中文
巴利義註複註藏外典籍
1101 巴拉基咖(波羅夷)
1102 巴吉帝亞(波逸提)
1103 大品(律藏)
1104 小品
1105 附隨
1201 巴拉基咖(波羅夷)義註-1
1202 巴拉基咖(波羅夷)義註-2
1203 巴吉帝亞(波逸提)義註
1204 大品義註(律藏)
1205 小品義註
1206 附隨義註
1301 心義燈-1
1302 心義燈-2
1303 心義燈-3
1401 疑惑度脫
1402 律攝註釋
1403 金剛智疏
1404 疑難解除疏-1
1405 疑難解除疏-2
1406 律莊嚴疏-1
1407 律莊嚴疏-2
1408 古老解惑疏
1409 律抉擇-上抉擇
1410 律抉擇疏-1
1411 律抉擇疏-2
1412 巴吉帝亞等啟請經
1413 小戒學-根本戒學

8401 清淨道論-1
8402 清淨道論-2
8403 清淨道大複註-1
8404 清淨道大複註-2
8405 清淨道論導論

8406 長部問答
8407 中部問答
8408 相應部問答
8409 增支部問答
8410 律藏問答
8411 論藏問答
8412 義注問答
8413 語言學詮釋手冊
8414 勝義顯揚
8415 隨燈論誦
8416 發趣論燈論
8417 禮敬文
8418 大禮敬文
8419 依相讚佛偈
8420 經讚
8421 蓮花供
8422 勝者莊嚴
8423 語蜜
8424 佛德偈集
8425 小史
8427 佛教史
8426 大史
8429 目犍連文法
8428 迦旃延文法
8430 文法寶鑑(詞幹篇)
8431 文法寶鑑(詞根篇)
8432 詞形成論
8433 目犍連五章
8434 應用成就讀本
8435 音韻論讀本
8436 阿毗曇燈讀本
8437 阿毗曇燈疏
8438 妙莊嚴論讀本
8439 妙莊嚴論疏
8440 初學入門義抉擇精要
8446 詩王智論
8447 智論花鬘
8445 法智論
8444 大羅漢智論
8441 世間智論
8442 經典智論
8443 勇士百智論
8450 考底利耶智論
8448 人眼燈
8449 四護衛燈
8451 妙味之流
8452 界清淨
8453 韋桑達拉頌
8454 目犍連語釋五章
8455 塔史
8456 佛牙史
8457 詞根讀本注釋
8458 舍利史
8459 象頭山寺史
8460 勝者行傳
8461 勝者宗燈
8462 油鍋偈
8463 彌蘭王問疏
8464 詞花鬘
8465 詞成就論
8466 正理滴論
8467 迦旃延詞根注
8468 邊境山注釋
2101 戒蘊品
2102 大品(長部)
2103 波梨品
2201 戒蘊品註義註
2202 大品義註(長部)
2203 波梨品義註
2301 戒蘊品疏
2302 大品複註(長部)
2303 波梨品複註
2304 戒蘊品新複註-1
2305 戒蘊品新複註-2
3101 根本五十經
3102 中五十經
3103 後五十經
3201 根本五十義註-1
3202 根本五十義註-2
3203 中五十義註
3204 後五十義註
3301 根本五十經複註
3302 中五十經複註
3303 後五十經複註
4101 有偈品
4102 因緣品
4103 蘊品
4104 六處品
4105 大品(相應部)
4201 有偈品義注
4202 因緣品義注
4203 蘊品義注
4204 六處品義注
4205 大品義注(相應部)
4301 有偈品複註
4302 因緣品註
4303 蘊品複註
4304 六處品複註
4305 大品複註(相應部)
5101 一集經
5102 二集經
5103 三集經
5104 四集經
5105 五集經
5106 六集經
5107 七集經
5108 八集等經
5109 九集經
5110 十集經
5111 十一集經
5201 一集義註
5202 二、三、四集義註
5203 五、六、七集義註
5204 八、九、十、十一集義註
5301 一集複註
5302 二、三、四集複註
5303 五、六、七集複註
5304 八集等複註
6101 小誦
6102 法句經
6103 自說
6104 如是語
6105 經集
6106 天宮事
6107 餓鬼事
6108 長老偈
6109 長老尼偈
6110 譬喻-1
6111 譬喻-2
6112 諸佛史
6113 所行藏
6114 本生-1
6115 本生-2
6116 大義釋
6117 小義釋
6118 無礙解道
6119 導論
6120 彌蘭王問
6121 藏釋
6201 小誦義注
6202 法句義注-1
6203 法句義注-2
6204 自說義注
6205 如是語義註
6206 經集義注-1
6207 經集義注-2
6208 天宮事義注
6209 餓鬼事義注
6210 長老偈義注-1
6211 長老偈義注-2
6212 長老尼義注
6213 譬喻義注-1
6214 譬喻義注-2
6215 諸佛史義注
6216 所行藏義注
6217 本生義注-1
6218 本生義注-2
6219 本生義注-3
6220 本生義注-4
6221 本生義注-5
6222 本生義注-6
6223 本生義注-7
6224 大義釋義注
6225 小義釋義注
6226 無礙解道義注-1
6227 無礙解道義注-2
6228 導論義注
6301 導論複註
6302 導論明解
7101 法集論
7102 分別論
7103 界論
7104 人施設論
7105 論事
7106 雙論-1
7107 雙論-2
7108 雙論-3
7109 發趣論-1
7110 發趣論-2
7111 發趣論-3
7112 發趣論-4
7113 發趣論-5
7201 法集論義註
7202 分別論義註(迷惑冰消)
7203 五部論義註
7301 法集論根本複註
7302 分別論根本複註
7303 五論根本複註
7304 法集論複註
7305 五論複註
7306 阿毘達摩入門
7307 攝阿毘達磨義論
7308 阿毘達摩入門古複註
7309 阿毘達摩論母

မြန်မာ
ပဠိအဋ္ဌကထာဋီကာအည
1101 ပါရာဇိက ပါဠိ
1102 ပါစိတ္တိယ ပါဠိ
1103 မဟာဝဂ္ဂ ပါဠိ (ဝိနယ)
1104 စူဠဝဂ္ဂ ပါဠိ
1105 ပရိဝါရ ပါဠိ
1201 ပါရာဇိကကဏ္ဍ အဋ္ဌကထာ-၁
1202 ပါရာဇိကကဏ္ဍ အဋ္ဌကထာ-၂
1203 ပါစိတ္တိယ အဋ္ဌကထာ
1204 မဟာဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ (ဝိနယ)
1205 စူဠဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
1206 ပရိဝါရ အဋ္ဌကထာ
1301 သာရတ္ထဒီပနီ ဋီကာ-၁
1302 သာရတ္ထဒီပနီ ဋီကာ-၂
1303 သာရတ္ထဒီပနီ ဋီကာ-၃
1401 ဒွေမာတိကာပါဠိ
1402 ဝိနယသင်္ဂဟ အဋ္ဌကထာ
1403 ဝဇိရဗုဒ္ဓိ ဋီကာ
1404 ဝိမတိဝိနောဒနီ ဋီကာ-၁
1405 ဝိမတိဝိနောဒနီ ဋီကာ-၂
1406 ဝိနယာလင်္ကာရ ဋီကာ-၁
1407 ဝိနယာလင်္ကာရ ဋီကာ-၂
1408 ကင်္ခာဝိတရဏီပုရာဏ ဋီကာ
1409 ဝိနယဝိနိစ္ဆယ-ဥတ္တရဝိနိစ္ဆယ
1410 ဝိနယဝိနိစ္ဆယ ဋီကာ-၁
1411 ဝိနယဝိနိစ္ဆယ ဋီကာ-၂
1412 ပါစိတျာဒိယောဇနာပါဠိ
1413 ခုဒ္ဒသိက္ခာ-မူလသိက္ခာ

8401 ဝိသုဒ္ဓိမဂ္ဂ-၁
8402 ဝိသုဒ္ဓိမဂ္ဂ-၂
8403 ဝိသုဒ္ဓိမဂ္ဂ-မဟာဋီကာ-၁
8404 ဝိသုဒ္ဓိမဂ္ဂ-မဟာဋီကာ-၂
8405 ဝိသုဒ္ဓိမဂ္ဂ နိဒါနကထာ

8406 ဒီဃနိကာယ (ပု-ဝိ)
8407 မဇ္ဈိမနိကာယ (ပု-ဝိ)
8408 သံယုတ္တနိကာယ (ပု-ဝိ)
8409 အင်္ဂုတ္တရနိကာယ (ပု-ဝိ)
8410 ဝိနယပိဋက (ပု-ဝိ)
8411 အဘိဓမ္မပိဋက (ပု-ဝိ)
8412 အဋ္ဌကထာ (ပု-ဝိ)
8413 နိရုတ္တိဒီပနီ
8414 ပရမတ္ထဒီပနီ သင်္ဂဟမဟာဋီကာပါဌ
8415 အနုဒီပနီပါဌ
8416 ပဋ္ဌာနုဒ္ဒေသ ဒီပနီပါဌ
8417 နမက္ကာရဋီကာ
8418 မဟာပဏာမပါဌ
8419 လက္ခဏာတော ဗုဒ္ဓထောမနာဂါထာ
8420 သုတဝန္ဒနာ
8421 ကမလာဉ္ဇလိ
8422 ဇိနာလင်္ကာရ
8423 ပဇ္ဇမဓု
8424 ဗုဒ္ဓဂုဏဂါထာဝလီ
8425 စူဠဂန္ထဝံသ
8427 သာသနဝံသ
8426 မဟာဝံသ
8429 မောဂ္ဂလ္လာနဗျာကရဏံ
8428 ကစ္စာယနဗျာကရဏံ
8430 သဒ္ဒနီတိပ္ပကရဏံ (ပဒမာလာ)
8431 သဒ္ဒနီတိပ္ပကရဏံ (ဓါတုမာလာ)
8432 ပဒရူပသိဒ္ဓိ
8433 မောဂလ္လာနပဉ္စိကာ
8434 ပယောဂသိဒ္ဓိပါဌ
8435 ဝုတ္တောဒယပါဌ
8436 အဘိဓါနပ္ပဒီပိကာပါဌ
8437 အဘိဓါနပ္ပဒီပိကာဋီကာ
8438 သုဗောဓါလင်္ကာရပါဌ
8439 သုဗောဓါလင်္ကာရဋီကာ
8440 ဗာလာဝတာရ ဂဏ္ဌိပဒတ္ထဝိနိစ္ဆယသာရ
8446 ကဝိဒပ္ပဏနီတိ
8447 နီတိမဉ္ဇရီ
8445 ဓမ္မနီတိ
8444 မဟာရဟနီတိ
8441 လောကနီတိ
8442 သုတ္တန္တနီတိ
8443 သူရဿတိနီတိ
8450 စာဏကျနီတိ
8448 နရဒက္ခဒီပနီ
8449 စတုရာရက္ခဒီပနီ
8451 ရသဝါဟိနီ
8452 သီမဝိသောဓနီပါဌ
8453 ဝေဿန္တရဂီတိ
8454 မောဂ္ဂလ္လာန ဝုတ္တိဝိဝရဏပဉ္စိကာ
8455 ထူပဝံသ
8456 ဒါဌာဝံသ
8457 ဓါတုပါဌဝိလာသိနိယာ
8458 ဓါတုဝံသ
8459 ဟတ္ထဝနဂလ္လဝိဟာရဝံသ
8460 ဇိနစရိတယ
8461 ဇိနဝံသဒီပံ
8462 တေလကဋာဟဂါထာ
8463 မိလိဒဋီကာ
8464 ပဒမဉ္ဇရီ
8465 ပဒသာဓနံ
8466 သဒ္ဒဗိန္ဒုပကရဏံ
8467 ကစ္စာယနဓါတုမဉ္ဇုသာ
8468 သာမန္တကူဋဝဏ္ဏနာ
2101 သီလက္ခန္ဓဝဂ္ဂ ပါဠိ
2102 မဟာဝဂ္ဂ ပါဠိ (ဒီဃ)
2103 ပါထိကဝဂ္ဂ ပါဠိ
2201 သီလက္ခန္ဓဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
2202 မဟာဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ (ဒီဃ)
2203 ပါထိကဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
2301 သီလက္ခန္ဓဝဂ္ဂ ဋီကာ
2302 မဟာဝဂ္ဂ ဋီကာ (ဒီဃ)
2303 ပါထိကဝဂ္ဂ ဋီကာ
2304 သီလက္ခန္ဓဝဂ္ဂ-အဘိနဝဋီကာ-၁
2305 သီလက္ခန္ဓဝဂ္ဂ-အဘိနဝဋီကာ-၂
3101 မူလပဏ္ဏာသ ပါဠိ
3102 မဇ္ဈိမပဏ္ဏာသ ပါဠိ
3103 ဥပရိပဏ္ဏာသ ပါဠိ
3201 မူလပဏ္ဏာသ အဋ္ဌကထာ-၁
3202 မူလပဏ္ဏာသ အဋ္ဌကထာ-၂
3203 မဇ္ဈိမပဏ္ဏာသ အဋ္ဌကထာ
3204 ဥပရိပဏ္ဏာသ အဋ္ဌကထာ
3301 မူလပဏ္ဏာသ ဋီကာ
3302 မဇ္ဈိမပဏ္ဏာသ ဋီကာ
3303 ဥပရိပဏ္ဏာသ ဋီကာ
4101 သဂါထာဝဂ္ဂ ပါဠိ
4102 နိဒါနဝဂ္ဂ ပါဠိ
4103 ခန္ဓဝဂ္ဂ ပါဠိ
4104 သဠာယတနဝဂ္ဂ ပါဠိ
4105 မဟာဝဂ္ဂ ပါဠိ (သံယုတ္တ)
4201 သဂါထာဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
4202 နိဒါနဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
4203 ခန္ဓဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
4204 သဠာယတနဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
4205 မဟာဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ (သံယုတ္တ)
4301 သဂါထာဝဂ္ဂ ဋီကာ
4302 နိဒါနဝဂ္ဂ ဋီကာ
4303 ခန္ဓဝဂ္ဂ ဋီကာ
4304 သဠာယတနဝဂ္ဂ ဋီကာ
4305 မဟာဝဂ္ဂ ဋီကာ (သံယုတ္တ)
5101 ဧကကနိပါတ ပါဠိ
5102 ဒုကနိပါတ ပါဠိ
5103 တိကနိပါတ ပါဠိ
5104 စတုက္ကနိပါတ ပါဠိ
5105 ပဉ္စကနိပါတ ပါဠိ
5106 ဆက္ကနိပါတ ပါဠိ
5107 သတ္တကနိပါတ ပါဠိ
5108 အဋ္ဌကာဒိနိပါတ ပါဠိ
5109 နဝကနိပါတ ပါဠိ
5110 ဒသကနိပါတ ပါဠိ
5111 ဧကာဒသကနိပါတ ပါဠိ
5201 ဧကကနိပါတ အဋ္ဌကထာ
5202 ဒုက-တိက-စတုက္ကနိပါတ အဋ္ဌကထာ
5203 ပဉ္စက-ဆက္က-သတ္တကနိပါတ အဋ္ဌကထာ
5204 အဋ္ဌကာဒိနိပါတ အဋ္ဌကထာ
5301 ဧကကနိပါတ ဋီကာ
5302 ဒုက-တိက-စတုက္ကနိပါတ ဋီကာ
5303 ပဉ္စက-ဆက္က-သတ္တကနိပါတ ဋီကာ
5304 အဋ္ဌကာဒိနိပါတ ဋီကာ
6101 ခုဒ္ဒကပါဌ ပါဠိ
6102 ဓမ္မပဒ ပါဠိ
6103 ဥဒါန ပါဠိ
6104 ဣတိဝုတ္တက ပါဠိ
6105 သုတ္တနိပါတ ပါဠိ
6106 ဝိမာနဝတ္ထု ပါဠိ
6107 ပေတဝတ္ထု ပါဠိ
6108 ထေရဂါထာ ပါဠိ
6109 ထေရီဂါထာ ပါဠိ
6110 အပဒါန ပါဠိ-၁
6111 အပဒါန ပါဠိ-၂
6112 ဗုဒ္ဓဝံသ ပါဠိ
6113 စရိယာပိဋက ပါဠိ
6114 ဇာတက ပါဠိ-၁
6115 ဇာတက ပါဠိ-၂
6116 မဟာနိဒ္ဒေသ ပါဠိ
6117 စူဠနိဒ္ဒေသ ပါဠိ
6118 ပဋိသမ္ဘိဒါမဂ္ဂ ပါဠိ
6119 နေတ္တိပ္ပကရဏ ပါဠိ
6120 မိလိန္ဒပဉှ ပါဠိ
6121 ပေဋကောပဒေသ ပါဠိ
6201 ခုဒ္ဒကပါဌ အဋ္ဌကထာ
6202 ဓမ္မပဒ အဋ္ဌကထာ-၁
6203 ဓမ္မပဒ အဋ္ဌကထာ-၂
6204 ဥဒါန အဋ္ဌကထာ
6205 ဣတိဝုတ္တက အဋ္ဌကထာ
6206 သုတ္တနိပါတ အဋ္ဌကထာ-၁
6207 သုတ္တနိပါတ အဋ္ဌကထာ-၂
6208 ဝိမာနဝတ္ထု အဋ္ဌကထာ
6209 ပေတဝတ္ထု အဋ္ဌကထာ
6210 ထေရဂါထာ အဋ္ဌကထာ-၁
6211 ထေရဂါထာ အဋ္ဌကထာ-၂
6212 ထေရီဂါထာ အဋ္ဌကထာ
6213 အပဒါန အဋ္ဌကထာ-၁
6214 အပဒါန အဋ္ဌကထာ-၂
6215 ဗုဒ္ဓဝံသ အဋ္ဌကထာ
6216 စရိယာပိဋက အဋ္ဌကထာ
6217 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၁
6218 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၂
6219 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၃
6220 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၄
6221 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၅
6222 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၆
6223 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၇
6224 မဟာနိဒ္ဒေသ အဋ္ဌကထာ
6225 စူဠနိဒ္ဒေသ အဋ္ဌကထာ
6226 ပဋိသမ္ဘိဒါမဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ-၁
6227 ပဋိသမ္ဘိဒါမဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ-၂
6228 နေတ္တိပ္ပကရဏ အဋ္ဌကထာ
6301 နေတ္တိပ္ပကရဏ ဋီကာ
6302 နေတ္တိဝိဘာဝိနီ
7101 ဓမ္မသင်္ဂဏီ ပါဠိ
7102 ဝိဘင်္ဂ ပါဠိ
7103 ဓါတုကထာ ပါဠိ
7104 ပုဂ္ဂလပညတ္တိ ပါဠိ
7105 ကထာဝတ္ထု ပါဠိ
7106 ယမက ပါဠိ-၁
7107 ယမက ပါဠိ-၂
7108 ယမက ပါဠိ-၃
7109 ပဋ္ဌာန ပါဠိ-၁
7110 ပဋ္ဌာန ပါဠိ-၂
7111 ပဋ္ဌာန ပါဠိ-၃
7112 ပဋ္ဌာန ပါဠိ-၄
7113 ပဋ္ဌာန ပါဠိ-၅
7201 ဓမ္မသင်္ဂဏိ အဋ္ဌကထာ
7202 သမ္မောဟဝိနောဒနီ အဋ္ဌကထာ
7203 ပဉ္စပကရဏ အဋ္ဌကထာ
7301 ဓမ္မသင်္ဂဏီ-မူလဋီကာ
7302 ဝိဘင်္ဂ-မူလဋီကာ
7303 ပဉ္စပကရဏ-မူလဋီကာ
7304 ဓမ္မသင်္ဂဏီ-အနုဋီကာ
7305 ပဉ္စပကရဏ-အနုဋီကာ
7306 အဘိဓမ္မာဝတာရော-နာမရူပပရိစ္ဆေဒေါ
7307 အဘိဓမ္မတ္ထသင်္ဂဟော
7308 အဘိဓမ္မာဝတာရ-ပုရာဏဋီကာ
7309 အဘိဓမ္မမာတိကာပါဠိ

English
Pali CanonCommentariesSub-commentariesOther
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

Français
Canon PaliCommentairesSubcommentairesAutres
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

हिंदी
पाली कैननकमेंट्रीउप-टिप्पणियाँअन्य
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

Indonesia
Kanon PaliKomentarSub-komentarLainnya
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

日文
巴利義註複註藏外典籍
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi


Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa

その世尊、阿羅漢、正等覚者に礼拝いたします。

Abhidhammapiṭake

阿毘達磨蔵における

Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā

五論根本復注(パンチャパカラナ・ムーラティーカー)

Dhātukathāpakaraṇa-mūlaṭīkā

界説論根本復注(ダートゥカターパカラナ・ムーラティーカー)

Ganthārambhavaṇṇanā

釈論開始の解説

Dhātukathāpakaraṇaṃ [Pg.1] desento bhagavā yasmiṃ samaye desesi, taṃ samayaṃ dassetuṃ, vibhaṅgānantaraṃ desitassa pakaraṇassa dhātukathābhāvaṃ dassetuṃ vā ‘‘aṭṭhārasahī’’tiādimāha. Tattha balavidhamanavisayātikkamanavasena devaputtamārassa, appavattikaraṇavasena kilesābhisaṅkhāramārānaṃ, samudayappahānapariññāvasena khandhamārassa, maccumārassa ca bodhimūle eva bhañjitattā parūpanissayarahitaṃ niratisayaṃ taṃ bhañjanaṃ upādāya bhagavā eva ‘‘mārabhañjano’’ti thomito. Tattha māre abhañjesi, mārabhañjanaṃ vā etassa, na pararājādibhañjananti mārabhañjano. Mahāvikkanto mahāvīriyoti mahāvīro.

世尊が界説論を説かれる際、どの時に説かれたのか、その時を示すために、あるいは分別論の次に説かれた論が界説論であることを示すために、“十八の……”等と仰せられた。そこで、力の粉砕と領域の超越によって天子魔を、不生起とすることによって煩悩魔と行魔を、集の断滅と遍知によって蘊魔と死魔を、まさに菩提樹の根元において打ち破られたがゆえに、他者に依ることのない無上のその破壊に基づき、世尊だけが“魔を打ち破る者”(マーラ・バンジャナ)と讃えられる。そこで、魔を打ち破った、あるいは、魔の破壊がこの方に属しており、他国の王などの破壊ではないので“魔を打ち破る者”という。大いなる勇気、大いなる精進があるゆえに“大勇者”(マハー・ヴィーラ)という。

Khandhādayo araṇantā dhammā sabhāvaṭṭhena dhātuyo, abhidhammakathādhiṭṭhānaṭṭhena vāti katvā tesaṃ kathanato imassa pakaraṇassa dhātukathāti adhivacanaṃ. Yadipi aññesu ca pakaraṇesu te sabhāvā kathitā, ettha pana tesaṃ sabbesaṃ saṅgahāsaṅgahādīsu cuddasasu nayesu ekekasmiṃ kathitattā sātisayaṃ kathananti idameva evaṃnāmakaṃ. Ekadesakathanameva hi aññattha katanti. Khandhāyatanadhātūhi vā khandhādīnaṃ araṇantānaṃ saṅgahāsaṅgahādayo nayā vuttāti tattha mahāvisayānaṃ dhātūnaṃ [Pg.2] vasena dhātūhi kathā dhātukathāti evaṃ assa nāmaṃ vuttanti veditabbaṃ. Dvidhā tidhā chadhā aṭṭhārasadhāti anekadhā dhātubhedaṃ pakāsesīti dhātubhedappakāsanoti. Tassatthanti tassā dhātukathāya atthaṃ. A-kāre ā-kārassa lopo daṭṭhabbo. ‘‘Yaṃ dhātukatha’’nti vā ettha pakaraṇanti vacanaseso sattannaṃ pakaraṇānaṃ kamena vaṇṇanāya pavattattāti tena yojanaṃ katvā tassa pakaraṇassa atthaṃ tassatthanti a-kāralopo vā. Tanti taṃ dīpanaṃ suṇātha, taṃ vā atthaṃ taṃdīpanavacanasavanena upadhārethāti attho. Samāhitāti nānākiccehi avikkhittacittā, attano citte āhitāti vā attho.

蘊から無諍に至る諸法は、自性の意味において、あるいは阿毘達磨の説法の拠り所という意味において“界”(ダートゥ)である。それらを説くことから、この論には“界説”(ダートゥカター)という名称がある。たとえ他の論においてもそれらの自性が説かれているとしても、ここではそれらすべてが、摂・不摂などの十四の方法の一つ一つにおいて説かれているため、きわめて優れた説示であり、これだけがこのように名付けられる。一部の説示だけが他で行われているからである。あるいは、蘊・処・界によって、蘊から無諍に至る諸法の摂・不摂などの方法が説かれた。そこにおいて、広大な領域を持つ界によって、界による説示(界説)として、このようにその名が言われたと知るべきである。“二通り、三通り、六通り、十八通りというように、多種多様に界の分類を明かした”ので“界の分類を明かす者”という。“その(tassatthanti)”とは、その界説論の意味を、である。“a”音における“ā”音の省略と見なすべきである。あるいは“どの界説を(yaṃ dhātukathaṃ)”において、“論を”という言葉が補われる。七つの論を順に解説していくことに基づくからである。それと結びつけて、その論の意味を“tassatthanti”とし、“a”音の省略がある。あるいは“それを(tanti)”とは、その解説を聞きなさい、あるいはその意味を、その解説の言葉を聞くことによって受け止めなさいという意味である。“等持せる者(samāhitā)”とは、様々な雑務に散乱していない心、あるいは自身の心に(集中が)確立されたという意味である。

Ganthārambhavaṇṇanā niṭṭhitā.

釈論開始の解説、完。

1. Mātikāvaṇṇanā

1. 論母(マティカー)の解説

1. Nayamātikāvaṇṇanā

1. 方法の論母(ナヤ・マティカー)の解説

1. Ko [Pg.3] panetassa pakaraṇassa paricchedoti? Na so idha vattabbo, aṭṭhasāliniyaṃ (dha. sa. aṭṭha. nidānakathā) pakaraṇaparicchedo vutto evāti dassento āha ‘‘cuddasavidhena vibhattanti vutta’’nti. Khandhādīnaṃ desanā nīyati pavattīyati etehi, khandhādayo eva vā nīyanti ñāyanti etehi pakārehīti nayā, nayānaṃ mātikā uddeso, nayā eva vā mātikāti nayamātikā. Etesaṃ padānaṃ mūlabhūtattāti ‘‘mūlamātikā’’ti vattabbānaṃ saṅgahāsaṅgahādīnaṃ cuddasannaṃ padānaṃ khandhādidhammavibhajanassa imassa pakaraṇassa mūlabhūtattā nissayabhūtattāti attho.

1. では、この論の区分はいかなるものか。それはここでは語られるべきではない。‘アッタサーリニー’(法集論註)において論の区分は既に語られていることを示すために、“十四種に分類されて説かれた”と仰せられた。蘊などの教説がこれらによって導かれ(nīyati)、行われる。あるいは、蘊などがまさにこれらの方法(pakāra)によって導かれ、知られるので“方法”(ナヤ)という。方法の“論母(要目)”(マティカー)が提示(uddosa)であり、あるいは方法そのものが論母であるから“方法の論母”である。これらの句の根本となっているから“根本の論母”(ムーラ・マティカー)と言われるべき、摂・不摂などの十四の句が、蘊などの法の分類であるこの論の根本となり、依り所となっているという意味である。

2. Abbhantaramātikāvaṇṇanā

2. 内部の論母(アッバンタラ・マティカー)の解説

2. ‘‘Pañcakkhandhā’’tiādīhi rūpakkhandhādipadāni dassitāni, paṭiccasamuppādavacanena ca yesu dvādasasu aṅgesu paccekaṃ paṭiccasamuppādasaddo vattati, tadatthāni dvādasa padāni dassitānīti tesaṃ tathādassitānaṃ sarūpeneva dassitānaṃ phassādīnañca padānaṃ vasena āha ‘‘pañcavīsādhikena padasatenā’’ti. Tattha kammupapattikāmabhavādīnaṃ idha vibhattānaṃ bhāvanabhavanabhāvena bhave viya sokādīnaṃ jarāmaraṇassa viya aniṭṭhattā tannidānadukkhabhāvena ca jarāmaraṇe antogadhatāya paṭiccasamuppādassa dvādasapadatā daṭṭhabbā. Ettha ca pāḷiyaṃ bhinditvā avissajjitānampi satipaṭṭhānādīnaṃ bhinditvā gahaṇaṃ karonto tesaṃ bhinditvāpi vissajjitabbataṃ dassetīti veditabbaṃ.

2. “五蘊”等によって色蘊などの句が示され、また縁起の言葉によって、十二の支のそれぞれに縁起の語が適用される、その意味における十二の句が示された。そのように示された、そのままの形で示された触などの句に基づき、“百二十五の句によって”と仰せられた。そこで、ここで分類された業生・受生・欲有などは、生成・存在の状態において“有”に含まれるように、また憂などは“老死”のように望ましくないものであり、その原因となる苦の状態によって老死の中に含まれるため、縁起は十二句であると見なされるべきである。またここで、聖典において分割されずに説かれている念処なども、分割して取り上げているのは、それらが分割しても解説されるべきであることを示していると知るべきである。

Nayamātikādikā lakkhaṇamātikantā mātikā pakaraṇantarāsādhāraṇatāya dhātukathāya mātikā nāma, tassā abbhantare vutto vibhajitabbānaṃ uddeso abbhantaramātikā nāmāti imamatthaṃ pakāsento ‘‘ayañhī’’tiādimāha. Tattha evaṃ avatvāti yathā ‘‘sabbāpi…pe… mātikā’’ti ayaṃ dhātukathāmātikato bahiddhā vuttā, evaṃ avatvāti attho. Dhātukathāya abbhantareyevāti ca dhātukathāmātikāya abbhantareyevāti attho daṭṭhabbo. Tadāveṇikamātikāabbhantare hi ṭhapitā tassāyeva abbhantare ṭhapitāti vuttā[Pg.4]. Atha vā evaṃ avatvāti yathā ‘‘sabbāpi…pe… mātikā’’ti etena vacanena dhātukathāto bahibhūtā kusalādiaraṇantā mātikā pakaraṇantaragatā vuttā, evaṃ avatvāti attho. Dhātukathāya abbhantareyevāti ca imassa pakaraṇassa abbhantare eva sarūpato dassetvā ṭhapitattāti attho. Sabbassa abhidhammassa mātikāya asaṅgahitattā vikiṇṇabhāvena pakiṇṇakatā veditabbā.

方法の論母に始まり、特徴の論母に至る論母は、他の論と共通しないために界説論の論母と呼ばれ、その内部(abbhantara)で説かれた分類されるべき要目が“内部の論母”であるという、この意味を明かすために“これは(ayañhī)”等と仰せられた。そこで、このように言わずに、すなわち“すべての……(中略)……論母”というように、この界説論の論母の外側に説かれたように言わずに、という意味である。また“界説論の内部においてのみ”とは、界説論の論母の内部においてのみという意味であると見なされるべきである。その固有の論母の内部に置かれているので、まさにその内部に置かれていると言われたのである。あるいは、このように言わずに、すなわち“すべての……(中略)……論母”という言葉によって、界説論の外部にある、善から無諍に至る他の論に含まれる論母が説かれたように言わずに、という意味である。また“界説論の内部においてのみ”とは、この論の内部においてのみ、そのままの形で示して置かれているからという意味である。阿毘達磨全体の論母に集約されず、分散している状態であるため、“雑多なもの(pakiṇṇaka)”として知られるべきである。

3. Nayamukhamātikāvaṇṇanā

3. 方法の入り口の論母(ナヤムカ・マティカー)の解説

3. Nayānaṃ pavattidvārabhūtā saṅgahāsaṅgahaviyogīsahayogīdhammā nayamukhānīti tesaṃ uddeso nayamukhamātikā. Cuddasapi hi saṅgahāsaṅgahasampayogavippayogānaṃ vomissakatāvasena pavattāti yehi te cattāropi honti, te dhammā cuddasannampi nayānaṃ mukhāni hontīti. Tattha saṅgahitenaasaṅgahitapadādīsu saccādīhipi yathāsambhavaṃ saṅgahāsaṅgaho yadipi vutto, so pana saṅgāhakabhūtehi tehi vutto, na saṅgahabhūtehi, sopi ‘‘cakkhāyatanena ye dhammā khandhasaṅgahena saṅgahitā āyatanasaṅgahena asaṅgahitā’’tiādinā pucchitabbavissajjitabbadhammuddhāre tatthāpi khandhādīheva saṅgahehi niyametvā vutto, tasmā ‘‘tīhi saṅgaho, tīhi asaṅgaho’’ti vuttaṃ. Pucchitabbavissajjitabbadhammuddhārepi pana pucchāvissajjanesu ca rūpakkhandhādīnaṃ araṇantānaṃ yathāsambhavaṃ sampayogavippayogā catūheva khandhehi hontīti ‘‘catūhi sampayogo, catūhi vippayogo’’ti vuttaṃ.

3. 諸道(方法)の生起の門となった、摂・非摂・不相応・相応の諸法が諸道の門(nayamukha)であり、それらの提示が“諸道の門の母論”(nayamukhamātikā)である。というのも、十四の諸道も、摂・非摂・相応・不相応の混合の状態によって生起しているからであり、それら四つの要素を持つ法が、十四の諸道の門となるのである。その中で、“摂せられたものによる非摂せられたもの”等の句において、諦(真理)などによっても、相応じて摂・非摂が説かれているとはいえ、それは摂する側(能摂)のそれらによって説かれたのであって、摂される側(所摂)としてではない。それもまた、“眼処によって、諸法が蘊の摂によって摂せられ、処の摂によって摂せられないものは何か”などの、問われるべき・答えるべき法の抽出において、そこでも蘊などによる摂によって限定して説かれている。ゆえに“三つによる摂、三つによる非摂”と説かれた。しかし、問われるべき・答えるべき法の抽出において、また問いと答えにおいて、色蘊から無辺のもの(無漏法)までの、相応じた相応・不相応は、四つの蘊によってのみ成るため、“四つによる相応、四つによる不相応”と説かれた。

Nanu ca vippayogo rūpanibbānehipi hoti, kasmā ‘‘catūhi vippayogo’’ti vuttanti? Rūpanibbānehi bhavantassapi catūheva bhāvato. Na hi rūpaṃ rūpena nibbānena vā vippayuttaṃ hoti, nibbānaṃ vā rūpena, catūheva pana khandhehi hotīti catunnaṃ khandhānaṃ rūpanibbānehi vippayogopi vippayujjamānehi catūhi khandhehi niyamito tehi vinā vippayogābhāvato. So cāyaṃ vippayogo anārammaṇassa, anārammaṇaanārammaṇamissakehi missakassa ca na hoti, anārammaṇassa pana missakassa ca sārammaṇena, sārammaṇassa sārammaṇena anārammaṇena missakena ca hotīti veditabbo.

“しかし、不相応は色や涅槃によっても成るのに、なぜ‘四つによる不相応’と説かれたのか”という問いに対し、色や涅槃によって不相応が生じる場合でも、四つの蘊の性質として生じるからである。というのも、色は色や涅槃と不相応になることはなく、涅槃も色と不相応になることはなく、ただ四つの(名)蘊と不相応になるからである。ゆえに、色や涅槃による四蘊の不相応も、不相応になる側の四蘊によって限定されているのであり、それら四蘊を除いては不相応は存在しないからである。また、その不相応は、無対象のもの(色・涅槃)には起こらず、無対象のものと、無対象・非無対象の混合したものとの混合には起こらない。しかし、無対象のものおよび混合したものの、有対象のもの(心・心所)との不相応、あるいは有対象のものの、有対象・無対象・混合したものとの不相応として理解されるべきである。

4. Lakkhaṇamātikāvaṇṇanā

4. 特相母論の注釈

4. Saṅgahoyeva [Pg.5] saṅgahanayo. Sabhāgo. Visabhāgoti etassa ‘‘tīhi saṅgaho, tīhi asaṅgaho’’ti etena, ‘‘catūhi sampayogo, catūhi vippayogo’’ti etenapi visuṃ yojanā kātabbā. Tena saṅgaho asaṅgaho ca sabhāgo visabhāgo ca bhāvo, tathā sampayogo vippayogo cāti ayamattho viññāyati. Yassa vā saṅgaho ca asaṅgaho ca, so dhammo sabhāgo visabhāgo ca, tathā yassa sampayogo vippayogo ca, sopi sabhāgo visabhāgo cāti. Tattha yena rūpakkhandho…pe… manoviññāṇadhātūti dhammā gaṇanaṃ gacchanti, so ruppanādiko samānabhāvo saṅgahe sabhāgatā, ekuppādādiko sampayoge veditabbo.

4. 摂(sanggaha)そのものが摂の道(sanggahanaya)である。“自分(同分)”“他分(不同分)”という語は、“三つによる摂、三つによる非摂”というこれ、および“四つによる相応、四つによる不相応”というこれとも、別々に結びつけられるべきである。それによって、摂と非摂、そして自分と他分という状態、同様に相応と不相応、というこの意味が知られる。あるいは、摂と非摂がある法、その法は自分であり他分である。同様に、相応と不相応がある法、それもまた自分であり他分である。そこで、それによって色蘊……(中略)……意識界という諸法が数えられる、その変壊性(ruppanāda)などの共通の性質が“摂”における自分性(sabhāgatā)であり、同一生起(ekuppāda)などが“相応”におけるそれであると知られるべきである。

5. Bāhiramātikāvaṇṇanā

5. 外母論の注釈

5. Evaṃ dhātukathāya mātikato bahi ṭhapitattāti ‘‘sabbāpi…pe… mātikā’’ti etena ṭhapanākārena bahi piṭṭhito ṭhapitattāti attho. Etena vā ṭhapanākārena kusalādīnaṃ araṇantānaṃ idha aṭṭhapetvā dhātukathāya mātikato bahi pakaraṇantaramātikāya imassa pakaraṇassa mātikābhāvena ṭhapitattā tathā pakāsitattāti attho.

5. このように、界論(Dhātukathā)の母論の外に置かれているから、“すべて……(中略)……母論”と、このような配置の方式によって、外側、すなわち背後に置かれているという意味である。あるいは、この配置の方式によって、善法から無辺のもの(無漏法)までを、ここに置かずに、界論の母論の外にある他論(法集論)の母論を、この論(界論)の母論として置いたので、そのように示されたという意味である。

Saṅgaho asaṅgahotiādīsu saṅgaho ekavidhova, so kasmā ‘‘catubbidho’’ti vuttoti? Saṅgahoti atthaṃ avatvā aniddhāritatthassa saddasseva vuttattā. Saṅgaho asaṅgahotiādīsu saddesu saṅgahasaddo tāva attano atthavasena catubbidhoti ayañhetthattho. Atthopi vā aniddhāritaviseso sāmaññena gahetabbataṃ patto ‘‘saṅgaho asaṅgaho’’tiādīsu ‘‘saṅgaho’’ti vuttoti na koci doso. Niddhārite hi visese tassa ekavidhatā siyā, na tato pubbeti. Jātisaddassa sāpekkhasaddattā ‘‘jātiyā saṅgaho’’ti vutte ‘‘attano jātiyā’’ti viññāyati sambandhārahassa aññassa avuttattāti jātisaṅgahoti rūpakaṇḍe vutto sajātisaṅgaho vutto hoti.

“摂・非摂”などの句において、摂は一種のみであるのに、なぜ“四種”と説かれたのか。摂という実の意義を言わずに、限定されない意味を持つ言葉そのものが説かれているからである。“摂・非摂”などの言葉における“摂”という語は、まずそれ自身の意味によって四種である、というのがここでの意味である。あるいは、特段の区別がなされていない一般的な意味として受け取られるべきものが、“摂・非摂”などの中で“摂”と説かれたのであり、何の不都合もない。区別が限定されたときには、それは一種となるのであって、その前ではない。種(jāti)という言葉は、相関的な言葉であるため、“種による摂”と言われたときには、“自己の種による”と理解される。なぜなら、結びつくにふさわしい他のものが説かれていないからである。ゆえに、色蘊(rūpakaṇḍa)において説かれた“種摂(jātisaṅgaha)”は、同種摂(sajātisaṅgaha)が説かれたことになる。

Ettha [Pg.6] nayamātikāya ‘‘saṅgaho asaṅgaho, sampayogo vippayogo’’ti ime dve pucchitabbavissajjitabbadhammavisesaṃ aniddhāretvā sāmaññena dhammānaṃ pucchanavissajjananayauddesā, avasesā niddhāretvā. ‘‘Saṅgahitena asaṅgahita’’nti hi ‘‘saṅgahitena asaṅgahitaṃ asaṅgahita’’nti vattabbe ekassa asaṅgahitasaddassa lopo daṭṭhabbo. Tena saṅgahitavisesavisiṭṭho yo asaṅgahito dhammaviseso, tannissito asaṅgahitatāsaṅkhāto pucchāvissajjananayo uddiṭṭho hoti, ‘‘saṅgahitenā’’ti ca visesane karaṇavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Esa nayo tatiyādīsu dasamāvasānesu nayuddesesu chaṭṭhavajjesu. Tesupi hi vuttanayena dvīhi dvīhi padehi pucchitabbavissajjitabbadhammavisesaniddhāraṇaṃ katvā tattha tattha antimapadasadisena tatiyapadena pucchanavissajjananayā uddiṭṭhāti. Tattha catutthapañcamesu kattuatthe karaṇaniddeso, sattamādīsu ca catūsu sahayoge daṭṭhabbo, na dutiyatatiyesu viya samānādhikaraṇe visesane. Tattha hi sabhāvantarena sabhāvantarassa visesanaṃ kataṃ, etesu dhammantarena dhammantarassāti. Ekādasamādīsu pana catūsu ādipadeneva dhammavisesaniddhāraṇaṃ katvā itarehi pucchanavissajjananayā uddiṭṭhā. Visesane eva cettha karaṇavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Pucchāvissajjanānañhi nissayabhūtā dhammā saṅgahitatādivisesena karaṇabhūtena sampayuttavippayuttādibhāvaṃ attano visesentīti.

ここで、道の母論において、“摂・非摂、相応・不相応”というこれらは、問われるべき・答えるべき法の区別を限定せずに、一般的に諸法の問いと答えの道を提示したものであり、残りは限定して提示したものである。すなわち、“摂せられたものによる非摂せられたもの”とは、“摂せられたものによって、非摂せられた法が非摂せられたもの”と言うべきところ、一つの“非摂せられたもの”という語の省略(lopa)と見なすべきである。それによって、摂せられたものの区別によって特筆されるところの、非摂せられた法の区別、それに依拠した“非摂せられた状態”と称される問いと答えの道が提示されているのである。そして“摂せられたものによって(saṅgahatena)”という限定詞においては、具格(手段格)と見なすべきである。この方法は、第三から第十までの、第六を除いた各道の提示において同様である。それらにおいても、述べられた方法によって、二つずつの句で、問われるべき・答えるべき法の区別を限定し、それぞれの箇所で最後の句と同じ第三の句によって、問いと答えの道が提示されている。その中で、第四と第五においては能動の意味での具格の提示であり、第七などの四つにおいては相随(sahayoge)において具格を見るべきであり、第二・第三におけるような同格(samānādhikaraṇa)の限定詞としてではない。そこ(第二・第三)では、別の自性(他分)によって別の自性の限定がなされているが、これら(第四以降)においては、別の法によって別の法の限定がなされているからである。第十一からの四つにおいては、最初の句によって法の区別を限定し、他の句によって問いと答えの道が提示されている。ここでも、限定詞においてのみ、具格と見なすべきである。問いと答えの依拠となる諸法は、摂せられた状態などの、手段(karaṇa)となった区別によって、相応・不相応などの状態を自ら限定するからである。

Vikappatoti vividhakappanato, vibhāgatoti attho. Sanniṭṭhānavasenāti adhimokkhasampayogavasena. Sanniṭṭhānavasena vuttā ca sabbe ca cittuppādā sanniṭṭhānavasena vuttasabbacittuppādā, tesaṃ sādhāraṇavasenāti evamettha attho daṭṭhabbo. Adhimokkho hi sanniṭṭhānavasena vuttānaṃ cittuppādānaṃ sādhāraṇavasena vutto, itare sabbesanti. Tattha sādhāraṇā pasaṭā pākaṭā cāti ādito pariggahetabbā, tasmā tesaṃ saṅgahādipariggahatthaṃ uddeso kato, asādhāraṇāpi pana pariggahetabbāvāti tesu mahāvisayena aññesampi saṅgahādipariggahaṃ dassetuṃ adhimokkho uddiṭṭho. ‘‘Sanniṭṭhānavasena vuttā’’ti ca dhammasaṅgahavaṇṇanāyaṃ paṭiccasamuppādavibhaṅge ca vacanaṃ sandhāya vuttanti veditabbaṃ. Sanniṭṭhānavasena ye vuttā, tesaṃ sabbesaṃ sādhāraṇatoti pana atthe sati [Pg.7] sādhāraṇāsādhāraṇesu vattabbesu yo asādhāraṇesu mahāvisayo adhimokkho, tassa vasena vuttasabbacittuppādasādhāraṇato phassādayo sabbasādhāraṇāti adhimokkho ca asādhāraṇesu mahāvisayoti katvā vutto aññassa tādisassa abhāvāti ayamadhippāyo daṭṭhabbo.

“Vikappato(区別によって)”とは、種々の区別(vividhakappana)からであり、意味としては分類(vibhāga)ということである。“Sanniṭṭhānavasena(決断の力によって)”とは、勝解(adhimokkha)の相応の力によるという意味である。決断の力によって説かれた、そして、すべての心生起(cittuppādā)は“決断の力によって説かれた一切の心生起”であり、それらの共通性(sādhāraṇavasena)によって、というように、ここでの意味は理解されるべきである。というのも、勝解は、決断の力によって説かれた心生起に対して共通のものとして説かれており、それ以外のすべてに対しても同様であるからである。そこにおいて、共通なものは“広がったもの(pasaṭā)”と“明らかなもの(pākaṭā)”から、まず把握されるべきである。それゆえに、それらの包摂(saṅgaha)などを把握するために提示(uddesa)がなされた。しかし、不共通なものもまた把握されるべきであり、それらにおいて広大な対象領域を持つ他の諸法の包摂などを示すために、勝解が提示された。“決断の力によって説かれた”という言葉は、法集論(Dhammasaṅgaṇī)の註釈や、縁起分別(Paṭiccasamuppādavibhaṅga)における言及を指して説かれたものと知るべきである。“決断の力によって説かれたもの、それらすべてに対して共通である”ということが意味される時、共通・不共通の諸法について語られるべき中で、不共通な諸法において広大な対象を持つ勝解、その勝解の力によって説かれた一切の心生起との共通性から、触などは一切共通(sabbasādhāraṇā)であり、勝解は不共通な諸法において広大な対象を持つものとして説かれたのであり、他にそのような法が存在しないからである。このようにその意図は知られるべきである。

Jīvitindriyaṃ panettha rūpamissakattā na vuttanti veditabbaṃ, cittekaggatā pana asamādhisabhāvā sāmaññasaddeneva sāmaññavisesasaddehi ca samādhisabhāvā visesasaddavacanīyaṃ aññaṃ byāpetabbaṃ nivattetabbañca natthīti anaññabyāpakanivattakasāmaññavisesadīpanato tasseva dhammassa bhedadīpakehi vattabbā, na sukhādisabhāvā vedanā viya vuttalakkhaṇaviparītehi sāmaññavisesasaddeheva, tasmā ‘‘cittekaggatā’’ti ayaṃ sāmaññasaddo samādhisabhāve visesasaddanirapekkho pavattamāno sayameva visesasaddamāpajjitvā asamādhisabhāvameva pakāseyya, itaro ca samādhisabhāvamevāti dvidhā bhinnā cittekaggatā asādhāraṇā ceva appavisayā cāti idha uddesaṃ na arahati. Abhinnāpi vā phassādīnaṃ viya pākaṭattābhāvato aññadhammanissayena vattabbato ca sā jīvitañca na arahatīti na uddiṭṭhāti.

ここで、命根(jīvitindriya)については、色法が混ざっているために説かれなかったと知るべきである。しかし、心一境性(cittekaggatā)は、非三摩地の性質(asamādhisabhāva)であるため、一般的な言葉(sāmaññasadda)によって、また一般的かつ特殊な言葉(sāmaññavisesasadda)によって、三摩地の性質(samādhisabhāva)であるという“特殊な言葉で表現されるべき他の、遍満されるべきものや排除されるべきもの”が存在しない。それゆえに、他を遍満せず排除もしないという一般的・特殊的な意味を示すことから、その法そのものの差異を示す言葉によって語られるべきである。(それは)受が楽などの性質を持つことのようには、説かれた特徴と反対の一般的・特殊的な言葉によって語られるのではない。それゆえに、“心一境性”というこの一般的な言葉は、三摩地の性質において特殊な言葉を必要とせずに生じ、それ自体で特殊な言葉としての意味を持って非三摩地の性質そのものを明らかにし、他方(三摩地という言葉)は三摩地の性質そのものを明らかにする。このように二種に分かれた心一境性は、不共通であり、かつ対象領域が狭いため、ここでの提示には値しない。あるいは、分かれていないとしても、触などのように明白ではないこと、および他の法に依存して語られるべきものであることから、それ(心一境性)と命根は提示に相応しくなく、提示されなかったのである。

Mātikāvaṇṇanā niṭṭhitā.

マティカー(本母)の註釈が終了した。

2. Niddesavaṇṇanā

2. Niddesa(詳説)の註釈

1. Paṭhamanayo saṅgahāsaṅgahapadavaṇṇanā

1. 第一の方法、包摂(saṅgaha)と非包摂(asaṅgaha)の句の註釈

1. Khandhapadavaṇṇanā

1. 蘊(khandha)の句の註釈

6. Khandhāyatanadhātuyomahantare [Pg.8] abhiññeyyadhammabhāvena vuttā, tesaṃ pana sabhāvato abhiññātānaṃ dhammānaṃ pariññeyyatādivisesadassanatthaṃ saccāni, adhipatiyādikiccavisesadassanatthaṃ indriyādīni ca vuttānīti saccādiviseso viya saṅgahāsaṅgahaviseso ca abhiññeyyanissito vuccamāno suviññeyyo hotīti ‘‘tīhi saṅgaho. Tīhi asaṅgaho’’ti nayamukhamātikā ṭhapitāti veditabbā. Evañca katvā ‘‘catūhī’’ti vuttā sampayogavippayogā ca abhiññeyyanissayena khandhādīheva pucchitvā vissajjitāti. Rūpakkhandho ekena khandhenāti ye dhammā ‘‘rūpakkhandho’’ti vuccanti, tesaṃ pañcasu khandhesu rūpakkhandhabhāvena sabhāgatā hotīti rūpakkhandhabhāvasaṅkhātena, rūpakkhandhavacanasaṅkhātena vā gaṇanena saṅgahaṃ gaṇanaṃ dasseti. Tenāha ‘‘yañhi kiñcī’’tiādi. Rūpakkhandhoti hi saṅgahitabbadhammo dassito. Yena saṅgahena saṅgayhati, tassa saṅgahassa dassanaṃ ‘‘ekena khandhenā’’ti vacanaṃ. Pañcasu khandhagaṇanesu ekena khandhagaṇanena gaṇitoti ayañhettha attho. Yasmā ca khandhādivacanehi saṅgaho vuccati, tasmā upari ‘‘khandhasaṅgahena saṅgahitā’’tiādiṃ vakkhatīti.

6. 蘊・処・界は(各章の)中間において、勝知されるべき法(abhiññeyyadhamma)であるとして説かれた。しかし、それらの自性(sabhāva)によって勝知された諸法について、遍知されるべき性質(pariññeyyatā)などの特殊性を示すために“諦(sacca)”が説かれ、増上(adhipati)などの作用の特殊性を示すために“根(indriya)”などが説かれた。このように諦などの特殊性と同様に、包摂・非包摂の特殊性も、勝知されるべき法に依拠して語られる時、理解しやすくなる。それゆえに“三(の項目)による包摂。三(の項目)による非包摂”という方法の端緒となるマティカーが置かれたと知るべきである。このようにして“四(の項目)によって”と説かれた相応(sampayoga)と不相応(vippayoga)も、勝知されるべき法に依拠して、蘊などについて問い、答えられている。“色蘊は一つの蘊によって”とは、“色蘊”と言われる諸法が、五蘊の中で色蘊としての同質性(sabhāgatā)を持つことから、色蘊という区分としての、あるいは色蘊という名称としての数え方(gaṇana)によって、包摂の数を示している。それゆえに“およそ何らかの(yañhi kiñci)”などと言われた。というのも、“色蘊”によって包摂されるべき法が示されたからである。いかなる包摂によって包摂されるか、その包摂を示すのが“一つの蘊によって”という言葉である。“五つの蘊の数え方の中で、一つの蘊の数え方によって数えられる”というのが、ここでの意味である。また、蘊などの言葉によって包摂が語られるので、それゆえに、後に“蘊の包摂によって包摂される(khandhasaṅgahena saṅgahitā)”などと語るのである。

Asaṅgahanayaniddeseti idaṃ ‘‘saṅgaho asaṅgaho’’ti etasseva nayassa ekadesanayabhāvena vuttaṃ, na nayantaratāyāti daṭṭhabbaṃ. Rūpakkhandhamūlakāyeva cettha dukatikacatukkā dassitāti etena vedanākkhandhamūlakā purimena yojiyamāne viseso natthīti pacchimeheva yojetvā tayo dukā dve tikā eko catukko, saññākkhandhamūlakā dve dukā eko tiko, saṅkhārakkhandhamūlako eko dukoti ete labbhantīti dasseti. Tesaṃ pana bhedato pañcakapucchāvissajjanānantaraṃ pucchāvissajjanaṃ kātabbaṃ saṃkhittanti daṭṭhabbaṃ, vuttanayena vā sakkā ñātunti pāḷiṃ na āropitanti.

非包摂の方法の詳説(Asaṅgahanayaniddesa)において、これは“包摂・非包摂”という、まさにこの方法の一部としての方法によって説かれたものであり、別の方法としてではないと見なすべきである。ここ(色蘊の箇所)では色蘊を根本とする二法(duka)、三法(tika)、四法(catukka)のみが示されている。これによって、受蘊を根本とするものは、前のものと結びつけるなら特殊な点はない。(受蘊以降の)後のものとのみ結びつけて、三つの二法、二つの三法、一つの四法が得られる。想蘊を根本とするものは、二つの二法、一つの三法が得られる。行蘊を根本とするものは、一つの二法が得られる。これらが得られるということを示している。それらの分類によって、五つずつの問いと答えの後に、問いと答えがなされるべきであるが、それらは簡略化されていると見なすべきである。あるいは、説かれた方法によって知ることができるので、パーリ語(経文)には記載されなかったのである。

Āyatanapadādivaṇṇanā

処(āyatana)の句などの註釈

40. Yasmā [Pg.9] ca dukatikesūti yadipi ekakepi sadisaṃ vissajjanaṃ, ekake pana sadisavissajjanānaṃ cakkhundriyasotindriyasukhindriyādīnaṃ dukādīsu asadisavissajjanaṃ diṭṭhaṃ. Na hettha cakkhusotacakkhusukhindriyadukānaṃ aññamaññasadisavissajjanaṃ, nāpi dukehi tikassa, idha pana dukkhasamudayadukkhamaggadukānaṃ aññamaññaṃ tikena ca sadisaṃ vissajjananti dukatikesveva sadisavissajjanataṃ samudayānantaraṃ maggasaccassa vacane kāraṇaṃ vadati.

40. “二法や三法において”と言われるのは、たとえ一法(ekaka)においても同様の回答(vissajjana)があるにしても、一法において回答が同様である眼根・耳根・楽根などについて、二法などにおいては回答が同様でないことが見られるからである。ここ(一法)では、眼・耳の二法や、眼・楽根の二法の間に、相互に同様の回答があるわけではなく、二法と三法の間でも同様ではない。しかし、ここでは“苦・集(の二法)”と“苦・道(の二法)”が相互に、また三法とも同様の回答がなされる。それゆえに、二法と三法においてのみ回答が同様であることを、集(諦)の後に道諦を説く理由として語っているのである。

6. Paṭiccasamuppādavaṇṇanā

6. 縁起(paṭiccasamuppāda)の註釈

61. ‘‘Pucchaṃ anārabhitvā avijjā ekena khandhena, avijjāpaccayā saṅkhārā ekena khandhenā’’ti likhitabbepi pamādavasena ‘‘avijjā ekena khandhenā’’ti idaṃ na likhitanti daṭṭhabbaṃ. Sarūpekasesaṃ vā katvā avijjāvacanena avijjāvissajjanaṃ dassitanti. Sabbampi vipākaviññāṇanti ettha vipākaggahaṇena visesanaṃ na kātabbaṃ. Kusalādīnampi hi viññāṇānaṃ dhātukathāyaṃ saṅkhārapaccayāviññāṇādipadehi saṅgahitatā vippayuttenasaṅgahitāsaṅgahitapadaniddese ‘‘vipākā dhammā’’ti imassa vissajjanāsadisena tesaṃ vissajjanena dassitā, idha ca nāmarūpassa ekādasahāyatanehi saṅgahavacanena akammajānampi saṅgahitatā viññāyatīti.

61. “問いを始めることなく、‘無明は一つの蘊(によって摂められる)、無明を縁とする行は一つの蘊(によって摂められる)’と書かれるべきであっても、不注意によって‘無明は一つの蘊(によって摂められる)’というこれが書かれなかったと見なされるべきである。あるいは、自性残余(サルーペーカセーサ)として無明という言葉によって無明の回答が示されたのである。‘すべての異熟識である’という箇所において、異熟という語を摂ることで限定をすべきではない。なぜなら、善心などの識もまた、‘界説’(ダートゥカター)において、‘行を縁とする識’などの句によって摂められていることが、相応不相応摂不摂句の解説において‘異熟の諸法’というこの回答に類するそれらの回答によって示されており、ここではまた、名色を十一処によって摂めるという言葉によって、非業生のものも摂められていることが知られるからである。”

71. Jāyamānaparipaccamānabhijjamānānaṃ jāyamānādibhāvamattattā jātijarāmaraṇāni paramatthato vinibbhujjitvā anupalabbhamānāni paramatthānaṃ sabhāvamattabhūtāni, tāni rūpassa nibbattipākabhedabhūtāni ruppanabhāvena gayhantīti rūpakkhandhadhammasabhāgāni, arūpānaṃ pana nibbattiādibhūtāni rūpakalāpajātiādīni viya sahuppajjamānacatukkhandhakalāpanibbattiādibhāvato ekekabhūtāni vediyanasañjānanavijānanehi ekantaparamatthakiccehi agayhamānāni saṅkhatābhisaṅkharaṇena anekantaparamatthakiccena gayhantīti saṅkhārakkhandhadhammasabhāgāni, tathā duvidhānipi tāni cakkhāyatanādīhi ekantaparamatthakiccehi agayhamānāni nissattaṭṭhena dhammāyatanadhammadhātudhammehi sabhāgāni, tena tehi khandhādīhi saṅgayhantīti ‘‘jāti dvīhi khandhehī’’tiādimāha.

71. “生じつつあり、熟しつつあり、壊れつつあるものの、生じるなどの状態そのものであることから、生・老・死は、勝義(第一義)においては区別されず得られないものであり、諸法の自性そのものとなったものである。それらは、色の発生・成熟・破壊となっており、変壊する性質(ルッパナバーヴァ)として把握されるため、色蘊の法と共通の性質を持つ。しかし、無色のものの発生などであるものは、色カラパの発生などと同様に、共に生じる四蘊のカラパの発生などの状態であることから一つ一つとなったものであり、享受(受)・覚知(想)・了知(識)という決定的な勝義の作用によって把握されるのではなく、行を形成するという不決定な勝義の作用によって把握されるため、行蘊の法と共通の性質を持つ。そのように、その二種もまた、眼処などの決定的な勝義の作用によって把握されるのではなく、非衆生という意味において処法・界法の法と共通の性質を持つ。それゆえ、それらはそれらの蘊などによって摂められるので、‘生は二つの蘊によって(摂められる)’などと言われたのである。”

Paṭhamanayasaṅgahāsaṅgahapadavaṇṇanā niṭṭhitā.

“第一の法(第一理趣)の摂・不摂句の註解が終了した。”

2. Dutiyanayo saṅgahitenaasaṅgahitapadavaṇṇanā

2. “第二の法(第二理趣)、摂せられたものによる不摂句の註解。”

171. Saṅgahitenaasaṅgahitapadaniddese [Pg.10] yaṃ taṃ uddese asaṅgahitatāya pucchitabbaṃ vissajjitabbañca saṅgahitatāvisiṭṭhaṃ asaṅgahitaṃ dhammajātaṃ niddhāritaṃ, tadeva tāva dassento ‘‘cakkhāyatanena ye dhammā khandhasaṅgahena saṅgahitā āyatanadhātusaṅgahena asaṅgahitā’’ti āha. Sabbattha khandhādisaṅgahasāmaññānaṃ niccaṃ visesāpekkhattā bhedanissitattā ca pucchāvissajjanānaṃ savisesāva khandhādigaṇanā suddhā. Tattha saṅgahitenaasaṅgahitavacanamattena dhammavisesassa niddhāritattā tīsu saṅgahesu ekena dvīhi vā ye saṅgahitā hutvā aññehi asaṅgahitā, teyeva dhammā ‘‘khandhasaṅgahena saṅgahitā āyatanadhātusaṅgahena asaṅgahitā’’ti ettakeneva dassetabbā siyuṃ, tesaṃ pana evaṃvidhānaṃ asambhavā nayamātikāya ca abbhantarabāhiramātikāpekkhattā uddesepi yaṃ yaṃ rūpakkhandhādīsu araṇantesu saṅgāhakaṃ, taṃ taṃ apekkhitvā saṅgahitenaasaṅgahitaṃ niddhāritanti viññāyatīti tena tena saṅgāhakena yathāniddhāritaṃ dhammaṃ niyametvā dassetuṃ ‘‘cakkhāyatanenā’’tiādimāha. Yattha hi pucchitabbavissajjitabbadhammavisesaniddhāraṇaṃ natthi, tasmiṃ paṭhamanaye chaṭṭhanaye ca pucchitabbavissajjitabbabhāvena, itaresu ca yaṃ yaṃ pucchitabbavissajjitabbaṃ niddhāritaṃ, tassa tassa niyāmakabhāvena rūpakkhandhādayo araṇantā uddiṭṭhāti.

171. “摂せられたものによる不摂句の解説において、提示(ウッデーサ)の中で不摂であることによって問われるべきであり、答えられるべきである、摂せられていることによって区別された不摂の法群が規定された。まずそれを示すために、‘眼処によって、諸法が蘊の摂によって摂められ、処・界の摂によって摂められないものは何か’と言われた。すべての箇所において、蘊などの摂の通性は、常に特殊なものを期待し、区別に依存しているため、問いと答えは特殊なもの(限定されたもの)であってこそ、蘊などの数え方は純粋である。そこにおいて、摂せられたものによる不摂という言葉だけで法の特殊性が規定されるため、三つの摂のうち一つあるいは二つによって摂められ、他によって摂められない、それらの法こそが、‘蘊の摂によって摂められ、処・界の摂によって摂められない’というこれだけで示されるべきであろう。しかし、そのようなものは存在せず、また方法の論母(マティカー)において、内・外の論母を期待しているため、提示においても色蘊などから無礙(アラナ)の果てまでのうち、何が摂めるものであるか、それを期待して摂せられたものによる不摂が規定されたと知られる。それゆえ、その摂めるものによって規定された通りに法を限定して示すために、‘眼処によって’などと言われた。問い、答えられるべき法の特殊性の規定がないところ、すなわち第一の法と第六の法においては、問われるべき、答えられるべき状態によって(規定され)、その他の法においては、問われるべき、答えられるべきものとして規定されたそれぞれの限定者として、色蘊から無礙(アラナ)の果てまでが提示されているのである。”

Tattha ‘‘cakkhāyatanena…pe… phoṭṭhabbadhātuyā’’ti kattuatthe karaṇaniddeso daṭṭhabbo, ‘‘khandhasaṅgahena āyatanasaṅgahena dhātusaṅgahenā’’ti karaṇatthe. Ettha ca yena yena saṅgāhakena khandhādisaṅgahesu tena tena saṅgahetabbāsaṅgahetabbaṃ aññaṃ atthi, taṃ tadeva saṅgāhakāsaṅgāhakabhāvena uddhaṭaṃ. Rūpakkhandhena pana khandhasaṅgahena saṅgahetabbo añño dhammo natthi, tathā vedanākkhandhādīhi, na ca so eva tassa saṅgāhako asaṅgāhako vā hoti. Yañca ‘‘rūpakkhandho ekena khandhena saṅgahito’’ti vuttaṃ, tañca na tasseva tena saṅgahitataṃ sandhāya vuttaṃ, rūpakkhandhabhāvena pana rūpakkhandhavacanena vā gahitataṃ sandhāya vuttanti pakāsitoyamattho.

“そこにおいて、‘眼処によって……(中略)……触界によって’というのは、能作者(主語)の意味における具格の解説と見なされるべきであり、‘蘊の摂によって、処の摂によって、界の摂によって’というのは、具格(手段)の意味においてである。そしてここで、それぞれの摂めるものによって、蘊などの摂において、それによって摂められるべきもの、あるいは摂められるべきでない他のものがあるならば、それこそが摂めるもの・摂めないものの状態として取り出されている。しかし、色蘊によって、蘊の摂において摂められるべき他の法は存在しない。受蘊なども同様である。また、それ自体がそれ自身の摂めるもの、あるいは摂めないものになることはない。‘色蘊は一つの蘊によって摂められる’と言われたことは、それ自体がそれによって摂められることを意図して言われたのではなく、色蘊の状態として、あるいは色蘊という言葉によって把握されたことを意図して言われたのである、ということがこの意味の明示である。”

Yadi ca so eva tena saṅgayheyya, saṅgahitenasampayuttavippayuttapadaniddese – ‘‘vedanākkhandhena ye dhammā khandhasaṅgahena saṅgahitā āyatanasaṅgahena [Pg.11] saṅgahitā dhātusaṅgahena saṅgahitā, te dhammā tīhi khandhehi ekenāyatanena sattahi dhātūhi sampayuttā’’tiādi vattabbaṃ siyā, na ca vuttaṃ, tasmā yathā cittaṃ cittena sampayuttaṃ vippayuttañca na hoti, evaṃ rūpakkhandho rūpakkhandhena saṅgahito asaṅgahito ca na hoti, tathā vedanākkhandhādayo vedanākkhandhādīhi. Na hi so eva tassa sabhāgo visabhāgo cāti. Teneva na ekadesā viya samudāyassa, samudāyo ekadesānaṃ saṅgāhako asaṅgāhako ca. Yathā rūpakkhandho cakkhāyatanādīnaṃ, dhammāyatanaṃ vedanākkhandhādīnaṃ, saraṇā dhammā catunnaṃ khandhānaṃ. Samudāyantogadhānañhi ekadesānaṃ na vibhāgo atthi, yena te samudāyassa samudāyo ca tesaṃ sabhāgo visabhāgo ca siyāti, tathā na samudāyo ekadesasabhāgavisabhāgānaṃ saṅgāhako asaṅgāhako ca. Yathā dhammāyatanaṃ sukhumarūpasabhāgassa vedanādivisabhāgassa ca rūpakkhandhekadesassa khandhasaṅgahena, jīvitindriyaṃ rūpārūpajīvitasabhāgavisabhāgassa rūpakkhandhekadesassa saṅkhārakkhandhekadesassa ca jīvitavajjassa khandhasaṅgaheneva. Na hi ekadesasabhāgaṃ samudāyasabhāgaṃ, nāpi ekadesavisabhāgaṃ samudāyavisabhāganti, tasmā satipi attato attani antogadhato attekadesasabhāgato ca aññassa asaṅgāhakatte saṅgāhakattameva etesaṃ natthi, yena saṅgahitassa asaṅgāhakā siyunti saṅgāhakattābhāvato eva evarūpānaṃ aggahaṇaṃ veditabbaṃ.

もし、それ自体がそれ自体によって包摂されるのであれば、“包摂されたものによる相応不相応の章”の説明において、“受蘊によって、蘊の包摂として包摂され、処の包摂として包摂され、界の包摂として包摂された諸法は、それらの諸法は三つの蘊、一つの処、七つの界と相応する”などと言われるべきであろうが、そのようには説かれていない。したがって、心が心と相応したり不相応したりすることがないように、色蘊が色蘊によって包摂されたり包摂されなかったりすることもなく、受蘊なども受蘊などによって同様である。なぜなら、それ自体がそれ自体の同類(sabhāga)であり、かつ異類(visabhāga)であるということはないからである。それゆえに、部分が全体の、あるいは全体が部分の、包摂者(saṅgāhako)となったり非包摂者(asaṅgāhako)となったりすることはない。例えば、色蘊が眼処などに対して、法処が受蘊などに対して、有諍の諸法が四つの蘊に対してそうであるように。全体に含まれている部分には、(全体と区別されるような)区分は存在せず、それによってそれらが全体の、あるいは全体がそれらの、同類であったり異類であったりすることはないからである。同様に、全体も、部分的な同類や異類を包摂したり非包摂としたりすることはない。例えば、法処が(その一部である)細色という同類のものや受などの異類のものといった色蘊の一部分を蘊の包摂によって包摂するように、あるいは命根が、色・無色の命という同類・異類のものといった、色蘊の一部分や(命根を除いた)行蘊の一部分を、命根を除いた蘊の包摂によってのみ包摂するように。なぜなら、部分の同類は全体の同類ではなく、部分の異類も全体の異類ではないからである。したがって、自己が自己のうちに含まれていること、あるいは自己の一部分の同類であることによって他を包摂しない性質があるとしても、これら(全体)には包摂する性質そのものが存在しない。それによって、包摂されたものに対して非包摂者となるような、包摂する性質がないがゆえに、このようなもの(自己自身やその部分)は把握されない(包摂の対象として挙げられない)と知るべきである。

Yaṃ pana ‘‘dhammāyatanaṃ asaṅkhataṃ khandhato ṭhapetvā catūhi khandhehi saṅgahita’’nti (dhātu. 25), ‘‘cakkhāyatanañca sotāyatanañca ekena khandhena saṅgahita’’nti (dhātu. 26) ca vuttaṃ, na tena ekadesānaṃ samudāyasaṅgāhakattaṃ, samudāyassa ca ekadesasaṅgāhakattaṃ dasseti, catukkhandhagaṇanabhedehi pana dhammāyatanassa gaṇetabbāgaṇetabbabhāvena pañcadhā bhinnataṃ, cakkhāyatanādīnaṃ ekakkhandhagaṇanena gaṇetabbatāya ekavidhatañca dasseti. Saṅgāhakāsaṅgāhakanirapekkhānaṃ gaṇetabbāgaṇetabbānaṃ taṃtaṃgaṇanehi gaṇanadassanamattameva hi paṭhamanayo kammakaraṇamattasabbhāvā, dutiyādayo pana saṅgāhakāsaṅgāhakehi saṅgahitāsaṅgahitānaṃ agaṇanādidassanāni kattukaraṇakammattayasabbhāvā. Tathā paṭhamanaye tathā tathā gaṇetabbāgaṇetabbabhāvasaṅkhāto taṃtaṃkhandhādibhāvābhāvo sabhāgavisabhāgatā[Pg.12], dutiyādīsu yathāniddhāritadhammadassane saṅgāhakasaṅgahetabbānaṃ samānakkhandhādibhāvo sabhāgatā, tadabhāvo ca visabhāgatā. Pucchāvissajjanesu taṃtaṃkhandhādibhāvābhāvo evāti ayametesaṃ visesoti.

しかし、“法処は無為を蘊から除いて四つの蘊によって包摂される”“眼処と耳処は一つの蘊によって包摂される”などと説かれているが、それによって部分が全体の包摂者であることや、全体が部分の包摂者であることを示しているのではない。むしろ、四蘊という数え方の違いによって、法処が数えられるべきか数えられざるべきかという点で五つの種類に分かれること、および眼処などが一つの蘊として数えられるべきであることから、一種類であることを示しているのである。包摂者・非包摂者を考慮せず、数えられるべきもの・数えられないものをそれぞれの数え方で数え示すことだけが第一の方法(第一門)であり、それは行為(業)と手段(具)のみが存在する。しかし、第二の方法以降は、包摂者・非包摂者によって包摂されたもの・包摂されないものの数えられないことなどを示すものであり、主体(作主)、手段、対象(業)の三つが存在する。同様に、第一の方法においては、そのように数えられるべきか否かという性質として説かれるそれぞれの蘊であること、あるいは蘊ではないことが、同類性(sabhāgatā)と異類性(visabhāgatā)である。第二の方法以降においては、規定された法を示す際に、包摂するものと包摂されるものとが同一の蘊などである状態が同類性であり、その欠如が異類性である。問答において、それぞれの蘊などであるか否かということこそが、これらの違いである。

Samudayasaccasukhindriyasadisāni pana tehi saṅgahetabbameva atthi, na saṅgahitaṃ asaṅgahetabbanti asaṅgāhakattābhāvato na uddhaṭāni. Dukkhasaccasadisāni tehi visabhāgasamudāyabhūtehi anekakkhandhehi khandhasaṅgahena saṅgahetabbaṃ, itarehi asaṅgahetabbañca natthīti saṅgāhakattāsaṅgāhakattābhāvato. Evaṃ saṅgāhakattābhāvato asaṅgāhakattābhāvato ubhayābhāvato ca yathāvuttasadisāni anuddharitvā saṅgāhakattāsaṅgāhakattabhāvato cakkhāyatanādīneva uddhaṭānīti veditabbāni. Tattha ‘‘cakkhāyatanena ye dhammā khandhasaṅgahena saṅgahitā’’ti cakkhāyatanavajjā rūpadhammā khandhasaṅgahena saṅgahitāti veditabbā, na rūpakkhandhoti. Na hi ekadeso samudāyasaṅgāhakoti dassitametanti.

しかし、集諦や楽根に類似した諸法については、それらによって包摂されるべきものがあるだけで、“包摂されたものを包摂しない”という非包摂の性質がないため、(例として)挙げられていない。苦諦に類似した諸法については、それらの異類であり全体を構成する多くの蘊によって、蘊の包摂として包摂されるべきであり、他のものによって包摂されないということもないため、包摂の性質も非包摂の性質もない。このように、包摂の性質がないこと、非包摂の性質がないこと、あるいはその両方がないことにより、上述のような類似の法を挙げずに、包摂の性質と非包摂の性質があることから、眼処などが挙げられているのであると知るべきである。そこで、“眼処によって、蘊の包摂として包摂される諸法”とは、眼処を除いた色法が蘊の包摂として包摂されるのであって、色蘊(全体)ではないと知るべきである。なぜなら、部分は全体の包摂者ではないということが、すでに示されているからである。

Aṭṭhakathāyaṃ pana khandhapadenāti khandhapadasaṅgahenāti attho, na saṅgāhakenāti. ‘‘Kenaci saṅgāhakenā’’ti idaṃ pana ānetvā vattabbaṃ. Taṃ pana rūpakkhandhādīsu na yujjatīti taṃ vissajjanaṃ rūpakkhandhādīsu saṅgāhakesu na yujjatīti attho. Rūpakkhandhena hi…pe… saṅgahitoti etena nayena cakkhāyatanena rūpakkhandhova saṅgahito, so ca aḍḍhekādasahi āyatanadhātūhi asaṅgahito nāma natthīti evaṃ cakkhāyatanādīnipi na gahetabbānīti āpajjatīti ce? Nāpajjati. Na hi aññamattanivāraṇaṃ evasaddassa attho, atha kho saṅgāhakato aññanivāraṇaṃ. So cātiādi ca na nirapekkhavacanaṃ, atha kho saṅgāhakāpekkhanti. Kathaṃ? Rūpakkhandhena hi rūpakkhandhova saṅgahitoti yathā cakkhāyatanena cakkhāyatanato aññampi khandhasaṅgahena saṅgahitaṃ atthi, yaṃ āyatanadhātusaṅgahehi asaṅgahitaṃ hoti, na evaṃ rūpakkhandhena rūpakkhandhato aññaṃ khandhasaṅgahena saṅgahitaṃ atthi, yaṃ āyatanadhātusaṅgahehi asaṅgahitaṃ siyā, rūpakkhandhena pana rūpakkhandhova khandhasaṅgahena saṅgahitoti ayañhettha adhippāyo yutto. Siyā panetaṃ ‘‘so eva rūpakkhandho rūpakkhandhena āyatanadhātusaṅgahehi asaṅgahito hotū’’ti, taṃ nivārento āha ‘‘so ca aḍḍhekādasahi āyatanadhātūhi asaṅgahito nāma natthī’’ti[Pg.13]. Ettha ca ‘‘rūpakkhandhenā’’ti ānetvā vattabbaṃ. Tattha rūpakkhandho rūpakkhandhassa vā tadekadesānaṃ vā cakkhādīnaṃ āyatanadhātusaṅgahehi saṅgāhako asaṅgāhako ca na hotīti iminā pariyāyena asaṅgahitatāya abhāvo vuttoti yujjati, na rūpakkhandhena rūpakkhandhassa tadekadesānaṃ vā aḍḍhekādasahi āyatanadhātusaṅgahehi saṅgahitatāya. Na hi sā saṅgahitatā atthi. Yadi siyā, saṅgahitenasampayuttavippayuttapadaniddese rūpakkhandhopi uddharitabbo siyā. Tena hi tīhipi saṅgahehi rūpakkhandho tadekadeso vā saṅgahitā siyuṃ, atthi ca tesaṃ vippayuttatāti.

しかし、註釈においては、‘蘊句によって’とは‘蘊句の摂受(摂められること)によって’という意味であり、能摂(摂める側)によるという意味ではない。したがって、‘ある能摂によって’というこの言葉を導き入れて語られるべきである。しかし、それは色蘊等においては適合しない。つまり、その解答は能摂としての色蘊等においては適合しないという意味である。というのも、‘色蘊によって……乃至……摂められた’というこの方法によって、眼処によって色蘊そのものが摂められた場合、それが(残りの)十一半の処・界によって摂められないという事態は存在しない。ゆえに、眼処等も(能摂として)取るべきではないということになるのではないか?(答えは)そうはならない。なぜなら、限定を表す‘のみ(eva)’という語の意味は、単に他者を排除することではなく、能摂とは異なるものを排除することだからである。また、‘それは……’という語も、対象を考慮しない独立した言葉ではなく、能摂を考慮したものである。どのようにか? ‘色蘊によって色蘊そのものが摂められる’と言うとき、例えば眼処によって眼処以外のものも蘊の摂受によって摂められるものがあり、それが処・界の摂受によっては摂められないということがある。しかし、色蘊によって色蘊以外のものが蘊の摂受によって摂められ、かつ処・界の摂受によって摂められないというものは存在しない。ただ色蘊によって、色蘊そのものが蘊の摂受によって摂められるのである。ここでの意図はこのように解釈されるのが妥当である。しかし、‘その色蘊そのものが、色蘊によって摂められる一方で、処・界の摂受によっては非摂であれ’ということがあり得るかもしれない。それを防ぐために、‘それが十一半の処・界によって非摂であるというものは存在しない’と述べたのである。ここでも‘色蘊によって’という言葉を導き入れて語るべきである。そこでは、色蘊は色蘊自身の、あるいはその一部である眼等の、処・界の摂受における能摂でも非能摂でもない。この理趣によって、非摂である状態の不在が説かれているのであり、色蘊によって色蘊自身やその一部が十一半の処・界の摂受によって摂められているという(ことを理由とする)わけではない。というのも、そのような所摂の状態は存在しないからである。もし存在するならば、‘摂・不摂相応不相応句の詳解’において色蘊も取り出されるべきであろう。それゆえ、三種の摂受によって色蘊またはその一部が摂められ、かつそれらに不相応な状態が存在することになるのである。

Evaṃ asaṅgahitatāya abhāvato etāni, aññāni cāti etthāpi cakkhāyatanādīhi viya etehi aññehi ca saṅgahitānaṃ asaṅgahitatāya abhāvato etāni aññāni ca yathā vā tathā vā etāni viya ayujjamānavissajjanattā evarūpāni padāni saṅgāhakabhāvena na gahitānīti adhippāyo.

このように、非摂の状態がないことから、これら(眼処等)も他の諸句も、ここにおいても眼処等の場合と同様に、これらや他のものによって摂められたものの非摂の状態がない。ゆえに、これらや他のものは、あたかもそれらのように(不適切な解答となるため)、このような諸句は能摂の状態としては採用されないという意図である。

Tattha yaṃ vuttaṃ ‘‘rūpakkhandhena hi rūpakkhandhova saṅgahito’’ti, taṃ teneva tassa saṅgahitattāsaṅgahitattābhāvadassanena nivāritaṃ. Yañhettha aggahaṇe kāraṇaṃ vuttaṃ, tañca satipi saṅgahitatte asaṅgahitatāya abhāvatoti viññāyamānaṃ samudayasaccādīsu yujjeyya sati tehi saṅgahite tadasaṅgahitattābhāvato. Rūpakkhandhādīhi pana saṅgahitameva natthi, kuto tassa asaṅgahitatā bhavissati, tasmā saṅgāhakattābhāvo evettha aggahaṇe kāraṇanti yuttaṃ. Saṅgahitattābhāvena asaṅgahitattaṃ yadipi rūpakkhandhādinā attano attani antogadhassa attekadesasabhāgassa ca natthi, aññassa pana atthīti na dukkhasaccādīsu viya ubhayābhāvo cettha aggahaṇe kāraṇaṃ bhavituṃ yuttoti. Dhammāyatanajīvitindriyādīnañca khandhacatukkadukādisaṅgāhakatte sati na tesaṃ saṅgahitānaṃ tehi dhammāyatanajīvitindriyādīhi āyatanadhātusaṅgahehi asaṅgahitatā natthīti asaṅgahitatāya abhāvo anekantiko, tasmā pubbe vuttanayeneva aggahitānaṃ aggahaṇe, gahitānañca gahaṇe kāraṇaṃ veditabbanti.

そこにおいて、‘色蘊によって色蘊そのものが摂められる’と述べられたことは、それ自身によるそれ自身の摂受・非摂受の不在を示すことによって否定される。ここで(能摂として)採用しない理由として述べられたことは、たとえ摂受があったとしても非摂の状態がないことによる、と理解されるならば、集諦等においても適合するであろう。なぜなら、それらによって摂められたものに、それの非摂の状態がないからである。しかし、色蘊等によって摂められたもの自体が存在しないのに、どうしてその非摂の状態があり得るだろうか。したがって、ここでは能摂の状態の不在こそが、採用しない理由として妥当である。摂受の状態の不在によって非摂の状態が、たとえ色蘊等によって自分自身の中に含まれるものや、同一の部分や性質を持つものに対しては存在しなくても、他のものに対しては存在するのであるから、苦諦等におけるように(摂受と非摂受の)両方の不在が、ここにおいて採用しない理由となるのは妥当ではない。また、法処や命根等において、四蘊や二法等の能摂である状態があるとき、それらによって摂められたものが、それら法処や命根等の処・界の摂受によって非摂であることはないという‘非摂の状態の不在’は、不定的(例外がある)である。したがって、以前に述べた方法によって、採用されないものを採用しないこと、また採用されるものを採用することの理由を知るべきである。

Anidassanaṃ punadeva sappaṭighanti ettha anidassananti etena ‘‘sanidassanasappaṭigha’’nti ettha vuttena sappaṭighasaddena saddhiṃ yojetvā anidassanasappaṭighā [Pg.14] dassitā. Punadevāti etena tattheva avisiṭṭhaṃ sanidassanapadaṃ nivattetvā gaṇhanto sanidassanadukapadaṃ dasseti. ‘‘Cakkhāyatanena cakkhāyatanamevekaṃ saṅgahita’’nti idaṃ na sakkā vattuṃ. Na hi ‘‘cakkhāyatanena cakkhāyatanaṃ āyatanasaṅgahena saṅgahita’’nti ca ‘‘asaṅgahita’’nti ca vattabbanti dassitoyaṃ nayoti. Evaṃ sabbattha tasseva samudāyekadesānañca saṅgāhakasaṅgahitanti vacanesu asaṅgāhakaasaṅgahitanti vacanesu ca tadavattabbatā yojetabbā. Asaṅgāhakattābhāvato eva hi cakkhāyatanādīni cakkhāyatanādīhi asaṅgahitānīti na vuccanti, na saṅgāhakattābhāvatoti.

‘再び、無見にして有対’という箇所において、‘無見’という言葉によって、‘有見有対’の中で述べられた‘有対’という言葉と結びつけて、無見有対(の法)が示されている。‘再び(punadeva)’という言葉によって、そこ(有見有対)において区別されない‘有見’という句を排除して取ることで、有見(の有無に関する)二法の句を示している。‘眼処によって、眼処そのもの一法が摂められる’と言うことはできない。なぜなら、‘眼処によって眼処が処の摂受によって摂められる’とも‘摂められない’とも言うべきではないということが、この理趣によって示されているからである。このように、すべての箇所において、それ自身の全体と一部について、‘能摂・所摂’という言葉においても、‘非能摂・非所摂’という言葉においても、それ(それらの言葉)が適用されるべきではないということを結びつけるべきである。なぜなら、能摂の状態の不在によってのみ、眼処等は眼処等によって非摂であるとは言われないのであって、能摂の状態(があること)によるのではないからである。

Dutiyanayasaṅgahitenaasaṅgahitapadavaṇṇanā niṭṭhitā.

第二の方法である‘摂による非摂句’の解説が終了した。

3. Tatiyanayo asaṅgahitenasaṅgahitapadavaṇṇanā

3. 第三の方法である‘非摂による摂句’の解説。

179. Asaṅgahitenasaṅgahitapadaniddese rūpakkhandhena khandhasaṅgahena asaṅgahitesu vedanādīnaṃ tiṇṇaṃ khandhānaṃ nibbānassa ca sukhumarūpena saha āyatanadhātusabhāgatte satipi na sukhumarūpameva rūpakkhandhoti rūpakkhandhena āyatanadhātusabhāgattaṃ natthi, tasmā na tena tāni āyatanadhātusaṅgahehi saṅgahitāni. Na kevalaṃ saṅgahitāneva, asaṅgahitānipi tena tāni tehi saṅgahehi na honteva tadekadesena sukhumarūpena āyatanadhātusabhāgattā, saṅgahitābhāvo eva pana idhādhippeto, viññāṇakkhandhacakkhāyatanādīhi pana asaṅgahitā na te tehi kathañci sammissāti sabbathā te tehi na saṅgahitā. Dukkhasaccādīhi ca pañcakkhandhasamudāyabhūtehi khandhasaṅgahena asaṅgahitaṃ nibbānaṃ rūpakkhandhena viya āyatanadhātusaṅgahehi saṅgahitaṃ tehi na hoti, tasmā saṅgāhakattābhāvato eva evarūpānaṃ asaṅgāhakabhāvena aggahaṇaṃ veditabbaṃ, sanibbānapañcakkhandhasamudāyabhūtānaṃ pana abyākatadhammādīnaṃ asaṅgāhakattābhāvatova. Na hi taṃ kañci atthi, yassa te khandhasaṅgahena asaṅgāhakā siyuṃ, na ca attano ekadeso attekadesasabhāgo ca attanā asaṅgahito hotīti attanā asaṅgahitasaṅgāhakattā pana vedanākkhandhādīnaṃ gahaṇaṃ katanti.

179. “不摂持による摂持”の句の釈論において、色蘊による“蘊の摂持”によって摂持されない受などの三蘊と涅槃について、微細色と共に処・界の同分性(共通性)があるとしても、微細色そのものが色蘊であるわけではないため、色蘊との処・界の同分性は存在しない。したがって、色蘊という“処・界の摂持”によって、それらが摂持されることはないのである。単に摂持されるものだけでなく、不摂持のものも、色蘊という摂持によって(処・界として)摂持されることはない。なぜなら、それらの一部である微細色と処・界の同分性があるからである。ここでは摂持されないこと(不摂持)そのものが意図されている。一方、識蘊や眼処などによって摂持されないものは、それらといかなる形でも混ざり合うことはなく、全く摂持されることはない。また、五蘊の集合体である苦諦などにおいて、蘊の摂持で摂持されない涅槃は、色蘊の場合と同様に、処・界の摂持によって摂持されることはない。ゆえに、摂持者が存在しないことから、このような法については摂持しない状態(不摂持)として捉えるべきである。これは、涅槃を含む五蘊の集合体である無記法などが摂持者とはなり得ないからである。なぜなら、蘊の摂持において、それらが摂持者となるような法は何も存在せず、また、自分自身の一部や、自分の一部と同分であるものが、自分自身によって摂持されないということもないからである。したがって、“自分自身によって摂持されないもの”を摂持するものとして、受蘊などが(問いの中で)採用されているのである。

Yaṃ [Pg.15] pana aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ ‘‘ye dhammāyatanena saṅgahitā’’ti, taṃ na sakkā vattuṃ. Dhammāyatanena hi na koci dhammo kenaci saṅgahena saṅgahito atthi visabhāgakkhandhanibbānasamudāyattā, khandhasaṅgahena sayameva attano saṅgāhakaṃ na hotīti āyatanadhātusaṅgahehi ca saṅgāhakattābhāvatoti dassitoyaṃ nayoti etassa dhammāyatanagaṇanena gaṇitāti attho. Yāni…pe… gahitānīti etena viññāṇasammissaṃ dhammāyatanekadesaṃ dīpentāni iddhipādādipadāni, oḷārikarūpasammissaṃ dīpentāni rūpakkhandhādipadāni, sabbena sabbaṃ dhammāyatanaṃ adīpentāni viññāṇakkhandhacakkhāyatanādipadāni, sakaladhammāyatanadīpakāni dhammāyatanādipadāni ca vajjetvā dhammāyatanekadesaṃ aññāyatanena asammissaṃ dīpentāni gahitānīti dasseti.

注釈書に“法処によって摂持される諸法”と述べられていることについては、そのように(限定せずに)言うことはできない。なぜなら、法処によって、ある法が何らかの摂持によって摂持されることはないからである。それは異質な蘊や涅槃の集合体であり、蘊の摂持においてはそれ自体が自身の摂持者となることはなく、処・界の摂持においても摂持者が存在しないからである。この(注釈の)導きは、“法処の数え方によって数えられる”という意味である。“…(中略)…採用された”という言葉により、神足などの句は識(心)と混在する法処の一部を示し、色蘊などの句は粗大な色と混在するものを示し、識蘊や眼処などの句は法処を全く示さず、法処などの句は法処全体を示す。これらを除いて、他の処と混在しない法処の一部を示す句が採用されていることを示している。

Tatiyanayaasaṅgahitenasaṅgahitapadavaṇṇanā niṭṭhitā.

第三の方法である“不摂持による摂持”の句の釈論を終わる。

4. Catutthanayo saṅgahitenasaṅgahitapadavaṇṇanā

4. 第四の方法である“摂持による摂持”の句の釈論。

191. Saṅgahitenasaṅgahitapadaniddese yasmā yathā dutiyatatiyanayā tiṇṇaṃ saṅgahānaṃ saṅgahaṇāsaṅgahaṇappavattivisesena ‘‘saṅgahitena asaṅgahitaṃ, asaṅgahitena saṅgahita’’nti ca uddiṭṭhā, nevaṃ catutthapañcamā. Saṅgahaṇappavattiyā eva hi saṅgahitena saṅgahitaṃ uddiṭṭhaṃ, asaṅgahaṇappavattiyā eva ca asaṅgahitena asaṅgahitanti, tasmā saṅgahaṇappavattivisesavirahe saṅgahitadhammāsaṅgahitadhammavisese nissitā ete dve nayāti ettha kenaci saṅgahitena dhammavisesena puna saṅgahito dhammaviseso saṅgahitena saṅgahito saṅgahitatāya pucchitabbo vissajjitabbo ca, tameva tāva yathāniddhāritaṃ dassento ‘‘samudayasaccena ye dhammā khandha…pe… saṅgahitā, tehi dhammehi ye dhammā khandha…pe… saṅgahitā’’ti āha. Ettha ca ye tīhipi saṅgahehi na saṅgāhakā rūpakkhandhaviññāṇakkhandhadhammāyatanadukkhasaccādīni viya, ye ca dvīhāyatanadhātusaṅgahehi asaṅgāhakā cakkhāyatanādīni viya, ye ca ekena khandhasaṅgaheneva dhātusaṅgaheneva ca na saṅgāhakā vedanādikkhandhanirodhasaccajīvitindriyādīni viya cakkhuviññāṇadhātādayo viya ca, te dhammā saṅgāhakattābhāvasabbhāvā saṅgāhakabhāvena na uddhaṭā, tīhipi pana saṅgahehi [Pg.16] ye saṅgāhakā, te saṅgāhakattābhāvābhāvato idha uddhaṭā. Tehi saṅgahitāpi hi ekantena attano saṅgāhakassa saṅgāhakā honti, yassa puna saṅgaho pucchitabbo vissajjitabbo cāti.

191. “摂持による摂持”の句の説明において、第二・第三の方法が、三つの摂持(蘊・処・界)における摂持と不摂持の働きの違いによって“摂持による不摂持”“不摂持による摂持”と提示されたのに対し、第四・第五の方法はそうではない。これらは、摂持の働きそのものによって“摂持による摂持”が提示され、不摂持の働きそのものによって“不摂持による不摂持”が提示されている。したがって、摂持の働きの違いがない場合、これら二つの方法は摂持された法と摂持されない法の違いに基づいている。ここで、ある摂持された法の特質によって、再び摂持された法の特質が“摂持されたことによる摂持”として、摂持されているかどうかが問われ、答えられるべきである。まず確定された通りに示すと、“集諦によって蘊(等)により摂持される諸法、それらの諸法によって蘊(等)により摂持される諸法は……”と述べられている。ここで、色蘊・識蘊・法処・苦諦などのように三つの摂持のいずれにおいても摂持者とならないもの、眼処などのように二つの処・界の摂持において摂持者とならないもの、また、受蘊などのように一つの蘊の摂持において、あるいは滅諦・命根などのように一つの処の摂持において、あるいは眼識界などのように一つの界の摂持において摂持者とならないものは、摂持者の性質の有無により、ここでは摂持者として取り上げられない。しかし、三つの摂持すべてにおいて摂持者となるものは、摂持者の性質が欠けていないため、ここでは取り上げられる。それらによって摂持されるものも、決定的に自らの摂持者の摂持者となるのであり、その再度の摂持が問われ、答えられるべきなのである。

Aṭṭhakathāyaṃ pana sakalena hi khandhādipadenāti sakalavācakena rūpakkhandhādipadenāti attho. Yaṃ panetaṃ vuttaṃ ‘‘yaṃ attano saṅgāhakaṃ saṅgaṇhitvā puna teneva saṅgahaṃ gaccheyyā’’ti, taṃ tena khandhādipadenāti evaṃ ayojetvā taṃ aññaṃ saṅgahitaṃ nāma natthīti evaṃ na sakkā vattuṃ. Na hi yena yaṃ saṅgahitaṃ, teneva tassa saṅgaho pucchito vissajjito, na ca tasseva, atha kho tena saṅgahitassāti. Yathā vedanā saddo ca khandho āyatanañca, na evaṃ sukhumarūpaṃ, taṃ pana khandhāyatanānaṃ ekadesova, tasmā ‘‘sukhumarūpekadesaṃ vā’’ti avatvā ‘‘sukhumarūpaṃ vā’’ti vuttaṃ. Sabbattha ca aññena asammissanti yojetabbaṃ. Yampi cetaṃ vuttaṃ ‘‘tadeva yehi dhammehi khandhādivasena saṅgahitaṃ, te dhamme sandhāyā’’ti, tampi tathā na sakkā vattuṃ. Na hi saṅgahitena saṅgahitassa saṅgahitena saṅgaho ettha pucchito vissajjito ca, atha kho saṅgahova, tasmā ekena khandhenāti ekena khandhagaṇanenāti ayamevettha attho, na saṅgāhakenāti. Na hi eko khandho attano ekadesassa saṅgāhakoti.

注釈書において“全体の蘊などの句によって”とは、全体を意味する色蘊などの句によってという意味である。また、“自らの摂持者を摂持して、再びそれによって摂持に至る”と述べられていることについて、それを蘊などの句に結びつけずに“他に摂持されたというものはない”と言うことはできない。なぜなら、あるものによって摂持されたものが、それ自体によってその摂持が問われ答えられるのではなく、またそれ自体のことでもなく、むしろそれによって摂持されたもののことだからである。受や声が(それ自体で)蘊であり処であるのに対し、微細色はそうではない。それは蘊や処の一部に過ぎない。ゆえに“微細色の一部”と言わずに、単に“微細色”と言われている。すべてにおいて“他と混ざり合わない”という文脈で解釈すべきである。また、“それ自体が、蘊などの方法によって摂持される諸法、それらの諸法を指して”と述べられていることも、そのようには言えない。ここで問われ答えられているのは、摂持されたものによる摂持されたものの摂持ではなく、摂持そのものだからである。したがって、“一つの蘊によって”とは“一つの蘊の数え方によって”ということがここでの意味であり、摂持者としての意味ではない。一つの蘊は自らの一部に対して(別個の)摂持者とはならないからである。

Catutthanayasaṅgahitenasaṅgahitapadavaṇṇanā niṭṭhitā.

第四の方法である“摂持による摂持”の句の釈論を終わる。

5. Pañcamanayo asaṅgahitenaasaṅgahitapadavaṇṇanā

5. 第五の方法である“不摂持による不摂持”の句の釈論。

193. Asaṅgahitenaasaṅgahitapadaniddesepi vuttanayeneva yathāniddhāritadhammadassanaṃ veditabbaṃ. Ettha ca sasukhumarūpaviññāṇasahitadhammasamudāyā ye te dukkhasaccaanidassanaappaṭighaacetasikānupādāsadisā satipi ekena dvīhi vā saṅgahehi kesañci asaṅgāhakatte tīhipi asaṅgahetabbassa abhāvato paripuṇṇasaṅgahāsaṅgāhakā na honti, abyākatadhammasadisā kenaci saṅgahena asaṅgahetabbabhāvato asaṅgāhakā eva na honti, tena te asaṅgāhakabhāvena na uddhaṭā, itare pana tabbipariyāyena uddhaṭāti.

193. “不摂受による不摂受”の語の解説においても、すでに述べられた方法によって、確定された諸法を示すべきである。ここでは、微細な色と識を含む諸法の集合(これらは、苦諦、無見、無対、心所でないもの、不取のものに等しい)は、一つまたは二つの摂受によって、あるものに対して不摂受(非摂受者)であっても、三つの摂受によって不摂受とされるべきものが存在しないため、完全な摂受・不摂受とはならない。無記法に等しいものは、いかなる摂受によっても不摂受とされることがないため、そもそも不摂受ではない。したがって、それらは不摂受であることによって(問いの中に)取り上げられることはなく、他のものはその反対であることによって取り上げられるのである。

Yaṃ [Pg.17] pana aṭṭhakathāyaṃ ‘‘tādisena hi padena nibbānaṃ khandhasaṅgahamattaṃ na gaccheyyā’’ti vuttaṃ, taṃ dukkhasaccaṃ sandhāya vuttaṃ. Anidassanaappaṭighesu pana asaṅgāhakesu nibbānaṃ antogadhaṃ, na ca tadeva tassa asaṅgāhakanti. Sadisavissajjanānaṃ vasena samodhānetvā katehi saddhinti evaṃ katehi dutiyapañhādīhi saddhiṃ paṭhamapañhanāmarūpapañhādayo sabbepi catuttiṃsa hontīti attho. Yaṃ pucchāya uddhaṭaṃ padaṃ, tadevāti rūpakkhandhādivisesakapadaṃ vadati, na niddhārite pucchitabbadhamme. Te hi lakkhaṇato dassitā, na padena sarūpatoti. Tattha tadevāti eva-saddena na taṃ kadāci saṅgahitena asaṅgahitaṃ na hotīti uddhaṭasseva asaṅgahitenaasaṅgahitabhāve niyatataṃ aññassa ca aniyatataṃ dassetīti veditabbaṃ. ‘‘Tadeva yehi asaṅgahita’’nti ettha hi ‘‘niyamato’’ti sakkā vacanaseso yojetunti. Atha vā tadevāti pucchāya uddhaṭameva evaṃpakārameva hutvā yehi asaṅgahitanti tassa pucchāya uddhaṭabhāvena evaṃ asaṅgahitenaasaṅgahitabhāvaniyamanattho eva-saddo, na aññassa asaṅgahitenaasaṅgahitatānivāraṇatthoti daṭṭhabbo. Pucchāya uddhaṭañhi aññasahitaṃ asahitañca asaṅgahitena asaṅgahitaṃ hoti. Rūpakkhandhādīni hi aññasahitāni viññāṇakkhandhādīni asahitānīti.

注釈書(アッタカター)において、“そのような語によって、涅槃は単なる五蘊の摂受には入らない”と言われているのは、苦諦に関連して述べられたものである。しかし、無見無対の不摂受の中には、涅槃が含まれているが、それがそれ自体の不摂受(非摂受者)というわけではない。同様の回答の形式に基づいてまとめられたものと共に、このようにして(構成された)第二の問いなどと共に、第一の問いや名色(への問い)などはすべて合わせて三十四となる、というのがその意味である。問いの中で取り上げられた語、すなわち“それ(tadeva)”とは、色蘊などの特定の語を指しており、確定された問われるべき諸法を指しているのではない。それらは特質(相)によって示されているのであり、語の自性によって示されているのではないからである。そこでの“それ(tadeva)”という語の“エヴァ(eva)”は、それが摂受されたものによって不摂受になることは決してないことを示し、取り上げられたもの(語)が不摂受による不摂受であることの確実性と、他のものの不確実性を示すものであると知るべきである。“それ自体が、それらによって摂受されない”という箇所では、言葉の補足として“決定的に(niyamato)”と結びつけることができる。あるいは、“それ(tadeva)”とは、問いにおいて取り上げられたものそのものが、そのような形であって、それらによって摂受されないという、問いにおいて取り上げられた状態による、このような不摂受による不摂受の限定の意味としての“エヴァ”であり、他のものが不摂受による不摂受であることを排除する意味ではないと見るべきである。問いにおいて取り上げられたものは、他のものと共にある場合も、そうでない場合も、不摂受による不摂受となるからである。色蘊などは他のもの(名蘊など)と共にあるが、識蘊などは(ここでは単独で)共にはないからである。

Avasesā saṅgahitāti idaṃ avasesā asaṅgahitā na hontīti evaṃ daṭṭhabbaṃ. Tehipi viññāṇadhammehi te rūpadhammāva tīhi saṅgahehi asaṅgahitāti pucchāya uddhaṭā tīhipi saṅgahehi asaṅgāhakā hutvā asaṅgahitāti adhippāyo. Anuddhaṭā vedanādayopi hi asaṅgahitā evāti. Ettha ca paṭhame naye vedanādayopi viññāṇena asaṅgahitāti vuttā, dutiye rūpadhammāvāti ayaṃ viseso. Vedanādayo hi rūpaviññāṇeheva khandhādisaṅgahena asaṅgahitāti oḷārikarūpehi viññāṇena ca tīhipi saṅgahehi asaṅgahitāti attho. Rūpekadeso hi ettha rūpaggahaṇena gahitoti.

“残りは摂受される”というのは、残りは不摂受ではないと見るべきである。それらの識の法によって、それら色法のみが三つの摂受によって不摂受であると、問いにおいて取り上げられ、三つの摂受による不摂受(非摂受者)となって不摂受であるというのが、その意図である。取り上げられなかった受(蘊)などもまた、不摂受である。ここにおいて、第一の方法では受なども識によって不摂受であると述べられたが、第二の方法では色法のみである、というのが相違点である。受などは色や識によってのみ、蘊などの摂受において不摂受であり、粗大な色と識によって三つの摂受において不摂受であるという意味である。色の一部は、ここでの色の把握(色蘊の摂受)によって把握されているからである。

196. Catutthapañhe cakkhāyatanaṃ vedanādīhi catūhīti ettha cakkhāyatananti etena pucchāya uddhaṭaṃ asaṅgāhakaṃ dassetīti daṭṭhabbaṃ. Cakkhāyatanena pana asaṅgahitena asaṅgahitāni dasa oḷārikāyatanāni na cakkhāyatanamevāti. ‘‘Rūpañca dhammāyatana’’ntiādinā yehi dhammehi tīhipi saṅgahehi asaṅgahitaṃ taṃ viññāṇameva hoti, asaṅgahitena tena [Pg.18] asaṅgahitañca viññāṇavajjaṃ sabbaṃ teva dhamme udāneti. Sadisavissajjanā hi ekato udānetvā dassetabbā. Tattha paṭhamena rūpakkhandhena sadisavissajjanesu ekato udānetvā dassitesu aññe visadisavissajjanā nayadānena dassitā honti. Tenāha ‘‘rūpañca dhammāyatananti…pe… aññenākārena saṅkhipitvā dassitā’’ti. Tattha dve bhavāti asaññekavokārabhavā. Dveti bāhirupādādhamme eva sandhāya vuttaṃ. Yena asaṅgāhakena asaṅgahitena asaṅgahitaṃ pucchitabbaṃ vissajjitabbañca paricchijjati, so rūpakkhandhādiko tassa pucchāvissajjanānañca nissayabhāvato ‘‘visayo’’ti vutto, yathādassitassa pana uddānassa nayadānamattattā ‘‘nayo’’ti vuttaṃ. ‘‘Dvevīsanayo cā’’tipi pāṭho, dvevīsapadiko esa nayo cāti attho.

196. 第四の問いにおいて、“眼処は受などの四つによって”という箇所で、“眼処”という語によって、問いにおいて取り上げられた不摂受(非摂受者)を示していると見るべきである。しかし、眼処によって摂受されない、不摂受である十の粗大な処は、眼処そのものではない。“色と法処”等において、いかなる法によって三つの摂受においても不摂受であるものは、その識のみであり、その不摂受(非摂受者)によって不摂受であるものは、識を除いたすべてのそれらの法を総括している。同様の回答は、一つにまとめて示されるべきである。そこでは、第一の色蘊と同様の回答が一つにまとめて示されたが、他の異なる回答は、方法(理路)を提示することによって示されている。それゆえに、“色と法処は……(中略)……別の方法で簡潔に示されている”と述べられている。そこでの“二つの有”とは、無想有と一蘊有のことである。“二つ”とは、外部の所造法のみを指して述べられている。それによって、不摂受(非摂受者)である不摂受によって、不摂受が問われるべきか、答えられるべきかが限定されるところの、色蘊などは、その問いと答えの拠り所であるため“境(対象)”と呼ばれ、示された総括(目次)が方法を提示するに過ぎないため“法(理路)”と呼ばれている。“二十二の方法(dvevīsanayo)”という読みもあり、それは二十二の語句からなる方法という意味である。

Pañcamanayaasaṅgahitenaasaṅgahitapadavaṇṇanā niṭṭhitā.

第五の法、不摂受による不摂受の語の釈、終了。

6. Chaṭṭhanayo sampayogavippayogapadavaṇṇanā

6. 第六の法、相応と不相応の語の釈。

228. Sampayogavippayogapade yaṃ labbhati, yañca na labbhati, taṃ sabbaṃ pucchāya gahitanti idaṃ na rūpakkhandhādīni padāni sandhāya vuttaṃ, atha kho sampayogapadaṃ vippayogapadañcāti veditabbaṃ. Rūpakkhandhādīsu hi yaṃ dhammāyatanādipadaṃ na labbhati, taṃ pucchāyapi na gahitaṃ. Sampayogapadaṃ pana rūpakkhandhādīsu alabbhamānampi ‘‘rūpakkhandho katihi…pe… sampayutto’’ti evaṃ pucchāya gahitaṃ, vedanākkhandhādīsu labbhamānaṃ, vippayogapadaṃ pana sabbattha labbhamānamevāti. Rūpadhammānaṃ pana rūpena nibbānena vā, nibbānassa ca rūpena saddhiṃ sampayogo nāma natthīti ekuppādādisabhāgatāya abhāvato sampayogaṃ nivārentena sā eva ekuppādāditā etesaṃ visabhāgatāti tadabhāvato vippayogopi nivārito eva hotīti daṭṭhabbo. Catūsu hi khandhesu vijjamānā ekuppādāditā tesaṃ aññamaññaṃ sabhāgatā hoti rūpanibbānehi tesaṃ tehi ca rūpanibbānānaṃ visabhāgatā ca, na ca rūpekadesassa nibbānassa vā sā ekuppādāditā atthi, yā rūpekadesena rūpekadesanibbānānaṃ nibbānena ca rūpassa visabhāgatā siyā. Teneva ‘‘catūhi vippayogo’’ti vuttanti.

228. 相応と不相応の語において、得られるもの、および得られないものは、すべて問いにおいて受け入れられているというのは、色蘊などの語を指して言われているのではなく、相応という語と不相応という語(自体)を指していると知るべきである。色蘊などにおいて、法処などの語が得られない場合は、それは問いにおいても受け入れられない。しかし、相応という語は、色蘊などにおいて(実際には)得られない場合でも、“色蘊は、いくつ(の法)と……(中略)……相応するか”というように、問いにおいて受け入れられている。受蘊などにおいては(相応は)得られ、不相応という語は、あらゆる箇所で常に得られるからである。色法が色や涅槃と、あるいは涅槃が色と相応するということはない。一出生(等生)などの性質を共有しないためである。相応を否定することによって、これら(の色や涅槃)の一出生などの性質における異質性ゆえに、その(等生の)欠如から不相応もまた否定されていると見るべきである。四蘊(名蘊)に存在する一出生などは、それら相互の共通性(同分性)であり、色や涅槃とそれら(名蘊)、および(名蘊)とそれら(色や涅槃)との間には、非共通性(異分性)がある。しかし、色の一部や涅槃には、一出生などの性質はなく、色の一部と色の一部・涅槃、または涅槃と色との間に非共通性が生じるような(相応・不相応を論じる前提となる)一出生などの性質は存在しない。それゆえに、“四つ(の名蘊)と不相応である”と述べられているのである。

Sattasu [Pg.19] viññāṇadhātūsu ekāyapi avippayutteti yathā rūpabhavo tīhi viññāṇadhātūhi, nevavipākanavipākadhammadhammā pañcahi, avitakkaavicārā ekāya vippayutte anārammaṇamissake dhamme dīpenti, evaṃ adīpetvā ekāyapi vippayutte ahonte sattahipi sampayutte sattapi vā tā dīpentīti adhippāyo. Avippayutteti hi ye vippayuttā na honti, te dhammeti vuttaṃ hoti, na sampayutteti. Tena yāni tāhi sampayutte dīpenti dhammāyatanādipadāni, yāni ca sampayuttavippayuttabhāvehi navattabbaṃ dīpenti acetasikādipadāni, yāni ca sampayuttanavattabbāni dīpenti dukkhasaccādipadāni, tesaṃ sabbesaṃ anārammaṇamissakadhammadīpakānaṃ aggahaṇaṃ vuttaṃ hoti. Na hi anārammaṇamissakasabbaviññāṇadhātutaṃsampayuttatadubhayasamudāyānaṃ khandhāyatanadhātūsu kenaci sampayogo vippayogo vā atthīti.

“七つの識界において、一つとも離繋していない”というのは、たとえば色有(色界の生存)が三つの識界によって、不報不報法法(異熟でもなく異熟法でもない諸法)が五つの識界によって、無尋無伺が一つの識界によって、離繋した無所縁混合の諸法を示すように、そのように示すのではなく、一つとも離繋していない場合には、七つすべてに相応しているか、あるいはその七つの識界がそれらを示しているというのが意図である。“離繋していない”というのは、離繋していない諸法を指して言っているのであり、相応していることを言っているのではない。それゆえに、それら(識界)に相応するものとして示される法処などの項や、相応・離繋のいずれの状態としても語るべきではない不心所などの項、あるいは相応・語るべからずとして示される苦諦などの項、これらすべての無所縁混合の諸法を示すものの“非受持(不採用)”が説かれているのである。なぜなら、無所縁混合のすべての識界と、それに相応するもの、およびその両方の集合体について、蘊・処・界のどれかとの相応や離繋は存在しないからである。

Yadi evaṃ vippayuttenavippayuttapadaniddese ‘‘kusalehi dhammehi ye dhammā vippayuttā, tehi dhammehi ye dhammā vippayuttā’’ti na vattabbaṃ. Akusalābyākatā hi anārammaṇamissobhayadhammāti? Na, yathāvuttasamudāyānaṃ khandhādīheva sampayogavippayogābhāvavacanato. Khandhādayo hi tadekadesā tadekadesaññasamudāyā ca, samudāyekadesānañca vibhāgābhāvato na sabhāgavisabhāgatā atthi, tena tesaṃ khandhādīhi sampayogavippayogābhāvo hoti. Kusalā pana dhammā akusalābyākatehi vibhattā, te ca kusalehi, na tesaṃ samudāyekadesabhāvo tadekadesaññasamudāyabhāvo vā, tasmā khandhādīni anāmasitvā vippayuttatāmattena yathāniddhāritadhammadassane kusalehi itaresaṃ, itarehi ca kusalānaṃ vippayogo na na hoti visabhāgatāsabbhāvatoti tesaṃ aññamaññavippayuttatā vuttā. Esa nayo sabbesu evarūpesu.

もしそうであれば、離繋による離繋項の解説(離繋離繋句)において、“善法と離繋している諸法と、それらの諸法と離繋している諸法”と言うべきではない。不善・無記は無所縁混合の二種の法であるからか。そうではない。上述の集合体である蘊など自体とは、相応・離繋がないと言われているからである。蘊などはそれら(不善・無記)の一部であり、またそれらの一部以外の集合体であって、集合体とその一部の間に区別がないため、同分性(共通性)や異分性(非共通性)は存在しない。それゆえに、それらと蘊などとの相応・離繋はないのである。しかし、善法は不善・無記とは区別されており、それら(不善・無記)は善法とは異なる。それらは(善法にとっての)集合体の一部でもなく、一部以外の集合体でもない。したがって、蘊などに言及することなく、離繋しているという事実のみによって、定められた通りに諸法を示す際、善法とそれ以外の諸法、またそれ以外の諸法と善法との離繋は、異分性が存在するために“ないわけではない”。それゆえ、それらの相互の離繋性が説かれたのである。この理趣は、このような形式のすべてにおいて適用される。

Uddāne pana aṭṭhārasa tato pareti idaṃ ‘‘soḷasā’’ti vattabbaṃ, tevīsanti idañca ‘‘ekavīsa’’nti. Sabbattha ca kālasantānabhedarahitārahitabahudhammasamodhānānaṃ saṅkhārakkhandhadhammāyatanadhammadhātūnaṃ ekadesā samudayasaccavedanākkhandhādayo ekadesasammissā ca iddhipādādayo anārammaṇehi asammissā rūpakkhandhādayo ca sārammaṇehi asammissā sampayogīvippayogībhāvena [Pg.20] samānakālasantānehi ca ekadesantarehi vibhattā eva gahitāti tehi te kehici ekadesantarehi vibhattehi yathāyogaṃ sampayogaṃ vippayogañca labhanti. Atthi hi tesaṃ ekuppādāditā sabhāgatā visabhāgatā cāti. Tena tattha tattha ‘‘ekena khandhena ekenāyatanena ekāya dhātuyā kehici sampayutta’’nti ca, ‘‘ekenāyatanena ekāya dhātuyā kehici vippayutta’’nti ca vuttaṃ. Bhinnakālasamudāyā eva pana vedanāsaññāviññāṇakkhandhā vattamānā ca ekekadhammā eva, tasmā tesaṃ samānakālassa vibhajitabbassa abhāvato na sukhindriyādīni vedanākkhandhassa vibhāgaṃ karonti, cakkhuviññāṇadhātādayo ca viññāṇakkhandhassa manāyatanassa ca. Tena ‘‘sukhindriyaṃ ekena khandhena kehici vippayutta’’nti, ‘‘cakkhuviññāṇadhātu ekena khandhena ekenāyatanena kehici vippayuttā’’ti ca evamādi na vuttaṃ, khandhāyatanavibhāgavirahitampi pana viññāṇaṃ dhātuvibhāgena vibhattameva vuttanti ‘‘cakkhuviññāṇadhātu…pe… manoviññāṇadhātu soḷasahi dhātūhi vippayuttā’’ti vuttaṃ, evamevaṃ indriyavibhāgena vibhattānaṃ sukhindriyādīnaṃ ‘‘sukhindriyena ye dhammā vippayuttā’’tiādīsu yathāyogaṃ vippayogo daṭṭhabbo, nāvibhattassa vedanākkhandhassāti.

摂頌(要約)において、“十八、その次は”という箇所は“十六”と言うべきであり、“二十三”は“二十一”と言うべきである。あらゆるところで、時間の連続性の違いがあるもの・ないもの、多種多様な諸法の集まりである行蘊・法処・法界の一部である集諦・受蘊などは、ある一部が混合した神足などであり、無所縁のものと混合していない色蘊などや、有所縁のものと混合していないものは、相応・離繋の状態によって、同一の時間・連続性における他の部分と区別されて把握される。それゆえに、それらは区別された他のある一部分と、適切に相応や離繋を得るのである。それらには一発生などの同分性と異分性があるからである。したがって、それぞれの箇所で“一つの蘊、一つの処、一つの界、あるいはいくつかのものと相応する”と言われ、“一つの処、一つの界、あるいはいくつかのものと離繋する”と言われている。しかし、異なる時間の集合体である受・想・識の諸蘊は、現在においては個々の法である。したがって、それらには同一時間において区別されるべきものが存在しないため、楽根などが受蘊の区分をなすことはなく、眼識界などが識蘊や意処の区分をなすこともない。それゆえに、“楽根は一つの蘊、いくつかのものと離繋する”とか“眼識界は一つの蘊、一つの処、いくつかのものと離繋する”などとは説かれない。しかし、蘊・処の区分を欠いた識であっても、界の区分によって区別されたものとして説かれるため、“眼識界……乃至……意識界は十六の界と離繋する”と説かれるのである。同様に、根の区分によって区別された楽根などについては、“楽根と離繋している諸法は”などの箇所で、適切に離繋を理解すべきであり、区別されていない受蘊についてはそうではない。

235. Yathā taṃsampayogībhāvaṃ sandhāya ‘‘samudayasaccaṃ tīhi khandhehi sampayutta’’nti vuttaṃ, evaṃ taṃvippayogībhāvaṃ sandhāya ‘‘tīhi khandhehi vippayutta’’nti kasmā na vuttanti ce? Avibhāgehi tehi vippayogavacanassa ayuttattā. Vibhāge hi sati samudayasaccaṃ sukhadukkhadomanassindriyehi manoviññāṇadhātuto aññaviññāṇadhātūhi vippayuttanti yuttaṃ vattuṃ vibhāgeneva visabhāgatāya saṅgahitattā, vibhāgarahitehi pana vedanākkhandhādīhi na yuttaṃ, tehi vijjamānehi vijjamānassa samudayassa visabhāgabhāvābhāvato. Yañhi anuppannā dhammā viya āmaṭṭhakālabhedaṃ na hoti saṅkhataṃ uddharitabbaṃ, taṃ paccuppannabhāvaṃ nissāya sampayogīvippayogībhāvena uddharīyati, tañca vibhāgarahitehi khandhādīhi saṅkhatehi paccuppannabhāvameva nissāya anāmaṭṭhakālabhede atthitāya eva nissitabbattā. Avijjamānassa hi avijjamānena, avijjamānassa ca vijjamānena, vijjamānassa ca avijjamānena sampayogo natthi, vippayogo pana avijjamānatādīpake bhede gahite teneva visabhāgatāpi gahitā evāti hoti[Pg.21]. Bhede pana aggahite tena tena gahaṇena visabhāgatāya aggahitattā sati sabhāgatte vijjamānatāya eva dhammānaṃ sabhāgassa paricchindanato vijjamānatā dassitāti ekuppādādibhāvasaṅkhātā sabhāgatāpi gahitā eva hoti. Tassā ca gahitattā sampayogova labbhati, na vippayogo, tasmā samudayasaccaṃ vedanākkhandhādīhi sampayuttattena vuttaṃ, na vippayuttattenāti. Esa nayo maggasaccādīsupīti.

235. その相応の状態を考慮して“集諦は三つの蘊と相応する”と言われるように、同様にその離繋の状態を考慮して、なぜ“三つの蘊と離繋する”と言われないのか。区分(分断)されていないそれらについて離繋を説くのは不適当だからである。区分がある場合には、集諦は楽・苦・喜の諸根や、意識界以外の諸識界と離繋していると言うのが適当である。なぜなら、区分されることによって異分性(非共通性)として包含されるからである。しかし、区分されていない受蘊などについては(離繋を説くのは)適当ではない。それらが存在する時、存在している集諦に対して異分性が存在しないからである。未発生の諸法のように、取り上げられた時間の違いがない有為法(の離繋)を取り出すべきではなく、それは現在性を拠り所として相応・離繋の状態として取り出される。そして、それは区分されていない蘊などの有為法について、現在性を拠り所として、時間の違いがない状態で存在することに依存すべきだからである。存在しないものと存在しないもの、存在しないものと存在するもの、存在する官と存在しないものの相応は存在しない。しかし、離繋については、存在しないことを示す区分が把握された時、それによって異分性もまた把握されることになる。しかし、区分が把握されない場合、その把握によって異分性が把握されないため、同分性がある中で存在していること自体によって諸法の同分性が規定されるため、存在性が示される。その時、一発生などの状態としての同分性もまた把握されているのである。それが把握されているがゆえに、相応のみが得られ、離繋は得られない。それゆえ、集諦は受蘊などと相応することによって説かれ、離繋することによっては説かれない。この理趣は、道諦などにおいても同様である。

262. ‘‘Dutiyajjhānavicārañhi ṭhapetvā sesā avitakkavicāramattā’’ti aṭṭhakathāvacanaṃ ye padhānā vitakko viya koṭṭhāsantaracittuppādesu alīnā, te eva idha avitakkavicāramattāti adhippetāti dasseti. Teneva hi anantaranaye samudayasaccena samānagatikā na savitakkasavicārehīti te na gahitā. Dasamosānanayesu ca tehi vippayuttehi vippayuttānaṃ tehi vippayuttānañca soḷasahi dhātūhi vippayogo aṭṭhārasasaṅgahito ca vutto. Vitakkasahitesupi pana tesu gahitesu sabbepi te vicārena sampayuttāti ‘‘ekena khandhena kehici sampayuttā’’ti sakkā vattuṃ. So hi samudāyo vicāraṃ vajjetvā aññena kenaci sampayutto na hoti. Na hi tadekadesassa vitakkassa vicārato aññena sampayogo samudāyassa hoti. Yathā nānācittuppādesu uppajjamānānaṃ iddhipādānaṃ samudāyassa iddhipādassa ekadesānaṃ tīhi khandhehi sampayogo samudāyassa na hoti, evamidhāpi daṭṭhabbaṃ. Yathā pana tesu ekopi vedanāsaññākkhandhehi saṅkhārakkhandhekadesena ca asampayutto nāma natthīti samudāyassa tehi sampayuttatā vuttā, evamidhāpi vicārena asampayuttassa avitakkavicāramattassa kassaci abhāvato samudāyassa tena sampayuttatā na na sakkā vattuṃ. Na hi avitakkavicāramattānaṃ dassanenapahātabbahetukādīnaṃ viya sampayuttatā na vattabbā. Yathā hi dassanenapahātabbahetukesu keci saṅkhārakkhandhekadesena mohena sampayuttā, keci asampayuttāti na samudāyo tena sampayutto, nāpi añño koci dhammo atthi, yena so samudāyo sampayutto siyāti ‘‘dassanenapahātabbahetukā dhammā sampayuttāti natthī’’ti vuttaṃ, evaṃ bhāvanāyapahātabbahetukasahetukādayopi. Na panevaṃ yena avitakkavicāramattasamudāyo sampayutto siyā, taṃ natthi avitakkavicāramattesu kassaci vicārena [Pg.22] asampayuttassa abhāvā, tasmā te ‘‘sampayuttā’’ti na na vattabbāti. Sabbattha ca ekadhammepi kehicīti bahuvacananiddeso saṅkhāya aniyamitattā katoti veditabbo.

262. “第二禅の伺(ヴィチャーラ)を除いて、残りは無尋唯伺である”というアッタカター(註釈)の言葉は、尋(ヴィタッカ)のように主要なもので、他の心の生起の区分において沈滞していないものだけが、ここでは無尋唯伺として意図されていることを示している。それゆえに、直前の方法(第五法)では、集諦と等しい性質を持つものは、有尋有伺の諸法とともに(計上されるべきものとして)受け入れられなかった。第十のオサナ・ナヤ(帰結の方法)においては、それら(有尋有伺の諸法)と離れたものと離れたものについて、またそれらと離れたものについて、十六の界との不相応(離)が述べられ、十八の摂(サンガハ)として説かれている。しかし、尋を伴うものの中において、それらが受け入れられる場合、それらすべてが伺と相応しているため、“一つの蘊と、いくつかのものと相応する”と言うことができる。なぜなら、その全体(集合体)は、伺を除いて、他の何かと相応することはないからである。その一部分である尋が、伺以外のものと相応することは、全体が相応することにはならない。種々の心の生起において生じる神足(イッディパーダ)の全体について、神足の一部分が三つの蘊と相応することが、全体の相応とはならないのと同様に、ここでもそのように見なされるべきである。しかし、それらの中で、受蘊・想蘊、および行蘊の一部と相応していないものは一つも存在しないため、全体がそれらと相応していることが説かれているように、ここでも伺と相応していない“無尋唯伺”は存在しないため、全体がそれと相応していると言えないわけではない。無尋唯伺(の諸法)について、見所断の因(だっさねなぱはーたっばへーつか)などのように相応性を説くべきではない、ということはない。なぜなら、見所断の因において、あるものは行蘊の一部である痴(モーハ)と相応し、あるものは相応していないため、全体がそれと相応しているわけではなく、またその全体が相応するような他のいかなる法も存在しないため、“見所断の因の諸法が相応するということはない”と説かれているのである。修所断の因や有因なども同様である。しかし、ここでは、無尋唯伺の全体が相応するようなものが存在しないわけではない。なぜなら、無尋唯伺の中に、伺と相応していないものは存在しないからである。したがって、それらが“相応している”と言えないわけではない。また、すべての箇所において、一つの法であっても“いくつかの(kehici)”と複数形で示されているのは、数を限定していないためであると理解されるべきである。

Chaṭṭhanayasampayogavippayogapadavaṇṇanā niṭṭhitā.

第六法(第六の方式)の相応不相応句の釈文を終える。

7. Sattamanayo sampayuttenavippayuttapadavaṇṇanā

7. 第七法、相応による不相応句の釈文

306. Sampayuttenavippayuttapadaniddese rūpakkhandhādayo tehi sampayuttābhāvato na gahitā. Samudayasaccādīni satipi tehi sampayutte, sampayuttehi ca vippayutte sampayuttenavippayuttānaṃ khandhādīhi vippayogābhāvato. Na hi samudayasaccena sampayuttehi lobhasahagatacittuppādehi vippayuttānaṃ tato aññadhammānaṃ khandhādīsu kenaci vippayogo atthi. Nanu ca te eva cittuppādā cattāro khandhā aḍḍhadutiyāni āyatanāni aḍḍhadutiyā dhātuyo ca hontīti tehi vippayogo vattabboti? Na, tadaññadhammānaṃ khandhādibhāvato. Na hi te eva dhammā cattāro khandhā, atha kho te ca tato aññe ca, tathā aḍḍhadutiyāyatanadhātuyopi. Na ca tadaññasamudāyehi aññe vippayuttā honti samudāyekadesānaṃ ekadesaññasamudāyānañca vippayogābhāvato. Esa nayo maggasaccasukhindriyādīsu. Avitakkavicāramattesupi niravasesesu adhippetesu tesaṃ savitakkasavicārasamānagatikattā aggahaṇe kāraṇaṃ na dissati.

306. 相応による不相応句の詳説において、色蘊などはそれら(法)と相応することがないため、受け入れられていない。集諦などは、それらと相応する(法)が存在するとしても、相応するものと離れたものにおいて、相応による不相応の蘊などとの不相応が存在しないためである。なぜなら、集諦と相応する貪相応の心の生起と離れている、それ以外の諸法が、蘊などの中のいずれかと不相応であることはないからである。しかし、まさにそれらの心の生起は、四蘊、一箇半の処、一箇半の界であるから、それらとの不相応を説くべきではないか? いや、そうではない。それら以外の諸法が蘊などの状態にあるからである。それら(集諦と相応する法)自体が四蘊なのではなく、むしろそれらとそれら以外のもの、また同様に一箇半の処と界も同様である。また、それら以外の集合体から他のものが不相応であるわけではない。なぜなら、集合体の一部と、一部を除いた他の集合体との不相応は存在しないからである。この理趣は、道諦や楽根などにおいても同様である。無尋唯伺についても、余すところなく(すべてが)意図されている場合、それらが有尋有伺と等しい性質を持つために受け入れられない理由は見当たらない。

Aṭṭhakathāyaṃ pana evarūpānīti yathā rūpakkhandhe vissajjanaṃ na yujjati, evaṃ yesu aññesupi na yujjati, tāni vissajjanassa ayogena ‘‘evarūpānī’’ti vuttāni, na sampayuttābhāvenāti daṭṭhabbaṃ. Yāni pana padāni dhammadhātuyā sampayutte dhamme dīpentīti etena vedanākkhandhādipadāni dasseti, viññāṇañca aññena asammissanti viññāṇakkhandhamanāyatanādipadāni. Tattha aññena asammissanti asampayuttena asammissanti attho. Adukkhamasukhāyavedanāyasampayuttapadānipi hi sampayuttehi sammissaviññāṇadīpakāni idha gahitānīti. Etena ca lakkhaṇena evarūpāneva gahitānīti dasseti, na evarūpāni gahitānevāti samudayasaccādiiddhipādādipadānaṃ [Pg.23] asaṅgahitattā. ‘‘Atha phassasattakaṃ cittaṃ saha yuttapadehi sattā’’ti purāṇapāṭho, ayaṃ pana ūnoti katvā ‘‘atha phassasattakaṃ, tike tayo satta mahantare cā’’ti pāṭho kato.

アッタカター(註釈書)において、“このような種類の(evarūpāni)”とは、色蘊において回答が適切でないように、他のものにおいても適切でない場合、それらは回答の不適切さによって“このような種類の”と述べられているのであり、相応していないことによってではないと見なされるべきである。法界と相応する諸法を示す句は、受蘊などの句を示している。また、“識は他と混ざり合わない”とは、識蘊や意処などの句である。そこでの“他と混ざり合わない”とは、相応しないものと混ざり合わないという意味である。不苦不楽受相応の句なども、相応するものと混ざり合った識を示すものとして、ここで受け入れられている。この特徴によって、このような種類のものだけが受け入れられたことを示しており、このような種類のものが(すべて)受け入れられたわけではない。集諦や神足などの句が含まれていないからである。“次に、触の七つ、心と相応句を伴う七つ”という古伝のテキストがあるが、これは不十分であるとして、“次に、触の七つ、三法において三つ、大中間において七つ”というテキストが作られた。

309. Pucchāya uddhaṭapadeneva saddhiṃ vippayuttānaṃ vasenāti idaṃ pucchāya uddhaṭapadena sampayuttehi vippayuttā tena saddhiṃ vippayuttā hontīti katvā vuttaṃ. Pāḷiuddānagāthāyaṃ dve ca manena yuttā, vitakkavicāraṇāti manodhātuyā ekantasampayuttā dve vitakkavicārāti savitakkapadaṃ savicārapadañca dasseti.

