇapurejāto pacchājātoti. Tattha purimā dve pacchimoca atthipaccaye. Tatīyo pana dvīsu ārammaṇatthi paccayesu. [Pg.406] So ce garukato hoti, upanissayepīti. Sesesu pana sattarasapaccayesu hetu, sahajāta, aññamañña, vipāka, jhāna, magga, sampayutta, avigatavasena aṭṭhapaccayā pacchā jātoca atthipaccaye. Anantara samanantara āsevana natthi vigata vasena pañcapaccayā upanissayeti. Iti sabbepi catuvīsatipaccayā sabhāgasaṅgahavasena saṃkhippamānā ārammaṇādīsu catūsu paccayesu samodhānaṃ gacchantīti.

বিপ্রযুক্ত-প্রত্যয় চার প্রকার: সহজাত, বস্তু-পুরেজাত, বস্তু-আলম্বন-পুরেজাত এবং পশ্চাৎজাত। সেখানে প্রথম দুটি এবং শেষটি অস্তি-প্রত্যয়ে অন্তর্ভুক্ত। কিন্তু তৃতীয়টি দুটি আলম্বন-অস্তি প্রত্যয়ে অন্তর্ভুক্ত। যদি তা গুরুত্ব সহকারে গৃহীত হয়, তবে উপনিশ্রয়েও অন্তর্ভুক্ত হয়। অবশিষ্ট সতেরোটি প্রত্যয়ের মধ্যে—হেতু, সহজাত, অন্যমন্য, বিপাক, ধ্যান, মার্গ, সম্প্রযুক্ত ও অবিগত ভেদে আটটি প্রত্যয় এবং পশ্চাৎজাত অস্তি-প্রত্যয়ে অন্তর্ভুক্ত। অনন্তর, সমনন্তর, আসেবন, নাস্তি ও বিগত ভেদে পাঁচটি প্রত্যয় উপনিশ্রয়ে অন্তর্ভুক্ত। এভাবে চব্বিশটি প্রত্যয়ই সমভাগ-সংগ্রহের মাধ্যমে সংক্ষেপিত হয়ে আলম্বন আদি চারটি প্রত্যয়ে সমন্বিত হয়।

[236] Vibhāvaniyaṃ pana

[২৩৬] বিভাবনীতে কিন্তু—

Tesu catūsu ekekasmiṃpi sabbe catuvīsatipaccayā samodhānaṃ gacchantīti iminā adhippāyena yaṃ vuttaṃ ‘‘nahi so kocipaccayoti’’ādi. Taṃ sabbaṃpi ācariyassa matimattameva.

"সেই চারটির প্রত্যেকটিতেও চব্বিশটি প্রত্যয়ই সমন্বিত হয়"—এই অভিপ্রায়ে যা বলা হয়েছে "এমন কোনো প্রত্যয় নেই..." ইত্যাদি, তা সবই আচার্যের নিজস্ব অভিমত মাত্র।

[237] Yañhi tattha

[২৩৭] কারণ সেখানে যা—

‘‘Nahi so kocipaccayo atthi. Yo cittacetasi kānaṃ ārammaṇabhāvaṃ nagaccheyyāti’’ vuttaṃ, taṃ tāva na yujjati. Nahi idha dhammasarūpamattena samodhānaṃ adhippetaṃ. Paccayaṭṭhena saheva adhippetaṃ. Naca hetādipaccayaṭṭho ārammaṇādipaccayaṭṭho hotīti. Esanayo ‘‘saka sakapaccayuppannassaca upanissayabhāvaṃ nagacchatīti’’ etthāpi.

"এমন কোনো প্রত্যয় নেই, যা চিত্ত-চৈতসিকসমূহের আলম্বন-ভাব প্রাপ্ত হয় না" বলা হয়েছে, তা প্রথমত যুক্তিযুক্ত নয়। কারণ এখানে কেবল ধর্মের স্বরূপমাত্র দ্বারা সমন্বয় অভিপ্রেত নয়। প্রত্যয়-অর্থের সাথেই অভিপ্রেত। এবং হেতু আদি প্রত্যয়-অর্থ আলম্বন আদি প্রত্যয়-অর্থ হয় না। এই একই নিয়ম "নিজের নিজের প্রত্যয়-উৎপন্ন ধর্মের উপনিশ্রয়-ভাব প্রাপ্ত হয় না..." এখানেও প্রযোজ্য।

Ettha pana yo sakasakapaccayuppannassa upanissayabhāvaṃ nagacchati. Nahi so koci paccayo atthīti yojanā.

এখানে কিন্তু যোজনা হলো—"এমন কোনো প্রত্যয় নেই, যা নিজের নিজের প্রত্যয়-উৎপন্ন ধর্মের উপনিশ্রয়-ভাব প্রাপ্ত হয় না।"

[238] Yañca tattha

[২৩৮] এবং সেখানে যা—

‘‘Kammahetukattāca lokappavattiyā phalahetūpacāra vasena sabbepi kammasabhāvaṃ nātivattantīti’’ vuttaṃ.

"লোকপ্রবৃত্তি কর্মহেতুজনিত হওয়ার কারণে এবং ফল-হেতু উপচার বশে সমস্তই কর্মস্বভাবকে অতিক্রম করে না" বলা হয়েছে।

[239] Yañca

[২৩৯] এবং যা—

‘‘Teca paramatthato lokasammutivasenaca vijjamānā yevāti’’ vuttaṃ. Tadubhayaṃ pana sabbaso sāsanayutti yāpi viruddhamevāti.

"এবং সেগুলো পরমার্থত ও লোকসম্মতি বশে বিদ্যমানই" বলা হয়েছে। এই উভয়ই কিন্তু সর্বতোভাবে শাসন-যুক্তির পরিপন্থী।

Etthāti [Pg.407] etasmiṃ paṭṭhānanaye. Sabbatthāpīti sabbesu saha jātasabhāgesu paccayesu. Yasmā pana paṭisandhiviññāṇaṃnāma nāmarūpānaṃ aññamaññapaṭibaddhaokāse cutiparicchinnassa sakalassa tassa tassa bhavassa sīsabhūtaṃ bījabhūtañca hoti. Yato sakalakāyabhūtassa nānārūpārūpasantānassa nibbatti hoti. Bījato viya mahārukkhassa. Yathāha –

"এখানে" বলতে এই পট্ঠান-নয়ে। "সর্বথা" বলতে সমস্ত সহজাত-স্বভাবযুক্ত প্রত্যয়সমূহে। যেহেতু প্রতিসন্ধি-বিজ্ঞান নাম-রূপের পারস্পরিক নির্ভরশীলতার ক্ষেত্রে চ্যুতি দ্বারা পরিচ্ছিন্ন সমগ্র সেই সেই ভবের শীর্ষস্বরূপ এবং বীজস্বরূপ হয়। যেখান থেকে সমগ্র কায়স্বরূপ নানা রূপ ও অরূপ সন্ততির উৎপত্তি হয়, যেমন বীজ থেকে মহাবৃক্ষের। যেমন বলা হয়েছে—

Viññāṇañca hi ānanda mātukucchismiṃ na okkamissatha. Apinukho nāmarūpaṃ mātukucchismiṃ samuccissathāti. No hetaṃ bhante. Viññāṇañca hi ānanda mātukucchismiṃ okkamitvā vokkamissatha. Apinukho nāmarūpaṃ itthattāya abhinibbattissathāti. Nohetaṃ bhante. Viññāṇañca hi ānanda daharasseva sato vocchijjissatha kumārassavā kumārikāyavā. Apinukho nāmarūpaṃ vuddhiṃ viruḷhiṃ vepullaṃ āpajjissathāti. Nohetaṃ bhante. Tasmā hi ānanda eseva hetu esa nidānaṃ esa samudayo esa paccayo nāmarūpassa. Yadidaṃ viññāṇanti.

"হে আনন্দ, বিজ্ঞান যদি মাতৃগর্ভে অবতীর্ণ না হতো, তবে কি নাম-রূপ মাতৃগর্ভে সংমূর্চ্ছিত হতো? তা হতো না, ভন্তে। হে আনন্দ, বিজ্ঞান যদি মাতৃগর্ভে অবতীর্ণ হয়ে আবার অপক্রান্ত হতো, তবে কি নাম-রূপ এই মনুষ্যভাবের জন্য উৎপন্ন হতো? তা হতো না, ভন্তে। হে আনন্দ, বিজ্ঞান যদি শিশু অবস্থায়ই—কুমার বা কুমারীর—উচ্ছিন্ন হয়ে যেত, তবে কি নাম-রূপ বৃদ্ধি, বিরূঢ়ি ও বিপুলতা প্রাপ্ত হতো? তা হতো না, ভন্তে। অতএব, হে আনন্দ, এটাই হেতু, এটাই নিদান, এটাই সমুদয়, এটাই প্রত্যয় নাম-রূপের—যা এই বিজ্ঞান।"

Tattha samuccissathāti vaḍḍhissatha. Nāmarūpañhi viññāṇassa vaḍḍhiyevāti. Vokkamissathāti bhijjissatha. Itthatthāyāti īdisassa attabhāvassa atthāyāti attho. Vuddhiṃ viruḷhiṃ vepullanti pathamavayavasena vuddhiṃ. Majjhimavayavasena viruḷhiṃ. Pacchimavayavasena vepullanti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Tasmā paṭisandhikkhaṇe rūpuppattiyā ekantena viññāṇapaccayatā veditabbā. Evaṃ uppannañca panetaṃ paṭisandhirūpaṃ puna sayaṃ tasmiṃ bhave yāva cutiyā pavattamānānaṃ sabbāsaṃ catusamuṭṭhānikarūpasantatīnaṃ sita bhūtaṃ bījabhūtañca hoti. Atibalavantaṃpi hi cittaṃ purimuppannāya rūpapaveṇiyā asati rūpaṃ janetuṃ nasakkoti. Evaṃ utu āhārāpīti. Tatoyeva hi arūpabhave kāmāvacarādīni rūpajanakacittānipi tattha rūpaṃ najanentīti. Asaññasattepi utu samuṭṭhānarūpasantatiyo pathamuppannāya kammajarūpasantatiyā vijja mānattāeva uppajjantīti. Vuttañhi vibhaṅgaṭīkāyaṃ arūpaṃ pana rūpassa okāso [Pg.408] na hotīti yasmiṃ rūpe sati cittaṃ aññaṃ rūpaṃ uppādeyya. Tadeva tattha natthīti attho. Purimarūpassāpi hi paccayabhāvo atthi puttassa pitisadisatādassanatoti. Etthaca puttassa pitisadisatādassanatoti etena imamatthaṃ dasseti. Yathā tiṇarukkhānaṃ bījabhāvasaṅkhātaṃ niyāmarūpaṃnāma atthi. Yassa ānubhāvena tannibbattātiṇarukkhā vaḍḍhantā yathāvā tathāvā avaḍḍhitvāattanā samānabījehieva tiṇarukkhehi sabbaso sadisā kāraṃ gahetvā vaḍḍhanti. Evamevaṃ gabbhaseyyakānaṃ sattānaṃ yoni bhāvasaṅkhātaṃ niyāma rūpaṃnāma atthi. Yassānubhāvena te samāna jātikehieva kulehi visesato mātāpitūhi eva sabbaso sadisarūpasaṇṭhānā honti. Iti bījaniyāmo viya yoniniyāmopi hoti. Soca paṭisandhirūpasseva ānubhāvoti veditabbo.

সেখানে "সমুচ্চিস্সতি" বলতে বৃদ্ধি পাবে। কারণ নাম-রূপের বৃদ্ধি বিজ্ঞানেরই বৃদ্ধি। "বোক্কমিস্সতি" বলতে বিনষ্ট হবে। "ইত্থত্তায়" বলতে এই প্রকার আত্মভাবের জন্য—এই অর্থ। "বৃদ্ধি, বিরূঢ়ি ও বিপুলতা" বলতে প্রথম বয়সের কারণে বৃদ্ধি, মধ্যম বয়সের কারণে বিরূঢ়ি এবং শেষ বয়সের কারণে বিপুলতা—এ কথা অট্ঠকথায় বলা হয়েছে। অতএব প্রতিসন্ধিক্ষণে রূপের উৎপত্তির জন্য একান্তভাবেই বিজ্ঞান-প্রত্যয়তা জানা উচিত। এবং এভাবে উৎপন্ন এই প্রতিসন্ধি-রূপ পুনরায় নিজে সেই ভবের চ্যুতি পর্যন্ত প্রবহমান সমস্ত চতুঃসমুত্থানিক রূপ-সন্ততির আশ্রয়স্বরূপ এবং বীজস্বরূপ হয়। কারণ অতি বলবান চিত্তও পূর্বে উৎপন্ন রূপ-পরম্পরা না থাকলে রূপ উৎপন্ন করতে পারে না। ঋতু ও আহারের ক্ষেত্রেও একই রূপ। সেই কারণেই অরূপভবে কামাবচর আদি রূপ-উৎপাদক চিত্তসমূহও সেখানে রূপ উৎপন্ন করে না। অসংজ্ঞীসত্ত্বেও ঋতু-সমুত্থান রূপ-সন্ততিসমূহ প্রথমে উৎপন্ন কর্মজ রূপ-সন্ততির বিদ্যমানতার কারণেই উৎপন্ন হয়। বিভঙ্গ-টীকায় বলা হয়েছে—"অরূপ কিন্তু রূপের অবকাশ হয় না", অর্থাৎ যে রূপ থাকলে চিত্ত অন্য রূপ উৎপন্ন করতে পারে, সেটাই সেখানে নেই—এই অর্থ। পূর্ববর্তী রূপেরও প্রত্যয়ভাব রয়েছে, যেমন পুত্রের পিতার সদৃশতা দর্শনের মাধ্যমে। এবং এখানে "পুত্রের পিতার সদৃশতা দর্শনের মাধ্যমে" এর দ্বারা এই অর্থ প্রদর্শন করা হয়েছে: যেমন তৃণ ও বৃক্ষসমূহের বীজভাব নামক নিয়ম-রূপ রয়েছে, যার প্রভাবে উৎপন্ন তৃণ ও বৃক্ষসমূহ বৃদ্ধি পাওয়ার সময় যেমন-তেমনভাবে বৃদ্ধি না পেয়ে নিজেদের সমান বীজযুক্ত তৃণ ও বৃক্ষসমূহের সাথে সর্বতোভাবে সদৃশ আকার ধারণ করে বৃদ্ধি পায়। ঠিক তেমনই জরায়ুজ প্রাণীদের যোনিভাব নামক নিয়ম-রূপ রয়েছে, যার প্রভাবে তারা সমজাতীয় কুলের, বিশেষ করে পিতা-মাতার সাথে সর্বতোভাবে সদৃশ রূপ-সংস্থানযুক্ত হয়। এভাবে বীজ-নিয়মের মতো যোনি-নিয়মও রয়েছে। এবং তা প্রতিসন্ধি-রূপেরই প্রভাব বলে জানা উচিত।

Apica, ayaṃ yoniniyāmonāma kalalakālādīsu puttānaṃ sarīresu mātāpitūhi samudāgataṃ utujarūpasantānaṃeva. Yassa ānubhāvena taṃsantānaṃ samānajātikasattasaṇṭhānasadisaṃ attano ñātikulasadisañca hoti. Yathāhiitthibhāvādirūpaṃ sattānaṃ itthiliṅgādīni bījarūpañca tiṇarukkhānaṃ taṃtaṃvaṇṇasaṇṭhānā dīni niyāmeti. Evaṃ yonirūpaṃ nānājātivasena sattānaṃ niyāmakaṃ vavatthāpakaṃ hotīti. Ettāvatā pavattiyaṃ thapetvā cittajarūpaṃ sabbesaṃ tisamuṭṭhānikarūpānaṃ uppattiyā cittanirapekkhatā purimuppanna rūpapaveṇi paṭibaddhatāca sādhitā hoti. Tenevaca tesaṃ cittassa ṭhitibhaṅgakkhaṇesupi cittarahite nirodhasamāpatti kālepi uppatti hotīti. Tena vuttaṃ sahajātarūpanti panetthātiādi. Itītiādi nigamanaṃ. Tattha sambhavaṃti yathā sambhavaṃ. Sambhavātivā sambhūtā. Ajjhattañcāti ajjhattabhūtāca. Bahiddhācāti bahiddhābhūtāca. Saṅkhatāti saṅkhatabhūtā. Asaṅkhatāti asaṅkhatabhūtā. Evaṃ tekālikāca kālamuttāca ajjhattabahiddhā sambhūtāca. Tathā saṅkhatāsaṅkhatabhūtāca paññatti nāmarūpānaṃ vasena tividhā ṭhitā dhammā paṭṭhāne sabbathā catuvīsati paccayānāma [Pg.409] hontīti yojanā. Etthaca tividhā ṭhitānaṃ dhammānaṃ tekālikādibhāve sati catuvīsatipaccayānaṃpi yathāsambhavaṃ tekālikādibhedo siddho hoti. Tattha ārammaṇaadhipati upanissayapaccayā tekālikā kālamuttāca honti.

তাছাড়া, এই যোনি-নিয়ম বলতে কললকাল ইত্যাদিতে সন্তানদের শরীরে পিতা-মাতা থেকে উৎপন্ন ঋতুজ রূপের সন্ততিকেই বোঝায়। যার প্রভাবে সেই সন্ততি সমজাতীয় সত্ত্বের আকৃতির সদৃশ এবং নিজের জ্ঞাতিকুলের সদৃশ হয়। যেমন স্ত্রীভাব আদি রূপ সত্ত্বদের স্ত্রীলিঙ্গ আদি এবং বীজরূপ তৃণ-বৃক্ষদের সেই সেই বর্ণ ও আকৃতি ইত্যাদিকে নিয়ত করে। এভাবে যোনিরূপ নানা জাতির ভেদে সত্ত্বদের নিয়ামক ও ব্যবস্থাপক হয়। এতদ্বারা প্রবৃত্তিতে চিত্তজ রূপকে বাদ দিয়ে সমস্ত ত্রিসমুত্থানিক রূপের উৎপত্তিতে চিত্তের নিরপেক্ষতা এবং পূর্বে উৎপন্ন রূপ-পরম্পরার সাথে সম্বন্ধযুক্ততা প্রমাণিত হয়। আর সেই কারণেই তাদের চিত্তের স্থিতি ও ভঙ্গ ক্ষণেও এবং চিত্তরহিত নিরোধ-সমাপত্তির কালেও উৎপত্তি ঘটে। তাই বলা হয়েছে—‘সহজাত রূপ কিন্তু এখানে’ ইত্যাদি। ‘ইতি’ ইত্যাদি হলো উপসংহার। সেখানে ‘সম্ভবন্তি’ বলতে যথাসম্ভব। অথবা ‘সম্ভবতি’ বলতে সম্ভূত। ‘অজ্ঝত্তঞ্চ’ বলতে আধ্যাত্মিকভূতও। ‘বহিদ্ধাচ’ বলতে বাহ্যভূতও। ‘সঙ্খতা’ বলতে সংস্কৃতভূত। ‘অসঙ্খতা’ বলতে অসংষ্কৃতভূত। এভাবে ত্রৈকালিক ও কালমুক্ত এবং আধ্যাত্মিক ও বাহ্য সম্ভূত। তদ্রূপ সংস্কৃত ও অসংষ্কৃতভূত এবং প্রজ্ঞপ্তি ও নাম-রূপের ভেদে ত্রিবিধভাবে স্থিত ধর্মসমূহ পট্ঠানে সর্বতোভাবে চব্বিশটি প্রত্যয় নামে অভিহিত হয়—এই হলো যোজনা। আর এখানে ত্রিবিধভাবে স্থিত ধর্মসমূহের ত্রৈকালিকত্বাদি ভাব থাকলে চব্বিশটি প্রত্যয়েরও যথাসম্ভব ত্রৈকালিকত্বাদি ভেদ সিদ্ধ হয়। সেখানে আলম্বন, অধিপতি ও উপনিশ্রয় প্রত্যয়সমূহ ত্রৈকালিক ও কালমুক্ত হয়।

[240] Vibhāvaniyaṃ pana

[২৪০] বিভাবনীতে কিন্তু

‘‘Ārammaṇaadhipatiupanissayapaccayānaṃ tikālikānanti’’ vuttaṃ. Taṃ na yujjati.

“আলম্বন, অধিপতি ও উপনিশ্রয় প্রত্যয়সমূহ ত্রৈকালিক”—যা বলা হয়েছে, তা যুক্তিসঙ্গত নয়।

Paññattinibbānānaṃpi kālamuttānaṃ tesu paviṭṭhattāti. Tattha imasmiṃ bhave abhinavānaṃ dhanadhaññabhogānaṃvā vijjāsippasutapari yattīnaṃvā sīlasamādhipaññānaṃvā bhavantare bhavasampattibhoga sampatti maggaphalasampattīnaṃvā paṭilābhatthāya pubbayogaṃ karontassa anāgatānaṃ tāsaṃ upanissayapaccayatā veditabbā. Paṭṭhāne pana anāgataṃ cakkhusampadaṃ patthayamāno sota, ghāna, jivhā, kāyasampadaṃ, vaṇṇasampadaṃ, sadda, gandha, rasa, phoṭṭhabbasampadaṃ patthayamāno anāgate khandhe patthayamāno dānaṃ deti sīlaṃ samādiyatītiādinā bhavantarapariyāpannāeva sampattiyo vuttā. Tā pana dānādīnaṃ kammānaṃ anurūpavasena vuttāti daṭṭhabbā. Kammapaccayo pana paccuppannātītavasena dvikāliko. Anantara samanantara āsevana natthi vigata paccayā atītakālikā. Sesā pannarasa paccayā paccuppannakālikāti. Ajjhattabahiddhāduke ārammaṇā dhipati sahajāta aññamañña nissaya upanissaya purejāta āhāra atthi avigatā ajjhattabahiddhā honti. Sesā cuddasa paccayā ajjhattāva. Ārammaṇa adhipati upanissayā saṅkhatā asaṅkhatāca honti. Sesā saṅkhatāvāti. Pañcavidhaṃpiarūpanti pavuccati. Kasmā, kadācipi rūpasaṅkhātaṃ saṇṭhānatthaṃ anupagamanato nāmantica pavuccati. Kasmā, adhivacanasaṅkhātanāmābhidhānavaseneva suṇantehi gahetabbabhāvupagamanatoti.

কারণ কালমুক্ত প্রজ্ঞপ্তি ও নির্বাণও সেগুলোর মধ্যে অন্তর্ভুক্ত হয়েছে। সেখানে এই ভবে অভিনব ধন-ধান্য-ভোগের অথবা বিদ্যা-শিল্প-শ্রুত-পর্যাপ্তির অথবা শীল-সমাধি-প্রজ্ঞার, কিংবা জন্মান্তরে ভবসম্পত্তি, ভোগসম্পত্তি ও মার্গফলসম্পত্তি লাভের জন্য যিনি পূর্বযোগ (প্রস্তুতি) করছেন, তাঁর অনাগত সেই বিষয়গুলোর উপনিশ্রয়প্রত্যয়তা জানা উচিত। পট্ঠানে কিন্তু অনাগত চক্ষুসম্পত্তি প্রার্থনা করে, শ্রোত্র, ঘ্রাণ, জিহ্বা, কায়সম্পত্তি, বর্ণসম্পত্তি, শব্দ, গন্ধ, রস, স্পর্শসম্পত্তি প্রার্থনা করে, অনাগত স্কন্ধসমূহ প্রার্থনা করে দান দেয়, শীল গ্রহণ করে—ইত্যাদি দ্বারা জন্মান্তর-পর্যাপন্ন সম্পত্তিগুলোর কথাই বলা হয়েছে। সেগুলো কিন্তু দান আদি কর্মের অনুরূপ হিসেবে বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। কর্মপ্রত্যয় কিন্তু বর্তমান ও অতীত ভেদে দ্বৈকালিক। অনন্তর, সমনন্তর, আসেবন, নাস্তি ও বিগত প্রত্যয়সমূহ অতীতকালিক। অবশিষ্ট পনেরোটি প্রত্যয় বর্তমানকালিক। আধ্যাত্মিক-বাহ্য দ্বিকে আলম্বন, অধিপতি, সহজাত, অন্যোন্য, নিশ্রয়, উপনিশ্রয়, পুরেজাত, আহার, অস্তি ও অবিগত প্রত্যয়সমূহ আধ্যাত্মিক ও বাহ্য উভয়ই হয়। অবশিষ্ট চৌদ্দটি প্রত্যয় কেবল আধ্যাত্মিকই। আলম্বন, অধিপতি ও উপনিশ্রয় প্রত্যয়সমূহ সংস্কৃত ও অসংষ্কৃত উভয়ই হয়। অবশিষ্টগুলো কেবল সংস্কৃতই। পাঁচ প্রকারকেও ‘অরূপ’ বলা হয়। কেন? কখনো রূপ নামক আকৃতি লাভ না করার কারণে। আবার ‘নাম’ও বলা হয়। কেন? অধিবচন নামক নাম-অভিধানের বশেই শ্রোতাদের দ্বারা গ্রহণীয় ভাব প্রাপ্ত হওয়ার কারণে।

169. Paññapīyatīti paññatti. Ayaṃpi eko vacanatthoti lokiyamahājanehi thapīyati. Voharīyati ceva sampaṭicchī yaticāti [Pg.410] attho. Yokoci sammutisaccabhūto byañjanattho. Tathā paññāpetabbā atthā paññapīyanti etāyāti paññatti. Byañjanatthajotako paññattisaddoti evaṃ duvidhā paññattīti vuttaṃ tatoavasesā.La. Duvidhāhotīti. Tattha paññāpīyattā paññattīti attha paññattimāha. Paññāpanatopaññattīti saddapaññattiṃ. Taṃtaṃbhūtavipariṇāmākāranti pathaviyādīnaṃ tesaṃ tesaṃ mahābhūtānaṃ adhimattabhāvappakārasaṅkhātaṃ tathā tathā pariṇā mākāraṃ. Pavattivisesākāranti attho. Upādāyāti paṭicca. Nissāya. Pathamaṃ cittena gahetvāti attho. Tathātathā paññattāti ayaṃ pathavīnāma ayaṃ pabbatonāmāti evamādi nayena mahājanena paññattā, kathitā, voharitāti attho. Pathavipabbatādikātiādisaddena nadi samuddādikāyo saṅgaṇhati. Ayaṃ samūhapaññattināma.

১৬৯. যা প্রজ্ঞাপিত করা হয়, তা-ই প্রজ্ঞপ্তি। এটিও একটি ব্যুৎপত্তিগত অর্থ—লৌকিক মহাজনদের দ্বারা স্থাপিত হয়, ব্যবহৃত হয় এবং গৃহীত হয়—এই হলো অর্থ। যেকোনো সংবৃতিসত্যরূপ ব্যঞ্জনার্থ। তদ্রূপ, প্রজ্ঞাপনীয় অর্থসমূহ এর দ্বারা প্রজ্ঞাপিত হয় বলে তা প্রজ্ঞপ্তি। ব্যঞ্জনার্থের প্রকাশক হলো প্রজ্ঞপ্তি শব্দ—এভাবে দ্বিবিধ প্রজ্ঞপ্তি বলা হয়েছে, তার অবশিষ্ট অংশ...পে... দ্বিবিধ হয়। সেখানে ‘প্রজ্ঞাপিত হওয়ার কারণে প্রজ্ঞপ্তি’ বলতে অর্থপ্রজ্ঞপ্তিকে বুঝিয়েছেন। ‘প্রজ্ঞাপন করার কারণে প্রজ্ঞপ্তি’ বলতে শব্দপ্রজ্ঞপ্তিকে। ‘সেই সেই ভূতের পরিণাম-আকার’ বলতে পৃথিবী আদি সেই সেই মহাভূতসমূহের আধিক্যভাবের প্রকাররূপ তথা তথা পরিণাম-আকার। প্রবৃত্তি-বিশেষের আকার—এই হলো অর্থ। ‘উপাদায়’ বলতে প্রতীত্য বা আশ্রয় করে। প্রথমে চিত্ত দ্বারা গ্রহণ করে—এই হলো অর্থ। ‘তথা তথা প্রজ্ঞপ্ত’ বলতে ‘এটি পৃথিবী নামক’, ‘এটি পর্বত নামক’ ইত্যাদি নিয়মে মহাজনদের দ্বারা প্রজ্ঞাপিত, কথিত ও ব্যবহৃত—এই হলো অর্থ। ‘পৃথিবী-পর্বত আদি’ ইত্যাদি শব্দ দ্বারা নদী, সমুদ্র ইত্যাদিকে গ্রহণ করা হয়। একে বলা হয় সমূহপ্রজ্ঞপ্তি।

[241] Vibhāvaniyaṃ pana

[২৪১] বিভাবনীতে কিন্তু

‘‘Saṇṭhānapaññattīti’’ vuttā. Sā yuttā viya nadissati.

“সংস্থানপ্রজ্ঞপ্তি” বলা হয়েছে। তা যুক্তিসঙ্গত বলে মনে হয় না।

Nahi idha saṇṭhānaṃ padhānaṃ hotīti. Sambhārasannivesākāranti kaṭṭhādīnaṃ sambhārānaṃ tathā tathā sannivesākāraṃ. Etthāpi ādisaddena nāvādayo saṅgaṇhati. Ayaṃ saṇṭhāna paññatti. Kaṭṭhādayo eva hi gehākārena saṇṭhitā gehanti rathākārena saṇṭhitā rathoti vuccantīti.

কারণ এখানে সংস্থান (আকৃতি) প্রধান নয়। ‘সম্ভার-সন্নিবেশ-আকার’ বলতে কাঠ আদি সম্ভারসমূহের তথা তথা সন্নিবেশ-আকার। এখানেও ‘আদি’ শব্দ দ্বারা নৌকা ইত্যাদিকে গ্রহণ করা হয়। এটি সংস্থানপ্রজ্ঞপ্তি। কাঠ আদিই গৃহের আকারে সংস্থিত হলে ‘গৃহ’ এবং রথের আকারে সংস্থিত হলে ‘রথ’ বলে কথিত হয়।

[242] Vibhāvaniyaṃ pana

[২৪২] বিভাবনীতে কিন্তু

‘‘Samūhapaññattīti’’ vuttaṃ. Taṃ na yujjati.

“সমূহপ্রজ্ঞপ্তি” বলা হয়েছে। তা যুক্তিসঙ্গত নয়।

Nahi idha samūho padhānanti. Purisapuggalādikā sattapaññatti upādāpaññattītipi vuccati. Candāvaṭṭanādikanti candasūriyādīnaṃ sineruṃ padakkhiṇaṃ katvā āvaṭṭanādikaṃ. Yato candimasūriyā udenti, sā pubbadisānāma. Pubbataraṃ laddhappakāsattā. Yattha pana atthaṃ gacchanti, sā pacchimadisānāma. Pacchāladdhapakāsattā. Tāsaṃ dakkhiṇapassā disā vuḍḍhiatthena dakkhiṇadisānāma. Itarā pana uccataraṭṭhena uttarādisāti vuccati. Yadā sūriyo udeti, tadā sakalassa [Pg.411] ahassa pubbabhāgattā pubbanhoti vuccatīti. Evamādikā disā paññatti kālapaññattiyonāma. Ādisaddena thalaninnādikā desapaññatti saṅgahitāti. Asamphuṭṭhākāranti mahābhūtānaṃ aññamaññaṃ asamphusanākāraṃ. Ayaṃ ākāsapaññattināma. Taṃ taṃ bhūtanimittanti pathavīkasiṇādikaṃ uddhumātakādikañca bhūtanimittaṃ. Nīlakasiṇādikaṃ vaṇṇanimittañca ettheva saṅgayhati. Bhāvanā visesanti parikammādikaṃ bhāvanāvisesaṃca. Etena parikammanimitta uggahanimitta paṭibhāganimittānaṃ siddhakāraṇaṃ vadati. Ayaṃ nimittapaññattināma.

কারণ এখানে সমূহ প্রধান নয়। পুরুষ-পুদ্গল আদি সত্ত্বপ্রজ্ঞপ্তিকে উপাদায়প্রজ্ঞপ্তিও বলা হয়। ‘চন্দ্রাবর্তন আদি’ বলতে চন্দ্র-সূর্য ইত্যাদির সুমেরু পর্বতকে প্রদক্ষিণ করে আবর্তন আদি। যেখান থেকে চন্দ্র ও সূর্য উদিত হয়, তা পূর্ব দিক নামে পরিচিত; যেহেতু তা পূর্বে প্রকাশ লাভ করে। যেখানে কিন্তু অস্ত যায়, তা পশ্চিম দিক নামে পরিচিত; যেহেতু তা পরে প্রকাশ লাভ করে। তাদের দক্ষিণ পাশের দিকটি বৃদ্ধির অর্থে দক্ষিণ দিক নামে পরিচিত। অন্যটি কিন্তু উচ্চতর অর্থে উত্তর দিক বলে কথিত হয়। যখন সূর্য উদিত হয়, তখন সমগ্র দিনের পূর্বভাগ হওয়ার কারণে ‘পূর্বাহ্ণ’ বলা হয়। এই প্রকার দিকপ্রজ্ঞপ্তি ও কালপ্রজ্ঞপ্তি। ‘আদি’ শব্দ দ্বারা স্থল-নিম্ন আদি দেশপ্রজ্ঞপ্তি সংগৃহীত হয়েছে। ‘অসংপৃষ্ঠ-আকার’ বলতে মহাভূতসমূহের পরস্পরের অসংস্পর্শের আকার। এটি আকাশপ্রজ্ঞপ্তি নামে পরিচিত। ‘সেই সেই ভূত-নিমিত্ত’ বলতে পৃথিবী-কসিণ আদি এবং উদ্ধুমাতক আদি ভূত-নিমিত্ত। নীল-কসিণ আদি বর্ণ-নিমিত্তও এখানেই সংগৃহীত হয়। ‘ভাবনা-বিশেষ’ বলতে পরিকর্ম আদি ভাবনা-বিশেষকে। এর দ্বারা পরিকর্ম-নিমিত্ত, উদ্গ্রাহ-নিমিত্ত ও প্রতিভাগ-নিমিত্তের সিদ্ধির কারণ বলা হয়েছে। এটি নিমিত্তপ্রজ্ঞপ্তি নামে পরিচিত।

Evamādibhedāti ettha ādisaddena aṭṭhakathāyaṃ āgatā upādāpaññatti upanidhāpaññattiādayo saṅgahitā. Paramatthato avijjamānāpīti etena sammutito laddhabhāvaṃ dasseti. Teneva hi tāsaṃ vijjamānabhāvaṃ gahetvā tathā tathā voharantānaṃ musāvādonāma nahotīti. Atthacchāyākārenāti taṃ taṃ bhūtādīnaṃ paramatthānaṃ samūhasaṇṭhānādichāyākārena. Atthacchā yākārenātivā saddābhidheyyasaṅkhātena dabbapaṭibimbākārena saviggahākārenāti attho, taṃtaṃupādāyāti paramatthadhammānaṃ taṃtaṃpavattivisesaṃ upādāya. Upanidhāyāti olumbiya. Parikappiyamānāti parikappabuddhiyā parikappetvā gayhamānā. Ettha pana evamādipabhedā ālambaṇabhūtā parikappiyamānā sabbā paññatti paññāpīyatīti atthena paññattīti yojanā. Saṅkhāyatīti gaṇīyati. Gaṇanupagaṃ katvā thapīyatīti attho. Samaññāyatīti sammannīyati. Nāmaṃ, nāmakammaṃ, nāmadheyyaṃ, nirutti, byañjanaṃ, abhilāpoti ime cha nāma nāmakammā. Tattha atthe namatīti nāmaṃ. Atthavisayaṃ eva hutvā pavattatīti attho. Attanica atthaṃ nāmetīti nāmaṃ. Piṭakattayasaṅkhāte hi nāme sati taduggaṇhantānaṃ sabbe tadatthā padepade vākyevākye āgacchanti yevāti.

‘এই প্রকার ভেদ’ বলতে এখানে ‘আদি’ শব্দ দ্বারা অট্ঠকথায় আগত উপাদায়প্রজ্ঞপ্তি, opanidhāpaññatti (উপনিধাপ্রজ্ঞপ্তি) ইত্যাদি সংগৃহীত হয়েছে। ‘পরমার্থত অবিদ্যমান হলেও’—এর দ্বারা সংবৃতিগতভাবে প্রাপ্ত ভাবকে প্রদর্শন করছেন। সেই কারণেই তাদের বিদ্যমান ভাব গ্রহণ করে তথা তথা ব্যবহারকারীদের মৃষাবাদ হয় না। ‘অর্থের ছায়ার আকারে’ বলতে সেই সেই ভূত আদি পরমার্থসমূহের সমূহ ও সংস্থান ইত্যাদির ছায়ার আকারে। অথবা ‘অর্থের ছায়ার আকারে’ বলতে শব্দের অভিধেয় নামক দ্রব্যের প্রতিবিম্বের আকারে, সবিগ্রহ আকারে—এই হলো অর্থ। ‘সেই সেই উপাদায়’ বলতে পরমার্থধর্মসমূহের সেই সেই প্রবৃত্তি-বিশেষকে আশ্রয় করে। ‘উপনিধায়’ বলতে তুলনা করে। ‘পরিকল্পিত হওয়া’ বলতে বিকল্প বুদ্ধির দ্বারা পরিকল্পনা করে গৃহীত হওয়া। এখানে কিন্তু এই প্রকার ভেদযুক্ত আলম্বনভূত পরিকল্পিত সমস্ত প্রজ্ঞপ্তি ‘প্রজ্ঞাপিত হওয়ার কারণে প্রজ্ঞপ্তি’—এই অর্থে যোজনা করতে হবে। ‘সংখ্যাত হয়’ বলতে গণিত হয়; গণনার যোগ্য করে স্থাপন করা হয়—এই হলো অর্থ। ‘সামান্যত কথিত হয়’ বলতে সম্মত হয়। নাম, নামকর্ম, নামধেয়, নিরুক্তি, ব্যঞ্জন ও অভিলাপ—এই ছয়টি নাম ও নামকর্ম। সেখানে ‘অর্থের দিকে নমিত হয় বলে নাম’। অর্থকে বিষয় করেই প্রবর্তিত হয়—এই হলো অর্থ। ‘নিজের দিকে অর্থকে নমিত করে বলে নাম’। ত্রিপিটক নামক নাম থাকলে তা অধ্যয়নকারীদের কাছে সমস্ত অর্থ পদে পদে ও বাক্যে বাক্যে উপস্থিত হয়।

Apica suṇantānaṃ ñāṇaṃ taṃtaṃatthābhimukhaṃ nāmetīti nāmaṃ nāmagahaṇavasena kattabbattā nāmameva kammanti nāmakammaṃ. Dhīyati dhārīyatīti [Pg.412] dheyyaṃ. Nāmameva dheyyanti nāmadheyyaṃ. Aviditapakkhe ṭhito attho etāya tato nīharitvā vuccati kathīyatīti nirutti. Atthassa byañjanato pākaṭakaraṇato byañjanaṃ. Abhibyattaṃ katvā lapīyati kathīyati attho etenāti abhilāpo. Etthaca vaṇṇapaññatti, akkharapaññatti, sarapaññatti, dīghapaññatti, rassa paññatti. Byañjanavaggaghosāghosapaññatti, liṅgapaññatti. Padapaññatti, vākyapaññattiyopi etasseva pabhedāti daṭṭhabbā. Paramatthato vijjamānesu atthesu pavattā paññatti vijjamānapaññatti nāma. Avijja mānesu bhūmipabbatādīsu pavattā paññatti avijjamānapaññatti nāma. Etā eva samāsaṭṭhānaṃ patvā dvipadasaṃyogavasena itarā catassopi hontīti dassetuṃ tatthātiādi vuttaṃ. Etāya paññāpentīti etena vijjamānaṃ atthaṃ paññapenti etāyāti vijjamānapaññattīti imamatthaṃ vadati. Esanayo paratthapi. Cha abhiññā assāti chaḷabhiññoti katvā visesanabhūtānaṃ channaṃ abhiññānaṃ vijjamānattā visesitabbabhūtassa puggalassa avijjamānattā chaḷa bhiññoti vijjamānenaavijjamānapaññatti nāma. Itthī avijjamānā saddo vijjamānoti itthiyāsaddo itthisaddoti avijjamānena vijjamāna paññatti nāma. Cakkhuca cakkhuviññāṇañca ubhayaṃpi vijjāmānanti cakkhusmiṃ viññāṇaṃ cakkhuviññāṇanti vijjamānenavijjamānapaññatti nāma. Rājāca puttoca dvepi avijjamānāevāti rañño putto rājaputtoti avijjamānenaavijjamānapaññattināmāti imamatthaṃ dassento ubhinnantiādimāha.

তাছাড়া, শ্রবণকারীদের জ্ঞানকে সেই সেই অর্থের অভিমুখী করে অবনত (নমিত) করে বলে একে 'নাম' বলা হয়। নাম গ্রহণের মাধ্যমে করতে হয় বলে নামই কর্ম—এই অর্থে 'নামকর্ম'। যা ধারণ করা হয় বা ধৃত হয় তা 'ধেয়'। নামই ধেয়—এই অর্থে 'নামধেয়'। অজ্ঞাত পক্ষে স্থিত অর্থ এর দ্বারা সেখান থেকে নিষ্কাশন করে বলা বা কথিত হয় বলে একে 'নিরুক্তি' বলে। ব্যঞ্জনের (প্রকাশের) মাধ্যমে অর্থের প্রকটীকরণ হয় বলে একে 'ব্যঞ্জন' বলে। এর দ্বারা অর্থকে অতিশয় স্পষ্ট করে আলাপ বা কথন করা হয় বলে একে 'অভিলাপ' বলে। এখানে বর্ণপ্রজ্ঞপ্তি, অক্ষরপ্রজ্ঞপ্তি, স্বরপ্রজ্ঞপ্তি, দীর্ঘপ্রজ্ঞপ্তি, হ্রস্বপ্রজ্ঞপ্তি, ব্যঞ্জনবর্গ-ঘোষ-অঘোষপ্রজ্ঞপ্তি, লিঙ্গপ্রজ্ঞপ্তি, পদপ্রজ্ঞপ্তি এবং বাক্যপ্রজ্ঞপ্তিও এরই প্রভেদ বলে জানতে হবে। পরমার্থত বিদ্যমান অর্থসমূহে যে প্রজ্ঞপ্তি প্রবৃত্ত হয়, তাকে 'বিদ্যমানপ্রজ্ঞপ্তি' বলে। অবিদ্যমান ভূমি, পর্বত ইত্যাদিতে যে প্রজ্ঞপ্তি প্রবৃত্ত হয়, তাকে 'অবিদ্যমানপ্রজ্ঞপ্তি' বলে। এগুলোই সমাসপ্রাপ্ত হয়ে দ্বিপদসংযোগের মাধ্যমে অন্য চারটিও হয়ে থাকে—তা দেখানোর জন্য 'তত্থ' ইত্যাদি বলা হয়েছে। 'এর দ্বারা প্রজ্ঞাপন করে'—এর দ্বারা বিদ্যমান অর্থকে প্রজ্ঞাপন করে বলে একে 'বিদ্যমানপ্রজ্ঞপ্তি' বলা হয়—এই অর্থ প্রকাশ করে। অন্যগুলোর ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। 'ছয়টি অভিজ্ঞা যাঁর আছে তিনি ষড়ভিজ্ঞ'—এভাবে বিশেষণস্বরূপ হয়তো ছয়টি অভিজ্ঞা বিদ্যমান থাকায় এবং বিশেষ্যস্বরূপ পুদ্গল অবিদ্যমান থাকায় 'ষড়ভিজ্ঞ' হলো বিদ্যমান দ্বারা অবিদ্যমানপ্রজ্ঞপ্তি। 'স্ত্রী' অবিদ্যমান কিন্তু 'শব্দ' বিদ্যমান, তাই 'স্ত্রীর শব্দ' বা 'স্ত্রীশব্দ' হলো অবিদ্যমান দ্বারা বিদ্যমানপ্রজ্ঞপ্তি। চক্ষু এবং চক্ষুবিজ্ঞান উভয়ই বিদ্যমান, তাই 'চক্ষুর বিজ্ঞান' বা 'চক্ষুবিজ্ঞান' হলো বিদ্যমান দ্বারা বিদ্যমানপ্রজ্ঞপ্তি। রাজা এবং পুত্র উভয়ই অবিদ্যমান, তাই 'রাজার পুত্র' বা 'রাজপুত্র' হলো অবিদ্যমান দ্বারা অবিদ্যমানপ্রজ্ঞপ্তি—এই অর্থ প্রদর্শন করার জন্য 'উভিন্নং' ইত্যাদি বলা হয়েছে।

Ettha pana vacanato ca vacanatthatoca vinimuttā saddasabhāvā nāmapaññattināma visuṃ natthīti vadanti. Taṃ na yujjati. Atthajotaka bhāvena visuṃ siddhattā. Saddo hi nāma akkharapadabyañjanabhāvaṃ upagatoyeva atthajotane samattho hoti. Paramattha saddoca khaṇiko cuṇṇavicuṇṇabhūto tabbhāvaṃ upagato nahotīti. Tasmā saddasabhāvānāma paññattināma visuṃ atthiyeva. Atthibhāvocassā vacanasaddaṃ sutvā anantare akkhara pada byañjanagocaracittassa tadanantareca tadatthavijānanacittassa pavattiyā pākaṭoti [Pg.413] dassento gāthādvayaṃ āha. Tattha vacīghosā nusārenāti uccāriyamānasaddasaṅkhātassa vacīghosassa ārammaṇakaraṇasaṅkhātena anusārena uppannāya sotaviññāṇa vīthiyā pavattiyā anantare uppannassa manodvārassa gocara bhūtā sāyaṃ paññattīti sambandho. Kīdisī pana sāyaṃ paññattīti āha atthāyassā.La. Tatoparanti. Tattha tatoparanti tato nāmapaññattārammaṇassa manodvārassa uppattito paraṃ atthā viññāyantīti sambandho. Yassā nāmapaññattiyā anusārena paramatthapaññattibhūtā atthā viññāyanti. Sā ayaṃ paññatti lokasaṅketanimmitāti viññeyyāti yojanā.

এখানে কেউ কেউ বলেন যে, বচন এবং বচনের অর্থ থেকে মুক্ত শব্দস্বভাববিশিষ্ট 'নামপ্রজ্ঞপ্তি' বলে পৃথক কিছু নেই। তা যুক্তিযুক্ত নয়। অর্থপ্রকাশক ভাবের দ্বারা পৃথকভাবে সিদ্ধ হওয়ার কারণে। শব্দ মূলত অক্ষর, পদ ও ব্যঞ্জনভাব প্রাপ্ত হলেই অর্থ প্রকাশে সমর্থ হয়। আর পরমার্থ শব্দ ক্ষণিক এবং চূর্ণ-বিচূর্ণস্বরূপ হওয়ায় সেই ভাব প্রাপ্ত হয় না। অতএব, শব্দস্বভাববিশিষ্ট নামপ্রজ্ঞপ্তি পৃথকভাবে অবশ্যই বিদ্যমান। এর অস্তিত্ব বচনশব্দ শোনার পর অবিলম্বে অক্ষর, পদ ও ব্যঞ্জনকে গোচরকারী চিত্তের এবং তার অবিলম্বে সেই অর্থ বিজ্ঞাতকারী চিত্তের প্রবৃত্তির দ্বারা প্রকট হয়—তা প্রদর্শন করার জন্য দুটি গাথা বলেছেন। সেখানে 'বচীঘোসানুসারেণ' বলতে উচ্চারিত শব্দসংজ্ঞক বচীঘোষকে আলম্বন করারূপ অনুসরণের দ্বারা উৎপন্ন শ্রোত্রবিজ্ঞানবীথির প্রবৃত্তির অবিলম্বে উৎপন্ন মনোদ্বারের গোচরীভূত সেই প্রজ্ঞপ্তি—এইরূপ সম্বন্ধ। কিন্তু সেই প্রজ্ঞপ্তি কেমন? তা বলার জন্য 'অত্থায়স্সা... পে... ততোপরং' বলেছেন। সেখানে 'ততোপরং' বলতে সেই নামপ্রজ্ঞপ্তিরূপ আলম্বনবিশিষ্ট মনোদ্বারের উৎপত্তির পর অর্থসমূহ বিজ্ঞাত হয়—এইরূপ সম্বন্ধ। যে নামপ্রজ্ঞপ্তির অনুসরণে পরমার্থপ্রজ্ঞপ্তিস্বরূপ অর্থসমূহ বিজ্ঞাত হয়, সেই এই প্রজ্ঞপ্তি লোকসংকেত দ্বারা নির্মিত বলে জানতে হবে—এইরূপ যোজনা।

Etthaca sotaviññāṇavīthiyāti ettha atītasaddamattā rammaṇā tadanuvattikānāma manoviññāṇavīthipi saṅgahitāti daṭṭhabbā. Vuttañhi sāratthadīpaniyaṃ-tena vuttavacane yattakāni akkharāni honti. Tesu ekamekaṃ paccuppannaṃ atītañca gahetvā sota viññāṇavīthiyā manoviññāṇavīthiyāca uppajjitvā niruddhāya avasāne tāni akkharāni sampiṇḍetvā akkharasamūhaṃ gahetvā ekā manoviññāṇavīthi uppajjitvā nirujjhati. Tadanantaraṃ ayaṃ akkharasamūho etassa nāmanti nāmapaññattigahaṇavasena aparāya manoviññāṇa vīthiyā uppajjitvā niruddhāya tadanantaraṃ uppannāya manoviññāṇa vīthiyā ayametassa atthoti pakatiyā tadatthavijānanaṃ sambhavatīti. Maṇisāramañjūsāyaṃ pana tadanuvattikavīthito paraṃ ekaṃ vinicchayavīthiṃ viññattigahaṇavīthiñca vadati. Tato paraṃ ekakkhare sadde ekatthajotikāya nāmapaññattiyā gahaṇaṃ hoti. Yā vadantassa pubbabhāge manasā vavatthāpito paññattisaddonāma vuccati. Tatoparaṃ tadatthagahaṇanti. Īdisesu pana ṭhānesu tattha tattha javanavīthivārānaṃ paṭipāṭikathanaṃnāma padhānapākaṭagahaṇavasenevāti daṭṭhabbaṃ. Ekaccharakkhaṇe aneka koṭisatasahassāni cittāni uppajjantīti hi vuttaṃ. Tathā –

এখানে 'শ্রোত্রবিজ্ঞানবীথি' বলতে অতীত শব্দমাত্র আলম্বনবিশিষ্ট তদানুবর্তী মনোবিজ্ঞানবীথিও সংগৃহীত হয়েছে বলে জানতে হবে। সারত্থদীপনীতে বলা হয়েছে—সেই কথিত বচনে যতগুলো অক্ষর থাকে, সেগুলোর প্রত্যেকটিকে বর্তমান ও অতীতরূপে গ্রহণ করে শ্রোত্রবিজ্ঞানবীথি ও মনোবিজ্ঞানবীথি উৎপন্ন হয়ে নিরুদ্ধ হওয়ার পর, পরিশেষে সেই অক্ষরগুলোকে একত্রিত করে অক্ষরসমূহকে গ্রহণপূর্বক একটি মনোবিজ্ঞানবীথি উৎপন্ন হয়ে নিরুদ্ধ হয়। তার অবিলম্বে 'এই অক্ষরসমূহ এর নাম'—এভাবে নামপ্রজ্ঞপ্তি গ্রহণের মাধ্যমে অন্য একটি মনোবিজ্ঞানবীথি উৎপন্ন হয়ে নিরুদ্ধ হওয়ার পর, তার অবিলম্বে উৎপন্ন মনোবিজ্ঞানবীথির দ্বারা 'এটি এর অর্থ'—এভাবে স্বাভাবিকভাবে সেই অর্থবিজ্ঞান সম্ভব হয়। মণিসারমঞ্জুষায় অবশ্য তদানুবর্তী বীথির পর একটি বিনিশ্চয়বীথি এবং বিজ্ঞপ্তিগ্রহণবীথির কথা বলা হয়েছে। তারপর একাক্ষর শব্দে একার্থপ্রকাশক নামপ্রজ্ঞপ্তির গ্রহণ হয়, যা বক্তার পূর্বভাগে মন দ্বারা ব্যবস্থিত প্রজ্ঞপ্তিশব্দ নামে অভিহিত হয়। তারপর সেই অর্থগ্রহণ হয়। এই ধরনের স্থানে স্থানে জবনবীথিবায়ের আনুপূর্বিক কথন প্রধান ও প্রকট গ্রহণের মাধ্যমেই হয়েছে বলে জানতে হবে। কারণ বলা হয়েছে যে, এক অক্ষরের উচ্চারণের সময়েও অনেক কোটি শতসহস্র চিত্ত উৎপন্ন হয়। তদ্রূপ—

Ekamatto bhave rasso, dvimatto dīghamuccate;

Timattotupluto ñeyyo, byañjanaṃ addhamattikanticaṃ.

হ্রস্বস্বর এক মাত্রা বিশিষ্ট হয়, দীর্ঘস্বর দুই মাত্রা বিশিষ্ট উচ্চারিত হয়; প্লুতস্বর তিন মাত্রা বিশিষ্ট বলে জানতে হবে, আর ব্যঞ্জনবর্ণ অর্ধমাত্রা বিশিষ্ট।

Na ca paramatthasaddasaṅghāṭānaṃ satasahassaṃpi ekakkharaṃnāma bhavituṃ pahoti. Tasmā idha bahuṃ vicāraṇā amhehi nakatāti.

আর পরমার্থ শব্দসমূহের শতসহস্র সমাহারও এক অক্ষর নামে অভিহিত হতে সমর্থ হয় না। অতএব, এখানে আমাদের দ্বারা অধিক বিচার-বিশ্লেষণ করা হয়নি।

Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa

এভাবে অভিধম্মত্থসঙ্গহের পরমার্থদীপনী নামক

Catutthavaṇṇanāya aṭṭhamassa paccayasaṅgahassa

চতুর্থ ব্যাখ্যার অষ্টম পরিচ্ছেদ প্রত্যয়সংগ্রহের

Paramatthadīpanā niṭṭhitā.

পরমার্থদীপনী সমাপ্ত।

Kammaṭṭhāna saṅgaha paramatthadīpanī

কর্মস্থানসংগ্রহ পরমার্থদীপনী

170. Evaṃ [Pg.415] aṭṭhahi paricchedehi sapaccayapabhedaṃ nāmarūpa vibhāgaṃ dassetvā idāni viditanāmarūpa vibhāgassa kammaṭṭhānavidhānaṃ dassento samathavipassanānantiādi māha. Ito paccaya saṅgahato paraṃ samathavipassanānaṃ bhāvanānaṃ duvidhaṃpi kammaṭṭhānaṃ yathākkamaṃ pavakkhāmīti yojanā. Tattha kilese aññepivā vitakkādayo oḷārikadhamme sametīti samatho. Tathā pavatto ekaggatāsaṅkhāto samādhi. Visesena passanti etāyāti vipassanā. Aniccānupassanādikā bhāvanāpaññā. Tāya hi yogino khandhesu lokiyamahājanena passitaṃ itthipurisādikaṃ niccasukhādikañca atikkamitvā visesena aniccādikameva passantīti. Bhāvetabbāti bhāvanā. Bhāventivā cittasantānaṃ etāhīti bhāvanā. Kiriyā kammaṃ. Tiṭṭhati etthāti ṭhānaṃ. Kammassa ṭhānanti kammaṭṭhānaṃ. Vīriyārabbhasaṅkhātassa yogakammassa pavattiṭṭhānanti attho. Kasiṇamaṇḍalādikaṃ kasiṇabhāvanādikañca. Ādimajjha pariyosānānañhi samudāyabhūkaṃ ekametaṃ pathavīkasiṇa bhāvanādikaṃ bhāvanākammaṃpi attano avayavabhūtassa yoga kammassa pavattiṭṭhānaṃ sambhavatīti.

১৭০. এভাবে আটটি পরিচ্ছেদের মাধ্যমে প্রত্যয়ভেদসহ নাম-রূপের বিভাগ প্রদর্শন করে, এখন নাম-রূপের বিভাগ যিনি জেনেছেন তাঁর জন্য কর্মস্থান বিধান প্রদর্শন করতে গিয়ে 'সমথবিপস্সনানাং' ইত্যাদি বলেছেন। এই প্রত্যয়সংগ্রহের পর সমথ ও বিপশ্যনা ভাবনাসমূহের দ্বিবিধ কর্মস্থানই যথাক্রমে বলব—এইরূপ যোজনা। সেখানে ক্লেশসমূহকে অথবা বিতর্ক আদি অন্যান্য ঔদারিক ধর্মসমূহকে শান্ত করে বলে তা 'সমথ'। তদ্রূপ প্রবৃত্ত একগ্রতাসংজ্ঞক সমাধি। বিশেষরূপে দর্শন করে এর দ্বারা—এই অর্থে 'বিপশ্যনা'। অনিত্যানুপশ্যনা আদি ভাবনাময়ী প্রজ্ঞা। কারণ তার দ্বারা যোগীগণ স্কন্ধসমূহে লৌকিক মহাজন কর্তৃক দৃষ্ট স্ত্রী-পুরুষ আদি এবং নিত্য-সুখ আদি অতিক্রম করে বিশেষরূপে অনিত্য আদিই দর্শন করেন। যা ভাবিত করা উচিত তা 'ভাবনা'। অথবা এর দ্বারা চিত্তসন্তানকে ভাবিত করে বলে তা 'ভাবনা'। ক্রিয়া হলো কর্ম। যাতে স্থিত হয় তা 'স্থান'। কর্মের স্থান হলো 'কর্মস্থান'। বীর্যারম্ভসংজ্ঞক যোগকর্মের প্রবৃত্তির স্থান—এই অর্থ। কসিণমণ্ডল আদি এবং কসিণভাবনা আদি। আদি, মধ্য ও অবসানসমূহের সমুদায়স্বরূপ এই একটি পথবীকসিণ ভাবনা আদি ভাবনাকর্মও নিজের অবয়বস্বরূপ যোগকর্মের প্রবৃত্তির স্থান হয়ে থাকে।

Vibhāvaniyaṃ pana

বিভীবনীতে অবশ্য

Uttaruttara yogakammassa padaṭṭhānatāya kammaṭṭhānabhūtaṃ bhāvanāvidhiñcātipi vuttaṃ. Tampi yujjatiyeva.

উত্তরোত্তর যোগকর্মের পদস্থান হওয়ার কারণে কর্মস্থানস্বরূপ ভাবনাবিধিও—এরূপ বলা হয়েছে। তাও যুক্তিযুক্তই।

Yogakammamevavā sukhavisesānaṃ adhiṭṭhānaṭṭhenaṭhānanti kammaṭṭhānaṃ. Tatthāti tasmiṃ duvidhepi kammaṭṭhāne. Samathasaṅgaheti samatha kammaṭṭhānasaṅgahe. Dasakasiṇānīti dasakasiṇamaṇḍalāni kasiṇajjhānānica. Tadubhayānipi hi yogānuyogasaṅkhātassa samatha kammassa pavattiṭṭhānattā samathakammaṭṭhānānināma hontīti. Dasaasubhāti dasaasubhavatthūni asubhajjhānānica. Dasaanussati yoti [Pg.416] buddhaguṇādīni dasaanussatiṭṭhānāni anussaraṇasati yoca. Sesānipi yathānurūpaṃ vattabbānīti. Caraṇaṃ cariyā. Samudācaraṇanti attho. Pavattibahulatāti vuttaṃ hoti. Rāgassa cariyā rāgacariyā. Rāgacaritāti pāṭho, so aṭṭhakathāyaṃ natthi, puggalaṭṭhāneeva so yuttoti. Esanayo sesesupi.

অথবা যোগকর্মই সুখবিশেষের অধিষ্ঠান অর্থে স্থান বলে 'কর্মস্থান'। 'তত্থ' বলতে সেই দ্বিবিধ কর্মস্থানে। 'সমথসঙ্গহে' বলতে সমথ কর্মস্থানসংগ্রহে। 'দশকসিণানি' বলতে দশটি কসিণমণ্ডল এবং কসিণধ্যানসমূহ। কারণ সেই উভয়ই যোগানুযোগসংজ্ঞক সমথকর্মের প্রবৃত্তির স্থান হওয়ায় 'সমথকর্মস্থান' নামে অভিহিত হয়। 'দশঅশুভা' বলতে দশটি অশুভ বস্তু এবং অশুভধ্যানসমূহ। 'দশানুস্সতিয়ো' বলতে বুদ্ধগুণ আদি দশটি অনুস্মৃতিস্থান এবং অনুস্মরণকারী স্মৃতিসমূহ। অবশিষ্টগুলোও যথোপযুক্তভাবে বলতে হবে। চরণ হলো চর্যা। সমূদাচার—এই অর্থ। প্রবৃত্তির বাহুল্য—এরূপ বলা হয়েছে। রাগের চর্যা হলো 'রাগচর্যা'। 'রাগচরিতা' পাঠটি অট্ঠকথা বা টীকায় নেই, পুদ্গলের ক্ষেত্রেই তা উপযুক্ত। অবশিষ্টগুলোর ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম।

[243] Yo pana vibhāvaniyaṃ

[২৪৩] আরীবনীতে যে

Cariyānaṃ saṃsaggabhedo vutto. So idha nādhippeto.