309. 質問において挙げられた句そのものとともに不相応であることによって、というのは、質問で挙げられた句と相応するものから離れているものは、その句そのものとも離れている、として述べられたものである。パーリ語の要綱の偈(ウッダーナ・ガーター)において“二つは意(マナ)と相応し、尋と伺である”とは、意界と決定的に相応する二つの尋と伺であり、有尋句と有伺句を示している。

Sattamanayasampayuttenavippayuttapadavaṇṇanā niṭṭhitā.

第七法、相応による不相応句の釈文を終える。

8. Aṭṭhamanayo vippayuttenasampayuttapadavaṇṇanā

8. 第八法、不相応による相応句の釈文

317. Vippayuttenasampayuttapadaniddese rūpakkhandhādīhi vippayuttenasampayuttameva yathāniddhāritaṃ natthīti ‘‘rūpakkhandhena ye dhammā vippayuttā, tehi dhammehi ye dhammā sampayuttā’’ti avatvā ‘‘rūpakkhandhena ye dhammā vippayuttā, te dhammā katihi khandhehi…pe… sampayuttāti natthī’’ti vuttaṃ. Tena rūpakkhandhena vippayuttānaṃ kenaci khandhādinā sampayogābhāvato yathāniddhāritaṃ vippayuttenasampayuttameva natthi, kuto tassa puna khandhādīhi sampayuttatāti dasseti.

317. 不相応による相応句の詳説において、色蘊などと離れているものによって相応しているもの自体が、規定された通りには存在しないため、“色蘊と離れている諸法、それらの諸法と相応している諸法は……”とは言わずに、“色蘊と離れている諸法は、いくつの蘊と……相応するか? 存在しない”と述べられている。それによって、色蘊と離れているものについて、何らかの蘊などとの相応がないため、規定された通りに“不相応による相応”そのものが存在せず、どうしてそれが再び蘊などと相応することがあろうか、ということを示している。

Aṭṭhamanayavippayuttenasampayuttapadavaṇṇanā niṭṭhitā.

第八法、不相応による相応句の釈文を終える。

9. Navamanayo sampayuttenasampayuttapadavaṇṇanā

9. 第九法、相応による相応句の釈文

319. Sampayuttenasampayuttapadavaṇṇanāyaṃ yaṃkhandhādivasenāti samāsapadaṃ idaṃ daṭṭhabbaṃ, yassa khandhādino vasenāti attho. Tassevāti ca tasseva khandhādinoti attho. Idaṃ vuttaṃ hoti – yaṃ idha sampayuttaṃ vuttaṃ, taṃ rūpakkhandhādīsu araṇantesu yena vedanākkhandhādinā sampayuttaṃ, puna tasseva vedanākkhandhādino khandhādīhi sampayogaṃ pucchitvā vissajjanaṃ kataṃ[Pg.24]. Tañhi attanā sampayuttena sampayuttattā ‘‘sampayuttena sampayutta’’nti niddhāritanti. Rūpena vāti etena nirodhasaccaappaccayaasaṅkhatehipi ayogo vutto hotīti daṭṭhabbo, tathā rūpamissakehi vāti etena anupādinnaanupādāniyādīhi nibbānamissakehipi. Vakkhati hi ‘‘nibbānaṃ pana sukhumarūpagatikamevā’’ti. Sabbārūpakkhandhasaṅgāhakehīti vattamānānameva sampayogo labbhatīti vattamānesu ekampi dhammaṃ anapanetvā avikalacatukkhandhasaṅgāhakehi arūpabhavādīhīti attho. Ayaṃ panettha saṅkhepo – ye sampayogaṃ na labhanti rūpakkhandhādayo, te sabbe na gahitā, itare ca vedanākkhandhādayo sabbe gahitāti.

319. “相応せるものによって相応せる”句の解説において、“何らかの蘊等によって”というこの複合語は、“いずれの蘊等の力によって”という意味として見なされるべきである。“それ自体の”とは、その蘊等のという意味である。これは次のように言われている。すなわち、ここで“相応せる”と説かれたものは、色蘊等の無記なるものにおいて、いかなる受蘊等と相応しているか、再びその受蘊等について蘊等との相応を問い、回答がなされた。実に、それは自ら相応せるものと相応している状態(相応性)のゆえに、“相応せるものによって相応せる”と規定されたのである。“あるいは色によって”というこれによって、滅諦・無縁・無為等との不相応も説かれたものと見なされるべきである。同様に“色を交えたものによって”というこれによって、不取・不取順等、涅槃を交えたものも(不相応である)。実に“涅槃は微細な色と同じ状態である”と説かれるからである。“すべての無色蘊を包含するものによって”とは、現在にあるもののみの相応が得られるので、現在にあるものの中で一つの法も除かずに、欠けることのない四蘊を包含する無色界等によって、という意味である。ここでの要約は次の通りである。すなわち、相応を得ない色蘊等はすべて取られず、他の受蘊等はすべて取られる、ということである。

Navamanayasampayuttenasampayuttapadavaṇṇanā niṭṭhitā.

第九法“相応せるものによって相応せる”句の解説、終わる。

10. Dasamanayo vippayuttenavippayuttapadavaṇṇanā

10. 第十法“不相応なるものによって不相応なる”句の解説。

353. Vippayuttenavippayuttapadaniddese aggahitesu dhammāyatanādidhammā anārammaṇamissakasabbacittuppādagatadhammabhāvato tehi vippayuttassa abhāvā na gahitā, dukkhasaccacatumahābhavaabyākatādidhammā tehi vippayuttehi vippayuttānaṃ khandhādīhi vippayogābhāvatoti ayaṃ viseso veditabboti.

353. “不相応なるものによって不相応なる”句の詳説において、取られなかった法のうち、法処等の法は、対象を持たないものが混ざった一切の心発生に属する法の状態であるため、それらと不相応なるものが存在しないので取られない。苦諦・四大・無記等の法は、それらと不相応なるものに対して不相応なる蘊等との不相応がないため、取られないというこの違いが知られるべきである。

Dasamanayavippayuttenavippayuttapadavaṇṇanā niṭṭhitā.

第十法“不相応なるものによって不相応なる”句の解説、終わる。

11. Ekādasamanayo saṅgahitenasampayuttavippayuttapadavaṇṇanā

11. 第十一法“包含されるものによって相応・不相応なる”句の解説。

409. Ekādasamanayavaṇṇanāyaṃ ‘‘te ca sesehi tīhi khandhehi ekena manāyatanena sattahi viññāṇadhātūhī’’ti etesaṃ padānaṃ ‘‘sampayuttā nāmā’’ti etena saha sambandho. ‘‘Kehicī’’ti etassa panatthaṃ dassetuṃ ‘‘saṅkhārakkhandhe dhammāyatanadhammadhātūsu ca ṭhapetvā taṇha’’nti etena ‘‘te cā’’ti vutte samudayasaccena khandhādisaṅgahena saṅgahitadhamme visesetvā tesaṃ eva visesitānaṃ attavajjehi sesehi saṅkhārakkhandhe taṇhāya dhammāyatanadhammadhātūsu ca taṇhāya vedanāsaññākkhandhehi sampayogārahehi [Pg.25] sampayuttataṃ sandhāyāha ‘‘sesehi sampayuttattā kehici sampayuttā nāmā’’ti.

409. 第十一法の解説において、“それらは残りの三蘊と、一の意処と、七の意識界と”というこれらの句は、“相応せるものと名づけられる”というこれと共に結びつく。また“何らかのものと”というこの句の意味を示すために、“行蘊と法処・法界の中で渇愛を除いて”というこれによって、“それらは”と述べられた集諦によって蘊等の包含をもって包含された法を特定し、それら特定されたもののうち、自らを除いた残りの行蘊の中の渇愛と、法処・法界の中の渇愛と、受蘊・想蘊という相応に値するものたちとの相応性を意図して、“残りのものと相応するがゆえに、何らかのものと相応せるものと名づけられる”と説かれた。

Ekādasamanayasaṅgahitenasampayuttavippayuttapadavaṇṇanā niṭṭhitā.

第十一法“包含されるものによって相応・不相応なる”句の解説、終わる。

12. Dvādasamanayo sampayuttenasaṅgahitāsaṅgahitapadavaṇṇanā

12. 第十二法“相応せるものによって包含・不包含なる”句の解説。

417. Dvādasamanaye ca navamanaye viya sampayogārahāva labbhantīti āha ‘‘teyeva uddhaṭā’’ti.

417. 第十二法においても第九法のように、相応に値するもののみが得られるため、“それらのみが取り出された”と説かれた。

Dvādasamanayasampayuttenasaṅgahitāsaṅgahitapadavaṇṇanā niṭṭhitā.

第十二法“相応せるものによって包含・不包含なる”句の解説、終わる。

13. Terasamanayo asaṅgahitenasampayuttavippayuttapadavaṇṇanā

13. 第十三法“包含されないものによって相応・不相応なる”句の解説。

448. Terasamanayavaṇṇanāyaṃ yehi tīhipi saṅgahehi asaṅgahitaṃ viññāṇameva hoti, te pāḷiyaṃ ‘‘rūpañca dhammāyatana’’ntiādiuddānagāthāya dassitā bāvīsa dhammā ‘‘rūpakkhandhena sadisapañhā dhammā’’ti vuttā. Yehi pana tīhipi saṅgahehi asaṅgahitāni arūpabhavena viya oḷārikāyatanāneva honti, te vuttāvasesā sabbe idha uddhaṭā ‘‘arūpabhavena sadisā’’ti vuttā. Sesāti sesā pañcamanaye āgatā vedanākkhandhādayo satipi asaṅgāhakatte idha vissajjanaṃ na ruhantīti na uddhaṭā. Ye pana asaṅgāhakā eva na honti dukkhasaccādidhammā, tesu vattabbameva natthi. Yathā pana vedanākkhandhādayo na ruhanti, taṃ dassetuṃ ‘‘vedanākkhandhena hī’’tiādimāha. Tattha tesañca sampayogo nāma natthīti rūpārūpadhammānaṃ asampayogehi vomissatāya sampayogo natthīti attho.

448. 第十三法の解説において、三種の包含によっても包含されないものが意識のみである場合、それらはパーリ語の“色と法処”等の要約偈に示された二十二の法であり、“色蘊と等しい問いの法”と言われる。一方、三種の包含によっても包含されないものが無色界のように粗な処のみである場合、それらは説かれた残りのすべてであり、ここでは“無色界と等しい”として取り出された。“残りの”とは、第五法に現れる受蘊等であり、包含しない性質があるとしても、ここでは回答として成立しないため、取り出されない。包含しない性質さえない苦諦等の法については、言うまでもない。しかし、いかにして受蘊等が成立しないかを示すために、“受蘊によっては”等と述べられた。そこにおいて、それらの相応というものは存在しない、すなわち色法と無色法の不相応による混在のゆえに相応が存在しない、という意味である。

Yadi pana te kadāci asabbaviññāṇadhātusampayuttā arūpadhammā rūpadhammā ca siyuṃ, na tesaṃ vippayogo natthīti ‘‘vippayogo ca natthī’’ti na vuttaṃ, na vedanākkhandhena asaṅgahitānaṃ vippayogassa atthitāyāti veditabbaṃ. Ubhayābhāvato hi vedanākkhandhādayo idha na ruhantīti. Evaṃ panettha siyā ‘‘vedanākkhandhena hi khandhādivasena anārammaṇamissakā sattaviññāṇadhātudhammā asaṅgahitā honti, tesañca sampayogo [Pg.26] vippayogo ca natthī’’ti. Anārammaṇasahitānañhi sabbaviññāṇadhātūnaṃ sabbaviññāṇadhātusampayuttānaṃ tadubhayadhammānañca vedanākkhandhādiviññāṇakkhandhādicakkhāyatanādīhi tīhipi saṅgahehi asaṅgahitānaṃ sampayogavippayogābhāvo aruhaṇe kāraṇaṃ. Jātivippayogabhūmikālasantānavippayogato catubbidho vippayogo. Tattha jātivippayogo ‘‘kusalā dhammā, akusalā dhammā’’tiādi, bhūmivippayogo ‘‘kāmāvacarā, rūpāvacarā’’tiādi, kālavippayogo ‘‘atītā dhammā, anāgatā dhammā’’tiādi, santānavippayogo ‘‘ajjhattā dhammā, bahiddhā dhammā’’tiādi. Evaṃ vippayogo catudhā veditabbo.

もし、それらが時として、一切の意識界と相応しない無色法や色法であるならば、それらに不相応がないわけではないので、“不相応も存在しない”とは説かれなかった。受蘊によって包含されないものに不相応があるからではない、と知られるべきである。両者がないために、受蘊等はここでは成立しないのである。このように、ここでは“受蘊によっては、蘊等の力により、対象を持たないものが混ざった七意識界の法は包含されない。それらには相応も不相応も存在しない”となるであろう。対象を持たないものを伴う一切の意識界、および一切の意識界と相応するその両方の法、それらが受蘊等の意識蘊等や眼処等によって三種の包含によっても包含されないことが、成立しない理由である。不相応は、種類の不相応、地の不相応、時の不相応、相続の不相応という四種類がある。そのうち、種類の不相応は“善法、不善法”等、地の不相応は“欲界、色界”等、時の不相応は“過去法、未来法”等、相続の不相応は“内なる法、外なる法”等である。このように不相応は四種であると知られるべきである。

Terasamanayaasaṅgahitenasampayuttavippayuttapadavaṇṇanā niṭṭhitā.

第十三法“包含されないものによって相応・不相応なる”句の解説、終わる。

14. Cuddasamanayo vippayuttenasaṅgahitāsaṅgahitapadavaṇṇanā

14. 第十四法“不相応なるものによって包含・不包含なる”句の解説。

456. Cuddasamanaye dhammāyatanādīnaṃ anārammaṇamissakasabbacittuppādagatadhammabhāvato vippayogassa aruhaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Jātiādittayassa cettha dhammasabhāvamattattā na kathañci sampayogo vippayogo ca ruhati ajjhattabahiddhadhammānaṃ sabbadhammasamodhānattā, anidassanaappaṭighādīnaṃ anārammaṇamissakasabbacittuppādattā. Dukkhasaccādidhammāva idha tehi vippayuttānaṃ saṅgahāsaṅgahasabbhāvā gahitāti.

456. 第十四の方法において、法処などの、対象を持たない混在した全ての心生起に含まれる諸法の状態から、不相応(不結合)の不成立を見るべきである。また、ここにおいて生などの三つについては、単なる法の自性であるため、内・外の諸法が一切の法に統合されていることから、いかなる意味でも相応および不相応は成立しない。それは無見無対などの、対象を持たない混在した全ての心生起であるからである。ここでは苦聖諦などの諸法のみが、それらと不相応なものの摂・不摂の存在によって取られている。

Pāḷiuddānagāthāyaṃ samucchede na labbhantīti pariyosāne naye na labbhantīti attho. Moghapucchakena cāti alabbhamānā ca te moghapucchakena hetunā na labbhanti tesaṃ pucchāya moghattāti vuttaṃ hoti. Atha vā moghapucchako aṭṭhamo nayo, tena ca saha osānanaye ete dhammā vippayogassapi abhāvā sabbathāpi na labbhantīti attho.

パーリの要約の偈(ウッダーナ・ガーター)において、“断絶において得られない”とは、最後の方法において得られないという意味である。“モーガプッチャカ(空問者)によって”とは、得られないものがモーガプッチャカという理由によって得られない、すなわち、それらの問いが空(モーガ)であるからと言われている。あるいは、モーガプッチャカが第八の方法であり、それと共に最後の方法においても、これらの法は不相応すら存在しないため、いかなる点においても得られないという意味である。

Cuddasamanayavippayuttenasaṅgahitāsaṅgahitapadavaṇṇanā niṭṭhitā.

第十四の方法における、不相応によって摂せられたものと摂せられないものの句の釈義を終了する。

Dhātukathāpakaraṇa-mūlaṭīkā samattā.

‘界論’根本注(ムーラティーカー)を完結する。

Puggalapaññattipakaraṇa-mūlaṭīkā

‘人施設論’根本注(ムーラティーカー)

1. Mātikāvaṇṇanā

1. 本母(マティカー)の注釈

1. Dhammasaṅgahe [Pg.27] tikadukavasena saṅgahitānaṃ dhammānaṃ vibhaṅge khandhādivibhāgaṃ dassetvā tathāsaṅgahitavibhattānaṃ dhātukathāya saṅgahāsaṅgahādippabhedaṃ vatvā yāya paññattiyā tesaṃ sabhāvato upādāya ca paññāpanaṃ hoti, taṃ pabhedato dassetuṃ ‘‘cha paññattiyo’’tiādinā puggalapaññatti āraddhā. Tattha ye dhamme pubbāpariyabhāvena pavattamāne asabhāvasamūhavasena upādāya ‘‘puggalo, itthī, puriso, devo, manusso’’tiādikā puggalapaññatti hoti, tesaṃ aññesañca bāhirarūpanibbānānaṃ sasabhāvasamūhasasabhāvabhedavasena paññāpanā sabhāvapaññattīti khandhapaññattiādikā pañcavidhā veditabbā. Tāya dhammasaṅgahādīsu vibhattā sabhāvapaññatti sabbāpi saṅgahitā hoti. Puggalapaññatti pana asabhāvapaññatti. Tāya ca samayavimuttādippabhedāya sattasantānagate pariññeyyādisabhāvadhamme upādāya pavattito padhānāya ‘‘vihāro mañco’’tiādikā ca sabbā asabhāvapaññatti saṅgahitā hoti.

1. ‘法集論’において三法・二法として摂せられた諸法の、‘分別論’における蘊などの分類を示し、そのように摂せられ分類されたものの‘界論’における摂・不摂などの詳説を述べた後、いかなる施設(概念規定)によってそれらの自性にもとづき、あるいは(何かを)派生させて施設(指示)がなされるのか、その分類を示すために、“六つの施設がある”などとして‘人施設論’が開始される。そこで、前後関係をもって継起する諸法を、非自性的な集まりとして派生させて、“人、女、男、神、人間”などとするのが“人施設”であり、それらや他の外部の色法・涅槃などを、自性的集まりや自性的区別として施設するのが“自性施設”であり、蘊施設などの五種類であると知るべきである。それによって‘法集論’などで分類された自性施設はすべて摂せられる。しかし、人施設は非自性施設である。それによって、時解脱などの詳説としての、有情の相続における遍知すべき自性法などを派生させて生じる主要な施設や、“住坊、寝台”などのすべての非自性施設が摂せられる。

Ettāvatā ca paññatti nāma vijjamānapaññatti avijjamānapaññatti ca. Tā eva hi vomissā itarā catassoti. Tasmā tāsaṃ dassanena imasmiṃ pakaraṇe sabbā paññattiyo dassitāti veditabbā. Khandhādipaññattīsu pana chasu aññattha adassitappabhedaṃ idheva ca dassitappabhedaṃ puggalapaññattiṃ upādāya imassa pakaraṇassa puggalapaññattīti nāmaṃ vuttanti veditabbaṃ. Ye dhamme idha paññapetukāmoti paññattiyā vatthubhāvena dassetukāmoti adhippāyo. Na hi etasmiṃ pakaraṇe paññāpanaṃ karoti, vatthūhi pana paññattiyo dassetīti.

これによって、施設とは“有施設(実在施設)”と“無施設(非実在施設)”である。それらこそが、混在した他の四つである。したがって、それらを示すことによって、この論においてすべての施設が示されたと知るべきである。しかし、蘊などの六つの施設のうち、他では分類が示されず、ここにおいてのみ分類が示される“人施設”を主題として、この論の名称が‘人施設論’と言われたと知るべきである。“いかなる法をここで施設することを望むか”とは、施設の対象(施設事)として示したいという意味である。なぜなら、この論において施設(指示すること)を行うのではなく、対象(施設事)によって施設(概念)を示すからである。

Khandhāti [Pg.28] paññāpanāti idaṃ khandhāti rūpaṃ pathavītiādikā sabbāpi sāmaññappabhedapaññāpanā nāma hoti, taṃ sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Paññāpanāti etassa pana dassanā ṭhapanāti ete dve atthā, tesaṃ pakāsanā nikkhipanāti. Tattha ‘‘rūpakkhandho…pe… aññātāvindriyaṃ samayavimutto’’tiādinā idamevaṃnāmakaṃ idamevaṃnāmakanti taṃtaṃkoṭṭhāsikakaraṇaṃ bodhanameva nikkhipanā, na paññapetabbānaṃ mañcādīnaṃ viya ṭhānasambandhakaraṇaṃ. Yo panāyaṃ ‘‘nāmapaññatti hi dasseti ca ṭhapeti cā’’ti kattuniddeso kato, so bhāvabhūtāya karaṇabhūtāya vā nāmapaññattiyā tesaṃ tesaṃ dhammānaṃ diṭṭhatāya ṭhapitatāya ca taṃnimittataṃ sandhāya katoti veditabbo.

“蘊であるという指示”とは、“蘊”というものが色であり地であるといった、すべての一般的および特殊的な指示を意味し、それを指して言われたと見るべきである。“指示(paññāpanā)”には、“提示”と“設置”という二つの意味があり、それらを“明示すること”と“配置すること”という。そこにおいて、“色蘊……乃至……阿羅漢果知根、時解脱”などとして、これはこのような名前、あれはあのような名前であるとして、それぞれの区分を作る理解そのものが配置であり、施設されるべき寝台などのように場所を結合させることではない。また、“名称施設は提示し、また設置する”という能動的な表現がなされているが、それは実在的または道具的な名称施設によって、それぞれの法が示され設置された状態にあるという、その原因を指してなされたものであると知るべきである。

Vijjamānapaññattītiādinā vacanena pāḷiyaṃ anāgatataṃ sandhāya ‘‘pāḷimuttakenā’’tiādimāha. Kusalākusalassevāti kusalākusalassa viya. Vijjamānassāti etassa attho satoti, tassa attho sambhūtassāti. Vijjamānassa satoti vā vijjamānabhūtassāti attho. Tamevatthaṃ dassento āha ‘‘sambhūtassā’’ti. Tena avijjamānabhāvaṃ paṭikkhipati. Tathā avijjamānassāti yathā kusalādīni akusalādisabhāvato, phassādayo ca vedanādisabhāvato vinivattasabhāvāni vijjanti, tathā avijjamānassa ye dhamme upādāya ‘‘itthī, puriso’’ti upaladdhi hoti, te apanetvā tehi vinivattassa itthiādisabhāvassa abhāvato asambhūtassāti attho. Yaṃ panetassa ‘‘tenākārena avijjamānassa aññenākārena vijjamānassā’’ti atthaṃ keci vadanti, tattha yaṃ vattabbaṃ, taṃ paññattiduke vuttameva. Avijjamānepi sabhāve lokaniruttiṃ anugantvā anabhinivesena cittena ‘‘itthī, puriso’’ti gahaṇasabbhāvā ‘‘lokaniruttimattasiddhassā’’ti āha. Sābhinivesena pana cittena gayhamānaṃ pañcamasaccādikaṃ na sabhāvato, nāpi saṅketena siddhanti ‘‘sabbākārenapi anupalabbhaneyya’’nti vuttaṃ. Tāsu imasmiṃ…pe… labbhantīti imasmiṃ pakaraṇe sarūpato tissannaṃ āgatataṃ sandhāya vuttaṃ.

“有施設”などの言葉で、パーリにおいて未来のことを念頭に置いて“パーリから外れたものによって”などと述べた。“善・不善の(ように)”とは、善・不善のように、という意味である。“有るものの”の意味は“存在するものの”であり、その意味は“生じているものの”である。あるいは“有るものの”とは“存在しているものの”という意味である。その同じ意味を示すために“生じているものの”と述べた。それによって“無い”という状態を否定する。同様に“無いものの”とは、善などが不善などの自性から、あるいは触などが受などの自性から区別された自性として存在するように、女性や男性という把握の根拠となる諸法を派生させて得られるものから、それら(女性や男性)を外したとき、それらと区別される女性などの自性が存在しないため、“生じていないものの”という意味である。これについて、“その形としては存在しないが、別の形としては存在するものの”という解釈を述べる者もいるが、そこで語られるべきことは施設二法(施設双)において述べられた通りである。自性が存在しなくても、世俗の言語に従い、執着のない心で“女、男”と把握することが存在するため、“世俗の言語のみによって成就したものの”と述べた。しかし、執着のある心によって把握される“第五の真理(諦)”などは、自性としても、約束(記号)としても成立しないため、“いかなる形でも得られないもの”と述べられた。それらのうち、この論において……乃至……得られるというのは、この論において三つが直接現れていることを指して述べられたものである。

Yathāvuttassa pana aṭṭhakathānayassa avirodhena ācariyavādā yojetabbā, tasmā paññapetabbaṭṭhena cesā paññattīti etassa sabhāvato avijjamānattā paññapetabbamattaṭṭhena paññattīti attho. Paññapetabbampi hi sasabhāvaṃ tajjaparamatthanāmalābhato na parato labhitabbaṃ [Pg.29] paññattināmaṃ labhati, nisabhāvaṃ pana sabhāvābhāvato na attano sabhāvena nāmaṃ labhatīti. Sattotiādikena nāmena paññapitabbamattaṭṭhena paññattīti nāmaṃ labhati, nisabhāvā ca sattādayo. Na hi sasabhāvassa rūpādīhi ekattena aññattena vā anupalabbhasabhāvatā atthīti.

しかし、上述のアッタカタ(註釈)の理趣と矛盾しないように、諸師の説(阿闍梨言)を適合させるべきである。それゆえ、‘施設されるべきである(paññapetabba)という義によって施設(paññatti)である’というこれは、自性として(勝義において)存在しないがゆえに、‘ただ施設されるべきものであるという義によって施設である’という意味である。なぜなら、施設されるべきものであっても、自性があるもの(sasabhāva)は、それに対応する勝義の名称を得ることから、他から得られるべき‘施設’という名称を得ることはないが、自性のないもの(nisabhāva)は、自性の欠如により、自らの自性によって名称を得ることはないからである。‘有情’などの名称によって、ただ施設されるべきものであるという義によって‘施設’という名称を得るのであり、有情などは無自性である。なぜなら、自性のあるものである色(rūpa)などとの同一性や異質性によって、(有情が)得られない自性というものはないからである。

Kirīṭaṃ makuṭaṃ, taṃ assa atthīti kirīṭī. Etasmiñca ācariyavāde anūnena lakkhaṇena bhavitabbanti sabbasamorodho kātabbo. Dutiyaṃ tatiyanti evaṃpakārā hi upanidhāpaññatti upanikkhittakapaññatti ca saṅkhātabbappadhānattā chapi paññattiyo bhajatīti yuttaṃ vattuṃ, itarā ca yathāyogaṃ taṃ taṃ paññattinti. Dutiyaṃ tatiyaṃ dve tīṇītiādi pana saṅkhā nāma kāci natthīti tāsaṃ upādāsantatipaññattīnaṃ avijjamānapaññattibhāvaṃ, itarāsañca upanidhāpaññattīnaṃ yathānidassitānaṃ avijjamānenaavijjamānapaññattibhāvaṃ maññamāno āha ‘‘sesā avijjamānapakkhañceva avijjamānenaavijjamānapakkhañca bhajantī’’ti. Dutiyaṃ tatiyaṃ dve tīṇītiādīnaṃ upanidhāupanikkhittakapaññattīnaṃ avijjamānenaavijjamānapaññattibhāvameva maññati. Yañhi paṭhamādikaṃ apekkhitvā yassa cekādikassa upanikkhipitvā paññāpīyati, tañca saṅkhānaṃ kiñci natthīti. Tathā santatipaññattiyā ca. Na hi asīti āsītiko ca vijjamānoti.

‘キリータ(kirīṭa)’とは宝冠であり、それがある者を‘キリーティー(kirīṭī)’という。この諸師の説においては、不足のない特徴が備わっているべきであり、すべての限定がなされるべきである。‘第二’‘第三’といったこのような種類の比較施設(upanidhāpaññatti)や、付置施設(upanikkhittakapaññatti)は、計数されることが主であるため、六種の施設すべてに属すると言うのが適当であり、他(の施設)も相応に応じてそれぞれの施設(に属する)と言うべきである。しかし、‘第二’‘第三’‘二つ’‘三つ’などの計数というものは何ら存在しないため、それらの所造相続施設が‘非存在施設(avijjamānapaññatti)’であること、また他の比較施設が例示されたように‘非存在による非存在施設’であることを考え、彼は‘残りは非存在の側、および非存在による非存在の側に属する’と述べたのである。‘第二’‘第三’‘二つ’‘三つ’などの比較・付置施設については、まさに非存在による非存在施設であると考えている。なぜなら、第一などを待(期待)して、一などを付置して施設される、その計数というものは何ら存在しないからである。相続施設についても同様である。八十(という数)や八十歳の者(という概念)は実在しないからである。

Ekaccā bhūmipaññattīti kāmāvacarādipaññattiṃ sandhāyāha. Kāmāvacarādī hi sabhāvadhammāti adhippāyo. Kāmoti pana okāse gahite avijjamānenavijjamānapaññatti esā bhavituṃ arahati, kammanibbattakkhandhesu gahitesu vijjamānenavijjamānapaññatti. Yathā pana vacanasaṅkhātāya vacanasamuṭṭhāpakacetanāsaṅkhātāya vā kiriyāya bhāṇakoti puggalassa paññatti vijjamānenaavijjamānapaññattipakkhaṃ bhajati, evaṃ kiso thūloti rūpāyatanasaṅkhātena saṇṭhānena puggalādīnaṃ paññāpanā vijjamānenaavijjamānapaññatti bhavituṃ arahati. Saṇṭhānanti vā rūpāyatane aggahite avijjamānenaavijjamānapaññatti. Rūpaṃ phassotiādikā pana vijjamānapaññatti ruppanādikiccavasena kiccapaññattiyaṃ, paccattadhammanāmavasena paccattapaññattiyaṃ vā avarodhetabbā. Vijjamānāvijjamānapaññattīsu ca vuttāsu tāsaṃ vomissatāvasena [Pg.30] pavattā itarāpi vuttāyeva hontīti ayampi ācariyavādo sabbasaṅgāhakoti daṭṭhabbo.

‘ある種の界施設(bhūmipaññatti)’とは、欲界などの施設を指して述べている。欲界などは自性法であるという意図である。しかし、‘欲(kāma)’を処(場所)として捉えた場合、それは‘非存在による存在施設’となり得る。業から生じた蘊として捉えた場合は、‘存在による存在施設’である。しかし、言葉とされる、あるいは言葉を蜂起させる思(cetanā)とされる行為によって‘説者(bhāṇaka)’とされる個人の施設が、‘存在による非存在施設’の側に属するように、痩せている、太っているというように、色処とされる形状によって個人などを施設することは、‘存在による非存在施設’となり得る。あるいは、‘形状(saṇṭhāna)’を色処として捉えない場合は、‘非存在による非存在施設’である。しかし、‘色’や‘触’などは、変壊(ruppana)などの作用の面からは作用施設に、個別の法の名称としては個別施設に含められるべきである。また、存在施設と非存在施設について述べられたとき、それらの混合によって転起する他の施設もまた、すでに述べられたも同然であるから、この諸師の説もまた、すべてを網羅するものであると見なされるべきである。

2. ‘‘Yāvatā pañcakkhandhā’’tiādikassa atthaṃ dassento ‘‘yattakena paññāpanenā’’tiādimāha. Tattha yāvatā pañcakkhandhāti yāvatā rūpakkhandho…pe… viññāṇakkhandhoti khandhānaṃ khandhapaññatti, ettāvatā khandhānaṃ khandhapaññatti, evaṃ pāḷiyojanaṃ katvā saṅkhepappabhedavasena ayaṃ attho vuttoti veditabbo. ‘‘Yāvatā pañcakkhandhā’’ti, ‘‘khandhānaṃ khandhapaññattī’’ti hi imassa attho ‘‘yattakena paññāpanena saṅkhepato pañcakkhandhāti vā’’ti etena dassito, ‘‘yāvatā rūpakkhandho’’tiādikassa pana ‘‘pabhedato rūpakkhandho’’tiādikenāti. Tattha rūpakkhandho…pe… viññāṇakkhandhoti pabhedanidassanamattametaṃ. Tena avuttopi sabbo saṅgahito hotīti ‘‘tatrāpi rūpakkhandho kāmāvacaro’’tiādi vuttaṃ. Ayaṃ vā ettha pāḷiyā atthayojanā – ‘‘yāvatā’’ti idaṃ sabbehi padehi yojetvā yattakā pañcakkhandhā, tattakā khandhānaṃ khandhapaññatti. Yattako pañcannaṃ khandhānaṃ tappabhedānañca rūpakkhandhādīnaṃ pabhedo, tattako khandhānaṃ khandhapaññattiyā pabhedoti pakaraṇantare vuttena vatthubhedena khandhapaññattiyā pabhedaṃ dasseti. Esa nayo ‘‘yāvatā āyatanāna’’ntiādīsupi.

2. ‘五蘊の限りにおいて’などの意味を示すために、‘いかほどの施設によって’などを述べている。そこにおいて、‘五蘊の限りにおいて’とは‘色蘊の限りにおいて……識蘊の限りにおいて’という蘊の蘊施設であり、‘これほどの(範囲が)蘊の蘊施設である’というように、パーリ文を結合して、要約と詳細の別によってこの意味が語られていると知るべきである。‘五蘊の限りにおいて’という‘蘊の蘊施設’の意味は、‘いかほどの施設によって、要約して五蘊と言うか’というこれによって示されており、‘色蘊の限りにおいて’などの意味は、‘詳細によって色蘊と言う’などによって(示されている)。そこにおいて、‘色蘊……識蘊’というのは、詳細の例示にすぎない。それによって、語られていないものもすべて包含されることになるので、‘そこにおいても、色蘊は欲界(に属するもの)である’などが述べられた。あるいは、ここでのパーリ文の意味の結合は次の通りである。‘いかほどの(yāvatā)’という言葉をすべての語と結合させ、いかほどの五蘊があれば、それほどに蘊の蘊施設がある。五蘊の詳細、およびそれらの詳細である色蘊などの詳細がいかほどあれば、それほどに蘊の蘊施設の詳細があるという、他の論書で述べられた事物の区分によって、蘊施設の区分を示している。この方法は、‘処の限りにおいて’などにおいても同様である。

7. Ekadesenevāti uddesamattenevāti attho.

7. ‘一部分によってのみ’とは、提示(標榜)のみによって、という意味である。

Mātikāvaṇṇanā niṭṭhitā.

論母(マティカー)の釈論を終わる。

2. Niddesavaṇṇanā

2. 詳細(ニッデーサ)の釈論。

1. Ekakaniddesavaṇṇanā

1. 一個(エカカ)の詳細の釈論。

1. Jhānaṅgāneva [Pg.31] vimokkhoti iminā adhippāyenāha ‘‘vimokkhasahajātena nāmakāyenā’’ti. Yena hi saddhintiādinā paṭhamaṃ samaṅgibhāvatthaṃ vivarati. Phassenapi phuṭṭhāyeva nāmāti etena ‘‘apicesā’’tiādinā vuttaṃ dutiyaṃ samphassena phusanatthaṃ, itarehi itare kāraṇatthe. Samaṅgibhāvaphusanakāraṇabhāvā hi phusanāti vuttāti. Punapi paṭhamatthameva dubbiññeyyattā vivaranto ‘‘tatrāssā’’tiādimāha. Ṭhapetvā tāni aṅgāni sesā atirekapaṇṇāsadhammāti ettha vedanāsomanassindriyāni saṅgahitānīti āha ‘‘cattāro khandhā hontī’’ti. Evaṃ sati vedanāsomanassindriyehi sukhassa phusitabbattā tiṇṇañca tesaṃ anaññattā teneva tassa phusanā āpajjatīti? Nāpajjati, vedayitādhipatiyaṭṭhehi upanijjhāyanabhāvapaṭilābhassa vuttattā. Atha vā ṭhapetvā tāni aṅgānīti aṅgānaṃ bahuttā bahuvacanaṃ. Tesu pana paccekampi yojanā kātabbā ‘‘vitakkaṃ ṭhapetvā’’tiādinā. Tattha ‘‘sukhaṃ ṭhapetvā’’ti imissā yojanāya sesā tayo khandhā honti, itarāsu cattāroti. Sabbayojanāsu ca tayo anto katvā ‘‘cattāro khandhā hontī’’ti vuttaṃ.

1. 禅支そのものが解脱であるという、この意図をもって‘解脱と相応して生じた名身によって’と述べた。‘共に’などによって、最初の具足の意味を解明している。‘触によっても触れられたものが名である’というこれによって、‘さらにまた’などで述べられた二番目の、三種触による接触の意味、およびその他の(言葉)によってその他の原因の意味(を解明している)。具足すること、接触すること、原因であることは、‘接触(phusanā)’と言われるからである。さらに再び、最初の意味が理解しにくいために、それを解明して‘そこに、これ’などを述べた。‘それらの支を除いて、残りの五十余の法’という箇所において、受と喜の根が包含されているとして、‘四蘊となる’と述べた。そうであれば、受と喜の根によって楽が接触されるべきものであり、それら三つは別ではないのだから、それ自体によってその接触が起こることになるのではないか。(答えは)起こらない。領納と増上の義により、近察の状態を得ることが述べられているからである。あるいは、‘それらの支を除いて’というのは、支(aṅga)が複数であるため複数形になっている。しかし、それらについては一つずつ、‘尋を除いて’などのように結合がなされるべきである。そこにおいて‘楽を除いて’というこの結合においては、残りは三蘊となり、他においては四蘊となる。すべての結合において、三つ(の受・想・行)を内包させて、‘四蘊となる’と述べられたのである。

2. Yo asamayavimokkhena ekaccehi āsavehi vimutto asamayavimokkhūpanissayalābhena ca sātisayena samayavimokkhena, so eva samayavimutto. So hi tena vimutto jhānalābhī sekkho rūpārūpabhavato apunarāvaṭṭako kāmarāgādīhi tathāvimuttova hotīti samayavimuttapaññattiṃ laddhuṃ arahati. Puthujjano pana jhānalābhī punarāvaṭṭakadhammo puna kāmarāgādisamudācārabhāvato vimutto nāma na hotīti samayavimuttapaññattiṃ nārahati, tena so ‘‘samayavimutto’’ti na vutto. Arahato pana aparikkhīṇā āsavā natthi, yato vimucceyya. Diṭṭhadhammasukhavihāramattā hi tassa aṭṭha vimokkhāti. Tasmā tassa na aṭṭha vimokkhā samayavimuttapaññattibhāvassa asamayavimuttapaññattibhāvassa vā kāraṇaṃ. Tadakāraṇabhāvameva dassetuṃ [Pg.32] ‘‘na heva kho…pe… viharatī’’ti vuttaṃ, na sukkhavipassakasseva asamayavimuttabhāvaṃ dassetunti daṭṭhabbaṃ. Sabbopi hi arahā asamayavimuttoti. Bāhirānanti lokuttarato bahibhūtānaṃ, lokiyānanti attho.

2. 不時解脱によって、一部の漏(けがれ)から離れ、また不時解脱の近依(強力な縁)を得ることによって、優れた時解脱を得ている者は、まさに“時解脱者”である。なぜなら、彼はそれによって(一時的に)解脱しており、禅定を得た有学として、色界・無色界から再び戻ることなく、欲愛などからそのように解脱しているからであり、ゆえに“時解脱”という施設(呼称)を受けるに値する。しかし、禅定を得ていても、再び(欲界へ)戻る性質のある凡夫は、再び欲愛などが現起する状態であるため、解脱しているとは言えず、“時解脱”という施設を受けるに値しない。それゆえ、凡夫は“時解脱者”とは呼ばれない。一方で、阿羅漢には、そこから解脱すべき未滅尽の漏は存在しない。彼にとっての八解脱は、単なる現法楽住(今この人生での安らかな境地)に過ぎない。したがって、彼にとって八解脱の有無は、時解脱の施設や不時解脱の施設の原因とはならない。まさにその非原因性を示すために“(八解脱を得て)住しているわけではない……”等と説かれたのであり、単なる乾観者(純観行者)のみが不時解脱者であることを示すためではないと理解すべきである。すべての阿羅漢は不時解脱者だからである。“外部の者たちの”とは、出世間から外にある者、すなわち“世俗の者たちの”という意味である。

3. Arūpakkhandhanibbānamattavācako arūpasaddo na hotīti dassanatthaṃ ‘‘rūpato añña’’ntiādi vuttaṃ. Cittamañjūsanti samādhiṃ. Abhiññādīnañhi dhammānaṃ pādakabhāvena samādhi mañjūsāsadiso hoti. Addhānaṃ pharitunti dīghakālaṃ byāpetuṃ, pavattetunti attho. ‘‘Sammajjitabba’’nti cintetvā tattha ādarassa akatattā vattabhedoti veditabbo. Evaṃ vattabhedamattena naṭṭhā pana samāpatti kāmacchandādīhi naṭṭhā viya na kiñcena paccāharitabbā hoti mandapāripanthakattā, tasmā vattasamitakaraṇamatteneva paccāharitabbattā ‘‘appentova nisīdī’’ti āha.

3. “無色”という語が、単に無色蘊の滅尽のみを指すのではないことを示すために、“色とは異なるもの”等と説かれた。“心の箱”とは三昧(定)のことである。神通などの諸法の足場となるため、三昧は箱に似ているのである。“期間を充たす”とは、長い時間を経過させること、つまり持続させるという意味である。“一掃されるべき(清めるべき)”と考えても、そこ(義務・作法)に重きを置かなかったことによる“作法の違背”であると理解すべきである。このように作法の違背だけで失われた等至は、欲貪などによって失われた場合とは異なり、障害が軽微であるため、何ら(特別な努力を)しなくても取り戻すことができる。それゆえ、作法を整えるだけで取り戻せることから、“(そのまま)安坐して等至に入った”と述べたのである。

4. Attano anurūpena pamādena vītināmentānampi samāpatti na kuppatīti parihīno nāma na hoti, tasmiṃ tasmiṃ byāsaṅge paṭisaṃhaṭamatte samāpajjituṃ samatthatāyāti adhippāyo. ‘‘Kissa pana, bhante, khīṇāsavassa bhikkhuno lābhasakkārasiloko antarāyāyāti? Yā hissa sā, ānanda, akuppā cetovimutti, nāhaṃ tassā lābhasakkārasilokaṃ antarāyāya vadāmi. Ye ca khvassa, ānanda, appamattassa ātāpino pahitattassa viharato diṭṭhadhammasukhavihārā adhigatā, tesāhamassa lābhasakkārasilokaṃ antarāyāya vadāmī’’ti sutte (saṃ. ni. 2.179) pana samayena samayaṃ āpajjanena pariharitabbānaṃ samāpattisukhavihārānaṃ tasmiṃ tasmiṃ byāsaṅgakāle anipphattito lābhasakkārasiloko antarāyoti vuttoti adhippāyenassa tena avirodho veditabbo.

4. 自分にふさわしい程度の放逸で時間を過ごしたとしても、等至が動揺することはない。したがって“退失した”とは呼ばれない。その時々の雑務が取り除かれれば、すぐに等至に入る能力があるからである、というのが意図である。しかし、“尊師よ、なぜ漏尽した比丘にとって、利養・供養・名声が障害となるのですか。阿難よ、彼のあの不動の心解脱については、私は利養・供養・名声が障害になるとは言わない。阿難よ、不放逸に、精勤し、専心して住している彼が体得した現法楽住(等至)については、私は利養・供養・名声が障害になると言うのである”という経(相応部 2.179)の教説は、時々に等至に入ることで維持されるべき現法楽住が、その時々の雑務の折には達成されないため、利養・供養・名声が障害になると説かれたものである。このような意図であるため、これ(先の記述)との矛盾はないと理解すべきである。

5. Dhammānaṃ…pe… pīti ettha ‘‘dhammehī’’ti vattabbaṃ. Idha hi tāhi samāpattīhi parihāyeyyāti dhammehi puggalassa parihānampi aparihānampi vuttaṃ. Tattha ca puggalassa pamādamāgamma tā samāpattiyo kuppeyyunti dhammānaṃ kuppanaṃ akuppanañca vuttaṃ, puggalassa pana parihānadhammānameva vināsoti vacananānattamattena vacanatthanānattamattena vā pariyāyantaratā vuttāti daṭṭhabbā.

5. “諸法……喜び”という箇所については、ここでは“諸法によって(dhammehi)”と述べるべきである。ここでは、それらの等至から退失するかもしれないという点から、人(補特伽羅)の諸法による退失と不退失が説かれている。そこでは、人の放逸によってそれらの等至が動揺することを“諸法の動揺・不動揺”と説いている。しかし、人の退失と、諸法(等至)自体の消滅については、表現の違い、あるいは表現上の意味の違いに過ぎない、別の教説の形式(異門)であると理解すべきである。

7-8. Cetanā [Pg.33] samāpatticetanā tadāyūhanā ca. Anurakkhaṇā samāpattiupakārānupakārapariggāhikā paññāsahitā sati. Tāhi cetiyamānaanurakkhiyamānasamāpattīnaṃ bhabbā cetanābhabbā anurakkhaṇābhabbā.

7-8. “思惟(cetanā)”とは等至への思惟とその集積である。“守護(anurakkhaṇā)”とは、等至の助けになるものとならないものを把握する、智慧を伴った正念である。それらによって思惟され守護される等至にふさわしい(可能性がある)ことが、“思惟にふさわしい(思惟法)”“守護にふさわしい(守護法)”である。

10. Puthujjanagottanti puthujjanasikkhaṃ, puthujjanagatā tisso sikkhā atikkantāti attho. Tā hi saṃyojanattayānupacchedena ‘‘puthujjanasikkhā’’ti vuccantīti.

10. “凡夫の種姓”とは凡夫の修行のことであり、凡夫に備わった三つの修行を越えたという意味である。それら(三学)は三結(三つの束縛)を断絶していないため、“凡夫の修行”と呼ばれるのである。

11. Arahattamaggaṭṭho ca vaṭṭabhayato paññubbegena ubbijjanto uddhambhāgiyasaṃyojanehi uparatoti bhayūparato nāmāti āha ‘‘satta sekkhā bhayūparatā’’ti.

11. 阿羅漢道にある者は、輪廻の恐怖から智慧の戦慄をもって驚き、上分結(高い段階の束縛)から離止しているため、“怖畏(ふい)による止息”と呼ばれる。それゆえ“七つの有学は怖畏による止息である”と述べたのである。

12. Bhavaṅgapaññāvirahitā ‘‘vipākāvaraṇena samannāgatā’’ti iminā gahitāti tihetukapaṭisandhikā keci ‘‘duppaññā’’ti iminā gayhantīti dassento āha ‘‘appaṭiladdhamaggaphalūpanissayā’’ti. Paññāya hi vinā na tadupanissayo atthīti.

12. 有分(潜在意識)の智慧を欠いた者は“異熟障を具足している”という言葉に含まれる。三因の結生(再生)を持つ者の一部は“悪慧(愚かさ)”という言葉に含まれることを示すために、“道果の近依(強力な縁)を未獲得の者”と述べた。智慧がなければ、その近依は存在しないからである。

14. Yattha niyatāniyatavomissā pavatti atthi, tattheva niyatadhammā hontīti uttarakurūsu tadabhāvā niyato nāma natthīti dassento ‘‘yā pana uttarakurukāna’’ntiādimāha.

14. 決定したものと未決定なものが混在して生起するところにこそ、決定法が存在する。北倶盧洲(ほっくるしゅう)においてはそのような混在がないため、決定(にやた)というものは存在しないことを示すために、“しかし、北倶盧洲の人々の……”等と述べたのである。

16. Terasasu sīsesu palibodhasīsādīni pavattasīsañca pariyādiyitabbāni, adhimokkhasīsādīni pariyādakāni, pariyādakaphalaṃ gocarasīsaṃ. Tañhi visayajjhattaphalavimokkhoti. Pariyādakassa maggassa phalassa ca ārammaṇaṃ saṅkhārasīsaṃ saṅkhāravivekabhūto nirodhoti pariyādiyitabbānaṃ pariyādakaphalārammaṇānaṃ saha viya saṃsiddhidassanena samasīsibhāvaṃ dassetuṃ paṭisambhidāyaṃ (paṭi. ma. 1.87) terasa sīsāni vuttāni. Idha pana ‘‘apubbaṃ acarimaṃ āsavapariyādānañca hoti jīvitapariyādānañcā’’ti vacanato tesu kilesapavattasīsānameva vasena yojanaṃ karonto ‘‘tattha kilesasīsa’’ntiādimāha. Tattha pavattasīsampi vaṭṭato vuṭṭhahanto maggo cutito uddhaṃ appavattikaraṇavasena yadipi pariyādiyati, yāva pana cuti, tāva pavattisabbhāvato ‘‘pavattasīsaṃ jīvitindriyaṃ [Pg.34] cuticittaṃ pariyādiyatī’’ti āha. Kilesapariyādānena pana attano anantaraṃ viya nipphādetabbā paccavekkhaṇavārā ca kilesapariyādānasseva vārāti vattabbataṃ arahanti. ‘‘Vimuttasmiṃ vimuttamiti ñāṇaṃ hotī’’ti (ma. ni. 1.78; saṃ. ni. 3.12, 14) vacanato hi paccavekkhaṇaparisamāpanena kilesapariyādānaṃ samāpitaṃ nāma hoti. Taṃ pana parisamāpanaṃ yadi cuticittena hoti, teneva jīvitaparisamāpanañca hotīti imāya vāracutisamatāya kilesapariyādānajīvitapariyādānānaṃ apubbācarimatā hotīti āha ‘‘vārasamatāyā’’ti. Bhavaṅgaṃ otaritvā parinibbāyatīti ettha parinibbānacittameva bhavaṅgotaraṇabhāvena vuttanti daṭṭhabbaṃ.

16. 十三の首(しゅ)において、障害の首等と生起の首が滅尽されるべきものであり、解脱の首等が滅尽するもの、滅尽の果が対象の首である。それは対象の内的な果の解脱であるからである。滅尽すべき道と果の対象である行(ぎょう)の首、行の離を本質とする滅尽が、滅尽されるべきものと滅尽の果の対象とが同時に成就することを示すことによって、等首(サマシーシン)の状態を示すために、無礙解脱道において十三の首が説かれている。しかしここでは、“前なく後なく、漏の滅尽と命の滅尽がある”という言葉から、それらの中で煩悩の生起の首のみに基づいて結合を行い、“そこでの煩悩の首”等と言った。そこでは、生起の首もまた輪廻から出離する道が、死から後の不生起の原因となることによって滅尽されるのであるが、死ぬまでは生起が存在するので、“生起の首である命根と死の心は滅尽される”と言った。煩悩の滅尽によって、自らの直後のように成就されるべき省察の節(わら)もまた、煩悩の滅尽の節であると言われるに値する。“解脱したとき、解脱したという知がある”という言葉によって、省察の完了によって煩悩の滅尽が完了したとされるからである。その完了がもし死の心によってなされるならば、それによって命の完了もなされる。この節と死の平等性によって、煩悩の滅尽と命の滅尽が前後しない状態になると、“節の平等性によって”と言った。有分に下って入滅するということは、ここでは入滅の心そのものが有分に下る状態として説かれていると見るべきである。

17. Mahāpayogoti mahākiriyo vipattikaraṇamahāmeghuṭṭhānākāravināso. Tiṭṭheyyāti vināso nappavatteyyāti attho.

17. “大いなる行使(マハーパヨーガ)”とは、大いなる作用、すなわち、衰退を引き起こす大雲の発生のような有様の消滅のことである。“留まる(ティッテッヤー)”とは、消滅が起こらないという意味である。

18. Araṇīyattāti payirupāsitabbattā.

18. “礼拝されるべき状態(アラニーヤッター)”とは、親近し仕えられるべき状態であることによる。

20. Yāya katakiccatā hoti, tāya aggavijjāya adhigatāya tevijjatābhāvo nippariyāyatā, sā ca āgamanavasena siddhā sātisayā tevijjatāti āha ‘‘āgamanīyameva dhura’’nti.

20. それによってなすべきことがなされた状態となる、その最高の智慧(究竟の智)が体得されたことによる三明の状態は、比喩(方便)ではない。そしてそれは、伝承によって成就された卓越した三明であるとし、“伝承こそが重責である”と言った。

22. Tattha cāti nimittatthe bhummaṃ, sabbaññutaññāṇappattiyā ādhārabhāve vā. Tattheva hi sabbaññutaṃ patto nāma hotīti.

22. “そこにおいて”とは、因縁の意味における地格、あるいは一切知者の智の到達の依止となる状態におけるものである。実に、そこにおいてこそ、一切知に到達した者と言われるからである。

23. Ananussutesu dhammesūti ca ananussutesu saccesūti attho.

23. “かつて聞かざりし法”とは、かつて聞かざりし真理という意味である。

24. ‘‘Rūpī rūpāni passatī’’tiādike (ma. ni. 2.248; 3.312; paṭi. ma. 1.209; dha. sa. 248) nirodhasamāpattiante aṭṭha vimokkhe vatvā ‘‘yato kho, ānanda, bhikkhu ime aṭṭha vimokkhe kāyena phusitvā viharati, paññāya cassa disvā āsavā parikkhīṇā honti. Ayaṃ vuccati, ānanda, bhikkhu ubhatobhāgavimutto’’ti yadipi mahānidānasutte vuttaṃ, taṃ pana ubhatobhāgavimuttaseṭṭhavasena vuttanti idha kīṭāgirisuttavasena sabbaubhatobhāgavimuttasaṅgahatthaṃ ‘‘aṭṭha samāpattiyo sahajātanāmakāyena paṭilabhitvā viharatī’’ti āha. Kīṭāgirisutte [Pg.35] hi ‘‘idha, bhikkhave, ekacco puggalo ye te santā vimokkhā atikkamma rūpe āruppā, te kāyena phusitvā viharati, paññāya cassa disvā āsavā parikkhīṇā honti. Ayaṃ vuccati, bhikkhave, puggalo ubhatobhāgavimutto’’ti (ma. ni. 2.182) arūpasamāpattivasena cattāro ubhatobhāgavimuttā vuttā, ubhatobhāgavimuttaseṭṭho ca vuttalakkhaṇopapattitoti. Kāyasakkhimhipi eseva nayo.

24. “色ある者が色を見る”等の、滅尽定を最後とする八解脱を説いて、“アーナンダよ、比丘がこれら八解脱を身をもって触れて住し、智慧をもって見て、彼の漏が尽きているとき。アーナンダよ、この比丘は両面解脱と呼ばれる”と、大縁経において説かれているが、それは最上の両面解脱に基づいて説かれたものである。ここでは、キーターギリ経に基づいて、すべての両面解脱を包含するために、“八等至を俱生の名の身をもって得て住する”と言った。キーターギリ経においては、“比丘たちよ、ここに、ある人は、それら静かなる、色を超越した無色の解脱を、身をもって触れて住し、智慧をもって見て、彼の漏が尽きている。比丘たちよ、この人は両面解脱と呼ばれる”と、無色等至に基づいて四種の両面解脱が説かれており、最上の両面解脱は、説かれた特徴を具備していることによるからである。身証においてもこれと同じ理趣である。

Paññāya cassa disvā āsavā parikkhīṇā hontīti na āsavā paññāya passanti, dassanakāraṇā pana parikkhīṇā disvā parikkhīṇāti vuttā. Dassanāyattaparikkhayattā eva hi dassanaṃ purimakiriyā hotīti. Nāmanissitako esoti eso ubhatobhāgavimutto rūpato muccitvā nāmaṃ nissāya ṭhito puna tato muccanato ‘‘nāmanissitako’’ti vatvā tassa ca sādhakaṃ suttaṃ vatvā ‘‘kāyadvayato suvimuttattā ubhatobhāgavimutto’’ti āhāti attho. Sutte hi ākiñcaññāyatanalābhino upasīvabrāhmaṇassa bhagavatā nāmakāyā vimuttoti ubhatobhāgavimuttoti muni akkhātoti.

“智慧をもって見て、彼の漏が尽きている”とは、漏が智慧によって見るのではない。見るという原因によって尽きたので、“見て、尽きた”と説かれたのである。見ることに依存して尽きるので、見ることが先の作用となるからである。“この人は名に依止している”とは、この両面解脱者は、色から解脱して名に依止して留まり、再びそこから解脱するので“名に依止している”と言い、それを証明する経を説いて、“二つの身からよく解脱しているために、両面解脱である”と言ったという意味である。経において、無所有処を得たウパシーヴァ婆羅門について、世尊によって“名の身から解脱した者は両面解脱である”と、聖者は説かれた。

Paṭhamattheravāde dvīhi bhāgehi vimutto ubhatobhāgavimutto, dutiyattheravāde ubhato bhāgato vimuttoti ubhatobhāgavimuttoti, tatiyattheravāde dvīhi bhāgehi dve vāre vimuttoti ayametesaṃ viseso. Tattha vimuttoti kilesehi vimutto, kilesavikkhambhanasamucchedanehi vā kāyadvayato vimuttoti attho daṭṭhabbo. Arūpāvacaraṃ pana nāmakāyato ca vimuttanti nīvaraṇasaṅkhātanāmakāyato vimuttanti vuttaṃ hoti. Tañhi nīvaraṇadūrībhāvena nāmakāyato rūpataṇhāvikkhambhanena rūpakāyato ca vimuttattā ekadesena ubhatobhāgavimuttaṃ nāma hotīti arahattamaggassa pādakabhūtaṃ ubhatobhāgavimuttanāmalābhassa kāraṇaṃ bhavituṃ yuttanti adhippāyo.

第一の長老の説では、二つの部分によって解脱したのが両面解脱であり、第二の長老の説では、両方の側から解脱したので両面解脱であり、第三の長老の説では、二つの部分によって二回解脱した、というのがこれらの差異である。そこでの“解脱した”とは、煩悩から解脱した、あるいは、煩悩の鎮伏と断絶によって二つの身から解脱したという意味であると見るべきである。無色界の等至については、“名の身から解脱した”とは、五蓋という名の身から解脱したということが説かれている。それは、蓋を遠ざけることによって名の身から、色貪を鎮伏することによって色の身から解脱しているために、一部分において両面解脱と呼ばれ、阿羅漢道の基礎となった両面解脱という名称を得る原因となるにふさわしい、というのが意図である。

25. Etesu hi ekopi aṭṭhavimokkhalābhī na hotīti ubhatobhāgavimuttabhāvassa kāraṇabhūtaṃ rūpakāyato vimuttaṃ ekampi vimokkhaṃ [Pg.36] anadhigatoti adhippāyo. Arūpāvacaresu hi ekampi adhigato ubhatobhāgavimuttabhāvakāraṇapaṭilābhato aṭṭhavimokkhekadesena tena taṃnāmadāne samatthena ‘‘aṭṭhavimokkhalābhī’’tveva vuccati. Tenāha ‘‘arūpāvacarajjhānesu panā’’tiādi.

25. これらの者のうち、一人も八解脱を得る者ではないので、両面解脱の状態の原因となる、色の身からの解脱である一つの解脱さえも得ていない、というのが意図である。無色界の等至のうち、一つでも得た者は、両面解脱の状態の原因を取得したことにより、八解脱の一部分によってその名称を与えることができるので、“八解脱を得る者”と言われる。ゆえに“しかし無色界の禅においては”等と言ったのである。

26. Phuṭṭhantaṃ sacchikarotīti phuṭṭhānaṃ anto phuṭṭhanto, phuṭṭhānaṃ arūpāvacarajjhānānaṃ anantaro kāloti adhippāyo. Accantasaṃyoge cettha upayogavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Phuṭṭhānantarakālameva sacchikaroti sacchikātabbopāyenāti vuttaṃ hoti. ‘‘Ekamantaṃ nisīdī’’tiādīsu (dī. ni. 1.165) viya bhāvanapuṃsakaṃ vā etaṃ. Yo hi arūpajjhānena rūpakāyato nāmakāyekadesato ca vikkhambhanavimokkhena vimutto, tena nirodhasaṅkhāto vimokkho ālocito pakāsito viya hoti, na pana kāyena sacchikato. Nirodhaṃ pana ārammaṇaṃ katvā ekaccesu āsavesu khepitesu tena so sacchikato hoti, tasmā so sacchikātabbaṃ nirodhaṃ yathāālocitaṃ nāmakāyena sacchikarotīti kāyasakkhīti vuccati, na tu vimuttoti ekaccānaṃ āsavānaṃ aparikkhīṇattā.

26. “触の終わりを現証する”とは、触の終わりが“触終(phuṭṭhanta)”であり、触、すなわち無色界定の直後の時間という意味である。ここでは、[時間の] 継続的な結合(accantasaṃyoga)において対格(upayogavacana)が用いられていると見なされるべきである。現証すべき手段によって、触の直後の時間そのものを現証するという意味である。“一方の側に座った”など(長部1.165)のように、これは中性名詞的な修飾語である。無色定によって、色身および名身の一部から、離繋解脱(vikkhambhanavimokkha)を通じて解脱した者は、滅(nirodha)と呼ばれる解脱をあたかも観察し、明示したかのようであるが、身をもって現証したわけではない。しかし、滅を対象として、一部の煩悩を滅尽させたとき、その者はそれを現証したことになる。それゆえ、その者は、現証されるべき滅を、観察した通りに名身(nāmakāya)をもって現証するので“身証(kāyasakkhī)”と呼ばれるが、一部の煩悩が尽きていないために“解脱者”ではない。

27. Diṭṭhattā pattoti etena catusaccadassanasaṅkhātāya diṭṭhiyā nirodhassa pattataṃ dīpeti. ‘‘Diṭṭhantaṃ patto’’ti vā pāṭho, dassanasaṅkhātassa sotāpattimaggañāṇassa anantaraṃ pattoti vuttaṃ hoti. Paṭhamaphalato paṭṭhāya hi yāva aggamaggā diṭṭhippattoti.

27. “見によって達した”とは、これにより、四聖諦の覚知という名の“見”によって滅に到達したことを示している。“見終に達した(Diṭṭhantaṃ patto)”という読み方もある。それは、覚知という名の預流道智の直後に [預流果に] 到達したという意味である。なぜなら、第一の果から阿羅漢道に至るまでを“見到(diṭṭhippatta)”と呼ぶからである。

28. Imaṃ pana nayaṃ ‘‘no’’ti paṭikkhipitvāti ettha diṭṭhippattasaddhāvimuttabhāvappattānaṃ paññānānattaṃ vuttaṃ, na pana yena visesena so viseso patto, so vuttoti imaṃ dosaṃ disvā paṭikkhepo katoti daṭṭhabbo. Āgamaṭṭhakathāsūti ca vacanena āgamanīyanānattasanniṭṭhānameva thiraṃ karotīti veditabbaṃ. Saddahanto vimuttoti etena sabbathā avimuttassapi saddhāmattena vimuttabhāvaṃ dasseti. Saddhāvimuttoti vā saddhāya adhimuttoti attho.

28. “この理趣を‘否’として退けて”という点において、ここでは見到者、信解脱者、慧解脱者の智慧の差異が述べられている。しかし、いかなる卓越性によってその卓越した境地が達成されたのかが述べられていないという、この欠点を見て退けられたのだと見なされるべきである。また“アガマ(経蔵)の注釈書において”という言葉によって、教説の多様性の決定を強固なものにしていると知るべきである。“信じて解脱した”とは、これにより、全く解脱していない者であっても、信じることだけで解脱した状態であることを示している。“信解脱(saddhāvimutta)”とは、信仰によって確信した(adhimutto)という意味である。

29. Paññaṃ vāhetīti paññaṃ sātisayaṃ pavattetīti attho. Paññā imaṃ puggalaṃ vahatīti nibbānābhimukhaṃ gametīti attho.

29. “智慧を運ぶ”とは、智慧を卓越した形で活動させるという意味である。智慧がこの人を運ぶとは、涅槃に向かわせるという意味である。

31. Evaṃ [Pg.37] maggakkhaṇepīti ayaṃ api-saddo kasmā vutto, nanu ariyena aṭṭhaṅgikena maggena samannāgato maggakkhaṇe eva hotīti tadā eva sotāpanno nāmāti āpannanti? Nāpannaṃ. Maggena hi attanā sadisassa aṭṭhaṅgikassa vā sattaṅgikassa vā phalassa sototi nāmaṃ dinnanti tenapi samannāgatassa sotāpannabhāvato, sotena vā maggena pavattetuṃ aparihīnena phalaṭṭhopi samannāgato eva nāma, na ca tena paṭhamamaggakkhaṇe viya soto samāpajjiyamāno, tasmā samāpannasotattā paṭhamaphalato paṭṭhāya ‘‘sotāpanno’’ti vattuṃ yutto. Vuttañhi ‘‘ye keci, bhikkhave, mayi aveccappasannā, sabbe te sotāpannā. Tesaṃ sotāpannānaṃ pañcannaṃ idha niṭṭhā, pañcannaṃ idha vihāya niṭṭhā’’ti (a. ni. 10.64). Tattha dutiyaphalaṭṭhādīnaṃ visuṃ nāmaṃ atthīti paṭhamaphalaṭṭho eva itarehi visesiyamāno ‘‘sotāpanno’’ti vattuṃ yuttoti so eva idhādhippeto. Paṭiladdhamaggena bujjhatīti etena paṭiladdhamaggassa catusaccapaccavekkhaṇādīnaṃ upanissayabhāvaṃ dasseti. Sambodhi paraṃ ayanaṃ nissayo etassāti hi sambodhiparāyaṇoti. Dutiyenatthena sambodhi paraṃ ayanaṃ gati etassāti sambodhiparāyaṇo.

31. “このように道の瞬間においても”という。なぜこの“も(api)”という言葉が使われたのか。聖なる八支聖道を備えた者は、道の瞬間においてのみ“預流者”と呼ばれるのではないかという疑問が生じるのではないか。そうではない。道によって、それ自体に等しい八支あるいは七支の“果”を“流れ(sota)”と名付けており、それを備えた者もまた預流者であるからである。あるいは、道という“流れ”によって活動させ、衰退することのない“果”に止まる者も、確かに備わっていると言える。しかし、その者は第一の道の瞬間の時のように“流れ”に入りつつあるわけではない。したがって、流れに到達しているがゆえに、第一の果から始まって“預流者”と呼ぶのが妥当である。実際、“比丘たちよ、私において不動の確信を持つ者は、すべて預流者である。それらの預流者のうち、五人はこの世で終結し、五人はこの世を離れて終結する”(増支部10.64)と説かれている。そこでは、第二の果に止まる者などには個別の名称があるため、他と区別される第一の果に止まる者こそを“預流者”と呼ぶのが妥当であり、ここではその者が意図されている。“得られた道によって目覚める”とは、これにより、得られた道が四聖諦の観察などの依止(upanissaya)となることを示している。正覚(sambodhi)が最高の行先(ayana)、すなわち依止である者を“正覚を帰趨とする者(sambodhiparāyaṇo)”という。第二の意味では、正覚が最高の行先、すなわち行く末である者を“正覚を帰趨とする者”という。

32. Kevalena kulasaddena mahākulameva vuccatīti āha ‘‘mahābhogakulesuyeva nibbattatīti attho’’ti.

32. 単なる“家(kula)”という言葉で“大家(mahākula)”だけが語られているとし、“大きな富のある家にのみ生まれるという意味である”と述べた。

33. Khandhabījaṃ nāma paṭisandhiviññāṇaṃ. Ihaṭṭhakanijjhānikavaseneva imasmiṃ ṭhāne kathitāti sajjhānako ajjhattasaṃyojanasamucchede akatepi anāgāmisabhāgo anāvattidhammo idha gaṇanūpago na hoti, heṭṭhā upari ca saṃsaraṇako kāmabhavagato hīnajjhānako idha gaṇanūpagoti adhippāyo.

33. “蘊の種子”とは結生心のことである。この場所に留まっての静慮(nijjhānika)に基づいて、この箇所で説かれている。内心の結(saṃyojana)の断滅がなされていなくても、不還(anāgāmī)の分に属し、還らざる法(anāvattidharma)である者は、ここでは数に含まれない。下へ上へと輪廻し、欲界にあり、劣った禅定を持つ者が、ここでは数に含まれるという意味である。

34. Yaṃ vattabbanti ‘‘dvīhi kāraṇehi tanubhāvo veditabbo’’tiādi yaṃ vattabbaṃ siyāti attho.

34. “語られるべきこと”とは、“二つの理由によって希薄化(tanubhāva)が知られるべきである”といった、語られるべき内容のことである。

36. Upapannaṃ vā samanantarāti upapannaṃ vā etena puggalena hoti, atha samanantarā ariyamaggaṃ sañjaneti. Appattaṃ vā vemajjhaṃ āyuppamāṇanti āyuppamāṇaṃ tassa puggalassa vemajjhaṃ appattaṃ hoti, etthantare ariyamaggaṃ [Pg.38] sañjanetīti ayamettha pāḷiattho. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘appatvā pabbataṃ nadī’’ti viya āyuppamāṇaṃ vemajjhaṃ appattaṃ vā hutvāti parasaddayoge parato bhūto hutvā saddo vacanasesabhūto payuttoti veditabbo.

36. “生まれて、あるいはその直後に”とは、この人によって生まれるか、あるいはその直後に聖道を発生させるということである。“あるいは寿命の中間に達しないうちに”とは、その人の寿命の中間に達しないうちに、その間に聖道を発生させるというのが、ここでの経文(Pāḷi)の意味である。しかし、注釈書(Aṭṭhakathā)では、“山に届かぬ川”のように、寿命の中間に“達しないか、あるいは(vā hutvā)”とあり、他の言葉(para-sadda)との結合において、その後に続く“~となって(hutvā)”という言葉が省略された形で用いられていると理解すべきである。

37. Upahaccāti etassa upagantvāti attho, tena vemajjhātikkamo kālakiriyopagamanañca saṅgahitaṃ hoti. Tena vuttaṃ ‘‘atikkamitvā vemajjha’’ntiādi.

37. “損して(upahacca)”とは、これに“近づいて”という意味である。それによって、寿命の中間を過ぎることと、死(kālakiriya)に近づくことが含まれる。ゆえに“寿命の中間を過ぎて”などと言われる。

40. Uddhaṃvāhibhāvenāti uddhaṃ vahatīti uddhaṃvāhī, taṇhāsotaṃ vaṭṭasotaṃ vā, tassa bhāvo, tena uddhaṃvāhibhāvenāti vuttaṃ hoti. Avihesu uddhaṃsoto yadipi tattha parinibbāyī na hoti, yattha vā tattha vā gantvā parinibbāyatu, parinibbāyino pana tassa asaṅkhāraparinibbāyitā sasaṅkhāraparinibbāyitā ca atthīti tattha dasa anāgāmino vuttā, evaṃ atappādīsupi. Anupahaccatalāti appattatalā. Asaṅkhārasasaṅkhāraparinibbāyīnaṃ lahusālahusagatikā eva parittavipulatiṇakaṭṭhajhāpakapappaṭikāsadisatā veditabbā, na uppajjitvāva nibbāyanakādīhi adhimattatā viya samuddaṃ patvā nibbāyanakato anadhimattatā viya ca antarā upahaccaparinibbāyīhi uddhaṃsotato ca adhimattānadhimattatā. Te eva hi asaṅkhārasasaṅkhāraparinibbāyinoti. Tato mahantatareti vacanaṃ tiṇakaṭṭhajhāpanasamatthapappaṭikādassanatthaṃ, na adhimatta nādhimattadassanatthanti.

40. “上方に流れる性質によって”とは、上方に運ぶ(vahatī)ので“上流(uddhaṃvāhī)”であり、渇愛の流れあるいは輪廻の流れのことであり、その性質のことである。無煩天(Aviha)において上流の者(uddhaṃsoto)は、たとえそこで般涅槃する者でなくても、どこかへ行って般涅槃する。般涅槃するその者には、無行般涅槃(asaṅkhāraparinibbāyitā)と有行般涅槃(sasaṅkhāraparinibbāyitā)があるため、そこで十種類の不還者が説かれており、無熱天(Atappa)などにおいても同様である。“地(tala)を損せず”とは、地に達しないことである。無行および有行般涅槃者の軽快、あるいは極めて軽快な行方は、小さな、あるいは大きな草木を焼く火の粉のようなものであると知るべきである。それは、生まれてすぐに涅槃に入る者たちが過度(adhimatta)であるのに対し、海に到達して涅槃に入る者が過度でないのと同じように、中間に損して般涅槃する者(antarā-upahacca-parinibbāyī)と上流の者(uddhaṃsoto)との間の過度・非過度の関係ではない。なぜなら、それらこそが無行および有行般涅槃者だからである。したがって“それより大きい”という言葉は、草木を焼くことができる火の粉を示すためのものであり、過度・非過度を示すためのものではない。

No cassa no ca me siyāti avijjāsaṅkhārādikaṃ hetupañcakaṃ no ca assa, viññāṇādikaṃ idaṃ phalapañcakaṃ vattamānaṃ no ca me siyāti attho. Tena atītabhavasaṃsiddhito dukkhasamudayato imassa dukkhassa pavattidassanato paccayasamudayaṭṭhena khandhānaṃ udayadassanapaṭipatti vuttā hoti. Na bhavissati, na me bhavissatīti yadi etarahi hetupañcakaṃ na bhavissati, anāgate phalapañcakaṃ na me bhavissatīti attho. Etena paccayanirodhaṭṭhena vayadassanapaṭipatti vuttā hoti, etarahi anāgate ca attattaniyanivāraṇavasena suññatāpaṭipatti vā catūhipi vuttā. Yadatthīti yaṃ atthi. Bhūtanti sasabhāvaṃ nibbattaṃ vā yathādiṭṭhaudayabbayaṃ yathādiṭṭhasuññataṃ vā khandhapañcakaṃ parikappitaitthipurisasattādibhāvarahitaṃ nāmarūpamattanti attho. Vivaṭṭānupassanāya vivaṭṭamānaso taṃ bhūtaṃ pajahāmīti [Pg.39] upekkhaṃ paṭilabhati, saṅkhārupekkhāñāṇena upekkhako hotīti vuttaṃ hoti.

“それ(五因)がなく、私のものでも(五果が)ないであろう”とは、無明や行などの五つの原因(過去の因)がなく、現在進行している識などの五つの果報(現在の果)も私のものではないという意味である。これにより、過去世に完成された苦の集起(苦集)から、この苦の継続を見ることにより、縁の集起という性質によって、諸蘊の生起を見る修行が説かれたことになる。“(未来に)存在しないであろう、私に存在しないであろう”とは、もし今、五つの原因がなくなれば、未来に五つの果報が私に生じることはないであろうという意味である。これにより、縁の滅という性質によって、諸蘊の滅を見る修行が説かれたことになる。あるいは、現在と未来において、我および我所を退けることにより、四句すべてによって空の修行が説かれたことになる。“何であれ存在するもの(yadatthi)”とは、存在しているものという意味である。“生じたもの(bhūta)”とは、自性をもつもの、あるいは生起したものであり、如実に見た生滅、あるいは如実に見た空、あるいは想定された女・男・衆生などのあり方を離れた、単なる名色である五蘊という意味である。還滅の観法(還滅随観)によって、還滅に向かう心をもつ者は“その生じたものを捨てる”という中捨(ウペッカー)を得る。すなわち、行捨智によって中捨の者となる、ということが説かれているのである。

Bhave na rajjati, sambhave na rajjatīti avisiṭṭhe visiṭṭhe ca bhave na rajjatīti keci vadanti. Paccuppanno pana bhavo bhavo, anāgato jātiyā gahaṇena gahito sambhavoti veditabbo. Atha vā bhavoti bhūtameva vuccati, sambhavo tadāhāro, tasmiṃ dvaye na rajjatīti sekkhapaṭipattiṃ dasseti. Bhūte hi sasambhave ca virāgo sekkhapaṭipatti. Yathāha ‘‘bhūtamidanti, bhante, yathābhūtaṃ sammappaññāya passati, bhūtamidanti yathābhūtaṃ sammappaññāya disvā bhūtassa nibbidāya virāgāya nirodhāya paṭipanno hoti. Tadāhārasambhavanti yathābhūtaṃ…pe… disvā tadāhārasambhavassa nibbidāya…pe… paṭipanno hoti. Tadāhāranirodhāya yaṃ bhūtaṃ, taṃ nirodhadhammanti yathābhūtaṃ…pe… disvā nirodhadhammassa nibbidāya virāgāya nirodhāya paṭipanno hoti. Evaṃ kho, bhante, sekkho hotī’’ti (saṃ. ni. 2.31). Athuttarīti atha evaṃ arajjamāno uttari santaṃ padaṃ nibbānaṃ anukkamena maggapaññāya sammā passati, tañca khvassa padaṃ na sabbena sabbaṃ sacchikataṃ catutthamaggeneva sacchikātabbassa tassa tena asacchikatattā.

“生存(有)に染着せず、生成(生)に染着しない”とは、区別のない有と、特定の有に染着しないことであると説く者もいる。しかし、現在の有を有(bhavo)とし、未来の誕生として捉えられるものを生成(sambhavo)と理解すべきである。あるいは、有とは“生じたもの(bhūta)”そのものを言い、生成とはその“食物(栄養)”を言う。この二つに染着しないことが、有学(せき)の修行を示している。“生じたもの”とその“食物”に対して離欲することが、有学の修行である。次のように説かれている通りである。“比丘たちよ、比丘は‘これは生じたものである’と如実に正しい智慧をもって見ます。‘これは生じたものである’と如実に正しい智慧をもって見て、その生じたものに対して厭離・離欲・消滅のために修行します。‘その食物から生じたものである’と如実に……(中略)……見て、その食物からの生成に対して厭離……(中略)……修行します。‘その食物が滅することによって、生じたものは滅すべき性質のものである’と如実に……(中略)……見て、滅すべき性質のものに対して厭離・離欲・消滅のために修行します。比丘たちよ、このようにして有学(の人)となるのです”(相応部 2.31)。“さらに、その上を(athuttari)”とは、このように染着することなく、さらに上の、静寂なる境地である涅槃を、次第に道智によって正しく見る。しかし、その境地は、彼にとって完全に現証されたわけではない。第四の道(阿羅漢道)によってのみ現証されるべきその境地を、彼はまだ現証していないからである。

Ekakaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

一集の示説の註釈、了。

2. Dukaniddesavaṇṇanā

2. 二集の示説の註釈

63. Kassaci kilesassa avikkhambhitattā kassaci kathañci avimutto kāmabhavo ajjhattaggahaṇassa visesapaccayoti ajjhattaṃ nāma. Tattha bandhanaṃ ajjhattasaṃyojanaṃ, tena sampayutto ajjhattasaṃyojano.

63. 何らかの煩悩が鎮伏されていないために、何らかの形で解脱していない欲有が、内面的な執着の特別な原因となることを“内(ajjhatta)”という。そこでの“縛(結)”とは内なる結(内結)であり、それと相応している者を“内結(内なる結びに縛られた者)”という。

83. Kāraṇena vinā pavattahitacitto akāraṇavacchalo. Anāgatampi payojanaṃ apekkhamāno purimaggahitaṃ taṃ kataṃ upādāya kataññū eva nāma hoti, na pubbakārīti āha ‘‘karissati me’’tiādi. Tamojotiparāyaṇo puññaphalaṃ anupajīvanto eva puññāni karotīti ‘‘pubbakārī’’ti vutto. ‘‘Iṇaṃ demī’’ti saññaṃ karotīti evaṃsaññaṃ akarontopi karonto viya hotīti attho.

83. 理由なしに他者の利益を図る心をもつ者は、理由なく慈しむ者である。将来の利益を期待せず、以前に(他者から)なされたことを拠り所とする者は“知恩者(受けた恩を知る者)”と言うのであって、“先職者(先に恩を施す者)”ではない。ゆえに“彼は私のためにしてくれるだろう”などの文が説かれた。闇から光へと向かう者は、功徳の果報に依存することなく功徳を積むので“先職者”と言われる。“債務を返しているのだ”という認識を持つことについて、そのような認識を持たずとも、実際に行っている者は(返している者の)ようである、という意味である。

86. Acchamaṃsaṃ [Pg.40] labhitvā sūkaramaṃsanti na kukkuccāyatīti acchamaṃsanti jānantopi sūkaramaṃsanti na kukkuccāyati, madditvā vītikkamatīti vuttaṃ hoti.

86. 熊の肉を得て、それを“豚の肉だ”と思っても後悔(悪作)しない。すなわち、熊の肉であると知りつつも“豚の肉だ”と考えて後悔せず、それを押し切って(戒を)踏み越えるということが説かれている。

90. Tittoti niṭṭhitakiccatāya nirussukko.

90. “満足した者”とは、なすべきことを終えたために、もはや努力を必要としない者のことである。

Dukaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

二集の示説の註釈、了。

3. Tikaniddesavaṇṇanā

3. 三集の示説の註釈

91. Sesasaṃvarabhedenāti manosaṃvarabhedena, satisaṃvarādibhedena vā. Akusalasīlasamannāgamenāti ‘‘katame ca thapati akusalā sīlā? Akusalaṃ kāyakammaṃ akusalaṃ vacīkammaṃ pāpako ājīvo’’ti vuttehi samannāgamena. Tassa hi…pe… evaṃ sāsaṅkasamācāro hotīti evaṃ sāsaṅko samācāro hotīti attho.

91. “その他の律儀の壊乱によって”とは、意律儀の壊乱、あるいは正念の律儀などの壊乱のことである。“不善の戒を具足することによって”とは、“工匠よ、不善の戒とは何か。不善の身業、不善の口業、邪悪な活命(職業)である”と説かれているものを具足することである。“彼の……(中略)……このように疑わしい振る舞いとなる”とは、このように疑いを生じさせる行儀になるという意味である。

94. Samānavisayānaṃ puggalānaṃ visesadassanavasena ‘‘kāyasakkhī’’tiādikaṃ vuttaṃ.

94. 共通の領域にある人々を、その際立った特徴によって示すために“身証(しんしょう)”などが説かれた。

107. Samādhi vā ādīti lokuttaradhammā hi paramatthato sāsananti tadattho pādakasamādhi tassa ādi vutto, tadāsannattā vipassanā, tassa mūlekadesattā maggo.

107. “定(サマディ)が最初”とは、出世間法が勝義において教え(ササナ)であり、その目的のための基礎となる定がその“最初”と説かれた。それに近接しているために“毘鉢舎那(ヴィパッサナー)”、その根源の一部であるために“道”と言われる。

108. Ucchaṅgo viya ucchaṅgapañño puggalo daṭṭhabboti ucchaṅgasadisapaññatāya eva paññā viya puggalopi ucchaṅgo viya hoti, tasmiṃ dhammānaṃ aciraṭṭhānatoti adhippāyena vuttaṃ. Vakkhati hi ‘‘ucchaṅgasadisapaññotiattho’’ti.

108. “膝(の上の衣)の如き”者とは、膝の上の衣のような慧をもつ者と見なすべきである。慧のあり方が膝のようであるため、人もまた膝のようであると言われる。その上で諸々の法が長く留まらないことから、このように説かれた。後に“膝の上の衣に似た慧であるという意味である”と説かれる通りである。

109. Yathā ca ucchaṅgasadisā paññā, evaṃ nikkujjakumbhasadisā paññā evāti daṭṭhabbo, tattha dhammānaṃ anavaṭṭhānato.

109. 膝の上の衣に似た慧と同様に、“伏せられた瓶(倒された瓶)に似た慧”も同様に理解すべきである。そこでは諸々の法が(瓶の中に)留まらないからである。

113. Ciraṭṭhānato thiraṭṭhānato ca pāsāṇalekhasadisā parāparādhanibbattā kodhalekhā yassa so pāsāṇalekhūpamasamannāgato pāsāṇalekhūpamoti vutto, evaṃ itarepi.

113. 長く留まり、強固に留まることから、石に刻まれた文字(石銘)に似ている。他者への加害によって生じた怒りの跡が石銘のようである者を、“石銘に似たものを具足する者”すなわち“石銘の如き者”と言う。他(泥上の文字、水上の文字)も同様である。

118. Sutādivatthurahito [Pg.41] tucchamāno naḷo viyāti ‘‘naḷo’’ti vuccati, so uggato naḷo etassāti unnaḷo.

118. 聞法などの実質を欠いた、空虚な慢心をもつ者は、葦(なら)のようである。ゆえに“葦”と言われる。その葦が突き出ている者、それが“高慢な者(アンナラ)”である。

122. ‘‘Sīlakathā ca no bhavissatī’’ti ettha vuttaṃ sīlakathābhavanaṃ paṭhamārambhopi dussīlena saha na hotīti dassento āha neva sīlakathā hotī’’ti.

122. “戒に関する話(戒論)がなされるだろう”という点について、ここで述べられた戒論の成立は、破戒者と共にある場合には最初から始まらないことを示すために、“決して戒論はなされない”と説かれた。

123. Tattha tatthāti tasmiṃ tasmiṃ anuggahetabbe paññāya sodhetabbe ca vaḍḍhetabbe ca adhikasīlaṃ nissāya uppannapaññāya anuggaṇhāti nāmāti attho.

123. “処々において”とは、助けられるべき、あるいは智慧によって清められ増大されるべき、それぞれの局面において、増上戒を拠り所として生じた智慧によって助ける、という意味である。

124. Gūthakūpo viya dussīlyanti etena dussīlyassa gūthasadisattameva dasseti.

124. “糞尿の穴の如き破戒”とは、これによって破戒がまさに糞尿のようであることを示している。

130. No ca sammā paññapetuṃ sakkontīti yebhuyyena na sakkontīti imamatthaṃ sandhāya vuttaṃ, uppanne tathāgate tasmiṃ anādariyaṃ katvā samāpattiṃ uppādetuṃ vāyamantassa asamatthabhāvaṃ vā. Titthiyā vā pūraṇādayo adhippetā.

130. “正しく示すことができない”とは、概してできないというこの意味を指して説かれた。あるいは、如来が出現した際、如来を軽視して等至(三昧)を得ようと努力しても、それが不可能であることを指す。あるいは、プーラナ・カッサパなどの外道たちのことである。

Tikaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

三集の示説の註釈、了。

4. Catukkaniddesavaṇṇanā

4. 四集の示説の註釈

133. Parena kataṃ dussīlyaṃ āṇattiyā attanā ca payogena katanti āṇattiyā pāpassa dāyādo ‘‘tato upaḍḍhassa dāyādo’’ti vutto.

133. 他者によってなされた破戒が、教唆(命令)によって自分自身の行為としてなされた場合、その命令によって悪の相続者となる。これを“その半分(またはそれ以降)の相続者”と言う。

145. Ayanti ‘‘tesu paṭhamo’’tiādikaṃ nayaṃ vadati.

145. この〔注釈〕は、“それらの中で第一の者”というなどの方法を述べている。

148. Desanāya dhammānaṃ ñāṇassa āpāthabhāvasampādanaṃ ñāṇugghāṭanaṃ. Saha udāhaṭavelāyāti udāhaṭavelāya saddhiṃ tasmiṃ kāle anatikkante evāti attho.

148. 説示によって諸法が智の領域に入るようにすることが“智の開顕(ñāṇugghāṭana)”である。“説示された時とともに(saha udāhaṭavelāyā)”とは、説示された時と同時に、その時を過ぎないうちに、という意味である。

152. Tanti anantaravacanaṃ vadati. ‘‘Katamo loko’’ti vutte ‘‘pañcupādānakkhandhā’’ti mahantaṃ atthaṃ saṅgahitvā ṭhitavacanaṃ atthayuttaṃ. Lujjatīti lokoti kāraṇayuttaṃ.

152. “タン(taṃ)”とは直前の言葉を述べている。“何が世界か”と言われたとき、“五取蘊である”と大きな意味を包含して留まる言葉は“義(意味)にかなったもの(atthayutta)”である。“壊れるゆえに世界(loko)である”というのは“理(理由)にかなったもの(kāraṇayutta)”である。

156. Sahitāsahitassāti [Pg.42] sahitāsahiteti attho, sahitāsahitassa paricchindaneti vā. Dveyevāti dutiyacatutthāyeva. Desakasāvakasampattiyā bodhetuṃ samatthatāya sabhāvadhammakathikā, saccadhammakathikāti attho.

156. “適切なことと不適切なことの(sahitāsahitassa)”とは、適切なことと不適切なことにおいて、という意味である。あるいは、適切なことと不適切なことを判別することにおいて、という意味である。“二者のみ(dveyeva)”とは、第二と第四のみということである。説示者と聴聞者の円満(sampatti)によって、悟らせる能力があるために“自性(sabhāva)の法を説く者”、すなわち“真実の法を説く者”という意味である。

157. Kusaladhammehi cittassa vāsanābhāvanā vāsadhuraṃ. Ayaṃ pāpapuggaloti catuttho vutto, na paṭhamo. Paṭhamo hi avisaṃvādetukāmo verañjabrāhmaṇasadiso adhippetoti.

157. 善法によって心を薫習し修行することが“薫習の責務(vāsadhura)”である。“この悪人”とは第四の者のことであり、第一の者のことではない。なぜなら、第一の者は、欺くことを望まないヴェーランジャ・バラモンのような者を意図しているからである。

159. Puggalepi ariyānaṃ abhikkamanādisadisatāti puggale abhikkamanādīnaṃ ariyānaṃ abhikkamanādisadisatāti attho, ariyānaṃ abhikkamanādinā puggalassa sadisatāti vā sadisābhikkamanāditāti attho.

159. “個人においても聖者の往進(abhikkamana)などに類似していること”とは、個人の往進などが聖者の往進などに類似しているという意味である。あるいは、聖者の往進などと個人のそれが類似していること、すなわち“類似した往進など”という意味である。

166. Dussīlaṃ ‘‘dussīlo’’ti vadanto bhūtaṃ bhāsati nāma. Pāṇātipātena dussīlaṃ adinnādānena dussīloti avatvā pāṇātipātenevāti vadanto tacchaṃ bhāsati nāma. Yamidaṃ ‘‘kālenā’’ti vuttaṃ, tatra tasmiṃ vacane, yo ‘‘kālena bhaṇatī’’ti vutto, so kīdisoti dassanatthaṃ ‘‘kālaññū hotī’’tiādi vuttanti dassento ‘‘yamidaṃ kālenāti vuttaṃ, tatra yo puggalo’’tiādimāha.

166. 破戒者に“破戒者である”と言う者は、事実(bhūta)を語っている。殺生によって破戒している者に、不当な盗みによって破戒しているとは言わず、“まさに殺生によって(破戒している)”と言う者は、真実(taccha)を語っている。“時に(kālena)”と言われたこと、その言葉において、“時にかなって話す”と言われる者がどのような者であるかを示すために、“時を知る者である”などが説かれたことを示して、“この‘時に’と言われたこと、そこにおける個人は”などと説かれた。

168. Āgamanavipatti nāma kammaṃ, pubbuppannapaccayavipatti sukkasoṇitaṃ. Pavatte, pavattassa vā paccayā pavattapaccayā, āhārādayo. Jotetīti joti, āloko. Kulasampattiyādīhi jotamāno ca joti viyāti joti.

168. “来至の不全(āgamanavipatti)”とは業(kamma)のことである。“以前に生じた縁の不全”とは精子と卵子(sukkasoṇita)のことである。“転起(pavatta)において”、あるいは転起したものの縁が“転起の縁(pavattapaccayā)”であり、食(āhāra)などのことである。照らすから“光(joti)”、すなわち明(āloko)である。家柄の円満などによって輝いている者も、光のようであるから“光”である。

173. Pahīnāvasiṭṭhakilesapaccavekkhaṇāpi yehi kilesehi vimutto avimutto ca, tesaṃ dassanavasena vimuttidassanameva hotīti āha ‘‘vimuttiñāṇadassanaṃ ekūnavīsatividhaṃ paccavekkhaṇañāṇa’’nti.

173. 捨てられた煩悩と残っている煩悩の観察(paccavekkhaṇā)も、どの煩悩から解脱し、どの煩悩から解脱していないかを見ることによって、“解脱の見”そのものとなる。それゆえに、“解脱知見とは十九種の観察智(paccavekkhaṇañāṇa)である”と言われる。

174. Yāni kānici tantāvutānanti tantāvutānaṃ vatthānaṃ yāni kānici vatthānīti vuttaṃ hoti. Sāyaṃ tatiyaṃ assāti sāyatatiyo. Anuyuñjanaṃ anuyogo. Taṃ anuyuttoti upayogavacanaṃ daṭṭhabbaṃ, bhāvanapuṃsakaṃ vā.

174. “織機で織られたいかなるものも(yāni kānici tantāvutānaṃ)”とは、織られた布のうち、いかなる布であっても、という意味である。“夕方が彼にとって三番目である”から“夕方を三番目とする者(sāyatatiyo)”である。専念することが“修習(anuyogo)”である。“それに専念した(taṃ anuyutto)”というのは対格の表現と見なすべきか、あるいは状態を表す中性名詞である。

178. Tattha [Pg.43] sikkhanabhāvenāti sikkhāya sājīve ca sikkhanabhāvena. Sikkhaṃ paripūrentoti sīlasaṃvaraṃ paripūrento. Sājīvañca avītikkamantoti ‘‘nāmakāyo padakāyo niruttikāyo byañjanakāyo’’ti vuttaṃ sikkhāpadaṃ bhagavato vacanaṃ avītikkamanto hutvāti attho. Idameva ca dvayaṃ ‘‘sikkhana’’nti vuttaṃ. Tattha sājīvānatikkamo sikkhāpāripūriyā paccayo. Tato hi yāva maggā saṃvarapāripūrī hotīti. Vināsanabhāvatoti hiṃsanabhāvato. Haliddirāgo viya na thirakatho hotīti ettha kathāya aṭṭhitabhāvena haliddirāgasadisatā veditabbā, na puggalassa.

178. そこでの“学修の状態によって”とは、学(sikkhā)と正命(sājīve)における学修の状態によって、という意味である。“学を円満にする者”とは、戒律による慎みを円満にする者のことである。“正命を違犯しないこと”とは、“名身、句身、文身、味身”と説かれる学処(戒本)という世尊の言葉を違犯しない者となること、という意味である。そして、これら二つが“学修(sikkhana)”と言われる。そこにおいて、正命を違犯しないことは、学の円満の縁である。それによって、道に至るまで慎みの円満があるからである。“破滅の状態から”とは、殺傷(hiṃsana)の状態から、という意味である。“ウコン染め(haliddirāgo)のように、言葉が安定しない”という点において、言葉が定まらないことによってウコン染めに類似しているのであって、個人が(ウコン染めに)類似しているのではないと知るべきである。

179. Dārumāsakoti ye vohāraṃ gacchantīti iti-saddena evaṃpakāre dasseti. Aññaṃ dassetvā aññassa parivattananti dasagghanakaṃ vatthayugaṃ dassetvā tassa ajānantassa pañcagghanakassa dānaṃ.

179. “木製のマーサカ貨(dārumāsako)”とは、流通しているものを指し、“〜という(iti)”という言葉によって、このような種類(のもの)であることを示している。“別のものを見せて別のものにすり替えること”とは、十の価値がある一対の布を見せておきながら、それを知らない者に五の価値しかないものを与えることである。

181. Avikiṇṇasukhanti rūpādīsu subhādiparikappanavasena avisaṭasukhaṃ.

181. “散乱していない楽(avikiṇṇasukha)”とは、色(形)などに対して、浄(美しさ)などの想像をすることによって分散していない楽のことである。

187. Khandhadhammesu aniccādivasena pavattā vipassanā maggaphalalābhena paṭiladdhā nāma hoti tadalābhena anavaṭṭhānatoti maggaphalalābhī eva ‘‘adhipaññādhammavipassanālābhī’’ti vutto, maggaphalañāṇameva ca adhikapaññābhāvato catusaccadhamme sabbadhammassa vare nibbāne eva vā visiṭṭhadassanabhāvato ca adhipaññādhammavipassanāti daṭṭhabbā.

187. 蘊(khandha)という諸法において無常などとして行われる観(vipassanā)は、道果の獲得によって得られたものとなる。それ(道果)が得られない場合には(観が)安定しないからである。したがって、道果を得た者こそが“増上慧の法に対する観を得た者(adhipaññādhammavipassanālābhī)”と言われる。そして、道果の智こそが、優れた智慧の状態であること、また、四聖諦の法、あるいは一切の法の中で最も優れた涅槃において、卓越した見解であることから、“増上慧の法に対する観”であると見なすべきである。

189. Sutena anupapannoti yathāsutena vā atthena vā na samannāgatoti attho.

189. “聞いたことによって備わっていない(sutena anupapanno)”とは、聞いた通りの意味を(自らに)備えていない、という意味である。

Catukkaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

四法の解説の註釈(Catukkaniddesavaṇṇanā)が終了した。

5. Pañcakaniddesavaṇṇanā

5. 五法の解説の註釈(Pañcakaniddesavaṇṇanā)

191. Paṭhamapañcake uddeseneva puggalavibhāgo viññāyatīti yathā tesu paṭipajjitabbaṃ, tāya paṭipattiyā te vibhajanto ‘‘tatra yvāya’’ntiādimāha. Ārambhasaddoti ārambhakiriyāvācako saddoti attho. Phaluppattiyā [Pg.44] maggakiccaṃ niṭṭhitaṃ hotīti ‘‘maggakiccavasena phalameva vutta’’nti āha. Āyācanasādhūti na pasaṃsanādisādhūti attho.

191. 第一の五法(pañcaka)において、要旨(uddesa)だけで個人の分類が知られるため、それらに対してどのように実践すべきか、その実践によって彼らを分類して、“そこにおいて、何々という者は”などと説いた。“アーランバ(ārambha)”という言葉は、開始する行為を意味する言葉であるという意味である。果(phala)が生じることによって道の役割(maggakicca)が完了するので、“道の役割に基づいて、果そのものが説かれた”と言った。“懇願において良し(āyācanasādhū)”とは、賞賛などにおいて良し、という意味ではない。

192. Ādito dheyyaṃ ṭhapetabbaṃ ādheyyaṃ, dassanasavanapaṭivacanadānavasena mukhena viya pavattaṃ gahaṇaṃ mukhanti daṭṭhabbaṃ. Taṃ mukhaṃ ādheyyaṃ, gahaṇatthaṃ pakatimukhameva vā ādheyyaṃ yassa so ādheyyamukho, avicāretvā ādikathāya eva ṭhapitagahaṇoti vuttaṃ hoti.

192. “置かれるべきもの(ādheyya)”とは、最初(ādito)に置かれるべきものである。見る、聞く、返答する、与えるといったことによって、口のように行われる受容(gahaṇa)が“口(mukha)”であると見なすべきである。その口が“置かれるべきもの”である者、あるいは受容のために通常の口が“置かれるべきもの”である者が“アーデーヤムカ(ādheyyamukho、口を置かれた者)”である。つまり、熟考せずに、最初の話だけで受容を定めた者のことである。

194. Rajaggasminti rajaggabhāve.

194. “塵の頂点において(rajaggasmiṃ)”とは、塵の頂点の状態において、という意味である。

199. Gavā khīraṃ aggamakkhāyatīti na evaṃ sambandho, uppattito pana pañca gorase dassetvā tesu sappimaṇḍassa aggabhāvadassanatthaṃ ‘‘gavā khīra’’ntiādi vuttaṃ. Tenāha ‘‘gāvito khīraṃ nāma hotī’’tiādi.

199. “牛から(得られるもののうち)乳が最高であると言われる”という(文脈の)繋がりではない。むしろ、生じる順序に基づいて五種類の牛の産物(gorasa)を示し、それらの中で醍醐(sappimaṇḍa)が最高であることを示すために、“牛からは乳(が得られ)”などが説かれた。それゆえに、“牛からは乳が生じる”などと言ったのである。

Pañcakaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

五法の解説の註釈(Pañcakaniddesavaṇṇanā)が終了した。

6. Chakkaniddesavaṇṇanā

6. 六法の解説の註釈(Chakkaniddesavaṇṇanā)

202. Chakke ekantato pākaṭā sammāsambuddhādayo te yathāvuttaguṇā puggalāti dassento ‘‘sammāsambuddho tena daṭṭhabbo’’tiādimāha. Tattha tenāti sāmaṃ saccābhisamayo tattha ca sabbaññutappattibalesu ca vasibhāvappattīti etena sabbena samuditena. ‘‘Sabbaññutaññāṇenā’’ti pana vutte sabbamidaṃ saṅgahitaṃ hoti sāmaṃ saccābhisamayena balesu ca vasibhāvappattiyā ca vinā sabbaññutaññāṇassa abhāvā, tasmā aṭṭhakathāyaṃ ‘‘sabbaññutaññāṇenā’’ti ettakameva vuttaṃ. Tattha anācariyakena attanā uppāditenāti vacanena sabbaññutaññāṇassa sācariyakattaṃ parato uppattiñca paṭisedheti, na sācariyakaṃ parehi uppāditañca sabbaññutaññāṇaṃ. Na hi taṃ tādisaṃ nivāretabbaṃ atthīti.

202. 六者の示説において、決定的に明白な正等覚者などが上述の徳を備えた補特伽羅であることを示しながら、“正等覚者はそれによって見られるべきである”等と述べられた。そこで“それによって”とは、自ら真理を現観すること、およびそこにおける一切知智の到達の諸力において自在性を得ること、これらすべてが合わさったことによる。“一切知智によって”と言われるとき、これらすべてが包含されている。なぜなら、自ら真理を現観すること、および諸力における自在性の獲得を除いては、一切知智は存在しないからである。それゆえ、註釈書においては“一切知智によって”とだけ述べられた。そこでの“師によらず自ら生じさせた”という言葉によって、一切知智が師を伴うこと、および他者から生じることを否定している。なぜなら、そのような(他者に由来する)一切知智は、否定されるべきものとして存在しないからである。

Chakkaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

六者の示説の釈、完結す。

7. Sattakaniddesavaṇṇanā

7. 七者の示説の釈

203. Saddhā [Pg.45] nāma sādhuladdhikāti ummujjatīti etena kusalesu dhammesu antogadhā, bodhipakkhiyadhammesu vā adhimokkhabhūtā saddhā sādhūti ummujjamānaṃ kusalaṃ dasseti, evaṃ hirīyādīsu ca. Kusalesu dhammesūti ettha bhummaniddeso tadantogadhatāya tadupakāratāya vā veditabbo. Ettha ca ummujjati sāhu saddhā kusalesu dhammesūtiādinā saddhādīnaṃ ummujjanapaññāya saddhādīnaṃ uppattiṃ dasseti. Teneva ‘‘tassa sā saddhā neva tiṭṭhatī’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Sāhu saddhā kusalesu dhammesū’’ti vā ummujjanassa upakārakaṃ ānisaṃsadassanaṃ vatvā ‘‘ummujjatī’’ti etena saddhāsaṅkhātameva ummujjanaṃ dassitanti veditabbaṃ. Caṅkavāreti rajakānaṃ khāraparisāvane. Ekakammanibbattā paṭisandhibhavaṅgacutisantati eko cittavāroti cutito anantaro yathāgahito dutiyo hotīti āha ‘‘dutiyacittavārenā’’ti. Ummujjitvā ṭhitādayo cattāro tāya tāya jātiyā arahattaṃ asacchikarontā aneke puggalā veditabbā, sacchikaronto pana ekopi pubbabhāge tatiyapuggalādibhāvaṃ āpajjitvā ante sattamapuggalo hotīti.

203. 信心とは善き獲得であるから“浮かび上がる”と言う。これによって、信心は善法の中に含まれるか、あるいは菩提分法における勝解(決定)となって、善が浮かび上がることを示している。慚(恥じらい)などにおいても同様である。“善法において”とは、ここでの地(処)の示説は、それに含まれること、あるいはそれを助けることとして理解されるべきである。そしてここでは“信心は善法においてよく浮かび上がる”等によって、浮かび上がる知恵によって信心等が生じることを示している。それゆえ、“彼のその信心は留まることがない”等と言われたのである。あるいは、“信心は善法において善いものである”と、浮かび上がることの助けとなる功徳を示した上で、“浮かび上がる”という言葉によって、信心そのものが浮かび上がることであると示されたと知るべきである。“洗剤の濾過器”とは、染物師の灰汁の濾過においてである。一つの業から生じた結生・有分・死の連続が一つの心刹那(心回)であるから、死の直後に受け取られたものが第二のものとなるため、“第二の心回によって”と言われた。浮かび上がって留まる者などの四者は、それぞれの生において阿羅漢果を現証しない多くの補特伽羅として理解されるべきである。しかし現証する者は一人であっても、前の段階では第三の補特伽羅などの状態になり、最後には第七の補特伽羅となるのである。

Sattakaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

七者の示説の釈、完結す。

10. Dasakaniddesavaṇṇanā

10. 十者の示説の釈

209. Pañcannaṃ idha niṭṭhā, pañcannaṃ idha vihāya niṭṭhāti ettha ye sotāpannādayo rūpārūpabhave upapajjitvā parinibbāyissanti, te idha vihāya niṭṭhāpakkhaṃ bhajamānāpi ajjhattasaṃyojanānaṃ asamucchinnattā puthujjanasādhāraṇe ca ṭhāne upapattiyā na gahitā. Asādhāraṇaṭṭhānuppattivasena pana antarāparinibbāyīādayo eva ‘‘idha vihāya niṭṭhā’’ti vuttāti veditabbāti.

209. “五者はここで完結し、五者はここを離れて完結する”という点について、預流者などが色界・無色界に生まれて般涅槃する場合、彼らは“ここを離れて完結する”側に属してはいるが、内なる結(煩悩)が断じ尽くされていないため、凡夫と共通の場所に生まれるものとしては数えられない。しかし、不共の場所(浄居天など)への出生という点から、中般涅槃者などがまさに“ここを離れて完結する”と述べられたのであると理解されるべきである。

Dasakaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

十者の示説の釈、完結す。

Puggalapaññattipakaraṇa-mūlaṭīkā samattā.

人施設論根本復注、完結す。

Kathāvatthupakaraṇa-mūlaṭīkā

論事論根本復注

Ganthārambhakathāvaṇṇanā

書初めの言の釈

Kathānaṃ [Pg.47] vatthubhāvatoti kathāsamudāyassa pakaraṇassa attano ekadesānaṃ okāsabhāvaṃ vadati. Samudāye hi ekadesā antogadhāti. Yena pakārena saṅkhepena adesayi, taṃ dassento ‘‘mātikāṭhapaneneva ṭhapitassā’’ti āha.

諸々の論(話)の依処(土台)であるという点から、論の集まりである本論が、自らの一部(各論点)の生じる場であることを述べている。全体の中には部分が含まれているからである。どのような方法で簡潔に示したかを示すために、“論母(マティカー)を設置することによってのみ設置された(論)の”と述べた。

Nidānakathāvaṇṇanā

縁起の言の釈

Anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbāyīti parinibbānameva parinibbānassa parinibbānantarato visesanatthaṃ karaṇabhāvena vuttaṃ. Yāya vā nibbānadhātuyā adhigatāya pacchimacittaṃ appaṭisandhikaṃ jātaṃ, sā tassa appaṭisandhivūpasamassa karaṇabhāvena vuttāti. Dubbalapakkhanti na kāḷāsokaṃ viya balavantaṃ, atha kho ekamaṇḍalikanti vadanti. Dhammavādīadhammavādīvisesajananasamatthāya pana paññāya abhāvato dubbalatā vuttā. Tesaṃyevāti bāhuliyānameva, bahussutikātipi nāmaṃ. Bhinnakāti mūlasaṅgītito mūlanikāyato vā bhinnā, laddhiyā suttantehi liṅgākappehi ca visadisabhāvaṃ gatāti attho.

“無余依涅槃界によって般涅槃した”とは、般涅槃そのものを、ある般涅槃を別の般涅槃から区別するために、具格(手段)として述べたものである。あるいは、その涅槃界に到達することによって最後の心が再生のないものとなった、その再生の静止の手段として(涅槃界が)述べられたのである。“勢力の弱い側”とは、カーラーショーカ王のように強力ではなく、むしろ一つの地方を治める者(一圏王)であると言う。法を説く者と非法を説く者を区別できる知恵がないために、弱体であると述べられた。“彼らだけの”とは、大衆部(多聞部)のことである。彼らは“分派した者”とは、根本の結集あるいは根本の部派から分かれた者であり、その教義において経蔵や身なりや儀法と矛盾する状態に至ったという意味である。

Mūlasaṅgahanti pañcasatikasaṅgītiṃ. Aññatra saṅgahitātiādīsu dīghādīsu aññatra saṅgahitato suttantarāsito taṃ taṃ suttaṃ nikkaḍḍhitvā aññatra akariṃsūti vuttaṃ hoti. Saṅgahitato vā aññatra asaṅgahitaṃ suttaṃ aññatra katthaci akariṃsu, aññaṃ vā akariṃsūti attho. Atthaṃ dhammañcāti pāḷiyā atthaṃ pāḷiñca. Vinaye nikāyesu ca pañcasūti vinaye ca avasesapañcanikāyesu ca.

“根本結集”とは、五百人の結集のことである。“他において結集された”等については、長部などの他において結集された経の集まりから、その時々の経を引き出して他へ移した、ということが言われている。あるいは、結集されたもの以外に、結集されていない経を他のどこかに作り上げた、あるいは別のものを作り上げたという意味である。“意味と法を”とは、聖典の解釈(義)と聖典(法)を。“律と五つの部派において”とは、律と残りの五部においてである。

‘‘Dvepānanda[Pg.48], vedanā vuttā mayā pariyāyenā’’tiādi (ma. ni. 2.89) pariyāyadesitaṃ. Upekkhāvedanā hi santasmiṃ paṇīte sukhe vuttā bhagavatāti ayañhettha pariyāyo. ‘‘Tisso imā, bhikkhave, vedanā sukhā dukkhā upekkhā vedanā’’tiādi (saṃ. ni. 4.249-251) nippariyāyadesitaṃ. Vedanāsabhāvo hi tividhoti ayamettha nippariyāyatā. ‘‘Sukhāpi vedanā aniccā saṅkhatā’’tiādi (dī. ni. 2.123) nītatthaṃ. ‘‘Yaṃ kiñci vedayitaṃ, sabbaṃ taṃ dukkha’’ntiādi (saṃ. ni. 2.32) neyyatthaṃ. ‘‘Tīhi, bhikkhave, ṭhānehi jambudīpakā manussā uttarakuruke ca manusse adhiggaṇhanti deve ca tāvatiṃse’’tiādikaṃ (a. ni. 9.21) aññaṃ sandhāya bhaṇitaṃ gahetvā aññaṃ atthaṃ ṭhapayiṃsu. ‘‘Natthi devesu brahmacariyavāso’’tiādikaṃ (kathā. 270) suttañca aññaṃ sandhāya bhaṇitaṃ atthañca aññaṃ ṭhapayiṃsūti evamettha attho daṭṭhabbo. ‘‘Atthekacco puggalo attahitāya paṭipanno’’tiādi (pu. pa. mātikā 4.24) byañjanacchāyāya saṇhasukhumaṃ suññatādiatthaṃ bahuṃ vināsayuṃ.

“アーナンダよ、二つの受が私によって方便(別門)をもって説かれた”等は方便説である。なぜなら、捨受は静止した勝妙な楽において世尊によって説かれたからであり、これがここでの方便である。“比丘たちよ、これら三つの受がある。楽受、苦受、捨受である”等は非方便説(直説)である。受の自性は三種類であるということが、ここでの非方便性である。“楽受もまた無常であり、つくられたものである”等は了義である。“いかなる受であれ、それはすべて苦である”等は未了義である。“比丘たちよ、三つの点において、閻浮提の人間は北倶盧州の人間や三十三天の神々を凌駕している”等のような、別の意図(密意)をもって語られたものを取り上げて、別の意味を打ち立てた。“神々の中には梵行はない”等の経も、別の意図で語られた意味を、また別のものとして打ち立てた、というのがここでの意味であると理解されるべきである。“ある補特伽羅は自利のために修行する”等の文言の表面的な類似によって、深遠で繊細な空性などの意味を多く損なってしまった。

Vinayagambhīranti vinaye gambhīrañca ekadesaṃ chaḍḍetvāti attho. Kilesavinayena vā gambhīraṃ ekadesaṃ suttaṃ chaḍḍetvāti attho. Patirūpanti attano adhippāyānurūpaṃ suttaṃ, suttapatirūpakaṃ vā asuttaṃ. Ekacce aṭṭhakathākaṇḍameva vissajjiṃsu, ekacce sakalaṃ abhidhammapiṭakanti āha ‘‘atthuddhāraṃ abhidhammaṃ chappakaraṇa’’nti. Kathāvatthussa savivādattepi avivādāni chappakaraṇāni paṭhitabbāni siyuṃ, tāni nappavattantīti hi dassanatthaṃ ‘‘chappakaraṇa’’nti vuttanti. Tatiyasaṅgītito vā pubbe pavattamānānaṃ vasena ‘‘chappakaraṇa’’nti vuttaṃ. Aññānīti aññāni abhidhammapakaraṇādīni. Nāmanti yaṃ buddhādipaṭisaṃyuttaṃ na hoti mañjusirītiādikaṃ, taṃ nikāyanāmaṃ. Liṅganti nivāsanapārupanādivisesakataṃ saṇṭhānavisesaṃ. Sikkādikaṃ parikkhāraṃ. Ākappo ṭhānādīsu aṅgaṭṭhapanaviseso daṭṭhabbo. Karaṇanti cīvarasibbanādikiccaviseso.

“律における深遠”とは、律において深遠な一部分を捨てたという意味である。あるいは、“煩悩の制伏(律)”によって、深遠な一部分の経を捨てたという意味である。“相応するもの”とは、自身の意図に相応する経、あるいは経に似て非なるものである。ある者はアッタカターの章のみを捨て、ある者は“意味を抽出したアビダンマの六論”と言って、アビダンマ・ピタカ(論蔵)全体を(捨てた)と言った。論事(カターヴァットゥ)に論争があるとしても、論争のない六つの論書は読まれるべきであり、それらが存続しないことを示すために“六論”と言われたのである。あるいは、第三結集より以前に存在していたものに基づいて“六論”と言われた。 “他のもの”とは、他のアビダンマの論書などのことである。“名”とは、仏陀などに関係しない“マンジュシリ(文殊)”などの部派の名称である。“相(リンガ)”とは、下衣や上衣などの違いによって作られる形状の違いのことである。鉢などの資具のことである。“儀法(アーカッパ)”とは、起居などの身体の置き方の違いと見るべきである。“作法(カラナ)”とは、衣の縫製などの特定の行為のことである。

Saṅkantikassapikena nikāyena vādena vā bhinnā saṅkantikāti attho. Saṅkantikānaṃ bhedā suttavādī anupubbena bhijjatha bhijjiṃsūti attho. Bhinnavādenāti bhinnā vādā etasminti bhinnavādo, tena abhinnena [Pg.49] theravādena saha aṭṭhārasa hontīti vuttaṃ hoti. Bhinnavādenāti vā bhinnāya laddhiyā aṭṭhārasa honti, te sabbepi sahāti attho. Theravādānamuttamoti ettha thera-iti avibhattiko niddeso. Therānaṃ ayanti thero. Ko so? Vādo. Thero vādānamuttamoti ayamettha attho.

“末法派(サンカンティカ)”とは、サンカンティカ・カッサピカという部派あるいは学説によって分かれた者たちという意味である。サンカンティカ派から分かれた“経量部(スッタヴァーディ)”が順次に分かれたという意味である。“異説によって”とは、異なった説がこれにあるので異説であり、それと分かれていない長老説(テーラヴァーダ)と合わせて十八(の部派)になると言われているのである。あるいは“異説によって”とは、分かれた見解によって十八(の部派)となり、それらすべてが合わさって(十八)であるという意味である。“長老説のうちで最高のもの”において、ここでの“長老(テーラ)”は格変化のない提示である。長老たちのこれ(説)が、長老(の説)である。それは何か。説(ヴァーダ)である。長老の説は諸説の中で最高のものであるというのが、ここでの意味である。

Uppanne vāde sandhāya ‘‘parappavādamathana’’nti āha. Āyatiṃ uppajjanakavādānaṃ paṭisedhanalakkhaṇabhāvato ‘‘āyatilakkhaṇa’’nti vuttaṃ.

生じた説(論議)に関して、“他説の粉砕”と言った。将来生じるであろう説を阻止する特徴を持つことから、“将来の特徴”と言われた。

Nidānakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

因縁談の解説(ニダーナカター・ヴァンナナー)が終了した。

Mahāvaggo

大篇(マハーヴァッガ)

1. Puggalakathā

1. 人論(プッガカター)

1. Suddhasaccikaṭṭho

1. 純粋な真実義(スッダサッチカッタ)

1. Anulomapaccanīkavaṇṇanā

1. 順逆の解説(アヌローマパッチャニーカ・ヴァンナナー)

1. Māyāya [Pg.50] amaṇiādayo maṇiādiākārena dissamānā ‘‘māyā’’ti vuttā. Abhūtena maṇiudakādiākārena gayhamānā māyāmarīciādayo abhūtaññeyyākārattā asaccikaṭṭhā. Yo tathā na hoti, so saccikaṭṭhoti dassento āha ‘‘māyā…pe… bhūtattho’’ti. Anussavādivasena gayhamāno tathāpi hoti aññathāpīti tādiso ñeyyo na paramattho, attapaccakkho pana paramatthoti dassento āha ‘‘anussavā…pe… uttamattho’’ti.

1. 魔術(マーヤー)によって、宝石でないものなどが宝石などの姿で見えるものを“魔術”と言う。実在しない宝石や水などの姿で捉えられる魔術や陽炎などは、実在しない知られるべき姿であるため、真実義ではない。そうでないものが真実義であることを示すために、“魔術……(中略)……実在の意味”と言った。伝承(アヌッサヴァ)などによって捉えられるものは、その通りであることもあれば、そうでないこともある。そのような知られるべき対象は勝義(パラマッタ)ではない。しかし、自ら現証するものは勝義であることを示すために、“伝承……(中略)……至高の意味”と言った。

Chalavādassāti atthīti vacanasāmaññena atthīti vuttehi rūpādīhi sāmaññavacanassāti adhippāyo. ‘‘So sacci…pe… laddhiṃ gahetvā āmantāti paṭijānātī’’ti vacanato pana ‘‘chalavādassā’’ti na sakkā vattuṃ. Na hi laddhi chalanti. Okāsaṃ adadamānoti patiṭṭhaṃ pacchindanto. Yadi saccikaṭṭhena upalabbhati, rūpādayo viya upalabbheyya, tathā anupalabbhanīyato na tava vādo tiṭṭhatīti nivattentoti adhippāyo. Taṃ sandhāyāti ‘‘yo saccikaṭṭho’’ti ettha vutto yo saccikaṭṭho, so sappaccayādibhāvena dīpito ‘‘rūpañca upalabbhatī’’tiādīsu āgato dhammappabhedoti dasseti.

“詭弁家の”とは、“存在する”という言葉の共通性によって、“存在する”と言われた色(ルーパ)などに対する、共通の言葉(の使用者)という意味である。しかし、“彼は真実……(中略)……見解を保持して、然り、と是認する”という言葉から、“詭弁家の”と言うことはできない。なぜなら、見解は詭弁ではないからである。機会を与えないとは、根拠を断ち切ることである。もし真実義として得られるならば、色などのように得られるはずであり、そのように得られない以上、あなたの説は成立しないと退けるという意味である。そのことに関してとは、“真実義であるもの”とここで言われた真実義が、有縁性(条件づけられた性質)などによって示され、“色が得られる”などの箇所に伝わった法の分類であることを示している。

‘‘Tena saccikaṭṭhaparamatthenā’’ti vatvā ‘‘tenākārenā’’ti vadato ayamadhippāyo – saccikaṭṭhaparamatthākārena upalabbhamānaṃ saccikaṭṭhaparamatthena upalabbhamānaṃ nāma hotīti. Aññathā tatoti tassa tenākārenāti vattabbaṃ siyā. Ko panetissā purimapucchāya ca visesoti? Purimapucchāya sattapaññāsavidho dhammappabhedo yathā bhūtena sabhāvatthena upalabbhati, evaṃ puggalo upalabbhatīti vuttaṃ. Idha pana bhūtasabhāvatthena upalabbhamāno so dhammappabhedo yena ruppanādisappaccayādiākārena upalabbhati, kiṃ tenākārena puggalopi [Pg.51] upalabbhatīti esa viseso. Yathā pana rūpaṃ viya bhūtasabhāvatthena upalabbhamānā vedanā na ruppanākārena upalabbhati, evaṃ dhammappabhedo viya bhūtasabhāvatthena upalabbhamāno puggalo na ruppanādisappaccayādiākārena upalabbhatīti sakkā paravādinā vattunti acodanīyaṃ etaṃ siyā. Avajānanañca tassa yuttanti niggaho ca na kātabbo. Dhammappabhedato pana aññassa saccikaṭṭhassa asiddhattā dhammappabhedākāreneva codeti. Avajānaneneva niggahaṃ dasseti. Anujānanāvajānanapakkhā sāmaññavisesehi paṭiññāpaṭikkhepapakkhā anulomapaṭilomapakkhā paṭhamadutiyanayāti ayametesaṃ viseso veditabbo.

“その真実義・勝義によって”と言って、“その様態によって”と言う者の意図は次の通りである。真実義・勝義の様態で得られるものが、真実義・勝義で得られるものと呼ばれるのである。そうでなければ、それとは別に、“その様態によって”と言われるべきであろう。では、この問いと前の問いの違いは何か。前の問いでは、五十七種類の法の分類が、あるがままの自性の意味で得られるように、そのように補特伽羅(人)が得られるか、と説かれた。しかし、ここでは、実在する自性の意味で得られるその法の分類が、変壊などの有縁の様態で得られるが、その様態によって補特伽羅も得られるのか、というのがこの違いである。しかし、色のように実在する自性の意味で得られる受が、変壊の様態では得られないように、法の分類のように実在する自性の意味で得られる補特伽羅も、変壊などの有縁の様態では得られないと、他論者が言う可能性があるが、それは非難されるべきことではない。また、彼の主張を否認することも妥当ではなく、論駁もなされるべきではない。しかし、法の分類とは別の真実義は成立しないため、法の分類の様態そのものによって追及するのである。否認することによって、論駁を示すのである。許容と否認の側面は、共通性と特殊性による。肯定と否定の側面は、順(アヌローマ)と逆(パティローマ)の側面である。これらが第一、第二の方法における違いであると知るべきである。

‘‘Tena vata re vattabbe’’ti vadanto vattabbassa avacane dosaṃ pāpetīti iminā adhippāyena ‘‘niggahassa pāpitattā’’ti vuttanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Evametaṃ niggahassa ca anulomapaṭilomato catunnaṃ pāpanāropanañca vuttattā upalabbhatītiādikaṃ anulomapañcakaṃ nāmā’’ti vuttaṃ, anulomapaṭilomato pana dvīhi ṭhapanāhi saha sattakena bhavitabbaṃ, taṃvajjane vā kāraṇaṃ vattabbaṃ. Yaṃ pana vakkhati ‘‘ṭhapanā nāma paravādīpakkhassa ṭhapanato ‘ayaṃ tava doso’ti dassetuṃ ṭhapanamattameva hoti, na niggahassa vā paṭikammassa vā pākaṭabhāvakaraṇa’’nti (kathā. aṭṭha. 2). Tenādhippāyena idhāpi ṭhapanādvayaṃ vajjeti. Yathā pana tattha paṭikammapañcakabhāvaṃ avatvā paṭikammacatukkabhāvaṃ vakkhati, evamidhāpi niggahacatukkabhāvo vattabbo siyā. Suddhikaniggahassa pana niggahappadhānattā uddesabhāvena vutto niggahova visuṃ vuttoti daṭṭhabbo. Ye pana ‘‘ayathābhūtaniggahattā tattha paṭikammaṃ visuṃ na vutta’’nti vadanti, tesaṃ dutiye vādamukhe niggahacatukkabhāvo paṭikammapañcakabhāvo ca āpajjati.

“それゆえ、まさに汝は言われるべきである”と言う者は、言われるべきことを言わないことにおける過失に至らせるという意図から、“屈服(叱責)に至らせたことにより”と言われていると解釈すべきである。“このように、これは屈服の順次・逆次の観点から、四つの過失の帰着が説かれていることによって得られる等の、順次五則(順の五つ)と呼ばれるものである”と言われているが、順次・逆次の観点からは、二つの提示(安立)と共に七則(七つ)であるべきであり、それを除外する場合にはその理由が述べられるべきである。また、“提示とは、他論者側の提示から‘これは汝の過失である’と示すための提示にすぎず、屈服や回復(反論)を明らかにすることにはならない”(論事注釈2)と説かれる。その意図によって、ここでも二つの提示を除外している。しかし、そこで回復五則の状態を説かずに回復四則の状態を説くように、ここでも屈服四則の状態が説かれるべきであろう。しかし、純粋な屈服については、屈服が主であるために、掲記(ウッデーサ)の形として説かれた屈服そのものが別に説かれたものであると知るべきである。一方で、“正しくない屈服であるために、そこでは回復が別には説かれていない”と言う者たちについては、第二の論法において屈服四則の状態と回復五則の状態が生じることになる。

2. Attanā adhippetaṃ saccikaṭṭhamevāti sammutisaccaṃ sandhāyāti adhippāyo. Vakkhati hi ‘‘suddhasammutisaccaṃ vā paramatthamissakaṃ vā sammutisaccaṃ sandhāya ‘yo saccikaṭṭho’ti puna anuyogo paravādissā’’ti (kathā. aṭṭha. 6). Tattha yadi paravādinā attanā adhippetasaccikaṭṭho sammutisaccaṃ, sammutisaccākārena puggalo upalabbhatīti vadantena samānaladdhiko nappaṭisedhitabbo, kathā evāyaṃ nārabhitabbā. Atha sakavādinā attanā [Pg.52] ca adhippetasaccikaṭṭhaṃyeva sandhāya paravādī ‘‘yo saccikaṭṭho’’tiādimāhāti ayamattho. Sakavādinā sammutisaccaṃyeva saccikaṭṭhoti adhippetanti āpajjati. Yadi ubhayaṃ adhippetaṃ, puna ‘‘sammutisaccaparamatthasaccāni vā ekato katvāpi evamāhā’’ti na vattabbaṃ siyāti. Yadi ca dvepi saccāni saccikaṭṭhaparamatthā, saccikaṭṭhekadesena upaladdhiṃ icchantena ‘‘puggalo upalabbhati saccikaṭṭhaparamatthenā’’tiādi anuyogo na kātabbo, na ca saccikaṭṭhekadesena anuyogo yutto. Na hi vedayitākārena upalabbhamānā vedanā ruppanākārena upalabbhatīti anuyuñjitabbā, na ca paravādī ruppanādisabhāvaṃ puggalaṃ icchati, atha kho saccikaṭṭhaparamatthamevāti. Paramatthasaccato aññasmiṃ saccikaṭṭhe vijjamāne nāssa paramatthasaccatā anuyuñjitabbā. Asaccikaṭṭhe saccikaṭṭhavohāraṃ āropetvā taṃ sandhāya pucchatīti vadantānaṃ voharitasaccikaṭṭhassa attanā adhippetasaccikaṭṭhatā na yuttā. Voharitaparamatthasaccikaṭṭhānañca dvinnaṃ saccikaṭṭhabhāve vuttanayova doso. Sammutisaccākārena upalabbhamānañca bhūtasabhāvatthena upalabbheyya vā na vā. Yadi bhūtasabhāvatthena upalabbhati, puggalopi upalabbhati saccikaṭṭhaparamatthenāti anujānanto nānuyuñjitabbo. Atha na bhūtasabhāvatthena, taṃvinimutto sammutisaccassa saccikaṭṭhaparamatthākāro na vattabbo asiddhattā. Vakkhati ca ‘‘yathā rūpādayo paccattalakkhaṇasāmaññalakkhaṇavasena atthi, na evaṃ puggalo’’ti. Tasmā maggitabbo ettha adhippāyo.

2. 自身が意図した真実義そのものであるというのは、世俗諦を指しているという意図である。実際、“純粋な世俗諦、あるいは勝義が混ざった世俗諦を指して、‘何が真実義であるか’と再び他論者に問うのである”(論事注釈6)と説かれるからである。そこで、もし他論者によって、自身が意図した真実義が世俗諦であり、世俗諦の形において補特伽羅(人)が得られると言う者であるならば、共通の教義を持つ者として否定されるべきではなく、この議論そのものが始められるべきではない。あるいは、自論者によって、自身が意図した真実義そのものを指して、他論者が“何が真実義であるか”等と言った、というのがこの意味である。自論者によって世俗諦こそが真実義であると意図されていることになる。もし両方が意図されているならば、再び“世俗諦と勝義諦を一つにまとめてもこのように言った”とは言われるべきではないだろう。また、もし二つの真理(諦)も真実義・勝義であるならば、真実義の一部として認識を望む者によって“補特伽羅は真実義において、勝義において得られる”等という問いはなされるべきではなく、真実義の一部による問いも適切ではない。なぜなら、受容の形として認識される受(受蘊)が、変壊(物質的)の形として認識されるかと問われるべきではなく、また他論者は変壊などの自性を持つ補特伽羅を望んでいるのではなく、むしろ真実義・勝義そのものを望んでいるからである。勝義諦とは別の真実義が存在する場合、それについて勝義諦であるか否かを問うべきではない。非真実義に真実義という語を冠して、それを指して質問していると言う者たちにとっては、語られた真実義が自身で意図した真実義であることは適切ではない。また、語られた勝義と真実義の二つが真実義の状態にあることについては、説かれた通りの過失がある。世俗諦の形において得られるものが、真実の自性の意味において認識されるか否か。もし真実の自性の意味において認識されるならば、補特伽羅も真実義において、勝義において得られると認める者に対して問うべきではない。もし真実の自性の意味においてではないならば、そこから離れた世俗諦の真実義・勝義の形は、成立していないために説かれるべきではない。また、“色などの諸法が、自相や共相の観点から存在するように、補特伽羅はそのようには存在しない”と説かれることになる。したがって、ここでの意図は探求されるべきである。

Dvinnaṃ saccānanti ettha saccadvayākārena anupalabbhanīyato anuññeyyametaṃ siyā, na vā kiñci vattabbaṃ. Yathā hi ekadesena paramatthākārena anupalabbhanīyatā anujānanassa na kāraṇaṃ, evaṃ ekadesena sammutiyākārena upalabbhanīyatā paṭikkhepassa cāti maggitabbo etthāpi adhippāyo. Nupalabbhatīti vacanasāmaññamattanti nupalabbhatīti idameva vacanaṃ anuññātaṃ paṭikkhittañcāti etaṃ chalavādaṃ nissāyāti adhippāyo. Yathā upalabbhatīti etasseva anujānanapaṭikkhepehi ahaṃ niggahetabbo, evaṃ nupalabbhatīti etasseva anujānanapaṭikkhepehi tvanti evaṃ sambhavantassa sāmaññena asambhavantassa kappanaṃ panettha chalavādo bhavituṃ arahati. Tena nupalabbhatīti vacanasāmaññamattaṃ chalavādassa kāraṇattā ‘‘chalavādo’’ti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Vacanasāmaññamattañca chalavādañca [Pg.53] nissāyāti vā attho. Ṭhapanā niggahappaṭikammānaṃ pākaṭabhāvakaraṇaṃ na hotīti idaṃ vicāretabbaṃ. Na hi pakkhaṭṭhapanena vinā purimaṃ anujānitvā pacchimassa avajānanaṃ, pacchimaṃ vā avajānantassa purimānujānanaṃ micchāti sakkā āropetunti.