চর্যাসমূহের সংসর্গভেদ বলা হয়েছে, তা এখানে অভিপ্রেত নয়।

Nahi kammaṭṭhānānaṃnāma saṃsaggacaritassapi ekassa dve tīṇi dātabbāni hotīti. Teneva hi so bhedo aṭṭhakathāyaṃ nagarukatoti. Sabbāpi appanāya pubbabhāgapavattā kāmāvacara bhāvanā parikammabhāvanānāma. Sā pana appanāya āsanne dūreti duvidhā hoti. Tattha yā āsanne, sā appanaṃ upecca samīpe ṭhatvā pavattattā upacārabhāvanāti vuccati. Itarā pana parikamma bhāvanāevanāma. Iti parikammabhāvanāpi samānā pubbāparavisesa pākaṭabhāvatthaṃ aṭṭhakathāsu dvīhi nāmehi gahitāti vuttaṃ parikammabhāvanā.La. Tissobhāvanāti tāsaṃ pana viseso parato āgamissati. Parikammanimittanti parikammabhāvanāya ārammaṇabhūtaṃ kasiṇamaṇḍalādinimittaṃ. Tañca tassā ārammaṇa bhāvena ekaṃpi samānaṃ pubbāparavisesapākaṭabhāvatthaṃ parikammanimittaṃ uggahanimittanti dvidhā bhinditvā vuttaṃ. Tesaṃpi viseso āgamissati. Vidatthicaturaṅgulasaṅkhātena parittapamāṇenavā khala maṇḍalādisaṅkhātena mahantapamāṇenavā kataṃ akataṃvā pathavī maṇḍalatalameva asesapharitabbaṭṭhena kasiṇanti pathavīkasiṇaṃ. Sakalasaddapariyāyo hi kasiṇasaddo. Yathā kasiṇena jambudīpassāti. Tasmā yattake pathavītale nimittaṃ gaṇhāti, tattakaṃ cittena asesaṃ pharitvā eva gahetabbaṃ hoti. Na pana tassa ekadese ṭhatvāti, tena vuttaṃ pathavīmaṇḍalatalameva asesapharitabbaṭṭhena kasiṇanti pathavīkasiṇanti. Esanayo sesakasiṇesupīti. Etthaca, avibhūtavaṇṇāya pathaviyā eka talabhāvenasanniviṭṭhāsaṇṭhānapaññattiidhapathavīkasiṇaṃnāma[Pg.417]. Tathā āpokasiṇaṃ tejokasiṇañca. Phuṭṭhaṭṭhāne cittena saṇṭhānaṃ katvā gahitā vāyuvaṭṭi vāyokasiṇaṃnāma. Nīlavaṇṇavisiṭṭhāekā saṇṭhānapaññatti nīlakasiṇaṃnāma. Tathā pītalohito dātakasiṇānipi. Candasūriyaaggobhāsavisiṭṭhā katthaci dissamānā saṇṭhānapaññatti ālokakasiṇaṃnāma. Tittichiddavāta pānachiddādīsu dissamānā ākāsavisiṭṭhā saṇṭhānapaññatti ākāsakasiṇaṃnāmāti. Ativiya dhumātaṃ sunabhāvaṃ gatanti uddhumātaṃ. Tadeva kucchitattā uddhumātakaṃ. Tathābhūtassa chavasarīrassetaṃ nāmaṃ. Tadeva pūtibhāvaṃ gatakāle purimavaṇṇaṃ vijahitvā puna nīlabhāvaṃ pattaṃ vinīlakaṃ. Tadeva puna paccitvā tato tato visandamānapubbayuttaṃ vipubbakaṃ. Yuddhabhūmiyādīsu satthena majjhe chinditvā thapitaṃ virūpachinnasarīraṃ vicchinnakaṃnāma. Soṇa siṅgālādīhi vividhākārena khāyitapadesayuttaṃ sarīraṃ vikkhāyitakaṃnāma. Soṇasiṅgālādīhi eva khaṇḍākhaṇḍikaṃ katvā apakaḍḍhitvā tato tato khittaaṅgapaccaṅgayuttaṃ sarīraṃ vittakkhikaṃ nāma. Aṅgapaccaṅgesu satthena hanitvā khaṇḍākhaṇḍikaṃ katvā tato tato khittaaṅgapaccaṅgayuttaṃ sarīraṃ hatavikkhittakaṃnāma. Paggharita lohitasarīraṃ lohitakaṃ nāma. Puḷuvaparipūraṃ sarīraṃ puḷuvakaṃ. Sakalo aṭṭhisaṅghāṭovā ekamekaṃvā aṭṭhi aṭṭhikaṃ nāma. Punappunaṃ nirantaraṃ saraṇaṃ anussati. Buddhaguṇassa anussati buddhānussati. Esa nayo sesāsupīti. Tattha arahatādiguṇo buddhaguṇonāma. Svakkhātatādiguṇo dhammaguṇonāma. Suppaṭipannatādiguṇo saṅghaguṇo nāma. Attano sīlassa akhaṇḍatādi guṇo sīlaguṇonāma. Attano dānassa vigatamalamaccheratādi guṇo cāgaguṇonāma. Attānaṃ devattaṃvā sakkattaṃvā brahmattaṃvā vahituṃ samatthā attano saddhādiguṇā devatāguṇānāma. Vatta paṭipattivasenavā dhutaṅgasamādānavasenavā jhānasamāpattivasenavā vipassanāvasenavā attano santāne ciraṃvikālaṃ vikkhambhitānaṃ kāmarāgādīnaṃ vūpasamo attanāadhigatanibbānañca upasamonāma. Ekabhavapariyāpannassa [Pg.418] attano khandhasantānassa bhedo maraṇaṃ nāma. Kesakāyādīnaṃ nānākāyānaṃ samūhabhūto ayaṃ kāyo kāyonāma. Attani nirantaraṃ pavattamānā assāsa passāsā ānāpāṇaṃnāma. Mijjati siniyhatīti mettā. Yaṃ ārabbha uppajjati. Tassa hitasukhaṃ avippakiṇṇaṃ katvā saṅgaṇhatīti attho. Mittassavā esā mittesuvā bhavāti mettā. Atthato pana parasattānaṃ hitūpasaṃhāravasena pavatto adosoeva. Parasattānaṃ hitūpasaṃhāra hitamodana ahitāpanayanasaṅkhātaṃ byāpārattayaṃ pahāya tesaṃ kammasakatānubrūhanavasena upapattito yuttito pekkhatīti upekkhā. Tathā pavattā tatramajjhattatāeva. Appamāṇesusattesu bhavāti appamaññā. Na hi ettakesu eva sattesu etā pavattetabbā. Na tato aññesūti evaṃ etāsaṃ visayaparicchedonāma atthīti. Evaṃsantepi ādikammi kena ādito ekasmiṃ puggale attano bhāvanācittaṃ laddhāsevanaṃ laddhavisesañca katvā pacchā dvīsu tīsūtiādinā vaḍḍhitvā sīmasambhedoca odhisopharaṇa anodhisopharaṇa disāpharaṇāniva kattabbānīti. Yaṃ pana vibhaṅge mettāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā viharatītiādinā paṭisambhidāmaggeca sabbesattā averā hontūtiādinā mettāvidhānaṃ nāma vuttaṃ. Taṃ mettājhāne vasībhāvappattānaṃ vasena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Etā pana visesena dosapakkhikānaṃ kilesānaṃ ujupaṭipakkhabhūtā hontīti taṃsamaṅginoca niccaṃ sommahadayabhāvena brahmasadi sattā brahmānonāma. Tesaṃ vihāroti brahmavihāro. Seṭṭhānaṃvā seṭṭhabhūtovā vihāroti brahmavihāroti. Āhāreti asita pīta khāyita sāyita vasena catuppabhede ajjhohaṭāhāre. Paṭikūlasaññāti āhārahetu anubhavitabbānaṃ dukkhadhammānaṃ paccavekkhanavasena sarasapaṭikūlatā paccavekkhanavasena āsayanidhāna pakkāpakkaphalanissandapaccavekkhana vasena ca tattha nikanti pahānasaññā. Catudhātuvavatthānanti sarīragatānaṃ pathaviādīnaṃ catunnaṃ mahādhātūnaṃ salakkhaṇā divasena [Pg.419] visuṃ visuṃ paricchinditvā samanupassanaṃ. Tañhi catasso dhātuyo vavatthapiyanti vinicchiyanti sallakkhiyanti etenāti catudhātuvavatthānanti vuccatīti. Asubhasaññā bhāvetabbā rāgassapahānāyāti vacanato dasaasubhā.La. Rāgacaritassa sappāyāti vuttaṃ. Tattha rāgena caratīti rāgacarito. So hi kāmaṃ kadāci dosena carati. Kadāci mohena. Kadāci saddhādīsupi aññatarena. Rāgo panassa ussanno. Tasmā ussannena rāgena so rāgacaritoti saṅkhyaṃ gacchatīti. Esanayo sesesupi. Mettā bhāvetabbā byāpādassa pahānāyāti vacanato mettādīnaṃ tiṇṇaṃ brahmavihārānaṃ yathākkamaṃ byāpādavihiṃsā aratīnaṃ nissaraṇatāvacanato suparisuddhānañca vaṇṇakasiṇānaṃ dosavatthuttābhāvato catassoappamaññāyo.La. Dosacaritassāti vuttaṃ. Etthaca ādikammikassevāyaṃ cariyavibhāgo. Upekkhāca ādikammikassa nasambhavati. Vakkhatihi upekkhāpañcamajjhānikāti. Tasmā yassa purimā tisso sappāyā. Tassa tadanugatikā upekkhāpi sappāyānāma hotīti katvā catasso appamaññāyoti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Itarathā nissaraṇañhetaṃ rāgassa. Yadidaṃ upekkhā ceto vimuttīti vacanato upekkhā rāgacaritassāti vattabbaṃ siyāti. Nīlādīnica cattāri kasiṇānīti idañca manāpiyarūpāni nīlādīni sandhāya vuttaṃ. Amanāpiyāni pana tāni rāgacaritasseva sappāyānīti. Ānāpāṇasati bhāvetabbā vitakkupacchedāyāti vacanato ānāpāṇaṃvitakkacaritassāti vuttaṃ. Mohacarito pana pakatiyā pamādabahulo hoti vikkhittacittoca. Ānāpāṇañcanāma nirantaraṃ pavattamānaṃ tassa satiṃ uppādentaṃ viya pavattatīti taṃ mohacaritassasappāyanti vuttaṃ siyā.

কারণ, সংসর্গচরিত (মিশ্র স্বভাবের) কোনো একজন ব্যক্তির জন্যও দুটি বা তিনটি কর্মস্থান দেওয়া উচিত নয়। এই কারণেই অট্ঠকথাতে সেই বিভাগকে গুরুত্ব দেওয়া হয়নি। অর্পণার (অপ্পনা) পূর্বভাগে প্রবর্তিত সমস্ত কামাবচর ভাবনাই হলো পরিকর্ম ভাবনা (পরিকম্মভাবনা)। তা আবার অর্পণার নিকটবর্তী ও দূরবর্তী ভেদে দুই প্রকার। তার মধ্যে যা নিকটবর্তী, তা অর্পণার সমীপে অবস্থান করে প্রবর্তিত হওয়ার কারণে তাকে উপচার ভাবনা (উপচারভাবনা) বলা হয়। অন্যটি কেবল পরিকর্ম ভাবনা নামেই পরিচিত। এভাবে পরিকর্ম ভাবনা এক হওয়া সত্ত্বেও পূর্ব ও পরের বিশেষ পার্থক্য স্পষ্ট করার জন্য অট্ঠকথাগুলোতে দুটি নামে গ্রহণ করা হয়েছে—এই উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে 'পরিকর্ম ভাবনা... পে... তিন প্রকার ভাবনা'। এগুলোর বিশেষ বিবরণ পরে আসবে। 'পরিকর্ম নিমিত্ত' (পরিকম্মনিমিত্ত) বলতে পরিকর্ম ভাবনার আলম্বনস্বরূপ কসিণ-মণ্ডল ইত্যাদির নিমিত্তকে বোঝায়। এবং তা আলম্বন হিসেবে এক হওয়া সত্ত্বেও পূর্ব ও পরের বিশেষ পার্থক্য স্পষ্ট করার জন্য 'পরিকর্ম নিমিত্ত' ও 'উদ্গ্রহ নিমিত্ত' (উগ্গহনিমিত্ত)—এই দুই ভাগে বিভক্ত করে বলা হয়েছে। এগুলোর বিশেষ বিবরণও পরে আসবে। এক বিঘত চার আঙুল পরিমিত ক্ষুদ্র পরিমাপের অথবা খলা-মণ্ডল (শস্য মাড়াইয়ের স্থান) ইত্যাদি পরিমিত বৃহৎ পরিমাপের, কৃত্রিম বা অকৃত্রিম কেবল পৃথিবী-মণ্ডলতলই অশেষভাবে ব্যাপ্ত করার অর্থে 'কসিণ' হওয়ায় তা 'পৃথিবী-কসিণ' (পথবীকসিণ)। কারণ 'কসিণ' শব্দটি সমগ্র বা সকল শব্দের পর্যায়বাচক। যেমন—'কসিণেন জম্বুদ্বীপস্স' (সমগ্র জম্বুদ্বীপের দ্বারা)। অতএব, পৃথিবী-তলের যতটুকু অংশে নিমিত্ত গ্রহণ করা হয়, ততটুকু অংশই চিত্তের দ্বারা অশেষভাবে ব্যাপ্ত করেই গ্রহণ করতে হবে, তার একদেশে (আংশিক স্থানে) চিত্ত স্থির করে নয়। এইজন্য বলা হয়েছে—'পৃথিবী-মণ্ডলতলই অশেষভাবে ব্যাপ্ত করার অর্থে কসিণ হওয়ায় তা পৃথিবী-কসিণ'। অবশিষ্ট কসিণগুলোর ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম প্রযোজ্য। আর এখানে, অস্পষ্ট বর্ণের পৃথিবীর এক সমতলরূপে অবস্থিত সংস্থান-প্রজ্ঞপ্তিই (আকার-ধারণা) হলো 'পৃথিবী-কসিণ'। অনুরূপভাবে আপো-কসিণ (জল-কসিণ) এবং তেজো-কসিণ (অগ্নি-কসিণ)। স্পর্শের স্থানে চিত্তের দ্বারা আকার কল্পনা করে গৃহীত বায়ুপ্রবাহই হলো 'বায়ু-কসিণ' (বায়োকসিণ)। নীল বর্ণ বিশিষ্ট একটি সংস্থান-প্রজ্ঞপ্তিই হলো 'নীল-কসিণ' (নীলকসিণ)। অনুরূপভাবে পীত (হলুদ), লোহিত (লাল) ও অবদাত (সাদা) কসিণও। চন্দ্র, সূর্য বা অগ্নির আলোক বিশিষ্ট কোথাও দৃশ্যমান সংস্থান-প্রজ্ঞপ্তিই হলো 'আলোক-কসিণ' (আলোককসিণ)। দেয়ালের ছিদ্র, জানালা বা ঘুলঘুলির ছিদ্র ইত্যাদিতে দৃশ্যমান আকাশ (শূণ্যস্থান) বিশিষ্ট সংস্থান-প্রজ্ঞপ্তিই হলো 'আকাশ-কসিণ' (আকাশকসিণ)। অত্যন্ত স্ফীত বা ফুলে ওঠা অবস্থাকে 'উদ্ধুমাত' বলে। তা কুৎসিত হওয়ার কারণে 'উদ্ধুমাতক' (স্ফীত মৃতদেহ)। এরূপ মৃতদেহেরই এটি নাম। সেটিই যখন পচনশীল অবস্থায় উপনীত হয়ে পূর্বের বর্ণ ত্যাগ করে নীল বা কালচে বর্ণ ধারণ করে, তখন তাকে 'বিনীলক' (নীলাভ মৃতদেহ) বলে। সেটিই আবার পচে গিয়ে এদিক-ওদিক থেকে পুঁজ নির্গত হতে থাকলে তাকে 'বিপূবক' (পুঁজযুক্ত মৃতদেহ) বলে। যুদ্ধক্ষেত্র ইত্যাদিতে অস্ত্রের দ্বারা মাঝখানে কেটে ফেলে রাখা বিকৃত ছিন্ন শরীরকে 'বিচ্ছিন্নক' (ছিন্নভিন্ন মৃতদেহ) বলা হয়। কুকুর, শৃগাল ইত্যাদি কর্তৃক বিভিন্নভাবে কামড়ে খাওয়া অংশযুক্ত শরীরকে 'বিক্ষায়িতক' (বিক্ষত মৃতদেহ) বলা হয়। কুকুর, শৃগাল ইত্যাদি দ্বারাই খণ্ড-বিখণ্ড করে, টেনে-হিঁচড়ে এদিক-ওদিক ছড়িয়ে ছিটিয়ে রাখা অঙ্গ-প্রত্যঙ্গযুক্ত শরীরকে 'বিক্ষিপ্তক' (বিক্ষিপ্ত মৃতদেহ) বলা হয়। অঙ্গ-প্রত্যঙ্গে অস্ত্রের দ্বারা আঘাত করে খণ্ড-বিখণ্ড করে এদিক-ওদিক ছড়িয়ে ছিটিয়ে রাখা শরীরকে 'হতবিক্ষিপ্তক' (ক্ষতবিক্ষত ও বিক্ষিপ্ত মৃতদেহ) বলা হয়। রক্ত ঝরছে এমন শরীরকে 'লোহিতক' (রক্তাক্ত মৃতদেহ) বলা হয়। পোকায় ভরা শরীরকে 'পুলুবক' (কীটাকীর্ণ মৃতদেহ) বলা হয়। সমগ্র কঙ্কাল অথবা একটি একটি হাড়কে 'অস্থিক' (কঙ্কাল বা অস্থি) বলা হয়। বারবার ও নিরন্তর স্মরণ করাই হলো 'অনুস্মৃতি' (অনুস্সতি)। বুদ্ধের গুণের অনুস্মৃতিই হলো 'বুদ্ধানুস্মৃতি' (বুদ্ধানুস্সতি)। অবশিষ্ট অনুস্মৃতিগুলোর ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম প্রযোজ্য। তার মধ্যে অর্হত্ত্ব (অরহত্ত) আদি গুণই হলো বুদ্ধের গুণ। স্বাখ্যাতত্ব (স্বাক্খাতত্ত) আদি গুণই হলো ধর্মের গুণ। সুপ্রতিপন্নত্ব (সুপ্পটিপন্নত্ত) আদি গুণই হলো সংঘের গুণ। নিজের শীলের অখণ্ডতা আদি গুণই হলো শীলগুণ। নিজের দানের বিগতমল-মাৎসর্য (লোভহীনতা) আদি গুণই হলো ত্যাগগুণ (চাগগুণ)। নিজেকে দেবত্ব, শক্রত্ব বা ব্রহ্মত্বে নিয়ে যেতে সমর্থ নিজের শ্রদ্ধা আদি গুণই হলো দেবতাদেব গুণ (দেবতাগুণ)। ব্রত ও প্রতিপত্তি (আচরণ) বশে, অথবা ধূতাঙ্গ সমাদান বশে, অথবা ধ্যান-সমাপত্তি বশে, অথবা বিপশ্যনা (বিপস্সনা) বশে নিজের সন্তানে (চিত্ত-ধারায়) দীর্ঘকাল ধরে দমিত কামরাগ আদির উপশম এবং নিজের দ্বারা অধীগত নির্বাণই হলো 'উপশম' (উপসম)। এক জন্মের অন্তর্গত নিজের স্কন্ধ-সন্তানের (পঞ্চস্কন্ধের ধারার) বিনাশ বা ভেদই হলো 'মরণ'। কেশ-সমূহ আদি নানা দেহের সমষ্টিভূত এই শরীরই হলো 'কায়'। নিজের মধ্যে নিরন্তর প্রবহমান আশ্বাস ও প্রশ্বাসই (শ্বাস-প্রশ্বাস) হলো 'আনাপান' (আনোপাণ)। যা স্নেহ করে বা স্নিগ্ধ করে, তা-ই হলো 'মৈত্রী' (মেত্তা)। যার প্রতি এটি উৎপন্ন হয়, তার হিত ও সুখকে অবিচ্ছিন্ন করে তাকে গ্রহণ করে—এটাই এর অর্থ। অথবা, এটি মিত্রের (বন্ধুর) ভাব বা মিত্রদের মধ্যে বিদ্যমান থাকে বলে একে 'মৈত্রী' বলে। পরমার্থত এটি পরসত্ত্বের (অন্য প্রাণীদের) হিতসাধনের উদ্দেশ্যে প্রবর্তিত অদ্বেষই (অদোস—ক্রোধহীনতা)। অন্য প্রাণীদের হিতসাধন, তাদের হিতে প্রমোদ এবং তাদের অহিত দূরীকরণ—এই তিন প্রকার ব্যাপার পরিত্যাগ করে, তাদের কর্মস্বকীয়তা (কর্মই নিজস্ব সম্পদ) বৃদ্ধির উদ্দেশ্যে যুক্তিযুক্তভাবে ও নিরপেক্ষভাবে দর্শন করাই হলো 'উপেক্ষা' (উপেক্খা)। সেভাবে প্রবর্তিত তত্রমঝত্ততাই (নিরপেক্ষতা) হলো উপেক্ষা। অপ্রমাণ (অসীম) প্রাণীদের প্রতি উৎপন্ন হয় বলে একে 'অপ্রমাণ্য' (অপ্পমঞ্ঞা—ব্রহ্মবিহার) বলে। কারণ, 'কেবল এতটুকু প্রাণীর প্রতিই এগুলো প্রবর্তন করতে হবে, অন্যদের প্রতি নয়'—এভাবে এদের বিষয়ের কোনো পরিচ্ছেদ বা সীমা নেই। এমন হলেও, আদিকর্মিক (শিক্ষানবিস) ব্যক্তি কর্তৃক প্রথমে একজন ব্যক্তির প্রতি নিজের ভাবনা-চিত্তকে অভ্যস্ত ও বিশেষত্বপূর্ণ করে, পরবর্তীতে দুই, তিন ইত্যাদি ক্রমে বৃদ্ধি করে সীমাসম্ভেদ (সীমানা ভেঙে দেওয়া), ওধিসো-স্ফুরণ (নির্দিষ্টভাবে ব্যাপ্ত করা), অনোধিসো-স্ফুরণ (অনির্দিষ্টভাবে ব্যাপ্ত করা) এবং দিক-স্ফুরণ (দিকসমূহে ব্যাপ্ত করা) করা উচিত। আর বিভঙ্গে যা বলা হয়েছে—'মৈত্রীসহগত চিত্তে এক দিক ব্যাপ্ত করে বিহার করেন' ইত্যাদি এবং পটিসম্ভিদামগ্গ-এ 'সকল প্রাণী বৈরীহীন হোক' ইত্যাদি মৈত্রী-বিধানের কথা বলা হয়েছে, তা মৈত্রী-ধ্যানে বশীভাব (দক্ষতা) প্রাপ্ত ব্যক্তিদের উদ্দেশ্যে বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। এগুলো বিশেষ করে দ্বেষ-পক্ষীয় (ক্রোধমূলক) ক্লেশসমূহের প্রত্যক্ষ প্রতিপক্ষ এবং তা সম্পন্ন ব্যক্তিরা সর্বদা সৌম্যহৃদয় হওয়ার কারণে ব্রহ্মার সদৃশ হওয়ায় তাঁরা 'ব্রহ্মা' নামে অভিহিত। তাঁদের বিহারই হলো 'ব্রহ্মবিহার'। অথবা, শ্রেষ্ঠ ব্যক্তিদের বিহার বা শ্রেষ্ঠ বিহারই হলো 'ব্রহ্মবিহার'। 'আহারে প্রতিকূলসংজ্ঞা' (আহারে পটিকূলসঞ্ঞা) বলতে ভক্ষিত, পীত, চর্বিত ও আস্বাদিত—এই চার প্রকার গলধঃকৃত আহারের প্রতি আসক্তি বর্জনের সংজ্ঞাকে বোঝায়; যা আহারের কারণে অনুভব্য দুঃখসমূহ প্রত্যবেক্ষণ বশে, রসের প্রতিকূলতা প্রত্যবেক্ষণ বশে এবং আহারের আধার (পাকস্থলী), পরিপাক ও পরিপক্ব-অপরিপক্ব ফলের নিঃসরণ (মলমূত্র) প্রত্যবেক্ষণ বশে উৎপন্ন হয়। 'চতুর্ধাতু ব্যবস্থান' (চতুধাতুববত্থান) বলতে শরীরস্থ পৃথিবী আদি চারটি মহাভূতের (ধাতুর) স্বলক্ষণ অনুসারে পৃথক পৃথকভাবে পরিচ্ছেদ করে সম্যক দর্শন করাকে বোঝায়। যেহেতু এর দ্বারা চারটি ধাতু ব্যবস্থিত (নির্ধারিত), বিনিশ্চিত ও লক্ষিত হয়, তাই একে 'চতুর্ধাতু ব্যবস্থান' বলা হয়। 'রাগের (আসক্তির) প্রহাণের জন্য অশুভসংজ্ঞা ভাবনা করা উচিত'—এই বচন অনুসারে দশ প্রকার অশুভ... পে... রাগচরিত (আসক্ত স্বভাবের) ব্যক্তির জন্য উপযোগী বলা হয়েছে। তার মধ্যে যে রাগের (আসক্তির) বশে চলে, সে 'রাগচরিত'। সে অবশ্য কখনো দ্বেষের বশে চলে, কখনো মোহের বশে, কখনো বা শ্রদ্ধা আদির কোনো একটির বশে চলে। কিন্তু তার রাগই প্রবল থাকে। অতএব, রাগের প্রাবল্যের কারণে সে 'রাগচরিত' হিসেবে গণ্য হয়। অবশিষ্ট চরিতগুলোর ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম প্রযোজ্য। 'ব্যাপাদ (হিংসা/ক্রোধ) প্রহাণের জন্য মৈত্রী ভাবনা করা উচিত'—এই বচন অনুসারে মৈত্রী আদি তিনটি ব্রহ্মবিহার যথাক্রমে ব্যাপাদ, হিংসা ও অরতির (অনাগ্রহের) নিস্সরণ (মুক্তি) হওয়ার কারণে এবং সুপরিশুদ্ধ বর্ণ-কসিণসমূহ দ্বেষের বস্তু না হওয়ার কারণে চার প্রকার অপ্রমাণ্য... পে... দ্বেষচরিত (ক্রোধী স্বভাবের) ব্যক্তির জন্য উপযোগী বলা হয়েছে। আর এখানে, চরিতের এই বিভাগ কেবল আদিকর্মিক (শিক্ষানবিস) ব্যক্তির জন্যই। আদিকর্মিক ব্যক্তির পক্ষে উপেক্ষা সম্ভব নয়। কারণ পরে বলা হবে—'উপেক্ষা পঞ্চম ধ্যানভুক্ত'। অতএব, যার জন্য পূর্ববর্তী তিনটি উপযোগী, তার জন্য তদনুসারী উপেক্ষাও উপযোগী হয়—এই বিবেচনাতেই 'চার প্রকার অপ্রমাণ্য' বলা হয়েছে বলে জানতে হবে। অন্যথায়, 'কারণ এটি রাগের নিস্সরণ (মুক্তি), যা হলো উপেক্ষা চেতোবিমুক্তি'—এই বচন অনুসারে উপেক্ষা রাগচরিত ব্যক্তির জন্য উপযোগী বলা উচিত হতো। 'নীল আদি চারটি কসিণ'—এ কথাটি মনোহর নীল আদি রূপকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। কিন্তু অমনোহর রূপগুলো রাগচরিত ব্যক্তির জন্যই উপযোগী। 'বিতর্ক (চিন্তা) উচ্ছেদের জন্য আনাপানস্মৃতি ভাবনা করা উচিত'—এই বচন অনুসারে আনাপান বিতর্কচরিত (চিন্তাশীল স্বভাবের) ব্যক্তির জন্য উপযোগী বলা হয়েছে। কিন্তু মোহচরিত (মূঢ় স্বভাবের) ব্যক্তি স্বভাবতই অত্যন্ত প্রমাদগ্রস্ত (অমনোযোগী) এবং বিক্ষিপ্তচিত্ত হয়ে থাকে। আর আনাপান নিরন্তর প্রবহমান থাকায় তা যেন তার মধ্যে স্মৃতি (সচেতনতা) উৎপন্ন করার মতো কাজ করে; তাই তা মোহচরিত ব্যক্তির জন্য উপযোগী বলা হয়েছে।

[244] Vibhāvaniyaṃ pana

[২৪৪] বিভাবনীতে (বিভাবনীয়ং) অবশ্য

Buddhivisayabhāvena mohapaṭipakkhattāti kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ yuttaṃ viya na dissati.

'বুদ্ধির বিষয় হওয়ার কারণে তা মোহের প্রতিপক্ষ'—এই কারণ দর্শানো হয়েছে। তা যুক্তিযুক্ত বলে মনে হয় না।

Evañhi [Pg.420] sati so buddhicaritena saha vattabbo siyāti. Kāmañca buddhaguṇādayopi ekantena buddhivisayāeva honti. Te pana visesato saddhaṃ upabrūhayantīti vuttaṃ buddhānussati ādayo.La. Saddhācaritassāti. Paramatthato sukhumatarāni maraṇādīni vipulabuddhīnaṃ eva visayānāma hontīti vuttaṃ maraṇa. La. Buddhicaritassāti. Sesānipanasabbānipīti cattāri bhūta kasiṇāni dve ālokākāsakasiṇāni cattāro āruppācāti dasavidhāni kammaṭṭhānāni. Tatthāpīti tesu dasasu sesa kammaṭṭhānesupi. Puthulaṃ khalamaṇḍalādipamāṇaṃ mohacaritassa sappāyaṃ. Sambādhasmiñhi okāse cittaṃ bhiyyo saṃmohaṃ āpajjatīti. Khuddakaṃ vidatthicaturaṅgulapamāṇaṃ vitakkacaritasseva sappāyaṃ. Mahantañhi vitakkasandhāvanassa paccayo hotīti. Tatthaca vitakkacaritassevāti ettha evasaddo khuddakantipade yujjati. Vitakkacaritassa khuddakameva sappāyaṃ. Na puthulanti. Sabbañcetaṃ ujuvipaccanikavasenaceva atisappāyatāyaca vuttaṃ. Rāgādīnaṃ pana avikkhambhikā saddhādīnañca anupakārikā kusalabhāvanānāma natthītipi aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Sabbatthāpīti sabbesupi cattālīsa kammaṭṭhānesu. Parikammabhāvanā labbhateva parikammena vinā ekassapi kammaṭṭhānassa asampajjanato. Dasasukammaṭṭhānesuupacārabhāvanāva sampajjati natthi appanā. Kasmā iti ce. Buddha dhamma saṅgha sīla cāga devatā upasama guṇānaṃ tāva gambhīratāya nānāppakāraguṇā nussaraṇādhimuttatāyagāti hi aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Tattha gambhīra tāyāti etena ekekassapi guṇapadassa gambhīrattā tabbisayo samādhi mahāsamudde sasako viya tattha appanaṃ patvā niccalabhāvena patiṭṭhātuṃ nasakkotīti dasseti. Nānāppakāra guṇānussaraṇādhimuttatāyavāti etena tesaṃ guṇānaṃ atappa niyasabhāvattā ettakeeva guṇapade ṭhatvā appanaṃ pāpessāmīti attano cittaṃ sandhāretuṃpi nasakkotīti dassetīti. Sesesu pana maraṇasaññāvavatthānesu maraṇaṃ tāva sabhāva dhammattā saṃvejanīyadhammattāca itarānica dve sabhāvadhammatāya gambhīrattā [Pg.421] appanāya patiṭṭhā nahontīti. Yadievaṃ kasmā lokuttarajjhānāni atigambhīre nibbānasaṅkhāte sabhāvadhamme appanaṃ pāpuṇanti. Dutīyacatutthāruppajjhānānica pathamatatīyāruppa saṅkhāte sabhāvadhammeti. Vuccate, lokuttarajjhānāni tāva visuddhito sammasanañāṇatoca paṭṭhāya anukkamena uparuparipavattānaṃ visuddhibhāvanānaṃ balena atigambhīrepi nibbānasaṅkhāte sabhāvadhamme appanābhāvena patiṭṭhātuṃ sakkonti. Āruppajjhānānica appanāpattasseva pañcamajjhānasamādhissa udayamattāni hontīti ārammaṇasamatikkamanamattakaraṇena sabhāvadhammepi ārammaṇe appanābhāvena patiṭṭhātuṃ sakkontīti. Tatthāpīti tesu samatiṃsaappanākammaṭṭhānesupi. Pañcakajjhāne niyuttāni pañcakajjhāni kāni. Jhānapañcakassa ārammaṇabhāvayogyānīti vuttaṃhoti. Paṭikūlārammaṇānināma atianiṭṭhāni lūkhāni cittarabhijanane paridubbalāni hontīti na tāni attani cittaṃ rocetvā thapetuṃ sakkonti. Tasmā vitakkena vinā cittaṃ tattha ekaggaṃ hutvā na tiṭṭhati. Vitakkabaleneva tiṭṭhatīti vuttaṃ dasaasubhā.La. Pathamajjhānikāti. Yadievaṃ kathaṃ tesu somanassajjhānaṃ hotīti nīvaraṇasantāpaṃ pahānabalenaceva taṃ taṃ ānisaṃsadassana ñāṇabalenaca. Byādhidukkhapīḷitassa rogino vamanavirecanapavattiyaṃ viya bahuṃ dāni vettanaṃ labhissāmīti ānisaṃsadassāvino pupphacchaṭṭakassa gūtharāsidassane viya cāti daṭṭhabbaṃ. Mettādayo tayo brahmavihārā domanassasamuṭṭhitānaṃ byāpādavihiṃ sāaratīnaṃ nissaraṇabhūtā hontīti na te kadāci somanassena vinā appanaṃ pāpuṇantīti vuttaṃ mettādayo tayo catukkajjhānikāti. Upekkhā pana sattesu sabbaso udāsinapakkhe ṭhatvā bhāvitabbattā kadācipi upekkhāvedanāya vinā appanaṃ napāpuṇātīti vuttaṃ upekkhāpañcamajjhānikāti. Cattāropanaāruppāti kasiṇugghāṭimākāsādīni cattāri āruppārammaṇāni. Sabbatthāpīti sabbesupi cattālīsakammaṭṭhānesu. Yathārahanti taṃtaṃārammaṇānurūpaṃ. Ārammaṇena vinā parikammaṃnāma na sijjhati. Ārammaṇassa suṭṭhu [Pg.422] daḷhavibhūtagahaṇasaṅkhātena uggahena vinā ārammaṇasampatti nāma natthi. Asatica ārammaṇasampattiyā upacārajjhānaṃpi tāva na sampajjati. Pageva appanājhānanti vuttaṃ parikammanimittaṃ.La. Labbhantevāti. Tattha sabbatthāpīti sabbesupi cattālīsakammaṭṭhānesu. Yathārahanti taṃtaṃkammaṭṭhānānurūpaṃ. Pariyāyenāti idaṃ pana kassaci ārammaṇassa cakkhunā passantasseva avibhūtatarattā vuttaṃ. Yattha pana pathamaṃ sabhāvadhammaṃ gaṇhitvā pacchā tādise tadākāre taṃsaṇṭhāne paññattārammaṇe upacārovā appanāvā pavattati. Tattheva paṭibhāganimittaṃnāma labbhatīti vuttaṃ paṭibhāga nimittaṃpanātiādi. Vuttamevatthaṃ daḷhaṃ karonto tatthahītiādimāha. Evaṃ samathakamme pathamaṃ uggahakosallaṃ dassetvā idāni ādito paṭṭhāya bhāvanāvidhānaṃ dassento kathantiādi māha. Nimittaṃ uggaṇhantassāti ārammaṇassa yathā saṇṭhitaṃ ākāraṃ citte uparupari vibhūtaṃ katvā gaṇhantassa samanupassantassa. Sācabhāvanāti uggahaṇākārena pavatta javanavīthiparaṃparasaṅkhātā sā cittabhāvanā parikammabhāvanā nāma. Punappunaṃ karaṇavasena vaḍḍhanākārasaṇṭhitattā. Samuggahitaṃ hotīti vatvā yathā suṭṭhu uggahitaṃ samuggahitaṃnāma hoti taṃ dassetuṃ cakkhunāpassantassevamanodvārassa āpātamāgatanti vuttaṃ. Tattha manodvārassaāpātamāgatanti cakkhūni nimmilitvāvā aññasmiṃ ṭhāne ṭhatvāvā āvajjantassa cakkhunā diṭṭhasadisaṃ manodvāre paccupaṭṭhitaṃ hoti. Uggahanimittaṃnāma. Suṭṭhu avinassamānaṃ katvā gahitattā. Sāca bhāvanā samādhiyati. Na tāva bhāvanantarabhāvaṃ pāpuṇātīti adhippāyo. Tathā samāhitassāti tena matthakapattena parikammasamādhinā samāhitassa etassa yogino. Tatoparanti uggahanimittuppatti to paraṃ. Bhāvanamanuyuñjantassa citte sannisinnanti sambandho. Tattha anuyuñjanthassāti nirantaraṃ padahantassa. Tappaṭibhāganti sabhāva dhammabhūtena tena uggahanimittena sadisaṃ. Vatthudhammavimuccitanti meghavalāhakantaratovā rāhumukhatovā nikkhantacandamaṇḍalaṃ viya [Pg.423] sabhāvadhammabhūtā uggahanimittato vimuccitvā visuṃ upaṭṭhitaṃ. Tatoyeva paññattisaṅkhātaṃ nimittapaññattiiti kathitaṃ. Bhāvanā mayanti kevalaṃ bhāvanācittabalena pasiddhaṃ. Ālambaṇanti tadeva samuggahitaṃ nimittālambaṇaṃ cittesannisannaṃsamappitaṃhotīti manodvārikacittasantāne sannisinnaṃ niccalabhāvena saṇṭhitaṃ hutvā suṭṭhu appitaṃ pavesitaṃ hoti. Tanti nimittālambaṇaṃ pavuccatīti sambandho. Yasmā candamaṇḍalādikassa viya tassa nimittālambaṇassa parisuddhapariyodātabhāvena upaṭṭhitatānāma kilesamalavikkhambhanena parisuddhapariyodātabhāvaṃ patvā obhāsajātassa cittassa vaseneva hoti. Na tassa ālambaṇassa vasena. Nahi paññatti dhamme tādiso guṇonāma upalabbhatīti. Tasmā paṭibhāga nimitte samuppanne nīvaraṇasaṅkhātānaṃ paṭibandhakadhammānaṃ vikkhambhitatā siddhā hotīti vuttaṃ tatopaṭṭhāyātiādi. Paṭibandhanti nīvārenti nissaraṇapakkhikaṃ cittaṃ pātentīti paṭibandhā. Nīvaraṇa dhammā. Visesena pahīnā paṭibandhā etāyāti paṭibandhavippahīnā. Samāsevantassāti suṭṭhu āsevantassa. Sattavidhaṃ nimitta rakkhaṇavidhānaṃ sampādetvā cakkavattigabbhaṃ viya suṭṭhu rakkhitvā punappunaṃ bhāvanāvasena sevantassāti attho.

এমন হলে তা বুদ্ধিচরিত্রের (বুদ্ধিমান স্বভাবের) সাথে বলা উচিত। অবশ্য বুদ্ধগুণ প্রভৃতিও একান্তভাবে বুদ্ধিরই (জ্ঞানেরই) বিষয়। কিন্তু সেগুলো বিশেষভাবে শ্রদ্ধাকে বৃদ্ধি করে, তাই বুদ্ধানুস্মৃতি প্রভৃতিকে শ্রদ্ধাচরিত্রের জন্য বলা হয়েছে। পরমার্থত অত্যন্ত সূক্ষ্ম মরণ প্রভৃতি বিষয়সমূহ বিশাল বুদ্ধিসম্পন্নদেরই বিষয় হয়ে থাকে, তাই মরণানুস্মৃতি প্রভৃতিকে বুদ্ধিচরিত্রের জন্য বলা হয়েছে। অবশিষ্ট সমস্তই—অর্থাৎ চারটি ভূত কসিণ, দুটি আলোক ও আকাশ কসিণ এবং চারটি আরূপ্য—এই দশ প্রকার কর্মস্থান। সেখানেও অর্থাৎ সেই দশটি অবশিষ্ট কর্মস্থানেও, খলা-মণ্ডলের (শস্য মাড়াইয়ের উঠান) মতো বড় বা বিস্তৃত পরিমাপ মোহচরিত্রের জন্য অনুকূল। কারণ সংকীর্ণ স্থানে চিত্ত আরও বেশি সম্মোহ বা বিভ্রান্তি লাভ করে। এক বিঘত বা চার আঙুল পরিমাণের ক্ষুদ্র বিষয় বিতর্কচরিত্রের জন্যই অনুকূল। কারণ বড় বিষয় বিতর্কের (চিন্তার) ইতস্তত ধাবিত হওয়ার প্রত্যয় (কারণ) হয়। সেখানে 'বিতর্কচরিত্রেরই'—এখানে 'ই' (এব) শব্দটি 'ক্ষুদ্র' পদের সাথে যুক্ত হয়। বিতর্কচরিত্রের জন্য ক্ষুদ্রই অনুকূল, বড় বা বিস্তৃত নয়। এবং এই সমস্তই সরাসরি প্রতিপক্ষ হিসেবে এবং অত্যন্ত অনুকূলতার কারণে বলা হয়েছে। কিন্তু রাগাদির অবিক্ষোভক (যা রাগাদি দমন করে না) এবং শ্রদ্ধা প্রভৃতির অনুপকারী কোনো কুশল ভাবনা নেই—একথাও অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে। সর্বত্রই অর্থাৎ সমস্ত চল্লিশটি কর্মস্থানেই পরিকর্ম ভাবনা লাভ হয়ই, কারণ পরিকর্ম ব্যতীত একটি কর্মস্থানও সম্পন্ন হয় না। দশটি কর্মস্থানে কেবল উপচার ভাবনাই সম্পন্ন হয়, অর্পণা হয় না। যদি প্রশ্ন করা হয়, কেন? বুদ্ধ, ধর্ম, সংঘ, শীল, ত্যাগ, দেবতা ও উপশমের গুণসমূহের গভীরতার কারণে এবং নানা প্রকার গুণের অনুস্মরণে অধিমুক্ত হওয়ার কারণে—একথা অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে। সেখানে 'গভীরতার কারণে'—এর দ্বারা প্রতিটি গুণের গভীরতার কারণে সেই বিষয়ভিত্তিক সমাধি মহাসমুদ্রে খরগোশের মতো সেখানে অর্পণা লাভ করে নিশ্চলভাবে প্রতিষ্ঠিত হতে পারে না, তা প্রদর্শন করা হয়েছে। 'নানা প্রকার গুণের অনুস্মরণে অধিমুক্ত হওয়ার কারণে'—এর দ্বারা সেই গুণসমূহের অতপনীয় (সীমাহীন) স্বভাবের কারণে 'এতটুকু গুণপদেই অবস্থান করে অর্পণা লাভ করব'—এভাবে নিজের চিত্তকে ধরে রাখতেও পারে না, তা প্রদর্শন করা হয়েছে। অবশিষ্টগুলোর মধ্যে মরণ, সংজ্ঞা ও ব্যবস্থানে—প্রথমত মরণ স্বভাবধর্ম হওয়ার কারণে এবং সংবেদনীয় (উদ্বেগজনক) ধর্ম হওয়ার কারণে, এবং অন্য দুটি স্বভাবধর্মের গভীরতার কারণে অর্পণায় প্রতিষ্ঠিত হয় না। যদি এমন হয়, তবে লোকোত্তর ধ্যানসমূহ অত্যন্ত গভীর নির্বাণ নামক স্বভাবধর্মে কীভাবে অর্পণা লাভ করে? এবং দ্বিতীয় ও চতুর্থ আরূপ্য ধ্যানসমূহ প্রথম ও তৃতীয় আরূপ্য নামক স্বভাবধর্মে কীভাবে অর্পণা লাভ করে? বলা হচ্ছে—লোকোত্তর ধ্যানসমূহ প্রথমত বিশুদ্ধি ও সম্প্রদর্শন জ্ঞান (সম্মসন জ্ঞান) থেকে শুরু করে অনুক্রমে উত্তরোত্তর প্রবর্তিত বিশুদ্ধি ভাবনাসমূহের বলে অত্যন্ত গভীর নির্বাণ নামক স্বভাবধর্মেও অর্পণাভাবে প্রতিষ্ঠিত হতে সমর্থ হয়। এবং আরূপ্য ধ্যানসমূহ অর্পণাপ্রাপ্ত পঞ্চম ধ্যান সমাধিরই উদয়মাত্র (বিকাশমাত্র) হওয়ায় কেবল আলম্বন অতিক্রম করার মাধ্যমে স্বভাবধর্মরূপ আলম্বনেও অর্পণাভাবে প্রতিষ্ঠিত হতে সমর্থ হয়। সেখানেও অর্থাৎ সেই ত্রিশটি অর্পণা কর্মস্থানেও, পঞ্চক ধ্যানে নিযুক্ত ধ্যানসমূহ পঞ্চকধ্যানিক। ধ্যানপঞ্চকের আলম্বন হওয়ার যোগ্য—একথা বলা হয়েছে। প্রতিকূল আলম্বনসমূহ অত্যন্ত অনিষ্ট (অপ্রিয়) ও রুক্ষ হওয়ায় চিত্তকে রঞ্জিত করতে (আকৃষ্ট করতে) অত্যন্ত দুর্বল হয়, তাই তারা চিত্তকে নিজের প্রতি অনুরক্ত করে ধরে রাখতে পারে না। তাই বিতর্ক ব্যতীত চিত্ত সেখানে একাগ্র হয়ে অবস্থান করে না। বিতর্কের বলেই অবস্থান করে, তাই দশটি অশুভ প্রভৃতিকে প্রথম ধ্যানিক বলা হয়েছে। যদি এমন হয়, তবে সেগুলোতে কীভাবে সৌমনস্য ধ্যান উৎপন্ন হয়? নীবারণের সন্তাপ প্রহাণের বলে এবং সেই সেই আনৃশংস (সুফল) দর্শনের জ্ঞানের বলে। যেমন ব্যাধি-দুঃখে পীড়িত রোগীর বমন ও বিরেচন (বমি ও দাস্ত) হওয়ার সময় আনন্দ হয়, অথবা 'এখন অনেক পারিশ্রমিক পাব'—এমন সুফলদর্শী মেথরের মলরাশি দর্শনে আনন্দ হয়, তদ্রূপ দেখতে হবে। মৈত্রী প্রভৃতি তিনটি ব্রহ্মবিহার দৌর্মনস্য-সমুত্থিত ব্যাপাদ (হিংসা), বিহিংসা ও অরতির নিঃসরণস্বরূপ (মুক্তিদায়ক) হওয়ায় তারা কখনো সৌমনস্য ব্যতীত অর্পণা লাভ করে না, তাই মৈত্রী প্রভৃতি তিনটিকে চতুষ্কধ্যানিক বলা হয়েছে। কিন্তু উপেক্ষা সত্ত্বগণের প্রতি সর্বতোভাবে উদাসীন পক্ষে থেকে ভাবিত করতে হয় বলে কখনো উপেক্ষা বেদনা ব্যতীত অর্পণা লাভ করে না, তাই উপেক্ষাকে পঞ্চম ধ্যানিক বলা হয়েছে। আর চারটি আরূপ্য হলো—কসিণ উঘাটনকারী আকাশ প্রভৃতি চারটি আরূপ্য আলম্বন। সর্বত্রই অর্থাৎ সমস্ত চল্লিশটি কর্মস্থানেই যথোপযুক্তভাবে অর্থাৎ সেই সেই আলম্বনের অনুরূপ। আলম্বন ব্যতীত পরিকর্ম সম্পন্ন হয় না। আলম্বনকে সুদৃঢ় ও স্পষ্টভাবে গ্রহণরূপ উদ্গ্রাহ (উগ্গহ) ব্যতীত আলম্বন-সম্পত্তি ঘটে না। এবং আলম্বন-সম্পত্তি না থাকলে উপচার ধ্যানও সম্পন্ন হয় না, অর্পণা ধ্যানের তো কথাই নেই; তাই পরিকর্ম নিমিত্ত... লাভ হয়ই—একথা বলা হয়েছে। সেখানে 'সর্বত্রই' বলতে সমস্ত চল্লিশটি কর্মস্থানেই। 'যথোপযুক্তভাবে' বলতে সেই সেই কর্মস্থানের অনুরূপ। 'পর্যায়ের দ্বারা'—এটি কোনো আলম্বন চক্ষু দিয়ে দেখার সময়ই স্পষ্টভাবে প্রকাশিত না হওয়ার কারণে বলা হয়েছে। কিন্তু যেখানে প্রথমে স্বভাবধর্মকে গ্রহণ করে পরে তদ্রূপ, তদাকার ও তৎসংস্থানবিশিষ্ট প্রজ্ঞপ্তি আলম্বনে উপচার বা অর্পণা প্রবর্তিত হয়, সেখানেই প্রতিভাগ নিমিত্ত লাভ হয়, তাই 'প্রতিভাগ নিমিত্ত কিন্তু...' ইত্যাদি বলা হয়েছে। উক্ত অর্থকেই দৃঢ় করার জন্য 'সেখানে নিশ্চয়ই' ইত্যাদি বলা হয়েছে। এভাবে শমথকর্মে প্রথমে উদ্গ্রাহ-কৌশল প্রদর্শন করে, এখন প্রথম থেকে শুরু করে ভাবনা-বিধান প্রদর্শন করার জন্য 'কীভাবে' ইত্যাদি বলেছেন। 'নিমিত্ত গ্রহণকারীর' বলতে আলম্বনের যথাসংস্থিত আকার চিত্তে উত্তরোত্তর স্পষ্ট করে গ্রহণকারী ও দর্শনকারীর। এবং সেই ভাবনা—উদ্গ্রাহের আকারে প্রবর্তিত জবনবীথি-পরম্পরা নামক সেই চিত্তভাবনাই পরিকর্ম ভাবনা নামে পরিচিত, পুনঃপুন অনুশীলনের মাধ্যমে বর্ধনশীল আকারে সংস্থিত হওয়ার কারণে। 'সমুদগৃহীত হয়'—একথা বলে, যেভাবে সুষ্ঠুভাবে গৃহীত বিষয়কে 'সমুদগৃহীত' বলা হয়, তা প্রদর্শন করার জন্য 'চক্ষু দিয়ে দেখার সময়ই মনোদ্বারে আপতিত হয়' বলা হয়েছে। সেখানে 'মনোদ্বারে আপতিত হওয়া' বলতে চোখ বন্ধ করে অথবা অন্য স্থানে থেকে আবর্জন (চিন্তা) করার সময় চক্ষু দ্বারা দেখার মতোই মনোদ্বারে উপস্থিত হয়। একে উদ্গ্রাহ নিমিত্ত (উগ্গহনিমিত্ত) বলে, কারণ এটি বিনষ্ট না হওয়ার মতো করে সুষ্ঠুভাবে গৃহীত হয়েছে। এবং সেই ভাবনা সমাহিত হয়। অভিপ্রায় হলো—ততক্ষণ পর্যন্ত অন্য ভাবনাবস্থায় পৌঁছায় না। তদ্রূপ 'সমাহিতের' বলতে সেই চরম সীমায় পৌঁছানো পরিকর্ম সমাধির দ্বারা সমাহিত এই yogi-র। তার পর বলতে উদ্গ্রাহ নিমিত্ত উৎপন্ন হওয়ার পর ভাবনায় নিয়োজিত ব্যক্তির চিত্তে সুপ্রতিষ্ঠিত হয়—এভাবে সম্বন্ধ। সেখানে 'নিয়োজিত ব্যক্তির' বলতে নিরন্তর প্রচেষ্টাশীল ব্যক্তির। তার প্রতিভাগ বলতে স্বভাবধর্মরূপ সেই উদ্গ্রাহ নিমিত্তের সদৃশ। বস্তুধর্ম-বিমুক্ত বলতে মেঘমালা অথবা রাহুর মুখ থেকে নির্গত চন্দ্রিমণ্ডলের মতো স্বভাবধর্মরূপ উদ্গ্রাহ নিমিত্ত থেকে মুক্ত হয়ে পৃথকভাবে উপস্থিত হওয়া। সেজন্যই একে প্রজ্ঞপ্তিসংজ্ঞক 'নিমিত্ত প্রজ্ঞপ্তি' বলা হয়। ভাবনাময় বলতে কেবল ভাবনা-চিত্তের বলে প্রসিদ্ধ। আলম্বন বলতে সেই সমুদগৃহীত নিমিত্ত-আলম্বন চিত্তে সুপ্রতিষ্ঠিত ও সমর্পিত হয়, অর্থাৎ মনোদ্বারিক চিত্তসন্তানে সুপ্রতিষ্ঠিত হয়ে নিশ্চলভাবে সংস্থিত হয়ে সুষ্ঠুভাবে অর্পিত বা প্রবিষ্ট হয়। তাকে নিমিত্ত-আলম্বন বলা হয়—এভাবে সম্বন্ধ। যেহেতু চন্দ্রিমণ্ডল প্রভৃতির মতো সেই নিমিত্ত-আলম্বনের পরিশুদ্ধ ও পরিদাতভাবে উপস্থিত হওয়া ক্লেশমল দমনের দ্বারা পরিশুদ্ধ ও পরিদাতভাব প্রাপ্ত এবং প্রভাসিত চিত্তের বশেই হয়ে থাকে, সেই আলম্বনের বশে নয়। কারণ প্রজ্ঞপ্তি ধর্মে এমন কোনো গুণ পাওয়া যায় না। তাই প্রতিভাগ নিমিত্ত উৎপন্ন হলে নীবারণ নামক প্রতিবন্ধক ধর্মসমূহের দমন সিদ্ধ হয়, তাই 'তখন থেকে শুরু করে' ইত্যাদি বলা হয়েছে। প্রতিবন্ধক বলতে যা নিবারণ করে, নিঃসরণমুখী চিত্তকে পতিত করে, তারাই প্রতিবন্ধক অর্থাৎ নীবারণ ধর্ম। বিশেষভাবে প্রতিবন্ধকসমূহ প্রহীন হয়েছে যার দ্বারা, তা 'প্রতিবন্ধক-বিপ্রহীন'। সমাসেবনকারীর বলতে সুষ্ঠুভাবে সেবনকারীর। সপ্তবিধ নিমিত্ত রক্ষণ-বিধান সম্পাদন করে চক্রবর্তী রাজার গর্ভের মতো সুষ্ঠুভাবে রক্ষা করে পুনঃপুন ভাবনার মাধ্যমে সেবনকারীর—এই অর্থ।

Āvāso gocaro bhassaṃ, puggalo bhojanaṃ utu;

Iriyāpathoti satte te, asappāye vivajjaye.

আবাস (বাসস্থান), গোচর (ভিক্ষাটন স্থান), ভাষণ (আলাপ-আলোচনা), পুদ্গল (ব্যক্তি), ভোজন (খাদ্য), ঋতু (আবহাওয়া) এবং ঈর্যাপথ (শারীরিক ভঙ্গি)—এই সাতটি অনুপযোগী বিষয় বর্জন করা উচিত।

Sappāye satta sevetha, evañhi paṭipajjato;

Nacireneva kālena, hoti kassaci appanāti hi vuttaṃ.

অনুকূল বা উপযোগী সাতটি বিষয় সেবন (অনুশীলন) করা উচিত। এভাবে প্রতিপন্ন (সাধনাকারী) ব্যক্তির অল্প সময়ের মধ্যেই অর্পণা (সমাধি) লাভ হয়—একথা বলা হয়েছে।

Rūpāvacarapathamajjhānaṃappetīti kāmataṇhāya visayabhāvaṃ atikkamitvā sātisayaṃ saṇhasukhumabhāvappattaṃ upacārajjhānato sataguṇenavā sahassaguṇenavā thiratarajjhānaṅgayuttaṃ rūpāvacara saṅkhātaṃ pathamajjhānaṃ tasmiṃ nimitte anupavisitvā viya vattatīti attho. Tameva pathamajjhānaṃ vasībhūtaṃ katvāti sambandho. Pañcasu vasītāsu pana pathamajjhānato vuṭṭhāya pathamaṃ vitakkaṃ āvajjati. Tato vicāraṃ. Tato pītiṃ. Tato sukhaṃ. Tato samādhiṃ. Tato [Pg.424] puna vitakkaṃ. Tato vicāranti evaṃ punappunaṃ jhānaṅgāni āvajjantassa yadā taṃtaṃjhānaṅgālambaṇā cittavārā antarantarā katipayabhavaṅgehi antaritā hutvā nirantarabhūtā viya pavattanti. Tadā āvajjana paccavekkhana vasitāyo vasībhūtānāma honti. Etā pana sabbaññubuddhānaṃ matthakappattā honti. Tesañhi yamakapāṭi hāriyādikālesu lahukapavattiṃ icchantānaṃ taṃtaṃjhānaṅgā rammaṇācittavārāpi catupañcajavanikāeva pavattanti. Antarabhavaṅgānipi pacchimavārassa upacāra bhūtāni bhavaṅga calana saṅkhātāni dveeva pavattanti. Yattha aparaṃ jhānaṅgaṃ āpāta māgacchati. Nahi ārammaṇe āpātaṃ anāgate bhavaṅgaṃ calati. Naca vinā bhavaṅgacalanena āvajjanuppattināma atthīti. Thapetvā sabbaññubuddhe aññesaṃ vasibhāvapattānaṃpi antarantarā bhavaṅgacāre gaṇanānāma natthīti paṭisambhidāmaggaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Visuddhimagge pana ayaṃ pana matthakappattāvasī bhagavato yamakapāṭihāriyakāle labbhati. Aññesaṃvā evarūpe kāleti vuttaṃ. Jhānassa sīghataraṃ samāpajjanasamatthatā samāpajjanavasīnāma. Teneva hi pāḷiyaṃ samāpajjane dandhāyitattaṃ natthīti vuttaṃ. Esanayo sesāsupīti. Tathā samāpajjitaṃ jhānaṃ accharāmattādivasena atiparittakaṃpi khaṇaṃ thapetuṃ samatthatā adhiṭṭhānavasīnāma. Samāpajjitajjhānato sīghataraṃ vuṭṭhātuṃ samatthatā vuṭṭhānavasīnāma. Paccavekkhanavasī pana āvajjanavasiyā siddhāya siddhāeva hotīti.

"রূপাবচর প্রথম ধ্যান অর্পণ করে" এর অর্থ হলো—কামতৃষ্ণার বিষয়ভাব অতিক্রম করে, অতিশয় মৃদু ও সূক্ষ্ম ভাব প্রাপ্ত হয়ে, উপচার ধ্যান অপেক্ষা শতগুণ বা সহস্রগুণ অধিক দৃঢ় ধ্যানাঙ্গযুক্ত রূপাবচর নামক প্রথম ধ্যানে সেই নিমিত্তে যেন অনুপ্রবিষ্ট হয়ে অবস্থান করে। "সেই প্রথম ধ্যানকেই বশীভূত করে"—এটি সম্বন্ধ। পাঁচ প্রকার বশিতার মধ্যে অবশ্য প্রথম ধ্যান থেকে ব্যুত্থিত হয়ে প্রথমে বিতর্ককে আবর্জন করে। তারপর বিচারকে। তারপর প্রীতিকে। তারপর সুখকে। তারপর সমাধিকে। তারপর পুনরায় বিতর্ককে। তারপর বিচারকে—এভাবে বারবার ধ্যানাঙ্গসমূহ আবর্জন করতে করতে যখন সেই সেই ধ্যানাঙ্গের আলম্বনযুক্ত চিত্তবারসমূহ অন্তরে অন্তরে কতিপয় ভবাঙ্গের দ্বারা ব্যবহিত হয়ে নিরন্তর হওয়ার মতো প্রবৃত্ত হয়, তখন আবর্জন ও প্রত্যবেক্ষণ বশিতা বশীভূত হয়েছে বলা হয়। এগুলো সর্বজ্ঞ বুদ্ধগণের ক্ষেত্রে চরম সীমায় পৌঁছায়। কারণ, যমক প্রাতিহার্য ইত্যাদির সময়ে তাঁদের লঘু প্রবৃত্তি (দ্রুত গতি) ইচ্ছাকারীদের সেই সেই ধ্যানাঙ্গের আলম্বনযুক্ত চিত্তবারসমূহও মাত্র চার বা পাঁচ জবনযুক্ত হয়ে প্রবৃত্ত হয়। অন্তর্বর্তী ভবাঙ্গসমূহও পরবর্তী বারের উপচারস্বরূপ ভবাঙ্গচলন নামক মাত্র দুটিই প্রবৃত্ত হয়, যেখানে অন্য ধ্যানাঙ্গ আপাতে (গোচরে) আসে। কারণ, আলম্বন আপাতে না আসলে ভবাঙ্গ চলিত হয় না এবং ভবাঙ্গচলন ব্যতীত আবর্জনের উৎপত্তিও হয় না। সর্বজ্ঞ বুদ্ধগণকে বাদ দিয়ে অন্যান্য বশীভাবপ্রাপ্তদেরও অন্তরে অন্তরে ভবাঙ্গচারের কোনো গণনা নেই—এটি প্রতিসম্ভিদামগ্গ অট্ঠকথাতে বলা হয়েছে। বিশুদ্ধিমার্গে অবশ্য বলা হয়েছে যে, এই চরম সীমায় পৌঁছানো বশিতা ভগবানের যমক প্রাতিহার্যের সময়ে লাভ হয়, অথবা অন্যদের ক্ষেত্রে এই রূপ সময়ে লাভ হয়। ধ্যানে অতি দ্রুত সমাপন্ন হওয়ার সামর্থ্যকে সমাপত্তি-বশিতা বলা হয়। এইজন্যই পালিতে বলা হয়েছে, "সমাপত্তিতে কোনো মন্থরতা নেই"। অবশিষ্টগুলোর ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। তদ্রূপ, সমাপন্ন ধ্যানকে এক তুড়ি মারার সময় ইত্যাদির মতো অতি অল্প ক্ষণের জন্যও ধরে রাখার সামর্থ্যকে অধিষ্ঠান-বশিতা বলা হয়। সমাপন্ন ধ্যান থেকে অতি দ্রুত ব্যুত্থিত হওয়ার সামর্থ্যকে ব্যুত্থান-বশিতা বলা হয়। প্রত্যবেক্ষণ-বশিতা অবশ্য আবর্জন-বশিতা সিদ্ধ হলেই সিদ্ধ হয়ে যায়।

Vibhāvaniyaṃ pana

বিভাবনী টীকায় অবশ্য

Yattakaṃ kālaṃ icchati. Tattakaṃ cirataraṃ jhānaṃ thapetuṃ samatthatā adhiṭṭhānavasitānāmātipi vuttaṃ. Tathā paricchinna kālato anto avuṭṭhahitvā yathāparicchinnakālavaseneva vuṭṭhānasamatthatā vuṭṭhānavasitānāmāti. Taṃpi yujjatiyeva.