“二つの諦の”ということに関しては、ここでは二つの諦の形として認識されないことから、これは認めるべきであるか、あるいは何も言うべきではない。あたかも、一部分としての勝義の形において認識されないことが容認の理由ではないように、そのように、一部分としての世俗の形において認識されることが拒絶の理由ではない、という点も、ここでの意図が探求されるべきである。“得られないというのは、単なる言葉の共通性にすぎない”というのは、“得られない”というこの言葉そのものが認容され、かつ拒絶された、というこの詭弁に依拠しているという意図である。“得られる”ということの認容と拒絶によって私が屈服させられるべきであるように、そのように“得られない”ということの認容と拒絶によって汝が(屈服させられるべきである)、というように、このように成立し得るものを、成立しないものとして想定することが、ここでの詭弁となり得る。それゆえ、“得られない”という単なる言葉の共通性が詭弁の理由であることから、“詭弁”と言われていると解釈すべきである。あるいは、単なる言葉の共通性と詭弁とに依拠して、という意味である。“提示は屈服や回復を明らかにすることにはならない”というこの点は、検討されるべきである。なぜなら、立場の提示なしには、前のことを認めた上で後のことを拒否すること、あるいは後のことを拒否する者が前のことを認めることは誤りであると、責めることはできないからである。

3. Tavāti, paṭijānantanti ca paccatte sāmiupayogavacanānīti adhippāyena ‘‘tvaṃyeva paṭijānanto’’ti āha.

3. “汝の(tava)”、および“認めている(paṭijānanta)”というのは、単数の属格と対格の言葉であるという意図で、“汝自身が認めている”と述べた。

4-5. Catūhi pāpanāropanāhi niggahassa upanītattāti ‘‘dunniggahitā ca homa, hañcī’’tiādinā tayā mama kato niggaho, mayā tava kato niggaho viya micchāti evaṃ tena anulomapañcake catūhi pāpanāropanāhi katassa niggahassa tena niyāmena dukkaṭabhāvassa attanā kataniggahena saha upanītattā aniggahabhāvassa vā upagamitattāti attho daṭṭhabbo. Evameva tena hi yaṃ niggaṇhāsi hañci…pe… idaṃ te micchāti etassa aniggahabhāvanigamanasseva niggamanacatukkatā veditabbā.

4-5. 四つの非難の帰着(過失の負わせ)によって屈服が導かれたことについては、“(我らは)正しく屈服させられた、もし〜ならば”等によって、汝によってなされた私の屈服は、私によってなされた汝の屈服と同様に誤りである、というように、その順次五則において四つの非難の帰着によってなされた屈服が、その方法によって、不適切な状態であることを自身でなした屈服と共に導いたこと、あるいは、非屈服の状態に至ったこと、という意味であると解釈すべきである。同様に、“それゆえに汝が屈服させるのは、もし〜ならば……(中略)……これは汝の誤りである”という、この非屈服の結論そのものが、結論四則であると知るべきである。

Anulomapaccanīkavaṇṇanā niṭṭhitā.

順次逆次の解説が終了した。

2. Paccanīkānulomavaṇṇanā

2. 逆次順次の解説。

7-10. ‘‘Attano laddhiṃ nissāya paṭiññā paravādissā’’ti vatvā puna ‘‘paramatthavasena puggalassa abhāvato paṭikkhepo paravādissā’’ti vuttaṃ. Tatrāyaṃ paṭikkhepo attano laddhiyā yadi kato, paramatthato aññena saccikaṭṭhaparamatthena puggalo upalabbhatīti ayamassa laddhīti āpajjati. Tathā ca sati nāyaṃ sammutisaccavasena upaladdhiṃ icchantena niggahetabbo. Atha attano laddhiṃ niggūhitvā parassa laddhivasena paṭikkhipati, purimapaṭiññāya avirodhitattā na niggahetabbo. Na hi attano ca parassa ca laddhiṃ vadantassa doso āpajjatīti. Attano pana laddhiyā paṭijānitvā paraladdhiyā paṭikkhipantena attano laddhiṃ chaḍḍetvā paraladdhi gahitā hotīti niggahetabboti ayamettha adhippāyo siyā.

7-10. “自らの教義に基づいて他論者の主張を認める”と言った後、再び“勝義の意味で補特伽羅が不在であるから、他論者の主張を否定する”と述べられた。そこにおいて、もしこの否定が自らの教義によってなされたのであれば、“勝義において、他者の主張する真実義としての補特伽羅が見出される”ということが、彼の教義となってしまう。そのようであるならば、世俗諦の観点で見出されることを認める者によって、これは折伏されるべきではない。あるいは、自らの教義を隠して他者の教義として否定するのであれば、以前の承認と矛盾しないため、折伏されるべきではない。なぜなら、自他双方の教義を述べる者には過失が生じないからである。しかし、自らの教義を認めながら他者の教義を否定する者によって、自らの教義を捨てて他者の教義が受け入れられたことになるため、折伏されるべきである、というのがここでの意図であろう。

Paccanīkānulomavaṇṇanā niṭṭhitā.

逆順(逆・順)の解説が終了した。

Suddhasaccikaṭṭhavaṇṇanā niṭṭhitā.

純粋な真実義の解説が終了した。

2. Okāsasaccikaṭṭho

2. 場所による真実義

1. Anulomapaccanīkavaṇṇanā

1. 順逆(順・逆)の解説

11. Sabbatthāti [Pg.54] sabbasmiṃ sarīreti ayamatthoti dassento āha ‘‘sarīraṃ sandhāyā’’ti. Tatthāti tasmiṃ saṃkhittapāṭhe. Yasmā sarīraṃ sandhāya ‘‘sabbattha na upalabbhatī’’ti vutte sarīrato bahi upalabbhatīti āpajjati, tasmā paccanīke paṭikkhepo sakavādissāti etena na kenaci sabhāvena puggalo upalabbhatīti ayamattho vutto hoti. Na hi kenaci sabhāvena upalabbhamānassa sarīratadaññāvimutto upaladdhiokāso atthīti.

11. “いたるところに”とは“全身において”という意味であることを示すために、“身体を指して”と述べた。“そこに”とは、その要約された経文においてである。身体を指して“いたるところに見出されない”と言われたとき、身体の外に見出されるということになるため、逆順における否定は自論者のものである。これによって、いかなる自性によっても補特伽羅は見出されないということが述べられたことになる。なぜなら、いかなる自性によっても見出される者にとって、身体およびそれ以外から離れた見出される場所など存在しないからである。

3. Kālasaccikaṭṭho

3. 時間による真実義

1. Anulomapaccanīkavaṇṇanā

1. 順逆(順・逆)の解説

12. Purimapacchimajātikālañcāti majjhimajātikāle upalabbhamānassa tasseva purimapacchimajātikālesu upaladdhiṃ sandhāyāti adhippāyo. Sesaṃ paṭhamanaye vuttasadisamevāti imesu tīsu paṭhame ‘‘sabbatthā’’ti etasmiṃ naye vuttasadisameva, kiṃ taṃ? Pāṭhassa saṃkhittatāti attho. Idhāpi hi yasmā ‘‘sabbadā na upalabbhatī’’ti vutte ekadā upalabbhatīti āpajjati, tasmā paccanīke paṭikkhepo sakavādissāti yojetabbanti.

12. “前および後の生の時においても”とは、中間の生の時に見出されるその者の、前および後の生の時における見出しを指すという意味である。残りは最初の方法で述べられたのと同じである。これら三つのうち、最初の“いたるところに”という方法において述べられたのと同様である。それは何か。経文の簡略さという意味である。ここでも、“常に(いつの時も)見出されない”と言われたとき、“ある時には見出される”ということになるため、逆順における否定は自論者のものであると解釈すべきである。

4. Avayavasaccikaṭṭho

4. 部分による真実義

1. Anulomapaccanīkavaṇṇanā

1. 順逆(順・逆)の解説

13. Tatiyanaye ca yasmā ‘‘sabbesu na upalabbhatī’’ti vutte ekasmiṃ upalabbhatīti āpajjati, tasmā paccanīke paṭikkhepo sakavādissāti yojetabbaṃ. Tenāha ‘‘tādisamevā’’ti.

13. 第三の方法においても、“すべての(もの)の中に見出されない”と言われたとき、“一つのものの中に見出される”ということになるため、逆順における否定は自論者のものであると解釈すべきである。それゆえ“それと同様である”と述べられた。

Okāsādisaccikaṭṭho

場所等の真実義

2. Paccanīkānulomavaṇṇanā

2. 逆順(逆・順)の解説

14. Tattha anulomapañcakassātiādimhi anulomapañcakanti niggahapañcakaṃ, paccanīkanti ca paṭikammaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Tattha anulomapañcakassa ‘‘sabbattha [Pg.55] puggalo nupalabbhatī’’tiādikassa attho ‘‘sabbattha puggalo nupalabbhatī’’tiādipāḷiṃ saṃkhipitvā āgate sarūpena avutte ‘‘yasmā sarīraṃ sandhāyā’’tiādinā (kathā. aṭṭha. 11) vuttanayena veditabbo, paccanīkassa ca ‘‘sabbattha puggalo upalabbhatī’’tiādikassa paṭikammakaraṇavasena vuttassa attho paṭikammādipāḷiṃ saṃkhipitvā ādimattadassanena āgate ‘‘puggalo upalabbhatī’’tiādimhi anulome ‘‘sabbatthāti sarīraṃ sandhāya anuyogo sakavādissā’’tiādinā (kathā. aṭṭha. 11) vuttanayena veditabboti evamattho daṭṭhabbo. Atha vā tatthāti yaṃ āraddhaṃ, tasminti evaṃ atthaṃ aggahetvā tattha tesu tīsu mukhesūti attho gahetabbo. Anulomapañcakamūlakā cettha sabbānulomapaccanīkapañcakapāḷi anulomapañcakassa pāḷīti vuttā, tathā paccanīkānulomapañcakapāḷi ca paccanīkassa pāḷīti. Taṃ saṃkhipitvā paṭikammavasena āgate sarūpena avutte ‘‘puggalo nupalabbhatī’’tiādike paccanīke ‘‘upalabbhatī’’tiādike anulome ca attho heṭṭhā suddhikasaccikaṭṭhe vuttanayeneva veditabboti vuttaṃ hoti.

14. そこにおいて、“順の五つ”等の冒頭にある“順の五つ”とは“折伏の五つ”のことであり、“逆”とは“反論”のことであると知るべきである。そこでの順の五つの“いたるところに補特伽羅は見出されない”等の意味は、“いたるところに補特伽羅は見出されない”等のパーリ文を要約して、直接的には述べられていないが、“身体を指して”等の方法によって理解されるべきである。また、反論として述べられた逆の“いたるところに補特伽羅は見出される”等の意味は、反論等のパーリ文を要約してその冒頭のみを示すことで現れた“補特伽羅は見出される”等の順において、“‘いたるところに’とは身体を指しての質問であり、それは自論者のものである”等の方法によって理解されるべきである。あるいは、“そこに”とは、開始された“それにおいて”という風に意味をとるのではなく、“それら三つの門(方法)において”という意味をとるべきである。ここでは、順の五つを根本とするすべての順逆五つのパーリ文が“順の五つ”のパーリ文として述べられており、同様に逆順五つのパーリ文が“逆”のパーリ文として述べられている。それを要約して、反論として現れた直接的には述べられていない“補特伽羅は見出されない”等の逆と、“見出される”等の順における意味は、前述の“純粋な真実義”で述べられた方法によって理解されるべきである、ということである。

Saccikaṭṭhavaṇṇanā niṭṭhitā.

真実義の解説が終了した。

5. Suddhikasaṃsandanavaṇṇanā

5. 純粋な比較の解説

17-27. Rūpādīhi saddhiṃ saccikaṭṭhasaṃsandananti saccikaṭṭhassa puggalassa rūpādīhi saddhiṃ saṃsandanaṃ, saccikaṭṭhe vā rūpādīhi saddhiṃ puggalassa saṃsandananti adhippāyo. Puggalo rūpañcāti ca-kārassa samuccayatthattā yathā rūpanti evaṃ nidassanavasena vutto attho vicāretabbo. Rūpādīhi añño anañño ca puggalo na vattabboti laddhi samayo. ‘‘Aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīranti abyākatametaṃ bhagavatā’’tiādikaṃ (saṃ. ni. 4.416) suttaṃ. Anuññāyamāne tadubhayavirodho āpajjatīti imamatthaṃ sandhāyāha ‘‘samayasuttavirodhaṃ disvā’’ti.

17-27. “色等との真実義の比較”とは、真実義としての補特伽羅の色等との比較、あるいは真実義において色等との補特伽羅の比較という意味である。“補特伽羅と色と”における“と(ca)”は集約の意味であるから、あたかも“色”のように、例示として述べられた意味が考察されるべきである。“補特伽羅は色等と別でもなく不別でもないと述べるべきではない”というのが(他論者の)教義の定説である。“命(霊魂)は他であり、身体は他であるということは、世尊によって記別されなかった”等の経典がある。もし(別・不別が)認められるならば、それら両方との矛盾が生じるというこの意味を考慮して、“教義と経典との矛盾を見て”と述べられた。

Dhammatoti pāḷito. ‘‘Paṭikammacatukkādīni saṃkhittāni. Paravādī…pe… dassitānī’’ti vadantehi puggalo nupalabbhati…pe… ājānāhi paṭikammanti [Pg.56] ettha ājānāhi niggahanti pāṭho diṭṭho bhavissati. Aññattaṃ paṭijānāpanatthanti yathā mayā aññattaṃ vattabbaṃ, tathā ca tayāpi taṃ vattabbanti aññattapaṭiññāya codanatthanti attho. Sammutiparamatthānaṃ ekattanānattapañhassa ṭhapanīyattāti abyākatattāti attho. Yadi ṭhapanīyattā paṭikkhipitabbaṃ, parenapi ṭhapanīyattā laddhimeva nissāya paṭikkhepo katoti sopi na niggahetabbo siyā. Paro pana puggaloti kañci sabhāvaṃ gahetvā tassa ṭhapanīyattaṃ icchati, sati ca sabhāve ṭhapanīyatā na yuttāti niggahetabbo. Sammuti pana koci sabhāvo natthi. Tenevassa ekattanānattapañhassa ṭhapanīyataṃ vadanto na niggahetabboti sakavādinā paṭikkhepo katoti ayamettha adhippāyo yutto.

“法より”とは、聖典(パーリ)より。“反論の四つ等は要約されている。他論者は……中略……示されている”と述べる者たちにとって、“補特伽羅は見出されない……中略……反論を理解せよ”という箇所で、“折伏を理解せよ”という読みが見られるであろう。“別異性を認めさせるため”とは、“私が別異性を述べるべきであるように、あなたもそれを述べるべきである”という別異性の承認を促すため、という意味である。世俗と勝義の“同一性と別異性”の問いが“置かれるべき(無記とされるべき)”であるから、とは“記別されない”という意味である。もし“置かれるべきもの”であるからという理由で否定されるべきであれば、他者によっても“置かれるべきもの”であるという自らの教義に基づいて否定がなされたのであるから、彼も折伏されるべきではないことになる。しかし、他者は“補特伽羅”をある種の自性として捉えて、それが“置かれるべきもの”であることを望んでいるが、自性が存在するならば“置かれるべき”であることは不当であるため、折伏されるべきである。一方、世俗にはいかなる自性も存在しない。それゆえ、その同一性と別異性の問いが“置かれるべきもの”であると述べる者は折伏されるべきではないとして、自論者によって否定がなされたのである、というのがここでの妥当な意図である。

Suddhikasaṃsandanavaṇṇanā niṭṭhitā.

純粋な比較の解説が終了した。

6. Opammasaṃsandanavaṇṇanā

6. 譬喩による比較の解説

28-36. Upaladdhisāmaññena aññattapucchā cāti idañca dvinnaṃ samānatā no aññattassa kāraṇaṃ yuttaṃ, atha kho visuṃ attano sabhāvena saccikaṭṭhaparamatthena upalabbhanīyatāti vicāretabbaṃ. ‘‘Ekavīsādhikānī’’ti purimapāṭho, vīsādhikānīti pana paṭhitabbaṃ.

28-36. “認識の共通性による別異の問い”という点について、これ(認識の共通性)は二つのものが等しいということであり、別異であることの理由としては適切ではない。むしろ、個々に自身の自性によって、真実義・勝義の意味において得られる(認識される)ものであるかどうか、と検討されるべきである。“21を超える”というのが以前の読みであるが、“20を超える”と読まれるべきである。

37-45. ‘‘Atthi puggalo’’ti suttaṃ anujānāpentena upaladdhi anujānitā hotīti maññamāno āha ‘‘upaladdhisāmaññaṃ āropetvā’’ti. Vīsādhikāni nava paṭikammapañcakasatāni dassitānīti etena suddhikasaṃsandanepi ‘‘ājānāhi paṭikamma’’micceva pāṭhoti viññāyati. Yañca vādamukhesu suddhikasaccikaṭṭhe ‘‘paṭikammacatukka’’nti vuttaṃ, tampi ‘‘paṭikammapañcaka’’nti.

37-45. “補特伽羅は存在する”という経を認めさせることによって、認識(の対象)が認められたことになると考えて、“認識の共通性を提示して”と言った。20を超える9つの“反論の五則(paṭikammapañcaka)”の500組が示された。これによって、純粋な照合(suddhikasaṃsandana)においても、“反論(paṭikamma)を理解せよ”という読みであると知られる。また、論説の端緒における純粋な真実義において“反論の四則”と言われたものも、“反論の五則”である。

Opammasaṃsandanavaṇṇanā niṭṭhitā.

比喩による照合の釈(Opammasaṃsandanavaṇṇanā)は終了した。

7. Catukkanayasaṃsandanavaṇṇanā

7. 四則の方式による照合の釈(Catukkanayasaṃsandanavaṇṇanā)

46-52. Ekadhammatopi [Pg.57] aññattaṃ anicchanto rūpādiekekadhammavasena nānuyuñjitabbo. Samudāyato hi ayaṃ aññattaṃ anicchanto ekadesato anaññattaṃ paṭikkhipanto na niggahāraho siyāti etaṃ vacanokāsaṃ nivattetuṃ ‘‘ayañca anuyogo’’tiādimāha. Sakalanti sattapaññāsavidho dhammappabhedo puggaloti vā paramatthasaccaṃ puggaloti vā evaṃ sakalaṃ sandhāyāti attho. Evaṃ sakalaṃ paramatthaṃ cintetvā tantivasena anuyogalakkhaṇassa ṭhapitattā sakalaparamatthato ca aññassa saccikaṭṭhassa abhāvā saccikaṭṭhena puggalena tato aññena na bhavitabbanti ‘‘rūpaṃ puggalo’’ti imaṃ pañhaṃ paṭikkhipantassa niggahāropanaṃ yuttanti attho.

46-52. 一つの法からも別異(であることを)認めない者は、色(しき)などの個々の法に基づいて問い詰められるべきではない。なぜなら、集積(サムダーヤ)の観点から、この別異を認めず、一部分から不異(anaññatta)を拒む者は、折伏を受けるに値しないからである。この発言の余地を阻止するために、“そしてこの問い詰めは”などと言った。“全て”とは、57種類の法の分類が補特伽羅であるとか、あるいは勝義諦が補特伽羅であるといった、そのように全てを指しているという意味である。このように全ての勝義を考察し、聖典(タントラ)の力によって問い詰めの特徴が置かれているがゆえに、また全勝義から離れた他の真実義は存在しないがゆえに、真実義としての補特伽羅は、それ(色など)と別のものであってはならない。“色は補特伽羅である”というこの問いを拒む者に対して、折伏を課すことは適切であるという意味である。

Sabhāgavinibbhogatoti rūpato aññasabhāgattāti vuttaṃ hoti. Sabbadhammāti rūpavajje sabbadhamme vadati. ‘‘Rūpasmiṃ puggalo’’ti ettha nissayavināse vināsāpattibhayena paṭikkhipatīti adhippāyenāha ‘‘ucchedadiṭṭhibhayena cevā’’ti. Tīsu pana samayavirodhena paṭikkhepo adhippeto. Na hi so sakkāyadiṭṭhiṃ icchati, apica sassatadiṭṭhibhayena paṭikkhipatīti yuttaṃ vattuṃ. Sakkāyadiṭṭhīsu hi pañceva ucchedadiṭṭhiyo, sesāsassatadiṭṭhiyoti. Aññatra rūpāti ettha ca rūpavā puggaloti ayamattho saṅgahitoti veditabbo.

“自性の分別の観点から”とは、色とは別の自性であることから、と言われている。“一切の法”とは、色を除いた一切の法を指す。“色の中に補特伽羅がある”という点において、依り所(色)が滅びれば(補特伽羅も)滅びに陥るという恐怖によって拒絶するのだ、という意図で“断見の恐怖によって”と言った。しかし、三つの方式においては、教義との矛盾による拒絶が意図されている。実際、彼は有身見(sakkāyadiṭṭhi)を是認しているわけではないが、しかし“常見の恐怖によって拒絶する”と言うのが適切である。というのも、有身見の中では、五つだけが断見であり、残りは常見だからである。“色の外に(補特伽羅がある)”という点において、色を持つ者が補特伽羅であるというこの意味も含まれていると理解されるべきである。

Catukkanayasaṃsandanavaṇṇanā niṭṭhitā.

四則の方式による照合の釈は終了した。

Niṭṭhitā ca saṃsandanakathāvaṇṇanā.

照合の論説の釈(saṃsandanakathāvaṇṇanā)は終了した。

8. Lakkhaṇayuttivaṇṇanā

8. 特徴の適合の釈(Lakkhaṇayuttivaṇṇanā)

54. Paccanīkānulometi idaṃ yaṃ vakkhati ‘‘chalavasena pana vattabbaṃ ‘ājānāhi paṭikamma’ntiādī’’ti (kathā. aṭṭha. 54), tena pana na sameti. Paccanīkānulome hi paccanīke ‘‘ājānāhi niggaha’’nti vattabbaṃ, na pana ‘‘paṭikamma’’nti.

54. “反対と順応(Paccanīkānulome)”において、これから述べられる“六つの方法によって‘反論(paṭikamma)を理解せよ’などと言うべきである”(Kathā. Aṭṭha. 54)という点とは一致しない。なぜなら、反対と順応の議論において、反対(の論理)には“折伏(niggaha)を理解せよ”と言うべきであり、“反論(paṭikamma)”と言うべきではないからである。

Lakkhaṇayuttivaṇṇanā niṭṭhitā.

特徴の適合の釈は終了した。

9. Vacanasodhanavaṇṇanā

9. 言葉の清浄の釈(Vacanasodhanavaṇṇanā)

55-59. Puggalo [Pg.58] upalabbhatīti padadvayassa atthato ekatteti ettha tadeva ekattaṃ parena sampaṭicchitaṃ asampaṭicchitanti vicāretabbametaṃ. Puggalassa hi avibhajitabbataṃ, upalabbhatīti etassa vibhajitabbataṃ vadanto vibhajitabbāvibhajitabbatthānaṃ upalabbhatipuggala-saddānaṃ kathaṃ atthato ekattaṃ sampaṭiccheyyāti? Yathā ca vibhajitabbāvibhajitabbatthānaṃ upalabbhati-rūpa-saddānaṃ taṃ vibhāgaṃ vadato rūpaṃ kiñci upalabbhati, kiñci na upalabbhatīti ayaṃ pasaṅgo nāpajjati, evaṃ etassapi yathāvuttavibhāgaṃ vadato yathāāpāditena pasaṅgena na bhavitabbanti maggitabbo ettha adhippāyo.

55-59. “補特伽羅は得られる(認識される)”という二つの語が意味において同一であるという点について、その同一性が他者によって認められているか否か、ということが検討されるべきである。補特伽羅の“不可分性”と、“得られる”という言葉の“可分性”を主張する者が、可分と不可分という意味を持つ“得られる”と“補特伽羅”という言葉が、どうして意味において同一であると認めるだろうか。また、可分と不可分という意味を持つ“得られる”と“色(しき)”という言葉について、その区分を主張する者にとって、“ある色は得られ、ある色は得られない”という過失(pasaṅga)が生じないように、これ(補特伽羅)についても、上述の区分を主張する者にとって、提示されたような過失が生じないように、ここでの意図が探究されるべきである。

60. ‘‘Suññato lokaṃ avekkhassū’’ti (su. ni. 1125) etena atthato puggalo natthīti vuttaṃ hotīti āha ‘‘natthītipi vutta’’nti.

60. “世間を空なりと観ぜよ”(スッタニパータ 1125)によって、意味において補特伽羅は存在しないということが言われているので、“(補特伽羅は)存在しないとも言われている”と言った。

Vacanasodhanavaṇṇanā niṭṭhitā.

言葉の清浄の釈は終了した。

10. Paññattānuyogavaṇṇanā

10. 施設の問いの釈(Paññattānuyogavaṇṇanā)

61-66. Rūpakāyāvirahaṃ sandhāya ‘‘rūpakāyasabbhāvato’’ti āha. ‘‘Rūpino vā arūpino vā’’ti (itivu. 90) sutte āgatapaññattiṃ sandhāya ‘‘tathārūpāya ca paññattiyā atthitāyā’’ti. Vītarāgasabbhāvatoti kāmībhāvassa anekantikattā kāmadhātuyā āyattattābhāvato ca ‘‘kāmī’’ti na vattabboti paṭikkhipatīti adhippāyo.

61-66. 色身(しきしん)と離れないことを考慮して“色身の実在によって”と言った。“有色の者、あるいは無色の者”(イティヴッタカ 90)という経に説かれる施設を考慮して“そのような形の施設の存在によって”と言った。離欲の実在という点については、欲がある状態(kāmībhāva)が不定であり、欲界に依存していないことから、“欲を持つ者(kāmī)”と言うべきではないとして拒絶するのだ、という意図である。

67. Kāyānupassanāyāti kāraṇavacanametaṃ, kāyānupassanāya kāraṇabhūtāya evaṃladdhikattāti attho. Āhacca bhāsitanti ‘‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīranti abyākatametaṃ mayā’’ti (ma. ni. 2.128) āhacca bhāsitaṃ.

67. “身随観によって”とは、これは理由を表す言葉であり、身随観を原因として、そのような見解を持つに至ったからであるという意味である。“明示的に語られた”とは、“命(jīva)は一、身体は別であるということは、私によって無記とされた”(マッジマ・ニカーヤ 2.128)というように、明示的に語られたということである。

Paññattānuyogavaṇṇanā niṭṭhitā.

施設の問いの釈は終了した。

11. Gatianuyogavaṇṇanā

11. 趣の問いの釈(Gatianuyogavaṇṇanā)

69-72. ‘‘Dassento [Pg.59] ‘tena hi puggalo sandhāvatī’tiādimāhā’’ti vuttaṃ, ‘‘dassento ‘na vattabbaṃ puggalo sandhāvatī’tiādimāhā’’ti pana bhavitabbaṃ, dassetvāti vā vattabbaṃ.

69-72. “‘それゆえに補特伽羅は輪廻する’などと示している”と言われたが、正しくは“‘補特伽羅が輪廻すると言うべきではない’などと示している”とされるべきか、あるいは“示して”と言うべきである。

91. Yena rūpasaṅkhātena sarīrena saddhiṃ gacchatīti ettha ‘‘rūpena saddhiṃ gacchatī’’ti vadantena ‘‘rūpaṃ puggalo’’ti ananuññātattā yenākārena taṃ jīvaṃ taṃ sarīranti idaṃ āpajjati, so vattabbo. Asaññūpapattiṃ sandhāyāti nirayūpagassa puggalassa asaññūpagassa arūpūpagassa ca antarābhavaṃ na icchatīti cutito anantaraṃ upapattiṃ sandhāyāti attho daṭṭhabbo. Ye pana cutikāle upapattikāle ca asaññūpapattikāle ca asaññasattesu saññā atthīti gahetvā asaññūpagassa ca antarābhavaṃ iccheyyuṃ, tesaṃ antarābhavabhāvato ‘‘asaññūpapatti avedanā’’ti na sakkā vattunti.

91. “色と名付けられた身体と共に(趣に)行く”という点について、ここで“色と共に行く”と言う者にとって、“色は補特伽羅である”ということが認められていないため、どのような態様で“その命がその身体である”ということが生じるのか、それが語られるべきである。“無想定への出世を考慮して”とは、地獄に行く補特伽羅、無想定に行く者、無色界に行く者の“中有(antarābhava)”を認めないため、死の直後の再生を考慮しているという意味であると解されるべきである。しかし、死の時、再生の時、および無想定への出世の時に、無想天の有情に“想(saññā)”があると考えて、無想定に行く者の“中有”を認める人々にとっては、中有が存在するため、“無想定への出世は無受である”とは言えない。

92. Avedanotiādīsu tadaññanti saññabhavato aññaṃ asaññānevasaññānāsaññāyatanupapattiṃ. Nevasaññānāsaññāyatanepi hi na vattabbaṃ saññā atthīti icchanti.

92. “無受である”などの点において、“それ以外”とは、想がある状態とは別の、無想定および非想非非想処への出世を指す。非想非非想処においても、想があると言うべきではない、というのが彼らの主張である。

93. Yasmā rūpādidhamme vinā puggalo natthīti indhanupādāno aggi viya indhanena rūpādiupādāno puggalo rūpādinā vinā natthīti laddhivasena vadati.

93. 色などの法を除いて補特伽羅は存在しないから、燃料を(取断の対象として)持つ火のように、燃料としての色などを(取断の対象として)持つ補特伽羅は、色などなしには存在しない、という見解に基づいて語っている。

Gatianuyogavaṇṇanā niṭṭhitā.

趣の問いの釈は終了した。

12. Upādāpaññattānuyogavaṇṇanā

12. 取執施設(しゅしゅうしせつ)の追及の解説

97. Nīlaṃ rūpaṃ upādāya nīlotiādīsūti ‘‘nīlaṃ rūpaṃ upādāya nīlakassa puggalassa paññattī’’ti ettha yo puṭṭho nīlaṃ upādāya nīloti, tadādīsūti attho.

97. “青色の色を取執して‘青い者’とする等の句において”とは、“青色の色を取執して、青いという人の施設(概念規定)がある”ということであり、ここでの意味は、“青色を取執して青い者か”と問われた際の、その[青い者]等の句におけるものである。

98. Chekaṭṭhaṃ sandhāyāti chekaṭṭhaṃ sandhāya vuttaṃ, na kusalapaññattiṃ. ‘‘Kusalaṃ vedanaṃ upādāyā’’ti maññamāno paṭijānātīti attho daṭṭhabbo.

98. “熟練の意味を指して”とは、熟練(巧みさ)の意味を指して言われたものであり、善の施設(概念)を指したものではない。“善なる受を取執して”と思いなして認める、とその意味を理解すべきである。

112. Idāni [Pg.60]…pe… dassetuṃ ‘‘yathā rukkha’’ntiādimāhāti pubbapakkhaṃ dassetvā uttaramāhāti vuttaṃ hoti.

112. 今、……(中略)……を示すために“木のように”等と言ったのは、前説(相手の主張)を示した上で、後の返答(自説の回答)を述べたということである。

115. ‘‘Yassa rūpaṃ so rūpavā’’ti uttarapakkhe vuttaṃ vacanaṃ uddharitvā ‘‘yasmā’’tiādimāha.

115. “色(しき)を持つ者が、色ある者(有色者)である”という後説で述べられた言葉を引用して、“何ゆえに”等と言ったのである。

116. Cittānupassanāvasenāti cittānupassanāvasena paridīpitassa sarāgādicittayogassa vasenāti adhippāyo.

116. “心随観(しんずいかん)の勢力によって”とは、心随観の勢力によって詳説された、貪欲を伴う心などの結合の勢力によって、という意味である。

118. Yenāti cakkhunti ‘‘yenā’’ti vuttaṃ karaṇaṃ cakkhunti attho. Cakkhumeva rūpaṃ passatīti viññāṇanissayabhāvūpagamanameva cakkhussa dassanaṃ nāma hotīti sandhāya vadati.

118. “それによって”とは眼(げん)のことであり、“それによって”と言われた手段(具格)は眼であるという意味である。“眼そのものが色を見る”というのは、意識の依止(えし)となる状態に至ることそのものが、眼の“見る”ということである、という意図で述べている。

Upādāpaññattānuyogavaṇṇanā niṭṭhitā.

取執施設の追及の解説、終了。

13. Purisakārānuyogavaṇṇanā

13. 人間的行為(丈夫功、じょうぶこう)の追及の解説

123. Karaṇamattanti kammānaṃ nipphādakappayojakabhāvena pavattā khandhā.

123. “単なる手段(道具)”とは、諸々の業(ごう)を成就させ、駆動させるものとして存続している五蘊(ごうん)のことである。

124. Purimakammena vinā puggalassa jāti, jātassa ca vijjaṭṭhānādīsu sammā micchā vā pavatti natthīti sandhāya ‘‘purimakammameva tassā’’tiādimāha.

124. 過去の業がなければ人の生(しょう)はなく、生じた者における知識や住居等における正邪の活動もない、という意図を指して、“過去の業こそがその者の……”等と言ったのである。

125. Kammavaṭṭassāti ettha kammakārakassa yo kārako, tenapi aññaṃ kammaṃ kātabbaṃ, tassa kārakenapi aññanti evaṃ kammavaṭṭassa anupacchedaṃ vadanti. Puggalassa kārako kammassa kārako āpajjatīti vicāretabbametaṃ. Mātāpitūhi janitatādinā tassa kārakaṃ icchantassa kammakārakānaṃ kārakaparamparā āpajjatīti idañca vicāretabbaṃ.

125. “業の輪の”という点について、ここでは業をなす者のそのなす者(作者)によっても、別の業がなされるべきであり、その作者によってもまた別の……というように、業の輪が断絶しないことを説いている。“人の作者が業の作者に帰結する”ということは、検討されるべきことである。“父母によって生み出された”などによってその作者を認める者にとって、業の作者たちの作者の継承が帰結するという、このこともまた検討されるべきである。

170. Suttavirodhabhayenāti ‘‘so karoti so paṭisaṃvedayatīti kho, brāhmaṇa, ayameko anto’’tiādīhi (saṃ. ni. 2.46) virodhabhayā.

170. “経典との矛盾を恐れて”とは、“婆羅門よ、彼がなし、彼が受けるというのは、一つの極端である”等(相応部 2.46)の説との矛盾を恐れるからである。

171. ‘‘Idha nandati pecca nandatī’’ti (dha. pa. 18) vacanato kammakaraṇakāle vipākapaṭisaṃvedanakāle ca soyevāti paṭijānātīti adhippāyo. Sayaṃkataṃ [Pg.61] sukhadukkhanti ca puṭṭho ‘‘kiṃ nu kho, bho gotama, sayaṃkataṃ sukhaṃ dukkhanti? Mā hevaṃ kassapā’’tiādisuttavirodhā (saṃ. ni. 2.18) paṭikkhipati.

171. “ここで喜び、死後も喜ぶ”(法句経 18)という文言から、業をなす時と異熟(果報)を享受する時に、まさにその人自身であると認めるという意図である。“自らなした幸福と苦痛か”と問われて、“尊師ゴータマよ、幸福と苦痛は自らなしたものですか? カッサパよ、そう言ってはならない”等の経典(相応部 2.18)との矛盾により、それを否定するのである。

176. Laddhimattamevetanti soyeveko neva so hoti na aññoti idaṃ pana nattheva, tasmā evaṃvādino asayaṃkārantiādi āpajjatīti adhippāyo. Apicātiādinā idaṃ dasseti – na parassa icchāvaseneva ‘‘so karotī’’tiādi anuyogo vutto, atha kho ‘‘so karotī’’tiādīsu ekaṃ anicchantassa itaraṃ, tañca anicchantassa aññaṃ āpannanti evaṃ kārakavedakicchāya ṭhatvā ‘‘so karotī’’tiādīsu taṃ taṃ anicchāya āpannavasenāpīti. Atha vā na kevalaṃ ‘‘so karotī’’tiādīnaṃ sabbesaṃ āpannattā, atha kho ekekasseva ca āpannattā ayaṃ anuyogo katoti dasseti. Purimanayenevāti etena ‘‘idha nandatī’’tiādi sabbaṃ paṭijānanādikāraṇaṃ ekato yojetabbanti dasseti.

176. “これは単なる見解にすぎない”とは、まさにその人(同一人物)であるとか、あるいはその人ではない(別人である)といったことは存在しない。したがって、このように説く者には“自らなしたものではない”などが帰結するという意図である。さらに“また……”等によって次のことを示している。他者の意志のままに“彼がなす”等の追及が述べられたのではなく、むしろ“彼がなす”等の中の一つを認めない者に他の一方が、それを認めない者にまた別のものが帰結するというように、作者と受者の意欲(見解)に立脚して、“彼がなす”等のそれらを認めないことによって帰結した勢力によっても[述べられたのである]。あるいは、単に“彼がなす”等のすべてが帰結するからではなく、むしろ一つ一つが帰結することによってこの追及がなされたのだということを示している。“前述の方法と同じように”とは、これによって“ここで喜ぶ”等のすべての認めるべき根拠を一つにまとめるべきであることを示している。

Purisakārānuyogavaṇṇanā niṭṭhitā.

人間的行為の追及の解説、終了。

Kalyāṇavaggo niṭṭhito.

カリアーナ品(善品)、終了。

14. Abhiññānuyogavaṇṇanā

14. 神通(じんづう)の追及の解説

193. Abhiññānuyogādivasena arahattasādhanāti ettha ‘‘nanu atthi koci iddhiṃ vikubbatī’’ti abhiññāanuyogo ca ‘‘hañci atthi koci iddhiṃ vikubbatī’’ti ṭhapanā ca ‘‘tena vata re’’tiādi pāpanā ca ādisaddasaṅgahito atthova daṭṭhabbo. Āsavakkhayañāṇaṃ panettha abhiññā vuttāti tadabhiññāvato arahato sādhanaṃ ‘‘arahattasādhanā’’ti āha. Arahato hi sādhanā tabbhāvassa ca sādhanā hotiyevāti.

193. “神通の追及等の勢力によって阿羅漢であることを立証する”という点について、ここでは“果たして、ある者が神通を変現させることがあるか”という神通の追及と、“もし、ある者が神通を変現させることがあるならば”という仮定(定置)と、“それならば、君よ”等の帰結といった、“等(ādi)”の語に含まれる意味を理解すべきである。しかし、ここでは漏尽通(ろじんづう)が神通として述べられており、その神通を持つ阿羅漢の立証を“阿羅漢であることを立証する”と言ったのである。阿羅漢の立証は、その状態(阿羅漢果)の立証でもあるからである。

Abhiññānuyogavaṇṇanā niṭṭhitā.

神通の追及の解説、終了。

15-18. Ñātakānuyogādivaṇṇanā

15-18. 親族の追及等の解説

209. Tathārūpassāti [Pg.62] tatiyakoṭibhūtassa saccikaṭṭhassa abhāvāti adhippāyo. Evaṃ pana paṭikkhipanto asaccikaṭṭhaṃ tatiyakoṭibhūtaṃ puggalaṃ vadeyyāti tādisaṃ puggalaṃ icchanto hi suttena niggahetabbo siyā. Kasmā? Tathārūpassa saccikaṭṭhassa abhāvatoti, tathārūpassa kassaci sabhāvassa abhāvato paṭikkhepārahattā attano laddhiṃ nigūhitvā paṭikkhepo paravādissāti ayamattho daṭṭhabbo.

209. “そのような”とは、第三の立場としての真実の意味(勝義)が存在しないという意図である。このように否定するならば、真実の意味ではない、第三の立場としての“人(プッガラ)”を説くことになる。そのような人を認める者は、経典によって論破されるべきである。なぜなら、そのような真実の意味が存在しないからであり、そのような何らかの自性が存在しないことから否定されるべきであり、自らの見解を隠して否定するのが他論者である、とこの意味を理解すべきである。

Ñātakānuyogādivaṇṇanā niṭṭhitā.

親族の追及等の解説、終了。

19. Paṭivedhānuyogādivaṇṇanā

19. 通達(つうだつ)の追及等の解説

218. Pariggahitavedanoti vacanena apariggahitavedanassa ‘‘sukhitosmi, dukkhitosmī’’ti jānanaṃ pajānanaṃ nāma na hotīti dasseti yogāvacarassa sukhumānampi vedanānaṃ paricchedanasamatthatañca.

218. “受を把握した者”という言葉によって、受を把握していない者にとって“私は幸福である、私は苦痛である”と知ること、了知することは、いわゆる真の了知ではないということを示しており、また修行者(ヨガ行者)が微細な受であっても識別できる能力を持っていることを示している。

228. Lakkhaṇavacananti rūpabbhantaragamanaṃ saharūpabhāvo, bahiddhā nikkhamanaṃ vinārūpabhāvoti adhippāyo.

228. “特徴の記述”とは、色の内部に入ることが色と共にある状態(相応)であり、外部に出ることが色を離れた状態(不相応)である、という意図である。

237. Imā khoti oḷāriko attapaṭilābho manomayo attapaṭilābho arūpo attapaṭilābhoti imā lokassa samaññā, yāhi tathāgato voharati aparāmasaṃ, yo sacco mogho vā siyā, tasmiṃ anupalabbhamānepi attani tadanupalabbhatoyeva parāmāsaṃ attadiṭṭhiṃ anuppādento loke attapaṭilābhoti pavattavohāravaseneva voharatīti ayamettha attho. Ettha ca paccattasāmaññalakkhaṇavasena puggalassa atthitaṃ paṭikkhipitvā lokavohārena atthitaṃ vadantena puggaloti koci sabhāvo natthīti vuttaṃ hoti. Sati hi tasmiṃ attano sabhāveneva atthitā vattabbā siyā, na lokavohārenāti. Iminā pana yathā sameti, yathā ca [Pg.63] parāmāso na hoti, evaṃ ito purimā ca atthavaṇṇanā yojetabbā.

237. “これらは”とは、粗大な我の獲得、意成(いじょう)の我の獲得、無色の我の獲得という、これらは世間の名称であり、それらによって如来は執着することなく語るのである。それが真実であれ虚偽であれ、その我が見出されない場合でも、それが見出されないからこそ、執着や我見を生じさせることなく、世間に通用している“我の獲得”という世俗の表現の勢力によってのみ語るのである、というのがここでの意味である。そしてここでは、自相と共相の勢力によって人の存在を否定し、世間の世俗の表現によって存在を語ることで、“人”といういかなる自性も存在しないことが述べられている。もし、それ(自性としての我)が存在するならば、その自性そのものによって存在が語られるべきであり、世間の世俗の表現によるべきではないからである。しかし、これにより、どのように適合し、どのように執着がなくなるか、そのようにこれより前の意味の解説も結びつけられるべきである。

Lokasammutikāraṇanti yasmā lokasammutivasena pavattaṃ, tasmā saccanti vuttaṃ hoti. Tathalakkhaṇanti tathakāraṇaṃ. Yasmā dhammānaṃ tathatāya pavattaṃ, tasmā saccanti dasseti.

“世間の世俗を原因として”とは、世間の世俗(用法)に基づいて存続しているがゆえに、真理と言われるということである。“真実の特徴”とは、真実の原因のことである。諸法の真実性(如性)に基づいて存続しているがゆえに、真理であることを示している。

Paṭivedhānuyogādivaṇṇanā niṭṭhitā.

通達の追及等の解説、終了。

Puggalakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

人論(にんろん)の解説、終了。

2. Parihānikathā

2. 退転論

1. Vādayuttiparihānikathāvaṇṇanā

1. 論理による退転論の注釈

239. ‘‘Dveme[Pg.64], bhikkhave, dhammā sekkhassa bhikkhuno parihānāya saṃvattantī’’ti (a. ni. 2.185) idaṃ suttaṃ arahato parihāniladdhiyā na nissayo, atha kho anāgāmiādīnaṃ parihāniladdhiyā, tasmā arahatopi parihāniṃ icchantīti ettha pi-saddena anāgāmissapi sakadāgāmissapīti yojetabbaṃ.

239. “比丘たちよ、これら二つの法は、有学の比丘の退転に資する”(増支部2.185)というこの経は、阿羅漢が退転するという説の根拠ではなく、むしろ不還者などが退転するという説の根拠である。したがって、“阿羅漢であっても退転を認める”という箇所において、“pi(〜も)”という語によって、“不還者も、一来者も”と結びつけるべきである。

‘‘Tatiyasmimpi mudindriyāva adhippetā. Tesañhi sabbesampi parihāni na hotīti tassa laddhī’’ti purimapāṭho, mudindriyesveva pana adhippetesu parikkhepo na kātabbo siyā, kato ca, tasmā ‘‘tatiyasmimpi tikkhindriyāva adhippetā. Tesañhi sabbesampi parihāni na hotīti tassa laddhī’’ti paṭhanti.

“三番目の論点においても、軟根(鈍根)の者たちだけが意図されている。なぜなら、彼らすべてに退転がないというのが彼の説(主張)だからである”というのが以前の読みであった。しかし、軟根の者たちだけが意図されている場合には、排斥(論破)をなすべきではないが、実際になされている。それゆえ、“三番目の論点においても、利根(鋭根)の者たちだけが意図されている。なぜなら、彼らすべてに退転がないというのが彼の説だからである”と(注釈家たちは)読む。

Ayoniso atthaṃ gahetvāti sotāpannoyeva niyatoti vuttoti soyeva na parihāyati, na itareti atthaṃ gahetvā. ‘‘Uparimaggatthāyā’’ti vuttaṃ atthaṃ aggahetvā niyatoti sotāpattiphalā na parihāyatīti etamatthaṃ gaṇhīti pana vadanti.

“理にかなわない形で意味を捉えて”とは、預流者こそが不退転の決定(不退転)にあると言われているのであって、預流者だけが退転せず、他の者はそうではない、と意味を捉えてのことである。あるいは、“上方の道の状態のために(決定している)”と言われた意味を把握せず、預流果から退転しないことが決定しているという意味に捉えている、と(注釈家たちは)言っている。

Vādayuttiparihānikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

論理による退転論の注釈、了。

2. Ariyapuggalasaṃsandanaparihānivaṇṇanā

2. 聖者の比較による退転の注釈

241. Yaṃ panetthātiādimhi dassanamaggaphale ṭhitassa anantaraṃ arahattappattiṃ, tato parihāyitvā tattha ca ṭhānaṃ icchanto puna vāyāmena tadanantaraṃ arahattappattiṃ na icchatīti vicāretabbametaṃ.

241. “さて、ここにおいて”などの箇所において、見道(預流果)に留まっている者が、その直後に阿羅漢果を得ること、そこから退転してそこに留まることを認める一方で、再び努力することによってその直後に阿羅漢果を得ることを認めないということは、検討されるべきことである。

262. Avasippatto jhānalābhīti sekkho vuttoti daṭṭhabbo. Puthujjano pana vasippatto avasippatto ca samayavimuttaasamayavimuttatantiyā aggahito, bhajāpiyamāno pana samāpattivikkhambhitānaṃ kilesānaṃ vasena samayavimuttabhāvaṃ bhajeyyāti vuttoti.

262. “自在を得ていない禅定の獲得者”とは、有学の者であると見なされるべきである。しかし凡夫は、自在を得ている者も得ていない者も、時解脱・不時解脱の教説の体系には含まれないが、分類される場合には、三摩地によって鎮伏された煩悩の勢いによって、時解脱の状態に分類されるべきであると言われている。

Ariyapuggalasaṃsandanaparihānivaṇṇanā niṭṭhitā.

聖者の比較による退転の注釈、了。

3. Suttasādhanaparihānivaṇṇanā

3. 経の立証による退転の注釈

265. Uttamahīnabhedo [Pg.65] ‘‘tatra yāyaṃ paṭipadā sukhā khippābhiññā, sā ubhayeneva paṇītā akkhāyatī’’tiādisuttavasena (dī. ni. 3.152) vutto. ‘‘Diṭṭhaṃ sutaṃ muta’’nti ettha viya mutasaddo pattabbaṃ vadatīti āha ‘‘phusanāraha’’nti.

265. “そこにおいて、この行道が楽にして速通(速やかな智慧)であれば、それは両方の面から勝れていると言われる”などの経文(長部3.152)によって、勝劣の区別が説かれている。“見られたもの、聞かれたもの、覚られたもの(mutam)”という箇所におけるのと同様に、ここでの“mutam”という語は到達すべきものを言っている。それゆえ“触(体得)に値するもの”と言う。

267. Appattaparihānāya ceva saṃvattanti yathākatasanniṭṭhānassa samayavimuttassāti adhippāyo.

267. “未到達のものの退転(喪失)に資する”とは、既になされた決定(確信)を持つ時解脱者のようである、という意味である。

Suttasādhanaparihānivaṇṇanā niṭṭhitā.

経の立証による退転の注釈、了。

Parihānikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

退転論の注釈、了。

3. Brahmacariyakathā

3. 梵行論

1. Suddhabrahmacariyakathāvaṇṇanā

1. 純粋な梵行論の注釈

269. ‘‘Paranimmitavasavattideve [Pg.66] upādāya taduparī’’ti vuttaṃ, ‘‘tīhi, bhikkhave, ṭhānehī’’ti (a. ni. 9.21) pana suttassa vacanena heṭṭhāpi maggabhāvanampi na icchantīti viññāyati.

269. “他化自在天を起点としてそれより上方において(梵行がある)”と言われている。“比丘たちよ、三つの場所(状態)によって”という経(増支部9.21)の言葉によって、それより下方においても道修習を認めないということが(彼らの主張として)知られる。

270. ‘‘Gihīnañceva ekaccānañca devānaṃ maggapaṭilābhaṃ sandhāya paṭikkhepo tassevā’’ti vuttaṃ, ‘‘yattha natthī’’ti pana okāsavasena puṭṭho puggalavasena tassa paṭikkhepo na yutto. Yadi ca tassāyaṃ adhippāyo, sakavādinā samānādhippāyattā na niggahetabbo.

270. “在家人および一部の神々の道の獲得に関して、それ(道の獲得)を否定すること”と言われている。“どこにおいて(道が)無いのか”と場所の観点から問われた場合、人(補特伽羅)の観点からの否定は不適切である。もしこれが彼の意図であるなら、自説の者と同じ意図であるため、難詰(論破)されるべきではない。

271. Ekantarikapañhāti paravādīsakavādīnaṃ aññamaññaṃ pañhantarikā pañhā.

271. “一つおきの質問”とは、他説の者と自説の者が互いに交互に出し合う質問のことである。

Suddhabrahmacariyakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

純粋な梵行論の注釈、了。

2. Saṃsandanabrahmacariyakathāvaṇṇanā

2. 比較による梵行論の注釈

273. Rūpāvacaramaggena hi so idhavihāyaniṭṭho nāma jātoti idaṃ ‘‘idha bhāvitamaggo hi anāgāmī idhavihāyaniṭṭho nāma hotī’’tiādikena laddhikittanena kathaṃ sametīti vicāretabbaṃ. Pubbe pana anāgāmī eva anāgāmīti vutto, idha jhānānāgāmisotāpannādikoti adhippāyo. Idha arahattamaggaṃ bhāvetvā idheva phalaṃ sacchikarontaṃ ‘‘idhaparinibbāyī’’ti vadati, idha pana maggaṃ bhāvetvā tattha phalaṃ sacchikarontaṃ ‘‘tatthaparinibbāyī arahā’’ti.

273. “色界の道によって、彼は此処における住(果)を究めた者と呼ばれるようになった”というこの記述が、“此処で修習された道を持つ不還者は、此処における住を究めた者と呼ばれる”などの説の記述とどのように一致するのか、検討されるべきである。以前は不還者だけが不還者と言われていたが、ここでは禅定を得た不還者や預流者などが意図されている。此処(人間界)で阿羅漢道を修習し、正に此処で果を現証する者を“此処で般涅槃する者”と言うが、此処で道を修習し、あちら(天上界など)で果を現証する者を“あちらで般涅槃する阿羅漢”と言う。

Saṃsandanabrahmacariyakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

比較による梵行論の注釈、了。

Brahmacariyakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

梵行論の注釈、了。

4. Odhisokathāvaṇṇanā

4. 分別論の注釈

274. Odhiso [Pg.67] odhisoti etassa atthaṃ dassento ‘‘ekadesena ekadesenā’’ti āha.

274. “分別して、分別して”というこの言葉の意味を示して、“一部分ずつ、一部分ずつ”と言う。

Odhisokathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

分別論の注釈、了。

4. Jahatikathāvaṇṇanā

4. 捨断論の注釈

1. Nasuttāharaṇakathāvaṇṇanā

1. 経の引用なき論の注釈

280. Kiccasabbhāvanti tīhi pahātabbassa pahīnataṃ. Taṃ pana kiccaṃ yadi teneva maggena sijjhatīti laddhi, puthujjanakāle eva kāmarāgabyāpādā pahīnāti laddhīti etaṃ na sameti, tasmā puthujjanakāle pahīnānampi dassanamagge uppanne puna kadāci anuppattito tiṇṇaṃ maggānaṃ kiccaṃ sambhavatīti adhippāyo.

280. “作務の現存(kiccasabbhāva)”とは、三つの(道によって)断ぜられるべきものの断ぜられた状態のことである。しかし、もしその作務がその同じ道によって成就するという主張があるならば、凡夫の時においてすでに欲貪と瞋恚が断ぜられているという主張になるが、これは適合しない。それゆえ、凡夫の時に断ぜられたものであっても、見道が生じた時に再び(煩悩が)生じることがないために、三つの道の作務が生じるのである、というのが意図である。

Nasuttāharaṇakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“経の引用なき論”の釈論が終了した。

Jahatikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“捨断論”の釈論が終了した。

5. Sabbamatthītikathā

5. “一切はある”との論(一切有部論)

1. Vādayuttivaṇṇanā

1. “論理の整合性”の釈論

282. Sabbasmiṃ sarīre sabbanti sirasi pādā pacchato cakkhūnīti evaṃ sabbaṃ sabbattha atthīti attho. Sabbasmiṃ kāleti bālakāle yuvatā, vuḍḍhakāle bālatā, evaṃ sabbasmiṃ kāle sabbaṃ. Sabbenākārenāti nīlākārena pītaṃ, pītākārena lohitanti evaṃ. Sabbesu dhammesūti cakkhusmiṃ sotaṃ, sotasmiṃ ghānanti evaṃ. Ayuttanti yogarahitaṃ vadati, taṃ pana ekasabhāvaṃ. Kathaṃ pana ekasabhāvassa yogarahitatāti taṃ dassento ‘‘nānāsabhāvānañhī’’tiādimāha. Dvinnañhi nānāsabhāvānaṃ aṅgulīnaṃ meṇḍakānaṃ vā aññamaññayogo hoti, na ekasseva sato, tasmā yo nānāsabhāvesu hoti yogo, tena rahitaṃ ekasabhāvaṃ ayoganti vuttaṃ. Idaṃ pucchatīti paravādīdiṭṭhiyā [Pg.68] micchādiṭṭhibhāvaṃ gahetvā uppannāya attano diṭṭhiyā sammādiṭṭhibhāvo atthīti vuttaṃ hoti.

282. “全身において一切”とは、頭に足があり、背後に眼があるというように、あらゆるところに一切があるという意味である。“全時において”とは、子供の時に若さがあり、老いた時に子供の状態があるというように、すべての時間に一切があるということである。“あらゆる様態で”とは、青の様態で黄があり、黄の様態で赤があるというようなことである。“すべての法において”とは、眼に耳があり、耳に鼻があるというようなことである。“不相応(ayutta)”とは、結合(yoga)を欠いていることを言うが、それは一つの自性(個別の性質)である。どのようにして一つの自性が結合を欠くのかを示すために、“異なる自性を持つものこそ(nānāsabhāvānañhī)”等と述べた。二つの異なる自性を持つ指や羊などは互いに結合があるが、存在する唯一のものにはない。ゆえに、異なる自性の間に生じる結合を欠いた一つの自性は、不相応(非結合)と言われる。“これを問う”とは、他論者の見解を誤った見解(邪見)であると捉え、生じた自らの見解を正しい見解(正見)であると述べているのである。

Vādayuttivaṇṇanā niṭṭhitā.

“論理の整合性”の釈論が終了した。

2. Kālasaṃsandanavaṇṇanā

2. “時間の照合”の釈論

285. Atītānāgataṃ pahāya paccuppannarūpameva appiyaṃ avibhajitabbaṃ karitvāti paccuppannasaddena rūpasaddena cāti ubhohipi paccuppannarūpameva vattabbaṃ katvāti vuttaṃ hoti. Paññattiyā avigatattāti etena idaṃ viññāyati ‘‘na rūpapaññatti viya vatthapaññatti sabhāvaparicchinne pavattā vijjamānapaññatti, atha kho pubbāpariyavasena pavattamānaṃ rūpasamūhaṃ upādāya pavattā avijjamānapaññatti, tasmā vatthabhāvassa odātabhāvavigame vigamāvattabbatā yuttā, na pana rūpabhāvassa paccuppannabhāvavigame’’ti.

285. “過去と未来を捨てて、現在の色(物質)のみを、愛らしく分割不可能なものとして”とは、“現在”という言葉と“色”という言葉の両方によって、現在の色のみが語られるべきであることを述べている。“施設(概念)から離れていないから”ということによって、次のことが知られる。“色の施設(概念)のような事物の施設は、自性によって区別されたものにおいて生じる実在の施設ではない。むしろ、前後の連続として生じる色の集まりに依存して生じる非実在の施設である。それゆえ、事物の状態が白さの状態を失った時に、失われたと語るのが適当であるが、色の状態が現在の状態を失った時に(失われたと語るのは適当では)ない”。

Kālasaṃsandanavaṇṇanā niṭṭhitā.

“時間の照合”の釈論が終了した。

Vacanasodhanavaṇṇanā

“言葉の清浄”の釈論

288. Anāgataṃ vā paccuppannaṃ vā hutvā hotīti vuttanti ettha anāgataṃ anāgataṃ hutvā puna paccuppannaṃ hontaṃ hutvā hotīti, tathā paccuppannaṃ paccuppannaṃ hontaṃ pubbe anāgataṃ hutvā paccuppannaṃ hotīti hutvā hotīti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Kiṃ te tampi hutvā hotīti tabbhāvāvigamato hutvāhotibhāvānuparamaṃ anupacchedaṃ pucchatīti adhippāyo yutto. Hutvā bhūtassa puna hutvā abhāvatoti anāgataṃ hutvā paccuppannabhūtassa puna anāgataṃ hutvā paccuppannābhāvato.

288. “未来または現在が、〜となって、ある”と述べられた箇所において、未来が未来となって、再び現在となるものとなって、ある。同様に、現在が現在となるものが、以前は未来となって現在となる、というように“〜となって、ある”と述べられたと見なされるべきである。“それもまた〜となって、あるのか”とは、その状態から離れないことから、〜となってある状態が止まないこと、中断しないことを問うているというのが、適切な意図である。“〜となったものが再び〜となることはないから”とは、未来が現在となった後で、再び未来となって現在となることはないからである。

Yasmā tanti taṃ hutvā bhūtaṃ paccuppannaṃ yasmā anāgataṃ hutvā paccuppannaṃ hontaṃ ‘‘hutvā hotī’’ti saṅkhyaṃ gataṃ, tasmā dutiyampi ‘‘hutvā hotī’’ti vacanaṃ arahatīti paṭijānātīti adhippāyo. Evaṃ pana dhamme hutvāhotibhāvānuparamaṃ vadantassa adhamme sasavisāṇe nahutvāna hotibhāvānuparamo āpajjatīti adhippāyena ‘‘atha na’’ntiādimāha.

“それゆえ、それ(taṃ)”とは、その〜となった現在のことであり、未来が現在となることで“〜となって、ある”という数(名称)を得る。それゆえ、二度目も“〜となって、ある”という言葉に値すると認める、というのが意図である。このように、法において〜となってある状態の不休止を説く者に対して、非法である兎の角において、〜とならずにある状態の不休止が帰結するという意図で、“ならば、それを(atha naṃ)”等と述べた。

Paṭikkhittanayenāti [Pg.69] kālanānattena. Paṭiññātanayenāti atthānānattena. Atthānānattaṃ icchantopi pana anāgatassa paccuppanne vuttaṃ hotibhāvaṃ, paccuppannassa ca anāgate vuttaṃ hutvābhāvaṃ kathaṃ paṭijānātīti vicāretabbaṃ. Atthānānattameva hi tena anuññāyati, na anāgate paccuppannabhāvo, paccuppanne vā anāgatabhāvoti. Purimaṃ paṭikkhittapañhaṃ parivattitvāti anuññātapañhassa hutvā hoti hutvā hotīti doso vuttoti avuttadosaṃ atikkamma paṭikkhittapañhaṃ puna gahetvā tena codetīti attho. Ettha ca atthānānattena hutvāhotīti anujānantassa doso kālanānattāyeva anāgataṃ paccuppannanti paṭikkhepena kathaṃ hotīti? Tasseva anujānanapaṭikkhepatoti adhippāyo.

“拒絶された方法で”とは、時間の別異によって。“認められた方法で”とは、意味の無別異(同一性)によって。意味の無別異を望む者であっても、未来の現在において語られた“ある状態”と、現在の未来において語られた“〜となった状態”を、どのように認めるのかが考察されるべきである。彼によって認められているのは意味の無別異だけであり、未来における現在の状態や、現在における未来の状態ではないからである。“前の拒絶された問いを転じて”とは、認められた問いに対して“〜となってある、〜となってある”という過失が述べられたので、述べられていない過失を越えて、拒絶された問いを再び取り上げて、それによって論難するという意味である。ここで、意味の無別異によって“〜となってある”と認める者に対して、時間の別異のみによって“未来は現在である”と拒絶することに、どのように過失が生じるのか。それは、彼自身の認可と拒絶によるものである、というのが意図である。

Ekekanti anāgatampi na hutvā na hoti paccuppannampīti tadubhayaṃ gahetvā ‘‘ekekaṃ na hutvā na hoti na hutvā na hotī’’ti vuttaṃ, na ekekameva na hutvā na hoti na hutvā na hotīti. Esa nayo purimasmiṃ ‘‘ekekaṃ hutvā hoti hutvā hotī’’ti vacanepi. Anāgatassa hi ‘‘hutvā hotī’’ti nāmaṃ paccuppannassa cāti dvepi nāmāni saṅgahetvā ‘‘hutvā hoti hutvā hotī’’ti coditaṃ, tathā ‘‘na hutvā na hoti na hutvā na hotī’’ti cāti adhippāyo. Sabbato andhakārena pariyonaddho viyāti etena apariyonaddhena paṭijānitabbaṃ siyāti dasseti. Ettha ca purimanaye hutvā bhūtassa puna hutvāhotibhāvo codito, dutiyanaye anāgatādīsu ekekassa hutvāhotināmatāti ayaṃ viseso.

“一つ一つ”とは、未来も“〜とならずにならぬ”のではなく、現在もそうではない、とその両方を取って、“一つ一つが〜とならずにならぬ、〜とならずにならぬ”と述べられたのであり、単に一つ一つだけが“〜とならずにならぬ、〜とならずにならぬ”のではない。この方法は、前の“一つ一つが〜となってある、〜となってある”という言葉においても同様である。未来の“〜となってある”という名称と、現在のそれという二つの名称をまとめて、“〜となってある、〜となってある”と論難され、同様に“〜とならずにならぬ、〜とならずにならぬ”とも論難された、というのが意図である。“あたかも一面の暗闇に包まれたかのように”とは、これによって(暗闇に)包まれていない状態として認められるべきであることを示している。ここにおいて、前の方法では、〜となったものが再び〜となってある状態が論難され、第二の方法では、未来などの一つ一つに対して“〜となってある”という名称を付すことが(論難された)、という違いがある。

Vacanasodhanavaṇṇanā niṭṭhitā.

“言葉の清浄”の釈論が終了した。

Atītañāṇādikathāvaṇṇanā

“過去知等の論”の釈論

290. Puna puṭṭho…pe… atthitāya paṭijānātīti ettha paccuppannaṃ ñāṇaṃ tenāti etena anuvattamānāpekkhanavacanena kathaṃ vuccatīti vicāretabbaṃ.

290. “再び問われて……(中略)……存在することによって認める”という箇所において、“現在の知、それによって”という、この持続する期待の言葉によって、どのように語られるのかが考察されるべきである。

Atītañāṇādikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“過去知等の論”の釈論が終了した。

Arahantādikathāvaṇṇanā

“阿羅漢等の論”の釈論

291. Yuttivirodho [Pg.70] arahato sarāgādibhāve puthujjanena anānattaṃ brahmacariyavāsassa aphalatāti evamādiko daṭṭhabbo.

291. “論理的矛盾”とは、阿羅漢に貪欲などがあるならば、凡夫と区別がなくなり、清浄行の生活が無果実になる、というようなことであると見なされるべきである。

Arahantādikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“阿羅漢等の論”の釈論が終了した。

Padasodhanakathāvaṇṇanā

“語の清浄”の釈論

295. Tena kāraṇenāti atītaatthisaddānaṃ ekatthattā atthisaddatthassa ca nvātītabhāvato ‘‘atītaṃ nvātītaṃ, nvātītañca atītaṃ hotī’’ti vuttaṃ hoti. Ettha pana atītādīnaṃ atthitaṃ vadantassa paravādissevāyaṃ doso yathā āpajjati, na pana ‘‘nibbānaṃ atthī’’ti vadantassa sakavādissa, tathā paṭipādetabbaṃ.

295. “その理由によって”とは、“過去”と“ある”という語が同一の意味であるから、“ある”という語の意味が過去の状態ではないことから、“過去は過去ではないのか、過去でないものは過去であるのか”と述べられたのである。しかし、ここで過去などの存在を説く者に対して、他論者のこの過失がどのように生じるのか、一方で“涅槃はある”と説く自論者には(生じないのか)、そのように提示されるべきである。

Padasodhanakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

句の清浄(句清浄)に関する説の釈義(註釈)が完了した。

Sabbamatthītikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

一切有(すべてのものは存在する)に関する説の釈義が完了した。

7. Ekaccaṃatthītikathā

7. 一部有(一部のものは存在する)に関する説。

1. Atītādiekaccakathāvaṇṇanā

1. 過去など一部(有)に関する説の釈義。

299. Tiṇṇaṃ rāsīnanti avipakkavipākavipakkavipākaavipākānaṃ. Vohāravasena avipakkavipākānaṃ atthitaṃ vadanto kathaṃ codetabboti vicāreti ‘‘kammupacayaṃ cittavippayuttaṃ saṅkhāraṃ icchantī’’ti.

299. “三つの群(堆)”とは、未熟の異熟(報い)、熟した異熟、および非異熟のことである。世俗の表現として未熟の異熟の存在を主張する者に対し、いかに論難すべきかを考察している。“(彼らは)業の集積(業積集)は心不相応な行であると主張している”という。

Ekaccaṃatthītikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

一部有に関する説の釈義が完了した。

8. Satipaṭṭhānakathāvaṇṇanā

8. 念処に関する説の釈義。

301. Lokuttarabhāvaṃ pucchanatthāyāti lokiyalokuttarāya sammāsatiyā satipaṭṭhānattā, lokuttarāyayeva vā paramatthasatipaṭṭhānattā tassā vasena lokuttarabhāvaṃ pucchanatthāyāti attho. Pabhedapucchāvasenāti [Pg.71] lokiyalokuttarasatipaṭṭhānasamudāyabhūtassa satipaṭṭhānassa pabhedānaṃ pucchāvasena.

301. “出世間の状態を問うために”とは、世間的および出世間の正しい念(正念)が念処であることから、あるいは、出世間の(念)こそが勝義の念処であることから、それによって出世間の状態を問うためであるという意味である。“類別の問いによって”とは、世間的および出世間の念処の集合体である念処の諸類別(差別)についての問いによって、という意味である。

Satipaṭṭhānakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

念処に関する説の釈義が完了した。

9. Hevatthikathāvaṇṇanā

9. ヘヴァッティカ(まさにそうである者)に関する説の釈義。

304. Ayoniso patiṭṭhāpitattāti avattabbuttarena upekkhitabbena patiṭṭhāpitattāti attho daṭṭhabbo.

304. “如理でない(理にかなわない)形で確立されているから”とは、答えるべきでない答えによって、あるいは放任(捨)によって確立されているからという意味であると解されるべきである。

Hevatthikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

ヘヴァッティカに関する説の釈義が完了した。

Mahāvaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

大篇(大品)の釈義が完了した。

2. Dutiyavaggo

2. 第二篇(第二品)。

1. Parūpahāravaṇṇanā

1. 他者による供与(他人の提供)に関する釈義。

307. Adhimānikānaṃ sukkavissaṭṭhidassanaṃ vicāretabbaṃ. Te hi samādhivipassanāhi vikkhambhitarāgāva, bāhirakānampi ca kāmesu vītarāgānaṃ sukkavissaṭṭhiyā abhāvo vuttoti. Adhimānikapubbā pana adhippetā siyuṃ.

307. 増上慢ある者たちの精液の放出(不浄放出)の現れについて考察されるべきである。なぜなら、彼らは三昧と毘婆奢那(観)によって貪欲を抑圧しており、外部の者(外道)であっても欲に対して離欲している者には精液の放出はないと言われているからである。しかし、(ここでは)以前に増上慢であった者が意図されているのかもしれない。

308. Vacasāyattheti nicchayatthe, ‘‘kiṃ kāraṇā’’ti pana kāraṇassa pucchitattā brahmacariyakathāyaṃ viya kāraṇattheti yuttaṃ.

308. “言葉において”とは決定(確定)の意味であるが、“いかなる原因により”と原因が問われていることから、梵行に関する説におけるように、原因の意味であるとするのが適当である。

Parūpahāravaṇṇanā niṭṭhitā.

他者による供与に関する釈義が完了した。

5. Vacībhedakathāvaṇṇanā

5. 言語の破裂(発声)に関する説の釈義。

326. Vacībhedakathāyaṃ lokuttaraṃ paṭhamajjhānaṃ samāpannoti paṭhamamaggaṃ sandhāya vadati, yasmā so dukkhanti vipassati, tasmā dukkhamicceva vācaṃ bhāsati, na samudayotiādīnīti adhippāyo.

326. 言語の破裂に関する説において、“出世間の第一禅を成就した”とは、第一道(預流道)を指して言っている。なぜなら、その者は“(これは)苦である”と観察するからであり、それゆえに“苦である”とだけ言葉を話し、“集(苦の原因)ではない”などと言うのではない、という意図である。

328. Yena [Pg.72] taṃ saddaṃ suṇātīti idaṃ vacīsamuṭṭhāpanakkhaṇe eva etaṃ saddaṃ suṇātīti icchite āropite vā yujjati.

328. “それによってその音を聞く”というこれは、まさに言語を起動させる瞬間にその音を聞くことが望まれているか、あるいは(その可能性が)想定されている場合に適う。

332. Lokuttaramaggakkhaṇe vacībhedaṃ icchato parassa abhibhūsuttāharaṇe adhippāyo vattabbo.

332. 出世間の道の瞬間に言語の破裂(発声)を認める者に対しては、他者の“アビブー経(勝者の経)”を引用して、その意図が語られるべきである。

Vacībhedakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

言語の破裂に関する説の釈義が完了した。

7. Cittaṭṭhitikathāvaṇṇanā

7. 心の持続に関する説の釈義。

335. Cittaṭṭhitikathāyaṃ cullāsīti…pe… ādivacanavasenāti āruppeyeva evaṃ yāvatāyukaṭṭhānaṃ vuttaṃ, na aññatthāti katvā paṭikkhipatīti adhippāyo. Etena pana ‘‘na tveva tepi tiṭṭhanti, dvīhi cittasamohitā’’ti (mahāni. 10 thokaṃ visadisaṃ) dutiyāpi aḍḍhakathā passitabbā. Purimāya ca vassasatādiṭṭhānānuññāya avirodho vibhāvetabbo. Muhuttaṃ muhuttanti pañho sakavādinā pucchito viya vutto, paravādinā pana pucchitoti daṭṭhabbo.

335. 心の持続に関する説において、“八万四千……(略)……などの言葉によって”とは、無色界においてのみ、このように寿命の限り持続することが説かれているのであり、他の場所ではないとして拒絶(否定)するという意図である。これにより、“それらは決して持続せず、二つの心によって迷わされている”という第二の義釈も見られるべきである。そして、前の百歳などの持続の許容との矛盾のなさが明らかにされるべきである。“刹那、刹那に”という問いは、自説の者によって問われたかのように述べられているが、他説の者によって問われたものと見なすべきである。

Cittaṭṭhitikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

心の持続に関する説の釈義が完了した。

9. Anupubbābhisamayakathāvaṇṇanā

9. 順次の現観に関する説の釈義。

339. Anupubbābhisamayakathāyaṃ athavātiādinā idaṃ dasseti – catunnaṃ ñāṇānaṃ ekamaggabhāvato na ekamaggassa bahubhāvāpatti, anupubbena ca sotāpattimaggaṃ bhāvetīti upapannanti paṭijānātīti.

339. 順次の現観に関する説において、“あるいは(また)”などによってこれを示している。すなわち、四つの知が一つの道として存在することから、一つの道が多数になるという不都合は生じない。そして、順次に預流道を修習するということは理にかなっていると是認する。

344. Tadāti dassane pariniṭṭhite.

344. “その時”とは、見(見道)が完成した時のことである。

345. Aṭṭhahi ñāṇehīti ettha paṭisambhidāñāṇehi saha aṭṭhasu gahitesu niruttipaṭibhānapaṭisambhidāhi sotāpattiphalasacchikiriyā kathaṃ hotīti vicāretabbaṃ.

345. “八つの知によって”というここで、四無礙解の知と合わせて八つと数える場合、詞無礙解と弁無礙解によって、いかに預流果の現証が起こるのかが考察されるべきである。

Anupubbābhisamayakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

漸次現観論の解説は終了した。

10. Vohārakathāvaṇṇanā

10. 世俗語論の解説

347. Vohārakathāyaṃ [Pg.73] udāhu sotādīnipīti ekantalokiyesu visayavisayīsu visayasseva lokuttarabhāvo, na visayīnanti natthettha kāraṇaṃ. Yathā ca visayīnaṃ lokuttarabhāvo asiddho, tathā visayassa saddāyatanassa. Tattha yathā asiddhalokuttarabhāvassa tassa lokuttaratā, evaṃ sotādīnaṃ āpannāti kinti tānipi lokuttarānīti attho daṭṭhabbo.

347. 世俗語論において、“耳などもまた(出世間的であるか)”と言う時、一向に世間的である対象(境)と対象を享受するもの(有境)の中で、対象だけにしか出世間性があり、享受するものにはないという理由はここにはない。享受するものに出世間性が成立しないように、対象である声処(声の感覚器官の対象)についても同様である。そこにおいて、出世間性が成立していないものに、それ(声)の出世間性があるとするならば、同様に耳などについても(出世間性が)生じることになる。したがって、“それらもまた出世間的であるのか”という意味に見なすべきである。

Yadi lokuttare paṭihaññeyya, lokuttaro siyāti attho na gahetabbo. Na hi lokuttare paṭihaññatīti parikappitepi saddassa lokuttarabhāvo atthīti adhippāyo. ‘‘Lokiyena ñāṇenā’’ti uddhaṭaṃ, ‘‘viññāṇenā’’ti pana pāḷi, tañca viññāṇaṃ sotasambandhena sotaviññāṇanti viññāyatīti. Anekantatāti lokiyena ñāṇena jānitabbato lokiyoti etassa hetussa lokiye lokuttare ca sambhavato anekantabhāvo siyāti adhippāyo.

“もし出世間に(音が)触れる(対告する)ならば、出世間的であろう”という意図で捉えてはならない。出世間に触れると仮定されたとしても、音に出世間性があるというわけではないからである。“世間的な知によって”と引用されているが、パーリ語(聖典)では“意識によって”であり、その意識は耳との関連において耳識として知られる。“不定性”とは、世間的な知によって知られるべきものであるから世間的であるというこの理由が、世間的なものと出世間的なものの両方に生じうるため、不定な状態(決定されないこと)になるという意味である。

Vohārakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

世俗語論の解説は終了した。

11. Nirodhakathāvaṇṇanā

11. 滅論の解説

353. Dve dukkhasaccāni na icchatīti yesaṃ dvinnaṃ dvīhi nirodhehi bhavitabbaṃ, tāni dve dukkhasaccāni na icchatīti vuttaṃ hoti. Ye paṭisaṅkhāya lokuttarena ñāṇena aniruddhātiādinā paṭisaṅkhāya vinā niruddhā asamudācaraṇasaṅkhārā appaṭisaṅkhāniruddhāti dasseti, na uppajjitvā bhaṅgāti. Tena appaṭisaṅkhānirodho ca asamudācaraṇanirodhoti dassitaṃ hoti.

353. “二つの苦諦を認めない”とは、二つの滅によって(滅すべき)二つの苦諦を認めないということを意味している。“択滅(熟慮による滅)としての出世間の知によって滅せられないもの”等という言葉によって、熟慮なしに滅した、現起しない行(諸々の形成力)は“非択滅(熟慮によらない滅)”であることを示しており、生じてから滅びる(壊)ことではない。それによって、非択滅と現起しないことによる滅とが(同じものであると)示されているのである。

Nirodhakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

滅論の解説は終了した。

Dutiyavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第二品(第二集)の解説は終了した。

3. Tatiyavaggo

3. 第三品(第三集)

1. Balakathāvaṇṇanā

1. 力論の解説

354. Indriyaparopariyattaṃ [Pg.74] asādhāraṇanti yathā niddesato vitthārato sabbaṃ sabbākāraṃ ṭhānāṭṭhānādiṃ ajānantāpi ‘‘aṭṭhānametaṃ anavakāso, yaṃ diṭṭhisampanno puggalo kañci saṅkhāraṃ niccato upagaccheyyā’’tiādinā (a. ni. 1.268) ṭhānāṭṭhānāni uddesato saṅkhepato sāvakā jānanti, na evaṃ ‘‘āsayaṃ jānāti anusayaṃ jānātī’’tiādinā (paṭi. ma. 1.113) uddesamattenapi indriyaparopariyattaṃ jānantīti ‘‘asādhāraṇa’’nti āha. Therena pana saddhādīnaṃ indriyānaṃ tikkhamudubhāvajānanamattaṃ sandhāya ‘‘sattānaṃ indriyaparopariyattaṃ yathābhūtaṃ pajānāmī’’ti (paṭi. ma. 2.44) vuttaṃ, na yathāvuttaṃ indriyaparopariyattañāṇaṃ tathāgatabalanti ayamettha adhippāyo daṭṭhabbo. ‘‘Uddesato ṭhānāṭṭhānādimattajānanavasena paṭijānātī’’ti vuttaṃ, evaṃ pana paṭijānantena ‘‘tathāgatabalaṃ sāvakasādhāraṇa’’nti idampi evameva paṭiññātaṃ siyāti kathamayaṃ codetabbo siyā.

354. “諸根の勝劣を知る智(根上下智)は不共である”とは、示説(ニッデーサ)に従って詳細に、すべてを、あらゆる側面から処非処(道理と非道理)などを知ることはできなくても、“見(正見)を具足した者が、いかなる行をも常であると捉えることは、道理に合わず、あり得ないことである”等(増支部)によって、要約(ウッデーサ)として簡潔に処非処を声聞たちは知っているが、しかし、“意楽を知り、随眠(潜在的傾向)を知る”等(無碍解道)のように、要約の程度においてさえ根上下智を知ることはない。それゆえに“不共”と言う。しかし、長老によって、信などの諸根の鋭利さと鈍さを知ることだけを指して、“衆生の諸根の勝劣をありのままに知る”と言われた。それは、先に述べた根上下智(如来十力の一つ)が如来の力であるという意味ではない。これがここでの意図と見なすべきである。“要約によって処非処などを知ることのみによって承認する”と言われるが、このように承認する者によって、“如来の力は声聞と共通である”ということも同様に承認されることになってしまうが、これはどのように批判されるべきであろうか。

356. Sesesu paṭikkhepo sakavādissa ṭhānāṭṭhānañāṇādīnaṃ sādhāraṇāsādhāraṇattā tattha sādhāraṇapakkhaṃ sandhāyāti adhippāyo.

356. 残りの(力の)否定において、自説者(サカワーディン)にとって処非処智などが共通であったり不共であったりする中で、そこでの共通の側面を指しているというのが意図である。

Balakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

力論の解説は終了した。

2. Ariyantikathāvaṇṇanā

2. 聖別論の解説

357. Saṅkhāre sandhāya paṭijānantassa dvinnaṃ phassānaṃ samodhānaṃ kathaṃ āpajjati yathāvuttanayenāti vicāretabbaṃ. Parikappanavasena āropetvā ṭhapetabbatāya satto ‘‘paṇidhī’’ti vutto. So pana ekasmimpi āropetvā na ṭhapetabboti ekasmimpi āropetvā ṭhapetabbena tena rahitatā vuttā.

357. 諸行に関して(二つの触が同時にあると)承認する者にとって、先に述べた方法に従って、二つの触の結合がどのように生じるかを考察すべきである。仮設(パリカッパナ)によって(実体として)措定し配置されるべきものであるため、衆生は“配置(パニディ)”と言われる。しかし、それは一つの(刹那)においても措定し配置されるべきではないため、一つの(刹那)においても措定し配置されるべきそのもの(実体)を欠いていることが説かれている。

Ariyantikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

聖別論の解説は終了した。

4. Vimuccamānakathāvaṇṇanā

4. 解脱しつつある者の論の解説

366. Jhānena [Pg.75] vikkhambhanavimuttiyā vimuttaṃ cittaṃ maggakkhaṇe samucchedavimuttiyā vimuccamānaṃ nāma hotīti etissā laddhiyā ko dosoti vicāretabbaṃ. Yadi vippakataniddese doso, tatrāpi tena vimuccamānatāya ‘‘vimuttaṃ vimuccamāna’’nti vuttaṃ. Sati ca dose uppādakkhaṇe vimuttaṃ, vayakkhaṇe vimuccamānanti vimuttavimuccamānavacanassa na codetabbaṃ siyā, atha kho vimuccamānavacanamevāti. Ekadesena, ekadese vā vimuccamānassa ca vimuttakiriyāya ekadeso visesanaṃ hotīti ‘‘bhāvanapuṃsaka’’nti vuttaṃ. Kaṭādayoti kaṭapaṭādayo. Ekeneva cittenāti ekeneva phalacittenāti adhippāyo.

366. “禅定による鎮伏解脱によって解脱した心が、道の瞬間において断壊解脱によって‘解脱しつつある’と言われる”というこの教義に、どのような過失があるかを考察すべきである。もし未完了の示説に過失があるならば、そこでもその“解脱しつつある”ことによって、“解脱したもの、解脱しつつあるもの”と言われる。(生滅の)過失があるならば、“生起の瞬間に解脱し、滅尽の瞬間に解脱しつつある”という“解脱したもの・解脱しつつあるもの”という言葉は批判されるべきではなく、むしろ“解脱しつつある”という言葉そのものが批判されるべきである。一部分において、あるいは一部分において解脱しつつあるものにとって、解脱の作用の一部が修飾語となるため、“状態(性)を表す中性名詞(バーヴァナ・プンサカ)”と言われる。“茣蓙(ござ)など”とは、茣蓙や布などのことである。“一つの心によって”とは、一つの果心によってという意味である。

Vimuccamānakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

解脱しつつある者の論の解説は終了した。

5. Aṭṭhamakakathāvaṇṇanā

5. 第八人論の解説

368. Anulomagotrabhukkhaṇepi asamudācarantā maggakkhaṇepi pahīnā eva nāma bhaveyyunti laddhi uppannāti adhippāyena anulomagotrabhuggahaṇaṃ karoti.

368. “順次(アヌロマ)や種姓(ゴトラブー)の瞬間においても、(煩悩が)現起しないならば、道の瞬間においても既に断ぜられたと言えるのではないか”という教義が生じた。その意図で、順次や種姓の引用がなされている。

Aṭṭhamakakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

第八人論の解説は終了した。

6. Aṭṭhamakassa indriyakathāvaṇṇanā

6. 第八人の根論の解説

371. Indriyāni paṭilabhati appaṭiladdhindriyattā anindriyabhūtāni saddhādīni niyyānikāni bhāvento indriyāni paṭilabhati, na pana indriyāni bhāventoti adhippāyo.

371. “諸根を習得する”とは、未だ諸根を習得していない状態から、出離(解脱)に導く信などの、諸根となったものを修習することによって諸根を習得するのであり、既に(持っている)諸根を修習しているのではない、という意味である。

Aṭṭhamakassa indriyakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

第八人の根論の解説は終了した。

7. Dibbacakkhukathāvaṇṇanā

7. 天眼論の解説

373. Upatthaddhanti [Pg.76] yathā visayānubhāvagocarehi visiṭṭhaṃ hoti, tathā paccayabhūtena katabalādhānanti attho. Taṃmattamevāti purimaṃ maṃsacakkhumattameva dhammupatthaddhaṃ na hotīti attho. Anāpāthagatanti maṃsacakkhunā gahetabbaṭṭhānaṃ āpāthaṃ nāgataṃ. Ettha ca visayassa dīpakaṃ ānubhāvagocarānameva asadisataṃ vadanto yādiso maṃsacakkhussa visayoti visayaggahaṇaṃ na visayavisesadassanatthaṃ, atha kho yādise visaye ānubhāvagocaravisesā honti, tādisassa rūpavisayassa dassanatthanti dīpeti, sadisassa vā visayassa ānubhāvagocaravisesova visesaṃ.

373. “支えられた(ウパッタッダ)”とは、対象(境)に対する威力や領域によって卓越するように、縁(条件)となったものによって力が与えられたことを意味する。“それだけで”とは、以前の肉眼だけでは、法に支えられたものにはならないという意味である。“射程(可視範囲)に入っていない”とは、肉眼によって捉えられるべき場所に現れていないことである。そしてここでは、対象を示しつつ、威力や領域そのものの不相応(特異性)を説いており、肉眼の対象がいかなるものであるかという“対象の把握”は、対象の特殊性を示すためのものではなく、むしろ、いかなる対象において威力や領域の特殊性が生じるかという、そのような色境(視覚対象)を示すためのものである。あるいは、同様の対象であっても、威力や領域の特殊性こそが差異であるということを明らかにしている。

Na ca maṃsacakkhumeva dibbacakkhūti icchatīti dhammupatthaddhakāle purimaṃ maṃsacakkhumevāti na icchatīti adhippāyo. Maṃsacakkhussa uppādo maggoti maṃsacakkhupaccayatādassanatthameva vuttaṃ, na tena anupādinnatāsādhanatthaṃ. Rūpāvacarikānanti rūpāvacarajjhānapaccayena uppannāni mahābhūtāni rūpāvacarikānīti so icchatīti adhippāyo. Esa nayo ‘‘arūpāvacarikāna’’nti etthāpi. Arūpāvacarakkhaṇe rūpāvacaracittassa abhāvā paṭikkhipatīti tasmiṃyeva khaṇe rūpāvacaraṃ hutvā arūpāvacaraṃ na jātanti paṭikkhipatīti adhippāyo.

“肉眼そのものが天眼である”と望んでいるわけではない、というのは、法によって支えられている時に、以前の肉眼そのもの(が天眼であること)を望んでいるわけではない、という意図である。肉眼の生起が道である(とされるの)は、肉眼を縁とすることを示すために説かれたのであり、それによって取(執着)のない状態を立証するためのものではない。“色界の(諸法)の”とは、色界の禅定を縁として生じた大種が色界のものであると、彼(論敵)が望んでいるという意図である。“無色界の”という箇所においても、この理趣(方法)による。無色界の瞬間には色界の心が存在しないため、それを否定している。つまり、その瞬間に色界となって無色界が(同時に)生じることはないとして否定しているという意図である。

374. Kiñcāpi dibbacakkhuno dhammupatthaddhassa paññācakkhubhāvaṃ na icchati, yena tīṇi cakkhūni dhammupatthambhena cakkhuntarabhāvaṃ vadato bhaveyyunti adhippāyo.

374. 法に支えられた天眼が慧眼(知恵の眼)である状態を望んでいないとしても、それによって、法の支えによって三つの眼が(相互に)他の眼の状態になる、と説く者の意図がある。

Dibbacakkhukathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

天眼論の註釈(義釈)を終わる。

9. Yathākammūpagatañāṇakathāvaṇṇanā

9. 随業受生智論の註釈。

377. Dibbena cakkhunā yathākammūpage satte pajānātīti yathākammūpagatañāṇassa upanissaye dibbacakkhumhi karaṇaniddeso kato, na yathākammūpagatajānanakiccake. Taṃkiccakeyeva pana paro karaṇaniddesaṃ maññatīti āha ‘‘ayoniso gahetvā’’ti. Yathākammūpagatañāṇameva dibbacakkhunti laddhīti iminā vacanena dibbacakkhumeva yathākammūpagatañāṇanti evaṃ [Pg.77] bhavitabbaṃ. Eva-saddo ca aṭṭhāne ṭhito dibbacakkhusaddassa parato yojetabbo. Yathākammūpagatañāṇassa hi so dibbacakkhuto atthantarabhāvaṃ nivāreti. Na hi dibbacakkhussa yathākammūpagatañāṇatoti.

377. “天眼によって、業に従って(趣に)赴く衆生を如実に知る”という(経文について)、随業受生智の近因である天眼において(“天眼によって”という)具格の指示がなされているのであり、随業受生という知る作用においてではない。しかし、他者(論敵)はその作用そのものに具格の指示があると考えており、“理にかなわぬ捉え方をして”と言われている。随業受生智こそが天眼であるという説(執見)については、この言葉によって“天眼こそが随業受生智である”とされるべきである。そして“こそ(eva)”という言葉は、不適切な箇所に置かれており、天眼という言葉の後に結合されるべきである。なぜなら、それは随業受生智が天眼とは別の意味であることを否定するからである。天眼が随業受生智(と別であること)を(否定するの)ではないからである。

Yathākammūpagatañāṇakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

随業受生智論の註釈を終わる。

10. Saṃvarakathāvaṇṇanā

10. 律儀論(戒の抑制)の註釈。

379. Cātumahārājikānaṃ saṃvarāsaṃvarasabbhāvo āṭānāṭiyasuttena pakāsitoti ‘‘tāvatiṃse deve upādāyā’’ti āha. Evaṃ sati sugatikathāyaṃ ‘‘tāvatiṃse saṅgahitānaṃ pubbadevānaṃ surāpānaṃ, sakkadevānaṃ surāpānanivāraṇaṃ suyyati, taṃ tesaṃ surāpānaṃ asaṃvaro na hotī’’ti vattabbaṃ hoti.

379. 四大王衆天における律儀(抑制)と非律儀の存在は‘アーターナーティヤ・スッタ’によって明らかにされているので、“三十三天(タピティンサ)を始めとして”と言われている。そうであるならば、善趣論において“三十三天に含まれるかつての神々(阿修羅)が酒を飲むこと、帝釈天(サッカ)らの神々が酒を飲むのを禁じることが聞かれるが、彼らのその飲酒は非律儀ではない”と言われるべきである。

Saṃvarakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

律儀論の註釈を終わる。

Tatiyavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第三品(三品)の註釈を終わる。

4. Catutthavaggo

4. 第四品(四品)。

1. Gihissa arahātikathāvaṇṇanā

1. 在家者の阿羅漢論の註釈。

387. Gihisaṃyojanasampayuttatāyāti etena gihichandarāgasampayuttatāya eva ‘‘gihī’’ti vuccati, na byañjanamattenāti imamatthaṃ dasseti.

387. “在家の結(煩悩の束縛)と相応していることにより”という(文言)によって、在家の欲貪(欲愛)と相応していることによってのみ“在家者”と呼ばれるのであり、単なる外見(特徴)によってではない、というこの意味を示している。

Gihissa arahātikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

在家者の阿羅漢論の註釈を終わる。

2. Upapattikathāvaṇṇanā

2. 出生(化生)論の註釈。

388. Ayonisoti opapātiko hoti, tattha tassāyevūpapattiyā parinibbāyīti atthaṃ gahetvāti adhippāyo.

388. “理にかなわぬ(捉え方)”とは、化生(の存在)があり、そこにおいてその出生(の生)において般涅槃する者である、という意味で捉えているという意図である。

Upapattikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

出生論の註釈を終わる。

4. Samannāgatakathāvaṇṇanā

4. 具足(成就)論の註釈。

393. Samannāgatakathāyaṃ [Pg.78] pattiṃ sandhāya paṭijānanto catūhi khandhehi viya samannāgamaṃ na vadatīti tassa catūhi phassādīhi samannāgamappasaṅgo yathā hoti, taṃ vattabbaṃ.

393. 具足論において、得(獲得)を念頭に置いて肯定する者は、四蘊(による具足)のように具足を説いていない。それゆえ、彼に四つの触などによる具足の不都合(過失)が生じるように、それが説かれるべきである。

Samannāgatakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

具足論の註釈を終わる。

5. Upekkhāsamannāgatakathāvaṇṇanā

5. 捨(ウペッカー)具足論の註釈。

397. Imināva nayenāti ‘‘tattha dve samannāgamā’’tiādi sabbaṃ yojetabbaṃ. Tattha pattidhammo nāma rūpāvacarādīsu aññatarabhūmiṃ paṭhamajjhānādivasena pāpuṇantassa paṭhamajjhānādīnaṃ paṭilābho. Niruddhesupi paṭhamajjhānādīsu anirujjhanato cittavippayutto saṅkhāro, yena supanto sajjhāyādipasuto ca tehi samannāgatoti vuccatīti vadanti.

397. この方法によって、“そこには二つの具足がある”等、すべてを結合すべきである。そこにおいて“獲得される法(得法)”とは、色界等において、初禅等によっていずれかの地(界)に到達する者の、初禅等の獲得である。たとえ初禅等が滅しても滅びないことから、それは心不相応行(法)であり、それによって、眠っている者や読誦等に専念している者もそれらを具足していると言われる、と彼らは説いている。

Upekkhāsamannāgatakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

捨具足論の註釈を終わる。

6. Bodhiyābuddhotikathāvaṇṇanā

6. 菩提によって仏であるという論の註釈。

398. Tasmāti yathāvuttassa ñāṇadvayassa bodhibhāvato. Taṃ aggahetvā pattidhammavasena natthitāya bodhiyā samannāgato buddhoti yesaṃ laddhi, te sandhāya pucchā ca anuyogo ca sakavādissāti yojanā daṭṭhabbā.

398. “それゆえ”とは、上述の二つの知(智)が菩提であることからである。それを捉えずに、獲得される法の資格によって、(それがないために)菩提を具足していない者が仏であるという説(執見)を持つ者たちを念頭に置いて、自説を支持する者の質問と追究(論理的追求)がなされると解釈すべきである。

Bodhiyābuddhotikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

菩提によって仏であるという論の註釈を終わる。

7. Lakkhaṇakathāvaṇṇanā

7. 相(特徴・相好)論の註釈。

402. Bodhisattameva sandhāya vuttanti lakkhaṇasamannāgatesu abodhisatte chaḍḍetvā bodhisattameva gahetvā idaṃ suttaṃ vuttaṃ, na [Pg.79] bodhisattato añño lakkhaṇasamannāgato natthīti. Nāpi sabbesaṃ lakkhaṇasamannāgatānaṃ bodhisattatā, tasmā asādhakanti adhippāyo.

402. “菩薩のみを念頭に置いて説かれた”とは、相を具足していても菩薩ではない者を除外し、菩薩のみを採り上げてこの経が説かれたのであり、菩薩以外に相を具足する者がいないわけではない。また、相を具足する者すべてが菩薩であるわけでもない。ゆえに、(相手の主張は)証明にならない、という意図である。

Lakkhaṇakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

相論の註釈を終わる。

8. Niyāmokkantikathāvaṇṇanā

8. 正性決定(への入定)論の註釈。

403. Ṭhapetvā pāramīpūraṇanti pāramīpūraṇeneva te ‘‘bodhiyā niyatā narā’’ti vuccantīti dasseti. Kevalañhi nantiādinā ca na niyāmakassa nāma kassaci uppannattā byākarontīti dasseti.

403. “波羅蜜の充足を除いて”とは、波羅蜜を充足することによってのみ、彼らは“悟りについて決定した人々である”と言われることを示している。また、“単にそれ(波羅蜜の充足)によって……”等によって、決定者(正性決定に至った者)という名のある者が生じたから記別(予言)を与えるのではない、ということを示している。

Niyāmokkantikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

決定(正性決定)への入入に関する論議の解説、終了。

10. Sabbasaṃyojanappahānakathāvaṇṇanā

10. 全ての結(煩悩)の捨断に関する論議の解説。

413. Nippariyāyenevāti avasiṭṭhassa pahātabbassa abhāvā ‘‘sabbasaṃyojanappahāna’’nti imaṃ pariyāyaṃ aggahetvā arahattamaggena pajahanato evāti gaṇhātīti vuttaṃ hoti. Appahīnassa abhāvāti avasiṭṭhassa pahātabbassa abhāvā paṭijānātīti vadanti, tathā ‘‘anavasesappahāna’’nti etthāpi. Evaṃ sati tena attano laddhiṃ chaḍḍetvā sakavādissa laddhiyā paṭiññātanti āpajjati.

413. “直接的にのみ”とは、捨断されるべき残りのものが存在しないことから、“全ての結の捨断”というこの方便(比喩的表現)を取らず、阿羅漢道によって捨断することのみによると解釈するという意味である。“断たれていないものの不在”とは、捨断されるべき残りのものが存在しないこと(を根拠に)確言すると彼らは言う。同様に“余すところなき捨断”という箇所においてもそうである。そうであるならば、彼は自らの説を捨てて自説者の説を承認したことになる。

Sabbasaṃyojanappahānakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

全ての結の捨断に関する論議の解説、終了。

Catutthavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第四品(第四節)の解説、終了。

5. Pañcamavaggo

5. 第五品(第五節)。

1. Vimuttikathāvaṇṇanā

1. 解脱に関する論議의 解説。

418. Phalañāṇaṃ na hotīti ‘‘vimuttānī’’ti vā tadaṅgavimuttiyādibhāvato maggena pahīnānaṃ puna anuppattito ca ‘‘avimuttānī’’ti vā [Pg.80] na vattabbānīti adhippāyo. Gotrabhuñāṇañcettha vipassanāggahaṇena gahitanti daṭṭhabbaṃ.

418. “果の知ではない”とは、彼岸解脱(随一解脱)等の状態にあるがゆえに“解脱している”とも、あるいは道によって断じられたものが再び生じないがゆえに“解脱していない”とも言うべきではない、という意図である。また、ここでの種姓の知(ゴトラブー)は、観(ヴィパッサナー)の把握によって含まれると見るべきである。

Vimuttikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

解脱に関する論議の解説、終了。

2. Asekhañāṇakathāvaṇṇanā

2. 無学の知に関する論議の解説。

421. Na panetaṃ asekhanti etena asekhavisayattā asekhameva ñāṇanti parassa laddhi, na pana asekhassāti imamatthaṃ dasseti.

421. “しかし、これは無学ではない”というこれによって、無学の対象であるから無学の知であるというのが他派の説であり、無学者の(知)ではない、というこの意味を示している。

Asekhañāṇakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

無学の知に関する論議の解説、終了。

3. Viparītakathāvaṇṇanā

3. 顚倒に関する論議の解説。

424. Na pathavīyevāti lakkhaṇapathavīyeva, sasambhārapathavīyeva vā na hotīti attho. Anicce niccantiādivipariyeso pana viparītañāṇaṃ nāmāti aññāṇepi ñāṇavohāraṃ āropetvā vadatīti daṭṭhabbaṃ.

424. “地(土)だけではない”とは、特徴としての地だけ、あるいは構成要素としての地だけではないという意味である。しかし、無常なるものを常であるとするなどの顚倒は“顚倒した知”と呼ばれるのであり、無知(誤解)に対しても知という呼称を冠して語っていると見るべきである。

Viparītakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

顚倒に関する論議の解説、終了。

4. Niyāmakathāvaṇṇanā

4. 決定(正性決定)に関する論議の解説。

428-431. Ñāṇaṃ atthi, yaṃ saccānulomaṃ maggañāṇānugatikaṃ passanto bhagavā ‘‘bhabbo’’ti jānātīti laddhi. Paṭhamapañhameva catutthaṃ katvāti ettha ‘‘niyatassa aniyāmagamanāyā’’ti viparītānuyogato pabhuti gaṇetvā ‘‘catuttha’’nti āha.

428-431. “知が存在し、それによって真理に随順し、道智に従うもの(可能性)を見て、世尊は‘(悟りを得る)器である’と知るのである”というのが(他派の)説である。“最初の問いを第四として”とは、ここでは“決定した者が非決定へ行くことについて”という逆の質問から数えて“第四”と言っている。

Niyāmakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

決定に関する論議の解説、終了。

5. Paṭisambhidākathāvaṇṇanā

5. 無碍解(四無碍解)に関する論議の解説。

432-433. Yaṃkiñci ariyānaṃ ñāṇaṃ, sabbaṃ lokuttaramevāti gaṇhantenapi sabbaṃ ñāṇaṃ paṭisambhidāti na sakkā vattuṃ. Anariyānampi hi ñāṇaṃ ñāṇamevāti[Pg.81]. Tassa vā ñāṇataṃ na icchatīti vattabbaṃ. Pathavīkasiṇasammutiyaṃ samāpattiñāṇaṃ sandhāyāti anariyassa etaṃ ñāṇaṃ sandhāyāti adhippāyo siyā.

432-433. “聖者たちのいかなる知も、すべて出世間である”と解釈する者であっても、“すべての知が(四)無碍解である”と言うことはできない。なぜなら、凡夫たちの知もまた知であるから。あるいは、それ(凡夫の知)が知であることを認めない、と言うべきである。“地遍(地カシナ)の世俗における等至の知に関して”とは、凡夫のその知に関するという意味である。

Paṭisambhidākathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

無碍解に関する論議の解説、終了。

6. Sammutiñāṇakathāvaṇṇanā

6. 世俗智に関する論議の解説。

434-435. Saccanti vacanasāmaññena ubhayassapi saccasāmaññattaṃ gahetvā vadatīti dassento ‘‘tatthā’’tiādimāha.

434-435. “真理(諦)”という言葉の共通性によって、両方(世俗と勝義)ともに真理としての共通性があると考えて語っていることを示すために、“そこで……”等と言った。

Sammutiñāṇakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

世俗智に関する論議の解説、終了。

7. Cittārammaṇakathāvaṇṇanā

7. 心の対象(所縁)に関する論議の解説。

436-438. Phassassa phusanalakkhaṇaṃ manasikarototi etena purimā vattabbapaṭiññā anupadadhammamanasikārato aññaṃ samudāyamanasikāraṃ sandhāya katāti dasseti.

436-438. “触の接触という特徴を意に念ずる”というこれによって、前の(述べられるべき)承認は、逐法作意(法を一つずつ念ずること)とは異なる総合作意(ひとまとめにして念ずること)に関してなされたものであることを示している。

Cittārammaṇakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

心の対象に関する論議の解説、終了。

8. Anāgatañāṇakathāvaṇṇanā

8. 未来の知に関する論議の解説。

439-440. Sabbasmimpīti ‘‘pāṭaliputtassa kho’’tiādinā anāgate ñāṇanti vuttanti anāgatabhāvasāmaññena anantarānāgatepi ñāṇaṃ icchantīti vuttaṃ hoti.

439-440. “すべてにおいて”とは、“パータリプッタの……”等によって、未来における知が説かれているので、未来の状態であるという共通性によって、直近の未来においても知を認めている、ということである。

Anāgatañāṇakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

未来智論の注釈が終了した。

9. Paṭuppannañāṇakathāvaṇṇanā

9. 現在智論の注釈

441-442. Vacanaṃ [Pg.82] nissāyāti atthato āpannaṃ vacanaṃ, anujānanavacanaṃ vā nissāya. Santatiṃ sandhāyāti bhaṅgānupassanānaṃ bhaṅgato anupassanāsantatiṃ sandhāyāti adhippāyo.

441-442. “言葉に依って”とは、意味において至った言葉、あるいは容認の言葉に依ってということである。“相続に関して”とは、壊随観(壊の観察)において、壊(滅び)から生じる随観の相続に関してという意味である。

Paṭuppannañāṇakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

現在智論の注釈が終了した。

10. Phalañāṇakathāvaṇṇanā

10. 果智論の注釈

443-444. Buddhānaṃ viyāti yathā buddhā sabbappakāraphalaparopariyattajānanavasena attano eva ca balena phalaṃ jānanti, evanti vuttaṃ hoti.

443-444. “諸仏のように”とは、諸仏があらゆる様態の(果の)優劣を知る智の状態によって、自らの力によって果を知るように、ということである。

Phalañāṇakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

果智論の注釈が終了した。

Pañcamavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第五品の注釈が終了した。

Mahāpaṇṇāsako samatto.

大五十篇(マハー・パンニャーサカ)が完了した。

6. Chaṭṭhavaggo

6. 第六品

1. Niyāmakathāvaṇṇanā

1. 決定論の注釈

445-447. Aniyato nāma na hotīti yathā micchattaniyatassa bhavantare aniyataṃ nāma hoti, evaṃ etassa kadācipi aniyatatā na hotīti yo niyāmo, so asaṅkhatoti adhippāyo.

445-447. “不定ではない”とは、邪性に決定した者が別の生存において不定となることがあるように、これ(正性決定)にはいかなる時も不定であることがない、という決定(ニヤーマ)が“無為”であるという意味である。

Niyāmakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

決定論の注釈が終了した。

2. Paṭiccasamuppādakathāvaṇṇanā

2. 縁起論の注釈

451. Kāraṇaṭṭhena ṭhitatāti kāraṇabhāvoyeva. Etena ca dhammānaṃ kāraṇabhāvo dhammaṭṭhitatāti etamatthaṃ dasseti. Tathā ‘‘dhammaniyāmatā’’ti etthāpi.

451. “原因という意味で住立すること”とは、原因の状態そのものである。これによって、諸法の原因の状態が“法住性”であるという、この意味を示している。同様に“法決定性”においても(同様である)。

Paṭiccasamuppādakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

縁起論の注釈が終了した。

3. Saccakathāvaṇṇanā

3. 真諦論の注釈

452-454. Vatthusaccanti [Pg.83] jātiyādi kāmataṇhādi sammādiṭṭhiādi ca. Bādhanapabhavaniyyānikalakkhaṇehi lakkhaṇasaccaṃ bādhanādi.

452-454. “事諦”とは、生など、欲愛など、および正見などである。“相諦”とは、逼迫・生起・出離という特徴による、逼迫などのことである。

Saccakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

真諦論の注釈が終了した。

5. Nirodhasamāpattikathāvaṇṇanā

5. 滅尽定論の注釈

457-459. Kariyamānā karīyatīti arūpakkhandhānaṃ pavattamānānaṃ samathavipassanānukkamena appavatti sādhīyatīti attho. Saṅkhatāsaṅkhatalakkhaṇānaṃ pana abhāvenāti vadanto sabhāvadhammataṃ paṭisedheti. Vodānañca vuṭṭhānapariyāyova. Asaṅkhatabhāve kāraṇaṃ na hoti sabhāvadhammattāsādhakattāti adhippāyo.

457-459. “なされつつある間に、なされる”とは、生起している無色蘊が、止観の順序によって、非生起(不発生)が成し遂げられるという意味である。しかし“有為・無為の特徴の欠如によって”と言うことで、自性法であることを否定している。また“清浄”とは、出定の別名にすぎない。自性法であることを成立させないため、無為であることの原因は存在しない、という意味である。

Nirodhasamāpattikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

滅尽定論の注釈が終了した。

Chaṭṭhavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第六品の注釈が終了した。

7. Sattamavaggo

7. 第七品

1. Saṅgahitakathāvaṇṇanā

1. 摂論の注釈

471-472. Saṅgahitāti sambandhā.

471-472. “摂せられた”とは、関連づけられた、ということである。

Saṅgahitakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

摂論の注釈が終了した。

2. Sampayuttakathāvaṇṇanā

2. 相応論の注釈

473-474. Nānattavavatthānaṃ natthīti vadanto ‘‘tilamhi telaṃ anupaviṭṭha’’nti vacanameva na yujjatīti ‘‘na heva’’nti paṭikkhittanti dasseti.

473-474. “別異の規定はない”と言うことで、“胡麻の中に油が入っている”という言葉自体が適切ではないとし、“決してそうではない(na heva)”と拒絶されていることを示している。

Sampayuttakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

相応論の注釈が終了した。

3. Cetasikakathāvaṇṇanā

3. 心所論釈

475-477. Phassādīnaṃ [Pg.84] ekuppādatādivirahitā sahajātatā natthīti āha ‘‘sampayuttasahajātataṃ sandhāyā’’ti.

475-477. “触(パッサ)などの、同一の生起(同一生)などを欠いた共生(倶生)は存在しない”ということを示すために、“相応共生を指して”と述べている。

Cetasikakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

心所論釈、終わる。

4. Dānakathāvaṇṇanā

4. 布施論釈

478. Deyyadhammavasena codetunti yadi cetasikova dhammo dānaṃ, ‘‘diyyatīti dāna’’nti imināpi atthena cetasikasseva dānabhāvo āpajjatīti codetunti attho.

478. “施物(デーヤダンマ)によって難ずるとは”とは、もし心所そのものが布施(ダーナ)であるならば、“与えられるものが布施である”というこの意味によっても、心所にのみ布施の状態が帰着するということを難ずる、という意味である。

479. Aniṭṭhaphalantiādi acetasikassa dhammassa dānabhāvadīpanatthaṃ vuttanti phaladānabhāvadīpanatthaṃ na vuttanti attho daṭṭhabbo. Aniṭṭhaphalantiādinā acetasikassa dhammassa phaladānaṃ vuttaṃ viya hoti, na dānabhāvo, tannivāraṇatthañcetamāhāti. Evañca katvā anantaramevāha ‘‘na hi acetasiko annādidhammo āyatiṃ vipākaṃ detī’’ti. Iṭṭhaphalabhāvaniyamanatthanti deyyadhammo viya kenaci pariyāyena aniṭṭhaphalatā dānassa natthi, ekantaṃ pana iṭṭhaphalamevāti niyamanatthanti attho.

479. “好ましくない果報”などは、非心所の法の布施の状態を明らかにするために言われたのであって、果報を与える状態を明らかにするために言われたのではない、という意味に解釈すべきである。“好ましくない果報”などによって、非心所の法が果報を与えるということが(あたかも)言われているかのようであり、布施の状態ではない。それを遮るために、これを述べたのである。そうして、そのすぐ後に“非心所の食などの法が、将来に異熟(果報)を与えるのではない”と言ったのである。“好ましい果報であることの限定のために”とは、施物のように、何らかの方法で布施に好ましくない果報があるということはなく、専ら好ましい果報のみであるという限定のためである、という意味である。

Itarenāti ‘‘diyyatīti dāna’’nti iminā pariyāyena. Na pana ekenatthenāti ‘‘deyyadhammova dāna’’nti imaṃ sakavādīvādaṃ nivattetuṃ ‘‘saddhā hiriya’’ntiādikaṃ suttasādhanaṃ paravādīvāde yujjati, ‘‘idhekacco annaṃ detī’’tiādikañca, ‘‘cetasikova dhammo dāna’’nti imaṃ nivattetuṃ ‘‘cetasiko dhammo dāna’’nti imaṃ pana sādhetuṃ ‘‘saddhā hiriya’’ntiādikaṃ sakavādīvāde yujjati, ‘‘idhekacco annaṃ detī’’tiādikaṃ vā ‘‘deyyadhammo dāna’’nti sādhetunti evaṃ nivattanasādhanatthanānattaṃ sandhāya ‘‘na pana ekenatthenā’’ti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Tattha yathā paravādīvāde ca suttasādhanatthaṃ ‘‘na vattabbaṃ cetasiko dhammo dāna’’nti pucchāyaṃ cetasikovāti attho daṭṭhabbo, tathā ‘‘na vattabbaṃ deyyadhammo dāna’’nti pucchāya ca deyyadhammovāti. Deyyadhammo iṭṭhaphaloti iṭṭhaphalābhāvamattameva paṭikkhittanti ettha ‘‘iṭṭhaphalabhāvamattameva paṭikkhitta’’nti pāṭhena bhavitabbanti[Pg.85]. ‘‘Iṭṭhaphalābhāvamattameva disvā paṭikkhitta’’nti vā vattabbaṃ. Saṅkarabhāvamocanatthanti cetasikassa dātabbaṭṭhena deyyadhammassa ca iṭṭhaphalaṭṭhena dānabhāvamocanatthanti vuttaṃ hoti.

“他方によって”とは、“与えられるものが布施である”というこの方法によってである。しかし“一つの意味によってではない”とは、“施物こそが布施である”という自説を退けるために、“信仰(サッダー)、羞(ヒリ)”などの経典による論証を他説の説に適用し、“ここに、ある者は食物を与える”などの(経文)も同様である。一方、“心所こそが布施である”という(説)を退けるために、あるいは“心所という法が布施である”ということを立証するために、“信仰、羞”などの(経文)を自説の説に適用し、“ここに、ある者は食物を与える”などを“施物が布施である”と立証するために用いる。このように、遮断と立証の意味の違いを考慮して“しかし、一つの意味によってではない”と述べられたと知るべきである。そこで、他説の説における経典の立証のために“心所という法が布施であると言うべきではない”という問いにおいて、“心所そのものである”という意味であると知るべきであり、同様に“施物が布施であると言うべきではない”という問いにおいても“施物そのものである”ということである。“施物は好ましい果報である”とは、好ましい果報ではないという状態のみが否定されたのである。ここでは“好ましい果報であることのみが否定された”という読みであるべきである。あるいは“好ましい果報ではないという状態のみを見て否定された”と言うべきである。“混同を避けるために”とは、心所を“与えられるべきもの”という意味において、施物を“好ましい果報”という意味において、それぞれの布施の状態から区別するために言われたのである。

Dānakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

布施論釈、終わる。

5. Paribhogamayapuññakathāvaṇṇanā

5. 受用福徳論釈

483. Paribhogamayaṃ nāma cittavippayuttaṃ puññaṃ atthīti laddhi. Tañhi te sandhāya paribhogamayaṃ puññaṃ pavaḍḍhatīti vadantīti adhippāyo.

483. 受用(パリボーガ)によって生じるもの、すなわち心不相応な福徳が存在するというのが(他派の)教義である。彼らはそれを指して“受用によって生じる福徳が増大する”と言っている、という意味である。

485. Tassāpi vasenāti tassāpi laddhiyā vasena. Pañcaviññāṇānaṃ viya etesampi samodhānaṃ siyāti paṭijānātīti vadanti. Pañcaviññāṇaphassādīnameva pana samodhānaṃ sandhāya paṭijānātīti adhippāyo.

485. “その力によっても”とは、その教義の力によっても(ということである)。五識のように、これら(心不相応な福徳)も集まることがあり得ると承認している、と彼らは言っている。しかし、五識の触などの集まりを指して承認している、というのが意図である。

486. Aparibhuttepīti iminā ‘‘paṭiggāhako paṭiggahetvā na paribhuñjati chaḍḍetī’’tiādikaṃ dasseti. Aparibhutte deyyadhamme puññabhāvato paribhogamayaṃ puññaṃ pavaḍḍhatīti ayaṃ vādo hīyati. Tasmiñca hīne sakavādīvādo balavā. Cāgacetanāya eva hi puññabhāvo evaṃ siddho hotīti adhippāyo. Aparibhuttepi deyyadhamme puññabhāve cāgacetanāya eva puññabhāvoti āha ‘‘sakavādīvādova balavā’’ti.

486. “受用されない時でも”によって、“受取人が受け取った後で、受用せずに捨てる”などのことを示している。施物が受用されない時に福徳であることから、“受用によって生じる福徳が増大する”というこの説は失墜する。それが失墜したとき、自説が強力となる。捨てる思(チェータナー)こそが福徳であるということが、このように証明されるからである。施物が受用されない時でも福徳であることにおいて、捨てる思こそが福徳であるので、“自説こそが強力である”と述べたのである。

Paribhogamayapuññakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

受用福徳論釈、終わる。

6. Itodinnakathāvaṇṇanā

6. 追善供養論釈

488-491. Teneva yāpentīti teneva cīvarādinā yāpenti, teneva vā cīvarādidānena yāpenti, sayaṃkatena kammunā vināpīti adhippāyo. Iminā kāraṇenāti yadi yaṃ ito cīvarādi dinnaṃ, na tena yāpeyyuṃ, kathaṃ anumodeyyuṃ…pe… somanassaṃ paṭilabheyyunti laddhiṃ patiṭṭhapentassapīti vuttaṃ hoti.

488-491. “それによってのみ生活する”とは、その衣などによってのみ生活する、あるいはその衣などの布施によってのみ生活する(という意味である)。自分で行った業なしにでも、という意図である。“この理由によって”とは、もし、ここから与えられたその衣などによって生活しないのであれば、どうして随喜し……中略……歓喜を得るであろうか、という教義を確立させようとする者に対しても言われたのである。

Itodinnakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

追善供養論釈、終わる。

7. Pathavīkammavipākotikathāvaṇṇanā

7. 大地業異熟論釈

492. Phasso [Pg.86] sukhavedanīyādibhedo hotīti phassena sabbampi kammavipākaṃ dassetvā puna attavajjehi sampayogadassanatthaṃ ‘‘so ca saññādayo cā’’tiādi vuttaṃ. Atthi ca nesanti sāvajjane cakkhuviññāṇādisahajātadhamme sandhāya vuttaṃ. Yo tattha iṭṭhavipāko, tassa patthanāti iṭṭhavipāke eva patthanaṃ katvā kammaṃ karontīti kammūpanissayabhūtameva patthanaṃ dasseti, paccuppannavedanāpaccayaṃ vā taṇhaṃ upādānādinibbattanavasena dukkhassa pabhāvitaṃ. Mūlataṇhāti paccuppannavipākavaṭṭanibbattakakammassa upanissayabhūtaṃ purimataṇhaṃ, kammasahāyaṃ vā vipākassa upanissayabhūtaṃ.

492. “触は楽受によって経験されるなどの分類がある”と、触によってすべての業の異熟を示し、さらに自らの過失を伴う相応を示すために“それは想(サンニャー)などである”と述べられた。“それらが彼らにある”とは、有漏の眼識などの共生の法を指して言われたものである。そこにある“好ましい異熟を、それを願うこと”とは、好ましい異熟にのみ願をかけて業を行うということであり、業の近依となった願いを示している。あるいは現在の受を縁とする渇愛が、取などを生じさせることによって苦しみを発生させることである。“根本の渇愛”とは、現在の異熟の輪を生じさせる業の近依である以前の渇愛、あるいは業の伴侶であり異熟の近依であるものである。

493. Sakasamayavasena ca codanāya payujjamānataṃ dassetuṃ ‘‘tesañca laddhiyā’’tiādimāha.

493. 自らの宗義による反論が用いられていることを示すために、“彼らの教義によって”などを述べた。

494. Paṭilābhavasenāti kamme sati pathaviyādīnaṃ paṭilābho hotīti kammaṃ taṃsaṃvattanikaṃ nāma hotīti dasseti.

494. “取得によって”とは、業があるとき大地などの取得があるということで、業がそれに繋がるものであることを示している。

Pathavīkammavipākotikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

大地業異熟論釈、終わる。

8. Jarāmaraṇaṃvipākotikathāvaṇṇanā

8. 老死異熟論釈

495. Sampayogalakkhaṇābhāvāti ‘‘ekārammaṇā’’ti imassa sampayogalakkhaṇassa abhāvāti adhippāyo.

495. “相応の特長を欠くことによって”とは、“同一の所縁”というこの相応の特長を欠くことによって、という意図である。

496. Pariyāyo natthīti sakavādinā attanā vattabbatāya pariyāyo natthīti abyākatānaṃ jarāmaraṇassa vipākanivāraṇatthaṃ abyākatavasena pucchā na katāti dasseti.

496. “方法がない”とは、自説の論者が自ら述べるべき方法がないということで、無記の法である老死の異熟性を否定するために、無記としての問いがなされなかったことを示している。

497. Aparisuddhavaṇṇatā jarāyevāti keci, taṃ akusalakammaṃ kammasamuṭṭhānassātiādinā rūpasseva dubbaṇṇatādassanena samamevāti.

497. “不浄な顔色が老いそのものである”と言う者がいる。それは、“不善の業が、業から生じた(色法の)……”などと言って、色法の醜さを示すのと同様である。

Jarāmaraṇaṃvipākotikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

老死異熟論釈、終わる。

9. Ariyadhammavipākakathāvaṇṇanā

9. 聖法異熟論釈

500. Vaṭṭanti [Pg.87] kammādivaṭṭaṃ.

500. “輪(ヴァッタ)”とは、業などの輪(三輪)のことである。

Ariyadhammavipākakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

聖法異熟論釈、終わる。

10. Vipākovipākadhammadhammotikathāvaṇṇanā

10. 異熟性法論釈

501. Tappaccayāpīti yassa vipākassa vipāko aññamaññapaccayo hoti tappaccayāpi aññamaññapaccayabhūtatopīti adhippāyo. So hītiādinā purimapaṭiññāya imassa codanassa kāraṇabhāvaṃ dasseti. Aññamaññapaccayādīsu paccayaṭṭhenāti ādi-saddena sahajātādipaccaye saṅgaṇhitvā tesu tena tena paccayabhāvenāti dasseti.

501. “‘その縁によっても’とは、ある果報に対して果報が相互縁となる場合、その縁によっても、すなわち相互縁となったことによっても、という意味である。‘彼は実に’等によって、前の誓約に対してこの詰問の理由であることを示している。‘相互縁等において縁の意味によって’という言葉の中の‘等(ādi)’という語によって、共生縁等を含め、それらにおいてそれぞれの縁の状態であることを示している。”

Vipākovipākadhammadhammotikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“‘果報は果報の性質を持つ法であるか’の議論の注釈が終了した。”

Sattamavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

“第七品(第七章)の注釈が終了した。”

8. Aṭṭhamavaggo

8. “第八品(第八章)”

1. Chagatikathāvaṇṇanā

1. “六趣論(六つの行き先に関する議論)の注釈”

503-504. Vaṇṇoti vaṇṇanibhā saṇṭhānañca vuccatīti āha ‘‘sadisarūpasaṇṭhānā’’ti.

“503-504. ‘色(vaṇṇa)’とは、色の輝きと形状を言う。それゆえに‘等しい色の形状(を有するもの)’と言っている。”

Chagatikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“六趣論の注釈が終了した。”

2. Antarābhavakathāvaṇṇanā

2. “中有論(中間の生に関する議論)の注釈”

505. Atidūrassa antaritassa pattabbassa desassa dassanato dibbacakkhuko viya. Ākāsena pathavantaraṭṭhānāni bhinditvā gamanato iddhimā viya. Na sahadhammenāti yadi so bhavānaṃ antarā na siyā, na nāma antarābhavoti paṭikkhepe karaṇaṃ natthīti adhippāyo.

505. “極めて遠く、隔てられた、到達すべき場所を見ることから、天眼を持つ者のようである。空によって道の中間の場所を貫いて行くことから、神通力を持つ者のようである。‘法とともにではない’とは、もし生の間にそれ(中有)がなければ、中有という名も存在しないはずであり、拒絶する理由はないという意味である。”

506. Tattha [Pg.88] jātijarāmaraṇāni ceva cutipaṭisandhiparamparañca anicchantoti etena cutianantaraṃ antarābhavaṃ khandhāti, vattamānā jātīti, mātukucchimeva paviṭṭhā antaradhāyamānā maraṇanti na icchati.

506. “そこにおいて、生老死および死と再生の連鎖を認めない者について。これにより、死の直後の中有の五蘊を‘現在の生(jāti)’とし、母胎に入って消滅することを‘死(maraṇa)’とすることを、彼は認めないという意味である。”

507. Yathā kāmabhavādīsu tattha tattheva punappunaṃ cavitvā upapattivasena cutipaṭisandhiparamparā hoti, evaṃ taṃ tattha na icchatīti dasseti.

507. “欲界などにおいて、まさにその場所で何度も死んでは生まれることによる死と再生の連鎖があるように、それ(中有)においてもそれを認めないということを示している。”

Antarābhavakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“中有論の注釈が終了した。”

3. Kāmaguṇakathāvaṇṇanā

3. “五欲論(欲の属性に関する議論)の注釈”

510. Kāmabhavassa kamanaṭṭhena kāmabhavabhāvo sabbepi kāmāvacarā khandhādayo kāmabhavoti iminā adhippāyena daṭṭhabbo. Upādinnakkhandhānameva pana kāmabhavabhāvo dhātukathāyaṃ dassito, na kamanaṭṭhena kāmabhavabhāvo. ‘‘Pañcime, bhikkhave, kāmaguṇā’’ti vacanamattaṃ nissāyāti pañceva kāmakoṭṭhāsā ‘‘kāmo’’ti vuttāti kāmadhātūtivacanaṃ na aññassa nāmanti iminā adhippāyenevaṃ vacanamattaṃ nissāyāti attho.

510. “欲界の状態は、希求するという意味において、すべての欲界に属する五蘊などが欲界であるという意図で見るべきである。しかし、‘界説(Dhatukatha)’においては、執受された五蘊のみが欲界の状態として示されており、希求するという意味での欲界の状態ではない。‘比丘たちよ、これら五つの欲の属性がある’という言葉のみに基づき、五つの欲の区分が‘欲(kāma)’と呼ばれている。よって‘欲界’という言葉は他のものの名称ではないという意図で、このように‘言葉のみに基づき’と言っているのである。”

Kāmaguṇakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“五欲論の注釈が終了した。”

5. Rūpadhātukathāvaṇṇanā

5. “色界論(色界の要素に関する議論)の注釈”

515-516. Rūpadhātukathāyaṃ rūpadhātūti vacanato rūpīdhammeheva rūpadhātuyā bhavitabbanti laddhi daṭṭhabbā. Suttesu ‘‘tayome bhavā’’tiādinā (dī. ni. 3.305) paricchinnabhūmiyova bhūmiparicchedo, ‘‘heṭṭhato avīcinirayaṃ pariyantaṃ karitvā’’tiādikammaparicchindanampi (vibha. 182) vadanti.

“515-516. 色界論において、‘色界’という言葉から、色界は色法(形ある法)のみで構成されるべきであるという見解が見て取れる。経典においては、‘これら三つの生存’等によって、区分された階位(地)こそが階位の区分であるとし、また‘下は阿鼻地獄を限界として’等のように、業の区分についても説かれている。”

Rūpadhātukathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“色界論の注釈が終了した。”

6. Arūpadhātukathāvaṇṇanā

6. “無色界論(無色界の要素に関する議論)の注釈”

517-518. Imināvupāyenāti [Pg.89] yathā hi purimakathāyaṃ rūpino dhammā avisesena ‘‘rūpadhātū’’ti vuttā, evamidhāpi arūpino dhammā avisesena ‘‘arūpadhātū’’ti vuttāti tattha vuttanayo idhāpi samānoti adhippāyo.

“517-518. ‘この方法によって’とは、前の議論(色界論)において色法が区別なく‘色界’と呼ばれたように、ここでも無色法が区別なく‘無色界’と呼ばれている。したがって、そこで説かれた理趣がここでも同様であるという意味である。”

Arūpadhātukathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“無色界論の注釈が終了した。”

7. Rūpadhātuyāāyatanakathāvaṇṇanā

7. “色界における処(十二処)論の注釈”

519. Ghānanimittānipīti idaṃ ghānādinimittānipīti vattabbaṃ. Nimittanti ghānādīnaṃ okāsabhāvena upalakkhitaṃ tathāvidhasaṇṭhānaṃ rūpasamudāyamāha.

519. “‘鼻の徴標(ghānanimitta)’等とは、鼻などの徴標と言うべきものである。‘徴標(nimitta)’とは、鼻などの感覚器官の場所として特徴づけられる、そのような形状を持った色法の集まりを指している。”

Rūpadhātuyāāyatanakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“色界における処論の注釈が終了した。”

8. Arūperūpakathāvaṇṇanā

8. “無色界における色法論の注釈”

524-526. Sukhumarūpaṃ atthi, yato nissaraṇaṃ taṃ āruppanti adhippāyo.

“524-526. 微細な色法が存在するが、それ(色法)から脱したものが無色界(āruppa)である、という意味である。”

Arūperūpakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“無色界における色法論の注釈が終了した。”

9. Rūpaṃkammantikathāvaṇṇanā

9. “色は業であるという議論の注釈”

527-537. Pakappayamānāti āyūhamānā, sampayuttesu adhikaṃ byāpāraṃ kurumānāti attho. Purimavāreti ‘‘yaṃkiñci akusalena cittena samuṭṭhitaṃ rūpaṃ, sabbaṃ taṃ akusala’’nti imaṃ pañhaṃ vadati.

“527-537. ‘構想する(pakappayamānā)’とは、努力すること(āyūhamānā)であり、相応するものたちにおいて多大な働きをなすという意味である。前段においては、‘不善な心によって引き起こされたいかなる色法も、そのすべては不善である’というこの問いを述べている。”

Rūpaṃkammantikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“色は業であるという議論の注釈が終了した。”

10. Jīvitindriyakathāvaṇṇanā

10. 命根論の釈(Jīvitindriyakathāvaṇṇanā)

540. Arūpajīvitindriyantipañhe [Pg.90] ‘‘atthi arūpīnaṃ dhammānaṃ āyū’’tiādikaṃ pañhaṃ antaṃ gahetvā vadati. Arūpadhammānaṃ cittavippayuttaṃ jīvitindriyasantānaṃ nāma atthīti icchatīti ettha rūpārūpadhammānaṃ taṃ icchanto arūpadhammānaṃ icchatīti vattuṃ yuttoti ‘‘arūpadhammāna’’nti vuttanti daṭṭhabbaṃ.

540. “無色の命根”という問いにおいて、“無色の諸法には寿命があるのか”などの問いの最後までを(一つの見解として)把握して述べている。無色の法には、心不相応な命根の相続というものが存在すると(他説者が)認めていることについて、ここでは色法・無色法のそれを認めている者が、無色法のそれも認めていると言うのが適当であるから、“無色法の”と述べられたと知るべきである。

541. Sattasantāne rūpino vā dhammā hontūtiādināpi tameva jīvitindriyasantānaṃ vadatīti veditabbaṃ.

541. “有情の相続において色ある諸法があろうとも……”という箇所によっても、まさにその命根の相続のことを述べていると知るべきである。

542. Pubbāparabhāgaṃ sandhāyāti samāpattiyā āsannabhāvato tadāpi samāpannoyevāti adhippāyo.

542. “前後際を指して”とは、等至(三昧)に近接している状態から、その時も等至した者そのものであるという意味である。

544-545. Dve jīvitindriyānīti ‘‘pucchā sakavādissa, paṭiññā itarassā’’ti purimapāṭho. ‘‘Pucchā paravādissa, paṭiññā sakavādissā’’ti pacchimapāṭho, so yutto.

544-545. “二つの命根”については、“問いは自説者、承諾は他者”というのが前の読み(テキスト)である。“問いは他説者、承諾は自説者”というのが後の読みであり、それが適切である。

Jīvitindriyakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

命根論の釈、終わる。

11. Kammahetukathāvaṇṇanā

11. 業因論の釈(Kammahetukathāvaṇṇanā)

546. Sesanti pāṇātipātādikammassa hetūti ito purimaṃ sotāpannādianuyogaṃ vadati. Handa hīti paravādissevetaṃ sampaṭicchanavacananti sampaṭicchāpetunti na sakkā vattuṃ, ‘‘katamassa kammassa hetū’’ti pana sakavādī taṃ sampaṭicchāpetuṃ vadatīti yujjeyya, sampaṭicchāpetunti pana pakkhaṃ paṭijānāpetunti atthaṃ aggahetvā paravādī attano laddhiṃ sakavādiṃ gāhāpetunti attho daṭṭhabbo.