"যতটুকু সময় ইচ্ছা করে, ততটুকু দীর্ঘ সময় ধ্যানকে ধরে রাখার সামর্থ্যকে অধিষ্ঠান-বশিতা বলা হয়"—এটিও বলা হয়েছে। তদ্রূপ, নির্ধারিত সময়ের পূর্বে ব্যুত্থিত না হয়ে নির্ধারিত সময় অনুযায়ীই ব্যুত্থিত হওয়ার সামর্থ্যকে ব্যুত্থান-বশিতা বলা হয়। সেটিও যুক্তিযুক্তই বটে।

Pāḷiyañhi pathamajjhānaṃ yatthicchakaṃ yadicchakaṃ yāvaticchakaṃ adhiṭṭhāti. Adhiṭṭhānāya dandhāyitattaṃ natthītiādinā sīghataraṃvā hotu. [Pg.425] Cirataraṃvā. Yattakaṃ kālaṃ jhānaṃ thapetuṃvā yattake kāle tato uṭṭhātuṃvā icchati. Tattakaṃ kālaṃ anūnaṃvā anadhikaṃvā katvā adhiṭṭhātuṃvā vuṭṭhātuṃvā samatthatāpi dassitāyeva hotīti. Evañcasati vuṭṭhānavasitāpi adhiṭṭhānavasitāya siddhāya siddhāevāti tāsaṃ dvinnaṃ visesakappanāpi nippayojanā hotīti daṭṭhabbā. Vasanaṃ vasī. Samatthatāti attho. Issara bhāvoti vuttaṃ hoti. Vasīeva vasitā. Yathā devoeva devatāti. Katvā padahatoti sambandho. Vitakkādikaṃ oḷārikaṅgaṃ pahānāyāti ettha pathamajjhānaṃ tāva vasībhūtaṃ katvā ṭhitassa vitakko oḷārikato upaṭṭhāti. Tadā ahovatame avitakkaṃ jhānaṃ assāti evamassa ajjhāsayo saṇṭhāti. Tadā avitakkaṃ jhānaṃ samāpajjissāmīti puna tasmiṃ paṭibhāganimitte parikammaṃ karontassa sā bhāvanā vitakkavirāgabhāvanānāma hoti. Sāpi yāva vitakke nikanti na pariyādiyati, tāva parikammabhāvanānāma. Pariyādinnāya pana vitakkanikantiyā upacāra bhāvanānāma hoti. Esanayo sesajjhānupacāresupi. Evaṃ taṃtaṃjhānaṅgavirāgabhāvanābalena vitakkādikassa oḷārikassa tassa tassa jhānaṅgassa pajahanatthāya. Vicārādisukhumaṅguppattiyāti vicārādīnaṃ sukhumānaṃ catunnaṃ tiṇṇaṃ dvinnaṃ puna dvinnaṃvā jhānaṅgānaṃ tena tena vitakkādinā oḷārikena aṅgena vinā puna uppattiyā. Pāhatoti padahantassa. Padhānanāmakaṃ ātāpavīriyaṃ karontassāti attho. Dutīyajjhānādayoti dutīyajjhānādīni sesarūpāvacarajjhānāni. Yathārahanti idaṃ dvāvīsakammaṭṭhānesu dutīyajjhānādīnaṃ anurūpāni kasiṇaānāpāṇāni sandhāya vuttaṃ. Avasesesu pana aṭṭhārasakammaṭṭhānesu yasmā arūpajjhānāni nāma ārammaṇātikkamanavaseneva pavattanti. Tadatikkamanatthañca kasiṇugghāṭanaṃnāma hoti. Tasmā yesu tadugghāṭanaṃ sambhavati. Tāniyeva kasiṇāni dassetuṃ ākāsavajjitakasiṇesūti vuttaṃ. Ākāsakasiṇañhi ugghāṭīyamānaṃpi ākāsa meva hotīti natthi tattha tadatikkamanasambhavoti. Ugghāṭetvāti yathādiṭṭhe [Pg.426] kasiṇanimitte kasiṇanimittasaññaṃ akatvā tattha ākāsaṃ anantaṃ ākāsaṃ anantanti ākāsasaññaṃ pavattentassa citte taṃkasiṇanimittaṃ antaradhāyati. Tappamāṇaṃ ākāsameva upaṭṭhāti. Evaṃ kasiṇasaññāvidhamanena ākāsasaññāpavattanenaca yaṃkiñci kasiṇaṃ ugghāṭetvā viyojetvāti attho. Laddhaṃ ākāsaṃ ārabbhāti pāṭṭhasesena sambandho. Esanayo pathamā ruppaviññāṇantiādīsupi. Anantavasenāti anantaṃ ākāsanti evaṃ pavattamanasikāravasena. Santametaṃ paṇītametanti parikammaṃ karontassāti ettha tathā sambhāvetvā parikammaṃ karontassapi ārammaṇassa samatikkantattā upari jhānaṃ hotiyevāti vuttaṃ catutthāruppamappetīti. Parikammaṃkatvāti so bhagavā itipi arahantiādinā samanussaraṇaparikammaṃ katvā. Tasminti tasmiṃ buddhaguṇādike ālambaṇe. Bhūmatthe cetaṃ bhummavacanaṃ. Nimitteti tassa ārammaṇassa ākārasaṅkhāte nimitte. Bhāvalakkhaṇe cetaṃ bhummavacanaṃ. Sādhukamuggahiteti ārammaṇassa vibhūtatara vasenavā cittassa tasmiṃ ninnapoṇapabbhāravasenavā suṭṭhu uggahite. Upacāroca sampajjati ariyasāvakānaṃ diṭṭhasaccānanti adhippāyo. Itaresaṃpi vā maraṇasaññāvavatthānesūti. Etthaca nīvaraṇavikkhambhanena jhānaṅgapātubhāvenacaupacārasampadā veditabbā. Evaṃ cattālīsakammaṭṭhānesuyathārahaṃsamathajjhānānaṃ pavattiṃ dassetvāidānitesusamathajjhānesukasiṇajjhānānaṃ nisandabhūtaṃabhiññā pavattiṃ dassetuṃ abhiññāvasenapavattamānantiādi vuttaṃ. Tattha yo katādhikāro hoti. Āsannabhave samathajjhānesu katābhiyogovā hoti, pūritabodhisambhāro mahāpurisa jātikovā. Tassa aṭṭhavidhesu navavidhesuvā samathajjhānesusijjha mānesu abhiññāpi sijjhatiyeva. Rūpajjhānamattesupi sijjhantesu sijjhati yevātipi vadanti. Teneva hi aṭṭhasāliniyaṃ visuddhimaggeca āruppajjhānānaṃpaccayabhāvaṃanupagatassapiākāsakasiṇajjhānassa abhiññāpādakatāsambhavo vuttoti. Dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ pana nahi aṭṭhasu samāpattīsu cuddasahākārehi ciṇṇavasībhāvaṃ vinā upari [Pg.427] abhiññādhigamo hotīti vuttaṃ. Taṃ pana thapetvā purisa visese avasesānaṃ bahūnaṃ ādikammikakulaputtānaṃ sādhāraṇavasena vuttanti yuttaṃ. Teneva hi visuddhimagge imehi pana cuddasahi ākārehi cittaṃ aparidametvā pubbe abhāvitabhāvano ādikammiko yogāvacaro iddhivikubbanaṃ sampādessatīti netaṃ ṭhānaṃ vijjatīti vuttaṃ. Tasmā tādisānaṃ aṭṭhasu samāpattīsu ciṇṇavasībhāvānaṃ abhiññākamme ādikammikakulaputtānaṃ kasiṇā nulomato kasiṇapaṭilomatotiādinā nayena vuttehi cuddasahi ākārehi attano rūpapañcamajjhānacittaṃ paridametvā tikkhaṃ sūraṃ abhinīhārakkhamaṃ katvā idāni iddhivikubbanaṃ karissā mīti ārabhantānaṃ abhiññāvasena pavattamānaṃ pana rūpāvacarapañca majjhānaṃ rūpādīsu chasu ālambaṇesu yathārahaṃ appetīti yojanā veditabbā. Abhiññāpādakapañcamajjhānā vuṭṭhahitvāti abhiññāya pādakatthāya yaṃabhiññājātikaṃ rūpāvacarapañcamajjhānaṃ sabbapathamaṃ samāpajjiyati. Tato bhavaṅgapavattivasena vuṭṭhahitvā. Adhiṭṭhātabbanti adhiṭṭheyyaṃ. Savatthukaṃ satarūpasahassarūpādikaṃ nimmitarūpaṃ. Taṃ adhiṭṭheyyaṃ ādi yassa avatthukassa āvibhāvatirobhāvādikassa kammassāti adhiṭṭheyyādikaṃ. Āvajjitvā parikammaṃkarontassāti ettha iddhividhe tāva yaṃyaṃsatādikaṃ nimmitarūpaṃvā āvibhāvādikaṃ nimmitakammaṃvā nipphādetuṃ icchati. Taṃ taṃ avajjitvā sallakkhetvā sataṃ homi sahassaṃ homītivā sataṃ hotu sahassaṃ hotūtivā idañcidañca hotu evañcevañca hotūtivā parikammaṃ karontassa. Dibbasotādīsu pana yaṃ yaṃ ārammaṇaṃ sotuṃvā passituṃvā jānituṃvā anussarituṃvā icchati. Taṃ taṃ sallakkhetvā asukassa asukānaṃvā saddaṃ suṇomītiādinā parikammaṃ karontassa. Aṭṭhakathāyaṃ pana parikammaṃ katvā puna pādakajjhānasamāpajjanaṃ āgatameva. Yathāha abhiññāpādakajjhānaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya sace sataṃ icchati. Sataṃ homīti parikammaṃ katvā puna abhiññāpādakaṃ jhānaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya adhiṭṭhāti. Adhiṭṭhānacittena saheva sataṃ hotīti. [Pg.428] Tatthaca ādito pādakajjhānasamāpajjanaṃ parikamma cittassa samādānatthāya hoti. Pacchimaṃ pana abhiññāya anu balappadānatthāyāti. Tathā hi pādakajjhānabalena suṭṭhu samāhitaṃ parikammacittaṃnāma attano visaye abhiññācittagatikaṃ hoti. Pubbenivāsānussaraṇakāle teneva cittena tasmiṃ bhave atītaṃ dhammajātaṃ yāva paṭisandhiyā jānāti. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ taṃsampayuttaṃ ñāṇaṃ parikammasamādhiñāṇanti vuttaṃ. Atītaṃsañāṇantipi vuccatīti. Sesābhiññāsupi tassa ñāṇassa visayaviseso yathārahaṃ vattabboti. Therena pana pacchimaṃ pādakajjhānasamāpajjanaṃnāma na sabbesaṃ hoti. Na hi abhiññāsu vasībhāvapattānaṃ puna pādakajjhānena kiccaṃ atthīti katvā taṃ idha nagahitanti daṭṭhabbaṃ. Rūpādīsuālambaṇesuyathārahamappetīti ettha iddhividhañāṇaṃ tāva tekālikabhūtesu chasu ārammaṇesu pavattati. Tañhi rūpādīsu chasu ārammaṇadhammesu yaṃ yaṃ nipphādeti. Taṃ taṃ ārammaṇaṃ katvā pavattati. Pādakajjhānacittaṃ pana kāyagatikaṃ adhiṭṭhahitvā dissamānenakāyena ākāsegamanakāle atītaṃ pādakajjhānacittaṃ ārabbha pavattati. Kāyaṃ cittagatikaṃ adhiṭṭhahitvā adissamānena kāyena gamanakāle paccuppannaṃ rūpakāyaṃ ārabbha pavattati. Tathāpavattamānassa pana tassa ñāṇassa kiñcirūpaṃ ārammaṇa mattaṃ hoti. Kiñci ārammaṇapurejātaṃ. Kiñci vatthārammaṇa purejātaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ. Anāgate idaṃnāma hotūti adhiṭṭhāna kāle anāgataṃ taṃtaṃrūpadhammaṃ ārabbha pavattatīti. Paccuppanno saddo dibbasotassa ārammaṇaṃ hoti. Atīte sattadivasāni anāgate sattadivasānīti etthantare kāle atītā nāgatapaccuppannabhūtaṃ parassacittaṃ cattārovā khandhā cetopariya ñāṇassa. Cittañhi jānanto taṃ sampayuttadhammaṃpi icchanto jānissatiyeva. Evañca katvā paṭṭhāne kusalā khandhā ceto pariyañāṇassa yathākammupagañāṇassa ārammaṇapaccayena paccayoti ñāṇadvayaṃ ekato katvā vuttaṃ. Etthaca aṭṭhakathāyaṃ tāva paracittassa paccuppannālambaṇatānāma santativasenavā addhā vasenavā [Pg.429] yojitā. Yadi hi khaṇikavasena yojeyya. Āvajjane paccuppannaṃ yaṃkiñci ekaṃ cittaṃ āvajjetvā niruddhe javanānipi tadeva āvajjanena saddhiṃ niruddhaṃ atītaṃ gaṇhantīti tāni kālato āvajjanena saha bhinnālambaṇāni nāma honti. Naca aniṭṭhe maggaphalavīthito aññasmiṃ ṭhāne kālamattenāpi tesaṃ tena saha bhinnālambaṇatā aṭṭhakathācariyehi anu matāti. Tasmā īdisesu ṭhānesu paccuppannaṃnāma santativasena addhāvasenaca gahetuṃ yuttanti. Mūlaṭīkāyaṃ pana khaṇikapaccuppanna vaseneva yojitaṃ. Nahi abhidhamme atītārammaṇattikaṃ santati addhānavaseneva vuttanti sakkā vattuṃ. Itarathā paccuppanno dhammo paccuppannassa dhammassa anantarapaccayena paccayo āsevanapaccayena paccayoti vattabbo siyā. Na tu vutto. Atīto dhammo paccuppannassa dhammassa anantarapaccayena paccayo āsevanapaccayena paccayoticceva pana vutto, tasmā āvajjanādīni sabbāni cittāni paccekaṃ attanā khaṇavasena sahuppannāni parassa cittānigaṇhantīti yuttaṃ, naca tāni dhammato bhinnā lambaṇānināma honti. Gahaṇā kārassa abhinnattā. Āvajjanaṃpi hi cittanteva āvajjati. Javanānica cittaṃ cittanteva javanti. Tānica sabbāni cittānieva hontīti. Atītānantara cutito pana paṭṭhāya atītā khandhā khandhupani bandhā nāma gottakasiṇa nimittādikā paññattiyo nibbānañca pubbenivāsañāṇassa ārammaṇaṃ hoti. Paccuppannaṃ rūpārammaṇaṃ dibbacakkhussāti evaṃ rūpādīsu chasu ālambaṇesu yathāraha mappetīti. Idāni abhiññāvasena pavakkhassa tassa pañcamajjhānassa kiccabhedena pabhedaṃ dassetuṃ iddhividhantiādigātha māha. Tattha yaṃ yaṃ adhiṭṭhāti. Yathā yathāca adhiṭṭhāti. Tassa tassa tathā tathāvā ijjhana saṅkhāto vidho koṭṭhāso pakārovā etassāti iddhividhaṃ. Taṃ pana tividhaṃ adhiṭṭhā niddhi vikubbaniddhi manomayiddhi vasena. Tattha attano pakativaṇṇaṃ avijahitvā tasseva sata sahassādi bahubhāva karaṇa vasenavā ākāsagamanādivasena vā bahiddhā nānāvaṇṇa pāṭihāriya [Pg.430] dassana vasenavā pavattitā iddhi adhiṭṭhāniddhināma. Pakativaṇṇaṃ pana vijahitvā attānameva kumāravaṇṇanāgavaṇṇādikaṃ katvā dassanavasena pavattitā iddhi vikubbaniddhināma. Attano sarīrabbhantare aññaṃ sabbaso attanā sadisaṃ sarīraṃ nimminitvā nīharitvā dassanavasena pavattitā iddhi manomayiddhināma. Dive bhavaṃ dibbaṃ. Devaloke jātanti attho. Dibbañca taṃ sotañcāti dibbasotaṃ. Devānaṃ uḷārakammanibbattā dūrepi paṭicchannepi ārammaṇasampaṭicchanasamatthaṃ pasādasotaṃ. Dibbasotasadisattā pana idaṃ abhiññāñāṇaṃpi dibbasotanti vuccati. Kasiṇajjhāna saṅkhātenavā dibbavihārena paṭiladdhattā sayañca tasmiṃ dibbavihāre pariyāpannattā dibbañca taṃ sotañcāti dibbasotaṃ. Parassa cittaṃ vijānanti etenāti paracittavijānanaṃ. Tadeva cetopariyāyanti paricchijja jānanti etenāti katvā cetopariyañāṇantipi vuccati. Pubbe nivāso vuccati atītabhavesu attano chasu dvāresu āpātaṃ āgatā suṭṭhu viditā dhammā. Pubbe atītajātīsu gocara nivāsavasena nivasiṃsu attano chadvārikāni cittāni etthāti katvā. Sabbaññubuddhānaṃ pana paresaṃ chadvāragahitāpi dhammā pubbe nivāso hotiyeva, pubbe nivāsassa anussaraṇaṃ pubbenivāsānussati. Idha pana taṃ sampayuttañāṇaṃ adhippetaṃ. Pubbe vuttanayena dibbañca taṃ cakkhucāti dibbacakkhu. Taṃ sadisattā idaṃ abhiññāñāṇaṃpi dibbacakkhūti vuccati. Dibbavihāra vasena paṭiladdhattā sayañca dibbavihārasannissitattā dibbañca taṃ cakkhucāti dibbacakkhu. Yathākammupagañāṇaṃ anāgataṃsañāṇanti imāni dve ñāṇāni imasseva paribhaṇḍañāṇānināma. Nahi tesaṃ paṭilābhatthāya visuṃ cittaparidamanaparikammaṃnāma atthi. Dibbacakkhuñāṇe paṭiladdhe tesaṃpi paṭiladdhattāti. Tattha dibbacakkhunā nirayesu dukkhaṃ devesuvā sukhaṃ anubhavante satte disvā tesaṃ atītaṃ kammaṃ jānissāmīti parikammaṃ karontassa taṃ kammārammaṇaṃ yathākammupagañāṇaṃ pavattati. Tato cavitvā kattha bhavissantīti tesaṃ anāgate pavattiṃ passissāmīti parikammaṃ [Pg.431] karontassa tesaṃ anāgatakhandhārammaṇaṃ anāgataṃsañāṇaṃ pavattati. Pubbe nivāsānussati ñāṇaṃ viyaca sabbaṃpi anāgatadhammajātaṃ etassa ārammaṇaṃ hotiyeva. Etañhi attano visaye sabbaññutañāṇagatikanti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ.

পালি গ্রন্থে প্রথম ধ্যান যেখানে ইচ্ছা, যেভাবে ইচ্ছা, যতক্ষণ ইচ্ছা অধিষ্ঠান করে। ‘অধিষ্ঠানের জন্য কোনো ধীরতা বা বিলম্ব নেই’—এই আদি বচনের দ্বারা তা দ্রুততর হোক বা দীর্ঘতর হোক। যতক্ষণ সময় ধ্যান ধরে রাখতে চায় অথবা যে সময়ে তা থেকে ব্যুত্থিত হতে চায়, ততক্ষণ সময় কম বা বেশি না করে অধিষ্ঠান করতে বা ব্যুত্থিত হতে পারার সামর্থ্যও প্রদর্শিত হয়েছে। এবং এরূপ হলে, অধিষ্ঠান-বশিতা সিদ্ধ হলে ব্যুত্থান-বশিতাও সিদ্ধ হয়ে যায় বলে এই উভয়ের পৃথক কল্পনাও নিষ্প্রয়োজন বলে দ্রষ্টব্য। বশ অর্থ বশিতা। সামর্থ্যই এর অর্থ। ঈশ্বরভাব (প্রভুত্ব) বলা হয়েছে। বশ-ই হলো বশিতা, যেমন দেব-ই হলো দেবতা। ‘করে যত্ন করে’—এভাবে সম্বন্ধ। ‘বিতর্ক আদি স্থূল অঙ্গসমূহ বর্জনের জন্য’—এখানে প্রথম ধ্যানকে বশীভূত করে স্থিত ব্যক্তির কাছে বিতর্ক স্থূলরূপে উপস্থিত হয়। তখন ‘আহা! আমার যদি বিতর্কহীন ধ্যান হতো!’—এরূপ তার অভিপ্রায় বা আকাঙ্ক্ষা উৎপন্ন হয়। তখন ‘আমি বিতর্কহীন ধ্যানে সমাপত্তি লাভ করব’—এভাবে পুনরায় সেই প্রতিভাগ-নিমিত্তে পরিকর্ম (প্রস্তুতি) করতে থাকা ব্যক্তির সেই ভাবনা ‘বিতর্ক-বিরাগ-ভাবনা’ নামে অভিহিত হয়। তাও যতক্ষণ বিতর্কের প্রতি আসক্তি সম্পূর্ণ দূর না হয়, ততক্ষণ তা ‘পরিকর্ম-ভাবনা’ নামে পরিচিত। কিন্তু বিতর্কের প্রতি আসক্তি সম্পূর্ণ দূর হলে তা ‘উপচার-ভাবনা’ নামে অভিহিত হয়। অবশিষ্ট ধ্যানসমূহের উপচারের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। এভাবে সেই সেই ধ্যানাঙ্গের বিরাগ-ভাবনার বলে বিতর্ক আদি স্থূল সেই সেই ধ্যানাঙ্গ বর্জনের জন্য। ‘বিচার আদি সূক্ষ্ম অঙ্গসমূহের উৎপত্তির জন্য’—অর্থাৎ বিচার আদি সূক্ষ্ম চারটি, তিনটি, দুটি বা পুনরায় দুটি ধ্যানাঙ্গের সেই সেই বিতর্ক আদি স্থূল অঙ্গ ব্যতীত পুনরায় উৎপত্তির জন্য। ‘পাহতো’ অর্থ যত্নশীল ব্যক্তির। ‘প্রধান’ নামক আতাপী বীর্য (উদ্যোগ) প্রয়োগকারী ব্যক্তির—এই হলো অর্থ। ‘দ্বিতীয় ধ্যান আদি’ বলতে দ্বিতীয় ধ্যান আদি অবশিষ্ট রূপাবচর ধ্যানসমূহ। ‘যথানিয়ম’ বলতে এখানে বাইশটি কর্মস্থানের মধ্যে দ্বিতীয় ধ্যান আদির অনুরূপ কসিণ ও আনাপানকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। কিন্তু অবশিষ্ট আঠারোটি কর্মস্থানে যেহেতু অরূপ ধ্যানসমূহ আলম্বন অতিক্রম করার মাধ্যমেই প্রবর্তিত হয় এবং তা অতিক্রম করার জন্য ‘কসিণ-উদ্ঘাটন’ (কসিণ সরিয়ে ফেলা) করতে হয়, তাই যেগুলোতে সেই উদ্ঘাটন সম্ভব, কেবল সেই কসিণগুলো দেখানোর জন্য ‘আকাশ-বর্জিত কসিণসমূহে’ বলা হয়েছে। কারণ আকাশ-কসিণ উদ্ঘাটিত হলেও তা আকাশই থাকে, তাই সেখানে তা অতিক্রম করার সম্ভাবনা নেই। ‘উদ্ঘাটন করে’ বলতে—যথা-দৃষ্ট কসিণ-নিমিত্তে কসিণ-নিমিত্ত সংজ্ঞা না করে, সেখানে ‘আকাশ অনন্ত, আকাশ অনন্ত’—এভাবে আকাশ-সংজ্ঞা প্রবর্তনকারী ব্যক্তির চিত্তে সেই কসিণ-নিমিত্ত অন্তর্হিত হয়ে যায়। তার পরিমাপ অনুযায়ী কেবল আকাশই উপস্থিত হয়। এভাবে কসিণ-সংজ্ঞা বিদূরিত করে এবং আকাশ-সংজ্ঞা প্রবর্তনের মাধ্যমে যেকোনো কসিণকে উদ্ঘাটন করে বা বিযুক্ত করে—এই হলো অর্থ। ‘প্রাপ্ত আকাশকে অবলম্বন করে’—এভাবে অবশিষ্ট পাঠের সাথে সম্বন্ধ। প্রথম অরূপ বিজ্ঞান ইত্যাদি ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। ‘অনন্ত বশে’ বলতে ‘আকাশ অনন্ত’—এভাবে প্রবর্তিত মনন বা মনসিকারের বশে। ‘এটি শান্ত, এটি প্রণীত’—এভাবে পরিকর্মকারী ব্যক্তির ক্ষেত্রে, এখানে সেভাবে সম্ভাবনা করে পরিকর্মকারী ব্যক্তিরও আলম্বন অতিক্রান্ত হওয়ার কারণে উপরি ধ্যান উৎপন্ন হয়—এজন্য বলা হয়েছে ‘চতুর্থ অরূপ ধ্যানে অর্পণা লাভ করে’। ‘পরিকর্ম করে’ বলতে—সেই ভগবান ‘ইতিপি সো ভগবা অরহং’ ইত্যাদি বুদ্ধগুণ অনুস্মরণপূর্বক পরিকর্ম করে। ‘তাতে’ বলতে সেই বুদ্ধগুণ আদি আলম্বনে। এটি অধিকরণ কারক অর্থে সপ্তমী বিভক্তি। ‘নিমিত্তে’ বলতে সেই আলম্বনের আকার-সংজ্ঞক নিমিত্তে। এটি ভাবলক্ষণ অর্থে সপ্তমী বিভক্তি। ‘উত্তমরূপে গৃহীত হলে’ বলতে আলম্বনটি অতিশয় স্পষ্ট হওয়ার কারণে অথবা চিত্তের তাতে নিম্ন-প্রবণ-প্রভার (ঝোঁক) কারণে সুষ্ঠুভাবে গৃহীত হলে। এবং সত্যদর্শনকারী আর্যশ্রাবকদের উপচার সমাধি সম্পন্ন হয়—এই হলো অভিপ্রায়। অথবা অন্যদের ক্ষেত্রেও মরণ-সংজ্ঞা ও ব্যবস্থানে। এবং এখানে নীবরণসমূহ বিক্ষম্ভন (দমন) হওয়ার কারণে এবং ধ্যানাঙ্গসমূহ প্রাদুর্ভূত হওয়ার কারণে উপচার-সম্পত্তি জ্ঞাতব্য। এভাবে চল্লিশটি কর্মস্থানে যথানিয়ম সমথ ধ্যানসমূহের প্রবৃত্তি প্রদর্শন করে, এখন সেই সমথ ধ্যানসমূহের মধ্যে কসিণ-ধ্যানসমূহের ফলস্বরূপ অভিজ্ঞা প্রবৃত্তি প্রদর্শন করার জন্য ‘অভিজ্ঞাবশে প্রবর্তমান’ ইত্যাদি বলা হয়েছে। সেখানে যিনি কৃত-অধিকার (পূর্বজন্মের পুণ্য বা যোগ্যতা সম্পন্ন) হন, অথবা নিকটবর্তী জন্মে সমথ ধ্যানসমূহে নিয়োজিত ছিলেন, অথবা যিনি বোধিসম্ভার পূর্ণকারী মহাপুরুষ জাতীয়, তার আট প্রকার বা নয় প্রকার সমথ ধ্যান সিদ্ধ হলে অভিজ্ঞাও সিদ্ধ হয়ে যায়। কেবল রূপ ধ্যানসমূহ সিদ্ধ হলেও তা সিদ্ধ হয়—এরূপও বলা হয়ে থাকে। এই কারণেই অট্ঠসালিনী ও বিশুদ্ধিমার্গে অরূপ ধ্যানসমূহের প্রত্যয়ভাব (কারণত্ব) প্রাপ্ত না হলেও আকাশ-কসিণ ধ্যানের অভিজ্ঞা-পাদকতা (অভিজ্ঞার ভিত্তি হওয়া) সম্ভব বলে বর্ণিত হয়েছে। কিন্তু দীঘনিকায়-অট্ঠকথায় বলা হয়েছে যে, আটটি সমাপত্তিতে চৌদ্দটি উপায়ে বশিতা অর্জন করা ব্যতীত উচ্চতর অভিজ্ঞা অধিগম হয় না। তবে তা বিশিষ্ট পুরুষদের বাদ দিয়ে অবশিষ্ট বহু আদিকর্মিক (নতুন সাধক) কুলপুত্রদের সাধারণ নিয়ম হিসেবে বলা হয়েছে বলে মনে করা যুক্তিসঙ্গত। এই কারণেই বিশুদ্ধিমার্গে বলা হয়েছে—‘কিন্তু এই চৌদ্দটি উপায়ে চিত্তকে দমন না করে, পূর্বে ভাবনা না করা কোনো আদিকর্মিক যোগাবচরের পক্ষে ঋদ্ধি-বিকুর্বণ (ঋদ্ধি প্রদর্শন) সম্পন্ন করা সম্ভব নয়, এমন কোনো অবকাশ নেই’। অতএব, সেই প্রকার আটটি সমাপত্তিতে বশিতা অর্জনকারী, অভিজ্ঞা-কর্মে আদিকর্মিক কুলপুত্রদের কসিণ-অনুলোম, কসিণ-প্রতিলোম ইত্যাদি নিয়মে বর্ণিত চৌদ্দটি উপায়ে নিজের রূপ-পঞ্চম ধ্যানচিত্তকে দমন করে, তীক্ষ্ণ, বীর্যবান ও অভিনিহারক্ষম (প্রয়োগযোগ্য) করে, ‘এখন আমি ঋদ্ধি-বিকুর্বণ করব’—এভাবে আরম্ভকারী ব্যক্তিদের অভিজ্ঞাবশে প্রবর্তমান রূপাবচর পঞ্চম ধ্যান রূপ আদি ছয়টি আলম্বনে যথানিয়ম অর্পিত হয়—এভাবে যোজনা জ্ঞাতব্য। ‘অভিজ্ঞা-পাদক পঞ্চম ধ্যান থেকে ব্যুত্থিত হয়ে’ বলতে—অভিজ্ঞার ভিত্তিস্বরূপ যে অভিজ্ঞা-জাতীয় রূপাবচর পঞ্চম ধ্যান সর্বপ্রথম সমাপন্ন হওয়া যায়, তা থেকে ভবঙ্গ-প্রবৃত্তির বশে ব্যুত্থিত হয়ে। ‘অধিষ্ঠাতব্য’ বলতে অধিষ্ঠানযোগ্য। বস্তুযুক্ত শত রূপ, সহস্র রূপ আদি নির্মিত রূপ। সেই অধিষ্ঠানযোগ্য আদি যার, সেই আধারহীন আবির্ভাব-তিরোভাব আদি কর্মের—এজন্য ‘অধিষ্ঠেয়-আদি’ বলা হয়েছে। ‘আবর্তন করে পরিকর্মকারী ব্যক্তির’—এখানে ঋদ্ধিবিধির ক্ষেত্রে প্রথমে যে যে শত আদি নির্মিত রূপ বা আবির্ভাব আদি নির্মিত কর্ম সম্পাদন করতে ইচ্ছা করে, তা তা আবর্তন করে, লক্ষ্য করে ‘আমি শত হই, আমি সহস্র হই’ অথবা ‘শত হোক, সহস্র হোক’ অথবা ‘এটি এটি হোক, এভাবে এভাবে হোক’—এভাবে পরিকর্মকারী ব্যক্তির। কিন্তু দিব্যশ্রোত্র আদি ক্ষেত্রে যে যে আলম্বন শুনতে, দেখতে, জানতে বা স্মরণ করতে ইচ্ছা করে, তা তা লক্ষ্য করে ‘অমুকের বা অমুকদের শব্দ শুনছি’ ইত্যাদি উপায়ে পরিকর্মকারী ব্যক্তির। কিন্তু অট্ঠকথায় পরিকর্ম করে পুনরায় পাদক-ধ্যান সমাপন করার কথা এসেছে। যেমন বলা হয়েছে—‘অভিজ্ঞা-পাদক ধ্যান সমাপন করে, তা থেকে ব্যুত্থিত হয়ে যদি শত রূপ ইচ্ছা করে, তবে “আমি শত হই” এভাবে পরিকর্ম করে, পুনরায় অভিজ্ঞা-পাদক ধ্যান সমাপন করে, তা থেকে ব্যুত্থিত হয়ে অধিষ্ঠান করে। অধিষ্ঠান-চিত্তের সাথেই শত রূপ হয়ে যায়’। এবং সেখানে প্রথম পাদক-ধ্যান সমাপন করা পরিকর্ম-চিত্তের একাগ্রতার জন্য হয়। আর শেষেরটি অভিজ্ঞার অনুবল (সহায়তা) প্রদানের জন্য হয়। কারণ পাদক-ধ্যানের বলে সুষ্ঠুভাবে সমাহিত পরিকর্ম-চিত্ত নিজের বিষয়ে অভিজ্ঞা-চিত্তের ন্যায় গতিশীল হয়। পূর্বেনিবাসনস্মরণ কালে সেই চিত্তের দ্বারাই সেই ভবে অতীত ধর্মসমূহ প্রতিসন্ধি পর্যন্ত জানতে পারে। এই কারণেই অট্ঠকথায় তৎসম্প্রযুক্ত জ্ঞানকে ‘পরিকর্ম-সমাধি-জ্ঞান’ বলা হয়েছে। একে ‘অতীত অংশ জ্ঞান’-ও বলা হয়। অবশিষ্ট অভিজ্ঞাসমূহেও সেই জ্ঞানের বিষয়-বিশেষ যথানিয়ম বলা উচিত। কিন্তু স্থবিরের মতে, শেষ পাদক-ধ্যান সমাপন করা সকলের ক্ষেত্রে হয় না। কারণ অভিজ্ঞাসমূহে বশীভাব প্রাপ্ত ব্যক্তিদের পুনরায় পাদক-ধ্যানের কোনো প্রয়োজন নেই—এরূপ বিবেচনা করে তা এখানে গ্রহণ করা হয়নি বলে দ্রষ্টব্য। ‘রূপ আদি আলম্বনসমূহে যথানিয়ম অর্পিত হয়’—এখানে ঋদ্ধিবিধ জ্ঞান প্রথমে ত্রৈকালিক ছয়টি আলম্বনে প্রবর্তিত হয়। কারণ তা রূপ আদি ছয়টি আলম্বন-ধর্মের মধ্যে যা যা সম্পাদন করে, তা তা আলম্বন করে প্রবর্তিত হয়। কিন্তু পাদক-ধ্যানচিত্ত কায়-গতিকে অধিষ্ঠান করে দৃশ্যমান কায় দ্বারা আকাশে গমনকালে অতীত পাদক-ধ্যানচিত্তকে অবলম্বন করে প্রবর্তিত হয়। শরীরকে চিত্ত-গতিকে অধিষ্ঠান করে অদৃশ্য কায় দ্বারা গমনকালে বর্তমান রূপকায়কে অবলম্বন করে প্রবর্তিত হয়। এবং সেভাবে প্রবর্তমান সেই জ্ঞানের কোনো কোনো রূপ কেবল আলম্বন মাত্র হয়, কোনোটি আলম্বন-পুরেজাত হয়, কোনোটি বস্তু-আলম্বন-পুরেজাত হয় বলে দ্রষ্টব্য। ভবিষ্যতে ‘এটি এরূপ হোক’—এভাবে অধিষ্ঠানকালে অনাগত সেই সেই রূপধর্মকে অবলম্বন করে প্রবর্তিত হয়। বর্তমান শব্দ দিব্যশ্রোত্রের আলম্বন হয়। অতীতের সাত দিন এবং ভবিষ্যতের সাত দিন—এই অন্তর্বর্তী সময়ে অতীত, অনাগত ও বর্তমান পরচিত্ত অথবা চার স্কন্ধ চেতোপরিয় জ্ঞানের আলম্বন হয়। কারণ চিত্তকে জানলে তার সম্প্রযুক্ত ধর্মসমূহকেও ইচ্ছা করলে জানতে পারবেই। এবং এরূপ করে পট্ঠানে ‘কুশল স্কন্ধসমূহ চেতোপরিয় জ্ঞানের এবং যথাকর্মোপগ জ্ঞানের আলম্বন-প্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয়’—এভাবে দুটি জ্ঞানকে একত্রে করে বলা হয়েছে। এবং এখানে অট্ঠকথায় পরচিত্তের বর্তমান-আলম্বনত্ব সন্ততি বশে অথবা অধ্বা বশে যোজনা করা হয়েছে। যদি ক্ষণিক বশে যোজনা করা হতো, তবে আবর্তনে বর্তমান যেকোনো একটি চিত্ত আবর্তিত হয়ে নিরুদ্ধ হলে, জবনসমূহও সেই আবর্তনের সাথে নিরুদ্ধ অতীত চিত্তকেই গ্রহণ করত, ফলে সেগুলো কালগতভাবে আবর্তনের সাথে ভিন্ন-আলম্বনযুক্ত হতো। এবং অনিষ্ট মার্গফল-বীথি ব্যতীত অন্য স্থানে সামান্য সময়ের জন্যও সেগুলোর তার সাথে ভিন্ন-আলম্বনত্ব অট্ঠকথাচার্যদের দ্বারা অনুমোদিত নয়। অতএব, এই প্রকার স্থানসমূহে ‘বর্তমান’ বলতে সন্ততি বশে এবং অধ্বা বশে গ্রহণ করাই যুক্তিসঙ্গত। কিন্তু মূলটীকায় ক্ষণিক-বর্তমান বশেই যোজনা করা হয়েছে। কারণ অভিধর্মে অতীতালম্বন-ত্রিক কেবল সন্ততি ও অধ্বা বশেই বলা হয়েছে—এরূপ বলা যায় না। অন্যথায় ‘বর্তমান ধর্ম বর্তমান ধর্মের অনন্তর-প্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয়, আসেবন-প্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয়’—এরূপ বলা উচিত ছিল। কিন্তু তা বলা হয়নি। বরং ‘অতীত ধর্ম বর্তমান ধর্মের অনন্তর-প্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয়, আসেবন-প্রত্যয় দ্বারা প্রত্যয়’—এরূপই বলা হয়েছে। অতএব, আবর্তন আদি সকল চিত্ত পৃথকভাবে নিজের ক্ষণ-বশে সহ-উৎপন্ন পরচিত্তসমূহকে গ্রহণ করে—এরূপ মনে করাই যুক্তিসঙ্গত, এবং সেগুলো ধর্মত ভিন্ন-আলম্বনযুক্ত নয়, কারণ গ্রহণের আকার অভিন্ন। কারণ আবর্তনও চিত্তকেই আবর্তন করে, এবং জবনসমূহও চিত্তকে চিত্তরূপেই জবন করে, এবং সেগুলো সবই চিত্তই। অতীতের অনন্তর চ্যুতি থেকে শুরু করে অতীত স্কন্ধসমূহ, স্কন্ধ-উপনিবন্ধ নামক গোত্র-কসিণ-নিমিত্ত আদি প্রজ্ঞপ্তিসমূহ এবং নির্বাণ পূর্বেনিবাসজ্ঞানের আলম্বন হয়। বর্তমান রূপালম্বন দিব্যচক্ষুর আলম্বন হয়—এভাবে রূপ আদি ছয়টি আলম্বনে যথানিয়ম অর্পিত হয়। এখন অভিজ্ঞাবশে প্রবর্তমান সেই পঞ্চম ধ্যানের কৃত্যভেদে প্রভেদ প্রদর্শন করার জন্য ‘ঋদ্ধিবিধ’ ইত্যাদি গাথা বলেছেন। সেখানে যা যা অধিষ্ঠান করে এবং যেভাবে যেভাবে অধিষ্ঠান করে, তার তার সেভাবে সেভাবে সিদ্ধি-সংজ্ঞক প্রকার, অংশ বা প্রকারভেদ এর আছে বলে একে ‘ঋদ্ধিবিধ’ বলা হয়। তা আবার তিন প্রকার—অধিষ্ঠান-ঋদ্ধি, বিকুর্বণ-ঋদ্ধি ও মনোময়-ঋদ্ধি ভেদে। সেখানে নিজের স্বাভাবিক রূপ বর্জন না করে, তারই শত-সহস্র আদি বহুভাব করার মাধ্যমে অথবা আকাশ-গমন আদির মাধ্যমে অথবা বাইরে নানা বর্ণের প্রাতিহার্য প্রদর্শনের মাধ্যমে প্রবর্তিত ঋদ্ধি ‘অধিষ্ঠান-ঋদ্ধি’ নামে পরিচিত। কিন্তু স্বাভাবিক রূপ বর্জন করে নিজেকেই কুমার-রূপ, নাগ-রূপ আদি করে প্রদর্শনের মাধ্যমে প্রবর্তিত ঋদ্ধি ‘বিকুর্বণ-ঋদ্ধি’ নামে পরিচিত। নিজের শরীরের অভ্যন্তরে সম্পূর্ণ নিজের সদৃশ অন্য একটি শরীর নির্মাণ করে, তা বের করে প্রদর্শনের মাধ্যমে প্রবর্তিত ঋদ্ধি ‘মনোময়-ঋদ্ধি’ নামে পরিচিত। দিবে উৎপন্ন যা, তা দিব্য। দেবলোকে জাত—এই হলো অর্থ। যা দিব্য এবং যা শ্রোত্র, তা-ই ‘দিব্যশ্রোত্র’। দেবতাদের উদার কর্মজাত, দূরে বা আবৃত থাকলেও আলম্বন গ্রহণে সমর্থ প্রসাদ-শ্রোত্র। দিব্যশ্রোত্রের সদৃশ হওয়ার কারণে এই অভিজ্ঞা-জ্ঞানকেও ‘দিব্যশ্রোত্র’ বলা হয়। অথবা কসিণ-ধ্যান সংজ্ঞক দিব্যবিহারের দ্বারা প্রাপ্ত হওয়ার কারণে এবং নিজে সেই দিব্যবিহারে অন্তর্ভুক্ত হওয়ার কারণে তা দিব্য এবং শ্রোত্র—এজন্য ‘দিব্যশ্রোত্র’। এর দ্বারা পরের চিত্ত জানা যায় বলে একে ‘পরচিত্ত-বিজ্ঞান’ বলে। তাকেই ‘চেতোপর্যায়’—অর্থাৎ এর দ্বারা পরিচ্ছেদ করে জানে বলে ‘চেতোপরিয়-জ্ঞান’-ও বলা হয়। পূর্বেনিবাস বলতে অতীত ভবে নিজের ছয়টি দ্বারে আপতিত সুষ্ঠুভাবে বিদিত ধর্মসমূহকে বোঝায়। পূর্বে অতীত জাতিসমূহে গোচর-নিবাস বশে নিজের ছয়-দ্বারিক চিত্তসমূহ এখানে বাস করেছিল বলে। কিন্তু সর্বজ্ঞ বুদ্ধদের ক্ষেত্রে অন্যদের ছয়-দ্বারে গৃহীত ধর্মসমূহও পূর্বেনিবাস হয়। পূর্বেনিবাসের অনুস্মরণই ‘পূর্বেনিবাসনস্মৃতি’। কিন্তু এখানে তৎসম্প্রযুক্ত জ্ঞান অভিপ্রেত। পূর্বে বর্ণিত নিয়মে যাডিব্য এবং যা চক্ষু, তা-ই ‘দিব্যচক্ষু’। তার সদৃশ হওয়ার কারণে এই অভিজ্ঞা-জ্ঞানকেও ‘দিব্যচক্ষু’ বলা হয়। দিব্যবিহারের বশে প্রাপ্ত হওয়ার কারণে এবং নিজে দিব্যবিহার-সংশ্রিত হওয়ার কারণে তা দিব্য এবং চক্ষু—এজন্য ‘দিব্যচক্ষু’। ‘যথাকর্মোপগ-জ্ঞান’ ও ‘অনাগত অংশ জ্ঞান’—এই দুটি জ্ঞান এরই পরিভণ্ড-জ্ঞান নামে পরিচিত। কারণ সেগুলো লাভের জন্য পৃথকভাবে চিত্ত-দমন রূপ পরিকর্ম নেই। দিব্যচক্ষু-জ্ঞান লাভ হলে সেগুলোও লাভ হয়ে যায় বলে। সেখানে দিব্যচক্ষুর দ্বারা নরকে দুঃখ অথবা দেবলোকে সুখ অনুভবকারী সত্ত্বদের দেখে, ‘তাদের অতীত কর্ম জানব’—এভাবে পরিকর্মকারী ব্যক্তির সেই কর্মালম্বনযুক্ত ‘যথাকর্মোপগ-জ্ঞান’ প্রবর্তিত হয়। তা থেকে চ্যুত হয়ে তারা কোথায় উৎপন্ন হবে—এভাবে তাদের ভবিষ্যতে প্রবৃত্তি দেখার জন্য পরিকর্মকারী ব্যক্তির তাদের অনাগত স্কন্ধালম্বনযুক্ত ‘অনাগত অংশ জ্ঞান’ প্রবর্তিত হয়। এবং পূর্বেনিবাসনস্মৃতি জ্ঞানের ন্যায় সকল অনাগত ধর্মসমূহও এর আলম্বন হয়। কারণ এটি নিজের বিষয়ে সর্বজ্ঞতা-জ্ঞানের ন্যায় গতিশীল—এরূপ অট্ঠকথায় বলা হয়েছে।

Vibhāvaniyaṃ pana

বিভাবনীতে অবশ্য—

Anāgate sattadivasato paṭṭhāya cittacetasikadhammā dutīyadivasato paṭṭhāya yaṃkiñci ārammaṇaṃ etassa visayoti adhippetaṃ. Tampi yuttaṃviya dissati.

অনাগত কালে সপ্তম দিন থেকে শুরু করে চিত্ত ও চেতসিক ধর্মসমূহ এবং দ্বিতীয় দিন থেকে শুরু করে যেকোনো আলম্বন এর বিষয় বলে অভিপ্রেত। সেটিও যুক্তিসঙ্গত বলেই মনে হয়।

Nahi bhavantarepi anāvatadhamme jānituṃ samatthaṃ etaṃ imasmiṃ bhave anāgatadhamme najānātīti sakkā bhavituṃ. Yathā cetaṃ, tathā pubbenivāsañāṇaṃpi imasmiṃ bhave parasantānagate atītadhammeti. Pāḷiyaṃ pana aṭṭhakathāsuca bhavantaragatadhammehi eva ñāṇadvayaṃ yojitaṃ. Taṃ pana asādhāraṇakālavasena ānubhāvavisesapākaṭatthaṃ yojitanti yuttaṃ siyāti. Gocarabhedoti dasakasiṇādīsu gocaresu samathajjhānānaṃ pavattibhedo.

যেহেতু অন্য জন্মেও অনাবৃত ধর্মসমূহ জানতে সমর্থ এই জ্ঞান এই জন্মে অনাগত ধর্মসমূহ জানতে পারে না—এমন হওয়া সম্ভব নয়। যেমন এটি, তেমনই পূর্বেনিবাসজ্ঞানও এই জন্মে পরসন্তানগত অতীত ধর্মসমূহকে (জানে)। পালি ও অট্ঠকথাগুলোতে অবশ্য অন্য জন্মে গত ধর্মসমূহের সাথেই এই দুই জ্ঞানকে যুক্ত করা হয়েছে। তা অবশ্য অসাধারণ কালের বশে বিশেষ প্রভাব প্রকট করার উদ্দেশ্যে যুক্ত করা হয়েছে—এটিই যুক্তিসঙ্গত হবে। গোচরভেদ বলতে দশ কসিণ আদি গোচরে সমথধ্যানসমূহের প্রবৃত্তির ভেদকে বোঝায়।

Samathakammaṭṭhānanayo.

সমথকর্মস্থাননয়।

171. Sabbalokiyamahājanehi yathādiṭṭhaṃ puggalasattaitthi purisādikaṃ nicca dhuva sukha atta nimittañca atikkamitvā visesena passanti etāyāti vipassanā. Kiriyā kammaṃ. Bhāvanāpayogo. Vipassanāya kammaṃ vipassanākammaṃ. Vipassanā eva vā kammanti vipassanā kammaṃ. Vipassanākammassa ṭhānaṃ adhiṭṭhānaṃ bhumīti vipassanākammaṭṭhānaṃ. Khandhādidhammajātaṃ. Vipassanā kammameva vā uttaruttarassa bhāvanā visesassa ānisaṃsavisesassavā ṭhānaṃ āsannakāraṇanti vipassanākammaṭṭhānaṃ. Tasmiṃ vipassanākammaṭṭhāne sattavidhena visuddhi saṅgaho tīṇi lakkhaṇānītiādinā sambandho. Niccasīlameva sayañca dussilyamalato visuddhattā kāyaṃ vācañca tato visodhanato visuddhīti sīlavisuddhi. Subhāvita cittasantānameva sayañca [Pg.432] nīvaraṇamalato visuddhattā taṃsamaṅgipuggalañca tato visodhanato visuddhīti cittavisuddhi. Cittasīsena cettha samādhi adhippeto. Dhammavavatthānañāṇasaṅkhātā diṭṭhieva taṃ samaṅgipuggalaṃ sakkāyadiṭṭhimalato visodhanato visuddhīti diṭṭhivisuddhi. Soḷasavidhaṃ aṭṭhavidhaṃ kaṅkhaṃ vitaranti atikkamanti etāyāti kaṅkhāvitaraṇā. Paccayapariggahañāṇaṃ. Sā eva taṃsamaṅgipuggalaṃ ahetu diṭṭhi visamahetudiṭṭhīhi saddhiṃ yathāvuttāhi duvidhāhi kaṅkhāhi visodhanato visuddhīti kaṅkhāvitaraṇavisuddhi. Maggoca amaggoca maggāmaggā. Tattha ñāṇadassanavisuddhādhigamanassa upāyabhūto manasikāravidhivā ariyamaggovā maggonāma. Tassa anupāyabhūto manasikārovā adhimānavatthūnivā amaggonāma. Maggassa maggato amaggassaca amaggato jānanaṃ dassanañca maggāmaggañāṇadassanaṃ. Tameva taṃsamaṅgīpuggalaṃ amagge maggasaññāya visodhanato visuddhīti maggāmaggañāṇadassanavisuddhi nāma. Upari visesaṃ paṭipajjanti etāyāti paṭipadā. Vipassanāparaṃparasaṅkhāto pubbabhāgamaggo. Paṭipadābhūtaṃ ñāṇadassananti paṭipadāñāṇadassanaṃ. Tameva niccasaññādito visuddhattā visuddhīti paṭipadāñāṇadassanavisuddhināma, ariyamaggañāṇasaṅkhāta ñāṇadassanameva sammohamalato visuddhattā visuddhīti ñāṇadassanavisuddhināma. Etthaca sutamayādivasena siddhaṃ anumāna ñāṇaṃpi ñāṇamevāti taṃ paṭikkhipitvā atthapaccakkhañāṇameva gahetuṃ sabbattha dassanagahaṇaṃ katanti veditabbaṃ. Lakkhīyanti sallakkhīyanti ime aniccāevāti ekantena vinicchīyanti dhammā etenāti lakkhaṇaṃ aniccatā eva lakkhaṇanti aniccalakkhaṇaṃ. Pubbapade bhāvapaccayalopo. Aññohi anicco, aññā aniccatāti. Tattha yathāgamanakriyāyogena puriso gatoti vuccati. Na pana gamana kriyā puriso. Naca puriso gamanakriyā. Aññā hi kriyā, añño puriso. Tathā aniccatāyogena sabbo saṅkhatadhammo aniccoti vuccati. Na pana aniccatā so dhammo, naca so dhammo aniccatā. Aññā hi aniccatā, añño so dhammoti. Katamā pana sā aniccatāti. Vipariṇāmā kāro. Jīraṇākāro [Pg.433] bhijjanākāroti vuttaṃ hoti. Taṃ pana ākāraṃ disvā tadākāravante dhamme ñāṇaṃ pavattati ayaṃ dhammo aniccoti. Tasmā sā aniccatāyeva idha lakkhaṇantipi vuccatīti. Esanayo sesesupi dvīsu. Tattha pana abhiṇhasaṃpaṭipīḷanākāro dukkhatānāma. Avasavattanākāro anattatānāmāti. Yathāvuttāya pana aniccatāya saha aniccassa dhammassa aniccena vā dhammena saha aniccatāya anuanupassanā aniccānupassanā. Esa nayo sesāsupi dvīsu. Yāva sarīre dhammānaṃ tividhalakkhaṇayuttatā attano ñāṇena paññāyati. Tāva tesu tividhalakkhaṇavibhāvanavasena punappunaṃ masanaṃ āmasanaṃ sammasanaṃ. Sammasanākārena pavattaṃ ñāṇaṃ sammasanañāṇaṃ. Udayo vuccati taṃtaṃ khaṇānurūpaṃ taṃtaṃ paccayānurūpañca navanavānaṃ dhammānaṃ pātu bhāvo ceva uparupari vaḍḍhanañca. Vayo vuccati yattha yattha laddhapaccayā navanavā dhammā pātubhavanti ceva vaḍḍhantica. Tattha tattha aladdhapaccayānaṃ purāṇadhammānaṃ antaradhānaṃ. Samūha santativasena pana udayapakkhassavā vayapakkhassavā samanupassanañāṇaṃ udayabbayañāṇaṃ. Tesu pana dvīsu pakkhesu udayakoṭṭhāsonāma uparupari pākaṭo hutvā āgacchati. Vayakoṭṭhāso pana apākaṭo. So eva ca aniccatāya paramā koṭīti tasseva suṭṭhutaraṃ samanupassanañāṇaṃ bhaṅgañāṇaṃ. Bhaṅge diṭṭhe evaṃ bhijjanasabhāvānaṃ dhammānaṃ anekasahassasoka dukkhavatthubhāvena tathā tathā bhāyitabbapakārasamanupassanañāṇaṃ bhayañāṇaṃ nāma. Loke pana kiñci bhayavatthuṃ passantāpi āsanne aññasmiṃ paṭisaraṇe sati na bhāyanti. Asati eva bhāyanti. Evaṃ bhāyitabbānaṃ tesaṃ sabbaso aññapaṭisaraṇābhāvadassanaṃ ādīnavañāṇaṃ nāma. Kutoci paṭisaraṇābhāvena tehi ukkaṇṭhatākāra sahitaṃ vipassanāñāṇaṃ nibbidāñāṇaṃnāma. Nibbindīyamānehi tehi attānaṃ vimuccituṃ ajjhāsayasahitaṃ vipassanāñāṇaṃ muccitukamyatāñāṇaṃ nāma. Suṭṭhu muccituṃ icchantassa sīghaṃ muccanatthaṃ tesaṃ dhammānaṃ cattālīsāya ākārehi anekādīnavarāsi bhāva [Pg.434] paṭisaṅkhānavasena suṭṭhuvipphārataraṃ pavattamānaṃ vipassanā ñāṇaṃ paṭisaṅkhāñāṇaṃ nāma. Tesaṃ pana anekādīnavarāsibhāve suṭṭhu diṭṭhe saṅkhāresu nikantiyā pariyādinnāya idāni muccanupāyo laddhoti adhimattabyāpāraṃ akatvā samena vāyāmena saṅkhāre pariggaṇhantassa saṅkhārapariggahe majjhattākārasahitaṃ saṅkhāresuvā bhayañca nandiñca pahāya udāsinabhāvasahitaṃ vipassanāñāṇaṃ saṅkhārupekkhāñāṇaṃnāma. Upari maggappavattiṃ vahituṃ samatthabhāvena magguppattiyā anulomehi thāmabalehi sampannaṃ vipassanāñāṇaṃ anulomañāṇaṃ nāma. Heṭṭhimānaṃvā ñāṇānaṃtaṃ anulomaṃ hoti lakkhaṇattayassa suṭṭhutaraṃ vibhāvanato. Uparimaggassavā anulomaṃ hoti tassa parikammabhāvato, padaṭṭhānattācātipi anulomañāṇaṃ nāmāti. Atta jīvasuññatādassana balena khandhesu kilesabandhanato vimuccamāno maggo suññatāvimokkho nāma. Saṅkhārānaṃ yāni nimittāni kilesānaṃ avassayo hoti. Tāni vidhamitvā sabbaso dhammānaṃ anātha bhāva dassana balena vimuccamāno maggo animittovimokkho nāma. Saṅkhāresu sabbaso assāsābhāva dassanabalena vimuccamāno maggo appaṇihitovimokkhonāma. Suññatānupassanāti anattānupassanā. Sā hi dhammānaṃ samūhaghana santatighana kiccaghana ārammaṇaghanesu taṃtaṃghana vinibbhujjana vasena pavattattā attā iti gahetabbassa kassaci sārassa abhāvānupassanato suññatānupassanāti vuccati. Animittā nupassanāti aniccānupassanā. Sāpi hi santati vicchedana vasena pavattattā ahanti gahitassa nimittassa vidhamanato animittānupassanāti vuccati. Apaṇihitānupassanāti dukkhā nupassanā. Sāpi hi mahāādīnavarāsi bhāva vibhāvanavasena pavattattā idaṃ mama etaṃ mamāti gahetabbassa kassaci paṇihita guṇassa abhāvānupassanato appaṇihitānupassanāti vuccatīti. Pātimokkhasaṃvarasīlanti vinayapaññattisīlaṃ. Tañhi sabbalo kiyasīlānaṃ jeṭṭhakattā patica hoti. Catubhūmakakusalānaṃ ādipabhavabhūtattā [Pg.435] mukhañca. Iti patimukhaṭṭhena pātimokkhanti vuccati. Tamevaca dussilyamaggassa saṃvaraṇato pidahanato saṃvaroti vuccatīti. Yesaṃ dhammānaṃ uppattiyā cakkhādīni indriyāni viphanditāni honti. Lolāni honti. Tadanubandhāca akusaladhammā uppajjanti. Tesaṃ uppatti maggassa saṃvaraṇavasena pavattamānā sati indriya saṃvaronāma. So eva sīlanti indriyasaṃvarasīlaṃ. Ājīvanti jīvitaṃ kappenti etenāti ājīvo. Paccayapariyesanavāyāmo. Soyeva buddhapaṭikuṭṭhehi pupphadānādīhi micchāpayogehi tividhakuhanavatthuhica parisuddhattā ājīvapārisuddhināma. Sā eva sīlanti samāso. Tathārūpena parisuddhena bhikkhācārādinā payogena paṭiladdhānaṃ paccayānaṃ paṭiggahaṇa paribhuñjanakālesu sammohassa gedhassa madassa pamādassaca pahānatthaṃ taṃtaṃpayojanamariyādaṃvā paṭikūlalakkhaṇaṃvā dhātumattalakkhaṇaṃvā pariggahaṇa paccavekkhanavasena pavattaṃ paccayasevane paṭisaṅkhāñāṇaṃ paccaya sannissitasīlaṃnāma. Parisujjhatīti parisuddhi. Parisuddhieva pārisuddhi. Sā eva sīlanti samāso. Cattāri pārisuddhisīlānīti catupāri suddhisīlaṃ. Cittavisuddhīti ettha cittasaddena samādhi niddiṭṭhoti vuttaṃ duvidhopisamādhi cittavisuddhināmāti. Lakkhaṇarasapaccupaṭṭhānapadaṭṭhāna vasenāti ettha dhammānaṃ paccattasabhāvo lakkhaṇaṃnāma. Aggissa uṇhattaṃ viya. Tena sabhāvena sādhetabbaṃ kiccaṃvā sādhanapaccayā paṭiladdhaguṇasaṅkhātā sampattivā rasonāma. Aggissa parivācana jotanāni viya. Sā eva sampattivā kāriyasaṅkhātaṃ phalaṃvā paccupaṭṭhānaṃnāma. Aggissa dhūmo viya. Attano uppattiyā asādhāraṇapaccayasaṅkhātaṃ āsannakāraṇaṃ padaṭṭhānaṃnāma. Tesaṃ vasena nāmassaca rūpassaca pariggaho ñāṇena paricchinditvā gahaṇaṃ nāmarūpavavatthānaṃ diṭṭhivisuddhināma. Etthaca pariggaho duvidho saṅkhepa pariggaho vitthārapariggahoti. Tattha ajjhattadhamme dvidhā katvā idaṃ nāmameva, na rūpaṃ. Idaṃ rūpameva, na nāmaṃ. Aññaṃ nāmaṃ aññaṃ rūpaṃ. Tadubhayatoca añño attāvā jīvovā sattovā puggalovā manussovā devovā brahmāvā natthīti evaṃ paccakkhato sudiṭṭhaṃ katvā [Pg.436] pariggaṇhanaṃ saṅkhepapariggahonāma. Ñāṇuttarikohi puggalo ettakamattenapi sakkāyadiṭṭhiṃ vikkhambhetuṃ sakkoti saddhiṃ saññā cittavipallāsehīti. Tayo hi vipallāsā. Yathāha-anattani attāti saññāvipallāso cittavipallāso diṭṭhivipallāsoti. Tattha satthusāsanadhamme suṭṭhu patiṭṭhitena saddhāmattenapi diṭṭhi vipallāso vikkhambhito hoti. Itare pana nāmarūpapariggahe kateyeva vikkhambhitā honti. Yāvaca ete dve avikkhambhitā honti. Tāva nāmarūpapariggahoca aparisuddhoyeva hoti. Taṃmūlikāca kilesadhammā avikkhambhitā eva hontīti apica. Catunnaṃ āhārānaṃ vasena catudhā, pañcannaṃ khandhānaṃ vasena pañcadhā, channaṃ dhātūnaṃ vasena chadhātiādinā nayena nāmarūpaṃ pariggahe tabbameva. Tattha cha dhātuyonāma pathavidhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātu ākāsadhātu viññāṇadhātuyo. Pakkusāti kulaputto hi imā cha dhātuyo pariggaṇhitvā anāgāmiphalaṃ patvā capitvā suddhāvāsesu nibbattoti. Yattake vā pana dhamme pariggaṇhanto attā meti pavattamāne saññācittadiṭṭhi vipallāse vikkhambhetuṃ sakkoti. Tattakāpi pariggahetabbā yevāti. Imasmiṃ pana saṅgahapakaraṇe yo yo cittacetasika vibhāgo rūpavibhāgoca heṭṭhā vutto. Tassa sabbassa vasena nāmarūpassa pariggaṇhanaṃ vitthārapariggahonāma. Ayaṃpana ādikammikānaṃ avisayo. Paṭividdhacatusaccānaṃ pana ābhidhammikattherānaṃ eva visayoti veditabbo. Nāmarūpaṃ pariggaṇhantassa pana nāmarūpa mattato uddhaṃ aññassa kassaci abhāvadassanatoca sarīrabbhantare jīvasaññito attā atthi. So karoti, so paṭisaṃvedeti, saṃsarati, sandhāvatīti evaṃ pavattā diṭṭhi pahīyati. Suddhe nāme evavārūpe evavā puggalasattakriyasaññitānaṃ īhābyāpārānaṃ sabbaso abhāvadassanato tadubhayasaṃyogeeva tesaṃ labbhamānatā dassanatoca tadubhayaṃvā ekamekaṃvā uddissa attāti pavattā diṭṭhi pahīyati. Attā jīvo satto puggalo manusso devo brahmāti evamādīsu vohāresuca vohāra matte [Pg.437] aṭṭhatvā attānāma ekantato atthi jīvonāma ekantato atthītiādinā tadatthābhinivesavasena atidhāvanañca pahīyatīti daṭṭhabbaṃ. Tadatthābhinivesotica attānāma atthi jīvonāma atthītiādinā daḷhataraṃ abhiniveso. Atidhāvananti nāmarūpaṃ attātiādinā gahaṇaṃ. Paccayapariggahoti etthapi duvidho paccayapariggaho saṅkhepato vitthārato cāti. Tattha vatthārammaṇavasena nāmassa cittotukāhāravasena rūpassa avijjātaṇhupādānakammavasena tadubhayassaca paccayaṃ pariggaṇhanto saṅkhepato pariggaṇhātināma. Heṭṭhā paccayasaṅgahe vibhattehi paṭiccasamuppādanaya paṭṭhānanayehi pariggaṇhanto vitthārato pariggaṇhātināma. Etthapi paṭṭhānanayena pariggaho ādikammikānaṃ avisayoeva. Paccayaṃ pariggaṇhantassapana yathāvavatthitassa sabbassa nāmarūpassa sabbaso paccayāyattavuttikatādassanato ahetukadiṭṭhi pahīyati. Attano anurūpapaccayasāmaggiyā vinā aññathā pavattiyā adassanato issaranimmāna kālanimmānādikā visamahetudiṭṭhica pahīyati. Hetusambhārapaccayehi kammappavattiyā vipākappavattiyāca aññassa kammakārakassavā vipāka vedakassavā kattuno abhāvadassanato kāraka vedaka diṭṭhi pahīyati. Anamataggeca saṃsāre tīsu addhāsu hetuphala paraṃparāvasena kevalassa nāmarūpamattasseva pavattidassanato ahosiṃ nukho ahamatītamaddhānanti evamādikāya puggalasatta visayāya soḷasavidhāya kaṅkhāyaca atikkamo hoti. Sabhāvadhammapavattiyāca suṭṭhu diṭṭhāya desanādhammassa sudhammatā dassanato buddhasubuddhatañca disvā satthari kaṅkhati dhamme kaṅkhatītiādinayapavattā aṭṭhavidhāpi kaṅkhā pahīyatīti. Lokuttaradhammānaṃ saṅkhatānaṃpi sataṃ asammasanupagattā tebhūmakasaṅkhāresūti vuttaṃ. Anusayasamūhanatthañca sammasananti katvā yattha kāmarāgādayo anusayā anusenti. Teyeva dhammā sammasanārahā hontīti vuttaṃ tebhūmakasaṅkhāresūti. Imassa ca padassa lakkhaṇattayaṃ sammasantassāti iminā sambandho. Atītādibhedabhinnesūti atītānāgatapaccuppannajjhattabahiddhādīhi [Pg.438] ekādasahi bhedehi bhinnesu. Khandhādinayaṃārabbhāti paṭisambhidāmagge vibhattaṃ khandhapañcakaṃ dvārachakkaṃ ārammaṇachakkaṃ viññāṇachakkaṃ phassachakkaṃ vedanāchakkaṃ saññāchakkanti evamādikaṃ sammasanabhūmivibhāganayaṃ ārabbha anugantvā taṃnayānusārenāti attho. Tattha pana tevīsatiyā dhammakoṭṭhāsesu yassa yo koṭṭhāso pākaṭo hoti. Tena taṃ gahetvā sammasanaṃ ārabhitabbaṃ. Sakkontena pana sabbampi gahetvā ārabhitabbameva. Kalāpavasenasaṃkhipitvāti khandhapañcakena ye rūpaṃ tāva atītānāgatapaccuppannādibhedabhinnaṃpi samānaṃ sabbaṃ ekarūpapiṇḍabhāvena saṃkhipitvā esa nayo vedanā dīsupīti. Tatrāyaṃ nayo. Yaṃkiñci rūpaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ ajjhattaṃvā bahiddhāvā oḷāritaṃvā sukhumaṃvā hīnaṃvā paṇītaṃvā yaṃ dūre santikevā. Sabbaṃ rūpaṃ aniccaṃ khayaṭṭhena dukkhaṃ bhayaṭṭhena anattā asārakaṭṭhena. Yākāci vedanā.La. Yākāci saññā.La. Yekeci saṅkhārā.La. Yaṃkiñci viññāṇaṃ.La. Sabbaṃ viññāṇaṃ aniccaṃ khayaṭṭhena. Dukkhaṃ bhayaṭṭhena anattā asārakaṭṭhenāti. Etthaca sabbaṃ rūpaṃ.La. Sabbaṃ viññāṇanti gahaṇameva kalāpavasena saṅkhipananti daṭṭhabbaṃ. Aniccaṃkhayaṭṭhenāti ettha rūpaṃ aniccaṃ khayaṭṭhena. Vedanā aniccā. Saññā aniccā. Saṅkhārā aniccā. Viññāṇaṃ aniccaṃ khayaṭṭhenātiādinā nayena sammasitabbadhammapariggahena saheva sammasanaṃ kātabbaṃ. Itarathā sammasanaṃ na ruhati. Tadatthassa pana pākaṭattā idha aniccaṃ khayaṭṭhenātiādinā sammasanapadameva therena gahitanti daṭṭhabbaṃ. Tattha rūpaṃ aniccaṃ khayaṭṭhenāti taṃtaṃrūpaṃ ñāṇena daḷhaṃ gahetvā ayaṃ pathavidhātu aniccā khayaṭṭhena. Ayaṃ āpodhātu aniccā khayaṭṭhenātiādinā sammasanaṃ kātabbaṃ. Tattha imasmiṃ kāye sabbaṃ thaddhakriyāmattaṃ pathavīnāma. Sāca kriyā sītuṇhaparivattiyāvā parivattati. Nānāhāraparivattiyā vā nānācittaparivattiyāvā nāniriyāpathaparivattiyāvā nānā kāyikakriyā parivattiyāvā parivattati. Nānāsantati saṅkanti hotīti attho. Tattha navanavāsu kriyāsantatīsu pātubhontīsu [Pg.439] pubbapubbakriyāsantatiyo nassanti. Yasmāca santati nāma dhammato visuṃ natthi, tasmā navanavasantatīnaṃ pātubhāvonāma navanavakriyānaṃ uppattieva. Pubbapubbasantatīnaṃ nassanaṃnāma pubbapubba kriyānaṃ bhijjanamevāti. Evaṃ attano kāye nānāthaddhakriyānaṃ parivattiṃ passanto pathavidhātuyā khayavayaṃ passati. Tañca passanto taṃsahajātānaṃ rūpānaṃ khayavayaṃ passatiyeva. Āpo nāma ābandhanakriyāmattaṃ. Tejonāma sītakriyāmattaṃ uṇha kriyāmattañca. Vāyonāma vitthambhanakriyāmattaṃ. Imāca kriyā khaṇe khaṇe parivattantiyeva. Imāsañca, visuṃ visuṃ santatiparivattiṃ passanto āpādīnaṃ taṃsahajātarūpānañca khayavayaṃ passati. Santatiparivattiṃ pana bahiddhā cakkhunā disvā jānāti, sarīrabbhantare pana kāyasaṃphassena jānāti. Santatisarīrabhūtānaṃ pana dhātūnaṃ khayavayaṃ ñāṇenaeva passati. Tasmā attano sarīrabbhantare taṃtaṃsantati parivattiṃ ñatvāvā tathā tathā kappetvā vā rūpadhātūnaṃ aniccattaṃ ñāṇena sudiṭṭhaṃ katvā punappunaṃ sammasitabbaṃ. Sesakhandhesupi taṃtaṃsantatinānāttaṃ ñatvā vedanādīnaṃ khayavayaṃ sudiṭṭhaṃ katvā sammasanaṃ kātabbanti. Bhayaṭṭhenāti bhāyitabbaṭṭhena. Yañhi aniccaṃ hoti. Khaṇamattepi vipariṇāmadhammaṃ. Taṃ ekantena bhāyitabbameva. Kasmā, tañhi yo abhāyitvā vissāsaṃ karoti. Etaṃ meti attano aṅgaṃ katvā pariharati. Taṃ apariyantehi anekasahassehi abhisaṅkharaṇadukkhehivā vipariṇāmadukkhehivā abhiṇhaṃ pīḷeti. Bādhati. Iti nānādukkhadhammehi abhiṇhaṃ sampaṭipīḷanasabhāvattā ekantena bhāyitabbaṭṭhena dukkhaṃnāmāti. Attapaṭipakkhattā anattā. Yo hi ito uddhaṃ mayhaṃ abbhantarimataronāma natthīti evaṃ paramajjhattabhāvena pariggahito hoti. So attāti vuccati. Katamo pana tathāpariggahi tabboti. Yo attano vase sabbaso vattati. Yathā vuttehi abhisaṅkharaṇakiccehi vinā kevalaṃ attano chandenavā vasenavā ajjhāsayenavā āṇāvidhānenavā niccaṃ avirajjhamāno pavattati. So tathā pariggahetabboti. Tathārūpo eva hi dhammo [Pg.440] niccaṃ sukhakāmānaṃ dukkhapaṭikūlānaṃ sattānaṃ attakiccaṃ karoti nāmāti. Yo pana niccaṃ sukhakāmānaṃ tesaṃ yathāpavattaṃ sukhaṃ viddhaṃseti vikireti. Dukkhapaṭikūlānaṃ tesaṃ abhisaṅkharaṇādi mūlakaṃ nānādukkhaṃ janeti vaḍḍheti. So attapaṭipakkhoeva hoti. Idañca rūpaṃ edisameva hoti. Iti attakiccassa akaraṇato attapaṭipakkhakiccassa karaṇatoca rūpaṃ anattānāmāti. Kasmā panetaṃ attano vase navattati attakiccaṃ na karoti attapaṭipakkhakiccaṃ karotīti āha asārakaṭṭhenāti. Tattha sāronāma paccayasāmaggiyā vinā kevalaṃ ajjhāsayamattena uppajjituṃvā uppajjitvāca paccayupatthambhena vinā yadicchakaṃ patiṭṭhātuṃ vā samatthabhāvasaṅkhāto thāmabalaviseso vuccati. Rūpaṃ pana sayaṃpi evarūpo sāronāma na hoti. Naca evarūpena sārena yuttanti. Nahi tassa paccayasāmaggiyā vinā uppajjituṃvā uppajjitvāpi paccayupatthambhena vinā khaṇamattaṃpi patiṭṭhātuṃvā thāmovā balaṃvā atthi. Yañca attano thāmena balena vinā kevalaṃ paccayasāmaggi baleneva uppajjati. Paccayupatthambheneva patiṭṭhāti. Taṃ aneka sahassāni paccayābhisaṅkharaṇadukkhāni janetvā ekantena niccaṃ attapaṭipakkhakiccaṃ karoti, pīḷeti, bādhatiyevāti. Esanayo vedanā aniccā khayaṭṭhenātiādīsu. Iti lakkhaṇattayaṃ samma santassāti sambandho. Addhānavasenāti ekekabhavaparicchinnassa pavattakālassa vasena. Nahi bhavantare uppannaṃ khandhapañcakaṃ aññaṃ bhavantaraṃ gacchati. Tasmiṃ tasmiṃ bhaveeva asesaṃ nirujjhatīti. Apica, ekasmiṃ bhavepi tiṇṇaṃ vayānaṃ mandādīnaṃ dasannaṃ dasakānaṃ saṃvaccharautu māsa pakkhatithi ahoratti yāma pahārādīnañca vasena addhānabhedo yojetabbo. Santativasenāti sabhāgekasantānavasena pavattamānāya rūpasantatiyāvā arūpa santatiyāvā vasena. Khaṇavasenāti rūpārūpadhammānaṃ āyu parimāṇasaṅkhātassa khaṇassa vasena. Etthaca khaṇavasena sammasanaṃnāma sabbaññubuddhānaṃ eva visayo siyā, na sāvakānaṃ. Nahi te evaṃ parittake khaṇe uppādaṃvā nirodhaṃvā sampāpuṇituṃ sakkontīti. [Pg.441] Tasmā addhāsantativasena sammasanameva idhā dhippetanti daṭṭhabbaṃ. Lakkhaṇattayaṃsammasantassāti tesu tebhūmaka saṅkhāresu dhammesu tilakkhaṇāni āropetvā te dhamme punappunaṃ āmasantassa parimajjantassa. Tesaṃ dhammānaṃ anicca jātikataṃvā dukkhajātikataṃvā anattajātikataṃvā ñāṇe suṭṭhu pākaṭaṃ karontassāti attho. Visesato pana imasmiṃ ñāṇe aniccalakkhaṇadassanameva padhānaṃ. Tasmiṃ diṭṭheyeva itarāni kamena diṭṭhāni honti. Adiṭṭheca adiṭṭhānīti. Tasmā ādito aniccalakkhaṇasseva suṭṭhu pākaṭabhāvo adhippetoti. Tesvevāti tebhūmakasaṅkhāresu eva. Paccayavasenāti rūpakkhandhe tāva avijjātaṇhupādānakammāhārasaṅkhātānaṃ paccayānaṃ vasena. Vedanāsaññāsaṅkhāresu pana āhāraṭṭhāne phasso vattabbo. Viññāṇeca nāmarūpaṃ. Tatrāyaṃ nayo. Atītānantarabhave avijjātaṇhupādāna kammesu appahīnavasena samuditesu imasmiṃ bhave paṭisandhito paṭṭhāya rūpasantatiyo vedanāsaññāsaṅkhāra viññāṇasantatiyoca samudenti. Yāva maraṇakālā khaṇe khaṇe nānākalāpavasena udenti pasavanti. Tesu pana tasmiṃ bhave eva pahīnavasena niruddhesu tā rūpārūpasantatiyo nirujjhanti. Bhavantare puna anuppādasaṅkhātaṃ nirodhaṃ pāpuṇanti. Ettha pana yathā udake sati macchānāma honti, asati na honti. Evaṃ kammajesu nāmarūpesu sati itarāni nāmarūpāni honti. Asati na hontīti itarāni sabbāni kammajesu saṅgahetvā kammavasena udayabbayavidhānaṃ gahitanti daṭṭhabbaṃ. Evaṃ avijjātaṇhupādānakammapaccayānaṃ vasena pañcakkhandhassa udayabbayapavatti hotīti. Kammavasena pana imasmiṃ bhave samudentānipi paṭisandhito paṭṭhāya khaṇe khaṇe kabaḷīkārāhārūpatthambhanaṃ laddhā eva yathā pavattarūpasantatiyo anubandha mānā navanavā rūpasantatiyo samudenti. Aladdhā pana nirujjhanti. Taṃ santatiyaṃ puna anuppādasaṅkhātaṃ ekabhavanirodhaṃ pāpuṇanti, yathā pavattasantatiyo vā chijjanti bhijjanti antaradhāyantīti.