546. “残りは”とは、殺生などの業の因についてであり、これより前の預流者などの適用(質問)を述べている。“さあ(ハンダ・ヒー)”とは他説者の承諾の言葉であるから、(自説者が他説者に)承諾させるとは言えない。“どの業の因か”については、自説者がそれを(他説者に)承諾させるために述べているというのが適当であろう。しかし“承諾させる”とは、一方(他説者)に認めさせるという意味に取らず、他説者が自らの教説(見解)を自説者に受け入れさせるという意味であると解釈すべきである。

Kammahetukathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

業因論の釈、終わる。

Aṭṭhamavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第八品の釈、終わる。

9. Navamavaggo

9. 第九品

1. Ānisaṃsadassāvīkathāvaṇṇanā

1. 功徳を見る者の論の釈(Ānisaṃsadassāvīkathāvaṇṇanā)

547. Vibhāgadassanatthanti [Pg.91] visabhāgadassanatthanti vuttaṃ hoti. Nānācittavasena paṭijānantassa adhippāyamaddanaṃ kathaṃ yuttanti vicāretabbaṃ. Ārammaṇavasena hi dassanadvayaṃ saha vadantassa tadabhāvadassanatthaṃ idaṃ āraddhanti yuttanti. Anussavavasenātiādinā na kevalaṃ aniccādiārammaṇameva ñāṇaṃ vipassanā, atha kho ‘‘anuppādo khema’’ntiādikaṃ nibbāne ānisaṃsadassanañcāti dīpeti.

547. “分別の提示のため”とは、異相の提示のためという意味である。様々な心のあり方によって承諾する者の意図を挫くことが、いかに適当であるかを考察すべきである。なぜなら、所縁によって二つの提示を共に述べる者に対して、その(所縁の)不在を示すために、これが開始されたとするのが適当であるからである。“伝承によって”などにより、単に無常などの所縁のみが智(としての)ヴィパッサナーなのではなく、むしろ“不生は安穏である”などの、涅槃における功徳(利益)を見ることもそうであると示している。

Ānisaṃsadassāvīkathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

功徳を見る者の論の釈、終わる。

2. Amatārammaṇakathāvaṇṇanā

2. 不死を所縁とする論の釈(Amatārammaṇakathāvaṇṇanā)

549. Suttabhayenāti ‘‘pārimaṃ tīraṃ khemaṃ appaṭibhayanti kho, bhikkhave, nibbānassetaṃ adhivacana’’nti (saṃ. ni. 4.238) asaṃyojaniyādibhāvaṃ sandhāya khemādibhāvo vuttoti evamādinā suttabhayenāti daṭṭhabbaṃ.

549. “経典の恐れから”とは、“比丘たちよ、彼岸、安穏、無畏とは、これ涅槃の同義語である”(相応部4.238)という、不相応性などの状態を指して、安穏などの状態が述べられている、といった経典の(権威への)恐れからであると知るべきである。

Amatārammaṇakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

不死を所縁とする論の釈、終わる。

3. Rūpaṃsārammaṇantikathāvaṇṇanā

3. 色は所縁を有すとの論の釈(Rūpaṃsārammaṇantikathāvaṇṇanā)

552-553. Ārammaṇatthassa vibhāgadassanatthanti paccayaṭṭho olubbhaṭṭhoti evaṃ vibhāge vijjamāne paccayolubbhānaṃ visesābhāvaṃ kappetvā akappetvā vā sappaccayattā olubbhārammaṇenapi sārammaṇamevāti na gahetabbanti dassanatthanti vuttaṃ hoti.

552-553. “所縁の意味の分別の提示のため”とは、縁(条件)の意味、依止(依拠)の意味、このように分別の有る中で、縁と依止の差異の不在を想定して、あるいは想定せずに、縁があること(有縁性)によって、依止の所縁によっても、“所縁あり”とだけは受け取るべきではないということを示すために述べられたのである。

Rūpaṃsārammaṇantikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

色は所縁を有すとの論の釈、終わる。

4. Anusayāanārammaṇātikathāvaṇṇanā

4. 随眠は無所縁なりとの論の釈(Anusayāanārammaṇātikathāvaṇṇanā)

554-556. Appahīnattāva [Pg.92] atthīti vuccati, na pana vijjamānattāti adhippāyo.

554-556. “断じられていないがゆえに存在する”と言われるのであり、実在するからではないという意味である。

Anusayāanārammaṇātikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

随眠は無所縁なりとの論の釈、終わる。

5. Ñāṇaṃanārammaṇantikathāvaṇṇanā

5. 智は無所縁なりとの論の釈(Ñāṇaṃanārammaṇantikathāvaṇṇanā)

557-8. Tassa ñāṇassāti maggañāṇassāti vadanti.

557-8. “その智の”とは、道智のことであると(諸師は)言っている。

Ñāṇaṃanārammaṇantikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

智は無所縁なりとの論の釈、終わる。

7. Vitakkānupatitakathāvaṇṇanā

7. 尋随行論の釈(Vitakkānupatitakathāvaṇṇanā)

562. Avisesenevāti ārammaṇasampayogehi dvīhipīti attho.

562. “無差別に”とは、所縁と相応の両方によってという意味である。

Vitakkānupatitakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

尋随行論の釈、終わる。

8. Vitakkavipphārasaddakathāvaṇṇanā

8. 尋の拡散である声の論の釈(Vitakkavipphārasaddakathāvaṇṇanā)

563. Sabbasoti savitakkacittesu sabbattha sabbadā vāti imamatthaṃ dassento āha ‘‘antamaso manodhātupavattikālepī’’ti. Vitakkavipphāramattanti vitakkassa pavattimattanti adhippāyo.

563. “遍く(sabbasoti)”とは、有尋心(savitakkacitta)において、あらゆる場所(sabbattha)で、あらゆる時(sabbadā)に、というこの意味を示して、“たとえ意界の生起する時であっても”と言った。“尋の流露(vitakkavipphāra)のみ”とは、尋の生起のみという意味である。

Vitakkavipphārasaddakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“尋の流露”の語の釈義を終える。

9. Nayathācittassavācātikathāvaṇṇanā

9. “心の如くならざる言葉”の論の釈義。

565. Anāpattīti visaṃvādanādhippāyassa abhāvā musāvādo na hotīti vuttaṃ.

565. “無犯(anāpatti)”とは、欺瞞の意図(visaṃvādanādhippāya)がないため、妄語とはならないということを述べている。

Nayathācittassavācātikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“心の如くならざる言葉”の論の釈義を終える。

11. Atītānāgatasamannāgatakathāvaṇṇanā

11. “過去・未来の具足(samannāgata)”の論の釈義。

568-570. Tāsūti [Pg.93] tāsu paññattīsu. Samannāgamapaññattiyā samannāgatoti vuccati, paṭilābhapaññattiyā lābhīti vuccati. Samannāgatoti vuccati ayaṃ samannāgamapaññatti nāma. Lābhīti vuccati ayaṃ paṭilābhapaññatti nāmāti vā adhippāyo yojetabbo.

568-570. “それらにおいて(tāsu)”とは、それらの施設(paññatti)においてである。具足施設によって“具足せる者”と言われ、獲得施設によって“獲得せる者”と言われる。“具足せる者と言われる、これが具足施設である”、“獲得せる者と言われる、これが獲得施設である”と、その意味を解釈すべきである。

Atītānāgatasamannāgatakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“過去・未来の具足”の論の釈義を終える。

Navamavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第九品の釈義を終える。

10. Dasamavaggo

10. 第十品

1. Nirodhakathāvaṇṇanā

1. “滅”の論の釈義。

571-2. Bhavaṅgacittassa bhaṅgakkhaṇena sahevātiādiṃ vadantena kiriyakhandhānaṃ bhaṅgakkhaṇena saha upapattesiyā khandhā uppajjantīti ca vattabbaṃ, tathā upapattesiyānaṃ bhaṅgakkhaṇena saha upapattesiyā, kiriyānaṃ bhaṅgakkhaṇena saha kiriyāti. Cakkhuviññāṇādīnaṃ kiriyācatukkhandhaggahaṇena gahaṇaṃ. Ñāṇanti maggañāṇaṃ yuttaṃ.

571-2. “有分心の壊滅の瞬間とともに”などを説くことによって、唯作蘊(kiriyakhandha)の壊滅の瞬間とともに生起すべき蘊が生じると言うべきであり、同様に、生起すべきものの壊滅の瞬間とともに生起すべきものが、唯作の壊滅の瞬間とともに唯作が生じると言うべきである。眼識などは、唯作の四蘊の把握によって把握される。“智(ñāṇa)”とは道智(maggañāṇa)がふさわしい。

Nirodhakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“滅”の論の釈義を終える。

3. Pañcaviññāṇasamaṅgissamaggakathāvaṇṇanā

3. “五識を具足せる者の道”の論の釈義。

576. Taṃ lakkhaṇanti ‘‘cha viññāṇā’’ti avatvā ‘‘pañcaviññāṇā uppannavatthukā’’tiādinā vuttaṃ lakkhaṇaṃ. ‘‘Cha viññāṇā’’ti avacanaṃ panettha ‘‘no ca vata re vattabbe’’tiādivacanassa kāraṇanti adhippetaṃ.

576. “その特徴(taṃ lakkhaṇa)”とは、“六識”とは言わずに、“五識は(すでに)生じた依処(vatthu)を伴う”などと述べられた特徴のことである。ここで“六識”と言わなかったのは、“汝よ、そう言うべきではない”などの言葉の理由であると意図されている。

577. Lokiyoti vipassanāmaggamāha. Yaṃ tattha animittanti cakkhuviññāṇasamaṅgikkhaṇe yaṃ animittaṃ gaṇhanto na nimittaggāhīti vutto, tadeva suññatanti adhippāyo.

577. “世俗的(lokiya)”とは、毘鉢舎那(ヴィパッサナー)の道を指している。そこでの“無相(animitta)”とは、眼識を具足する瞬間に、無相を把握して“相を把持する者ではない”と言われた、そのこと自体が“空(suññata)”であるという意味である。

Pañcaviññāṇasamaṅgissamaggakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“五識を具足せる者の道”の論の釈義を終える。

5. Pañcaviññāṇāsābhogātikathāvaṇṇanā

5. “五識は作意を伴わない(asābhoga)”の論の釈義。

584-586. Kusalākusalavasena [Pg.94] namīti kusalākusalabhāvena namitvā pavattīti vuttaṃ hoti. Sā pana ārammaṇappakāraggahaṇaṃ yena alobhādīhi lobhādīhi ca sampayogo hotīti daṭṭhabbo ‘‘sukhamiti cetaso abhāgo’’tiādīsu viya.

584-586. “善・不善によって屈する(namī)”とは、善・不善の状態に屈して生起するという意味である。しかし、それは、“楽であるという心の不関与”などの場合と同様に、無貪などや貪などとの相応があることによって、対象のあり方を把握することであると見なすべきである。

Pañcaviññāṇāsābhogātikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“五識は作意を伴わない”の論の釈義を終える。

6. Dvīhisīlehītikathāvaṇṇanā

6. “二つの戒によって”の論の釈義。

587-589. Khaṇabhaṅganirodhaṃ, na appavattinirodhaṃ, sīlavītikkamanirodhaṃ vā. Vītikkamaṃ viyāti yathā vītikkame kate dussīlo, evaṃ niruddhepīti evaṃ vītikkamena ninnānaṃ sallakkhentoti attho.

587-589. 瞬間的な壊滅による滅であり、不生起による滅や、戒の違犯による滅ではない。“違犯のように(vītikkamaṃ viya)”とは、違犯がなされた時に戒を失った者となるように、たとえ滅してもそのようであるという、違犯によって低められた状態を観察しているという意味である。

Dvīhisīlehītikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“二つの戒によって”の論の釈義を終える。

7. Sīlaṃacetasikantikathāvaṇṇanā

7. “戒は心所(cetasika)ではない”の論の釈義。

590-594. Yena so sīlavāyeva nāma hotīti yena cittavippayuttena ṭhitena upacayena akusalābyākatacittasamaṅgī sīlavāyeva nāma hotīti adhippāyo. Sesamettha ‘‘dānaṃ acetasika’’nti kathāyaṃ vuttanayeneva veditabbanti vuttaṃ, sā pana kathā maggitabbā.

590-594. “それによって、彼はまさに具戒者(sīlavā)と呼ばれる”とは、心不相応として存在し、蓄積(upacaya)されたものによって、不善心や無記心を具足している者であっても、まさに具戒者と呼ばれる、という意味である。ここでの残りの部分は、“施与(dāna)は心所ではない”の論において述べられた方法と同じように理解すべきであると言われている。その論は探し求められるべきである。

Sīlaṃacetasikantikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“戒は心所ではない”の論の釈義を終える。

9. Samādānahetukathāvaṇṇanā

9. “受持を原因とするもの”の論の釈義。

598-600. Samādānahetukathāyaṃ \100 purimakathāsadisamevāti paribhogakathekadesasadisatā daṭṭhabbā.

598-600. “受持を原因とするもの”の論において、“前の論と同じである”とは、享受(paribhoga)の論の一部分と類似していると見なされるべきである。

Samādānahetukathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“受持を原因とするもの”の論の釈義を終える。

11. Aviññattidussīlyantikathāvaṇṇanā

11. “無表の破戒(dussīlya)”の論の釈義。

603-604. Āṇattiyā [Pg.95] ca pāṇātipātādīsu aṅgapāripūrinti ekasmiṃ divase āṇattassa aparasmiṃ divase pāṇātipātaṃ karontassa tadā sā āṇatti viññattiṃ vināyeva aṅgaṃ hotīti aviññatti dussīlyanti adhippāyo.

603-604. 殺生などにおける命令による(行為の)要素の充足については、ある日に命じられた者が別の日に殺生を行うとき、そのとき、その命令は表象(viññatti)を伴わずに(行為の)要素となるので、“無表象の不道徳である”というのが意図である。

Aviññattidussīlyantikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

無表象の不道徳に関する説の注釈が終了した。

Dasamavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第十品の注釈が終了した。

Dutiyo paṇṇāsako samatto.

第二の五十経節(パンナーサカ)が完了した。

11. Ekādasamavaggo

11. 第十一品

4. Ñāṇakathāvaṇṇanā

4. 智に関する説の注釈

614-615. Ñāṇakathāyaṃ seyyathāpi mahāsaṅghikānanti pubbe ñāṇaṃanārammaṇantikathāyaṃ (kathā. 557 ādayo) vuttehi andhakehi aññe idha mahāsaṅghikā bhaveyyuṃ. Yadi aññāṇe vigatetiādinā rāgavigamo viya vītarāgapaññattiyā aññāṇavigamo ñāṇīpaññattiyā kāraṇanti dasseti. Na hi ñāṇaṃ assa atthīti ñāṇī, atha kho aññāṇīpaṭipakkhato ñāṇīti. Yasmā ñāṇapaṭilābhenāti ettha ca ñāṇapaṭilābhena aññāṇassa vigatattā so ñāṇīti vattabbataṃ āpajjatīti attho daṭṭhabbo.

614-615. 智に関する説において、“例えば大衆部らのごとく”とは、以前の“智は無対象である”という説(論事557など)で述べられたアンダカ派とは別の、ここでの大衆部のことであろう。“もし無智が消失したならば”などの文によって、貪欲の消失が離貪者の規定であるのと同様に、無智の消失が“智ある者”という規定の原因であることを示している。智があるから“智ある者”なのではなく、むしろ無智の対立者として“智ある者”なのである。なぜなら、“智の獲得によって”という点において、智の獲得によって無智が消失したために、その者は“智ある者”と呼ばれるべき状態に至るという、その意味を見るべきである。

Ñāṇakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

智に関する説の注釈が終了した。

6. Idaṃdukkhantikathāvaṇṇanā

6. “これは苦である”という説の注釈

618-620. Itaro pana sakasamayeti paravādī attano samayeti attho.

618-620. しかし他方は、“自らの教義において(sakasamaye)”とは、論敵が自分自身の教義において、という意味である。

Idaṃdukkhantikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“これは苦である”という説の注釈が終了した。

7. Iddhibalakathāvaṇṇanā

7. 神変の力に関する説の注釈

621-624. Kammassa [Pg.96] vipākavasena vāti nirayaṃva sandhāya vuttaṃ. Tattha hi abbudādiparicchedo tādisassa kammavipākassa vasena vutto. Vassagaṇanāya vāti manusse cātumahārājikādideve ca sandhāya. Tesañhi asaṅkhyeyampi kālaṃ vipākadānasamatthaṃ kammaṃ vassagaṇanāya paricchijjatīti.

621-624. “あるいは業の異熟によって”とは、地獄について言及したものである。そこでは、アッブダ地獄などの区別が、そのような業の異熟に基づいて述べられているからである。“あるいは年数によって”とは、人間や四天王などの神々について言及している。彼らにとって、計り知れない期間であっても異熟を与える能力のある業は、年数によって区切られるからである。

Iddhibalakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

神変の力に関する説の注釈が終了した。

8. Samādhikathāvaṇṇanā

8. 三昧に関する説の注釈

625-626. Samādhānaṭṭhenāti samaṃ ṭhapanaṭṭhena samādhi nāma cetasikantaraṃ atthīti aggahetvāti attho. Chalenāti ekacittakkhaṇikatte cakkhuviññāṇassa ca jhānacittassa ca na koci visesoti etena sāmaññamattenāti adhippāyo.

625-626. “等持という意味において”とは、等しく置くという意味において、三昧という名の別の心所が存在することを認めないで、という意味である。“計略によって”とは、一刹那の心において眼識と禅定の心に何ら違いはないという、その一般性のみによって(主張する)という意図である。

Samādhikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

三昧に関する説の注釈が終了した。

9. Dhammaṭṭhitatākathāvaṇṇanā

9. 法住性に関する説の注釈

627. Anantarapaccayatañcevāti avijjā saṅkhārānaṃ anantarapaccayo avijjāya yā ṭhitatā tato hoti, tāya ṭhitatāya anantarapaccayabhāvasaṅkhātā ṭhitatā hotīti adhippāyo. Anantarapaccayaggahaṇañcettha aññamaññapaccayabhāvarahitassa ekassa paccayassa dassanatthanti daṭṭhabbaṃ. Tena hi sabbo tādiso paccayo dassito hotīti. Aññamaññapaccayatañcāti avijjā saṅkhārānaṃ paccayo, saṅkhārā ca avijjāya. Tattha avijjāya saṅkhārānaṃ paccayabhāvasaṅkhātāya ṭhitatāya saṅkhārānaṃ avijjāya paccayabhāvasaṅkhātā ṭhitatā hoti, tassā ca itarāti adhippāyo.

627. “また等無間縁の状態についても”とは、無明が行の等無間縁であることは、無明がいかなる住性(の状態)であるかによって生じ、その住性によって、等無間縁であるという状態としての住性が生じるという意図である。ここでの等無間縁の採用は、相互縁の状態を欠いた単一の縁を示すためであると知るべきである。それによって、そのようなすべての縁が示されたことになるからである。“また相互縁の状態についても”とは、無明が行の縁であり、行が無明の縁であることである。そこでは、無明が行の縁であるという状態としての住性によって、行が無明の縁であるという状態としての住性が生じ、その後者のために前者が(生じる)という意図である。

Dhammaṭṭhitatākathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

法住性に関する説の注釈が終了した。

10. Aniccatākathāvaṇṇanā

10. 無常性に関する説の注釈

628. Rūpādayo [Pg.97] viya parinipphannāti rūpādīhi saha uppajjitvā nirujjhanato parinipphannāti attho. Aniccatāvibhāgānuyuñjanavasenāti tīsu daṇḍesu daṇḍavohāro viya tīsu lakkhaṇesu aniccatāvohāro hotīti tassā vibhāgānuyuñjanavasenāti vadanti.

628. “色などのように成就している”とは、色などと共に生じて滅することから成就しているという意味である。“無常性の分類の適用によって”とは、三本の杖において“杖”という呼称を用いるように、三つの相において“無常性”という呼称が用いられるので、その分類の適用によって(無常性が存在すると)彼らは言うのである。

Aniccatākathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

無常性に関する説の注釈が終了した。

Ekādasamavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第十一品の注釈が終了した。

12. Dvādasamavaggo

12. 第十二品

1. Saṃvarokammantikathāvaṇṇanā

1. 律儀は業であるという説の注釈

630-632. Vipākadvāranti bhavaṅgamanaṃ vadati. Kammadvāranti kusalākusalamanaṃ.

630-632. “異熟の門”とは、有分(心)のことを言う。“業の門”とは、善不善の心のことである。

Saṃvarokammantikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

律儀は業であるという説の注釈が終了した。

2. Kammakathāvaṇṇanā

2. 業に関する説の注釈

633-635. Abyākataṃ sandhāya paṭikkhepoti sakasamayalakkhaṇena paṭikkhepo katoti vadanti. Avipākacetanāya sarūpena dassitāya savipākāpi dassitāyeva nāma hotīti maññamāno āha ‘‘savipākāvipākacetanaṃ sarūpena dassetu’’nti.

633-635. “無記(の思)に言及しての拒絶”とは、自宗の特徴によって拒絶がなされたのだと(諸師は)言う。異熟を伴わない思がそれ自体の形で示されたとき、異熟を伴うものもまた示されたも同然であると考えつつ、“異熟を伴う思と伴わない思をそれ自体の形で示せ”と(対論者は)述べたのである。

Kammakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

業論の釈が終了した。

3. Saddovipākotikathāvaṇṇanā

3. “声は異熟である”という論の釈。

636-637. Kammasamuṭṭhānā arūpadhammāvātiādinā kammasamuṭṭhānesu cakkhādīsupi vipākavohāro natthi, ko pana vādo akammasamuṭṭhāne saddeti dasseti.

636-637. “業から生じたものは無色の法か”などの(記述)により、業から生じた眼などにおいても“異熟”という呼称は存在しない。ましてや業から生じたのではない声(が異熟である)という説がどこにあろうかということを示している。

Saddovipākotikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“声は異熟である”という論の釈が終了した。

4. Saḷāyatanakathāvaṇṇanā

4. 六処論の釈。

638-640. Tasmā [Pg.98] vipākoti avisesena saḷāyatanaṃ vipākoti yesaṃ laddhīti vuttaṃ hoti.

638-640. “それゆえに異熟である”とは、差別(区別)なく六処は異熟であるという、ある人々の見解について述べられている。

Saḷāyatanakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

六処論の釈が終了した。

5. Sattakkhattuparamakathāvaṇṇanā

5. 七返極生論の釈。

641-645. Sattakkhattuparamatāniyatoti sattakkhattuparamatāya niyato. Imaṃ vibhāganti imaṃ visesaṃ. Tvaṃ panassa niyāmaṃ icchasīti avinipātadhammatāphalappattīhi aññasmiṃ sattakkhattuparamabhāve ca niyāmaṃ icchasīti attho.

641-645. “七返極生の状態に決定した者”とは、七返極生の状態によって決定された者のことである。“この分別”とは、この差異のことである。“しかし、あなたは彼(それ)の決定を望むのか”とは、不堕法(ふだほう)の果の獲得以外、他の七返極生の状態においても決定を望むのか、という意味である。

Ānantariyābhāvanti yena so dhammābhisamayena bhabbo nāma hoti, tassa ānantariyakammassa abhāvanti attho, puggalassa vā ānantariyabhāvassa abhāvanti. Kiṃ pana so antarādhammaṃ abhisamissatīti? Keci vadanti ‘‘sattakkhattuparamo sattamaṃ bhavaṃ nātikkamati, orato pana natthi paṭisedho’’ti. Apare ‘‘yo bhagavatā ñāṇabalena byākato, tassa antarā abhisamayo nāma natthi, tathāpi bhavaniyāmassa kassaci abhāvā bhabboti vuccati. Yathā kusalā abhiññācetanā kadāci vipākaṃ adadamānāpi sati kāraṇe dātuṃ bhabbatāya vipākadhammadhammā nāma, tathā indriyānaṃ mudutāya sattakkhattuparamo, na niyāmasabbhāvā nāpi bhagavatā byākatattā, na ca indriyamudutā abhabbatākaro dhammoti na so abhabbo nāma. Abhabbatākaradhammābhāvato cettha abhabbatā paṭisedhitā, na pana antarā abhisametuṃ bhabbatā vuttā. Yadi ca sattakkhattuparamo antarā abhisameyya, kolaṃkolo siyā’’ti. Visesaṃ pana akatvā bhabbasabhāvatāya bhabboti vattuṃ yuttaṃ. Na bhavaniyāmakaṃ kiñcīti ettha passitvāti vacanaseso, byākarotīti vā sambandho.

“無間(業)の欠如”とは、それによって彼が“有資格者(bhabba)”と呼ばれる法現観のための、その無間業の欠如という意味、あるいは個人の無間(業)の状態の欠如という意味である。では、彼はその中間に法を現観する(悟る)のだろうか。ある人々は“七返極生者は第七の生存を超えないが、それ以前の(悟りへの)禁止はない”と言う。また他の人々は“世尊によって智の力で(七返極生者であると)記別された者には、その中間の現観というものはない。それでも(七つの)生存の決定(必然性)が何ら存在しないため、有資格者と呼ばれるのである。あたかも、善なる神通の思(し)が、時には異熟を与えなくとも、原因があるときには与えることができる資格があるために、異熟法(異熟の性質を持つ法)と呼ばれるように、諸根が柔軟であるために七返極生者と呼ばれるのであり、決定が存在するためでも、世尊によって記別されたためでもない。また、諸根の柔軟性は無資格(非器)とする法ではないため、彼は無資格者ではない。無資格とする法の欠如から、ここでは無資格であることが否定されているのであり、中間に現観する資格があると言われているのではない。もし七返極生者が中間に現観するならば、家々を巡る者(家家、かか)となるであろう”と言う。しかし、差別を設けずに、資格ある性質を持つがゆえに“有資格者”と言うのが妥当である。“生存を決定づけるものは何もない”ということについて、ここでは“見て(passitvā)”という言葉が補われるべきであり、あるいは“記別する(byākaroti)”と結びつけられる。

Sattakkhattuparamakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

七返極生論の釈が終了した。

Dvādasamavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第十二品の釈が終了した。

13. Terasamavaggo

13. 第十三品。

1. Kappaṭṭhakathāvaṇṇanā

1. 一劫住論の釈。

654-657. Kappaṭṭhakathāyaṃ [Pg.99] heṭṭhāti iddhibalakathāyaṃ.

654-657. 一劫住論において、“下方に”とは、神通力論における(記述)のことである。

Kappaṭṭhakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

一劫住論の釈が終了した。

3. Anantarāpayuttakathāvaṇṇanā

3. 無間業に携わる者についての論の釈。

660-662. Anantarāpayuttakathāyaṃ ānantariyaṃ payuttaṃ etenāti anantarāpayuttoti ānantariye anantarāsaddaṃ āropetvā aṭṭhakathāyaṃ attho vuttoti daṭṭhabbo. ‘‘Anantarapayutto’’tipi pāḷi dissati.

660-662. 無間業に携わる者についての論において、“これ(業)によって無間(業)に携わる”から“無間業に携わる者(anantarāpayutta)”と言う。無間(ānantariya)という言葉に無間(anantara)という言葉を重ねて、注釈書においてその意味が述べられていると知るべきである。“Anantarapayutto”というパーリ文も見られる。

Anantarāpayuttakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

無間業に携わる者についての論の釈が終了した。

4. Niyatassaniyāmakathāvaṇṇanā

4. 決定した者の決定(への参入)論の釈。

663-664. Sesā tebhūmakadhammā aniyatā nāmāti ettha appattaniyāmānaṃ dhamme sandhāya ‘‘tebhūmakadhammā’’ti āha. Eteva hi sandhāya ‘‘tehi samannāgatopi aniyatoyevā’’ti vuttanti. Iti imaṃ vohāramattaṃ gahetvā ‘‘niyato bodhisatto pacchimabhaviko bhabbo dhammaṃ abhisametuṃ okkamitu’’nti adhippāyena ‘‘niyāmaṃ okkamatī’’ti yesaṃ laddhīti atthayojanā. Evaṃ pana vohāramattasabbhāvo ‘‘niyato’’ti vacanassa, dhammaṃ abhisametuṃ bhabbatā ca ‘‘niyāmaṃ okkamatī’’ti vacanassa kāraṇabhāvena vuttā hoti, bhabbatāyeva pana ubhayassapi kāraṇanti yuttaṃ. Aññenāti yadi niyato niyāmaṃ okkameyya, micchattaniyato sammattaniyāmaṃ, sammattaniyato vā micchattaniyāmaṃ okkameyya, na ca taṃ atthīti dassanatthanti attho.

663-664. “残りの三界の諸法は不定(未決定)である”とは、ここでは(まだ)決定に到達していない諸法を指して“三界の諸法”と言っている。まさにこれらを指して“それらを具足していても、やはり不定である”と述べられているのである。このように、この世俗の表現のみを捉えて、“決定した(最後の生存にある)菩薩は、法を現観し決定に入る資格がある”という意図で、“決定(正道)に入る”という見解を持つ人々がいる、というのが意味の構成である。しかし、このように世俗の表現のみが存在することが“決定した”という言葉の、また法を現観する資格があることが“決定に入る”という言葉の原因として語られているが、資格(bhabba)があることこそがその両方の原因であるとするのが妥当である。“他の(決定)によって”とは、もし決定した者が(別の)決定に入るならば、邪定(邪悪な決定)にある者が正定(正しい決定)に、あるいは正定にある者が邪定に入ることになるが、そのようなことはあり得ないということを示すためである、というのが意味である。

Niyatassaniyāmakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

決定した者の決定(への参入)論の釈が終了した。

8. Asātarāgakathāvaṇṇanā

8. 不快なものへの貪欲論の釈。

674. Asātarāgakathāyaṃ [Pg.100] ‘‘aho vata me etadeva bhaveyyā’’ti rajjanāti iminā evaṃ pavattamānoyeva lobho idha ‘‘rāgo’’ti adhippeto, na aññathāti dasseti.

674. 不快なものへの貪欲論において、“ああ、願わくば私にこれだけがあればよいのに”という執着によって、このように生じている貪欲(lobha)こそが、ここでは“貪欲(rāga)”として意図されており、それ以外ではないことを示している。

675. Sutte panāti etassa ‘‘adhippāyo’’ti etena sambandho.

675. “しかし、経においては”という(言葉)は、“意図”という言葉と結びつく。

Asātarāgakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

不快なものへの貪欲論の釈が終了した。

9. Dhammataṇhāabyākatātikathāvaṇṇanā

9. “法愛は無記である”という論の釈。

676-680. Yasmā dhammataṇhāti vuttā, tasmā abyākatāti kusalesu dhammesu lokuttaresu vā sabbesu taṇhā ‘‘dhammataṇhā’’ti gahetvā yasmā sā taṇhā, tasmā kusalā na hoti, yasmā pana dhamme pavattā, tasmā akusalā na hotīti abyākatāti laddhīti dasseti. Tīhi koṭṭhāsehi chapi taṇhā saṃkhipitvā dassitā, tasmā dhammataṇhāpi kāmataṇhādibhāvato na abyākatāti adhippāyo.

676-680. “法愛(法への渇愛)”と言われるがゆえに、“(法愛は)無記である”とは、善なる諸法あるいはすべての出世間的な法における渇愛を“法愛”と捉えて、それが渇愛であるがゆえに善ではなく、しかし法に対して生じているがゆえに不善ではない、それゆえに無記である、という見解を示している。三つの区分によって六つの渇愛も要約して示されている。したがって、法愛も欲愛などの状態であるため、無記ではないというのが意図である。

Dhammataṇhāabyākatātikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“法愛は無記である”という論の釈が終了した。

Terasamavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第十三品の釈が終了した。

14. Cuddasamavaggo

14. 第十四品

1. Kusalākusalapaṭisandahanakathāvaṇṇanā

1. 善不善結生論の註釈

686-690. Tanti kusalaṃ akusalañcāti visuṃ sambandho daṭṭhabbo. Taṃ ubhayanti vā vacanaseso. Paṭisandahatīti ghaṭeti, anantaraṃ uppādetīti vuttaṃ hoti.

686-690. “それ”とは、“善と不善”というように、別々に結びつけられるべきものと見なされるべきである。あるいは“それら両方”という言葉が補足される。“結生する(paṭisandahati)”とは、結合させること、直後に生じさせることであると言われている。

Kusalākusalapaṭisandahanakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

善不善結生論の註釈、了。

2. Saḷāyatanuppattikathāvaṇṇanā

2. 六処生起論の註釈

691-692. Keci [Pg.101] vādino ‘‘aṅkure sākhāviṭapādisampannānaṃ rukkhādīnaṃ bījamattaṃ āvibhāvaṃ gacchatī’’ti vadantīti tesaṃ vādaṃ nidassanaṃ karonto āha ‘‘sampannasākhāviṭapāna’’ntiādi.

691-692. ある論者たちは、“枝や梢などを備えた樹木などの種子のみが芽において顕現する”と言う。彼らの説を例証するために、“枝や梢を備えたる…”などと(論主は)言った。

Saḷāyatanuppattikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

六処生起論の註釈、了。

3. Anantarapaccayakathāvaṇṇanā

3. 等無間縁論の註釈

693-697. Cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati sotaviññāṇanti ettha ‘‘laddhivasena paṭijānātī’’ti anantaruppattiṃ sallakkhentopi na so cakkhumhi rūpārammaṇaṃ sotaviññāṇaṃ icchati, atha kho sotamhiyeva saddārammaṇanti anantarūpaladdhivasena āpannattā ‘‘paṭijānātī’’ti yuttaṃ vattuṃ.

693-697. “眼と色とに縁って耳識が生じる”という箇所において、“獲得(論理的帰結)に基づいて認める”とは、等無間(直後)の生起を観察しているとしても、彼は眼において色を対象とする耳識を望んでいるのではなく、むしろ耳において声だけを対象とする(耳識が生じる)のであるが、等無間における獲得(生起)に基づいて(不当な結論に)陥っているがゆえに、“認める”と言うのが妥当である。

Anantarapaccayakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

等無間縁論の註釈、了。

4. Ariyarūpakathāvaṇṇanā

4. 聖なる色論の註釈

698-699. Sammāvācādi rūpaṃ maggo cāti icchanto ‘‘ariyarūpa’’ntipi vadati.

698-699. 正語などは色(形態)であり道であると主張する者は、“聖なる色”とも言う。

Ariyarūpakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

聖なる色論の註釈、了。

5. Aññoanusayotikathāvaṇṇanā

5. 随眠は別物なりとの論の註釈

700-701. ‘‘Sarāgotiādi pana tasmiṃ samaye rāgassa appahīnattā sarāgoti vattabbata’’nti purimapāṭho, ‘‘sānusayotiādi pana tasmiṃ samaye anusayassa appahīnattā sānusayoti vattabbata’’nti pacchimapāṭho, so yutto. So hi na anusayapariyuṭṭhānānaṃ aññattaṃ, tasmā taṃ asādhakanti etena sametīti.

700-701. “‘貪随(さらーが)’など(の言葉)は、その時に貪欲が断じられていないがゆえに‘貪随’と言われるべきである”というのが前の読み(テキスト)であり、“‘随眠随(さーぬさや)’など(の言葉)は、その時に随眠が断じられていないがゆえに‘随眠随’と言われるべきである”というのが後の読みであり、それが適切である。なぜなら、それは随眠と現行(纏)が別物であることを示さず、ゆえにそれは証拠とならないという、これ(論理)と一致するからである。

Aññoanusayotikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

随眠は別物なりとの論の註釈、了。

6. Pariyuṭṭhānaṃcittavippayuttantikathāvaṇṇanā

6. 現行(纏)は心相応ならずとの論の註釈

702. Yasmā [Pg.102] aniccādito manasikarotopi rāgādayo uppajjanti, na ca te vipassanāya sampayuttā, tasmā pariyuṭṭhānaṃ cittavippayuttanti laddhīti adhippāyo.

702. 無常などと作意している者にも貪欲などが生じ、それらは毘婆舎那(観)と相応していないがゆえに、“現行(纏)は心不相応である”という邪執が生じた、というのが意図である。

Pariyuṭṭhānaṃcittavippayuttantikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

現行(纏)は心相応ならずとの論の註釈、了。

7. Pariyāpannakathāvaṇṇanā

7. 包摂(繋)論の註釈

703-705. Tividhāyāti kilesavatthuokāsavasena, kāmarāgakāmavitakkakāmāvacaradhammavasena vā tividhāya. Kilesakāmavasenāti kilesakāmabhūtakāmadhātubhāvenāti vuttaṃ hoti. Adhippāyaṃ asallakkhentoti rūpadhātusahagatavasena anusetīti, rūpadhātudhammesu aññatarabhāvena rūpadhātupariyāpannoti ca pucchitabhāvaṃ asallakkhentoti attho.

703-705. “三種の”とは、煩悩・対象・場所(機会)の別により、あるいは欲貪・欲尋・欲界の法の別により、三種である。“煩悩欲(により)”とは、煩悩欲という状態である欲界の状態(により)であると言われている。“意図を観察しない者”とは、色界に伴うものとして随眠し、色界の諸法におけるいずれかの状態として色界に包摂されているのか、と問われたことの本意を観察していない者、という意味である。

Pariyāpannakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

包摂(繋)論の註釈、了。

8. Abyākatakathāvaṇṇanā

8. 無記論の註釈

706-708. Diṭṭhigataṃ ‘‘sassato lokoti kho, vaccha, abyākatameta’’nti sassatādibhāvena akathitattā ‘‘abyākata’’nti vuttanti sambandho. Ettha pana na diṭṭhigataṃ ‘‘abyākata’’nti vuttaṃ, atha kho ‘‘ṭhapanīyo eso pañho’’ti dassitaṃ, tasmā sabbathāpi diṭṭhigataṃ ‘‘abyākata’’nti na vattabbanti yuttaṃ.

706-708. 悪見について、“ヴァッチャよ、世界は常住であるということは、無記である”というのは、常住など(の性質)として語られていないがゆえに“無記”と言われたのである、と結びつけられる。しかしここでは、悪見が“無記”であると言われているのではなく、むしろ“この問いは(答えずに)置かれるべきものである”と示されている。したがって、どのような形であれ、悪見が“無記”であると言われるべきではないとするのが妥当である。

Abyākatakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

無記論の註釈、了。

9. Apariyāpannakathāvaṇṇanā

9. 非包摂(不繋)論の註釈

709-710. Tasmāti yasmā diṭṭhirāgānaṃ samāne vikkhambhanabhāvepi ‘‘vītarāgo’’ti vuccati, na pana ‘‘vigatadiṭṭhiko’’ti, tasmā diṭṭhi lokiyapariyāpannā na hotīti atthaṃ vadanti. Rūpadiṭṭhiyā abhāvā pana kāmadhātupariyāpannāya diṭṭhiyā bhavitabbaṃ. Yadi ca pariyāpannā siyā, tathā ca [Pg.103] sati kāmarāgo viya jhānalābhino diṭṭhipi vigaccheyyāti ‘‘vigatadiṭṭhiko’’ti vattabbo siyā, na ca vuccati, tasmā apariyāpannā diṭṭhi. Na hi sā tassa avigatā diṭṭhi kāmarāgo viya kāmadiṭṭhi yena kāmadhātuyā pariyāpannā siyāti vadatīti veditabbaṃ.

709-710. “それゆえに”とは、見(悪見)と貪欲とが等しく(止によって)抑えられた状態にあっても、“離欲せる者”とは言われるが、“離見せる者”とは言われない。それゆえに見(悪見)は世俗に包摂されない、と彼らは意味を説く。しかし、色界の見が存在しない以上、欲界に包摂される見があるはずである。もしそれが包摂されるものであるなら、禅定を得た者の(欲界の)見も、欲貪のように消滅するはずであり、“離見せる者”と言われるべきであるが、そうは言われない。それゆえに、見は(世俗に)包摂されないのである。なぜなら、その消滅していない彼の見は、欲貪のような(欲界に包摂される)欲界の見ではないから、それによって欲界に包摂されることはないのである、と(論者は)言っているのだと知るべきである。

Apariyāpannakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

非包摂(不繋)論の註釈、了。

Cuddasamavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第十四品の説明、了。

15. Pannarasamavaggo

15. 第十五品

1. Paccayatākathāvaṇṇanā

1. 縁性論の釈

711-717. Tasmā paccayatā vavatthitāti hetupaccayabhūtassa dhammassa ārammaṇapaccayabhāvādinā viya adhipatipaccayatādinā ca na bhavitabbanti hetupaccayabhāvoyevetassa vavatthito hotīti attho.

711-717. “それゆえに縁性は確定している”とは、因縁となっている法は、所縁縁の状態などのように、増上縁の状態などとして存在すべきではなく、その法にとっては因縁の状態のみが確定しているということを意味する。

Paccayatākathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

縁性論の釈、完結。

2. Aññamaññapaccayakathāvaṇṇanā

2. 相互縁論の釈

718-719. Apuññābhisaṅkhārova gahito ‘‘nanu avijjā saṅkhārena sahajātā’’ti vuttattāti adhippāyo. Sahajātaaññamaññaatthiavigatasampayuttavasenāti ettha nissayo kamabhedena atthiggahaṇena gahito hotīti na vutto, kammāhārā asādhāraṇatāyāti veditabbā. Vakkhati hi ‘‘tīṇi upādānāni avijjāya saṅkhārā viya taṇhāya paccayā hontī’’ti (kathā. aṭṭha. 718-719), tasmā upādānehi samānā evettha saṅkhārānaṃ paccayatā dassitāti.

718-719. “無明は行とともに生じるのではないか”と述べられていることにより、不善行(非福行)のみが取られているという意味である。“倶生・相互・有・離去せず・相応の勢力によって”という箇所において、依止縁(ニッサヤ)は、順序の区別により“有(アッティ)”の把握に含まれるため、述べられていない。それは業と食の不共性(特殊性)として理解されるべきである。実に、“三つの執着(取)は、無明にとっての行のように、渇愛の縁となる”と述べられるであろう(論事注 718-719)。それゆえ、ここでは行の縁性は、執着(取)と同等であると示されているのである。

Aññamaññapaccayakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

相互縁論の釈、完結。

9. Tatiyasaññāvedayitakathāvaṇṇanā

9. 第三 想受(滅)論の釈

732. Tatiyasaññāvedayitakathāyaṃ [Pg.104] sesasatte sandhāyāti nirodhasamāpannato aññe yesaṃ nirodhasamāpattiyā bhavitabbaṃ, te pañcavokārasatte sandhāyāti adhippāyo, asaññasattānampi ca saññuppādā cutiṃ icchantīti sesasabbasatte sandhāyāti vā. Sarīrapakatinti tathārūpo ayaṃ kāyo, yathārūpe kāye pāṇisamphassāpi kamantītiādikaṃ.

732. 第三 想受(滅)論において、“残りの衆生を指して”とは、滅尽定に入っている者以外の、滅尽定に入るべき者たち、すなわち五蘊(五分陀羅)の衆生を指しているという意味である。あるいは、無想天の衆生にとっても、想の生起から没(死)を望むがゆえに、“残りのすべての衆生を指して”とも言える。“身体の性質”とは、このような身体、すなわち“生命の接触も及ぶような身体”などのことである。

733-734. Suttavirodho siyāti idaṃ paravādiṃ sampaṭicchāpetvā vattabbaṃ.

733-734. “経との矛盾があるかもしれない”とは、対論者にその非を認めさせた上で述べられるべきことである。

Tatiyasaññāvedayitakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

第三 想受(滅)論の釈、完結。

10. Asaññasattupikākathāvaṇṇanā

10. 無想衆生論の釈

735. Saññāvirāgavasena pavattabhāvanā asaññasamāpattipīti laddhikittane saññāvirāgavasena pavattabhāvanaṃ catutthajjhānasamāpattiṃ ‘‘asaññasamāpattī’’ti aggahetvā sāpi asaññitā saññāvedayitanirodhasamāpattiyeva nāmāti parassa laddhīti dasseti. Yasmā asaññasamāpattiṃ samāpannassa alobhādayo atthīti ettha sakasamayasiddhā catutthajjhānasamāpatti ‘‘asaññasamāpattī’’ti vuttā.

735. “想への離欲による修習は無想定でもある”という説の言及において、想への離欲によって生じた修習である第四禅の等至を“無想定”と受け取らず、それもまた“無想”の状態、すなわち想受滅尽定に他ならないとするのが他派の説であることを示している。なぜなら、無想定に入った者には無貪などが存在するという点において、自宗で確立された第四禅の等至が“無想定”と呼ばれているからである。

736. Saññāvirāgavasena samāpannattā asaññitā, na saññāya abhāvatoti catutthajjhānasamāpattimeva sandhāya vadati.

736. 想への離欲によって入定しているがゆえに“無想”なのであり、想が欠如しているからではない、と(自宗は)第四禅の等至のみを指して述べている。

Asaññasattupikākathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

無想衆生論の釈、完結。

11. Kammūpacayakathāvaṇṇanā

11. 業累積論の釈

738-739. Kammena sahajātoti pañhesu ‘‘kammūpacayaṃ sandhāya paṭikkhipati, cittavippayuttaṃ sandhāya paṭijānātī’’ti katthaci pāṭho, ‘‘cittasampayuttaṃ [Pg.105] sandhāya paṭikkhipati, cittavippayuttaṃ sandhāya paṭijānātī’’ti aññattha. Ubhayampi vicāretabbaṃ.

738-739. “業とともに生じたものか”という問いにおいて、ある箇所では“業の累積を指して拒絶し、心不相応を指して承認する”という読みがあり、別の箇所では“心相応を指して拒絶し、心不相応を指して承認する”という読みがある。その両方が検討されるべきである。

741. Tasmāti tiṇṇampi ekakkhaṇe sabbhāvato tiṇṇaṃ phassānañca samodhānā ca ekattaṃ pucchatīti adhippāyo daṭṭhabbo.

741. それゆえ、三つのものが同一の瞬間に存在することから、三つの触の結合と同一性について問うている、とその意図は理解されるべきである。

Kammūpacayakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

業累積論の釈、完結。

Pannarasamavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第十五品(十五番目の章)の釈、完結。

Tatiyo paṇṇāsako samatto.

第三の五十経篇(パンナーサカ)、終了。

16. Soḷasamavaggo

16. 第十六品

3. Sukhānuppadānakathāvaṇṇanā

3. 楽付与論の釈

747-748. Sukhānuppadānakathāyaṃ yaṃ evarūpanti yaṃ nevattano, na paresaṃ, na tassa, evarūpaṃ nāma anuppadinnaṃ bhavituṃ na arahati aññassa asakkuṇeyyattāti laddhimattena paṭijānāti, na yuttiyāti adhippāyo.

747-748. 楽付与論において、“このようなもの”とは、自分のものでもなく、他人のものでもなく、彼のものでもない、このようなものは他者に与えることが不可能であるため、付与されるに値しないということを、(対論者は)単なる説として承認しているのであり、論理によるものではない、という意味である。

Sukhānuppadānakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

楽付与論の釈、完結。

4. Adhigayhamanasikārakathāvaṇṇanā

4. 把持作意論の釈

749-753. Taṃcittatāyāti tadeva ārammaṇabhūtaṃ cittaṃ etassāti taṃcitto, tassa bhāvo taṃcittatā, tāya taṃcittatāya. Taṃ vā ālambakaṃ ālambitabbañca cittaṃ taṃcittaṃ, tassa bhāvo tasseva ālambakaālambitabbatā taṃcittatā, tāya codetunti attho.

749-753. “その心であることによって”とは、それ自体が所縁(対象)となった心が彼にあることを“その心を持つ者”と言い、その状態が“その心であること”であり、その状態によって問い詰めるということである。あるいは、その所縁(対象)とする心とされるべき心が“その心”であり、その状態、すなわちそれ自体の所縁するものとされるものの関係が“その心であること”であり、それによって問い詰めるという意味である。

Adhigayhamanasikārakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

把持作意論の釈、完結。

9. Rūpaṃrūpāvacarārūpāvacarantikathāvaṇṇanā

9. 色は色界・無色界に属するかの論の釈

768-770. Rūpaṃrūpāvacarārūpāvacarantikathāyaṃ heṭṭhāti cuddasamavagge āgatapariyāpannakathāyaṃ (kathā. aṭṭha. 703-705). ‘‘Samāpattesiya’’ntiādi vuttanayameva. Yañcettha [Pg.106] ‘‘atthi rūpaṃ arūpāvacara’’nti arūpāvacarakammassa katattā rūpaṃ vuttaṃ, tattha ca yaṃ vattabbaṃ, taṃ aṭṭhamavagge arūperūpakathāyaṃ (kathā. aṭṭha. 524-526) vuttanayamevāti.

768-770. 色は色界・無色界に属するかという論において、“下方に”とは、第十四品に現れる摂属性に関する論(論事注 703-705)においてである。“等至におけるべき”などの箇所は、述べられた通りの方法による。また、ここで“無色界の色がある”というのは、無色界の業がなされたことによって色が述べられているのであり、そこで述べられるべきことは、第八品の“無色における色の論”(論事注 524-526)において述べられた方法の通りである。

Rūpaṃrūpāvacarārūpāvacarantikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

色は色界・無色界に属するかの論の釈、完結。

Soḷasamavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第十六品釈、完。

17. Sattarasamavaggo

17. 第十七品

1. Atthiarahatopuññūpacayakathāvaṇṇanā

1. “阿羅漢には福徳の積集がある”との論の注釈

776-779. Cittaṃ anādiyitvāti ‘‘kiriyacittena dānādipavattisabbhāvato’’ti vuttaṃ kiriyacittaṃ abyākataṃ anādiyitvāti attho.

776-779. “心を取らずに”とは、“唯作心(きりやしん)によって布施などの発生があるために”と言われる唯作心、無記(むき)を取らずに、という意味である。

Atthiarahatopuññūpacayakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“阿羅漢には福徳の積集がある”との論の注釈、完。

2. Natthiarahatoakālamaccūtikathāvaṇṇanā

2. “阿羅漢に非時の死はない”との論の注釈

780. Ayoniso gahetvāti aladdhavipākavārānampi kammānaṃ byantībhāvaṃ na vadāmīti atthaṃ gahetvāti adhippāyo. Keci pana ‘‘kammānaṃ vipākaṃ appaṭisaṃviditvā puggalassa byantībhāvaṃ na vadāmīti evaṃ ayoniso atthaṃ gahetvā’’ti vadanti.

780. “如理ならざる(不適切な)解釈をして”とは、まだ異熟(果報)を得ていない段階の業についても、消滅することを言わない、という意味に解釈することを意図している。しかし、ある人々は“業の異熟を経験することなく、人の[業の]消滅を私は説かない、というように、如理ならざる意味に解釈して”と言う。

781. Tāva na kamatīti laddhiyā paṭikkhipatīti tāva na kamati, tato paraṃ kamatīti laddhiyā paṭikkhipatīti adhippāyo. Ettha kira ‘‘sati jīvite jīvitāvasese jīvitā voropetī’’ti vacanato attano dhammatāya marantaṃ koṭṭentassa vā sīsaṃ vā chindantassa natthi pāṇātipātoti ācariyā vadanti. Pāṇo pāṇasaññitā vadhakacittaupakkamamaraṇesu vijjamānesupi na tena upakkamena matoti natthi pāṇātipātoti adhippāyo. Evaṃ pana marantena tena ekacittavārampi dhammatāmaraṇato orato na matoti dubbiññeyyametaṃ.

781. “その間は(死が)及ばない”とは、[邪]執によって拒絶することである。“その間は及ばず、その後で及ぶ”と執着によって拒絶するという意味である。ここにおいて、“命があり、余命があるうちに命を奪う”との説があることから、自らの法性(自然の道理)によって死にゆく者を、打撃を与えたり首を切り落としたりしても殺生(殺生罪)はないと、諸師は言う。命があり、命としての想いがあり、殺意と努力と死がある場合でも、その努力によって死んだのではないので、殺生はない、という意味である。しかし、このように死ぬ者にとって、たとえ一心刹那であっても、法性による死よりも前に死んだのではない、ということは、知りがたいことである。

Natthiarahatoakālamaccūtikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“阿羅漢に非時の死はない”との論の注釈、完。

3. Sabbamidaṃkammatotikathāvaṇṇanā

3. “これらすべては業による”との論の注釈

784. Bījato [Pg.107] aṅkurassevāti yathā aṅkurassa abījato nibbatti natthi, tathā paccuppannapavattassapi akammato kammavipākato nibbatti natthi, taṃ sandhāya paṭikkhipatīti adhippāyo. Deyyadhammavasena dānaphalaṃ pucchatīti deyyadhammavasena yāya cetanāya taṃ deti, tassa dānassa phalaṃ pucchati, na deyyadhammassāti vuttaṃ hoti.

784. “種子から芽が出るように”とは、芽が種子なしに生じることがないように、現在進行している(生存の)発生も、業すなわち業の異熟なしに生じることがない、ということを指して拒絶するという意味である。“施物(せもつ)に基づいて布施の果報を問う”とは、施物に基づいて、いかなる思(意図)によってそれを与えるのか、その布施の果報を問うのであって、施物そのものの[果報を問う]のではない、ということである。

Sabbamidaṃkammatotikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“これらすべては業による”との論の注釈、完。

4. Indriyabaddhakathāvaṇṇanā

4. “根(こん)に結びついたもの(根執)”の論の注釈

788. Vināpi aniccattenāti ‘‘yāva dukkhā nirayā’’tiādīsu (ma. ni. 3.250) viya dukkhārammaṇattenapi dukkhaṃ vattabbanti adhippāyo.

788. “無常性を離れても”とは、“地獄は苦である”など(中阿含)のように、苦の対象であることによっても“苦”と言うべきである、という意味である。

Indriyabaddhakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“根に結びついたもの(根執)”の論の注釈、完。

7. Navattabbaṃsaṅghodakkhiṇaṃvisodhetītikathāvaṇṇanā

7. “僧伽が布施(浄施)を清める、と言うべきではない”との論の注釈

793-794. Navattabbaṃsaṅghodakkhiṇaṃvisodhetītikathāyaṃ na ca tāni dakkhiṇaṃ visodhetuṃ sakkontīti yathā puggalo sīlaparisodhanādīni katvā nirodhampi samāpajjitvā visodhetuṃ sakkoti, na evaṃ maggaphalānīti adhippāyo, appaṭiggahaṇatoti vā.

793-794. “僧伽が布施を清める、と言うべきではない”との論において、“それら(道果)は布施を清めることができない”とは、例えば個人が戒の清浄などを行い、滅尽定(めつじんじょう)にさえ入って清めることができるのに対して、道(どう)や果(か)そのものはそのようにはできない、あるいは、受納(受け取ること)がないからである、という意味である。

Navattabbaṃsaṅghodakkhiṇaṃvisodhetītikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“僧伽が布施を清める、と言うべきではない”との論の注釈、完。

11. Dakkhiṇāvisuddhikathāvaṇṇanā

11. “布施の清浄(施浄)”の論の注釈

800-801. Dakkhiṇāvisuddhikathāyaṃ visujjheyyāti etassa atthaṃ dassento ‘‘mahapphalā bhaveyyā’’ti āha. Dāyakasseva cittavisuddhi vipākadāyikā hotīti paṭiggāhakanirapekkhā paṭiggāhakena paccayabhūtena vinā dāyakeneva mahāvipākacetanattaṃ āpādikā, paṭiggāhakanirapekkhā vipākadāyikā hotīti adhippāyo. Añño aññassa kārakoti [Pg.108] yadi dāyakassa dānacetanā nāma paṭiggāhakena katā bhaveyya, yuttarūpaṃ siyāti kasmā vuttaṃ, nanu laddhikittane ‘‘dāyakena dānaṃ dinnaṃ, paṭiggāhakena vipāko nibbattitoti añño aññassa kārako bhaveyyā’’ti vuttanti? Saccametaṃ, paṭiggāhakena vipākanibbattanampi pana dānacetanānibbattanena yadi bhaveyya, evaṃ sati añño aññassa kārakoti yuttarūpaṃ siyāti adhippāyo.

800-801. “布施の清浄”の論において、“清められるであろう”との意味を示して、“大きな果報となるであろう”と言った。“施主自身の心の清浄が異熟(果報)を与えるものとなる”とは、受者(受け取る者)に関わりなく、受者が縁(条件)となることなしに、施主自身によってのみ大果報をもたらす思の状態を惹起するものであり、受者に関わりなく異熟を与えるものとなる、という意味である。“他者が他者の成す者である”とは、もし施主の布施の思(意図)が受者によって成されるのであれば、道理にかなうであろう。なぜ邪執の記述において“施主によって布施が与えられ、受者によって異熟が生じるのであれば、他者が他者の成す者となるであろう”と言われるのか? それは真実である。しかし、受者による異熟の発生も、もし布施の思の発生によって[受者が関与して]生じるのであれば、その場合、“他者が他者の成す者である”というのは道理にかなうであろう、という意味である。

Dakkhiṇāvisuddhikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“布施の清浄”の論の注釈、完。

Sattarasamavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第十七品釈、完。

18. Aṭṭhārasamavaggo

18. 第十八品

1. Manussalokakathāvaṇṇanā

1. “人間界(人趣)”の論の注釈

802-803. Ayonisoti ‘‘tusitapuraṃ sandhāyā’’tiādikaṃ gahaṇaṃ sandhāyāha.

802-803. “如理ならざる(不適切な)”とは、“兜率天(とそつてん)を指して”などの解釈を指して言っている。

Manussalokakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“人間界”の論の注釈、完。

2. Dhammadesanākathāvaṇṇanā

2. “法話(説法)”の論の注釈

804-806. Tassa ca desanaṃ sampaṭicchitvā sayameva ca āyasmatā ānandattherena desitoti vadati.

804-806. “彼の説法を受け入れて、自ら尊者アーナンダ長老によって説かれた”と言う。

Dhammadesanākathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“法話”の論の注釈、完。

6. Jhānasaṅkantikathāvaṇṇanā

6. “禅定の移行”の論の注釈

813-816. Jhānasaṅkantikathāyaṃ uppaṭipāṭiyāti paṭhamajjhānato vuṭṭhāya vitakkavicārā ādīnavato manasikātabbā, tato dutiyajjhānena bhavitabbanti evaṃ yo upacārānaṃ jhānānañca anukkamo, tena vināti attho.

“禅定の移行の論”において、“順序を乱して”とは、初禅から出定して尋・伺を過失として作意し、そこから第二禅が生じるべきであるというような、近行と禅定の順序、それによらないという意味である。

Jhānasaṅkantikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

禅定の移行の論の註釈は終わった。

7. Jhānantarikakathāvaṇṇanā

7. 禅中間の論の註釈

817-819. Jhānantarikā [Pg.109] nāma esāti paṭhamajjhānādīsu aññatarabhāvābhāvato na jhānaṃ, atha kho dakkhiṇapubbādidisantarikā viya jhānantarikā nāma esāti. Katarā? Yoyaṃ avitakkavicāramatto samādhīti yojetabbaṃ.

“これが禅中間と呼ばれるものである”とは、初禅などのいずれの状態でもない(有無)ことから禅定ではないが、南東などの方角の中間のようなので、これが禅中間と呼ばれるものである。“どれか?”とは、“無尋・唯伺の三摩地である”と結びつけられるべきである。

Jhānantarikakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

禅中間の論の註釈は終わった。

9. Cakkhunārūpaṃpassatītikathāvaṇṇanā

9. “眼によって色を見る”という論の註釈

826-827. Paṭijānanaṃ sandhāyāti ‘‘cakkhunā rūpaṃ disvā nimittaggāhī hotī’’tiādinā (dha. sa. 1352) nayena vuttaṃ manoviññāṇapaṭijānanaṃ kira sandhāyāti adhippāyo, tasmā ‘‘evaṃ sante rūpaṃ manoviññāṇaṃ āpajjatīti manoviññāṇapaṭijānanaṃ pana rūpadassanaṃ kathaṃ hotī’’ti vicāretabbaṃ.

“公認(自覚)を指して”とは、“眼によって色を見て相を掴む”などの方法で説かれた意識の公認(認知)を指しているという意図である。したがって、“そうであれば、色は意識に至るが、意識の公認において色の現れはどうなるのか”と考察されるべきである。

Cakkhunārūpaṃpassatītikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

“眼によって色を見る”という論の註釈は終わった。

Aṭṭhārasamavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第十八品の註釈は終わった。

19. Ekūnavīsatimavaggo

19. 第十九品

1. Kilesapajahanakathāvaṇṇanā

1. 煩悩の断絶の論の註釈

828-831. Anuppannāyeva nuppajjantīti pahīnā nāma honti, tasmā natthi kilesapajahanāti paṭikkhipati. Te pana neva uppajjitvā vigatā, nāpi bhavissanti, na ca uppannāti atīte kilese pajahatītiādi na vattabbanti dasseti.

“未生のものこそが生じない”ことが断じられた(断絶した)と呼ばれるものである。それゆえ、煩悩の断絶はないと否定する。しかし、それらは生じて滅したものでも、将来あるものでもなく、また生じたものでもないので、“過去の煩悩を断じる”などと言うべきではないことを示している。

Kilesapajahanakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

煩悩の断絶の論の註釈は終わった。

2. Suññatakathāvaṇṇanā

2. 空性の論の註釈

832. Anattalakkhaṇaṃ [Pg.110] tāva ekaccanti arūpakkhandhānaṃ anattalakkhaṇaṃ vadati. Ekena pariyāyenāti anattalakkhaṇassa jarāmaraṇabhāvapariyāyenāti vadanti. Rūpakkhandhādīnañhi mā jīratu mā maratūti alabbhaneyyo avasavattanākāro anattatā, sā atthato jarāmaraṇameva, tañca ‘‘jarāmaraṇaṃ dvīhi khandhehi saṅgahita’’nti (dhātu. 71) vuttattā arūpakkhandhānaṃ jarāmaraṇaṃ saṅkhārakkhandhapariyāpannanti ayametesaṃ adhippāyo.

832. “まず無我の相について、ある者(一派)は”とは、無色蘊の無我の相を言う。“一つの方法によって”とは、無我の相の老死という状態の方法によって、と言う。なぜなら、色蘊などの“老いるなかれ、死ぬなかれ”という得られない様態が無我であり、それは実体的には老死そのものである。そして、それは“老死は二蘊に包含される”と説かれているため、無色蘊の老死は行蘊に属するというのが、彼らの意図である。

Suññatakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

空性の論の註釈は終わった。

3. Sāmaññaphalakathāvaṇṇanā

3. 沙門果の論の註釈

835-836. Phaluppatti cāti pattidhammaṃ vadati.

“果の発生”とは、証得すべき法を言っている。

Sāmaññaphalakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

沙門果の論の註釈は終わった。

5. Tathatākathāvaṇṇanā

5. 真如の論の註釈

841-843. Rūpādisabhāvatāsaṅkhātāti ettha rūpādīnaṃ sabhāvatāti rūpādisabhāvatāti evamattho daṭṭhabbo. Bhāvaṃ hesa tathatāti vadati, na bhāvayoganti.

“色などの自性とされる”という点において、色などの自性が色自性である、とその意味を解すべきである。彼は真如を“状態”として語っているのであり、“状態との結合”として語っているのではない。

Tathatākathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

真如の論の註釈は終わった。

6. Kusalakathāvaṇṇanā

6. 善の論の註釈

844-846. Anavajjabhāvamatteneva nibbānaṃ kusalanti yaṃkiñci kusalaṃ, sabbaṃ taṃ anavajjabhāvamatteneva, tasmā nibbānaṃ kusalanti vuttaṃ hoti.

“無過失であるというだけの理由で、涅槃は善である”とは、どのような善であっても、すべては無過失であるというだけの理由によるものであり、それゆえ“涅槃は善である”と言われるのである。

Kusalakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

善の論の註釈は終わった。

7. Accantaniyāmakathāvaṇṇanā

7. 畢竟決定の論の註釈

847. ‘‘Sakiṃ [Pg.111] nimuggo nimuggova hotī’’ti suttaṃ nissāyāti tāya jātiyā lokuttarasaddhādīnaṃ anuppattiṃ sandhāya kataṃ avadhāraṇaṃ saṃsārakhāṇukabhāvaṃ sandhāya katanti maññamāno puthujjanassāyaṃ accantaniyāmatā, yāyaṃ niyatamicchādiṭṭhīti ‘‘atthi puthujjanassa accantaniyāmatā’’ti vadati. Vicikicchuppatti niyāmantaruppatti ca accantaniyāmanivattakā vicāretvā gahetabbā.

847. “一度沈んだ者は沈んだままである”という経に基づき、その生において出世間の信などが生じないことを指してなされた断定を、輪廻の杭であることを指してなされたものと思い込み、“凡夫に畢竟決定がある、それは決定的な邪見である”として、“凡夫に畢竟決定がある”と言う。疑の発生と他の決定の発生は、畢竟決定を無効にするものであることを考察して理解すべきである。

Accantaniyāmakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

畢竟決定の論の註釈は終わった。

8. Indriyakathāvaṇṇanā

8. 根の論の註釈

853-856. Lokiyānampīti lokuttarānaṃ viya lokiyānampi saddhādīnaṃyeva saddhindriyādibhāvadassanena lokiyasaddhindriyādibhāvaṃ sādhetuṃ saddhādīnaṃyeva saddhindriyādibhāvadassanatthaṃ vuttanti attho daṭṭhabbo.

“世間的なものも”とは、出世間のものと同様に、世間的な信などが信根などであることを示すことによって、世間的な信根などの状態を立証するために、信などが信根などの状態であることを示すために説かれた、とその意味を解すべきである。

Indriyakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

根論の解説が完了した。

Ekūnavīsatimavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第十九品の解説が完了した。

20. Vīsatimavaggo

20. 第二十品。

2. Ñāṇakathāvaṇṇanā

2. 智論の解説。

863-865. Ñāṇakathāyaṃ dukkhaṃ parijānātīti lokuttaramaggañāṇameva dīpetīti ‘‘dukkhaṃ parijānātī’’ti vadanto idaṃ tava vacanaṃ lokuttaramaggañāṇameva dīpeti, na tasseva ñāṇabhāvaṃ. Kasmā? Yasmā na lokuttarameva ñāṇaṃ, tasmā na idaṃ sādhakanti vuttaṃ hoti.

863-865. 智論において、“苦を遍知する”とは出世間道の智のみを示す。“苦を遍知する”と言うとき、あなたのこの言葉は出世間道の智のみを示しており、それ自体の智としての性質(智性)を示しているのではない。なぜか。智は出世間的なものだけではないからである。ゆえに、これは(論証を)成し遂げるものではない、と言われているのである。

Ñāṇakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

智論の解説が完了した。

3. Nirayapālakathāvaṇṇanā

3. 獄卒論の解説。

867-868. Paṇunnanti [Pg.112] paṇuditaṃ, anavasesakhittanti attho.

867-868. “パヌンナ(paṇunna)”とは、追い払われたこと、すなわち余すところなく投げられたという意味である。

Nirayapālakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

獄卒論の解説が完了した。

4. Tiracchānakathāvaṇṇanā

4. 畜生論の解説。

869-871. Tassa atthitāya paṭiññāti tassa hatthināgassa ca dibbayānassa ca atthitāyāti visuṃ yojetabbaṃ.

869-871. “それの存在による承認”とは、その象王と、天の乗り物との存在について、別々に結びつけられるべきである。

Tiracchānakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

畜生論の解説が完了した。

6. Ñāṇakathāvaṇṇanā

6. 智論の解説。

876-877. Ñāṇakathāyaṃ sace taṃ dvādasavatthukanti ettha ca ‘‘lokuttara’’nti vacanaseso, taṃ vā lokuttarañāṇaṃ sace dvādasavatthukanti attho. Pariññeyyanti pubbabhāgo, pariññātanti aparabhāgo, saccañāṇaṃ pana maggakkhaṇepi parijānanādikiccasādhanavasena hotīti āha ‘‘saddhiṃ pubbabhāgaparabhāgehī’’ti.

876-877. 智論において、“もしそれが十二の事柄を基盤とするならば”という箇所には、“出世間の”という言葉が補われるべきである。つまり、その出世間の智がもし十二の事柄を基盤とするならば、という意味である。“遍知されるべきもの”とは前分(初期段階)であり、“遍知されたもの”とは後分(後期段階)である。しかし、真理の智(諦智)は、道の刹那においても遍知などの役割を果たすことによって生じるため、“前分と後分とともに”と言われているのである。

Ñāṇakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

智論の解説が完了した。

Vīsatimavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第二十品の解説が完了した。

Catuttho paṇṇāsako samatto.

第四の五十編が終了した。

21. Ekavīsatimavaggo

21. 第二十一品。

1. Sāsanakathāvaṇṇanā

1. 聖教論の解説。

878. Tīsupi pucchāsu codanatthaṃ vuttanti tīsupi pucchāsu ‘‘sāsana’’ntiādivacanaṃ vuttanti samudāyā ekadesānaṃ adhikaraṇabhāvena vuttāti daṭṭhabbā.

878. 三つの問いすべてにおいて反論のために言われたとは、三つの問いにおいて“聖教”などの言葉が言われたのであり、全体が部分の拠り所となる関係(依処性)として語られていると見なすべきである。

Sāsanakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

聖教論の解説が完了した。

4. Iddhikathāvaṇṇanā

4. 神変論の解説。

883-884. Iddhikathāyaṃ [Pg.113] atthi adhippāyaiddhīti adhippāyavasena ijjhanato adhippāyoti evaṃnāmikā iddhi atthīti attho.

883-884. 神変論において、“意図による神変がある”とは、意図によって成就することから、“意図”という名の神変があるという意味である。

Iddhikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

神変論の解説が完了した。

7. Dhammakathāvaṇṇanā

7. 法論の解説。

887-888. Dhammakathāyaṃ rūpaṭṭhato aññassa rūpassa abhāvāti yo rūpassa niyāmo vucceyya, so rūpaṭṭho nāma koci rūpato añño natthīti rūpaṭṭhato aññaṃ rūpañca na hoti, tasmā rūpaṃ rūpameva, na vedanādisabhāvanti adhippāyena ‘‘rūpaṃ rūpaṭṭhena niyata’’nti vattabbaṃ, na aññathā rūpaṭṭhena niyāmenāti adhippāyo. Tattha rūpato aññassa rūpaṭṭhassa abhāve dassite rūpaṭṭhato aññassa rūpassa abhāvo dassitoyeva nāma hotīti tameva rūpato aññassa rūpaṭṭhassa abhāvaṃ dassento ‘‘rūpasabhāvo hī’’tiādimāha. Esa vohāroti rūpassa sabhāvo rūpasabhāvo, rūpassa attho rūpaṭṭhoti evaṃ aññattaṃ gahetvā viya pavatto rūpasabhāvavohāro rūpaṭṭhavohāro vā vedanādīhi nānattameva so sabhāvoti nānattasaññāpanatthaṃ hotīti attho. Tasmāti rūpassa rūpaṭṭhena anaññattā. ‘‘Rūpaṃ rūpameva, na vedanādisabhāva’’nti avatvā ‘‘rūpaṃ rūpaṭṭhena niyata’’nti vadato tañca vacanaṃ vuttappakārena sadosaṃ, atha kasmā ‘‘rūpañhi rūpaṭṭhena niyatanti rūpaṃ rūpameva, na vedanādisabhāvanti adhippāyena vattabba’’nti vadanto ‘‘rūpaṃ rūpaṭṭhena niyata’’nti paṭijānātīti attho daṭṭhabbo. Nanu cetaṃ attanāva vuttaṃ, na parenāti paṭijānātīti na vattabbanti? Na, attānampi paraṃ viya vacanato. Vattabbanti vā sakavādinā vattabbanti vuttaṃ hoti. Yadi ca tena vattabbaṃ paṭijānāti ca so etamatthanti, atha kasmā paṭijānāti sakavādīti ayamettha attho. Atthantaravasenāti tattha vuttameva kāraṇaṃ nigūhitvā parena coditanti tameva kāraṇaṃ dassetvā codanaṃ nivatteti. Ito aññathāti rūpādisabhāvamattaṃ muñcitvā tena parikappitaṃ niyataṃ natthīti tassa [Pg.114] parikappitassa nivattanatthaṃ puna teneva nayena codetuṃ ‘‘micchattaniyata’’ntiādimāhāti attho.

887-888. 法論において、“色の本質(rūpaṭṭha)以外に他の色(rūpa)がないこと”について。色の規定(niyāma)と言われるものは、色の本質という名で色とは別のものは存在しない。ゆえに、色の本質以外の色は存在しない。したがって、色は色そのものであり、受(vedanā)などの自性ではない、という意図で“色は色の本質によって決定されている”と言うべきであり、色の本質という規定(niyāma)によって別のようになると言うべきではない、というのが意図である。そこにおいて、色とは別の色の本質が存在しないことが示されるとき、色の本質とは別の色が存在しないことが示されたことになる。まさにその“色とは別の色の本質が存在しないこと”を示すために、“色の自性は〜”等と述べた。この“表現(vohāra)”については、色の自性が色の自性であり、色の本質が色の本質であるというように、あたかも別のものであるかのように捉えて行われる“色の自性”という表現、あるいは“色の本質”という表現は、受などとは異なる(別のものである)というその自性の差異を知らせるためのものである、という意味である。“それゆえに”とは、色は色の本質と別のものではないからである。“色は色そのものであり、受などの自性ではない”と言わずに“色は色の本質によって決定されている”と言う者のその言葉には、前述のような過失がある。ならばなぜ、“色は色の本質によって決定されているとは、色は色そのものであり、受などの自性ではないという意図で語られるべきである”と言って、“色は色の本質によって決定されている”と承認するのか、という意味で見なすべきである。これは、自分自身によって言われたことであり、他者によってではないから“承認する”と言うべきではないのではないか? いや、そうではない。自分自身をも他者のように(客観的に)語るからである。あるいは、“語られるべきである”とは自説の論者(sakavādī)によって語られるべきである、と言われている。もし彼が“語られるべきこと”を語り、その意味を承認するならば、なぜ自説の論者が承認するのか、というのがここでの意味である。“別の意味によって”とは、そこで述べられた理由を隠して他者によって反論されたことであり、その同じ理由を示して反論を退ける。“これ以外に”とは、色などの自性のみを除いて、彼によって構想された“決定されたもの(niyata)”は存在しないので、その構想されたものを退けるために、再び同じ方法で反論するために“邪定(micchattaniyata)”などと言った、という意味である。

Dhammakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

法論の解説が完了した。

Ekavīsatimavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第二十一品の解説が完了した。

22. Bāvīsatimavaggo

22. 第二十二品。

2. Kusalacittakathāvaṇṇanā

2. 善心論の解説。

894-895. Kusalacittakathāyaṃ javanakkhaṇeti parinibbānacittato purimajavanakkhaṇe.

善心論において、“速行の瞬間(javanakkhaṇe)”とは、般涅槃の心の前の速行の瞬間を指す。

Kusalacittakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

善心論の註釈が終了した。

3. Āneñjakathāvaṇṇanā

3. 不動論の註釈。

896. Bhavaṅgacitteti bhavaṅgapariyosānattā cuticittaṃ ‘‘bhavaṅgacitta’’nti āha.

896. “有分心”については、有分の終結であるため、死心(cuticitta)を“有分心”と言う。

Āneñjakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

不動論の註釈が終了した。

5-7. Tissopikathāvaṇṇanā

5-7. 三種(ティッソーピ)論の註釈。

898-900. Sattavassikaṃ gabbhaṃ disvā ‘‘gabbheyeva arahattappattihetubhūto indriyaparipāko atthī’’ti ‘‘arahattappattipi atthī’’ti maññati, ākāsasupinaṃ disvā ‘‘ākāsagamanādiabhiññā viya dhammābhisamayo arahattappatti ca atthī’’ti maññatīti adhippāyo.

七歳の胎児を見て、“胎内においてこそ阿羅漢果到達の因となる諸根の成熟がある”と考え、“阿羅漢果の到達もある”とみなし、空中を行く夢を見て、“空中を行くなどの神通力のように、法の現観と阿羅漢果の到達がある”とみなすという意味である。

Tissopikathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

三種論の註釈が終了した。

9. Āsevanapaccayakathāvaṇṇanā

9. 習行縁論の註釈。

903-905. Na [Pg.115] koci āsevanapaccayaṃ āsevati nāmāti yathā bījaṃ catumadhurabhāvaṃ na gaṇhāti, evaṃ bhāvanāsaṅkhātaṃ āsevanapaccayaṃ gaṇhanto āsevanto nāma koci natthīti attho.

“誰も習行縁を習行することはない”とは、例えば種子が四甘味の状態を直接取らないように、修習と称される習行縁を取りながら習行する者は誰もいない、という意味である。

Āsevanapaccayakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

習行縁論の註釈が終了した。

10. Khaṇikakathāvaṇṇanā

10. 刹那論の註釈。

906-907. Pathaviyādirūpesu kesañci uppādo kesañci nirodhoti evaṃ patiṭṭhānaṃ rūpasantatiyā hoti. Na hi rūpānaṃ anantarādipaccayā santi, yehi arūpasantatiyā viya rūpasantatiyā pavatti siyāti citte ‘‘citte mahāpathavī saṇṭhātī’’tiādi coditaṃ.

地などの色法において、あるものの生起とあるものの滅尽があるというように、色の相続の存続がある。色法には無間縁などの縁はなく、それらによって、無色の相続のように色の相続の進行が起こることはない。心において、“心の中に大地が存立する”などの反論がなされている。

Khaṇikakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

刹那論の註釈が終了した。

Bāvīsatimavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第二十二品の註釈が終了した。

23. Tevīsatimavaggo

23. 第二十三品。

1. Ekādhippāyakathāvaṇṇanā

1. 同一意向論の註釈。

908. Karuṇādhippāyena ekādhippāyoti rāgādhippāyato aññādhippāyovāti vuttaṃ hoti. Eko adhippāyoti ettha ekatobhāve ekasaddo daṭṭhabbo. Samānatthe hi sati rāgādhippāyepi ekādhippāyenāti ekādhippāyatā atthīti.

908. “慈悲の意向による同一意向”とは、貪欲の意向とは別の意向である、と言われている。“一つの意向”という言葉において、ここでの“一(eka)”という語は、一方向の状態として見るべきである。同じ意味であるならば、貪欲の意向においても“同一意向によって”という同一意向性があるからである。

Ekādhippāyakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

同一意向論の註釈が終了した。

3-7. Issariyakāmakārikākathāvaṇṇanā

3-7. 自在随意論の註釈。

910-914. Issariyena yathādhippetassa karaṇaṃ issariyakāmakārikā. Gaccheyyāti gabbhaseyyokkamanaṃ gaccheyya. Issariyakāmakārikāhetu [Pg.116] nāma dukkarakārikā micchādiṭṭhiyā karīyatīti ettha dukkarakārikā nāma issariyakāmakārikāhetu kariyamānā micchādiṭṭhiyā karīyatīti attho daṭṭhabbo, issariyakāmakārikāhetu nāma vinā micchādiṭṭhiyā kariyamānā natthīti vā.

威力によって意図した通りに行うことが“自在随意”である。“行くであろう”とは、胎内に入ること(受胎)へ行くであろうということである。“自在随意のために行われる難行は、邪見によってなされる”という箇所において、難行とは、自在随意のために行われるとき、邪見によってなされるという意味であると解されるべきである。あるいは、邪見なしに行われる自在随意というものは存在しない、ということである。

Issariyakāmakārikākathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

自在随意論の註釈が終了した。

8. Patirūpakathāvaṇṇanā

8. 相似論の註釈。

915-916. Mettādayo sandhāya ‘‘mettādayo viya na rāgo rāgapatirūpako koci atthīti rāgameva gaṇhāti, evaṃ dosepī’’ti vadanti.

慈しみなどを指して、“慈しみなどのように貪欲ではないが、貪欲に似た何らかのものが存在し、それを貪欲そのものとして捉える。怒りについても同様である”と言われている。

Patirūpakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

相似論の註釈が終了した。

9. Aparinipphannakathāvaṇṇanā

9. 未完成論の註釈。

917-918. Na aniccādibhāvanti ettha aniccādiko bhāvo etassāti aniccādibhāvanti rūpaṃ vuttaṃ. ‘‘Na kevalañhi paṭhamasaccameva dukkha’’nti vadantena ‘‘dukkhaññeva parinipphanna’’nti dukkhasaccaṃ sandhāya pucchā katāti dassitaṃ hoti. Evaṃ sati tena ‘‘cakkhāyatanaṃ aparinipphanna’’ntiādi na vattabbaṃ siyā. Na hi cakkhāyatanādīni anupādinnāni lokuttarāni vā. Tanti ‘‘dukkhaññeva parinipphannaṃ, na pana rūpa’’nti etaṃ rūpassa ca dukkhattā no vata re vattabbeti attho.

“無常などの状態ではない”という箇所において、無常などの状態を持つものとして“無常などの状態”とは色を指している。“単に第一の真理(苦諦)のみが苦ではない”と言うことによって、“苦のみが完成されたものである”と苦諦を指して質問がなされたことが示されている。そうであるならば、彼は“眼処は未完成である”などと言うべきではない。なぜなら、眼処などは、執受されないものでもなく、出世間のものでもないからである。“それ”とは、“苦のみが完成されたものであり、色はそうではない”という主張は、色もまた苦であるため、言うべきではないという意味である。

Aparinipphannakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

未完成論の註釈が終了した。

Tevīsatimavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第二十三品の註釈が終了した。

Kathāvatthupakaraṇa-mūlaṭīkā samattā.

論事根本復注が完結した。

Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa

あの世尊、供養に値する方、正しく悟られた方に、礼拝いたします。

Yamakapakaraṇa-mūlaṭīkā

‘双論’根本註

Ganthārambhavaṇṇanā

緒言の解説

Kathāvatthupakaraṇena [Pg.117] saṅkhepeneva desitena dhammesu viparītaggahaṇaṃ nivāretvā tesveva dhammesu dhammasaṅgahādīsu pakāsitesu dhammapuggalokāsādinissayānaṃ sanniṭṭhānasaṃsayānaṃ vasena nānappakārakaosallatthaṃ yamakapakaraṇaṃ āraddhaṃ, taṃ samayadesadesakavaseneva dassetvā saṃvaṇṇanākkamañcassa anuppattaṃ ‘‘āgato bhāro avassaṃ vahitabbo’’ti saṃvaṇṇanamassa paṭijānanto āha ‘‘saṅkhepenevā’’tiādi.

簡略に説かれた‘論事’によって諸法に対する誤った把握を退け、それら諸法において‘法集論’などが明示された後、法・補特伽羅・処などの依止に基づき、決定と疑念によって様々に解釈の益を成すために‘双論’が開始された。それを(説かれた)時・場所・説法者のありようによって示し、その解説の順序が巡ってきた際、“到来した重荷は必ず担わねばならない”として、その解説を約束して“簡略に……”などと述べた。

Tattha yamassa visayātītoti jātiyā sati maraṇaṃ hotīti jāti, pañca vā upādānakkhandhā yamassa visayo, taṃ samudayappahānena atītoti attho. Yamassa vā rañño visayaṃ maraṇaṃ, tassa āṇāpavattiṭṭhānaṃ desaṃ vā atīto. ‘‘Chaccābhiṭhānāni abhabba kātu’’nti (khu. pā. 6.11; su. ni. 234) vuttānaṃ channaṃ abhabbaṭṭhānānaṃ desakoti chaṭṭhānadesako. Ayamā ekekā hutvā āvattā nīlā amalā ca tanuruhā assāti ayamāvattanīlāmalatanuruho.

その中で“ヤマ(夜摩)の領域を超えた”とは、生があれば死があるゆえに“生”、あるいは“五取蘊”がヤマの領域であり、その集起を断ずることによって(それらを)超えたという意味である。あるいは、ヤマ王の領域である死、その命令が及ぶ場所や領土を超えた者のことである。“六つの重大な過ちを犯すことはできない”と説かれる六つの不退転の境地を説く者ゆえに“六処の説法者”である。これら(の毛が)一本ずつ旋回し、青く、汚れなく、その体から生じている者ゆえに、“旋回し青く清浄な体毛を持つ者”である。

Ganthārambhavaṇṇanā niṭṭhitā.

緒言の解説、終わる。

1. Mūlayamakaṃ

1. 根双論

Uddesavāravaṇṇanā

掲示分の解説

1. Yamakānaṃ vasena desitattāti iminā dasasu ekekassa yamakasamūhassa taṃsamūhassa ca sakalassa pakaraṇassa yamakānaṃ vasena laddhavohārataṃ dasseti.

1. “双によって説かれたがゆえに”という(言葉)によって、十の章の各々における双の集合、およびその集合体である論典全体が、双に基づいた呼称を得ていることを示している。

Kusalākusalamūlasaṅkhātānaṃ [Pg.118] dvinnaṃ atthānaṃ vasena atthayamakanti etena ‘‘ye keci kusalā dhammā, sabbe te kusalamūlā’’ti etasseva yamakabhāvo āpajjatīti ce? Nāpajjati ñātuṃ icchitānaṃ dutiyapaṭhamapucchāsu vuttānaṃ kusalakusalamūlavisesānaṃ, kusalamūlakusalavisesehi vā ñātuṃ icchitānaṃ paṭhamadutiyapucchāsu sanniṭṭhānapadasaṅgahitānaṃ kusalakusalamūlānaṃ vasena atthayamakabhāvassa vuttattā. Ñātuṃ icchitānañhi visesānaṃ visesavantāpekkhānaṃ, taṃvisesavataṃ vā dhammānañca visesāpekkhānaṃ ettha padhānabhāvoti ekekāya pucchāya ekeko eva attho saṅgahito hotīti. Atthasaddo cettha na dhammavācako hetuphalādivācako vā, atha kho pāḷiatthavācako. Tenevāha ‘‘tesaññeva atthāna’’ntiādi.

“善・不善の根と称される二つの意味に基づいた意味の双(義双)”という。これによって、“いかなる善法も、すべてそれらは善根である”というこれのみが双の状態に陥るのではないか、という反論があるなら、そうではない。知ろうと欲せられた、第二・第一の問いの中で述べられた善・不善の根の特質、あるいは、善根と善の特質によって知ろうと欲せられた、第一・第二の問いの中で決定句に含まれた善・不善の根に基づいて、意味の双の状態が説かれているからである。なぜなら、特質を持つものを待縁とする知ろうと欲せられた特質、あるいは、特質を待縁とするそれら特質を持つ諸法が、ここでは主導的な状態にあるので、各々の問いにおいて一つ一つの意味のみが包含されるからである。そして、ここでの“意味(アッタ)”という語は、法を指す言葉でも、原因や結果を指す言葉でもなく、実に聖典(パーリ)の意味を指す言葉である。それゆえに“それら自体の意味の……”などと述べたのである。

Tīṇipi padāni ekato katvāti idaṃ nāmapadassa kusalādīnaṃ saṅgāhakattamattameva sandhāya vuttaṃ, na niravasesasaṅgāhakattaṃ. Sabbakusalādisaṅgaṇhanatthameva ca nāmapadassa vuttattā ‘‘kusalattikamātikāya catūsu padesū’’ti vuttaṃ.

“三つの語を一つにまとめて”とは、名詞としての善などが包含することのみを意図して述べられたものであり、余すところなく包含することを意図したものではない。すべての善などを包含するためだけに名詞が述べられたので、“善三法の母胎の四句において”と述べられた。

Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

掲示分の解説、終わる。

Niddesavāravaṇṇanā

詳解分の解説

52. Aññamaññayamake ye keci kusalāti apucchitvāti ettha yathā dutiyayamake ‘‘ye keci kusalamūlā’’ti apucchitvā ‘‘ye keci kusalā’’ti pucchā katā, evamidhāpi ‘‘ye keci kusalā’’ti pucchā kātabbā siyā purimayamakavisiṭṭhaṃ apubbaṃ gahetvā pacchimayamakassa appavattattāti adhippāyo. ‘‘Paṭilomapucchānurūpabhāvato’’ti keci. Purimapucchāya pana atthavasena katāya tadanurūpāya pacchimapucchāya bhavitabbaṃ anulome vigatasaṃsayassa paṭilome saṃsayuppattito. Tena na ca pacchimapucchānurūpāya purimapucchāya bhavitabbanti purimovettha adhippāyo yutto. Imināpi byañjanena tassevatthassa sambhavatoti idamevaṃ na sakkā vattuṃ. Na hi kusalabyañjanattho eva kusalamūlena ekamūlabyañjanattho, teneva vissajjanampi asamānaṃ hoti. Kusalabyañjanena hi [Pg.119] pucchāya katāya ‘‘avasesā’’ti imasmiṃ ṭhāne ‘‘avasesā kusalā dhammā’’ti vattabbaṃ hoti, itarathā avasesā kusalamūlasahajātā dhammāti, na ca tāni vacanāni samānatthāni kusalakusalābyākatadīpanatoti. Ayaṃ panettha adhippāyo siyā – ‘‘ye keci kusalā’’ti imināpi byañjanena ‘‘ye keci kusalamūlena ekamūlā’’ti vuttabyañjanatthasseva sambhavato dutiyayamake viya apucchitvā ‘‘ye keci kusalamūlena ekamūlā’’ti pucchā katā. Na hi kusalamūlehi viya kusalamūlena ekamūlehi aññe kusalā santi, kusalehi pana aññepi te santīti.

52. 相互双において“いかなる善法も……”と問わずに、ということについて。ここでは、第二の双において“いかなる善根も……”と問わずに“いかなる善法も……”という問いがなされたように、ここでもまた“いかなる善法も……”という問いがなされるべきである。それは、前の双によって特定された新しい意味を取り、後の双が機能しないからである、というのが意図である。“逆方向の問いに適合する状態から”と言う者もいる。しかし、前の問いが意味に基づいてなされた以上、それに適合する後の問いがあるべきである。なぜなら、順方向で疑念が去ったなら、逆方向で疑念が生じるからである。したがって、後の問いに適合する前の問いがあるべきではない、というのがここでの正しい意図である。この表現によっても、その同じ意味が可能であるから、このように言うことはできない。なぜなら、“善”という表現の意味は、“善根と同一の根を持つ”という表現の意味と同じではないからであり、それゆえに回答も等しくないのである。“善”という表現で問いがなされた場合、“残りの……”という箇所において“残りの善法は……”と述べられるべきであり、そうでなければ、残りの善根と倶生する諸法ということになる。そして、それらの言葉は、善・不善・無記を示すという点で同じ意味ではない。ここでの意図は次のようであろう。“いかなる善法も……”というこの表現によっても、“いかなる善根と同一の根を持つ法も……”と述べられた表現の意味が可能であるから、第二の双のように問うことなく、“いかなる善根と同一の根を持つ法も……”という問いがなされたのである。なぜなら、善根たちのように、善根と同一の根を持つものとは別の善法は存在しないが、善法に関しては、それらとは別の法が存在するからである。

Paṭilomapucchāvaṇṇanāyaṃ ‘‘kusalamūlena ekamūlā’’ti hi pucchāya katāya ‘‘mūlāni yāni ekato uppajjantī’’ti heṭṭhā vuttanayeneva vissajjanaṃ kātabbaṃ bhaveyyāti vuttaṃ, tampi tathā na sakkā vattuṃ. ‘‘Ye vā pana kusalamūlena aññamaññamūlā, sabbe te dhammā kusalamūlena ekamūlā’’ti ca pucchite ‘‘āmantā’’ icceva vissajjanena bhavitabbaṃ. Na hi kusalamūlena aññamaññamūlesu kiñci ekamūlaṃ na hoti, yena anulomapucchāya viya vibhāgo kātabbo bhaveyya. Yattha tīṇi kusalamūlāni uppajjanti, tattha tāni aññamaññamūlāni ekamūlāni ca dvinnaṃ dvinnaṃ ekekena aññamaññekamūlattā. Yattha pana dve uppajjanti, tattha tāni aññamaññamūlāneva, na ekamūlānīti etassa gahaṇassa nivāraṇatthaṃ ‘‘mūlāni yāni ekato uppajjantī’’tiādinā vissajjanaṃ kātabbanti ce? Na, ‘‘āmantā’’ti imināva vissajjanena taṃgahaṇanivāraṇato anulomapucchāvissajjanena ca ekato uppajjamānānaṃ dvinnaṃ tiṇṇañca mūlānaṃ aññamaññekamūlabhāvassa nicchitattā. Aññamaññamūlānañhi samānamūlatā eva ekamūlavacanena pucchīyati, na aññamaññasamānamūlatā, atthi ca dvinnaṃ mūlānaṃ samānamūlatā. Tesu hi ekekaṃ itarena mūlena taṃmūlehi aññehi samānamūlanti.

逆方向の問いの解説において、“善根と同一の根を持つ……”という問いがなされたとき、“一処に生じる根……”と下に述べられた方法によって回答がなされるべきであると言われたが、それもまたそのように言うことはできない。“あるいはまた、いかなる法が善根と相互に根となっているなら、それらすべての法は善根と同一の根を持つのか”と問われたとき、“然り”とのみ回答されるべきである。なぜなら、善根と相互に根となっているものの中で、同一の根でないものは何一つ存在せず、それによって順方向の問いのように分別がなされるべきだからである。三つの善根が生じる場所では、それらは相互に根であり、かつ同一の根である。なぜなら、二つずつの各々が一つによって相互に同一の根だからである。しかし、二つが生じる場所では、それらは相互に根ではあるが、同一の根ではない、というこの把握を排除するために、“一処に生じる根……”などと回答されるべきである、と言うのであれば、そうではない。“然り”というこの回答によってこそ、その把握が排除されるからであり、順方向の問いの回答によっても、一処に生じる二つあるいは三つの根が相互に同一の根であることが決定されるからである。なぜなら、相互に根であるものの共通の根であること(同根性)のみが“同一の根”という言葉で問われているのであり、相互に共通の根であることが問われているのではないからである。そして、二つの根に共通の根であることは存在するのである。すなわち、それらの中で各々が、他方の根によって、それら他の根と共通の根となるのである。

Aññamaññamūlatte pana nicchite ekamūlattasaṃsayābhāvato ‘‘sabbe te dhammā kusalamūlena ekamūlā’’ti pucchā na katāti daṭṭhabbā. ‘‘Aññamaññassa mūlā etesantipi aññamaññamūlā, samānatthena ekaṃ mūlaṃ etesanti ekamūlā’’ti ubhayampi vacanaṃ mūlayuttatameva vadati, teneva ca ubhayatthāpi ‘‘kusalamūlenā’’ti vuttaṃ. Tattha mūlayogasāmaññe ekamūlatte nicchite tabbiseso aññamaññamūlabhāvo na nicchito hotīti anulomapucchā pavattā, mūlayogavisese pana aññamaññamūlatte nicchite na vinā ekamūlattena [Pg.120] aññamaññamūlattaṃ atthīti mūlayogasāmaññaṃ ekamūlattaṃ nicchitameva hoti, tasmā ‘‘ekamūlā’’ti pucchaṃ akatvā yathā kusalamūlavacanaṃ ekamūlavacanañca kusalabhāvadīpakaṃ na hotīti kusalabhāve saṃsayasabbhāvā paṭhamadutiyayamakesu ‘‘sabbe te dhammā kusalā’’ti paṭilomapucchā katā, evaṃ aññamaññamūlavacanaṃ kusalabhāvadīpakaṃ na hotīti kusalabhāve saṃsayasabbhāvā kusalādhikārassa ca anuvattamānattā ‘‘sabbe te dhammā kusalā’’ti paṭilomapucchā katāti.

相互に根(相互根)であると確定された場合、一根(一つの根であること)に疑いがないため、“それらすべての諸法は善根を一根とするか”という問いはなされていないと解釈すべきである。“相互に根である、これらもまた相互根である。等しい意味で一つの根をこれらに(有する)ので一根である”という、これら両方の言葉も単に根を伴っていることを述べている。それゆえに両方において“善根によって”と言われた。そこで、根の結合という共通性において一根性が確定されたとき、その特殊である相互根の状態は確定されないため、順向の問いが行われた。しかし、根の結合の特殊において相互根性が確定されたときは、一根性なしに相互根性があることはないので、根の結合の共通性である一根性は確定されている。したがって、“一根か”という問いをなさず、あたかも善根という言葉と一根という言葉が善であることを示さないように、善性に疑いがあるために第一・第二の双(ヤマカ)において“それらすべての諸法は善か”という逆向の問いがなされた。このように、相互根という言葉も善であることを示さないため、善性に疑いがあり、また善の主題が継続しているため、“それらすべての諸法は善か”という逆向の問いがなされたのである。

53-61. Mūlanaye vutte eva atthe kusalamūlabhāvena mūlassa visesanena samānena mūlena aññamaññassa ca mūlena mūlayogadīpanena cāti iminā pariyāyantarena pakāsetuṃ mūlamūlanayo vutto. Aññapadatthasamāsantena ka-kārena tīsupi yamakesu mūlayogameva dīpetuṃ mūlakanayo vutto. Mūlamūlakanayavacanapariyāyo vuttappakārova.

53-61. 根の理(ムーラナヤ)において述べられた事柄を、善根という状態によって根を限定すること、等しい根、相互の根、根の結合を示すことという、この別の門(方法)によって明らかにするために、根根の理(ムーラムーラナヤ)が説かれた。他語目的の複合語の末尾にある“カ(ka)”字によって、三つの双においても根の結合のみを示すために、根カの理(ムーラカナヤ)が説かれた。根根の理と根カの理の言葉の門は、既に述べられた通りである。

74-85. Abbohārikaṃ katvāti na ekamūlabhāvaṃ labhamānehi ekato labbhamānattā sahetukavohārarahitaṃ katvā. Na vā sahetukaduke viya ettha hetupaccayayogāyogavasena abbohārikaṃ kataṃ, atha kho sahetukavohārameva labhati, na ahetukavohāranti abbohārikaṃ kataṃ. Ekato labbhamānakavasenāti ahetukacittuppādanibbānehi hetupaccayarahitehi saha labbhamānakarūpavasenāti attho.

74-85. “(世俗的な)呼称に値しないもの(アッボーハーリカ)として”とは、一根の状態を得られないものと共に得られるため、有因という呼称を欠いたものとすることである。あるいは、有因の二法におけるように、ここで原因と縁の結合・不結合によって呼称に値しないとされたのではない。そうではなく、有因という呼称のみを得て、無因という呼称を得ないために呼称に値しないとされたのである。“共に得られることによって”とは、原因と縁を欠いた無因の心生や涅槃と共に得られる色(物質)によって、という意味である。

86-97. Yassaṃ pāḷiyaṃ ‘‘ahetukaṃ nāmamūlena na ekamūlaṃ, sahetukaṃ nāmamūlena ekamūla’’nti (yama. 1.mūlayamaka.87) pāṭho āgato, tattha ‘‘ye keci nāmā dhammā’’ti nāmānaṃ niddhāritattā ‘‘ahetukaṃ sahetuka’’nti ca vutte ‘‘nāma’’nti ca idaṃ viññāyamānamevāti na vuttanti veditabbaṃ. Yattha pana ‘‘ahetukaṃ nāmaṃ, sahetukaṃ nāma’’nti (yama. 1.mūlayamaka.87) ca pāṭho, tattha supākaṭabhāvatthaṃ ‘‘nāma’’nti vuttanti.

86-97. “無因の名(ナーマ)は名根と一根ではない。有因の名は名根と一根である”という聖典の記述が伝わっている箇所では、“およそいかなる名の諸法も”と名が限定されているため、“無因・有因”と言われたとき、この“名”という語は理解されているものとして言われなかったと知るべきである。しかし、“無因の名、有因の名”とある箇所では、明白にするために“名”と言われたのである。

Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

詳解(ニッデーサ)の節の釈を終わる。

Mūlayamakavaṇṇanā niṭṭhitā.

根の双(ムーラヤマカ)の釈を終わる。

2. Khandhayamakaṃ

2. 蘊の双(カンダヤマカ)

1. Paṇṇattivāro

1. 施設(パンナッティ)の節

Uddesavāravaṇṇanā

要説(ウッデーサ)の節の釈

2-3. Khandhayamake [Pg.121] chasu kālabhedesu puggalaokāsapuggalokāsavasena khandhānaṃ uppādanirodhā tesaṃ pariññā ca vattabbā. Te pana khandhā ‘‘rūpakkhandho’’tiādīhi pañcahi padehi vuccanti, tesaṃ dasa avayavapadāni. Tattha yo rūpādiavayavapadābhihito dhammo, kiṃ so eva samudāyapadassa attho. Yo ca samudāyapadena vutto, so eva avayavapadassāti etasmiṃ saṃsayaṭṭhāne rūpādiavayavapadehi vutto ekadeso sakalo vā samudāyapadānaṃ attho, samudāyapadehi pana vutto ekantena rūpādiavayavapadānaṃ atthoti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘rūpaṃ rūpakkhandho, rūpakkhandho rūpa’’ntiādinā padasodhanavāro vutto.

2-3. 蘊の双においては、六つの時の区分において、補特伽羅、処、および補特伽羅と処の観点から、蘊の生起と滅尽、およびそれらの遍知が述べられるべきである。それらの蘊は“色蘊”などの五つの語によって説かれ、それらには十の部分的な語(成分)がある。そこで、色などの部分的語によって表現された法は、それ自体が集合的語(全体)の意味なのか。また、集合的語によって説かれたものは、それ自体が部分的語の意味なのか。この疑念の箇所において、色などの部分的語によって説かれた一部または全部が集合的語の意味であり、集合的語によって説かれたものは決定的に色などの部分的語の意味であることを示すために、“色は色蘊か、色蘊は色か”などの語の清浄の節が説かれた。

Puna ‘‘rūpakkhandho’’tiādīnaṃ samāsapadānaṃ uttarapadatthappadhānattā padhānabhūtassa khandhapadassa vedanādiupapadatthassa ca sambhavato yathā ‘‘rūpakkhandho’’ti etasmiṃ pade rūpāvayavapadena vuttassa rūpakkhandhabhāvo hoti rūpasaddassa khandhasaddassa ca samānādhikaraṇabhāvatoti, evaṃ tattha padhānabhūtena khandhāvayavapadena vuttassa vedanākkhandhādibhāvo hoti khandhapadena vedanādipadānaṃ samānādhikaraṇattāti etasmiṃ saṃsayaṭṭhāne khandhāvayavapadena vutto dhammo koci kenaci samudāyapadena vuccati, na sabbo sabbenāti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘rūpaṃ rūpakkhandho, khandhā vedanākkhandho’’tiādinā padasodhanamūlacakkavāro vutto. Evañca dassentena rūpādisaddassa visesanabhāvo, khandhasaddassa visesitabbabhāvo, visesanavisesitabbānaṃ samānādhikaraṇabhāvo ca dassito hoti.

さらに、“色蘊”などの複合語においては、後節の意味が主要であるため、主要な“蘊”という語と、受などの修飾語の意味が成り立つ。例えば“色蘊”という語において、色の部分的語によって説かれたものが色蘊の状態となるのは、色という語と蘊という語が同格であることによる。同様に、その箇所で主要な蘊の部分的語によって説かれたものが、受蘊などの状態となるのは、蘊という語と受などの語が同格であるからか。この疑念の箇所において、蘊の部分的語によって説かれた法のあるものは、ある集合的語によって説かれるが、すべてがすべてによってではない。この意味を示すために、“色は色蘊か、諸蘊は受蘊か”などの語の清浄根輪の節が説かれた。このように示すことによって、色などの語の限定語としての状態、蘊という語の被限定語としての状態、および限定語と被限定語の同格関係が示されたことになる。

Tenettha saṃsayo hoti – kiṃ khandhato aññampi rūpaṃ atthi, yato vinivattaṃ rūpaṃ khandhavisesanaṃ hoti, sabbeva khandhā kiṃ khandhavisesanabhūtena rūpena visesitabbāti, kiṃ pana taṃ khandhavisesanabhūtaṃ rūpanti? Bhūtupādāyarūpaṃ tasseva gahitattā. Niddese ‘‘khandhā rūpakkhandho’’ti padaṃ uddharitvā vissajjanaṃ katanti. Evaṃ etasmiṃ saṃsayaṭṭhāne na khandhato aññaṃ rūpaṃ atthi, teneva cetena rūpasaddena vuccamānaṃ suddhena khandhasaddena vuccate, na [Pg.122] ca sabbe khandhā khandhavisesanabhūtena rūpena visesitabbā, teneva te vibhajitabbā, esa nayo vedanākkhandhādīsupīti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘rūpaṃ khandho, khandhā rūpa’’ntiādinā suddhakhandhavāro vutto.

そこで、ここでの疑念は、蘊とは別に色があるのか、それによって(蘊から)除外された色が蘊の限定語となるのか。すべての蘊は、蘊の限定語である色によって限定されるべきなのか。一体、その蘊の限定語である色とは何なのか。四大種と所造色こそが、それとして取られているからである。詳解において“諸蘊は色蘊か”という語を引用して回答がなされた。このように、この疑念の箇所においては、蘊とは別に色はない。それゆえに、その色という語で説かれるものが、純粋な蘊という語で説かれるのである。しかし、すべての蘊が、蘊の限定語である色によって限定されるわけではない。それゆえにそれらは類別されるべきである。この理は受蘊などにおいても同様である。この意味を示すために、“色は蘊か、諸蘊は色か”などの純粋蘊の節が説かれた。

Tato ‘‘rūpaṃ khandho’’ti etasmiṃ anuññāyamāne ‘‘na kevalaṃ ayaṃ khandhasaddo rūpavisesanova, atha kho vedanādivisesano cā’’ti rūpassa khandhabhāvanicchayānantaraṃ khandhānaṃ rūpavisesanayoge ca saṃsayo hoti. Tattha na sabbe khandhā vedanādivisesanayuttā, atha kho keci kenaci visesanena yuñjantīti dassetuṃ suddhakhandhamūlacakkavāro vuttoti. Evaṃ yesaṃ uppādādayo vattabbā, tesaṃ khandhānaṃ paṇṇattisodhanavasena tannicchayatthaṃ paṇṇattivāro vuttoti veditabbo.

その後、“色は蘊(うん)である”ということが認められる中で、“この蘊という語は単に色を修飾する(限定する)だけでなく、受なども修飾するのではないか”という疑問が、色の蘊たる性質の決定の直後に、諸蘊と色の限定との結合において生じる。そこですべての蘊が受などの限定と結合しているわけではなく、あるものはある限定によって結合することを示すために、“純蘊根輪分(じゅんうんこんりんぶん)”が説かれたのである。このように、生起(しょうき)などが説かれるべきそれら諸蘊について、施設の払拭(ふっしょく)を通じてそれらを決定するために“施設分(しせつぶん)”が説かれたと知るべきである。

Cattāri cattāri cakkāni bandhitvāti ettha cakkāvayavabhāvato cakkānīti yamakāni vuttāni ekekakhandhamūlāni cattāri cattāri yamakāni bandhitvāti. Iminā hi ettha atthena bhavitabbanti. Cattāri cattāri yamakāni yathā ekekakhandhamūlakāni honti, evaṃ bandhitvāti vā attho daṭṭhabbo. Tattha ‘‘rūpaṃ rūpakkhandho’’ti evamādikaṃ mūlapadaṃ nābhiṃ katvā ‘‘khandhā’’ti idaṃ nemiṃ, ‘‘vedanākkhandho’’tiādīni are katvā cakkabhāvo vuttoti veditabbo, na maṇḍalabhāvena sambajjhanato. Vedanākkhandhamūlakādīsupi hi heṭṭhimaṃ sodhetvāva pāṭho gato, na maṇḍalasambandhenāti. Teneva ca kāraṇenāti suddhakhandhalābhamattameva gahetvā khandhavisesane rūpādimhi suddharūpādimattatāya aṭṭhatvā khandhavisesanabhāvasaṅkhātaṃ rūpādiatthaṃ dassetuṃ khandhasaddena saha yojetvā ‘‘khandhā rūpakkhandho’’tiādinā nayena padaṃ uddharitvā atthassa vibhattattāti attho.

“四つずつの輪を構成して”という点については、ここでは輪の構成要素であることから“輪”とは双論(そうろん)のことを指し、個々の蘊を根(こん)とする四つずつの双論を構成して、という意味である。ここではまさにこの意味であるべきだからである。あるいは、四つずつの双論が個々の蘊を根とするように構成して、という意味であると見るべきである。そこでは、“色は色蘊である”というような根句(こんく)を轂(こく、ハブ)とし、“蘊”を外輪(がいりん、リム)とし、“受蘊”などを輻(ふく、スポーク)として、輪の形態が説かれたと知るべきである。それは円環状に結合するからではない。受蘊を根とするものなどにおいても、下の(語を)払拭してはじめて経文が進んでおり、円環状の結合によるものではないからである。まさにその理由によって、純粋な蘊の獲得のみを取り上げ、色の限定において単なる色そのものに留まらず、蘊の限定という性質として定義された色などの意味を示すために、蘊という語とともに結合させ、“蘊は色蘊である”というような方法で句を掲げて意味を分説した、という意味である。

Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

掲示分(ウッデーサ・ヴァーラ)の解説、終わる。

Niddesavāravaṇṇanā

詳解分(ニッデーサ・ヴァーラ)の解説。

26. Piyarūpaṃ sātarūpanti ‘‘cakkhuṃ loke piyarūpaṃ…pe… rūpā loke…pe… cakkhuviññāṇaṃ…pe… cakkhusamphasso…pe… cakkhusamphassajā vedanā…pe… rūpasaññā…pe… rūpasañcetanā…pe… rūpataṇhā…pe… rūpavitakko…pe… rūpavicāro’’ti (dī. ni. 2.400; ma. ni. 1.133; vibha. 203) evaṃ vuttaṃ taṇhāvatthubhūtaṃ [Pg.123] tebhūmakaṃ veditabbaṃ, tasmā yaṃ pañcakkhandhasamudāyabhūtaṃ piyarūpasātarūpaṃ, taṃ ekadesena rūpakkhandho hotīti āha ‘‘piyarūpaṃ sātarūpaṃ rūpaṃ na rūpakkhandho’’ti. Piyasabhāvatāya vā rūpakkhandho piyarūpe pavisati, na ruppanasabhāvenāti ‘‘piyarūpaṃ sātarūpaṃ rūpaṃ na rūpakkhandho’’ti vuttaṃ. Saññāyamake tāva diṭṭhisaññāti ‘‘viseso’’ti vacanaseso. Tattha diṭṭhi eva saññā diṭṭhisaññā. ‘‘Sayaṃ samādāya vatāni jantu, uccāvacaṃ gacchati saññasatto’’ti (su. ni. 798), ‘‘saññāvirattassa na santi ganthā’’ti (su. ni. 853) ca evamādīsu hi diṭṭhi ca ‘‘saññā’’ti vuttāti.

26. “愛色(あいしき)・愉色(ゆしき)”とは、“世間において眼は愛色であり…乃至…色は世間において…乃至…眼識…乃至…眼触…乃至…眼触から生じた受…乃至…色想…乃至…色思…乃至…色愛…乃至…色尋…乃至…色伺である”(長部2.400、中部1.133、分別論203)とこのように説かれた、渇愛の対象となった三界(さんがい)の(法)であると知るべきである。したがって、五蘊の集まりである愛色・愉色は、一部分において色蘊となるため、“愛色・愉色は色であるが色蘊ではない”と述べられた。あるいは、愛すべき性質であるために色蘊は愛色に含まれるが、変壊(へんえ)する性質(色としての定義)としてではないため、“愛色・愉色は色であるが色蘊ではない”と述べられたのである。想双論(そうそうろん)においては、まず“見想(けんそう)”とは“(想の)特殊なもの”という言葉が補われる。そこでは見(邪見)そのものが想であるから見想という。“自ら戒禁(かいごん)を保持する人は、想に囚われ、高低(の境遇)へと赴く”(スッタニパータ798)、および“想から離欲した者に結(けつ)は存在しない”(スッタニパータ853)などの箇所において、見(邪見)が“想”と説かれているからである。

28. ‘‘Na khandhā na vedanākkhandhoti? Āmantā’’ti evaṃ khandhasaddappavattiyā abhāve vedanākkhandhasaddappavattiyā ca abhāvoti paṇṇattisodhanamattameva karotīti daṭṭhabbaṃ, na aññadhammasabbhāvo evettha pamāṇaṃ. Evañca katvā ‘‘nāyatanā na sotāyatananti? Āmantā’’tiādiṃ vakkhatīti.

28. “蘊ではなく、受蘊ではないか? 然り”というように、蘊という語の不成立において、受蘊という語も不成立であるという、施設の払拭のみを行っていると見るべきであり、他の法の存在そのものがここでの基準ではない。このようにして、“処(しょ)ではなく、耳処ではないか? 然り”などと後に説かれることになる。

39. Rūpato aññe vedanādayoti ettha lokuttarā vedanādayo daṭṭhabbā. Te hi piyarūpā ca sātarūpā ca na honti taṇhāya anārammaṇattāti rūpato aññe hontīti. Rūpañca khandhe ca ṭhapetvā avasesāti idampi etehi saddhiṃ na-saddānaṃ appavattimattameva sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Evañca katvā ‘‘cakkhuñca āyatane ca ṭhapetvā avasesā na ceva cakkhu na ca āyatanā’’tiādiṃ (yama. 1.āyatanayamaka.15) vakkhati. Na hi tattha avasesaggahaṇena gayhamānaṃ kañci atthi. Yadi siyā, dhammāyatanaṃ siyā. Vakkhati hi ‘‘dhammo āyatananti? Āmantā’’ti (yama. 1.āyatanayamaka.16). Taṇhāvatthu ca na taṃ siyā. Yadi siyā, piyarūpasātarūpabhāvato rūpaṃ siyā ‘‘rūpaṃ khandhoti? Āmantā’’ti (yama. 1.khandhayamaka.40) vacanato khandho cāti. Aṭṭhakathāyaṃ pana avijjamānepi vijjamānaṃ upādāya itthipurisādiggahaṇasabbhāvaṃ sandhāya avasesāti ettha paññattiyā gahaṇaṃ katanti veditabbaṃ.

39. “色とは別の受など”という点については、ここでは出世間の受などを指すと見るべきである。それらは愛色でも愉色でもなく、渇愛の対象ではないため、色とは別のものである。“色と蘊を除いた残りのもの”という点も、これらに対して“不(な)”という語が成立しないことのみを意図して述べられたと見るべきである。このようにして、“眼と処を除いた残りのものは、眼でもなく処でもない”など(双論1.処双論.15)と説かれることになる。そこでは、残りのものとして取り上げられるべき実在するものは何もない。もしあるとすれば、それは法処(ほうしょ)であろう。“法は処であるか? 然り”(双論1.処双論.16)と説かれるからである。しかし、それは渇愛の対象ではない。もしそうであるなら、愛色・愉色であることから色(ルーパ)であり、“色は蘊であるか? 然り”(双論1.蘊双論.40)との言葉から蘊でもあることになる。しかし、注釈書においては、実在しないものであっても実在するものとして扱い、男・女などを取り上げる性質があることを考慮して、“残りのもの”という箇所で施設の把握がなされたと知るべきである。

Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

詳解分(ニッデーサ・ヴァーラ)の解説、終わる。

2. Pavattivāravaṇṇanā

2. 生起分(パヴァッティ・ヴァーラ)の解説。

50-205. Pavattivāre [Pg.124] vedanākkhandhādimūlakāni pacchimeneva saha yojetvā tīṇi dve ekañca yamakāni vuttāni, na purimena. Kasmā? Amissakakālabhedesu vāresu atthavisesābhāvato. Purimassa hi pacchimena yojitayamakameva pacchimassa purimena yojanāya pucchānaṃ uppaṭipāṭiyā vucceyya, atthe pana na koci visesoti. Pucchāvissajjanesupi viseso natthi, tena tathā yojanā na katāti. Kālabhedā panettha cha eva vuttā. Atītena paccuppanno, anāgatena paccuppanno, anāgatenātītoti ete pana tayo yathādassitā missakakālabhedā eva tayo, na visuṃ vijjantīti na gahitā. Tattha tattha hi paṭilomapucchāhi atītena paccuppannādayo kālabhedā dassitā, teneva ca nayena ‘‘yassa rūpakkhandho uppajjittha, tassa vedanākkhandho uppajjatī’’tiādi sakkā yojetuṃ. Teneva hi missakakālabhedesu ca na pacchimapacchimassa khandhassa purimapurimena yojanaṃ katvā yamakāni vuttāni, amissakakālabhedesu gahitaniyāmena sukhaggahaṇatthampi pacchimapacchimeneva yojetvā vuttānīti.

50-205. 生起分においては、受蘊などを根(こん)とするものを、後のものとのみ結合させて三つ、二つ、一つの双論が説かれており、前のものとは結合させていない。なぜか。不混成(ふこんせい)の時別(じべつ)の節においては、意味の差異がないからである。前のものを後のものと結合させた双論は、後のものを前のものと結合させる場合には問いの順序が逆転して説かれることになるが、意味においては何の差異もない。問いと答えにおいても差異はないため、そのような結合はなされなかったのである。一方、ここでは六つの時別(ときわけ)が説かれている。過去による現在、未来による現在、未来による過去という、これら三つの示された混成の時別はまさに三つであり、別個に存在するものではないため(独立しては)取り上げられなかった。それぞれの箇所において、逆順の問いによって過去による現在などの時別が示されており、それと同じ方法で“いかなる者に色蘊が生じたか、その者に受蘊が生じるか”などと結合させることができる。まさにそのために、混成の時別においても、後の後の蘊を前の前の蘊と結合させて双論を説くことはせず、不混成の時別で採用された規則によって理解しやすくするために、後の後のものとのみ結合させて説かれたのである。

Imināyeva ca lakkhaṇenātiādinā yena kāraṇena ‘‘purepañho’’ti ca ‘‘pacchāpañho’’ti ca nāmaṃ vuttaṃ, taṃ dasseti. Yassa hi sarūpadassanena vissajjanaṃ hoti, so paripūretvā vissajjetabbatthasaṅgaṇhanato paripuṇṇapañho nāma. Taṃvissajjanassa pana purimakoṭṭhāsena sadisatthatāya purepañho, pacchimakoṭṭhāsasadisatthatāya ‘‘pacchāpañho’’ti ca nāmaṃ vuttaṃ. Sadisatthatā ca sanniṭṭhānasaṃsayapadavisesaṃ avicāretvā ekena padena saṅgahitassa khandhassa uppādanirodhalābhasāmaññamattena purepañhe daṭṭhabbā. Sanniṭṭhānapadasaṅgahitassa vā khandhassa anuññātavasena purepañho vuttoti yuttaṃ.

“この特徴によって”等によって、いかなる理由で“前の問い(purepañho)”あるいは“後の問い(pacchāpañho)”という名称が語られたかを示す。実に、自らの姿を示すことによって回答がなされるものは、満たされるべき回答の義を包含することから“完全な問い(paripuṇṇapañho)”と呼ばれる。その回答の前半部分と意味が類似していることにより“前の問い”と呼ばれ、後半部分と意味が類似していることにより“後の問い”と呼ばれる。類似性については、断定の句と疑念の句の区別を考慮せず、一つの句にまとめられた蘊(うん)の生起・滅尽・獲得の共通性のみによって、“前の問い”において見られるべきである。あるいは、断定の句に含まれる蘊の承認(肯定)に基づいて“前の問い”と述べられたと解するのが適当である。

Sanniṭṭhānatthasseva paṭikkhipanaṃ paṭikkhepo, saṃsayatthanivāraṇaṃ paṭisedhoti ayaṃ paṭikkhepapaṭisedhānaṃ viseso. Pāḷipadameva hutvāti pucchāpāḷiyā ‘‘nuppajjatī’’ti yaṃ padaṃ vuttaṃ, na-kāravirahitaṃ tadeva padaṃ hutvāti attho. Tattha uppattinirodhapaṭisedhassa paṭisedhanatthaṃ pāḷigatiyā vissajjanaṃ uppattinirodhānameva paṭisedhanatthaṃ paṭisedhena vissajjanaṃ katanti veditabbaṃ.

断定された義そのものを退けることが“排斥(paṭikkhepo)”であり、疑念の義を阻止することが“拒否(paṭisedho)”である。これが排斥と拒否の相違である。“パーリの句そのものとなって”とは、問いのパーリ文において“生じない(nuppajjatī)”と述べられたその句が、na(否定辞)を伴わずにその句そのものとなって、という意味である。そこでは、生起と滅尽の拒否を拒絶するためにパーリの文脈に従った回答がなされ、生起と滅尽そのものを拒否するために拒否による回答がなされたと知るべきである。

Catunnaṃ [Pg.125] pañhānaṃ pañcannañca vissajjanānaṃ sattavīsatiyā ṭhānesu pakkhepo tadekadesapakkhepavasena vuttoti veditabbo. Paripuṇṇapañho eva hi sarūpadassanena ca vissajjanaṃ sattavīsatiyā ṭhānesu pakkhipitabbanti.

四つの問いと五つの回答の、二十七の箇所への投入は、その一部分を投入することに基づいて述べられたと知るべきである。実に、“完全な問い”こそが、自らの姿を示す回答とともに、二十七の箇所に投入されるべきであるからである。

Kiṃ nu sakkā ito paranti ito pāḷivavatthānadassanādito añño kiṃ nu sakkā kātunti aññassa sakkuṇeyyassa abhāvaṃ dasseti.

“これより他に何ができようか”とは、このパーリの確定の提示などより他に、何ができるだろうか、ということであり、他に可能なことが存在しないことを示している。

‘‘Suddhāvāsānaṃ tesaṃ tattha rūpakkhandho ca nuppajjittha vedanākkhandho ca nuppajjitthā’’ti etena suddhāvāsabhūmīsu ekabhūmiyampi dutiyā upapatti natthīti ñāpitaṃ hoti. Paṭisandhito pabhuti hi yāva cuti, tāva pavattakammajasantānaṃ ekattena gahetvā tassa uppādanirodhavasena ayaṃ desanā pavattā. Tasmiñhi abbocchinne kusalādīnañca pavatti hoti, vocchinne ca appavattīti teneva ca uppādanirodhā dassitā, tasmā tassa ekasattassa paṭisandhiuppādato yāva cutinirodho, tāva atītatā natthi, na ca tato pubbe tattha paṭisandhivasena kammajasantānaṃ uppannapubbanti khandhadvayampi ‘‘nuppajjitthā’’ti vuttaṃ. Kasmā pana etāya pāḷiyā sakalepi suddhāvāse dutiyā paṭisandhi natthīti na viññāyatīti? Uddhaṃsotapāḷisabbhāvā. Dvepi hi pāḷiyo saṃsandetabbāti.

“それらの浄居天(の者たち)にとって、そこでは色蘊も生じなかったし、受蘊も生じなかった”というこれにより、浄居天の諸地において、一つの地においてさえ二度目の再生はないということが示される。実に、結生から死に至るまで、生起している業生の相続を一つとして捉え、その生起と滅尽に基づいてこの説法はなされている。それが断絶していない時には善などの生起があり、断絶した時には不生起となるのであり、それによって生起と滅尽が示されている。それゆえ、その一人の衆生の結生の生起から死の滅尽に至るまで、過去性は存在せず、またそれ以前にそこにおいて結生による業生の相続が生じたこともないので、両方の蘊ともに“生じなかった”と述べられる。しかし、なぜこのパーリ文によって、すべての浄居天において二度目の結生がないと理解されないのか。それは“上流(uddhamsota)”のパーリ文が存在するからである。実に、両方のパーリ文を照合すべきであるからである。

‘‘Asaññasattānaṃ tesaṃ tattha rūpakkhandho uppajjissatī’’ti ettha ‘‘yassa yattha rūpakkhandho uppajjissatī’’ti etena sanniṭṭhānena visesitā asaññasattāpi santīti te eva gahetvā ‘‘asaññasattāna’’nti vuttaṃ. Tena ye sanniṭṭhānena vajjitā, te tato pañcavokāraṃ gantvā parinibbāyissanti, na tesaṃ puna asaññe upapattippasaṅgo atthīti te sandhāyāha – ‘‘pacchimabhavikānaṃ tesaṃ tattha rūpakkhandho ca nuppajjissati vedanākkhandho ca nuppajjissatī’’ti (yama. 1.khandhayamaka.65). Ettha kiṃ pañcavokārādibhāvo viya pacchimabhavopi koci atthi, yattha tesamanuppatti bhavissatīti? Natthi pañcavokārādibhavesveva yattha vā tattha vā ṭhitānaṃ pacchimabhavikānaṃ ‘‘yassa yattha rūpakkhandho nuppajjissatī’’ti etena sanniṭṭhānena saṅgahitattā. Tesaṃ tattha itarānuppattibhāvañca anujānanto ‘‘vedanākkhandho ca nuppajjissatī’’ti āhāti.

“無想有情(の者たち)にとって、そこでは色蘊が生じるであろう”において、“いかなる者のどこにおいて色蘊が生じるであろうか”というこの断定によって区別される無想有情も存在するので、彼らのみを取り上げて“無想有情にとって”と述べられた。それにより、断定から除外された者たちは、そこから五蘊有へ行って入滅するのであり、彼らには再び無想天に生まれる可能性はない。それらの人々を指して、“最後身の者たちにとって、そこでは色蘊も生じないであろうし、受蘊も生じないであろう”と述べた。ここで、五蘊有の状態などのように、最後身という何らかの状態があって、そこで彼らの不生起があるのだろうか。そうではない。五蘊有などの状態において、どこであれ留まっている最後身の者たちは、“いかなる者のどこにおいて色蘊が生じないであろうか”というこの断定によって包摂されているからである。彼らにおいて、他(受蘊)も生じない状態であることを承認して、“受蘊も生じないであろう”と述べた。

‘‘Suddhāvāse [Pg.126] parinibbantāna’’nti idaṃ sappaṭisandhikānaṃ appaṭisandhikānañca suddhāvāsānaṃ taṃtaṃbhūmiyaṃ khandhaparinibbānavasena vuttanti veditabbaṃ. Sabbesañhi tesaṃ tattha vedanākkhandho nuppajjitthāti. Yathā pana ‘‘nirujjhissatī’’ti vacanaṃ paccuppannepi uppādakkhaṇasamaṅgimhi pavattati, na evaṃ ‘‘uppajjitthā’’ti vacanaṃ paccuppanne pavattati, atha kho uppajjitvā vigate atīte eva, tasmā ‘‘parinibbantānaṃ nuppajjitthā’’ti vuttaṃ uppannasantānassa avigatattā. Anantā lokadhātuyoti okāsassa aparicchinnattā okāsavasena vuccamānānaṃ uppādanirodhānampi paricchedābhāvato saṃkiṇṇatā hotīti ‘‘yattha vedanākkhandho uppajjati, tattha saññākkhandho nirujjhatīti? Āmantā’’ti vuttaṃ.

“浄居天において入滅する者たちに”とは、結生(再生)を伴う者、および結生を伴わない浄居天の者たちの、それぞれの地における蘊の入滅に基づいて述べられたと知るべきである。実に彼ら全員にとって、そこでは受蘊は生じなかったからである。しかし、“滅するであろう”という言葉が、現在の生起の瞬間に備わっている者にも当てはまるように、“生じた”という言葉は現在には当てはまらず、むしろ生じて過ぎ去った過去にのみ当てはまる。それゆえ、生じた相続が消滅していないので、“入滅する者たちには生じなかった”と述べられた。“無辺の世界”とは、空間が限定されていないことにより、空間に基づいて語られる生起と滅尽も限定がないために混在が生じるので、“受蘊が生じるところ、そこでは想蘊が滅するか。しかり”と述べられた。

Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā.

生起門(pavattivāra)の註釈が終了した。

3. Pariññāvāravaṇṇanā

3. 遍知門(pariññāvāra)の註釈

206-208. Puggalokāsavāro labbhamānopīti kasmā vuttaṃ, nanu okāsavārassa alābhe tassapi alābhena bhavitabbanti? Na, tattha puggalasseva pariññāvacanato. Puggalokāsavārepi hi okāse puggalasseva pariññā vuccati, na okāsassa. Okāsavāropi ca yadi vucceyya, ‘‘yattha rūpakkhandhaṃ parijānātī’’ti okāse puggalasseva parijānanavasena vucceyya, tasmā puggalokāsavārasseva labbhamānatā vuttā, na okāsavārassāti. Tenāha – ‘‘āmantā…pe… siyā’’ti.

206-208. “人・処門(puggalokāsavāro)が得られるとしても”となぜ述べられたのか。処門(okāsavāra)が得られないなら、それ(人・処門)も得られないはずではないか。そうではない。そこでは、人についてのみ遍知(pariññā)が語られているからである。人・処門においても、その場所において人の遍知が語られるのであり、場所(処)の遍知が語られるのではない。また、もし処門が語られるならば、“どこにおいて色蘊を遍知するか”というように、その場所における人の遍知として語られるであろう。それゆえ、人・処門のみが得られることが述べられ、処門については述べられなかったのである。ゆえに“しかり……(略)……ありうる”と述べた。

Tenevāti pavatte cittakkhaṇavasena tiṇṇaṃ addhānaṃ lābhato eva, aññathā cutipaṭisandhikkhaṇe rūpakkhandhaparijānanassa abhāvā ‘‘yo rūpakkhandhaṃ parijānāti, so vedanākkhandhaṃ parijānātī’’ti ettha ‘‘natthī’’ti vissajjanena bhavitabbaṃ siyā, ‘‘āmantā’’ti ca katanti. Sanniṭṭhānasaṃsayapadasaṅgahitānaṃ pariññānaṃ pavatte cittakkhaṇe eva lābhaṃ dassento ‘‘lokuttaramaggakkhaṇasmiñhī’’tiādimāha. Na parijānātīti pañhe puthujjanaṃ sandhāya āmantāti vuttanti idaṃ puthujjanassa sabbathā pariññākiccassa abhāvato vuttaṃ. ‘‘Arahā rūpakkhandhaṃ na parijānāti no ca vedanākkhandhaṃ na parijānittha, aggamaggasamaṅgiñca arahantañca ṭhapetvā avasesā puggalā rūpakkhandhañca na parijānanti [Pg.127] vedanākkhandhañca na parijānitthā’’ti pana vacanena ‘‘aggamaggasamaṅgiṃ ṭhapetvā añño koci parijānātī’’ti vattabbo natthīti dassitaṃ hoti, tena tadavasesapuggale sandhāya ‘‘āmantā’’ti vuttanti viññāyatīti.

“それゆえに”とは、生起における心刹那の力によって、三つの期間(三世)を得るからに他ならない。さもなければ、死と結生の瞬間には色蘊を遍知することがないため、“色蘊を遍知する者は、受蘊を遍知する”という問いに対して、ここでは“ない”という解答がなされるべきであるが、“然り”となされている。断定と疑惑の句に摂められた遍知が、生起の心刹那においてのみ得られることを示すために、“出世間道の刹那においては”云々と述べた。“遍知しない”という問いにおいて凡夫を指して“然り”と述べたのは、これは凡夫にはいかなる点でも遍知の役割がないことから言われたものである。“阿羅漢は色蘊を遍知しないが、受蘊を遍知しなかったわけではない。最高道を備える者と阿羅漢を除いて、残りの人は色蘊を遍知せず、受蘊も遍知しなかった”という言葉によって、“最高道を備える者を除いて、他に遍知する者は誰もいない”ということが示されている。それゆえ、その残りの人々を指して“然り”と述べられたと理解される。

Pariññāvāravaṇṇanā niṭṭhitā.

遍知輪の釈、終わる。

Khandhayamakavaṇṇanā niṭṭhitā.