১৭১. সর্বলৌকিক মহাজন কর্তৃক যেভাবে দৃষ্ট হয়—পুদ্গল, সত্ত্ব, স্ত্রী, পুরুষ ইত্যাদি এবং নিত্য, ধ্রুব, সুখ ও আত্ম-নিমিত্তকে অতিক্রম করে বিশেষভাবে যার দ্বারা দর্শন করা হয়, তা-ই হলো বিপশ্যনা। ক্রিয়াই হলো কর্ম। ভাবনার প্রয়োগই হলো কর্ম। বিপশ্যনার কর্মই হলো বিপশ্যনাকর্ম। অথবা বিপশ্যনাই হলো কর্ম—এই অর্থে বিপশ্যনাকর্ম। বিপশ্যনাকর্মের স্থান, অধিষ্ঠান বা ভূমিই হলো বিপশ্যনাকর্মস্থান। তা হলো স্কন্ধাদি ধর্মসমূহ। অথবা বিপশ্যনাকর্মই উত্তরোত্তর বিশেষ ভাবনা বা বিশেষ আনিশংসের (সুফলের) স্থান বা আসন্ন কারণ—এই অর্থে বিপশ্যনাকর্মস্থান। সেই বিপশ্যনাকর্মস্থানে সপ্তবিধ বিশুদ্ধি সংগ্রহ এবং ত্রিবিধ লক্ষণ ইত্যাদির সাথে সম্বন্ধ রয়েছে। নিত্যশীলই নিজে দুশ্চরিত্ররূপ মল থেকে বিশুদ্ধ হওয়ার কারণে এবং কায় ও বাক্যকে তা থেকে বিশুদ্ধ করার কারণে বিশুদ্ধি—এই অর্থে শীলবিশুদ্ধি। সুভাবিত চিত্তসন্ততিই নিজে নীবরণরূপ মল থেকে বিশুদ্ধ হওয়ার কারণে এবং সেই চিত্তযুক্ত পুদ্গলকে তা থেকে বিশুদ্ধ করার কারণে বিশুদ্ধি—এই অর্থে চিত্তবিশুদ্ধি। এখানে চিত্ত শব্দের দ্বারা সমাধি অভিপ্রেত। ধর্ম-ব্যবস্থান জ্ঞান নামক দৃষ্টিই সেই দৃষ্টিযুক্ত পুদ্গলকে সৎকায়দৃষ্টিরূপ মল থেকে বিশুদ্ধ করার কারণে বিশুদ্ধি—এই অর্থে দৃষ্টিবিশুদ্ধি। যার দ্বারা ষোড়শবিধ ও অষ্টবিধ আকাঙ্ক্ষা (সন্দেহ) অতিক্রম করা যায়, তা-ই হলো আকাঙ্ক্ষাবিতরণ। তা হলো প্রত্যয়পরিগ্রহ জ্ঞান। তা-ই সেই জ্ঞানযুক্ত পুদ্গলকে অহেতু-দৃষ্টি ও বিষমহেতু-দৃষ্টির সাথে যথোক্ত দ্বিবিধ আকাঙ্ক্ষা থেকে বিশুদ্ধ করার কারণে বিশুদ্ধি—এই অর্থে আকাঙ্ক্ষাবিতরণবিশুদ্ধি। মার্গ এবং অমার্গ হলো মার্গামার্গ। সেখানে জ্ঞানদর্শনবিশুদ্ধি অধিগমের উপায়স্বরূপ মনসিকার বিধি অথবা আর্যমার্গই হলো মার্গ। তার অনুপায়স্বরূপ মনসিকার অথবা অভিমান-বস্তুসমূহ হলো অমার্গ। মার্গকে মার্গরূপে এবং অমার্গকে অমার্গরূপে জানা ও দর্শন করাই হলো মার্গামার্গজ্ঞানদর্শন। তা-ই সেই জ্ঞানযুক্ত পুদ্গলকে অমার্গে মার্গসংজ্ঞা থেকে বিশুদ্ধ করার কারণে বিশুদ্ধি—এই অর্থে মার্গামার্গজ্ঞানদর্শনবিশুদ্ধি। যার দ্বারা উপরিভাগের বিশেষ অধিগম করা যায়, তা-ই হলো প্রতিপদা। তা হলো বিপশ্যনা-পরম্পরা নামক পূর্বভাগ মার্গ। প্রতিপদাস্বরূপ জ্ঞানদর্শনই হলো প্রতিপদাজ্ঞানদর্শন। তা-ই নিত্যসংজ্ঞা আদি থেকে বিশুদ্ধ হওয়ার কারণে বিশুদ্ধি—এই অর্থে প্রতিপদাজ্ঞানদর্শনবিশুদ্ধি। আর্যমার্গজ্ঞান নামক জ্ঞানদর্শনই সম্মোহরূপ মল থেকে বিশুদ্ধ হওয়ার কারণে বিশুদ্ধি—এই অর্থে জ্ঞানদর্শনবিশুদ্ধি। এখানে শ্রুতময় আদি দ্বারা সিদ্ধ অনুমান জ্ঞানও জ্ঞানই, তাই তাকে বর্জন করে প্রত্যক্ষ জ্ঞানকেই গ্রহণ করার জন্য সর্বত্র 'দর্শন' শব্দ গ্রহণ করা হয়েছে—এরূপ জানতে হবে। যার দ্বারা ধর্মসমূহ লক্ষিত হয়, সংলক্ষিত হয়, 'এগুলো অনিত্যই'—এভাবে একান্তে বিনিশ্চিত হয়, তা-ই হলো লক্ষণ। অনিত্যতাই লক্ষণ—এই অর্থে অনিত্যলক্ষণ। পূর্বপদে ভাবপ্রত্যয়ের লোপ হয়েছে। কারণ অনিত্য ভিন্ন এবং অনিত্যতা ভিন্ন। সেখানে যেমন গমনক্রিয়ার যোগে পুরুষকে 'গত' (গমনকারী) বলা হয়। কিন্তু গমনক্রিয়া পুরুষ নয়, এবং পুরুষও গমনক্রিয়া নয়। কারণ ক্রিয়া ভিন্ন এবং পুরুষ ভিন্ন। তদ্রূপ অনিত্যতার যোগে সর্ব সংস্কৃত ধর্মকে 'অনিত্য' বলা হয়। কিন্তু অনিত্যতা সেই ধর্ম নয়, এবং সেই ধর্মও অনিত্যতা নয়। কারণ অনিত্যতা ভিন্ন এবং সেই ধর্ম ভিন্ন। সেই অনিত্যতা কোনটি? তা হলো পরিণাম-আকার (পরিবর্তনশীল অবস্থা)। জীর্ণ হওয়ার আকার বা ভঙ্গ হওয়ার আকার—এরূপ বলা হয়েছে। সেই আকার দেখে সেই আকারযুক্ত ধর্মে 'এই ধর্ম অনিত্য'—এভাবে জ্ঞান প্রবৃত্ত হয়। তাই সেই অনিত্যতাই এখানে 'লক্ষণ' বলেও অভিহিত হয়। অবশিষ্ট দুটি লক্ষণের ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। সেখানে পুনঃপুনঃ নিপীড়নের আকারই হলো দুঃখতা। অবশবর্তিতার (বশে না থাকার) আকারই হলো অনাত্মতা। যথোক্ত অনিত্যতার সাথে অনিত্য ধর্মের অথবা অনিত্য ধর্মের সাথে অনিত্যতার পুনঃপুনঃ অনুদর্শনই হলো অনিত্যানuদর্শন। অবশিষ্ট দুটির ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। যতক্ষণ শরীরে ধর্মসমূহের ত্রিবিধ লক্ষণযুক্ততা নিজের জ্ঞানের দ্বারা প্রজ্ঞাত হয়, ততক্ষণ সেগুলোতে ত্রিবিধ লক্ষণের বিভাবনের মাধ্যমে পুনঃপুনঃ স্পর্শন, আমর্শন করাই হলো সমর্শন। সমর্শনাকারে প্রবৃত্ত জ্ঞানই হলো সমর্শনজ্ঞান। উদয় বলা হয় সেই সেই ক্ষণানুযায়ী এবং সেই সেই প্রত্যয়ানুযায়ী নব নব ধর্মের প্রাদুর্ভাব এবং উত্তরোত্তর বৃদ্ধিকে। ব্যয় বলা হয় যেখানে যেখানে লব্ধপ্রত্যয় নব নব ধর্ম প্রাদুর্ভূত ও বর্ধিত হয়, সেখানে সেখানে অলব্ধপ্রত্যয় পুরাতন ধর্মসমূহের অন্তর্ধানকে। সমূহ ও সন্ততির বশে উদয়পক্ষের অথবা ব্যয়পক্ষের সমনুদর্শন জ্ঞানই হলো উদয়ব্যয়জ্ঞান। সেই দুই পক্ষের মধ্যে উদয়কোটী (উদয়ভাগ) উত্তরোত্তর প্রকট হয়ে আসে, কিন্তু ব্যয়কোটী অপ্রকট থাকে। এবং তা-ই অনিত্যতার পরম কোটী (সীমা), তাই তারই সম্যক অনুদর্শন জ্ঞান হলো ভঙ্গজ্ঞান। ভঙ্গ দৃষ্ট হলে, এভাবে ভঙ্গনশীল স্বভাবযুক্ত ধর্মসমূহের অনেক সহস্র শোক ও দুঃখের বস্তুরূপে সেই সেই ভীতিপ্রদ প্রকারে সমনুদর্শন জ্ঞানই হলো ভয়জ্ঞান। জগতে কোনো ভয়ের বস্তু দেখলেও নিকটে অন্য কোনো আশ্রয় থাকলে মানুষ ভয় পায় না। আশ্রয় না থাকলেই ভয় পায়। এভাবে ভীতিপ্রদ সেই ধর্মসমূহের সর্বতোভাবে অন্য কোনো আশ্রয়ের অভাব দর্শন করাই হলো আদিনবজ্ঞান। কোথাও কোনো আশ্রয় না থাকায় সেগুলোর প্রতি উৎকণ্ঠার (উদ্বেগের) আকারসহ বিপশ্যনা জ্ঞানই হলো নির্বেদজ্ঞান। নির্বেদপ্রাপ্ত সেই ধর্মসমূহ থেকে নিজেকে মুক্ত করার অভিপ্রায়সহ বিপশ্যনা জ্ঞানই হলো মুচ্চিতুকাম্যতা জ্ঞান। সম্যকভাবে মুক্ত হতে ইচ্ছুক ব্যক্তির শীঘ্র মুক্তির জন্য সেই ধর্মসমূহের চল্লিশটি আকারের মাধ্যমে অনেক আদিনব-রাশির ভাব প্রতিসংখ্যানের (পুনর্বিবেচনার) বশে অত্যন্ত বিস্তারিতভাবে প্রবৃত্ত বিপশ্যনা জ্ঞানই হলো প্রতিসংখ্যানজ্ঞান। সেগুলোর অনেক আদিনব-রাশির ভাব সম্যকভাবে দৃষ্ট হলে, সংস্কারসমূহের প্রতি আসক্তি ক্ষয়প্রাপ্ত হওয়ায়, 'এখন মুক্তির উপায় লব্ধ হয়েছে'—এভাবে অতিরিক্ত চেষ্টা না করে সম-বীর্যের দ্বারা সংস্কারসমূহকে পরিগ্রহকারী ব্যক্তির সংস্কার পরিগ্রহে মধ্যস্থ আকারসহ অথবা সংস্কারসমূহে ভয় ও নন্দি (আনন্দ) প্রহাণের মাধ্যমে উদাসীন ভাবসহ প্রবৃত্ত বিপশ্যনা জ্ঞানই হলো সংস্কারোপেক্ষা জ্ঞান। উপরিভাগের মার্গপ্রবৃত্তিকে বহন করতে সমর্থ হওয়ার কারণে মার্গোৎপত্তির অনুলোম (অনুকূল) স্থাম ও বলের দ্বারা সম্পন্ন বিপশ্যনা জ্ঞানই হলো অনুলোমজ্ঞান। অথবা নিম্নবর্তী জ্ঞানসমূহের প্রতি তা অনুলোম হয় ত্রিবিধ লক্ষণের সম্যক বিভাবনের কারণে। অথবা উপরিভাগের মার্গের প্রতি অনুলোম হয় তার পরিকর্মভাব (প্রস্তুতি) ও পদস্থান (আসন্ন কারণ) হওয়ার কারণে—এজন্যও তা অনুলোমজ্ঞান নামে অভিহিত। আত্ম ও জীব-শূন্যতা দর্শনের বলে স্কন্ধসমূহে ক্লেশবন্ধন থেকে বিমুচ্যমান মার্গই হলো শূন্যতা-বিমোক্ষ। সংস্কারসমূহের যে নিমিত্তগুলো ক্লেশসমূহের আশ্রয় হয়, সেগুলোকে বিধ্বস্ত করে সর্বতোভাবে ধর্মসমূহের অনাথ ভাব (আশ্রয়হীনতা) দর্শনের বলে বিমুচ্যমান মার্গই হলো অনিমিত্ত-বিমোক্ষ। সংস্কারসমূহে সর্বতোভাবে আশ্বাসের অভাব দর্শনের বলে বিমুচ্যমান মার্গই হলো অপ্রণিহিত-বিমোক্ষ। শূন্যতানুদর্শন হলো অনাত্মানুদর্শন। কারণ তা ধর্মসমূহের সমূহঘন, সন্ততিঘন, কৃত্যঘন ও আলম্বনঘনে সেই সেই ঘনকে বিশ্লেষণ করার মাধ্যমে প্রবৃত্ত হওয়ায়, 'আত্মা' বলে গ্রহণ করার মতো কোনো সারের অভাব অনুদর্শনের কারণে শূন্যতানুদর্শন বলে অভিহিত হয়। অনিমিত্তানুদর্শন হলো অনিত্যানুদর্শন। কারণ তাও সন্ততি-বিচ্ছেদের মাধ্যমে প্রবৃত্ত হওয়ায়, 'আমি' বলে গৃহীত নিমিত্তকে বিধ্বস্ত করার কারণে অনিমিত্তানুদর্শন বলে অভিহিত হয়। অপ্রণিহিতানুদর্শন হলো দুঃখানুদর্শন। কারণ তাও মহা আদিনব-রাশির ভাব বিভাবনের মাধ্যমে প্রবৃত্ত হওয়ায়, 'এটি আমার, ওটি আমার'—এভাবে গ্রহণ করার মতো কোনো প্রণিহিত গুণের অভাব অনুদর্শনের কারণে অপ্রণিহিতানুদর্শন বলে অভিহিত হয়। প্রাতিমোক্ষসংবরশীল হলো বিনয়প্রজ্ঞপ্তি শীল। কারণ তা সর্ব লৌকিক শীলের মধ্যে জ্যেষ্ঠ হওয়ার কারণে প্রতি (প্রধান) হয়। এবং চতুর্ভূমক কুশলসমূহের আদিপ্রভব (উৎপত্তিস্থল) হওয়ার কারণে মুখ (প্রধান দ্বার) হয়। এভাবে প্রতিমুখ অর্থে প্রাতিমোক্ষ বলা হয়। এবং তাকেই দুশ্চরিত্র মার্গের সংবরণ (নিরোধ) বা পিধান (বন্ধ) করার কারণে সংবর বলা হয়। যে ধর্মসমূহের উৎপত্তির দ্বারা চক্ষুরাদি ইন্দ্রিয়সমূহ স্পন্দিত হয়, চঞ্চল হয় এবং তদনুসারী অকুশল ধর্মসমূহ উৎপন্ন হয়, সেগুলোর উৎপত্তি মার্গ সংবরণের মাধ্যমে প্রবৃত্ত স্মৃতিই হলো ইন্দ্রিয়সংবর। তা-ই শীল—এই অর্থে ইন্দ্রিয়সংবরশীল। আজীব হলো—যার দ্বারা জীবন যাপন করা হয়, তা-ই আজীব। তা হলো প্রত্যয় অন্বেষণের প্রচেষ্টা। বুদ্ধ কর্তৃক নিন্দিত পুষ্পদানাদি মিথ্যা প্রয়োগ এবং ত্রিবিধ কুহন-বস্তু থেকে তা পরিশুদ্ধ হওয়ার কারণে আজীবপারিশুদ্ধি নামে অভিহিত। তা-ই শীল—এই অর্থে সমাস (আজীবপারিশুদ্ধিশীল)। তদ্রূপ পরিশুদ্ধ ভিক্ষাচর্যাদি প্রয়োগের দ্বারা প্রতিলব্ধ প্রত্যয়সমূহের প্রতিগ্রহণ ও পরিভোগের কালে সম্মোহ, লোভ, মদ ও প্রমাদের প্রহাণের জন্য সেই সেই প্রয়োজনের সীমা অথবা প্রতিকূল লক্ষণ অথবা ধাতুমাত্র লক্ষণ পরিগ্রহ ও প্রত্যবেক্ষণের মাধ্যমে প্রবৃত্ত প্রত্যয়সেবনে প্রতিসংখ্যান জ্ঞানই হলো প্রত্যয়সন্নিশ্রিত শীল। পরিশুদ্ধ হয় বলে পরিশুদ্ধি। পরিশুদ্ধিই হলো পারিশুদ্ধি। তা-ই শীল—এই অর্থে সমাস। চতুর্বিধ পারিশুদ্ধিশীলই হলো চতুঃপারিশুদ্ধিশীল। চিত্তবিশুদ্ধি—এখানে চিত্ত শব্দের দ্বারা সমাধি নির্দিষ্ট হয়েছে, এরূপ বলা হয়েছে। দ্বিবিধ সমাধিই চিত্তবিশুদ্ধি নামে অভিহিত। লক্ষণ, রস, প্রত্যুপস্থান ও পদস্থান অনুসারে—এখানে ধর্মসমূহের নিজস্ব স্বভাবই হলো লক্ষণ। যেমন অগ্নির উষ্ণতা। সেই স্বভাবের দ্বারা সাধনযোগ্য কৃত্য অথবা সাধন প্রত্যয়ের দ্বারা প্রতিলব্ধ গুণ নামক সম্পত্তিই হলো রস। যেমন অগ্নির দহন ও প্রকাশন। সেই সম্পত্তি অথবা কার্য নামক ফলই হলো প্রত্যুপস্থান। যেমন অগ্নির ধূম। নিজের উৎপত্তির অসাধারণ প্রত্যয় নামক আসন্ন কারণই হলো পদস্থান। সেগুলোর বশে নাম ও রূপের পরিগ্রহ, জ্ঞানের দ্বারা পরিচ্ছেদ করে গ্রহণ করাই হলো নামরূপব্যবস্থান, যা দৃষ্টিবিশুদ্ধি নামে অভিহিত। এখানে পরিগ্রহ দ্বিবিধ—সংক্ষেপ পরিগ্রহ ও বিস্তার পরিগ্রহ। সেখানে আধ্যাত্মিক ধর্মকে দ্বিবিধ করে—'এটি নামই, রূপ নয়; এটি রূপই, নাম নয়; নাম ভিন্ন, রূপ ভিন্ন; এবং এই উভয় ছাড়া অন্য কোনো আত্মা, জীব, সত্ত্ব, পুদ্গল, মানুষ, দেব বা ব্রহ্মা নেই'—এভাবে প্রত্যক্ষভাবে সুদৃশ করে পরিগ্রহ করাই হলো সংক্ষেপ পরিগ্রহ। কারণ প্রাজ্ঞ পুদ্গল এতন্মাত্রের দ্বারাও সংজ্ঞা ও চিত্ত-বিপর্যাসের সাথে সৎকায়দৃষ্টিকে বিক্ষম্ভিত (দমিত) করতে সমর্থ হন। বিপর্যয় তো তিনটি। যেমন বলা হয়েছে—অনাত্মায় 'আত্মা' বলে সংজ্ঞাবিপর্যাস, চিত্তবিপর্যাস ও দৃষ্টিবিপর্যাস। সেখানে শাস্ত্রের শাসনধর্মে সম্যক প্রতিষ্ঠিত ব্যক্তির শ্রদ্ধামাত্রের দ্বারাও দৃষ্টিবিপর্যাস বিক্ষম্ভিত হয়। কিন্তু ইতর (অন্যান্য) বিপর্যয় দুটি নামরূপ পরিগ্রহ করার পরেই বিক্ষম্ভিত হয়। এবং যতক্ষণ এই দুটি অবিক্ষম্ভিত থাকে, ততক্ষণ নামরূপ পরিগ্রহও অপরিশুদ্ধই থাকে এবং তন্ মূলক ক্লেশধর্মসমূহও অবিক্ষম্ভিতই থাকে। আরও বলা যায়—চতুর্বিধ আহারের বশে চতুর্বিধ, পঞ্চ স্কন্ধের বশে পঞ্চবিধ, ষড় ধাতুর বশে ষড়বিধ ইত্যাদি নিয়মে নামরূপ পরিগ্রহ করতে হবে। সেখানে ষড় ধাতু হলো—পৃথিবী ধাতু, অপ্ ধাতু, তেজঃ ধাতু, বায়ু ধাতু, আকাশ ধাতু ও বিজ্ঞান ধাতু। পুকুসাতি নামক কুলপুত্র এই ষড় ধাতু পরিগ্রহ করে অনাগামী ফল প্রাপ্ত হয়ে, চ্যুত হয়ে শুদ্ধাবাসে উৎপন্ন হয়েছিলেন। অথবা যতগুলো ধর্ম পরিগ্রহ করলে 'এটি আমার আত্মা'—এভাবে প্রবৃত্ত সংজ্ঞা, চিত্ত ও দৃষ্টিবিপর্যাস বিক্ষম্ভিত করতে সমর্থ হওয়া যায়, ততগুলোই পরিগ্রহ করতে হবে। কিন্তু এই সংগ্রহপ্রকরণে যে যে চিত্ত-চৈতসিক বিভাগ এবং রূপ বিভাগ পূর্বে বলা হয়েছে, সেই সমস্তের বশে নামরূপের পরিগ্রহ করাই হলো বিস্তার পরিগ্রহ। এটি কিন্তু আদিকর্মিকদের (শিক্ষানবিসদের) বিষয় নয়। প্রতিবিদ্ধ-চতুঃসত্য অভিধর্মিক স্থবিরদেরই বিষয়—এরূপ জানতে হবে। নামরূপ পরিগ্রহকারী ব্যক্তির নামরূপ মাত্রের অতিরিক্ত অন্য কিছুর অভাব দর্শনের কারণে এবং শরীরের অভ্যন্তরে জীবসংজ্ঞক কোনো আত্মা আছে, 'সে করে, সে প্রতিসংবেদন করে, সে সংসার ভ্রমণ করে, সে ধাবিত হয়'—এভাবে প্রবৃত্ত দৃষ্টি প্রহীন হয়। শুদ্ধ নাম বা রূপে পুদ্গল-সত্ত্ব-ক্রিয়াসংজ্ঞক চেষ্টা ও ব্যাপারের সর্বতোভাবে অভাব দর্শনের কারণে এবং সেই উভয়ের সংযোগেই সেগুলোর লভ্যমানতা দর্শনের কারণে, সেই উভয়কে বা এক একটিকে উদ্দেশ্য করে 'আত্মা' বলে প্রবৃত্ত দৃষ্টি প্রহীন হয়। 'আত্মা, জীব, সত্ত্ব, পুদ্গল, মানুষ, দেব, ব্রহ্মা' ইত্যাদি ব্যবহারে কেবল ব্যবহার মাত্রে অবস্থান না করে, 'আত্মা একান্তে আছে, জীব একান্তে আছে' ইত্যাদি রূপে তদর্থের অভিনিবেশের বশে অতিধাবনও প্রহীন হয়—এরূপ দেখতে হবে। 'তদর্থ অভিনিবেশ' বলতে 'আত্মা আছে, জীব আছে' ইত্যাদি রূপে দৃঢ়তর অভিনিবেশ। 'অতিধাবন' বলতে নামরূপকে 'আত্মা' ইত্যাদি রূপে গ্রহণ করা। প্রত্যয়পরিগ্রহের ক্ষেত্রেও সংক্ষেপ ও বিস্তারভেদে প্রত্যয়পরিগ্রহ দ্বিবিধ। সেখানে বস্তু ও আলম্বনের বশে নামের, চিত্ত-ঋতু-আহারের বশে রূপের এবং অবিদ্যা-তৃষ্ণা-উপাদান-কর্মের বশে উভয়ের প্রত্যয় পরিগ্রহ করাকে সংক্ষেপে পরিগ্রহ বলা হয়। পূর্বে প্রত্যয়সংগ্রহে বিভক্ত প্রতীত্যসমুৎপাদ নিয়ম ও পট্ঠান নিয়মের দ্বারা পরিগ্রহ করাকে বিস্তারিতভাবে পরিগ্রহ বলা হয়। এখানেও পট্ঠান নিয়মে পরিগ্রহ আদিকর্মিকদের বিষয় নয়। প্রত্যয় পরিগ্রহকারী ব্যক্তির যথাব্যবস্থিত সমস্ত নামরূপের সর্বতোভাবে প্রত্যয়াধীন বৃত্তিতা দর্শনের কারণে অহেতুক দৃষ্টি প্রহীন হয়। নিজের অনুরূপ প্রত্যয়সামগ্রী ছাড়া অন্যথা প্রবৃত্তির অভাব দর্শনের কারণে ঈশ্বরনির্মাণ, কালনির্মাণ আদি বিষমহেতু দৃষ্টিও প্রহীন হয়। হেতু ও সম্ভার প্রত্যয়সমূহের দ্বারা কর্মপ্রবৃত্তি ও বিপাকপ্রবৃত্তিতে অন্য কোনো কর্মকারক বা বিপাকবেদক কর্তার অভাব দর্শনের কারণে কারক-বেদক দৃষ্টি প্রহীন হয়। এবং অনমতাগ্র সংসারে ত্রিকালে হেতু-ফল পরম্পরার বশে কেবল নামরূপ মাত্রেরই প্রবৃত্তি দর্শনের কারণে 'আমি কি অতীত কালে ছিলাম?' ইত্যাদি পুদ্গল-সত্ত্ব বিষয়ক ষোড়শবিধ আকাঙ্ক্ষার (সন্দেহের) অতিক্রম ঘটে। এবং স্বভাবধর্মের প্রবৃত্তি সম্যকভাবে দৃষ্ট হলে দেশনাধর্মের সুধর্মতা দর্শনের কারণে এবং বুদ্ধের সুবুদ্ধতা দেখে 'শাস্তার প্রতি সন্দেহ করে, ধর্মের প্রতি সন্দেহ করে' ইত্যাদি নিয়মে প্রবৃত্ত অষ্টবিধ আকাঙ্ক্ষাও প্রহীন হয়। লোকোত্তর ধর্মসমূহ সংস্কৃত হলেও সেগুলো সমর্শনের (বিচারের) অন্তর্গত না হওয়ার কারণে 'ত্রৈভূমিক সংস্কারসমূহে' এরূপ বলা হয়েছে। এবং অনুশয় সমূলোৎপাটনের জন্য সমর্শন করা হয় বলে, যেখানে কামরাগাদি অনুশয়সমূহ শায়িত থাকে, সেই ধর্মসমূহ সমর্শনযোগ্য হয়—এজন্য 'ত্রৈভূমিক সংস্কারসমূহে' এরূপ বলা হয়েছে। এবং এই পদের 'ত্রিবিধ লক্ষণ সমর্শনকারী ব্যক্তির'—এর সাথে সম্বন্ধ রয়েছে। 'অতীতাদি ভেদে ভিন্নসমূহে' বলতে অতীত, অনাগত, প্রত্যুৎপন্ন, আধ্যাত্মিক, বাহ্য ইত্যাদি একাদশ ভেদে ভিন্নসমূহে। 'স্কন্ধাদি নিয়ম আরম্ভ করে' বলতে প্রতিসংভিদামার্গে বিভক্ত পঞ্চ স্কন্ধ, ষড় দ্বার, ষড় আলম্বন, ষড় বিজ্ঞান, ষড় স্পর্শ, ষড় বেদনা, ষড় সংজ্ঞা ইত্যাদি সমর্শনভূমি বিভাগ নিয়ম আরম্ভ করে, তার অনুগমন করে সেই নিয়মানুসারে—এই অর্থ। সেখানে তেইশটি ধর্মকোষ্ঠের (বিভাগের) মধ্যে যার যে বিভাগটি প্রকট হয়, তার দ্বারা সেটি গ্রহণ করে সমর্শন আরম্ভ করতে হবে। সমর্থ ব্যক্তির পক্ষে সমস্তই গ্রহণ করে আরম্ভ করা উচিত। 'কলাপের বশে সংক্ষেপ করে' বলতে পঞ্চ স্কন্ধের দ্বারা রূপকে অতীত, অনাগত, প্রত্যুৎপন্ন আদি ভেদে ভিন্ন হলেও সমস্তকে এক রূপপিণ্ডভাবে সংক্ষেপ করে; এই নিয়ম বেদনা ইত্যাদির ক্ষেত্রেও প্রযোজ্য। সেখানে এই নিয়ম—যে কোনো রূপ অতীত, অনাগত, প্রত্যুৎপন্ন, আধ্যাত্মিক বা বাহ্য, ঔদারিক বা সূক্ষ্ম, হীন বা প্রণীত, দূরে বা নিকটে হোক না কেন; সমস্ত রূপ ক্ষয় অর্থে অনিত্য, ভয় অর্থে দুঃখ, অসার অর্থে অনাত্মা। যে কোনো বেদনা...পে... যে কোনো সংজ্ঞা...পে... যে কোনো সংস্কার...পে... যে কোনো বিজ্ঞান...পে... সমস্ত বিজ্ঞান ক্ষয় অর্থে অনিত্য, ভয় অর্থে দুঃখ, অসার অর্থে অনাত্মা। এবং এখানে 'সমস্ত রূপ...পে... সমস্ত বিজ্ঞান'—এভাবে গ্রহণ করাই কলাপের বশে সংক্ষেপ করা—এরূপ দেখতে হবে। 'ক্ষয় অর্থে অনিত্য'—এখানে 'রূপ ক্ষয় অর্থে অনিত্য, বেদনা অনিত্য, সংজ্ঞা অনিত্য, সংস্কার অনিত্য, বিজ্ঞান ক্ষয় অর্থে অনিত্য' ইত্যাদি নিয়মে সমর্শনযোগ্য ধর্মের পরিগ্রহের সাথেই সমর্শন করতে হবে। অন্যথা সমর্শন সিদ্ধ হয় না। কিন্তু সেই অর্থ প্রকট হওয়ার কারণে এখানে 'ক্ষয় অর্থে অনিত্য' ইত্যাদি সমর্শন পদই স্থবির কর্তৃক গৃহীত হয়েছে—এরূপ দেখতে হবে। সেখানে 'রূপ ক্ষয় অর্থে অনিত্য' বলতে সেই সেই রূপকে জ্ঞানের দ্বারা দৃঢ়ভাবে গ্রহণ করে 'এই পৃথিবী ধাতু ক্ষয় অর্থে অনিত্য, এই অপ্ ধাতু ক্ষয় অর্থে অনিত্য' ইত্যাদি রূপে সমর্শন করতে হবে। সেখানে এই শরীরে সমস্ত স্তব্ধক্রিয়ামাত্রই পৃথিবী নামে অভিহিত। এবং সেই ক্রিয়া শীত-উষ্ণ পরিবর্তনের বশে পরিবর্তিত হয়, নানা আহার পরিবর্তনের বশে, নানা চিত্ত পরিবর্তনের বশে, নানা ঈর্যাপথ পরিবর্তনের বশে অথবা নানা কায়িক ক্রিয়া পরিবর্তনের বশে পরিবর্তিত হয়। নানা সন্ততির সংক্রমণ ঘটে—এই অর্থ। সেখানে নব নব ক্রিয়াসন্ততি প্রাদুর্ভূত হলে পূর্ব পূর্ব ক্রিয়াসন্ততিসমূহ বিনষ্ট হয়। এবং যেহেতু সন্ততি নামক ধর্ম থেকে ভিন্ন কিছু নেই, তাই নব নব সন্ততির প্রাদুর্ভাব বলতে নব নব ক্রিয়ার উৎপত্তিই বোঝায়। পূর্ব পূর্ব সন্ততির বিনাশ বলতে পূর্ব পূর্ব ক্রিয়ার ভঙ্গই বোঝায়। এভাবে নিজের শরীরে নানা স্তব্ধক্রিয়ার পরিবর্তন দর্শনকারী ব্যক্তি পৃথিবী ধাতুর ক্ষয় ও ব্যয় দর্শন করেন। এবং তা দর্শন করার সময় তিনি তার সহজাত রূপসমূহের ক্ষয় ও ব্যয়ও দর্শন করেন। অপ্ বলতে সংবন্ধনক্রিয়ামাত্র। তেজঃ বলতে শীতক্রিয়ামাত্র ও উষ্ণক্রিয়ামাত্র। বায়ু বলতে স্তম্ভনক্রিয়ামাত্র। এবং এই ক্রিয়াসমূহ ক্ষণে ক্ষণে পরিবর্তিত হয়। এবং এগুলোর পৃথক পৃথক সন্ততি পরিবর্তন দর্শনকারী ব্যক্তি অপ্ আদি এবং তাদের সহজাত রূপসমূহের ক্ষয় ও ব্যয় দর্শন করেন। সন্ততি পরিবর্তন কিন্তু বাইরে চক্ষুর দ্বারা দেখে জানা যায়, শরীরের অভ্যন্তরে কায়স্পর্শের দ্বারা জানা যায়। কিন্তু সন্ততিশরীরভূত ধাতুসমূহের ক্ষয় ও ব্যয় কেবল জ্ঞানের দ্বারাই দর্শন করা যায়। তাই নিজের শরীরের অভ্যন্তরে সেই সেই সন্ততি পরিবর্তন জেনে অথবা সেভাবে কল্পনা করে রূপধাতুসমূহের অনিত্যতা জ্ঞানের দ্বারা সুদৃশ করে পুনঃপুনঃ সমর্শন করতে হবে। অবশিষ্ট স্কন্ধসমূহের ক্ষেত্রেও সেই সেই সন্ততির নানাত্ব জেনে বেদনা আদির ক্ষয় ও ব্যয় সুদৃশ করে সমর্শন করতে হবে। 'ভয় অর্থে' বলতে ভীতিপ্রদ অর্থে। কারণ যা অনিত্য হয়, ক্ষণমাত্রেও পরিণামধর্মী (পরিবর্তনশীল) হয়, তা একান্তে ভীতিপ্রদই। কেন? কারণ যে ব্যক্তি ভয় না পেয়ে তাতে বিশ্বাস করে, 'এটি আমার'—এভাবে নিজের অঙ্গ করে পরিহার করে, তাকে তা অপরিমিত অনেক সহস্র অভিসংস্কার দুঃখের দ্বারা অথবা পরিণাম দুঃখের দ্বারা পুনঃপুনঃ পীড়িত করে, বাধা দেয়। এভাবে নানা দুঃখধর্মের দ্বারা পুনঃপুনঃ নিপীড়ন স্বভাবযুক্ত হওয়ার কারণে একান্তে ভীতিপ্রদ অর্থে তা দুঃখ নামে অভিহিত। আত্মার প্রতিপক্ষ হওয়ার কারণে অনাত্মা। কারণ যা 'এর চেয়ে আমার অভ্যন্তরে আর কেউ নেই'—এভাবে পরম মধ্যস্থভাবে পরিগৃহীত হয়, তা আত্মা বলে অভিহিত হয়। কোনটি সেভাবে পরিগ্রহ করতে হবে? যা নিজের বশে সর্বতোভাবে চলে। যথোক্ত অভিসংস্কার কৃত্য ছাড়া কেবল নিজের ছন্দে, বশে, অভিপ্রায়ে বা আজ্ঞাবিধানে নিত্য অবিরুদ্ধভাবে প্রবৃত্ত হয়, তা সেভাবে পরিগ্রহ করতে হবে। কারণ তদ্রূপ ধর্মই নিত্য সুখকামী ও দুঃখপ্রতিকূল সত্ত্বদের আত্মকৃত্য সম্পাদন করে। কিন্তু যা নিত্য সুখকামী সেই সত্ত্বদের যথাপ্রবৃত্ত সুখ বিধ্বস্ত ও বিকীর্ণ করে, দুঃখপ্রতিকূল সত্ত্বদের অভিসংস্কারাদি মূলক নানা দুঃখ জন্মায় ও বৃদ্ধি করে, তা আত্মার প্রতিপক্ষই হয়। এবং এই রূপও এই রূপই হয়। এভাবে আত্মকৃত্য না করার কারণে এবং আত্মপ্রতিপক্ষ কৃত্য করার কারণে রূপ অনাত্মা নামে অভিহিত। কেন তা নিজের বশে চলে না, আত্মকৃত্য করে না এবং আত্মপ্রতিপক্ষ কৃত্য করে? এজন্য বলা হয়েছে—'অসার অর্থে'। সেখানে 'সার' বলতে প্রত্যয়সামগ্রী ছাড়া কেবল অভিপ্রায়মাত্রের দ্বারা উৎপন্ন হতে অথবা উৎপন্ন হয়ে প্রত্যয়-উপস্তম্ভন (সাহায্য) ছাড়া ইচ্ছানুযায়ী প্রতিষ্ঠিত হতে সমর্থ ভাব নামক বিশেষ স্থাম ও বলকে বোঝায়। কিন্তু রূপ নিজেও এই রূপ সার নয় এবং এই রূপ সারের দ্বারা যুক্তও নয়। কারণ প্রত্যয়সামগ্রী ছাড়া তার উৎপন্ন হওয়ার অথবা উৎপন্ন হয়েও প্রত্যয়-উপস্তম্ভন ছাড়া ক্ষণমাত্রও প্রতিষ্ঠিত থাকার কোনো স্থাম বা বল নেই। এবং যা নিজের স্থাম ও বল ছাড়া কেবল প্রত্যয়সামগ্রীর বলেই উৎপন্ন হয়, প্রত্যয়-উপস্তম্ভনের দ্বারাই প্রতিষ্ঠিত থাকে, তা অনেক সহস্র প্রত্যয়-অভিসংস্কার দুঃখ উৎপন্ন করে একান্তে নিত্য আত্মপ্রতিপক্ষ কৃত্য করে, পীড়িত করে ও বাধাই দেয়। 'বেদনা ক্ষয় অর্থে অনিত্য' ইত্যাদির ক্ষেত্রেও এই একই নিয়ম। এভাবে 'ত্রিবিধ লক্ষণ সমর্শনকারী ব্যক্তির'—এর সাথে সম্বন্ধ রয়েছে। 'অধ্বার বশে' বলতে এক একটি ভবের দ্বারা পরিচ্ছিন্ন প্রবৃত্তিকালের বশে। কারণ অন্য ভবে উৎপন্ন পঞ্চ স্কন্ধ অন্য কোনো ভবে গমন করে না। সেই সেই ভবেই তা অশেষভাবে নিরুদ্ধ হয়। আরও, এক ভবেও তিন বয়সের, মন্দাদি দশ দশকের, সংবৎসর, ঋতু, মাস, পক্ষ, তিথি, অহোরাত্র, যাম, প্রহর ইত্যাদির বশে অধ্বাভেদ যোজনা করতে হবে। 'সন্ততির বশে' বলতে সমভাগ এক সন্ততি বশে প্রবৃত্ত রূপসন্ততি অথবা অরূপসন্ততির বশে। 'ক্ষণের বশে' বলতে রূপ ও অরূপ ধর্মের আয়ুঃপরিমাণ নামক ক্ষণের বশে। এবং এখানে ক্ষণের বশে সমর্শন সর্বজ্ঞ বুদ্ধদেরই বিষয় হতে পারে, শ্রাবকদের নয়। কারণ তারা এরূপ অতি অল্প ক্ষণে উৎপাদ বা নিরোধ প্রাপ্ত হতে সমর্থ হন না। তাই অধ্বা ও সন্ততির বশে সমর্শনই এখানে অভিপ্রেত—এরূপ দেখতে হবে। 'ত্রিবিধ লক্ষণ সমর্শনকারী ব্যক্তির' বলতে সেই সেই ত্রৈভূমিক সংস্কার ধর্মে ত্রিলক্ষণ আরোপ করে সেই ধর্মসমূহকে পুনঃপুনঃ আমর্শনকারী, পরিমার্জনকারী ব্যক্তির। সেই ধর্মসমূহের অনিত্যজাতীয়তা, দুঃখজাতীয়তা বা অনাত্মজাতীয়তা জ্ঞানে সম্যক প্রকটকারী ব্যক্তির—এই অর্থ। বিশেষভাবে কিন্তু এই জ্ঞানে অনিত্যলক্ষণ দর্শনই প্রধান। তা দৃষ্ট হলেই অন্যগুলো ক্রমে দৃষ্ট হয়। তা অদৃষ্ট থাকলে অন্যগুলোও অদৃষ্ট থাকে। তাই আদি থেকে অনিত্যলক্ষণেরই সম্যক প্রকটভাব অভিপ্রেত। 'সেগুলোতেই' বলতে ত্রৈভূমিক সংস্কারসমূহেই। 'প্রত্যয়ের বশে' বলতে রূপস্কন্ধে অবিদ্যা, তৃষ্ণা, উপাদান, কর্ম ও আহার নামক প্রত্যয়সমূহের বশে। বেদনা, সংজ্ঞা ও সংস্কারে কিন্তু আহারের স্থানে স্পর্শ বলতে হবে। বিজ্ঞানে কিন্তু নামরূপ। সেখানে এই নিয়ম—অতীত অনন্তর ভবে অবিদ্যা, তৃষ্ণা, উপাদান ও কর্মসমূহ অপ্রহীন থাকার কারণে সমূদিত হলে, এই ভবে প্রতিসন্ধি থেকে শুরু করে রূপসন্ততিসমূহ এবং বেদনা, সংজ্ঞা, সংস্কার ও বিজ্ঞানসন্ততিসমূহ সমূদিত হয়। মরণকাল পর্যন্ত ক্ষণে ক্ষণে নানা কলাপের বশে উদিত ও প্রসূত হয়। কিন্তু সেগুলোর মধ্যে সেই ভবেই প্রহীন হওয়ার কারণে নিরুদ্ধ হলে সেই রূপ ও অরূপ সন্ততিসমূহ নিরুদ্ধ হয়। অন্য ভবে পুনরায় অনুৎপাদ নামক নিরোধ প্রাপ্ত হয়। এখানে যেমন জল থাকলে মৎস্যসমূহ থাকে, না থাকলে থাকে না। তদ্রূপ কর্মজ নামরূপে অন্য নামরূপসমূহ থাকে, না থাকলে থাকে না—এভাবে অন্য সমস্তকে কর্মজের মধ্যে সংগ্রহ করে কর্মের বশে উদয়ব্যয় বিধান গৃহীত হয়েছে—এরূপ দেখতে হবে। এভাবে অবিদ্যা, তৃষ্ণা, উপাদান ও কর্ম প্রত্যয়সমূহের বশে পঞ্চ স্কন্ধের উদয়ব্যয় প্রবৃত্তি ঘটে। কর্মের বশে কিন্তু এই ভবে সমূদিত হলেও প্রতিসন্ধি থেকে শুরু করে ক্ষণে ক্ষণে কবলীকার আহারের উপস্তম্ভন লাভ করেই যথাপ্রবৃত্ত রূপসন্ততিসমূহ অনুবন্ধমান হয়ে নব নব রূপসন্ততিসমূহ সমূদিত হয়। তা লাভ না করলে নিরুদ্ধ হয়। সেই সন্ততিতে পুনরায় অনুৎপাদ নামক একভবনিরোধ প্রাপ্ত হয়, অথবা যথাপ্রবৃত্ত সন্ততিসমূহ ছিন্ন হয়, ভিন্ন হয় ও অন্তর্হিত হয়।

Vedanāsaññāsaṅkhārā [Pg.442] pana bahiddhā ārammaṇesu āpātāgatesu ārammaṇasamphassaṃ laddhāeva chadvārikā kusalākusalavipāka kriyabhūtā samudenti. Navanavā santatiyo pātubhavanti. Aladdhā pana nirujjhanti. Santatiṃ na ghaṭenti. Viññāṇaṃca sahajāta nāmeca vatthurūpeca pavattamāneeva pavattati. Nivattamāne nivattatīti. Khaṇavasenāti vuttappakāre paccaye anapekkhitvā kevalaṃ nāmarūpānaṃ pavattikkhaṇavasena. Khaṇasaddena cettha sammasanañāṇe vuttarūpasantati nāmasantatiyopi gahetabbā. Nahi sāvakānaṃ ñāṇaṃ khaṇavasena nāmarūpānaṃ udayaṃvā vayaṃ vā sampāpuṇituṃ sakkotīti. Yathā pana rattandhakāre anto leṇe mahanto tamokhandho jāyati. Dīpaṃ jālentassa pana dīpobhāso ekakkhaṇe eva sakalaṃ antoleṇaṃ pharamāno udeti. Tamokhandho veti. Ālokassa udayo hoti. Tamokhandhassa vayo. Puna dīpe nibbāpīyamāne tamokhandhassa udayo hoti. Ālokassa vayo. Eva mevaṃ sarīre nānāutuvasenavā nānāhāravasenavā nānācitta vasenavā nāniriyāpathavasenavā nānāpayogavasenavā udayapakkhānaṃ vayapakkhānañca nānāsantatīnaṃ udayañca udayato vayañca vayato sudiṭṭhaṃ katvā samanupassantassāti attho. Evaṃ samanupassantassa pana āraddhavipassakabhāvaṃ pattassa udayabbaya ñāṇe tikkhe sūre vahante dasavidhā vipassanupakkilesasaṅkhātā pāripanthakadhammā uppajjanti. Te dassetuṃ obhāsotiādigātha māha. Tattha obhāsoti vipassanā cittasamuṭṭhito sarīrobhāso. Pītīti vipassanācittasampayuttā pañcavidhā pīti. Passaddhīti duvidhāpassaddhi. Adhimokkhoti saddhādhimokkho. Paggahoti vīriyaṃ. Sukhanti somanassaṃ. Ñāṇanti vipassanā ñāṇaṃ. Upaṭṭhānanti sati. Upekkhāti tatramajjhattupekkhā ceva āvajjanupekkhā ca. Nikantīti obhāsādīhi saha vipassanāya ālayaṃ kurumānā sukhumā taṇhā. Ayameva pana ekantato vipassanupakkileso hoti. Obhāsādayo pana tassā vatthubhūtattā [Pg.443] upakkilesāti vuttā. Tesu hi uppajjamānesu na vata me ito pubbe evarūpo obhāso uppannapubbo. Evarūpā pīti.La. Upekkhā uppannapubbā addhā maggaṃ pattosmi. Phalaṃ pattosmīti evaṃ assādasahitā amagge maggasaññā aphale phalasaññā uppajjati. Tadā koci abyatto yogāvacaro kammaṭṭhānaṃ vissajjetvā adhimānavasena vikkhipanto vicaratīti. Byatto pana tāvadeva sabhiṃ paṭilabhitvā idāni mama etesu obhāsādīsu etaṃ mama eso ha masmi eso me attāti cittassa nikāmanākāro paññāyati. Naca lokuttaradhammonāma īdisassa nikāmanassa vatthu. Addhā mama saṃkilesadhammo uppanno. So vaḍḍhamāno maṃ niyyānamukhato pātetvā vaṭṭamukhe yojessati. Handa tesveva lakkhaṇattayaṃ āropetvā nikantiṃ sodhetvā yathāpavattaṃ vipassanāvīthiṃ paṭipādessāmīti te obhāsādayo eva tāva pariggaṇhāti. Ayaṃ me obhāso anicco khayaṭṭhena dukkho bhayaṭṭhena anattā asārakaṭṭhenātiādinā sammasatīti attho. Evaṃ te obhāsādike vipassanāya upakkilesabhūte paripantha dhamme pariggaṇhitvā tappariggahavasena tesu nikantiṃ pariyādi yitvā ṭhitassa uppannaṃ maggāmaggalakkhaṇavavatthānañāṇaṃ maggāmaggañāṇa dassanavisuddhināma. Amaggesu obhāsādīsu maggasaññāmalato yathā vuttanikantimalatoca visuddhattā. Tañhi ñāṇaṃ tesu nikantiyāpi vikkhambhitāya eva obhāsādipaṭibandhato suṭṭhu parisuddhaṃnāma hotīti.

পক্ষান্তরে, বাহ্যিক আলম্বনসমূহ উপস্থিত হলে, আলম্বন-স্পর্শ লাভ করেই ষড়দ্বারে কুশল, অকুশল, বিপাক ও ক্রিয়া রূপ বেদনা, সংজ্ঞা ও সংস্কারসমূহ উৎপন্ন হয়। নতুন নতুন সন্ততি প্রাদুর্ভূত হয়। কিন্তু স্পর্শ না পেলে তারা নিরুদ্ধ হয়ে যায়, সন্ততি গঠন করে না। এবং বিজ্ঞানও সহজাত নাম ও বস্তু-রূপ বিদ্যমান থাকলেই প্রবৃত্ত হয়, নিবৃত্ত হলে নিবৃত্ত হয়। 'ক্ষণবশে' বলতে উপরোক্ত প্রত্যয়সমূহের অপেক্ষা না করে কেবল নাম-রূপের প্রবৃত্তি-ক্ষণের বশে। এবং এখানে 'ক্ষণ' শব্দ দ্বারা সম্মসন-জ্ঞানে বর্ণিত রূপ-সন্ততি ও নাম-সন্ততিকেও গ্রহণ করতে হবে। কারণ শ্রাবকদের জ্ঞান ক্ষণবশে নাম-রূপের উদয় বা ব্যয় প্রত্যক্ষ করতে সমর্থ হয় না। যেমন রাত্রির অন্ধকারে গুহার অভ্যন্তরে এক বিশাল অন্ধকার পুঞ্জ উৎপন্ন হয়। কিন্তু কেউ প্রদীপ জ্বালালে প্রদীপের আলো এক ক্ষণেই সমগ্র গুহাভ্যন্তরকে পরিব্যাপ্ত করে উদিত হয় এবং অন্ধকার পুঞ্জ দূরীভূত হয়। তখন আলোর উদয় হয় এবং অন্ধকার পুঞ্জের ব্যয় হয়। পুনরায় প্রদীপ নিভিয়ে দিলে অন্ধকার পুঞ্জের উদয় হয় এবং আলোর ব্যয় হয়। ঠিক তেমনি, শরীরে নানা ঋতু বশে, নানা আহার বশে, নানা চিত্ত বশে, নানা ঈর্যাপথ বশে অথবা নানা প্রয়োগ বশে উদয়পক্ষীয় ও ব্যয়পক্ষীয় বিভিন্ন সন্ততির উদয়কে উদয় হিসেবে এবং ব্যয়কে ব্যয় হিসেবে সুষ্পষ্টভাবে দর্শন করে যিনি অনুদর্শন করেন—এটাই অর্থ। এভাবে অনুদর্শনকারী এবং আরব্ধ-বিপসক ভাব প্রাপ্ত যোগীর উদয়ব্যয় জ্ঞান যখন তীক্ষ্ণ ও প্রখরভাবে প্রবহমান হয়, তখন দশ প্রকার বিপসনা-উপক্লেশ নামক অন্তরায়ধর্মসমূহ উৎপন্ন হয়। তা দেখানোর জন্য 'ওভাসো' ইত্যাদি গাথা বলা হয়েছে। সেখানে 'ওভাস' হলো বিপসনা-চিত্ত সমুত্থিত শারীরিক আলোক। 'প্রীতি' হলো বিপসনা-চিত্তের সাথে সম্প্রযুক্ত পঞ্চবিধ প্রীতি। 'প্রশ্রদ্ধি' হলো দ্বিবিধ প্রশ্রদ্ধি। 'অধিমোক্ষ' হলো শ্রদ্ধারূপ অধিমোক্ষ। 'প্রগ্রহ' হলো বীর্য। 'সুখ' হলো সৌমনস্য। 'জ্ঞান' হলো বিপসনা জ্ঞান। 'উপস্থান' হলো স্মৃতি। 'উপেক্ষা' হলো তত্রমজ্ঝত্তোপেক্ষা এবং আবর্জনোপেক্ষা। 'নিকান্তি' হলো আলোক ইত্যাদির সাথে বিপসনার প্রতি আসক্তি সৃষ্টিকারী সূক্ষ্ম তৃষ্ণা। কেবলমাত্র এটিই একান্তভাবে বিপসনা-উপক্লেশ। কিন্তু আলোক ইত্যাদি তার ভিত্তি হওয়ার কারণে সেগুলোকে উপক্লেশ বলা হয়েছে। কারণ সেগুলো উৎপন্ন হলে—'আহা! পূর্বে আমার কখনো এমন আলোক উৎপন্ন হয়নি, এমন প্রীতি... উপেক্ষা উৎপন্ন হয়নি; নিশ্চয়ই আমি মার্গ প্রাপ্ত হয়েছি, ফল প্রাপ্ত হয়েছি'—এভাবে আস্বাদসহকারে অমার্গে মার্গ-সংজ্ঞা এবং অফলে ফল-সংজ্ঞা উৎপন্ন হয়। তখন কোনো অনভিজ্ঞ যোগাবচর কর্মস্থান পরিত্যাগ করে অভিমান বশে বিক্ষিপ্ত হয়ে ঘুরে বেড়ায়। কিন্তু অভিজ্ঞ যোগী তৎক্ষণাৎ সচেতনতা ফিরে পেয়ে ভাবেন—'এখন এই আলোক ইত্যাদিতে আমার চিত্তের আসক্তি-আকার প্রকাশ পাচ্ছে যে, এটি আমার, এটি আমি, এটি আমার আত্মা।' এবং লোকোত্তর ধর্ম কখনো এই প্রকার আসক্তির বস্তু হতে পারে না। নিশ্চয়ই আমার সংক্লেশ-ধর্ম উৎপন্ন হয়েছে। তা বৃদ্ধি পেয়ে আমাকে মুক্তির পথ থেকে পতিত করে সংসার-চক্রে যুক্ত করবে। অতএব, এগুলোর উপরই ত্রিলক্ষণ আরোপ করে, নিকান্তি পরিশোধন করে, যথানিয়মে বিপসনা-বীথিতে অগ্রসর হব—এই ভেবে তিনি প্রথমে সেই আলোক ইত্যাদিকেই পরিগ্রহ করেন। 'আমার এই আলোক ক্ষয়ার্থে অনিত্য, ভয়ার্থে দুঃখ, অসারার্থে অনাত্মা'—ইত্যাদিভাবে তিনি সম্মসন করেন, এটাই অর্থ। এভাবে বিপসনার উপক্লেশরূপ অন্তরায়ধর্ম আলোক ইত্যাদিকে পরিগ্রহ করে এবং সেই পরিগ্রহের মাধ্যমে সেগুলোর প্রতি আসক্তি ক্ষয় করে স্থিত যোগীর যে মার্গ ও অমার্গের লক্ষণ নির্ধারণকারী জ্ঞান উৎপন্ন হয়, তাকে 'মার্গামার্গ-জ্ঞানদর্শন-বিশুদ্ধি' বলা হয়। অমার্গরূপ আলোক ইত্যাদিতে মার্গ-সংজ্ঞারূপ মলিনতা এবং উপরোক্ত নিকান্তি-রূপ মলিনতা থেকে বিশুদ্ধ হওয়ার কারণে। কারণ সেই জ্ঞান সেগুলোর প্রতি আসক্তিও দমিত হওয়ার কারণে আলোক ইত্যাদির অন্তরায় থেকে অত্যন্ত পরিশুদ্ধ হয়।

[245] Vibhāvaniyaṃ pana

[২৪৫] কিন্তু বিভাবনী টীকায়—

Aniccādivasena obhāsādi paṭibandhapariggahaṃ visuṃ avatvā maggāmaggajānanamatteneva maggāmaggañāṇadassanavisuddhināma vuttā. Sā aṭṭhakathāya na sameti.