蘊双論の釈、終わる。

3. Āyatanayamakaṃ

3. 処双論

1. Paṇṇattivāro

1. 施設輪

Uddesavāravaṇṇanā

指説輪の釈

1-9. Āyatanayamakādīsu ca paṇṇattivāre padasodhanavārādīnaṃ vacane kāraṇaṃ khandhayamake vuttanayeneva veditabbaṃ. ‘‘Ekādasa ekādasa katvā tettiṃsasataṃ yamakānī’’tiādinā kesuci potthakesu gaṇanā likhitā, sā tathā na hoti. ‘‘Dvattiṃsasata’’ntiādinā aññattha likhitā.

1-9. 処双論等の施設輪における語の清浄輪等の説示の理由は、蘊双論で述べられた方法と同じように知られるべきである。“十一、十一として三千三百の双論がある”等、いくつかの写本に数が記されているが、それはそのようにはならない。“三千二百”等と他の場所に記されている。

Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

指説輪の釈、終わる。

Niddesavāravaṇṇanā

詳解輪の釈

10-17. Vāyanaṭṭhenāti pasāraṇaṭṭhena, pākaṭabhāvaṭṭhena vā. ‘‘Kāyo dhammo’’ti ca vuccamānaṃ sabbaṃ sasabhāvaṃ āyatanamevāti ‘‘kāyo āyatana’’nti, ‘‘dhammo āyatana’’nti ca ettha ‘‘āmantā’’ti vuttaṃ. Kāyavacanena pana dhammavacanena ca avuccamānaṃ kañci sasabhāvaṃ natthīti ‘‘na kāyo nāyatanaṃ, na dhammo nāyatana’’nti ettha ‘‘āmantā’’icceva vuttaṃ.

10-17. “吹く(vāyana)という意味によって”とは、広がるという意味、あるいは明白になるという意味である。“身は法である”と言われるものすべては、自性としての処そのものであるから、“身は処である”“法は処である”という問いに対して、ここでは“然り”と述べられた。しかし、身という言葉や法という言葉で言われない何らかの自性は存在しないため、“身は処ではない、法は処ではない”という問いに対して、ここでは“然り”とだけ述べられた。

Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

詳解輪の釈、終わる。

2. Pavattivāro

2. 生起輪

1. Uppādavāravaṇṇanā

1. 生起輪の釈

18-21. Pavattivāre [Pg.128] cakkhāyatanamūlakāni ekādasāti paṭisandhicutivasena upādinnapavattassa uppādanirodhavacane etasmiṃ alabbhamānavissajjanampi saddāyatanena saddhiṃ yamakaṃ pucchāmattalābhena saṅgaṇhitvā vadatīti daṭṭhabbaṃ. Chasaṭṭhi yamakānīti ettha cakkhusotaghānajivhākāyarūpāyatanamūlakesu ekekaṃ saddāyatanamūlakāni pañcāti ekādasa yamakāni vissajjanavasena hāpetabbāni. Vakkhati hi ‘‘saddāyatanassa paṭisandhikkhaṇe anuppattito tena saddhiṃ yamakassa vissajjanameva natthī’’ti (yama. aṭṭha. āyatanayamaka 18-21).

18-21. 生起輪において、眼処を根とするものは十一である。結生と死の力によって執受された生起の生起・滅尽の説示において、これ(眼処)が得られない場合の解答も、声処との双論の問いの分量を得ることによって摂めて述べられていると見なすべきである。“六十六の双論”という中では、眼・耳・鼻・舌・身・色の各処を根とするものの中に、それぞれ声処を根とするものが五つあり、計十一の双論は解答の分によって除かれるべきである。なぜなら、“声処は結生の瞬間に生じないため、それとの双論の解答自体が存在しない”と後で述べるからである。

Dutiyaṃ kiñcāpi paṭhamena sadisavissajjanantiādi puggalavārameva sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Okāsavāre pana asadisavissajjanattā vuttaṃ, na taṃ sabbattha sadisavissajjananti ñāpetuṃ puggalavārepi vissajjitanti. Gandharasaphoṭṭhabbāyatanehi saddhiṃ tīṇi yamakāni sadisavissajjanānīti rūpāvacarasatte sandhāya ‘‘sacakkhukānaṃ agandhakāna’’ntiādinā vissajjitabbattā vuttaṃ. Tesañhi virattakāmakammanibbattassa paṭisandhibījassa evaṃsabhāvattā ghānādīni gandhādayo ca na santīti. Ghānāyatanayamakena sadisavissajjanattāti cakkhāyatanamūlakesu ghānāyatanayamakena saddhiṃ sadisavissajjanattāti attho. Nanu tattha ‘‘sacakkhukānaṃ aghānakānaṃ upapajjantāna’’ntiādinā vissajjanaṃ pavattaṃ, idha pana ghānāyatanamūlakesu ‘‘yassa ghānāyatanaṃ uppajjati, tassa jivhāyatanaṃ uppajjatīti? Āmantā’’ti vissajjanena bhavitabbanti natthi sadisavissajjanatāti? Saccaṃ, yathā pana tattha ghānāyatanayamakena jivhākāyāyatanayamakāni sadisavissajjanāni, evamidhāpi jivhākaāyāyatanayamakāni sadisavissajjanāni, tasmā tattha tattheva sadisavissajjanatā pāḷiyaṃ anāruḷhatāya kāraṇanti. Nidassanabhāvena pana gahitaṃ cakkhāyatanamūlakānaṃ sadisavissajjanakānaṃ sadisavissajjanaṃ nidassanabhāveneva kāraṇanti dassento ‘‘ghānāyatanayamakena sadisavissajjanattā’’ti āha. Sadisavissajjanatā cettha ghānāyatanamūlakesu yebhuyyatāya daṭṭhabbā. Tesu hi jivhākāyāyatanayamakesu tiṇṇaṃ pucchānaṃ ‘‘āmantā’’ti vissajjanena bhavitabbaṃ[Pg.129], pacchimapucchāya ‘‘sakāyakānaṃ aghānakānaṃ upapajjantāna’’ntiādināti.

第二(の双論)が、たとえ第一と同じ解答であっても云々とあるのは、補特伽羅輪を指して述べられたものと見なすべきである。しかし、界輪においては解答が同一でないため、それがすべてにおいて同一の解答ではないことを知らせるために、補特伽羅輪においても解答されたのである。香・味・触処との三つの双論が同じ解答であるというのは、色界の衆生を指して、“眼ある者、香なき者が生まれる時”等と答えるべきであるから述べられた。なぜなら、彼ら(色界の衆生)は離欲の業から生じた結生の種子がそのような性質であるため、鼻等や香等は存在しないからである。鼻処双論と同じ解答であるとは、眼処を根とするものの中で、鼻処双論と同じ解答であるという意味である。はたして、そこでは“眼があり鼻がない者が生まれる時”等として解答が進行しているが、ここでは鼻処を根とするものの中で“鼻処が生じる者には、舌処も生じるか。然り”という解答になるはずであり、同じ解答ではないのではないか? その通りである。しかし、そこにおいて鼻処双論と舌・身処双論が同じ解答であるように、ここにおいても舌・身処双論は同じ解答である。したがって、それぞれの箇所で解答が同じであることが、聖典に記載されていない理由である。例示として挙げられた眼処を根とするもののうち、同じ解答を持つものの同一の解答が、例示そのものとして理由であることを示しつつ、“鼻処双論と同じ解答であるため”と述べた。ここでの解答の同一性は、鼻処を根とするものの中に多く見られるべきである。それら舌・身処双論の中では、三つの問いに対しては“然り”という解答になるはずであり、最後の問いに対しては“身はあるが鼻がない者が生まれる時”等となるからである。

Atha vā yathā vedanākkhandhādimūlakānaṃ saññākkhandhādiyamakānaṃ amissakakālabhedesu tīsu ‘‘āmantā’’ti paṭivacanavissajjanena yathāvuttavacanassa vissajjanabhāvānujānanaṃ kattabbanti apubbassa vattabbassa abhāvā vissajjanaṃ na kataṃ, evamidhāpi ghānāyatanamūlakaṃ jivhāyatanayamakaṃ apubbassa vattabbassa abhāvā pāḷiṃ anāruḷhanti pākaṭoyamattho. Kāyāyatanayamakaṃ pana dutiyapucchāya vasena vissajjitabbaṃ siyā, sā ca cakkhāyatanamūlakesu ghānāyatanayamakena sadisavissajjanā, tasmā yassā pucchāya vissajjanā kātabbā, tassā ghānāyatanayamakena sadisavissajjanattā taṃsesāni pāḷiṃ anāruḷhānīti evamettha attho daṭṭhabbo. Tathāti idaṃ pāḷianāruḷhatāsāmaññeneva vuttaṃ, na kāraṇasāmaññena. Ghānajivhākāyāyatanānaṃ pana agabbhaseyyakesu pavattamānānaṃ gabbhaseyyakesu ca āyatanapāripūrikāle sahacāritāya avisesattā ca appavisesattā ca ekasmiṃ ghānāyatanayamake vissajjite itarāni dve, ghānāyatanamūlakesu ca vissajjitesu itaradvayamūlakāni na vissajjīyantīti veditabbāni. Rūpāyatanamanāyatanehi saddhinti ‘‘yassa rūpāyatanaṃ uppajjati, tassa manāyatanaṃ uppajjatī’’ti etissā pucchāya vuttehi rūpāyatanamanāyatanehi saddhinti adhippāyo. Rūpāyatanamūlakesu hi manāyatanayamake ādipucchāya gandharasaphoṭṭhabbayamakesu ādipucchānaṃ sadisavissajjanatā yamakānaṃ avissajjane kāraṇabhāvena vuttā. Dutiyapucchānañhi paṭivacanavissajjanena bhavitabbanti pubbe vuttanayena vissajjanaṃ na kātabbaṃ, ādipucchānañca na kātabbanti.

あるいは、受蘊などを根とする想蘊などの双対において、混在しない時間の区別における三つの場合に、“しかり”という回答によって以前に述べられた言葉の回答であることを認めるべきであり、新しく述べるべきことがないために回答がなされなかったように、ここでも鼻処を根とする舌処の双対は、新しく述べるべきことがないため、聖典(パーリ)に記されていない。この意味は明らかである。しかし、身処の双対は、第二の問いに基づいて回答されるべきであるが、それは眼処を根とするものの中の鼻処の双対と同様の回答である。したがって、どの問いに対して回答がなされるべきであっても、それは鼻処の双対と同様の回答であるため、残りのものは聖典に記されていないと、このようにここで意味を知るべきである。“同様に”という言葉は、聖典に記されていないという共通点のみによって言われており、理由の共通性によるのではない。しかし、鼻・舌・身処については、非胎生(化生)のものに生じる場合と、胎生のものにおいて処が完成する時において、共にあることに差異がなく、また僅かな差異もないため、一つの鼻処の双対が回答されれば他の二つも、また鼻処を根とするものが回答されれば他の二つを根とするものも回答されないと知るべきである。“色処と意処と共に”とは、“色処が生じる者に意処が生じるか”というこの問いにおいて述べられた色処と意処と共にという意味である。色処を根とする意処の双対において、最初の問いにおける香・味・触の双対での最初の問いと同様の回答であることが、双対が回答されない理由として述べられている。なぜなら、第二の問いについては、回答によるべきであるという以前に述べた方法によって回答をなすべきではなく、また最初の問いについてもなすべきではないからである。

Heṭṭhimehi sadisavissajjanattāti ettha gandhāyatanamūlakānaṃ rasaphoṭṭhabbayamakānaṃ rasāyatanamūlakassa ca phoṭṭhabbayamakassa paṭivacanavissajjaneneva bhavitabbanti pubbe vuttanayeneva vissajjanaṃ na kātabbanti yesaṃ kātabbaṃ, tesaṃ gandharasaphoṭṭhabbamūlakānaṃ manāyatanadhammāyatanayamakānaṃ cakkhādipañcāyatanamūlakehi manāyatanadhammāyatanayamakehi sadisavissajjanattāti attho. Cakkhāyatanādimūlakāni saddāyatanayamakāni saddāyatanamūlakāni sabbāni avissajjaneneva alabbhamānavissajjanatādassanena [Pg.130] vissajjitāni nāma hontīti āha ‘‘chasaṭṭhi yamakāni vissajjitāni nāma hontī’’ti.

“下のものと同様の回答であるため”という点について、ここでは香処を根とする味・触の双対、および味処を根とする触の双対は、まさに回答によってあるべきであるという以前に述べた方法によって、回答をなすべきではないとされるものについて、それらの香・味・触処を根とする意処・法処の双対は、眼などの五処を根とする意処・法処の双対と同様の回答であるという意味である。眼処などを根とする声処の双対と、声処を根とするすべてのものは、回答されないこと自体によって、得られない回答を示すことで回答されたことになるとし、“六十六の双対は回答されたことになる”と述べられている。

Jaccandhampi jaccabadhirampīti ettha ca jaccabadhiraggahaṇena jaccandhabadhiro gahitoti veditabbo. Saghānakānaṃ sacakkhukānanti paripuṇṇāyatanameva opapātikaṃ sandhāya vuttanti ettha eva-saddaṃ vuttanti-etassa parato yojetvā yathā ‘‘saghānakānaṃ acakkhukāna’’nti idaṃ aparipuṇṇāyatanaṃ sandhāya vuttaṃ, na evaṃ ‘‘saghānakānaṃ sacakkhukāna’’nti etaṃ. Etaṃ pana paripuṇṇāyatanaṃ sandhāya vuttamevāti attho daṭṭhabbo. Tena jaccabadhirampi sandhāya vuttatā na vāritā hotīti.

“生まれつきの盲目、生まれつきの耳の聞こえない者も”という点について、ここでは“生まれつきの耳の聞こえない者”を挙げることで、“生まれつきの盲目で耳の聞こえない者”が取られていると知るべきである。“鼻処があり眼処がある者に”とは、処が完成した化生(けしょう)の者を指して述べられたものである。ここで“まさに(eva)”という語を“述べられた(vuttaṃ)”の後に結びつけ、例えば“鼻処があり眼処がない者に”というのが不完全な処の者を指して述べられたものであるように、“鼻処があり眼処がある者に”というこれはそうではない。しかし、これはまさに完成した処の者を指して述べられたものであると、その意味を知るべきである。それによって、生まれつき耳の聞こえない者を指して述べられたことも否定されないことになる。

22-254. Yattha cakkhāyatananti rūpībrahmalokaṃ pucchatīti niyamato tattha cakkhusotānaṃ sahuppattimattaṃ passanto vadati, okāsavāre pana tasmiṃ puggalassa anāmaṭṭhattā yattha kāmadhātuyaṃ rūpadhātuyañca cakkhāyatanaṃ uppajjati, tattha sotāyatanampi ekantena uppajjatīti ‘‘āmantā’’ti (yama. 1.āyatanayamaka.22) vuttaṃ.

22-254. “どこで眼処が”とは、規定により色界の梵天界を問うているのであり、そこでの眼と耳の共生のみを見て述べている。しかし、場所の部(オカーサワーラ)においては、その場所において補特伽羅(個人)が触れられないため、欲界と色界において眼処が生じる場所では、耳処もまた決定的に生じるので、“しかり”(ヤマカ 1.処の双対.22)と述べられている。

‘‘Yassa vā pana rūpāyatanaṃ uppajjissati, tassa cakkhāyatanaṃ uppajjissatīti? Āmantā’’ti kasmā paṭiññātaṃ, nanu yo gabbhaseyyakabhāvaṃ gantvā parinibbāyissati, tassa rūpāyatanaṃ paṭisandhiyaṃ uppajjissati, na pana cakkhāyatananti? Yassa rūpāyatanaṃ uppajjissati, tassa tadavatthassa puggalassa rūpāyatanuppādato uddhaṃ cakkhāyatanasantānuppādassa pavattiyampi bhavissantassa paṭiññātabbattā. Atha kasmā ‘‘yassa vā pana rūpāyatanaṃ nuppajjissati, tassa cakkhāyatanaṃ nuppajjissatīti? Āmantā’’ti paṭiññātaṃ, nanu gabbhaseyyakassa pacchimabhavikassa upapajjantassa ekādasamasattāhā orato ṭhitassa rūpāyatanaṃ nuppajjissati no ca cakkhāyatanaṃ nuppajjissatīti? Tasmiṃ bhave bhavissantassa uppādassa anāgatabhāvena avacanato. Bhavantare hi tassa tassa āyatanasantānassa yo ādiuppādo paṭisandhiyaṃ pavatte ca bhavissati, so anāgatuppādo tabbhāvena vuccati addhāpaccuppannānantogadhattā. Na pana yo tasmiṃyeva bhave pavatte bhavissati, so anāgatuppādabhāvena vuccati addhāpaccuppannantogadhattā. Addhāvasena hettha kammajapavattassa paccuppannādikālabhedo adhippeto. Evañca katvā indriyayamake (yama. 3.indriyayamaka.368) ‘‘yassa itthindriyaṃ uppajjati[Pg.131], tassa purisindriyaṃ uppajjissatīti? Pacchimabhavikānaṃ itthīnaṃ upapajjantīnaṃ, yā ca itthiyo rūpāvacaraṃ arūpāvacaraṃ upapajjitvā parinibbāyissanti, yā ca itthiyo eteneva bhāvena katici bhave dassetvā parinibbāyissanti, tāsaṃ upapajjantīnaṃ tāsaṃ itthindriyaṃ uppajjati, no ca tāsaṃ purisindriyaṃ uppajjissatī’’ti vuttaṃ. Na hi tāsaṃ sabbāsaṃ tasmiṃ bhave pavatte purisindriyaṃ na uppajjissati liṅgaparivattanasabbhāvā, bhavantare pana ādiuppādassa abhāvaṃ sandhāya ‘‘no ca tāsaṃ purisindriyaṃ uppajjissatī’’ti vuttaṃ. Bhavantare hi ādiuppādassa anāgatattaṃ adhippetanti. Evañca katvā ‘‘katici bhave dassetvā’’ti bhavaggahaṇaṃ katanti.

“あるいはまた、誰において色処が生じるであろうか、その者において眼処が生じるであろうか? ‘然り’。なぜそのように是認されるのか。胎生の状態に至って入滅(般涅槃)する者において、色処は結生において生じるであろうが、眼処は生じないのではないか? 色処が生じる者において、その状態にある者の色処の生起から後に、眼処の相続の生起が進行(パヴァッタ)においてもあるであろうから、是認されるのである。それでは、なぜ‘あるいはまた、誰において色処が生じないであろうか、その者において眼処が生じないであろうか? 然り’と是認されるのか。第十一の七日間(の段階)より以前に留まっている胎生の最後有の者が受生するとき、色処は(将来)生じないであろうが、眼処は(今生で)生じないのではないか? その生存において将来起こるべき生起は、未来の状態(未来世)としては語られないからである。というのも、他生(来世)において、それぞれの処の相続の最初の生起が結生や進行において起こる場合、それは(期間としての)現在に含まれないために、未来の生起としてその状態(未来世)として語られる。しかし、まさにその生存の進行において起こるであろうことは、(期間としての)現在に含まれるために、未来の生起の状態としては語られない。ここでは期間(アッダー)の観点から、業生の進行の現在などの時間の区分が意図されているのである。このようにして、根双論において、‘誰において女根が生じているか、その者において男根が生じるであろうか? 最後有の女性が受生するとき、および、色界・無色界に受生して入滅する女性たち、および、まさにこの女性の状態のまま、いくつかの生存を経て入滅する女性たちが受生するとき、彼女たちに女根は生じているが、彼女たちに男根が生じることはない’と説かれている。彼女たちすべてにおいて、その生存の進行において男根が生じないわけではない(性転換の可能性があるから)。しかし、別生における最初の生起がないことに着目して、‘彼女たちに男根が生じることはない’と説かれているのである。別生における最初の生起が未来(における生)として意図されているからである。このようにして、‘いくつかの生存を経て’という生存の把握がなされているのである。”

‘‘Āyatanānaṃ paṭilābho jātī’’ti (dī. ni. 2.388; vibha. 235) vacanato taṃtaṃāyatananibbattakakammena gahitapaṭisandhikassa avassaṃbhāvīāyatanassa yāva āyatanapāripūri, tāva uppajjatīti pana atthe gayhamāne pucchādvayavissajjanaṃ sūpapannaṃ hoti. Evañca sati ‘‘yassa vā pana sotāyatanaṃ nuppajjissati, tassa cakkhāyatanaṃ nuppajjatīti? Pacchimabhavikānaṃ pañcavokāraṃ upapajjantānaṃ, ye ca arūpaṃ upapajjitvā parinibbāyissanti, tesaṃ upapajjantānaṃ tesaṃ sotāyatanaṃ nuppajjissati, no ca tesaṃ cakkhāyatanaṃ nuppajjatī’’ti evamādīsu (yama. 1.āyatanayamaka.95) gabbhaseyyakāpi pacchimabhavikādayo upapajjantā gahitā honti. Evañca katvā indriyayamake (yama. 3.indriyayamaka.186) ‘‘yassa vā pana somanassindriyaṃ uppajjati, tassa cakkhundriyaṃ uppajjatīti? Āmantā’’ti idampi upapannaṃ hoti. Somanassindriyuppādakassa kammassa ekantena cakkhundriyuppādanato gabbhepi yāva cakkhundriyuppatti, tāva uppajjamānatāya tassā abhinanditabbattā.

“‘諸処の獲得が誕生である’との言葉から、その時々の処を発生させる業によって結生を捉えた者にとって、処が完成するまでは必ず処が生じる、という。その意味で解釈されるならば、二つの問いへの回答は極めて適切になる。そうであれば、‘あるいはまた、誰において耳処が生じないであろうか、その者において眼処が生じないであろうか? 五蘊有に受生する最後有の者たち、および、無色界に受生して入滅する者たちが受生するとき、彼らにおいて耳処は生じないであろうが、彼らにおいて眼処が生じないわけではない’等において、胎生者であっても最後有の者などは受生する者として含まれるのである。このようにして、根双論における、‘あるいはまた、誰において喜根が生じているか、その者において眼根が生じているか? 然り’という、これもまた適切になる。喜根を生じさせる業は、決定的に眼根を生じさせるからである。胎内においても眼根が生じるまでは、生じつつあることによって、それが歓喜(受容)されるべきものであるからである。”

Yaṃ pana ‘‘yassa vā pana yattha rūpāyatanaṃ uppajjittha, tassa tattha ghānāyatanaṃ uppajjatīti? Kāmāvacarā cavantānaṃ, aghānakānaṃ kāmāvacaraṃ upapajjantānaṃ, rūpāvacarānaṃ tesaṃ tattha rūpāyatanaṃ uppajjittha, no ca tesaṃ tattha ghānāyatanaṃ uppajjatī’’ti ettha ‘‘aghānakānaṃ kāmāvacaraṃ upapajjantāna’’nti (yama. 1.āyatanayamaka.76) vuttaṃ, taṃ ye ekādasamasattāhā orato kālaṃ karissanti, tesaṃ ghānāyatanānibbattakakammena gahitapaṭisandhikānaṃ vasena vuttanti veditabbaṃ. ‘‘Yassa yattha ghānāyatanaṃ na nirujjhati, tassa [Pg.132] tattha rūpāyatanaṃ na nirujjhissatīti? Kāmāvacaraṃ upapajjantānaṃ, aghānakānaṃ kāmāvacarā cavantānaṃ, rūpāvacarānaṃ tesaṃ tattha ghānāyatanaṃ na nirujjhati, no ca tesaṃ tattha rūpāyatanaṃ na nirujjhissatī’’ti hi ettha ‘‘aghānakānaṃ kāmāvacarā cavantāna’’nti (yama. 1.āyatanayamaka.181) vacanaṃ anuppanneyeva ghānāyatane gabbhaseyyakānaṃ cuti atthīti dīpeti. Na hi kāmāvacare gabbhaseyyakato añño aghānako atthi dhammahadayavibhaṅge (vibha. 978 ādayo) ‘‘kāmadhātuyā upapattikkhaṇe kassaci aṭṭhāyatanāni pātubhavantī’’ti avuttattāti. Atha kasmā opapātike eva sandhāya idha, indriyayamake ca yathādassitāsu pucchāsu ‘‘āmantā’’ti vuttanti na viññāyatīti? Yamake sanniṭṭhānena gahitatthassa ekadese saṃsayatthasambhavena paṭivacanassa akaraṇato. Bhinditabbe hi na paṭivacanavissajjanaṃ hoti. Yadi siyā, paripuṇṇavissajjanameva na siyāti. Atha kasmā ‘‘yassa vā pana somanassindriyaṃ uppajjati, tassa cakkhundriyaṃ uppajjatīti? Āmantā’’ti (yama. 3.indriyayamaka.186) iminā ‘‘gabbhaseyyakānaṃ somanassapaṭisandhi natthī’’ti na viññāyatīti? ‘‘Kāmadhātuyā upapattikkhaṇe kassa dasindriyāni pātubhavanti? Gabbhaseyyakānaṃ sattānaṃ sahetukānaṃ ñāṇasampayuttānaṃ upapattikkhaṇe dasindriyāni pātubhavanti kāyindriyaṃ manindriyaṃ itthindriyaṃ vā purisindriyaṃ vā jīvitindriyaṃ somanassindriyaṃ vā upekkhindriyaṃ vā saddhindriya’’ntiādivacanato (vibha. 1012).

“あるいはまた、いかなる者に、いかなる場所において色処が生じたか、その者に、その場所において鼻処が生ずるか?”という問いに対し、“欲界から没する者、鼻器のない者で欲界に生まれる者、色界の者、それらの者には、その場所において色処は生じたが、鼻処は生じない”と(処双論76節で)述べられている。これは、第十一週目より前に命を終える者、鼻処を発生させない業によって結生を引き受けた者たちを指して述べられたものであると知るべきである。なぜなら、“いかなる者の、いかなる場所において鼻処が滅びないか、その者の、その場所において色処は滅びないか?”という問いに対して、“欲界に生まれる者、鼻器のない者で欲界から没する者、色界の者、それらの者には、その場所において鼻処は滅びないが、色処が滅びないのではない”という(処双論181節の)言葉は、鼻処が未だ生じていない胎生者に没(死)があることを示しているからである。欲界において、胎生者以外に鼻器のない者は存在しない。なぜなら、‘法心分別’において、“欲界の出生の瞬間に、ある者には八つの処が現れる”と述べられていないからである。それでは、なぜ化生者のみを意図して、ここや根双論の示された問いにおいて‘然り’と述べられているのか、それは理解されないのか? 双論において、断定によって捉えられた意味の一部に、疑義が生じる可能性があるため、返答がなされないのである。分割されるべきものには、返答による解決はなされない。もしなされるとすれば、完全な解決にはならないからである。では、なぜ‘あるいはまた、いかなる者に喜根が生ずるか、その者に眼根が生ずるか? 然り’という(根双論186節の)言葉によって、‘胎生者には喜根を伴う結生はない’と理解されないのか? それは、‘欲界の出生の瞬間に、誰に十の根が現れるか? 善因を伴い智と相応する胎生の衆生の出生の瞬間に、十の根が現れる。すなわち、身根、意根、女根または男根、命根、喜根または捨根、信根などである’という(分別論1012節の)記述があるからである。

Nirodhavāre anāgatakālabhede yathā tasseva cittassa nirodho anāgatabhāvena tassa uppattikkhaṇe vutto, evaṃ tasseva kammajasantānassa nirodho anāgatabhāvena tassa uppāde vattabboti sabbattha upapajjantānaṃ eva so tathā vutto, na uppannānaṃ. Uppannānaṃ pana aññassa anāgatassa santānassa nirodho anāgatabhāvena vattabbo, na tasseva. Tassa hi uppādānantaraṃ nirodho āraddho nāma hotīti. Tasmā arahataṃ pavatte sotassa cakkhussa ca bhede satipi anāgatakālāmasanavaseneva ‘‘yassa cakkhāyatanaṃ nirujjhissati, tassa sotāyatanaṃ nirujjhissatīti? Āmantā. Yassa vā pana sotāyatanaṃ nirujjhissati, tassa cakkhāyatanaṃ nirujjhissatīti? Āmantā’’ti vissajjanadvayaṃ upapannameva hotīti. Yasmā ca upapattianantaraṃ nirodho [Pg.133] āraddho nāma hoti, taṃniṭṭhānabhāvato pana cutiyā nirodhavacanaṃ, tasmā pavatte niruddhepi santānekadese aniruddhaṃ upādāya aniṭṭhitanirodhoti cutiyāva tassa nirodhoti vuccati. Vakkhati hi ‘‘yassa vā pana somanassindriyaṃ nirujjhati, tassa cakkhundriyaṃ nirujjhatīti? Āmantā’’ti, tenetthāpi cutinirodhe eva ca adhippete yañca pavatte nirujjhissati, tañca niṭṭhānavasena cutiyā eva nirujjhissatīti vuttanti ‘‘āmantā’’ti yuttaṃ paṭivacanaṃ. ‘‘Sacakkhukāna’’ntiādīsu ca ‘‘paṭiladdhacakkhukāna’’ntiādinā attho viññāyatīti.

滅門(滅の章)における未来の時間の区分において、その心の滅が未来に存在しないことによって、その生起の瞬間に(滅が)述べられたように、同様に、その業生相続の滅も、未来に存在しないことによって、その生起において述べられるべきである。ゆえに、すべての生まれる者たちについて、そのように述べられたのであり、すでに生じた者たちについてではない。しかし、すでに生じた者たちについては、別の未来の相続の滅が、未来に存在しないこととして述べられるべきであり、自分自身についてではない。なぜなら、生起の直後には、滅が開始されたと言われるからである。したがって、阿羅漢の生存過程において、耳と眼の違いがあるとしても、未来の時間を考慮しないという点に基づき、‘いかなる者の眼処が滅びるか、その者の耳処が滅びるか? 然り。あるいはまた、いかなる者の耳処が滅びるか、その者の眼処が滅びるか? 然り’という二つの解決が成立するのである。そして、出生の直後には滅が開始されたと言われるが、その終結の状態であることから、死(没)において滅の言葉が使われる。したがって、生存過程において滅したとしても、相続の一部が未だ滅していないことに基づき、未完の滅とされ、死においてのみ、その滅と言われるのである。後に‘あるいはまた、いかなる者に喜根が滅するか、その者に眼根が滅するか? 然り’と述べられるが、ここでも死における滅のみが意図されている。生存過程において滅しようとするものも、終結という点から死においてのみ滅するであろうと述べられているため、‘然り’という返答は適切である。‘有眼者’などの言葉については、‘眼を得た者’などの意味であると理解されるべきである。

‘‘Yassa cakkhāyatanaṃ na nirujjhati, tassa sotāyatanaṃ na nirujjhissatīti? Sabbesaṃ upapajjantānaṃ, acakkhukānaṃ cavantānaṃ tesaṃ cakkhāyatanaṃ na nirujjhati, no ca tesaṃ sotāyatanaṃ na nirujjhissatī’’ti ettha āruppe pacchimabhavike ṭhapetvā sabbe upapajjantā, acakkhukā cavantā ca gahitāti daṭṭhabbā. Te hi dutiyakoṭṭhāsena saṅgayhantīti tadapekkhattā sāvasesamidaṃ sabbavacanaṃ acakkhukavacanañcāti. ‘‘Āruppe pacchimabhavikāna’’nti ettha ca arūpato pañcavokāraṃ agacchantā anaññūpapattikāpi ‘‘arūpe pacchimabhavikā’’icceva saṅgayhantīti veditabbā. Esa nayo aññesupi evarūpesūti.

“いかなる者の眼処が滅びないか、その者の耳処は滅びないか? すべての生まれる者、眼のない者で没する者、それらの者の眼処は滅びないが、耳処が滅びないのではない”という箇所において、無色界の最後身の者を除いて、すべての生まれる者と、眼のない没する者が含まれていると見なすべきである。彼らは第二の区分に含まれるため、それを考慮して、この“すべて”という言葉も“無眼者”という言葉も、限定的な表現なのである。“無色界の最後身の者たち”という箇所において、無色界から五蘊(色界・欲界)へ行かない、他への出生がない者たちも、“無色界の最後身の者”として含まれると知るべきである。この理趣は、他の同様の箇所においても同様である。

Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā.

起分(転起門)の釈論が終了した。

Āyatanayamakavaṇṇanā niṭṭhitā.

処双論の釈論が終了した。

4. Dhātuyamakaṃ

4. 界双論

1-19. Labbhamānānanti idaṃ pavattivāre saddadhātusambandhānaṃ yamakānaṃ cakkhuviññāṇadhātādisambandhānañca cutipaṭisandhivasena alabbhamānataṃ sandhāya vuttaṃ.

1-19. “得られる者たちの”という言葉は、転起門において、声界に関連する双論や、眼識界などに関連する双論が、死と再誕生の観点から得られないことを意図して述べられたものである。

Dhātuyamakavaṇṇanā niṭṭhitā.

界双論の釈論が終了した。

5. Saccayamakaṃ

5. 諦双論

1. Paṇṇattivāro

1. 施設門

Niddesavāravaṇṇanā

示説門の釈論

10-26. ‘‘Dukkhaṃ [Pg.134] dukkhasaccanti? Āmantā’’ti ettha kiñcāpi dukkhadukkhaṃ saṅkhāradukkhaṃ vipariṇāmadukkhanti tīsupi dukkhasaddo pavattati, ‘‘jātipi dukkhā’’tiādinā (mahāva. 14; vibha. 190) jātiādīsu ca, so pana dukkhadukkhato aññattha pavattamāno aññanirapekkho nappavattati. Suddhañcettha dukkhapadaṃ aññanirapekkhaṃ gahetvā paṇṇattisodhanaṃ karoti, tena nippariyāyato dukkhasabhāvattā eva yaṃ dukkhadukkhaṃ, tasmiṃ dukkhadukkhe esa dukkhasaddo, tañca ekantena dukkhasaccamevāti ‘‘āmantā’’ti vuttaṃ. Suddhasaccavāre saccavibhaṅge vuttesu samudayesu koci phaladhammesu natthi, na ca phaladhammesu koci nirodhoti vuccamāno atthi, maggasaddo ca phalaphalaṅgesu maggaphalattā pavattati, na maggakiccasabbhāvā. Pariniṭṭhitaniyyānakiccāni hi tāni. Niyyānavācako cettha maggasaddo, na niyyānaphalavācako, tasmā samudayo saccaṃ, nirodho saccaṃ, maggo saccanti etesupi ‘‘āmantā’’icceva vissajjanaṃ kataṃ.

“苦は苦諦であるか? しかり”という点について、苦苦・行苦・壊苦の三種においても“苦”という語は通用し、“生も苦である”等(マハー・ヴァッガ14、ヴィバンガ190)によって生等においても通用するが、それは苦苦以外において通用する場合は、他(苦苦)を待たずしては通用しない。ここでは純粋な苦の句を、他を待たずに取って施設(概念)の純化を行う。それゆえ、非方便的に苦の本性であるからこそ苦苦であるもの、その苦苦においてこの‘苦’という語があり、それは決定的に苦諦そのものであるから‘しかり’と言われた。純粋諦分(純聖諦章)の諦分別において説かれた集(集諦)の中に果法であるものは一つもなく、また果法の中に滅(滅諦)と言われるものも一つもない。道という語は、道果であるから果法の諸支に通用するのであり、道の作用(道用)が存するからではない。それらは成し遂げられた出離の作用であるからである。ここでの道の語は出離を意味するものであり、出離の果を意味するものではない。したがって、集は諦であり、滅は諦であり、道は諦であるというこれらにおいても、‘しかり’とのみ答釈がなされた。

Atha vā padasodhanena padesu sodhitesu saccavisesanabhūtā eva dukkhādisaddā idha gahitāti viññāyanti. Tesaṃ pana ekantena saccavisesanabhāvaṃ, saccānañca tabbisesanayogavisesaṃ dīpetuṃ suddhasaccavāro vuttoti saccavisesanānaṃ dukkhādīnaṃ ekantasaccattā ‘‘dukkhaṃ saccaṃ…pe… maggo saccanti? Āmantā’’ti vuttanti. Yathā cettha, evaṃ khandhayamakādīsupi suddhakhandhādivāresu khandhādivisesanabhūtānameva rūpādīnaṃ gahaṇaṃ yuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ (yama. aṭṭha. khandhayamaka 38) pana ‘‘yasmā piyarūpasātarūpasaṅkhātaṃ vā rūpaṃ hotu bhūtupādārūpaṃ vā, sabbaṃ pañcasu khandhesu saṅgahaṃ gacchateva, tasmā āmantāti paṭijānātī’’ti vacanena rūpādicakkhādidukkhādiggahaṇehi suddhakhandhādivāresupi khandhādivisesanato aññepi gahitāti ayamattho dīpito hoti, tena tadanurūpatāvasena itaro attho vutto.

あるいは、句の純化によって諸々の句が純化されたとき、諦の修飾語となった苦等の語がここでは取られていると知られる。それらが決定的に諦の修飾語であること、および諦がその修飾の結合の特殊性であることを示すために、純粋諦分が説かれた。ゆえに、諦の修飾語である苦等が決定的に諦であることから、“苦は諦であるか……乃至……道は諦であるか? しかり”と言われたのである。ここにおけるのと同様に、蘊双論(カンダ・ヤマカ)等の純蘊分等においても、蘊等の修飾語となった色等の受容こそが適切である。しかし注釈書(ヤマカ・アッタカター)には“愛すべき形態・楽しむべき形態と言われる色であれ、四大種およびその所造色であれ、すべては五蘊の中に包含される。それゆえ‘しかり’と認める”という文言によって、色等・眼等・苦等の受容により、純蘊分等においても蘊の修飾語以外のものも取られているという、この意味が示されている。それゆえ、それに適合するように、もう一つの意味が説かれた。

Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

釈義分(ニッデーサ・ヴァーラ)の註釈は終了した。

2. Pavattivāravaṇṇanā

2. 転起分(パヴァッティ・ヴァーラ)の註釈。

27-164. Antamaso [Pg.135] suddhāvāsānampīti idaṃ tesaṃ ariyattā dukkhasaccena upapajjane āsaṅkā siyāti katvā vuttaṃ. Taṇhāvippayuttacittassāti idaṃ pañcavokāravaseneva gahetabbanti vuttaṃ. Yassa dukkhasaccaṃ uppajjatīti etena pana sanniṭṭhānena sabbe upapajjantā pavattiyaṃ catuvokāre maggaphalato aññacittānaṃ uppādakkhaṇasamaṅgino pañcavokāre ca sabbacittānaṃ uppādakkhaṇasamaṅgino saṅgahitāti tesveva sanniṭṭhānena nicchitesu keci ‘‘pavatte taṇhāvippayuttacittassa uppādakkhaṇe’’ti etena dukkhasamudayesu ekakoṭṭhāsappavattisamaṅgino dassīyanti sanniṭṭhānena gahitasseva vibhāgadassanato, tena catuvokārānampi gahaṇaṃ upapannameva. Na hi tesu maggaphaluppādasamaṅgīsu pasaṅgatā atthi taṃsamaṅgīnaṃ tesaṃ sanniṭṭhānena aggahitattāti. Idaṃ idha na gahetabbanti idaṃ catuvokāre phalasamāpatticittaṃ idha saccānaṃ uppādavacane na gahetabbanti vuttaṃ hoti.

27-164.“少なくとも浄居天の者たちも”というのは、彼らが聖者であるために、苦諦を伴って生まれることに疑念が生じるかもしれないとして言われたものである。“渇愛を離れた心の”というのは、これは五蘊有の法によってのみ取られるべきであるとして言われた。“誰に苦諦が生じるか”というこの決定(サンニッターナ)によって、すべての受生する者、転起における四蘊有において道果以外の心の生起の瞬間に備わる者、および五蘊有においてすべての心の生起の瞬間に備わる者が含まれる。それら決定された者たちの中で、ある者は“転起における渇愛を離れた心の生起の瞬間に”というこれによって、苦集(集諦)における一つの区分(一部)の転起に備わる者が示される。決定によって取られたもの自体の分説が示されるからであり、それによって四蘊有の者たちの受容もまた適当である。道果の生起に備わる者たちにおいては、(その生起が苦諦に含まれるという)過失はない。それらに備わる者たちは、決定によって取られていないからである。“これはここでは取られるべきではない”というのは、四蘊有における果等持心は、ここでの諦の生起の説においては取られるべきではないということが言われているのである。

Ettha ca sabbesaṃ upapajjantānanti idaṃ kammajapavattassa paṭhamuppādadassanena vuttaṃ, asaññasattāpettha saṅgahitā. Pavatte taṇhāvippayuttacittassa uppādakkhaṇeti idaṃ pana samudayasaccuppādavomissassa dukkhasaccuppādassa taṃrahitassa dassanavasena vuttaṃ. Taṇhāya uppādakkhaṇeti taṃsahitassa samudayasaccuppādavomissassa. Tesaṃ pana asaññasattānaṃ pavattiyaṃ dukkhasaccassa uppādo sabbattha na gahito, tathā nirodho cāti. Maggasaccayamakepi eseva nayo. Tesaṃ tasmiṃ upapattikkhaṇe ca taṇhāvippayuttacittuppattikkhaṇe cāti evamettha khaṇavasena okāso veditabboti vuttaṃ, evañca sati ‘‘yassa yattha dukkhasaccaṃ uppajjati, tassa tattha samudayasaccaṃ uppajjissatī’’ti (yama. 1.saccayamaka.71) etassa vissajjane pacchimakoṭṭhāse ‘‘itaresaṃ catuvokāraṃ pañcavokāraṃ upapajjantānaṃ, pavatte cittassa uppādakkhaṇe tesaṃ tattha dukkhasaccañca uppajjati samudayasaccañca uppajjissatī’’ti idaṃ na yujjeyya. Na hi upapattikkhaṇe cittuppattikkhaṇe ca samudayasaccaṃ uppajjissatīti. Tasmā upapattikkhaṇataṇhāvippayuttacittuppattikkhaṇasamaṅgīnaṃ puggalānaṃ yasmiṃ kāmāvacarādiokāse sā upapatti cittuppatti ca pavattamānā, tattha tesanti okāsavasenevettha [Pg.136] tattha-saddassa attho yujjati. Puggalokāsavāro hesa. Tattha puggalavisesadassanatthaṃ ‘‘sabbesaṃ upapajjantāna’’ntiādi vuttaṃ, okāso pana yattha te, so evāti.

ここで“すべての受生する者たちの”というのは、業から生じた転起の最初の生起を示すことによって言われたものであり、無想有情もここに含まれる。“転起における渇愛を離れた心の生起の瞬間に”というのは、集諦の生起と混じり合った苦諦の生起から、それを欠いたものを示すために言われた。“渇愛の生起の瞬間に”というのは、それ(渇愛)を伴った、集諦の生起と混じり合ったものである。しかし、それら無想有情の転起における苦諦の生起は、どこにおいても取られず、滅(滅諦)も同様である。道諦双論(マッガサッチャ・ヤマカ)においてもこの方法と同じである。“それらの、その受生の瞬間と、渇愛を離れた心の生起の瞬間において”というように、ここでは瞬間によって場所(依処)が知られるべきであると言われた。そうであれば、“誰にどこで苦諦が生じるか、その者にそこで集諦が生じるか”というこの答釈における後段で、“他の四蘊・五蘊に受生する者たち、転起における心の生起の瞬間に、それらの者にそこにおいて苦諦が生じ、かつ集諦が生じるであろう”というこれは適合しない。受生の瞬間や心の生起の瞬間に集諦が生じるというわけではないからである。したがって、受生の瞬間および渇愛を離れた心の生起の瞬間に備わる補特伽羅たちの、欲界等の場所においてその受生や心の生起が転起しているとき、そこにおける“彼らの”という“そこ”という語の意味が、場所の法として適合する。これは補特伽羅場所分(プッガローカーサ・ヴァーラ)だからである。そこにおいて補特伽羅の差別を示すために“すべての受生する者たちの”等が言われたが、場所は彼らがいるところ、その場所そのものである。

‘‘Sabbesaṃ cavantānaṃ pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe āruppe maggassa ca phalassa ca uppādakkhaṇe tesaṃ samudayasaccañca nuppajjati dukkhasaccañca nuppajjatī’’ti ettha pana ‘‘pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe dukkhasaccaṃ nuppajjatī’’ti cittapaṭibaddhavuttittā cittajarūpameva idhādhippetaṃ, na kammajādirūpaṃ cittaṃ anapekkhitvāva uppajjanatoti keci vadanti. ‘‘Yassa vā pana samudayasaccaṃ nuppajjatī’’ti etena pana sanniṭṭhānena gahito puggalo na cittaṃ apekkhitvāva gahito, atha kho yo koci evaṃpakāro, tasmā ‘‘tassa dukkhasaccaṃ nuppajjatī’’ti etena ca na cittāpekkhameva dukkhasaccaṃ vuttaṃ, atha kho yaṃ kiñcīti cittassa bhaṅgakkhaṇe yaṃ kiñci dukkhasaccaṃ nuppajjatīti ayamattho viññāyatīti. Na hi yamake vibhajitabbe avibhattā nāma pucchā atthīti.

“すべての没する者たち、転起(生存過程)における心の滅尽の瞬間、無色界における道と果の生起の瞬間、彼らにとっては集諦も生じず、苦諦も生じない”という箇所において、“転起における心の滅尽の瞬間に苦諦が生じない”というのは、心に関連して生じるものであるため、ここでは心生造色(心によって生じた物質)のみが意図されており、心を待たずに生じる業生造色などではない、と言う者もいる。“あるいはまた、誰にとって集諦が生じないか”というこの限定によって把握される個人は、心を待って把握されるのではなく、むしろどのような者であれ、そのようである。それゆえ、“彼にとって苦諦が生じない”というこれによっても、心のみを待つ苦諦が説かれたのではなく、むしろ何であれ、心の滅尽の瞬間において、何らかの苦諦が生じない、というこの意味が理解されるのである。なぜなら、双論(ヤマカ)において分別されるべきとき、分別されない質問というものは存在しないからである。

‘‘Suddhāvāsānaṃ dutiye cittevattamāne’’ti idaṃ sabbantimena paricchedena yassa yattha dukkhasaccaṃ uppajjittha, no ca samudayasaccaṃ, taṃdassanavasena vuttaṃ. Tasmiṃ pana dassite tena samānagatikattā dutiyākusalacittato purimasabbacittasamaṅgino teneva dassitā honti. Tesampi hi tattha dukkhasaccaṃ uppajjittha no ca tesaṃ tattha samudayasaccaṃ uppajjitthāti. Evañca katvā ‘‘itaresaṃ catuvokārapañcavokārāna’’nti ettha yathāvuttā suddhāvāsā aggahitā honti. Yathā ‘‘yassa yattha dukkhasaccaṃ uppajjati, tassa tattha samudayasaccaṃ uppajjitthā’’ti (yama. 1.saccayamaka.61) etassa vissajjane ‘‘suddhāvāsānaṃ upapatticittassa uppādakkhaṇe’’ti (yama. 1.saccayamaka.61) eteneva upapatticittuppādakkhaṇasamaṅgisamānagatikā dutiyākusalato purimasabbacittuppādakkhaṇasamaṅgino dassitā hontīti na te ‘‘itaresa’’nti etena gayhanti, evamidhāpi daṭṭhabbanti. ‘‘Itaresa’’nti vacanaṃ pañcavokārānaṃ visesanatthaṃ, na catuvokārānaṃ. Na hi te pubbe vuttā vajjetabbā santi pañcavokārā viya yathāvuttā suddhāvāsāti. ‘‘Abhisametāvīnaṃ tesaṃ tattha dukkhasaccañca uppajjittha maggasaccañca uppajjitthā’’ti (yama. 1.saccayamaka.41) etena sanniṭṭhānena puggalokāsā aññamaññaparicchinnā gahitāti yasmiṃ okāse abhisametāvino, te evaṃ ‘‘abhisametāvīna’’nti etena gahitāti daṭṭhabbā[Pg.137]. Tena ye kāmāvacare rūpāvacare arūpāvacare vā abhisametāvino rūpāvacaraṃ arūpāvacaraṃ vā upapannā, yāva tatthābhisamayo uppanno bhavissati, tāva te ettha na gayhanti, te pana purimakoṭṭhāse ‘‘suddhāvāsānaṃ dutiye citte vattamāne’’ti evaṃ dassitehi suddhāvāse anuppannābhisamayehi samānagatikāti visuṃ na dassitā. ‘‘Anabhisametāvīna’’nti gahitā ye sabbattha tattha ca anabhisametāvino, tesu suddhāvāsānaṃ gahaṇakālavisesanatthaṃ ‘‘suddhāvāsānaṃ dutiye citte vattamāne’’ti (yama. 1.saccayamaka.42) vuttanti.

“浄居天たちの第二の心が起こっているとき”というのは、最後に、誰にとって、どこで苦諦が生じたが、集諦は生じなかったか、それを示すために説かれた。それが示されたとき、それと同等の状態にあることによって、第二の不善心より前のすべての心を具足する者たちが、それ自体によって示されたことになる。彼らについても、そこ(浄居天)において苦諦は生じたが、彼らにとってそこでは集諦は生じなかったからである。このようにして、“その他の四蘊(無色界)および五蘊(欲界・色界)の者たちの”という箇所において、上述の浄居天たちは含まれない。例えば、“誰にとって、どこで苦諦が生じるか、その者にとって、そこでは集諦が生じたか”というこれの回答において、“浄居天たちの結生心の生起の瞬間に”というこれによって、結生心の生起の瞬間に具足する者と同等の状態にある、第二の不善心より前のすべての心の生起の瞬間に具足する者たちが示されているのであり、彼らは“その他の”というこれによって把握されないのと同様に、ここでもそのように見なされるべきである。“その他の”という言葉は五蘊の者たちを限定するためのものであり、四蘊の者たちのためではない。なぜなら、彼ら(四蘊の者)には、前に説かれた、除外されるべき五蘊の者たちのような、上述の浄居天たちは存在しないからである。“彼ら遍知した者たちにとって、そこでは苦諦も生じ、道諦も生じた”というこの限定によって、個人と場所が互いに区別されて把握されている。どの場所において遍知した者たちであるか、彼らがまさに“遍知した者たちの”というこれによって把握されていると見なされるべきである。それゆえ、欲界・色界・無色界において遍知して、色界あるいは無色界に生まれた者たちにおいて、そこでの遍知が生じるまでは、彼らはここでは把握されない。しかし、彼らは前の部分において“浄居天たちの第二の心が起こっているとき”と、このように示された、浄居天における未だ遍知を生じていない者と同等の状態にあるので、別個には示されない。“未だ遍知していない者たちの”と把握されたのは、すべての場所およびそこにおいて未だ遍知していない者たちのことであり、それらの中で浄居天を把握する時間を限定するために、“浄居天たちの第二の心が起こっているとき”と説かれたのである。

Yassa cittassa anantarā aggamaggaṃ paṭilabhissantīti etena vodānacittasamaṅginā samānagatikā tato purimataracittasamaṅginopi yāva sabbantimataṇhāsampayuttacittasamaṅgī, tāva dassitāti veditabbā. Esa nayo aññesu evarūpesūti.

“どの心の直後に、最高の道(阿羅漢道)を得るか”というこれによって、浄化の心(ヴォーダーナ)を具足する者と同等の状態にある、それより前の心の具足者から、最後の渇愛に相応する心を具足する者に至るまでが示されていると知るべきである。この方法は、他のこのような箇所においても同様である。

Pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇeti āgataṭṭhāne paṭisandhicittassapi bhaṅgakkhaṇaggahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ, tathā ‘‘pavatte cittassa uppādakkhaṇe’’ti āgataṭṭhāne ca cuticittassapi uppādakkhaṇassāti. ‘‘Yassa dukkhasaccaṃ na nirujjhati, tassa samudayasaccaṃ na nirujjhissatī’’ti (yama. 1.saccayamaka.116) etassa vissajjane dvīsupi koṭṭhāsesu ‘‘arūpe maggassa ca phalassa ca bhaṅgakkhaṇe’’icceva (yama. 1.saccayamaka.116) vuttaṃ, na visesitaṃ. Kasmā? Ekassapi maggassa ca phalassa ca bhaṅgakkhaṇasamaṅgino ubhayakoṭṭhāsabhajanato. Yassa dukkhasaccaṃ na nirujjhatīti etena sanniṭṭhānena gahitesu hi arupe maggaphalabhaṅgakkhaṇasamaṅgīsu kesañci tiṇṇaṃ phalānaṃ dvinnañca maggānaṃ bhaṅgakkhaṇasamaṅgīnaṃ nirantaraṃ anuppādetvā antarantarā vipassanānikantiṃ bhavanikantiṃ uppādetvā ye uparimagge uppādessanti, tesaṃ samudayasaccaṃ nirujjhissatīti tesaṃyeva pana kesañci antarā taṇhaṃ anuppādetvā uparimaggauppādentānaṃ maggaphalabhaṅgakkhaṇasamaṅgīnaṃ samudayasaccaṃ na nirujjhissatīti. Sāmaññavacanenapi ca purimakoṭṭhāse vuccamānena pacchimakoṭṭhāse vakkhamāne vajjetvāva gahaṇaṃ hotīti dassitoyaṃ nayoti.

“転起における心の滅尽の瞬間に”とある箇所では、結生心(再生連結心)の滅尽の瞬間の把握もなされていると見なされるべきであり、同様に“転起における心の生起の瞬間に”とある箇所では、死心(終焉心)の生起の瞬間も同様である。“誰にとって苦諦が滅しないか、その者にとって集諦は滅しないか”というこれの回答において、両方の部分で“無色界における道と果の滅尽の瞬間に”とのみ説かれ、区別されていない。なぜなら、一つの道と果の滅尽の瞬間に具足する者が、両方の部分に属するからである。“誰にとって苦諦が滅しないか”というこの限定によって把握される無色界の道・果の滅尽の瞬間に具足する者たちのうち、ある者たちは、三つの果と二つの道を絶え間なく生じさせずに、その合間に観の愛着(ヴィパッサナーニカンティ)や有の愛着(バヴァニカンティ)を生じさせて、後に上の道を生じさせる者たちであり、彼らにとっては集諦は滅する。しかし、まさに彼らのうちのある者たちは、合間に渇愛を生じさせずに、上の道を生じさせる道・果の滅尽の瞬間に具足する者たちであり、彼らにとっては集諦は滅しないのである。また、一般的な言葉であっても、前の部分で説かれることによって、後の部分で説かれるべきものを除外して把握されるということが、この方法によって示されている。

Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā.

転起門(パヴァッティ・ヴァーラ)の解説、終了。

3. Pariññāvāravaṇṇanā

3. 遍知門(パリンニャー・ヴァーラ)の解説。

165-170. Pariññāvāre [Pg.138]…pe… tissopettha pariññā labbhantīti ettheva visesanaṃ khandhayamakādīsu sabbakhandhādīnaṃ viya sabbasaccānaṃ apariññeyyatādassanatthaṃ sacchikaraṇabhāvanāvasena imassa vārassa appavattidassanatthañca. Dukkhassa pariññatthaṃ samudayassa ca pahānatthaṃ bhagavati brahmacariyaṃ vussatīti pariññāpahānaṃ saccesu dassetuṃ dukkhe tīraṇapariññā vuttā, na pahānapariññā. Samudaye ca pahānapariññā, na tīraṇapariññā. Ñātapariññā pana sādhāraṇāti ubhayattha vuttā. Maggañāṇañhi dukkhasamudayāni vibhāvetīti ñātapariññā ca hoti, dukkhatīraṇakiccānaṃ nipphādanato tīraṇapariññā ca, samudayassa appavattikaraṇatova pahānapariññā cāti tissopi pariññā maggakkhaṇe eva yojetabbāti.

165-170. 遍知論において……(中略)……“三つの遍知がここで得られる”というのは、まさにここでの特定のためであり、それは五蘊耶摩迦などにおけるすべての蘊などと同様に、すべての諦が(一律に)遍知されるべきものではないことを示すためであり、また、作証(現証)と修習の点からこの論節(和合)が適用されないことを示すためである。“苦を遍知するため、および集を捨断するために、世尊のもとで梵行が営まれる”と言われるように、諸諦における遍知と捨断を示すために、苦においては審察遍知( tīraṇapariññā)が説かれたのであり、捨断遍知ではない。集においては捨断遍知であり、審察遍知ではない。しかし、知遍知(ñātapariññā)は共通であるため、両者において説かれている。道智( maggañāṇa)は苦と集を判別するがゆえに知遍知であり、苦を審察する役割を成就するがゆえに審察遍知であり、集を生じさせないようにするがゆえに捨断遍知である。このように、三つの遍知はまさに道の刹那において結合されるべきである。

Pariññāvāravaṇṇanā niṭṭhitā.

遍知論の註釈(遍知論釈)を終わる。

Saccayamakavaṇṇanā niṭṭhitā.

諦耶摩迦の註釈(諦耶摩迦釈)を終わる。

6. Saṅkhārayamakaṃ

6. 行耶摩迦(サンカーラ・ヤマカ)

1. Paṇṇattivāravaṇṇanā

1. 施設論の註釈(施設論釈)

1. Khandhādayo viya pubbe avibhattā kāyasaṅkhārādayoti tesaṃ aviññātattā ‘‘assāsapassāsā kāyasaṅkhāro’’tiādinā (saṃ. ni. 4.348) tayo saṅkhāre vibhajati. Kāyassa saṅkhāroti paṭhame atthe sāmiatthe eva sāmivacanaṃ, dutiye atthe kattuatthe. Vaciyā saṅkhāroti kammatthe sāmivacanaṃ. Cittassa saṅkhāroti ca kattuattheyeva. So pana karaṇavacanassa atthoti katvā ‘‘karaṇatthe sāmivacanaṃ katvā’’ti vuttaṃ.

1. 蘊などのように以前に(この書の中で)分別されなかった身行などは、それらが未だ知られていないため、“入息と出息は身行である”など(相応部4.348)により、三つの行を分別する。“身の行(kāyassa saṅkhāro)”という第一の意味(所有格)においては、まさに所有の意味での属格(sāmivacana)であり、第二の意味においては主語の意味である。“語の行(vaciyā saṅkhāro)”においては目的語の意味での属格である。“心の行(cittassa saṅkhāro)”においては、まさに主語の意味である。しかし、それは具格(karaṇavacana)の意味であるとして、“具格の意味で属格(所有格)にして”と述べられた。

2-7. Suddhikaekekapadavasena atthābhāvatoti padasodhanataṃmūlakacakkavārehi yopi attho dassito dvīhi padehi labbhamāno eko assāsapassāsādiko, tassa suddhikehi kāyādipadehi suddhikena [Pg.139] ca saṅkhārapadena avacanīyattā yathā rūpapadassa khandhekadeso khandhapadassa khandhasamudāyo padasodhane dassito yathādhippeto attho atthi, evaṃ ekekapadassa yathādhippetatthābhāvatoti adhippāyo. Kāyo kāyasaṅkhārotiādi pana vattabbaṃ siyāti yadi visuṃ adīpetvā samudito kāyasaṅkhārasaddo ekattha dīpeti, kāyasaṅkhārasaddo kāyasaṅkhāratthe vattamāno khandhasaddo viya rūpasaddena kāyasaddena visesitabboti adhippāyena vadati. Suddhasaṅkhāravāro hesāti etena imassa vārassa padasodhanena dassitānaṃ yathādhippetānameva gahaṇato tesañca kāyādipadehi aggahitattā ‘‘kāyo kāyasaṅkhāro’’tiādivacanassa ayuttiṃ dasseti. Idha pana saṅkhārayamake kāyādipadānaṃ saṅkhārapadassa ca asamānādhikaraṇattā ‘‘kāyo saṅkhāro, saṅkhārā kāyo’’tiādimhi vuccamāne adhippetatthapariccāgo anadhippetatthapariggaho ca kato siyāti suddhasaṅkhārataṃmūlacakkavārā na vuttā. Padasodhanavārataṃmūlacakkavārehi pana asamānādhikaraṇehi kāyādipadehi saṅkhārasaddassa visesanīyatāya dassitāya saṃsayo hoti ‘‘yo atthantarappavattinā kāyasaddena visesito kāyasaṅkhāro, eso atthantarappavattīhi vacīcittehi visesito udāhu añño’’ti. Evaṃ sesesupi. Ettha tesaṃ aññattha dassanatthaṃ ‘‘kāyasaṅkhāro vacīsaṅkhāro’’tiādinā anulomapaṭilomavasena cha yamakāni vuttānīti daṭṭhabbaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana suddhasaṅkhāravāraṭṭhāne vuttattā ayaṃ nayo suddhasaṅkhāravāroti vutto.

2-7. 純粋な個々の語の区分によれば(意図された)意味がないため、語の清浄(padasodhana)を根本とする循環論(cakkavāra)によって、二つの語で得られる入息・出息などの一つの意味が示されたとしても、それは純粋な“身”などの語や純粋な“行”という語では言い表せないものである。例えば“色”という語が(五蘊の)一端を、“蘊”という語が蘊の集合を語の清浄において示したように、意図された意味があるのに対し、このように個々の語には意図された意味がない、というのがその趣旨である。“身は身行である”などは、もし(身と行を)別々に示さずに、合わさった“身行”という語が一つの意味を示すのであれば、述べるべきであろう。“身行”という語が身行の意味で用いられる場合、蘊という語が“色”という語によって(色蘊として)限定されるべきであるのと同じである、という意図で述べている。これは“純粋な行の論(suddhasaṅkhāravāra)”である。これによって、この論節で語の清浄によって示された意図通りのものだけを把握し、それらが“身”などの語では把握されないことから、“身は身行である”などの表現が不適当であることを示している。しかし、この行耶摩迦( saṅkhārayamaka)において、身などの語と行という語は同格(asamānādhikaraṇa)ではないため、“身は行であり、行は身である”などと言われる場合、意図した意味の放棄と意図しない意味の受容がなされることになるため、純粋な行を根本とする循環論は説かれなかった。しかし、非同格の身などの語によって行という語の限定(修飾)が示された、語の清浄を根本とする循環論によれば、“別の意味で用いられている‘身’という語によって限定された身行は、別の意味で用いられている‘語’や‘心’によって限定されたものと同じなのか、それとも別なのか”という疑念が生じる。他の箇所でも同様である。ここで、それらが別のものであることを示すために、“身行は語行か”というように、順次・逆次の方法で六つの耶摩迦が説かれたと知るべきである。アッタカタ(註釈書)においては、純粋な行の論(suddhasaṅkhāravāra)の箇所に述べられているため、この方法は“純粋な行の論”と呼ばれている。

Paṇṇattivāravaṇṇanā niṭṭhitā.

施設論の註釈(施設論釈)を終わる。

2. Pavattivāravaṇṇanā

2. 進行論(生起論)の註釈(進行論釈)

19. Pavattivāre saṅkhārānaṃ puggalānañca okāsattā jhānaṃ bhūmi ca visuṃ okāsabhāvena gahitāti puggalavāre ca okāsavasena puggalaggahaṇena tesaṃ dvinnaṃ okāsānaṃ vasena gahaṇaṃ hoti, tasmā ‘‘vinā vitakkavicārehi assāsapassāsānaṃ uppādakkhaṇe’’ti dutiyatatiyajjhānokāsavasena gahitā puggalā visesetvā dassitāti daṭṭhabbā[Pg.140]. Puna paṭhamajjhānaṃ samāpannānanti jhānokāsavasena puggalaṃ dasseti, kāmāvacarānanti bhūmokāsavasena. Dvippakārānampi pana tesaṃ visesanatthamāha ‘‘assāsapassāsānaṃ uppādakkhaṇe’’ti. Tena rūpārūpāvacaresu paṭhamajjhānasamāpannake kāmāvacare gabbhagatādike ca nivatteti. Kāmāvacarānampi hi gabbhagatādīnaṃ vinā assāsapassāsehi vitakkavicārānaṃ uppatti atthi. Aṭṭhakathāyaṃ pana ekantikattā rūpārūpāvacarā nidassitā. Vinā assāsapassāsehi vitakkavicārānaṃ uppādakkhaṇeti etena pana dassitā puggalā paṭhamajjhānokāsā kāmāvacarādiokāsā ca assāsapassāsavirahavisiṭṭhā daṭṭhabbā. Iminā nayena sabbattha puggalavibhāgo veditabbo.

19. 進行論においては、諸行(サンカーラ)と補特伽羅(プッガラ)の生起場所(okāsa)であるため、禅定と界(bhūmi)は個別に場所として把握される。補特伽羅論においても、場所の観点から補特伽羅を把握することによって、これら二つの場所の観点からの把握が行われる。したがって、“尋・伺を離れて、入息・出息が生じる刹那に”という記述は、第二・第三禅の場所の観点から把握された補特伽羅を限定して示していると知るべきである。さらに“初禅に入定している者たちの”というのは、禅定という場所の観点から補特伽羅を示しており、“欲界の者たちの”というのは、地(界)という場所の観点からである。これら二つの種類(の補特伽羅)を限定するために、“入息・出息の生起する刹那に”と述べた。それによって、色界・無色界において初禅に入定している者や、欲界の胎内にいる者などを除外している。欲界の胎児などにおいても、入息・出息なしに尋・伺の発生があるからである。アッタカタ(註釈書)においては、例証として確実な色界・無色界の者が示されている。“入息・出息なしに、尋・伺が生じる刹那に”という表現によって示された補特伽羅は、初禅の場所や欲界などの場所において、入息・出息を欠いているという特性を持つ者として知るべきである。この方法によって、すべての箇所における補特伽羅の分別が理解されるべきである。

21. ‘‘Paṭhamajjhāne kāmāvacareti kāmāvacarabhūmiyaṃ uppanne paṭhamajjhāne’’ti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ, etasmiṃ pana atthe sati ‘‘catutthajjhāne rūpāvacare arūpāvacare tattha cittasaṅkhāro uppajjati, no ca tattha kāyasaṅkhāro uppajjatī’’ti etthāpi rūpārūpāvacarabhūmīsu uppanne catutthajjhāneti attho bhaveyya, so ca aniṭṭho bhūmīnaṃ okāsabhāvasseva aggahitatāpattito, sabbacatutthajjhānassa okāsavasena aggahitatāpattito ca, tasmā jhānabhūmokāsānaṃ saṅkaraṃ akatvā visuṃ eva okāsabhāvo yojetabbo. Paṭhamajjhānokāsepi hi kāyasaṅkhāro ca uppajjati vacīsaṅkhāro ca uppajjati kāmāvacarokāse ca. Yadipi na sabbamhi paṭhamajjhāne sabbamhi ca kāmāvacare dvayaṃ uppajjati, tattha pana taṃdvayuppatti atthīti katvā evaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Visuṃ okāsattā ca ‘‘aṅgamattavasena cetthā’’tiādivacanaṃ na vattabbaṃ hotīti. Imamhi ca yamake avitakkavicāramattaṃ dutiyajjhānaṃ vicāravasena paṭhamajjhāne saṅgahaṃ gacchatīti daṭṭhabbaṃ. Muddhabhūtaṃ dutiyajjhānaṃ gahetvā itaraṃ asaṅgahitanti vā. Yassayatthake ‘‘nirodhasamāpannāna’’nti na labbhati. Na hi te asaññasattā viya okāse hontīti.

21. “初禅においては欲界のものである”とは、アッタカター(註釈書)において“欲界の地に生じた初禅において”と言われている。しかし、この意味が成り立つとすれば、“四禅、色界、無色界において、そこには心行が生じ、そこには身行は生じない”という点についても、色界・無色界の地に生じた四禅においてという意味になるであろう。しかし、それは(地の)場所の状態のみが把握されないことになり、また全ての四禅が場所として把握されないことになるため、望ましくない。したがって、禅の地と場所を混同せず、別に場所の状態を適用すべきである。初禅の場所においても、身行と口行が生じ、欲界の場所においても生じるからである。たとえ全ての初禅と全ての欲界において、その両方が生じるわけではないとしても、そこにはその両方の生起があるとして、このように説かれたと見るべきである。また、場所が別であるから、“ここでは構成要素の分量によってのみ”などの言葉は語られるべきではない。そして、このヤマカ(双論)において、無尋唯伺(むじんゆいし)の第二禅は、伺の点から初禅に含まれると見るべきである。あるいは、頂点となった第二禅をとり、他は含まれないとする。どの実在においても、“滅尽定に入っている者たち”については得られない。なぜなら、彼らは無想天の者のように場所(空間)に存在しているわけではないからである。

37. Suddhāvāsānaṃ dutiye citte vattamāneti tesaṃ paṭhamato avitakkaavicārato dutiye savitakkasavicārepi bhavanikantiāvajjane vattamāne ubhayaṃ nuppajjitthāti dassentena tato purimacittakkhaṇesupi nuppajjitthāti [Pg.141] dassitameva hoti. Yathā pana cittasaṅkhārassa ādidassanatthaṃ ‘‘suddhāvāsaṃ upapajjantāna’’nti vuttaṃ, evaṃ vacīsaṅkhārassa ādidassanatthaṃ ‘‘dutiye citte vattamāne’’ti vuttanti daṭṭhabbaṃ.

37. 浄居天の“第二の心において生じている時”とは、彼らにとって最初の無尋無伺から、第二の有尋有伺においても、存在への執着や転向が生じている時、両方が生じなかったことを示すことによって、それ以前の心刹那においても生じなかったことが示されたことになる。しかし、心行の始まりを示すために“浄居天に生まれ変わる者たちの”と言われたように、口行の始まりを示すために“第二の心において生じている時”と言われたと見るべきである。

Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā.

生起輪(パヴァッティヴァーラ)の釈義を終える。

Saṅkhārayamakavaṇṇanā niṭṭhitā.

行双論(サンカーラヤマカ)の釈義を終える。

7. Anusayayamakaṃ

7. 随眠双論(アヌサヤヤマカ)。

Paricchedaparicchinnuddesavāravaṇṇanā

区分された概要論(ウッデーサヴァーラ)の釈義。

1. Paccayapariggahapariyosānā ñātapariññāti paccayadīpakena mūlayamakena ñātapariññaṃ, khandhādīsu tīraṇabāhullato khandhādiyamakehi tīraṇapariññañca vibhāvetvā anusayapahānantā pahānapariññāti pahātabbamuddhabhūtehi anusayehi pahānapariññaṃ vibhāvetuṃ anusayayamakaṃ āraddhaṃ. Labbhamānavasenāti anusayabhāvena labbhamānānaṃ vasenāti attho. Tīhākārehi anusayānaṃ gāhāpanaṃ tesu tathā aggahitesu anusayavārādipāḷiyā duravabodhattā.

1. 縁の把握の完成が既知遍知(きゃちへんち)である。すなわち、縁を照らし出す根本双論によって既知遍知を、蘊などにおいて審察(しんさつ)が多いことから蘊双論などによって審察遍知を明らかにし、随眠の断絶に至るのが断遍知(だんへんち)である。すなわち、断ぜられるべき頂点である随眠によって断遍知を明らかにするために、随眠双論が開始された。“得られる状態に従って”とは、随眠の状態として得られるものに従って、という意味である。三つの様態によって随眠を把握させるのは、それらがそのように把握されない場合、随眠輪などの聖典が理解しにくいためである。

Ayaṃ panettha purimesūti etesu sānusayavārādīsu purimesūti attho. Atthavisesābhāvato ‘‘kāmadhātuṃ vā pana upapajjantassa kāmadhātuyā cutassa, rūpadhātuṃ vā pana upapajjantassa kāmadhātuyā cutassā’’ti evamādīhi avuccamāne kathamayaṃ yamakadesanā siyāti? Nāyaṃ yamakadesanā, purimavārehi pana yamakavasena desitānaṃ anusayānaṃ cutiupapattivasena anusayaṭṭhānaparicchedadassanaṃ. Yamakadesanābāhullato pana sabbavārasamudāyassa anusayayamakanti nāmaṃ daṭṭhabbaṃ. Atha vā paṭilomapucchāpi atthavasena labbhanti, atthavisesābhāvato pana na vuttāti labbhamānatāvasena etissāpi desanāya yamakadesanatā veditabbā.

“ここで、以前のものにおいて”とは、これら随眠輪(随眠の章)などの以前のものにおいて、という意味である。意味の特別の差異がないために、“あるいは欲界に生まれる者の、欲界から没した者の、あるいは色界に生まれる者の、欲界から没した者の”などと言われないのであれば、どのようにこの双論(ヤマカ)の教説が成立するのか。これは双論の教説ではない。以前の章において双論として説かれた随眠の、死と生による随眠の場所の限定を示すものである。しかし、双論の教説が多いために、全章の集合に対して随眠双論という名称があると見るべきである。あるいは、逆説(パティローマ・プッチャー)も意味の上で得られるが、意味の特別の差異がないために語られなかっただけであり、得られる可能性の点から、この教説も双論の教説であると知るべきである。

Anurūpaṃ kāraṇaṃ labhitvā uppajjantīti etena kāraṇalābhe uppattiarahataṃ dasseti. Appahīnā hi anusayā kāraṇalābhe sati uppajjanti. Yāva ca maggena tesaṃ anuppattiarahatā na katā hoti, tāva [Pg.142] te evaṃpakārā evāti ‘‘anusayā’’ti vuccanti. So evaṃpakāro uppajjati-saddena gahito, na khandhayamakādīsu viya uppajjamānatā. Teneva ‘‘yassa kāmarāgānusayo uppajjati, tassa paṭighānusayo uppajjatīti? Āmantā’’tiādinā uppajjanavāro anusayavārena ninnānākaraṇo vibhatto. Anurūpaṃ kāraṇaṃ pana labhitvā ye uppajjiṃsu uppajjamānā ca, tepi appahīnaṭṭhena thāmagatā ahesuṃ bhavanti ca. Uppattiarahatāya eva ca te uppajjiṃsu uppajjanti ca, na ca atītānāgatapaccuppannato aññe uppattiarahā nāma atthi, tasmā sabbe atītānāgatapaccuppannā kāmarāgādayo ‘‘anusayā’’ti vuccanti. Appahīnaṭṭheneva hi anusayā, appahīnā ca atītādayo eva, maggassa pana tādisānaṃ anuppattiarahatāpādanena anusayappahānaṃ hotīti. Appahīnākāro nāma dhammākāro, na dhammo, dhammo eva ca uppajjatīti iminā adhippāyenāha ‘‘appahīnākāro ca uppajjatīti vattuṃ na yujjatī’’ti. Sattānusayāti ettha yadi appahīnaṭṭhena santāne anusentīti anusayā, atha kasmā satteva vuttā, nanu sattānusayato aññesampi kilesānaṃ appahīnattā anusayabhāvo āpajjatīti ce? Nāpajjati, appahīnamattasseva anusayabhāvassa avuttattā. Vuttañhi ‘‘anusayoti pana appahīnaṭṭhena thāmagatakileso vuccatī’’ti (yama. aṭṭha. anusayayamaka 1), tasmā appahīnaṭṭhena thāmagato kilesoyeva anusayo nāmāti yuttaṃ. Thāmagatanti ca aññehi asādhāraṇo sabhāvo daṭṭhabbo. Tathā hi dhammasabhāvabodhinā tathāgatena imeyeva ‘‘anusayā’’ti vuttā. Thāmagatoti anusayasamaṅgīti attho.

“相応する原因を得て生じる”とは、これによって原因が得られた時に生じるに値することを示す。断じられていない随眠は、原因が得られた時に生じる。そして、聖道によってそれらが“生じるに値しない状態”にされない限り、それらはこのような性質のものであるとして“随眠(アヌサヤ)”と呼ばれる。それはこのような“生じる”という言葉で捉えられたものであり、蘊双論などのように“現に生じつつあること”ではない。それゆえに、“欲愛の随眠が生じる者に、瞋恚の随眠が生じるか? 然り”などのように、生起輪が随眠輪と区別なく分類されている。しかし、相応する原因を得て生じたもの、および生じつつあるものも、断じられていないという意味で、勢力を持ったものとなり、また存在する。生じるに値することによってのみ、それらは生じ、また生じつつある。過去・未来・現在以外に“生じるに値するもの”という名が存在するわけではない。したがって、全ての過去・未来・現在の欲愛などは“随眠”と呼ばれる。断じられていないという意味においてのみ随眠であり、断じられていないのは過去などのもののみである。しかし、聖道がそのようなものの“不生起”をもたらすことによって、随眠の断(だん)がある。断じられていない様態とは、法の様態であり、法そのものではない。法そのものが生じるのである。この意図をもって、“断じられていない様態が生じると言うことは不適当である”と言われた。七つの随眠という点について。もし断じられていないという意味で、相続において随伴するから随眠であると言うなら、なぜ七つだけが語られたのか。七つの随眠以外の他の煩悩も断じられていないために、随眠であるという状態になるのではないか、という疑問に対しては。そうはならない。単に断じられていないということだけでは、随眠の状態とは言われないからである。というのも、“随眠とは、断じられていないという意味で勢力を持った煩悩のことである”と言われているからである。したがって、断じられていないという意味で勢力を持った煩悩こそが随眠であると言うのが適切である。“勢力を持った”とは、他とは共通しない固有の自性であると見るべきである。そのように、法の自性を覚った如来によって、これらこそが“随眠”であると説かれた。“勢力を持った”とは、随眠を備えている者という意味である。

Anusayauppajjanavārānaṃ samānagatikattā yathā ‘‘anusetī’’ti vacanaṃ appahīnākāradīpakaṃ, evaṃ ‘‘uppajjatī’’ti vacanaṃ siyāti uppajjanavārena ‘‘uppajjatī’’ti vacanassa avuttatā sakkā vattunti ce? Taṃ na, vacanatthavisesena taṃdvayassa vuttattā. ‘‘Anurūpaṃ kāraṇaṃ labhitvā uppajjatī’’ti hi etasmiṃ atthe avisiṭṭhepi ‘‘anusetī’’ti vacanaṃ santāne anusayitataṃ thāmagatabhāvaṃ dīpeti. Yadi tameva ‘‘uppajjatī’’ti vacanaṃ dīpeyya, kassaci visesassa abhāvā uppajjanavāro na vattabbo siyā, ‘‘uppajjatī’’ti vacanaṃ pana uppattiyoggaṃ dīpeti. Kasmā? Uppajjanavārena uppattiyoggassa [Pg.143] dassitattā, anusayasaddassa sabbadā vijjamānānaṃ aparinipphannasayanatthatāya nivāraṇatthaṃ uppattiarahatāya thāmagatabhāvasaṅkhātassa yathādhippetasayanatthassa dassanatthaṃ ‘‘anusentīti anurūpaṃ kāraṇaṃ labhitvā uppajjantī’’ti yaṃ uppattiyoggavacanaṃ vuttaṃ, taṃ suvuttamevāti adhippāyo. Tampi suvuttameva iminā tantippamāṇenāti sambandho. Tantittayenapi hi cittasampayuttatā dīpitā hoti.

随眠と生起の節は、その性質が同じであるから、“随眠する(anusetī)”という言葉が未断の様相を示すように、“生起する(uppajjatī)”という言葉もそうであるべきだ。したがって、生起の節において“生起する”という言葉が(未断の様相を)述べていないとは言えないのではないか? もしそう問うなら、それは正しくない。言葉の意味の特殊性によって、その両方が述べられているからである。すなわち、“相応する原因を得て生起する”というこの意味において(両者に)違いはないとしても、“随眠する”という言葉は、相続(心身の連続流)における随眠の状態、つまり確固たる状態を示している。もしその(生起するという)言葉と同じものを“生起する”という言葉が示すのであれば、何ら特殊性がないため、生起の節を説く必要はないだろう。しかし、“生起する”という言葉は、生起の適合性(可能性)を示している。なぜか。生起の節によって、生起の適合性が示されているからである。随眠という言葉が、常に存在している未完成な“臥(sayanattha)”の意味を排除し、生起に値することによって確固たる状態となった、意図された通りの“臥”の意味を示すために、“随眠するとは、相応する原因を得て生起することである”という生起の適合性を示す言葉が語られたのであり、それは実によく説かれている、というのが意図である。それもまた、この聖典の基準によって実によく説かれている、と結びつく。なぜなら、三つの聖典(教説)によっても、心相応であることが示されているからである。

Paricchedaparicchinnuddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

区分によって限定された提説の節の釈論が終了した。

Uppattiṭṭhānavāravaṇṇanā

生起箇所の節の釈論

2. Kāmadhātuyā dvīsu vedanāsūti kāmāvacarabhūmiyaṃ sukhāya ca upekkhāya cāti aṭṭhakathāyaṃ kāmadhātuggahaṇaṃ dvinnaṃ vedanānaṃ visesanabhāvena vuttaṃ, evaṃ sati kāmadhātuyā kāmarāgānusayassa anusayaṭṭhānatā na vuttā hoti. Dvīsu pana rāgesu bhavarāgassa tīsu dhātūsu rūpārūpadhātūnaṃ anusayaṭṭhānatā vuttāti kāmadhātuyā kāmarāgassa anusayaṭṭhānatā vattabbā. Dhātuvedanāsabbasakkāyapariyāpannavasena hi tippakāraṃ anusayānaṃ anusayaṭṭhānaṃ vuttanti. Tasmā tīsu dhātūsu kāmadhātuyā tīsu vedanāsu dvīsu vedanāsu ettha kāmarāgānusayo anusetīti visuṃ anusayaṭṭhānatā dhātuyā vedanānañca yojetabbā. Dvīsu vedanāsūti idañca vedanāsu anusayamāno kāmarāgānusayo dvīsveva anuseti, na tīsūti tiṇṇampi ṭhānatānivāraṇatthameva vuttanti na sabbāsu dvīsu anusayanappatto atthi, tena vedanāvisesanatthaṃ na kāmadhātuggahaṇena koci attho. Bhavarāgānusayanaṭṭhānañhi aṭṭhānañca anusayānaṃ apariyāpannaṃ sakkāye kāmarāgānusayassa anusayaṭṭhānaṃ na hotīti pākaṭametaṃ. Yathā ca ‘‘dvīsu vedanāsū’’ti vutte paṭighānusayānusayaṭṭhānato aññā dve vedanā gayhanti, evaṃ bhavarāgānusayānusayanaṭṭhānato ca aññā tā gayhantīti.

2. “欲界の二つの受において”とは、欲界の地における楽受と捨受のことである。註釈書において欲界という言葉が使われているのは、二つの受を修飾するためである。そうであるなら、欲界における欲貪随眠の随眠箇所については述べられていないことになる。しかし、二つの貪のうち、有貪については、三界のうちの色界・無色界が随眠箇所であると述べられているのだから、欲界における欲貪の随眠箇所についても述べられるべきである。界、受、一切の有身に属する(サッカーヤ)という分類によって、三通りの随眠の随眠箇所が説かれているからである。したがって、三界のうちの欲界において、三受のうちの二受において、ここに欲貪随眠が随眠する、というように、界と受に対して別々に随眠箇所を結合させるべきである。“二つの受において”というのは、受の中では欲貪随眠は二つだけに随眠し、三つすべてではないという、三つすべてが箇所であることを否定するために説かれたのである。したがって、すべての(状況の)二受において随眠が成立するわけではなく、それゆえ受を修飾するために“欲界”という言葉を用いても、何の意味もない。なぜなら、有貪随眠の箇所ではない場所、および随眠の箇所ではない(出世間の)場所は、有身(サッカーヤ)において欲貪随眠の随眠箇所にはならないということは、明白だからである。また、“二つの受において”と言われたとき、瞋恚随眠の随眠箇所(苦受)以外の他の二つの受(楽・捨)が取られるように、有貪随眠の随眠箇所(色・無色界の受)以外の他の受が取られるのである。

Ettha ca dvīhi vedanāhi sampayuttesu aññesu ca piyarūpasātarūpesu iṭṭharūpādīsu uppajjamāno kāmarāgānusayo sātasantasukhagiddhiyā pavattatīti dvīsu vedanāsu tassa anusayanaṃ vuttaṃ. Aññattha uppajjamānopi [Pg.144] hi so imāsu dvīsu vedanāsu anugato hutvā seti sukhamicceva abhilabhatīti. Evaṃ paṭighānusayo ca dukkhavedanāsampayuttesu aññesu ca appiyarūpāsātarūpesu aniṭṭharūpādīsu uppajjamāno dukkhapaṭikūlato dukkhamicceva paṭihaññatīti dukkhavedanameva anugato hutvā seti, tena pana tasmiṃ anusayanaṃ vuttaṃ. Evaṃ kāmarāgapaṭighānaṃ tīsu vedanāsu anusayavacanena iṭṭhaiṭṭhamajjhattaaniṭṭhesu ārammaṇapakatiyā viparītasaññāya ca vasena iṭṭhādibhāvena gahitesu kāmarāgapaṭighānaṃ uppatti dassitā hoti. Tattha uppajjamānā hi te tīsu vedanāsu anusenti nāma. Vedanāttayamukhena vā ettha iṭṭhādīnaṃ ārammaṇānaṃ gahaṇaṃ veditabbaṃ, kāmadhātuādiggahaṇena kāmassādādivatthubhūtānaṃ kāmabhavādīnaṃ. Tattha kāmarāgānusayo bhavassādavasena anusayamāno kāmadhātuyā anuseti, kāmasukhassādavasena anusayamāno sukhopekkhāvedanāsu. Paṭigho dukkhapaṭighātavaseneva pavattatīti yattha tattha paṭihaññamānopi dukkhavedanāya eva anuseti. Rūpārūpabhavesu pana rūpārūpāvacaradhammesu ca kāmassādassa pavatti natthīti tattha anusayamāno rāgo bhavarāgoicceva veditabbo. Dhātuttayavedanāttayaggahaṇena ca sabbasakkāyapariyāpannānaṃ gahitattā ‘‘yattha kāmarāgānusayo nānuseti, tattha diṭṭhānusayo nānusetī’’ti (yama. 2.anusayayamaka.46) evamādīnaṃ vissajjanesu dhātuttayavedanāttayavinimuttaṃ diṭṭhānusayādīnaṃ anusayaṭṭhānaṃ na vuttanti daṭṭhabbaṃ. Nanu ca anuttaresu vimokkhesu pihaṃ upaṭṭhāpayato pihapaccayā uppannadomanasse paṭighānusayo nānuseti, tathā nekkhammassitasomanassupekkhāsu kāmarāgena nānusayitabbanti tadanusayanaṭṭhānato aññāpi diṭṭhānusayānusayanaṭṭhānabhūtā kāmāvacaravedanā santīti? Hontu, na pana dhātuttayavedanāttayato aññaṃ tadanusayanaṭṭhānaṃ atthi, tasmā taṃ na vuttaṃ. Yasmā pana ‘‘yattha kāmarāgānusayo ca paṭighānusayo ca mānānusayo ca nānusenti, tattha diṭṭhānusayo vicikicchānusayo nānusetīti? Āmantā’’ti (yama. 2.anusayayamaka.52) vuttaṃ, tasmā avisesena dukkhaṃ paṭighānusayassa anusayanaṭṭhānanti samudāyavasena gahetvā vuttanti veditabbaṃ. Tathā lokiyasukhopekkhā kāmarāgamānānusayanaṭṭhānanti.

ここで、二つの受に相応するもの、およびその他の愛好すべき形態(ピアルーパ)・快い形態(サータルーパ)である可意の形色等において生じる欲貪随眠は、快楽と安楽と楽への渇愛によって働くため、二つの受におけるその随眠が説かれた。他の場所に生じる場合でも、それはこれら二つの受に追随して横たわり(随眠し)、“楽である”とだけ熱望するのである。同様に、瞋恚随眠も、苦受に相応するもの、およびその他の愛好せざる形態(アピアルーパ)・快くない形態(アサータルーパ)である不可意の形色等において生じる時、苦の嫌悪から“苦である”として反発するため、苦受だけに追随して横たわる(随眠する)。それゆえ、そこ(苦受)における随眠が説かれた。このように、欲貪と瞋恚の三受における随眠の言説によって、可意・不可意・中立のもの、および客観的な性質や転倒した知覚によって可意等として捉えられたものにおける欲貪と瞋恚の生起が示されたことになる。そこで生じるそれらは、三受において随眠するのである。あるいは、ここでの可意等の対象の把握は、三受という手段(入り口)によるものと知るべきである。欲界等の把握は、欲の享楽等の基盤となる欲有(欲界の存在)等のことである。そこにおいて、欲貪随眠は、有の享楽(有愛)として随眠する場合には欲界に随眠し、欲の楽の享楽として随眠する場合には、楽受と捨受に随眠する。瞋恚は、単に苦の反発としてのみ働くため、どこで反発しようとも苦受においてのみ随眠する。しかし、色界・無色界の有(存在)や色・無色界の法(現象)においては、欲の享楽(欲愛)の働きはないため、そこで随眠する貪は“有貪”としてのみ知られるべきである。界の三種と受の三種の把握によって、すべての有身に属するものが取られているため、“欲貪随眠が随眠しないところでは、見随眠は随眠しないのか”等の(双論の)回答において、界の三種と受の三種を離れた見随眠等の随眠箇所は説かれていないと見るべきである。しかし、無上の解脱(出世間の解脱)を熱望する者に、その熱望を縁として生じた憂(ドマナッサ)において、瞋恚随眠は随眠しない。同様に、出離に伴う喜(ソマナッサ)や捨(ウペッカー)において、欲貪によって随眠されるべきではない。したがって、それら(欲貪・瞋恚)の随眠箇所とは別の、見随眠の随眠箇所となる欲界の受が存在するのではないか?(答え:)たとえ存在しても、界の三種と受の三種以外にその随眠箇所はない。ゆえにそれは(別には)説かれなかった。しかし、“欲貪随眠と瞋恚随眠と慢随眠が随眠しないところでは、見随眠と疑随眠は随眠しないのか? はい(その通りです)”と説かれているため、区別なく“苦”は瞋恚随眠の随眠箇所であると、総体として捉えて説かれたものと知るべきである。同様に、世俗の楽受と捨受は、欲貪随眠と慢随眠の随眠箇所である。

Apica [Pg.145] sutte ‘‘idhāvuso visākha, bhikkhu iti paṭisañcikkhati ‘kudāssu nāmāhaṃ domanassaṃ pajaheyya’nti, so iti paṭisañcikkhitvā paṭighaṃ tena pajahati, na tattha paṭighānusayo anusetī’’ti nekkhammassitaṃ domanassaṃ uppādetvā taṃ vikkhambhetvā vīriyaṃ katvā anāgāmimaggena paṭighassa samugghātanaṃ sandhāya vuttaṃ. Na hi paṭigheneva paṭighappahānaṃ, domanassena vā domanassappahānaṃ atthīti. Paṭighuppattirahaṭṭhānatāya pana idha sabbaṃ dukkhaṃ ‘‘paṭighānusayassa anusayanaṭṭhāna’’nti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Nippariyāyadesanā hesā, sā pana pariyāyadesanā. Evañca katvā paṭhamajjhānavikkhambhitaṃ kāmarāgānusayaṃ tathā vikkhambhitameva katvā anāgāmimaggena samugghātanaṃ sandhāya ‘‘vivicceva…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, rāgaṃ tena pajahati, na tattha rāgānusayo anusetī’’ti vuttaṃ. Evaṃ catutthajjhānavikkhambhitaṃ avijjānusayaṃ tathā vikkhambhitameva katvā arahattamaggena samugghātanaṃ sandhāya ‘‘sukhassa ca pahānā…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, avijjaṃ tena pajahati, na tattha avijjānusayo anusetī’’ti (ma. ni. 1.465) vuttaṃ. Na hi lokiyacatutthajjhānupekkhāya avijjānusayo sabbathā nānusetīti sakkā vattuṃ ‘‘sabbasakkāyapariyāpannesu dhammesu ettha avijjānusayo anusetī’’ti (yama. aṭṭha. anusayayamaka 2) vuttattā, tasmā avijjānusayasseva vatthu catutthajjhānupekkhā, nekkhammassitadomanassañca paṭighānusayassa vatthu na na hotīti tatthāpi tassa anusayanaṃ veditabbaṃ. Avatthubhāvato hi idha anusayanaṃ na vuccati, na suttantesu viya vuttanayena taṃpaṭipakkhabhāvato taṃsamugghātakamaggassa balavūpanissayabhāvato cāti.

さらに経において、‘友ヴィサーカよ、ここに比丘が“いつになったら私は憂い(domanassa)を捨離できるだろうか”と省察し、そのように省察してそれによって瞋恚(paṭigha)を捨離するとき、そこには瞋恚随眠(paṭighānusaya)は随眠しない’と言われている。これは出離に依る憂い(nekkhammassita domanassa)を生じさせ、それを鎮伏し、精進して、不還道(anāgāmimagga)による瞋恚の根絶を意図して説かれたものである。というのも、瞋恚そのものによって瞋恚を捨離することや、憂いによって憂いを捨離することはないからである。しかし、ここでは瞋恚が生起するのに相応しい箇所であるという理由から、一切の苦(苦受)を‘瞋恚随眠の随眠する箇所’と言っているのだと知るべきである。これは無経方便説(nippariyāyadesanā)であり、あちら(経)は方便説(pariyāyadesanā)である。このようにして、初禅によって鎮伏された欲愛随眠を、そのように鎮伏されたままで不還道によって根絶することを意図して、‘離欲して……(中略)……初禅を具足して住し、それによって貪欲を捨離する。そこには欲愛随眠は随眠しない’と言われている。同様に、第四禅によって鎮伏された無明随眠を、そのように鎮伏されたままで阿羅漢道によって根絶することを意図して、‘楽の捨離によって……(中略)……第四禅を具足して住し、それによって無明を捨離する。そこには無明随眠は随眠しない’(マッジマ・ニカーヤ 1.465)と言われている。世俗の第四禅の捨受において無明随眠が全く随眠しないとは言えない。なぜなら‘一切の有身(sakkāya)に摂入される法において、ここに無明随眠が随眠する’(ヤマカ・アッタカター)と言われているからである。したがって、第四禅の捨受は無明随眠の対象(vatthu)そのものであり、出離に依る憂いもまた瞋恚随眠の対象ではないわけではない(対象である)から、そこにおいてもその(随眠の)随眠は知られるべきである。対象(vatthu)としての性質がないことから、ここでは‘随眠する’とは言われない。それは経典において説かれた手法のように、その対治となる状態であることや、それを根絶する道の強力な決定的随伴(balavūpanissaya)となる状態によるのではないのである。

Ettha ca ārammaṇe anusayaṭṭhāne sati bhavarāgavajjo sabbo lobho kāmarāgānusayoti na sakkā vattuṃ. Dukkhāya hi vedanāya rūpārūpadhātūsu ca anusayamānena diṭṭhānusayena sampayuttopi lobho lobho eva, na kāmarāgānusayo. Yadi siyā, diṭṭhānusayassa viya etassapi ṭhānaṃ vattabbaṃ siyāti. Atha pana ajjhāsayavasena tanninnatāya anusayanaṭṭhānaṃ vuttaṃ. Yathā iṭṭhānaṃ rūpādīnaṃ sukhāya ca vedanāya appaṭiladdhaṃ vā appaṭilābhato samanupassato, paṭiladdhapubbaṃ vā atītaṃ niruddhaṃ vigataṃ pariṇataṃ samanupassato uppajjamāno paṭigho dukkhe paṭihaññanavaseneva pavattatīti dukkhameva tassa anusayanaṭṭhānaṃ vuttaṃ, nālambitaṃ, evaṃ dukkhādīsu abhinivesanavasena [Pg.146] uppajjamānena diṭṭhānusayena sampayuttopi lobho sukhābhisaṅgavaseneva pavattatīti sātasantasukhadvayamevassa anusayaṭṭhānaṃ vuttanti bhavarāgavajjassa sabbalobhassa kāmarāgānusayatā na virujjhati, ekasmiṃyeva ca ārammaṇe rajjanti dussanti ca. Tattha rāgo sukhajjhāsayo paṭigho dukkhajjhāsayoti tesaṃ nānānusayaṭṭhānatā hoti.

ここで、対象において随眠の箇所があるとき、有愛(bhavarāga)を除いたすべての貪(lobha)が欲愛随眠であるとは言えない。苦受において、あるいは色界・無色界において随眠する慢や、見随眠(diṭṭhānusaya)と相応した貪もまた、貪そのものであって欲愛随眠ではない。もしそう(欲愛随眠)であるならば、見随眠のように、これ(貪)に対しても(苦受などの)箇所が説かれるべきである。しかし、意向(ajjhāsaya)に基づき、その傾向があることによって、随眠の箇所が説かれたのである。例えば、好ましい色などの対象や楽受が得られないとき、あるいは以前得たものが滅したとき、それを観察する者に生じる瞋恚は、苦において反発する形式でのみ進行するため、苦そのものがその随眠の箇所であると説かれ、対象(ārammaṇa)が(箇所として)説かれるのではない。同様に、苦などへの執着によって生じる見随眠と相応した貪も、楽への執着という形式でのみ進行するため、清浄・安泰・楽の二つ(の相)こそがその随眠の箇所であると説かれたのである。ゆえに、有愛を除いた一切の貪が欲愛随眠であるということは矛盾しない。また、同一の対象において愛し、かつ憎むことがある。そこにおいて、貪欲は楽の意向(sukhajjhāsaya)であり、瞋恚は苦の意向(dukkhajjhāsaya)であるから、それらの随眠の箇所は別々になるのである。

Evañca katvā ‘‘yattha kāmarāgānusayo anuseti, tattha paṭighānusayo anusetīti? No’’ti (yama. 2.anusayayamaka.14) vuttanti. Aṭṭhakathāyaṃ pana dvīsu vedanāsu iṭṭhārammaṇe ca domanassuppattiṃ vatvā ‘‘domanassamattameva pana taṃ hoti, na paṭighānusayo’’ti (yama. aṭṭha. anusayayamaka 2) vuttattā yathā tattha paṭigho paṭighānusayo na hoti, evaṃ dukkhādīsu uppajjamānena diṭṭhānusayena sahajāto lobho kāmarāgānusayo na hoticceva viññāyatīti. Yaṃ panetaṃ vuttaṃ ‘‘domanassamattameva pana taṃ hoti, na paṭighānusayo’’ti, ettha na paṭighānusayoti natthi paṭighānusayoti attho daṭṭhabbo. Na hi domanassassa paṭighānusayabhāvāsaṅkā atthīti.

このようにして、‘欲愛随眠が随眠するところ、そこに瞋恚随眠は随眠するか。否’と言われた。しかしアッタカター(註釈)において、二つの受と好ましい対象において憂い(domanassa)が生じることを説いた後、‘それは単なる憂いにすぎず、瞋恚随眠ではない’と言われている。そこにおいて瞋恚が瞋恚随眠ではないのと同様に、苦などにおいて生じる見随眠と共に生じた貪もまた、欲愛随眠ではないと理解される。また‘それは単なる憂いにすぎず、瞋恚随眠ではない’と言われたことについて、ここでの‘瞋恚随眠ではない’とは‘瞋恚随眠は(そこに)存在しない’という意味であると知るべきである。なぜなら、憂いが瞋恚随眠そのものであるという疑いは(本来)存在しないからである。

Desanā saṃkiṇṇā viya bhaveyyāti bhavarāgassapi kāmadhātuyā dvīsu vedanāsu ārammaṇakaraṇavaseneva uppatti vuttā viya bhaveyya, tasmā ārammaṇavisesena visesadassanatthaṃ evaṃ desanā katā sahajātavedanāvisesābhāvatoti adhippāyo.

説法が混同されているかのようであるが、有愛もまた欲界における二つの受を対象とすることによって生じると説かれているかのようである。それゆえ、対象の特殊性によって(随眠の)特殊性を示すために、このように説法がなされたのであり、共に生じる受の特殊性がないからである、というのが意図である。

Uppattiṭṭhānavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

生起箇所処の解説は終了した。

Mahāvāro

大篇

1. Anusayavāravaṇṇanā

1. 随眠処の解説

3. Anuseti uppajjatīti paccuppannavohārā pavattāvirāmavasena veditabbā. Maggeneva hi anusayānaṃ virāmo vicchedo hoti, na tato pubbeti.

3. ‘随眠する’‘生じる’とは、現在における呼称であり、進行と停止(非進行)の観点から理解されるべきである。というのも、道(Magga)によってのみ随眠の停止、すなわち断絶があるのであり、それ以前ではないからである。

20. Nāpi ekasmiṃ ṭhāne uppajjanti, na ekaṃ dhammaṃ ārammaṇaṃ karontīti ettha purimena ekasmiṃ cittuppāde uppatti nivāritā, pacchimena ekasmiṃ ārammaṇeti ayaṃ viseso. Puggalokāsavārassa paṭilome tesaṃ tesaṃ puggalānaṃ [Pg.147] tassa tassa anusayassa ananusayanaṭṭhānaṃ pakatiyā pahānena ca veditabbaṃ, ‘‘tiṇṇaṃ puggalānaṃ dukkhāya vedanāya tesaṃ tattha kāmarāgānusayo nānuseti, no ca tesaṃ tattha paṭighānusayo nānuseti, tesaññeva puggalānaṃ rūpadhātuyā arūpadhātuyā apariyāpanne tesaṃ tattha kāmarāgānusayo ca nānuseti, paṭighānusayo ca nānusetī’’ti pakatiyā dukkhādīnaṃ kāmarāgādīnaṃ ananusayaṭṭhānataṃ sandhāya vuttaṃ, ‘‘dvinnaṃ puggalānaṃ sabbattha kāmarāgānusayo ca nānuseti, paṭighānusayo ca nānusetī’’ti (yama. 2.anusayayamaka.56) anusayappahānena. Ettha purimanayena okāsaṃ avekkhitvā puggalassa vijjamānānaṃ anusayānaṃ ananusayanaṃ vuttaṃ, pacchimanayena puggalaṃ avekkhitvā okāsassa kāmadhātuādikassa anokāsatāti.

20. また‘一つの箇所において生じるのでもなく、一つの法を対象とするのでもない’という点について、前者(箇所)によって一刹那の心(cittuppāda)における生起が否定され、後者によって一つの対象における生起が否定される。これがその相違である。補特伽羅処(Puggalokāsavāra)の逆(paṭiloma)においては、それぞれの補特伽羅にとっての、それぞれの随眠が随眠しない箇所は、通常の不随眠と(聖道による)捨離によって知られるべきである。‘三人の補特伽羅(凡夫・預流・一来)にとって、苦受において欲愛随眠は随眠しないが、瞋恚随眠が随眠しないわけではない。同じ三人の補特伽羅にとって、色界・無色界・不繋(出世間)において欲愛随眠は随眠せず、瞋恚随眠も随眠しない’というのは、本来的に苦受等には欲愛等が随眠しない箇所であることを意図して説かれたものである。‘二人の補特伽羅(不還・阿羅漢)にとって、一切の箇所において欲愛随眠も瞋恚随眠も随眠しない’というのは、随眠の捨離によるものである。ここで、前者の手法では場所(okāsa)を考慮して、補特伽羅に存在する随眠の不随眠が説かれ、後者の手法では補特伽羅を考慮して、欲界などの場所が(随眠の)場所ではないことが説かれているのである。

Anusayavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

随眠節の釈義が終了した。

2. Sānusayavāravaṇṇanā

2. 有随眠節の釈義

66-131. Sānusayapajahanapariññāvāresu ‘‘sānusayo, pajahati, parijānātī’’ti puggalo vutto. Puggalassa ca imasmiṃ bhave sānusayoti evaṃ bhavavisesena vā, imasmiṃ kāmarāgānusayena sānusayo imasmiṃ itaresu kenacīti evaṃ bhavānusayavisesena vā sānusayatāniranusayatādikā natthi. Tathā dvīsu vedanāsu kāmarāgānusayena sānusayo, dukkhāya vedanāya niranusayoti idampi natthi. Na hi puggalassa vedanā okāso, atha kho anusayānanti. Anusayassa pana tassa tassa so so anusayanokāso puggalassa tena tena anusayena sānusayatāya, tassa tassa pajahanaparijānanānañca nimittaṃ hoti, ananusayanokāso ca niranusayatādīnaṃ, tasmā okāsavāresu bhummaniddesaṃ akatvā ‘‘yato tato’’ti nimittatthe nissakkavacanaṃ kataṃ, pajahanapariññāvāresu apādānatthe eva vā. Tato tato hi okāsato apagamakaraṇaṃ vināsanaṃ pajahanaṃ parijānanañcāti.

66-131. 有随眠・断・遍知の各節において、“有随眠である、断ずる、遍知する”と補特伽羅(人)について語られている。補特伽羅において、この世において“有随眠である”というように、このように生存の区別によって、あるいは、この欲愛随眠によって“この(生存)において有随眠である”、他の(随眠)によって“これにおいて(有随眠である)”というように、生存や随眠の区別によって、有随眠性や無随眠性などは存在しない。同様に、二つの感受(苦受・楽受)において、欲愛随眠によって“有随眠である”、苦受において“無随眠である”ということも存在しない。なぜなら、補特伽羅にとって感受は(随眠が随眠する)場所(依処)ではなく、むしろ、随眠にとって(感受が場所)だからである。しかし、それぞれの随眠にとって、その時々の随眠の場所は、補特伽羅がその時々の随眠によって有随眠であること、および、それぞれの断と遍知の根拠(因)となる。また、非随眠の場所は、無随眠性などの根拠となる。したがって、場所(依処)の各節において、地格(~において)による指示を行わず、“~から(yato tato)”という根拠(因)の意味での離格(奪格)の言葉が用いられている。あるいは、断・遍知の各節においては、離去(遠離)の意味においてのみ(用いられている)。なぜなら、その時々の場所から(随眠を)除去すること、滅尽させることが、断であり遍知であるからである。

Tattha yatoti yato anusayaṭṭhānato anulome, paṭilome ananusayaṭṭhānatoti attho. Anusayānānusayasseva hi nimittāpādānabhāvadassanatthaṃ [Pg.148] ‘‘rūpadhātuyā arūpadhātuyā tato mānānusayena sānusayoti (yama.2.anusayayamaka.77), pajahatī’’ti (yama. 2.anusayayamaka.143) ca ‘‘dukkhāya vedanāya tato kāmarāgānusayena niranusayoti (yama. 2.anusayayamaka.110), na pajahatī’’ti (yama. 2.anusayayamaka.174-176) ca evamādīsu rūpadhātuādayo eva bhummaniddeseneva niddiṭṭhāti. Aṭṭhakathāyaṃ pana catutthapañhavissajjanena sarūpato anusayanaṭṭhānassa dassitattā tadatthe ādipañhepi ‘‘yato’’ti anusayanaṭṭhānaṃ vuttanti imamatthaṃ vibhāvetvā puna ‘‘yato’’ti etassa vacanatthaṃ dassetuṃ ‘‘uppannena kāmarāgānusayena sānusayo’’ti vuttaṃ, taṃ pamādalikhitaṃ viya dissati. Na hi uppanneneva anusayena sānusayo, uppattirahaṭṭhānatañca sandhāyeva nissakkavacanaṃ na sakkā vattuṃ. Na hi apariyāpannānaṃ anusayuppattirahaṭṭhānatāti taṃ tatheva dissati. Evaṃ panettha attho daṭṭhabbo – yato uppannenāti yato uppannena bhavitabbaṃ, tenāti uppattirahaṭṭhāne nissakkavacanaṃ katanti. Tathā sabbadhammesu uppajjanakenāti. Uppattipaṭisedhe akate anuppattiyā anicchitattā sabbadhammesu uppajjanakabhāvaṃ āpannena anuppajjanabhāvaṃ apaneti nāma. Sabbatthāti etassa pana sabbaṭṭhānatoti ayamattho na na sambhavati. Ttha-kārañhi bhummato aññatthāpi saddavidū icchantīti.

そこにおいて、“yato(~から)”とは、随順(順次)においては“随眠の場所から”であり、逆次においては“非随眠の場所から”というのが意味である。随眠と非随眠の根拠および離去の状態を示すために、“色界・無色界において、それから(tato)慢随眠によって有随眠である”(山箚2.随眠山箚.77)、“断ずる”(山箚2.随眠山箚.143)と言い、また“苦受において、それから(tato)欲愛随眠によって無随眠である”(山箚2.随眠山箚.110)、“断じない”(山箚2.随眠山箚.174-176)などと言われる中で、色界などは地格の指示によってのみ示されている。しかし、註釈書(アッタカタ―)では、第四の問いの回答によって、具体的に随眠の場所が示されているため、その意味において最初の問いでも“yato”は随眠の場所を言っているのである。この意味を判別して、再び“yato”という言葉の意味を示すために、“生じた欲愛随眠によって有随眠である”と言われているが、それは誤記であるように思われる。なぜなら、生じた随眠によってのみ有随眠となるわけではなく、また、(随眠が)生じるにふさわしい場所であることを考慮してのみ、離格(奪格)の言葉を言うことはできないからである。出世間の法(不共)にとって随眠が生じるにふさわしい場所ではないことは、そのように見られる。ここで、次のように意味を理解すべきである。“yato uppannena(生じたものから)”とは、“そこから生じるはずのものによって”ということであり、生じるにふさわしい場所において離格の言葉が使われているのである。同様に、“一切の法において生じるものによって”というのも同じである。生起の否定がなされないとき、未生が望まれないため、一切の法において生じる性質を帯びることで、生じない性質を除去するのである。“sabbattha(至る所に)”という言葉については、“一切の場所から”というこの意味が成り立たないわけではない。なぜなら、地格以外の意味であっても、“tha”という接尾辞を言葉の識者たちは認めているからである。

Sānusayavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

有随眠節の釈義が終了した。

3. Pajahanavāravaṇṇanā

3. 断節の釈義

132-197. Pajahanavāre yena kāmarāgānusayādayo sāvasesā pahīyanti, so te pajahatīti sanniṭṭhānaṃ katvā vattabbo na hoti apajahanasabbhāvā, tasmā sanniṭṭhāne niravasesappajahanakoyeva pajahatīti vutto, tasmā ‘‘yo vā pana mānānusayaṃ pajahati, so kāmarāgānusayaṃ pajahatīti? No’’ti (yama. 2.anusayayamaka.132) vuttaṃ. Yasmā pana saṃsayapadena pahānakaraṇamattameva pucchati, na sanniṭṭhānaṃ karoti, tasmā yathāvijjamānaṃ pahānaṃ sandhāya ‘‘yo kāmarāgānusayaṃ pajahati, so mānānusayaṃ pajahatīti? Tadekaṭṭhaṃ pajahatī’’ti vuttaṃ. Paṭilome pana ‘‘nappajahatī’’ti pajahanābhāvo eva sanniṭṭhānapadena saṃsayapadena ca vinicchito [Pg.149] pucchito ca, tasmā yesaṃ pajahanaṃ natthi niravasesavasena pajahanakānaṃ, te ṭhapetvā avasesā appajahanasabbhāveneva nappajahantīti vuttā, na ca yathāvijjamānena pahāneneva vajjitāti daṭṭhabbāti. ‘‘Anāgāmimaggasamaṅgiñca aṭṭhamakañca ṭhapetvā avasesā puggalā kāmarāgānusayañca nappajahanti vicikicchānusayañca nappajahantī’’ti (yama. 2.anusayayamaka.165) ettha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘puthujjano pahānapariññāya abhāvena nappajahati, sesā tesaṃ anusayānaṃ pahīnattā’’ti (yama. aṭṭha. anusayayamaka 132-197) vuttaṃ.

132-197. 断節において、欲愛随眠などが残余を伴って断ぜられるとき、その人がそれらを“断じている”という断定をして語るべきではない。断じない部分が存在するからである。それゆえ、断定(肯定文)においては、無余(完全)に断ずる者だけを“断じている”と言う。したがって、“あるいはまた、慢随眠を断ずる者は、欲愛随眠を断ずるか。否”(山箚2.随眠山箚.132)と言われる。しかし、疑念の句(疑問文)によって断ずる行為そのものを問うのであり、断定をするのではないため、現に存在する断を考慮して、“欲愛随眠を断ずる者は、慢随眠を断ずるか。(慢随眠と)同じ一処にあるものを断ずる”と言われる。逆次においては、“断じない”という断の不在こそが、断定の句(前件)と疑念の句(後件)によって決定され、問われている。それゆえ、無余(完全)に断ずることのない者たちは、それを除いて、残りの者たちは断じない性質そのものによって“断じない”と言われるのであり、現に存在する(部分的な)断によって除外されるわけではないと理解すべきである。“阿那含道の具足者と第八人(預流向)を除いて、残りの補特伽羅は欲愛随眠を断ぜず、疑随眠も断ぜない”(山箚2.随眠山箚.165)という箇所について、註釈書では“凡夫は断遍知の不在によって断ぜず、残りの聖者たちはそれらの随眠を既に断じているがゆえに(断じない)”と言われている。

Tattha kiñcāpi kesañci vicikicchānusayo kesañci ubhayanti sesānaṃ tesaṃ pahīnatā atthi, tathāpi sotāpannādīnaṃ vicikicchānusayassa pahīnatā ubhayāpajahanassa kāraṇaṃ na hotīti tesaṃ pahīnattā ‘‘nappajahantī’’ti na sakkā vattuṃ, atha pana kāmarāgānusayañca nappajahantīti imaṃ sanniṭṭhānena tesaṃ puggalānaṃ saṅgahitatādassanatthaṃ vuttanti na tattha kāraṇaṃ vattabbaṃ, pucchitassa pana saṃsayatthassa kāraṇaṃ vattabbaṃ. Evaṃ sati ‘‘sesā tassa anusayassa pahīnattā’’ti vattabbanti? Na vattabbaṃ ‘‘yo kāmarāgānusayaṃ nappajahati, so diṭṭhānusayaṃ vicikicchānusayaṃ nappajahatī’’ti paṭikkhipitvā pucchite sadisavissajjanake diṭṭhivicikicchānusaye sandhāya kāraṇassa vattabbattā, tasmā tesaṃ anusayānaṃ pahīnattāti tesaṃ diṭṭhivicikicchānusayānaṃ pahīnattā te saṃsayatthasaṅgahite anusaye nappajahantīti attho daṭṭhabbo.

そこにおいて、たとえある者たちには疑随眠があり、ある者たちには(欲愛と疑の)両方があるとしても、残りの聖者たちにはそれらが既に断ぜられているという事実はある。しかしながら、預流者たちにとって疑随眠が既に断ぜられていることは、両方を断じないことの理由にはならないため、彼らが(既に)断じているからといって(今)“断じない”と言うことはできない。むしろ、欲愛随眠を“断じない”という断定によって、それらの補特伽羅が包括されていることを示すために言われたのであって、そこに理由は語られるべきではない。しかし、問われた疑念の意味に対する理由は語られるべきである。そうであるならば、“残りの者はその随眠を既に断じているがゆえに”と言うべきか。言うべきではない。“欲愛随眠を断じない者は、見随眠・疑随眠を断じないか”と反対に問われた際、同様の回答となるべき“見随眠と疑随眠”を考慮して理由が語られるべきだからである。したがって、“それらの随眠を既に断じているがゆえに”とは、“それらの見随眠と疑随眠を既に断じているがゆえに、それらの者は疑念の意味に包括される随眠を(今はもう)断じない”という意味であると理解すべきである。

Pajahanavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

断節の釈義が終了した。

5. Pahīnavāravaṇṇanā

5. 既断節の釈義

264-274. Pahīnavāre phalaṭṭhavaseneva desanā āraddhāti anulomaṃ sandhāya vuttaṃ. Paṭilome hi puthujjanavasenapi desanā gahitāti. ‘‘Phalaṭṭhavasenevā’’ti ca sādhāraṇavacanena maggasamaṅgīnaṃ aggahitataṃ dīpeti. Anusayaccantapaṭipakkhekacittakkhaṇikānañhi maggasamaṅgīnaṃ na koci anusayo uppattiraho, nāpi anuppattirahataṃ āpādito, tasmā te na anusayasānusayapahīnauppajjanavāresu gahitāti.

264-274. “断滅分(Pahīnavāra)においては、果位に住する者に即してのみ説法が開始されている”というのは、順次(anuloma)に関して言われている。なぜなら、逆次(paṭiloma)においては、凡夫の立場に即して説法が捉えられているからである。また、“果位に住する者に即してのみ”という一般的な表現によって、道に備わる者(道等一)が捉えられていないことを示している。というのも、随眠(anusaya)と究極的に対立する一心刹那にある道に備わる者については、いかなる随眠も生じるにふさわしくなく、また、生じない状態(断滅)が完全に達成されたわけでもない。それゆえ、彼らは随眠がある・随眠がない・断じられた・生じる、といった各分には含まれないのである。

275-296. Okāsavāre [Pg.150] so so anusayo attano attano okāse eva anuppattidhammataṃ āpādito pahīno, anāpādito ca appahīnoti pahīnāppahīnavacanāni tadokāsameva dīpenti, tasmā anokāse tadubhayāvattabbatā vuttāti. Sādhāraṇaṭṭhāne tena saddhiṃ pahīno nāma hotīti tena saddhiṃ samānokāse pahīno nāmāti attho, na samānakāle pahīnoti.

275-296. “依処分(Okāsavāra)”において、それぞれの随眠は、それ自体の依処において生じない性質(不生法性)に達したとき“断ぜられた”といい、達していないとき“未断”という。したがって、“断ぜられた”“未断”という言葉は、その依処のみを示している。それゆえ、依処がない場合には、そのいずれも言えないと説かれる。共通の場所において“それと共に断ぜられた”というのは、“それと同じ依処において断ぜられた”という意味であり、“同じ時に断ぜられた”という意味ではない。

Pahīnavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

断滅分の解説(釈)は終了した。

7. Dhātuvāravaṇṇanā

7. 界分(Dhātuvāra)の解説

332-340. Dhātuvāre santānaṃ anugatā hutvā sayantīti yasmiṃ santāne appahīnā, taṃsantāne appahīnabhāvena anugantvā uppattiarahabhāvena sayantīti attho. Uppattirahatā eva hi anurūpaṃ kāraṇaṃ labhitvā uppajjantīti idhāpi yuttāti. Ettha ca na kāmadhātuādīni cha paṭinisedhavacanāni dhātuvisesaniddhāraṇāni na hontīti ‘‘na kāmadhātuyā cutassa na kāmadhātuṃ upapajjantassā’’tiādimhi vuccamāne imaṃ nāma upapajjantassāti na viññāyeyya, tasmā taṃmūlikāsu yojanāsu ‘‘na kāmadhātuyā cutassa kāmadhātuṃ rūpadhātuṃ arūpadhātuṃ upapajjantassā’’ti paṭhamaṃ yojetvā puna anukkamena ‘‘na kāmadhātuṃ upapajjantassā’’tiādikā yojanā katā. Evañhi na kāmadhātuādipadehi yathāvuttadhātuyoyeva gahitā, na kañcīti viññāyati. Yathā anusayavāre ‘‘anusentīti padassa uppajjantīti attho gahito’’ti vuttaṃ, tatthāpi uppajjamānameva sandhāya uppajjantīti gahetuṃ na sakkā ‘‘yassa kāmarāgānusayo anuseti, tassa paṭighānusayo anusetīti? Āmantā’’tiādivacanato. Athāpi appahīnataṃ sandhāya uppajjantīti attho tattha gahito, idhāpi so na na yujjatīti. Bhaṅgāti bhañjitabbā, dvidhā kātabbāti attho. Nanu na koci anusayo yattha uppajjantassa anuseti nānuseti cāti dvidhā kātabbā, tattheva kasmā ‘‘kati anusayā bhaṅgā? Anusayā bhaṅgā natthī’’ti pucchāvissajjanāni katāni. Na hi pakārantarābhāve saṃsayo yuttoti[Pg.151]? Na na yutto, ‘‘anusayā bhaṅgā natthī’’ti avutte bhaṅgābhāvassa aviññātattāti.

332-340. 界分において“相続に随伴して横たわる”とは、ある相続において未だ断ぜられていない場合、その相続において未断の状態として随伴し、生じるにふさわしい状態(生起応状)として横たわっている、という意味である。生じるにふさわしいものこそが、相応する原因を得て生じるからであり、ここでもそれが妥当する。また、ここでは“欲界ではない”などの六つの否定文は、界の限定を意味するものではない。例えば“欲界から死ぬ者ではない、欲界に生まれる者ではない”などと言われる際、それがどのような“生まれる者”であるかが理解されない可能性がある。それゆえ、それらを根本とした構成(yojanā)において、まず“欲界から死んで、欲界・色界・無色界に生まれる者ではない”と構成し、次に順を追って“欲界に生まれる者ではない”などの構成がなされた。このようにして、“欲界ではない”などの語によって、上述の界そのものが捉えられており、他のものではないということが理解される。随眠分において“‘随眠する(anusenti)’という語には‘生じる(uppajjanti)’という意味が取られている”と述べられたが、そこでも、単に生じつつあることだけを指して“生じる”と取ることはできない。“誰に欲愛随眠が随眠するなら、その人に瞋恚随眠が随眠するか? 然り”などの文言があるからである。あるいは、未断であることを指して“生じる”という意味がそこで取られたが、ここでもそれは不当ではない。“破折(bhaṅgā)”とは、破られるべきもの、二つに分けられるべきもの、という意味である。“いかなる随眠も、生じる者において随眠したりしなかったりするという二つの態様(破折)を持つことはないのではないか? なぜそこで‘いくつの随眠が破折か? 破折の随眠はない’という問いと答えがなされたのか。他の態様がないのに疑念が生じるのは不当ではないか”という問いに対しては、不当ではない。“随眠に破折はない”と言わなければ、破折(二面性)がないことが知られないからである。

Dhātuvāravaṇṇanā niṭṭhitā.

界分の解説は終了した。

Anusayayamakavaṇṇanā niṭṭhitā.

随眠双論(Anusayayamaka)の解説は終了した。

8. Cittayamakaṃ

8. 心双論(Cittayamaka)

Uddesavāravaṇṇanā

示説分(Uddesavāra)の解説

1-62. Cittayamakavaṇṇanāyaṃ āditova tayo suddhikamahāvārā hontīti ime tayo mahāvārā sarāgādikusalādīhi missakā suddhikā ca, tesu ādito suddhikā hontīti attho. Missakesu ca ekekasmiṃ sarāgādimissakacitte tayo tayo mahāvārā, te tattha tattha pana vutte sampiṇḍetvā ‘‘soḷasa puggalavārā’’tiādi vuttaṃ, na nirantaraṃ vutteti. ‘‘Yassa cittaṃ uppajjati na nirujjhati, tassa cittaṃ nirujjhissati nuppajjissatī’’tiādinā uppādanirodhānaṃ paccuppannānāgatakālānañca saṃsaggavasena ekekāya pucchāya pavattattā ‘‘uppādanirodhakālasambhedavāro’’ti vutto. Evaṃ sesānampi vārānaṃ taṃtaṃnāmatā pāḷianusārena veditabbā.

1-62. 心双論の解説において、最初から三つの“純粋な大分(suddhikamahāvāra)”がある。これら三つの大分は、有貪(sarāga)などの心や善(kusala)などの心と混在するもの(混在門)と、純粋なもの(純粋門)があるが、それらのうち最初は純粋なものである。混在門においては、有貪などの個々の混在した心に対して、それぞれ三つずつの大分がある。それらはあちこちで説かれているものを合算して“十六の人分(puggalavāra)”などと言われているのであって、絶え間なく説かれているわけではない。“誰の心が今生じているが滅していないなら、その人の心は滅するが、生じないのか”などのように、生起と滅尽、および現在と未来の時間の組み合わせによって、個々の問いが進行しているため、“生滅時間結合分(uppādanirodhakālasambhedavāra)”と呼ばれる。残りの分についても、それぞれの名称はパーリの本文に従って知るべきである。

Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

示説分の解説は終了した。

Niddesavāravaṇṇanā

釈明分(Niddesavāra)の解説

63. Tathārūpasseva khīṇāsavassa cittaṃ sandhāyāti idaṃ uppādakkhaṇasamaṅgipacchimacittasamaṅgimhi puggale adhippete tañca cittaṃ adhippetameva hotīti katvā vuttanti daṭṭhabbaṃ. Arahato pacchimacittampīti nuppajjati nirujjhatīti evaṃpakāraṃ bhaṅgakkhaṇasamaṅgimeva sandhāya vuttaṃ.

63. “そのような漏尽者(阿羅漢)の心に関して”というのは、最後心の生起刹那を備えた個人を意図しており、その心が(滅尽のために)意図されているとして説かれたものであると知るべきである。“阿羅漢の最後の心もまた”というのは、“生じないが滅している”というように、まさに崩壊刹那(bhaṅgakkhaṇa)を備えた者を指して述べられている。

65-82. Uppādavārassa dutiyapucchāvissajjane cittassa bhaṅgakkhaṇe, nirodhasamāpannānaṃ, asaññasattānaṃ tesaṃ cittaṃ uppajjittha, no ca tesaṃ cittaṃ uppajjatīti [Pg.152] ettha ‘‘cittassa bhaṅgakkhaṇe tesaṃ cittaṃ uppajjitthā’’ti etassa ‘‘sabbesaṃ cittaṃ khaṇapaccuppannameva hutvā uppādakkhaṇaṃ atītattā uppajjittha nāmā’’ti attho vutto. Cittassa uppādakkhaṇe tesaṃ cittaṃ uppajjittha ceva uppajjati cāti etassapi uppādaṃ pattattā uppajjittha, anatītattā uppajjati nāmāti dvayametaṃ evaṃ na sakkā vattuṃ. Na hi khaṇapaccuppanne ‘‘uppajjitthā’’ti atītavohāro atthi. Yadi siyā, yaṃ vā pana cittaṃ uppajjittha, taṃ cittaṃ uppajjatīti ettha ‘‘no’’ti avatvā vibhajitabbaṃ siyā. Tathā ‘‘yaṃ cittaṃ uppajjati, taṃ cittaṃ uppajjitthā’’ti ettha ca ‘‘no’’ti avatvā ‘‘āmantā’’ti vattabbaṃ siyā. ‘‘Cittassa bhaṅgakkhaṇe’’ti pana bhijjamānacittasamaṅgī puggalo vutto, tassa atītaṃ cittaṃ uppajjittha, na ca kiñci cittaṃ uppajjati. Cittassa uppādakkhaṇeti ca uppajjamānacittasamaṅgī puggalo vutto, tassapi atītaṃ cittaṃ uppajjittha, taṃ pana cittaṃ uppajjatīti evamettha attho daṭṭhabbo. Cittanti hi sāmaññavacanaṃ ekasmiṃ anekasmiñca yathāgahitavisese tiṭṭhatīti. ‘‘Yassa vā pana cittaṃ uppajjissati, tassa cittaṃ uppajjatīti? Cittassa bhaṅgakkhaṇe’’ti ettha yassa vā pana cittaṃ uppajjissatīti etena sanniṭṭhānena gahitapuggalasseva cittassa bhaṅgakkhaṇeti evaṃ sabbattha sanniṭṭhānavasena niyamo veditabbo. Uppannuppajjamānavāro niruddhanirujjhamānavāro ca puggalavārādīsu tīsupi ninnānākaraṇā uddiṭṭhā niddiṭṭhā ca. Tattha puggalavāre avisesena yaṃ kañci tādisaṃ puggalaṃ sandhāya ‘‘uppannaṃ uppajjamāna’’ntiādi vuttaṃ, dhammavāre cittameva, puggaladhammavāre puggalaṃ cittañcāti ayamettha viseso daṭṭhabbo.

65-82. 生起輪(生時)の第二の問いの解説において、心の滅尽の瞬間(滅尽位)にある者、滅尽定に入っている者、無想天の者たちについて、“彼らに心は生じたが、彼らに心は生じていない”という箇所がある。そこでの“心の滅尽の瞬間において彼らに心は生じた”ということの意味は、“すべての心は刹那的な現在として生起の瞬間(生起位)を過ぎたがゆえに、‘生じた’と名付けられる”と説かれている。心の生起の瞬間において“彼らに心は生じ、かつ生じている”ということについても、生起に到達したから“生じた”であり、過ぎ去っていないから“生じている”と名付けられる。しかし、これら二つをそのように(単に過去と現在の混同として)語ることはできない。なぜなら、刹那的な現在において“生じた”という過去の語法は存在しないからである。もし存在するならば、“生じた心は、その心が生じているのか”という問いにおいて“否”と言わずに分別して答えるべきことになる。同様に、“生じている心は、その心が生じたのか”という問いにおいても“否”と言わずに“然り”と言うべきことになる。しかし“心の滅尽の瞬間において”とは、滅しつつある心を備えた補特伽羅(人)のことであり、その者には過去の心は生じたが、いかなる心も現在生じてはいないのである。“心の生起の瞬間において”とは、生じつつある心を備えた補特伽羅のことであり、その者にも過去の心は生じたが、その心(現在の心)が生じているのである。このようにここでの意味を理解すべきである。なぜなら、“心”という言葉は一般的な表現であり、ひとつの心にも、あるいは特定された多くの心にも当てはまるからである。“また、あるいは、誰に心が生じようとしているなら、その者に心が生じているか。心の滅尽の瞬間において……”という箇所では、“また、あるいは、誰に心が生じようとしているなら”というこの限定によって捉えられた補特伽羅自身の心の滅尽の瞬間において、というように、すべてにおいて限定(立証)の効力によって規則(定義)を理解すべきである。既生・正生輪(生じたものと生じつつあるものの輪)および既滅・正滅輪は、補特伽羅輪などの三つ(補特伽羅輪・法輪・補特伽羅法輪)においても差異なく提示され、説示されている。そこにおいて、補特伽羅輪では特定の区別なく、何らかのそのような補特伽羅を指して“生じた、生じつつある”等と言われ、法輪では心のみが、補特伽羅法輪では補特伽羅と心とが説かれるという、これがここでの差異であると理解すべきである。

83. Atikkantakālavāre imassa puggalavārattā puggalo pucchitoti puggalasseva vissajjanena bhavitabbaṃ. Yathā yassa cittaṃ uppajjitthāti etena na koci puggalo na gahito, evaṃ yassa cittaṃ uppajjamānaṃ khaṇaṃ khaṇaṃ vītikkantaṃ atikkantakālanti etena sanniṭṭhānena na koci na gahito. Na hi so puggalo atthi, yassa cittaṃ uppādakkhaṇaṃ atītaṃ natthi, te ca pana nirujjhamānakkhaṇātītacittā na na hontīti paṭhamo pañho ‘‘āmantā’’ti vissajjitabbo siyā, tathā dutiyatatiyā. Catuttho pana ‘‘pacchimacittassa bhaṅgakkhaṇe tesaṃ cittaṃ bhaṅgakkhaṇaṃ avītikkantaṃ, no ca tesaṃ cittaṃ uppādakkhaṇaṃ avītikkantaṃ, itaresaṃ cittaṃ bhaṅgakkhaṇañca avītikkantaṃ uppādakkhaṇañca avītikkanta’’nti vissajjitabbo bhaveyya, tathā avissajjetvā kasmā sabbattha cittameva vibhattanti[Pg.153]? Cittavasena puggalavavatthānato. Khaṇassa hi vītikkantatāya atikkantakālatāvacanena vattamānassa ca cittassa vasena puggalo uppādakkhaṇātītacitto vutto atītassa ca, tattha purimassa cittaṃ na bhaṅgakkhaṇaṃ vītikkantaṃ pacchimassa vītikkantanti evamādiko puggalavibhāgo yassa cittassa vasena puggalavavatthānaṃ hoti, tassa cittassa taṃtaṃkhaṇavītikkamāvītikkamadassanavasena dassito hotīti sabbavissajjanesu cittameva vibhattaṃ. Atha vā nayidha dhammamattavisiṭṭho puggalo pucchito, atha kho puggalavisiṭṭhaṃ cittaṃ, tasmā cittameva vissajjitanti veditabbaṃ. Yadipi puggalappadhānā pucchā, athāpi cittappadhānā, ubhayathāpi dutiyapucchāya ‘‘āmantā’’ti vattabbaṃ siyā, tathā pana avatvā nirodhakkhaṇavītikkamena atikkantakālatā na uppādakkhaṇavītikkamena atikkantakālatā viya vattamānassa atthīti dassanatthaṃ ‘‘atītaṃ citta’’nti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Yassa cittaṃ na uppajjamānanti ettha uppajjamānaṃ khaṇaṃ khaṇaṃ vītikkantaṃ atikkantakālaṃ yassa cittaṃ na hotīti attho. Esa nayo ‘‘na nirujjhamāna’’nti etthāpi.