অনিত্যতা ইত্যাদির বশে আলোক আদি অন্তরায়ের পরিগ্রহ পৃথকভাবে না বলে, কেবল মার্গ ও অমার্গ জানার মাধ্যমেই 'মার্গামার্গ-জ্ঞানদর্শন-বিশুদ্ধি' বলা হয়েছে। তা অট্ঠকথার সাথে সংগতিপূর্ণ নয়।

Tathā paripanthavimuttassāti tathā pariggahetvā tato vipassanupakkilesaparipanthato vimuttassa yāvānulomāti yāvaanulomañāṇā. [Pg.444] Tilakkhaṇaṃ āropetvāti sambandho. Vipassanāparipākaṃāgammāti saṅkhārupekkhābhāvaṃ patvā tividha vimokkhamukhabhāvappattiyāceva sattaariyapuggalavibhāgassa paccaya bhāvappattiyāca vipassanāñāṇassa paripākaṃ āgamma paṭicca. Idāni appanā uppajjissatīti vattabbakkhaṇeti sambandho. Appanā tica sotāpattimaggaappanā. Dvetīṇivipassanācittānīti tikkhapaññassa dve vipassanācittāni. Mandapaññassa tīṇi vipassanācittāni. Yaṃkiñcīti tīsu lakkhaṇesu aññataraṃ yaṃkiñci. Yāsikhāpattāsānulomāsaṅkhārupekkhāti matthakapattā anulomañāṇasahitā yā saṅkhārupekkhā atthi. Sā vuṭṭhānagāminivipassanātica vuccatīti yojanā. Saṅkhārupekkhāñāṇaṃ anulomañāṇanti imāni dve ñāṇāni vuṭṭhānagāmini vipassanānāmāti vuccantīti vuttaṃ hoti. Idaṃ pana paripākagatavipassanā dassanavacanaṃ. Etthaca vuṭṭhānanti maggo vuccati. So hi vipassanāñāṇassa ārammaṇabhūta saṅkhāranimittatovā sayaṃ saṃyojanavatthubhāvatovā vuṭṭhāti. Taṃ samaṅgipuggalaṃvā puthujjanabhāvato samudayapahānavasena vaṭṭa pavattatoca vuṭṭhāpeti. Tasmā vuṭṭhānanti vuccati. Avassaṃ vuṭṭhānaṃ gacchanti etāyāti vuṭṭhānagāminīti evaṃ dvinnaṃ ñāṇānaṃ vuṭṭhāna gāminibhāvo veditabbo. Tatoparanti dvinnaṃvā tiṇṇaṃvā vipassanā cittānaṃ pavattiyā paraṃ nibbānaṃ ālambitvāti maggassa āvajjanaṭṭhāniyaṃ hutvā tassa purecarabhāvena nibbānameva ārammaṇaṃ katvā. Tato yevaca taṃ vipassanānāmaṃ nalabhatīti. Puthujjana gottamabhibhavantanti etena gottaṃ bhavati abhibhavatīti gotrabhu. Gottanti cettha paripuṇṇakilesa samāyogena anariyabhāvasaṅkhātā puthujjanajāti vuccatīti imamatthaṃ dasseti. Ariyagottamabhisambhontañcāti etena gottaṃ bhavati pāpuṇātīti gotrabhu. Gottantica taṃtaṃ kilesa visuddhabhāva saṅkhātā ariyajāti vuccatīti imamatthaṃ dasseti. Maggo appanā vīthiṃ otaratīti sambandho. Dukkhasaccaṃparijānantoti tebhūmaka dhammānaṃ ekantadukkhabhāvaṃ paricchijja jānanto. Parijānanañcettha tesaṃ dukkhabhāva [Pg.445] paṭicchādakassa sammohassa pahānameva daṭṭhabbaṃ. Samudaya saccaṃpajahantoti attano cittasantāne anusayabhāvena pavattamānaṃ taṇhāsaṅkhātaṃ samudayasaccaṃ ekadesenavā anavasesenavā apacchāvattikaṃ katvā pajahanto. Nirodhasaccaṃsacchikarontoti cakkhumā viya nabhamajjhe virocamānaṃ candamaṇḍalaṃ attano santāne ekadesassavā sakalassavā kilesa vaṭṭassavā āyatiṃ bhāvino vipākavaṭṭassaṃvā attano santāne puna anuppādadhammabhāpattivasena nirodhasaṅkhātaṃ nibbānaṃ paccakkhaṃ karonto. Maggasaccaṃbhāvanāvasenāti ito pubbe anamatagge saṃsāre anuppannapubbassa aṭṭhaṅgikassa maggasaccassa uppādanasaṅkhātāya bhāvanāya vasena. Maggacetanāya pana ānantarikaphalattā taṅkhaṇe apanītaggike padese puna udakaṃ āsiñcitvā nibbāpento viya maggānukūlapavattivasena dukkhaparijānanādīni cattāri kiccāni anukubbantāni tatoparaṃ dvevā tīṇivā phalacittāni pavattanti. Tatoparaṃ bhavaṅgapāto hotīti dassetuṃ tatoparantiādimāha. Yathā pana pasādacakkhunāvā dibbacakkhunāvā kiñcirūpaṃ passantassa tāni cakkhūni taṃ rūpaṃ paccakkhaṃ katvā pacchā tassa puggalassapi paccakkhato pātubhūtaṃ katvā nirujjhanti. Na tāva tesaṃ uppattikkhaṇe taṃ rūpaṃ tassa ahaṃ idaṃnāma passāmīti pākaṭaṃ hoti. Pacchā pana paccavekkhana vāresu pavattamānesueva taṃrūpaṃ tadanubandhāca nānākārā tassa pātubhūtā honti. Evamevaṃ idhapi paccavekkhanavāresu pavattamānesueva nibbānañca tadanubandhāni maggaphalādīnica pātubhavantīti vuttaṃ punabhavaṅgaṃ.La. Pavattantīti. Idāni paccavekkhanañāṇassa bhūmiṃ dassetuṃ maggaṃphalañcanibbānantiādigātha māha. Tattha paṇḍitoti ariyāya paññāya samannāgato phalaṭṭho. Hīneti pahīne. Seseti apahīne uparimaggavajjhe. Imāni pana dve pahīnāvasiṭṭhakilesapaccavekkhanāni kesañci jīvitasamasīsipuggalānaṃ kilesa vibhāgesu akovidānañca nalabbhantīti vuttaṃ paccavekkhativānavāti. Etthaca visuddhimagge tāva sabbapathamaṃ maggapaccavekkhanaṃ vuttaṃ. Tato phalapaccavekkhanaṃ. [Pg.446] Tato pahīnakilesapaccavekkhanaṃ. Tato avasiṭṭhakilesapaccavekkhanaṃ. Avasāne nibbānapaccavekkhanaṃ vuttaṃ. Paṭisambhidāmaggaṭṭhakathāyaṃ pana sabbapathamaṃ kilesapaccavekkhanaṃ adhippetaṃ. Vuttañhi tattha paccavekkhanesu pathamaṃ kilesapaccavekkhanaṃ hoti. Tato maggaphalanibbānapaccavekkhanānīti. Taṃ pana pāḷiyaṃ paccavekkhana ñāṇassa niddesato pubbe pathamaṃ chinnamanupassane paññāvimutti ñāṇanti evaṃ visuṃ vimuttiñāṇassa āgatattā vuttaṃ. Tattha chinnanti tena tena maggena samucchinnaṃ kilesajātanti attho. Pāḷi anu sārena vuccamāne pana pathamaṃ pahīnaṃ kilesānaṃ paccavekkhanaṃ. Tato paccekaṃ maggaṅgabojjhaṅgādīnaṃ paccavekkhanaṃ. Tato tesaṃ ārammaṇabhūtassa nibbānassa paccavekkhanaṃ. Tato phaladhammānaṃ paccavekkhanaṃ. Tato tesaṃ ārammaṇabhūtassa nibbānassa paccavekkhananti vattabbaṃ hoti. Pāḷiyañhi paccavekkhanañāṇaniddese nibbānaṃ maggavārepi phalavārepi dvikkhattuṃ āgatanti. Iti nibbānapaccavekkhanaṃ nāma itaresaṃ paccavekkhanānaṃ ādimhivā majjhe antarantarāvā avasānevā yatthakatthaci pavattatīti siddhaṃ hoti. Tathā kilesapaccavekkhanaṃpi maggaphalapaccavekkhanānaṃ ādimhivā pacchāvāti. Evañhi sati maggaṃ phalañca nibbānanti ayaṃ gāthāpi aviruddhā hotīti. Evañca katvā adhimānaniddesaṭṭhakathāsu so hi maggaphalanibbāna pahīna kilesā vasiṭṭhakilesa paccavekkhanena sañjātasomanasso ariyaguṇapaṭivedhe nikkaṅkhoti vuttaṃ. Etthaca sotāpannassa pañca paccavekkhanāni honti. Tathā sakadāgāmissa pañca. Anāgāmissa pañca. Arahato pana avasiṭṭhakilesonāma natthīti cattārīti ekūnavīsati paccavekkhanāni hontīti. Idañca paripuṇṇa vasena labbhamānaṃ sandhāya vuttaṃ. Aparipuṇṇaṃpi pana hotiyeva. Tathā hi cūḷadukkhakkhandhasuttaaṭṭhakathāyaṃ sā pana na sabbesaṃ paripuṇṇā hoti. Eko hi pahīnakilesameva paccavekkhati. Eko avasiṭṭhakilesameva. Eko maggameva. Eko phalameva. Ekonibbānameva. Imāsu pana pañcasupaccavekkhanāsu ekaṃvādvevā no laddhuṃ navaṭṭatīti vuttaṃ. Evaṃ chabbisuddhikamena bhāvetabbo catubbidho maggo [Pg.447] ñāṇadassanavisuddhināma vuccatīti sambandho. Maggasaddena cettha catubbidhaṃ maggañāṇaṃ tadanukūlapavattivasena phalañāṇañca gahitanti daṭṭhabbaṃ. Etthāti vipassanākammaṭṭhāne. Tatthāti tesu anupassanā maggaphalesu. Abhinivisanaṃ abhiniveso. Heṭṭhā silāpathaviyaṃ nikhātasinerupādassa viya ajjhattakhandhesu daḷhaṃ gahetvā pavattīti attho. Attā iti abhiniveso attābhiniveso. Taṃ attābhinivesaṃ. Muñcantīti ajjhattadhammānaṃ kevalaṃ paccayāyatta vuttitāya khaṇabhaṅgassaca adiṭṭhattā so abhiniveso pavattati. Tasmā taṃ dvayaṃ sudiṭṭhaṃ katvā rūpaṃ anattā vedanā anattātiādinā punappunaṃ samanupassanāvasena taṃ abhinivesaṃ vimocayamānāti attho. Vimokkhamukhaṃ hoti, suññatavimokkha saṅkhātassa maggassa phalassaca pavesanadvārabhūtattā, vipallāsa nimittanti viparītavasena āsanaṃ upagamanaṃ pavattanaṃvā vipallāso. Anicce niccanti upagamanaṃ pavattanaṃvāti attho. So eva kile suppattiyā āsannakāraṇattā nimittanti vipallāsanimittaṃ. Muñcantīti ajjhattadhammānaṃ khaṇabhaṅgassa adiṭṭhattā taṃnimittaṃ hotīti tesaṃ khaṇabhaṅgaṃ sudiṭṭhaṃ katvā rūpaṃ aniccaṃ vedanā aniccātiādinā punappunaṃ samanupassanāvasena taṃnimittaṃ vimocayamānāti attho. Taṇhāpaṇidhinti taṇhāeva abhisaṅgavasena ārammaṇe cittassa paṇidahanato daḷhaṃ thapanato paṇidhīti taṇhāpaṇidhi. Taṃtaṇhā paṇidhiṃ. Muñcantīti ajjhattadhammānaṃ mahāādīnavarāsibhāvassa adiṭṭhattā sopaṇidhi hotīti tesaṃ mahāādīnavarāsibhāvaṃ sudiṭṭhaṃ katvā rūpaṃdukkhaṃ vedanādukkhātiādinā punappunaṃ samanupassanāvasena taṃpaṇidhiṃ vimocayamānāti attho. Tasmāti yasmā etā vimokkhamukhabhūtā tisso anupassanā evaṃ visesa nāmikā honti. Tasmā. Yasmā saṅkhāresu suññatadassanavasena atthasiddhināma kevalaṃ attākinivesabhūtassa diṭṭhigāhassa paṭipakkhabhūtassa ñāṇasseva ānubhāvo hoti, tasmā tathā samanupassitvā vimuñcantassa vipassanāpi maggopi sahajātañāṇa kiccena nāmaṃ labhatīti vuttaṃ yadivuṭṭhāna.La. Suññatovimokkho nāmahotimaggoti. [Pg.448] Aniccadassanavasena atthasiddhināma nimittāti nivesabhūtassa mānagāhassa paṭipakkhabhūtāya saddhāyapi ānubhāvo. Tasmā tathā samanupassitvā vimuccantassa vipassanāpi maggopi sahajātasaddhā kiccena nāmaṃ labhatīti vuttaṃ yadianiccato.La. Animitto vimokkhonāmāti. Dukkhadassanavasena atthasiddhināma paṇidhisaṅkhāta taṇhāgāhapaṭipakkhabhūtassa samādhissapi ānubhāvo. Tasmā tathā samanupassitvā vimuccantassa vipassanāpi maggopi sahajātasamādhikiccena nāmaṃ labhatīti vuttaṃ. Yadi dukkhato. La. Appaṇihito vimokkhonāmāti. Vuttañhetaṃ paṭisambhidāmagge aniccato manasikaroto saddhindriyaṃ adhimattaṃ hoti. Dukkhato manasikaroto samādhindriyaṃ adhimattaṃ hoti. Anattato manasikaroto paññindriyaṃ adhimattaṃ hotīti. Magge pana tiṇṇaṃ dhammānaṃ kiccavisesonāma vipassanāgamanavaseneva siddhoti vuttaṃ maggo. La. Nāmāni labhatīti. Tattha suññatavimokkhena vimutto ariyasāvako sotāpattimaggakkhaṇe dhammānusārīnāma hoti. Majjhe chasu maggaphalakkhaṇesu diṭṭhippatto nāma. Arahattaphalakkhaṇe paññāvimuttonāma. Animittavimokkhena vimutto sotāpattimaggakkhaṇe saddhānusārīnāma. Upari sattasu ṭhānesu saddhāvimuttonāma. Apaṇihitavimokkhena vimutto pana aṭṭhasupi ṭhānesu kāyasakkhināma. Soyeva arūpajjhānaṃ pādakaṃ katvā vimutto arahattaphale ṭhito ubhatobhāgavimutto nāmāti ettāvatā yaṃ heṭṭhā vuttaṃ vipassanāparipākamāgammāti saṅkhārupekkhābhāvaṃ patvā tividhavimokkhamukhabhāvappattiyāceva sattaariyapuggalavibhāgassa paccayabhāvappattiyāca vipassanāñāṇassa paripākaṃ āgamma paṭiccāti. Taṃ sarūpato niddiṭṭhaṃ hotīti. Maggavīthiyaṃ phalañca maggāgamana vasena tathā tīṇi nāmāni labhatīti yojanā. Yathāvuttanayena vipassantānanti yadi anattato vipassatītiādinā vuttappakāranayena vipassantānaṃ catunnaṃ phalaṭṭhānaṃ puggalānaṃ. Yathāsakaṃphalanti sotāpannassa sotāpattiphalaṃ. Sakadāgāmissa sakadāgāmiphalantiādinā nayena [Pg.449] attano attano santakabhūtaṃ yaṃ yaṃ phalaṃ vipassanāgamana vaseneva suññatādivimokkhotica vuccati. Namaggāgamanavasenāti adhippāyo. Etthaca vipassanāgamana vasena maggassa animitta nāmalābhonāma suttantikapariyāyena vutto. Abhidhamme pana animitto nāmamaggo naāgato. Nahi so nippariyāyato animittonāma hoti. Hīnapaṇītādivasena vibhāgārahassa saṅkhāranimittassa sabbhāvato. Teneva hissa dukkhapaṭipadā dandhā bhiññādivasenavā pāramidhammānaṃ parittamahantādivasenavā hīna paṇīta paṇītatara paṇītatama vibhāgo sandissatīti. Aṭṭhakathāyaṃ pana aniccānupassanā saṅkhāresu niccanimittaṃ vidhamanavasena pavattattā animittānupassanānāma samānāpi sayaṃ saṅkhāranimitte pariyāpannattā ekantena attanonāmaṃ maggassa dātuṃ nasakkoti. Tasmā maggo abhidhamma pariyāyena animittanāmaṃ nalabhatīti vuttaṃ. Suttantikapariyāyena pana yathā pathavikasiṇārammaṇaṃ jhānaṃ pathavikasiṇanti vuccati. Evaṃ suññatādināmaṃ nibbānaṃ ārammaṇaṃ katvā pavattāni maggaphalānipi ārammaṇavasenapi suññatādināmaṃ labhanti. Ārammaṇakaraṇavasena pana sampayogavasenavā palibodhakarāca nimittakarāca paṇidhikarāca rāgādayo kilesadhammā tesu natthi. Tasmā tāni aññaṃ āgamanaṃvā ārammaṇaṃvā anapekkhitvā attano sabhāvenapi suññatādināmaṃ labhantīti dassetuṃ ārammaṇavasenātiādi vuttaṃ. Tattha sarasavasenāti attano sabhāvena. Nāmattayanti suññatādi nāmattikaṃ. Sabbatthāti sabbāsu maggavīthi phalasamāpattivīthīsu. Sabbesaṃpīti sabbesaṃpi maggaphalānaṃ. Samamevāti samānameva. Sadisameva. Etthapanāti etesu pana yathāvuttesu maggaphalesu. Yasmā sabbādiṭṭhiyoca soḷasavidhā vicikicchāca attadiṭṭhimūlikā eva honti. Attadiṭṭhiyā niruddhāya nirujjhanti sabbānica apāyagāmi kammānināma attadiṭṭhiyā satiyāeva vipaccanti. Asatiyā na vipaccanti. Diṭṭhasaccānañca sā diṭṭhi sabbaso pahīnā hoti. Tasmā sotāpattimaggaṃ.La. Pahīnāpāya gamanoti vuttaṃ. Apāyaṃ gacchanti [Pg.450] etehīti apāyagamanāni. Diṭṭhivicikicchāvippayuttā akusaladhammāceva pubbekataduccaritakammānica. Pahīnāni apāyagamanāni etassāti pahīnāpāyagamano. Paṭividdhacatusaccānaṃ pahīnaattadiṭṭhīnaṃ bodhipakkhiyadhammā ekantena uparūpari vaḍḍhanapakkhe ṭhitā honti. Kilesadhammā pana hāyanapakkhe. Tasmā te anukkamena parihāyitvā gacchantā uparima koṭiyā sattahi bhavehi sabbaso parikkhayaṃ gacchantīti vuttaṃ sattakkhattuparamosotāpannonāma hotīti, tattha sattakkhattusaddena sattapaṭisandhigahaṇavārā vuccanti. Paramoti ukkaṃsaparicchedo. Iti sattakkhattuṃ paramo etassāti. Sattakkhattuparamo. So pana devesu sattakkhattu paramo, manussesu sattakkhattu paramo, ubhayattha sattakkhattu paramoti tividho hoti. Yathāha –

“সেইরূপ অন্তরায় বা বিঘ্ন হতে মুক্ত ব্যক্তির” বলতে বোঝায়—সেইরূপ পরিগ্রহ করে সেই বিপশ্যনা-উপক্লেশরূপ অন্তরায় হতে মুক্ত ব্যক্তির “অনুলোম পর্যন্ত” অর্থাৎ অনুলোমজ্ঞান পর্যন্ত। “ত্রিলক্ষণ আরোপ করে” এর সাথে সম্বন্ধ রয়েছে। “বিপশ্যনার পরিপাক লাভ করে” বলতে বোঝায়—সংস্কারোপেক্ষা অবস্থা প্রাপ্ত হয়ে, ত্রিবিধ বিমোক্ষমুখভাব প্রাপ্তির কারণে এবং সপ্ত আর্যপুদ্গলের বিভাগের প্রত্যয়ভাব প্রাপ্তির কারণে বিপশ্যনাজ্ঞানের পরিপাক লাভ করে বা তার ওপর নির্ভর করে। “এখন অর্পণা উৎপন্ন হবে” এই বলার ক্ষণে সম্বন্ধ রয়েছে। “অর্পণা” বলতে স্রোত্যাপত্তি মার্গ অর্পণা। “দুই বা তিনটি বিপশ্যনা চিত্ত” বলতে তীক্ষ্ণপ্রজ্ঞ ব্যক্তির দুটি বিপশ্যনা চিত্ত এবং মন্দপ্রজ্ঞ ব্যক্তির তিনটি বিপশ্যনা চিত্ত। “যেকোনো একটি” বলতে তিন লক্ষণের মধ্যে যেকোনো একটি। “যা শিখাপ্রাপ্ত অনুলোম-সংস্কারোপেক্ষা” বলতে চূড়ান্তে বা শিখায় পৌঁছানো অনুলোমজ্ঞানসহ যে সংস্কারোপেক্ষা জ্ঞান রয়েছে। তা “ব্যুত্থানগামিনী বিপশ্যনা” নামেও অভিহিত হয়—এইরূপ যোজনা করতে হবে। সংস্কারোপেক্ষা জ্ঞান ও অনুলোমজ্ঞান—এই দুটি জ্ঞানকে “ব্যুত্থানগামিনী বিপশ্যনা” বলা হয়, এটাই বলা হয়েছে। এটি পরিপক্কতা প্রাপ্ত বিপশ্যনা দর্শনের বচন। আর এখানে “ব্যুত্থান” বলতে মার্গকে বোঝানো হয়েছে। কারণ, তা বিপশ্যনাজ্ঞানের আলম্বনস্বরূপ সংস্কারের নিমিত্ত হতে অথবা স্বয়ং সংযোজনের বস্তুরূপ ভাব হতে ব্যুত্থিত (উত্থিত) হয়। অথবা তা সেই সমন্বিত পুদ্গলকে পৃথগ্জনভাব হতে এবং সমুদয় প্রহাণের মাধ্যমে সংসার-প্রবৃত্তি হতে ব্যুত্থিত (মুক্ত) করে। তাই একে “ব্যুত্থান” বলা হয়। “এর দ্বারা অবশ্যই ব্যুত্থানে গমন করে” তাই এটি “ব্যুত্থানগামিনী”—এভাবে এই দুটি জ্ঞানের ব্যুত্থানগামিনী ভাব বুঝতে হবে। “তার পর” বলতে দুই বা তিনটি বিপশ্যনা চিত্তের প্রবৃত্তির পর “নির্বাণকে আলম্বন করে” অর্থাৎ মার্গের আবর্জন-স্থানীয় হয়ে তার পূর্বগামী ভাব দ্বারা নির্বাণকেই আলম্বন করে। এবং সেই কারণেই তা আর “বিপশ্যনা” নাম লাভ করে না। “পৃথগ্জন গোত্রকে অভিভূত করে” এর দ্বারা যা গোত্রকে অতিক্রম বা অভিভূত করে, তা-ই “গোত্রভূ”। এখানে “গোত্র” বলতে পরিপূর্ণ ক্লেশের সংযোগের কারণে অনার্যভাবসংজ্ঞক পৃথগ্জন জাতিকে বোঝায়—এই অর্থ প্রদর্শন করা হয়েছে। “এবং আর্য গোত্রকে প্রাপ্ত হয়ে” এর দ্বারা যা গোত্রকে প্রাপ্ত হয়, তা-ই “গোত্রভূ”। আর “গোত্র” বলতে সেই সেই ক্লেশ হতে বিশুদ্ধভাবসংজ্ঞক আর্য জাতিকে বোঝায়—এই অর্থ প্রদর্শন করা হয়েছে। “মার্গ অর্পণা বীথিতে অবতীর্ণ হয়”—এর সাথে সম্বন্ধ রয়েছে। “দুঃখসত্য পরিজ্ঞান করে” বলতে ত্রিভূমিক ধর্মসমূহের একান্ত দুঃখভাবকে পরিচ্ছেদ করে (নির্ণয় করে) জানা। আর এখানে পরিজ্ঞান বলতে তাদের দুঃখভাবকে আচ্ছাদনকারী সম্মোহের (অবিদ্যার) প্রহা্ণকেই বুঝতে হবে। “সমুদয়সত্য প্রহা্ণ করে” বলতে নিজের চিত্তসন্তানে অনুশয়ভাবে বিদ্যমান তৃষ্ণাসংজ্ঞক সমুদয়সত্যকে আংশিকভাবে বা সম্পূর্ণরূপে পুনরায় উৎপন্ন না হওয়ার মতো করে প্রহা্ণ করা। “নিরোধসত্য সাক্ষাৎ করে” বলতে চক্ষুষ্মান ব্যক্তির আকাশে বিরাজমান চন্দ্রমণ্ডলের দর্শনের মতো, নিজের সন্তানে আংশিক বা সমগ্র ক্লেশচক্রের অথবা ভবিষ্যতে উৎপন্ন হওয়ার যোগ্য বিপাকচক্রের নিজের সন্তানে পুনরায় উৎপন্ন না হওয়ার ধর্ম প্রাপ্তির মাধ্যমে নিরোধসংজ্ঞক নির্বাণকে প্রত্যক্ষ করা। “ভাবনাবশে মার্গসত্য” বলতে এর পূর্বে অনাদি সংসারে কখনো উৎপন্ন না হওয়া অষ্টাঙ্গিক মার্গসত্যের উৎপাদনরূপ ভাবনার বশে। মার্গচেতনার আনন্তরিক ফল হওয়ার কারণে, সেই ক্ষণে অগ্নি অপসারিত স্থানে পুনরায় জল সিঞ্চন করে নির্বাপিত করার মতো, মার্গের অনুকূল প্রবৃত্তির বশে দুঃখ পরিজ্ঞান আদি চারটি কৃত্য সম্পাদন করতে করতে তার পর দুই বা তিনটি ফলচিত্ত প্রবৃত্ত হয়। তার পর ভবাঙ্গপাত হয়—এটি দেখানোর জন্য “তার পর” ইত্যাদি বলা হয়েছে। যেমন প্রসাদচক্ষু (মাংসচক্ষু) বা দিব্যচক্ষু দ্বারা কোনো রূপ দর্শনকারী ব্যক্তির সেই চক্ষুদ্বয় সেই রূপকে প্রত্যক্ষ করে এবং পরে সেই পুদ্গলের নিকটও প্রত্যক্ষভাবে প্রাদুর্ভূত করে নিরুদ্ধ হয়। তাদের উৎপত্তিক্ষণে সেই রূপটি তার কাছে “আমি এটি দেখছি” এভাবে স্পষ্ট হয় না। কিন্তু পরে প্রত্যবেক্ষণ বারসমূহ প্রবৃত্ত হলেই সেই রূপ এবং তার সাথে সংশ্লিষ্ট নানাবিধ আকার তার কাছে প্রাদুর্ভূত হয়। ঠিক তেমনই, এখানেও প্রত্যবেক্ষণ বারসমূহ প্রবৃত্ত হলেই নির্বাণ এবং তার সাথে সংশ্লিষ্ট মার্গ-ফল আদি প্রাদুর্ভূত হয়—এজন্যই বলা হয়েছে “পুনরায় ভবাঙ্গ... ইত্যাদি প্রবৃত্ত হয়”। এখন প্রত্যবেক্ষণজ্ঞানের ভূমি প্রদর্শন করার জন্য “মার্গ, ফল ও নির্বাণ” ইত্যাদি গাথা বলেছেন। সেখানে “পণ্ডিত” বলতে আর্য প্রজ্ঞা সমন্বিত ফলস্থ ব্যক্তি। “হীন” বলতে প্রহীন (ক্ষয়প্রাপ্ত)। “শেষ” বলতে অপ্রহীন, যা উপরিভাগের মার্গ দ্বারা বর্জনীয় (ক্ষয়যোগ্য)। কিন্তু এই দুটি—প্রহীন ও অবশিষ্ট ক্লেশের প্রত্যবেক্ষণ—কোনো কোনো জীবিতসমশীর্ষী পুদ্গলের এবং ক্লেশের বিভাগে অকোবিদ (অদক্ষ) ব্যক্তিদের ক্ষেত্রে পাওয়া যায় না, তাই বলা হয়েছে “প্রত্যবেক্ষণ করে বা না করে”। আর এখানে বিশুদ্ধিমার্গে সর্বপ্রথমে মার্গ প্রত্যবেক্ষণ বলা হয়েছে। তারপর ফল প্রত্যবেক্ষণ। তারপর প্রহীন ক্লেশ প্রত্যবেক্ষণ। তারপর অবশিষ্ট ক্লেশ প্রত্যবেক্ষণ। পরিশেষে নির্বাণ প্রত্যবেক্ষণ বলা হয়েছে। কিন্তু প্রতিসম্ভিদামাগ্গ অর্থকথায় সর্বপ্রথমে ক্লেশ প্রত্যবেক্ষণ অভিপ্রেত। কারণ সেখানে বলা হয়েছে—প্রত্যবেক্ষণসমূহের মধ্যে প্রথম ক্লেশ প্রত্যবেক্ষণ হয়। তারপর মার্গ, ফল ও নির্বাণ প্রত্যবেক্ষণসমূহ। কিন্তু পালি গ্রন্থে প্রত্যবেক্ষণজ্ঞানের নির্দেশের পূর্বে প্রথমে “ছিন্ন অনুদর্শনে প্রজ্ঞাবিমুক্তি জ্ঞান” এভাবে পৃথকভাবে বিমুক্তিজ্ঞানের উল্লেখ থাকার কারণে তা বলা হয়েছে। সেখানে “ছিন্ন” বলতে সেই সেই মার্গ দ্বারা সমুৎচ্ছিন্ন ক্লেশসমূহ—এই অর্থ। পালি অনুসারে বলতে গেলে, প্রথমে প্রহীন ক্লেশসমূহের প্রত্যবেক্ষণ। তারপর প্রত্যেক মার্গঙ্গ ও বোধ্যঙ্গ আদির প্রত্যবেক্ষণ। তারপর তাদের আলম্বনস্বরূপ নির্বাণের প্রত্যবেক্ষণ। তারপর ফলধর্মসমূহের প্রত্যবেক্ষণ। তারপর তাদের আলম্বনস্বরূপ নির্বাণের প্রত্যবেক্ষণ—এভাবে বলা উচিত। কারণ পালি গ্রন্থে প্রত্যবেক্ষণজ্ঞানের নির্দেশে নির্বাণ মার্গবারেও এবং ফলবারেও দুইবার এসেছে। এভাবে নির্বাণ প্রত্যবেক্ষণ অন্যান্য প্রত্যবেক্ষণসমূহের শুরুতে, মাঝে, অন্তরালে বা শেষে যেকোনো স্থানে প্রবৃত্ত হয়—এটি সিদ্ধ হয়। সেইরূপ ক্লেশ প্রত্যবেক্ষণও মার্গ ও ফল প্রত্যবেক্ষণের পূর্বে বা পরে হয়ে থাকে। এরূপ হলে “মার্গ, ফল ও নির্বাণ” এই গাথাটিও অবিরুদ্ধ হয়। এবং এরূপ করেই অধিমাননির্দেশ অর্থকথাসমূহে বলা হয়েছে—তিনি মার্গ, ফল, নির্বাণ, প্রহীন ক্লেশ ও অবশিষ্ট ক্লেশের প্রত্যবেক্ষণের দ্বারা সঞ্জাত সোমনস্য (আনন্দিত) হয়ে আর্যগুণের প্রতিবেধে (উপলব্ধিতে) নিষ্কাক্ষ (সংশয়হীন) হন। আর এখানে স্রোতাপন্ন ব্যক্তির পাঁচটি প্রত্যবেক্ষণ হয়। সেইরূপ সকদাগামী ব্যক্তির পাঁচটি। অনাগামী ব্যক্তির পাঁচটি। কিন্তু অরহতের অবশিষ্ট ক্লেশ বলতে কিছু নেই বলে চারটি—এভাবে মোট উনিশটি প্রত্যবেক্ষণ হয়ে থাকে। এটি পরিপূর্ণতার ভিত্তিতে প্রাপ্ত হওয়াকে লক্ষ্য করে বলা হয়েছে। তবে তা অপরিপূর্ণও হতে পারে। তথাহি, চূলদুঃখকন্ধসূত্রের অর্থকথায় বলা হয়েছে—তা কিন্তু সকলের ক্ষেত্রে পরিপূর্ণ হয় না। কেউ কেবল প্রহীন ক্লেশই প্রত্যবেক্ষণ করেন। কেউ কেবল অবশিষ্ট ক্লেশ। কেউ কেবল মার্গ। কেউ কেবল ফল। কেউ কেবল নির্বাণ। কিন্তু এই পাঁচটি প্রত্যবেক্ষণের মধ্যে একটি বা দুটিও না পাওয়া অনুচিত—এরূপ বলা হয়েছে। এভাবে sechs (ছয়) বিশুদ্ধির ক্রমে ভাবনাকর্তব্য চতুর্বিধ মার্গকে “জ্ঞানদর্শনবিশুদ্ধি” বলা হয়—এর সাথে সম্বন্ধ রয়েছে। আর এখানে “মার্গ” শব্দ দ্বারা চতুর্বিধ মার্গজ্ঞান এবং তার অনুকূল প্রবৃত্তির বশে ফলজ্ঞানকেও গ্রহণ করা হয়েছে—এটি বুঝতে হবে। “এখানে” বলতে বিপশ্যনা কর্মস্থানে। “সেখানে” বলতে সেই অনুদর্শন ও মার্গ-ফলসমূহে। অভিনিবেশ করা হলো “অভিনিবেশ”। নিচে শিলাময় পৃথিবীতে প্রোথিত সুমেরু পর্বতের পাদদেশের মতো আধ্যাত্মিক স্কন্ধসমূহে দৃঢ়ভাবে গ্রহণ করে প্রবৃত্তি—এই অর্থ। “আত্মা” এইরূপ অভিনিবেশ হলো “আত্মাভিনিবেশ”। সেই আত্মাভিনিবেশকে। “মুক্ত করছে” বলতে আধ্যাত্মিক ধর্মসমূহের কেবল প্রত্যয়াধীন প্রবৃত্তি এবং ক্ষণভঙ্গুরতা দৃষ্ট না হওয়ার কারণে সেই অভিনিবেশ প্রবৃত্ত হয়। তাই সেই দুটিকে সম্যকভাবে দর্শন করে “রূপ অনাত্মা, বেদনা অনাত্মা” ইত্যাদিরূপে বারবার অনুদর্শনের বশে সেই অভিনিবেশকে বিমোচন করছে—এই অর্থ। তা বিমোক্ষমুখ হয়, কারণ তা শূন্যতাবিমোক্ষসংজ্ঞক মার্গ ও ফলের প্রবেশদ্বারস্বরূপ। “বিপর্যাস নিমিত্ত” বলতে বিপরীতভাবে অবস্থান, উপগমন বা প্রবৃত্তি হলো বিপর্যাস। অনিত্যে নিত্য—এইরূপ উপগমন বা প্রবৃত্তি—এই অর্থ। তা-ই ক্লেশ উৎপত্তির আসন্ন কারণ হওয়ার কারণে নিমিত্ত, তাই “বিপর্যাসনিমিত্ত”। “মুক্ত করছে” বলতে আধ্যাত্মিক ধর্মসমূহের ক্ষণভঙ্গুরতা দৃষ্ট না হওয়ার কারণে সেই নিমিত্ত উৎপন্ন হয়, তাই তাদের ক্ষণভঙ্গুরতাকে সম্যকভাবে দর্শন করে “রূপ অনিত্য, বেদনা অনিত্য” ইত্যাদিরূপে বারবার অনুদর্শনের বশে সেই নিমিত্তকে বিমোচন করছে—এই অর্থ। “তৃষ্ণাপ্রণিধি” বলতে তৃষ্ণাই আসক্তির বশে আলম্বনে চিত্তের প্রণিধান বা দৃঢ়ভাবে স্থাপন করার কারণে প্রণিধি, তাই “তৃষ্ণাপ্রণিধি”। সেই তৃষ্ণাপ্রণিধিকে। “মুক্ত করছে” বলতে আধ্যাত্মিক ধর্মসমূহের মহাআদিনব রাশিভাব (মহাদোষসমূহ) দৃষ্ট না হওয়ার কারণে সেই প্রণিধি উৎপন্ন হয়, তাই তাদের মহাআদিনব রাশিভাবকে সম্যকভাবে দর্শন করে “রূপ দুঃখ, বেদনা দুঃখ” ইত্যাদিরূপে বারবার অনুদর্শনের বশে সেই প্রণিধিকে বিমোচন করছে—এই অর্থ। “অতএব” বলতে যেহেতু বিমোক্ষমুখস্বরূপ এই তিন অনুদর্শন এরূপ বিশেষ নামযুক্ত হয়, অতএব। যেহেতু সংস্কারসমূহে শূন্যতাদর্শনের বশে অর্থসিদ্ধি বলতে কেবল আত্মাভিনিবেশস্বরূপ দৃষ্টিগ্রাহের প্রতিপক্ষস্বরূপ জ্ঞানেরই প্রভাব, অতএব সেভাবে অনুদর্শন করে বিমুক্ত হওয়া ব্যক্তির বিপশ্যনাও এবং মার্গও সহজাত জ্ঞানকৃত্যের দ্বারা নাম লাভ করে—এজন্যই বলা হয়েছে “যদি ব্যুত্থান... ইত্যাদি শূন্যতাবিমোক্ষ নামক মার্গ হয়”। অনিত্যদর্শনের বশে অর্থসিদ্ধি বলতে নিমিত্তাভিনিবেশস্বরূপ মানগ্রাহের প্রতিপক্ষস্বরূপ শ্রদ্ধারও প্রভাব। অতএব সেভাবে অনুদর্শন করে বিমুক্ত হওয়া ব্যক্তির বিপশ্যনাও এবং মার্গও সহজাত শ্রদ্ধাকৃত্যের দ্বারা নাম লাভ করে—এজন্যই বলা হয়েছে “যদি অনিত্য হতে... ইত্যাদি অনিমিত্ত বিমোক্ষ নাম হয়”। দুঃখদর্শনের বশে অর্থসিদ্ধি বলতে প্রণিধিসংজ্ঞক তৃষ্ণাহরণের প্রতিপক্ষস্বরূপ সমাধিরও প্রভাব। অতএব সেভাবে অনুদর্শন করে বিমুক্ত হওয়া ব্যক্তির বিপশ্যনাও এবং মার্গও সহজাত সমাধিকৃত্যের দ্বারা নাম লাভ করে—এজন্যই বলা হয়েছে “যদি দুঃখ হতে... ইত্যাদি অপ্রণিহিত বিমোক্ষ নাম হয়”। কারণ প্রতিসম্ভিদামার্গে বলা হয়েছে—অনিত্যরূপে মনস্কারকারী ব্যক্তির শ্রদ্ধেন্দ্রিয় অতিমাত্রায় (তীব্র) হয়। দুঃখরূপে মনস্কারকারী ব্যক্তির সমাধীন্দ্রিয় অতিমাত্রায় হয়। অনাত্মারূপে মনস্কারকারী ব্যক্তির প্রজ্ঞেন্দ্রিয় অতিমাত্রায় হয়। কিন্তু মার্গে তিন ধর্মের কৃত্যবিশেষ বিপশ্যনাগমনের বশেই সিদ্ধ হয়—এজন্যই বলা হয়েছে “মার্গ... ইত্যাদি নামসমূহ লাভ করে”। সেখানে শূন্যতাবিমোক্ষের দ্বারা বিমুক্ত আর্যশ্রাবক স্রোত্যাপত্তি মার্গক্ষণে “ধর্মানুসারী” নামে অভিহিত হন। মধ্যবর্তী ছয়টি মার্গ-ফল ক্ষণে “দৃষ্টিপ্রাপ্ত” নামে অভিহিত হন। অর্হত্ত্ব ফলক্ষণে “প্রজ্ঞাবিমুক্ত” নামে অভিহিত হন। অনিমিত্তবিমোক্ষের দ্বারা বিমুক্ত ব্যক্তি স্রোত্যাপত্তি মার্গক্ষণে “শ্রদ্ধানুসারী” নামে অভিহিত হন। উপরিভাগের সাতটি স্থানে “শ্রদ্ধাবিমুক্ত” নামে অভিহিত হন। অপ্রণিহিতবিমোক্ষের দ্বারা বিমুক্ত ব্যক্তি আটটি স্থানেই “কায়সাক্ষী” নামে অভিহিত হন। তিনিই অরূপধ্যানকে পাদভূমি (ভিত্তি) করে বিমুক্ত হয়ে অর্হত্ত্ব ফলে স্থিত হলে “উভতোভাগবিমুক্ত” নামে অভিহিত হন—এ পর্যন্ত নিচে যা বলা হয়েছে “বিপশ্যনার পরিপাক লাভ করে” অর্থাৎ সংস্কারোপেক্ষা অবস্থা প্রাপ্ত হয়ে, ত্রিবিধ বিমোক্ষমুখভাব প্রাপ্তির কারণে এবং সপ্ত আর্যপুদ্গলের বিভাগের প্রত্যয়ভাব প্রাপ্তির কারণে বিপশ্যনাজ্ঞানের পরিপাক লাভ করে বা তার ওপর নির্ভর করে—তা স্বরূপত নির্দিষ্ট হয়েছে। মার্গবীথিতে ফলও মার্গগমনের বশে সেইরূপ তিনটি নাম লাভ করে—এইরূপ যোজনা করতে হবে। “যথোক্ত নিয়মে বিপশ্যনাকারী ব্যক্তিদের” বলতে যদি অনাত্মারূপে বিপশ্যনা করেন ইত্যাদি উক্ত প্রকার নিয়মে বিপশ্যনাকারী চার ফলস্থ পুদ্গলের। “যথাস্বীয় ফল” বলতে স্রোতাপন্ন ব্যক্তির স্রোত্যাপত্তি ফল, সকদাগামী ব্যক্তির সকদাগামী ফল ইত্যাদি নিয়মে নিজের নিজের অধিকারভুক্ত যে যে ফল, তা বিপশ্যনাগমনের বশেই শূন্যতা আদি বিমোক্ষ নামে অভিহিত হয়, মার্গগমনের বশে নয়—এটিই অভিপ্রায়। আর এখানে বিপশ্যনাগমনের বশে মার্গের অনিমিত্ত নাম লাভ সূত্রান্তিক (সূত্রপিটকীয়) পদ্ধতিতে বলা হয়েছে। কিন্তু অভিধর্মে “অনিমিত্ত” নামক মার্গ আসেনি। কারণ তা মুখ্যার্থে (নিপর্যায়ে) অনিমিত্ত নয়। হীন-প্রণীত আদি ভেদে বিভাগের যোগ্য সংস্কার-নিমিত্তের অস্তিত্ব থাকার কারণে। সেই কারণেই তার দুঃখা প্রতিপদা দন্ধাভিজ্ঞা আদির বশে অথবা পারমী ধর্মসমূহের ক্ষুদ্র-মহৎ আদির বশে হীন, প্রণীত, প্রণীততর, প্রণীততম বিভাগ দৃষ্ট হয়। কিন্তু অর্থকথায় বলা হয়েছে—অনিত্যানুদর্শন সংস্কারসমূহে নিত্যনিমিত্তকে বিদূরিত করার বশে প্রবৃত্ত হওয়ার কারণে অনিমিত্তানুদর্শন নাম হলেও, তা স্বয়ং সংস্কার-নিমিত্তের অন্তর্ভুক্ত হওয়ায় একান্তভাবে নিজের নাম মার্গকে দিতে পারে না। তাই মার্গ অভিধর্ম পদ্ধতিতে “অনিমিত্ত” নাম লাভ করে না। কিন্তু সূত্রান্তিক পদ্ধতিতে যেমন পৃথিবীকৃৎস্ন-আলম্বনযুক্ত ধ্যানকে “পৃথিবীকৃৎস্ন” বলা হয়, তেমনি শূন্যতা আদি নামযুক্ত নির্বাণকে আলম্বন করে প্রবৃত্ত মার্গ-ফলসমূহও আলম্বনের বশে শূন্যতা আদি নাম লাভ করে। আলম্বন করার কারণে অথবা সম্প্রযোগের কারণে প্রতিবন্ধক সৃষ্টিকারী, নিমিত্ত সৃষ্টিকারী ও প্রণিধি সৃষ্টিকারী রাগ আদি ক্লেশধর্মসমূহ তাদের মধ্যে নেই। তাই তারা অন্য কোনো আগমন বা আলম্বনের অপেক্ষা না করে নিজের স্বভাবের দ্বারাও শূন্যতা আদি নাম লাভ করে—এটি দেখানোর জন্য “আলম্বনের বশে” ইত্যাদি বলা হয়েছে। সেখানে “সরসভাষে” বলতে নিজের স্বভাবের দ্বারা। “নামত্রয়” বলতে শূন্যতা আদি নামত্রয়। “সর্বত্র” বলতে সকল মার্গবীথি ও ফলসমাপত্তিবীথিতে। “সকলেরই” বলতে সকল মার্গ-ফলেরই। “সমানই” বলতে সমানই, সদৃশই। “এখানে কিন্তু” বলতে এই সকল যথোক্ত মার্গ-ফলসমূহের মধ্যে। যেহেতু সকল দৃষ্টি এবং ষোড়শ প্রকার বিচিকিৎসা আত্মদৃষ্টিমূলকই হয়ে থাকে। আত্মদৃষ্টি নিরুদ্ধ হলে তারা নিরুদ্ধ হয় এবং সকল অপায়গামী কর্ম আত্মদৃষ্টি থাকলেই বিপাক দান করে, না থাকলে বিপাক দান করে না। আর দৃষ্টসত্য (স্রোতাপন্ন) ব্যক্তিদের সেই দৃষ্টি সর্বতোভাবে প্রহীন হয়। তাই “স্রোত্যাপত্তি মার্গ... ইত্যাদি অপায়গমন প্রহীন হয়েছে” বলা হয়েছে। “যার দ্বারা অপায়ে গমন করে” তা-ই অপায়গমন। দৃষ্টি ও বিচিকিৎসা বিপ্রযুক্ত অকুশল ধর্মসমূহ এবং পূর্বে কৃত দুশ্চরিত্র কর্মসমূহ। যার অপায়গমনসমূহ প্রহীন হয়েছে, সে-ই “প্রহীন-অপায়গমন”। চতুরার্যসত্য প্রতিবেধকারী এবং প্রহীন-আত্মদৃষ্টিসম্পন্ন ব্যক্তিদের বোধিপক্ষীয় ধর্মসমূহ একান্তভাবে উত্তরোত্তর বর্ধনশীল পক্ষে স্থিত থাকে। কিন্তু ক্লেশধর্মসমূহ ক্ষয়শীল পক্ষে থাকে। তাই তারা অনুক্রমে হ্রাস পেয়ে পেয়ে সর্বোচ্চ সীমায় সাতটি জন্মের মধ্যে সর্বতোভাবে পরিক্ষয় প্রাপ্ত হয়—এজন্যই বলা হয়েছে “সপ্তকৃৎপরম স্রোতাপন্ন হন”। সেখানে “সপ্তকৃৎ” শব্দ দ্বারা সাতবার প্রতিসন্ধি গ্রহণের বারসমূহ বোঝায়। “পরম” বলতে সর্বোচ্চ সীমা। এভাবে সাতবার যার সর্বোচ্চ সীমা, সে-ই “সপ্তকৃৎপরম”। তিনি আবার দেবলোকে সপ্তকৃৎপরম, মনুষ্যলোকে সপ্তকৃৎপরম এবং উভয় লোকে সপ্তকৃৎপরম—এই তিন প্রকার হন। যেমন বলা হয়েছে—

Katamoca puggalo sattakkhattuparamo idhekacco puggalo tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā sotāpanno hoti, avinipātadhammo niyato, sambodhiparāyano, so sattakkhattuṃ deveca manusseca sandhāvitvā saṃsaritvā dukkhassantaṃ karoti. Ayaṃ vuccati puggalo sattakkhattu paramoti.

কোন ব্যক্তি সপ্তকৃৎপরম (সপ্তবার-পরম)? ইহলোকে কোনো কোনো ব্যক্তি তিনটি সংযোজনের ক্ষয় হওয়ায় শ্রোতাপন্ন হন, অবিনিপাতধর্মী (অবনতিহীন), নিয়ত (মুক্তির পথে সুনিশ্চিত) এবং সম্বোধিপরায়ণ (সম্বোধি লাভই যাঁর পরম লক্ষ্য) হন। তিনি দেব ও মনুষ্যলোকে সর্বোচ্চ সাতবার যাতায়াত ও সংসার পরিভ্রমণ করে দুঃখের অন্ত সাধন করেন। এই ব্যক্তিকে বলা হয় 'সপ্তকৃৎপরম'।

Ettha hi ca saddo aniyamattho. Etena yoca deveeva sattakkhattuṃ saṃsarati. Yoca manusseeva sattakkhattuṃ saṃsarati. Yoca deveca manusseca missakabhava vasena sattakkhattuṃ saṃsarati. Tividho peso sattakkhattu paramonāmāti dasseti. Aṭṭhakathāyaṃ pana missakabhava vasenassa attho vutto. Etthaca yasmā mahaggatajjhānassaca uparimagga vipassanā yaca ānubhāvaṃ anapekkhitvā kevalaṃ imassa maggassa ānubhāvagatiyā eva sattakkhattuparamonāma vutto. Soca pāḷiyaṃ katamesaṃ pañcannaṃ idha niṭṭhā. Sattakkhattuparamassa kolaṃ kolassa ekabījissa sakadāgāmissa yoca diṭṭhevadhamme arahāti vuttattā kāmabhaveeva jhānarahito sukkhavipassakovā [Pg.451] parihīnajjhānovā daṭṭhabbo. Tenevaca paṭisambhidāmaggaṭṭha kathāyaṃ tayopi ime sotāpannā kāmabhavavasena vuttā. Rūpārūpabhave pana bahukāpi paṭisandhiyo gaṇhantīti vuttaṃ. Aṅguttaraṭṭhakathāyañca aṭṭhamaṃ bhavanti kāmabhave aṭṭhamaṃ paṭisandhinti vuttaṃ. Tasmā ye kāmabhaveyeva sattavārato oraṃvā diṭṭhadhamme yevavā uparimaggaṃ gaṇhanti. Tesaṃ tathārūpo pavattiviseso upari maggavipassanābalena siddhoti veditabbo. Tathā hi aṭṭhakathāsu upari tiṇṇaṃ maggānaṃ vipassanā niyāmetīti vuttaṃ. Ye pana diṭṭhadhammevā sakkaanāthapiṇḍikavisākhādayo viya sattasu bhavesu yatthakatthaci bhavevā jhānaṃ uppādetvā brahmalokaṃ gacchanti. Yeca brahmalokeyeva sotāpattimaggaṃ labhitvā tattheva parinibbāyanti. Tesaṃ tathārūpo pavatti viseso mahaggatajjhānabalena siddhoti. Yasmāca pāḷiyaṃ sattakkhattuṃ devecāti etena kāmabhave satta opapātika paṭisandhiyo dasseti. Sattakkhattuṃ manussecāti etena satta gabbhaseyyakapaṭisandhiyo dassetīti ubhayena cuddasa paṭisandhiyo dassitā honti. Tasmā tena pariyāyena labbhamāne cuddasabhave sandhāya sakkapañhasutte –

এখানে 'চ' (ca) শব্দটি অনিয়ম অর্থে (অনির্দিষ্ট অর্থে) ব্যবহৃত হয়েছে। এর দ্বারা যিনি কেবল দেবলোকেই সাতবার পরিভ্রমণ করেন, যিনি কেবল মনুষ্যলোকেই সাতবার পরিভ্রমণ করেন এবং যিনি দেব ও মনুষ্য উভয় লোকের মিশ্রভাবের বশে সাতবার পরিভ্রমণ করেন—এই ত্রিবিধ ব্যক্তিকেই 'সপ্তকৃৎপরম' নামে প্রদর্শন করা হয়েছে। কিন্তু অট্ঠকথায় (অর্থকথায়) মিশ্রভাবের বশেই এর অর্থ বলা হয়েছে। এবং এখানে যেহেতু মহদ্গত ধ্যান এবং উপরিভাগের মার্গের বিপশ্যনার প্রভাবের অপেক্ষা না রেখে কেবল এই (স্রোতাপত্তি) মার্গের প্রভাব ও গতির দ্বারাই 'সপ্তকৃৎপরম' বলা হয়েছে। এবং পালি গ্রন্থে 'কোন পাঁচজনের এখানে নিষ্ঠা (পরিনির্বাণ) হয়?'—এই প্রসঙ্গে সপ্তকৃৎপরম, কোলঙ্কোল, একবীজী, সকদাগামী এবং যিনি দৃষ্টধর্মেই অর্হত্ত্ব লাভ করেন—এদের কথা বলা হয়েছে। তাই কামলোকেই ধ্যানরহিত শুষ্ক-বিপর্শক অথবা ধ্যানভ্রষ্ট ব্যক্তি হিসেবে এদের দেখতে হবে। এই কারণেই পটিসম্ভিদামগ্গ-অট্ঠকথায় এই তিন প্রকার শ্রোতাপন্ন পুদ্গলকে কামভবের বশেই বলা হয়েছে। রূপ ও অরূপ ভবে কিন্তু বহু প্রতিসন্ধিও গ্রহণ করতে পারেন—এমন বলা হয়েছে। এবং অঙ্গুত্তর-অট্ঠকথায় 'অষ্টম ভব' বলতে কামভবে অষ্টম প্রতিসন্ধি গ্রহণকে বোঝানো হয়েছে। অতএব, যাঁরা কামভবেই সাতবারের কম সময়ে অথবা দৃষ্টধর্মেই উপরিভাগের মার্গ লাভ করেন, তাঁদের সেই প্রকার বিশেষ প্রবৃত্তি উপরিভাগের মার্গ-বিপশ্যনার বলে সিদ্ধ হয়েছে বলে জানতে হবে। কারণ অট্ঠকথাগুলোতে বলা হয়েছে যে, উপরিভাগের তিনটি মার্গের বিপশ্যনাই এটি নির্ধারণ করে। কিন্তু যাঁরা দৃষ্টধর্মে অথবা শক্র, অনাথপিণ্ডিক, বিশাখা প্রমুখের মতো সাতটি ভবের মধ্যে যেকোনো ভবে ধ্যান উৎপন্ন করে ব্রহ্মলোকে গমন করেন, এবং যাঁরা ব্রহ্মলোকেই শ্রোতাপত্তি মার্গ লাভ করে সেখানেই পরিনির্বাণ লাভ করেন, তাঁদের সেই প্রকার প্রবৃত্তি-বিশেষ মহদ্গত ধ্যানের বলে সিদ্ধ হয়েছে (জানতে হবে)। এবং যেহেতু পালিতে 'সপ্তবার দেবলোকে' এর দ্বারা কামভবে সাতটি ঔপপাতিক প্রতিসন্ধি প্রদর্শন করে, 'সপ্তবার মনুষ্যলোকে' এর দ্বারা সাতটি গর্ভশয্যাক প্রতিসন্ধি প্রদর্শন করে, এভাবে উভয়ের দ্বারা চৌদ্দটি প্রতিসন্ধি প্রদর্শিত হয়েছে। অতএব, সেই পর্যায়ের দ্বারা প্রাপ্ত চৌদ্দটি ভবকে লক্ষ্য করে 'সক্কপঞূহ সুত্তে' (শক্রপ্রশ্ন সূত্রে)—

Ito satta tato satta, saṃsarāni catuddasāti vuttaṃ. Tathā aṅguttareca tikanipāte sace udāyi ānando avitarāgo kālaṃ kareyya, tena cittapasādena sattakkhattuṃ devesu devarajjaṃ kareyya. Sattakkhattuṃ imasmiṃyeva jambudīpe mahārajjaṃ kareyya. Apica udāyi ānando diṭṭhevadhamme parinibbā yissatīti vuttaṃ. Keci pana imehi suttapadehi sattakkhattu paramassa sotāpannassa kāmabhave cuddasa paṭisandhiyo icchanti. Mahāvaggasaṃyuttaṭīkāyañca keci pana kāmabhave sattakkhattuṃeva uppajjati, na tato uddhanti vadanti. Taṃ vīmaṃsitabbanti vuttaṃ. Vibhaṅge pana tattha tattha aṭṭhānasuttesuca aṭṭhānametaṃ anavakāso yaṃ diṭṭhisampanno puggalo aṭṭhamaṃ bhavaṃ nibbatteyya, netaṃ ṭhānaṃ vijjatītica, aṅguttare chakkanipāte abhabbo diṭṭhasampanno puggalo aṭṭhamaṃ bhavaṃ nibbattetunti [Pg.452] ca, mahāniddese ajitapañhe sohāpattimaggañāṇena abhisaṅkhāraviññāṇassa, nirodhena sattabhave thapetvā anama taggesaṃsāre ye uppajjeyyuṃ nāmañca rūpañca, etthete nirujjhanti. Vūpasamanti. Atthaṃ gacchanti. Paṭipassambhantītica, evaṃ daḷhaṃ katvā vuttattā yathāvuttanayeneva tesaṃ suttapadānaṃ attho veditabboti. Rāgadosamohānanti kāmarāgassa dosassa tadekaṭṭhamohassaca. Tanukarattāti yathā sotāpannasantāne uppajjantā dhammikesu kāmavatthūsu balavantā hutvā uppajjanti. Yato tesaṃ methunavatthusamāyogopi pavattati, tathā uppajjituṃ asamatthe katvā saṃlikhanavasena tanukaraṇato. Adhiccuppattivasenaca pariyuṭṭhānamandatāvasenaca tanukabhāvaṃ sādhanatoti attho. Tattha adhiccuppattivasenāti kadāci cirena uppattivasena. Pariyuṭṭhānamandatāyāti cirena uppajjantānaṃpi mandataraṃ pariyuṭṭhānavasena. Mahāsivattherena pana tesaṃpi methunavatthu samāyogo icchito. So mahāṭṭhakathāyaṃ paṭikkhitto. Yañca chakkanipāte migāsālavatthumhi abrahmacārinopi isidattassa brāhmaṇassa sakadāgāmittaṃ bhagavatā byākataṃ, taṃpi tassa āsannamaraṇakāle adhigamavasena byākatanti veditabbaṃ. Sakiṃdeva imaṃ lokaṃ āgantvā āgamanato sakadāgāmīnāma hotīti yojanā. Yamettha vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā pathamaparicchede vuttameva. Arahattaṃbhāvetvāti arahattamaggaṃ bhāvetvākhīṇā cattāro āsavā yassāti khīṇāsavo. Dakkhiṇā vuccati kammañca kammaphalañca saddahitvā āyatiṃ phalapaṭilābhatthāya dinnadānaṃ. Dakkhanti vaḍḍhanti sattā etāyāti katvā. Tāya pana dakkhiṇāya vipattikarānaṃ kilesānaṃ sabbaso abhāvato sampattikarānañca sīlakkhandhādiguṇānaṃ sabbaso paripuṇṇattā dakkhiṇeyyesu aggo jeṭṭhako hutvā taṃdakkhiṇaṃ paṭiggahituṃ arahatīti aggadakkhiṇeyyo. Puggalabhedoti catunnaṃ phalaṭṭhapuggalānaṃ saṅkhepabhedo. Vitthārabhedo pana evaṃ veditabbo, aṭṭhakathāsu tāva catuvīsati sotāpannā, dvādasa sakadāgāmino, aṭṭhacattālīsa anāgāmino, dvādasa [Pg.453] arahantoti phalaṭṭhānaṃ channavutibhedo vutto. Tattha saddhādhimutto paññādhimuttoti dve sotāpannā honti. Te ekabījī kolaṃkolo sattakkhattuparamocāti tīhi guṇitā cha. Puna catūhi paṭipadāhi guṇitā catuvīsati honti. Tividha vimokkhacatupaṭipadānaṃ pana bhedena dvādasa sakadāgāmino dvādasa arahantoca honti. Anāgāmino pana avihesu tāva tayo antarāparinibbāyino, eko upahacca parinibbāyī, eko uddhaṃ soto akaniṭṭhagāmīti pañca. Teyeva sasaṅkhāraparinibbāyī asaṅkhāraparinibbāyīcāti dvīhi guṇitā dasa. Tathā atappasu dassasudassīsu ticattālīsa honti. Akaniṭṭhe pana uddhaṃsoto akaniṭṭhagāmīnāma natthīti cattāro sasaṅkhāraparinibbāyino cattāro asaṅkhāraparinibbāyinoti aṭṭhāti. Sabbe aṭṭhacattālīsa hontīti. Suttanipātaṭṭhakathāyaṃ pana dvādasa sotāpannā, dvādasa sakadāgāmino, catuvīsati anāgāmino, dve arahanto, cattāro maggaṭṭhāti catupaññāsa honti. Teyeva saddhādhura paññādhura vasena dvīhi guṇitā aṭṭhasataṃ puggalā hontīti āgato. Etthāti etasmiṃ puggalabhede. Sabbesaṃpīti catunnaṃ phalaṭṭhānaṃpi sādhāraṇāva. Na nirodhasamāpatti viya ekaccānaṃeva sādhāraṇāti adhippāyo. Ativiya mamāyitassa abhinindi tassa ajjhositassa attano cittasantānassa apavattikaraṇaṃ nāma bahalarāgavimuttānaṃeva sijjhatīti vuttaṃ, anāgāmīnañceva arahantānañcalabbhatīti. Tesaṃpi aṭṭhasamāpattilābhīnaṃ kāmarūpabhavagatānaññeva idha gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Kasmā, ādito paṭṭhāya anupubbanirodhabaleneva gantabbattā. Tenāha tatthātiādi. Tatrāyaṃ vidhi, pathamajjhānaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya tattha gate saṅkhāre aniccato dukkhato anattato vipassati. Tato dutīyajjhānaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya tatthagate saṅkhāre tatheva vipassati. Tato tatīyaṃ jhānaṃ. Tato catutthaṃ jhānaṃ. Tato pañcamaṃ jhānaṃ. Tato ākāsānañcāyatanaṃ. Tato viññāṇañcā yatanaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya tatthagate saṅkhāre tatheva vipassati. [Pg.454] Tato ākiñcaññāyatanaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya nānābaddhaavikopanaṃ saṅghapatimānanaṃ satthupakkosanaṃ addhāna paricchedoti imaṃ catubbidhaṃ pubbakiccaṃ karoti. Tato nevasaññā nāsaññāyatanaṃ samāpajjati. Ekaṃvā dvevā cittavāre atikkamitvā acittako hoti nirodhaṃ phusatīti. Tatthatatthevāti tato tato jhānato tasmiṃ tasmiṃ vuṭṭhitakāleeva. Vipassantoti nirodhassa samatha vipassanā yuganandhabaleneva pattabbattā vipassanābalenapi cittasantānassa saṇhasukhumabhāvā pādanatthaṃ idaṃ pathamajjhānaṃ aniccantiādinā nayena vipassanto. Yāvaākiñcaññāyatanaṃgantvāti yāva ākiñcaññāyatanajjhānaṃ, tāva samāpajjanavuṭṭhānavipassanāvasena gantvā. Āvajjanādhiṭṭhāna paccavekkhanānipettha icchitabbāniyeva. Teneva hi paṭisambhidāmagge pañcavidhā vasiyo nirodhaparikammesu vuttāti. Tatoparanti ākiñcaññāyatanajjhānagate saṅkhārevipassanānantaraṃ, adhiṭṭhātabbanti adhiṭṭheyyaṃ. Attano sarīrābandhe parikkhāre thapetvā nānābandhāni civarādīni parikkhārāni aggiādinā parissayena māvinassantūtivā, ekasīmāyaṃ saṅghakamme karīyamāne saṅgho maṃ pabhimānessati, tadā vuṭṭhahāmītivā, satthā maṃ kenacikāraṇena pakkosā pessati, tadā vuṭṭhahāmītivā adhiṭṭhānakiccaṃ. Ādisaddena nirodhabbhantareeva maraṇaṃ nukho me bhavissatīti evaṃ pavatto addhāna paricchedo gahito. Dvinnaṃ.La. Vocchijjaticittasantati tadatthāya ādito paṭṭhāya tathārūpassa payogavisesassa suṭṭhu katattā. Tatoti tasmiṃ kāle. Anāgāmino anāgāmi phalacittaṃ nirāvajjanaṃpi nipparikammaṃpīti adhippāyo. Tathāhi ādito paṭṭhāya punappunaṃ pavattitaṃ vipassanāparikammameva tassa parikammaṭṭhāne tiṭṭhati. Na visuṃ āsannaparikammaṃ nāma atthīti. Paccavekkhananti phalapaccavekkhanaṃ. Evaṃ duvidhaṃ kammaṭṭhānanayaṃ niddisitvā idāni yadatthaṃ so niddisīyati, tadatthe sotujane niyojento bhāve tabbanti gāthamāha. Tattha paṭipajjitabbāti paṭipatti. Paṭipajjantivā etāya uparupari visesanti paṭipatti. Sīlādidhammo. Rasīyati [Pg.455] nirāmisasukhānubhavanavasena anubhavīyatīti raso. Jhānamagga phalabhūto adhigamadhammo. Arahatta phalamevavā. Tadubhayaṃ paṭicca uppannapītisomanassamevavā. Paṭipattiyā raso paṭipatti raso. Soeva assāditabbaṭṭhena assādo cāti paṭipatti rasassādo. Sāsane paṭipattirasassādaṃ patthayantena bhikkhunā iccevaṃ mayā niddiṭṭhaṃ uttamaṃ bhāvanādvayaṃ bhāvetabbanti sambandho.