83. 過去時輪(経過時輪)においては、これが補特伽羅輪であるため、補特伽羅が問われているのであり、補特伽羅としての回答がなされるべきである。あたかも“誰に心が生じたか”ということで、捉えられない補特伽羅がいないのと同様に、“誰の心が、生じつつある瞬間、瞬間を過ぎ去ったか(過去時となったか)”というこの限定によっても、捉えられない者は誰もいない。なぜなら、心の生起の瞬間を過ぎていない補特伽羅は存在せず、また、滅しつつある瞬間を過ぎた心を持たない者もいないからである。したがって、最初の問いは“然り”と答えられるべきであり、第二、第三の問いも同様である。しかし、第四の問いは“最後の心の滅尽の瞬間において、彼らの心は滅尽の瞬間を過ぎてはいないが、彼らの心は生起の瞬間を過ぎていないのではない。その他の者たちの心は、滅尽の瞬間も過ぎておらず、生起の瞬間も過ぎていない”と回答されるべきであるが、そのように答えずに、なぜすべてにおいて心そのものを分別したのか。それは、心のありようによって補特伽羅を規定するからである。刹那を過ぎ去ったことによる過去時の言明によって、現在の心、あるいは過去の心に基づいて補特伽羅は“生起の瞬間を過ぎた心を持つ者”と言われるのであるが、その中で前者の(現在の)心は滅尽の瞬間を過ぎておらず、後者の(過去の)心は過ぎているといったような補特伽羅の分別は、どの心に基づいて補特伽羅の規定がなされるかという、その心における個々の刹那の経過・不経過を示すことによって示されるのである。ゆえに、すべての回答において心そのものが分別されているのである。あるいは、ここでは単なる法としての補特伽羅が問われているのではなく、むしろ補特伽羅によって特定された心が問われているのである。したがって、心そのものが回答されたと理解すべきである。たとえ補特伽羅を主とした問いであっても、あるいは心を主とした問いであっても、どちらにせよ第二の問いでは“然り”と答えるべきであるが、そのように答えずに(あえて分別したのは)、滅尽の瞬間の経過による過去時と、生起の瞬間の経過による過去時とは、現在進行中のもの(現在の心)においては同じではないということを示すために“過去の心”と言われたのであると理解すべきである。“誰の心が、生じつつあるものではないか”という箇所において、“生じつつある瞬間、瞬間を過ぎ去った過去時が、誰の心にないのか”というのがその意味である。“滅しつつあるものではない”という箇所においても、この方法が適用される。

114-116. Missakavāresu yassa sarāgaṃ cittaṃ uppajjati na nirujjhati, tassa cittaṃ nirujjhissati nuppajjissatīti pucchā, noti vissajjanañca aṭṭhakathāyaṃ dassitaṃ. Pāḷiyaṃ pana ‘‘yassa sarāgaṃ cittaṃ uppajjati na nirujjhati, tassa sarāgaṃ cittaṃ nirujjhissati nuppajjissatī’’ti mātikāṭhapanāyaṃ vuttattā vissajjanepi tatheva sanniṭṭhānasaṃsayatthesu sarāgādimissakacittavaseneva pucchā uddharitvā ‘‘sarāgapacchimacittassa uppādakkhaṇe tesaṃ sarāgaṃ cittaṃ uppajjati na nirujjhati nirujjhissati nuppajjissati, itaresaṃ sarāgacittassa uppādakkhaṇe tesaṃ sarāgaṃ cittaṃ uppajjati na nirujjhati nirujjhissati ceva uppajjissati cā’’ti evamādinā nayena yebhuyyena suddhikavārasadisameva vissajjanaṃ kātabbanti katvā saṃkhittanti viññāyati.

114-116. 混合輪において、“誰に有貪心が生じているが、滅していないなら、その者に(その)心は滅しようとしているが、生じようとしていないのか”という問いに対し、注釈書では“否”という回答が示されている。しかし、パーリ(経文)においては“誰に有貪心が生じているが、滅していないなら、その者に有貪心は滅しようとしているが、生じようとしていないのか”という論題(マティカー)の設置において説かれているため、回答においても同様に、限定と疑念の意味において、有貪心などの混合した心に基づいて問いを引き出し、“最後の有貪心の生起の瞬間において、彼らに有貪心は生じているが滅しておらず、滅しようとしているが生じようとしていない。その他の者たちの有貪心の生起の瞬間において、彼らに有貪心は生じているが滅しておらず、滅しようとしており、かつ生じようとしている”というような方法で、大部分は純粋輪(単独輪)と同様の回答がなされるべきであるとして、省略されていると理解される。

Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

詳解輪(ニッデーサヴァーラ)の解説(ヴァッタナー)終わる。

Cittayamakavaṇṇanā niṭṭhitā.

心双論(チッタヤマカ)の解説終わる。

9. Dhammayamakaṃ

9. 法双論(ダンマヤマカ)

1. Paṇṇattivāro

1. 施設輪(パンナッティヴァーラ)

Uddesavāravaṇṇanā

提示輪(ウッデーサヴァーラ)の解説

1-16. Dhammayamakavaṇṇanāyaṃ [Pg.154] kusalādidhammānaṃ mātikaṃ ṭhapetvāti yathā mūlayamake kusalādidhammā desitā, yathā ca khandhayamakādīsu ‘‘pañcakkhandhā’’tiādinā aññathā saṅgahetvā desitā, tathā adesetvā yā kusalādīnaṃ dhammānaṃ ‘‘kusalākusalā dhammā’’tiādikā mātikā, taṃ idha ādimhi ṭhapetvā desitassāti attho.

1-16. 法双論(ダンマ・ヤマカ)の注釈において、“善等の諸法の論母(マーティカー)を置いて”とは、根双論において善等の諸法が説かれたように、また蘊双論等において“五蘊”等として別の方法で(法を)摂めて説かれたように、そのようには説かずに、善等の諸法の“善・不善の諸法”等から始まる論母を、ここでは冒頭に置いて説いた、という意味である。

Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

提示部(掲示門)の釈、終わる。

2. Pavattivāravaṇṇanā

2. 流転部(起生門)の釈

33-34. ‘‘Yassa kusalā dhammā uppajjanti, tassa abyākatā dhammā uppajjantī’’ti etassa vissajjane ‘‘abyākatā cāti cittasamuṭṭhānarūpavasena vutta’’nti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ, imasmiṃ pana pañhe kammasamuṭṭhānādirūpañca labbhati, taṃ pana paṭilomavārassa vissajjane sabbesaṃ cavantānaṃ, pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe, āruppe akusalānaṃ uppādakkhaṇe tesaṃ kusalā ca dhammā na uppajjanti abyākatā ca dhammā na uppajjantīti ettha pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe uppajjamānampi kammasamuṭṭhānādirūpaṃ aggahetvā ‘‘abyākatā ca dhammā na uppajjantī’’ti vuttattā cittasamuṭṭhānarūpameva idhādhippetaṃ. Kammasamuṭṭhānādirūpe na vidhānaṃ, nāpi paṭisedhoti keci vadanti, tathā cittasamuṭṭhānarūpameva sandhāya ‘‘yassa kusalā dhammā uppajjanti, tassa abyākatā dhammā nirujjhantīti? No’’ti (yama. 3.dhammayamaka.163) vuttanti. Taṃ panetaṃ evaṃ na sakkā vattuṃ cittassa bhaṅgakkhaṇe kammasamuṭṭhānarūpādīnampi uppādassa uppādakkhaṇe ca nirodhassa evamādīhi eva pāḷīhi paṭisedhasiddhito.

33-34. “いかなる者に善の諸法が生じるならば、その者に無記の諸法が生じるか”というこの(問いの)回答において、注釈書(アッタカタ)では“‘無記の諸法も’とは、心等起色(心によって生じた色法)によって言われたものである”と述べられている。しかし、この問いにおいては、業等起色(業によって生じた色法)等も得られる。しかし、逆順(パティローマ)の回答において、死にゆくすべての者、あるいは生存過程における心の滅尽の瞬間、あるいは無色界における不善の諸法の生起の瞬間の者たちには“善の諸法も生じず、無記の諸法も生じない”とされる。ここで、生存過程における心の滅尽の瞬間に生じている業等起色等を取り上げずに、“無記の諸法も生じない”と述べられていることから、ここでは心等起色のみが意図されている。ある人々は、業等起色等については、肯定も否定もされていないと言う。同様に、心等起色のみを指して“いかなる者に善の諸法が生じるならば、その者に無記の諸法が滅するか。否”(ヤマカ 3.163)と言われている。しかし、それはそのように言うことはできない。なぜなら、心の滅尽の瞬間に業等起色等が生じることや、生起の瞬間にそれらが滅することなどが、まさにこれらの聖典(パーリ)によって否定されることが成立しているからである。

Ye ca vadanti ‘‘yathā paṭisambhidāmagge nirodhakathāyaṃ ‘sotāpattimaggakkhaṇe jātā dhammā ṭhapetvā cittasamuṭṭhānarūpaṃ sabbepi virāgā ceva honti virāgārammaṇā virāgagocarā virāgasamudāgatā virāgapatiṭṭhā’tiādīsu ‘ṭhapetvā rūpa’nti avatvā cittapaṭibaddhattā cittajarūpānaṃ [Pg.155] ‘ṭhapetvā cittasamuṭṭhānarūpa’nti vuttaṃ, evamidhāpi cittapaṭibaddhattā cittajarūpameva kathita’’nti, tañca tathā na hoti. Yesañhi sotāpattimaggo sahajātapaccayo hoti, yesu ca virāgādiāsaṅkā hoti, te sotāpattimaggasahajātā dhammā sotāpattimaggakkhaṇe jātā dhammāti tattha vuttā. Sotāpattimaggakkhaṇe jātāti hi vacanaṃ magge jātataṃ dīpeti, na ca kammajādīni amagge jāyamānāni maggakkhaṇe jātavohāraṃ arahanti tesaṃ tassa sotāpattimaggakkhaṇe sahajātapaccayattābhāvato, tasmā maggakkhaṇe taṃsahajātadhammesu ṭhapetabbaṃ ṭhapetuṃ ‘‘ṭhapetvā cittasamuṭṭhānarūpa’’nti vuttaṃ, idha pana kusalādidhammā yassa yattha uppajjanti nirujjhanti ca, tassa puggalassa tasmiñca okāse abyākatadhammānaṃ uppādanirodhānaṃ kusalādipaṭibaddhatā appaṭibaddhatā ca āmaṭṭhā, na ca kammajādirūpaṃ abyākataṃ na hoti, tasmā sanniṭṭhānena gahitassa puggalassa okāse vā uppādanirodhesu vijjamānesu abyākatānaṃ te veditabbā, avijjamānesu ca paṭisedhetabbā, na ca acittapaṭibaddhā abyākatāti ettha na gahitāti sakkā vattuṃ nirodhasamāpannānaṃ asaññasattānañca uppādanirodhavacanatoti.

また、次のように言う人々がいる。“無礙解道(パティサンビダーマッガ)の滅論(ニローダカター)において、‘預流道の瞬間に生じた諸法は、心等起色を除いて、すべては離欲であり、離欲を所縁とし、離欲を境とし、離欲から生じ、離欲に安住する’等と言われている。そこでは単に‘色を除いて’と言わずに、心に関連するものであるがゆえに心等起色について‘心等起色を除いて’と言われている。それと同様に、ここでも心に関連するものであるがゆえに、心等起色のみが語られているのである”と。しかし、それはそのようにはならない。なぜなら、預流道が倶生縁(共に生じる条件)となる者たち、そして離欲等に疑念が生じる者たちにおいて、預流道と倶生する諸法が‘預流道の瞬間に生じた諸法’としてそこで説かれているからである。“預流道の瞬間に生じた”という言葉は、道において生じたことを示しているのであり、道において生じない業生の色などは、道の瞬間に生じたという表現には値しない。なぜなら、それらはその預流道の瞬間の倶生縁ではないからである。したがって、道の瞬間の倶生法の中から、除かれるべきものを除くために“心等起色を除いて”と言われたのである。しかしここでは、善等の諸法がいかなる者のいかなる場所で生じ、また滅するかにおいて、その者のその場所での無記の諸法の生滅が、善等に関連するか否かが考慮されている。そして業等起色等も無記ではないわけではない(無記である)。したがって、確定(サンニッタナ)によって取られた者の場所において、無記の諸法の生起や滅尽が存在する場合にはそれらは知られるべきであり、存在しない場合には否定されるべきである。心に関連しない無記(の諸法)がここに含まれていないとは言えない。なぜなら、滅尽定に入っている者や無想有情の生滅が説かれているからである。

Catutthapañhe pavatte akusalābyākatacittassa uppādakkhaṇeti idaṃ ‘‘yassa vā pana abyākatā dhammā uppajjantī’’ti etena sanniṭṭhānena gahitesu pañcavokāre akusalābyākatacittānaṃ catuvokāre ca abyākatacittasseva uppādakkhaṇasamaṅgino sandhāya vuttaṃ. Evaṃ sabbattha sanniṭṭhānavasena viseso veditabbo.

第四の問いにおける“生存過程における不善・無記の心の生起の瞬間に”という言葉は、“あるいはまた、いかなる者に無記の諸法が生じるか”というこの確定(サンニッタナ)によって取られた者たちのうち、五蘊有における不善および無記の心、ならびに四蘊有における無記の心のみの生起の瞬間を具足する者を指して述べられたものである。このように、すべての箇所において確定(サンニッタナ)による相違を知るべきである。

79. ‘‘Ekāvajjanena 166 uppannassā’’ti vuttaṃ, nānāvajjanenapi pana tato purimatarajavanavīthīsu uppannassa ‘‘uppādakkhaṇe tesaṃ akusalā dhammā nuppajjissanti, no ca tesaṃ kusalā dhammā nuppajjantī’’ti idaṃ lakkhaṇaṃ labbhateva, tasmā etena lakkhaṇena samānalakkhaṇaṃ sabbaṃ yassa cittassa anantarā aggamaggaṃ paṭilabhissanti, tassa cittassa uppādakkhaṇeti eteneva kusalānāgatabhāvapariyosānena tāya eva samānalakkhaṇatāya dīpitaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ. Esa nayo akusalātītabhāvassa abyākatātītabhāvassa ca ādimhi ‘‘dutiye akusale’’ti, ‘‘dutiye citte’’ti ca vuttaṭṭhāne. Yathā hi bhāvanāvāre bhāvanāpahānānaṃ pariyosānena [Pg.156] aggamaggena tato purimatarānipi bhāvanāpahānāni dassitāni honti, evamidhāpi taṃ taṃ tena tena ādinā antena ca dassitanti.

79. “一つの引転(アーヴァッジャナ)によって生じた者”と言われている。しかし、異なる引転によってそれより以前の速行路(ジャヴァナ・ヴィーティ)において生じた者であっても、“それらの生起の瞬間に、不善の諸法は生じないであろうが、彼らに善の諸法が生じないわけではない”というこの特徴は得られる。したがって、この特徴と同じ特徴を持つすべての心、すなわち、その心の直後に最上の道(阿羅漢道)を得るであろうその心の生起の瞬間において、善が未来に生じることの状態の終わりまでに、その同じ特徴によって示されていると見なすべきである。これは、不善の過去の状態と無記の過去の状態についても、冒頭に“第二の不善において”“第二の心において”と述べられた箇所での方法と同じである。なぜなら、修習輪(バーヴァナー・ヴァーラ)において、修習によって断たれるべきものの終わりである最上の道によって、それよりも以前の修習によって断たれるべきものも示されるように、ここでもそれぞれが、それぞれの始めと終わりによって示されているからである。

100. Pañcavokāre akusalānaṃ bhaṅgakkhaṇe tesaṃ akusalā ca dhammā nirujjhanti abyākatā ca dhammā nirujjhantīti vacanena paṭisandhicittato soḷasamaṃ, tato parampi vā bhavanikanticittaṃ hoti, na tato oranti viññāyatīti.

100. “五蘊有における不善の滅尽の瞬間に、それらの不善の諸法が滅し、無記の諸法も滅する”という言葉により、結生心から数えて第十六番目、あるいはそれ以降にも有愛着心(バヴァニカンティ・チッタ)があるのであり、それ以前ではないということが理解される。

Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā.

流転部(起生門)の釈、終わる。

Dhammayamakavaṇṇanā niṭṭhitā.

法双論(ダンマ・ヤマカ)の釈、終わる。

10. Indriyayamakaṃ

10. 根双論(インドリヤ・ヤマカ)

1. Paṇṇattivāro

1. 施設門(パンナッティ・ヴァーラ)

Uddesavāravaṇṇanā

提示部(掲示門)の釈

1. Indriyayamake vibhaṅge viya jīvitindriyaṃ manindriyānantaraṃ aniddisitvā purisindriyānantaraṃ uddiṭṭhaṃ ‘‘tīṇimāni, bhikkhave, indriyāni. Katamāni tīṇi? Itthindriyaṃ purisindriyaṃ jīvitindriya’’nti (saṃ. ni. 5.492) sutte desitakkamena. Pavattivāre hi ekantaṃ pavattiyaṃ eva uppajjamānānaṃ sukhindriyādīnaṃ kammajānaṃ akammajānañca anupālakaṃ jīvitindriyaṃ cutipaṭisandhīsu ca pavattamānānaṃ kammajānanti taṃmūlakāni yamakāni cutipaṭisandhipavattivasena vattabbānīti veditabbāni. Cakkhundriyādīsu pana purisindriyāvasānesu yaṃ mūlakameva na hoti manindriyaṃ, taṃ ṭhapetvā avasesamūlakāni cutiupapattivaseneva vattabbāni āyatanayamake viya, tasmā jīvitindriyaṃ tesaṃ majjhe anuddisitvā ante uddiṭṭhanti.

1. ‘根双論’の分別(ヴィバガ)においてのように、命根を意根の直後に示さず、男根の直後に掲げたのは、“比丘たちよ、これら三つの根がある。いかなる三つか。女根、男根、命根である”(相応部5.492)という経の説示の順序による。生起門においては、もっぱら転起(生起継続)においてのみ生じる楽根などの、業生および非業生の(法を)維持するものが命根であり、死と結生において転起する(諸法)は業生であるから、それらを根本とする双論は、死・結生・転起の次第によって説かれるべきであると知られるべきである。しかし、眼根から男根に至るまでの間において、根本とはなりえない意根を除き、残りの根本となるものは、処双論におけるように、死と生起(結生)の次第によってのみ説かれるべきである。それゆえ、命根はそれらの中間には掲げられず、最後に掲げられたのである。

Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

示説門の註釈(ウッデーサヴァーラ・ヴァンナナー)は終了した。

Niddesavāravaṇṇanā

釈明門の註釈(ニッデーサヴァーラ・ヴァンナナー)

94. Itthī itthindriyanti ettha yasmā itthīti koci sabhāvo natthi, na ca rūpādidhamme upādāya itthiggahaṇaṃ na hoti, tasmā itthiggahaṇassa avijjamānampi [Pg.157] vijjamānamiva gahetvā pavattito tathāgahitassa vasena ‘‘natthī’’ti avatvā ‘‘no’’ti vuttaṃ. Sukhassa ca bhedaṃ katvā ‘‘sukhaṃ somanassa’’nti, dukkhassa ca ‘‘dukkhaṃ domanassa’’nti vacaneneva somanassato aññā sukhā vedanā sukhaṃ, domanassato ca aññā dukkhā vedanā dukkhanti ayaṃ viseso gahitoyevāti ‘‘sukhaṃ sukhindriyaṃ dukkhaṃ dukkhindriya’’nti ettha ‘‘āmantā’’ti vuttaṃ.

94. “女は女根であるか”という点について、ここでは“女”といういかなる自性も存在せず、色などの法を離れて女という把握は成立しない。それゆえ、女という把握は(実在としては)存在しないが、存在するかのように把握して転起しているため、そのように把握されたものに対して“存在しない(natthi)”と言わず、“そうではない(no)”と言ったのである。また、楽を区別して“楽と喜”とし、苦を“苦と憂”と言ったことによって、喜(喜根)とは別の楽の感受(楽受)が楽(楽根)であり、憂(憂根)とは別の苦の感受(苦受)が苦(苦根)であるという、この区別はすでに受け入れられている。それゆえ、“楽は楽根であるか、苦は苦根であるか”という問いに対して、“然り(アーマンター)”と言われたのである。

140. Suddhindriyavāre cakkhu indriyanti ettha dibbacakkhupaññācakkhūni paññindriyāni hontīti ‘‘āmantā’’ti vuttaṃ. Avasesaṃ sotanti taṇhāsotamevāha.

140. 純粋根門(スッディンドリヤヴァーラ)において、“眼は根であるか”という点について、ここでは天眼や慧眼は慧根となるため、“然り”と言われた。残りの“流れ(sota)”とは、渇愛の流れ(taṇhāsota)のみを指している。

Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

釈明門の註釈は終了した。

2.Pavattivāravaṇṇanā

2. 生起門の註釈(パヴァッティヴァーラ・ヴァンナナー)

186. Pavattivāre ‘‘chayimāni, bhikkhave, indriyāni. Katamāni cha? Cakkhundriyaṃ…pe… kāyindriyaṃ manindriya’’nti (saṃ. ni. 5.495) sutte vuttanayena idha uddiṭṭhaṃ manindriyaṃ cutipaṭisandhipavattīsu pavattamānehi kammajākammajehi sabbehipi yogaṃ gacchati, na ca jīvitindriyaṃ viya aññadhammanissayena gahetabbaṃ, pubbaṅgamattāva padhānaṃ, tasmā kūṭaṃ viya gopānasīnaṃ sabbindriyānaṃ samosaraṇaṭṭhānaṃ ante ṭhapetvā yojitaṃ. Jīvitindriyādimūlakesu pavattiñca gahetvā gatesu ‘‘yassa jīvitindriyaṃ uppajjati, tassa sukhindriyaṃ uppajjatīti? Sabbesaṃ upapajjantānaṃ, pavatte sukhindriyavippayuttacittassa uppādakkhaṇe tesaṃ jīvitindriyaṃ uppajjati, no ca tesaṃ sukhindriyaṃ uppajjati, sukhindriyasampayuttacittassa uppādakkhaṇe tesaṃ jīvitindriyañca uppajjati sukhindriyañca uppajjatī’’tiādinā sukhadukkhadomanassindriyehi lokuttarindriyehi ca yojanā labbhati, tathā ‘‘yassa sukhindriyaṃ uppajjati, tassa dukkhindriyaṃ uppajjatīti? No’’tiādinā taṃmūlakā ca nayā. Tehi pana pavattiyaṃyeva uppajjamānehi yojanā taṃmūlakā ca cutipaṭisandhipavattīsu pavattamānehi somanassindriyādīhi yojanāya jīvitindriyamūlakehi ca nayehi pākaṭāyevāti katvā na vuttāti daṭṭhabbā.

186. 生起門において、“比丘たちよ、これら六つの根がある。いかなる六つか。眼根……乃至……身根、意根である”(相応部5.495)という経に説かれた方法によって、ここに掲げられた意根は、死・結生・転起において生じる業生・非業生のすべてと結びつく。また、命根のように他の法に依存して把握されるべきではなく、先導するものであるから主導的である。それゆえ、垂木に対する棟木のように、すべての根の集まる場所として、最後に置いて結びつけられたのである。命根などを根本として、転起を把握して進んだ場合、“いかなる者に命根が生じるか、その者に楽根が生じるか”という問いに対して、“すべての上生(結生)する者において、転起において楽根を伴わない心の生起の瞬間、それらの者に命根は生じるが、楽根は生じない。楽根を伴う心の生起の瞬間、それらの者に命根も生じ、楽根も生じる”というように、楽根・苦根・憂根や出世間根との結びつきが得られる。同様に“いかなる者に楽根が生じるか、その者に苦根が生じるか? いいえ”などの、それを根本とする方法(理路)もある。しかし、もっぱら転起においてのみ生じる(諸根)との結びつきや、それを根本とする方法は、死・結生・転起において生じる喜根などとの結びつきや、命根を根本とする方法によって明白であるため、(あえて)説かれなかったと見るべきである。

‘‘Sacakkhukānaṃ [Pg.158] vinā somanassenāti upekkhāsahagatānaṃ catunnaṃ mahāvipākapaṭisandhīnaṃ vasena vutta’’nti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ, taṃ somanassavirahitasacakkhukapaṭisandhinidassanavasena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Na hi ‘‘catunnaṃyevā’’ti niyamo kato, tena taṃsamānalakkhaṇā parittavipākarūpāvacarapaṭisandhiyopi dassitā honti. Tattha kāmāvacaresu somanassapaṭisandhisamānatāya mahāvipākehi catūhi nidassanaṃ kataṃ, tena yathā sasomanassapaṭisandhikā acakkhukā na honti, evaṃ itaramahāvipākapaṭisandhikāpīti ayamattho dassito hoti. Gabbhaseyyakānañca anuppannesu cakkhādīsu cavantānaṃ ahetukapaṭisandhikatā sahetukapaṭisandhikānaṃ kāmāvacarānaṃ niyamato sacakkhukādibhāvadassanena dassitā hoti. Gabbhaseyyakepi hi sandhāya ‘‘yassa vā pana somanassindriyaṃ uppajjati, tassa cakkhundriyaṃ uppajjatīti? Āmantā’’ti idaṃ vacanaṃ yathā yujjati, tathā āyatanayamake dassitaṃ. Na hi sanniṭṭhānena saṅgahitānaṃ gabbhaseyyakānaṃ vajjane kāraṇaṃ atthi, ‘‘itthīnaṃ aghānakānaṃ upapajjantīna’’ntiādīsu (yama. 3.indriyayamaka.187) ca te eva vuttāti.

“眼を有する者で喜(喜根)を伴わない者とは、捨を伴う四つの大報身(大果報心)による結生を指して言われたものである”とアッタカター(註釈書)に説かれている。それは、喜を離れ、かつ眼を有する者の結生の例示として説かったと見るべきである。なぜなら“四つのみ”という限定がなされているわけではないからである。それによって、それと同等の特徴を持つ欲界(小果報)や色界の結生も示されていることになる。そこでは、欲界において喜(を伴う)結生と同等であることから、四つの大報身によって例示がなされた。それによって、喜を伴う結生者が無眼者(眼のない者)ではないのと同様に、他の大報身による結生者も(無眼者ではない)という、この意味が示されている。また、胎生者において眼などがまだ生じていない状態で死ぬ者の、無因の結生の状態は、有因の結生である欲界の者たちが、必然的に眼を有する者などであることの提示によって示されている。胎生者についても、“あるいはまた、いかなる者に喜根が生じるか、その者に眼根が生じるか? 然り”というこの言葉が適合するように、処双論において示されている。確定によって(範囲に)含まれた胎生者を除外する理由は存在しないからであり、“女たち、無鼻者たちが結生する時”などの(経文の)中でも、それらが説かれているからである。

Upekkhāya acakkhukānanti ahetukapaṭisandhivasena vuttanti ettha ca kāmāvacare sopekkhaacakkhukapaṭisandhiyā taṃsamānalakkhaṇaṃ arūpapaṭisandhiñca nidassetīti daṭṭhabbaṃ. Kesuci pana potthakesu ‘‘ahetukārūpapaṭisandhivasenā’’ti pāṭho dissati, so eva seyyo.

“捨(を伴う結生)において眼のない者”とは、無因の結生によって言われたものであるが、ここでは欲界における捨を伴う無眼者の結生と、それと同等の特徴を持つ無色界の結生を例示していると見るべきである。しかし、いくつかの写本では“無因と無色界の結生によって”という読みが見られ、それがより優れている。

‘‘Tattha hi ekanteneva saddhāsatipaññāyo natthi, samādhivīriyāni pana indriyappattāni na hontī’’ti vuttaṃ, yadi pana samādhivīriyāni santi, ‘‘indriyappattāni na hontī’’ti na sakkā vattuṃ ‘‘samādhi samādhindriyanti? Āmantā’’ti (yama. 3.indriyayamaka.113) ‘‘vīriyaṃ vīriyindriyanti? Āmantā’’ti (yama. 3.indriyayamaka.111) vacanato. Ahetukapaṭisandhicitte ca yathā samādhileso ekaggatā atthi, na evaṃ vīriyaleso atthi, tasmā evamettha vattabbaṃ siyā ‘‘tattha hi ekanteneva saddhāvīriyasatipaññāyo natthi, ekaggatā pana samādhileso eva hotī’’ti. Ayaṃ panettha adhippāyo siyā – yathā aññesu kesuci ahetukacittesu samādhivīriyāni honti indriyappattāni ca, evamidha samādhivīriyāni indriyappattāni na hontīti. Samādhivīriyindriyānameva abhāvaṃ dassento ahetukantarato viseseti[Pg.159]. Tattha ‘‘samādhivīriyāni pana na hontī’’ti vattabbe ‘‘indriyappattānī’’ti samādhilesassa samādhindriyabhāvaṃ appattassa sabbhāvato vuttaṃ, na vīriyalesassa. Visesanañhi visesitabbe pavattati. Yesu pana potthakesu ‘‘tattha ekanteneva saddhāvīriyasatipaññāyo natthī’’ti pāṭho, so eva sundarataro.

“そこでは、決定的に信・念・慧は存在せず、定と精進は根の状態(根性)に達していない”と述べられている。もし定と精進が存在するならば、“根の状態に達していない”と言うことはできない。‘定は定根か。然り’(山竧 3.113)、‘精進は精進根か。然り’(山竧 3.111)という記述があるからである。また、無因結生心において、定の僅かな現れ(定の断片)としての心一境性は存在するが、そのように精進の僅かな現れは存在しない。したがって、ここでは次のように述べるべきであろう。“そこでは決定的に信・精進・念・慧は存在せず、心一境性は定の僅かな現れに過ぎない”と。ここでの意図は次のようになろう。他のいくつかの無因心において定と精進が存在し、それらが根の状態に達しているように、ここでは定と精進は根の状態に達していない、ということである。定根と精進根の不在を示すことによって、他の無因の状態と区別している。そこでの“定と精進は(存在)しない”と述べるべき箇所で“根の状態に達していない”と述べたのは、定の僅かな現れはあっても定根の状態には達していないことを指しており、精進の僅かな現れについてではない。なぜなら、修飾語(根の状態に達していない)は、修飾されるべき対象(定の断片)に対して適用されるからである。しかし、いくつかの写本にある“そこでは決定的に信・精進・念・慧は存在しない”という読みの方が、より優れている。

Yāva cakkhundriyaṃ nuppajjati, tāva gabbhagatānaṃ acakkhukānaṃ bhāvo atthīti iminā adhippāyenāha ‘‘sahetukānaṃ acakkhukānanti gabbhaseyyakavasena ceva arūpīvasena ca vutta’’nti. Gabbhaseyyakāpi pana avassaṃ uppajjanakacakkhukā na labbhantīti daṭṭhabbā. Sacakkhukānaṃ ñāṇavippayuttānanti kāmadhātuyaṃ duhetukapaṭisandhikānaṃ vasena vuttanti idhāpi ahetukapaṭisandhikā ca acakkhukā labbhanteva. Itthipurisindriyasantānānampi upapattivasena uppādo, cutivasena nirodho bāhullavasena dassito. Kadāci hi tesaṃ paṭhamakappikādīnaṃ viya pavattiyampi uppādanirodhā hontīti. Ettha purisindriyāvasānesu indriyamūlayamakesu paṭhamapucchāsu sanniṭṭhānehi gahitehi upapatticutivasena gacchantehi cakkhundriyādīhi niyamitattā jīvitindriyādīnaṃ pavattivasenapi labbhamānānaṃ upapatticutivaseneva dutiyapucchāsu sanniṭṭhānehi gahaṇaṃ veditabbaṃ.

眼根が生じない限り、胎内にいる無眼の者の状態があるという意図で、“有因の無眼の者とは、胎生者と無色界の者のことである”と言われた。しかし、胎生者であっても、必ず生じるはずの眼根を得られない者は(ここには)含まれないと解釈すべきである。“有眼の智不相応の者”とは、欲界における二因結生者のことであると述べられている。ここでも、無因結生者や無眼の者は確かに得られる。また、女根・男根の相続についても、生まれることによる生起と、死ぬことによる滅尽が、多数派の事例として示されている。なぜなら、それら(男女根)は、初劫の人間などのように、生存の過程(転起)においても生起と滅尽が起こることがあるからである。ここで、男根を最後とする諸根の根本山(インドリヤ・ムーラ・ヤマカ)の第一問において、定説として採用された、生と死の過程で推移する眼根等によって限定されているため、生存の過程においても得られる命根等も、第二問の定説としては生と死の過程においてのみ採用されていると理解すべきである。

190. Rūpajīvitindriyaṃ cakkhundriyādisamānagatikaṃ cutipaṭisandhivaseneva gacchati santānuppattinirodhadassanatoti āha ‘‘pavatte somanassavippayuttacittassa uppādakkhaṇeti arūpajīvitindriyaṃ sandhāya vutta’’nti. Etesañceva aññesañca pañcindriyānaṃ yathālābhavasenāti ettha etesaṃ jīvitindriyādīnaṃ cutipaṭisandhipavattesu, aññesañca cakkhundriyādīnaṃ cutipaṭisandhīsūti evaṃ yathālābho daṭṭhabbo. Ayaṃ pana chedeyevāti ettha tassa tassa paripuṇṇapañhassa tasmiṃ tasmiṃ sarūpadassanena vissajjane vissajjite pacchimakoṭṭhāsassa chedoti nāmaṃ daṭṭhabbaṃ.

190. 色命根は眼根等と同じ推移をたどり、相続の生起と消滅を示すために死と結生の過程に従って進む。そのため、“転起において喜離心の生起の瞬間に”とは、無色命根(名命根)を指して言われたものである。“これらおよび他の五根の獲得の可能性に応じて”という点において、これら命根等の死・結生・転起における獲得と、他の眼根等の死・結生における獲得を、その獲得の可能性に応じて解釈すべきである。“これは欠落(チェーダ)である”という点については、それぞれの完全な問いにおいて、それぞれの本来の形態を示すことで回答された後、最後の部分の欠落(省略)という名称であると解釈すべきである。

Yassa vā pana somanassindriyaṃ na uppajjati, tassa jīvitindriyaṃ na uppajjatīti? Vinā somanassena upapajjantānaṃ pavatte somanassavippayuttacittassa uppādakkhaṇe tesaṃ somanassindriyaṃ na uppajjati, no ca tesaṃ [Pg.160] jīvitindriyaṃ na uppajjatīti ettha ‘‘nirodhasamāpannānaṃ asaññasattāna’’nti avacanaṃ rūpajīvitindriyassa cakkhundriyādisamānagatikataṃ dīpeti. Tassa hi upapattiyaṃyeva uppādo vattabboti. ‘‘Vinā somanassena upapajjantāna’’nti ettha asaññasatte saṅgahetvā pavattivasena te ca nirodhasamāpannā ca na vuttā, anuppādopi panetassa cutiupapattīsveva vattabbo, na pavatteti. Pacchimakoṭṭhāsepi ‘‘sabbesaṃ cavantānaṃ, pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe tesaṃ somanassindriyañca na uppajjati jīvitindriyañca na uppajjatī’’ti evaṃ ‘‘sabbesaṃ cavantāna’’nti ettheva asaññasatte saṅgaṇhitvā pavattivasena te ca nirodhasamāpannā na ca vuttā. Yassayatthake ca nirodhasamāpannā na dassetabbā na gahetabbāti attho. Na hi ‘‘nirodhasamāpannāna’’nti vacanaṃ ‘‘asaññasattāna’’nti vacanaṃ viya okāsadīpakaṃ, nāpi ‘‘upekkhāsampayuttacittassa uppādakkhaṇe, sabbesaṃ cittassa bhaṅgakkhaṇe’’tiādivacanaṃ viya somanassindriyādīnaṃ anuppādakkhaṇadīpakaṃ, atha kho puggaladīpakamevāti.

“あるいはまた、喜根が生じない者には、命根は生じないのか”という問いに対し、喜を伴わずに生まれる者たちの、転起における喜離心の生起の瞬間に、それらの喜根は生じないが、命根が生じないわけではない。この箇所で“滅尽定に入っている者、無想天の者”と言及しないのは、色命根が眼根等と同じ推移をたどることを示している。それ(色命根)については、結生の時にのみ生じると述べるべきだからである。“喜を伴わずに生まれる者”という言葉の中に無想天の者を包含して、転起の観点からそれら(無想天)と滅尽定の者は言及されていない。しかし、その(喜根の)不生については、死と結生の時にのみ述べるべきであり、転起においてではない。後半の部分でも、“すべて死にゆく者、転起において心の滅尽の瞬間に、それらの喜根は生じず、命根も生じない”というように、“すべて死にゆく者”の中に無想天の者を包含して、転起の観点からそれらと滅尽定の者は言及されていない。“誰においてどこで”という文脈においても、滅尽定の者は示すべきではなく、採用すべきでもないという意味である。なぜなら、“滅尽定に入っている者”という言葉は、“無想天の者”という言葉のように場所を示すものではなく、また“捨相応心の生起の瞬間、すべての心の滅尽の瞬間に”などの言葉のように、喜根等の不生の瞬間を示すものでもなく、単に個人を示すものだからである。

Atītakālabhede suddhāvāsānaṃ upapatticittassa uppādakkhaṇe tesaṃ tattha somanassindriyañca na uppajjittha jīvitindriyañca na uppajjitthāti ettha ‘‘upapatticittassa uppādakkhaṇe’’ti kasmā vuttaṃ, nanu ‘‘suddhāvāsaṃ upapajjantānaṃ, asaññasattānaṃ tesaṃ tattha somanassindriyañca na uppajjittha manindriyañca na uppajjitthā’’ti (yama. 3.indriyayamaka.277) ettha viya ‘‘upapajjantāna’’nti vattabbanti? Na vattabbaṃ. Yathā hi somanassamanindriyānaṃ vasena upapajjantā puggalā upapatticittasamaṅgino honti, na evaṃ somanassajīvitindriyānaṃ vasena upapattisamaṅginoyeva honti. Jīvitindriyassa hi vasena yāva paṭhamarūpajīvitindriyaṃ dharati, tāva upapajjantā nāma honti. Tadā ca dutiyacittato paṭṭhāya ‘‘jīvitindriyañca na uppajjitthā’’ti na sakkā vattuṃ arūpajīvitindriyassa uppajjitvā niruddhattā, tasmā ubhayaṃ uppādakkhaṇena nidassitaṃ. Yathā hi ‘‘na nirujjhitthā’’ti idaṃ lakkhaṇaṃ upapatticittassa dvīsu khaṇesu labbhamānaṃ sabbapaṭhamena upapatticittassa bhaṅgakkhaṇena nidassitaṃ, evamidhāpi daṭṭhabbaṃ.

過去時の区分において、浄居天の受生心の生起の瞬間において、彼らにそこ(その場所)で喜根が生じず、かつ命根も生じなかったという点について、ここでなぜ“受生心の生起の瞬間において”と言われたのか。“浄居天に受生しつつある者たち、無想天の者たちに、そこ(その場所)で喜根が生じず、意根も生じなかった”(根論 277)という箇所のように、“受生しつつある者たちに”と説くべきではないか。そう説くべきではない。なぜなら、喜根と意根に基づいて受生しつつある人々は、受生心を備えた者であるが、喜根と命根に基づいては、受生心を備えた者(の瞬間)だけとは限らないからである。命根に基づけば、最初の色界の命根が存続する間は、“受生しつつある者”と呼ばれる。その時、第二の心からは、“命根も生じなかった”と言うことはできない。なぜなら(前世の)無色界の命根が生じて滅しているからである。それゆえ、両者は生起の瞬間によって示されたのである。“滅しなかった”というこの特徴が、受生心の二つの瞬間(生起と滅)において得られるが、最初(最古)の受生心の滅の瞬間によって示されているように、ここでも同様に見なすべきである。

Anāgatakālabhede uppajjissamāne sanniṭṭhānaṃ katvā aññassa ca uppajjissamānatāva pucchitā. Tattha yathā paccuppannakālabhede sanniṭṭhānasaṃsayabhedehi uppajjamānasseva gahitattā ‘‘yassa cakkhundriyādīni uppajjanti[Pg.161], upapajjantassa tassa jīvitindriyādīni uppajjantī’’ti upapajjantasseva pucchitānaṃ upapattiyaṃyeva tesaṃ uppādo sambhavati, na aññattha, na evamidha ‘‘yassa cakkhundriyādīni uppajjissanti, upapajjantassa tassa jīvitindriyādīni uppajjissantī’’ti upapajjantasseva pucchitānaṃ tesaṃ upapattito aññattha uppādo na sambhavati, tasmā ‘‘yassa cakkhundriyaṃ uppajjissati, tassa somanassindriyaṃ uppajjissatīti? Āmantā’’ti vuttaṃ. Evañca katvā nirodhavārepi ‘‘yassa cakkhundriyaṃ nirujjhissati, tassa somanassindriyaṃ nirujjhissatīti? Āmantā’’ti vuttaṃ. Na hi yassa cakkhundriyaṃ nirujjhissati, tassa somanassindriyaṃ na nirujjhissati, api pacchimabhavikassa upekkhāsahagatapaṭisandhikassa. Na hi upapajjantassa tassa cutito pubbeva somanassindriyanirodho na sambhavatīti. Ettha hi paṭhamapucchāsu sanniṭṭhānattho pucchitabbatthanissayo mādisova upapattiuppādindriyavā ubhayuppādindriyavā attho paṭinivattitvāpi pucchitabbatthassa nissayoti evaṃ viya dutiyapucchāsu sanniṭṭhānatthameva niyameti, na tattheva pucchitabbaṃ anāgatabhāvamattena sarūpato gahitaṃ uppādaṃ vā nirodhaṃ vā saṃsayatthanti. Yasmā cevaṃ sanniṭṭhānatthassa niyamo hoti, tasmā ‘‘yassa vā pana somanassindriyaṃ uppajjissati, tassa cakkhundriyaṃ uppajjissatīti? Āmantā’’ti (yama. 3.indriyayamaka.281) vuttaṃ. Esa nayo nirodhavārepi.

未来時の区分において、将来生起するであろうことを決定事項として、他のものが生起するであろうかどうかを質問している。そこでは、現在時の区分において、決定と疑惑の区別によって生起しつつある者だけが取られているので、“誰に眼根等が生じているか。受生しつつあるその者に命根等が生じている”というように、受生しつつある者たちだけに質問されたそれらの生起は、受生においてのみ可能であり、他では不可能である。しかし、ここ(未来)において、“誰に眼根等が生起するであろうか。受生しつつあるその者に命根等が生起するであろうか”というように、受生しつつある者たちだけに質問されたそれらの生起が、受生以外の場所では生じないというわけではない。それゆえ、“誰に眼根が生起するか。その者に喜根が生起するか。然り”と説かれたのである。このようにして、滅輪においても、“誰に眼根が滅するか。その者に喜根が滅するか。然り”と説かれた。眼根が滅する者に、喜根が滅しないということはないからである。ただし、捨倶の結生(受生心)を持つ最後有の者は例外である。なぜなら、受生しつつあるその者に、死の前に喜根の滅が起こらないことはないからである。ここで、第一の問いにおける決定の意味は、質問されるべき意味の根拠となるものであり、受生の生起根輪や、両方の生起根輪の意味が一巡して戻ったとしても、質問されるべき意味の根拠となる。このように、第二の問いにおいても決定の意味のみを限定しており、そこにおいて、未来の状態であるということだけで、その自体(具体的な形)として取られた生起や滅を疑惑の意味(質問の対象)としているのではない。このように決定の意味の限定があるために、“あるいはまた、誰に喜根が生起するか。その者に眼根が生起するか。然り”と説かれたのである。この理趣は滅輪においても同様である。

Paṭilome pana yathā anulome ‘‘uppajjissati nirujjhissatī’’ti uppādanirodhā anāgatā sarūpavasena vuttā, evaṃ avuttattā yathā tattha saṃsayapadena gahitassa indriyassa pavattiyampi uppādanirodhā cakkhundriyādimūlakesu yojitā, na evaṃ yojetabbā. Yathā hi uppādanirodhe atikkamitvā appatvā ca uppādanirodhā sambhavanti yojetuṃ, na evaṃ anuppādānirodhe atikkamitvā appatvā ca anuppādānirodhā sambhavanti abhūtābhāvassa abhūtābhāvaṃ atikkamitvā appatvā ca sambhavānuppattito, abhūtuppādanirodhābhāvo ca paṭilome pucchito, tasmāssa visesarahitassa abhūtābhāvassa vattamānānaṃ uppādassa viya kālantarayogābhāvato yādisānaṃ cakkhādīnaṃ uppādanirodhābhāvena pucchitabbassa nissayo sanniṭṭhānena sannicchito, tannissayā tādisānaṃyeva upapatticutiuppādanirodhānaṃ jīvitādīnampi anuppādānirodhā saṃsayapadena [Pg.162] pucchitā hontīti ‘‘yassa cakkhundriyaṃ nuppajjissati, tassa somanassindriyaṃ nuppajjissatīti? Āmantā’’ti (yama. 3.indriyayamaka.308) ca, ‘‘yassa cakkhundriyaṃ na nirujjhissati, tassa somanassindriyaṃ na nirujjhissatīti? Āmantā’’ti ca vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘ye arūpaṃ upapajjitvā parinibbāyissantī’’tiādinā jīvitindriyaupekkhindriyādīsu viya vissajjananti.

逆(反転)においては、順(順次)において“生起するであろう”“滅するであろう”と、未来の生起と滅がそれ自体の形において説かれているように、そのようには説かれていない。したがって、そこ(順)において疑惑の言葉によって取られた根の将来の生起において、生起や滅が眼根などを根源として結びつけられたのとは異なり、そのように結びつけるべきではない。生起や滅を超越して、あるいは到達せずに生起や滅を想定することは可能であるが、不生起や不滅においては、それを超越したり到達せずに、不生起や不滅が生じることはあり得ない。なぜなら、存在しないものの非存在を超越したり到達せずに生じることはないからであり、かつ逆(反転)においては、存在しないものの生起や滅の欠如が質問されているからである。それゆえ、その特殊性のない“存在しないものの非存在”については、現在の生起と同様に時間の隔たりによる結合がないため、眼根などの生起や滅の欠如によって質問されるべき根拠が決定によって確定されたような、そのような者たちの受生・死・生起・滅について、命根などの不生起や不滅も疑惑の言葉によって質問されているのである。ゆえに、“誰に眼根が生起しないか。その者に喜根が生起しないか。然り”また“誰に眼根が滅しないか。その者に喜根が滅しないか。然り”と説かれたのである。“無色界に受生して般涅槃する者たち”云々というように、命根や捨根などの箇所において述べられたような回答はなされていない。

Ye rūpāvacaraṃ upapajjitvā parinibbāyissanti, tesaṃ ghānindriyaṃ na uppajjissati, no ca tesaṃ somanassindriyaṃ na uppajjissatī’’ti ettha ye sopekkhapaṭisandhikā bhavissanti, te ‘‘ye ca arūpaṃ upapajjitvā parinibbāyissantī’’ti etena pacchimakoṭṭhāsavacanena taṃsamānalakkhaṇatāya saṅgahitāti ye somanassapaṭisandhikā bhavissanti, te eva vuttāti daṭṭhabbā.

“色界に受生して般涅槃する者たち、彼らには嗅根は生じないであろうが、彼らに喜根が生じないのではない”という箇所において、捨倶の結生を持つであろう者たちは、“無色界に受生して般涅槃する者たち”というこの後の区分の言葉によって、それと同様の特徴を持つために含まれている。したがって、喜倶の結生を持つであろう者たちだけがここで説かれていると見なすべきである。

Aṭṭhakathāyaṃ yesu ādimapotthakesu ‘‘atītānāgatavāre suddhāvāsānaṃ upapatticittassa bhaṅgakkhaṇe manindriyañca nuppajjitthāti dhammayamake viya uppādakkhaṇātikkamavasena atthaṃ aggahetvā’’ti likhitaṃ, taṃ pamādalikhitaṃ. Yesu pana potthakesu ‘‘paccuppannātītavāre suddhāvāsānaṃ upapatticittassa bhaṅgakkhaṇe manindriyañca nuppajjitthāti…pe… tasmiṃ bhave anuppannapubbavasena attho gahetabbo’’ti pāṭho dissati, so eva sundarataroti.

註釈(アッタカター)において、最初の諸写本の中に“過去未来論において浄居天の受生心の滅の瞬間において意根も生じなかった。法論におけるように、生起の瞬間を超越することによって、意味を捉えずに……”と記されているのは、書写の誤りである。しかし、いくつかの写本において“現在過去論において浄居天の受生心の滅の瞬間において意根も生じなかった……中略……その存在において未だかつて生じなかったことに基づいて意味を捉えるべきである”という読みが見られるが、それこそがより優れている。

Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā.

生起輪の解説が終了した。

3. Pariññāvāravaṇṇanā

3. 遍知輪の解説。

435-482. Pariññāvāre lokiyaabyākatamissakāni cāti dukkhasaccapariyāpannehi ekantapariññeyyehi lokiyaabyākatehi missakattā tāni upādāya manindriyādīnaṃ vedanākkhandhādīnaṃ viya pariññeyyatā ca vuttā. Yadi pariññeyyamissakattā pariññeyyatā hoti, kasmā dhammayamake ‘‘yo kusalaṃ dhammaṃ bhāveti, so abyākataṃ dhammaṃ parijānātī’’tiādinā abyākatapadena yojetvā yamakāni na vuttānīti? Yathā ‘‘kusalaṃ bhāvemi, akusalaṃ pajahāmī’’ti kusalākusalesu [Pg.163] bhāvanāpahānābhiniveso hoti, tathā ‘‘vedanākkhandho anicco, dhammāyatanaṃ anicca’’ntiādinā khandhādīsu parijānābhiniveso hoti, tattha vedanākkhandhādayo ‘‘anicca’’ntiādinā parijānitabbā, te ca vedanākkhandhādibhāvaṃ gahetvā parijānitabbā, na abyākatabhāvanti.

435-482. “遍知輪”(Pariññāvāra)において、“世俗的な無記(lokiya-abyākata)が混在している”とされるのは、苦諦に含まれ、専ら遍知されるべき世俗的な無記と混在しているため、意根などについて、受蘊などと同様に遍知されるべき性質(遍知性)が説かれているのである。もし、遍知されるべきものと混在していることによって遍知性が生じるのであれば、なぜ‘法双論’(Dhammayamaka)において、“善法を修習する者は、無記法を遍知する”などのように、無記という語を結合して双論(yamaka)が説かれなかったのか。例えば“善を修習し、不善を捨断する”と言うとき、善・不善に対して修習・捨断への専念があるように、“受蘊は無常である、法処は無常である”などと言うとき、五蘊などに対して遍知への専念がある。そこでは受蘊などは“無常である”などとして遍知されるべきであり、それらは受蘊などとしての状態を把握して遍知されるべきであって、無記としての状態を把握して遍知されるべきではないからである。

Kasmā panettha dukkhasaccabhājanīye āgatassa domanassassa pahātabbatāva vuttā, na pariññeyyatā, nanu dukkhasaccapariyāpannā vedanākkhandhādayo kusalākusalabhāvena aggahitā kusalākusalāpi pariññeyyāti? Saccaṃ, yathā pana vedanākkhandhādibhāvo bhāvetabbapahātabbabhāvehi vināpi hoti, na evaṃ domanassindriyabhāvo pahātabbabhāvena vinā hotīti imaṃ visesaṃ dassetuṃ domanassindriyassa pahātabbatāva idha vuttā, na pariññeyyabhāvassa abhāvatoti daṭṭhabbo. Akusalaṃ ekantato pahātabbamevāti etena pahātabbameva, na appahātabbanti appahātabbameva nivāreti, na pariññeyyabhāvanti daṭṭhabbaṃ. Aññindriyaṃ bhāvetabbaniṭṭhaṃ, na pana sacchikātabbaniṭṭhanti bhāvetabbabhāvo eva tassa gahitoti. ‘‘Dve puggalā’’tiādi ‘‘cakkhundriyaṃ na parijānātī’’tiādikassa parato likhitabbaṃ uppaṭipāṭiyā likhitanti daṭṭhabbaṃ. Cakkhundriyamūlakañhi atikkamitvā domanassindriyamūlake idaṃ vuttaṃ ‘‘dve puggalā domanassindriyaṃ na pajahanti no ca aññindriyaṃ na bhāventī’’ti (yama. 3.indriyayamaka.440).

なぜここでは、苦諦の分別(dukkhasaccabhājanīye)において説かれた憂(domanassa)に対して、捨断されるべき性質(断ずべきこと)のみが説かれ、遍知されるべき性質(遍知すべきこと)が説かれなかったのか。苦諦に含まれる受蘊などは、善・不善として把握されなくても、善・不善であっても遍知されるべきではないのか。実のところ、受蘊などの状態は修習されるべき性質や捨断されるべき性質がなくても成立するが、憂根の状態は捨断されるべき性質なしには成立しない。この違いを示すために、ここでは憂根の捨断されるべき性質のみが説かれたのであり、遍知されるべき性質が欠如しているためではないと知るべきである。“不善は決定的に捨断されるべきのみである”ということによって、捨断されるべきであることを(強調し)、捨断されるべきでないものを排除するのであって、遍知されるべき性質を排除するのではないと知るべきである。未知当知根は修習されるべきことにおいて究極であり、現証されるべきことにおいて究極ではないため、その修習されるべき性質のみが把握されているのである。“二人の人”などの一節は、“眼根を遍知しない”などの一節の後に記されるべきであるが、順序が逆になって記されていると知るべきである。なぜなら、眼根を根源とする箇所を越えて、憂根を根源とする箇所において、“二人の人は憂根を断ぜず、かつ未知当知根を修めないのではない”と言われているからである(Yamaka 3. Indriyayamaka 440)。

Ettha ca puthujjano, aṭṭha ca ariyāti nava puggalā. Tesu puthujjano bhabbābhabbavasena duvidho, so ‘‘puthujjano’’ti āgataṭṭhānesu ‘‘cha puggalā cakkhundriyañca na parijānittha domanassindriyañca na pajahitthā’’tiādīsu ca abhinditvā gahito. ‘‘Ye puthujjanā maggaṃ paṭilabhissantī’’ti (yama. 1.saccayamaka.49, 51-52) āgataṭṭhānesu ‘‘pañca puggalā cakkhundriyañca parijānissanti domanassindriyañca pajahissantī’’tiādīsu (yama. 3.indriyayamaka.451) ca bhabbo eva bhinditvā gahito. ‘‘Ye ca puthujjanā maggaṃ na paṭilabhissantī’’ti (yama. 1.saccayamaka.51) āgataṭṭhānesu ‘‘tayo puggalā domanassindriyañca nappajahissanti cakkhundriyañca na parijānissantī’’tiādīsu (yama. 3.indriyayamaka.455) ca abhabbo eva. Aggaphalasamaṅgī ca paṭhamaphalasamaṅgī arahā cāti duvidho. Sopi ‘‘arahā’’ti āgataṭṭhānesu ‘‘tayo puggalā anaññātaññassāmītindriyañca bhāvittha [Pg.164] domanassindriyañca pajahitthā’’tiādīsu (yama. 3.indriyayamaka.444) ca abhinditvā gahito. ‘‘Yo aggaphalaṃ sacchikarotī’’ti (yama. 3.indriyayamaka.446) āgataṭṭhānesu ‘‘tayo puggalā domanassindriyaṃ pajahittha, no ca aññātāvindriyaṃ sacchikaritthā’’tiādīsu (yama. 3.indriyayamaka.444) ca paṭhamaphalasamaṅgī ca bhinditvā gahito. ‘‘Yo aggaphalaṃ sacchākāsī’’ti (yama. 3.indriyayamaka.443, 446) āgataṭṭhānesu itarovāti evaṃ puggalabhedaṃ ñatvā tattha tattha sanniṭṭhānena gahitapuggale niddhāretvā vissajjanaṃ yojetabbanti.

ここで、凡夫と八の聖者の合計九人の人がいる。そのうち凡夫は(道を得る)可能性がある者(bhabba)と可能性がない者(abhabba)の二種類であり、それは“凡夫”として説かれる箇所や、“六人の人は眼根を遍知せず、かつ憂根を捨断しなかった”などの箇所においては、区別されずに把握されている。“道を獲得するであろう凡夫たち”と説かれる箇所(Yamaka 1. Saccayamaka 49, 51-52)や、“五人の人は眼根を遍知し、かつ憂根を捨断するであろう”などの箇所(Yamaka 3. Indriyayamaka 451)においては、可能性のある者のみが区別されて把握されている。“道を獲得しないであろう凡夫たち”と説かれる箇所(Yamaka 1. Saccayamaka 51)や、“三人の人は憂根を捨断せず、かつ眼根を遍知しないであろう”などの箇所(Yamaka 3. Indriyayamaka 455)においては、可能性のない者のみである。阿羅漢果を備えた者(等至者)、第一の果(預流果)を備えた者、および阿羅漢については二種類ある。それもまた“阿羅漢”として説かれる箇所や、“三人の人は未知当知根を修習し、かつ憂根を捨断した”などの箇所(Yamaka 3. Indriyayamaka 444)においては、区別されずに把握されている。“阿羅漢果を現証する者”と説かれる箇所(Yamaka 3. Indriyayamaka 446)や、“三人の人は憂根を捨断したが、既知根を現証しなかった”などの箇所(Yamaka 3. Indriyayamaka 444)においては、第一の果を備えた者も区別されて把握されている。“阿羅漢果を現証した者”と説かれる箇所(Yamaka 3. Indriyayamaka 443, 446)においては、他方(阿羅漢)である。このように、人の分類を知った上で、それぞれの箇所における結論によって把握された人を特定し、解答を構成すべきである。

Pariññāvāravaṇṇanā niṭṭhitā.

遍知輪の釈(註釈)が完了した。

Indriyayamakavaṇṇanā niṭṭhitā.

根双論の釈(註釈)が完了した。

Yamakapakaraṇa-mūlaṭīkā samattā.

双論(ヤマカ)の根本復注(ムーラティーカー)が完結した。

Paṭṭhānapakaraṇa-mūlaṭīkā

発趣論(パッターナ)の根本復注(ムーラティーカー)。

Ganthārambhavaṇṇanā

著作の端緒(冒頭)の釈。

Dibbanti [Pg.165] kāmaguṇādīhi kīḷanti laḷanti, tesu vā viharanti, vijayasamatthatāyogena paccatthike vijetuṃ icchanti, issariyaṭṭhānādisakkāradānaggahaṇaṃ taṃtaṃatthānusāsanañca karontā voharanti, puññayogānubhāvappattāya jutiyā jotanti, yathābhilāsitañca visayaṃ appaṭighātena gacchanti, yathicchitanipphādane sakkontīti vā devā, devanīyā vā taṃtaṃbyasananittharaṇatthikehi saraṇaṃ parāyaṇanti gamanīyā, abhitthavanīyā vā. Sobhāvisesayogena kamanīyāti vā devā. Te tividhā – sammutidevā upapattidevā visuddhidevāti. Bhagavā pana niratisayāya abhiññākīḷāya, uttamehi dibbabrahmaariyavihārehi, saparasantānasiddhāya pañcavidhamāravijayicchānipphattiyā, cittissariyasattadhanādisammāpaṭipattiaveccappasādasakkāradānaggahaṇasaṅkhātena dhammasabhāvapuggalajjhāsayānurūpānusāsanīsaṅkhātena ca vohārātisayena, paramāya paññāsarīrappabhāsaṅkhātāya jutiyā, anopamāya ca ñāṇasarīragatiyā, māravijayasabbaññuguṇaparahitanipphādanesu appaṭihatāya sattiyā ca samannāgatattā sadevakena lokena saraṇanti gamanīyato, abhitthavanīyato, bhattivasena kamanīyato ca sabbe te deve tehi guṇehi atikkanto atisayo vā devoti devātidevo. Sabbadevehi pūjanīyataro devoti vā devātidevo, visuddhidevabhāvaṃ vā sabbaññuguṇālaṅkāraṃ pattattā aññadevehi atirekataro vā devo devātidevo. Devānanti upapattidevānaṃ tadā dhammapaṭiggāhakānaṃ. Sakkādīhi devehi pahārādaasurindādīhi dānavehi ca pūjito. Kāyavacīsaṃyamassa sīlassa indriyasaṃvarassa cittasaṃyamassa samādhissa ca paṭipakkhānaṃ accantapaṭippassaddhiyā suddhasaṃyamo.

“神々(デーヴァ)”とは、欲の五徳などで遊び、楽しみ、戯れる者、あるいはそれらの中に住む者、あるいは勝利の能力の結合によって敵に勝つことを望む者、あるいは支配的地位などの敬意や施しを受け、それぞれの目的に応じた教示を行いながら世俗の営みを行う者、あるいは功徳の結合という威力によって得られた輝きをもって輝く者、あるいは望み通りの対象へと障害なく行く者、あるいは望むことを成し遂げることができる者のことである。あるいは、災厄からの脱出を望む者たちによって“帰依処であり、究極の拠り所である”として行かれるべき(頼られるべき)者、あるいは称賛されるべき者である。格別の美しさを備えているために愛されるべき者を“神々”という。それらには三種類ある。すなわち、世俗神、出生神、清浄神である。しかし世尊は、比類なき神通の戯れ、最上の天住・梵住・聖住、自他の相承において成就された五種類の魔に対する勝利の願望の完遂、心の自在、七財などの正しい実践、不退転の浄信、敬意や施しの受領、そして法の自性と個人の意向にふさわしい教示という格別の世俗的営み、最高なる慧の身体の輝きという光輝、比類なき智の身体の歩み、魔への勝利・一切知の徳・利他行の完遂において障害のない能力を具足していることにより、神々を含む世界によって“帰依処”として頼られるべきであり、称賛されるべきであり、信愛の念をもって愛されるべきであることから、これらすべての神々をそれらの徳によって超越した、あるいは優れた神であるから“神の上の神(天中天)”である。あるいは、すべての神々よりも供養されるべき神であるから“神の上の神”であり、あるいは一切知の徳という装飾である清浄神の境地を達成しているために、他の神々よりも格段に優れた神であるから“神の上の神”である。“神々の”とは、その時、法を受け入れる者であった出生神たちのことである。サッカ(帝釈天)などの神々や、パハーラーダ阿修羅王などのダーナヴァ(阿修羅)たちによって供養された。身体と言葉の抑制である戒、根の慎み、心の抑制である三昧に反対するものたちが、完全に静まりきっていることによる清浄な抑制である。

Isisattamoti [Pg.166] catusaccāvabodhagatiyā isayoti saṅkhyaṃ gatānaṃ sataṃ pasatthānaṃ isīnaṃ atisayena santo pasatthoti attho. Vipassīādayo ca upādāya bhagavā ‘‘sattamo’’ti vutto. Yato viññāṇaṃ paccudāvattati, taṃ nāmarūpaṃ samudayanirodhanena nirodhesīti nāmarūpanirodhano. Atigambhīranayamaṇḍitadesanaṃ paṭṭhānaṃ nāma desesi pakaraṇanti sambandho.

“第七の仙人(イシサッタマ)”とは、四聖諦の悟りへの歩みにおいて“仙人(イシ)”という数に入った百人の称賛された仙人たちの中で、格別に静かで称賛されるべき者という意味である。ヴィパッシー仏(毘婆尸仏)たちを起点として、世尊は“第七”と言われる。何によって意識が退くか、その名色を(生起と消滅の観察によって)滅したから“名色を滅する者”である。極めて深い理趣(ナヤ)によって飾られた教説である“パッターナ(発趣)”という論書を説いた、という結びつきである。

Ganthārambhavaṇṇanā niṭṭhitā.

論書の冒頭の解説が終了した。

Paccayuddesavaṇṇanā

縁の解説(パッチャユッデーサ・ヴァンナナー)。

‘‘Ke pana te nayā, kiñca taṃ paṭṭhānaṃ nāmā’’ti nayidaṃ pucchitabbaṃ. Kasmā? Nidānakathāyaṃ paṭṭhānasamānane anulomādīnaṃ nayānaṃ paṭṭhānassa ca dassitattāti imamatthaṃ vibhāvento ‘‘sammāsambuddhena hi…pe… nāmāti hi vutta’’nti tattha vuttaṃ aṭṭhakathāpāḷiṃ āhari. Tattha gāthātthaṃ aṭṭhakathādhippāyañca parato vaṇṇayissāmāti.

“それらの理趣(ナヤ)とは何か、また、そのパッターナという名称は何を意味するのか”ということは、ここで問うべきではない。なぜか。序論(ニダーナカター)において、パッターナの提示として、順次(アヌローマ)などの理趣とパッターナが示されているからである。この意味を詳細に示すために、“正自覚者によって…(中略)…と名付けられた”という、そこで説かれた註釈(アッタカター)の文言を引用した。そこでの偈の意味と註釈の意図については、後で解説する。

Paṭṭhānanāmattho pana tikapaṭṭhānādīnaṃ tikapaṭṭhānādināmattho, imassa pakaraṇassa catuvīsatisamantapaṭṭhānasamodhānatā cettha vattabbā. Evañhi saṅkhepato paṭṭhāne ñāte vitthāro sukhaviññeyyo hotīti. Tattha ca nāmattho paṭhamaṃ vattabboti ‘‘tattha yesaṃ…pe… nāmattho tāva evaṃ veditabbo’’ti vatvā sabbasādhāraṇassa paṭṭhānanāmasseva tāva atthaṃ dassento ‘‘kenaṭṭhena paṭṭhāna’’ntiādimāha. Pa-kāro hīti upasaggapadaṃ dasseti. So ‘‘pavibhattesu dhammesu, yaṃ seṭṭhaṃ tadupāgamuntiādīsu viya nānappakāratthaṃ dīpeti. Nanu pakārehi vibhattā pavibhattāti pa-iti upasaggo pakāratthameva dīpeti, na nānappakāratthanti? Na, tesaṃ pakārānaṃ nānāvidhabhāvato. Atthato hi āpannaṃ nānāvidhabhāvaṃ dassetuṃ nānā-saddo vuttoti. Tattha ekassapi dhammassa hetuādīhi anekapaccayabhāvato ca ekekassa paccayassa anekadhammabhāvato ca nānappakārapaccayatā veditabbā.

パッターナ(発趣)という名称の意味は、チカ・パッターナ(三数発趣)などの名称の意味であり、この論書において二十四のサマンタ・パッターナ(遍満する発趣)の集まりであるということが、ここで述べられるべきである。このように簡潔にパッターナが知られれば、詳細は容易に理解されるからである。そこでの名称の意味はまず述べられるべきであるから、“そこで、それらの…(中略)…名称の意味はまずこのように知られるべきである”と言って、すべてに共通するパッターナという名称そのものの意味を示すために、“どのような意味でパッターナなのか”等を述べた。“パ(Pa-)”という字は接頭辞であることを示している。それは、“分類された諸法の中で、最上のもの、それに至った”などの文脈におけるように、種々様々な意味を示している。問い:種々の様態(パカーラ)によって分類されたものが“パヴィバッタ”なのだから、接頭辞の“パ”は様態という意味だけを示しており、種々様々な様態という意味を示しているのではないのではないか。答え:そうではない。それらの様態が多種多様であるからである。意味の上で生じている多種多様な状態を示すために、“種々の(ナーナー)”という言葉が述べられたのである。そこでは、一つの法であっても因などの多くの縁の状態があること、また、個々の縁に多くの法があることから、種々様々な様態の縁性が知られるべきである。

Hetupaccayādivasena vibhattattāti etena dhammasaṅgahādīsu vuttato kusalādivibhāgato sātisayavibhāgataṃ paṭṭhānanāmalābhassa kāraṇaṃ [Pg.167] dasseti. Goṭṭhāti vajā. Paṭṭhitagāvoti gatagāvo. Āgataṭṭhānasminti mahāsīhanādasuttaṃ vadati. Pavattagamanattā etthāti vacanaseso. Atha vā gacchati etthāti gamanaṃ, sabbaññutaññāṇassa nissaṅgavasena pavattassa gamanattā gamanadesabhāvato ekekaṃ paṭṭhānaṃ nāmāti attho. Tattha aññehi gatimantehi atisayayuttassa gatimato gamanaṭṭhānabhāvadassanatthaṃ ‘‘sabbaññutaññāṇassā’’ti vuttaṃ. Tassa mahāvegassa purisassa papātaṭṭhānaṃ viya dhammasaṅgaṇīādīnaṃ sāsaṅgagamanaṭṭhānabhāvaṃ imassa ca mahāpatho viya nirāsaṅgagamanaṭṭhānabhāvaṃ dassento atisayayuttagamanaṭṭhānabhāvo paṭṭhānanāmalābhassa kāraṇanti dasseti.

“因縁等の方法によって分類されているから”という文言により、法集論等で説かれた善などの分類に比して、格別の分類であるということがパッターナという名称を得た理由であることを示している。“ゴッタ(Goṭṭhā)”とは牛舎のこと。“パッティタガーヴォ(Paṭṭhitagāvo)”とは(牛舎から)出て行った牛のこと。引用された箇所については、大師子吼経を指している。“ここで活動し歩むことによって”というのが文言の補足である。あるいは、ここにおいて歩む(行く)から“ガマナ(歩み)”である。一切知の智が、執着なく活動する歩みであるから、歩みの場所(領域)であるという性質から、個々がパッターナと呼ばれる、という意味である。そこでは、他の歩む能力を持つ者たちに対して、格別な歩む能力を持つ者の歩みの場所であることを示すために、“一切知の智の”と述べられた。力強い人の跳躍の落下地点のような(他経の)障害のある歩みの場所である法集論などに対し、この論書が大道のような障害のない歩みの場所であることを示しつつ、格別の歩みの場所であることがパッターナという名称を得た理由であると示している。

Tikānanti tikavasena vuttadhammānaṃ. Samantāti anulomādīhi sabbākārehipi gatāni catuvīsati hontīti attho. Etasmiṃ atthe catuvīsatisamantapaṭṭhānānīti ‘‘samantacatuvīsatipaṭṭhānānī’’ti vattabbe samantasaddassa parayogaṃ katvā vuttanti daṭṭhabbaṃ. Atha vā samantā cha cha hutvāti etena anulomādisabbakoṭṭhāsato tikādichachabhāvaṃ dasseti. Tena samantasaddo tikādichachapaṭṭhānavisesanaṃ hoti, na catuvīsativisesanaṃ, tasmā samantato paṭṭhānāni tāni catuvīsatīti katvā ‘‘catuvīsatisamantapaṭṭhānānī’’ti vuttaṃ. Samantato vā dhammānulomāditikādipaṭiccavārādipaccayānulomādihetumūlakādippakārehi pavattāni paṭṭhānāni samantapaṭṭhānāni, anūnehi nayehi pavattānīti vuttaṃ hoti. Tāni pana catuvīsati honti. Tenevāha ‘‘imesaṃ catuvīsatiyā khuddakapaṭṭhānasaṅkhātānaṃ samantapaṭṭhānānaṃ samodhānavasenā’’ti.

“三法(Tikānaṃ)”とは、三つの区分によって説かれた諸法のことである。“遍く(Samantā)”とは、順次などのあらゆる様態によって、二十四(のパッターナ)となるという意味である。この意味において、“二十四の遍き発趣(catuvīsatisamantapaṭṭhānāni)”と言うべきところを、“遍き二十四の発趣(samantacatuvīsatipaṭṭhānāni)”と“遍き(samanta)”の語を後に置いて説かれたものと解釈すべきである。あるいはまた、“遍く六つずつとなって”ということにより、順次などのあらゆる区分から、三法などの六つずつの状態(六双)を示している。それによって“遍き”という語は、三法などの六双の発趣の修飾語となり、二十四の修飾語ではない。したがって、あらゆる側面からの発趣、それらが二十四であるとして“二十四の遍き発趣”と説かれたのである。あるいは、あらゆる側面から、法の順次など、三法などの縁起分など、縁の順次など、因の根本などといった様態によって展開する発趣が“遍き発趣(samantapaṭṭhānāni)”であり、欠けることのない方法によって展開していることが説かれている。そしてそれらは二十四ある。それゆえに“小発趣と数えられるこれら二十四の遍き発趣の統合によって”と説かれたのである。

Hetu ca so paccayo cāti iminā vacanena hetuno adhipatipaccayādibhūtassa ca gahaṇaṃ siyāti taṃ nivārento āha ‘‘hetu hutvā paccayo’’ti. Etenapi so eva doso āpajjatīti punāha ‘‘hetubhāvena paccayoti vuttaṃ hotī’’ti. Tena idha hetu-saddena dhammaggahaṇaṃ na kataṃ, atha kho dhammasattiviseso gahitoti dasseti. Tassa hi paccayasaddassa ca samānādhikaraṇataṃ sandhāya ‘‘hetu ca so paccayo cā’’ti, ‘‘hetu hutvā paccayo’’ti ca vuttaṃ. Evañca katvā parato pāḷiyaṃ ‘‘hetū hetusampayutta…pe… hetupaccayena paccayo’’tiādinā (paṭṭhā. 1.1.1) tena [Pg.168] tena hetubhāvādiupakārena tassa tassa dhammassa upakārattaṃ vuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘yo hi dhammo yaṃ dhammaṃ appaccakkhāya tiṭṭhati vā uppajjati vā, so tassa paccayo’’ti ‘‘mūlaṭṭhena upakārako dhammo hetupaccayo’’ticcevamādinā dhammappadhānaniddesena dhammato aññā dhammasatti nāma natthīti dhammeheva dhammasattivibhāvanaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Idhāpi vā hetu ca so paccayo cāti dhammeneva dhammasattiṃ dasseti. Na hi hetupaccayotiādiko uddeso kusalādiuddeso viya dhammappadhāno, atha kho dhammānaṃ upakārappadhānoti. Etīti etassa attho vattatīti, tañca uppattiṭṭhitīnaṃ sādhāraṇavacanaṃ. Tenevāha – ‘‘tiṭṭhati vā uppajjati vā’’ti. Koci hi paccayo ṭhitiyā eva hoti yathā pacchājātapaccayo, koci uppattiyāyeva yathā anantarādayo, koci ubhayassa yathā hetuādayoti.

“それは因(hetu)であり、かつ縁(paccaya)である”というこの言葉によって、増上縁などとなった因も含まれる可能性があるため、それを防ぐために“因となって縁となる”と説かれた。これによっても同様の過失が生じるため、再び“因の状態によって縁となる、という意味である”と説かれた。それゆえ、ここでの“因(hetu)”という語によって法そのものを取ったのではなく、むしろ法の特殊な力(satti)を取ったのであるということを示している。なぜなら、その(因という語)と縁という語の同格性を考慮して、“それは因であり、かつ縁である”あるいは“因となって縁となる”と説かれたからである。このようにして、後の本文(パーリ)において“因は、因相応の(諸法にとって)……因縁によって縁となる”等(パッターナ1.1.1)と、それぞれの因の状態などの助けによって、それぞれの法への助成(饒益)であることが説かれている。しかし、註釈(アッタカタ)では“ある法が、ある法を(条件から)除外することなく存在し、あるいは生起する場合、それはその法の縁である”とか、“根本の意味において助成する法が因縁である”等というように、法を主体とした定義によって、法とは別の“法の力”というものは存在しないとし、法そのものによって法の力を明らかにしていると解釈すべきである。あるいは、ここでも“それは因であり、かつ縁である”によって、法そのものによって法の力を示している。なぜなら、因縁などの掲示(目録)は、善などの掲示のように法を主体とするものではなく、むしろ諸法の助成(饒益)を主体とするものだからである。“行く(etīti)”とは、その意味が“展開する(vattatīti)”ということであり、それは生起と持続の共通の言葉である。それゆえに“持続し、あるいは生起する”と説かれたのである。ある縁は後生縁のように持続のためだけにあり、ある縁は無間縁などのように生起のためだけにあり、ある縁は因縁などのようにその両方のため(生起と持続)にあるからである。

Upakārakalakkhaṇoti ca dhammena dhammasattiupakāraṃ dassetīti daṭṭhabbaṃ. Hinoti patiṭṭhāti etthāti hetu. Anekatthattā dhātusaddānaṃ hi-saddo mūla-saddo viya patiṭṭhatthoti daṭṭhabboti. Hinoti vā etena kammanidānabhūtena uddhaṃ ojaṃ abhiharantena mūlena viya pādapo tappaccayaṃ phalaṃ gacchati pavattati vuḍḍhiṃ virūḷhiṃ āpajjatīti hetu. Ācariyānanti revatattheraṃ vadati.

“饒益の相(upakārakalakkhaṇo)”とは、法によって法の力としての饒益を示すものであると解釈すべきである。“そこに(果が)置かれる(hinoti)、定着する”から因(hetu)という。語根(dhātu)の言葉は多義的であるため、hiという語は“根本(mūla)”という語のように“定着する”という意味であると解釈すべきである。あるいは、行為の原因となり、上へと滋養(oja)を運ぶ根(mūla)によって樹木がその縁としての果実に至り、展開し、増大し、繁茂するように、それ(因)を縁として(果へと)行く(hinoti)、展開するから因という。アチャリヤ(諸師)とは、レーヴァタ長老のことを指している。

‘‘Yoniso, bhikkhave, manasikaroto anuppannā ceva kusalā dhammā uppajjanti, uppannā ca kusalā dhammā abhivaḍḍhantī’’tiādīhi (a. ni. 1.66-67) kusalabhāvassa yonisomanasikārapaṭibaddhatā siddhā hotīti āha ‘‘yonisomanasikārapaṭibaddho kusalabhāvo’’ti. Eteneva akusalābyākatabhāvā kusalabhāvo viya na hetupaṭibaddhāti dassitaṃ hoti. Yaṃ paneke maññeyyuṃ ‘‘ahetukahetussa akusalabhāvo viya sahetukahetūnaṃ sabhāvatova kusalādibhāvo aññesaṃ taṃsampayuttānaṃ hetupaṭibaddho’’ti, tassa uttaraṃ vattuṃ ‘‘yadi cā’’tiādimāha. Alobho kusalo vā siyā abyākato vā, yadi alobho sabhāvato kusalo, kusalattā abyākato na siyā. Atha abyākato, taṃsabhāvattā kusalo na siyā alobhasabhāvassa adosattābhāvo viya. Yasmā pana ubhayathāpi so [Pg.169] hoti, tasmā yathā ubhayathā hontesu phassādīsu sampayuttesu hetupaṭibaddhakusalādibhāvaṃ pariyesatha, na sabhāvato, evaṃ hetūsupi kusalāditā aññapaṭibaddhā pariyesitabbā, na sabhāvatoti. Yaṃ vuttaṃ ‘‘sampayuttahetūsu sabhāvatova kusalādibhāvo’’ti, taṃ na yujjati, sā pana pariyesiyamānā yonisomanasikārādipaṭibaddhā hotīti hetūsu viya sampayuttesupi yonisomanasikārādipaṭibaddho kusalādibhāvo, na hetupaṭibaddhoti siddhaṃ hotīti adhippāyo.

“比丘たちよ、如理に作意する者には、未生の善法が生じ、生じた善法が増大する”等(増支部1.66-67)により、善の状態が如理作意に依存していることが立証されているため、“善の状態は如理作意に依存している”と説かれた。これによって、不善や無記の状態は、善の状態のように(特定の)因に依存しているわけではないことが示されている。ある人々が“無因の因(無因の不善の根など)が不善の状態であるように、有因の因(善の根など)も自性によって善などの状態であり、他のそれらに相応する諸法が(その)因に依存しているのだ”と考えるかもしれないが、それに対して回答するために“もし……ならば”等と説かれた。無貪は善であるか、あるいは無記であるかのいずれかであろう。もし無貪が自性によって善であるなら、善であるがゆえに無記であることはないはずである。もし(自性が)無記であるなら、その自性ゆえに、無貪の自性が不瞋ではないことがあり得ないように、善であることはないはずである。しかし、それは両方の状態(善と無記)になり得るため、両方の状態になり得る触などの相応法において、因に依存した善などの状態を求めるべきであって、自性から求めるべきではない。同様に、因(根)においても、善などの状態は他のもの(如理作意など)に依存していると求めるべきであって、自性からではない。“相応する因において自性から善などの状態がある”と説かれたことは適切ではない。そして、それが探求されるとき、それは如理作意などに依存しているのであるから、因におけるのと同様に、相応法においても善などの状態は如理作意などに依存しているのであり、因に依存しているのではないということが立証される、というのが意図である。

Ārabhitvāpīti ettha pi-saddena imamatthaṃ dasseti – rūpāyatanādimatte yasmiṃ kismiñci ekasmiṃ aṭṭhatvā ‘‘yaṃ yaṃ dhammaṃ ārabbhā’’ti aniyamena sabbarūpāyatana…pe… dhammāyatanānañca ārammaṇapaccayabhāvassa vuttattā na koci dhammo na hotīti.

“依拠しても(ārabhitvāpi)”において、“も(pi)”という語は次の意味を示している。色処などの限定された何らかの一つに留まることなく、“どのような法を依拠(所縁と)しても”と無限定に、すべての色処……法処が所縁縁の状態であることが説かれているため、縁とならない法は一つも存在しないということである。

‘‘Chandavato kiṃ nāma na sijjhatī’’tiādikaṃ purimābhisaṅkhārūpanissayaṃ labhitvā uppajjamāne citte chandādayo dhurabhūtā jeṭṭhakabhūtā sayaṃ sampayuttadhamme sādhayamānā hutvā pavattanti, taṃsampayuttadhammā ca tesaṃ vase vattanti hīnādibhāvena tadanuvattanato, tena te adhipatipaccayā honti. Garukātabbampi ārammaṇaṃ tanninnapoṇapabbhārānaṃ paccavekkhaṇaassādamaggaphalānaṃ attano vase vattayamānaṃ viya paccayo hoti, tasmāyaṃ attādhīnānaṃ patibhāvena upakārakatā adhipatipaccayatāti daṭṭhabbā.

“意欲(chanda)ある者に、成し遂げられないことがあろうか”などの、前段階の形成(準備)としての親依止縁を得て生じる心において、意欲などが主導的なもの、最優先のものとなり、自ら相応法を達成させながら展開し、それらの相応法は、劣等な状態などの面でそれ(意欲など)に従うがゆえに、それらの支配下で展開する。それによって、それらは増上縁となる。重んずべき所縁(garukātabba ārammaṇa)もまた、それ(所縁)へと傾き、向かい、なだれ込む、省察・愛着・道・果を自らの支配下に置くかのように縁となる。したがって、自らに従うものにするという様態による饒益が、増上縁であると理解すべきである。

Manoviññāṇadhātūtiādi cittaniyamoti ettha ādi-saddena santīraṇānantaraṃ voṭṭhabbanaṃ, cutianantarā paṭisandhīti yassa yassa cittassa anantarā yaṃ yaṃ cittaṃ uppajjati, tassa tassa tadanantaruppādaniyamo taṃtaṃsahakārīpaccayavisiṭṭhassa purimapurimacittasseva vasena ijjhatīti dasseti. Bhāvanābalena pana vāritattāti ettha yathā rukkhassa vekhe dinne pupphituṃ samatthasseva pupphanaṃ na hoti, agadavekhe pana apanīte tāyayeva samatthatāya pupphanaṃ hoti, evamidhāpi bhāvanābalena vāritattā samuṭṭhāpanasamatthasseva asamuṭṭhāpanaṃ, tasmiñca apagate tāyayeva samatthatāya samuṭṭhāpanaṃ hotīti adhippāyo.

“意意識界等”とは心の規定(心規定)のことである。ここで“等”という語によって、推度の直後の確定、また死の直後の結生というように、どの心の直後にどの心が生じるかという、それぞれの心の直後の生起の規定は、それぞれの随伴する縁によって卓越したものとなった前々の心のみの力によって成就することを示している。また“修習の力によって阻止されるから”という点については、例えば、開花する能力のある木であっても、楔が打ち込まれている間は開花せず、毒の楔が取り除かれれば、その能力によって開花するのと同様に、ここでも修習の力によって阻止されているために(不善心などが)生起する能力があっても生起せず、それが去ったときには、その能力によって生起するという意味である。

Byañjanamattatovettha nānākaraṇaṃ paccetabbaṃ, na atthatoti upacayasantatiadhivacananiruttipadānaṃ viya saddatthamattato nānākaraṇaṃ, na vacanīyatthatoti [Pg.170] adhippāyo. Teneva saddatthavisesaṃ dassetuṃ ‘‘katha’’ntiādimāha. Tattha purimapacchimānaṃ nirodhuppādantarābhāvato nirantaruppādanasamatthatā anantarapaccayabhāvo. Rūpadhammānaṃ viya saṇṭhānābhāvato paccayapaccayuppannānaṃ sahāvaṭṭhānābhāvato ca ‘‘idamito heṭṭhā uddhaṃ tiriya’’nti vibhāgābhāvā attanā ekattamiva upanetvā suṭṭhu anantarabhāvena uppādanasamatthatā samanantarapaccayatā.

ここでは文言(表現)のみの違いを理解すべきであり、意味の違いではない。積集(upacaya)や相続(santati)という同義語や、語源的な名称(nirutti)や単語のように、言葉の意味(saddattha)のみの違いであり、語られるべき対象(意味内容)の違いではないという意味である。それゆえに、言葉の意味の特殊性を示すために“どのように”等と述べた。そこでは、前後の(心の)滅尽と生起の間に間隔がないことによって、間隔を置かずに生起させる能力が“無間縁(anantara-paccaya)”の状態である。また、色法のように形(saṇṭhāna)がなく、縁となる法と縁から生じた法が共に存在することもないため、“これはこれより下、上、横である”という区別がない。あたかも自分自身と一体であるかのように導き、見事に間隔のない状態で生起させる能力が“等無間縁(samanantara-paccaya)”性である。

Uppādanasamatthatāti ca abyāpārattā dhammānaṃ yasmiṃ yadākāre niruddhe vattamāne vā sati taṃtaṃvisesavantā dhammā honti, tassa sova ākāro vuccatīti daṭṭhabbo. Dhammānaṃ pavattimeva ca upādāya kālavohāroti nirodhā vuṭṭhahantassa nevasaññānāsaññāyatanaphalasamāpattīnaṃ asaññasattā cavantassa purimacutipacchimapaṭisandhīnañca nirodhuppādanirantaratāya kālantaratā natthīti daṭṭhabbā. Na hi tesaṃ antarā arūpadhammānaṃ pavatti atthi, yaṃ upādāya kālantaratā vucceyya, na ca rūpadhammappavatti arūpadhammappavattiyā antaraṃ karoti aññasantānattā. Rūpārūpadhammasantatiyo hi dve aññamaññaṃ visadisasabhāvattā aññamaññopakārabhāvena vattamānāpi visuṃyeva honti. Ekasantatiyañca purimapacchimānaṃ majjhe vattamānaṃ taṃsantatipariyāpannatāya antarakārakaṃ hoti. Tādisañca kañci nevasaññānāsaññāyatanaphalasamāpattīnaṃ majjhe natthi, na ca abhāvo antarakārako hoti abhāvattāyeva, tasmā javanānantarassa javanassa viya, bhavaṅgānantarassa bhavaṅgassa viya ca nirantaratā suṭṭhu ca anantaratā hotīti tathā uppādanasamatthatā nevasaññānāsaññāyatanacutīnampi daṭṭhabbā. Uppattiyā paccayabhāvo cettha anantarapaccayādīnaṃ pākaṭoti uppādanasamatthatāva vuttā. Paccuppannānaṃ pana dhammānaṃ pubbantāparantaparicchedena gahitānaṃ ‘‘uppajjatī’’ti vacanaṃ alabhantānaṃ ‘‘atīto dhammo paccuppannassa dhammassa anantarapaccayena paccayo’’tiādinā (paṭṭhā. 2.18.5) anantarādipaccayabhāvo vuttoti na so uppattiyaṃyevāti viññāyati. Na hi kusalādiggahaṇaṃ viya paccuppannaggahaṇaṃ aparicchedaṃ, yato uppattimattasamaṅginoyeva ca gahaṇaṃ siyā, teneva ca atītattike paṭiccavārādayo na santīti.

“生起させる能力”とは、諸法に(自律的な)作用(byāpāra)がないため、ある法がある状態で滅したとき、あるいは存在しているときに、それぞれの特徴を持つ諸法が生じるなら、その(滅や存在という)あり方そのものが(縁の)能力と呼ばれていると知るべきである。また、諸法の生起(転起)に依拠して時間の概念(kālavohāro)があるため、滅尽定から出定する者の非想非非想処(の心)と果等至(の心)、また無想天から没する者の(無想天に入る前の)死心と(出た後の)結生心については、滅尽と生起に間隔がないため、時間の隔たりはないと知るべきである。なぜなら、それらの間に、時間に依拠して言われるべき名法( arūpadhamma)の生起が存在しないからである。また、色法の生起が名法の生起の“間”を作ることもない。なぜなら、それらは別の相続(santāna)だからである。色法と名法の相続という二つは、互いに異なる性質を持つため、互いに助け合う状態で存在していても、別個のものである。一方、一つの相続において前後の間に存在するものは、その相続に含まれるがゆえに“間”を作るものとなる。そのようなものは非想非非想処と果等至の間には存在せず、また“非存在(abhāva)”は、非存在であるがゆえに“間”を作るものとはなり得ない。したがって、速行の直後の速行のように、あるいは有分の直後の有分のように、間隔のなさと見事な無間性がある。それゆえ、非想非非想処や(無想天へ入る前の)死心についても、同様に(次の心を)生起させる能力があると見なされるべきである。ここでは生起における縁の状態が、無間縁などにおいて明白であるため、“生起させる能力”とのみ述べられている。しかし、過去・未来の限定をもって把握された現在の諸法で“生起する”という言葉を得られないものについても、“過去の法は、現在の法の無間縁によって縁となる”(パッターナ)等と、無間縁などの状態が説かれている。したがって、それは生起においてのみ(認められるもの)ではないと理解される。善(不善)などの把握と同様に、現在(の法)の把握に限定はない。それゆえ、生起の瞬間を具足しているものだけが把握されるべきであり、そのために過去三世(atītattika)には縁起の門(paṭiccavārādayo)などが存在しないのである。

Uppajjamānova [Pg.171] sahuppādabhāvenāti etthāpi uppattiyā paccayabhāvena pākaṭena ṭhitiyāpi paccayabhāvaṃ nidassetīti daṭṭhabbaṃ, paccayuppannānaṃ pana sahajātabhāvena upakārakatā sahajātapaccayatāti.

“生じつつあることが、共に生じる状態によって”というここにおいても、明白である“生起”における縁の状態によって、“持続(ṭhiti)”における縁の状態も示していると知るべきである。縁から生じた諸法に対して、共に生じる(倶生する)状態によって助けることが“倶生縁(sahajātapaccaya)”である。

Attano upakārakassa upakārakatā aññamaññapaccayatā, upakārakatā ca aññamaññatāvaseneva daṭṭhabbā, na sahajātādivasena. Sahajātādipaccayo hontoyeva hi koci aññamaññapaccayo na hoti, na ca purejātapacchājātabhāvehi upakārakassa upakārakā vatthukhandhā aññamaññapaccayā hontīti.

自分を助けるものに対して(自分も)助ける状態が“相互縁(aññamaññapaccaya)”であり、その助ける状態は相互性という点においてのみ理解されるべきで、倶生などの点ではない。なぜなら、倶生縁などであっても相互縁ではないものがあるからであり、また前生(purejāta)や後生(pacchājāta)の状態によって助けるものに対して(逆方向に)助ける依処(vatthu)や蘊(khandha)が相互縁となるわけではないからである。

Taruādīnaṃ pathavī viya adhiṭṭhānākārena pathavīdhātu sesadhātūnaṃ, cakkhādayo ca cakkhuviññāṇādīnaṃ upakārakā cittakammassa paṭādayo viya nissayākārena khandhādayo taṃtaṃnissayānaṃ khandhādīnaṃ.

樹木などにとっての大地のように、依持の態様(adhiṭṭhānākāra)によって、地界は他の(大)種(dhātu)の、また眼などは眼識などの助けとなる。あるいは、絵画にとっての布などのように、依止の態様(nissayākāra)によって、蘊などはそれぞれの依止となる蘊などの助けとなる。

Tadadhīnavuttitāya attano phalena nissitoti yaṃ kiñci kāraṇaṃ nissayoti vadati. Tattha yo bhuso, taṃ upanissayoti niddhāreti.

“それに依存して存在することにより、自らの結果によって依止(nissito)している”という。ゆえに、いかなる原因であれ“依止(nissaya)”と言う。その中で強力(bhuso)なものを“親依止(upanissaya:親依縁)”と規定する。

Pakatoti ettha pa-kāro upasaggo, so attano phalassa uppādane samatthabhāvena suṭṭhukatataṃ dīpeti. Tathā ca kataṃ attano santāne kataṃ hotīti āha ‘‘attano santāne’’ti. Karaṇañca duvidhaṃ nipphādanaṃ upasevanañcāti dassetuṃ ‘‘nipphādito vā’’tiādimāha. Tattha upasevito vāti etena kāyaallīyāpanavasena upabhogūpasevanaṃ vijānanādivasena ārammaṇūpasevanañca dassetīti daṭṭhabbaṃ. Tena anāgatānampi cakkhusampadādīnaṃ ārammaṇūpasevanena yathāpaṭisevitānaṃ pakatūpanissayatā vuttā hoti.

“自然の(pakato)”において、パ(pa-)は接頭辞であり、自らの結果を生起させることに長けている(よく成された)状態を示している。そのように“成された(kata)”とは、自らの相続において成されたことであるとして“自らの相続において”と述べた。また“成す(karaṇa)”には、達成(nipphādana)と親近(upasevana)の二種類があることを示すために“達成された、あるいは”等と述べた。ここで“親近された”という言葉によって、身を寄せることによる受容(upabhoga)としての親近と、認識などによる所縁としての親近を示していると知るべきである。それによって、まだ生じていない未来の眼の具足(cakkhusampadā)なども、所縁としての親近によって、親近された通りに“自然親依縁(pakatūpanissaya)”となることが説かれている。

Yathā pacchājātena vinā santānāvicchedahetubhāvaṃ agacchantānaṃ dhammānaṃ ye pacchājātākārena upakārakā, tesaṃ sā vippayuttākārādīhi visiṭṭhā upakārakatā pacchājātapaccayatā, tathā nissayārammaṇākārādīhi visiṭṭhā purejātabhāvena vinā upakārakabhāvaṃ agacchantānaṃ vatthārammaṇānaṃ purejātākārena upakārakatā purejātapaccayatā, evaṃ sabbattha paccayānaṃ paccayantarākāravisiṭṭhā upakārakatā yojetabbā.

後生(の法)なしには(前の法の)相続が断絶しない原因の状態に至ることができない諸法にとって、後生のあり方で助けるものが、離生(vippayutta)のあり方などによって卓越した助けとなることが“後生縁(pacchājātapaccaya)”である。同様に、依止(nissaya)や所縁(ārammaṇa)のあり方などによって卓越しており、前生(の法)の状態なしには助ける状態に至ることができない依処や所縁が、前生のあり方で助けることが“前生縁(purejātapaccaya)”である。このように、すべての箇所において、他の縁のあり方によって卓越した助けの状態を関連づけるべきである。

Gijjhapotakasarīrānaṃ [Pg.172] āhārāsācetanā viyāti etena manosañcetanāhāravasena pavattamānehi arūpadhammehi rūpakāyassa upatthambhitabhāvaṃ dasseti. Teneva ‘‘āhārāsā viyā’’ti avatvā cetanāgahaṇaṃ karoti.

“鷲の雛の体に対する食への期待(の思)のように”というこの記述によって、意成思食の力によって生じている無色法(名法)によって、色身(肉体)が支えられている状態を示している。それゆえに、“食への期待のように”と言わずに、“思(意欲)”という言葉を用いている。

Kusalādibhāvena attanā sadisassa payogena karaṇīyassa punappunaṃ karaṇaṃ pavattanaṃ āsevanaṭṭho, attasadisasabhāvatāpādanaṃ vāsanaṃ vā. Ganthādīsu purimāpurimābhiyogo viyāti purimā purimā āsevanā viyāti adhippāyo.

習行(習熟)の意味とは、善などの性質によって自分と同じものを、行為(加行)によってなされるべきことを繰り返し行うこと、あるいは自分と同じ性質をもたらすこと(薫習)である。“経典(聖典)等における前々の従事のように”とは、前々の習行(習熟)のようなものであるという意味である。

Cittappayogo cittakiriyā, āyūhananti attho. Yathā hi kāyavacīpayogo viññatti, evaṃ cittappayogo cetanā. Sā tāya uppannakiriyatāvisiṭṭhe santāne sesapaccayasamāgame pavattamānānaṃ vipākakaṭattārūpānampi teneva kiriyabhāvena upakārikā hoti. Tassa hi kiriyabhāvassa pavattattā tesaṃ pavatti, na aññathāti. Sahajātānaṃ pana tena upakārikāti kiṃ vattabbanti.

心の適用(加行)とは心の作用であり、積集(努力)という意味である。身口の適用が表象(表色)であるように、心の適用は思(意志)である。それは、その(思によって)生じた作用という特性を持つ相続において、他の諸縁が会合した際に生じる異熟や業生成色に対しても、まさにその作用のあり方によって助けとなる。その作用のあり方が生じることによって、それら(果報など)が生じるのであり、それ以外ではないからである。共生するもの(共生法)に対して、それ(思)が助けとなることについては、何を言う必要があろうか。

Nirussāhasantabhāvenāti etena saussāhehi vipākadhammadhammehi kusalākusalehi sārammaṇādibhāvena sadisavipākabhāvaṃ dasseti. So hi vipākānaṃ payogena asādhetabbatāya payogena aññathā vā sesapaccayesu siddhesu kammassa kaṭattāyeva siddhito nirussāho santabhāvo hoti, na kilesavūpasamasantabhāvo, tathāsantasabhāvatoyeva bhavaṅgādayo duviññeyyā. Pañcadvārepi hi javanappavattiyā rūpādīnaṃ gahitatā viññāyati, abhinipātasampaṭicchanasantīraṇamattā pana vipākā duviññeyyāyeva. Nirussāhasantabhāvāyāti nirussāhasantabhāvatthāya. Etena tappaccayavataṃ avipākānampi vipākānukulaṃ pavattiṃ dasseti.

“努力のない静穏な状態によって”という記述により、努力を伴う異熟の性質を持つ法(善・不善)によって、対象(所縁)などのあり方を通じて、それらに似た異熟の状態を示している。なぜなら、異熟は努力によって達成されるべきものではなく、努力によって、あるいは他の方法で残りの諸縁が整ったとしても、ただ業のなされた状態からのみ成立するため、努力のない静穏な状態なのであり、煩悩の静止による静穏な状態ではないからである。そのような静穏な性質であるからこそ、有分心などは知りがたいのである。五門においても、速行の生起によって色などが捉えられたことは知られるが、衝突、受持、推度といった単なる異熟は知りがたいのである。“努力のない静穏な状態のために”とは、努力のない静穏な状態を目的とすることである。これによって、その縁を持つ非異熟の法であっても、異熟に順ずる生起を示している。

Satipi janakatte upatthambhakattaṃ āhārānaṃ padhānakiccanti āha ‘‘rūpārūpānaṃ upatthambhakattenā’’ti. Upatthambhakattañhi satipi janakatte arūpīnaṃ āhārānaṃ āhārajarūpasamuṭṭhāpakarūpāhārassa ca hoti, asatipi catusamuṭṭhānikarūpūpatthambhakarūpāhārassa, asati pana upatthambhakatte āhārānaṃ janakattaṃ natthīti upatthambhakattaṃ padhānaṃ. Janayamānopi hi [Pg.173] āhāro avicchedavasena upatthambhayamānoyeva janetīti upatthambhanabhāvo āhārabhāvoti.

“(法を)生じさせる性質があるとしても、支持する性質(支持性)こそが食の主要な機能である”として、“色法と無色法を支持する性質によって”と言われる。なぜなら、支持する性質は、無色(名)の食や、食生の色を立たせる色食において、生じさせる性質がある場合でも存在し、また四因生の色を支持する色食において(生じさせる性質が)ない場合でも存在するが、支持する性質がない場合には、食が生じさせる性質を持つことはないからであり、ゆえに支持する性質が主要なのである。なぜなら、食は(法を)生じさせる際にも、断絶しないように支持しながら生じさせるのであり、支持する状態こそが食の状態であるからである。

Adhipatiyaṭṭhenāti ettha na adhipatipaccayadhammānaṃ viya pavattinivārake abhibhavitvā pavattanena garubhāvo adhipatiyaṭṭho, atha kho dassanādikiccesu cakkhuviññāṇādīhi jīvane jīvantehi sukhitādibhāve sukhitādīhi adhimokkhapaggahupaṭṭhānāvikkhepajānanesu anaññātaññassāmīti pavattiyaṃ ājānane aññātāvībhāve ca saddhādisahajātehīti evaṃ taṃtaṃkiccesu cakkhādipaccayehi cakkhādīnaṃ anuvattanīyatā. Tesu tesu hi kiccesu cakkhādīnaṃ issariyaṃ tappaccayānañca tadanuvattanena tattha pavattīti. Itthipurisindriyānaṃ pana yadipi liṅgādīhi anuvattanīyatā atthi, sā pana na paccayabhāvato. Yathā hi jīvitāhārā yesaṃ paccayā honti, te tesaṃ anupālakaupatthambhakā atthi, avigatapaccayabhūtā ca honti, na evaṃ itthipurisabhāvā liṅgādīnaṃ kenaci pakārena upakārakā honti, kevalaṃ pana yathāsakeheva paccayehi pavattamānānaṃ liṅgādīnaṃ yathā itthādiggahaṇassa paccayabhāvo hoti, tato aññenākārena taṃsahitasantāne appavattito liṅgādīhi anuvattanīyatā indriyatā ca tesaṃ vuccati, tasmā na tesaṃ indriyapaccayabhāvo vutto. Cakkhādayo arūpadhammānaṃyevāti ettha sukhadukkhindriyānipi cakkhādiggahaṇena gahitānīti daṭṭhabbāni.

“支配(増上)の意味において”という点について、ここでは増上縁の諸法のように、生起を妨げるものを圧倒して生起することによる重き状態が支配の意味なのではない。むしろ、見ることなどの機能において眼識などによって、生存において命根によって、幸福な状態などにおいて楽受などによって、信解・精励・現起・不散乱・知解(慧)において未知当知根などによって、生起における理解において既知根などによって、信などの共生法を伴って、というように、それぞれの機能において眼などの縁によって眼などが従わしめること(随順性)を指す。なぜなら、それぞれの機能において眼などの主権があり、その縁となる諸法がそれに従うことによって、そこでの生起があるからである。しかし、女根・男根については、姿形(特徴)などによる随順性があるとしても、それは縁の状態(縁性)によるものではない。例えば、命根や食がそれらの縁となるものに対して保護・支持し、不離縁の状態であるのに対し、女・男の状態が姿形などに対してそのように助けとなるわけではない。ただ、それぞれの縁によって生じている姿形などが、例えば“女”などとして把握されることの縁となるように、それ以外のあり方でその状態を伴う相続において生じないことから、姿形などによる随順性とそれらの根性が説かれるのであり、それゆえにそれらの根縁としての性質は説かれていない。眼などは無色法に対してのみ(縁となる)という点において、ここでは苦・楽の諸根も“眼など”という把握に含まれると見るべきである。

Lakkhaṇārammaṇūpanijjhānabhūtānaṃ vitakkādīnaṃ vitakkanādivasena ārammaṇaṃ upagantvā nijjhānaṃ pekkhanaṃ, cintanaṃ vā vitakkādīnaṃyeva sādhāraṇo byāpāro upanijjhāyanaṭṭho. Ṭhapetvā sukhadukkhavedanādvayanti sukhindriyadukkhindriyadvayaṃ ṭhapetvāti adhippāyo. ‘‘Sabbānipī’’ti vatvā ‘‘sattajhānaṅgānī’’ti vacanena ajhānaṅgānaṃ upekkhācittekaggatānaṃ nivattanaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Yadi evaṃ ‘‘satta jhānaṅgānī’’ti eteneva siddhe ‘‘ṭhapetvā sukhadukkhavedanādvaya’’nti kasmā vuttaṃ? Vedanābhedesu pañcasu sukhadukkhadvayassa ekantena ajhānaṅgattadassanatthaṃ jhānaṅgaṭṭhāne niddiṭṭhattā. Satipi vā jhānaṅgavohāre vedanābhedadvayassa ekantena jhānapaccayattābhāvadassanatthaṃ. Upekkhācittekaggatānaṃ pana yadipi jhānapaccayattābhāvo atthi, jhānapaccayabhāvo pana na natthīti ‘‘sabbānipi satta jhānaṅgānī’’ti ettha gahaṇaṃ [Pg.174] kataṃ. Tattha ‘‘sabbānipī’’ti vacanaṃ sabbakusalādibhedasaṅgaṇhanatthaṃ, na pana sabbacittuppādagatasaṅgaṇhanatthanti daṭṭhabbaṃ.

特徴や対象を密接に観察する(静慮する)状態にある尋などの、尋ねることなどによって対象に近づいて密接に観察すること、あるいは考えることが、尋などの共通の役割である“静慮の意味”である。“苦楽の二つの感受を除いて”とは、楽根と苦根の二つを除いてという意味である。“すべてであっても”と言った後に“七つの禅支”と言うことで、禅支ではない捨と心一境性を除外していると見るべきである。もしそうなら、“七つの禅支”と言うだけで十分なのに、なぜ“苦楽の二つの感受を除いて”と言ったのか。それは、五種類の感受の中で、苦と楽の二つが全く禅支ではないことを示すために、禅支の箇所で示されたのである。あるいは、禅支という呼称があるとしても、二つの感受の区別において、それらが決定的に禅の縁ではないことを示すためである。一方、捨と心一境性については、それらが禅の縁ではない場合もあるが、禅の縁である場合も(他の構成において)あるため、“すべてであっても七つの禅支”という表現の中に含められている。そこでの“すべてであっても”という言葉は、すべての善などの分類を包含するためのものであり、すべての心生起に属するものを包含するためのものではないと見るべきである。

Yato tato vāti sammā vā micchā vāti attho. Ete pana dvepi jhānamaggapaccayā ahetukacittesu na labbhantīti idaṃ ahetukacittesu na labbhanti, na sahetukacittesūti sahetukacittesu alābhābhāvadassanatthaṃ vuttaṃ, na ahetukacittesu lābhābhāvadassanatthanti. Evaṃ atthe gayhamāne ahetukacittesu katthaci kassaci lābho na vāritoti ettakameva viññāyeyya, na savitakkāhetukacittesu jhānapaccayasseva alābhābhāvadassanatthaṃ katanti. Ahetukacittesu vā lābhābhāvadassanatthe pana imasmiṃ vacane savitakkāhetukacittesu jhānapaccayassa lābhābhāvo āpajjati, tasmā yena alābhena dhammasaṅgaṇiyaṃ manodhātuādīnaṃ saṅgahasuññatavāresu jhānaṃ na uddhaṭaṃ, taṃ alābhaṃ sandhāya esa jhānapaccayassapi ahetukacittesu alābho vuttoti veditabbo. Yathā hi sahetukesu vitakkādīnaṃ sahajāte saṃkaḍḍhitvā ekattagatabhāvakaraṇaṃ upanijjhāyanabyāpāro balavā, na tathā ahetukacittesu hoti. Imasmiṃ pana pakaraṇe dubbalampi upanijjhāyanaṃ yadipi kiñcimattampi atthi, tena upakārakatā hotīti savitakkāhetukacittesupi jhānapaccayo vuttova, tasmā ye evaṃ paṭhanti ‘‘na ete pana dvepi jhānamaggapaccayā yathāsaṅkhyaṃ dvipañcaviññāṇaahetukacittesu labbhantī’’ti, tesaṃ so pāṭho sundarataro, imassa pakaraṇassāyaṃ atthavaṇṇanā, na dhammasaṅgaṇiyāti.

“どこから(Yato tato vā)”とは、あるいは正しく、あるいは誤ってという意味である。“これら二つ(禅・道の縁)も無因心においては得られない”という記述は、無因心において得られないことを示すために述べられたのであり、有因心において得られないことを示すためではない。すなわち、有因心において得られないことがないことを示すためのものである。このように意味を解釈する場合、無因心において、何らかの法がどこかで得られることが禁じられているわけではないと理解すべきであり、有尋の無因心において禅縁そのものが得られないことを示すために作成されたのではない。しかし、この言葉が無因心において(禅縁が)得られないことを示すものであるという解釈に立てば、有尋の無因心において禅縁が得られないことになってしまう。それゆえ、‘法集論’の意界などの摂空聚(摂無分)の節において、禅が挙げられていないのは、その(禅縁の)欠如を指しているのである。したがって、その欠如を考慮して“無因心において禅縁もまた得られない”と述べられていると知るべきである。けだし、有因心においては、尋などが倶生法を引き寄せて一体化させる“近察(禅)”の作用が強いが、無因心においてはそのようではない。しかし、この論書(パカラナ)においては、たとえ微弱であっても何らかの近察があるならば、それによって助成の力が生じるため、有尋の無因心においても禅縁が説かれているのである。したがって、“これら二つの禅・道の縁は、それぞれ五識および無因心においては得られない”と読む者たちがいるが、彼らのその読みの方が(この論書の文脈としては)優れている。これがこの論書の義釈であり、‘法集論’の義釈ではない。

Samaṃ pakārehi yuttatāya ekībhāvopagamena viya upakārakatā sampayuttapaccayatā.

等しい相(あり方)をもって結合し、一体化するかのようにして助けるあり方が、相応縁である。

Yuttānampi sataṃ vippayuttabhāvena nānattūpagamena upakārakatā vippayuttapaccayatā. Na hi vatthusahajātapacchājātavasena ayuttānaṃ rūpādīnaṃ ārammaṇādibhāvena upakārakānaṃ vippayuttānaṃ vippayuttapaccayatā atthīti. Rūpānaṃ pana rūpehi satipi avinibbhoge vippayogoyeva natthīti na tesaṃ vippayuttapaccayatā. Vuttañhi ‘‘catūhi sampayogo catūhi vippayogo’’ti (dhātu. 3).

結合しているものであっても、離れている状態によって、別個のものとして助けるあり方が、不相応縁である。というのも、依処倶生(物質と心)や後生(後の心と前の体)の力によって、結合していない色などの法が、所縁などの状態によって助ける場合には、不相応であるからといって“不相応縁”とはならないからである。また、色と色の間には、たとえ分離不可能(不離色)であっても不相応ということがないため、それらに不相応縁はない。ゆえに“四つによって相応し、四つによって不相応である”と言われている。

Paccuppannalakkhaṇenāti [Pg.175] paccuppannasabhāvena. Tena ‘‘atthi me pāpakammaṃ kata’’nti (pārā. 38), ‘‘atthekacco puggalo attahitāya paṭipanno’’ti (pu. pa. mātikā 4.24) ca evamādīsu vuttaṃ nibbattaupalabbhamānatālakkhaṇaṃ atthibhāvaṃ nivāreti. Satipi janakatte upatthambhakappadhānā atthibhāvena upakārakatāti āha ‘‘upatthambhakattenā’’ti. Idañca upatthambhakattaṃ vatthārammaṇasahajātādīnaṃ sādhāraṇaṃ atthibhāvena upakārakattaṃ daṭṭhabbaṃ.

“現在という特徴によって”とは、現在の自性によってということである。これにより、“私にはなされた悪業がある”とか“ある一人の個人が自利のために修行している”といった文脈で述べられている、生起して認識されるという特徴としての“存在”を(縁としての存在から)除外している。たとえ(法を)生じさせる性質があっても、支えること(資助)が主となる“存在”の状態によって助けることを、“支えること(資助)によって”と言う。この資助の状態は、依処、所縁、倶生などの諸法が“存在”することによって助けるという点において、共通して見られるべき性質である。

Ārammaṇe phusanādivasena vattamānānaṃ phassādīnaṃ anekesaṃ sahabhāvo natthīti ekasmiṃ phassādisamudāye sati dutiyo na hoti, asati pana hoti, tena natthibhāvena upakārakatā natthipaccayatā. Satipi purimataracittānaṃ natthibhāve na tāni natthibhāvena upakārakāni, anantarameva pana attano atthibhāvena pavattiokāsaṃ alabhamānānaṃ natthibhāvena pavattiokāsaṃ dadamānaṃ viya upakārakaṃ hotīti ‘‘pavattiokāsadānena upakārakatā’’ti āha.

所縁における触などの多くの(法が)活動しているとき、それらが(同一の心の中に)並び立つことはない。一つの触などの集まりがあるときには第二のものは存在せず、存在しないときに(次の法が)生じる。その“無の状態”によって助けることが、無縁である。前の方の心たちが無の状態であっても、それらが単に無の状態であるからといって助けているわけではない。直後に、自分自身が存在する状態では生起の機会を得られない(後続の)法に対して、無の状態になることで生起の機会を与えるかのようにして助けるのである。ゆえに“生起の機会を与えることによる助け”と言う。

Ettha ca abhāvamattena upakārakatā okāsadānaṃ natthipaccayatā, sabhāvāvigamena appavattamānānaṃ sabhāvavigamena upakārakatā vigatapaccayatā, natthitā ca nirodhānantarasuññatā, vigatatā nirodhappattatā, ayametesaṃ viseso, tathā atthitāya sasabhāvato upakārakatā atthipaccayatā, sabhāvāvigamena nirodhassa appattiyā upakārakatā avigatapaccayatāti paccayabhāvaviseso dhammāvisesepi veditabbo. Dhammānañhi sattivisesaṃ sabbaṃ yāthāvato abhisambujjhitvā tathāgatena catuvīsatipaccayavisesā vuttāti bhagavati saddhāya ‘‘evaṃvisesā ete dhammā’’ti sutamayañāṇaṃ uppādetvā cintābhāvanāmayehi tadabhisamayāya yogo kātabbo.

ここで、非存在であることそのものによって助けること、すなわち機会を与えることが無縁であり、自性が去っていないうちは生起しないものに対して、自性が去ることによって助けることが離縁である。また、“無”とは滅尽の直後の空(空虚)であり、“離”とは滅尽に至った状態である。これがこれらの違いである。同様に、存在(有)によって自性から助けることが有縁であり、自性が去らないことによって(後続の法の)滅尽を妨げるようにして助けることが不離縁である。このように、法自体は同じであっても、縁としてのあり方の違いを理解すべきである。諸法の力の違いをすべて正しく悟って、如来によって二十四の縁の区別が説かれたのである。したがって、世尊に対する信仰をもち、“これらの法にはこのような違いがあるのだ”という聞所成慧を生じさせ、思所成慧・修所成慧によって、その覚悟(通達)のために精進すべきである。

Catūsu khandhesu ekassapi asaṅgahitattābhāvato nāmadhammekadesatā anantarādīnaṃ natthīti ‘‘nāmadhammāvā’’ti vatvā na kevalaṃ paccayapaccayuppannabhāve bhajantānaṃ catunnaṃyeva khandhānaṃ nāmatā, atha kho nibbānañca nāmamevāti dassento ‘‘nibbānassa asaṅgahitattā’’tiādimāha. Purejātapaccayo rūpekadesoti ettha ekadesavacanena rūparūpato [Pg.176] aññaṃ vajjeti, rūparūpaṃ pana kusalattike anāgatampi purejātapaccayabhāvena aññattha āgatameva. Vuttañhi ‘‘anidassanaappaṭigho dhammo anidassanaappaṭighassa dhammassa purejātapaccayena paccayo – ārammaṇapurejātaṃ, vatthupurejātaṃ. Ārammaṇapurejātaṃ vatthuṃ itthindriyaṃ purisindriyaṃ āpodhātuṃ kabaḷīkāraṃ āhāraṃ aniccato…pe… domanassaṃ uppajjatī’’ti (paṭṭhā. 2.22.39).

四蘊(受・想・行・識)のどれ一つとして(等無間縁などに)含まれないことはないので、等無間縁などは名法の一部ではない。それゆえ“名法のみである”と述べて、単に縁と縁生の状態にある四蘊だけが名法なのではなく、涅槃もまた名法であることを示すために、“涅槃が含まれないから”等と述べた。前生縁は色の一部である。ここで“一部”という言葉によって、色法(ルーパ・ルーパ)以外のものを除外している。しかし、色法そのものは、善三法(クサラ・ティッカ)においては未来の法であっても、前生縁の状態として他の箇所ですでに説かれている。すなわち“無見無対の見ることのできない法は、無見無対の法に対して前生縁によって縁となる。すなわち、所縁前生、依処前生である。所縁前生として、依処、女根、男根、地大、段食を無常であると……(中略)……憂いが生じる”と説かれている通りである。

Paccayuddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

縁の提示の釈(縁聚釈)が終了した。

Paccayaniddeso

縁の解説(縁分別)

1. Hetupaccayaniddesavaṇṇanā

1. 因縁(いんえん)の解説の釈

1. Yo hetupaccayoti uddiṭṭho, so evaṃ veditabboti etena hetusaṅkhātassa paccayadhammassa hetusampayuttakataṃsamuṭṭhānarūpasaṅkhātānaṃ paccayuppannānaṃ hetupaccayena paccayabhāvo hetupaccayoti uddiṭṭhoti. Yo pana hetubhāvena yathāvutto paccayadhammo yathāvuttānaṃ paccayuppannānaṃ paccayo hoti, so hetupaccayoti uddiṭṭhoti veditabboti dasseti. Ubhayathāpi hetubhāvena upakārakatā hetupaccayoti uddiṭṭhoti dassitaṃ hoti. Esa nayo sesapaccayesupi. Upakārakatā pana dhammasabhāvo eva, na dhammato aññā atthīti. Tathā tathā upakārakaṃ taṃ taṃ dhammaṃ dassento hi bhagavā taṃ taṃ upakārakataṃ dassetīti.

1. “因縁(hetupaccaya)として提示されたものは、このように理解されるべきである”という一節は、これによって、因と称される縁法が、因相応およびそれによって生じた色法(因等起色)と称される縁生法に対して、因縁として縁(条件)となるあり方が因縁として提示されたのである。また、前述のような縁法が、因であることによって、前述のような縁生法の縁となることが“因縁として提示された”と理解されるべきであることを示している。いずれにせよ、因の状態による助益の状態(upakārakatā)が因縁として提示されたことが示されている。この理趣は他の縁においても同様である。しかし、助益の状態とは法の自性そのものであり、法とは別に存在するものではない。世尊は、そのように助益するそれぞれの法を示すことによって、それぞれの助益の状態を示されているのである。

Hetū hetusampayuttakānanti ettha paṭhamo hetu-saddo paccattaniddiṭṭho paccayaniddeso. Tena etassa hetubhāvena upakārakatā hetupaccayatāti dasseti. Dutiyo paccayuppannavisesanaṃ. Tena na yesaṃ kesañci sampayuttakānaṃ hetupaccayabhāvena paccayo hoti, atha kho hetunā sampayuttānamevāti dasseti. Nanu ca sampayuttasaddassa sāpekkhattā dutiye hetusadde avijjamānepi aññassa apekkhitabbassa aniddiṭṭhattā attanāva sampayuttakānaṃ hetupaccayena paccayoti ayamattho viññāyatīti? Nāyaṃ ekanto. Hetusaddo hi paccattaniddiṭṭho ‘‘hetupaccayena paccayo’’ti ettheva byāvaṭo yadā gayhati[Pg.177], tadā sampayuttavisesanaṃ na hotīti sampayuttā avisiṭṭhā ye keci gahitā bhaveyyunti evaṃ sampayuttasaddena attani eva byāvaṭena hetusaddena visesanena vinā yesaṃ kesañci sampayuttānaṃ gahaṇaṃ hotīti taṃ sandhāya ‘‘athāpi…pe… attho bhaveyyā’’ti āha. Nanu yathā ‘‘arūpino āhārā sampayuttakānaṃ dhammāna’’nti (paṭṭhā. 1.1.15), ‘‘arūpino indriyā sampayuttakāna’’nti (paṭṭhā. 1.1.16) ca vutte dutiyena āhāraggahaṇena indriyaggahaṇena ca vināpi āhārindriyasampayuttakāva gayhanti, evamidhāpi siyāti? Na, āhārindriyāsampayuttassa abhāvato. Vajjetabbābhāvato hi tattha dutiyaāhārindriyaggahaṇe asatipi taṃsampayuttakāva gayhantīti taṃ na kataṃ, idha pana vajjetabbaṃ atthīti vattabbaṃ dutiyaṃ hetuggahaṇanti.

“因(hetū)は因相応の諸法に対して(hetusampayuttakānaṃ)”という箇所において、最初の“因(hetū)”という言葉は主格として示された縁の説示である。それによって、これが因の状態によって助益すること、すなわち因縁であることを示している。二番目(の“因”)は、縁生法の修飾語である。それによって、いかなる相応法に対しても因縁として縁となるのではなく、ただ因と相応する諸法に対してのみ(縁となるの)であることを示している。もし“相応(sampayutta)”という言葉は他を待つ(関係性を示す)性質があるため、二番目の“因”という言葉がなくとも、他に期待されるべきものが示されていない以上、自分自身(その因)と相応する諸法に対して因縁として縁となると解釈されるのではないか、という疑問がある。しかし、それは決まったことではない。主格で示された“因”という言葉が“因縁として縁となる”という点においてのみ関わると見なされる場合、それは“相応”の修飾語とはならず、修飾されない任意の相応法が取られることになりかねない。このように、それ自体に関わる因という言葉による修飾なしに、任意の相応法が取られることを考慮して、“たとえそうであっても……(中略)……意味をなすであろう”と述べられたのである。では、“無色の食は相応する諸法に対して”や“無色の根は相応する諸法に対して”と言われるように、二番目の“食”や“根”という言葉がなくとも、食や根と相応するものだけが取られるのと同様に、ここでもそのようになるのではないか。そうではない。食や根と相応しない(相応法)というものは存在しないからである。そこでは除外されるべきものがないため、二番目の食や根の言葉がなくても、それと相応するものだけが取られるのであり、それゆえ(繰り返して)書かれていないのである。しかし、ここでは除外されるべきものが存在するため、二番目の“因(hetu)”の語が述べられるべきなのである。

Evampi hetū hetusampayuttakānanti ettha hetusampayuttakānaṃ so eva sampayuttakahetūti visesanassa akatattā yo koci hetu yassa kassaci hetusampayuttakassa hetupaccayena paccayoti āpajjatīti? Nāpajjati, paccattaniddiṭṭhasseva hetussa puna sampayuttavisesanabhāvena vuttattā, etadatthameva ca vināpi dutiyena hetusaddena hetusampayuttabhāve siddhepi tassa gahaṇaṃ kataṃ. Atha vā asati dutiye hetusadde hetusampayuttakānaṃ hetupaccayena paccayo, na pana hetūnanti evampi gahaṇaṃ siyāti tannivāraṇatthaṃ so vutto, tena hetusampayuttabhāvaṃ ye labhanti, tesaṃ sabbesaṃ hetūnaṃ aññesampi hetupaccayena paccayoti dassitaṃ hoti. Yasmā pana hetujhānamaggā patiṭṭhāmattādibhāvena nirapekkhā, na āhārindriyā viya sāpekkhā eva, tasmā etesveva dutiyaṃ hetādiggahaṇaṃ kataṃ. Āhārindriyā pana āharitabbaisitabbāpekkhā eva, tasmā te vināpi dutiyena āhārindriyaggahaṇena attanā eva āharitabbe ca isitabbe ca āhārindriyabhūte aññe ca sampayuttake paricchindantīti taṃ tattha na kataṃ, idha ca dutiyena hetuggahaṇena paccayuppannānaṃ hetunā paccayabhūteneva sampayuttānaṃ hetūnaṃ aññesañca paricchinnattā puna visesanakiccaṃ natthīti pañhāvāre ‘‘kusalā hetū sampayuttakānaṃ khandhāna’’ntiādīsu (paṭṭhā. 1.1.401) dutiyaṃ hetuggahaṇaṃ na katanti daṭṭhabbaṃ.

それならば、“因は因相応の諸法に対して”という箇所において、因相応の諸法に対して“その(特定の)相応する因が(縁となる)”という修飾がなされていないため、任意の因が、任意の因相応する法に対して因縁として縁となるという不都合が生じるのではないか。それは生じない。主格で示された因そのものが、再び(縁生法の)相応の修飾語として述べられているからである。まさにこの目的のために、二番目の“因”という言葉がなくとも因相応の状態が成立するとしても、その言葉が用いられている。あるいは、二番目の“因”という言葉がない場合、“因相応の諸法に対して因縁として縁となるが、因(それ自体)に対してではない”というような解釈も生じうるため、それを防ぐためにその言葉が述べられたのである。それによって、因相応の状態を得るすべての因、およびその他の法に対しても、因縁として縁となることが示されている。しかし、因・禅・道は、確立することや到達することなどの状態によって(他を)期待しないものであり、食や根のように(食らわれるものや支配されるものを)期待するものではないため、これらにおいてのみ二番目の因などの言葉が用いられている。食や根は、まさに食らわれるべきものや支配されるべきものを期待するものである。したがって、それらは二番目の食や根という言葉がなくとも、それ自体で、食らわれるべきものや支配されるべきものである食・根となったもの、および他の相応法を限定する。ゆえに、そこでは(繰り返して)書かれていないのである。そして、ここ(因縁)では二番目の因という言葉によって、縁となった因と相応する因およびその他の法として縁生法が限定されているため、重ねて修飾する必要はない。ゆえに問分(Pañhāvāra)の“善の因は、相応する蘊に対して”等においては、二番目の因という言葉が用いられていないのであると理解すべきである。

Niddisitabbassa [Pg.178] apākaṭattāti taṃ-saddo purimavacanāpekkho vuttasseva niddeso ‘‘rūpāyatanaṃ cakkhuviññāṇadhātuyā taṃsampayuttakāna’’ntiādīsu (paṭṭhā. 1.1.2) purimavacanena niddisitabbe pākaṭībhūte eva pavattati. Ettha ca paccattaniddiṭṭho hetusaddo ‘‘hetupaccayena paccayo’’ti ettha byāvaṭo sampayuttasaddena viya taṃ-saddenapi anapekkhanīyo añño ca koci niddisitabbappakāsako vutto natthi, tasmā ‘‘taṃsampayuttakāna’’nti ca na vuttanti adhippāyo.

“示されるべきものが明確でないため”とは、“その(taṃ)”という語は前の言葉を期待するものであり、既に述べられたものの指示である。“色処は眼識界とそれに相応する諸法に対して”等においては、前の言葉によって示されるべきものが明確になったときにのみ用いられる。そして、ここにおいて主格で示された“因”という言葉は、“因縁として縁となる”という点に関わっており、相応するという言葉によって(修飾される)のと同様に、“その(taṃ)”という言葉によっても期待されるべきではなく、他に示されるべきものを明らかにする言葉も述べられていない。したがって、“それに相応する諸法に対して(taṃsampayuttakānaṃ)”とは述べられなかったというのが意図である。

‘‘Hetusampayuttakāna’’nti iminā pana paccayuppannavacanena asamattena paccayuppannavacanantarāpekkhena pubbe vuttena taṃ-saddena niddisitabbaṃ pākaṭīkataṃ, tena ‘‘taṃsamuṭṭhānāna’’nti ettha taṃgahaṇaṃ katanti. Kiṃ pana tasmiṃ hetusampayuttakasadde taṃ-saddena niddisitabbaṃ pākaṭībhūtanti? Yehi hetūhi sampayuttā ‘‘hetusampayuttakā’’ti vuttā, te hetū ceva sampayuttakavisesanabhūtā tabbisesitā ca hetusampayuttakā. Tenāha ‘‘te hetū cevā’’tiādi. Aññathā ‘‘te hetū cevā’’ti etassa paccattaniddiṭṭhena hetusaddena sambandhe sati yathā idha teneva taṃ-saddena niddisitabbā pākaṭā, evaṃ pubbepi bhavituṃ arahantīti ‘‘niddisitabbassa apākaṭattā ‘taṃsampayuttakāna’nti na vutta’’nti idaṃ na yujjeyyāti. Duvidhampi vā hetuggahaṇaṃ apanetvā taṃsaddavacanīyataṃ codeti pariharati ca. Taṃsamuṭṭhānānanti ca hetusamuṭṭhānānanti yuttaṃ. Hetū hi paccayāti.

しかし、“因相応の諸法に対して(hetusampayuttakānaṃ)”というこの縁生法の言葉は、不完全なものであり、他の縁生法の言葉を期待するものであるため、以前に述べられた“その(taṃ)”という言葉によって示されるべきものが明確にされた。それゆえ、“それによって生じた諸法に対して(taṃsamuṭṭhānānaṃ)”という箇所において“その(taṃ)”という語が用いられたのである。では、その“因相応”という言葉において、“その(taṃ)”という言葉で示されるべき何が明確になったのか。それらの因と相応するものが“因相応”と言われたのであり、それらの因そのもの、および相応法の修飾語となったもの、そしてそれによって修飾されたものが因相応(の諸法)である。それゆえ、“それらの因そのもの……”等と言われたのである。そうでなければ、“それらの因そのもの”という言葉が主格で示された“因”という言葉と結びつく場合、ここでその“その(taṃ)”という言葉によって示されるべきものが明確であるように、以前(の箇所)でもそうであったはずであり、そうすると“示されるべきものが明確でないため‘それに相応する諸法に対して’とは述べられなかった”という説明は妥当ではなくなる。あるいは、二種類の因の言葉を取り除いて、“その(taṃ)”という言葉の使用について異論を唱え、それを解決している。また、“それによって生じた諸法に対して(taṃsamuṭṭhānānaṃ)”とは、“因によって生じた諸法に対して(hetusamuṭṭhānānaṃ)”とするのが適切である。なぜなら、因が縁だからである。

Cittajarūpaṃ ajanayamānāpīti pi-saddena janayamānāpi. Yadi ‘‘cittasamuṭṭhānāna’’nti vacanena paṭisandhikkhaṇe kaṭattārūpassa aggahaṇato taṃ na vuttaṃ, sahajātapaccayavibhaṅge cittacetasikānaṃ tassa kaṭattārūpassa paccayabhāvo na vutto bhaveyya. Yadi ca tattha cittasamuṭṭhānānaṃ paccayabhāvena taṃsamānalakkhaṇānaṃ kaṭattārūpānampi paccayabhāvo nidassito, evamidhāpi bhavitabbaṃ. ‘‘Cittasamuṭṭhānāna’’nti pana avatvā ‘‘taṃsamuṭṭhānāna’’nti vacanaṃ cittasamuṭṭhānānaṃ sabbacittacetasikasamuṭṭhānatādassanatthaṃ. Evaṃpakārena hi taṃsamuṭṭhānavacanena tattha tattha vuttaṃ samuṭṭhānavacanaṃ visesitaṃ hoti. Nanu ‘‘cittacetasikā dhammā cittasamuṭṭhānāna’’nti vacanena cittasamuṭṭhānānaṃ cittacetasikasamuṭṭhānatā vuttāti? Na vuttā. Cittacetasikānaṃ paccayabhāvo eva hi tattha vuttoti.