‘এখান থেকে সাতবার, ওখান থেকে সাতবার, এভাবে চৌদ্দটি সংসার (জন্ম)’—এরূপ বলা হয়েছে। তেমনি অঙ্গুত্তরনিকায়ের তিকনিপাতে বলা হয়েছে, ‘হে উদায়ী, আনন্দ যদি অবীতরাগ (আসক্তিহীন না হয়ে) হয়ে কালগত (মৃত্যুবরণ) হতেন, তবে সেই চিত্তপ্রসাদের কারণে তিনি দেবলোকে সাতবার দেবরাজত্ব করতেন। এই জম্বুদ্বীপেই সাতবার মহারাজত্ব করতেন। কিন্তু হে উদায়ী, আনন্দ এই জন্মেই (দৃষ্টধর্মেই) পরিনির্বাণ লাভ করবেন’—এরূপ বলা হয়েছে। কেউ কেউ আবার এই সূত্রপদগুলোর দ্বারা সপ্তকৃত্বপরম স্রোতাপন্ন পুদ্গলের কামভবে চৌদ্দটি প্রতিসন্ধি (জন্ম) স্বীকার করেন। মহাবগ্গসংযুত্ত টীকায় বলা হয়েছে, কেউ কেউ বলেন যে কামভবে কেবল সাতবারই উৎপন্ন হন, তার বেশি নয়। তা মীমাংসা করা উচিত—এরূপ বলা হয়েছে। বিভঙ্গে এবং সেখানে সেখানে অস্থান-সূত্রে বলা হয়েছে যে, ‘দৃষ্টিসম্পন্ন পুদ্গল অষ্টম ভব (অষ্টম জন্ম) গ্রহণ করবেন—এটি অসম্ভব, এর কোনো অবকাশ নেই, এমন স্থান বিদ্যমান নেই’। এবং অঙ্গুত্তরনিকায়ের ছক্কনিপাতে বলা হয়েছে যে, ‘দৃষ্টিসম্পন্ন পুদ্গল অষ্টম ভব উৎপন্ন করতে অভব্য (অসমর্থ)’। মহানিদ্দেশের অজিত প্রশ্নে বলা হয়েছে যে, ‘স্রোতাপত্তি মার্গজ্ঞানের দ্বারা অভিসংস্কার বিজ্ঞানের নিরোধের মাধ্যমে, সাতটি ভব ব্যতীত অনমতগ্গ সংসারে (অনাদি সংসারে) যে নাম ও রূপ উৎপন্ন হতো, তা এখানেই নিরুদ্ধ হয়, ব্যুপশমিত হয়, অস্তমিত হয় এবং প্রতিপ্রশব্ধ (শান্ত) হয়’। এভাবে দৃঢ়ভাবে বলা হওয়ার কারণে, যথোক্ত নিয়মেই সেই সূত্রপদগুলোর অর্থ জানা উচিত। ‘রাগ-দ্বেষ-মোহের’ বলতে কামরাগ, দ্বেষ এবং তার সাথে একনিষ্ঠ মোহের। ‘তনুকরণ’ (হ্রাসকরণ) বলতে—যেমন স্রোতাপন্ন ব্যক্তির চিত্তসন্তানে উৎপন্ন ধর্মসমূহ ধার্মিক কামবস্তুসমূহে বলবান হয়ে উৎপন্ন হয়, যার ফলে তাদের মৈথুনবস্তুর সংযোগও ঘটে থাকে, সেভাবে উৎপন্ন হতে অসমর্থ করে সংলিখন (ক্ষয়) করার মাধ্যমে তনুকরণ করার কারণে। এবং কদাচিৎ উৎপন্ন হওয়ার কারণে (অধিচ্চ-উৎপত্তি) এবং পর্যুত্থানের মন্দতার (দুর্বলতার) কারণে তনুকভাব সাধন করা—এই অর্থ। সেখানে ‘অধিচ্চ-উৎপত্তি বশে’ বলতে দীর্ঘকাল পর কদাচিৎ উৎপন্ন হওয়ার কারণে। ‘পর্যুত্থান-মন্দতা বশে’ বলতে দীর্ঘকাল পর উৎপন্ন হলেও অত্যন্ত দুর্বল পর্যুত্থানের কারণে। মহাসীব স্থবির অবশ্য তাদেরও মৈথুনবস্তুর সংযোগ স্বীকার করেছেন। তা মহা-অট্ঠকথায় প্রত্যাখ্যাত হয়েছে। আর ছক্কনিপাতে মিগাসালা-বস্তুতে অব্রহ্মচারী ইসিদত্ত ব্রাহ্মণেরও যে সকদাগামীত্ব ভগবান কর্তৃক ব্যাকরণ (ঘোষণা) করা হয়েছিল, তাও তাঁর আসন্ন মরণকালে অধিগম (জ্ঞান লাভ) করার কারণে ব্যাকরণ করা হয়েছিল বলে জানতে হবে। একবার মাত্র এই লোকে এসে আগমন করার কারণে ‘সকদাগামী’ নাম হয়—এই যোজনা। এখানে যা বক্তব্য, তা নিচে প্রথম পরিচ্ছেদে বলাই হয়েছে। ‘অরহত্ত্ব ভাবনা করে’ বলতে অরহত্ত্বমার্গ ভাবনা করে যাঁর চারটি আসব ক্ষয় হয়েছে, তিনি ‘ক্ষীণাস্তব’ (ক্ষীণাসব)। কর্ম ও কর্মফলকে শ্রদ্ধা করে ভবিষ্যতে ফল লাভের উদ্দেশ্যে প্রদত্ত দানকে ‘দক্ষিণা’ বলা হয়। এর দ্বারা সত্ত্বগণ বর্ধিত হয় বলে একে দক্ষিণা বলা হয়। সেই দক্ষিণার বিপত্তিকারক ক্লেশসমূহের সর্বতোভাবে অভাব থাকার কারণে এবং সম্পত্তিদায়ক শীলস্কন্ধ আদি গুণের সর্বতোভাবে পরিপূর্ণতার কারণে দক্ষিণীয়দের মধ্যে অগ্র ও জ্যেষ্ঠ হয়ে সেই দক্ষিণা গ্রহণ করার যোগ্য বলে তিনি ‘অগ্রদক্ষিণীয়’ (অগ্গদক্খিণেইয়)। ‘পুদ্গলভেদ’ বলতে চার প্রকার ফলস্থ পুদ্গলের সংক্ষেপ ভেদ। বিস্তারিত ভেদ অবশ্য এভাবে জানতে হবে: অট্ঠকথাসমূহে চব্বিশ প্রকার স্রোতাপন্ন, বারো প্রকার সকদাগামী, আটচল্লিশ প্রকার অনাগামী এবং বারো প্রকার অর্হৎ—এভাবে ফলস্থদের ছিয়ানব্বই প্রকার ভেদ বলা হয়েছে। সেখানে শ্রদ্ধাধিমুক্ত ও প্রজ্ঞাধিমুক্ত—এই দুই প্রকার স্রোতাপন্ন হন। তাঁরা একবীজী, কোলঙ্কোল এবং সপ্তকৃত্বপরম—এই তিন দ্বারা গুণিত হয়ে ছয় প্রকার হন। আবার চার প্রকার প্রতিপদ দ্বারা গুণিত হয়ে চব্বিশ প্রকার হন। ত্রিপদ বিমোক্ষ ও চার প্রতিপদের ভেদে বারো প্রকার সকদাগামী এবং বারো প্রকার অর্হৎ হন। অনাগামীদের মধ্যে অবিহ লোকে তিন প্রকার অন্তরা-পরিনির্বায়ী, এক প্রকার উপহচ্চ-পরিনির্বায়ী এবং এক প্রকার উদ্ধংসোত-অকনিষ্ঠগামী—এই পাঁচ প্রকার। তাঁরাই সসংস্কার-পরিনির্বায়ী ও অসংস্কার-পরিনির্বায়ী—এই দুই দ্বারা গুণিত হয়ে দশ প্রকার হন। তেমনি অতপ্প, সুদস্স ও সুদস্সী লোকে তেতাল্লিশ প্রকার হন। অকনিষ্ঠ লোকে অবশ্য উদ্ধংসোত-অকনিষ্ঠগামী নামক কেউ নেই বলে চার প্রকার সসংস্কার-পরিনির্বায়ী এবং চার প্রকার অসংস্কার-পরিনির্বায়ী—এই আট প্রকার হন। সব মিলিয়ে আটচল্লিশ প্রকার হন। সুত্তনিপাত অট্ঠকথায় অবশ্য বারো প্রকার স্রোতাপন্ন, বারো প্রকার সকদাগামী, চব্বিশ প্রকার অনাগামী, দুই প্রকার অর্হৎ এবং চার প্রকার মার্গস্থ—এই চুয়ান্ন প্রকার বলা হয়েছে। তাঁরাই শ্রদ্ধা-ধুর ও প্রজ্ঞা-ধুর বশে দুই দ্বারা গুণিত হয়ে একশত আট প্রকার পুদ্গল হন—এরূপ এসেছে। ‘এখানে’ বলতে এই পুদ্গলভেদে। ‘সকলেরই’ বলতে চার প্রকার ফলস্থদেরও সাধারণ (সবার জন্য প্রযোজ্য)। নিরোধ সমাপত্তির মতো কেবল কারো কারো জন্য সাধারণ নয়—এই অভিপ্রায়। অত্যন্ত মমত্ববোধযুক্ত, অভিনন্দিত ও অধ্যবসিত নিজের চিত্তসন্তানকে অপ্রবৃত্ত করা (নিরোধ করা) কেবল বহুল রাগবিমুক্তদেরই সিদ্ধ হয়—এরূপ বলা হয়েছে, যা অনাগামী ও অর্হৎদেরই লাভ হয়। তাঁদের মধ্যেও যাঁরা অষ্টসমাপত্তি লাভ করেছেন এবং কাম ও রূপ ভবে অবস্থান করছেন, তাঁদেরই এখানে গ্রহণ করা হয়েছে বলে দেখতে হবে। কেন? আদি থেকে শুরু করে আনুপূর্বিক নিরোধের বলেই যেতে হয় বলে। তাই বলেছেন ‘সেখানে’ ইত্যাদি। সেখানে এই বিধি: প্রথম ধ্যান সমাপন্ন হয়ে, তা থেকে উঠে সেখানে উৎপন্ন সংস্কারসমূহকে অনিত্য, দুঃখ ও অনাত্মা হিসেবে বিপশ্যনা (দর্শন) করবেন। তারপর দ্বিতীয় ধ্যান সমাপন্ন হয়ে, তা থেকে উঠে সেখানে উৎপন্ন সংস্কারসমূহকে একইভাবে বিপশ্যনা করবেন। তারপর তৃতীয় ধ্যান, তারপর quarto ধ্যান, তারপর পঞ্চম ধ্যান, তারপর আকাশানন্ত্যায়তন, তারপর বিজ্ঞানানন্ত্যায়তন সমাপন্ন হয়ে, তা থেকে উঠে সেখানে উৎপন্ন সংস্কারসমূহকে একইভাবে বিপশ্যনা করবেন। তারপর আকিঞ্চন্যাযতন সমাপন্ন হয়ে, তা থেকে উঠে নানাবদ্ধ-অবিকোপন (নিজের পরিধেয় বস্ত্রাদির ক্ষতি না হওয়া), সংঘ-প্রতীক্ষণ (সংঘের অপেক্ষা করা), শাস্ত্র-আহ্বান (বুদ্ধের আহ্বান) এবং অধ্ব-পরিচ্ছেদ (সময়ের সীমা নির্ধারণ)—এই চার প্রকার পূর্বকৃত্য সম্পাদন করবেন। তারপর নৈবসংজ্ঞা-নাসংজ্ঞায়তন সমাপন্ন হন। এক বা দুই চিত্তবার অতিক্রম করে চিত্তহীন হন এবং নিরোধ স্পর্শ করেন। ‘সেখানে সেখানে’ বলতে সেই সেই ধ্যান থেকে সেই সেই উত্থানকালেই। ‘বিপশ্যনা করতে করতে’ বলতে নিরোধ যেহেতু শমথ ও বিপশ্যনার যুগনদ্ধ (যুগল) বলেই প্রাপ্ত হতে হয়, তাই বিপশ্যনাবলেও চিত্তসন্তানের সূক্ষ্ম ও সুকুমার ভাব সম্পাদনের জন্য ‘এই প্রথম ধ্যান অনিত্য’ ইত্যাদি নিয়মে বিপশ্যনা করতে করতে। ‘আকিঞ্চন্যাযতন পর্যন্ত গিয়ে’ বলতে আকিঞ্চন্যাযতন ধ্যান পর্যন্ত সমাপত্তি, উত্থান ও বিপশ্যনা বশে গিয়ে। এখানে আবর্জন, অধিষ্ঠান ও প্রত্যবেক্ষণও অবশ্য স্বীকার্য। এই কারণেই প্রতিসম্ভিদামার্গে নিরোধের পরিকর্মে পঞ্চবিধ বশিতা বলা হয়েছে। ‘তার পর’ বলতে আকিঞ্চন্যাযতন ধ্যানে উৎপন্ন সংস্কারসমূহের বিপশ্যনার পর, ‘অধিষ্ঠান করতে হবে’ বলতে অধিষ্ঠান করা উচিত। নিজের শরীরের সাথে যুক্ত পরিষ্ক্ষার ব্যতীত অন্যান্য চীবর আদি পরিষ্ক্ষারসমূহ যেন অগ্নি আদি বিপদের দ্বারা বিনষ্ট না হয়—এরূপ অধিষ্ঠান করা, অথবা এক সীমার মধ্যে সংঘকর্ম করার সময় সংঘ যদি আমাকে প্রতীক্ষা করে, তখন যেন আমি উঠে যাই—এরূপ অধিষ্ঠান করা, অথবা বুদ্ধ যদি আমাকে কোনো কারণে আহ্বান করেন, তখন যেন আমি উঠে যাই—এরূপ অধিষ্ঠান করা হলো অধিষ্ঠানকৃত্য। আদি শব্দ দ্বারা ‘নিরোধের অভ্যন্তরেই কি আমার মরণ হবে?’ এভাবে প্রবর্তিত অধ্ব-পরিচ্ছেদ (সময়ের সীমা নির্ধারণ) গৃহীত হয়েছে। দুই... চিত্তসন্ততি ছিন্ন হয়, তার জন্য আদি থেকে শুরু করে সেই রূপ প্রয়োগবিশেষের সুষ্ঠু সম্পাদনের কারণে। ‘তারপর’ বলতে সেই সময়ে। অনাগামীর অনাগামী ফলচিত্ত আবর্জনহীন এবং পরিকর্মহীনও—এই অভিপ্রায়। কারণ, আদি থেকে শুরু করে বারবার প্রবর্তিত বিপশ্যনা-পরিকর্মই তার পরিকর্মের স্থানে অবস্থান করে। আলাদা কোনো আসন্ন-পরিকর্ম নামক কিছু নেই। ‘প্রত্যবেক্ষণ’ বলতে ফল-প্রত্যবেক্ষণ। এভাবে দ্বিবিধ কর্মস্থান-নিয়ম নির্দেশ করে, এখন যার জন্য তা নির্দেশ করা হচ্ছে, সেই উদ্দেশ্যে শ্রোতৃগণকে নিয়োজিত করে ‘ভাবনা করা উচিত’—এই গাথা বলেছেন। সেখানে ‘প্রতিপাদন করা উচিত’ বলতে প্রতিপত্তি। অথবা যার দ্বারা উত্তরোত্তর বিশেষ লাভ করা যায়, তা প্রতিপত্তি। শীল আদি ধর্ম। নিরামিষ সুখ অনুভবের মাধ্যমে অনুভূত হয় বলে একে ‘রস’ বলা হয়। ধ্যান ও মার্গফলস্বরূপ অধিগম ধর্ম। অথবা অর্হত্ত্বফলই। অথবা সেই উভয়কে প্রতীত্য উৎপন্ন প্রীতি ও সৌমনস্যই। প্রতিপত্তির রসই ‘প্রতিপত্তিররস’। তা-ই আস্বাদনযোগ্য হওয়ার কারণে আস্বাদ—এভাবে ‘প্রতিপত্তিরসাস্বাদ’। শাসনে প্রতিপত্তিরসাস্বাদ প্রার্থনাকারী ভিক্ষু কর্তৃক এভাবে আমার দ্বারা নির্দিষ্ট উত্তম ভাবনাদ্বয় ভাবনা করা উচিত—এই সম্বন্ধ।

Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa

ইতি পরমার্থদীপনী নামক অভিধম্মত্থসঙ্গহের

Catutthavaṇṇanāya kammaṭṭhānasaṅgahassa

চতুর্থ বর্ণনা কর্মস্থানসংগ্রহের

Paramatthadipanā niṭṭhitā.

পরমার্থদীপনী সমাপ্ত।

Nigama paramatthadīpanī

উপসংহার পরমার্থদীপনী

172. Cārittena kulācārena sobhite ñāti mitta dhana bhogasampattiyā visāle kule udayo vaḍḍhi yassa soti cārittasobhitavisālakulodayo. Tena. Saddhāya abhivuḍḍhānaṃ parisuddhānañca attano sīlasutacāgādiguṇānaṃ udayo vaḍḍhi etasminti saddhātivuḍḍhaparisuddhaguṇodayo. Tena. Nampavhayenāti nampanāmakena upāsakena. Paṇidhāyāti bhusaṃ nidhāya hadaye thapetvā upādāya paṭicca. Parānukampanti paresaṃ attano mandabuddhīnaṃ pacchimajanānaṃ anukampaṃ anudayaṃ kāruññaṃ paṇidhāyāti sambandho. Patthitanti abhiyācitaṃ. Puññena tena vipulenāti tena vipulena abhidhammattha saṅgahapakaraṇassa karaṇapuññena. Tumūlasomanti evaṃ nāmakaṃ vihāraṃ. Vuttañhi khuddasikkhāṭīkāyaṃsīhaḷadīpe tumūlasomavihāre saṅghassa pākavattaṃpi tāla paṇṇaṃ vikkiṇitvā karīyati. Na hi tattha paṇṇena attho atthi. Sabbepi iṭṭhakacchannā pāsādādayoti. Eso kira vihāro ādito abhayagirirañño aggamahesibhūtāya somadeviyā kārāpitattā yāvajjatanāpi somavihārotveva paññāyittha. Tumūlasaddo pana vipulasaddapariyāyo.

১৭২. চারিত্র ও কুলাচার দ্বারা শোভিত, জ্ঞাতি, মিত্র, ধন ও ভোগসম্পত্তিতে বিশাল কুলে যাঁর উদয় বা বৃদ্ধি হয়েছে, তিনি হলেন ‘চারিত্রশোভিতবিশালকুলোদয়’। তাঁর দ্বারা। শ্রদ্ধার দ্বারা অতিশয় বর্ধিত এবং পরিশুদ্ধ নিজের শীল, শ্রুত, ত্যাগ আদি গুণের উদয় বা বৃদ্ধি যাতে হয়েছে, তা হলো ‘শ্রদ্ধাতিবৃদ্ধপরিশুদ্ধগুণোদয়’। তাঁর দ্বারা। ‘নম্পব্হয়েন’ বলতে ‘নম্প’ নামক উপাসক কর্তৃক। ‘পণিধায়’ বলতে অত্যন্ত নিহিত করে, হৃদয়ে স্থাপন করে, অবলম্বন করে বা প্রতীত্য করে। ‘পরানুকম্পং’ বলতে অন্যদের প্রতি, নিজের মন্দবুদ্ধিসম্পন্ন পরবর্তী মানুষদের প্রতি অনুকম্পা, দয়া বা কারুণ্য ‘পণিধায়’ (স্থাপন করে)—এইরূপ সম্বন্ধ। ‘পত্থিতং’ বলতে যা যাচিত বা প্রার্থিত। ‘পুণ্যেন তেন বিপুলেন’ বলতে সেই বিপুল অভিধম্মত্থসঙ্গহ প্রকরণ রচনার পুণ্য দ্বারা। ‘তুমূলসোমং’ বলতে এই নামের বিহারকে। খুদ্দসিক্ষা-টীকায় বলা হয়েছে—সিংহদ্বীপে তুমূলসোম বিহারে সংঘের পাকশালা বা রন্ধনশালা তালপাতা বিক্রি করেও পরিচালিত হতো। সেখানে পাতার কোনো প্রয়োজন ছিল না। সমস্ত প্রাসাদ আদি ইষ্টক দ্বারা আচ্ছাদিত ছিল। এই বিহারটি আদি থেকে অভয়গিরি রাজার অগ্রমহিষী সোমদেবী কর্তৃক নির্মিত হওয়ায় আজ পর্যন্ত ‘সোমবিহার’ নামেই পরিচিত। ‘তুমূল’ শব্দটি বিপুল শব্দের পর্যায়বাচক।

Athettha [Pg.456] vattati saddo, tumūlo bheravo mahā;

Hatthināge padinnamhi, sivīnaṃ raṭṭhavaḍḍhaneti.

যেমন এখানে এই শব্দ প্রযুক্ত হয়েছে—‘তখন সেখানে এক তুমুল, ভয়ানক ও মহান কোলাহল সৃষ্টি হলো, যখন শিবীগণের রাষ্ট্রবর্ধনকারী হস্তীরাজকে দান করা হলো।’

Ādīsu

ইত্যাদিতে।

Viya. Soca vihāro saṭṭhimattehi mahāpariveṇehi saṇṭhito hotīti ativiya vipulo mahanto vitthiṇṇo hoti. Tasmā so vipulattā mahantattā vitthiṇṇattā tumūla somoti vuccati. Taṃ tumūlasomaṃ. Atthato mahāsoma vihāranti vuttaṃ hoti. Etena thero attano ācariyavaṃsassa vasana vihāraṃ kitteti. Attano vasanaṭṭhānaṃ pana nāmarūpaparicchede kittitaṃ. Dhaññādhivāsanti tasmiṃ vihāre ādikammikabhūta mahindattherādīnaṃ puññavantattherānaṃ ajjhāvuṭṭhabhūtaṃ. Dīpapasādaka mahāmahindattherassa hi vaṃse jātattā tasmiṃ vihāre ādikammikabhūto mahātheropi mahindattheronāmāti dhātuvaṃse vutto. Uditoditanti ativiya uditaṃ. Nabhamajjhe puṇṇacandamaṇḍalaṃ viya sakalasīhaḷadīpe ativiya uggatanti attho. Ariyamaggapaññāvasena pariyattivesārajjādi paññāvasenavā avadātehi pariyodātehi guṇehi sotitāti paññāvadātaguṇasotitā. Te eva lajjīpāpagarahino. Maññantūti anussarantu. Puññavibhāvodaya maṅgalāyāti vipulānaṃ puññānaṃ vaḍḍhisaṅkhāta maṅgalatthāya. Tatrāyaṃ yojanā, puññena tena vipulena dhaññādhivāsaṃ uditoditaṃ tumūlasoma vihārañca tattha nipāsino mahindattherādike paññāvadāta guṇasobhite lajjibhūte bhikkhūca puññavibhavodayamaṅgalāya āyukantaṃ maññantu pacchimā janāti. Athavā, taṃvihāraṃ aññe paññāvadāta guṇasobhita lajjī bhikkhū maññantūti yojanā. Etena thero pacchimajanānaṃ chasu anuttariyadhammesu anussatānuttariyasaṅkhātaṃ puññavisesañca mayaṃpi tādisaguṇabhāgino bhavissāmāti ussāhanupāyañca paṭipādesīti.

মতো। সেই বিহারটি প্রায় ষাটটি মহাপরিবেণ (মহাবিদ্যালয় বা প্রাঙ্গণ) নিয়ে গঠিত হওয়ায় অত্যন্ত বিপুল, মহান ও বিস্তৃত ছিল। তাই বিপুলতা, মহানতা ও বিস্তৃত হওয়ার কারণে একে ‘তুমূলসোম’ বলা হয়। সেই তুমূলসোমকে অর্থগতভাবে ‘মহাসোম বিহার’ বলা হয়েছে। এর দ্বারা স্থবির নিজের আচার্যবংশের বাসস্থানরূপ বিহারের প্রশংসা করছেন। নিজের বাসস্থান অবশ্য ‘নামরূপপরিচ্ছেদ’ গ্রন্থে কীর্তন করা হয়েছে। ‘ধন্যাধিবাসং’ বলতে সেই বিহারে আদিকর্তা মহিন্দ স্থবির আদি পুণ্যবান স্থবিরগণের অধ্যুষিত স্থানকে বোঝায়। দ্বীপপ্রসাদক মহিন্দ স্থবিরের বংশে জন্ম নেওয়ার কারণে সেই বিহারের আদিকর্তা মহাস্থবিরও ‘মহিন্দ স্থবির’ নামে পরিচিত ছিলেন বলে ধাতুবংশে বলা হয়েছে। ‘উদিতোদিতং’ বলতে অত্যন্ত উদিত বা উন্নত। আকাশমণ্ডলে পূর্ণচন্দ্র মণ্ডলের মতো সমগ্র সিংহলদ্বীপে অত্যন্ত উন্নত বা প্রসিদ্ধ—এই অর্থ। আর্যমার্গ প্রজ্ঞার প্রভাবে অথবা পরিয়ত্তি-বৈশারদ্য আদি প্রজ্ঞার প্রভাবে নির্মল ও পরিশুদ্ধ গুণাবলী দ্বারা শোভিত হওয়ায় ‘প্রজ্ঞাবদাতগুণশোভিতা’। তাঁরাই হলেন লজ্জী ও পাপগর্হী (পাপভীতিসম্পন্ন)। ‘মঞ্ঞন্তু’ বলতে স্মরণ করুন। ‘পুণ্যবিভবোদয় মঙ্গলায়’ বলতে বিপুল পুণ্যের বৃদ্ধিস্বরূপ মঙ্গলের জন্য। সেখানে যোজনাটি এই—সেই বিপুল পুণ্য দ্বারা ধন্যাধিবাস, উদিতোদিত তুমূলসোম বিহার এবং সেখানে বসবাসকারী মহিন্দ স্থবির আদি প্রজ্ঞাবদাত গুণশোভিত লজ্জী ভিক্ষুগণকে পুণ্যবিভবোদয় মঙ্গলের জন্য পরবর্তী মানুষেরা আজীবন স্মরণ করুন। অথবা, সেই বিহারকে অন্য প্রজ্ঞাবদাত গুণশোভিত লজ্জী ভিক্ষুগণ স্মরণ করুন—এইরূপ যোজনা। এর দ্বারা স্থবির পরবর্তী মানুষদের জন্য sechsটি অনুত্তর ধর্মের মধ্যে অনুস্মৃতি-অনুত্তর নামক পুণ্যবিশেষ এবং ‘আমরাও এই ধরনের গুণের অধিকারী হব’—এইরূপ উৎসাহের উপায় প্রদর্শন করেছেন।

Paramatthadīpanī nigamakathā

পরমার্থদীপনী নিগমন কথা

Ettāvatāca –

এবং এই পর্যন্ত—

Nagare dīparaṅgamhi, gāme ti nāmake;

Aṭṭhasuññadvayekamhi, sāke jātena yā mayā.

দীপরঙ্গ নামক নগরে, ‘তি’ নামক গ্রামে, ১২০৮ শকাব্দে জন্মগ্রহণকারী আমার দ্বারা যা [রচিত হয়েছে]।

Muṃrvāgāme araññamhi, laṅghatīti vissutālaye;

Vasatā mahato bhikkhu, gaṇassa hitakārinā.

মুম্বা গ্রামে অরণ্যে, ‘লঙ্ঘতী’ নামে বিখ্যাত আশ্রমে বসবাসকারী এবং মহান ভিক্ষুসংঘের হিতকারী [আমার দ্বারা]।

Paramatthadīpanīnāma, saṅkhatā sāradassinā;

Sāresīnaṃ hitatthāya, sārāsāravivekinaṃ.

সারদর্শী (আমার) দ্বারা সার ও অসার বিচার করতে সমর্থ সারান্বেষী ব্যক্তিদের হিতার্থে ‘পরমার্থদীপনী’ নামক এই টীকা রচিত হয়েছে।

Suniṭṭhitā ayaṃ ṭīkā, nibbhayā nirupaddavā;

Navapañcadvayekamhi, sāke komudasārade.

নয়, পাঁচ, দুই, এক (১২৫৯) শকাব্দে, শরৎকালের কার্তিকী পূর্ণিমায় এই টীকা নির্ভয়ে ও নিরুপদ্রবে সুসমাপ্ত হয়েছে।

Tathā kalyāṇasaṅkappā, sādhūnaṃ amatapphalā;

Niṭṭhaṃ gacchantu sabbepi, nibbhayā nirupaddavā.

সেইরূপ সৎপুরুষদের কল্যাণময় সংকল্পসমূহ নির্বাণরূপ ফলদায়ক হয়ে নির্ভয়ে ও নিরুপদ্রবে সমস্তই সমাপ্তি লাভ করুক।

Yathā lokamhi jotanti, ubho candimasūriyā;

Tatheva paramatthesu, ayaṃ paramatthadīpanī.

জগতে যেমন চন্দ্র ও সূর্য উভয়ই দীপ্তি পায়, তেমনই পরমার্থসমূহের বিষয়ে এই ‘পরমার্থদীপনী’ দীপ্তি পাক।

Pāḷiyattesu sā subhā, saddaniruttidīpanī;

Ubho lokamhi jotantu, saddhammo yāva tiṭṭhatīti.

পালি অর্থসমূহে সেই শোভন ‘শব্দনিরুক্তিদীপনী’ এবং এটি—উভয়ই জগতে দীপ্তি পেতে থাকুক, যতক্ষণ সদ্ধর্ম বিদ্যমান থাকে।

Tattha nagare dīparaṅgamhīti dīpavāsimahājanaṃ rañjetīti dīparaṅganti laddhanāme nagare. Gāme nāmaketi rohitamigānaṃ nivāsabhūmitale patiṭṭhitattā evaṃnāmake mahāgāme. Sāketi kaliyuge. Yā mayāti paramatthadīpanīnāma yāṭīkā mayā saṅkhatāti sambandho. Laṅghatīti vissutālayeti evaṃvissute araññavihāre. Sāresīnanti sāragavesīnaṃ. Sārāsāravivekinanti ayaṃ sāro ayaṃ asāroti evaṃ sārañca asārañcavive cetvā jānituṃ samatthānaṃ. Sāketi kaliyuge. Komudasāra deti kumudapupphayutte saradautu pariyāpannepacchi makattikamāse. Amatapphalāti nibbānapayojanā. Subhāti atthabyañjanasampattiyā sobhaṇā. Saddhammoti tividhaṃ satthusāsanaṃ vuccatīti.

সেখানে ‘নগরে দীপরঙ্গম্হি’ বলতে দ্বীপবাসী মহাজনদের রঞ্জিত করে বলে ‘দীপরঙ্গ’ নামপ্রাপ্ত নগরে। ‘গামে নামকে’ বলতে রোহিত মৃগদের (লাল হরিণ) বাসস্থান ভূমিতে প্রতিষ্ঠিত হওয়ায় এই নামের মহাগ্রামে। ‘সাকে’ বলতে কলিযুগে। ‘যা ময়া’ বলতে ‘পরমার্থদীপনী’ নামক যে টীকা আমার দ্বারা রচিত হয়েছে—এইরূপ সম্বন্ধ। ‘লঙ্ঘতীতি বিশ্রুতালয়ে’ বলতে এই নামে বিখ্যাত অরণ্য বিহারে। ‘সারেসীনং’ বলতে সারগবেষকদের। ‘সারাসারবিবেকিনং’ বলতে ‘এটি সার, এটি অসার’—এভাবে সার ও অসার বিচার করে জানতে সমর্থ ব্যক্তিদের। ‘সাকে’ বলতে কলিযুগে। ‘কোমুদসারদে’ বলতে কুমুদ পুষ্পযুক্ত শরৎ ঋতুর অন্তর্গত শেষ কার্তিক মাসে। ‘অমৃতফলা’ বলতে নির্বাণরূপ প্রয়োজনযুক্ত। ‘শুভা’ বলতে অর্থ ও ব্যঞ্জন সম্পত্তিতে শোভন। ‘সদ্ধর্ম’ বলতে ত্রিবিধ বুদ্ধশাসনকে বলা হয়।

Iti abhidhammatthasaṅgahapakaraṇassa catutthasaṃvaṇṇanā

ইতি অভিধম্মত্থসঙ্গহ প্রকরণের চতুর্থ ব্যাখ্যা

Bhūtā paramatthadīpanīnāmā yaṃṭīkā

হলো ‘পরমার্থদীপনী’ নামক যে টীকা

Sabbākārena niṭṭhitā.

তা সর্বতোভাবে সমাপ্ত।


中文
巴利義註複註藏外典籍
1101 巴拉基咖(波羅夷)
1102 巴吉帝亞(波逸提)
1103 大品(律藏)
1104 小品
1105 附隨
1201 巴拉基咖(波羅夷)義註-1
1202 巴拉基咖(波羅夷)義註-2
1203 巴吉帝亞(波逸提)義註
1204 大品義註(律藏)
1205 小品義註
1206 附隨義註
1301 心義燈-1
1302 心義燈-2
1303 心義燈-3
1401 疑惑度脫
1402 律攝註釋
1403 金剛智疏
1404 疑難解除疏-1
1405 疑難解除疏-2
1406 律莊嚴疏-1
1407 律莊嚴疏-2
1408 古老解惑疏
1409 律抉擇-上抉擇
1410 律抉擇疏-1
1411 律抉擇疏-2
1412 巴吉帝亞等啟請經
1413 小戒學-根本戒學

8401 清淨道論-1
8402 清淨道論-2
8403 清淨道大複註-1
8404 清淨道大複註-2
8405 清淨道論導論

8406 長部問答
8407 中部問答
8408 相應部問答
8409 增支部問答
8410 律藏問答
8411 論藏問答
8412 義注問答
8413 語言學詮釋手冊
8414 勝義顯揚
8415 隨燈論誦
8416 發趣論燈論
8417 禮敬文
8418 大禮敬文
8419 依相讚佛偈
8420 經讚
8421 蓮花供
8422 勝者莊嚴
8423 語蜜
8424 佛德偈集
8425 小史
8427 佛教史
8426 大史
8429 目犍連文法
8428 迦旃延文法
8430 文法寶鑑(詞幹篇)
8431 文法寶鑑(詞根篇)
8432 詞形成論
8433 目犍連五章
8434 應用成就讀本
8435 音韻論讀本
8436 阿毗曇燈讀本
8437 阿毗曇燈疏
8438 妙莊嚴論讀本
8439 妙莊嚴論疏
8440 初學入門義抉擇精要
8446 詩王智論
8447 智論花鬘
8445 法智論
8444 大羅漢智論
8441 世間智論
8442 經典智論
8443 勇士百智論
8450 考底利耶智論
8448 人眼燈
8449 四護衛燈
8451 妙味之流
8452 界清淨
8453 韋桑達拉頌
8454 目犍連語釋五章
8455 塔史
8456 佛牙史
8457 詞根讀本注釋
8458 舍利史
8459 象頭山寺史
8460 勝者行傳
8461 勝者宗燈
8462 油鍋偈
8463 彌蘭王問疏
8464 詞花鬘
8465 詞成就論
8466 正理滴論
8467 迦旃延詞根注
8468 邊境山注釋
2101 戒蘊品
2102 大品(長部)
2103 波梨品
2201 戒蘊品註義註
2202 大品義註(長部)
2203 波梨品義註
2301 戒蘊品疏
2302 大品複註(長部)
2303 波梨品複註
2304 戒蘊品新複註-1
2305 戒蘊品新複註-2
3101 根本五十經
3102 中五十經
3103 後五十經
3201 根本五十義註-1
3202 根本五十義註-2
3203 中五十義註
3204 後五十義註
3301 根本五十經複註
3302 中五十經複註
3303 後五十經複註
4101 有偈品
4102 因緣品
4103 蘊品
4104 六處品
4105 大品(相應部)
4201 有偈品義注
4202 因緣品義注
4203 蘊品義注
4204 六處品義注
4205 大品義注(相應部)
4301 有偈品複註
4302 因緣品註
4303 蘊品複註
4304 六處品複註
4305 大品複註(相應部)
5101 一集經
5102 二集經
5103 三集經
5104 四集經
5105 五集經
5106 六集經
5107 七集經
5108 八集等經
5109 九集經
5110 十集經
5111 十一集經
5201 一集義註
5202 二、三、四集義註
5203 五、六、七集義註
5204 八、九、十、十一集義註
5301 一集複註
5302 二、三、四集複註
5303 五、六、七集複註
5304 八集等複註
6101 小誦
6102 法句經
6103 自說
6104 如是語
6105 經集
6106 天宮事
6107 餓鬼事
6108 長老偈
6109 長老尼偈
6110 譬喻-1
6111 譬喻-2
6112 諸佛史
6113 所行藏
6114 本生-1
6115 本生-2
6116 大義釋
6117 小義釋
6118 無礙解道
6119 導論
6120 彌蘭王問
6121 藏釋
6201 小誦義注
6202 法句義注-1
6203 法句義注-2
6204 自說義注
6205 如是語義註
6206 經集義注-1
6207 經集義注-2
6208 天宮事義注
6209 餓鬼事義注
6210 長老偈義注-1
6211 長老偈義注-2
6212 長老尼義注
6213 譬喻義注-1
6214 譬喻義注-2
6215 諸佛史義注
6216 所行藏義注
6217 本生義注-1
6218 本生義注-2
6219 本生義注-3
6220 本生義注-4
6221 本生義注-5
6222 本生義注-6
6223 本生義注-7
6224 大義釋義注
6225 小義釋義注
6226 無礙解道義注-1
6227 無礙解道義注-2
6228 導論義注
6301 導論複註
6302 導論明解
7101 法集論
7102 分別論
7103 界論
7104 人施設論
7105 論事
7106 雙論-1
7107 雙論-2
7108 雙論-3
7109 發趣論-1
7110 發趣論-2
7111 發趣論-3
7112 發趣論-4
7113 發趣論-5
7201 法集論義註
7202 分別論義註(迷惑冰消)
7203 五部論義註
7301 法集論根本複註
7302 分別論根本複註
7303 五論根本複註
7304 法集論複註
7305 五論複註
7306 阿毘達摩入門
7307 攝阿毘達磨義論
7308 阿毘達摩入門古複註
7309 阿毘達摩論母

English
Pali CanonCommentariesSub-commentariesOther
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

Français
Canon PaliCommentairesSous-commentairesAutres
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

Deutsch
Pali-KanonKommentareSubkommentareSonstige
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

हिंदी
पाली कैननकमेंट्रीउप-टिप्पणियाँअन्य
1101 पाराजिक पाळि
1102 पाचित्तिय पाळि
1103 महावग्ग पाळि (विनय)
1104 चूळवग्ग पाळि
1105 परिवार पाळि
1201 पाराजिककण्ड अट्ठकथा-1
1202 पाराजिककण्ड अट्ठकथा-2
1203 पाचित्तिय अट्ठकथा
1204 महावग्ग अट्ठकथा (विनय)
1205 चूळवग्ग अट्ठकथा
1206 परिवार अट्ठकथा
1301 सारत्थदीपनी टीका-1
1302 सारत्थदीपनी टीका-2
1303 सारत्थदीपनी टीका-3
1401 द्वेमातिकापाळि
1402 विनयसंगह अट्ठकथा
1403 वजिरबुद्धि टीका
1404 विमतिविनोदनी टीका-1
1405 विमतिविनोदनी टीका-2
1406 विनयालंकार टीका-1
1407 विनयालंकार टीका-2
1408 कंखावितरणीपुराण टीका
1409 विनयविनिच्छय-उत्तरविनिच्छय
1410 विनयविनिच्छय टीका-1
1411 विनयविनिच्छय टीका-2
1412 पाचित्यादियोजनापाळि
1413 खुद्दसिक्खा-मूलसिक्खा

8401 विसुद्धिमग्ग-1
8402 विसुद्धिमग्ग-2
8403 विसुद्धिमग्ग-महाटीका-1
8404 विसुद्धिमग्ग-महाटीका-2
8405 विसुद्धिमग्ग निदानकथा

8406 दीघनिकाय (पु-वि)
8407 मज्झिमनिकाय (पु-वि)
8408 संयुत्तनिकाय (पु-वि)
8409 अङ्गुत्तरनिकाय (पु-वि)
8410 विनयपिटक (पु-वि)
8411 अभिधम्मपिटक (पु-वि)
8412 अट्ठकथा (पु-वि)
8413 निरुत्तिदीपनी
8414 परमत्थदीपनी सङ्गहमहाटीकापाठ
8415 अनुदीपनीपाठ
8416 पट्ठानुद्देस दीपनीपाठ
8417 नमक्कारटीका
8418 महापणामपाठ
8419 लक्खणातो बुद्धथोमनागाथा
8420 सुतवन्दना
8421 कमलाञ्जलि
8422 जिनालंकार
8423 पज्जमधु
8424 बुद्धगुणगाथावली
8425 चूळगन्थवंस
8427 सासनवंस
8426 महावंस
8429 मोग्गल्लानब्याकरणं
8428 कच्चायनब्याकरणं
8430 सद्दनीतिप्पकरणं (पदमाला)
8431 सद्दनीतिप्पकरणं (धातुमाला)
8432 पदरूपसिद्धि
8433 मोग्गल्लानपञ्चिका
8434 पयोगसिद्धिपाठ
8435 वुत्तोदयपाठ
8436 अभिधानप्पदीपिकापाठ
8437 अभिधानप्पदीपिकाटीका
8438 सुबोधालंकारपाठ
8439 सुबोधालंकारटीका
8440 बालावतार गण्ठिपदत्थविनिच्छयसार
8446 कविदप्पणनीति
8447 नीतिमञ्जरी
8445 धम्मनीति
8444 महारहनीति
8441 लोकनीति
8442 सुत्तन्तनीति
8443 सूरस्सतीनीति
8450 चाणक्यनीति
8448 नरदक्खदीपनी
8449 चतुरारक्खदीपनी
8451 रसवाहिनी
8452 सीमविसोधनीपाठ
8453 वेस्सन्तरगीति
8454 मोग्गल्लान वुत्तिविवरणपञ्चिका
8455 थूपवंस
8456 दाठावंस
8457 धातुपाठविलासिनिया
8458 धातुवंस
8459 हत्थवनगल्लविहारवंस
8460 जिनचरितय
8461 जिनवंसदीपं
8462 तेलकटाहगाथा
8463 मिलिदटीका
8464 पदमञ्जरी
8465 पदसाधनं
8466 सद्दबिन्दुपकरणं
8467 कच्चायनधातुमञ्जुसा
8468 सामन्तकूटवण्णना
2101 सीलक्खन्धवग्ग पाळि
2102 महावग्ग पाळि (दीघ)
2103 पाथिकवग्ग पाळि
2201 सीलक्खन्धवग्ग अट्ठकथा
2202 महावग्ग अट्ठकथा (दीघ)
2203 पाथिकवग्ग अट्ठकथा
2301 सीलक्खन्धवग्ग टीका
2302 महावग्ग टीका (दीघ)
2303 पाथिकवग्ग टीका
2304 सीलक्खन्धवग्ग-अभिनवटीका-1
2305 सीलक्खन्धवग्ग-अभिनवटीका-2
3101 मूलपण्णास पाळि
3102 मज्झिमपण्णास पाळि
3103 उपरिपण्णास पाळि
3201 मूलपण्णास अट्ठकथा-1
3202 मूलपण्णास अट्ठकथा-2
3203 मज्झिमपण्णास अट्ठकथा
3204 उपरिपण्णास अट्ठकथा
3301 मूलपण्णास टीका
3302 मज्झिमपण्णास टीका
3303 उपरिपण्णास टीका
4101 सगाथावग्ग पाळि
4102 निदानवग्ग पाळि
4103 खन्धवग्ग पाळि
4104 सळायतनवग्ग पाळि
4105 महावग्ग पाळि (संयुत्त)
4201 सगाथावग्ग अट्ठकथा
4202 निदानवग्ग अट्ठकथा
4203 खन्धवग्ग अट्ठकथा
4204 सळायतनवग्ग अट्ठकथा
4205 महावग्ग अट्ठकथा (संयुत्त)
4301 सगाथावग्ग टीका
4302 निदानवग्ग टीका
4303 खन्धवग्ग टीका
4304 सळायतनवग्ग टीका
4305 महावग्ग टीका (संयुत्त)
5101 एककनिपात पाळि
5102 दुकनिपात पाळि
5103 तिकनिपात पाळि
5104 चतुक्कनिपात पाळि
5105 पञ्चकनिपात पाळि
5106 छक्कनिपात पाळि
5107 सत्तकनिपात पाळि
5108 अट्ठकादिनिपात पाळि
5109 नवकनिपात पाळि
5110 दसकनिपात पाळि
5111 एकादसकनिपात पाळि
5201 एककनिपात अट्ठकथा
5202 दुक-तिक-चतुक्कनिपात अट्ठकथा
5203 पञ्चक-छक्क-सत्तकनिपात अट्ठकथा
5204 अट्ठकादिनिपात अट्ठकथा
5301 एककनिपात टीका
5302 दुक-तिक-चतुक्कनिपात टीका
5303 पञ्चक-छक्क-सत्तकनिपात टीका
5304 अट्ठकादिनिपात टीका
6101 खुद्दकपाठ पाळि
6102 धम्मपद पाळि
6103 उदान पाळि
6104 इतिवुत्तक पाळि
6105 सुत्तनिपात पाळि
6106 विमानवत्थु पाळि
6107 पेतवत्थु पाळि
6108 थेरगाथा पाळि
6109 थेरीगाथा पाळि
6110 अपदान पाळि-1
6111 अपदान पाळि-2
6112 बुद्धवंस पाळि
6113 चरियापिटक पाळि
6114 जातक पाळि-1
6115 जातक पाळि-2
6116 महानिद्देस पाळि
6117 चूळनिद्देस पाळि
6118 पटिसम्भिदामग्ग पाळि
6119 नेत्तिप्पकरण पाळि
6120 मिलिन्दपञ्ह पाळि
6121 पेटकोपदेस पाळि
6201 खुद्दकपाठ अट्ठकथा
6202 धम्मपद अट्ठकथा-1
6203 धम्मपद अट्ठकथा-2
6204 उदान अट्ठकथा
6205 इतिवुत्तक अट्ठकथा
6206 सुत्तनिपात अट्ठकथा-1
6207 सुत्तनिपात अट्ठकथा-2
6208 विमानवत्थु अट्ठकथा
6209 पेतवत्थु अट्ठकथा
6210 थेरगाथा अट्ठकथा-1
6211 थेरगाथा अट्ठकथा-2
6212 थेरीगाथा अट्ठकथा
6213 अपदान अट्ठकथा-1
6214 अपदान अट्ठकथा-2
6215 बुद्धवंस अट्ठकथा
6216 चरियापिटक अट्ठकथा
6217 जातक अट्ठकथा-1
6218 जातक अट्ठकथा-2
6219 जातक अट्ठकथा-3
6220 जातक अट्ठकथा-4
6221 जातक अट्ठकथा-5
6222 जातक अट्ठकथा-6
6223 जातक अट्ठकथा-7
6224 महानिद्देस अट्ठकथा
6225 चूळनिद्देस अट्ठकथा
6226 पटिसम्भिदामग्ग अट्ठकथा-1
6227 पटिसम्भिदामग्ग अट्ठकथा-2
6228 नेत्तिप्पकरण अट्ठकथा
6301 नेत्तिप्पकरण टीका
6302 नेत्तिविभाविनी
7101 धम्मसङ्गणी पाळि
7102 विभङ्ग पाळि
7103 धातुकथा पाळि
7104 पुग्गलपञ्ञत्ति पाळि
7105 कथावत्थु पाळि
7106 यमक पाळि-1
7107 यमक पाळि-2
7108 यमक पाळि-3
7109 पट्ठान पाळि-1
7110 पट्ठान पाळि-2
7111 पट्ठान पाळि-3
7112 पट्ठान पाळि-4
7113 पट्ठान पाळि-5
7201 धम्मसङ्गणि अट्ठकथा
7202 सम्मोहविनोदनी अट्ठकथा
7203 पञ्चपकरण अट्ठकथा
7301 धम्मसङ्गणी-मूलटीका
7302 विभङ्ग-मूलटीका
7303 पञ्चपकरण-मूलटीका
7304 धम्मसङ्गणी-अनुटीका
7305 पञ्चपकरण-अनुटीका
7306 अभिधम्मावतारो-नामरूपपरिच्छेदो
7307 अभिधम्मत्थसङ्गहो
7308 अभिधम्मावतार-पुराणटीका
7309 अभिधम्ममातिकापाळि

Indonesia
Kanon PaliKomentarSub-komentarLainnya
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

日文
パーリ仏典註釈書副註釈書その他
1101 パーラージカ・パーリ
1102 パーチッティヤ・パーリ
1103 マハーヴァッガ・パーリ(ヴィナヤ)
1104 チューラヴァッガ・パーリ
1105 パリヴァーラ・パーリ
1201 パーラージカカンダ・アッタカター-1
1202 パーラージカカンダ・アッタカター-2
1203 パーチッティヤ・アッタカター
1204 マハーヴァッガ・アッタカター(ヴィナヤ)
1205 チューラヴァッガ・アッタカター
1206 パリヴァーラ・アッタカター
1301 サーラッタディーパニー・ティーカー-1
1302 サーラッタディーパニー・ティーカー-2
1303 サーラッタディーパニー・ティーカー-3
1401 ドヴェマーティカー・パーリ
1402 ヴィナヤサンガハ・アッタカター
1403 ヴァジラブッディ・ティーカー
1404 ヴィマティヴィノーダニー・ティーカー-1
1405 ヴィマティヴィノーダニー・ティーカー-2
1406 ヴィナヤーランカーラ・ティーカー-1
1407 ヴィナヤーランカーラ・ティーカー-2
1408 カンカーウィタラニープラーナ・ティーカー
1409 ヴィナヤヴィニッチャヤ-ウッタラヴィニッチャヤ
1410 ヴィナヤヴィニッチャヤ・ティーカー-1
1411 ヴィナヤヴィニッチャヤ・ティーカー-2
1412 パーチッティヤーディヨージャナー・パーリ
1413 クッダシッカー-ムーラシッカー

8401 ヴィスッディマッガ-1
8402 ヴィスッディマッガ-2
8403 ヴィスッディマッガ・マハーティーカー-1
8404 ヴィスッディマッガ・マハーティーカー-2
8405 ヴィスッディマッガ・ニダーナカター

8406 ディーガニカーヤ(プ・ヴィ)
8407 マッジマニカーヤ(プ・ヴィ)
8408 サンユッタニカーヤ(プ・ヴィ)
8409 アングッタラニカーヤ(プ・ヴィ)
8410 ヴィナヤピタカ(プ・ヴィ)
8411 アビダンマピタカ(プ・ヴィ)
8412 アッタカター(プ・ヴィ)
8413 ニルッティディーパニー
8414 パラマッタディーパニー・サンガハマハーティカーパータ
8415 アヌディーパニーパータ
8416 パッターヌッデーサ・ディーパニーパータ
8417 ナマッカラ・ティーカー
8418 マハーパナーマ・パータ
8419 ラッカナート・ブッダトーマナーガーター
8420 スタヴァンダナー
8421 カマラーニャジャリ
8422 ジナランカーラ
8423 パッジャマドゥ
8424 ブッダグナガーター・ヴァリー
8425 チューラガンタヴァンサ
8427 サーサナヴァンサ
8426 マハーヴァンサ
8429 モッガラーナ・ビャーカラナン
8428 カッチャーヤナ・ビャーカラナン
8430 サッダニーティッパカラナン(パダマーラー)
8431 サッダニーティッパカラナン(ダートゥマーラー)
8432 パダルーパシッディ
8433 モッガラーナ・パンチカー
8434 パヨーガシッディ・パータ
8435 ヴットーダヤ・パータ
8436 アビダーナッパディーピカー・パータ
8437 アビダーナッパディーピカー・ティーカー
8438 スボーダーランカーラ・パータ
8439 スボーダーランカーラ・ティーカー
8440 バーラーヴァターラ・ガンティパダッタヴィニッチャヤサーラ
8446 カヴィダッパナニーティ
8447 ニーティマンジャリー
8445 ダンマニーティ
8444 マハーラハニーティ
8441 ローカニーティ
8442 スタンタニーティ
8443 スーラッサティニーティ
8450 チャーナキャニーティ
8448 ナラダッカディーパニー
8449 チャトゥラーラッカディーパニー
8451 ラサヴァーヒニー
8452 シーマヴィソーダニー・パータ
8453 ヴェッサンタラ・ギーティ
8454 モッガラーナ・ヴッティヴィヴァラナパンチカー
8455 トゥーパヴァンサ
8456 ダーターヴァンサ
8457 ダートゥパータヴィラーヴィシニヤー
8458 ダートゥヴァンサ
8459 ハッタヴァナッガラヴィハーラヴァンサ
8460 ジナチャリタヤ
8461 ジナヴァンサディーパン
8462 テーラカターガーター
8463 ミリダ・ティーカー
8464 パダマンジャリー
8465 パダサーダナン
8466 サッダビンドゥパカラナン
8467 カッチャーヤナ・ダートゥマンジューサー
8468 サーマンタクータ・ヴァンナナー
2101 シーラッカンダワッガ・パーリ
2102 マハーワッガ・パーリ(ディーガ)
2103 パーティカワッガ・パーリ
2201 シーラッカンダワッガ・アッタカター
2202 マハーワッガ・アッタカター(ディーガ)
2203 パーティカワッガ・アッタカター
2301 シーラッカンダワッガ・ティーカー
2302 マハーワッガ・ティーカー(ディーガ)
2303 パーティカワッガ・ティーカー
2304 シーラッカンダワッガ・アビナワティーカー-1
2305 シーラッカンダワッガ・アビナワティーカー-2
3101 ムーラパンナーサ・パーリ
3102 マッジマパンナーサ・パーリ
3103 ウパリパンナーサ・パーリ
3201 ムーラパンナーサ・アッタカター-1
3202 ムーラパンナーサ・アッタカター-2
3203 マッジマパンナーサ・アッタカター
3204 ウパリパンナーサ・アッタカター
3301 ムーラパンナーサ・ティーカー
3302 マッジマパンナーサ・ティーカー
3303 ウパリパンナーサ・ティーカー
4101 サガーター・ワッガ・パーリ
4102 ニダーナ・ワッガ・パーリ
4103 カンダ・ワッガ・パーリ
4104 サラーヤタナ・ワッガ・パーリ
4105 マハーワッガ・パーリ(サンユッタ)
4201 サガーター・ワッガ・アッタカター
4202 ニダーナ・ワッガ・アッタカター
4203 カンダ・ワッガ・アッタカター
4204 サラーヤタナ・ワッガ・アッタカター
4205 マハーワッガ・アッタカター(サンユッタ)
4301 サガーター・ワッガ・ティーカー
4302 ニダーナ・ワッガ・ティーカー
4303 カンダ・ワッガ・ティーカー
4304 サラーヤタナ・ワッガ・ティーカー
4305 マハーワッガ・ティーカー(サンユッタ)
5101 エーカカニパータ・パーリ
5102 ドゥカニパータ・パーリ
5103 ティカニパータ・パーリ
5104 チャトゥッカニパータ・パーリ
5105 パンチャカニパータ・パーリ
5106 チャッカニパータ・パーリ
5107 サッタカニパータ・パーリ
5108 アッタカーディニパータ・パーリ
5109 ナヴァカニパータ・パーリ
5110 ダサカニパータ・パーリ
5111 エーカーダサカニパータ・パーリ
5201 エーカカニパータ・アッタカター
5202 ドゥカ・ティカ・チャトゥッカニパータ・アッタカター
5203 パンチャカ・チャッカ・サッタカニパータ・アッタカター
5204 アッタカーディニパータ・アッタカター
5301 エーカカニパータ・ティーカー
5302 ドゥカ・ティカ・チャトゥッカニパータ・ティーカー
5303 パンチャカ・チャッカ・サッタカニパータ・ティーカー
5304 アッタカーディニパータ・ティーカー
6101 クッダカパータ・パーリ
6102 ダンマパダ・パーリ
6103 ウダーナ・パーリ
6104 イティヴッタカ・パーリ
6105 スッタニパータ・パーリ
6106 ヴィマーナヴァットゥ・パーリ
6107 ペーヴァットゥ・パーリ
6108 テーラガーター・パーリ
6109 テーリーガーター・パーリ
6110 アパダーナ・パーリ-1
6111 アパダーナ・パーリ-2
6112 ブッダヴァンサ・パーリ
6113 チャリヤーピタカ・パーリ
6114 ジャータカ・パーリ-1
6115 ジャータカ・パーリ-2
6116 マハーニッデーサ・パーリ
6117 チューラニッデーサ・パーリ
6118 パティサンビダーマッガ・パーリ
6119 ネッティッパカラナ・パーリ
6120 ミリンダパンハ・パーリ
6121 ペータコーパデーサ・パーリ
6201 クッダカパータ・アッタカター
6202 ダンマパダ・アッタカター-1
6203 ダンマパダ・アッタカター-2
6204 ウダーナ・アッタカター
6205 イティヴッタカ・アッタカター
6206 スッタニパータ・アッタカター-1
6207 スッタニパータ・アッタカター-2
6208 ヴィマーナヴァットゥ・アッタカター
6209 ペータヴァットゥ・アッタカター
6210 テーラガーター・アッタカター-1
6211 テーラガーター・アッタカター-2
6212 テーリーガーター・アッタカター
6213 アパダーナ・アッタカター-1
6214 アパダーナ・アッタカター-2
6215 ブッダヴァンサ・アッタカター
6216 チャリヤーピタカ・アッタカター
6217 ジャータカ・アッタカター-1
6218 ジャータカ・アッタカター-2
6219 ジャータカ・アッタカター-3
6220 ジャータカ・アッタカター-4
6221 ジャータカ・アッタカター-5
6222 ジャータカ・アッタカター-6
6223 ジャータカ・アッタカター-7
6224 マハーニッデーサ・アッタカター
6225 チューラニッデーサ・アッタカター
6226 パティサンビダーマッガ・アッタカター-1
6227 パティサンビダーマッガ・アッタカター-2
6228 ネッティッパカラナ・アッタカター
6301 ネッティッパカラナ・ティーカー
6302 ネッティヴィバーヴィニー
7101 ダンマサンガニー・パーリ
7102 ヴィバンガ・パーリ
7103 ダートゥカター・パーリ
7104 プッガラパンニャッティ・パーリ
7105 カター・ヴァットゥ・パーリ
7106 ヤマカ・パーリ-1
7107 ヤマカ・パーリ-2
7108 ヤマカ・パーリ-3
7109 パッターナ・パーリ-1
7110 パッターナ・パーリ-2
7111 パッターナ・パーリ-3
7112 パッターナ・パーリ-4
7113 パッターナ・パーリ-5
7201 ダンマサンガニ・アッタカター
7202 サンモーハヴィノーダニー・アッタカター
7203 パンチャパカラナ・アッタカター
7301 ダンマサンガニー・ムーラティーカー
7302 ヴィバンガ・ムーラティーカー
7303 パンチャパカラナ・ムーラティーカー
7304 ダンマサンガニー・アヌティーカー
7305 パンチャパカラナ・アヌティーカー
7306 アビダンマーヴァターロ・ナーマルーパパリッチェード
7307 アビダンマッタ・サンガホ
7308 アビダンマーヴァターラ・プラーナティーカー
7309 アビダンマ・マーティカーパーリ

ខ្មែរ
ព្រះត្រៃបិដកបាលីអដ្ឋកថាដីកាផ្សេងទៀត
1101 បារាជិកបាឡិ
1102 បាចិត្តិយបាឡិ
1103 មហាវគ្គបាឡិ (វិន័យ)
1104 ចូឡវគ្គបាឡិ
1105 បរិវារបាឡិ
1201 បារាជិកកណ្ឌអដ្ឋកថា-១
1202 បារាជិកកណ្ឌអដ្ឋកថា-២
1203 បាចិត្តិយអដ្ឋកថា
1204 មហាវគ្គអដ្ឋកថា (វិន័យ)
1205 ចូឡវគ្គអដ្ឋកថា
1206 បរិវារអដ្ឋកថា
1301 សារត្ថទីបនីដីកា-១
1302 សារត្ថទីបនីដីកា-២
1303 សារត្ថទីបនីដីកា-៣
1401 ទ្វេមាតិកាបាឡិ
1402 វិនយសង្គហអដ្ឋកថា
1403 វជិរពុទ្ធិដីកា
1404 វិមតិវិនោទនីដីកា-១
1405 វិមតិវិនោទនីដីកា-២
1406 វិនយាលង្ការដីកា-១
1407 វិនយាលង្ការដីកា-២
1408 កង្ខាវិតរណីបុរាណដីកា
1409 វិនយវិនិច្ឆយ-ឧត្តរវិនិច្ឆយ
1410 វិនយវិនិច្ឆយដីកា-១
1411 វិនយវិនិច្ឆយដីកា-២
1412 បាចិត្យាទិយោជនាបាឡិ
1413 ខុទ្ទសិក្ខា-មូលសិក្ខា

8401 វិសុទ្ធិមគ្គ-១
8402 វិសុទ្ធិមគ្គ-២
8403 វិសុទ្ធិមគ្គ-មហាដីកា-១
8404 វិសុទ្ធិមគ្គ-មហាដីកា-២
8405 វិសុទ្ធិមគ្គ និទានកថា