“心生色を生じさせないとしても”という言葉における“も(pi)”という語は、生じさせる場合も含んでいる。“心等起の(諸法)”という言葉によって、結生(再生)の瞬間の業果色(業によって生じた色法)が、そこに含まれないために説かれなかったのであれば、倶生縁の分別において、心・心所の、その業果色に対する縁たる状態は説かれなかったであろう。もしそこで、心等起の諸法の縁たる状態によって、それらと同じ特徴を持つ業果色についても縁たる状態が示されているのであれば、ここでもそのようであるべきである。しかし、“心等起の”と言わずに“それ(心・心所)を等起とする(諸法)”と言ったのは、心等起の諸法が、すべての心・心所を等起とすることを示すためである。このように、“それを等起とする”という言葉によって、各所で説かれている等起という言葉が限定されているのである。“心・心所の法は心等起の(諸法にとっての縁である)”という言葉によって、心等起の諸法が、心・心所を等起とすることが説かれているのではないか? いや、説かれていない。そこでは心・心所の縁たる状態のみが説かれているからである。

Cittapaṭibaddhavuttitāyāti [Pg.179] eteneva hetuādipaṭibaddhatañca dasseti. ‘‘Yañca, bhikkhave, ceteti, yañca pakappeti, yañca anuseti, ārammaṇametaṃ hoti, viññāṇassa ṭhitiyā ārammaṇe sati patiṭṭhā viññāṇassa hoti, tasmiṃ patiṭṭhite viññāṇe viruḷhe nāmarūpassa avakkanti hoti, nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’nti (saṃ. ni. 2.39) imasmimpi sutte paṭisandhināmarūpassa viññāṇapaccayatā vuttāti āha ‘‘tasmiṃ patiṭṭhite’’tiādi.

“心に結びついた活動であることにより”とは、まさにこれによって、原因(因)などに結びついていることも示している。“比丘たちよ、思(意志)し、計らい、随眠(潜在的煩悩)とするもの、それは識がとどまるための対象(所縁)となる。対象があるとき、識の確立がある。その識が確立し増大したとき、名色の降臨(入胎)がある。名色を縁として六処がある”(相応部 2.39)というこの経においても、結生の名色の識を縁とする状態が説かれている。ゆえに“それが確立したとき”等と言ったのである。

Purimatarasiddhāya pathaviyā bījapatiṭṭhānaṃ viya purimatarasiddhe kamme tannibbattasseva viññāṇabījassa patiṭṭhānaṃ kammassa kaṭattā uppattīti vuttaṃ hoti. Tenāha – ‘‘kammaṃ khettaṃ, viññāṇaṃ bīja’’nti. Kassa pana taṃ khettaṃ bījañcāti? Nāmarūpaṅkurassa.

以前に成立している大地に種子が確立するように、以前に成立している業において、それ(業)によって生じる識という種子が確立することが、業があることによる(存在の)発生であると説かれている。それゆえに、“業は田であり、識は種子である”と言ったのである。では、誰にとってその田と種子があるのか?(それは)名色の芽にとってである。

Ayañca panatthoti paṭisandhiyaṃ kammajarūpānaṃ cittapaṭibaddhavuttitā. Okāsavasenevāti nāmarūpokāsavaseneva. So hi tassa atthassa okāsoti. Vatthurūpamattampīti vadanto vatthurūpassa upatthambhakānaṃ sesarūpānampi tadupatthambhakabhāveneva arūpadhammānaṃ paccayabhāvaṃ dasseti, sahabhavanamattaṃ vā. Tattha kāyabhāvādikalāpānaṃ katthaci abhāvato katthaci abhāvābhāvato ‘‘vatthurūpamattampi vinā’’ti āha. Sassāmiketi etasseva visesanatthaṃ ‘‘sarājake’’ti vuttaṃ.

“そして、これがその意味である”とは、結生における業生色(業から生じた色法)が心に結びついて活動することである。“場所の力によってのみ”とは、名色の場所の力によってのみ、という意味である。それがその事柄の場所だからである。“依処の色(根基の色)だけでも”と言っているのは、依処の色を扶助する残りの色法も、それを扶助する状態としてのみ、無色の法(精神的な法)の縁であることを示している。あるいは、単に共に存在することを示している。そこでは、身十法などの色聚(カラパ)がある所にはあり、ない所にはないため、“依処の色だけでもなく”と言ったのである。“主(あるじ)を伴うもの”において、これ(主)を修飾するために“王を伴うもの”と言われた。

Pavattiyaṃ kaṭattārūpādīnaṃ paccayabhāvapaṭibāhanatoti idaṃ kasmā vuttaṃ, nanu tesaṃ paccayabhāvappasaṅgoyeva natthi ‘‘hetū sahajātāna’’nti (paṭṭhā. aṭṭha. 1.1) vacanato. Na hi yesaṃ hetū sahajātapaccayo na honti, tāni hetusahajātāni nāma honti. Yadi siyuṃ, ‘‘kusalaṃ dhammaṃ sahajāto abyākato dhammo uppajjati na hetupaccayā’’tiādi ca labbheyya, na pana labbhati, tasmā na tāni hetusahajātānīti? Saccametaṃ, yo pana hetūhi samānakāluppattimattaṃ gahetvā hetusahajātabhāvaṃ maññeyya, tassāyaṃ pasaṅgo atthīti idaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Bhagavā pana vacanānaṃ lahugarubhāvaṃ na gaṇeti, bodhaneyyānaṃ pana ajjhāsayānurūpato dhammasabhāvaṃ avilomento tathā tathā desanaṃ niyāmetīti na katthaci akkharānaṃ bahutā vā appatā vā codetabbāti.

“生起(パヴァッティ)において業果色などの縁たる状態を拒むことから”とは、なぜ言われたのか。そもそも“因は倶生(諸法)の(縁である)”(発趣論註 1.1)という言葉から、それらが縁であるという不都合(過失)は生じないのではないか。というのも、因が倶生縁とならないものは、因倶生(因と共に生じるもの)とは呼ばれないからである。もし(それらが因倶生に)なるとすれば、“善なる法を(縁として)、倶生する無記の法が、非因縁によって生じる”などの(教説)が得られるはずだが、得られない。したがって、それらは因倶生ではないのではないか。(答え)それは真実である。しかし、因と同じ時間に生じるという点だけを捉えて、因倶生であると考える者に対して、この不都合が生じるので、これが言われたと知るべきである。世尊は言葉の多少(軽重)を問わず、教化すべき人々の意向に従い、法の自性を損なうことなく、その時々に合わせて説法を規定される。したがって、文字が多いとか少ないとかを非難すべきではない。

Hetupaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

因縁(いんえん)の解説の釈を終わる。

2. Ārammaṇapaccayaniddesavaṇṇanā

2. 所縁縁(しょえんえん)の解説の釈。

2. Uppajjanakkhaṇeyevāti [Pg.180] etena vattamānakkhaṇekadesena sabbaṃ vattamānakkhaṇaṃ gayhatīti daṭṭhabbaṃ. Na hi uppajjanakkhaṇeyeva cakkhuviññāṇādīnaṃ rūpādīni ārammaṇapaccayo, atha kho sabbasmiṃ vattamānakkhaṇeti. Tena ālambiyamānānampi rūpādīnaṃ cakkhuviññāṇādivattamānatāya pure pacchā ca vijjamānānaṃ ārammaṇapaccayattābhāvaṃ dasseti, ko pana vādo anālambiyamānānaṃ. Na ekato hontīti nīlādīni sabbarūpāni saha na honti, tathā saddādayopīti attho. ‘‘Yaṃ ya’’nti hi vacanaṃ rūpādīni bhindatīti. Tattha purimenatthena ‘‘uppajjantī’’ti vacanena ārammaṇapaccayabhāvalakkhaṇadīpanatthaṃ ‘‘yaṃ yaṃ dhamma’’ntiādi vuttanti dasseti, pacchimena ‘‘yaṃ ya’’nti vacanena rūpādibhedadīpanatthanti. ‘‘Yaṃ yaṃ vā panārabbhā’’ti etassa vaṇṇanāyaṃ dassitasabbārammaṇādivasena vā idhāpi attho gahetabboti.

2. “生起の瞬間においてのみ”とは、これによって現在の一瞬間の部分によって、現在のすべての瞬間が捉えられていると知るべきである。というのも、生起の瞬間においてのみ、眼識などの(識)にとって色などの(境)が所縁縁となるのではなく、現在という時間の全体においてそうなるからである。それによって、認識されている色などが、眼識などの現在の(時間の)前後に存在していても、それらは所縁縁とはならないことを示している。ましてや認識されていないものについては言うまでもない。“一つにはならない”とは、青などのすべての色法は、同時には存在しない。同様に、声なども(同時には存在しない)という意味である。“いかなる(法)”という言葉は、色などを分かち示している。そこで、前の意味(生起の瞬間)において、“生起する”という言葉によって、所縁縁の状態の特徴を明示するために“いかなる法を(縁として)”等と言ったことを示している。後の意味(色などを分かち示すこと)においては、“いかなる”という言葉によって、色などの分類を示すためである。あるいは、“あるいかなるものを対象(依拠)として”という箇所の釈において示されたすべての所縁などの意味によって、ここでもその意味を捉えるべきである。

Evaṃ vuttanti yathā nadīpabbatānaṃ sandanaṃ ṭhānañca pavattaṃ avirataṃ avicchinnanti sandanti tiṭṭhantīti vattamānavacanaṃ vuttaṃ, evaṃ ‘‘ye ye dhammā’’ti atītānāgatapaccuppannānaṃ sabbasaṅgahasamudāyavasena gahitattā tesaṃ uppajjanaṃ pavattanaṃ aviratanti uppajjantīti vattamānavacanaṃ vuttanti adhippāyo. Ime pana na hetādipaccayā sabbepi atītānāgatānaṃ honti. Na hi atīto ca anāgato ca atthi, yassete paccayā siyuṃ. Evañca katvā atītattike atītānāgatānaṃ na koci paccayo vutto, tasmā idhāpi ‘‘uppajjantī’’ti vacanena yesaṃ rūpādayo ārammaṇadhammā ārammaṇapaccayā honti, te paccuppannāva dassitāti daṭṭhabbā. Tesu hi dassitesu atītānāgatesu taṃtaṃpaccayā ahesuṃ bhavissanti cāti ayamattho dassito hoti, na pana taṃtaṃpaccayavantatā. Paccayavanto hi paccuppannāyevāti.

“このように言われた”とは、川の(流れ)や山の(静止)が、流れ、留まることが絶え間なく続いていることを、現在形を用いて“流れている、留まっている”と言うように、ここでは“いかなる法(が)”という言葉が、過去・未来・現在のすべてを包含する集合として捉えられているため、それらの生起や持続が絶え間ないことを示して、“生起する”という現在形が言われたという意味である。しかし、これらは因縁などのすべての縁として、過去や未来の法のためにあるのではない。なぜなら、それらの(過去や未来の)縁となるべき、過去や未来(の法自体)が存在しないからである。このようにして、過去三世(三世のチッカ)において、過去や未来の法について、いかなる縁も説かれなかった。したがって、ここでも“生起する”という言葉によって、色などの所縁の法が、所縁縁となる(対象となる)者たちは、現在(の法)としてのみ示されていると知るべきである。なぜなら、それら(現在)が示されたとき、過去や未来においてもそれぞれの縁があった、あるいはあるだろうという、この意味が示されるのであって、それぞれの縁を持つ(現在という)状態が示されるのではないからである。縁を持つもの(縁によって生じるもの)は、現在においてのみ存在するからである。

Ettha ca ‘‘yaṃ yaṃ dhammaṃ ārabbhā’’ti ekavacananiddesaṃ katvā puna ‘‘te te dhammā’’ti bahuvacananiddeso ‘‘yaṃ ya’’nti vuttassa ārammaṇadhammassa anekabhāvopi atthīti dassanattho. Cattāro hi khandhā saheva ārammaṇapaccayā honti, te sabbepi ārabbha uppajjamānampi tesu ekekaṃ ārabbha uppajjamānaṃ na na hoti, tasmā vedanādīsu phassādīsu ca ekekassapi ārammaṇapaccayabhāvadassanatthaṃ ‘‘yaṃ ya’’nti vuttaṃ, sabbesaṃ ekacittuppādapariyāpannānaṃ [Pg.181] ārammaṇapaccayabhāvadassanatthaṃ ‘‘te te’’ti. Tattha yo ca rūpādiko ekekova yaṃyaṃ-saddena vutto, ye ca aneke phassādayo ekekavasena yaṃyaṃ-saddena vuttā, te sabbe gahetvā ‘‘te te’’ti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Atha vā yasmiṃ kāle ārabbha uppajjanti, tasmiṃ kāle nīlādīsu cittuppādesu ca ekekameva ārabbha uppajjantīti dassanatthaṃ ‘‘yaṃ ya’’nti vuttaṃ, te pana ālambiyamānā rūpārammaṇadhammā ca aneke, tathā saddādiārammaṇadhammā cāti dassanatthaṃ ‘‘te te’’ti.

ここにおいて、‘どのような法(yaṃ yaṃ dhammaṃ)に依って’という単数の記述をし、再び‘それらそれらの法(te te dhammā)’という複数の記述をしたのは、説かれた所縁法が多種多様であるということを示すためである。四つの蘊は所縁縁とともに生じるが、それらすべてに依って生じる場合も、それらの一つ一つに依って生じる場合もないわけではない。したがって、受などの法や触などの法において、一つ一つも所縁縁であるということを示すために‘どのような何(yaṃ ya)’と言われ、一刹那の心に属するすべてのものが所縁縁であるということを示すために‘それらそれら(te te)’と言われた。そこにおいて、色などの一つ一つが‘どのような何’という言葉で語られ、多くの触などが一つ一つのあり方で‘どのような何’という言葉で語られたが、それらすべてを含めて‘それらそれら’と言われたと知るべきである。あるいは、依って生じる時において、青などの色や心生(cittuppāda)において、一つ一つだけに依って生じると示すために‘どのような何’と言われ、しかし、所縁とされる色境の法が多種多様であり、また声などの所縁法も多種多様であると示すために‘それらそれら’と言われた。

Nibbānārammaṇaṃ kāmāvacararūpāvacarakusalassa apariyāpannato kusalavipākassa kāmāvacararūpāvacarakiriyassa cāti imesaṃ channaṃ rāsīnaṃ ārammaṇapaccayo hotīti idaṃ pubbenivāsānussatiñāṇena khandhapaṭibaddhānussaraṇakāle nibbānampi rūpāvacarakusalakiriyānaṃ ārammaṇaṃ hotīti iminā adhippāyena vuttaṃ. Evaṃ sati yathā ‘‘appamāṇā khandhā pubbenivāsānussatiñāṇassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.12.58) vuttaṃ, evaṃ ‘‘nibbāna’’nti ca vattabbaṃ siyā, na ca taṃ vuttaṃ. Na hi nibbānaṃ pubbe nivuṭṭhaṃ asaṅkhatattā, na ca pubbenivāsānussatiñāṇena pubbe nivuṭṭhesu appamāṇakkhandhesu ñātesu nibbānajānane na tena payojanaṃ atthi. Yathā hi cetopariyañāṇaṃ cittaṃ vibhāventameva cittārammaṇajānanassa kāmāvacarassa paccayo hoti, evamidampi appamāṇakkhandhe vibhāventameva tadārammaṇajānanassa kāmāvacarassa paccayo hotīti. Diṭṭhanibbānoyeva ca pubbe nivuṭṭhe appamāṇakkhandhe anussarati, tena yathādiṭṭhameva nibbānaṃ tesaṃ khandhānaṃ ārammaṇanti daṭṭhabbaṃ, na pana pubbenivāsānussatiñāṇena tadārammaṇavibhāvanaṃ kātabbaṃ. Vibhūtameva hi taṃ tassāti. Evaṃ anāgataṃsañāṇepi yathārahaṃ yojetabbaṃ, tasmā nibbānaṃ na kassaci rūpāvacarassa ārammaṇanti ‘‘catunnaṃ rāsīna’’nti vattuṃ yuttaṃ.

涅槃という所縁は、欲界・色界の善、不繋(出世間)の善果、欲界・色界の唯作(kiriya)というこれら六つの群の所縁縁となる。これは、宿住随念智(pubbenivāsānussatiñāṇa)によって蘊に結びついた随念の時に、涅槃もまた色界の善・唯作の所縁となるという意図で語られた。もしそうであるなら、‘無量の蘊が宿住随念智に所縁縁として縁となる’と説かれたように、‘涅槃(もまた)’と語られるべきであったが、それは語られていない。というのも、涅槃は無為(asaṅkhata)であるため、以前に住んだ(nivuṭṭha)ものではないからである。また、宿住随念智によって、以前に住んだ無量の蘊が知られた際に、涅槃を知ることに、それ(宿住随念智)による必要性はない。例えば、他心智(cetopariyañāṇa)が心を分明に知ることが、心を所縁として知る欲界の(心の)縁となるように、これもまた、無量の蘊を分明に知ることが、その所縁を知る欲界の縁となるのである。また、現に涅槃を見た者だけが、以前に住んだ無量の蘊を随念するので、それによって、まさに見られた通りに涅槃がそれらの蘊の所縁であると見るべきであり、宿住随念智によってその所縁の分明化をなすべきではない。それは彼にとって(すでに)明らかだからである。このように、将来山智(anāgataṃsañāṇa)においても、相応に適用すべきである。したがって、涅槃はいかなる色界の(心の)所縁にもならないので、‘四つの群(rāsīnaṃ)’と言うのが妥当である。

Ārammaṇapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

所縁縁の説明の解釈が完了した。

3. Adhipatipaccayaniddesavaṇṇanā

3. 増上縁の説明の解釈

3. Dhuranti [Pg.182] dhuraggāhaṃ. Jeṭṭhakanti seṭṭhaṃ. Chandādhipati chandasampayuttakānanti ettha purimachandassa samānarūpena tadanantaraṃ niddiṭṭhena taṃsambandhena chandasaddeneva paccayabhūtassa chandassa sampayuttakavisesanabhāvo dassito hotīti ‘‘chandādhipati sampayuttakāna’’nti avatvā ‘‘chandasampayuttakāna’’nti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Esa nayo itaresupi.

3. “重責(dhura)”とは、重責を担うことである。“最勝(jeṭṭhaka)”とは、優れたもののことである。“欲増上(chandādhipati)は欲相応の法に”という箇所において、前の“欲(chanda)”という言葉が、その直後に示されたそれ(相応法)との結びつきにおいて、同形である“欲”という言葉自体によって、縁となった欲が相応法の修飾語となるあり方が示されている。それゆえ、“欲増上は相応法に”と言わず、“欲相応の法に”と言われたと知るべきである。この理趣は他(の増上)においても同様である。

Garukāracittīkāravasena vāti kusalābyākatānaṃ pavattiṃ dasseti. Aladdhaṃ laddhabbaṃ, laddhaṃ avijahitabbaṃ. Yena vā vinā na bhavitabbaṃ, taṃ laddhabbaṃ, tassevattho avijahitabbanti. Anavaññātanti avaññātampi adosadassitāya assādanena anavaññātaṃ katvā.

“重んじること、あるいは敬意を払うことによって”とは、善・無記の進行(のあり方)を示す。“得ていないものを得るべきであり、得たものを捨てないべきである”。あるいは、“それなしではあり得ないものが、得るべきものであり、それと同じ意味が、捨てないべきものである”。“軽蔑されない”とは、軽蔑されたものであっても、過失を見ないこと(adosadassitā)による享受(assādana)によって、軽蔑されないものとして(扱うことである)。

Micchattaniyatā appanāsadisā mahābalā vinā adhipatinā nuppajjantīti ‘‘ekantenevā’’ti āha. Kammakilesāvaraṇabhūtā ca te saggāvaraṇā ca maggāvaraṇā ca paccakkhasaggānaṃ kāmāvacaradevānampi uppajjituṃ na arahanti, ko pana vādo rūpārūpīnanti.

邪定聚(micchattaniyatā)は、安止(appanā)に似ており、強大であり、増上(adhipati)なしには生じないため、“決定的に(ekanteneva)”と言われた。また、それらは業障・煩悩障であり、天界への障壁(saggāvaraṇa)であり、道への障壁(maggāvaraṇa)であるため、現前の天界である欲界の神々にさえ生じるに値しない。ましてや、色界・無色界の者たちについては言うまでもない。

Kāmāvacarādibhedato pana tividho kiriyārammaṇādhipati lobhasahagatākusalasseva ārammaṇādhipatipaccayo hotīti idaṃ parasantānagatānaṃ sārammaṇadhammānaṃ ‘‘ajjhattārammaṇo dhammo bahiddhārammaṇassa dhammassa adhipatipaccayena paccayo’’ti etassa abhāvato ‘‘bahiddhārammaṇo dhammo bahiddhārammaṇassā’’ti ettha ca ārammaṇādhipatino anuddhaṭattā adhipatipaccayatā natthīti viññāyamānepi ‘‘bahiddhā khandhe garuṃ katvā assādetī’’tiādivacanaṃ (paṭṭhā. 2.20.31) nissāya arahato kiriyadhammā puthujjanādīhi garuṃ katvā assādiyantīti iminā adhippāyena vuttanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Sanidassanasappaṭighā khandhā’’tiādīsu (paṭṭhā. 2.22.30) viya khandhasaddo rūpe eva bhavituṃ arahatīti vicāritametaṃ. Puthujjanādikāle vā anāgate kiriyadhamme garuṃ katvā assādanaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. ‘‘Nevavipākanavipākadhammadhamme khandhe garuṃ katvā assādeti abhinandatī’’tiādivacanato (paṭṭhā. 1.3.96) kiriyadhammā rāgadiṭṭhīnaṃ adhipatipaccayo honteva, te ca ‘‘atītārammaṇe anāgate khandhe garuṃ katvā assādetī’’tiādivacanato [Pg.183] (paṭṭhā. 2.19.23) anāgatā tebhūmakāpi adhipatipaccayo hontīti. Āvajjanakiriyasabbhāvato pana idampi vicāretabbaṃ.

欲界などの区別により、三種の唯作を所縁とする増上は、貪相応の不善の所縁増上縁のみとなる。これは、他者の相続に属する所縁法について“内所縁の法が、外所縁の法に増上縁によって縁となる”ということが(発趣論に)存在しないため、“外所縁の法が、外所縁の(法に)”という箇所において、所縁増上が取り上げられていないために、増上縁性は存在しないと理解されるが、しかし、“外部の蘊を重んじて享受する”などの言葉に基づき、阿羅漢の唯作法を凡夫たちが重んじて享受するという意図で語られたと知るべきである。“有見有対の蘊”などの箇所のように、蘊という言葉が色のみを指すことがあるが、これは検討済みである。あるいは、凡夫などの時に、未来の唯作法を重んじて享受することを指して、これが語られた。“非異熟非異熟法である蘊を重んじて享受し、歓喜する”などの言葉から、唯作法は貪や見の増上縁となる。また、それらは“過去を所縁とする未来の蘊を重んじて享受する”などの言葉から、未来の三界に属するものも増上縁となる。しかし、転向(āvajjana)の唯作が存在することから、この点も検討されるべきである。

Adhipatipaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

増上縁の説明の解釈が完了した。

4. Anantarapaccayaniddesavaṇṇanā

4. 等無間縁の説明の解釈

4. Yathā okāsadānavisesabhāvena natthivigatā vuttā, na evaṃ anantarasamanantarā, ete pana cittaniyāmahetuvisesabhāvena vuttā, tasmā taṃ cittaniyāmahetuvisesabhāvaṃ dassento ‘‘cakkhuviññāṇadhātū’’tiādinā dhātuvasena kusalādivasena ca niddesamāha. Tattha ‘‘manoviññāṇadhātu manoviññāṇadhātuyā’’ti vutte paccayapaccayuppannaviseso na viññāyatīti ‘‘purimā purimā pacchimāya pacchimāyā’’ti vattabbaṃ siyā. Tathā ca sati dhātuvisesena cittavisese dassanaṃ yaṃ kātuṃ āraddho, taṃ vocchijjeyya. ‘‘Manoviññāṇadhātu manodhātuyā’’ti idampi na sakkā vattuṃ niyāmābhāvato, ‘‘manodhātu cakkhuviññāṇadhātuyā’’ti ca tatheva na sakkā. Na hi manodhātu cakkhuviññāṇadhātuyāyeva anantarapaccayoti niyāmo atthi, tasmā pākaṭā pañcaviññāṇadhātuyo ādiṃ katvā yāva dhātuvisesaniyāmo atthi, tāva nidassanena nayaṃ dassetvā puna niravasesadassanatthaṃ ‘‘purimā purimā kusalā’’tiādimāha. Sadisakusalānanti vedanāya vā hetūhi vā sadisakusalānaṃ anurūpakusalānanti vā attho. Tena bhūmibhinnānampi paccayabhāvo vutto hoti. Bhavaṅgaggahaṇena kusalākusalamūlakesu cutipi gahitāti daṭṭhabbaṃ, abyākatamūlake tadārammaṇampi.

4. 場所を与えるという特殊な性質によって“無縁”や“去縁”が説かれたように、等無間縁や等無間(サマナンタラ)縁がそのように説かれたのではない。これらは心の決則(心規定)の原因となる特殊な性質によって説かれたのである。それゆえ、その心の決則の原因となる特殊な性質を示すために、“眼識界”などのように、界(dhātu)の区分や、善などの区分によって詳細な解説を述べたのである。そこで、“意識界が意識界に対して”と述べられたとき、縁(原因)と縁生(結果)の区別が判然としないため、“前の、前のものが、後の、後のものに対して”と述べられるべきであろう。もしそのようになれば、界の区分によって心の区分を示そうとしたその意図が、途絶えてしまうだろう。“意識界が意界に対して”ということも、決則(規則)がないために言うことはできず、“意界が眼識界に対して”ということも同様に(規則がないため)言うことはできない。なぜなら、意界が眼識界に対してのみの等無間縁であるという決則はないからである。それゆえ、明白な五識界を始めとして、界の区別の決則がある限り、例示によってその方法を示し、さらに残すところなく示すために、“前の、前の善の(法が)”などと述べたのである。“等しい善の(法に)”とは、受(vedanā)によって、あるいは因(hetu)によって等しい善の、あるいは相応する善の、という意味である。それによって、地(bhūmi)が異なるものについても縁の状態が説かれたことになる。有分(bhavaṅga)を取り上げることによって、善・不善を根とする死(cuti)も含まれると理解すべきであり、無記を根とする彼所縁(tadārammaṇa)も同様である。

Kāmāvacarakiriyāvajjanassāti kāmāvacarakiriyāya āvajjanassāti āvajjanaggahaṇena kāmāvacarakiriyaṃ visesetīti daṭṭhabbaṃ. Kāmāvacaravipāko kāmāvacarakiriyarāsissa ca anantarapaccayo hoti, honto ca āvajjanassevāti ayañhettha adhippāyo. Āvajjanaggahaṇeneva cettha voṭṭhabbanampi gahitanti daṭṭhabbaṃ.

“欲界の作の転向(āvajjanā)に対して”とは、欲界の作の、転向に対してという意味であり、転向という言葉を挙げることによって欲界の作を限定していると理解すべきである。欲界の熟生(vipāka)は、欲界の作の群(rāsissa)に対しての等無間縁となるが、それは転向に対してのみである、というのがここでの意図である。また、転向という言葉を挙げることによって、ここでは確定(voṭṭhabbana)も含まれていると理解すべきである。

Anantarapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

等無間縁の解説の釈が終了した。

6. Sahajātapaccayaniddesavaṇṇanā

6. 俱生縁(sahajātapaccaya)の解説の釈。

6. ‘‘Aññamaññassāti [Pg.184] añño aññassā’’ti porāṇapāṭho. Pāḷiyaṃ pana ‘‘aññamaññaṃ sahajātapaccayena paccayo’’ti ettha vuttassa ‘‘aññamañña’’nti imassa attho vattabbo, na avuttassa ‘‘aññamaññassā’’ti imassa, na ca samānatthassapi saddantarassa atthe vutte saddantarassa attho vutto hoti, tasmā ‘‘aññamaññanti añño aññassā’’ti paṭhanti. Okkantīti pañcavokārapaṭisandhiyeva vuccati, na itarāti iminā adhippāyenāha ‘‘pañcavokārabhave paṭisandhikkhaṇe’’ti. Rūpino dhammā arūpīnaṃ dhammānanti idaṃ yadipi pubbe ‘‘okkantikkhaṇe nāmarūpa’’nti vuttaṃ, tathāpi na tena khaṇantare paccayabhāvo rūpīnaṃ nivāritoti tannivāraṇatthaṃ vuttaṃ. Kañci kāleti keci kismiñci kāleti vā attho. Tena rūpino dhammā keci vatthubhūtā kismiñci paṭisandhikāleti rūpantarānaṃ vatthussa ca kālantare arūpīnaṃ sahajātapaccayaṃ pubbe anivāritaṃ nivāreti. Evañca katvā ‘‘kañci kāla’’nti vā ‘‘kismiñci kāle’’ti vā vattabbe vibhattivipallāso kato. Tena hi ‘‘kañcī’’ti upayogekavacanaṃ ‘‘rūpino dhammā’’ti etena saha sambandhena paccattabahuvacanassa ādeso, ‘‘kāle’’ti iminā sambandhena bhummekavacanassāti viññāyati. Purimena ca ‘‘eko khandho vatthu ca tiṇṇannaṃ khandhāna’’ntiādinā nāmasahitasseva vatthussa ‘‘nāmassa paccayo’’ti vattabbatte āpanne etena kevalasseva tathā vattabbataṃ dasseti.

6. “互いに(aññamaññassa)”とは、“一方が他方に対して(añño aññassa)”というのが古来の読みである。しかし、聖典(Pāḷi)において、“互いに俱生縁によって縁となる”という箇所で説かれたこの“互いに(aññamaññaṃ)”という意味が述べられるべきであり、説かれていない(所有格の)“互いに(aññamaññassā)”という意味を述べるべきではない。また、同じ意味の別の言葉について意味が述べられたとしても、元の言葉の意味が述べられたことにはならない。それゆえ、“‘互いに’とは、一方が他方に対してという意味である”と読むのである。“降臨(okkanti)”とは、五蘊ある存在(五分位)の再生(結生)だけを指し、それ以外ではない。このような意図で、“五蘊ある存在における結生の瞬間に”と述べたのである。“色ある法が、無色の法に対して”というこれは、以前に“降臨の瞬間に名と色が”と述べられたとはいえ、それによって(他の)瞬間における色法の縁としてのあり方が否定されたわけではないので、その否定を防ぐために述べられたものである。“ある時(kañci kālaṃ)”とは、ある者たちにとっては“いかなる時(kismiñci kāle)”という意味である。それによって、物質の基盤(vatthu)となったある色法が、ある再生の瞬間に、他の物質や基盤に対して、後の時間において無色法への俱生縁となる(以前に否定されなかった)ことを否定している。このようにして、“ある時”あるいは“いかなる時”と述べられるべきところで、格の交代が行われている。すなわち、“ある(kañci:対格単数)”という形は、“色ある法(rūpino dhammā)”という言葉と結びつくことで主格複数の代わりであり、“時(kāle:処格単数)”という言葉と結びつくことで処格として知られる。また、以前の“一つの蘊と基盤が、三つの蘊に対して”などの箇所で、名を伴った基盤こそが“名の縁”と述べられるべき状況において、この文によって、単独(の基盤)であってもそのように述べられるべきであることを示している。

Tayo na aññamaññavasenāti labbhamānepi katthaci aññamaññasahajātapaccayabhāve vacanena asaṅgahitattā tassa evaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Catusamuṭṭhānikassa rūpassa ekadesabhūte kammasamuṭṭhānarūpe samudāyekadesavasena sāmivacanaṃ daṭṭhabbaṃ, niddhāraṇe vā.

“三つは、互いの方法によらずに”とは、ある場合には相互の俱生縁の状態が得られるとしても、文言によって含まれていないため、そのように述べられたと理解すべきである。四因から生じる(catusamuṭṭhānika)物質の一部分である、業から生じる(kammasamuṭṭhāna)物質において、全体(の物質)に対する一部分という関係で所有格(sāmivacana)が用いられていると理解すべきである。あるいは、限定(niddhāraṇa)の意味である。

Sahajātapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

俱生縁の解説の釈が終了した。

8. Nissayapaccayaniddesavaṇṇanā

8. 依止縁(nissayapaccaya)の解説の釈。

8. Nissayapaccayaniddese ‘‘rūpino dhammā arūpīnaṃ dhammānaṃ kismiñci kāle’’ti idaṃ na labbhati. Yaṃ panettha labbhati ‘‘rūpino dhammā kecī’’ti, tattha [Pg.185] te eva dhamme dassetuṃ ‘‘cakkhāyatana’’ntiādi vuttanti. ‘‘Vatthurūpaṃ pañcavokārabhave’’ti vuttattā ‘‘ṭhapetvā āruppavipāka’’nti idaṃ na vattabbanti ce? Na, ‘‘tebhūmakavipākassā’’ti vutte pañcavokārabhave anuppajjanakaṃ ṭhapetabbaṃ ajānantassa tassa pakāsetabbattā.

8. 依止縁の解説において、“色ある法が、無色の法に対して、いかなる時に”というこれは、得られない。そこで得られる“色ある法がある”という箇所については、まさにそれらの法を示すために“眼処(cakkhāyatana)”などが述べられているのである。“基盤となる物質は五蘊ある存在において”と述べられているため、“無色界の熟生(āruppavipāka)を除いて”というこれは述べる必要がないのではないか、と言うなら、そうではない。“三地の熟生(tebhūmakavipākassa)に対して”と述べられたとき、五蘊ある存在において生じないものを除くべきだと知らない者のために、それを明らかにすべきだからである。

Nissayapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

依止縁の解説の釈が終了した。

9. Upanissayapaccayaniddesavaṇṇanā

9. 親依止縁(upanissayapaccaya)の解説の釈。

9. Te tayopi rāsayoti upanissaye tayo anekasaṅgāhakatāya rāsayoti vadati. Etasmiṃ pana upanissayaniddese ye purimā yesaṃ pacchimānaṃ anantarūpanissayā honti, te tesaṃ sabbesaṃ ekanteneva honti, na kesañci kadāci, tasmā yesu padesu anantarūpanissayo saṅgahito, tesu ‘‘kesañcī’’ti na sakkā vattunti na vuttaṃ. Ye pana purimā yesaṃ pacchimānaṃ ārammaṇapakatūpanissayā honti, te tesaṃ na sabbesaṃ ekantena honti, yesaṃ uppattipaṭibāhikā paccayā balavanto honti, tesaṃ na honti, itaresaṃ honti. Tasmā yesu padesu anantarūpanissayo na labbhati, tesu ‘‘kesañcī’’ti vuttaṃ. Siddhānaṃ paccayadhammānaṃ yehi paccayuppannehi akusalādīhi bhavitabbaṃ, tesaṃ kesañcīti ayañcettha attho, na pana avisesena akusalādīsu kesañcīti.

9. “それら三つの群(rāsayoti)”とは、親依止において三つの分類が多くのものを包含しているため、“群”と言うのである。この親依止縁の解説において、前の法が後の法に対して等無間親依止縁(anantarūpanissaya)となる場合、それらはそれらすべてに対して常に縁となるのであり、ある特定の者に対して時々なるのではない。それゆえ、等無間親依止が包含される箇所では、“ある者たちに対して(kesañci)”と言うことはできず、述べられていない。しかし、前の法が後の法に対して所縁親依止(ārammaṇūpanissaya)や自然親依止(pakatūpanissaya)となる場合、それらはそれらすべてに対して常に縁となるわけではない。生起を妨げる(反対の)縁が強力な者には(縁として)成立せず、その他の者には成立する。それゆえ、等無間親依止が得られない箇所では、“ある者たちに対して”と述べられている。確立された(siddhānaṃ)縁の法から、不善などのどのような縁生(結果)が生じるべきかという文脈での“それらの中のある者に対して”というのがここでの意味であり、無差別に不善などの法の中の誰か、という意味ではない。

Purimā purimā kusalā…pe… abyākatānaṃ dhammānanti yesaṃ upanissayapaccayena bhavitabbaṃ, tesaṃ abyākatānaṃ pacchimānanti daṭṭhabbaṃ. Na hi rūpābyākataṃ upanissayaṃ labhatīti. Kathaṃ? Ārammaṇānantarūpanissaye tāva na labhati anārammaṇattā pubbāparaniyamena appavattito ca, pakatūpanissayañca na labhati acetanena rūpasantānena pakatassa abhāvato. Yathā hi arūpasantānena saddhādayo nipphāditā utubhojanādayo ca upasevitā, na evaṃ rūpasantānena. Yasmiñca utubījādike kammādike ca sati rūpaṃ pavattati, na taṃ tena pakataṃ hoti. Sacetanasseva hi uppādanupatthambhanupayogādivasena cetanaṃ pakappanaṃ pakaraṇaṃ, rūpañca acetananti. Yathā ca nirīhakesu paccayāyattesu dhammesu kesañci sārammaṇasabhāvatā hoti, kesañci na, evaṃ [Pg.186] sappakaraṇasabhāvatā nippakaraṇasabhāvatā ca daṭṭhabbā. Utubījādayo pana aṅkurādīnaṃ tesu asantesu abhāvato eva paccayā, na pana upanissayādibhāvatoti. Purimapurimānaṃyeva panettha upanissayapaccayabhāvo bāhullavasena pākaṭavasena ca vutto. ‘‘Anāgate khandhe patthayamāno dānaṃ detī’’tiādivacanato (paṭṭhā. 2.18.8) pana anāgatāpi upanissayapaccayā honti, te purimehi ārammaṇapakatūpanissayehi taṃsamānalakkhaṇatāya idha saṅgayhantīti daṭṭhabbā.

“前々の善法……乃至……無記の諸法に対して”とは、依止縁(強力な依存縁)となるべき、それら後々の無記法に対してであると知るべきである。色無記法が依止縁となることはない。なぜか? まず、所縁(対象)・等無間依止縁としては得られない。無対象であり、前後関係の規定によって生起しないからである。また、自然依止縁としても得られない。無意識の色相続(色の連続体)によって作られたもの(自然)ではないからである。というのも、非色相続(心の連続体)によって信心などが完成され、気候や食物などが享受されるが、色相続によってそのようにはならないからである。また、気候や種子など、あるいは業などが存在するときに色が生起するが、それは色によって作られたものではない。意識を持つものにおいてのみ、生起・補助・利用などの力によって、意思決定(思)・構想・制作があるが、色は無意識である。また、意欲のない諸縁に依存する法において、あるものは所縁を持つ性質があり、あるものはそうでないように、制作する性質があるものと制作しない性質があるものとを知るべきである。気候や種子などは、それらが存在しないときには生じないという点では(芽などの)縁であるが、依止縁などの状態ではない。ここで、前々のもののみが依止縁であるとされるのは、概して、あるいは顕著であるからである。“未来の蘊を願いつつ施しをなす”などの言葉から、未来のものも依止縁となるが、それらは前述の所縁依止縁や自然依止縁とその特徴を同じくするものであるから、ここに含められると知るべきである。

Puggalopi senāsanampīti puggalasenāsanaggahaṇavasena upanissayabhāvaṃ bhajante dhamme dasseti, pi-saddena cīvarāraññarukkhapabbatādiggahaṇavasena upanissayabhāvaṃ bhajante sabbe saṅgaṇhāti. ‘‘Abyākato dhammo abyākatassa dhammassa upanissayapaccayena paccayo’’tiādīsu hi ‘‘senāsanaṃ kāyikassa sukhassā’’tiādivacanena senāsanaggahaṇena upanissayabhāvaṃ bhajantāva dhammā upanissayapaccayena paccayoti imamatthaṃ dassentena puggalādīsupi ayaṃ nayo dassito hotīti. Paccuppannāpi ārammaṇapakatūpanissayā paccuppannatāya senāsanasamānalakkhaṇattā ettheva saṅgahitāti daṭṭhabbā. Vakkhati hi ‘‘paccuppannaṃ utuṃ bhojanaṃ senāsanaṃ upanissāya jhānaṃ uppādetī’’tiādinā senāsanassa paccuppannabhāvaṃ viya paccuppannānaṃ utuādīnaṃ pakatūpanissayabhāvaṃ, ‘‘paccuppannaṃ cakkhuṃ…pe… vatthuṃ paccuppanne khandhe garuṃ katvā assādetī’’tiādinā (paṭṭhā. 2.18.4) cakkhādīnaṃ ārammaṇūpanissayabhāvañcāti. Paccuppannānampi ca tādisānaṃ pubbe pakatattā pakatūpanissayatā daṭṭhabbā.

“人もまた、住処もまた”とは、人や住処を挙げたことによって、依止縁の状態を分担する諸法を示している。“また(pi)”という言葉によって、衣・森林・樹木・山などを挙げることで、依止縁の状態を分担するすべてを包含している。“無記の法は無記の法に対して依止縁によって縁となる”などの箇所において、“住処は身体的快楽の(縁となる)”などの言葉により、住処を挙げることで依止縁の状態を分担する諸法が依止縁によって縁となると、この意味を示しており、人などにおいてもこの方法が示されている。現在のものであっても、所縁・自然依止縁は、現在であることによって住処と同じ特徴を持つため、まさにここに含められると知るべきである。というのも、“現在の気候・食物・住処に依止して禅定を生じる”などによって住処の現在性と同様に現在の気候などの自然依止縁の状態を説き、“現在の眼……乃至……基盤を、現在の蘊を重んじて味わう”などによって眼などの所縁依止縁の状態を説くからである。現在のそのようなもの(気候・食物等)であっても、以前に作られたものであるから、自然依止縁であると知るべきである。

Kasiṇārammaṇādīni ārammaṇameva honti, na upanissayoti iminā adhippāyena ‘‘ekaccāyā’’ti āha.

遍(カシナ)の所縁などは単なる所縁(対象)であり、依止縁ではないという意図をもって、“あるものは(ekaccāya)”と説かれた。

Arūpāvacarakusalampi yasmiṃ kasiṇādimhi jhānaṃ anuppāditaṃ, tasmiṃ anuppannajhānuppādane sabbassa ca uppannajhānassa samāpajjane iddhividhādīnaṃ abhiññānañca upanissayoti imamatthaṃ sandhāyāha ‘‘tebhūmakakusalo catubhūmakassapi kusalassā’’ti. Vuttampi cetaṃ ‘‘arūpāvacaraṃ saddhaṃ upanissāya rūpāvacaraṃ jhānaṃ vipassanaṃ maggaṃ abhiññaṃ samāpattiṃ uppādetī’’ti (paṭṭhā. 4.13.285). Kāmāvacarakusalaṃ rūpāvacarārūpāvacaravipākānampi taduppādakakusalānaṃ upanissayabhāvavasena[Pg.187], paṭisandhiniyāmakassa cutito purimajavanassa ca vasena upanissayo, rūpāvacarakusalaṃ arūpāvacaravipākassa, arūpāvacarakusalañca rūpāvacaravipākassa taduppādakakusalūpanissayabhāvenāti evaṃ paccekaṃ tebhūmakakusalānaṃ catubhūmakavipākassa tebhūmakakiriyassa ca yathāyogaṃ paccayabhāvo veditabbo. Pāḷiyampi hi pakatūpanissayo nayadassanamatteneva pañhāvāresu vissajjitoti.

無色界善も、ある遍などの(対象)において禅定が生じていないとき、その未生の禅定を生じさせるため、また一切の生じた禅定に入定するため、および神変などの神通のために依止縁となるという、この意味を念頭に置いて、“三地の善は、四地の善に対しても(縁となる)”と説かれた。またこれは、“無色界の信に依止して、色界の禅定・随観・道・神通・等至を生じる”とも説かれている。欲界善は、色界・無色界の異熟を生じさせる善の依止縁となることによって、あるいは結生を規定する死の直前の速行によって依止縁となり、色界善は無色界の異熟の、無色界善は色界の異熟の、それらを生じさせる善の依止縁となることによって(縁となる)。このように、三地の善の各々が四地の異熟および三地の唯作に対して相応の通りに縁となる状態を理解すべきである。論蔵(パーリ)においても、自然依止縁は問答の箇所において、方法を示すのみで答えられているからである。

Iminā pana nayenāti lokuttaranibbattanaṃ upanissāya sinehuppādanalesenāti attho. Lokuttarā pana dhammā akusalānaṃ na kenaci paccayena paccayo hontīti na idaṃ sārato daṭṭhabbanti adhippāyo. Kāmāvacarāditihetukabhavaṅgaṃ kāyikasukhādi ca rūpāvacarādikusalānaṃ upanissayo, arūpāvacaravipāko rūpāvacarakusalassa taṃ patthetvā tannibbattakakusaluppādanatthaṃ uppādiyamānassa, rūpāvacarakiriyassa ca pubbe nivuṭṭhādīsu arūpāvacaravipākajānanatthaṃ jhānābhiññāyo uppādentassa arahato, catubhūmakavipākānaṃ pana taduppādakakusalūpanissayabhāvavasena so so vipāko upanissayo. Tenāha ‘‘tathā tebhūmakavipāko’’ti. Yadipi arahattaphalattaṃ jhānavipassanā uppādeti anāgāmī, na pana tena taṃ kadāci diṭṭhapubbaṃ puthujjanādīhi sotāpattiphalādīni viya, tasmā tāni viya tesaṃ jhānādīnaṃ imassa ca aggaphalaṃ na jhānādīnaṃ upanissayo. Upaladdhapubbasadisameva hi anāgatampi upanissayoti. Tenāha ‘‘upariṭṭhimaṃ kusalassapī’’ti.

“この方法によって”とは、出世間(の法)の生起に依止して、愛着を生じさせる口実によって、という意味である。しかし、出世間の諸法は、不善法に対してはいかなる縁によっても縁とはならないので、これは本質的なものとして見るべきではないというのが意図である。欲界などの不換底の有分や身体的快楽などは色界などの善の依止縁であり、無色界の異熟は色界善の(依止縁となる)。それは、それを願ってそれを生じさせるための善を生起させるためである。また色界唯作は、以前に(無色界に)住した者などの無色界の異熟を知るために、禅定や神通を生じさせる阿羅漢の(依止縁となる)。四地の異熟については、それらを生じさせる善の依止縁となることによって、それぞれの異熟が依止縁となる。それゆえ“同様に三地の異熟も”と説かれた。たとえ不還者が阿羅漢果のために禅定や随観を生じさせるとしても、それは以前に体験したことがあるものではない(凡夫などが預流果などを知るようにはいかない)。したがって、それら(既知の果)が禅定などの依止縁となるようには、この最高果(阿羅漢果)は禅定などの依止縁ではない。以前に得られたものに類似したものこそが、未来のものであっても依止縁となるのである。それゆえ“(異熟は)上位の善に対しても”と説かれた。

Kiriyaatthapaṭisambhidādimpi patthetvā dānādikusalaṃ karontassa tebhūmakakiriyāpi catubhūmakassapi kusalassa upanissayapaccayena paccayo. Yonisomanasikāre vattabbameva natthi, taṃ upanissāya rāgādiuppādane akusalassa, kusalākusalūpanissayabhāvamukhena catubhūmakavipākassa. Evaṃ kiriyassapi yojetabbaṃ. Tenāha ‘‘kiriyasaṅkhātopi pakatūpanissayo catubhūmakānaṃ kusalādikhandhānaṃ hotiyevā’’ti. Nevavipākanavipākadhammadhammesu pana utubhojanasenāsanānameva tiṇṇaṃ rāsīnaṃ pakatūpanissayabhāvadassanaṃ nayadassanamevāti. Imasmiṃ paṭṭhānamahāpakaraṇe āgatanayenāti idaṃ ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca abyākato dhammo uppajjati na upanissayapaccayā, kusale khandhe paṭicca cittasamuṭṭhānaṃ rūpa’’nti [Pg.188] (paṭṭhā. 1.1.91) evamādikaṃ upanissayapaṭikkhepaṃ, anulome ca anāgamanaṃ sandhāya vuttaṃ. Suttantikapariyāyenāti ‘‘viññāṇūpanisaṃ nāmarūpaṃ, nāmarūpanisaṃ saḷāyatana’’ntiādikena (saṃ. ni. 2.23),

“唯作の義無碍解(きりやあつたぱてぃさんびだー)”などを求めて布施などの善を行う者にとって、三地の唯作心もまた四地の善心の強依止縁(うぱにっさやぱっちゃや)によって縁となる。如理作意(よにそーまなしけーら)については言うまでもなく、それに依止して貪欲などを生じさせる不善の、あるいは善・不善の強依止の状態を通じて四地の異熟(いじゅく)の[縁となる]。このように唯作心についても結びつけられるべきである。それゆえ“唯作と称されるものもまた、四地の善などの蘊(うん)にとっての自然強依止(ぱかとぅーぱにっさや)となるのである”と言われる。しかし、異熟でもなく異熟の性質でもない法(非異熟非異熟法)においては、時節(うとぅ)・食物(ぼーじゃな)・床座(せーなーさな)という三つの集積のみが自然強依止の状態であると示されているのは、単に方法(理趣)を示したものにすぎない。このパッターナ(発趣論)の大本(だいほん)において伝わる方法によるというのは、“善法を縁として無記法が起こるが、強依止縁によるのではない。善なる蘊を縁として、心から生じた色(しき)が[起こる]”(パッターナ 1.1.91)などの強依止の否定、および順(じゅん)における不到来(ふとうらい)を指して言われたものである。経典の方法(すったんてぃかぱりやーや)によるというのは、“識を強依止(うぱにさ)として名色、名色を強依止として六処”(相応部 2.23)などのことである。

‘‘Yathāpi pabbato selo, araññasmiṃ brahāvane;

Taṃ rukkhā upanissāya, vaḍḍhante te vanappatī’’ti (a. ni. 3.49). –

“あたかも荒野の広大な森にある岩山のように。その樹木、森の主たちは、それを強依止(うぱにっさーや)として成長する”(増支部 3.49)などのことである。

Ādikena ca.

またこれらを初めとするものである。

Upanissayapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

強依止縁(うぱにっさやぱっちゃや)の解説の釈(しゃく)を終わる。

10. Purejātapaccayaniddesavaṇṇanā

10. 前生縁(ぷれーじゃーたぱっちゃや)の解説の釈

10. Nayadassanavasena yāni vinā ārammaṇapurejātena na vattanti, tesaṃ cakkhuviññāṇādīnaṃ ārammaṇapurejātadassanena manodvārepi yaṃ yadārammaṇapurejātena vattati, tassa tadālambitaṃ sabbampi rūparūpaṃ ārammaṇapurejātanti dassitameva hoti, sarūpena pana adassitattā ‘‘sāvasesavasena desanā katā’’ti āha. Cittavasena kāyaṃ pariṇāmayato iddhividhābhiññāya ca aṭṭhārasasu yaṃkiñci ārammaṇapurejātaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.

10. 方法の提示として、対象前生(あーらんまなぷれーじゃーた)なしには起こらない眼識などの対象前生の提示によって、意門(いもん)においても、いつであれ対象前生として起こるもの、その彼縁(ただーらんまな)となるすべての色は対象前生であることが示されたことになる。しかし、自らの形(じけい)において示されていないために、“残余のある教説(有余説)がなされた”と言う。心に従って身体を変化させる者、および神変通(いっでぃうぃだーびんにゃー)においては、十八(の色)のいずれかが対象前生になると見なされるべきである。

Tadārammaṇabhāvinoti ettha paṭisandhibhāvino vatthupurejātābhāvena itarassapi abhāvā aggahaṇaṃ. Bhavaṅgabhāvino pana gahaṇaṃ kātabbaṃ na vā kātabbaṃ paṭisandhiyā viya aparibyattassa ārammaṇassa ārammaṇamattabhāvato, ‘‘manodhātūnañcā’’ti ettha santīraṇabhāvino manoviññāṇadhātuyāpi.

“彼縁(ただーらんまな)となるもの”という箇所において、結生(けっしょう)となるものは、基前生(わっとぅぷれーじゃーた)がないために他[の対象前生]もないので、含まれない。しかし、有分(うぶん)となるものは、含めるべきか、あるいは含めるべきではない。それは結生のように、はっきりしない対象の単なる対象の状態にすぎないからである。“意界(まのーだーとぅ)の……も”という箇所において、推度(すいど)となる意識界も[含まれる]。

Purejātapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

前生縁(ぷれーじゃーたぱっちゃや)の解説の釈を終わる。

11. Pacchājātapaccayaniddesavaṇṇanā

11. 後生縁(ぱっちゃーじゃーたぱっちゃや)の解説の釈

11. Tassevāti [Pg.189] idaṃ kāmāvacararūpāvacaravipākānaṃ niravasesadassitapurejātadassanavasena vuttaṃ, rūpāvacaravipāko pana āhārasamuṭṭhānassa na hotīti.

11. “まさにその(身の)”というのは、欲界・色界の異熟(いじゅく)の、余すところなく示された前生の提示によって言われたものである。しかし、色界の異熟は食から生じたもの(食生色)の[縁]とはならない。

Pacchājātapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

後生縁(ぱっちゃーじゃーたぱっちゃや)の解説の釈を終わる。

12. Āsevanapaccayaniddesavaṇṇanā

12. 習行縁(あーせーわなぱっちゃや)の解説の釈

12. Paguṇatarabalavatarabhāvavisiṭṭhanti etena vipākābyākatato viseseti.

12. “より熟練し、より強力な状態において卓越している”ということで、異熟無記(いじゅくむき)から区別している。

Āsevanapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

習行縁(あーせーわなぱっちゃや)の解説の釈を終わる。

13. Kammapaccayaniddesavaṇṇanā

13. 業縁(かんまぱっちゃや)の解説の釈

13. Cetanāsampayuttakammaṃ abhijjhādi kammapaccayo na hotīti ‘‘cetanākammamevā’’ti āha. Satipi hi vipākadhammadhammatte na cetanāvajjā evaṃsabhāvāti. Attano phalaṃ uppādetuṃ samatthenāti kammassa samatthatā tassa kammapaccayabhāvo vuttāti daṭṭhabbā.

13. 思(したなー)に相応する業である無貪(あびっじょー)などは業縁とはならない。それゆえ“思の業のみである”と言う。たとえ異熟の性質を持つ法であっても、思を除いてはそのような自性を持つものはないからである。“自らの果報を生じさせる能力があることによって”とは、業の能力が、その業縁の状態として語られていると見なされるべきである。

Pañcavokāreyeva, na aññatthāti etena kāmāvacaracetanā ekavokāre rūpampi na janetīti dasseti.

“まさに五蘊(ごうん)のある[存在]においてのみであり、他ではない”ということで、欲界の思は、一蘊(いちうん)のある[存在]においては色(しき)さえも生じさせないということを示している。

Kammapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

業縁(かんまぱっちゃや)の解説の釈を終わる。

14. Vipākapaccayaniddesavaṇṇanā

14. 異熟縁(うぃぱーかぱっちゃや)の解説の釈

14. Vipākapaccayaniddese yesaṃ ekantena vipāko vipākapaccayo hoti, tesaṃ vasena nayadassanaṃ kataṃ. Na hi āruppe bhūmidvayavipāko rūpassa paccayo hoti.

14. 異熟縁の解説において、決定的に異熟が異熟縁となるもの、それらによって方法(理趣)の提示がなされた。なぜなら、無色界(あーるっぺ)において、二地(無色界)の異熟が色の縁となることはないからである。

Vipākapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

異熟縁(うぃぱーかぱっちゃや)の解説の釈を終わる。

15. Āhārapaccayaniddesavaṇṇanā

15. 食縁(あーはーらぱっちゃや)の解説の釈

15. Kabaḷaṃ [Pg.190] karitvā ajjhoharitovāti asitapītādivatthūhi saha ajjhoharitovāti vuttaṃ hoti. Pātabbasāyitabbānipi hi sabhāvavasena kabaḷāyeva hontīti.

15. “塊(かたまり)にして飲み込んだ”とは、食べられたものや飲まれたものなどの物質とともに飲み込んだ、ということが言われている。飲まれるべきものや、舐められるべきものもまた、自性の点からはまさに“塊(段食)”となるからである。

Sesatisantatisamuṭṭhānassa anupālakova hutvāti ettha cittasamuṭṭhānassa āhārapaccayabhāvo vicāretvā gahetabbo. Na hi cittasamuṭṭhāno kabaḷīkāro āhāro nocittasamuṭṭhāno tadubhayañca cittasamuṭṭhānakāyassa āhārapaccayo vutto, tividhopi pana so nocittasamuṭṭhānakāyassa vuttoti.

“残りの三つの相続(そうぞく)から生じたものの保護者となって”という箇所において、心から生じたもの(心生色)への食縁の状態は、考察して把握されるべきである。段食(だんじき)は心から生じたものでもなく、心から生じていないものでもない。その両者が心生身(しんしょうしん)の食縁であると説かれている。しかし、その三種類すべてが、心から生じたものではない身についても説かれている。

Āhārapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

食縁(あーはーらぱっちゃや)の解説の釈を終わる。

16. Indriyapaccayaniddesavaṇṇanā

16. 根縁(いんどりやぱっちゃや)の解説の釈

16. Arūpajīvitindriyampi saṅgahitanti missakattā jīvitindriyaṃ na sabbena sabbaṃ vajjitabbanti adhippāyo.

16. “無色の命根(みんこん)もまた含まれる”というのは、[名色]混在であるために、命根を完全に取り除くべきではないという意図である。

Avinibbhuttadhammānanti ettha ayaṃ adhippāyo – rūpārūpānaṃ aññamaññaṃ avinibbhuttavohāro natthīti arūpānaṃ indriyapaccayabhūtāni paccayantarāpekkhāni cakkhādīni attano vijjamānakkhaṇe avinibbhuttadhammānaṃ indriyapaccayataṃ apharantānipi indriyapaccayā siyuṃ. Yo pana nirapekkho indriyapaccayo avinibbhuttadhammānaṃ hoti, so attano vijjamānakkhaṇe tesaṃ indriyapaccayataṃ apharanto nāma natthi. Yadi ca itthindriyapurisindriyāni indriyapaccayo liṅgādīnaṃ siyuṃ, avinibbhuttānaṃ tesampi siyuṃ. Na hi rūpaṃ rūpassa, arūpaṃ vā arūpassa vinibbhuttassa indriyapaccayo atthīti. Sati cevaṃ itthipurisindriyehi avinibbhuttattā kalalādikāle ca liṅgādīni siyuṃ, yesaṃ tāni indriyapaccayataṃ phareyyuṃ, na ca pharanti. Tasmā na tehi tāni avinibbhuttakāni, avinibbhuttattābhāvato ca tesaṃ indriyapaccayataṃ na pharanti. Aññesaṃ pana yehi tāni sahajātāni, tesaṃ abījabhāvatoyeva na pharanti, tasmā āpannavinibbhuttabhāvānaṃ tesaṃ liṅgādīnaṃ avinibbhuttānaṃ aññesañca samānakalāpadhammānaṃ indriyapaccayatāya [Pg.191] apharaṇato tāni indriyapaccayo na hontīti. Yesaṃ bījabhūtāni itthipurisindriyāni, tesaṃ liṅgādīnaṃ aparamatthabhāvatoti keci, te pana kalalādikālepi liṅgādīnaṃ tadanurūpānaṃ atthitaṃ icchanti.

“分離されない法(不可分法)の”ということにおいて、ここでの意図は次の通りである。名法と色法について、相互に“分離されない”という慣用表現はない。名法の根縁となった、他の縁を待機する眼根などは、自らが存在する瞬間に、分離されない法(不可分法)に根縁としての状態を及ぼさないとしても、根縁であり得る。しかし、分離されない法(不可分法)に対して、他の縁を待機しない根縁がある場合、それは自らが存在する瞬間に、それらに根縁としての状態を及ぼさないということはない。もし、女性根と男性根が、性徴(相)などの根縁であるならば、分離されないそれら(共生する色法)に対しても根縁であるはずである。というのも、ある色法が他の分離された色法に対して、あるいはある名法が他の分離された名法に対して、根縁であるということはないからである。もしそうであるならば、女性根や男性根と分離されていないがゆえに、カララ(凝滑)などの時期においても性徴などが存在するはずであり、それら(女性根・男性根)が根縁としての状態を及ぼすべきであるが、実際には及ぼさない。したがって、それら(性徴など)はそれら(女性根・男性根)と分離されていない(不可分である)わけではなく、分離されていない状態(不可分性)がないがゆえに、それらに根縁としての状態を及ぼさないのである。しかし、それら(女性根・男性根)が共に生じている他の法(八不離色など)に対しては、それらが種子(原因)の状態ではないがゆえに、根縁として及ぼさない。したがって、分離された状態に至ったそれらの性徴などに対して、あるいは分離されていない他の同一カラーパの諸法に対して、根縁としての状態を及ぼさないことから、それら(女性根・男性根)は(それらに対して)根縁ではないのである。“女性根と男性根がその種子(根本原因)となっているところの、それらの性徴などは、勝義(実在)ではないからである”と言う者もいる。しかし、彼らはカララなどの時期においても、それに対応する性徴などが存在することを認めているのである。

Jātibhūmivasena vuttesu bhedesu kusalajātiyaṃ rūpāvacarakusalameva āruppe ṭhapetabbanti ‘‘ṭhapetvā pana rūpāvacarakusalaṃ avasesā kusalākusalā’’ti vuttaṃ. Paṭhamalokuttaraṃ pana domanassayuttañca visuṃ ekā jāti bhūmi vā na hotīti āruppe alabbhamānampi na ṭhapitaṃ. Hetuādīsupi ‘‘tathā apariyāpannakusalahetu, tathā akusalahetū’’tiādīsu (paṭṭhā. aṭṭha. 1.1) esa nayo yojetabbo.

“生(類)と地(界)の別によって述べられた諸分類の中で、善の生(類)においては、色界の善のみを無色界において除外すべきである”という意味で、“ただし、色界の善を除き、残りの善と不善は”と述べられている。しかし、最初の出世間(初道)と、憂(ドマナッサ)を伴う心は、別個の一つの“生”や“地”とはならないため、無色界において得られないものであっても除外されていない。原因(ヘートゥ)などの項目においても、“同様に出世間(不繫)の善の因、同様に不善の因”などの箇所(パッターナ・アッタカタ参照)において、この理趣を適用すべきである。

Ṭhitikkhaṇeti idaṃ rūpajīvitindriyassa sahajātapaccayattābhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Uppādakkhaṇepi pana tassa indriyapaccayatā na sakkā nivāretuṃ. Vakkhati hi ‘‘abyākataṃ dhammaṃ paṭicca…pe… asaññasattānaṃ ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca…pe… indriyapaccayaṃ kammapaccayasadisa’’nti (paṭṭhā. 1.1.66). Na hi asaññasattānaṃ indriyapaccayā uppajjamānassa rūpassa rūpajīvitindriyato añño indriyapaccayo atthi, pañcavokāre pavatte ca kaṭattārūpassa. Paṭiccavārādayo ca cha uppādakkhaṇameva gahetvā pavattā, evañca katvā pacchājātapaccayo etesu anulomato na tiṭṭhatīti.

“住時(住の瞬間)において”という言葉は、色命根が俱生縁としての状態を持たないことを考慮して述べられたものである。しかし、生時(生の瞬間)においても、それ(色命根)が根縁であることを否定することはできない。というのも、(パッターナには)“無記の法を縁として……中略……無想有情の、一つの大種を縁として……中略……根縁は業縁に似ている”と述べられるからである。無想有情において、根縁によって生じる色法にとって、色命根以外の根縁は存在しないし、五蘊有の転起(パヴァッティ)における業生色にとっても同様である。また、縁起の門(パティッチャ・ヴァーラ)などは、生時のみを取り上げて説かれており、そのようにすることによって、後生縁はこれらの中で順次に(生時としては)存在しないのである。

Indriyapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

根縁示説の釈(解説)が終了した。

17. Jhānapaccayaniddesavaṇṇanā

17. 禅定縁示説の釈(解説)

17. Vitakkavicārapītisomanassadomanassupekkhācittekaggatāsaṅkhātānīti ettha yadipi somanassadomanassasaṅkhātāni jhānaṅgāni natthi, sukhadukkhasaṅkhātāni pana somanassadomanassabhūtāneva jhānaṅgāni, na kāyikasukhadukkhabhūtānīti imassa dassanatthaṃ somanassadomanassaggahaṇaṃ kataṃ. Nanu ca ‘‘dvipañcaviññāṇavajjesū’’ti vacaneneva kāyikasukhadukkhāni vajjitānīti sukhadukkhaggahaṇameva kattabbanti? Na, jhānaṅgasukhadukkhānaṃ jhānaṅgabhāvavisesanato. ‘‘Dvipañcaviññāṇavajjesu sukhadukkhupekkhācittekaggatāsaṅkhātānī’’ti hi vutte dvipañcaviññāṇesu upekkhācittekaggatāhi saddhiṃ kāyikasukhadukkhānipi [Pg.192] vajjitānīti ettakameva viññāyati, na pana yāni sukhadukkhāni jhānaṅgāni honti, tesaṃ jhānaṅgabhūto sukhabhāvo dukkhabhāvo ca visesito, tasmā somanassadomanassabhāvavisiṭṭhoyeva sukhadukkhabhāvo sukhadukkhānaṃ jhānaṅgabhāvoti dassanatthaṃ somanassadomanassaggahaṇaṃ karoti. Tena ‘‘dvipañcaviññāṇavajjesū’’ti vacanena vajjiyamānānampi sukhadukkhānaṃ somanassadomanassabhāvābhāvato jhānaṅgabhāvābhāvoti dassitaṃ hoti. Yathāvajjitā pana sukhadukkhopekkhekaggatā kasmā vajjitāti? Yattha jhānaṅgāni uddharīyanti cittuppādakaṇḍe, tattha ca jhānaṅganti anuddhaṭattā. Kasmā pana na uddhaṭāti taṃ dassetuṃ ‘‘pañcannaṃ pana viññāṇakāyāna’’ntiādimāha.

17. “尋・伺・喜・楽・憂・捨・心一境性と称されるもの”という箇所において、たとえ“楽(ソマナッサ)・憂(ドマナッサ)”と称される禅支は(教説として一般には)存在しないとしても、“苦・楽(スキ・ドゥッカ)”と称されるものが、まさに楽(ソマナッサ)・憂(ドマナッサ)の状態となったものが禅支であり、身体的な苦・楽(スキ・ドゥッカ)の状態になったものは禅支ではない、ということを示すために、“楽(ソマナッサ)・憂(ドマナッサ)”という言葉が用いられている。しかし、“前五識を除いた”という言葉だけで、身体的な苦・楽は除外されているのだから、“苦・楽(スキ・ドゥッカ)”という言葉を用いるべきではないか。そうではない。禅支としての苦・楽が、禅支としての状態において特別であるからである。すなわち、“前五識を除いた(心における)苦・楽・捨・心一境性と称されるもの”と言った場合、前五識における捨・心一境性と共に、身体的な苦・楽もまた除外される、ということだけが理解される。しかし、どの苦・楽が禅支となるのか、それらの禅支となった楽の状態と苦の状態が(他と)区別されない。それゆえ、楽(ソマナッサ)・憂(ドマナッサ)の状態として区別された苦・楽の状態こそが、それら苦・楽が禅支となる条件であることを示すために、“楽(ソマナッサ)・憂(ドマナッサ)”という言葉を用いるのである。それによって、“前五識を除いた”という言葉で除外される苦・楽も、楽(ソマナッサ)・憂(ドマナッサ)の状態ではないがゆえに、禅支ではないということが示されたことになる。では、除外された(前五識における)苦・楽・捨・心一境性は、なぜ除外されたのか。それは、禅支が抽出される“心生起品(チッタッパーダカンダ)”において、禅支として抽出されていないからである。では、なぜ抽出されなかったのか。それを示すために“五識身については……”などの文が述べられている。

Abhinipātamattattāti etena āvajjanasampaṭicchanamattāyapi cintanāpavattiyā abhāvaṃ dasseti. ‘‘Tesu vijjamānānipi upekkhāsukhadukkhānī’’ti porāṇapāṭho. Tattha upekkhāsukhadukkheheva taṃsamānalakkhaṇāya cittekaggatāyapi yathāvutteneva kāraṇena anuddhaṭabhāvo dassitoti daṭṭhabbo. Pubbe pana satta aṅgāni dassentena cattāri aṅgāni vajjitānīti tesaṃ vajjane kāraṇaṃ dassentena na samānalakkhaṇena lesena dassetabbaṃ. Aṭṭhakathā hesāti. Yadi ca lesena dassetabbaṃ, yathāvuttesupi tīsu ekameva vattabbaṃ siyā, tiṇṇaṃ pana vacanena tato aññassa jhānaṅganti uddhaṭabhāvo āpajjati, yathāvuttakāraṇato aññena kāraṇena anuddhaṭabhāvo vā, tasmā taṃdosapariharaṇatthaṃ ‘‘upekkhācittekaggatāsukhadukkhānī’’ti paṭhanti. Ye pana ‘‘jhānaṅgabhūtehi somanassādīhi sukhadukkhena avibhūtabhāvena pākaṭatāya indriyakiccayuttatāya ca samānānaṃ sukhādīnaṃ jhānaṅganti anuddhaṭabhāve kāraṇaṃ vattabbaṃ, na cittekaggatāyāti sā ettha na gahitā’’ti vadanti, tesaṃ taṃ rucimattaṃ. Yadi jhānaṅgasamānānaṃ jhānaṅganti anuddhaṭabhāve kāraṇaṃ vattabbaṃ, cittekaggatā cettha jhānaṅgabhūtāya vicikicchāyuttamanodhātuādīsu cittekaggatāya samānāti tassā anuddhaṭabhāve kāraṇaṃ vattabbamevāti. Sesāhetukesupi jhānaṅgaṃ uddhaṭameva uddharaṇaṭṭhāne cittuppādakaṇḍeti adhippāyo.

“ただ衝突するだけであるから”という釈の言葉により、引導や受容のわずかなものであっても、思考の生起がないことを示している。“それらの中に現存する捨・楽・苦も”というのは古来の伝承である。そこでは、捨・楽・苦と同じ特徴を持つ心一境性についても、上述の理由により、禅支として取り出されていない状態が示されていると理解されるべきである。以前、七つの支を示す際に四つの支が除外されていたが、それらを除外する理由を示すにあたって、共通の特徴という口実によって示されるべきではない。これは註釈(アッタカター)だからである。もし口実によって示されるべきであるなら、上述の三つのうちの一つだけが述べられるべきであろうが、三つを述べることで、それ以外は禅支であるという“取り出された状態”が生じてしまう。あるいは、上述の理由以外の理由によって“取り出されていない状態”となってしまう。ゆえに、その過失を避けるために、“捨・心一境性・楽・苦”と学匠たちは読むのである。しかし、“禅支となっている喜などと同様に、楽・苦によって、不明瞭な状態から明瞭であること、および根の作用を具備していることによって等しい(法としての)楽などに、禅支として取り出されていない理由が述べられるべきであり、心一境性についてはそうではないから、ここでは採用されない”と言う者たちがいるが、それは彼らの好みにすぎない。もし禅支に等しいものについて、禅支として取り出されていない理由が述べられるべきであるなら、ここでの心一境性は、禅支となっている疑を伴う意界などの心一境性と等しいのであるから、それ(心一境性)が取り出されていない理由も、当然述べられるべきである。その他の無因心においても、禅支はまさに除外されているというのが、心発生の節における意図である。

Jhānapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

禅縁の解説の註釈が終了した。

18. Maggapaccayaniddesavaṇṇanā

18. 道縁の解説の註釈

18. Paññā [Pg.193] vitakko sammāvācākammantājīvā vīriyaṃ sati samādhi micchādiṭṭhi micchāvācākammantājīvāti imāni dvādasaṅgānīti ettha duvidhampi saṅkappaṃ vīriyaṃ samādhiñca vitakkavīriyasamādhivacanehi saṅgaṇhitvā ‘‘ayameva kho, āvuso, aṭṭhaṅgiko micchāmaggo abrahmacariyaṃ. Seyyathidaṃ – micchādiṭṭhi…pe… micchāsamādhī’’tiādīhi (saṃ. ni. 5.18) suttavacanehi micchāvācākammantājīvesupi maggaṅgavohārasiddhito tehi saha dvādasaṅgāni idha labbhamānāni ca alabbhamānāni ca maggaṅgavacanasāmaññena saṅgaṇhitvā vuttāni. Evañhi suttantavohāropi dassito hoti, evaṃ pana dassentena ‘‘maggapaccayaniddese maggaṅgānī’’ti evaṃ uddharitvā tassa pāṭhagatassa maggaṅgasaddassa atthabhāvena imāni dvādasaṅgāni na dassetabbāni. Na hi pāḷiyaṃ maggaṅgasaddassa micchāvācākammantājīvoti attho vattabbo. Tehi sammāvācādīhi paṭipakkhā cetanādhammā tappaṭipakkhabhāvatoyeva ‘‘micchāmaggaṅgānī’’ti sutte vuttāni, na pana maggapaccayabhāvena. Maggaṅgāni maggapaccayabhūtāni ca idha pāḷiyaṃ ‘‘maggaṅgānī’’ti vuttāni, na ca aññaṃ uddharitvā aññassa attho vattabbo. Pariyāyanippariyāyamaggaṅgadassanatthaṃ pana icchantena pāḷigatamaggaṅgasaddapatirūpako añño maggaṅgasaddo ubhayapadattho uddharitabbo yathā ‘‘adhikaraṇaṃ nāma cattāri adhikaraṇānī’’ti (pārā. 386, 405). Idha pana ‘‘maggapaccayaniddese maggaṅgānī’’ti pāḷigatoyeva maggaṅgasaddo uddhaṭo, na ca atthuddharaṇavasena dassetvā adhippetatthaniyamanaṃ kataṃ, tasmā pāḷiyaṃ maggaṅgasaddassa micchāvācādīnaṃ atthabhāvo mā hotūti ‘‘sammādiṭṭhisaṅkappavācākammantājīvavāyāmasatisamādhimicchādiṭṭhisaṅkappavāyāmasamādhayoti imāni dvādasaṅgānī’’ti paṭhanti. Nanu evaṃ ‘‘ahetukacittuppādavajjesū’’ti na vattabbaṃ. Na hi tesu sammādiṭṭhiādayo yathāvuttā santi, ye vajjetabbā siyunti? Na, uppattiṭṭhānaniyamanatthattā. Ahetukacittuppādavajjesveva etāni uppajjanti, nāhetukacittuppādesu. Tatthuppannāni dvādasaṅgānīti ayañhettha attho.

18. “慧、尋、正語・正業・正命、精進、念、定、邪見、邪語・邪業・邪命のこれら十二支”ということに関して、ここでは二種類の思惟と精進と定を、尋・精進・定という言葉に含め、“諸比丘よ、これこそが八支の邪道、非梵行である。すなわち、邪見……乃至……邪定である”などの経の言葉によって、邪語・邪業・邪命においても道支という呼称が成立することから、それらと共に、ここで得られるものと得られないものの十二支を、道支という一般的な名称で包含して述べている。このようにして、経典の呼称も示されている。しかし、このように示すことによって、“道縁の解説における道支”として経文を引用し、その経文にある道支という言葉の意味として、これら十二支を示すべきではない。なぜなら、パーリ文において道支という言葉が、邪語・正業・正命という意味で説かれるべきではないからである。それら正語などの対治となる善の意思(チェータナー)の諸法は、その対治であるという理由からのみ、経において“邪道支”と述べられているのであり、道縁の状態としてではない。道支であり、かつ道縁となっているものが、ここではパーリ文において“道支”と述べられている。あるものを引用して、別のものの意味を述べるべきではない。しかし、方便と非方便の道支を示すことを望む者は、パーリ文にある道支という言葉に似た別の道支という言葉を、両方の意味を持つものとして引用すべきである。例えば“訴訟とは、四つの訴訟である”というように。しかし、ここでは“道縁の解説における道支”として、パーリ文にある道支という言葉そのものが引用されており、例証の引用として示して意図された意味を規定しているわけではない。したがって、パーリ文における道支という言葉が邪語などの意味にならないように、“正見・思惟・語・業・命・精進・念・定、邪見・思惟・精進・定のこれら十二支”と学匠たちは読むのである。しかし、そのようにすると“無因の心生起を除いたものにおいて”と述べるべきではないのではないか。なぜなら、それら(無因心)には、除外されるべき上述の正見などは存在しないからである。そうではない。生起する場所を規定するためである。無因の心生起を除いたものにおいてのみ、これら(道支)は生じるのであり、無因の心生起においては生じない。そこで生じた十二の支である、というのがここでの意味である。

Maggapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

道縁の解説の註釈が終了した。

20. Vippayuttapaccayaniddesavaṇṇanā

20. 不相応縁の解説の註釈

20. Sampayogāsaṅkāya [Pg.194] abhāvatoti etena sampayogāsaṅkāvatthubhūto upakārakabhāvo vippayuttapaccayatāti dasseti.

20. “相応の疑念がないことにより”という釈の言葉により、相応の疑念の対象となる助けとなる状態が不相応縁であることを示している。

Vippayuttapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

不相応縁の解説の註釈が終了した。

21. Atthipaccayaniddesavaṇṇanā

21. 有縁の解説の註釈

21. Kusalādivasena pañcavidho atthipaccayo vutto, na nibbānaṃ. Yo hi atthibhāvābhāvena anupakārako atthibhāvaṃ labhitvā upakārako hoti, so atthipaccayo hoti. Nibbānañca nibbānārammaṇānaṃ na attano atthibhāvābhāvena anupakārakaṃ hutvā atthibhāvalābhena upakārakaṃ hoti. Uppādādiyuttānaṃ vā natthibhāvopakārakatāviruddho upakārakabhāvo atthipaccayatāti na nibbānaṃ atthipaccayo.

21. 善などの区分により五種類の有縁が述べられたが、涅槃は含まれない。なぜなら、有の状態がないことによって助けとならないものが、有の状態を得て助けとなる時、それが有縁となるからである。涅槃は、涅槃を対象とする心に対して、自らの有の状態がないことによって助けとならない状態から、有の状態を得ることによって助けとなるわけではない。あるいは、生起などを伴う法にとって、無の状態による助け(無縁)とは反対の、助けとなる状態が有縁であるから、涅槃は有縁ではない。

Sati ca yesaṃ paccayā honti, tehi ekato puretaraṃ pacchā ca uppannatte sahajātādipaccayattābhāvato āha ‘‘āhāro indriyañca sahajātādibhedaṃ na labhatī’’ti. Tadabhāvo ca etesaṃ dhammasabhāvavasena daṭṭhabbo.

(有縁が)存在するときにその縁となるものに対して、それらと共に、あるいはそれより前、あるいはその後に生じる性質があるが、倶生縁などの区分が得られないことから、“食と根は、倶生縁などの区分を得ない”と述べられている。それがないことは、それらの法の自性に基づいて理解されるべきである。

Atthipaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

有縁の解説の註釈が終了した。

22-23-24. Natthivigataavigatapaccayaniddesavaṇṇanā

22-23-24. 無縁・離去縁・不離去縁の解説の註釈

22-23. Paccayalakkhaṇameva hettha nānanti etena natthivigatapaccayesu atthiavigatapaccayesu ca byañjanamatteyeva nānattaṃ, na attheti idaṃ yo paccayoti attho, tasmiṃ nānattaṃ natthi, byañjanasaṅgahite paccayalakkhaṇamatteyeva nānattanti imamatthaṃ sandhāya vuttanti viññāyati.

22-23. “ここでは縁の特徴だけが異なる”という釈の言葉により、無縁と離去縁、および有縁と不離去縁においては、表現の上だけで差異があり、実体としての“どの法が縁であるか”という意味においては、そこに差異はない。表現に含まれる縁の特徴においてのみ差異がある、というこの意味を念頭に置いて述べられたと知られるべきである。

Natthivigataavigatapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

無縁・離去縁・不離去縁の解説の註釈が終了した。

Paccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā.

縁の解説の註釈が終了した。

Paccayaniddesapakiṇṇakavinicchayakathāvaṇṇanā

縁の解説の雑多な決択に関する論考の註釈

‘‘Lobhadosamohā [Pg.195] vipākapaccayāpi na honti, sesānaṃ sattarasannaṃ paccayānaṃ vasena paccayā hontī’’tiādimapāṭho. Ettha ca lobhadosamohānaṃ paccekaṃ sattarasahi paccayehi paccayabhāvo vutto, sabbe hetū saha aggahetvā ekadhammassa anekapaccayabhāvadassanatthaṃ amohādīnaṃ visuṃ gahitattāti dosassapi sattarasahi paccayabhāvo āpajjati, tathā ca sati dosassapi garukaraṇaṃ pāḷiyaṃ vattabbaṃ siyā. ‘‘Akusalo pana ārammaṇādhipati nāma lobhasahagatacittuppādo vuccatī’’ti (paṭṭhā. aṭṭha. 1.4) etthāpi lobhadosasahagatacittuppādāti vattabbaṃ siyā, na pana vuttaṃ, tasmā dosassa adhipatipaccayatāpi nivāretabbā. Na ca ‘‘sesāna’’nti vacanena adhipatipaccayo nivārito, atha kho saṅgahito purejātādīhi yathāvuttehi sesattāti tannivāraṇatthaṃ dosaṃ lobhamohehi saha aggahetvā visuñca aggahetvā ‘‘doso adhipatipaccayopi na hoti, sesānaṃ paccayānaṃ vasena paccayo hotī’’ti paṭhanti. Iminā nayenāti etena phoṭṭhabbāyatanassa sahajātādipaccayabhāvaṃ, sabbadhammānaṃ yathāyogaṃ hetādipaccayabhāvañca dasseti. Na hi etaṃ ekapaccayassa anekapaccayabhāvadassananti rūpādīnaṃ pakatūpanissayabhāvo ca etena dassitoti daṭṭhabbo.

“貪・瞋・痴は異熟縁ではなく、残りの十七の縁によって縁となる”という初めの読みについて。ここでは、貪・瞋・痴のそれぞれが十七の縁によって縁であることが説かれているが、全ての因(ヘートゥ)を共に取らずに、一つの法が多くの縁となることを示すために無痴などが別個に取られているため、瞋(ドサ)にも十七の縁があるという事態が生じる。もしそうであるならば、聖典において瞋にも重んじること(増上)を説くべきである。“不善については、貪相応の心生起が増上縁と呼ばれる”とあるが、ここでも貪・瞋相応の心生起と説くべきである。しかし説かれていないため、瞋の増上縁性も否定されるべきである。“残りの”という言葉によって増上縁が否定されたわけではなく、上述の前生縁などの残りとして含まれているため、その(瞋の増上縁性の)否定のために、瞋を貪・痴と共に取らず、また別個にも取らず、“瞋は増上縁ではなく、残りの縁の力によって縁となる”と読む。この方法によって、触処の倶生縁性など、また全ての法の相応に応じた因縁性などを示す。これは一つの縁が多くの縁となることを示すものではない。これによって、色などの自然親依縁性も示されていると見るべきである。

Catunnaṃ khandhānaṃ bhedā cakkhuviññāṇadhātuādayoti bhedaṃ anāmasitvā te eva gahetvā āha ‘‘catūsu khandhesū’’ti. Micchāvācākammantājīvā tehi ceva kammāhārapaccayehi cāti ekūnavīsatidhāti idamevaṃ na sakkā vattuṃ. Na hi micchāvācādayo micchādiṭṭhi viya maggapaccayā honti cetanāya maggapaccayattābhāvato. Yadi ca bhaveyya, pañhāvāre ‘‘kammapaccayā magge tīṇī’’ti vattabbaṃ siyā, tasmā micchāvācādīnaṃ maggapaccayabhāvo na vattabbo. Paṭṭhānasaṃvaṇṇanā hesā. Sesapaccayabhāvo ca cetanāya anekapaccayabhāvavacanena vuttoyevāti na idaṃ paṭhitabbanti na paṭhanti. ‘‘Ahirikaṃ…pe… middhaṃ uddhaccaṃ vicikicchā’’tiādimapāṭho, vicikicchā pana adhipatipaccayo na hotīti taṃ tattha apaṭhitvā ‘‘vicikicchāissāmacchariyakukkuccāni tato adhipatipaccayaṃ apanetvā’’ti evamettha paṭhanti.

四蘊の区別が眼識界などであるため、その区別には言及せずに、それら自体を捉えて“四蘊において”と述べた。邪語・邪業・邪命が、それら(業縁・食縁)によって十九種であるとは、このように言うことはできない。なぜなら、邪語などは、邪見のように道縁とはならないからである。思(チェータナー)には道縁性がないためである。もし(道縁が)あるならば、問分において“業縁によって道には三つ”と説かれるはずである。したがって、邪語などの道縁性は説かれるべきではない。これは‘パッターナ(発趣論)’の註釈である。残りの縁性は、思の多縁性の説明によって既に説かれているため、これは読むべきではないとして読まない。“無慚……(中略)……惛沈・掉挙・疑”という初めの読みについて、疑は増上縁ではないため、そこでは読まずに、“疑・嫉・吝・悪作、それらから増上縁を除いて”と、このようにここでは読む。

‘‘Cattāri [Pg.196] mahābhūtāni ārammaṇa…pe… purejātavippayuttaatthiavigatavasena dasadhā paccayā honti, puna tathā hadayavatthū’’ti purimapāṭho, mahābhūtāni pana vippayuttapaccayā na hontīti ‘‘purejātaatthiavigatavasena navadhā paccayā honti, vippayuttapaccayaṃ pakkhipitvā dasadhā vatthu’’nti paṭhanti. Ettakamevettha apubbanti etasmiṃ purejātapaccaye sahajātanissayehi apubbaṃ rūpasaddagandharasāyatanamattamevāti attho, ārammaṇāni panetāni ārammaṇapaccayadhammānaṃ anekapaccayabhāve vuttānīti sabbātikkantapaccayāpekkhā etesaṃ apubbatā natthīti. Indriyādīsu apubbaṃ natthīti rūpajīvitindriyassapi arūpajīvitindriyato apubbassa paccayabhāvassa abhāvaṃ maññamānena apubbatā na vuttā. Tassa pana purejātapaccayabhāvato apubbatā. Kabaḷīkārāhārassa ca purejātena saddhiṃ sattadhā paccayabhāvo yojetabbo.

“四大種は所縁……(中略)……前生・離繋・有・非離去の力によって十種の縁となる。また同様に心基(ハダヤヴァットゥ)”という以前の読みがあるが、四大種は離繋縁(不相応縁)ではないため、“前生・有・非離去の力によって九種の縁となり、離繋縁を加えて心基は十種である”と読む。ここで“これだけが未曾有(アプッバ)である”というのは、この前生縁において、倶生依止縁よりも未曾有なのは、色・声・香・味の処(しょ)だけであるという意味である。しかし、これらは所縁として、所縁縁の法の多縁性において説かれているため、あらゆる縁を超えた観点からは、これらに未曾有性はない。根(インドリヤ)などには未曾有なものはない。色命根についても、無色命根とは異なる未曾有の縁性の欠如を考える者によって、未曾有性は説かれなかった。しかし、それ(色命根)は前生縁であることから未曾有性がある。段食については、前生縁と共に七種の縁性を結びつけるべきである。

Ākāroti mūlādiākāro. Atthoti tenākārena upakārakatā. ‘‘Yenākārenā’’ti etassa vā atthavacanaṃ ‘‘yenatthenā’’ti. Vipākahetūsuyeva labbhatīti ettha amohavipākahetussa adhipatipaccayabhāvo ca lokuttaravipākeyeva labbhatīti. Evaṃ sabbattha labbhamānālabbhamānaṃ sallakkhetabbaṃ. Vippayuttaṃ apaṭhitvā ‘‘chahākārehī’’ti purimapāṭho, taṃ pana paṭhitvā ‘‘sattahākārehī’’ti paṭhanti. Ukkaṭṭhaparicchedo hettha vuccati, na ca yaṃ ārammaṇaṃ nissayo hoti, taṃ vippayuttaṃ na hotīti.

行相(アーカーラ)とは、根本などの行相である。意味(アッタ)とは、その行相による助力の状態である。“どのような行相によって”という言葉の意味は、“どのような意味によって”ということである。“異熟の因においてのみ得られる”というのは、ここでは無痴の異熟の因が増上縁であることは、出世間の異熟においてのみ得られるということである。このように、あらゆるところで得られるもの、得られないものを観察すべきである。離繋を読まずに“六種の行相によって”とするのが以前の読みであるが、それを読んで“七種の行相によって”と読む。ここでは、最高の限定が説かれている。所縁であり依止であるものが、離繋ではないということはないからである。

Anantarasamanantaresu yaṃ kammapaccayo hoti, taṃ na āsevanapaccayo. Yañca āsevanapaccayo hoti, na taṃ kammapaccayoti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Pakatūpanissayo pakatūpanissayovā’’ti vuttaṃ, kammapaccayopi pana so hoti, tasmā ‘‘kammapaccayo cā’’ti paṭhanti. Ayaṃ panettha attho – pakatūpanissayo yebhuyyena pakatūpanissayova hoti, koci panettha kammapaccayo ca hotīti. ‘‘Ārammaṇapurejāte panettha indriyavippayuttapaccayatā na labbhatī’’ti vuttaṃ. Tattha ārammaṇapurejātanti yadi kañci ārammaṇabhūtaṃ purejātaṃ vuttaṃ, ārammaṇabhūtassa vatthussa vippayuttapaccayatā labbhatīti sā na labbhatīti na vattabbā. Atha pana [Pg.197] vatthupurejātato aññaṃ vatthubhāvarahitārammaṇameva ‘‘ārammaṇapurejāta’’nti vuttaṃ, tassa nissayapaccayatā na labbhatīti ‘‘nissayindriyavippayuttapaccayatā na labbhatī’’ti vattabbaṃ. Ito uttaripīti purejātato paratopīti attho, ito vā indriyavippayuttato nissayindriyavippayuttato vā uttari ārammaṇādhipatiādi ca labbhamānālabbhamānaṃ veditabbanti attho vattabbo. Kammādīsu pana labbhamānālabbhamānaṃ na vakkhatīti purimoyevettha attho adhippeto.

無間・等無間において、業縁であるものは、習行縁(アーセーヴァナ)ではない。また、習行縁であるものは、業縁ではないと見るべきである。“自然親依は自然親依のみである”と説かれたが、それは業縁でもある。したがって“業縁でもある”と読む。ここでの意味は、自然親依は概して自然親依のみであるが、あるものは業縁でもあるということである。“所縁前生においては、根・離繋縁性は得られない”と説かれた。そこで、所縁前生として、もし何らかの所縁となった前生(法)が説かれているならば、所縁となった心基の離繋縁性は得られるため、それが得られないと説くべきではない。しかし、もし基前生以外の、基の状態を欠いた所縁のみを“所縁前生”と言うならば、その依止縁性は得られないため、“依止・根・離繋縁性は得られない”と説かれるべきである。“これより以上も”とは、前生よりも後(次)もという意味である。あるいは、根・離繋から、あるいは依止・根・離繋から以上に、所縁増上などにおいて、得られるもの得られないものを知るべきであるという、その意味が説かれるべきである。業(業縁)などにおいては、得られるもの得られないものは説かれないため、ここでは前者の意味が意図されている。

‘‘Kabaḷīkāro āhāro āhārapaccayovā’’ti purimapāṭho, atthiavigatapaccayopi pana so hoti, tena ‘‘kabaḷīkāro āhāro āhārapaccayattaṃ avijahantova atthiavigatānaṃ vasena aparehipi dvīhākārehi anekapaccayabhāvaṃ gacchatī’’ti paṭhanti.

“段食は食縁である”というのが以前の読みであるが、それは有縁・非離去縁でもある。それゆえ、“段食は食縁であることを捨てずに、有・非離去の力によって他の二つの行相によっても多縁性となる”と読む。

‘‘Yathānurūpaṃ jhānapaccaye vuttānaṃ dasannaṃ hetuadhipatīnañcāti imesaṃ vasenā’’ti purimapāṭho, ‘‘yathānurūpaṃ jhānapaccaye vuttānaṃ maggavajjānaṃ navannaṃ hetuadhipatijhānānañcāti imesaṃ vasenā’’ti pacchimapāṭho, tesu vicāretvā yutto gahetabbo.

“禅定縁において説かれた十種の因・増上による”というのが旧読であり、“禅定縁において説かれた、道支を除いた九種の因・増上・禅定による”というのが後読である。これらについて検討した上で、適切なものを採用すべきである。

Samanantaraniruddhatāya ārammaṇabhāvena ca sadiso paccayabhāvo paccayasabhāgatā, viruddhapaccayatā paccayavisabhāgatā. ‘‘Iminā upāyenā’’ti vacanato hetuādīnaṃ sahajātānaṃ sahajātabhāvena sabhāgatā, sahajātāsahajātānaṃ hetuārammaṇādīnaṃ aññamaññavisabhāgatāti evamādinā upāyena sabhāgatā visabhāgatā yojetabbā.

直前に滅したことや、所縁であることによって、縁のあり方が等しいことを縁同分(sabhāgatā)といい、反対の縁であることを縁異分(visabhāgatā)という。“この方法によって”という言葉から、因などの倶生するものについては、倶生であることによって同分であり、倶生するものとしないもの、すなわち因と所縁などについては、互いに異分であるという、このような方法によって、同分と異分を適用すべきである。

Janakāyeva, na ajanakāti janakabhāvappadhānāyeva hutvā paccayā honti, na upatthambhakabhāvappadhānāti attho daṭṭhabbo. Yesaṃ hetuādayo paccayā honti, te tehi vinā neva uppajjanti, na ca pavattantīti tesaṃ ubhayappadhānatā vuttā. Na hi te anantarādayo viya jananeneva pavattiṃ karontīti.

生起させる者のみであり、生起させない者ではない。つまり、生起させる性質が主となって縁となるのであり、資助する性質が主となるのではない、という意味である。因などの縁があるもの(対象)は、それら(縁)なしには決して生じず、また相続もしない。それゆえ、それら(因など)の二重の主導性が説かれたのである。なぜなら、それらは無間縁などのように、生起させることによってのみ相続させるのではないからである。

Sabbesaṃ ṭhānaṃ kāraṇabhāvo sabbaṭṭhānaṃ, taṃ etesaṃ atthīti sabbaṭṭhānikā. Upanissayaṃ bhindantena tayopi upanissayā vattabbā, abhinditvā [Pg.198] vā upanissayaggahaṇameva kātabbaṃ. Tattha bhindanaṃ pakatūpanissayassa rūpānaṃ paccayattābhāvadassanatthaṃ, ārammaṇānantarūpanissayānaṃ pana pubbe ārammaṇādhipatianantaraggahaṇehi gahitattā tesu ekadesena anantarūpanissayena itarampi dassetīti daṭṭhabbaṃ. Purejātapacchājātāpi asabbaṭṭhānikā arūparūpānaññeva yathākkamena paccayabhāvatoti ettha purejātapaccayo anantarādīsu eva vattabbo taṃsamānagatikattā, na ca yugaḷabhāvo pacchājātena saha kathane kāraṇaṃ asabbaṭṭhānikadassanamattassa adhippetattāti taṃ tattha paṭhitvā ‘‘pacchājātopi asabbaṭṭhāniko rūpānaṃyeva paccayabhāvato’’ti paṭhanti.

1. すべての箇所において原因となる性質を“一切処(sabbaṭṭhāna)”といい、それを有するものを“一切処的(sabbaṭṭhānikā)”という。強依(縁)を細分化する場合は、三種の強依を説くべきであり、細分化しない場合は、ただ“強依”として把握すべきである。そこでの細分化は、自然強依が色法に対して縁とならないことを示すためである。一方、所縁強依と無間強依については、以前に所縁・増上・無間として把握されているので、その一部である無間強依によって他(の強依)も示していると知るべきである。前生縁と後生縁も一切処的ではない。なぜなら、それらは順次に、名法(無色)と色法に対してのみ縁となるからである。ここで、前生縁は無間縁などの中で説かれるべきである。なぜなら、それらと同様の性質を持つからである。しかし、(後生縁と)対をなすことは、後生縁とともに語られる際、単に一切処的でないことを示すための理由ではない。そのため、そこで(前生縁を)読んだ上で、“後生縁も、色法に対してのみ縁となるので、一切処的ではない”と(諸師は)読んでいる。

Paccayaniddesapakiṇṇakavinicchayakathāvaṇṇanā niṭṭhitā.

縁の示説についての雑多な決定の解説、完結。

Pucchāvāro

問門(問答の部)

1. Paccayānulomavaṇṇanā

縁順次(順方向の縁)の解説

Ekekaṃ tikadukanti ekekaṃ tikaṃ dukañcāti attho, na tikadukanti.

“一つ一つの三法と二法(ekekaṃ tikadukanti)”とは、一つ一つの三法と(一つ一つの)二法という意味であり、“三法・二法(という結合)”ではない。

Paccayā cevāti ye kusalādidhamme paṭiccāti vuttā, te paṭiccatthaṃ pharantā kusalādipaccayā cevāti attho. Tenevāha ‘‘te ca kho sahajātāvā’’ti. Yehi pana hetādipaccayehi uppatti vuttā, te sahajātāpi honti asahajātāpīti. Ettha paṭiccasahajātavārehi samānatthehi paṭiccasahajātābhidhānehi samānatthaṃ bodhentena bhagavatā pacchimavārena purimavāro, purimavārena ca pacchimavāro ca bodhitoti veditabbo. Esa nayo paccayanissayavāresu saṃsaṭṭhasampayuttavāresu ca, evañca niruttikosallaṃ janitaṃ hotīti.

“縁であり(paccayā cevāti)”とは、“善法などに依って(paṭiccāti)”と説かれたものが、その“依って”という意味に及んで、善法などの縁であるという意味である。それゆえ“それらは実に倶生である”と言ったのである。しかし、因などの縁によって生起が説かれたものは、倶生であることもあれば、非倶生であることもある。ここで、意味が等しい“依って”と“倶生”の門において、それらと同じ意味を教示される世尊によって、後の門によって前の門が、前の門によって後の門が教示されたと知るべきである。この理趣は、縁・依止・相応の門においても同様である。このようにして、言語における熟達(詞無礙解)が生じさせられるのである。

‘‘Te te pana pañhe uddharitvā puna kusalo hetu hetusampayuttakānaṃ dhammāna’’nti likhitaṃ. ‘‘Kusalā hetū sampayuttakānaṃ khandhāna’’nti (paṭṭhā. 1.1.401) pañhāvārapāṭhoti pamādalekhā esāti pāḷiyaṃ āgatapāṭhameva paṭhanti. Purimavāresu sahajātanissayasampayuttapaccayabhāvehi kusalādidhamme niyametvā tasmiṃ niyame kusalādīnaṃ hetupaccayādīhi uppattiṃ pucchitvā vissajjanaṃ kataṃ, na tattha ‘‘ime nāma te dhammā hetādipaccayabhūtā’’ti viññāyanti, tasmā tattha ‘‘siyā kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjeyya [Pg.199] hetupaccayā’’ti (paṭṭhā. 1.1.25) evamādīhi saṅgahite paṭiccatthādipharaṇakabhāve hetādipaccayapaccayuppannesu hetādipaccayānaṃ nicchayābhāvato pañhā nijjaṭā niggumbā ca katvā na vibhattā, idha pana ‘‘siyā kusalo dhammo kusalassa dhammassa hetupaccayena paccayo’’ti evamādīhi saṅgahitā hetādipaccayabhūtā kusalādayo paccayuppannā ca nicchitā, na koci pucchāsaṅgahito attho anicchito nāma atthīti āha ‘‘sabbepi te pañhā nijjaṭā niggumbā ca katvā vibhattā’’ti. Pañhā pana uddharitvā vissajjanaṃ sabbattha samānanti na taṃ sandhāya nijjaṭatā vuttāti daṭṭhabbā.

“それら個別の問いを取り上げて、再び‘善なる因は、因相応の諸法に……’と書かれている”。“善なる諸因は、相応する蘊に……”というのが問門の本文(パティ・パータ)であるが、これは書き損じであるので、聖典にある本文そのものを読むべきである。以前の門(節)においては、倶生・依止・相応の縁の状態によって善法などを規定し、その規定において善法などが因縁などによって生起することを問い、回答がなされた。そこでは“これらが因などの縁となった諸法である”とは明確に知られない。したがって、そこでは“善法に依って善法が生じうる(因縁によって)”などのように含まれている“依って”という意味が及ぶ性質について、因などの縁と縁より生じたもののうち、因などの縁が確定していないため、問いは縺れ(糾)がなく藪(塊)がない状態としては分別されなかった。しかし、ここでは“善法は善法の因縁によって縁となる可能性がある”などのように含まれている因などの縁となった善法などは、縁より生じたものと共に確定している。問いに含まれた意味で確定していないものは何一つないため、“それらすべての問いは、縺れがなく藪がない状態にして分別された”と言ったのである。しかし、問いを取り上げて回答することはあらゆるところで共通しているため、それを指して“縺れがない”と言ったのではないと知るべきである。

Uppattiyā paññāpitattāti pucchāmatteneva uppattiyā ṭhapitattā pakāsitattā, nānappakārehi vā ñāpitattāti attho.

“生起によって示されたので(uppattiyā paññāpitattā)”とは、問いそのものによって生起が置かれ、明らかにされたので、あるいは、様々な方法で知らされたので、という意味である。

25-34. Parikappapucchāti vidhipucchā. Kiṃ siyāti eso vidhi kiṃ atthīti attho. Kiṃ siyā, atha na siyāti sampucchanaṃ vā parikappapucchāti vadati. Kimidaṃ sampucchanaṃ nāma? Samecca pucchanaṃ, ‘‘kiṃ suttantaṃ pariyāpuṇeyya, atha abhidhamma’’nti aññena saha sampadhāraṇanti attho. Yo kusalo dhammo uppajjeyya hetupaccayā, so kusalaṃ dhammaṃ paṭicca siyāti etasmiṃ atthe sati pacchājātavipākapaccayesupi sabbapucchānaṃ pavattito ‘‘yo kusalo dhammo uppajjeyya pacchājātapaccayā vipākapaccayā, so kusalaṃ dhammaṃ paṭicca siyā’’ti ayamattho viññāyeyya, tathā ca sati pacchājātapaccayā vipākapaccayāti uppajjamānaṃ niddhāretvā tassa kusalaṃ dhammaṃ paṭicca bhavanassa pucchanato kusalānaṃ tehi paccayehi uppatti anuññātāti āpajjati, na ca taṃtaṃpaccayā uppajjamānānaṃ kusalādīnaṃ kusalādidhamme paṭicca bhavanamatthitā ettha pucchitā, atha kho uppatti, evañca katvā vissajjane ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjatī’’ti uppattiyeva vissajjitāti, tasmā ayamattho sadosoti ‘‘atha vā’’ti atthantaravacanaṃ vuttaṃ.

25-34. “遍計問(parikappapucchā)”とは、式問(vidhipucchā)のことである。“何でありうるか(kiṃ siyā)”とは、“この方式(式)が何であるか”という意味である。あるいは、“ありうるか、あるいはありえないか”と尋ねるのが遍計問であると言う。この“尋ね(sampucchana)”とは何か。検討して問うことであり、“経を学ぶべきか、それとも阿毘達磨を(学ぶべきか)”と他者と共に検討すること、という意味である。“因縁によって生じる善法があるならば、それは善法に依ってありうるか”というこの意味がある場合、後生縁や異熟縁においてもすべての問いがなされるので、“後生縁・異熟縁によって生じる善法があるならば、それは善法に依ってありうるか”というこの意味が理解されるであろう。そのようである場合、後生縁・異熟縁によって生じるものを特定して、それが善法に依って存在することについて問うことから、それらの縁による善法の生起が容認されることになる。しかし、ここでは、それら個々の縁によって生じる善法などが、善法などに依って存在することは問われておらず、むしろ生起(が問われている)のである。このようにして回答において“善法に依って善法が生じる”と、まさに生起が回答されている。したがって、この意味には欠陥があるため、“あるいは(atha vā)”という別の解釈の言葉が述べられたのである。

Tattha ‘‘kusalo dhammo uppajjeyyā’’ti uppattiṃ anujānitvā ‘‘hetupaccayā siyā eta’’nti tassā hetupaccayā bhavanapucchanaṃ, ‘‘uppajjeyya hetupaccayā’’ti hetupaccayā uppattiṃ anujānitvā tassā ‘‘siyā eta’’nti bhavanapucchanañca na yuttaṃ. Anuññātañhi nicchitamevāti. Tasmā ananujānitvā [Pg.200] ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjeyya hetupaccayā’’ti evaṃ yathāvuttaṃ uppajjanaṃ kiṃ siyāti pucchatīti daṭṭhabbaṃ. Uppajjeyyāti vā idampi sampucchanameva, kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo kiṃ uppajjeyya hetupaccayāti attho. Siyāti yathāpucchitasseva uppajjanassa sambhavaṃ pucchati ‘‘kiṃ evaṃ uppajjanaṃ siyā sambhaveyyā’’ti, ayaṃ nayo siyāsaddassa pacchāyojane. Yathāṭhāneyeva pana ṭhitā ‘‘siyā’’ti esā sāmaññapucchā, tāya pana pucchāya ‘‘idaṃ nāma pucchita’’nti na viññāyatīti tassāyeva pucchāya visesanatthaṃ ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjeyya hetupaccayā’’ti pucchati, evaṃ visesitabbavisesanabhāvena dvepi pucchā ekāyeva pucchāti daṭṭhabbā.

そこで、‘善法が生じうるか’と(生起を)認めた上で、‘これは因縁(hetupaccaya)によってであろうか’と、その因縁による存在(bhavana)を問うこと、および、‘因縁によって生じうるか’と(因縁による生起を)認めた上で、‘それは(そう)であろうか’と、その存在を問うことは適切ではない。認められたことは、実に確定しているからである。それゆえ、認めることなしに、‘善法を縁として、善法が因縁によって生じうるか’と、このように述べた通りの生起がどのようなものであるかを問うていると見なすべきである。‘生じうるか(uppajjeyya)’というのも、これもまた問い(sampucchana)そのものであり、善法を縁として善法が果たして因縁によって生じうるか、という意味である。‘であろうか(siyā)’というのは、問いかけられた通りの生起の可能性を問うており、‘このような生起がありうるだろうか(siyā sambhaveyyā)’という意味である。これが、siyāという語を後ろに配置する場合の理法である。しかし、そのままの位置に置かれた‘siyā’は、これは一般的な問いであり、その問いだけでは‘これが問われている’ということが理解されないため、その問いを詳述するために‘善法を縁として、善法が因縁によって生じうるか’と問うのである。このように、詳述されるべきもの(siyā)と詳述するもの(後続の文)との関係によって、二つの問いも一つの問いであると見なすべきである。

Gamanussukkavacananti gamanassa samānakattukapacchimakālakiriyāpekkhavacananti attho. Yadipi paṭigamanuppattīnaṃ purimapacchimakālatā natthi, paccayapaccayuppannānaṃ pana sahajātānampi paccayapaccayuppannabhāvena gahaṇaṃ purimapacchimabhāveneva hotīti gahaṇappavattiākāravasena paccayāyattatāattapaṭilābhasaṅkhātānaṃ paṭigamanuppattikiriyānampi purimapacchimakālavohāro hotīti daṭṭhabbo. Gamanaṃ vā uppatti evāti gacchantassa paṭigamanaṃ uppajjantassa paṭiuppajjanaṃ samānakiriyā. Paṭikaraṇañhi paṭisaddatthoti. Tasmā ‘‘kusalaṃ dhamma’’nti upayoganiddiṭṭhaṃ paccayaṃ uppajjamānaṃ paṭicca tadāyattuppattiyā paṭigantvāti ayamettha attho, tena paṭiccāti sahajātapaccayaṃ katvāti vuttaṃ hoti. Sahajātapaccayakaraṇañhi uppajjamānābhimukhauppajjamānaṃ paṭigamanaṃ, taṃ katvāti paṭiccasaddassa atthoti.

“趣くことへの努力の言葉(gamanussukkavacana)”とは、行くこと(gamana)と同じ主語を持つ後時の動作を期待する言葉という意味である。たとえ、逆向きの趣き(paṭigamana)と生起(uppatti)に前後の時間はなくても、共生する縁(sahajātapaccaya)と縁生法(paccaya-paccayuppanna)であっても、それらの把握は、縁と縁生法の関係性としての把握であるがゆえに、前後関係としてのみなされる。したがって、縁への依存と自己の獲得(存在の取得)と称される、逆向きの趣きと生起の動作についても、前後時間の表現がなされると見なすべきである。あるいは、行くこと(gamana)が生起そのものである。行く者にとっては逆向きの趣き(paṭigamana)であり、生ずる者にとっては逆向きの生起(paṭiuppajjana)が、同一の動作である。実に、paṭiという接頭辞の意味は‘〜に対して(向き合う)’ということである。それゆえ、‘善法を(kusalaṃ dhammaṃ)’と対格で示された縁が生じつつあるのを縁として(paṭicca)、その縁に依存した生起によって‘逆向きに趣いて(paṭigantvā)’というのがここでの意味である。それによって、‘paṭicca(縁じて)’とは‘共生縁として’という意味であると述べられたことになる。実に、共生縁とすることは、生じつつあるものに対して、生じつつあるものが向き合って趣くことであり、それを行うことが‘paṭicca’という語の意味である。

35-38. Tāsu pāḷiyaṃ dveyeva dassitāti hetārammaṇaduke dvinnaṃ pucchānaṃ dassitattā vuttaṃ. Ettha ca ekamūlakādibhāvo pucchānaṃ vuttoti veditabbo, paccayānaṃ pana vasena sabbapaṭhamo paccayantarena avomissakattā suddhikanayo, dutiyo ārammaṇādīsu ekekassa hetu eva ekamūlakanti katvā ekamūlakanayo. Evaṃ hetārammaṇadukādīnaṃ adhipatiādīnaṃ mūlabhāvato dukamūlakādayo nayā veditabbā. Tevīsatimūlakanayo ca tato paraṃ mūlassa abhāvato ‘‘sabbamūlaka’’nti pāḷiyaṃ vutto. Tattha napuṃsakaniddesena eka…pe… sabbamūlakaṃ paccayagamanaṃ pāḷigamanaṃ vāti viññāyati, eka…pe… sabbamūlakaṃ nayaṃ asammuyhantenāti upayogo vā[Pg.201], idha ca sabbamūlakanti ca tevīsatimūlakasseva vuttattā paccanīye vakkhati ‘‘yathā anulome ekekassa padassa ekamūlakaṃ…pe… yāva tevīsatimūlakaṃ, evaṃ paccanīyepi vitthāretabba’’nti (paṭṭhā. aṭṭha. 1.42-44).

35-38. それらのうち、聖典(pāḷi)では二つだけが示されているというのは、因(hetu)と所縁(ārammaṇa)の二法(duka)において二つの問いが示されているために言われたものである。そして、ここにおいて問いの‘一根本(ekamūlaka)’などの状態が述べられていると知るべきである。諸縁(paccaya)の力によるならば、一番最初は他の縁と混ざらないため‘純粋な理趣(suddhikanaya)’であり、二番目は所縁などのそれぞれにおいて‘因(hetu)’のみを‘一根本’として‘一根本の理趣(ekamūlakanaya)’となる。このように、因・所縁の二法などの、増上(adhipati)などの根本的な状態から、二根本(dukamūlaka)などの理趣が知られるべきである。二十三根本の理趣については、それ以上に根本が存在しないため、聖典では‘全根本(sabbamūlaka)’と述べられている。そこでは、中性名詞の指示によって、一……(中略)……全根本の、縁の進行(paccayagamana)あるいは聖典の進行(pāḷigamana)であると理解される。あるいは、一……(中略)……全根本の理趣を混同しないように、という対格(目的格)である。そして、ここでは‘全根本’というのが二十三根本そのものを指して述べられているため、逆順(paccanīya)において‘順次(anuloma)において各項に一根本……(中略)……二十三根本までがあるように、逆順においても同様に詳述されるべきである’と説かれることになる。

39-40. ‘‘Ārammaṇapaccayā hetupaccayāti ettāvatā ārammaṇapaccayaṃ ādiṃ katvā hetupaccayapariyosāno ekamūlakanayo dassito’’ti vuttaṃ, evaṃ sati vinaye viya cakkabandhanavasena pāḷigati āpajjati, na heṭṭhimasodhanavasena. Heṭṭhimasodhanavasena ca idha abhidhamme pāḷi gatā, evañca katvā vissajjane ‘‘ārammaṇapaccayā hetuyā tīṇi, adhipatipaccayā tīṇi, adhipatipaccayā hetuyā nava, ārammaṇe tīṇī’’tiādinā heṭṭhimaṃ sodhetvāva pāḷi pavattā. Yo cettha ‘‘ekamūlakanayo’’ti vutto, so suddhikanayova. So ca visesābhāvato ārammaṇamūlakādīsu na labbhati. Na hi ārammaṇādīsu tasmiṃ tasmiṃ ādimhi ṭhapitepi paccayantarena sambandhābhāvena ādimhi vuttasuddhikato visesattho labbhati, teneva vissajjanepi ārammaṇamūlakādīsu suddhikanayo na dassitoti, tasmā ‘‘ārammaṇapaccayā hetupaccayā ārammaṇapaccayā adhipatipaccayā…pe… ārammaṇapaccayā avigatapaccayā’’ti (paṭṭhā. 1.1.39) ayaṃ heṭṭhimasodhanavasena ekasmiṃ ārammaṇapaccaye hetupaccayādike yojetvā vutto ekamūlakanayo daṭṭhabbo. ‘‘Ārammaṇapaccayā…pe… avigatapaccayā’’ti vā ekamūlakesu anantarapaccayassa mūlakaṃ ārammaṇaṃ dassetvā ekamūlakādīni saṃkhipitvā sabbamūlakassāvasānena avigatapaccayena niṭṭhāpitanti daṭṭhabbaṃ. Adhipatipaccayā anantarapaccayā samanantarapaccayā sahajātapaccayā aññamaññapaccayāti idaṃ mūlameva dassetvā ekamūlakādīnaṃ saṃkhipanaṃ daṭṭhabbaṃ, na suddhikadassanaṃ, nāpi sabbamūlake katipayapaccayadassanaṃ.

39-40. “所縁縁から因縁まで、これによって所縁縁を最初とし、因縁を最後とする一根本の理趣が示された”と言われた。そうであれば、律(vinaya)におけるように、円環的な結合(cakkabandhana)によって聖典の進行(pāḷigati)が生じることになり、下位を清算する方式(heṭṭhimasodhana)によるのではないことになる。しかし、ここアビダンマにおいては、下位を清算する方式によって聖典が進んでおり、それゆえ回答(vissajjana)において“所縁縁から因により三、増上縁により三、増上縁から因により九、所縁において三”というように、下位を清算して聖典が展開している。ここで“一根本の理趣”と言われているものは、純粋な理趣(suddhikanaya)そのものである。そしてそれは、特殊な違いがないため、所縁根本(ārammaṇamūlaka)などには見られない。なぜなら、所縁などのそれぞれが最初に置かれたとしても、他の縁との結びつきがない限り、最初に述べられた純粋なもの(suddhika)と異なる特殊な意味は得られないからである。それゆえ、回答においても所縁根本などにおいて純粋な理趣は示されていない。したがって、“所縁縁から因縁、所縁縁から増上縁……(中略)……所縁縁から不離縁(avigatapaccaya)”というこれは、下位を清算する方式によって、一つの所縁縁に因縁などを結合して述べられた一根本の理趣であると見なすべきである。あるいは“所縁縁……(中略)……不離縁”とは、一根本の理趣のうち、無間縁(anantarapaccaya)の根本としての所縁を示し、一根本などを省略して、全根本の最後である不離縁をもって完結させたものであると見なすべきである。“増上縁、無間縁、等無間縁、共生縁、相互縁”というこれは、根本そのものを示して一根本などを要約したものと見なすべきであり、純粋な理趣の提示ではなく、また全根本におけるいくつかの縁の提示でもない。

41. Tato nissayādīni mūlānipi saṃkhipitvā avigatamūlakanayaṃ dassetuṃ ‘‘avigatapaccayā hetupaccayā’’tiādi āraddhaṃ. Etasmiñca suddhikassa adassanena ārammaṇamūlakādīsu visuṃ visuṃ suddhikanayo na labbhatīti ñāpito hoti. Na hi ādi katthaci saṃkhepantaragato hoti. Ādiantehi majjhimānaṃ dassanañhi saṅkhepo, ādito pabhuti katici [Pg.202] vatvā gatidassanaṃ vāti. Dutiyacatukkaṃ vatvā ‘‘vigatapaccayā’’ti padaṃ uddharitvā ṭhapitaṃ. Tena osānacatukkaṃ dasseti. Tatiyacatukkato pabhuti vā pañcakamūlāni saṃkhipitvā sabbamūlakassa avasānena niṭṭhapeti.

41. それから、依止(nissaya)などの根本をも要約して、不離根本(avigatamūlaka)の理趣を示すために、“不離縁から因縁へ”などが開始された。これにおいて純粋な理趣(suddhika)が示されていないことにより、所縁根本などにおいて個別に純粋な理趣は得られないということが知らされる。実に、始まり(ādi)がいかなる場所においても要約の内部に含まれることはない。始まりと終わりによって中間を示すことが要約(saṅkhepa)であり、あるいは最初から始めていくつか述べることで(全体の)進行を示すからである。第二の四個組(catukka)を述べてから、“離去縁(vigatapaccaya)”という句を取り出して置いた。それによって、最後の四個組を示している。あるいは、第三の四個組から始めて、五つの根本を要約し、全根本の最後をもって完結させている。

Ettha ca dukamūlakādīsu yathā hetuārammaṇadukena saddhiṃ avasesā paccayā yojitā, hetārammaṇādhipatitikādīhi ca avasesāvasesā, evaṃ hetuadhipatidukādīhi hetuadhipatianantaratikādīhi ca avasesāvasesā yojetabbā siyuṃ. Yadi ca sabbesaṃ paccayānaṃ mūlabhāvena yojitattā hetumūlake hetuadhipatiādidukānaṃ adhipatimūlakādīsu adhipatihetuādidukehi viseso natthi. Te eva hi paccayā uppaṭipāṭiyā vuttā, tathāpi ārammaṇamūlakādīsu ārammaṇādhipatidukādīnaṃ avasesāvasesehi, hetumūlake ca hetuadhipatianantaratikādīnaṃ avasesāvasesehi yojane atthi visesoti. Yasmā pana evaṃ yojiyamānesupi sukhaggahaṇaṃ na hoti, na ca yathāvuttāya yojanāya sabbā sā yojanā paññavatā na sakkā viññātuṃ, tasmā tathā ayojetvā anupubbeneva yojanā katāti daṭṭhabbā. Dhammānaṃ desanāvidhāne hi bhagavāva pamāṇanti. Gaṇanāgāthā ādimapāṭhe kāci viruddhā, tasmā suṭṭhu gaṇetvā gahetabbā.

ここで、二法根(二法を根とするもの)などにおいて、因・所縁二法とともに残りの縁が結合されたように、因・所縁・増上三法などとともに残りの残りが、また因・増上二法などや因・増上・等無間三法などとともに残りの残りが結合されるべきであろう。もし、すべての縁が根の状態として結合されるならば、因を根とするものにおける因増上などの二法は、増上を根とするものなどにおける増上因などの二法と(内容において)違いはない。それら(同一の)縁が逆の順序で語られているにすぎないからである。それでもなお、所縁を根とするものなどにおける所縁増上二法などの残りの残りの結合や、因を根とするものにおける因増上等無間三法などの残りの残りの結合には、違いがある。しかし、そのように結合されるとしても、理解しやすくはなく、また、上述の結合によって、その結合のすべてを智者が知ることができないわけではない。したがって、そのようには結合せず、順序に従って結合がなされたものと知るべきである。諸法の説示の方法に関しては、世尊こそが基準であるからである。初期のテキストにおける計数の偈には一部矛盾があるため、よく計算して把握されるべきである。

‘‘Dvāvīsatiyā tikesu ekekaṃ tikaṃ dukānaṃ satena satena saddhiṃ yojetvā’’ti vuttaṃ, taṃ dukatikapaṭṭhāne kesañci potthakānaṃ vasena vuttaṃ. Kesuci pana ekeko duko dvāvīsatiyā dvāvīsatiyā tikehi yojito, tañca gamanaṃ yuttaṃ. Na hi tattha tikassa yojanā atthi, atha kho tikānaṃ ekekena padena dukassāti. Tattha chasaṭṭhiyā tikapadesu ekekena saṃsanditvā chasaṭṭhi hetudukā, tathā sahetukadukādayo cāti dukānaṃ chasatādhikāni chasahassāni honti. Tesu ekekasmiṃ paṭiccavārādayo satta vārā nayā pucchā ca sabbā dukapaṭṭhāne hetudukena samānā.

“二十二の三法の各々の三法を百ずつの二法と結合して”と言われているのは、二法三法発趣(二法を三法で修飾する発趣)のいくつかの写本に基づいて言われたものである。ある写本では、個々の二法が二十二ずつの三法と結合されており、その進め方が適切である。そこでは三法の結合があるのではなく、むしろ三法の個々の句によって二法の結合があるからである。そこでは、六十六の三法句の各々と照らし合わせて六十六の因二法があり、同様に有因二法などがあるため、二法の数は六千六百を超えることになる。それらの各々において、縁起発(縁起の章)などの七つの章、方法、問いのすべては、二法発趣の因二法と同じである。

‘‘Dukasate ekekaṃ dukaṃ dvāvīsatiyā tikehi saddhiṃ yojetvā’’ti ca vuttaṃ, tampi tikadukapaṭṭhāne kesañci potthakānaṃ vasena vuttaṃ. Vuttanayena pana yuttagamanesu ekeko tiko dukasatena yojito. Tattha hetupadaṃ pakkhipitvā vutto eko kusalattiko, tathā nahetupadaṃ…pe… araṇapadanti kusalattikānaṃ dve [Pg.203] satāni honti, tathā vedanāttikādīnampīti sabbesaṃ catusatādhikāni cattāri sahassāni honti. Tesu ekekasmiṃ vāranayapucchā tikapaṭṭhāne kusalattikena samānā.

また“百の二法の各々の二法を二十二の三法と結合して”と言われているのも、三法二法発趣(三法を二法で修飾する発趣)のいくつかの写本に基づいて言われたものである。先に述べた方法で、適切な進め方においては、個々の三法が百の二法と結合されている。そこでは、因の句を挿入して説かれた一つの善三法があり、同様に非因の句……乃至……無諍の句まで、善三法が二百あり、同様に受三法なども同様であるから、すべての合計は四千四百となる。それらの各々における章・方法・問いは、三法発趣の善三法と同じである。

‘‘Cha anulomamhi nayā sugambhīrā’’ti vacanato panāti etena idaṃ dasseti – ‘‘anulomamhī’’ti ‘‘tikādayo chanayā’’ti ca avisesena vuttattā paṭiccavārādivasena sattavidhampi anulomaṃ saha gahetvā ‘‘cha anulomamhī’’ti vuttaṃ, anulomādivasena catubbidhaṃ tikapaṭṭhānaṃ saha gahetvā ‘‘tikañca paṭṭhānavara’’nti, tathā catubbidhāni dukapaṭṭhānādīni saha gahetvā ‘‘dukuttama’’ntiādiṃ vatvā ‘‘cha nayā sugambhīrā’’ti vuttanti imamatthaṃ gahetvā imasmiṃ paccayānulome sattappabhede chapi ete paṭṭhānā paṭṭhānanayā catuppabhedā pucchāvasena uddharitabbāti. Evañhi sabbasmiṃ paṭṭhāne sabbo paccayānulomo dassito hotīti. Paccanīyagāthādīsupi eseva nayo. Ettha ca dukatikapaṭṭhānādīsu visesitabbehi tikehi paṭṭhānaṃ tikapaṭṭhānaṃ. Dukānaṃ tikapaṭṭhānaṃ dukatikapaṭṭhānaṃ. Dukavisesitā vā tikā dukatikā, dukatikānaṃ paṭṭhānaṃ dukatikapaṭṭhānanti iminā nayena vacanattho veditabbo. Dukādivisesitassa cettha tikādipadassa dukādibhāvo daṭṭhabbo. Dukapaṭṭhānameva hi tikapadasaṃsandanavasena dukapadasaṃsandanavasena ca pavattaṃ dukatikapaṭṭhānaṃ dukadukapaṭṭhānañca, tathā tikapaṭṭhānameva dukapadasaṃsandanavasena tikapadasaṃsandanavasena ca pavattaṃ tikadukapaṭṭhānaṃ tikatikapaṭṭhānañcāti.

“順次において六つの方法は甚深である”という言葉に関しては、これによって次のことを示している。──“順次において”および“三法などの六つの方法”と特に限定せずに言われているため、縁起発などの七種類もすべて順次として共に含めて“順次において六つ”と言い、順次などの四種類の三法発趣を共に含めて“三法の発趣の勝れたもの”と言い、同様に四種類の二法発趣などを共に含めて“最上の二法”などと言って、“六つの方法は甚深である”と言われたのである。この意味を把握して、この縁の順次の七つの分類において、これら六つの発趣もまた、発趣の方法の四つの分類を問いに基づいて抽出されるべきである。このようにして、すべての発趣におけるすべての縁の順次が示されたことになる。逆次の偈などにおいても、この方法と同じである。ここで、二法三法発趣などにおいて、修飾されるべき三法による発趣が三法発趣である。二法(による修飾を伴う)三法発趣が二法三法発趣である。あるいは、二法によって修飾された三法が二法三法であり、二法三法の発趣が二法三法発趣であるという、この方法によって語義を知るべきである。ここで二法などによって修飾された三法などの句は、二法などの状態(性質)にあると見なされるべきである。二法発趣そのものが、三法句との照合に基づき、また二法句との照合に基づいて展開されたものが二法三法発趣および二法二法発趣であり、同様に三法発趣そのものが、二法句との照合に基づき、また三法句との照合に基づいて展開されたものが三法二法発趣および三法三法発趣である。

Paccayānulomavaṇṇanā niṭṭhitā.

縁順次の釈、終わる。

2. Paccayapaccanīyavaṇṇanā

2. 縁逆次の釈

42-44. Tevīsatimūlakanti idañcettha dumūlakaṃyeva sandhāya vuttanti idaṃ dukamūlake pucchānaṃ mūlabhūtā tevīsati dukā sambhavantīti tassa ‘‘tevīsatimūlaka’’nti nāmaṃ katvā yāva yattako pabhedo atthi, tāva tattakaṃ tevīsatimūlakaṃ yathānulome vitthāritaṃ. Evaṃ paccanīyepi vitthāretabbanti dukamūlakena tikamūlakādīsu nayaṃ dassetīti iminā adhippāyena vuttaṃ siyā. Yadi pana yāva tevīsatimaṃ mūlaṃ yathā vitthāritanti ayamattho adhippeto, ‘‘yāva tevīsatimaṃ mūla’’ntveva pāṭhena bhavitabbaṃ [Pg.204] siyā. Na hi ‘‘tevīsatimūlaka’’nti etassa byañjanassa tevīsatimaṃ mūlakanti ayamattho sambhavati. Yathā anulome ‘‘ekekapadassā’’tiādinā pana ekamūlādisabbamūlakapariyosānaṃ tattha nayadassanavasena dassitaṃ ekekassa padassa vitthāraṃ dassetīti sabbamūlakameva cettha ‘‘tevīsatimūlaka’’nti vuttanti veditabbaṃ. Tañhi tevīsatiyā paccayānaṃ avasesassa paccayassa mūlabhāvato ‘‘tevīsatimūlaka’’nti ca tato paraṃ mūlassa aññassa abhāvato ‘‘sabbamūlaka’’nti ca vuccati.

42-44. “二十三を根とするもの”という言葉は、ここでは二根(二つの縁を根とするもの)のみを指して言われたものである。二法根(二法を根とするもの)において問いの根(起点)となる二十三の二法が生じるので、それを“二十三根”と名付けて、どれほどの分類があるか、そのすべてを順次において詳述された“二十三根”と同じである。このように逆次においても詳述されるべきである。二法根によって三法根などにおける方法を示す、という意図で言われたのであろう。もし、第二十三の根までが詳述された通りであるという意味であるならば、“第二十三の根まで”というテキストであるべきである。“二十三根(二十三を根とするもの)”という表現が“第二十三の根”という意味になることはないからである。順次において“個々の句の”などと言われることによって、一根からすべての根に至るまで、そこでの方法の提示として示された個々の句の詳述を示しているので、ここではすべての根(の組み合わせ)こそが“二十三根”と言われたのであると知るべきである。それは、二十三の縁に対して残りの縁が根となることから“二十三根”と呼ばれ、それ以上に根となる他のものがないことから“全根”と呼ばれるのである。

Paccayapaccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā.

縁逆次の釈、終わる。

3. Anulomapaccanīyavaṇṇanā

3. 順逆次の釈

45-48. Anulome vuttesu sabbesu ekamūlakādīsu ekekaṃ padaṃ parihāpetvāti tattha ekamūlake catuvīsati paccayapadāni idha ekamūlake tevīsati, eko pana paccayo mūlabhāvena ṭhito apubbatābhāvato agaṇanūpago. Tattha dumūlake tevīsati paccayapadāni gaṇanūpagāni, idha dumūlake dvāvīsatīti evaṃ parihāpetvāti attho.

45-48. “順次において説かれたすべての、一根(一つの縁を根とするもの)などから各一つの句を除いて”というのは、そこでの一根においては二十四の縁の句があるが、ここでは一根において二十三(の縁の句)があるということであり、一つの縁は根として留まっているため、新しいものではないので計算に入れない。そこ(順次)の二根においては二十三の縁の句が計算に入るが、ここ(順逆)の二根においては二十二である、というように除いていくという意味である。

Anulomato ṭhitassa paccanīyato alabbhamānānaṃ suddhikapaccayānañca alabbhamānataṃ sandhāya ‘‘labbhamānapadāna’’nti vuttaṃ. Na hi aññathā pucchāvasena koci paccayo alabbhamāno nāma atthīti. Vissajjanāvaseneva vā pavattaṃ anulomapaccanīyadesanaṃ sandhāya ‘‘labbhamānapadāna’’nti vuttaṃ.

順次に立つ者、逆次において得られない者、および純粋な縁が得られないことを考慮して“得られる句”と言われた。なぜなら、質問の勢いによって得られない縁というものは他に存在しないからである。あるいは、解説の勢いによって行われる順逆の教示を考慮して“得られる句”と言われた。

Anulomapaccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā.

順逆釈が終了した。

Pucchāvāravaṇṇanā niṭṭhitā.

問門釈が終了した。

1. Kusalattikaṃ

1. 善三法

1. Paṭiccavāravaṇṇanā

1. 縁起門釈

1. Paccayānulomaṃ

1. 縁順

(1) Vibhaṅgavāro

(一)分別門

53. kusalattike labhanti, na tāyeva vedanāttikādīsūti tikapadanānattamattena vinā mūlāvasānavasena sadisataṃ sandhāya ‘‘na [Pg.205] tāyevā’’ti vuttaṃ, na ca kevalaṃ tikantareyeva, kusalattikepi pana yā paṭiccavāre labhanti, na tāyeva paccayavārādīsūti sabbapucchāsamāharaṇaṃ idha kattabbameva. Dhammānulomapaccanīye ca tikapaṭṭhāne vitakkattikapītittikānaṃ vissajjane sabbāpetā vissajjanaṃ labhantīti ettha pītittikaggahaṇaṃ na kātabbaṃ. Na hi tattha ekūnapaññāsa pucchā vissajjanaṃ labhantīti.