8406 ទីឃនិកាយ (បុ-វិ)
8407 មជ្ឈិមនិកាយ (បុ-វិ)
8408 សំយុត្តនិកាយ (បុ-វិ)
8409 អង្គុត្តរនិកាយ (បុ-វិ)
8410 វិនយបិដក (បុ-វិ)
8411 អភិធម្មបិដក (បុ-វិ)
8412 អដ្ឋកថា (បុ-វិ)
8413 និរុត្តិទីបនី
8414 បរមត្ថទីបនី សង្គហមហាដីកាបាឋ
8415 អនុទីបនីបាឋ
8416 បដ្ឋានុទ្ទេស ទីបនីបាឋ
8417 នមក្ការដីកា
8418 មហាបណាមបាឋ
8419 លក្ខណាតោ ពុទ្ធថោមនាគាថា
8420 សុតវន្ទនា
8421 កមលាញ្ជលិ
8422 ជិនាលង្ការ
8423 បជ្ជមធុ
8424 ពុទ្ធគុណគាថាវលី
8425 ចូឡគន្ថវង្ស
8427 សាសនវង្ស
8426 មហាវង្ស
8429 មោគ្គល្លានព្យាករណំ
8428 កច្ចាយនព្យាករណំ
8430 សទ្ទនីតិប្បករណំ (បទមាលា)
8431 សទ្ទនីតិប្បករណំ (ធាតុមាលា)
8432 បទរូបសិទ្ធិ
8433 មោគ្គល្លានបញ្ចិកា
8434 បយោគសិទ្ធិបាឋ
8435 វុត្តោទយបាឋ
8436 អភិធានប្បទីបិកាបាឋ
8437 អភិធានប្បទីបិកាដីកា
8438 សុពោធាលង្ការបាឋ
8439 សុពោធាលង្ការដីកា
8440 បាលាវតារ គណ្ឋិបទត្ថវិនិច្ឆយសារ
8446 កវិទប្បណនីតិ
8447 នីតិមញ្ជរី
8445 ធម្មនីតិ
8444 មហារហនីតិ
8441 លោកនីតិ
8442 សុត្តន្តនីតិ
8443 សូរស្សតិនីតិ
8450 ចាណក្យនីតិ
8448 នរទក្ខទីបនី
8449 ចតុរារក្ខទីបនី
8451 រសវាហិនី
8452 សីមវិសោធនីបាឋ
8453 វេស្សន្តរគីតិ
8454 មោគ្គល្លាន វុត្តិវិវរណបញ្ចិកា
8455 ថូបវង្ស
8456 ទាឋាវង្ស
8457 ធាតុបាឋវិលាសិនិយា
8458 ធាតុវង្ស
8459 ហត្ថវនគល្លវិហារវង្ស
8460 ជិនចរិតយ
8461 ជិនវង្សទីបំ
8462 តេលកដាហគាថា
8463 មិលិទដីកា
8464 បទមញ្ជរី
8465 បទសាធនំ
8466 សទ្ទពិន្ទុបករណំ
8467 កច្ចាយនធាតុមញ្ជុសា
8468 សាមន្តកូដវណ្ណនា
2101 សីលក្ខន្ធវគ្គបាឡិ
2102 មហាវគ្គបាឡិ (ទីឃ)
2103 បាថិកវគ្គបាឡិ
2201 សីលក្ខន្ធវគ្គអដ្ឋកថា
2202 មហាវគ្គអដ្ឋកថា (ទីឃ)
2203 បាថិកវគ្គអដ្ឋកថា
2301 សីលក្ខន្ធវគ្គដីកា
2302 មហាវគ្គដីកា (ទីឃ)
2303 បាថិកវគ្គដីកា
2304 សីលក្ខន្ធវគ្គ-អភិនវដីកា-១
2305 សីលក្ខន្ធវគ្គ-អភិនវដីកា-២
3101 មូលបណ្ណាសបាឡិ
3102 មជ្ឈិមបណ្ណាសបាឡិ
3103 ឧបរិបណ្ណាសបាឡិ
3201 មូលបណ្ណាសអដ្ឋកថា-១
3202 មូលបណ្ណាសអដ្ឋកថា-២
3203 មជ្ឈិមបណ្ណាសអដ្ឋកថា
3204 ឧបរិបណ្ណាសអដ្ឋកថា
3301 មូលបណ្ណាសដីកា
3302 មជ្ឈិមបណ្ណាសដីកា
3303 ឧបរិបណ្ណាសដីកា
4101 សគាថាវគ្គបាឡិ
4102 និទានវគ្គបាឡិ
4103 ខន្ធវគ្គបាឡិ
4104 សឡាយតនវគ្គបាឡិ
4105 មហាវគ្គបាឡិ (សំយុត្ត)
4201 សគាថាវគ្គអដ្ឋកថា
4202 និទានវគ្គអដ្ឋកថា
4203 ខន្ធវគ្គអដ្ឋកថា
4204 សឡាយតនវគ្គអដ្ឋកថា
4205 មហាវគ្គអដ្ឋកថា (សំយុត្ត)
4301 សគាថាវគ្គដីកា
4302 និទានវគ្គដីកា
4303 ខន្ធវគ្គដីកា
4304 សឡាយតនវគ្គដីកា
4305 មហាវគ្គដីកា (សំយុត្ត)
5101 ឯកកនិបាតបាឡិ
5102 ទុកនិបាតបាឡិ
5103 តិកនិបាតបាឡិ
5104 ចតុក្កនិបាតបាឡិ
5105 បញ្ចកនិបាតបាឡិ
5106 ឆក្កនិបាតបាឡិ
5107 សត្តកនិបាតបាឡិ
5108 អដ្ឋកាទិនិបាតបាឡិ
5109 នវកនិបាតបាឡិ
5110 ទសកនិបាតបាឡិ
5111 ឯកាទសកនិបាតបាឡិ
5201 ឯកកនិបាតអដ្ឋកថា
5202 ទុក-តិក-ចតុក្កនិបាតអដ្ឋកថា
5203 បញ្ចក-ឆក្ក-សត្តកនិបាតអដ្ឋកថា
5204 អដ្ឋកាទិនិបាតអដ្ឋកថា
5301 ឯកកនិបាតដីកា
5302 ទុក-តិក-ចតុក្កនិបាតដីកា
5303 បញ្ចក-ឆក្ក-សត្តកនិបាតដីកា
5304 អដ្ឋកាទិនិបាតដីកា
6101 ខុទ្ទកបាឋបាឡិ
6102 ធម្មបទបាឡិ
6103 ឧទានបាឡិ
6104 ឥតិវុត្តកបាឡិ
6105 សុត្តនិបាតបាឡិ
6106 វិមានវត្ថុបាឡិ
6107 បេតវត្ថុបាឡិ
6108 ថេរគាថាបាឡិ
6109 ថេរីគាថាបាឡិ
6110 អបទានបាឡិ-១
6111 អបទានបាឡិ-២
6112 ពុទ្ធវង្សបាឡិ
6113 ចរិយាបិដកបាឡិ
6114 ជាតកបាឡិ-១
6115 ជាតកបាឡិ-២
6116 មហានិទ្ទេសបាឡិ
6117 ចូឡនិទ្ទេសបាឡិ
6118 បដិសម្ភិទាមគ្គបាឡិ
6119 នេត្តិប្បករណបាឡិ
6120 មិលិន្ទបញ្ហាបាឡិ
6121 បេដកោបទេសបាឡិ
6201 ខុទ្ទកបាឋអដ្ឋកថា
6202 ធម្មបទអដ្ឋកថា-១
6203 ធម្មបទអដ្ឋកថា-២
6204 ឧទានអដ្ឋកថា
6205 ឥតិវុត្តកអដ្ឋកថា
6206 សុត្តនិបាតអដ្ឋកថា-១
6207 សុត្តនិបាតអដ្ឋកថា-២
6208 វិមានវត្ថុអដ្ឋកថា
6209 បេតវត្ថុអដ្ឋកថា
6210 ថេរគាថាអដ្ឋកថា-១
6211 ថេរគាថាអដ្ឋកថា-២
6212 ថេរីគាថាអដ្ឋកថា
6213 អបទានអដ្ឋកថា-១
6214 អបទានអដ្ឋកថា-២
6215 ពុទ្ធវង្សអដ្ឋកថា
6216 ចរិយាបិដកអដ្ឋកថា
6217 ជាតកអដ្ឋកថា-១
6218 ជាតកអដ្ឋកថា-២
6219 ជាតកអដ្ឋកថា-៣
6220 ជាតកអដ្ឋកថា-៤
6221 ជាតកអដ្ឋកថា-៥
6222 ជាតកអដ្ឋកថា-៦
6223 ជាតកអដ្ឋកថា-៧
6224 មហានិទ្ទេសអដ្ឋកថា
6225 ចូឡនិទ្ទេសអដ្ឋកថា
6226 បដិសម្ភិទាមគ្គអដ្ឋកថា-១
6227 បដិសម្ភិទាមគ្គអដ្ឋកថា-២
6228 នេត្តិប្បករណអដ្ឋកថា
6301 នេត្តិប្បករណដីកា
6302 នេត្តិវិភាវិនី
7101 ធម្មសង្គណីបាឡិ
7102 វិភង្គបាឡិ
7103 ធាតុកថាបាឡិ
7104 បុគ្គលបញ្ញត្តិបាឡិ
7105 កថាវត្ថុបាឡិ
7106 យមកបាឡិ-១
7107 យមកបាឡិ-២
7108 យមកបាឡិ-៣
7109 បដ្ឋានបាឡិ-១
7110 បដ្ឋានបាឡិ-២
7111 បដ្ឋានបាឡិ-៣
7112 បដ្ឋានបាឡិ-៤
7113 បដ្ឋានបាឡិ-៥
7201 ធម្មសង្គណិអដ្ឋកថា
7202 សម្មោហវិនោទនីអដ្ឋកថា
7203 បញ្ចបករណអដ្ឋកថា
7301 ធម្មសង្គណី-មូលដីកា
7302 វិភង្គ-មូលដីកា
7303 បញ្ចបករណ-មូលដីកា
7304 ធម្មសង្គណី-អនុដីកា
7305 បញ្ចបករណ-អនុដីកា
7306 អភិធម្មាវតារោ-នាមរូបបរិច្ឆេទោ
7307 អភិធម្មត្ថសង្គហោ
7308 អភិធម្មាវតារ-បុរាណដីកា
7309 អភិធម្មមាតិកាបាឡិ

한국인
팔리 대장경주석서부주석서기타
1101 빠라지카 빨리
1102 빠찟띠야 빨리
1103 마하왁가 빨리 (비나야)
1104 출라왁가 빨리
1105 빠리와라 빨리
1201 빠라지까깐다 앗타카타-1
1202 빠라지까깐다 앗타카타-2
1203 빠찟띠야 앗타카타
1204 마하왁가 앗타카타 (비나야)
1205 출라왁가 앗타카타
1206 빠리와라 앗타카타
1301 사랏타디빠니 띠까-1
1302 사랏타디빠니 띠까-2
1303 사랏타디빠니 띠까-3
1401 드베마띠까빨리
1402 위나야상가하 앗타카타
1403 와지라붓디 띠까
1404 위마띠위노다니 띠까-1
1405 위마띠위노다니 띠까-2
1406 위나야랑까라 띠까-1
1407 위나야랑까라 띠까-2
1408 깡카위따라니뿌라나 띠까
1409 위나야위닛차야-웃따라위닛차야
1410 위나야위닛차야 띠까-1
1411 위나야위닛차야 띠까-2
1412 빠찟땨디요자나빨리
1413 쿳닷시카-물라시카

8401 위숟디막가-1
8402 위숟디막가-2
8403 위숟디막가-마하띠까-1
8404 위숟디막가-마하띠까-2
8405 위숟디막가 니다나까타

8406 디가니까야 (뿌-위)
8407 맛지마니까야 (뿌-위)
8408 삼윳따니까야 (뿌-위)
8409 앙굳따라니까야 (뿌-위)
8410 위나야삐따까 (뿌-위)
8411 아비담마삐따까 (뿌-위)
8412 앗타카타 (뿌-위)
8413 니룻띠디빠니
8414 빠라맛타디빠니 상가하마하띠까빠타
8415 아누디빠니빠타
8416 빳타누ㄸ데사 디빠니빠타
8417 나막까라띠까
8418 마하빠나마빠타
8419 락카나또 붓다토마나가타
8420 수타완다나
8421 까말란자리
8422 지나랑까라
8423 빳자마두
8424 붓다구나가타왈리
8425 출라간타왕사
8427 사사나왕사
8426 마하왕사
8429 목갈라나뱌까라낭
8428 깟차야나뱌까라낭
8430 삿다니띠빠까라낭 (빠다말라)
8431 삿다니띠빠까라낭 (다두말라)
8432 빠다루빠싣디
8433 목갈라나빤찌까
8434 빠요가싣디빠타
8435 붇또다야빠타
8436 아비다나빠디피까빠타
8437 아비다나빠디피까띠까
8438 수보다랑까라빠타
8439 수보다랑까라띠까
8440 발라와따라 간티빠닷타위닛차야사라
8446 까위닷빠나니띠
8447 니띠만자리
8445 담마니띠
8444 마하라하니띠
8441 로까니띠
8442 숫딴따니띠
8443 수랏사띠니띠
8450 짜낙야니띠
8448 나라닥카디빠니
8449 짜뚜라락카디빠니
8451 라사와히니
8452 시마위소다니빠타
8453 웨산따라기띠
8454 목갈라나 붇띠위와라나빤찌까
8455 투빠왕사
8456 다타왕사
8457 다두빠타윌라시니야
8458 다두왕사
8459 핟타와나갈라위하라왕사
8460 지나짜리따야
8461 지나왕사디빵
8462 떼라까타하가타
8463 밀리다띠까
8464 빠다만자리
8465 빠다사다낭
8466 삿다빈두빠까라낭
8467 깟차야나다두만주사
8468 사만따꿋타완나나
2101 실락칸다왁가 빨리
2102 마하왁가 빨리 (디가)
2103 빠티까왁가 빨리
2201 실락칸다왁가 앗타카타
2202 마하왁가 앗타카타 (디가)
2203 빠티까왁가 앗타카타
2301 실락칸다왁가 띠까
2302 마하왁가 띠까 (디가)
2303 빠티까왁가 띠까
2304 실락칸다왁가-아비나와띠까-1
2305 실락칸다왁가-아비나와띠까-2
3101 물라빤나사 빨리
3102 맛지마빤나사 빨리
3103 우빠리빤나사 빨리
3201 물라빤나사 앗타카타-1
3202 물라빤나사 앗타카타-2
3203 맛지마빤나사 앗타카타
3204 우빠리빤나사 앗타카타
3301 물라빤나사 띠까
3302 맛지마빤나사 띠까
3303 우빠리빤나사 띠까
4101 사가타왁가 빨리
4102 니다나왁가 빨리
4103 칸다왁가 빨리
4104 살라야따나왁가 빨리
4105 마하왁가 빨리 (삼윳따)
4201 사가타왁가 앗타카타
4202 니다나왁가 앗타카타
4203 칸다왁가 앗타카타
4204 살라야따나왁가 앗타카타
4205 마하왁가 앗타카타 (삼윳따)
4301 사가타왁가 띠까
4302 니다나왁가 띠까
4303 칸다왁가 띠까
4304 살라야따나왁가 띠까
4305 마하왁가 띠까 (삼윳따)
5101 에까까니빠따 빨리
5102 두까니빠따 빨리
5103 띠까니빠따 빨리
5104 짜뚝까니빠따 빨리
5105 빤짜까니빠따 빨리
5106 착까니빠따 빨리
5107 삿따까니빠따 빨리
5108 앗타까디니빠따 빨리
5109 나와까니빠따 빨리
5110 다사까니빠따 빨리
5111 에까다사까니빠따 빨리
5201 에까까니빠따 앗타카타
5202 두까-띠까-짜뚝까니빠따 앗타카타
5203 빤짜까-착까-삿따까니빠따 앗타카타
5204 앗타까디니빠따 앗타카타
5301 에까까니빠따 띠까
5302 두까-띠까-짜뚝까니빠따 띠까
5303 빤짜까-착까-삿따까니빠따 띠까
5304 앗타까디니빠따 띠까
6101 쿳닥까빠타 빨리
6102 담마빠다 빨리
6103 우다나 빨리
6104 이띠웃따까 빨리
6105 숫따니빠따 빨리
6106 위마나왓투 빨리
6107 베따왓투 빨리
6108 테라가타 빨리
6109 테리가타 빨리
6110 아빠다나 빨리-1
6111 아빠다나 빨리-2
6112 붓다왕사 빨리
6113 짜리야삐따까 빨리
6114 자따까 빨리-1
6115 자따까 빨리-2
6116 마하닷데사 빨리
6117 출라닷데사 빨리
6118 빠티삼비다막가 빨리
6119 넷띠빠까라나 빨리
6120 밀린다빤하 빨리
6121 뻬따꼬빠데사 빨리
6201 쿳닥까빠타 앗타카타
6202 담마빠다 앗타카타-1
6203 담마빠다 앗타카타-2
6204 우다나 앗타카타
6205 이띠웃따까 앗타카타
6206 숫따니빠따 앗타카타-1
6207 숫따니빠따 앗타카타-2
6208 위마나왓투 앗타카타
6209 베따왓투 앗타카타
6210 테라가타 앗타카타-1
6211 테라가타 앗타카타-2
6212 테리가타 앗타카타
6213 아빠다나 앗타카타-1
6214 아빠다나 앗타카타-2
6215 붓다왕사 앗타카타
6216 짜리야삐따까 앗타카타
6217 자따까 앗타카타-1
6218 자따까 앗타카타-2
6219 자따까 앗타카타-3
6220 자따까 앗타카타-4
6221 자따까 앗타카타-5
6222 자따까 앗타카타-6
6223 자따까 앗타카타-7
6224 마하닷데사 앗타카타
6225 출라닷데사 앗타카타
6226 빠티삼비다막가 앗타카타-1
6227 빠티삼비다막가 앗타카타-2
6228 넷띠빠까라나 앗타카타
6301 넷띠빠까라나 띠까
6302 넷띠위바비니
7101 담마상가니 빨리
7102 위방가 빨리
7103 다뚜까타 빨리
7104 뿍갈라빤냣띠 빨리
7105 까타왓투 빨리
7106 야마까 빨리-1
7107 야마까 빨리-2
7108 야마까 빨리-3
7109 빳타나 빨리-1
7110 빳타나 빨리-2
7111 빳타나 빨리-3
7112 빳타나 빨리-4
7113 빳타나 빨리-5
7201 담마상가니 앗타카타
7202 삼모하위노다니 앗타카타
7203 빤짜빠까라나 앗타카타
7301 담마상가니-물라띠까
7302 위방가-물라띠까
7303 빤짜빠까라나-물라띠까
7304 담마상가니-아누띠까
7305 빤짜빠까라나-아누띠까
7306 아비담마와따로-나마루빠빠릳체도
7307 아비담맛타상가호
7308 아비담마와따라-뿌라나띠까
7309 아비담마마띠까빨리

ອັກສອນລາວ
ປາລີອັດຖະກະຖາຏີກາອັນຍາ
1101 ປາຣາຊິກະ ປາລີ
1102 ປາຈິດຕິຍະ ປາລີ
1103 ມະຫາວັກຄະ ປາລີ (ວິໄນ)
1104 ຈູລະວັກຄະ ປາລີ
1105 ປະລິວາລະ ປາລີ
1201 ປາຣາຊິກະກັນທະ ອັດຖະກະຖາ-1
1202 ປາຣາຊິກະກັນທະ ອັດຖະກະຖາ-2
1203 ປາຈິດຕິຍະ ອັດຖະກະຖາ
1204 ມະຫາວັກຄະ ອັດຖະກະຖາ (ວິໄນ)
1205 ຈູລະວັກຄະ ອັດຖະກະຖາ
1206 ປະລິວາລະ ອັດຖະກະຖາ
1301 ສາຣັດຖະທີປະນີ ຏີກາ-1
1302 ສາຣັດຖະທີປະນີ ຏີກາ-2
1303 ສາຣັດຖະທີປະນີ ຏີກາ-3
1401 ທເວມາຕິກາປາລີ
1402 ວິນະຍະສັງຄະຫະ ອັດຖະກະຖາ
1403 ວະຊິລະພຸດທິ ຏີກາ
1404 ວິມະຕິວິໂນທະນີ ຏີກາ-1
1405 ວິມະຕິວິໂນທະນີ ຏີກາ-2
1406 ວິນະຍາລັງກາລະ ຏີກາ-1
1407 ວິນະຍາລັງກາລະ ຏີກາ-2
1408 ກັງຂາວິຕະຣະນີປຸຣານະ ຏີກາ
1409 ວິນະຍະວິນິດສະຍະ-ອຸຕຕະຣະວິນິດສະຍະ
1410 ວິນະຍະວິນິດສະຍະ ຏີກາ-1
1411 ວິນະຍະວິນິດສະຍະ ຏີກາ-2
1412 ປາຈິຕະຍາທິໂຍຊະນາປາລີ
1413 ຂຸທະທະສິກຂາ-ມູລະສິກຂາ

8401 ວິສຸດທິມັກຄະ-1
8402 ວິສຸດທິມັກຄະ-2
8403 ວິສຸດທິມັກຄະ-ມະຫາຏີກາ-1
8404 ວິສຸດທິມັກຄະ-ມະຫາຏີກາ-2
8405 ວິສຸດທິມັກຄະ ນິທານະກະຖາ

8406 ທີຆະນິກາຍະ (ປຸ-ວິ)
8407 ມັດຊິມະນິກາຍະ (ປຸ-ວິ)
8408 ສັງຍຸຕຕະນິກາຍະ (ປຸ-ວິ)
8409 ອັງຄຸຕຕະລະນິກາຍະ (ປຸ-ວິ)
8410 ວິນະຍະປິຕະກະ (ປຸ-ວິ)
8411 ອະພິທັມມະປິຕະກະ (ປຸ-ວິ)
8412 ອັດຖະກະຖາ (ປຸ-ວິ)
8413 ນິລຸຕຕິທີປະນີ
8414 ປະຣະມັດຖະທີປະນີ ສັງຄະຫະມະຫາຏີກາປາຖະ
8415 ອະນຸທີປະນີປາຖະ
8416 ປັດຖານຸທເທສະ ທີປະນີປາຖະ
8417 ນະມັກກາລະຏີກາ
8418 ມະຫາປະຖາມະປາຖະ
8419 ລັກຂະນາໂຕ ພຸດທະຖະມະນາຄາຖາ
8420 ສຸຕະວັນທະນາ
8421 ກະມະລາຍຈະລິ
8422 ຊິນາລັງກາລະ
8423 ປັດຊະມະທຸ
8424 ພຸດທະຄຸນະຄາຖາວະລີ
8425 ຈູລະຄັນຖະວັງສະ
8426 ມະຫາວັງສະ
8427 ສາສະນະວັງສະ
8428 ກັດຈາຍະນະພະຍາກະລະນັງ
8429 ມົກຄັນທານະພະຍາກະລະນັງ
8430 ສັດທະນີຕິປະກະລະນັງ (ປະທະມາລາ)
8431 ສັດທະນີຕິປະກະລະນັງ (ຘາຕຸມາລາ)
8432 ປະທະຣູປະສິດທິ
8433 ໂມຄັນທານະປັນຈິກາ
8434 ປະໂຍຄະສິດທິປາຖະ
8435 ວຸຕະໂທຍະປາຖະ
8436 ອະພິທານະປະປະທີປິກາປາຖະ
8437 ອະພິທານະປະປະທີປິກາຏີກາ
8438 ສຸໂພທາລັງກາລະປາຖະ
8439 ສຸໂພທາລັງກາລະຏີກາ
8440 ພາລາວະຕາລະ ຄັນຖິປະທັດຖະວິນິດສະຍະສາລະ
8441 ໂລກະນີຕິ
8442 ສຸດຕັນຕະນີຕິ
8443 ສູລັດສະຕິນີຕິ
8444 ມະຫາລະຫະນີຕິ
8445 ທັມມະນີຕິ
8446 ກະວິທັບປະຖານີຕິ
8447 ນີຕິມັນຊະລີ
8448 ນະລະທັກຂະທີປະນີ
8449 ຈະຕຸຣາລັກຂະທີປະນີ
8450 ຈານັກຍະນີຕິ
8451 ລະສະວາຫິນີ
8452 ສີມາວິໂສທະນີປາຖະ
8453 ເວສສັນຕະລະຄີຕິ
8454 ໂມຄັນທານະ ວຸຕຕິວິວະລະນະປັນຈິກາ
8455 ຖູປະວັງສະ
8456 ທາຐາວັງສະ
8457 ຘາຕຸປາຖະວິລາສິນີຍາ
8458 ຘາຕຸວັງສະ
8459 ຫັດຖະວະນະຄັນລະວິຫາລະວັງສະ
8460 ຊິນະຈະລິຕະຍະ
8461 ຊິນະວັງສະທີປັງ
8462 ເຕລະກະຕາຫາຄາຖາ
8463 ມິລິທະຏີກາ
8464 ປະທະມັນຊະລີ
8465 ປະທະສາຘະນັງ
8466 ສັດທະພິນທຸປະກະລະນັງ
8467 ກັດຈາຍະນະຘາຕຸມັນຊຸສາ
8468 ສາມັນຕະກູຏະວັນນະນາ
2101 ສີລັກຂັນທະວັກຄະ ປາລີ
2102 ມະຫາວັກຄະ ປາລີ (ທີຆະ)
2103 ປາຖິກະວັກຄະ ປາລີ
2201 ສີລັກຂັນທະວັກຄະ ອັດຖະກະຖາ
2202 ມະຫາວັກຄະ ອັດຖະກະຖາ (ທີຆະ)
2203 ປາຖິກະວັກຄະ ອັດຖະກະຖາ
2301 ສີລັກຂັນທະວັກຄະ ຏີກາ
2302 ມະຫາວັກຄະ ຏີກາ (ທີຆະ)
2303 ປາຖິກະວັກຄະ ຏີກາ
2304 ສີລັກຂັນທະວັກຄະ-ອະພິນະວະຏີກາ-1
2305 ສີລັກຂັນທະວັກຄະ-ອະພິນະວະຏີກາ-2
3101 ມູລະປັນຍາສະ ປາລີ
3102 ມັດຊິມະປັນຍາສະ ປາລີ
3103 ອຸປະລິປັນຍາສະ ປາລີ
3201 ມູລະປັນຍາສະ ອັດຖະກະຖາ-1
3202 ມູລະປັນຍາສະ ອັດຖະກະຖາ-2
3203 ມັດຊິມະປັນຍາສະ ອັດຖະກະຖາ
3204 ອຸປະລິປັນຍາສະ ອັດຖະກະຖາ
3301 ມູລະປັນຍາສະ ຏີກາ
3302 ມັດຊິມະປັນຍາສະ ຏີກາ
3303 ອຸປະລິປັນຍາສະ ຏີກາ
4101 ສະຄາຖາວັກຄະ ປາລີ
4102 ນິທານະວັກຄະ ປາລີ
4103 ຂັນທະວັກຄະ ປາລີ
4104 ສະຫຼາຍາຕະນະວັກຄະ ປາລີ
4105 ມະຫາວັກຄະ ປາລີ (ສັງຍຸຕຕະ)
4201 ສະຄາຖາວັກຄະ ອັດຖະກະຖາ
4202 ນິທານະວັກຄະ ອັດຖະກະຖາ
4203 ຂັນທະວັກຄະ ອັດຖະກະຖາ
4204 ສະຫຼາຍາຕະນະວັກຄະ ອັດຖະກະຖາ
4205 ມະຫາວັກຄະ ອັດຖະກະຖາ (ສັງຍຸຕຕະ)
4301 ສະຄາຖາວັກຄະ ຏີກາ
4302 ນິທານະວັກຄະ ຏີກາ
4303 ຂັນທະວັກຄະ ຏີກາ
4304 ສະຫຼາຍາຕະນະວັກຄະ ຏີກາ
4305 ມະຫາວັກຄະ ຏີກາ (ສັງຍຸຕຕະ)
5101 ເອກະກະນິປາຕະ ປາລີ
5102 ທຸກະນິປາຕະ ປາລີ
5103 ຕິກະນິປາຕະ ປາລີ
5104 ຈະຕຸກກະນິປາຕະ ປາລີ
5105 ປັຈຈະກະນິປາຕະ ປາລີ
5106 ຉັກກະນິປາຕະ ປາລີ
5107 ສັດຕະກະນິປາຕະ ປາລີ
5108 ອັດຖະກາທິນິປາຕະ ປາລີ
5109 ນະວະກະນິປາຕະ ປາລີ
5110 ທະສະກະນິປາຕະ ປາລີ
5111 ເອກາທະສະກະນິປາຕະ ປາລີ
5201 ເອກະກະນິປາຕະ ອັດຖະກະຖາ
5202 ທຸກະ-ຕິກະ-ຈະຕຸກກະນິປາຕະ ອັດຖະກະຖາ
5203 ປັຈຈະກະ-ຉັກກະ-ສັດຕະກະນິປາຕະ ອັດຖະກະຖາ
5204 ອັດຖະກາທິນິປາຕະ ອັດຖະກະຖາ
5301 ເອກະກະນິປາຕະ ຏີກາ
5302 ທຸກະ-ຕິກະ-ຈະຕຸກກະນິປາຕະ ຏີກາ
5303 ປັຈຈະກະ-ຉັກກະ-ສັດຕະກະນິປາຕະ ຏີກາ
5304 ອັດຖະກາທິນິປາຕະ ຏີກາ
6101 ຂຸທະທະກະປາຖະ ປາລີ
6102 ທຳມະປະທະ ປາລີ
6103 ອຸທານະ ປາລີ
6104 ອິຕິວຸຕຕະກະ ປາລີ
6105 ສຸດຕະນິປາຕະ ປາລີ
6106 ວິມານະວັດຖຸ ປາລີ
6107 ເປຕະວັດຖຸ ປາລີ
6108 ເຖລະຄາຖາ ປາລີ
6109 ເຖລີຄາຖາ ປາລີ
6110 ອະປະທານະ ປາລີ-1
6111 ອະປະທານະ ປາລີ-2
6112 ພຸດທະວັງສະ ປາລີ
6113 ຈະຣິຍາປິຕະກະ ປາລີ
6114 ຊາຕະກະ ປາລີ-1
6115 ຊາຕະກະ ປາລີ-2
6116 ມະຫານິທເທສະ ປາລີ
6117 ຈູລະນິທເທສະ ປາລີ
6118 ປະຕິສັມພິທາມັກຄະ ປາລີ
6119 ເນຕຕິປະກະລະນະ ປາລີ
6120 ມິລິນທະປັນຫາ ປາລີ
6121 ເປຏະກົປເທສະ ປາລີ
6201 ຂຸທະທະກະປາຖະ ອັດຖະກະຖາ
6202 ທຳມະປະທະ ອັດຖະກະຖາ-1
6203 ທຳມະປະທະ ອັດຖະກະຖາ-2
6204 ອຸທານະ ອັດຖະກະຖາ
6205 ອິຕິວຸຕຕະກະ ອັດຖະກະຖາ
6206 ສຸດຕະນິປາຕະ ອັດຖະກະຖາ-1
6207 ສຸດຕະນິປາຕະ ອັດຖະກະຖາ-2
6208 ວິມານະວັດຖຸ ອັດຖະກະຖາ
6209 ເປຕະວັດຖຸ ອັດຖະກະຖາ
6210 ເຖລະຄາຖາ ອັດຖະກະຖາ-1
6211 ເຖລະຄາຖາ ອັດຖະກະຖາ-2
6212 ເຖລີຄາຖາ ອັດຖະກະຖາ
6213 ອະປະທານະ ອັດຖະກະຖາ-1
6214 ອະປະທານະ ອັດຖະກະຖາ-2
6215 ພຸດທະວັງສະ ອັດຖະກະຖາ
6216 ຈະຣິຍາປິຕະກະ ອັດຖະກະຖາ
6217 ຊາຕະກະ ອັດຖະກະຖາ-1
6218 ຊາຕະກະ ອັດຖະກະຖາ-2
6219 ຊາຕະກະ ອັດຖະກະຖາ-3
6220 ຊາຕະກະ ອັດຖະກະຖາ-4
6221 ຊາຕະກະ ອັດຖະກະຖາ-5
6222 ຊາຕະກະ ອັດຖະກະຖາ-6
6223 ຊາຕະກະ ອັດຖະກະຖາ-7
6224 ມະຫານິທເທສະ ອັດຖະກະຖາ
6225 ຈູລະນິທເທສະ ອັດຖະກະຖາ
6226 ປະຕິສັມພິທາມັກຄະ ອັດຖະກະຖາ-1
6227 ປະຕິສັມພິທາມັກຄະ ອັດຖະກະຖາ-2
6228 ເນຕຕິປະກະລະນະ ອັດຖະກະຖາ
6301 ເນຕຕິປະກະລະນະ ຏີກາ
6302 ເນຕຕິວິພາວິນີ
7101 ທຳມະສັງຄະນີ ປາລີ
7102 ວິພັງຄະ ປາລີ
7103 ຘາຕຸກະຖາ ປາລີ
7104 ປຸກຄະລະປັນຍັດຕິ ປາລີ
7105 ກະຖາວັດຖຸ ປາລີ
7106 ຍະມະກະ ປາລີ-1
7107 ຍະມະກະ ປາລີ-2
7108 ຍະມະກະ ປາລີ-3
7109 ປັດຖານະ ປາລີ-1
7110 ປັດຖານະ ປາລີ-2
7111 ປັດຖານະ ປາລີ-3
7112 ປັດຖານະ ປາລີ-4
7113 ປັດຖານະ ປາລີ-5
7201 ທຳມະສັງຄະນິ ອັດຖະກະຖາ
7202 ສັມໂມຫະວິໂນທະນີ ອັດຖະກະຖາ
7203 ປັຈຈະປະກະລະນະ ອັດຖະກະຖາ
7301 ທຳມະສັງຄະນີ-ມູລະຏີກາ
7302 ວິພັງຄະ-ມູລະຏີກາ
7303 ປັຈຈະປະກະລະນະ-ມູລະຏີກາ
7304 ທຳມະສັງຄະນີ-ອະນຸຏີກາ
7305 ປັຈຈະປະກະລະນະ-ອະນຸຏີກາ
7306 ອະພິທັມມາວະຕາໂຣ-ນາມະຣູປະປະຣິຈເທໂທ
7307 ອະພິທັມມັດຖະສັງຄະໂຫ
7308 ອະພິທັມມາວະຕາລະ-ປຸຣານະຏີກາ
7309 ອະພິທັມມາມາຕິກາປາລີ

मराठी
पाळीअट्ठकथाटीकाअन्य
1101 पाराजिक पाळी
1102 पाचित्तिय पाळी
1103 महावग्ग पाळी (विनय)
1104 चूळवग्ग पाळी
1105 परिवार पाळी
1201 पाराजिककंड अट्ठकथा-१
1202 पाराजिककंड अट्ठकथा-२
1203 पाचित्तिय अट्ठकथा
1204 महावग्ग अट्ठकथा (विनय)
1205 चूळवग्ग अट्ठकथा
1206 परिवार अट्ठकथा
1301 सारत्थदीपनी टीका-१
1302 सारत्थदीपनी टीका-२
1303 सारत्थदीपनी टीका-३
1401 द्वेमातिकापाळी
1402 विनयसंगह अट्ठकथा
1403 वजिरबुद्धि टीका
1404 विमतिविनोदनी टीका-१
1405 विमतिविनोदनी टीका-२
1406 विनयालंकार टीका-१
1407 विनयालंकार टीका-२
1408 कंखावितरणीपुराण टीका
1409 विनयविनिच्छय-उत्तरविनिच्छय
1410 विनयविनिच्छय टीका-१
1411 विनयविनिच्छय टीका-२
1412 पाचित्यादियोजनापाळी
1413 खुद्दसिक्खा-मूलसिक्खा

8401 विसुद्धिमग्ग-१
8402 विसुद्धिमग्ग-२
8403 विसुद्धिमग्ग-महाटीका-१
8404 विसुद्धिमग्ग-महाटीका-२
8405 विसुद्धिमग्ग निदानकथा

8406 दीघनिकाय (पु-वि)
8407 मज्झिमनिकाय (पु-वि)
8408 संयुत्तनिकाय (पु-वि)
8409 अंगुत्तरनिकाय (पु-वि)
8410 विनयपिटक (पु-वि)
8411 अभिधम्मपिटक (पु-वि)
8412 अट्ठकथा (पु-वि)
8413 निरुत्तिदीपनी
8414 परमत्थदीपनी संगहमहाटीकापाठ
8415 अनुदीपनीपाठ
8416 पट्ठानुद्देस दीपनीपाठ
8417 नमक्कारटीका
8418 महापणामपाठ
8419 लक्खणातो बुद्धथोमनागाथा
8420 सुतवंदना
8421 कमलांजलि
8422 जिनालंकार
8423 पज्जमधु
8424 बुद्धगुणगाथावली
8425 चूळगंथवंस
8426 महावंस
8427 सासनवंस
8428 कच्चायनव्याकरणं
8429 मोग्गल्लानव्याकरणं
8430 सद्दनीतिप्पकरणं (पदमाला)
8431 सद्दनीतिप्पकरणं (धातुमाला)
8432 पदरूपसिद्धि
8433 मोग्गल्लानपंचिका
8434 पयोगसिद्धिपाठ
8435 वुत्तोदयपाठ
8436 अभिधानप्पदीपिकापाठ
8437 अभिधानप्पदीपिकाटीका
8438 सुबोधालंकारपाठ
8439 सुबोधालंकारटीका
8440 बालावतार गंठिपदत्थविनिच्छयसार
8441 लोकनीति
8442 सुत्तंतनीति
8443 सूरस्सतीनीति
8444 महारहनीति
8445 धम्मनीति
8446 कविदप्पणनीति
8447 नीतिमंजरी
8448 नरदक्खदीपनी
8449 चतुरारक्खदीपनी
8450 चाणक्यनीति
8451 रसवाहिनी
8452 सीमाविसोधनीपाठ
8453 वेस्संतरगीति
8454 मोग्गल्लान वुत्तिविवरणपंचिका
8455 थूपवंस
8456 दाठावंस
8457 धातुपाठविलासिनिया
8458 धातुवंस
8459 हत्थवनगल्लविहारवंस
8460 जिनचरितय
8461 जिनवंसदीपं
8462 तेलकटाहगाथा
8463 मिलिदटीका
8464 पदमंजरी
8465 पदसाधनं
8466 सद्दबिंदुपकरणं
8467 कच्चायनधातुमंजुसा
8468 सामंतकूटवण्णना
2101 सीलक्खंधवग्ग पाळी
2102 महावग्ग पाळी (दीघ)
2103 पाथिकवग्ग पाळी
2201 सीलक्खंधवग्ग अट्ठकथा
2202 महावग्ग अट्ठकथा (दीघ)
2203 पाथिकवग्ग अट्ठकथा
2301 सीलक्खंधवग्ग टीका
2302 महावग्ग टीका (दीघ)
2303 पाथिकवग्ग टीका
2304 सीलक्खंधवग्ग-अभिनवटीका-१
2305 सीलक्खंधवग्ग-अभिनवटीका-२
3101 मूलपण्णास पाळी
3102 मज्झिमपण्णास पाळी
3103 उपरिपण्णास पाळी
3201 मूलपण्णास अट्ठकथा-१
3202 मूलपण्णास अट्ठकथा-२
3203 मज्झिमपण्णास अट्ठकथा
3204 उपरिपण्णास अट्ठकथा
3301 मूलपण्णास टीका
3302 मज्झिमपण्णास टीका
3303 उपरिपण्णास टीका
4101 सगाथावग्ग पाळी
4102 निदानवग्ग पाळी
4103 खंधवग्ग पाळी
4104 सळायतनवग्ग पाळी
4105 महावग्ग पाळी (संयुत्त)
4201 सगाथावग्ग अट्ठकथा
4202 निदानवग्ग अट्ठकथा
4203 खंधवग्ग अट्ठकथा
4204 सळायतनवग्ग अट्ठकथा
4205 महावग्ग अट्ठकथा (संयुत्त)
4301 सगाथावग्ग टीका
4302 निदानवग्ग टीका
4303 खंधवग्ग टीका
4304 सळायतनवग्ग टीका
4305 महावग्ग टीका (संयुत्त)
5101 एककनिपात पाळी
5102 दुकनिपात पाळी
5103 तिकनिपात पाळी
5104 चतुक्कनिपात पाळी
5105 पंचकनिपात पाळी
5106 छक्कनिपात पाळी
5107 सत्तकनिपात पाळी
5108 अट्ठकादिनिपात पाळी
5109 नवकनिपात पाळी
5110 दसकनिपात पाळी
5111 एकादसकनिपात पाळी
5201 एककनिपात अट्ठकथा
5202 दुक-तिक-चतुक्कनिपात अट्ठकथा
5203 पंचक-छक्क-सत्तकनिपात अट्ठकथा
5204 अट्ठकादिनिपात अट्ठकथा
5301 एककनिपात टीका
5302 दुक-तिक-चतुक्कनिपात टीका
5303 पंचक-छक्क-सत्तकनिपात टीका
5304 अट्ठकादिनिपात टीका
6101 खुद्दकपाठ पाळी
6102 धम्मपद पाळी
6103 उदान पाळी
6104 इतिवुत्तक पाळी
6105 सुत्तनिपात पाळी
6106 विमानवत्थु पाळी
6107 पेतवत्थु पाळी
6108 थेरगाथा पाळी
6109 थेरीगाथा पाळी
6110 अपदान पाळी-१
6111 अपदान पाळी-२
6112 बुद्धवंस पाळी
6113 चरियापिटक पाळी
6114 जातक पाळी-१
6115 जातक पाळी-२
6116 महानिद्देस पाळी
6117 चूळनिद्देस पाळी
6118 पटिसंभिदामग्ग पाळी
6119 नेत्तिप्पकरण पाळी
6120 मिलिंदपंह पाळी
6121 पेटकोपदेस पाळी
6201 खुद्दकपाठ अट्ठकथा
6202 धम्मपद अट्ठकथा-१
6203 धम्मपद अट्ठकथा-२
6204 उदान अट्ठकथा
6205 इतिवुत्तक अट्ठकथा
6206 सुत्तनिपात अट्ठकथा-१
6207 सुत्तनिपात अट्ठकथा-२
6208 विमानवत्थु अट्ठकथा
6209 पेतवत्थु अट्ठकथा
6210 थेरगाथा अट्ठकथा-१
6211 थेरगाथा अट्ठकथा-२
6212 थेरीगाथा अट्ठकथा
6213 अपदान अट्ठकथा-१
6214 अपदान अट्ठकथा-२
6215 बुद्धवंस अट्ठकथा
6216 चरियापिटक अट्ठकथा
6217 जातक अट्ठकथा-१
6218 जातक अट्ठकथा-२
6219 जातक अट्ठकथा-३
6220 जातक अट्ठकथा-४
6221 जातक अट्ठकथा-५
6222 जातक अट्ठकथा-६
6223 जातक अट्ठकथा-७
6224 महानिद्देस अट्ठकथा
6225 चूळनिद्देस अट्ठकथा
6226 पटिसंभिदामग्ग अट्ठकथा-१
6227 पटिसंभिदामग्ग अट्ठकथा-२
6228 नेत्तिप्पकरण अट्ठकथा
6301 नेत्तिप्पकरण टीका
6302 नेत्तिविभाविनी
7101 धम्मसंगणी पाळी
7102 विभंग पाळी
7103 धातुकथा पाळी
7104 पुग्गलपंयत्ति पाळी
7105 कथावत्थु पाळी
7106 यमक पाळी-१
7107 यमक पाळी-२
7108 यमक पाळी-३
7109 पट्ठान पाळी-१
7110 पट्ठान पाळी-२
7111 पट्ठान पाळी-३
7112 पट्ठान पाळी-४
7113 पट्ठान पाळी-५
7201 धम्मसंगणि अट्ठकथा
7202 सम्मोहविनोदनी अट्ठकथा
7203 पंचपकरण अट्ठकथा
7301 धम्मसंगणी-मूलटीका
7302 विभंग-मूलटीका
7303 पंचपकरण-मूलटीका
7304 धम्मसंगणी-अनुटीका
7305 पंचपकरण-अनुटीका
7306 अभिधम्मावतारो-नामरूपपरिच्छेदो
7307 अभिधम्मत्थसंगहो
7308 अभिधम्मावतार-पुराणटीका
7309 अभिधम्ममातिकापाळी

မြန်မာ
ပါဠိတော်အဋ္ဌကထာဋီကာအခြား
1101 ပါရာဇိက ပါဠိ
1102 ပါစိတ္တိယ ပါဠိ
1103 မဟာဝဂ္ဂ ပါဠိ (ဝိနယ)
1104 စူဠဝဂ္ဂ ပါဠိ
1105 ပရိဝါရ ပါဠိ
1201 ပါရာဇိကကဏ္ဍ အဋ္ဌကထာ-၁
1202 ပါရာဇိကကဏ္ဍ အဋ္ဌကထာ-၂
1203 ပါစိတ္တိယ အဋ္ဌကထာ
1204 မဟာဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ (ဝိနယ)
1205 စူဠဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
1206 ပရိဝါရ အဋ္ဌကထာ
1301 သာရတ္ထဒီပနီ ဋီကာ-၁
1302 သာရတ္ထဒီပနီ ဋီကာ-၂
1303 သာရတ္ထဒီပနီ ဋီကာ-၃
1401 ဒွေမာတိကာပါဠိ
1402 ဝိနယသင်္ဂဟ အဋ္ဌကထာ
1403 ဝဇိရဗုဒ္ဓိ ဋီကာ
1404 ဝိမတိဝိနောဒနီ ဋီကာ-၁
1405 ဝိမတိဝိနောဒနီ ဋီကာ-၂
1406 ဝိနယာလင်္ကာရ ဋီကာ-၁
1407 ဝိနယာလင်္ကာရ ဋီကာ-၂
1408 ကင်္ခာဝိတရဏီပုရာဏ ဋီကာ
1409 ဝိနယဝိနိစ္ဆယ-ဥတ္တရဝိနိစ္ဆယ
1410 ဝိနယဝိနိစ္ဆယ ဋီကာ-၁
1411 ဝိနယဝိနိစ္ဆယ ဋီကာ-၂
1412 ပါစိတျာဒိယောဇနာပါဠိ
1413 ခုဒ္ဒသိက္ခာ-မူလသိက္ခာ

8401 ဝိသုဒ္ဓိမဂ္ဂ-၁
8402 ဝိသုဒ္ဓိမဂ္ဂ-၂
8403 ဝိသုဒ္ဓိမဂ္ဂ-မဟာဋီကာ-၁
8404 ဝိသုဒ္ဓိမဂ္ဂ-မဟာဋီကာ-၂
8405 ဝိသုဒ္ဓိမဂ္ဂ နိဒါနကထာ

8406 ဒီဃနိကာယ (ပု-ဝိ)
8407 မဇ္ဈိမနိကာယ (ပု-ဝိ)
8408 သံယုတ္တနိကာယ (ပု-ဝိ)
8409 အင်္ဂုတ္တရနိကာယ (ပု-ဝိ)
8410 ဝိနယပိဋက (ပု-ဝိ)
8411 အဘိဓမ္မပိဋက (ပု-ဝိ)
8412 အဋ္ဌကထာ (ပု-ဝိ)
8413 နိရုတ္တိဒီပနီ
8414 ပရမတ္ထဒီပနီ သင်္ဂဟမဟာဋီကာပါဌ
8415 အနုဒီပနီပါဌ
8416 ပဋ္ဌာနုဒ္ဒေသ ဒီပနီပါဌ
8417 နမက္ကာရဋီကာ
8418 မဟာပဏာမပါဌ
8419 လက္ခဏာတော ဗုဒ္ဓထောမနာဂါထာ
8420 သုတဝန္ဒနာ
8421 ကမလာဉ္ဇလိ
8422 ဇိနာလင်္ကာရ
8423 ပဇ္ဇမဓု
8424 ဗုဒ္ဓဂုဏဂါထာဝလီ
8425 စူဠဂန္ထဝံသ
8427 သာသနဝံသ
8426 မဟာဝံသ
8429 မောဂ္ဂလ္လာနဗျာကရဏံ
8428 ကစ္စာယနဗျာကရဏံ
8430 သဒ္ဒနီတိပ္ပကရဏံ (ပဒမာလာ)
8431 သဒ္ဒနီတိပ္ပကရဏံ (ဓါတုမာလာ)
8432 ပဒရူပသိဒ္ဓိ
8433 မောဂလ္လာနပဉ္စိကာ
8434 ပယောဂသိဒ္ဓိပါဌ
8435 ဝုတ္တောဒယပါဌ
8436 အဘိဓါနပ္ပဒီပိကာပါဌ
8437 အဘိဓါနပ္ပဒီပိကာဋီကာ
8438 သုဗောဓါလင်္ကာရပါဌ
8439 သုဗောဓါလင်္ကာရဋီကာ
8440 ဗာလာဝတာရ ဂဏ္ဌိပဒတ္ထဝိနိစ္ဆယသာရ
8446 ကဝိဒပ္ပဏနီတိ
8447 နီတိမဉ္ဇရီ
8445 ဓမ္မနီတိ
8444 မဟာရဟနီတိ
8441 လောကနီတိ
8442 သုတ္တန္တနီတိ
8443 သူရဿတိနီတိ
8450 စာဏကျနီတိ
8448 နရဒက္ခဒီပနီ
8449 စတုရာရက္ခဒီပနီ
8451 ရသဝါဟိနီ
8452 သီမဝိသောဓနီပါဌ
8453 ဝေဿန္တရဂီတိ
8454 မောဂ္ဂလ္လာန ဝုတ္တိဝိဝရဏပဉ္စိကာ
8455 ထူပဝံသ
8456 ဒါဌာဝံသ
8457 ဓါတုပါဌဝိလာသိနိယာ
8458 ဓါတုဝံသ
8459 ဟတ္ထဝနဂလ္လဝိဟာရဝံသ
8460 ဇိနစရိတယ
8461 ဇိနဝံသဒီပံ
8462 တေလကဋာဟဂါထာ
8463 မိလိဒဋီကာ
8464 ပဒမဉ္ဇရီ
8465 ပဒသာဓနံ
8466 သဒ္ဒဗိန္ဒုပကရဏံ
8467 ကစ္စာယနဓါတုမဉ္ဇုသာ
8468 သာမန္တကူဋဝဏ္ဏနာ
2101 သီလက္ခန္ဓဝဂ္ဂ ပါဠိ
2102 မဟာဝဂ္ဂ ပါဠိ (ဒီဃ)
2103 ပါထိကဝဂ္ဂ ပါဠိ
2201 သီလက္ခန္ဓဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
2202 မဟာဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ (ဒီဃ)
2203 ပါထိကဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
2301 သီလက္ခန္ဓဝဂ္ဂ ဋီကာ
2302 မဟာဝဂ္ဂ ဋီကာ (ဒီဃ)
2303 ပါထိကဝဂ္ဂ ဋီကာ
2304 သီလက္ခန္ဓဝဂ္ဂ-အဘိနဝဋီကာ-၁
2305 သီလက္ခန္ဓဝဂ္ဂ-အဘိနဝဋီကာ-၂
3101 မူလပဏ္ဏာသ ပါဠိ
3102 မဇ္ဈိမပဏ္ဏာသ ပါဠိ
3103 ဥပရိပဏ္ဏာသ ပါဠိ
3201 မူလပဏ္ဏာသ အဋ္ဌကထာ-၁
3202 မူလပဏ္ဏာသ အဋ္ဌကထာ-၂
3203 မဇ္ဈိမပဏ္ဏာသ အဋ္ဌကထာ
3204 ဥပရိပဏ္ဏာသ အဋ္ဌကထာ
3301 မူလပဏ္ဏာသ ဋီကာ
3302 မဇ္ဈိမပဏ္ဏာသ ဋီကာ
3303 ဥပရိပဏ္ဏာသ ဋီကာ
4101 သဂါထာဝဂ္ဂ ပါဠိ
4102 နိဒါနဝဂ္ဂ ပါဠိ
4103 ခန္ဓဝဂ္ဂ ပါဠိ
4104 သဠာယတနဝဂ္ဂ ပါဠိ
4105 မဟာဝဂ္ဂ ပါဠိ (သံယုတ္တ)
4201 သဂါထာဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
4202 နိဒါနဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
4203 ခန္ဓဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
4204 သဠာယတနဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
4205 မဟာဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ (သံယုတ္တ)
4301 သဂါထာဝဂ္ဂ ဋီကာ
4302 နိဒါနဝဂ္ဂ ဋီကာ
4303 ခန္ဓဝဂ္ဂ ဋီကာ
4304 သဠာယတနဝဂ္ဂ ဋီကာ
4305 မဟာဝဂ္ဂ ဋီကာ (သံယုတ္တ)
5101 ဧကကနိပါတ ပါဠိ
5102 ဒုကနိပါတ ပါဠိ
5103 တိကနိပါတ ပါဠိ
5104 စတုက္ကနိပါတ ပါဠိ
5105 ပဉ္စကနိပါတ ပါဠိ
5106 ဆက္ကနိပါတ ပါဠိ
5107 သတ္တကနိပါတ ပါဠိ
5108 အဋ္ဌကာဒိနိပါတ ပါဠိ
5109 နဝကနိပါတ ပါဠိ
5110 ဒသကနိပါတ ပါဠိ
5111 ဧကာဒသကနိပါတ ပါဠိ
5201 ဧကကနိပါတ အဋ္ဌကထာ
5202 ဒုက-တိက-စတုက္ကနိပါတ အဋ္ဌကထာ
5203 ပဉ္စက-ဆက္က-သတ္တကနိပါတ အဋ္ဌကထာ
5204 အဋ္ဌကာဒိနိပါတ အဋ္ဌကထာ
5301 ဧကကနိပါတ ဋီကာ
5302 ဒုက-တိက-စတုက္ကနိပါတ ဋီကာ
5303 ပဉ္စက-ဆက္က-သတ္တကနိပါတ ဋီကာ
5304 အဋ္ဌကာဒိနိပါတ ဋီကာ
6101 ခုဒ္ဒကပါဌ ပါဠိ
6102 ဓမ္မပဒ ပါဠိ
6103 ဥဒါန ပါဠိ
6104 ဣတိဝုတ္တက ပါဠိ
6105 သုတ္တနိပါတ ပါဠိ
6106 ဝိမာနဝတ္ထု ပါဠိ
6107 ပေတဝတ္ထု ပါဠိ
6108 ထေရဂါထာ ပါဠိ
6109 ထေရီဂါထာ ပါဠိ
6110 အပဒါန ပါဠိ-၁
6111 အပဒါန ပါဠိ-၂
6112 ဗုဒ္ဓဝံသ ပါဠိ
6113 စရိယာပိဋက ပါဠိ
6114 ဇာတက ပါဠိ-၁
6115 ဇာတက ပါဠိ-၂
6116 မဟာနိဒ္ဒေသ ပါဠိ
6117 စူဠနိဒ္ဒေသ ပါဠိ
6118 ပဋိသမ္ဘိဒါမဂ္ဂ ပါဠိ
6119 နေတ္တိပ္ပကရဏ ပါဠိ
6120 မိလိန္ဒပဉှ ပါဠိ
6121 ပေဋကောပဒေသ ပါဠိ
6201 ခုဒ္ဒကပါဌ အဋ္ဌကထာ
6202 ဓမ္မပဒ အဋ္ဌကထာ-၁
6203 ဓမ္မပဒ အဋ္ဌကထာ-၂
6204 ဥဒါန အဋ္ဌကထာ
6205 ဣတိဝုတ္တက အဋ္ဌကထာ
6206 သုတ္တနိပါတ အဋ္ဌကထာ-၁
6207 သုတ္တနိပါတ အဋ္ဌကထာ-၂
6208 ဝိမာနဝတ္ထု အဋ္ဌကထာ
6209 ပေတဝတ္ထု အဋ္ဌကထာ
6210 ထေရဂါထာ အဋ္ဌကထာ-၁
6211 ထေရဂါထာ အဋ္ဌကထာ-၂
6212 ထေရီဂါထာ အဋ္ဌကထာ
6213 အပဒါန အဋ္ဌကထာ-၁
6214 အပဒါန အဋ္ဌကထာ-၂
6215 ဗုဒ္ဓဝံသ အဋ္ဌကထာ
6216 စရိယာပိဋက အဋ္ဌကထာ
6217 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၁
6218 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၂
6219 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၃
6220 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၄
6221 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၅
6222 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၆
6223 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၇
6224 မဟာနိဒ္ဒေသ အဋ္ဌကထာ
6225 စူဠနိဒ္ဒေသ အဋ္ဌကထာ
6226 ပဋိသမ္ဘိဒါမဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ-၁
6227 ပဋိသမ္ဘိဒါမဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ-၂
6228 နေတ္တိပ္ပကရဏ အဋ္ဌကထာ
6301 နေတ္တိပ္ပကရဏ ဋီကာ
6302 နေတ္တိဝိဘာဝိနီ
7101 ဓမ္မသင်္ဂဏီ ပါဠိ
7102 ဝိဘင်္ဂ ပါဠိ
7103 ဓါတုကထာ ပါဠိ
7104 ပုဂ္ဂလပညတ္တိ ပါဠိ
7105 ကထာဝတ္ထု ပါဠိ
7106 ယမက ပါဠိ-၁
7107 ယမက ပါဠိ-၂
7108 ယမက ပါဠိ-၃
7109 ပဋ္ဌာန ပါဠိ-၁
7110 ပဋ္ဌာန ပါဠိ-၂
7111 ပဋ္ဌာန ပါဠိ-၃
7112 ပဋ္ဌာန ပါဠိ-၄
7113 ပဋ္ဌာန ပါဠိ-၅
7201 ဓမ္မသင်္ဂဏိ အဋ္ဌကထာ
7202 သမ္မောဟဝိနောဒနီ အဋ္ဌကထာ
7203 ပဉ္စပကရဏ အဋ္ဌကထာ
7301 ဓမ္မသင်္ဂဏီ-မူလဋီကာ
7302 ဝိဘင်္ဂ-မူလဋီကာ
7303 ပဉ္စပကရဏ-မူလဋီကာ
7304 ဓမ္မသင်္ဂဏီ-အနုဋီကာ
7305 ပဉ္စပကရဏ-အနုဋီကာ
7306 အဘိဓမ္မာဝတာရော-နာမရူပပရိစ္ဆေဒေါ
7307 အဘိဓမ္မတ္ထသင်္ဂဟော
7308 အဘိဓမ္မာဝတာရ-ပုရာဏဋီကာ
7309 အဘိဓမ္မမာတိကာပါဠိ

português
PáliAṭṭhakathāṬīkāOutro
1101 Ofensas Graves (Pārājika)
1102 Ofensas Leves (Pācittiya)
1103 Grande Seção do Vīnaya (Mahāvagga)
1104 Pequena Seção do Vīnaya (Cūḷavagga)
1105 Apêndice do Vīnaya (Parivāra)
1201 Comentário das Ofensas Graves - Vol. 1
1202 Comentário das Ofensas Graves - Vol. 2
1203 Comentário das Ofensas Leves
1204 Comentário da Grande Seção do Vīnaya
1205 Comentário da Pequena Seção do Vīnaya
1206 Comentário do Apêndice do Vīnaya
1301 Subcomentário que Elucida o Sentido Essencial - Vol. 1
1302 Subcomentário que Elucida o Sentido Essencial - Vol. 2
1303 Subcomentário que Elucida o Sentido Essencial - Vol. 3
1401 Texto das Duas Matrizes
1402 Comentário do Compêndio do Vīnaya
1403 Subcomentário de Vajirabuddhi
1404 Subcomentário que Dissipa Dúvidas - Vol. 1
1405 Subcomentário que Dissipa Dúvidas - Vol. 2
1406 Subcomentário do Ornamento do Vīnaya - Vol. 1
1407 Subcomentário do Ornamento do Vīnaya - Vol. 2
1408 Antigo Subcomentário que Supera Dúvidas
1409 Decisão sobre o Vīnaya e Decisão Superior
1410 Subcomentário da Decisão sobre o Vīnaya - Vol. 1
1411 Subcomentário da Decisão sobre o Vīnaya - Vol. 2
1412 Texto da Aplicação das Regras
1413 Pequeno Treinamento e Treinamento Fundamental

8401 Caminho da Purificação - Vol. 1
8402 Caminho da Purificação - Vol. 2
8403 Grande Subcomentário do Caminho da Purificação - Vol. 1
8404 Grande Subcomentário do Caminho da Purificação - Vol. 2
8405 História da Origem do Caminho da Purificação

8406 Coleção dos Longos Discursos (índice Pāli-Vietnamita)
8407 Coleção dos Discursos Médios (índice Pāli-Vietnamita)
8408 Coleção dos Discursos Agrupados (índice Pāli-Vietnamita)
8409 Coleção dos Discursos Numerados (índice Pāli-Vietnamita)
8410 Cesto da Disciplina (índice Pāli-Vietnamita)
8411 Cesto do Abhidhamma (índice Pāli-Vietnamita)
8412 Comentários (índice Pāli-Vietnamita)
8413 Elucidação da Etimologia
8414 Grande Subcomentário do Compêndio que Elucida o Sentido Supremo
8415 Texto do Subcomentário Elucidativo
8416 Texto Elucidativo sobre a Exposição das Condições
8417 Subcomentário da Saudação
8418 Grande Texto de Saudação
8419 Versos de Louvor a Buda pelos Sinais
8420 Saudação com Recitação
8421 Oferenda de Lótus
8422 Ornamento dos Vencedores
8423 Mel dos Versos
8424 Coleção de Versos sobre as Qualidades de Buda
8425 Pequena Crônica dos Livros
8427 Crônica do Ensinamento
8426 Grande Crônica
8429 Gramática de Moggallāna
8428 Gramática de Kaccāyana
8430 Tratado sobre a Gramática - Série de Palavras
8431 Tratado sobre a Gramática - Série de Raízes
8432 Realização das Formas das Palavras
8433 Comentário de Moggallāna
8434 Texto sobre a Realização da Aplicação
8435 Texto sobre a Origem dos Versos
8436 Texto do Dicionário Iluminado
8437 Subcomentário do Dicionário Iluminado
8438 Texto sobre o Ornamento da Boa Compreensão
8439 Subcomentário do Ornamento da Boa Compreensão
8440 Essência da Decisão sobre os Termos do Glossário de Bālāvatāra
8446 Ética do Poeta
8447 Coleção de Ética
8445 Ética do Dhamma
8444 Grande Ética Secreta
8441 Ética do Mundo
8442 Ética dos Suttas
8443 Ética do Herói
8450 Ética de Cāṇakya
8448 Elucidação sobre os Perigos para os Homens
8449 Elucidação sobre as Quatro Proteções
8451 O Fluxo do Sabor - Histórias Edificantes
8452 Texto sobre a Purificação dos Limites
8453 Canto de Vessantara
8454 Explicação do Comentário de Moggallāna
8455 Crônica das Estupas
8456 Crônica da Relíquia do Dente
8457 O Esplendor da Leitura dos Elementos
8458 Crônica das Relíquias
8459 Crônica do Mosteiro de Hatthavanagalla
8460 História do Vencedor
8461 Ilha da Linhagem dos Vencedores
8462 Versos da Panela de Óleo
8463 Subcomentário de Milinda
8464 Cacho de Flores de Palavras
8465 Realização das Palavras
8466 Tratado sobre os Pontos da Gramática
8467 Coleção de Raízes de Kaccāyana
8468 Descrição do Pico de Sāmantakūṭa
2101 Seção da Moralidade - Dīgha
2102 Grande Seção - Dīgha
2103 Seção de Pāthika - Dīgha
2201 Comentário da Seção da Moralidade - Dīgha
2202 Comentário da Grande Seção - Dīgha
2203 Comentário da Seção de Pāthika - Dīgha
2301 Subcomentário da Seção da Moralidade - Dīgha
2302 Subcomentário da Grande Seção - Dīgha
2303 Subcomentário da Seção de Pāthika - Dīgha
2304 Novo Subcomentário da Seção da Moralidade - Vol. 1
2305 Novo Subcomentário da Seção da Moralidade - Vol. 2
3101 Cinquenta Discursos Fundamentais - Majjhima
3102 Cinquenta Discursos Médios - Majjhima
3103 Cinquenta Discursos Superiores - Majjhima
3201 Comentário dos Cinquenta Fundamentais - Vol. 1
3202 Comentário dos Cinquenta Fundamentais - Vol. 2
3203 Comentário dos Cinquenta Médios
3204 Comentário dos Cinquenta Superiores
3301 Subcomentário dos Cinquenta Fundamentais
3302 Subcomentário dos Cinquenta Médios
3303 Subcomentário dos Cinquenta Superiores
4101 Seção com Versos - Saṃyutta
4102 Seção das Causas - Saṃyutta
4103 Seção dos Agregados - Saṃyutta
4104 Seção das Seis Bases dos Sentidos - Saṃyutta
4105 Grande Seção - Saṃyutta
4201 Comentário da Seção com Versos - Saṃyutta
4202 Comentário da Seção das Causas - Saṃyutta
4203 Comentário da Seção dos Agregados - Saṃyutta
4204 Comentário da Seção das Seis Bases - Saṃyutta
4205 Comentário da Grande Seção - Saṃyutta
4301 Subcomentário da Seção com Versos - Saṃyutta
4302 Subcomentário da Seção das Causas - Saṃyutta
4303 Subcomentário da Seção dos Agregados - Saṃyutta
4304 Subcomentário da Seção das Seis Bases - Saṃyutta
4305 Subcomentário da Grande Seção - Saṃyutta
5101 Grupos de Um - Aṅguttara
5102 Grupos de Dois - Aṅguttara
5103 Grupos de Três - Aṅguttara
5104 Grupos de Quatro - Aṅguttara
5105 Grupos de Cinco - Aṅguttara
5106 Grupos de Seis - Aṅguttara
5107 Grupos de Sete - Aṅguttara
5108 Grupos de Oito, etc. - Aṅguttara
5109 Grupos de Nove - Aṅguttara
5110 Grupos de Dez - Aṅguttara
5111 Grupos de Onze - Aṅguttara
5201 Comentário dos Grupos de Um - Aṅguttara
5202 Comentário dos Grupos de Dois, Três e Quatro
5203 Comentário dos Grupos de Cinco, Seis e Sete
5204 Comentário dos Grupos de Oito, etc.
5301 Subcomentário dos Grupos de Um - Aṅguttara
5302 Subcomentário dos Grupos de Dois, Três e Quatro
5303 Subcomentário dos Grupos de Cinco, Seis e Sete
5304 Subcomentário dos Grupos de Oito, etc.
6101 Pequena Leitura (Khuddakapāṭha)
6102 Versos do Dhamma (Dhammapada)
6103 Exclamações Inspiradas (Udāna)
6104 Assim Foi Dito (Itivuttaka)
6105 Coleção de Discursos (Suttanipāta)
6106 Histórias das Mansões Celestiais
6107 Histórias dos Fantasmas
6108 Versos dos Monges Anciãos
6109 Versos das Monjas Anciãs
6110 Histórias Passadas - Vol. 1
6111 Histórias Passadas - Vol. 2
6112 História dos Budas (Buddhavaṃsa)
6113 Cesto das Condutas (Cariyāpiṭaka)
6114 Histórias de Nascimentos - Vol. 1
6115 Histórias de Nascimentos - Vol. 2
6116 Grande Exposição (Mahāniddesa)
6117 Pequena Exposição (Cūḷaniddesa)
6118 Caminho da Discriminação Analítica
6119 O Guia (Nettippakaraṇa)
6120 As Perguntas de Milinda
6121 Instrução do Cesto (Peṭakopadesa)
6201 Comentário da Pequena Leitura
6202 Comentário do Dhammapada - Vol. 1
6203 Comentário do Dhammapada - Vol. 2
6204 Comentário do Udāna
6205 Comentário do Itivuttaka
6206 Comentário do Suttanipāta - Vol. 1
6207 Comentário do Suttanipāta - Vol. 2
6208 Comentário das Histórias das Mansões
6209 Comentário das Histórias dos Fantasmas
6210 Comentário dos Versos dos Monges - Vol. 1
6211 Comentário dos Versos dos Monges - Vol. 2
6212 Comentário dos Versos das Monjas
6213 Comentário das Histórias Passadas - Vol. 1
6214 Comentário das Histórias Passadas - Vol. 2
6215 Comentário da História dos Budas
6216 Comentário do Cesto das Condutas
6217 Comentário das Histórias de Nascimentos - Vol. 1
6218 Comentário das Histórias de Nascimentos - Vol. 2
6219 Comentário das Histórias de Nascimentos - Vol. 3
6220 Comentário das Histórias de Nascimentos - Vol. 4
6221 Comentário das Histórias de Nascimentos - Vol. 5
6222 Comentário das Histórias de Nascimentos - Vol. 6
6223 Comentário das Histórias de Nascimentos - Vol. 7
6224 Comentário da Grande Exposição
6225 Comentário da Pequena Exposição
6226 Comentário do Caminho da Discriminação - Vol. 1
6227 Comentário do Caminho da Discriminação - Vol. 2
6228 Comentário do Guia
6301 Subcomentário do Guia
6302 Elucidação do Guia
7101 Enumeração dos Fenômenos (Dhammasaṅgaṇī)
7102 Análise (Vibhaṅga)
7103 Discurso sobre os Elementos (Dhātukathā)
7104 Designação das Pessoas (Puggalapaññatti)
7105 Pontos da Discussão (Kathāvatthu)
7106 O Livro dos Pares - Vol. 1
7107 O Livro dos Pares - Vol. 2
7108 O Livro dos Pares - Vol. 3
7109 Condições de Originação - Vol. 1
7110 Condições de Originação - Vol. 2
7111 Condições de Originação - Vol. 3
7112 Condições de Originação - Vol. 4
7113 Condições de Originação - Vol. 5
7201 Comentário da Enumeração dos Fenômenos
7202 Comentário que Dissipa a Confusão
7203 Comentário dos Cinco Tratados
7301 Subcomentário Principal da Enumeração dos Fenômenos
7302 Subcomentário Principal da Análise
7303 Subcomentário Principal dos Cinco Tratados
7304 Subcomentário Secundário da Enumeração dos Fenômenos
7305 Subcomentário Secundário dos Cinco Tratados
7306 Introdução ao Abhidhamma - Análise de Nome e Forma
7307 Compêndio do Abhidhamma
7308 Antigo Subcomentário da Introdução ao Abhidhamma
7309 Matriz do Abhidhamma

русский
Палийский канонКомментарииСубкомментарииДругое
1101 Параджика-пали
1102 Пачиттия-пали
1103 Махавагга-пали (Виная)
1104 Чулавагга-пали
1105 Паривара-пали
1201 Параджиканда-аттхакатха-1
1202 Параджиканда-аттхакатха-2
1203 Пачиттия-аттхакатха
1204 Махавагга-аттхакатха (Виная)
1205 Чулавагга-аттхакатха
1206 Паривара-аттхакатха
1301 Сараттхадипани-тика-1
1302 Сараттхадипани-тика-2
1303 Сараттхадипани-тика-3
1401 Двематика-пали
1402 Винаясангаха-аттхакатха
1403 Ваджирабуддхи-тика
1404 Вимативинодани-тика-1
1405 Вимативинодани-тика-2
1406 Винаяланкара-тика-1
1407 Винаяланкара-тика-2
1408 Канкхавитаранипурана-тика
1409 Винаявиниччая-уттаравиниччая
1410 Винаявиниччая-тика-1
1411 Винаявиниччая-тика-2
1412 Пачиттиядийоджана-пали
1413 Кхуддасиккха-муласиккха

8401 Висуддхимагга-1
8402 Висуддхимагга-2
8403 Висуддхимагга-махатика-1
8404 Висуддхимагга-махатика-2
8405 Висуддхимагга-ниданакатха

8406 Дигханикая (пу-ви)
8407 Мадджхиманикая (пу-ви)
8408 Самъюттаникая (пу-ви)
8409 Ангуттараникая (пу-ви)
8410 Винаяпитака (пу-ви)
8411 Абхидхаммапитака (пу-ви)
8412 Аттхакатха (пу-ви)
8413 Нируттидипани
8414 Параматтхадипани Сангахамахатикапатха
8415 Анудипанипатха
8416 Паттхануддеса дипанипатха
8417 Намаккаратика
8418 Махапанамапатха
8419 Лаккханато буддхатхоманагатха
8420 Сутавандана
8421 Камаланджали
8422 Джиналанкара
8423 Паджамадху
8424 Буддхагунагатхавали
8425 Чулагантхавамса
8427 Сасанавамса
8426 Махавамса
8429 Моггалланабьякарана
8428 Каччаянабьякарана
8430 Садданитиппакарана (падамала)
8431 Садданитиппакарана (дхатумала)
8432 Падарупасиддхи
8433 Могалланапанчика
8434 Пайогасиддхипатха
8435 Вуттодаяпатха
8436 Абхидханаппадипикапатха
8437 Абхидханаппадипикатика
8438 Субодхаланкарапатха
8439 Субодхаланкаратика
8440 Балаватара гантхипадаттхавиниччаясара
8446 Кавидаппананити
8447 Нитиманджари
8445 Дхамманити
8444 Махараханити
8441 Локанити
8442 Суттантанити
8443 Сурассатинити
8450 Чанакьянити
8448 Нарадаккхадипани
8449 Чатурараккхадипани
8451 Расавахини
8452 Симависодханипатха
8453 Вессантарагити
8454 Моггаллана вуттививаранапанчика
8455 Тхупавамса
8456 Датхавамса
8457 Дхатупатхавиласиния
8458 Дхатувамса
8459 Хаттхаванагаллавихаравамса
8460 Джиначаритая
8461 Джинавамсадипа
8462 Телакатахагатха
8463 Милидатика
8464 Падаманджари
8465 Падасадхана
8466 Саддабиндупакарана
8467 Каччаянадхатуманджуса
8468 Самантакутаваннана
2101 Силаккхандхавагга-пали
2102 Махавагга-пали (Дигха)
2103 Патхикавагга-пали
2201 Силаккхандхавагга-аттхакатха
2202 Махавагга-аттхакатха (Дигха)
2203 Патхикавагга-аттхакатха
2301 Силаккхандхавагга-тика
2302 Махавагга-тика (Дигха)
2303 Патхикавагга-тика
2304 Силаккхандхавагга-абхинаватика-1
2305 Силаккхандхавагга-абхинаватика-2
3101 Мулапаннаса-пали
3102 Мадджхимапаннаса-пали
3103 Упарипаннаса-пали
3201 Мулапаннаса-аттхакатха-1
3202 Мулапаннаса-аттхакатха-2
3203 Мадджхимапаннаса-аттхакатха
3204 Упарипаннаса-аттхакатха
3301 Мулапаннаса-тика
3302 Мадджхимапаннаса-тика
3303 Упарипаннаса-тика
4101 Сагатхавагга-пали
4102 Ниданавагга-пали
4103 Кхандхавагга-пали
4104 Салаятанавагга-пали
4105 Махавагга-пали (Самъютта)
4201 Сагатхавагга-аттхакатха
4202 Ниданавагга-аттхакатха
4203 Кхандхавагга-аттхакатха
4204 Салаятанавагга-аттхакатха
4205 Махавагга-аттхакатха (Самъютта)
4301 Сагатхавагга-тика
4302 Ниданавагга-тика
4303 Кхандхавагга-тика
4304 Салаятанавагга-тика
4305 Махавагга-тика (Самъютта)
5101 Экаканипата-пали
5102 Дуканипата-пали
5103 Тиканипата-пали
5104 Чатукканипата-пали
5105 Панчаканипата-пали
5106 Чхакканипата-пали
5107 Саттаканипата-пали
5108 Аттхакадинипата-пали
5109 Наваканипата-пали
5110 Дасаканипата-пали
5111 Экадасаканипата-пали
5201 Экаканипата-аттхакатха
5202 Дука-тика-чатукканипата-аттхакатха
5203 Панчака-чхакка-саттаканипата-аттхакатха
5204 Аттхакадинипата-аттхакатха
5301 Экаканипата-тика
5302 Дука-тика-чатукканипата-тика
5303 Панчака-чхакка-саттаканипата-тика
5304 Аттхакадинипата-тика
6101 Кхуддакапатха-пали
6102 Дхаммапада-пали
6103 Удана-пали
6104 Итивуттака-пали
6105 Суттанипата-пали
6106 Виманаваттху-пали
6107 Петаваттху-пали
6108 Тхерагатха-пали
6109 Тхеригатха-пали
6110 Ападана-пали-1
6111 Ападана-пали-2
6112 Буддхавамса-пали
6113 Чарияпитака-пали
6114 Джатака-пали-1
6115 Джатака-пали-2
6116 Маханиддеса-пали
6117 Чуланиддеса-пали
6118 Патисамбхидамагга-пали
6119 Неттиппакарана-пали
6120 Милиндапаньха-пали
6121 Петакопадеса-пали
6201 Кхуддакапатха-аттхакатха
6202 Дхаммапада-аттхакатха-1
6203 Дхаммапада-аттхакатха-2
6204 Удана-аттхакатха
6205 Итивуттака-аттхакатха
6206 Суттанипата-аттхакатха-1
6207 Суттанипата-аттхакатха-2
6208 Виманаваттху-аттхакатха
6209 Петаваттху-аттхакатха
6210 Тхерагатха-аттхакатха-1
6211 Тхерагатха-аттхакатха-2
6212 Тхеригатха-аттхакатха
6213 Ападана-аттхакатха-1
6214 Ападана-аттхакатха-2
6215 Буддхавамса-аттхакатха
6216 Чарияпитака-аттхакатха
6217 Джатака-аттхакатха-1
6218 Джатака-аттхакатха-2
6219 Джатака-аттхакатха-3
6220 Джатака-аттхакатха-4
6221 Джатака-аттхакатха-5
6222 Джатака-аттхакатха-6
6223 Джатака-аттхакатха-7
6224 Маханиддеса-аттхакатха
6225 Чуланиддеса-аттхакатха
6226 Патисамбхидамагга-аттхакатха-1
6227 Патисамбхидамагга-аттхакатха-2
6228 Неттиппакарана-аттхакатха
6301 Неттиппакарана-тика
6302 Неттивибхавини
7101 Дхаммасангани-пали
7102 Вибханга-пали
7103 Дхатукатха-пали
7104 Пуггалапаннятти-пали
7105 Катхаваттху-пали
7106 Ямака-пали-1
7107 Ямака-пали-2
7108 Ямака-пали-3
7109 Паттхана-пали-1
7110 Паттхана-пали-2
7111 Паттхана-пали-3
7112 Паттхана-пали-4
7113 Паттхана-пали-5
7201 Дхаммасангани-аттхакатха
7202 Саммохивинодани-аттхакатха
7203 Панчапакарана-аттхакатха
7301 Дхаммасангани-мулатика
7302 Вибханга-мулатика
7303 Панчапакарана-мулатика
7304 Дхаммасангани-анутика
7305 Панчапакарана-анутика
7306 Абхидхаммаватаро-намарупапариччхедо
7307 Абхидхамматтхасангахо
7308 Абхидхаммаватара-пуранатика
7309 Абхидхаммаматика-пали

සිංහල
පාලි කැනනයවිවරණඅටුවාවෙනත්
1101 පාරාජික පාළි
1102 පාචිත්තිය පාළි
1103 මහාවග්ග පාළි (විනය)
1104 චූළවග්ග පාළි
1105 පරිවාර පාළි
1201 පාරාජිකකණ්ඩ අට්ඨකථා-1
1202 පාරාජිකකණ්ඩ අට්ඨකථා-2
1203 පාචිත්තිය අට්ඨකථා
1204 මහාවග්ග අට්ඨකථා (විනය)
1205 චූළවග්ග අට්ඨකථා
1206 පරිවාර අට්ඨකථා
1301 සාරත්ථදීපනී ටීකා-1
1302 සාරත්ථදීපනී ටීකා-2
1303 සාරත්ථදීපනී ටීකා-3
1401 ද්වෙමාතිකාපාළි
1402 විනයසංගහ අට්ඨකථා
1403 වජිරබුද්ධි ටීකා
1404 විමතිවිනෝදනී ටීකා-1
1405 විමතිවිනෝදනී ටීකා-2
1406 විනයාලංකාර ටීකා-1
1407 විනයාලංකාර ටීකා-2
1408 කඞ්ඛාවිතරණීපුරාණ ටීකා
1409 විනයවිනිච්ඡය-උත්තරවිනිච්ඡය
1410 විනයවිනිච්ඡය ටීකා-1
1411 විනයවිනිච්ඡය ටීකා-2
1412 පාචිත්යාදියෝජනාපාළි
1413 ඛුද්දසික්ඛා-මූලසික්ඛා

8401 විසුද්ධිමග්ග-1
8402 විසුද්ධිමග්ග-2
8403 විසුද්ධිමග්ග-මහාටීකා-1
8404 විසුද්ධිමග්ග-මහාටීකා-2
8405 විසුද්ධිමග්ග නිදානකථා

8406 දීඝනිකාය (පු-වි)
8407 මජ්ඣිමනිකාය (පු-වි)
8408 සංයුත්තනිකාය (පු-වි)
8409 අඞ්ගුත්තරනිකාය (පු-වි)
8410 විනයපිටක (පු-වි)
8411 අභිධම්මපිටක (පු-වි)
8412 අට්ඨකථා (පු-වි)
8413 නිරුත්තිදීපනී
8414 පරමත්ථදීපනී සඞ්ගහමහාටීකාපාඨ
8415 අනුදීපනීපාඨ
8416 පට්ඨානුද්දේස දීපනීපාඨ
8417 නමක්කාරටීකා
8418 මහාපණාමපාඨ
8419 ලක්ඛණාතෝ බුද්ධථෝමනාගාථා
8420 සුතවන්දනා
8421 කමලාඤ්ජලි
8422 ජිනාලඞ්කාර
8423 පජ්ජමධු
8424 බුද්ධගුණගාථාවලී
8425 චූළගන්ථවංස
8427 සාසනවංස
8426 මහාවංස
8429 මොග්ගල්ලානබ්යාකරණං
8428 කච්චායනබ්යාකරණං
8430 සද්දනීතිප්පකරණං (පදමාලා)
8431 සද්දනීතිප්පකරණං (ධාතුමාලා)
8432 පදරූපසිද්ධි
8433 මොග්ගල්ලානපඤ්චිකා
8434 පයෝගසිද්ධිපාඨ
8435 වුත්තෝදයපාඨ
8436 අභිධානප්පදීපිකාපාඨ
8437 අභිධානප්පදීපිකාටීකා
8438 සුබෝධාලඞ්කාරපාඨ
8439 සුබෝධාලඞ්කාරටීකා
8440 බාලාවතාර ගණ්ඨිපදත්ථවිනිච්ඡයසාර
8446 කවිදප්පණනීති
8447 නීතිමඤ්ජරී
8445 ධම්මනීති
8444 මහාරහනීති
8441 ලෝකනීති
8442 සුත්තන්තනීති
8443 සූරස්සතිනීති
8450 චාණක්යනීති
8448 නරදක්ඛදීපනී
8449 චතුරාරක්ඛදීපනී
8451 රසවාහිනී
8452 සීමවිසෝධනීපාඨ
8453 වෙස්සන්තරගීති
8454 මොග්ගල්ලාන වුත්තිවිවරණපඤ්චිකා
8455 ථූපවංස
8456 දාඨාවංස
8457 ධාතුපාඨවිලාසිනියා
8458 ධාතුවංස
8459 හත්ථවනගල්ලවිහාරවංස
8460 ජිනචරිතය
8461 ජිනවංසදීපං
8462 තේලකටාහගාථා
8463 මිලිදටීකා
8464 පදමඤ්ජරී
8465 පදසාධනං
8466 සද්දබින්දුපකරණං
8467 කච්චායනධාතුමඤ්ජුසා
8468 සාමන්තකූටවණ්ණනා
2101 සීලක්ඛන්ධවග්ග පාළි
2102 මහාවග්ග පාළි (දීඝ)
2103 පාථිකවග්ග පාළි
2201 සීලක්ඛන්ධවග්ග අට්ඨකථා
2202 මහාවග්ග අට්ඨකථා (දීඝ)
2203 පාථිකවග්ග අට්ඨකථා
2301 සීලක්ඛන්ධවග්ග ටීකා
2302 මහාවග්ග ටීකා (දීඝ)
2303 පාථිකවග්ග ටීකා
2304 සීලක්ඛන්ධවග්ග-අභිනවටීකා-1
2305 සීලක්ඛන්ධවග්ග-අභිනවටීකා-2
3101 මූලපණ්ණාස පාළි
3102 මජ්ඣිමපණ්ණාස පාළි
3103 උපරිපණ්ණාස පාළි
3201 මූලපණ්ණාස අට්ඨකථා-1
3202 මූලපණ්ණාස අට්ඨකථා-2
3203 මජ්ඣිමපණ්ණාස අට්ඨකථා
3204 උපරිපණ්ණාස අට්ඨකථා
3301 මූලපණ්ණාස ටීකා
3302 මජ්ඣිමපණ්ණාස ටීකා
3303 උපරිපණ්ණාස ටීකා
4101 සගාථාවග්ග පාළි
4102 නිදානවග්ග පාළි
4103 ඛන්ධවග්ග පාළි
4104 සළායතනවග්ග පාළි
4105 මහාවග්ග පාළි (සංයුත්ත)
4201 සගාථාවග්ග අට්ඨකථා
4202 නිදානවග්ග අට්ඨකථා
4203 ඛන්ධවග්ග අට්ඨකථා
4204 සළායතනවග්ග අට්ඨකථා
4205 මහාවග්ග අට්ඨකථා (සංයුත්ත)
4301 සගාථාවග්ග ටීකා
4302 නිදානවග්ග ටීකා
4303 ඛන්ධවග්ග ටීකා
4304 සළායතනවග්ග ටීකා
4305 මහාවග්ග ටීකා (සංයුත්ත)
5101 එකකනිපාත පාළි
5102 දුකනිපාත පාළි
5103 තිකනිපාත පාළි
5104 චතුක්කනිපාත පාළි
5105 පඤ්චකනිපාත පාළි
5106 ඡක්කනිපාත පාළි
5107 සත්තකනිපාත පාළි
5108 අට්ඨකාදිනිපාත පාළි
5109 නවකනිපාත පාළි
5110 දසකනිපාත පාළි
5111 එකාදසකනිපාත පාළි
5201 එකකනිපාත අට්ඨකථා
5202 දුක-තික-චතුක්කනිපාත අට්ඨකථා
5203 පඤ්චක-ඡක්ක-සත්තකනිපාත අට්ඨකථා
5204 අට්ඨකාදිනිපාත අට්ඨකථා
5301 එකකනිපාත ටීකා
5302 දුක-තික-චතුක්කනිපාත ටීකා
5303 පඤ්චක-ඡක්ක-සත්තකනිපාත ටීකා
5304 අට්ඨකාදිනිපාත ටීකා
6101 ඛුද්දකපාඨ පාළි
6102 ධම්මපද පාළි
6103 උදාන පාළි
6104 ඉතිවුත්තක පාළි
6105 සුත්තනිපාත පාළි
6106 විමානවත්ථු පාළි
6107 පේතවත්ථු පාළි
6108 ථේරගාථා පාළි
6109 ථේරීගාථා පාළි
6110 අපදාන පාළි-1
6111 අපදාන පාළි-2
6112 බුද්ධවංස පාළි
6113 චරියාපිටක පාළි
6114 ජාතක පාළි-1
6115 ජාතක පාළි-2
6116 මහානිද්දේස පාළි
6117 චූළනිද්දේස පාළි
6118 පටිසම්භිදාමග්ග පාළි
6119 නෙත්තිප්පකරණ පාළි
6120 මිලින්දපඤ්හ පාළි
6121 පේටකෝපදේස පාළි
6201 ඛුද්දකපාඨ අට්ඨකථා
6202 ධම්මපද අට්ඨකථා-1
6203 ධම්මපද අට්ඨකථා-2
6204 උදාන අට්ඨකථා
6205 ඉතිවුත්තක අට්ඨකථා
6206 සුත්තනිපාත අට්ඨකථා-1
6207 සුත්තනිපාත අට්ඨකථා-2
6208 විමානවත්ථු අට්ඨකථා
6209 පේතවත්ථු අට්ඨකථා
6210 ථේරගාථා අට්ඨකථා-1
6211 ථේරගාථා අට්ඨකථා-2
6212 ථේරීගාථා අට්ඨකථා
6213 අපදාන අට්ඨකථා-1
6214 අපදාන අට්ඨකථා-2
6215 බුද්ධවංස අට්ඨකථා
6216 චරියාපිටක අට්ඨකථා
6217 ජාතක අට්ඨකථා-1
6218 ජාතක අට්ඨකථා-2
6219 ජාතක අට්ඨකථා-3
6220 ජාතක අට්ඨකථා-4
6221 ජාතක අට්ඨකථා-5
6222 ජාතක අට්ඨකථා-6
6223 ජාතක අට්ඨකථා-7
6224 මහානිද්දේස අට්ඨකථා
6225 චූළනිද්දේස අට්ඨකථා
6226 පටිසම්භිදාමග්ග අට්ඨකථා-1
6227 පටිසම්භිදාමග්ග අට්ඨකථා-2
6228 නෙත්තිප්පකරණ අට්ඨකථා
6301 නෙත්තිප්පකරණ ටීකා
6302 නෙත්තිවිභාවිනී
7101 ධම්මසංගණී පාළි
7102 විභඞ්ග පාළි
7103 ධාතුකථා පාළි
7104 පුග්ගලපඤ්ඤත්ති පාළි
7105 කථාවත්ථු පාළි
7106 යමක පාළි-1
7107 යමක පාළි-2
7108 යමක පාළි-3
7109 පට්ඨාන පාළි-1
7110 පට්ඨාන පාළි-2
7111 පට්ඨාන පාළි-3
7112 පට්ඨාන පාළි-4
7113 පට්ඨාන පාළි-5
7201 ධම්මසංගණි අට්ඨකථා
7202 සම්මෝහවිනෝදනී අට්ඨකථා
7203 පඤ්චපකරණ අට්ඨකථා
7301 ධම්මසංගණී-මූලටීකා
7302 විභඞ්ග-මූලටීකා
7303 පඤ්චපකරණ-මූලටීකා
7304 ධම්මසංගණී-අනුටීකා
7305 පඤ්චපකරණ-අනුටීකා
7306 අභිධම්මාවතාරෝ-නාමරූපපරිච්ඡේදෝ
7307 අභිධම්මත්ථසංගහෝ
7308 අභිධම්මාවතාර-පුරාණටීකා
7309 අභිධම්මමාතිකාපාළි

Español
El Canon PaliLos ComentariosLos SubcomentariosOtros
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

แบบไทย
บาลีแคนข้อคิดเห็นคำอธิบายย่อยอื่น
1101 ปาราชิกปาฬิ
1102 ปาจิตติยปาฬิ
1103 มหาวคฺคปาฬิ (วินัย)
1104 จูฬวคฺคปาฬิ
1105 ปริวารปาฬิ
1201 ปาราชิกกณฺฑอฏฺฐกถา-๑
1202 ปาราชิกกณฺฑอฏฺฐกถา-๒
1203 ปาจิตฺติยอฏฺฐกถา
1204 มหาวคฺคอฏฺฐกถา (วินัย)
1205 จูฬวคฺคอฏฺฐกถา
1206 ปริวารอฏฺฐกถา
1301 สารตฺถทีปนีฏีกา-๑
1302 สารตฺถทีปนีฏีกา-๒
1303 สารตฺถทีปนีฏีกา-๓
1401 ทเวมาติกาปาฬิ
1402 วินยสํคหอฏฺฐกถา
1403 วชิรพุทฺธิฏีกา
1404 วิมติวิโนทนีฏีกา-๑
1405 วิมติวิโนทนีฏีกา-๒
1406 วินยาลงฺการฏีกา-๑
1407 วินยาลงฺการฏีกา-๒
1408 กงฺขาวิตรณีปุราณฏีกา
1409 วินยวินิจฉย-อุตฺตรวินิจฉย
1410 วินยวินิจฉยฏีกา-๑
1411 วินยวินิจฉยฏีกา-๒
1412 ปาจิตฺยาทิโยชนาปาฬิ
1413 ขุทฺทสิกฺขา-มูลสิกฺขา

8401 วิสุทฺธิมคฺค-๑
8402 วิสุทฺธิมคฺค-๒
8403 วิสุทฺธิมคฺค-มหาฏีกา-๑
8404 วิสุทฺธิมคฺค-มหาฏีกา-๒
8405 วิสุทฺธิมคฺค-นิทานกถา

8406 ทีฆนิกาย (ปุ-วิ)
8407 มชฺฌิมนิกาย (ปุ-วิ)
8408 สํยุตฺตนิกาย (ปุ-วิ)
8409 องฺคุตฺตรนิกาย (ปุ-วิ)
8410 วินยปิฎก (ปุ-วิ)
8411 อภิธมฺมปิฎก (ปุ-วิ)
8412 อฏฺฐกถา (ปุ-วิ)
8413 นิรุตฺติทีปนี
8414 ปรมตฺถทีปนี สงฺคหมหาฏีกาปาฐ
8415 อนุทีปนีปาฐ
8416 ปฎฺฐานุทฺเทสทีปนีปาฐ
8417 นมกฺการฏีกา
8418 มหาปณามปาฐ
8419 ลกฺขณาโต พุทฺธโถมนาคาถา
8420 สุตวทน
8421 กมลาญฺชลิ
8422 ชินาลงฺการ
8423 ปชฺชมธุ
8424 พุทฺธคุณคาถาวลี
8425 จูฬคนฺถวํส
8427 สาสนวํส
8426 มหาวํส
8429 โมคฺคลฺลานพฺยากรณํ
8428 กจฺจายนพฺยากรณํ
8430 สทฺทานีติปฺปกรณํ (ปทมาลา)
8431 สทฺทานีติปฺปกรณํ (ธาตุมาลา)
8432 ปทรูปสิทฺธิ
8433 โมคคฺลานปญฺจิกา
8434 ปโยคสิทฺธิปาฐ
8435 วุตฺโตทยปาฐ
8436 อภิธานปฺปทีปิกาปาฐ
8437 อภิธานปฺปทีปิกาฏีกา
8438 สุโพธาลงฺการปาฐ
8439 สุโพธาลงฺการฏีกา
8440 พาลาวตาร คณฺฐิปทตฺถวินิจฺฉยสาร
8446 กวิทปฺปณนีติ
8447 นีติมญฺชรี
8445 ธมฺมนีติ
8444 มหารหนีติ
8441 โลกนีติ
8442 สุตฺตนฺตนีติ
8443 สูรสฺสตินีติ
8450 จาณกฺยนีติ
8448 นรทกฺขทีปนี
8449 จตุราวรกฺขทีปนี
8451 รสวาหินี
8452 สีมวิโสธนีปาฐ
8453 เวสฺสนฺตรคีติ
8454 โมคฺคลฺลาน วุตฺติวิวรณปญฺจิกา
8455 ถูปวํส
8456 ทาฐาวํส
8457 ธาตุปาฐวิลาสินิยา
8458 ธาตุวํส
8459 หตฺถวนคัลลวิหารวํส
8460 ชนจริตย
8461 ชนวํสทีปํ
8462 เตลกฏาหคาถา
8463 มิลิทฏีกา
8464 ปทมญฺชรี
8465 ปทสาธนํ
8466 สทฺทพินฺทุปกรณํ
8467 กจฺจายนธาตุมญฺชุสา
8468 สามนฺตกูฏวณฺณนา
2101 สีลกฺขนฺธวคฺคปาฬิ
2102 มหาวคฺคปาฬิ (ทีฆ)
2103 ปาถิกวคฺคปาฬิ
2201 สีลกฺขนฺธวคฺคอฏฺฐกถา
2202 มหาวคฺคอฏฺฐกถา (ทีฆ)
2203 ปาถิกวคฺคอฏฺฐกถา
2301 สีลกฺขนฺธวคฺคฏีกา
2302 มหาวคฺคฏีกา (ทีฆ)
2303 ปาถิกวคฺคฏีกา
2304 สีลกฺขนฺธวคฺค-อภินวฏีกา-๑
2305 สีลกฺขนฺธวคฺค-อภินวฏีกา-๒
3101 มูลปณฺณาสปาฬิ
3102 มชฺฌิมปณฺณาสปาฬิ
3103 อุปริปณฺณาสปาฬิ
3201 มูลปณฺณาสอฏฺฐกถา-๑
3202 มูลปณฺณาสอฏฺฐกถา-๒
3203 มชฺฌิมปณฺณาสอฏฺฐกถา
3204 อุปริปณฺณาสอฏฺฐกถา
3301 มูลปณฺณาสฏีกา
3302 มชฺฌิมปณฺณาสฏีกา
3303 อุปริปณฺณาสฏีกา
4101 สคาถาวคฺคปาฬิ
4102 นิทานวคฺคปาฬิ
4103 ขนฺธวคฺคปาฬิ
4104 สฬายตนวคฺคปาฬิ
4105 มหาวคฺคปาฬิ (สํยุตฺต)
4201 สคาถาวคฺคอฏฺฐกถา
4202 นิทานวคฺคอฏฺฐกถา
4203 ขนฺธวคฺคอฏฺฐกถา
4204 สฬายตนวคฺคอฏฺฐกถา
4205 มหาวคฺคอฏฺฐกถา (สํยุตฺต)
4301 สคาถาวคฺคฏีกา
4302 นิทานวคฺคฏีกา
4303 ขนฺธวคฺคฏีกา
4304 สฬายตนวคฺคฏีกา
4305 มหาวคฺคฏีกา (สํยุตฺต)
5101 เอกกนิปาตปาฬิ
5102 ทุกนิปาตปาฬิ
5103 ติกนิปาตปาฬิ
5104 จตุกฺกนิปาตปาฬิ
5105 ปญฺจกนิปาตปาฬิ
5106 ฉกฺกนิปาตปาฬิ
5107 สตฺตกนิปาตปาฬิ
5108 อฏฺฐกาทินิปาตปาฬิ
5109 นวกนิปาตปาฬิ
5110 ทสกนิปาตปาฬิ
5111 เอกาทสกนิปาตปาฬิ
5201 เอกกนิปาตอฏฺฐกถา
5202 ทุก-ติก-จตุกฺกนิปาตอฏฺฐกถา
5203 ปญฺจก-ฉกฺก-สตฺตกนิปาตอฏฺฐกถา
5204 อฏฺฐกาทินิปาตอฏฺฐกถา
5301 เอกกนิปาตฏีกา
5302 ทุก-ติก-จตุกฺกนิปาตฏีกา
5303 ปญฺจก-ฉกฺก-สตฺตกนิปาตฏีกา
5304 อฏฺฐกาทินิปาตฏีกา
6101 ขุทฺทกปาฐปาฬิ
6102 ธมฺมปทปาฬิ
6103 อุทานปาฬิ
6104 อิติวุตฺตกปาฬิ
6105 สุตฺตนิบาตปาฬิ
6106 วิมานวตฺถุปาฬิ
6107 เปตวตฺถุปาฬิ
6108 เถรคาถาปาฬิ
6109 เถรีคาถาปาฬิ
6110 อปทานปาฬิ-๑
6111 อปทานปาฬิ-๒
6112 พุทธวงฺสปาฬิ
6113 จริยาปิฏกปาฬิ
6114 ชาตกปาฬิ-๑
6115 ชาตกปาฬิ-๒
6116 มหานิทฺเทสปาฬิ
6117 จูฬนิทฺเทสปาฬิ
6118 ปฏิสมฺภิทามคฺคปาฬิ
6119 เนตฺติปฺปกฺรณปาฬิ
6120 มิลินฺทปญฺหาปาฬิ
6121 เปฏโกปเทสปาฬิ
6201 ขุทฺทกปาฐอฏฺฐกถา
6202 ธมฺมปทอฏฺฐกถา-๑
6203 ธมฺมปทอฏฺฐกถา-๒
6204 อุทานอฏฺฐกถา
6205 อิติวุตฺตกอฏฺฐกถา
6206 สุตฺตนิบาตอฏฺฐกถา-๑
6207 สุตฺตนิบาตอฏฺฐกถา-๒
6208 วิมานวตฺถุอฏฺฐกถา
6209 เปตวตฺถุอฏฺฐกถา
6210 เถรคาถาอฏฺฐกถา-๑
6211 เถรคาถาอฏฺฐกถา-๒
6212 เถรีคาถาอฏฺฐกถา
6213 อปทานอฏฺฐกถา-๑
6214 อปทานอฏฺฐกถา-๒
6215 พุทธวงฺสอฏฺฐกถา
6216 จริยาปิฏกอฏฺฐกถา
6217 ชาตกอฏฺฐกถา-๑
6218 ชาตกอฏฺฐกถา-๒
6219 ชาตกอฏฺฐกถา-๓
6220 ชาตกอฏฺฐกถา-๔
6221 ชาตกอฏฺฐกถา-๕
6222 ชาตกอฏฺฐกถา-๖
6223 ชาตกอฏฺฐกถา-๗
6224 มหานิทฺเทสอฏฺฐกถา
6225 จูฬนิทฺเทสอฏฺฐกถา
6226 ปฏิสมฺภิทามคฺคอฏฺฐกถา-๑
6227 ปฏิสมฺภิทามคฺคอฏฺฐกถา-๒
6228 เนตฺติปฺปกฺรณอฏฺฐกถา
6301 เนตฺติปฺปกฺรณฏีกา
6302 เนตฺติวิภาวินี
7101 ธมฺมสงฺคณีปาฬิ
7102 วิภงฺคปาฬิ
7103 ธาตุกถาปาฬิ
7104 ปุคฺคลปญฺญตฺติปาฬิ
7105 กถาวตฺถุปาฬิ
7106 ยมกปาฬิ-๑
7107 ยมกปาฬิ-๒
7108 ยมกปาฬิ-๓
7109 ปฎฺฐานปาฬิ-๑
7110 ปฎฺฐานปาฬิ-๒
7111 ปฎฺฐานปาฬิ-๓
7112 ปฎฺฐานปาฬิ-๔
7113 ปฎฺฐานปาฬิ-๕
7201 ธมฺมสงฺคณิอฏฺฐกถา
7202 สมฺโมหวินิทนีอฏฺฐกถา
7203 ปญฺจปกรณอฏฺฐกถา
7301 ธมฺมสงฺคณีมูลฏีกา
7302 วิภงฺคมูลฏีกา
7303 ปญฺจปกรณมูลฏีกา
7304 ธมฺมสงฺคณีอนุฏีกา
7305 ปญฺจปกรณอนุฏีกา
7306 อภิธมฺมาวตาโร-นามรูปปริจฺเฉโท
7307 อภิธมฺมตฺถสงฺคโห
7308 อภิธมฺมาวตาร-ปุราณฏีกา
7309 อภิธมฺมมาติกาปาฬิ

བོད་མི
པཱ་ལི་གསུང་རབ།འགྲེལ་བཤད།འགྲེལ་བཤད་ཕྲན།གཞན།
1101 ཕ་ར་ཇི་ཀ་པཱ་ལི།
1102 པཱ་ཙི་ཏི་ཡ་པཱ་ལི།
1103 མ་ཧཱ་ཝག་ག་པཱ་ལི། (ཝི་ན་ཡ)
1104 ཙཱུ་ལ་ཝག་ག་པཱ་ལི།
1105 པ་རི་ཝཱ་ར་པཱ་ལི།
1201 ཕ་ར་ཇི་ཀ་ཀཎྜ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༡
1202 ཕ་ར་ཇི་ཀ་ཀཎྜ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༢
1203 པཱ་ཙི་ཏི་ཡ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
1204 མ་ཧཱ་ཝག་ག་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ། (ཝི་ན་ཡ)
1205 ཙཱུ་ལ་ཝག་ག་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
1206 པ་རི་ཝཱ་ར་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
1301 སཱ་རཏྠ་དཱི་པ་ནཱི་ཊཱི་ཀཱ-༡
1302 སཱ་རཏྠ་དཱི་པ་ནཱི་ཊཱི་ཀཱ-༢
1303 སཱ་རཏྠ་དཱི་པ་ནཱི་ཊཱི་ཀཱ-༣
1401 དྭེ་མཱ་ཏི་ཀཱ་པཱ་ལི།
1402 ཝི་ན་ཡ་སངྒ་ཧ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
1403 ཝ་ཇི་ར་བུད་དྷི་ཊཱི་ཀཱ།
1404 ཝི་མ་ཏི་ཝི་ནོ་ད་ནཱི་ཊཱི་ཀཱ-༡
1405 ཝི་མ་ཏི་ཝི་ནོ་ད་ནཱི་ཊཱི་ཀཱ-༢
1406 ཝི་ན་ཡཱ་ལངྐཱ་ར་ཊཱི་ཀཱ-༡
1407 ཝི་ན་ཡཱ་ལངྐཱ་ར་ཊཱི་ཀཱ-༢
1408 ཀངྑཱ་ཝི་ཏ་ར་ཎཱི་པུ་རཱ་ཎ་ཊཱི་ཀཱ།
1409 ཝི་ན་ཡ་ཝི་ནི་ཙ་ཡ་ཨུ་ཏྟ་ར་ཝི་ནི་ཙ་ཡ།
1410 ཝི་ན་ཡ་ཝི་ནི་ཙ་ཡ་ཊཱི་ཀཱ-༡
1411 ཝི་ན་ཡ་ཝི་ནི་ཙ་ཡ་ཊཱི་ཀཱ-༢
1412 པཱ་ཙི་ཏྱཱ་དི་ཡོ་ཇ་ནཱ་པཱ་ལི།
1413 ཁུད་ད་སིཀྑཱ་མཱུ་ལ་སིཀྑཱ།

8401 ཝི་སུད་དྷི་མགྒ-༡
8402 ཝི་སུད་དྷི་མགྒ-༢
8403 ཝི་སུད་དྷི་མགྒ་མ་ཧཱ་ཊཱི་ཀཱ-༡
8404 ཝི་སུད་དྷི་མགྒ་མ་ཧཱ་ཊཱི་ཀཱ-༢
8405 ཝི་སུད་དྷི་མགྒ་ནི་དཱ་ན་ཀ་ཐཱ།

8406 དཱི་གྷ་ནི་ཀཱ་ཡ། (པུ་ཝི)
8407 མཛྷི་མ་ནི་ཀཱ་ཡ། (པུ་ཝི)
8408 སཾ་ཡུཏྟ་ནི་ཀཱ་ཡ། (པུ་ཝི)
8409 ཨངྒུ་ཏྟ་ར་ནི་ཀཱ་ཡ། (པུ་ཝི)
8410 ཝི་ན་ཡ་པི་ཊ་ཀ། (པུ་ཝི)
8411 ཨ་བྷི་དྷམྨ་པི་ཊ་ཀ། (པུ་ཝི)
8412 ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ། (པུ་ཝི)
8413 ནི་རུཏྟི་དཱི་པ་ནཱི།
8414 པ་ར་མཏྠ་དཱི་པ་ནཱི་སངྒ་ཧ་མ་ཧཱ་ཊཱི་ཀཱ་པཱ་ཋ།
8415 ཨ་ནུ་དཱི་པ་ནཱི་པཱ་ཋ།
8416 པཊྛཱ་ནུདྡེ་ས་དཱི་པ་ནཱི་པཱ་ཋ།
8417 ན་མཀྐཱ་ར་ཊཱི་ཀཱ།
8418 མ་ཧཱ་པ་ཎཱ་མ་པཱ་ཋ།
8419 ལཀྑ་ཎཱ་ཏོ་བུདྡྷ་ཐོ་མ་ནཱ་གཱ་ཐཱ།
8420 སུ་ཏ་ཝནྡ་ནཱ།
8421 ཀ་མ་ལཱཉྫ་ལི།
8422 ཇི་ནཱ་ལངྐཱ་ར།
8423 པཛྫ་མ་དྷུ།
8424 བུདྡྷ་གུ་ཎ་གཱ་ཐཱ་ཝ་ལཱི།
8425 ཙཱུ་ལ་གནྠ་ཝཾ་ས།
8427 སཱ་ས་ན་ཝཾ་ས།
8426 མ་ཧཱ་ཝཾ་ས།
8429 མོགྒ་ལླཱ་ན་བྱཱ་ཀ་ར་ཎཾ།
8428 ཀཙྩཱ་ཡ་ན་བྱཱ་ཀ་ར་ཎཾ།
8430 སདྡ་ནཱི་ཏི་པྤ་ཀ་ར་ཎཾ། (པ་ད་མཱ་ལཱ)
8431 སདྡ་ནཱི་ཏི་པྤ་ཀ་ར་ཎཾ། (དྷཱ་ཏུ་མཱ་ལཱ)
8432 པ་ད་རཱུ་པ་སིད་དྷི།
8433 མོ་ག་ལླཱ་ན་པཉྩ་ཀཱ།
8434 པ་ཡོ་ག་སིད་དྷི་པཱ་ཋ།
8435 བུཏྟོ་ད་ཡ་པཱ་ཋ།
8436 ཨ་བྷི་དྷཱ་ན་པྤ་དཱི་པི་ཀཱ་པཱ་ཋ།
8437 ཨ་བྷི་དྷཱ་ན་པྤ་དཱི་པི་ཀཱ་ཊཱི་ཀཱ།
8438 སུ་བོ་དྷཱ་ལངྐཱ་ར་པཱ་ཋ།
8439 སུ་བོ་དྷཱ་ལངྐཱ་ར་ཊཱི་ཀཱ།
8440 བཱ་ལཱ་ཝ་ཏཱ་ར་གཎྛི་པ་དཏྠ་ཝི་ནི་ཙ་ཡ་སཱ་ར།
8446 ཀ་ཝི་དཔྤ་ཎ་ནཱི་ཏི།
8447 ནཱི་ཏི་མཉྫ་རཱི།
8445 དྷམྨ་ནཱི་ཏི།
8444 མ་ཧཱ་ར་ཧ་ནཱི་ཏི།
8441 ལོ་ཀ་ནཱི་ཏི།
8442 སུཏྟནྟ་ནཱ་ཏི།
8443 སཱུ་རསྶ་ཏི་ནཱི་ཏི།
8450 ཙཱ་ཎཀྱ་ནཱི་ཏི།
8448 ན་ར་དཀྑ་དཱི་པ་ནཱི།
8449 ཙ་ཏུ་རཱ་རཀྑ་དཱི་པ་ནཱི།
8451 ར་ས་ཝཱ་ཧི་ནཱི།
8452 སཱི་མ་ཝི་སོ་ད་ནཱི་པཱ་ཋ།
8453 ཝེསྶནྟ་ར་གཱི་ཏི།
8454 མོགྒ་ལླཱ་ན་བུཏྟི་ཝི་ཝ་ར་ཎ་པཉྩ་ཀཱ།
8455 ཐཱུ་པ་ཝཾ་ས།
8456 དཱ་ཊྷཱ་ཝཾ་ས།
8457 དྷཱ་ཏུ་པཱ་ཋ་ཝི་ལཱ་སི་ནི་ཡཱ།
8458 དྷཱ་ཏུ་ཝཾ་ས།
8459 ཧཏྠ་ཝ་ན་གལླ་ཝི་ཧཱ་ར་ཝཾ་ས།
8460 ཇི་ན་ཙ་རི་ཏ་ཡ།
8461 ཇི་ན་ཝཾ་ས་དཱི་པཾ།
8462 ཏེ་ལ་ཀ་ཊཱ་ཧ་གཱ་ཐཱ།
8463 མི་ལི་ད་ཊཱི་ཀཱ།
8464 པ་ད་མཉྫ་རཱི།
8465 པ་ད་སཱ་ད་ནཾ།
8466 སདྡ་བིནྡུ་པ་ཀ་ར་ཎཾ།
8467 ཀཙྩཱ་ཡ་ན་དྷཱ་ཏུ་མཉྫུ་སཱ།
8468 སཱ་མནྟ་ཀཱུ་ཊ་ཝཎྞ་ནཱ།
2101 སཱི་ལཀྑནྡྷ་ཝག་ག་པཱ་ལི།
2102 མ་ཧཱ་ཝག་ག་པཱ་ལི། (དཱི་གྷ)
2103 པཱ་ཐི་ཀ་ཝག་ག་པཱ་ལི།
2201 སཱི་ལཀྑནྡྷ་ཝག་ག་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
2202 མ་ཧཱ་ཝག་ག་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ། (དཱི་གྷ)
2203 པཱ་ཐི་ཀ་ཝག་ག་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
2301 སཱི་ལཀྑནྡྷ་ཝག་ག་ཊཱི་ཀཱ།
2302 མ་ཧཱ་ཝག་ག་ཊཱི་ཀཱ། (དཱི་གྷ)
2303 པཱ་ཐི་ཀ་ཝག་ག་ཊཱི་ཀཱ།
2304 སཱི་ལཀྑནྡྷ་ཝག་ག་ཨ་བྷི་ན་ཝ་ཊཱི་ཀཱ-༡
2305 སཱི་ལཀྑནྡྷ་ཝག་ག་ཨ་བྷི་ན་ཝ་ཊཱི་ཀཱ-༢
3101 མཱུ་ལ་པཎྞཱ་ས་པཱ་ལི།
3102 མཛྷི་མ་པཎྞཱ་ས་པཱ་ལི།
3103 ཨུ་པ་རི་པཎྞཱ་ས་པཱ་ལི།
3201 མཱུ་ལ་པཎྞཱ་ས་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༡
3202 མཱུ་ལ་པཎྞཱ་ས་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༢
3203 མཛྷི་མ་པཎྞཱ་ས་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
3204 ཨུ་པ་རི་པཎྞཱ་ས་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
3301 མཱུ་ལ་པཎྞཱ་ས་ཊཱི་ཀཱ།
3302 མཛྷི་མ་པཎྞཱ་ས་ཊཱི་ཀཱ།
3303 ཨུ་པ་རི་པཎྞཱ་ས་ཊཱི་ཀཱ།
4101 ས་གཱ་ཐཱ་ཝག་ག་པཱ་ལི།
4102 ནི་དཱ་ན་ཝག་ག་པཱ་ལི།
4103 ཁནྡྷ་ཝག་ག་པཱ་ལི།
4104 ས་ལཱ་ཡ་ཏ་ན་ཝག་ག་པཱ་ལི།
4105 མ་ཧཱ་ཝག་ག་པཱ་ལི། (སཾ་ཡུཏྟ)
4201 ས་གཱ་ཐཱ་ཝག་ག་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
4202 ནི་དཱ་ན་ཝག་ག་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
4203 ཁནྡྷ་ཝག་ག་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
4204 ས་ལཱ་ཡ་ཏ་ན་ཝག་ག་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
4205 མ་ཧཱ་ཝག་ག་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ། (སཾ་ཡུཏྟ)
4301 ས་གཱ་ཐཱ་ཝག་ག་ཊཱི་ཀཱ།
4302 ནི་དཱ་ན་ཝག་ག་ཊཱི་ཀཱ།
4303 ཁནྡྷ་ཝག་ག་ཊཱི་ཀཱ།
4304 ས་ལཱ་ཡ་ཏ་ན་ཝག་ག་ཊཱི་ཀཱ།
4305 མ་ཧཱ་ཝག་ག་ཊཱི་ཀཱ། (སཾ་ཡུཏྟ)
5101 ཨེ་ཀ་ཀ་ནི་པཱ་ཏ་པཱ་ལི།
5102 དུ་ཀ་ནི་པཱ་ཏ་པཱ་ལི།
5103 ཏི་ཀ་ནི་པཱ་ཏ་པཱ་ལི།
5104 ཙ་ཏུཀྐ་ནི་པཱ་ཏ་པཱ་ལི།
5105 པཉྩ་ཀ་ནི་པཱ་ཏ་པཱ་ལི།
5106 ཆཀྐ་ནི་པཱ་ཏ་པཱ་ལི།
5107 སཏྟ་ཀ་ནི་པཱ་ཏ་པཱ་ལི།
5108 ཨཊྛ་ཀཱ་དི་ནི་པཱ་ཏ་པཱ་ལི།
5109 ན་ཝ་ཀ་ནི་པཱ་ཏ་པཱ་ལི།
5110 ད་ས་ཀ་ནི་པཱ་ཏ་པཱ་ལི།
5111 ཨེ་ཀཱ་ད་ས་ཀ་ནི་པཱ་ཏ་པཱ་ལི།
5201 ཨེ་ཀ་ཀ་ནི་པཱ་ཏ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
5202 དུ་ཀ་ཏི་ཀ་ཙ་ཏུཀྐ་ནི་པཱ་ཏ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
5203 པཉྩ་ཀ་ཆཀྐ་སཏྟ་ཀ་ནི་པཱ་ཏ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
5204 ཨཊྛ་ཀཱ་དི་ནི་པཱ་ཏ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
5301 ཨེ་ཀ་ཀ་ནི་པཱ་ཏ་ཊཱི་ཀཱ།
5302 དུ་ཀ་ཏི་ཀ་ཙ་ཏུཀྐ་ནི་པཱ་ཏ་ཊཱི་ཀཱ།
5303 པཉྩ་ཀ་ཆཀྐ་སཏྟ་ཀ་ནི་པཱ་ཏ་ཊཱི་ཀཱ།
5304 ཨཊྛ་ཀཱ་དི་ནི་པཱ་ཏ་ཊཱི་ཀཱ།
6101 ཁུད་ད་ཀ་པཱ་ཋ་པཱ་ལི།
6102 དྷམྨ་པ་ད་པཱ་ལི།
6103 ཨུ་དཱ་ན་པཱ་ལི།
6104 ཨི་ཏི་ཝུཏྟ་ཀ་པཱ་ལི།
6105 སུཏྟ་ནི་པཱ་ཏ་པཱ་ལི།
6106 ཝི་མཱ་ན་ཝཏྠུ་པཱ་ལི།
6107 པེ་ཏ་ཝཏྠུ་པཱ་ལི།
6108 ཐེ་ར་གཱ་ཐཱ་པཱ་ལི།
6109 ཐེ་རཱི་གཱ་ཐཱ་པཱ་ལི།
6110 ཨ་པ་དཱ་ན་པཱ་ལི-༡
6111 ཨ་པ་དཱ་ན་པཱ་ལི-༢
6112 བུདྡྷ་ཝཾ་ས་པཱ་ལི།
6113 ཙ་རི་ཡཱ་པི་ཊ་ཀ་པཱ་ལི།
6114 ཛཱ་ཏ་ཀ་པཱ་ལི-༡
6115 ཛཱ་ཏ་ཀ་པཱ་ལི-༢
6116 མ་ཧཱ་ནི་དྡེ་ས་པཱ་ལི།
6117 ཙཱུ་ལ་ནི་དྡེ་ས་པཱ་ལི།
6118 པ་ཊི་སམ་བྷི་དཱ་མགྒ་པཱ་ལི།
6119 ནེཏྟི་པྤ་ཀ་ར་ཎ་པཱ་ལི།
6120 མི་ལིནྡ་པཉྷ་པཱ་ལི།
6121 པེ་ཊ་ཀོ་པ་དེ་ས་པཱ་ལི།
6201 ཁུད་ད་ཀ་པཱ་ཋ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
6202 དྷམྨ་པ་ད་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༡
6203 དྷམྨ་པ་ད་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༢
6204 ཨུ་དཱ་ན་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
6205 ཨི་ཏི་ཝུཏྟ་ཀ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
6206 སུཏྟ་ནི་པཱ་ཏ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༡
6207 སུཏྟ་ནི་པཱ་ཏ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༢
6208 ཝི་མཱ་ན་ཝཏྠུ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
6209 པེ་ཏ་ཝཏྠུ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
6210 ཐེ་ར་གཱ་ཐཱ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༡
6211 ཐེ་ར་གཱ་ཐཱ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༢
6212 ཐེ་རཱི་གཱ་ཐཱ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
6213 ཨ་པ་དཱ་ན་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༡
6214 ཨ་པ་དཱ་ན་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༢
6215 བུདྡྷ་ཝཾ་ས་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
6216 ཙ་རི་ཡཱ་པི་ཊ་ཀ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
6217 ཛཱ་ཏ་ཀ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༡
6218 ཛཱ་ཏ་ཀ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༢
6219 ཛཱ་ཏ་ཀ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༣
6220 ཛཱ་ཏ་ཀ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༤
6221 ཛཱ་ཏ་ཀ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༥
6222 ཛཱ་ཏ་ཀ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༦
6223 ཛཱ་ཏ་ཀ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༧
6224 མ་ཧཱ་ནི་དྡེ་ས་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
6225 ཙཱུ་ལ་ནི་དྡེ་ས་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
6226 པ་ཊི་སམ་བྷི་དཱ་མགྒ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༡
6227 པ་ཊི་སམ་བྷི་དཱ་མགྒ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ-༢
6228 ནེཏྟི་པྤ་ཀ་ར་ཎ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
6301 ནེཏྟི་པྤ་ཀ་ར་ཎ་ཊཱི་ཀཱ།
6302 ནེཏྟི་ཝི་བྷཱི་ནཱི།
7101 དྷམྨ་སངྒ་ཎཱི་པཱ་ལི།
7102 ཝི་བྷངྒ་པཱ་ལི།
7103 དྷཱ་ཏུ་ཀ་ཐཱ་པཱ་ལི།
7104 པུགྒ་ལ་པཉྙཏྟི་པཱ་ལི།
7105 ཀ་ཐཱ་ཝཏྠུ་པཱ་ལི།
7106 ཡ་མ་ཀ་པཱ་ལི-༡
7107 ཡ་མ་ཀ་པཱ་ལི-༢
7108 ཡ་མ་ཀ་པཱ་ལི-༣
7109 པཊྛཱ་ན་པཱ་ལི-༡
7110 པཊྛཱ་ན་པཱ་ལི-༢
7111 པཊྛཱ་ན་པཱ་ལི-༣
7112 པཊྛཱ་ན་པཱ་ལི-༤
7113 པཊྛཱ་ན་པཱ་ལི-༥
7201 དྷམྨ་སངྒ་ཎི་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
7202 སམྨོ་ཧ་ཝི་ནོ་ད་ནཱི་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
7203 པཉྩ་པ་ཀ་ར་ཎ་ཨཊྛ་ཀ་ཐཱ།
7301 དྷམྨ་སངྒ་ཎཱི་མཱུ་ལ་ཊཱི་ཀཱ།
7302 ཝི་བྷངྒ་མཱུ་ལ་ཊཱི་ཀཱ།
7303 པཉྩ་པ་ཀ་ར་ཎ་མཱུ་ལ་ཊཱི་ཀཱ།
7304 དྷམྨ་སངྒ་ཎཱི་ཨ་ནུ་ཊཱི་ཀཱ།
7305 པཉྩ་པ་ཀ་ར་ཎ་ཨ་ནུ་ཊཱི་ཀཱ།
7306 ཨ་བྷི་དྷམྨཱ་ཝ་ཏཱ་རོ་ནཱ་མ་རཱུ་པ་པ་རི་ཙྪེ་དོ།
7307 ཨ་བྷི་དྷམྨཏྠ་སངྒ་ཧོ།
7308 ཨ་བྷི་དྷམྨཱ་ཝ་ཏཱ་ར་པུ་རཱ་ཎ་ཊཱི་ཀཱ།
7309 ཨ་བྷི་དྷམྨ་མཱ་ཏི་ཀཱ་པཱ་ལི།

Tiếng Việt
Kinh điển PaliChú giảiPhụ chú giảiKhác
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Tạng Luật)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Chú Giải Pārājikakaṇḍa - 1
1202 Chú Giải Pārājikakaṇḍa - 2
1203 Chú Giải Pācittiya
1204 Chú Giải Mahāvagga (Tạng Luật)
1205 Chú Giải Cūḷavagga
1206 Chú Giải Parivāra
1301 Phụ Chú Giải Sāratthadīpanī - 1
1302 Phụ Chú Giải Sāratthadīpanī - 2
1303 Phụ Chú Giải Sāratthadīpanī - 3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Chú Giải Vinayasaṅgaha
1403 Phụ Chú Giải Vajirabuddhi
1404 Phụ Chú Giải Vimativinodanī - 1
1405 Phụ Chú Giải Vimativinodanī - 2
1406 Phụ Chú Giải Vinayālaṅkāra - 1
1407 Phụ Chú Giải Vinayālaṅkāra - 2
1408 Phụ Chú Giải Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Phụ Chú Giải Vinayavinicchaya - 1
1411 Phụ Chú Giải Vinayavinicchaya - 2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Thanh Tịnh Đạo - 1
8402 Thanh Tịnh Đạo - 2
8403 Đại Phụ Chú Giải Thanh Tịnh Đạo - 1
8404 Đại Phụ Chú Giải Thanh Tịnh Đạo - 2
8405 Lời Tựa Thanh Tịnh Đạo

8406 Trường Bộ Kinh (Vấn Đáp)
8407 Trung Bộ Kinh (Vấn Đáp)
8408 Tương Ưng Bộ Kinh (Vấn Đáp)
8409 Tăng Chi Bộ Kinh (Vấn Đáp)
8410 Tạng Luật (Vấn Đáp)
8411 Tạng Vi Diệu Pháp (Vấn Đáp)
8412 Chú Giải (Vấn Đáp)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Phụ Chú Giải Namakkāra
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Phụ Chú Giải Abhidhānappadīpikā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Phụ Chú Giải Subodhālaṅkāra
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8444 Mahārahanīti
8445 Dhammanīti
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8450 Cāṇakyanīti
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Phụ Chú Giải Milinda
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Trường Bộ)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Chú Giải Sīlakkhandhavagga
2202 Chú Giải Mahāvagga (Trường Bộ)
2203 Chú Giải Pāthikavagga
2301 Phụ Chú Giải Sīlakkhandhavagga
2302 Phụ Chú Giải Mahāvagga (Trường Bộ)
2303 Phụ Chú Giải Pāthikavagga
2304 Phụ Chú Giải Mới Sīlakkhandhavagga - 1
2305 Phụ Chú Giải Mới Sīlakkhandhavagga - 2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Chú Giải Mūlapaṇṇāsa - 1
3202 Chú Giải Mūlapaṇṇāsa - 2
3203 Chú Giải Majjhimapaṇṇāsa
3204 Chú Giải Uparipaṇṇāsa
3301 Phụ Chú Giải Mūlapaṇṇāsa
3302 Phụ Chú Giải Majjhimapaṇṇāsa
3303 Phụ Chú Giải Uparipaṇṇāsa
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Tương Ưng Bộ)
4201 Chú Giải Sagāthāvagga
4202 Chú Giải Nidānavagga
4203 Chú Giải Khandhavagga
4204 Chú Giải Saḷāyatanavagga
4205 Chú Giải Mahāvagga (Tương Ưng Bộ)
4301 Phụ Chú Giải Sagāthāvagga
4302 Phụ Chú Giải Nidānavagga
4303 Phụ Chú Giải Khandhavagga
4304 Phụ Chú Giải Saḷāyatanavagga
4305 Phụ Chú Giải Mahāvagga (Tương Ưng Bộ)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Chú Giải Ekakanipāta
5202 Chú Giải Duka-tika-catukkanipāta
5203 Chú Giải Pañcaka-chakka-sattakanipāta
5204 Chú Giải Aṭṭhakādinipāta
5301 Phụ Chú Giải Ekakanipāta
5302 Phụ Chú Giải Duka-tika-catukkanipāta
5303 Phụ Chú Giải Pañcaka-chakka-sattakanipāta
5304 Phụ Chú Giải Aṭṭhakādinipāta
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi - 1
6111 Apadāna Pāḷi - 2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi - 1
6115 Jātaka Pāḷi - 2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Chú Giải Khuddakapāṭha
6202 Chú Giải Dhammapada - 1
6203 Chú Giải Dhammapada - 2
6204 Chú Giải Udāna
6205 Chú Giải Itivuttaka
6206 Chú Giải Suttanipāta - 1
6207 Chú Giải Suttanipāta - 2
6208 Chú Giải Vimānavatthu
6209 Chú Giải Petavatthu
6210 Chú Giải Theragāthā - 1
6211 Chú Giải Theragāthā - 2
6212 Chú Giải Therīgāthā
6213 Chú Giải Apadāna - 1
6214 Chú Giải Apadāna - 2
6215 Chú Giải Buddhavaṃsa
6216 Chú Giải Cariyāpiṭaka
6217 Chú Giải Jātaka - 1
6218 Chú Giải Jātaka - 2
6219 Chú Giải Jātaka - 3
6220 Chú Giải Jātaka - 4
6221 Chú Giải Jātaka - 5
6222 Chú Giải Jātaka - 6
6223 Chú Giải Jātaka - 7
6224 Chú Giải Mahāniddesa
6225 Chú Giải Cūḷaniddesa
6226 Chú Giải Paṭisambhidāmagga - 1
6227 Chú Giải Paṭisambhidāmagga - 2
6228 Chú Giải Nettippakaraṇa
6301 Phụ Chú Giải Nettippakaraṇa
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi - 1
7107 Yamaka Pāḷi - 2
7108 Yamaka Pāḷi - 3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi - 1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi - 2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi - 3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi - 4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi - 5
7201 Chú Giải Dhammasaṅgaṇi
7202 Chú Giải Sammohavinodanī
7203 Chú Giải Pañcapakaraṇa
7301 Phụ Chú Giải Gốc Dhammasaṅgaṇī
7302 Phụ Chú Giải Gốc Vibhaṅga
7303 Phụ Chú Giải Gốc Pañcapakaraṇa
7304 Phụ Chú Giải Tiếp Theo Dhammasaṅgaṇī
7305 Phụ Chú Giải Tiếp Theo Pañcapakaraṇa
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Phụ Chú Giải Cổ Điển Abhidhammāvatāra
7309 Abhidhammamātikāpāḷi