53. 善三法において得られるものは、受三法などにおいても同じではない。三法の句の違いがあるだけで、根源から終結にいたるまで類似していることを考慮して“それと同じではない”と言われた。単に他の三法においてだけでなく、善三法においても縁起門で得られるものは、縁門などにおいても同じではないという、すべての質問の集約がここで行われるべきである。法順逆の三法発趣において、尋三法や喜三法の解説で“これらすべてが解説を得る”とされるが、ここで喜三法の採用はなされるべきではない。なぜなら、そこでは四十九の質問が解説を得るわけではないからである。

Tena saddhinti tena sahajātapaccayabhūtena saddhinti attho daṭṭhabbo. ‘‘Yāva nirodhagamanā uddhaṃ pajjatī’’ti ca ‘‘uppādādayo vā pāpuṇātī’’ti ca vacanehi khaṇattayasamaṅgī uppajjatīti vuccatīti anuññātaṃ viya hoti, uppādakkhaṇasamaṅgīyeva pana evaṃ vuttoti daṭṭhabbo.

“それと共に”とは、その倶生縁となったものと共にという意味であると知るべきである。“滅尽に至るまで上に昇る”とか“生起等に到達する”という言葉によって、三刹那を具備する者が生じると言われていることは容認されているかのようであるが、生起の刹那を具備する者のみがそのように言われていると知るべきである。

Yasmā pana eko khandho ekassātiādi idha kusalavacanena gahite khandhe sandhāya vuttaṃ. Vedanāttikādīsu pana ekaṃ khandhaṃ paṭicca dvinnaṃ, dve paṭicca ekassapi, hetudukādīsu ca saṅkhārakkhandhekadesaṃ paṭicca saṅkhārakkhandhekadesassapi uppatti vuttāti saha uppajjamānānaṃ sabbesaṃ dhammānaṃ paccayo honto ekekassapi dukatikādibhedānañca paccayo nāma hotiyeva, tathā dukādibhedānañcāti.

しかし、“一蘊が一蘊に”などの記述は、ここでは善の言葉で取られた蘊を考慮して言われている。受三法などにおいては、一蘊を縁として二蘊が、二蘊を縁として一蘊が生じることが説かれ、因二法などにおいては、行蘊の一部を縁として行蘊の一部が生じることが説かれているため、共に生じているすべての法に対して縁となることは、個々の二法や三法の区別に対しても縁となるのである。同様に、二法などの区別に対しても同様である。

‘‘Rūpena saddhiṃ anuppattito āruppavipākañca na gahetabba’’nti vuttaṃ, taṃ pana na sabbasmiṃ etasmiṃ vacane gahetabbaṃ, atha kho ‘‘cittasamuṭṭhānañca rūpa’’nti ettheva. Na kevalañca āruppavipākova, atha kho lokuttaravipākakiriyābyākatampi āruppe uppajjamānaṃ ettha na gahetabbaṃ. ‘‘Vipākābyākataṃ kiriyābyākataṃ ekaṃ khandhaṃ paṭicca tayo khandhā’’ti ettha pana na kiñci rūpena vinā saha vā uppajjamānaṃ sahetukaṃ vipākakiriyābyākataṃ aggahitaṃ nāma atthi. Tattha pana yaṃ rūpena saha uppajjati, tassa paccayuppannavisesaṃ dassetuṃ ‘‘cittasamuṭṭhānañca rūpa’’nti vuttaṃ.

“色と共に生じないことから、無色界の異熟は取られるべきではない”と言われたが、それはこの言葉のすべてにおいて取られるべきではなく、むしろ“心等起の色”という箇所においてのみである。単に無色界の異熟だけでなく、無色界において生じる出世間の異熟・唯作・無記も、ここでは取られるべきではない。“異熟無記・唯作無記の一蘊を縁として三蘊が”という箇所において、色を離れて、あるいは色と共に生じる、有因の異熟・唯作・無記で、取られていないものは何もない。しかし、そこで色と共に生じるものについては、その縁生の特殊性を示すために“心等起の色”と言われた。

‘‘Vatthuṃ paṭicca khandhā’’ti ettake vattabbe paccayabhūtassa vatthussa ‘‘kaṭattā ca rūpa’’nti etasmiṃ sāmaññavacane paccayuppannabhāvena aggahitatāpattiṃ nivāretuṃ ‘‘khandhe paṭicca vatthū’’ti vuttaṃ. Khandhe paṭicca vatthu, vatthuṃ paṭicca khandhāti vā vatthukhandhānaṃ aññamaññapaccayabhūtānaṃ paccayabhāvavisesadassanatthaṃ aññamaññāpekkhaṃ vacanadvayaṃ vuttaṃ sāmaññena gahitampi visuṃ uddhaṭaṃ.

“依処を縁として蘊が”と言われるべき時に、縁となった依処が“業生色”という一般的な言葉において、縁生の状態として取られないことを防ぐために、“蘊を縁として依処が”と言われた。“蘊を縁として依処が、あるいは依処を縁として蘊が”という二つの言葉は、互いに縁となる依処と蘊の、縁の状態の特殊性を示すために、相互に依存して言われたものであり、一般的に取られたものであっても、別々に取り出されている。

Mahābhūtepi [Pg.206] paṭicca uppattidassanattanti yaṃ cittasamuṭṭhānarūpaṃ kaṭattārūpañca upādārūpaṃ upādārūpaggahaṇena vinā ‘‘khandhe paṭicca uppajjatī’’ti vuttaṃ, tassa mahābhūtepi paṭicca uppattidassanatthanti attho. Etasmiṃ pana dassane khandhapaccayasahitāsahitañca sabbaṃ upādārūpaṃ ito paresu sahajātapaccayādīsu saṅgahitanti imamatthaṃ sandhāya ‘‘kaṭattārūpaṃ paṭisandhiyampī’’ti pi-saddo vuttoti daṭṭhabbo.

“大種をも縁として生じることを示すため”とは、心等起の色や業生色である所造色が、所造色の把握なしに“蘊を縁として生じる”と言われたことに対し、それが大種をも縁として生じることを示すためという意味である。この見解において、蘊という縁を伴うか伴わないかに関わらず、すべての所造色がこれ以降の倶生縁などに含まれるという、この意味を考慮して“結生時における業生色もまた”という“もまた”という言葉が使われていると知るべきである。

Mahābhūte paṭicca upādārūpanti vuttanayenāti ‘‘mahābhūte paṭicca cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti ettha atthato ayaṃ nayo vuttoti sandhāyāha.

“大種を縁として所造色”と言われた方法については、“大種を縁として心等起の色・業生色・所造色が”という箇所において、意味的にこの方法が説かれていることを考慮して言われたものである。

54. Rūpamissakā pahāyāti yāsu pucchāsu rūpena vinā paccayuppannaṃ na labbhati, atha kho rūpamissakameva labbhati, tā pahāyāti adhippāyo.

54. “色と混ざったものを除いて”とは、いかなる質問においても色を離れた縁生が得られず、むしろ色と混ざったものだけが得られるようなものを除いて、という意味である。

57. ‘‘Tiṇṇaṃ sannipātā gabbhassa avakkanti hotī’’ti vacanatoti gabbhaseyyakapaṭisandhiyā pañcakkhandhasabbhāvena tāya samānalakkhaṇā sabbāpi pañcavokārapaṭisandhi okkantināmakāti sādheti. Paripuṇṇadhammānaṃ vissajjanaṃ ettha atthīti paripuṇṇavissajjanā.

57. “三つの集まりによって胎内への入胎がある”という言葉によって、胎生における結生が五蘊を具備していることにより、それと同じ特徴を持つすべての五蘊界の結生も“入胎”という名で呼ばれることを証明している。完全な諸法の解説がここにあるため、“完全な解説”と呼ばれる。

Ettha ca ‘‘ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca tayo…pe… mahābhūte paṭicca cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti (paṭṭhā. 1.1.53) ettāvatā pañcavokāre sabbaṃ cittakammasamuṭṭhānarūpaṃ dassitaṃ. Avasesaṃ pana dassetuṃ ‘‘bāhira’’ntiādi vuttaṃ. Tattha bāhiranti etena anindriyabaddharūpaṃ dasseti, puna āhārasamuṭṭhānaṃ utusamuṭṭhānanti etehi sabbaṃ indriyabaddhaṃ āhārautusamuṭṭhānarūpaṃ. Tattha ‘‘utusamuṭṭhānaṃ eka’’ntiādinā asaññasattānampi utusamuṭṭhānaṃ vuttamevāti daṭṭhabbaṃ. Na hi tattha tassa vajjane kāraṇaṃ atthīti. Ādimhi pana ‘‘ekaṃ mahābhūtaṃ paṭiccā’’tiādi avisesavacanaṃ sahajātaṃ arūpampi paccayaṃ hetādike ca paccaye bahutare labhantaṃ cittasamuṭṭhānakaṭattārūpadvayaṃ saha saṅgaṇhitvā vuttaṃ, evañca katvā tassa pariyosāne ‘‘mahābhūte paṭicca cittasamuṭṭhānarūpaṃ kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti vuttaṃ, tasmā tattha kaṭattārūpaṃ cittasamuṭṭhānasambandhaṃ taṃsamānagatikaṃ pañcavokāre vattamānameva gahitanti aggahitaṃ kaṭattārūpaṃ dassetuṃ ‘‘asaññasattānaṃ ekaṃ mahābhūtaṃ paṭiccā’’tiādi vuttaṃ, tasmā upādārūpaṃ idhapi [Pg.207] kammapaccayavibhaṅge viya ‘‘mahābhūte paṭicca kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti (paṭṭhā. 1.1.63) kaṭattārūpabhāvavisiṭṭhaṃ upādārūpaṃ gahitanti daṭṭhabbaṃ. Na hi vuttassa utusamuṭṭhānassa punavacane payojanaṃ atthīti.

ここで、“一の大種に依って三つの(大種があり)……大種に依って、心等起の色、業果の色、所造の色がある”(パッタナ 1.1.53)という記述により、五蘊のある生存(五蘊世)におけるすべての心等起および業等起の色が示されている。一方、残りのものを示すために“外部の”などが説かれている。そこで“外部の”という言葉によって根(インドリヤ)に結びつかない色を示し、さらに“食等起”“時節等起”という言葉によって、すべての根に結びついた食等起および時節等起の色を示している。そこでは“一つの時節等起の……”などの記述により、無想天の者たちの時節等起もまた説かれていると見るべきである。なぜなら、そこにおいてそれを除外すべき理由がないからである。しかし、冒頭の“一の大種に依って……”などの無差別な記述は、倶生する無形(名法)の縁をも、また因縁などのより多くの縁を得る心等起と業果の色の二つを共に包含して説かれたものである。このようにして、その最後において“大種に依って、心等起の色、業果の色、所造の色がある”と説かれた。したがって、そこでの業果の色は心等起に関連し、それと同じ傾向を持つ、五蘊のある生存において現存するものだけが取られているので、取られていない業果の色を示すために“無想天の者たちの一つの大種に依って……”などが説かれたのである。ゆえに、ここでも業縁の分別におけるように、“大種に依って、業果の色、所造の色がある”(パッタナ 1.1.63)という、業果の色としての状態によって区別された所造の色が取られていると見るべきである。既に説かれた時節等起を再び説くことには利益がないからである。

Kasmā pana yathā bāhirādīsu ‘‘mahābhūte paṭicca upādārūpa’’nti avisesetvā upādārūpaṃ vuttaṃ, evaṃ avatvā cittakammajaupādārūpāni ‘‘cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti hetupaccayādīsu saha ‘‘cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ upādārūpaṃ asaññasattānaṃ…pe… kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti adhipatipaccayādīsu visuṃ cittasamuṭṭhānarūpabhāvakaṭattārūpabhāvehi visesetvāva vuttānīti? Tattha bāhiraggahaṇādīhi viya ettha mahābhūtānaṃ kenaci avisesitattā. Apica iddhicittanibbattānaṃ kammapaccayānañca iṭṭhāniṭṭhānaṃ bāhirarūpāyatanādīnaṃ cittaṃ kammañca hetādīsu na koci paccayo, āhārautusamuṭṭhānānaṃ pana cittaṃ pacchājātabhāvena upatthambhakameva, na janakaṃ, mahābhūtāneva pana tesaṃ sahajātādibhāvena janakāni, tasmā satipi cittena kammena ca vinā abhāve hetādipaccayabhūtehi arūpehi uppajjamānāni cittasamuṭṭhānarūpakaṭattārūpabhūtāneva upādārūpāni honti, na aññānīti imaṃ visesaṃ dassetuṃ cittakammajesveva upādārūpesu visesanaṃ kataṃ. Aññāni vā samānajātikena rūpena samuṭṭhānāni pākaṭavisesanānevāti na visesanaṃ arahanti, etāni pana asamānajātikehi arūpehi samuṭṭhitāni visesanaṃ arahantīti visesitānīti veditabbāni. Yathā vā cittakammāni cittakammasamuṭṭhānānaṃ savisesena paccayabhāvena paccayā honti sahajātādipaccayabhāvato mūlakaraṇabhāvato ca, na evaṃ utuāhārā taṃsamuṭṭhānānanti cittakammajāneva visuṃ visesanaṃ arahanti. Itarāni pana mahābhūtaviseseneva visesitāni, idha upādārūpavisesanena mahābhūtāni viya. Na hi aññataravisesanaṃ ubhayavisesanaṃ na hotīti.

しかし、なぜ外部のものなどのように“大種に依って所造の色がある”と無差別に所造の色を説いたのと同様に説かず、心等起および業等起の所造の色については、因縁などにおいては“心等起の色、業果の色、所造の色”と一括し、あるいは増上縁などにおいては“心等起の色、所造の色、無想天の……業果の色、所造の色”と別々に、心等起の色としての状態や業果の色としての状態によって区別して説かれたのか。それは、外部のものの把握などと同様に、ここでも大種がいかなるものによっても区別されていないからである。さらに、神通心から生じたものや業縁による好ましい、あるいは好ましくない外部の色処などに対しては、心や業は因縁などにおいてはいかなる縁でもない。しかし、食等起や時節等起のものに対しては、心は後生の状態として扶助するだけであり、生じさせるものではない。ただ大種だけが、それらに対して倶生などの状態として生じさせるものである。したがって、心や業なしには存在しないとしても、因縁などの縁となった無形(名法)によって生じるものは、心等起の色や業果の色となった所造の色だけであり、他のものではないというこの相違を示すために、心等起および業等起の所造の色においてのみ区別がなされたのである。あるいは、他のものは同種の(物質的な)色によって等起するものであり、その区別が明白であるから区別を要しない。しかし、これら(心等起・業等起)は異種の無形(名法)から等起するものであるから区別を要するのであり、それゆえに区別されたのであると知るべきである。あるいは、心と業が心等起および業等起のものに対して、倶生縁などの状態や根本的な原因の状態として、格別の縁としてのあり方で縁となるのと同様に、時節や食はその等起のものに対してそのようにはならない。したがって、心等起および業等起のものだけが個別に区別を要するのである。それ以外のものは、大種の区別によってのみ区別される。それは、ここでの所造色の区別によって大種が(区別される)ようなものである。なぜなら、一方の区別が双方の区別にならないということはないからである。

58. Aññamaññapaccaye khandhe paṭicca vatthu, vatthuṃ paṭicca khandhāti khandhavatthūnaṃ aññamaññapaccayatādassanena pubbe visuṃ paccayabhāvena dassitānaṃ khandhānaṃ ekato paccayabhāvo dassito hotīti iminā adhippāyenāha ‘‘catunnampi khandhānaṃ ekato vatthunā aññamaññapaccayataṃ dassetuṃ vutta’’nti. ‘‘Khandhe [Pg.208] paṭicca vatthū’’ti idaṃ pana catunnampi khandhānaṃ ekato paṭiccatthapharaṇatādassanatthaṃ, ‘‘vatthuṃ paṭicca khandhā’’ti vatthussa. Na kevalañca khandhānaṃ idheva, hetupaccayādīsupi ayameva nayo. Tattha sabbesaṃ khandhānaṃ visuṃ paṭiccatthapharaṇataṃ dassetvā puna ‘‘vatthuṃ paṭicca khandhā’’ti vatthussapi dassitāya ‘‘ekaṃ khandhañca vatthuñca paṭicca tayo khandhā’’tiādinā khandhavatthūnañca dassitāyeva hotīti daṭṭhabbā.

58. 相互縁において、“蘊(名蘊)に依って処(心基)があり、処に依って蘊がある”という蘊と処の相互縁の状態を示すことにより、以前に個別に縁としての状態が示された蘊の、一体となった縁としての状態が示されていることになる。この意図をもって、“四つの蘊が共に処と相互縁であることを示すために説かれた”と言ったのである。また、“蘊に依って処がある”というのは、四つの蘊が共に依存するという意味を及ぼしていることを示すためであり、“処に依って蘊がある”というのは、処について(同様に)示すためである。そして、これは単に蘊のここ(相互縁)においてだけでなく、因縁などにおいても同様の理趣である。そこでは、すべての蘊が個別に依存するという意味を及ぼしていることを示し、さらに“処に依って蘊がある”と処についても示されているので、“一つの蘊と処に依って三つの蘊がある”などの記述により、蘊と処の(相互依存)についても示されているのであると見るべきである。

Kasmā panettha ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca abyākato dhammo uppajjati aññamaññapaccayā, kusale khandhe paṭicca cittasamuṭṭhānā mahābhūtā’’ti evamādi na vuttaṃ, nanu yadeva paṭiccatthaṃ pharati, na teneva aññamaññapaccayena bhavitabbaṃ hetupaccayādīhi viya. Na hi yaṃ ‘‘ekaṃ tayo dve ca khandhe paṭiccā’’ti vuttaṃ, te hetupaccayabhūtā eva honti. Esa nayo ārammaṇapaccayādīsupi. Paccayavāre ca ‘‘abyākataṃ dhammaṃ paccayā kusalo dhammo uppajjati aññamaññapaccayā’’ti (paṭṭhā. 1.1.256) vuttaṃ, na vatthu kusalānaṃ aññamaññapaccayo hoti, atha ca pana taṃpaccayā khandhānaṃ aññamaññapaccayā uppatti vuttā eva. Yadipi kusalā khandhā mahābhūtānaṃ aññamaññapaccayā na honti, tathāpi te paṭicca tesaṃ uppatti vattabbā siyāti? Na vattabbā khandhasahajātānaṃ mahābhūtānaṃ khandhānaṃ paccayabhāvābhāvato. Aññamaññasaddo hi na hetādisaddo viya nirapekkho, sahajātādisaddo viya vā aññatarāpekkho, atha kho yathāvuttetaretarāpekkho. Paccayapaccayuppannā ca khandhā mahābhūtā idha yathāvuttā bhaveyyuṃ, tesu ca mahābhūtā khandhānaṃ na koci paccayo. Yassa ca sayaṃ paccayo, tato tena tannissitena vā aññamaññapaccayena uppajjamānaṃ aññamaññapaccayā uppajjatīti vattabbataṃ arahati, yathā khandhe paṭicca khandhā, vatthuṃ paccayā khandhā. Tasmā attano paccayassa paccayattābhāvato tadapekkhattā ca aññamaññasaddassa khandhe paṭicca paccayā ca mahābhūtānaṃ aññamaññapaccayā uppatti na vuttā, na aññamaññapaccayā ca vuttā. Khandhā pana vatthuṃ paccayā uppajjamānā vatthussa pacchājātapaccayā honti, tannissitena ca aññamaññapaccayena uppajjanti. Tasmā vatthuṃ paccayā khandhānaṃ kusalādīnaṃ aññamaññapaccayā uppatti vuttāti.

なぜここで‘善なる法を縁として、無記なる法が相互縁によって生じる。善なる蘊を縁として、心から生じた四大種が(生じる)’などと言われないのか。そもそも、縁となる意味が及ぶのであれば、原因縁(hetupaccaya)などのように、まさにその相互縁によってあるべきではないのか。なぜなら‘一、三、あるいは二の蘊を縁として’と言われるものは、それらがまさに原因縁となるのではないからである。この理趣は、所縁縁(ārammaṇapaccayā)等においても同様である。また、縁論(Paccayavāra)において、‘無記なる法を縁として、善なる法が相互縁によって生じる’と言われており、物質(vatthu)は善なる法の相互縁ではないが、それでもそれを縁として蘊が相互縁によって生じることが説かれている。たとえ善なる蘊が四大種の相互縁ではなくても、それらを縁としてそれらの生起が説かれるべきではないか。いや、説かれるべきではない。なぜなら、蘊と共生している四大種にとって、蘊は(相互)縁ではないからである。相互(aññamañña)という言葉は、原因(hetu)などの言葉のように他を考慮しないものではなく、共生(sahajāta)などの言葉のようにいずれかを考慮するものでもなく、まさに上述のように、相互に他を考慮するものである。ここで、縁と縁によって生じるものは、上述の蘊と四大種であるべきだが、それらのうち、四大種にとって蘊はいかなる縁でもない。自らが縁であり、それによって、あるいはそれに依拠するものによって相互縁として生じるものこそが、‘相互縁によって生じる’と言われるにふさわしい。例えば、蘊を縁とした蘊、物質(vatthu)を縁とした蘊のように。したがって、自らが縁の縁ではないため、また相互という言葉がそれを考慮するため、蘊を縁として(それにより生じる)四大種の相互縁による生起は説かれず、相互縁によってとも説かれない。しかし、蘊は物質を縁として生じる際、物質の後生縁となり、それに依拠する相互縁によって生じる。ゆえに、物質を縁とした善などの蘊の、相互縁による生起が説かれているのである。

59. Na [Pg.209] sā gahitāti cakkhāyatanādīni nissayabhūtāni paṭiccāti na vuttanti adhippāyo. Nissayapaccayabhāvena pana na cakkhāyatanādīni ārammaṇapaccayabhāvena rūpāyatanādīni viya na gahitānīti.

59. ‘それは取られていない’とは、依止(nissaya)となった眼処(cakkhāyatana)などを縁としてとは説かれていない、という意味である。しかし、依止縁の状態としては、眼処などは、所縁縁の状態としての色処などと同様に、取られていないのではない。

60. Dvīsu upanissayesu vattabbameva natthi, ārammaṇūpanissayampi pana ye labhanti, tesaṃ vasena ārammaṇapaccayasadisanti evaṃ vuttanti dassetuṃ ‘‘tattha kiñcāpī’’ti āha. Tattha ‘‘na sabbe akusalā abyākatā ārammaṇūpanissayaṃ labhantī’’ti purimapāṭho. Kusalāpi pana mahaggatā ekantena, kāmāvacarā ca kadāci na labhantīti ‘‘na sabbe kusalākusalābyākatā’’ti paṭhanti.

60. 二つの親依止(upanissaya)については、言うべきことさえない。しかし、所縁親依止(ārammaṇūpanissaya)を得るものについては、それらに基づいて所縁縁に類似していると、このように説かれたことを示すために‘そこにおいて、たとえ……であっても(tattha kiñcāpi)’と言われた。そこにおいて、‘すべての不善と無記が所縁親依止を得るわけではない’というのが以前の読みである。しかし、善であっても、広大な(mahaggata)ものは決定的に、欲界(kāmāvacara)のものは時には得られないこともあるため、‘すべての善・不善・無記ではない’と読む(説もある)。

61. Purejātapaccaye yathā aññattha paccayaṃ aniddisitvāva desanā katā, evaṃ akatvā kasmā ‘‘vatthuṃ purejātapaccayā’’ti vuttanti? Niyamasabbhāvā. Hetuādīsu hi niyamo natthi. Na hi tehi uppajjamānānaṃ alobhādīsu kusalādīsu rūpādīsu ca ayameva paccayoti niyamo atthi, idha pana vatthu na vatthudhammesu purejātapaccayā uppajjamānānaṃ dhammānaṃ niyamato chabbidhaṃ vatthu purejātapaccayo hotīti imamatthaṃ dassetuṃ idaṃ vuttaṃ. Ārammaṇapurejātampi hi vatthupurejāte avijjamāne na labbhati, evañca katvā paṭisandhivipākassa napurejātapaccayā eva uppatti vuttā, paccuppannārammaṇassapi tassa purejātapaccayo na uddhaṭo. ‘‘Nevavipākanavipākadhammadhammaṃ paṭicca vipāko dhammo uppajjati purejātapaccayā’’ti etassapi alābhato tattha ‘‘purejāte tīṇī’’ti (paṭṭhā. 1.3.124) vuttanti.

61. 前生縁(purejātapaccaya)において、他(の箇所)のように縁を明示せずに説示がなされたようにせず、なぜ‘物質を前生縁として’と説かれたのか。それは決定性(niyama)があるからである。原因縁(hetu)などには決定性がない。なぜなら、それらによって生じる無貪などの善なる法や色法などにおいて、‘これこそが縁である’という決定性はないからである。しかし、ここでは、物質に関する法において前生縁によって生じる法に対し、決定的に六つの物質(眼・耳・鼻・舌・身・意の拠り所)が前生縁となるという、この意味を示すためにこれが説かれた。所縁前生も、物質前生が存在しない場合には得られない。このようにして、結生の異熟については、前生縁によらずに生じることが説かれ、現在を所縁とするものについても、その前生縁は取り出されていない。‘非異熟非異熟法なる法を縁として、異熟なる法が前生縁によって生じる’ということも得られないため、そこでは‘前生において三つ’と説かれたのである。

63. Tathā paṭisandhikkhaṇe mahābhūtānanti mahābhūtānaṃ ekakkhaṇikanānākkhaṇikakammapaccayavaseneva tadupādārūpānampi vadatīti ca daṭṭhabbaṃ. Kaṭattārūpānanti pavattiyaṃ kaṭattārūpānanti adhippāyo.

63. 同様に、‘結生の瞬間の四大種にとって’とは、四大種の単一瞬間の、あるいは多瞬間の業縁の力によってのみ、それ(四大種)を原因とする所造色(upādārūpa)についても言っていると理解すべきである。‘業果色(kaṭattārūpa)にとって’とは、転起(生存の過程)における業果色のことである、という意味である。

64. Yathālābhavasenāti indriyarūpesu yaṃ yaṃ paṭisandhiyaṃ labbhati, tassa tassa vasena.

64. ‘得られるがままに(yathālābhavasena)’とは、諸の根色の中で、結生において得られるそれぞれのものに従って、という意味である。

69. Vippayuttapaccayā uppajjamānānampi kesañci niyamato vatthu vippayuttapaccayo, kesañci khandhā, na ca samānavippayuttapaccayā eva kusalādike paṭicca uppajjamānā uppajjanti, atha kho nānāvippayuttapaccayāpi, tasmā taṃ [Pg.210] visesaṃ dassetuṃ ‘‘vatthuṃ vippayuttapaccayā, khandhe vippayuttapaccayā’’ti tattha tattha vuttaṃ. Tattha tadāyattavuttitāya paccayuppanno paccayaṃ paccayaṃ karotīti imassatthassa vasena upayogavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Vatthuṃ khandhe vippayuttapaccayakaraṇatoti ayañhettha attho. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘vatthuṃ paṭicca vippayuttapaccayā, vatthunā vippayuttapaccayataṃ sādhentenā’’ti attho vutto, tattha kusalānaṃ khandhānaṃ vatthuṃ paṭicca uppatti natthīti ‘‘vatthuṃ paṭiccā’’ti na sakkā vattunti, idaṃ pana paṭiccasaddena ayojetvā ‘‘paṭicca uppajjanti vatthuṃ vippayuttapaccayā’’ti yojetvā tassattho ‘‘vatthunā vippayuttapaccayataṃ sādhentenā’’ti vuttoti daṭṭhabbo. Kiṃ pana paṭiccāti? Yaṃ ‘‘ekaṃ khandha’’ntiādikaṃ pāḷiyaṃ paṭiccāti vuttaṃ. Tameva atthaṃ pākaṭaṃ katvā ‘‘vatthuṃ vippayuttapaccayāti khandhe paṭicca khandhā, vatthunā vippayuttapaccayataṃ sādhentenā’’ti paṭhanti. Anantarattā pākaṭassa abyākatacittasamuṭṭhānasseva gahaṇaṃ mā hotūti ‘‘abyākatacittasamuṭṭhānampi kusalākusalacittasamuṭṭhānampī’’ti āha. Āsannampi dūrampi sabbanti vuttaṃ hotīti.

69. 離繋縁(vippayuttapaccaya)によって生じるものの中にも、あるものについては決定的に物質が離繋縁であり、あるものについては蘊が(離繋縁である)。また、同一の離繋縁によってのみ、善などを縁として生じるものが生じるわけではなく、むしろ異なる離繋縁によっても生じる。したがって、その差別を示すために‘物質を離繋縁として、蘊を離繋縁として’と、あちこちで説かれている。そこでは、それに依存して活動することによって、生じた結果が縁を縁とするという、この意味において対格(upayogavacana)と見るべきである。物質や蘊を離繋縁とするからというのが、ここでの意味である。註釈では、‘物質を縁として、離繋縁によって。物質によって離繋縁の状態を成し遂げながら’と意味が説かれている。そこでは、善なる蘊の物質を縁とした生起はないため、‘物質を縁として’と言うことはできない。しかし、これは‘縁として(paṭicca)’という言葉と結びつけずに、‘物質を離繋縁として、縁となって生じる’と結びつけて、その意味が‘物質によって離繋縁の状態を成し遂げながら’と説かれたと見なすべきである。では、何を‘縁として’なのか。聖典の中で‘一つの蘊を……’などと‘縁として’と説かれているそれである。その意味を明らかにして、‘物質を離繋縁として、とは、蘊を縁とした蘊であり、物質によって離繋縁の状態を成し遂げながら’と読んでいる。直前の無記の心から生じたものだけが取られないように、‘無記の心から生じたものも、善・不善の心から生じたものも’と言われた。近いものも遠いものも、すべてと言われたことになる。

71-72. ‘‘Ime vīsati paccayāti saṃkhipitvā dassitānaṃ vasenetaṃ vutta’’nti vuttaṃ. Tattha yadi ekenapi desanaṃ saṃkhittaṃ saṃkhittameva, ādimhi pana tayo paccayā vippayuttapaccayo ekampi padaṃ aparihāpetvā vitthāritāti te cattāro pacchājātañca vajjetvā ‘‘ime ekūnavīsati paccayā’’ti vattabbaṃ siyā. Ettakā hi saṃkhipitvā dassitāti. Ye pana pāḷiyaṃ vitthāritaṃ avitthāritañca sabbaṃ saṅgahetvā vuttanti vadanti, tesaṃ ‘‘ime tevīsati paccayā’’ti pāṭhena bhavitabbaṃ. Ādimhi pana tayo paccaye vitthārite vajjetvā yato pabhuti saṅkhepo āraddho, tato catutthato pabhuti saṃkhittaṃ vitthāritañca saha gahetvā ‘‘ime tevīsati paccayā’’ti vuttanti daṭṭhabbaṃ.

“これら二十の縁は”というのは、要約して示されたものによってこのように述べられたものである。そこで、もし一つの説示であっても要約されているなら、それは要約されたものであるが、最初に三つの縁(離去縁を含む)が、一語も欠くことなく詳細に説かれているので、それら四つと後生縁を除いて“これら十九の縁”と言われるべきであろう。これほどが要約して示されているからである。しかし、パーリ(経典)において詳細に説かれたものとそうでないものをすべて含めて述べると言う人々にとっては、その読みは“これら二十三の縁”であるべきである。しかし、最初に三つの縁が詳細に説かれたものを除き、要約が始まった箇所、すなわち第四のものから、要約されたものと詳細に説かれたものを共に含めて“これら二十三の縁”と述べられたと見なすべきである。

Vibhaṅgavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

分別門の注釈は終わった。

(2) Saṅkhyāvāro

(二)計数門

73. Tathā purejātapaccayeti yathā aññamaññapaccaye viseso vibhaṅge atthi, tathā purejātapaccayepi atthīti attho. ‘‘Vatthuṃ purejātapaccayā’’ti hi tattha viseso paṭisandhiabhāvo cāti. Vipākāni ceva [Pg.211] vīthicittāni ca na labbhantīti etena ‘‘kiriyābyākataṃ ekaṃ khandhaṃ paṭiccā’’tiādike (paṭṭhā. 1.1.53) vibhaṅge vipākābyākatābhāvaṃ kiriyābyākate ca ajavanassa sabbena sabbaṃ alabbhamānataṃ visesaṃ dasseti.

73. “同じく前生縁において”とは、相互縁において分別に特殊性があるように、前生縁においても特殊性があるという意味である。“物質(処)を前生縁として”というのは、そこでの特殊性は結生の不在などである。“異熟(心)と路心は得られない”というこれによって、“一つの唯作無記の蘊を縁として”などの(パッターナの)分別において、異熟無記の不在と、唯作無記において速行でないものが全く得られないという特殊性を示している。

74. Ekamūlake dassitāya desanāya labbhamānagaṇanaññeva ādāyāti idaṃ etasmiṃ anulome suddhikanaye dassitagaṇanato tato paresu nayesu aññissā abhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Abahugaṇanena yuttassa tena samānagaṇanatā ca imasmiṃ anulomeyeva daṭṭhabbā. Paccanīye pana ‘‘nahetupaccayā nārammaṇe eka’’ntiādiṃ (paṭṭhā. 1.1.104) vakkhatīti.

74. “一根元で示された説示において得られる計数だけを取り上げて”というのは、この順次の純粋法において示された計数から、それ以降の法において他の(計数)がないことを念頭に置いて述べられたものである。計数が多くないものに相応する、それと同じ計数であることは、この順次においてのみ見なされるべきである。しかし、逆次においては、“非因縁において、非所縁に一”などと説かれるであろう。

76-79. Te pana saṅkhipitvā tevīsatimūlakovettha dassitoti ettha pacchājātavipākānaṃ parihīnattā ‘‘dvāvīsatimūlako’’ti vattabbaṃ siyā sāsevanasavipākānaṃ vasena. Duvidhampi pana dvāvīsatimūlakaṃ saha gahetvā saṅgahite tasmiṃ ubhayasabbhāvato ‘‘tevīsatimūlako’’ti āhāti daṭṭhabbaṃ. Āsevanavipākānaṃ vā virodhābhāve sati pucchāya dassitanayena tevīsatimūlakena bhavitabbaṃ, tassa ca nāmaṃ dvāvīsatimūlake āropetvā ‘‘tevīsatimūlako’’ti vuttanti ayamettha ruḷhī.

“それらを要約して二十三根元がここで示されている”という点について、ここでは後生縁と異熟縁が省かれているため、習行縁と異熟縁によって“二十二根元”と言われるべきかもしれない。しかし、二種類の二十二根元を共に含めて、その中に両方が存在することから“二十三根元”と言ったと見なすべきである。あるいは、習行縁と異熟縁の矛盾がない場合に、問いに示された方法によって二十三根元であるべきであり、その名称を二十二根元に被せて“二十三根元”と述べたのが、ここでの慣用である。

Ārammaṇapade cevāti etena ekamūlake aññapadāni vajjeti. Na hi ekamūlake hetādīsu tayovāti adhippāyo. Suddhikanayo pana ārammaṇamūlakādīsu na labbhatīti ārammaṇamūlake ‘‘navā’’ti etāya adhikagaṇanāya abhāvadassanatthaṃ ‘‘ārammaṇe ṭhitena sabbattha tīṇeva pañhā’’ti vuttaṃ. Tattha kātabbāti vacanaseso. Tīṇevāti ca tato uddhaṃ gaṇanaṃ nivāreti, na adho paṭikkhipati. Tena ‘‘vipāke eka’’nti gaṇanā na nivāritāti daṭṭhabbā. Tīsu ekassa antogadhatāya ca ‘‘tīṇevā’’ti vuttanti. Itītiādinā ‘‘sabbattha tīṇevā’’ti vacanena attano vacanaṃ daḷhaṃ karoti.

“所縁の句においても”ということで、一根元において他の句を除外している。一根元において因(因縁)などの中に三つだけ(ある)という意味ではない。しかし、純粋法は所縁を根元とするものなどにおいては得られないので、所縁を根元とするものにおいて“九つ”というこの過剰な計数がないことを示すために、“所縁に留まることによって、すべての場所で三つだけの問い(がある)”と述べられた。そこでは“(問いを)なすべきである”という言葉が補われる。また“三つだけ”ということで、それ以上の計数を除外し、それ以下を否定するものではない。それゆえ、“異熟において一つ”という計数は除外されていないと見なすべきである。三つの中に一つが含まれているために“三つだけ”と述べられた。“このように”などの言葉によって、“すべての場所で三つだけ”という言葉により、自身の言葉を強固にしている。

80-85. Ye …pe… taṃ dassetunti etthāyamadhippāyo – yadipi avigatānantaraṃ ‘‘ārammaṇapaccayā hetuyā tīṇī’’ti vuttepi ūnataragaṇanena saddhiṃ saṃsandane yā gaṇanā labbhati, sā dassitā hoti, tathāpi [Pg.212] ūnataragaṇanehi samānagaṇanehi ca saddhiṃ saṃsandane ūnatarā samānā ca hoti, na evaṃ āvikaraṇavasena dassitā hoti, vipallāsayojanāya pana tathā dasseti. Vacanena vā hi liṅgena vā atthavisesāvikaraṇaṃ hotīti. Tenetaṃ āvikarotīti etthāpi evameva adhippāyo yojetabbo. Paccanīyādīsupi pana ‘‘nārammaṇapaccayā nahetuyā ekaṃ…pe… novigatapaccayā nahetuyā eka’’ntiādinā (paṭṭhā. 1.1.107) mūlapadaṃ ādimhiyeva ṭhapetvā yojanā katā, na ca tattha etaṃ lakkhaṇaṃ labbhati, tasmā mūlapadassa ādimhi ṭhapetvā yojanameva kamo, na cakkabandhananti ‘‘ārammaṇapaccayā hetuyā tīṇī’’tiādi yojitaṃ, na ca viññāte atthe vacanena liṅgena ca payojanamatthīti.

“それを示すために……”という点については、このような意図がある。たとえ不離の直後に“所縁縁によって、因において三つ”と述べられたとしても、より少ない計数と比較して得られる計数が示されることになるが、それでも、より少ない計数や同じ計数と比較して、より少ないか同じであるかは、このように開示としては示されない。しかし、逆の構成によってそのように示す。言葉あるいは特徴によって意味の特殊性の開示がなされるからである。それゆえ“これを開示する”というここにおいても、同様の意図が適用されるべきである。逆次などにおいても、“非所縁縁によって、非因に一……(中略)……非不離縁によって、非因に一”などのように、根元の句を最初に置いて構成がなされているが、そこではその特徴は得られない。したがって、根元の句を最初に置いて構成することこそが順序であり、円環状の束縛ではないので、“所縁縁によって、因において三つ”などが構成されたのであり、意味が知られている場合には、言葉や特徴による必要はないのである。

Paccayānulomavaṇṇanā niṭṭhitā.

縁順次釈は終わった。

Paṭiccavāro

縁生門

Paccayapaccanīyavaṇṇanā

縁逆次釈

86-87. ‘‘Ahetukaṃ vipākābyākatanti idaṃ rūpasamuṭṭhāpakavaseneva veditabba’’nti vuttaṃ, sabbasaṅgāhakavasena panetaṃ na na sakkā yojetuṃ.

“無因の異熟無記は、物質を等起させる力としてのみ知られるべきである”と述べられたが、すべてを包括する方法としては、これを適用できないわけではない。

93. Sahajātapurejātapaccayā saṅgahaṃ gacchantīti ettha ca sahajātā ca hetādayo purejātā ca ārammaṇādayo paccayā saṅgahaṃ gacchantīti attho daṭṭhabbo. Na hi napacchājātapaccayā uppajjamānā dvīheva sahajātapurejātapaccayehi uppajjanti, atha kho pacchājātavajjehi sabbehīti.

93. “倶生縁と前生縁が包摂される”という点について、倶生する因縁などと、前生する所縁縁などの縁が包摂されるという意味であると見なすべきである。なぜなら、非後生縁によって生じるものは、倶生縁と前生縁の二種類だけで生じるのではなく、後生縁を除いたすべての(縁)によって(生じる)からである。

94-97. Nāhārapaccaye ekaccaṃ rūpameva paccayapaccayuppannanti yaṃ paṭicca uppajjati, so paccayo rūpamevāti katvā vuttaṃ. Yasmā pana paccayā uppajjati, so arūpampi hoti yathā kammaṃ kaṭattārūpassa.

“非食縁において、一部の物質だけが縁とされるものである”というのは、何かに縁って生じる、その縁となるものが物質であるとして述べられた。しかし、それによって生じる縁は、業が業果色に対するものであるように、無色(非物質)であることもある。

99-102. Namaggapaccaye yadipi cittasamuṭṭhānādayo sabbe rūpakoṭṭhāsā labbhanti, tathāpi yaṃ maggapaccayaṃ labhati, tassa pahīnattā ‘‘ekaccaṃ rūpaṃ [Pg.213] paccayuppanna’’nti vuttaṃ, evameva pana nahetupaccayādīsupi ekaccarūpassa paccayuppannatā daṭṭhabbā.

“非道縁において、たとえ心等起などのすべての物質の区分が得られるとしても、道縁を得るものが(非道縁においては)取り除かれているために、‘一部の物質が縁生したものである’と述べられた。同様に、非因縁などにおいても、一部の物質が縁生したものであることが見なされるべきである。

107-130. Nāhāranaindriyanajhānanamaggapaccayā sabbattha sadisavissajjanāti idaṃ etesu mūlabhāvena ṭhitesu gaṇanāya samānataṃ sandhāya vuttaṃ. Mūlānañhi idha vissajjanaṃ gaṇanāyeva, na sarūpadassananti. Nasahajātādicatukkaṃ idhāpi parihīnamevāti suddhikanaye viya mūlesupi parihīnamevāti attho.

“非食縁、非根縁、非禅縁、非道縁は、すべての箇所において同様の回答である”というのは、これらが根元として置かれた場合に、計数が等しいことを念頭に置いて述べられたものである。ここでの回答は計数そのものであり、内容を具体的に示すことではない。“非倶生などの四つは、ここでも除外されている”というのは、純粋法と同様に、根元においても除外されているという意味である。

Paccayapaccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā.

縁逆次釈は終わった。

Paccayānulomapaccanīyavaṇṇanā

縁順逆釈

131-189. Hetādhipatimaggapaccayesu anulomato ṭhitesu…pe… aṭṭha paccanīyato na labbhantīti tiṇṇampi sādhāraṇānaṃ paccanīyato alabbhamānānaṃ sabbesaṃ saṅgahavasena vuttaṃ, tasmā maggapaccaye itarehi sādhāraṇā satteva yojetabbā. Adhipatipaccaye anulomato ṭhite hetupaccayopi paccanīyato na labbhati, so pana maggena asādhāraṇoti katvā na vuttoti daṭṭhabbo. Yehi vinā arūpaṃ na uppajjati, te ekantikattā arūpaṭṭhānikāti idha vuttāti daṭṭhabbā, tena purejātāsevanapaccayā tehi vināpi arūpassa uppattito vajjitā honti. Sabbaṭṭhānikā aññamaññaāhārindriyā ca tehi vinā arūpassa anuppattito saṅgahitāti. Ūnataragaṇanānaṃyeva vasenāti yadi anulomato ṭhitā ekakādayo dvāvīsatipariyosānā ūnataragaṇanā honti, tesaṃ vasena paccanīyato yojitassa tassa tassa gaṇanā veditabbā. Atha paccanīyato yojito ūnataragaṇano, tassa vasena anulomato ṭhitassapi gaṇanā veditabbāti attho. ‘‘Aññamaññapaccayā nārammaṇe eka’’ntiādivacanato (paṭṭhā. 1.1.146) pana na idaṃ lakkhaṇaṃ ekantikaṃ.

131-189. “因・増上・道の諸縁が順に位置する時、……(中略)……逆からは八つが得られない”というのは、逆からは得られない三つの共通するものすべてを総括したことによって説かれている。それゆえ、道の縁においては、他と共通する七つのみを適合させるべきである。増上の縁が順に位置する時、因の縁もまた逆からは得られないが、それは道とは共通しないものとして(ここでは)説かれていないと知るべきである。無色がそれなしには生じないものは、一向に無色の境位にあるものであるから、ここで説かれていると知るべきである。それによって、前生縁と習行縁は、それらがなくても無色が生じるので、除外されている。一切処のものと、相互・食・根は、それらなしには無色が生じないために含まれている。“より少ない数によって”というのは、もし順に位置する一法群など二十二で終わるものがより少ない数であるならば、それらによって逆に適合されたその時々の数を知るべきである。あるいは、逆に適合されたものがより少ない数であるならば、それによって順に位置するものの数も知るべきである、という意味である。しかし、“相互縁から所縁に一”などの文言(パッṭhāna 1.1.146)からすれば、この特徴は一向(絶対的)ではない。

Paccayānulomapaccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā.

縁順逆釈、終わる。

Paccayapaccanīyānulomavaṇṇanā

縁逆順釈

190. Sabbatthevāti [Pg.214] na kevalaṃ hetumhiyeva, atha kho sabbesu paccayesu paccanīkato ṭhitesūti attho. Purejātaṃ āsevanañca alabhantaṃ kañci nidassanavasena dassento ‘‘paṭisandhivipāko panā’’tiādimāha.

190. “すべての箇所において(sabbattheva)”とは、単に因においてのみならず、むしろすべての縁が逆に位置する場合という意味である。前生と習行を得られないものを例証として示し、“しかし、結生の異熟は……”などと説かれている。

‘‘Purejātapacchājātāsevanavipākavippayuttesu paccanīkato ṭhitesu ekaṃ ṭhapetvā avasesā anulomato labbhantī’’ti idaṃ avasesānaṃ lābhamattaṃ sandhāya vuttaṃ. Na sabbesaṃ avasesānaṃ lābhanti daṭṭhabbaṃ. Yadipi hi pacchājāte pasaṅgo natthi ‘‘anulomato sabbattheva na labbhatī’’ti apavādassa katattā, purejāto pana vippayutte paccanīkato ṭhite anulomato labbhatīti idampi avasesā sabbeti atthe gayhamāne āpajjeyya. Yampi keci ‘‘vippayuttapaccayarahite āruppepi ārammaṇapurejātassa sambhavaṃ ñāpetuṃ evaṃ vutta’’nti vadanti, tampi tesaṃ rucimattameva. Na hi yattha vatthupurejātaṃ na labbhati, tattha ārammaṇapurejātabhāvena upakārakaṃ hotīti dassitoyaṃ nayoti. Yujjamānakavasenāti paccanīkato ṭhitassa ṭhapetabbattā vuttaṃ, yujjamānakapaccayuppannavasena vāti attho. ‘‘Maggapaccaye paccanīkato ṭhite hetupaccayo anulomato na labbhatī’’ti purimapāṭho, adhipatipaccayopi pana na labbhatīti ‘‘hetādhipatipaccayā anulomato na labbhantī’’ti paṭhanti. Adhipatipaccaye paccanīkato ṭhite pacchājātato añño anulomato alabbhamāno nāma natthīti na vicāritaṃ. Aññamaññe paccanīkato ṭhite ‘‘arūpānaṃyevā’’ti vuttā nava anulomato na labbhanti, tampi paccanīkato ṭhitehi ārammaṇapaccayādīhi sadisatāya suviññeyyanti na vicāritaṃ bhavissatīti.

“前生・後生・習行・異熟・離系が逆に位置する時、一つを除いて残りが順に得られる”というのは、残りのものの得られること自体を指して説かれたものである。残りのものすべてが得られると知るべきではない。なぜなら、後生においては“順からはすべての箇所で得られない”という例外がなされているために不合理の恐れはないが、離系が逆に位置する時に前生が順に得られるというのは、“残りのすべて”という意味に解釈される場合、不合理が生じるからである。ある人々が“離系縁を欠いた無色界においても、所縁前生の存在を知らせるためにこのように説かれた”と言っているのも、それは彼らの好みに過ぎない。なぜなら、依処前生が得られない場所で、所縁前生の状態で援助となるということが、この方法で示されているからである。“適合するものによって”というのは、逆に位置するものが除外されるべきであるから説かれたものであり、適合する縁から生じるものによって、という意味である。“道の縁が逆に位置する時、因の縁は順には得られない”というのが以前の読みであるが、増上の縁もまた得られないので、“因・増上の諸縁は順には得られない”と(諸師は)読んでいる。増上の縁が逆に位置する時、後生以外に順に得られないというものは存在しないので、吟味されていない。相互が逆に位置する時、“無色のものだけに”と説かれた九つは順に得られないが、それも逆に位置する所縁縁などと等しいために理解しやすく、吟味されていないのであろう。

191-195. Yāva āsevanā sabbaṃ sadisanti na aññamaññena ghaṭitassa mūlassa vitthāritattā tato parāni mūlāni sandhāya vuttaṃ. Tesu hi anulomato yojetabbapaccayā ca pañhā cāti sabbaṃ sadisanti.

191-195. “習行まで、すべて等しい”というのは、相互によって結合された根本が詳しく説かれているので、それ以降の根本を指して説かれている。それらにおいては、順に適合させるべき縁と問い(の形式)がすべて等しい。

Imasmiṃ paccanīyānulometi etassa ‘‘imesampi pakiṇṇakānaṃ vasenettha gaṇanavāro asammohato veditabbo’’ti etena saha sambandho[Pg.215]. Tattha etthāti etesu paccayesūti attho veditabbo. Imasmiṃ paccanīyānulome labbhamānesu paccayuppannadhammesupīti vā yojetabbaṃ. Tattha pi-saddena imamatthaṃ dīpeti – na kevalaṃ paccayesveva kismiñci paccanīkato ṭhite keci anulomato na labbhanti, atha kho paccayuppannadhammesupi koci ekaccaṃ paccayaṃ labhamāno kañci paccayaṃ na labhatīti. Tattha kammapaccayaṃ labhamāno yebhuyyena indriyapaccayaṃ labhati, maggapaccayaṃ labhamāno yebhuyyena hetupaccayaṃ, tathā ca jhānapaccayaṃ labhamāno maggapaccayanti etesveva lābhālābhā vicāritā. Yatthāti pañcavokārapavatte asaññesu ca. Rūpadhammāti yathāvuttāni kaṭattārūpāneva sandhāya vadati. Na hi pañcavokārapavatte sabbe rūpadhammā hetādīni na labhantīti. ‘‘Hetādhipativipākindriyapaccaye na labhantī’’ti purimapāṭho, jhānamaggepi pana na labhantīti ‘‘hetādhipativipākindriyajhānamaggapaccaye na labhantī’’ti paṭhanti. Ye rūpadhammānaṃ paccayā honti, tesu arūpaṭṭhānikavajjesu eteyeva na labhantīti adhippāyo. Pacchājātāhāravippayuttapaccayepi hi pavatte kaṭattārūpaṃ labhatīti. Labbhamānālabbhamānapaccayadassanamattañcetaṃ, na tehi paccayehi uppattianuppattidassananti. Evaṃ indriyapaccayālābho jīvitindriyaṃ sandhāya vutto siyā. Yathāvuttesu hi dhammavasena pacchājātādittayampi alabhantaṃ nāma kaṭattārūpaṃ natthi. Ko pana vādo sabbaṭṭhānikakammesu. Indriyaṃ pana alabhantaṃ atthi, kintaṃ? Jīvitindriyanti. Yadi evaṃ upādārūpāni sandhāya aññamaññapaccayampi na labhantīti vattabbaṃ, taṃ pana pākaṭanti na vuttaṃ siyā. Arūpindriyālābhaṃ vā sandhāya indriyapaccayālābho vuttoti daṭṭhabbo.

“この逆順において”というのは、“これらの雑多なもの(散説)によって、ここでの計数分が混同なく知られるべきである”という文と結びつく。そこで“ここで(ettha)”とは、“これらの諸縁において”という意味であると知るべきである。“この逆順において得られる、縁から生じた法においても”と適合させるべきである。そこでの“も(pi)”という言葉は、次の意味を示している。すなわち、単に諸縁においてのみ、あるものが逆に位置する時にあるものが順に得られないのではなく、むしろ縁から生じた法においても、ある特定の縁を得る者が、ある縁を得ない、ということである。そこで、業縁を得る者は、多くの場合、根縁を得る。道縁を得る者は、多くの場合、因縁を、同じく禅縁を得る者は道縁を(得る)というように、これらの得失が吟味されている。“どこで”とは、五蘊の転起と無想(有情)においてである。“色法”とは、上述された業生成色のみを指して言っている。なぜなら、五蘊の転起において、すべての色法が因などを得られないわけではないからである。“因・増上・異熟・根縁を得られない”というのが以前の読みであるが、禅と道も得られないので、“因・増上・異熟・根・禅・道縁を得られない”と(諸師は)読んでいる。色法の縁となるもののうち、無色境位のものを除いたそれらだけが得られないという意味である。なぜなら、転起において後生・食・離系縁においても業生成色が得られるからである。そして、これは得られる縁と得られない縁を示すに過ぎず、それらの縁による(法の)生起と不生起を示すものではない。このように、根縁を得られないことは、命根を指して説かれているのであろう。上述の法によれば、後生などの三つも得られない業生成色は存在しない。ましてや一切処の業については言うまでもない。しかし、根を得られないものは存在する。それは何か。命根である。もしそうであれば、所造色を指して“相互縁も得られない”と言うべきであるが、それは明白であるために説かれていないのであろう。あるいは、無色の諸根を得られないことを指して、根縁を得られないと説かれていると知るべきである。

196-197. Nārammaṇamūlakesu dukādīsu hetuyā pañcāti yadipi tikādīsu ‘‘hetuyā pañcā’’ti idaṃ natthi, tathāpi dukādīsu sabbattha anuttānaṃ vattukāmo ‘‘dukādīsū’’ti sabbasaṅgahavasena vatvā tattha yaṃ ādiduke vuttaṃ ‘‘hetuyā pañcā’’ti, taṃ niddhāreti. Keci pana ‘‘nārammaṇamūlake hetuyā pañcā’’ti pāṭhaṃ vadanti. ‘‘Aññamaññe ekanti bhūtarūpameva sandhāya vutta’’nti purimapāṭho, vatthupi pana labbhatīti ‘‘bhūtarūpāni ceva vatthuñca sandhāya vutta’’nti paṭhanti. Timūlaketi idhāpi dumūlakaṃ timūlakanti vadanti.

196-197. 非所縁根に基づく二法等において“因によって五つ”とは、たとえ三法等において“因によって五つ”というこれが無くとも、それでも二法等のすべての箇所において、明瞭でないことを述べようとして、“二法等において”とすべての要約として述べて、そこで最初の二法において述べられた“因によって五つ”という、それを抽出している。しかしある人々は“非所縁根において因によって五つ”という読みを述べる。“相互に(という言葉は)専ら四大種のみを指して述べられたものである”というのが前の読みであるが、所依(事)も得られるので、“四大種と所依とを指して述べられたものである”と読む。三根においてというこれについても、ここで二根、三根と述べている。

203-233. Nakammamūlake [Pg.216] hetuyā tīṇītiādīsu cetanāva paccayuppannāti idaṃ ‘‘hetuyā tīṇī’’ti evaṃpakāre cetanāmattasaṅgāhake sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Ādi-saddo hi pakāratthova hotīti. Sahajātaaññamaññanissayāhāraatthiavigatesu pana rūpampi labbhatīti.

203-233. 非業根において“因によって三つ”等の箇所において、思(意志)こそが縁生であるとは、この“因によって三つ”という、このように思のみを包含するものを指して述べられたものであると知るべきである。なぜなら“等(ādi)”という語は種類(pakāra)の意味であるからである。しかし、倶生・相互・依止・食・有・離去においては、色(物質)も得られるのである。

Paccayapaccanīyānulomavaṇṇanā niṭṭhitā.

縁逆順釈(縁の逆順の説明)は終わった。

Paṭiccavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

縁起分釈(縁起の章の説明)は終わった。

2. Sahajātavāravaṇṇanā

2. 倶生分釈(倶生の章の説明)

234-242. Kusalaṃ dhammaṃ sahajāto, kusalaṃ ekaṃ khandhaṃ sahajātotiādīsu sahajātasaddena sahajātapaccayakaraṇaṃ sahajātāyattabhāvagamanaṃ vā vuttanti tassa karaṇassa gamanassa vā kusalādīnaṃ kammabhāvato upayogavacanaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Esa nayo paccayavārādīsupi. Tatrāpi hi paccayasaddena ca nissayapaccayakaraṇaṃ nissayāyattabhāvagamanaṃ vā vuttaṃ, saṃsaṭṭhasaddena ca sampayuttapaccayakaraṇaṃ sampayuttāyattabhāvagamanaṃ vāti taṃkammabhāvato upayogavacanaṃ kusalādīsu katanti. Sahajātampi ca upādārūpaṃ bhūtarūpassa paccayo na hotīti ‘‘paṭiccā’’ti iminā vacanena dīpito paccayo na hotīti attho. ‘‘Upādārūpaṃ bhūtarūpassā’’ti ca nidassanavasena vuttaṃ. Upādārūpassapi hi upādārūpaṃ yathāvutto paccayo na hoti, vatthuvajjāni rūpāni ca arūpānanti.

234-242. “善法が倶生し、善の一蘊が倶生し”等において、倶生という語によって倶生縁をなすこと、あるいは倶生に依存する状態へ至ることが述べられている。その(縁を)なすこと、あるいは至ることの、善等の業の性質(対格の形)から、目的格(対格)の表現がなされたと知るべきである。この方法は縁分等においても同様である。そこでもまた、縁という語によって依止縁をなすこと、あるいは依止に依存する状態へ至ることが述べられ、相応という語によって相応縁をなすこと、あるいは相応に依存する状態へ至ることが述べられているため、それらの業の性質から、善等において目的格の表現がなされたのである。また、倶生する所造色も大種(四大種)の縁とはならない。したがって、“縁じて(paṭicca)”というこの言葉によって示された縁ではないという意味である。“所造色が大種に対して”とは例証として述べられたものである。なぜなら、所造色にとっても所造色は前述のような縁とはならず、所依を除いた諸々の色(物質)と無色(精神的要素)も同様だからである。

Sahajātavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

倶生分釈は終わった。

3. Paccayavāravaṇṇanā

3. 縁分釈(縁の章の説明)

243. Paccayāti ettha pati ayo paccayo. Pati-saddo patiṭṭhatthaṃ dīpeti, aya-saddo gatiṃ, patiṭṭhābhūtā gati nissayo paccayoti vuttaṃ hoti, tato paccayā, paccayakaraṇato tadāyattabhāvagamanato vāti attho.

243. 縁(paccaya)とは、ここでpatiとayoがpaccaya(の語源)である。patiという語は依止(patiṭṭha)の意味を示し、ayaという語は行くこと(gati)を示す。依止となった行くこと、すなわち依止が縁であると言われていることになる。それゆえに縁(paccaya)とは、縁をなすことから、あるいはそれに依存する状態へ至ることから、という意味である。

‘‘Mahābhūte [Pg.217] paccayā cittasamuṭṭhānaṃ rūpa’’nti (paṭṭhā. 1.1.245) bhūtupādārūpāni saha saṅgaṇhitvā vuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana cittasamuṭṭhāne ca mahābhūte nissāya cittasamuṭṭhānaṃ upādārūpanti sayaṃ nissayo ahutvā nissaye uppajjamānena upādārūpena nidassanaṃ katanti daṭṭhabbaṃ.

“大種を縁として心等起の色(が生じる)”とは、大種と所造色を共に含めて述べられたものである。しかし、アッタカター(注釈書)においては、心等起(の色)において大種に依止して心等起の所造色(が生じる)と、自らが依止(の縁)となるのではなく、依止(大種)において生じる所造色によって例証がなされたと知るべきである。

255. Asañña…pe… kaṭattārūpaṃ upādārūpanti ettha yo paṭiccavāre sahajāte kammautujānaṃ, kamme ca ekantānekantakammajānaṃ vasena attho vutto, so nādhippeto eva ‘‘kaṭattārūpa’’nti kammasamuṭṭhānarūpasseva sabbassa ca gahitattāti taṃ pahāya yathāgahitassa kaṭattārūpassa visesanavasena ‘‘upādārūpasaṅkhātaṃ kaṭattārūpa’’nti atthamāha. Mahābhūte pana paṭicca paccayā ca mahābhūtānaṃ uppatti na nivāretabbāti upādārūpaggahaṇena kaṭattārūpaggahaṇaṃ avisesetvā upādārūpānaṃ nivattetabbānaṃ atthitāya kaṭattārūpaggahaṇeneva upādārūpaggahaṇassa visesanaṃ daṭṭhabbaṃ.

255. “無想……(中略)……業果色(業から生じた色)は所造色である”において、縁起分(paṭiccavāra)の倶生(の箇所)で、業と時節から生じるもの、および業において決定的・非決定的な業生(業から生じたもの)の性質によって述べられた意味、それは意図されておらず、“業果色”とは、業等起の色のすべてが摂取されているため、それを措いて、摂取された通りの業果色の修飾として、“所造色と称される業果色”という意味を(注釈書は)述べている。しかし、大種を縁として、また縁(paccaya)によって大種の生起は妨げられるべきではないため、所造色を摂取することによって業果色を摂取することを区別せず、排除されるべき所造色が存在することにより、業果色を摂取することによってこそ所造色を摂取することの修飾(特定)があると知るべきである。

269-276. ‘‘Abyākatena abyākataṃ, kusalaṃ, akusala’’nti vattabbe ‘‘abyākatena kusalaṃ, akusalaṃ, abyākata’’nti, ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo ca akusalo ca dhammā kusalassāti anāmasitvā’’ti ca purimapāṭhe pamādalekhā daṭṭhabbā.

269-276. “無記によって無記が、善が、不善が”と述べられるべきところを、“無記によって善が、不善が、無記が”とし、また“善法を縁として善と不善の法が、善の(法を)……言及せずに”という前の読み(テキスト)には、書写の過誤(誤記)があることを知るべきである。

286-287. Nahetupaccayā napurejāte dveti ettha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘āruppe pana ahetukamohassa ahetukakiriyassa ca vasena dveti vuttā, navippayutte dveti āruppe ahetukākusalakiriyavasenā’’ti vuttaṃ, taṃ labbhamānesu ekadesena nidassanavasena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Āruppe pana ahetukamohassa ahetukakiriyāya ahetukapaṭisandhiyā ekaccassa ca rūpassa vasena dve vuttāti, navippayutte dveti āruppe ahetukākusalakiriyāekaccarūpānaṃ vasenāti vuttanti. ‘‘Nonatthinovigatesu ekanti sabbarūpassa vasenā’’ti vuttaṃ, nahetumūlakattā imassa nayassa hetupaccayaṃ labhantaṃ na labbhatīti ‘‘ekaccassa rūpassa vasenā’’ti bhavitabbaṃ. Cakkhādidhammavasena pana cittasamuṭṭhānādikoṭṭhāsavasena vā sabbaṃ labbhatīti ‘‘sabbarūpassā’’ti vuttaṃ siyā.

286-287. 非因縁・非前生において“二つ”とは、ここでアッタカター(注釈書)において、“無色(界)においては無因の痴と無因の唯作(の性質)によって二つと述べられ、非相応において二つとは、無色(界)において無因の不善・唯作(の性質)による”と述べられているが、それは得られるもののうちの一部を例証として述べられたものであると知るべきである。すなわち、無色界においては無因の痴と無因の唯作、無因の結生、および一部の色(物質)の性質によって“二つ”と述べられ、非相応において“二つ”とは、無色界において無因の不善・唯作、および一部の色の性質によって述べられたのである。“非有・非離去において一つとは、すべての色の性質による”と述べられている。非因根であることから、この方法(理路)は因縁を得る(場合には)得られないため、“一部の色の性質による”とされるべきである。しかし、眼等の法(の性質)によって、あるいは心等起等の部門(の性質)によってすべてが得られるため、“すべての色の性質による”と述べられたのであろう。

289-296. Āgatānāgatanti [Pg.218] pañhavasena vuttaṃ, labbhamānālabbhamānanti āgate ca pañhe labbhamānālabbhamānadhammavasena.

289-296. “既出と未出(来れるものと来ざるもの)”とは問いの性質によって述べられ、“得られるものと得られないもの”とは出された問いにおいて、得られる法と得られない法の性質によって(述べられたものである)。

Paccayavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

縁分釈は終わった。

4. Nissayavāravaṇṇanā

4. 依止分釈(依止の章の説明)

329-337. Paccayavārena nissayapaccayabhāvanti nissayavāre vuttassa nissayapaccayabhāvaṃ niyametunti attho.

329-337. 縁分によって依止縁の状態(を明らかにすること)とは、依止分において述べられた依止縁の状態を規定するため、という意味である。

Nissayavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

依止分釈は終わった。

5. Saṃsaṭṭhavāravaṇṇanā

5. 相応分釈(相応の章の説明)

351-368. Saṃsaṭṭhavāre paccanīye ‘‘navippayutte paṭisandhi natthī’’ti idaṃ vatthuvirahitāya paṭisandhiyā visuṃ anuddharaṇato vuttaṃ. Paṭiccavārādīsu hi sahajātassa paccayabhāvadassanatthaṃ savatthukā paṭisandhi uddhaṭā, sā idhāpi adhipatipurejātāsevanesu nakammanavipākanajhānanavippayuttesu na labbhati, aññesu ca anulomato paccanīyato ca labbhamānapaccayesu labbhatīti imassa visesassa dassanatthaṃ uddhaṭāti. Sesā terasa na labbhantīti ettha ‘‘sesā cuddasā’’ti bhavitabbaṃ. Na jhāne ekanti ahetukapañcaviññāṇavasenāti pañcaviññāṇānaṃ hetupaccayavirahitamattadassanatthaṃ ahetukaggahaṇaṃ katanti daṭṭhabbaṃ, ‘‘namagge ekanti ahetukakiriyavasenā’’ti vuttaṃ, ‘‘ahetukavipākakiriyavasenā’’ti bhavitabbaṃ.

351-368. 混同分(相応分)の逆(遮止)において、“非相応(離繋)には結生心はない”と言われるのは、依処を離れた結生心については別に挙げないために言われたものである。縁起分等においては、俱生の状態における縁性を(諸法に)示すために、依処を伴う結生心が挙げられている。それは、ここでも増上・前生・後生(習行)・不業・不異熟・不禅・非相応においては得られないが、他の順および逆において得られる諸縁においては得られる。この差異を示すために、それは挙げられたのである。“残りの十三は得られない”という箇所については、“残りの十四”とされるべきである。禅において一(一箇所)というのは、無因の五識の力によるものであり、五識が因縁を離れていることだけを示すために“無因”という表現が取られたと知るべきである。“道において一(一箇所)というのは、無因の唯作の力による”と言われたが、これは“無因の異熟・唯作の力による”とされるべきである。

369-391. Heṭṭhā vuttanayenevāti paṭiccavāre anulomapaccanīye vuttanayena. ‘‘Nahetupaccayuppannesu ahetukamohova jhānamaggapaccayaṃ labhati, sesā na labhantī’’ti vuttaṃ, sesesu pana pañcaviññāṇavajjāhetukakkhandhā taṃsamuṭṭhānā paccayuppannadhammā jhānapaccayaṃ labhanti, na paccanīyānulome dvinnaṃ paccayānaṃ anulomena saha yojanā atthīti jhānamaggapaccayaṃ sahitaṃ labhatīti ca na sakkā vattuṃ, tasmā ‘‘ahetukamohova maggapaccayaṃ labhatī’’ti vattabbaṃ.

369-391. “下文で述べられた方法で”とは、縁起分の順逆(順次の逆)で述べられた方法によるという意味である。“無因の縁より生じたものの中では、無因の癡のみが禅・道の縁を得るが、残りの法は得られない”と言われた。しかし、残りの(法)の中では、五識を除いた無因の蘊とそれより起きた(心生)法である縁已生法(所縁法)が禅縁を得る。逆順(逆次の順)においては、二つの縁を順(順次)と共に結合させることはないため、禅・道の縁を伴って得ると言うことはできない。したがって、“無因の癡のみが道の縁を得る”と言われるべきである。

Saṃsaṭṭhavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

混同分(相応分)の釈、完結。

6. Sampayuttavāravaṇṇanā

6. 相応分(結合分)の釈。

392-400. Sadisaṃ [Pg.219] sampayuttaṃ saṃsaṭṭhaṃ vokiṇṇañca saṃsaṭṭhaṃ na hotīti ubhayaṃ aññamaññāpekkhaṃ vuccamānaṃ aññamaññassa niyāmakaṃ hotīti.

392-400. 相応(結合)と混同(相混)は同様であり、混同でないものは(相応でも)ない。この両者は、互いに依存して語られるとき、互いの規定者となるのである。

Sampayuttavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

相応分(結合分)の釈、完結。

7. Pañhāvāravibhaṅgavaṇṇanā

7. 問分(発趣)の分別釈。

401-403. Yehi paccayehi kusalo kusalassa paccayo hoti, te paccaye paṭipāṭiyā dassetunti yathākkamena āgatāgatapaṭipāṭiyā dassetunti attho. Kusalo kusalassāti nidassanamattametaṃ, tena kusalo kusalādīnaṃ, akusalo akusalādīnaṃ, abyākato abyākatādīnaṃ, kusalābyākatā kusalādīnantiādiko sabbo pabhedo nidassito hotīti yathānidassite sabbe gahetvā āha ‘‘te paccaye paṭipāṭiyā dassetu’’nti.

401-403. “いかなる縁によって善(法)が善(法)の縁となるか”という、それらの縁を順序に従って示すために、“次々と現れる順序に従って示す”という意味である。“善が善の”というのは、これは単なる例示である。それによって、善が善等(善・不善・無記)の、不善が不善等の、無記が無記等の、善・無記が善等の、といった全ての分類が例示されていることになる。例示されたこれら全てを含めて、“それらの縁を順序に従って示すために”と言ったのである。

404. Datvāti ettha -saddo sodhanatthopi hotīti mantvā āha ‘‘visuddhaṃ katvā’’ti. Tesañhi taṃ cittanti tesanti vattabbatārahaṃ sakadāgāmimaggādipurecārikaṃ taṃ gotrabhucittanti adhippāyo. Vipassanākusalaṃ pana kāmāvacaramevāti paccayuppannaṃ bhūmito vavatthapeti. Tenevāti dhammavaseneva dassanato, desanantarattāti adhippāyo.

404. “与えて”ということに関して、ここで“与える(dā)”という語は“清浄にする(浄める)”という意味も持つと考えて、“清浄にして”と言った。それらの者の“その心”とは、それらと言われるにふさわしい、一来果(斯陀含果)などの道に先行する“その種姓心(gotrabhū-citta)”という意味である。しかし“毘鉢舎那の善”は欲界のものであると、縁已生(所縁)を界によって規定している。“それゆえに”とは、法の力によってのみ(法性によって)見られるがゆえに、説法が異なるためという意味である。

405. Assādanaṃ sarāgassa somanassassa sasomanassassa rāgassa ca kiccanti āha ‘‘anubhavati ceva rajjati cā’’ti. Abhinandanaṃ pītikiccasahitāya taṇhāya kiccanti āha ‘‘sappītikataṇhāvasenā’’ti. Diṭṭhābhinandanā diṭṭhiyeva. Ettha pana pacchimatthameva gahetvā ‘‘abhinandantassa attā attaniyantiādivasena…pe… diṭṭhi uppajjatī’’ti vuttaṃ. Abhinandanā pana diṭṭhābhinandanāyevāti na sakkā vattuṃ ‘‘bhāvanāya pahātabbo dhammo bhāvanāya pahātabbassa dhammassa ārammaṇa…pe… bhāvanāya pahātabbaṃ rāgaṃ assādeti abhinandatī’’ti (paṭṭhā. 2.8.72) vacanato, tasmā purimopi attho vuttoti daṭṭhabbo. Dvīsu pana somanassasahagatacittesu yathāvuttena somanassena [Pg.220] rāgena ca assādentassa tesuyeva sappītikataṇhāya catūsupi diṭṭhābhinandanāya abhinandantassa ca diṭṭhi uppajjatītipi sakkā yojetuṃ. Jātivasenāti suciṇṇasāmaññavasenāti attho.

405. “味著(味わい)”は、貪を伴う喜受(悦び)と、喜受を伴う貪の働きであるため、“(対象を)享受し、かつ執着する”と言った。“歓喜(喜び楽しむこと)”は、喜(pīti)の働きを伴う渇愛の働きであるため、“喜を伴う渇愛の力によって”と言った。見(邪見)による歓喜は、まさに“見”である。しかし、ここでは後者の意味だけを採って、“歓喜する者に、我(アッタ)あるいは我所(アッタニヤ)というあり方によって……(中略)……見が生じる”と言われた。しかし、歓喜はただ“見による歓喜”であると言うことはできない。“修習によって捨断されるべき法は、修習によって捨断されるべき法の所縁……(中略)……修習によって捨断されるべき貪を味著し、歓喜する”(パッターナ 2.8.72)との記述があるからである。したがって、前者の意味も述べられていると知るべきである。二つの喜倶(喜を伴う)心において、前述のような喜受と貪によって味著する者に、まさにそれらにおいて喜を伴う渇愛によって(味著する者に)、また四つの見を伴う歓喜によって歓喜する者に、見が生じるということも(意味を)結びつけることができる。“生(jati)によって”とは、善く行われた沙門のあり方によって、という意味である。

406. Tadārammaṇatāti tadārammaṇabhāvena. Vibhattilopo hettha katoti. Bhāvavantato vā añño bhāvo natthīti bhāveneva vipākaṃ viseseti, vipāko tadārammaṇabhāvabhūtoti attho. Viññāṇañcāyatananevasaññānāsaññāyatanavipākānaṃ viya na kāmāvacaravipākānaṃ niyogato vavatthitaṃ idañca kammaṃ ārammaṇanti taṃ labbhamānampi na vuttaṃ. Tadārammaṇena pana kusalārammaṇabhāvena samānalakkhaṇatāya kammārammaṇā paṭisandhiādayopi dassitāyevāti daṭṭhabbā. Paṭilomato vā ekantarikavasena vāti vadantena anulomato samāpajjane yebhuyyena āsannasamāpattiyā ārammaṇabhāvo dassitoti daṭṭhabbo. Yathā pana paṭilomato ekantarikavasena ca samāpajjantassa anāsannāpi samāpatti ārammaṇaṃ hoti, evaṃ anulomato samāpajjantassapi bhaveyyāti. ‘‘Cetopariyañāṇassātiādīni parato āvajjanāya yojetabbānī’’ti vatvā ‘‘yā etesaṃ āvajjanā, tassā’’ti attho vutto, evaṃ sati ‘‘iddhividhañāṇassā’’tipi vattabbaṃ siyā. Yasmā pana kusalā khandhā abyākatassa iddhividhañāṇassa ārammaṇaṃ na hontīti taṃ na vuttaṃ, cetopariyañāṇādīnañca hontīti tāni vuttāni, tasmā kiriyānaṃ cetopariyañāṇādīnaṃ yāya kāyaci āvajjanāya ca kusalārammaṇāya kusalā khandhā ārammaṇapaccayena paccayoti evamattho daṭṭhabbo.

406. “彼所縁性”とは、彼所縁の状態であることによって、という意味である。ここでは格の省略がなされている。あるいは、状態(有)を持つものと別に状態(有)はないため、状態そのものによって異熟を区別しており、異熟は彼所縁の状態になったものであるという意味である。識無辺処や非想非非想処の異熟のように、欲界の異熟に対して(所縁が)必然的に規定されているわけではなく、また“この業が所縁である”ということも、得られるものではあるが述べられていない。しかし、彼所縁という善の所縁の状態であることによって、同一の特性を持つがゆえに、業を所縁とする結生心等もまた示されているのであると知るべきである。あるいは“逆順によって”または“一つおき(間隔を置いて)に”と述べていることは、順次に等至(三昧)に入る際、概ね(直前の)近接した等至の所縁であるという状態を示していると知るべきである。しかし、逆順や一つおきに等至に入る者において、近接していない等至も所縁となるように、順次に等至に入る者においても同様であり得る。“他心通(他心智)に……”などは、後に(述べる)転向(引導)と結びつけるべきであると述べて、“それらの転向(引導)が、それの(縁となる)”という意味が述べられた。そうであるならば、“神変智(通力)に……”とも言われるべきであろう。しかし、善の蘊は無記の神変智の所縁とはならないため、それは述べられなかった。他心智等には(所縁と)なるため、それらは述べられた。したがって、唯作の他心智等の、善を所縁とするいかなる転向(引導)においても、善の蘊は所縁縁として縁となる、というようにこの意味を知るべきである。

407-409. Vippaṭisārādivasena ti ādi-saddena ādīnavadassanena sabhāvato ca aniṭṭhatāmattaṃ saṅgaṇhāti, akkhantibhedā vā.

407-409. “後悔(追悔)等によって”という点について、“等”という語によって、過失(患害)を見ること、および自性による望ましくない状態全般、あるいは忍耐の欠如を含んでいる。

410. Rūpāyatanaṃ cakkhuviññāṇassātiādinā viññāṇakāyehi niyatārammaṇehi abyākatassa abyākatānaṃ ārammaṇapaccayabhāvaṃ nidasseti. Sabbassa hi vattuṃ asakkuṇeyyattā ekasmiṃ santāne dhammānaṃ ekadesena nidassanaṃ karotīti.

410. “色処は眼識の(縁となる)”などによって、特定の所縁を持つ諸識身において、無記(法)が無記(法)に対する所縁縁である状態を例示している。全ての(法)について述べることは不可能であるため、一つの相続(身心)における法の一部をもって例示を行っているのである。

413-416. Catubhūmakaṃ [Pg.221] kusalaṃ ārammaṇādhipatipaccayabhāvena dassitaṃ, paccayuppannaṃ pana kāmāvacarameva.

413-416. 四地の善は、所縁増上縁の状態として示されており、しかし、その果(縁生)は欲界のものだけである。

417. Apubbato cittasantānato vuṭṭhānaṃ bhavaṅgameva, taṃ pana mūlāgantukabhavaṅgasaṅkhātaṃ tadārammaṇaṃ pakatibhavaṅgañca. Anulomaṃ sekkhāya phalasamāpattiyāti ettha kāyaci sekkhaphalasamāpattiyā avajjetabbattā vattabbaṃ natthīti nevasaññānāsaññāyatanakusalaṃ phalasamāpattiyāti imaṃ nibbisesanaṃ phalasamāpattiṃ uddharitvā dassento āha ‘‘phalasamāpattiyāti anāgāmiphalasamāpattiyā’’ti. Kāmāvacarakiriyā duvidhassapi vuṭṭhānassāti ettha kiriyānantaraṃ tadārammaṇavuṭṭhāne yaṃ vattabbaṃ, taṃ cittuppādakaṇḍe vuttameva.

417. 以前にない心相続からの出起(vuṭṭhāna)は有分(bhavaṅga)そのものであり、しかしそれは、根本および客来の有分と称される彼所縁(tadārammaṇa)と自然の有分である。“有学の果等至への随順”について、ここでは、何らかの有学の果等至によって(心が)向けられるべきであるから、語るべきことは何もない。したがって、非想非非想処の善が果等至であるという、この限定のない果等至を取り出して示すために、“果等至とは阿那含果等至のことである”と言った。“二種の出起に対しても欲界の唯作(が縁となる)”について、ここで唯作の直後の彼所縁の出起において語られるべきことは、心生起節(cittuppādakaṇḍe)においてすでに語られた通りである。

Tā ubhopi…pe… dvādasannanti idaṃ somanassasahagatamanoviññāṇadhātuvasena vuttaṃ, upekkhāsahagatā pana yathāvuttānaṃ dasannaṃ viññāṇadhātūnaṃ voṭṭhabbanakiriyassa manodhātukiriyassa cāti dvādasannaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.

“それら両方も……(中略)……十二の”というのは、喜倶の意意識界の観点から言われたものである。しかし、捨倶のものは、上述の十の意識界(前五識)と確定の唯作(意門向)と意界の唯作(五門向)との十二(の心)に対してであると知るべきである。

423. Dānādipuññakiriyāyattā sabbasampattiyo paṭivijjhitvāti sambandho. Na panetaṃ ekantena gahetabbanti ‘‘balavacetanāva labbhati, na dubbalā’’ti etaṃ ekantaṃ na gahetabbaṃ, daḷhaṃ vā na gahetabbanti adhippāyo. Kiṃ kāraṇanti? Balavato dubbalassa vā katokāsassa antarāyaṃ paṭibāhitvā vipaccanato ‘‘yaṃkañci yadi vipākaṃ janeti, upanissayo na hotī’’ti navattabbattā cāti dassento ‘‘katokāsañhī’’tiādimāha. Vipākattike pana pañhāvārapaccanīye ‘‘vipākadhammadhammo vipākassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo, upanissayapaccayena paccayo, kammapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.3.93) kammapaccayassa visuṃ uddhaṭattā, vedanāttike ca pañhāvārapaccanīye ‘‘nahetupaccayā naārammaṇapaccayā naupanissaye aṭṭhā’’ti (paṭṭhā. 1.2.87) vuttattā ‘‘vipākajanakampi kiñci kammaṃ upanissayapaccayo na hotī’’ti sakkā vattunti.

423. “布施などの福業に依存して、すべての福徳を成就する”というのが文脈である。しかし、これは“強力な思(意志)だけが得られ、弱いものは得られない”と一概に受け取るべきではなく、あるいは、固執すべきではないという意味である。なぜなら、強力なものであれ弱いものであれ、機会を得たものは障害を退けて熟すのであり、“もし何らかの異熟を生じるならば、それは親依縁(upanissaya)ではない”とは言えないからである。それを示すために“機会を得たならば……”等と言った。しかし、異熟三法(vipākattika)の問分(pañhāvāra)の逆(paccanīya)において、“異熟法の法は、異熟の法に対して、所縁縁、親依縁、業縁によって縁となる”とあり、業縁が別個に取り出されている。また、受三法(vedanāttika)の問分の逆において、“非原因縁、非所縁縁、非親依縁において(数は)八である”と言われているので、“異熟を生じるいかなる業も親依縁ではない”と言うことができる。

Tasmiṃ vā viruddhoti taṃnimittaṃ viruddho, viruddhanti vā pāṭho. Omānanti parassa pavattaomānaṃ. Rāgo rañjanavasena pavattā kāmarāgataṇhā, ‘‘iti me cakkhuṃ siyā anāgatamaddhānaṃ, iti rūpā’’ti appaṭiladdhassa paṭilābhāya cittapaṇidahanataṇhā patthanāti ayametesaṃ viseso.

“あるいはそれに反対する”とは、それを原因として反対すること、あるいは“viruddhaṃ”という読みもある。“軽蔑(omāna)”とは、他者に対して生じる軽蔑のことである。“貪(rāgo)”とは、染着(rañjana)として生じる欲貪の渇愛である。“将来、私の眼はこのようであれ、色はこのようであれ”と、未だ得ていないものを得るために心を向ける渇愛が“希求(patthanā)”である。これがそれらの違いである。

Tesu [Pg.222] aññampīti tesu yaṃkiñci pubbe hanitato aññampi pāṇaṃ hanatīti attho.

“それらの中の他をも”とは、それらの中で、以前に殺した者とは別の、いかなる生き物をも殺すという意味である。

Punappunaṃ āṇāpanavasena vāti mātughātakammena sadisatāya pubbe pavattāyapi āṇattacetanāya mātughātakammanāmaṃ āropetvā vadanti. Esa nayo dvīhi pahārehīti etthāpi.

“あるいは、再三再四、命じることによって”とは、母殺しの業と類似しているため、以前に生じた命令の思に対しても、母殺しの業という名称を付して語るのである。この理趣は“二つの打撃によって”という箇所においても同様である。

Yatheva hi…pe… uppādeti nāmāti rāgaṃ upanissāya dānaṃ detīti rāgaṃ upanissāya dānavasena saddhaṃ uppādetīti ayamattho vutto hotīti iminā adhippāyena vadati. Yathā rāgaṃ upanissāya dānaṃ detītievamādi hoti, evaṃ rāgādayo saddhādīnaṃ upanissayapaccayoti idampi hotīti dasseti. Kāyikaṃ sukhantiādīnaṃ ekato dassanena visuṃyeva na etesaṃ paccayabhāvo, atha kho ekatopīti dassitaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.

“ちょうど……(中略)……生じさせる”とは、貪欲に依止して布施を行うことは、貪欲に依止して布施という形を通じて信仰(saddhā)を生じさせることである、ということがこの意味である、という意図で語っている。貪欲に依止して布施を行う等のようであるのと同様に、貪欲等が信仰等の親依縁(upanissaya)となる、ということもまた成立することを示している。“身の楽”などを一括して示すことによって、それらが個別に縁となるだけでなく、一括しても縁となることが示されていると知るべきである。

425. Upatthambhakattena paccayattāyevāti etena idaṃ dasseti – na purimavāresu viya imasmiṃ paccayena uppatti vuccati, atha kho tassa tassa paccayuppannassa tesaṃ tesaṃ dhammānaṃ taṃtaṃpaccayabhāvo, na ca pacchājātakkhandhā upatthambhakattena paccayā na honti, tenesa pacchājātapaccayo idha anulomato āgatoti.

425. “支援する状態(upatthambhakattha)によって縁となるからこそ”という、これにより次のことを示している。前の節々におけるように、この節において縁による生起が説かれているのではなく、むしろ、それぞれの縁生(果)に対するそれぞれの諸法の縁の状態が説かれているのである。そして、後生(pacchājāta)の蘊が支援する状態によって縁とならないわけではない。それゆえ、この後生縁は、ここでは随順(anuloma)として現れているのである。

427. Cetanā vatthussapi paccayoti attano patiṭṭhābhūtassapi kammapaccayoti adhippāyo.

427. “思(cetanā)は(心)基(vatthu)に対しても縁となる”とは、自らの拠り所となっているものに対しても業縁(kammapaccaya)となるという意味である。

Kasmā panettha paccayavāre viya nissayaatthiavigatesu dumūlakadukāvasānā pañhā na uddhaṭāti? Alabbhamānattā. Tattha hi paccayuppannappadhānattā desanāya kusalo ca abyākato ca dhammā ekato uppajjamānā kusalābyākatapaccayā labbhantīti ‘‘kusalañca abyākatañca dhammaṃ paccayā kusalo ca abyākato ca dhammā uppajjantī’’ti (paṭṭhā. 1.1.246) vuttaṃ. Yato tato vā ubhayapaccayato paccayuppannassa uppattimattaṃyeva hi tattha adhippetaṃ, na ubhayassa ubhinnaṃ paccayabhāvoti. Idha pana paccayappadhānattā desanāya kusalābyākatā kusalābyākatānaṃ ubhinnaṃ nissayādibhūtā na labbhantīti [Pg.223] ‘‘kusalo ca abyākato ca dhammā kusalassa ca abyākatassa ca dhammassa nissayapaccayena paccayo’’tiādi na vuttaṃ.

なぜ、ここでは縁起分(paccayavāra)におけるように、依止縁(nissaya)、存在縁(atthi)、非離縁(avigata)において、二根の二法(dukā)を末尾とする問いが取り出されないのか。それは、得られないからである。なぜなら、そこでは縁生(果)を主とする説法であるため、善と無記の諸法が共に生起する“善・無記縁”が得られる。ゆえに“善と無記の法を縁として、善と無記の法が生じる”と言われた。そこでは、何らかの理由で両方の縁から縁生が生じることだけが意図されており、両者が両者に対して縁となること(が意図されているの)ではないからである。しかし、ここでは縁(原因)を主とする説法であるため、善・無記が善・無記の両者に対する依止縁等となることは得られない。それゆえ、“善と無記の法は、善と無記の法に対して依止縁によって縁となる”などは説かれなかったのである。

Pañhāvāravibhaṅgavaṇṇanā niṭṭhitā.

問分(pañhāvāra)の分別(vibhaṅga)の註釈(vaṇṇanā)が終了した。

Pañhāvārassa ghaṭane anulomagaṇanā

問分の結合における順次の数え上げ。

439. ‘‘Ettha pana purejātampi labbhatī’’ti vuttaṃ, yadi evaṃ kasmā ‘‘tathā’’ti vuttanti? ‘‘Tīṇī’’ti gaṇanamattasāmaññato.

439. “しかし、ここでは前生(purejāta)もまた得られる”と言われた。もしそうなら、なぜ“そのように”と言われたのか。“三”という数え上げの共通性のみによる。

440. ‘‘Adhipatipaccaye ṭhapetvā vīmaṃsaṃ sesādhipatino visabhāgā’’ti purimapāṭho nidassanavasena daṭṭhabbo. Yasmā pana hetupaccayassa visabhāgena ekena ārammaṇena nidassanaṃ akatvā anantarādīni vadanto sabbe visabhāge dasseti, tasmā indriyamaggapaccayā ca visabhāgā dassetabbāti ‘‘adhipatindriyamaggapaccayesu ṭhapetvā paññaṃ sesā dhammā visabhāgā’’ti paṭhanti. Tathā bhāvābhāvato hetupaccayabhāve sahajātādipaccayabhāvato. Nanu yathā amohavajjānaṃ hetūnaṃ hetupaccayabhāve adhipatindriyamaggapaccayabhāvo natthīti paññāvajjānaṃ adhipatipaccayādīnaṃ visabhāgatā, evaṃ kusalādihetūnaṃ hetupaccayabhāve vipākapaccayabhāvābhāvato hetuvajjānaṃ vipākānaṃ visabhāgatāya bhavitabbanti? Na bhavitabbaṃ, ubhayapaccayasahite cittacetasikarāsimhi hetupaccayabhāve vipākapaccayattābhāvābhāvato. Yathā hi hetusahajātapaccayasahitarāsimhi satipi hetuvajjasabbhāve hetūnaṃ hetupaccayabhāve sahajātapaccayattābhāvo natthīti na hetuvajjānaṃ sahajātānaṃ hetussa visabhāgatā vuttā, evamidhāpīti. Esa nayo vippayuttapaccayepi. Apica paccayuppannasseva paccayā vuccantīti paccayuppannakkhaṇe tathā bhāvābhāvavasena sabhāgatāya vuccamānāya nānākkhaṇavasena visabhāgatā tasseva na vattabbāti.

440. “増上縁を除いて、観(審査)以外の残りの増上法は異分(visabhāga)である”という以前の読誦は、例示として見なされるべきである。しかし、因縁の異分として一つの所縁で例示をせず、無間縁などを説きながらすべての異分を示すので、根縁と道縁からも異分は示されるべきである。したがって、“増上・根・道縁において、慧を除いて残りの諸法は異分である”と読誦する。そのように、有・無の点から因縁の状態において、倶生縁などの状態があるからである。もし、無痴を除く因が因縁である状態において、増上・根・道縁の状態がないために慧を除く増上法などが異分であるとされるなら、同様に善などの因が因縁である状態において、異熟縁の状態がないことから、因を除く異熟法が異分であるとされるべきではないか。そうあるべきではない。両方の縁を伴う心・心所の集まりにおいて、因縁の状態にあるときに異熟縁の状態がないわけではないからである。たとえば、因と倶生縁を伴う集まりにおいて、因を除いたものが存在しても、因が因縁である状態において倶生縁の状態がないわけではないので、因を除いた倶生法が因の異分であるとは説かれない。ここでも同様である。この理趣は離系縁においても同様である。さらに、縁法はまさに縁已生法について説かれるので、縁已生(の状態)の瞬間に、そのような有無の状態によって同分性が説かれるとき、異なる瞬間の状態による異分性は、それ(その法)自体について説かれるべきではない。

Kusalā vīmaṃsāti idaṃ ‘‘kusalā vīmaṃsādhipatī’’ti evaṃ vattabbaṃ. Na hi anadhipatibhūtā vīmaṃsā adhipatipaccayo hotīti.

“善なる観”とは、“善なる観増上”とこのように言われるべきである。増上となっていない観は、増上縁とはならないからである。

441-443. ‘‘Sace [Pg.224] pana vippayuttapaccayo pavisati, itarāni dve labhatī’’ti purimapāṭho, ‘‘kusalo dhammo kusalassa ca abyākatassa cā’’ti idaṃ pana na labbhatīti ‘‘kusalo abyākatassa, abyākato abyākatassāti dve labhatī’’ti paṭhanti. Ūnataragaṇanesūti yesu paviṭṭhesu ūnatarā gaṇanā hoti, tesūti attho. Tīṇi dve ekanti evaṃ ūnataragaṇanesu vā aññamaññādīsu pavisantesu tesaṃ vasena tikato ūnaṃ yathāladdhañca ekanti gaṇanaṃ labhatīti attho.

441-443. “もし離系縁が入るならば、他の二つを得る”というのが以前の読誦であるが、“善の法が善と無記の(法に対して)”というこれは得られないので、“善が無記に、無記が無記に、という二つを得る”と読誦する。“より少ない数において”とは、それらが入ったときに、より少ない数となる場合、という意味である。“三、二、一”というように、より少ない数において、あるいは相互縁などが入るときに、それらによって三から減少し、得られた通りに一という数を得る、という意味である。

Avipākānīti anāmaṭṭhavipākānīti attho, na vipākaheturahitānīti.

“非異熟(avipākāni)”とは、“異熟として扱われないもの(anāmaṭṭhavipākāni)”という意味であり、“異熟の因を欠いたもの”という意味ではない。

Tattha sabbepi sahajātavipākā cevāti tattha ye sahajātā paccayuppannā vuttā, te sabbepi vipākā ceva vipākasahajātarūpā cāti attho. Taṃsamuṭṭhānarūpā cāti ettha paṭisandhiyaṃ kaṭattārūpampi taṃsamuṭṭhānaggahaṇeneva saṅgaṇhātīti veditabbaṃ. ‘‘Taṃsamuṭṭhānarūpakaṭattārūpā ca labbhantī’’tipi paṭhanti. Catutthe vipākacittasamuṭṭhānarūpamevāti etthāpi eseva nayo. ‘‘Kaṭattārūpañcā’’tipi pana paṭhanti.

そこで、“すべて倶生する異熟であり”とは、そこで説かれたすべての倶生する縁已生法は、異熟であり、かつ異熟と倶生する色法(異熟倶生色)であるという意味である。“それから生じた色法”とは、ここでの結生(再生)において、業果色(kaṭattārūpa)も“それから生じたもの”という把握によってのみ含まれると知るべきである。“それから生じた色法と業果色とが得られる”とも読誦される。第四(の節)において“異熟心から生じた色法のみ”というのも、ここにおいて同様の理趣である。しかし“業果色も”とも読誦される。

Evampīti ‘‘etesu pana ghaṭanesu sabbapaṭhamānī’’tiādinā vuttanayenapi. Ghaṭanesu pana yo yo paccayo mūlabhāvena ṭhito, taṃpaccayadhammānaṃ niravasesaūnaūnataraūnatamalābhakkamena ghaṭanā vuccati, niravasesalābhe ca paccayuppannānaṃ niravasesalābhakkamena. Tathā ūnalābhādīsūti ayaṃ kamo veditabbo.

“このように”とは、“これら(の縁)の結合において、全く最初のものから”などと説かれた理趣によっても、という意味である。結合(ghaṭanā)においては、どの縁が根本として留まっているか、その縁の諸法が、全く欠けることのない、より少なく、さらに少なく、最も少なく得る順序によって、結合が説かれる。そして全く欠けることなく得る場合には、縁已生法の、全く欠けることなく得る順序による。そのように、より少なく得る場合などにおいて、この順序は知られるべきである。

Hetumūlakaṃ niṭṭhitaṃ.

因縁を根本とする章、終了。

445. Vatthuvasena sanissayaṃ vakkhatīti na idaṃ labbhamānassapi vatthussa vasena ghaṭananti adhippāyenāha ‘‘ārammaṇavaseneva vā’’ti.

445. 物質によって依止を伴うものを説くので、これは得られる物質によって結合するのではないという意図で、“あるいは所縁の力によってのみ”と述べた。

446. Sahajātena pana saddhiṃ ārammaṇādhipati, ārammaṇādhipatinā ca saddhiṃ sahajātaṃ na labbhatīti idaṃ yathā sahajātapurejātā eko nissayapaccayo atthipaccayo ca honti, evaṃ sahajātārammaṇādhipatīnaṃ ekassa adhipatipaccayabhāvassa abhāvato vuttaṃ[Pg.225]. Nissayabhāvo hi atthiavigatabhāvo ca sahajātapurejātanissayādīnaṃ samāno, na panevaṃ sahajātārammaṇādhipatibhāvo samāno. Sahajāto hi ārammaṇabhāvaṃ anupagantvā attanā saha pavattanavasena adhipati hoti, itaro ārammaṇaṃ hutvā attani ninnatākaraṇena. Sahajāto ca vijjamānabhāveneva upakārako, itaro atītānāgatopi ārammaṇabhāveneva, tasmā sahajātārammaṇapaccayā viya bhinnasabhāvā sahajātārammaṇādhipatinoti na te ekato eva adhipatipaccayabhāvaṃ bhajanti, teneva pañhāvāravibhaṅge ca ‘‘kusalo ca abyākato ca dhammā kusalassa dhammassa adhipatipaccayena paccayo’’tiādi na vuttanti.

446. 倶生縁と共に所縁増上縁は得られず、所縁増上縁と共に倶生縁は得られない。これは、倶生依止と前生依止が一つの依止縁となり、また有縁となるように、倶生と所縁増上のどちらか一つが増上縁の状態となることがないために説かれた。依止の状態、および有・離去の状態は、倶生依止と前生依止などにおいて共通であるが、倶生増上と所縁増上の状態はそのように共通ではない。なぜなら、倶生増上は所縁の状態にならずに、自分と共に生じることによって増上となり、他方(所縁増上)は所縁となって、自分をそれに傾かせることによって増上となるからである。また、倶生縁は現存する状態によってのみ助けるが、他方は過去や未来であっても所縁の状態によってのみ助ける。したがって、倶生縁と所縁縁のように、倶生増上と所縁増上は性質が異なっている。ゆえに、それらは一律に増上縁の状態を共有することはない。それゆえに、問答分の分別の章においても、“善と無記の法は、善の法の増上縁によって縁となる”などは説かれなかったのである。

447-452. Sāhārakaghaṭanānaṃ purato vīriyacittavīmaṃsānaṃ sādhāraṇavasena anāhārakāmaggakāni saindriyaghaṭanāni vattabbāni siyuṃ ‘‘adhipatisahajātanissayaindriyaatthiavigatanti satta. Adhipatisahajātaaññamaññanissayaindriyasampayuttaatthiavigatanti tīṇi. Adhipatisahajātanissayaindriyavippayuttaatthiavigatanti tīṇi. Adhipatisahajātanissayavipākaindriyaatthiavigatanti ekaṃ. Adhipatisahajātaaññamaññanissayavipākaindriyasampayuttaavigatanti ekaṃ. Adhipatisahajātanissayavipākaindriyavippayuttaatthiavigatanti eka’’nti. Kasmā tāni na vuttānīti? Indriyabhūtassa adhipatissa āhāramaggehi aññassa abhāvā. Cittādhipati hi āhāro, vīriyavīmaṃsā ca maggo hoti, na ca añño indriyabhūto adhipati atthi, yassa vasena anāhārakāmaggakāni saindriyaghaṭanāni vattabbāni siyuṃ, tasmā tāni avatvā cittādhipatiādīnaṃ ekantena āhāramaggabhāvadassanatthaṃ sāhārakasamaggakāneva vuttāni. Tesu ca samaggakesu dve paccayadhammā labbhanti, sāhārakesu ekoyevāti samaggakāni pubbe vattabbāni siyuṃ. Saindriyakāni pana yehi āhāramaggehi bhinditabbāni, tesaṃ kamavasena pacchā vuttāni. Aṭṭhakathāyaṃ pana sadisattāti samaggakattena samānattā, anantararūpattāti vā attho.

447-452. 食を伴う結合(食結合)の前に、精進・心・観の共通性に基づいて、食と道を含まない根を伴う結合(根結合)が説かれるべきである。“増上・倶生・依止・根・有・離去”の七つ。“増上・倶生・相応・依止・根・相応・有・離去”の三つ。“増上・倶生・依止・根・離繫・有・離去”の三つ。“増上・倶生・依止・異熟・根・有・離去”の一つ。“増上・倶生・相応・依止・異熟・根・相応・離去”の一つ。“増上・倶生・依止・異熟・根・離繫・有・離去”の一つ、といった具合である。なぜそれらが説かれなかったのか。根となった増上(増上根)において、食と道以外のものが存在しないからである。すなわち、心増上は食であり、精進と観は道である。根となっている増上で、それに基づいて食と道を含まない根結合を説くべき他のものは存在しない。したがって、それらを説かずに、心増上などが決定的に食と道の状態であることを示すために、食と道を具足したもの(食道具足結合)だけが説かれたのである。そして、それら具足したものの中には二つの縁法(食と道)が得られるが、食を伴うものの中には一つだけが得られるので、具足したものを先に説くべきであった。しかし、根を伴うものは、どの食と道によって分類されるべきか、その順序に従って後に説かれたのである。注釈書においては、“相似(sadisattā)”とは、具足していることにおいて等しいこと、あるいは、直後の形態(無間色)であることを意味している。

457-460. Kusalābyākato abyākatassāti cattārīti abyākatasahitassa kusalassa paccayabhāvadassanavasena kusalamūlakesveva dumūlakampi āharitvā vuttaṃ. Abyākate vatthurūpampīti idaṃ ‘‘kaṭattārūpampī’’ti [Pg.226] evaṃ vattabbaṃ. ‘‘Dutiyaghaṭane abyākatavissajjane rūpesu vatthumeva labbhatī’’ti purimapāṭho, bhūtarūpampi pana labbhatīti ‘‘vatthuñca bhūtarūpañca labbhatī’’ti paṭhanti. ‘‘Catutthe cittasamuṭṭhānarūpamevā’’ti vuttaṃ, ‘‘cittasamuṭṭhānarūpaṃ paṭisandhikkhaṇe kaṭattārūpañcā’’ti pana vattabbaṃ. Savipākesu paṭhame vipākā ceva vipākacittasamuṭṭhānarūpañcāti ettha catutthe vipākacittasamuṭṭhānamevāti idha ca kaṭattārūpampi vipākacittasamuṭṭhānaggahaṇena gahitanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Kaṭattārūpañcā’’tipi pana paṭhanti. Ettha pana sahajātaaññamaññanissayavipākasampayuttavippayuttaatthi avigatamūlakesu ghaṭanesu hetukammajhānamaggehi ghaṭanāni na yojitāni, yathāvuttesu atthiavigatamūlavajjesu āhārena, nissayavippayuttaatthiavigatavajjesu adhipatiindriyehi ca. Kasmāti? Tesu hi yojiyamānesu taṃtaṃcittuppādekadesabhūtā hetuādayo arūpadhammāva paccayabhāvena labbhanti. Tena tehi ghaṭanāni hetumūlakādīsu vuttasadisāneva rūpamissakattābhāvena suviññeyyānīti na vuttāni. Atthiavigatehi pana yojiyamāno āhāro nissayādīhi adhipatiindriyāni ca rūpamissakāni hontīti adhipatāhārindriyamūlakesu vuttasadisānipi ghaṭanāni atthiavigatamūlakesu nissayādimūlakesu ca āhārena adhipatindriyehi ca supākaṭabhāvatthaṃ yojitānīti daṭṭhabbānīti.

457-460. “善・無記が無記に”という四つの(結合)は、無記を伴う善の縁の状態を示すために、善を根とするもの(善根)において、二つの根を持つもの(二根)をも引用して説かれた。“無記において基(物質)も”という箇所は、“業生色も”と述べるべきである。“第二の結合の無記の回答において、色の中では基(依止)のみが得られる”というのが以前の読みであるが、四大種(物質)も得られるので、“基と四大種が得られる”と読む者もいる。“第四において、心等起色のみ”と説かれているが、“心等起色と、結生(再生)の瞬間の業生色”と述べるべきである。異熟を伴うものの第一において、“異熟と、異熟心等起色”とあるが、ここでの第四における“異熟心等起色のみ”という箇所において、業生色も異熟心等起色の把握によって含まれていると見なすべきである。また、“業生色も”と読む者もいる。しかし、ここでは、倶生・相応・依止・異熟・相応・離繫・有・離去を根とする結合において、因・業・禅・道の諸縁による結合は適用されていない。それは、上述の“有”と“離去”を根とするものを除いた“食”によるもの、および“依止・離繫・有・離去”を除いた“増上・根”によるものと同様である。なぜなら、それらが適用される場合、その時々の心生の一部である因などの無色の法のみが縁の状態として得られるからである。そのため、それらによる結合は、因を根とするもの(因根)などで説かれたものと同様であり、色が混在しないため容易に理解できるので、説かれなかったのである。しかし、“有”と“離去”によって適用される食、および依止などによる増上と根は、色が混在するものである。したがって、増上・食・根を根とするもので説かれたものと同様の結合であっても、“有”と“離去”を根とするもの、および依止などを根とするものにおいて、食、増上、根によって(結合が)極めて明白になるように適用されたのだと見なすべきである。

462-464. Nissayamūlake ‘‘chaṭṭhe tīṇīti kusalādīni cittasamuṭṭhānassā’’ti purimapāṭho, cakkhādīni pana cakkhuviññāṇādīnaṃ labbhantīti ‘‘abyākatassa cakkhāyatanādīni cā’’ti paṭhanti.

462-464. 依止を根とするもの(依止根)において、“第六に三つとは、善などが心等起(色)に対するもの”というのが以前の読みであるが、眼などは眼識などのために得られるので、“無記の眼処などに対しても”と読む。

466. Upanissayamūlake pakatūpanissayavasena vuttesu dvīsu paṭhame ‘‘lokiyakusalākusalacetanā paccayabhāvato gahetabbā’’ti vuttaṃ, lokuttarāpi pana gahetabbāva.

466. 親依止を根とするもの(親依止根)において、自然親依止として説かれた二つのうち、第一のものにおいて“世間の善・不善の思が縁の状態として取られるべきである”と説かれているが、出世間の(思)もまた、当然取られるべきである。

473-477. Kammamūlake paṭisandhiyaṃ vatthupīti ettha na pavatte viya khandhāyeva paccayuppannabhāvena gahetabbāti adhippāyo. Vipākāvipākasādhāraṇavasena vuttesu catūsu paṭhame ‘‘arūpena saddhiṃ cittasamuṭṭhānarūpaṃ labbhatī’’ti vuttaṃ, kaṭattārūpampi pana labbhateva. Imasmiṃ pana kammamūlake ‘‘kammapaccayā ārammaṇe dve’’ti, ārammaṇamūlake ca ‘‘ārammaṇapaccayā kamme [Pg.227] dve’’ti kasmā na vuttaṃ, nanu kusalākusalacetanā kammārammaṇānaṃ paṭisandhiyādīnaṃ kammapaccayo ārammaṇapaccayo ca hoti. Yathā ca ārammaṇabhūtaṃ vatthuṃ ārammaṇanissayapaccayabhāvena vuccati, evaṃ kammampi ārammaṇapaccayabhāvena vattabbanti? Na, dvinnaṃ paccayabhāvānaṃ aññamaññapaṭikkhepato. Paccuppannañhi vatthu nissayabhāvaṃ apariccajitvā tenevākārena tannissitena ālambiyamānaṃ nissayabhāvena ca nissayapaccayoti yuttaṃ vattuṃ. Kammaṃ pana tasmiṃ kate pavattamānānaṃ katūpacitabhāvena kammapaccayo hoti, nārammaṇākārena, visayamattatāvasena ca ārammaṇapaccayo hoti, na santānavisesaṃ katvā phaluppādanasaṅkhātena kammapaccayākārena, tasmā kammapaccayabhāvo ārammaṇapaccayabhāvaṃ paṭikkhipati, ārammaṇapaccayabhāvo ca kammapaccayabhāvanti ‘‘kammapaccayo hutvā ārammaṇapaccayo hotī’’ti, ‘‘ārammaṇapaccayo hutvā kammapaccayo hotī’’ti ca na sakkā vattunti na vuttaṃ. Esa ca sabhāvo vattamānānañca ārammaṇapurejātānaṃ vatthucakkhādīnaṃ, yaṃ ārammaṇapaccayabhāvena saha nissayādipaccayā hontīti vattabbatā, atītassa ca kammassa ayaṃ sabhāvo, yaṃ ārammaṇapaccayabhāvena saha kammapaccayo hotīti navattabbatā. Yathā sahajātapurejātanissayānaṃ saha nissayapaccayabhāvena vattabbatā sabhāvo, sahajātārammaṇādhipatīnañca saha adhipatipaccayabhāvena navattabbatā, evamidhāpīti.

473-477. 業縁を根とする場合、結生における依処(えしょ)については、転起(てんき)におけるようにではなく、蘊(五蘊)そのものが縁より生じたものであるとして把握されるべきであるというのが意趣である。異熟と非異熟の共通性によって説かれた四つのうち、第一のものにおいて“無色とともに心等起色が得られる”と説かれているが、業果色もまた得られるのである。しかし、この業縁を根とする場合において“業縁によって所縁に二つ”とか、所縁を根とする場合において“所縁縁によって業に二つ”となぜ説かれなかったのか。善不善の思である業所縁が、結生などの業縁と所縁縁の両方になるのではないか。また、所縁となった依処が所縁依止縁の態様によって説かれるように、業もまた所縁縁の態様によって説かれるべきではないか。そうではない。二つの縁の態様は互いに排除し合うからである。すなわち、現在の依処は、依止(えじ)の状態を捨てずに、その同じ有様でそれに依止するものによって対象とされるため、依止の状態として依止縁であると説くのが適当である。しかし、業は、それがなされた時に生じているものに対して、なされ積み上げられた状態(業の状態)によって業縁となるのであって、所縁の有様によってではない。また、対象であること(境性)によって所縁縁となるのであって、相続の特殊性をなして果報を生じさせるという業縁の有様によってではない。したがって、業縁である態様は所縁縁である態様を排除し、所縁縁である態様は業縁である態様を排除する。ゆえに“業縁となって所縁縁となる”とか“所縁縁となって業縁となる”と言うことはできないため、説かれなかったのである。そしてこの性質は、現在のものであり所縁前生である依処・眼などの場合、所縁縁の態様とともに依止縁などの縁となる、と言われるべき性質である。しかし、過去の業については、所縁縁の態様とともに業縁となる、とは言われない性質なのである。例えば、倶生・前生・依止縁が、依止縁の態様とともに(他の縁として)説かれるべき性質があるのに対し、倶生所縁増上が、増上縁の態様とともに説かれない性質があるように、ここでも同様である。

478-483. Nirādhipativiññāṇāhāravasenāti anāmaṭṭhādhipatibhāvassa viññāṇāhārassa vasenāti adhippāyo. Vatthu parihāyatīti aññamaññampi labhantassa vatthussa vasena sabbassa kaṭattārūpassa parihānaṃ dasseti.

478-483. “無増上の識食(しきじき)によって”とは、増上の状態に達していない識食によってという意味である。“依処が除かれる”とは、相互(の縁)においても得られる依処の規定によって、すべての業果色が除かれることを示している。

484-495. ‘‘Tatiye arūpindriyāni rūpāna’’nti vuttaṃ, cakkhādīni ca pana cakkhuviññāṇādīnaṃ labbhanti. Tato vīriyavasena maggasampayuttāni chāti ettha yadipi vīmaṃsā labbhati, vīriyassa pana vasena taṃsamānagatikā vīmaṃsāpi gahitāti ‘‘vīriyavasenā’’ti vuttaṃ.

484-495. “第三において無色の諸根が諸色に対して”と説かれたが、眼などは眼識などに対して得られる。それから“精進によって道相応のものが六つ”という点について、ここでは観(ういもんさー)も得られるが、精進によって、それと同じ性質を持つ観もまた含まれるため、“精進によって”と説かれた。

511-514. Vippayuttamūlake ‘‘dasame kusalādayo cittasamuṭṭhānāna’’nti vuttaṃ, paṭisandhiyaṃ pana ‘‘khandhā kaṭattārūpānaṃ vatthu ca khandhāna’’nti idampi labbhati. ‘‘Ekādasame paṭisandhiyaṃ vatthu khandhāna’’nti vuttaṃ, taṃ vipākapaccayassa [Pg.228] aggahitattā yassa vatthussa vasena ghaṭanaṃ kataṃ, tassa dassanavasena vuttaṃ. ‘‘Khandhā ca vatthussā’’ti idampi pana labbhateva. ‘‘Dvādasame paṭisandhiyaṃ khandhā kaṭattārūpāna’’nti pubbapāṭho, cittasamuṭṭhānāni pana na vajjetabbānīti ‘‘dvādasame khandhā pavatte cittasamuṭṭhānarūpānaṃ paṭisandhiyaṃ kaṭattārūpānañcā’’ti paṭhanti.

511-514. 不相応(ふそうおう)を根とするものについて、“第十において善などは心等起色に対して”と説かれたが、結生においては“蘊は業果色に対して、依処は蘊に対して”というこれもまた得られる。“第十一において結生において依処は蘊に対して”と説かれたのは、異熟縁が取られないため、どの依処によって結合がなされたかを示すために説かれたものである。“蘊は依処に対して”というこれもまた得られる。“第十二において結生において蘊は業果色に対して”というのが以前の読みであるが、心等起色を除外すべきではないとして、“第十二において蘊は転起において心等起色に対して、結生において業果色に対して”と読まれている。

515-518. Atthipaccayamūlake paṭhamaghaṭane ‘‘arūpavatthārammaṇamahābhūtaindriyāhārānaṃ vasena sahajātapurejātapacchājātapaccayā labbhantī’’ti vuttaṃ, ‘‘āhārindriyapaccayā cā’’tipi pana vattabbaṃ. Na hi indriyāhārānaṃ vasena sahajātādayo labbhantīti. ‘‘Dutiye pacchājātakabaḷīkārāhārā na labbhantī’’ti vuttaṃ, sabbānipi pana alabbhamānāni dassetuṃ ‘‘pacchājātakabaḷīkārāhārarūpajīvitindriyarūpādiārammaṇāni ca na labbhantī’’ti paṭhanti, chaṭṭhaṃ sabbesaṃ indriyānaṃ vasena vuttaṃ. Sattame tato rūpajīvitindriyamattaṃ parihāyatīti evametesaṃ viseso vattabbo. Tato ekādasameti ettha tatoti navamatoti attho. Terasame vatthārammaṇāti ettha vatthuggahaṇena cakkhādivatthūnipi gahitāni, tathā cuddasame vatthumevāti etthāpi. ‘‘Sattarasame pana tadeva ārammaṇādhipatibhāvena, aṭṭhārasamepi tadeva ārammaṇūpanissayavasenā’’ti purimapāṭho, ‘‘ārammaṇūpanissayavasenā’’ti ayaṃ pana sattarasamato viseso na hoti, vatthārammaṇānaṃ pana sattarasame aṭṭhārasame ca vatthusseva paccayabhāvo visesoti ‘‘sattarasame pana ārammaṇādhipatibhāvena cakkhādīni ca, aṭṭhārasame vatthusseva ārammaṇūpanissayavasenā’’ti paṭhanti.

515-518. 有縁(うえん)を根とするものの第一の結合において、“無色、依処、所縁、四大種、根、食によって、倶生・前生・後生の諸縁が得られる”と説かれたが、“食縁と根縁によっても”と言うべきである。根や食によって倶生などが得られるわけではないからである。“第二において後生と段食は得られない”と説かれたが、得られないすべてのものを示すために、“後生、段食、色命根、色などの所縁は得られない”と読まれている。第六はすべての根によって説かれている。第七は、それから色命根のみが除かれるというように、これらの違いが説かれるべきである。“それから第十一において”という箇所の“それから”とは、第九からという意味である。第十三の“依処所縁”において、依処という把握によって眼などの依処もまた含まれている。第十四の“依処のみ”という箇所も同様である。“第十七において、それと同じものが所縁増上の状態で、第十八においてもそれと同じものが所縁強依止(しょえんごうえじ)によって”というのが以前の読みであるが、“所縁強依止によって”というのは第十七との違いにはならない。依処所縁については、第十七と第十八において依処そのものの縁の態様が違いであるとして、“第十七においては所縁増上の態様によって眼などが、第十八においては依処のみが所縁強依止の態様によって”と読まれている。

519. Sahajātāni viya sahajātena kenaci ekena paccayena aniyamitattā tāni pakiṇṇakānīti vuttānīti ettha purejātapacchājātāhārindriyāni sahajātena aññamaññañca asāmaññavasena vippakiṇṇāni vuttāni. Ārammaṇamūlake anantarasamanantarapurejātāti ettha upanissayopi paṭhitabbo.

519. “倶生のもののように、何らかの一つの倶生縁によって限定されないため、それらは雑多(ぱきんなか)と呼ばれる”という点について、ここでは前生・後生・食・根が、倶生や相互(の縁)との共通性がないために、雑多なものとして説かれている。所縁を根とする場合の“無間・等無間・前生”において、強依止もまた読まれるべきである。

Yesu pākaṭā hutvā paññāyanti, tāni dassetuṃ ‘‘hetumūlakādīna’’ntiādimāha. Alobhāditaṃtaṃnāmavasena pana hetuārammaṇādhipatiāhārindriyajhānamaggapaccayadhammā evaṃ pākaṭā hutvā na paññāyeyyunti te [Pg.229] paricchedavasena dassento ‘‘dvādaseva hi hetū’’tiādimāha. Tena ‘‘ettakāyeva paccayadhammā’’ti nicchayaṃ katvā pākaṭo hutvā apaññāyamānopi tesveva maggitabboti dasseti. Tattha cha ārammaṇāti etena ārammaṇādhipati rūpādiārammaṇabhāvato saṅgahitoti taṃ aggahetvā ‘‘cattāro adhipatayo’’ti vuttaṃ. Ekantena kusalavipākāti idaṃ indriyesu aññindriyavasena labbhati. Ekantena akusalavipākāti idaṃ pana na sakkā laddhuṃ. Jhānaṅgesvapi hi dukkhaṃ akusalameva vipākassa ajhānaṅgattā. Cittaṭṭhitipi akusalavipākakiriyā hotīti. Akusalassa vipākā akusalavipākāti evaṃ pana atthe gayhamāne indriyesu dukkhindriyavasena labbheyya, kusalavipākākusalavipākavisesena pana paccayayojanā natthīti ayamattho adhippetoti sakkā vattunti.

明らかになって知られるものを示すために、“hetumūlakādīnaṃ(因を根とするもの等)”などの言葉が述べられた。しかし、無貪などのそれぞれの名称に従って、因・所縁・増上・食・根・禅・道の縁の諸法が、そのように明らかになって知られるわけではないため、それらを区分して示すために“実に因は十二のみである”等の言葉が述べられた。それによって“これらこそが縁の諸法である”と決定し、明らかになって知られないものであっても、まさにそれらの中に探求されるべきであることを示している。そこにおいて、“六つの所縁”という言葉によって、所縁増上は色などの所縁のあり方として包含されるため、それを(別に)取らずに“四つの増上”と言われた。“決定的に善の異熟”というのは、諸根の中で未知当知根などのあり方として得られる。“決定的に不善の異熟”というのは、得ることができない。禅支においても、苦は不善そのものであり、異熟の非禅支だからである。心の静止(心住)も、不善の異熟の作用(唯作)となる。不善の異熟が不善異熟であるというように意味が取られるなら、諸根の中で苦根のあり方として得られるかもしれないが、善異熟と不善異熟の区別による縁の結合はないという、この意味が意図されていると言える。

Pañhāvārassa ghaṭane anulomagaṇanā niṭṭhitā.

問分(問題節)の構成における順次の数え上げは終了した。

Paccanīyuddhāravaṇṇanā

逆(否定)の抽出の釈

527. Ekena lakkhaṇenāti ‘‘kusalo dhammo kusalassa dhammassa nahetupaccayena paccayo’’ti hetupaccayato aññena paccayena paccayoti attho. Hetupaccayato ca aññe paccayā aggahitaggahaṇena aṭṭha honti, tesu kusalo kusalassa tīhi paccayehi paccayo, akusalassa dvīhi, evaṃ tasmiṃ tasmiṃ paccaye paccanīyato ṭhite tato aññe paccayā imesveva ārammaṇādīsu aṭṭhasu paccayesu yathāyogaṃ yojetabbāti idamettha lakkhaṇaṃ veditabbaṃ. Etesu ca aṭṭhasu paccayesu purimapurimehi asaṅgahite saṅgahetvā pacchimapacchimā vuttāti ārammaṇato aññesaṃ dvinnaṃ vasena upanissayo, vatthupurejātassa vasena purejātaṃ, sahajātato upanissayato ca, aññissā cetanāya vasena kammaṃ, sahajātato aññassa kabaḷīkārāhārassa vasena āhāro, sahajātato purejātato ca aññassa rūpajīvitindriyassa vasena indriyaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Evañca katvā ‘‘kusalo dhammo kusalassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo, sahajātaupanissayapaccayena [Pg.230] paccayo’’ticceva (paṭṭhā. 1.1.404, 419, 423) vuttaṃ, tadaññābhāvā na vuttaṃ ‘‘kammāhārindriyapaccayena paccayo’’ti, tasmā ‘‘ārammaṇādhipati ārammaṇapaccaye saṅgahaṃ gacchatī’’ti evaṃ vattabbaṃ. Yaṃ pana parittattike pañhāvārapaccanīye ‘‘appamāṇo dhammo appamāṇassa dhammassa sahajātaupanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.12.66, 74) ettha ārammaṇassa avacanaṃ, taṃ purimehi asaṅgahitavasena vuttānaṃ saṅgahitavivajjanābhāvato upanissayato aññārammaṇābhāvato ca, na pana ārammaṇūpanissayassa ārammaṇe asaṅgahitattā.

527. “一つの特徴によって”とは、“善の法は善の法に対して、因縁ではない縁によって縁となる”という、因縁以外の縁による縁であるという意味である。因縁以外の縁は、以前に取られなかったものを取ることによって八つある。それらの中で、善は善に対して三つの縁によって縁となり、不善に対しては二つとなる。このように、それぞれの縁において逆の立場に立った時、それ以外の縁をこれら八つの所縁などの縁の中に適宜結合すべきである、ということがここでの法則(特徴)と知られるべきである。これら八つの縁において、前々のものに含まれなかったものを(後のものに)含めて、後々のものが語られている。すなわち、所縁以外の二つの(増上と親依の)あり方によって親依(強親依縁)が、物前生(依処前生)のあり方によって前生が、倶生と親依から(分かれて)、他の(思以外の)意思のあり方によって業が、倶生から(分かれて)、他の段食のあり方によって食が、倶生と前生から(分かれて)、他の色命根のあり方によって根が語られていると見るべきである。このようにして、“善の法は善の法に対して、所縁縁によって縁となり、倶生・親依縁によって縁となる”とのみ言われており、それ以外(の単独の縁)がないため、“業・食・根縁によって縁となる”とは言われていない。したがって、“所縁増上は所縁縁に包含される”というように言われるべきである。しかし、小(パッタ)の問分の逆において、“無量の法は無量の法に対して、倶生・親依縁によって縁となる”と言われているところで所縁が語られていないのは、前々のものに含まれないあり方で語られたものの中に包含・除外がないためであり、また親依以外の所縁がないためであって、所縁親依が所縁に含まれないためではない。

Atthiavigatapaccayā yadipi sahajātapurejātapacchājātāhārindriyānaṃ vasena pañcavidhāva, sahajātapurejātānaṃ pana pacchājātāhārānaṃ pacchājātindriyānañca sahāpi atthiavigatapaccayabhāvo hoti, na tiṇṇaṃ vippayuttatā viya visuṃyevāti ‘‘atthiavigatesu ca ekekassa vasena chahi bhedehi ṭhitā’’ti atthiavigatapaccayalakkhaṇesu ekekaṃ saṅgahetvā vuttaṃ.

有縁と不離去縁は、たとえ倶生・前生・後生・食・根のあり方によって五種類であっても、倶生・前生のものと、後生食・後生根のものとは、共に有縁・不離去縁の状態となるのであり、三つの離繋(不相応)のように別々ではない。それゆえ、“有と不離去において、それぞれに従って六つの区分で存する”と、有縁と不離去縁の特徴において、それぞれを包含して語られた。

‘‘Rūpindriyapaccayo pana ajjhattabahiddhābhedato duvidho’’ti vuttaṃ, taṃ ‘‘ajjhattikabāhirabhedato’’ti evaṃ vattabbaṃ.

“しかし、色根縁は内・外の区分によって二種類である”と言われたが、それは“内的なものと外的なものの区分によって”というように言われるべきである。

Catuvīsatiyāpīti na soḷasannaṃyeva, nāpi aṭṭhannaṃyeva, atha kho catuvīsatiyāpīti attho. Ārammaṇabhūtānaṃ adhipatiupanissayapaccayānaṃ upanissaye nissayapurejātavippayuttaatthiavigatānañca purejāte saṅgaho atthīti ārammaṇapaccayaṃ ārammaṇapaccayabhāveyeva ṭhapetvā tadekadesassa tesañca upanissayādīsu saṅgahaṃ vattukāmo ‘‘ārammaṇapaccaye ārammaṇapaccayova saṅgahaṃ gacchati, na sesā tevīsatī’’ti āha. Catutthe purejātapaccayeti ettha yathā ‘‘upanissayapaccaye adhipatibhūto ārammaṇapaccayo’’ti vuttaṃ, evaṃ ‘‘purejātabhūto ārammaṇapaccayo’’tipi vattabbaṃ, taṃ pana tattha vuttanayena gahetuṃ sakkāti katvā na vuttaṃ siyā. Atha pana ‘‘ārammaṇato aññaṃ purejātaggahaṇena gahita’’nti na vuttaṃ, evaṃ sati upanissayaggahaṇenapi ārammaṇato aññassa gahitatāya bhavitabbanti ‘‘adhipatibhūto ārammaṇapaccayo upanissaye saṅgahaṃ gacchatī’’ti na vattabbaṃ siyāti.

“二十四(の縁)においても”とは、十六(の縁)のみではなく、また八つの(縁)のみでもなく、実に二十四(の縁)においても、という意味である。所縁となった増上縁・親依縁は親依(強親依縁)の中に、依止・前生・離繋・有・不離去(縁)は前生の中に包含される。そこで、所縁縁を所縁縁の状態そのものに留めて、その一部分のそれらを親依等の中に包含することを説こうとして、“所縁縁においては、所縁縁のみが包含されるのであり、残りの二十三ではない”と言われた。第四の前生縁において、ここでは“親依縁において増上となった所縁縁(が含まれる)”と言われたように、同様に“前生となった所縁縁”とも言われるべきである。しかし、それはそこで説かれた方法によって理解できるため、語られなかった。あるいは、“所縁以外のものが前生という把握によって把握された”とは言われていない。もしそうであれば、親依の把握によっても所縁以外のものが把握されたはずであるから、“増上となった所縁縁は親依の中に包含される”と言うべきではないことになる。

Yesu [Pg.231] pañhesu…pe… ekova paccayo āgatoti ettha āgatovāti evaṃ evasaddo ānetvā yojetabbo. Tena dvādasamacuddasamesu pañhesu sahajātapurejātesu ekeko paccayo na anāgato hoti, atha kho āgatovāti tesu aññatarapaṭikkhepe tepi pañhā parihāyantīti dassitaṃ hotīti. Yasmiṃ pana pañheti dutiyachaṭṭhapañhesu ekekavasena gahetvā ekavacanena niddisīyati. Evanti ārammaṇaupanissayavasenāti attho. Tena dvādasamacuddasame nivatteti. Tesupi hi dve paccayā āgatā, na pana ārammaṇaupanissayavasenāti. Avasesānaṃ vasenāti avasesānaṃ labbhamānānaṃ vasenāti daṭṭhabbaṃ. Na hi terasamapannarasamesu pacchājātepi paṭikkhitte āhārindriyānaṃ vasena te pañhā labbhanti, atha kho sahajātasseva vasenāti. Idameva cettha lakkhaṇanti aṭṭhannaṃ paccayānaṃ sabbapaccayasaṅgāhakattaṃ, ukkaṭṭhavasena pañhāparicchedo, te te paccaye saṅgahetvā dassitapaccayaparicchedo, tasmiṃ tasmiṃ paccaye paṭikkhitte tassa tassa pañhassa parihānāparihānīti etaṃ sabbaṃ sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Teneva ‘‘iminā lakkhaṇenā’’ti vuttaṃ.

“いかなる問いにおいて……”等において、“唯一つの縁のみが到来している”という箇所では、“まさに到来している(āgatova)”というように、“のみ(eva)”の語を他から引いてきて結合すべきである。それにより、第12および第14の問いにおいて、倶生と前生のそれぞれ一法ずつの縁が到来していないのではなく、むしろまさに到来しているのであり、それらのいずれかを否定すれば、それらの問いもまた失われるということが示されている。“いかなる問いにおいて”という第2および第6の問いにおいては、一つずつ取って単数形(ekavacanena)で指示されている。“このように”とは、所縁と強依止の勢力によってという意味である。それにより、第12と第14(の問い)を退ける。なぜなら、それらにおいても二つの縁が到来しているが、所縁と強依止の勢力によるのではないからである。“残りの勢力によって”とは、得られる残りの(縁の)勢力によってと理解すべきである。第13と第15の問いにおいて、後生(縁)が否定されたとしても、食と根の勢力によってそれらの問いが得られるわけではなく、むしろ倶生の勢力によってのみ得られるからである。これこそがここでの特徴(定義)である。すなわち、八つの縁があらゆる縁を包摂していること、勝妙なものによる問いの区分、それぞれの縁を包摂して示された縁の区分、その時々の縁が否定された際のその問いの消失・不消失、これらすべてを意図して説かれたものであると知るべきである。それゆえに“この特徴(定義)によって”と言われた。

Tatrāti pabhedaparihānīsu. Tīhi paccayehi ekūnavīsati paccayā dassitāti ‘‘nahetupaccayā’’ti ettha labbhamānapaccaye sandhāya vuttaṃ. Ayaṃ pana paccayuddhāro sabbapaccanīyassa sādhāraṇalakkhaṇavasena vutto, na ‘‘nahetupaccayā’’ti ettheva labbhamānapaccayadassanavasena. Evañca katvā hetudukapañhāvārapaccanīye ‘‘hetudhammo hetussa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo, sahajātapaccayena paccayo, upanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 3.1.43) vuttaṃ, aññathā ‘‘nahetupaccayā’’ti ettha labbhamānapaccayadassane ‘‘sahajātapaccayena paccayo’’ti na vattabbaṃ siyā, tasmā idhāpi sabbalabbhamānapaccayasaṅgahavasena paccayuddhārassa vuttattā tīhi paccayehi vīsati paccayā dassitāti daṭṭhabbā. Yaṃ vuttaṃ ‘‘tatrāyaṃ vitthārakathā’’ti, tatra pabhede vitthārakathaṃ vatvā parihānīyaṃ dassento ‘‘tasmiṃ pana paccaye…pe… te parato vakkhāmā’’ti āha.

“そこにおいて”とは、区分と消失においてである。三つの縁によって十九の縁が示されているというのは、“非因縁において”という箇所で、得られる縁を意図して説かれたものである。しかし、この縁の抽出(要約)は、すべての逆(対照)の共通の特徴として説かれたものであり、単に“非因縁において”という箇所で得られる縁を示すためのものではない。このようにして、因の二つの問いの箇所の逆(対照)において、“因の法は因の法に対して、所縁縁によって縁となり、倶生縁によって縁となり、強依止縁によって縁となる”と説かれた。そうでなければ、“非因縁において”という箇所で得られる縁を示す際に、“倶生縁によって縁となる”とは言われるべきではない。したがって、ここでも得られるすべての縁の包摂として縁の抽出が説かれているので、三つの縁によって二十の縁が示されていると見るべきである。“そこに、この詳細な解説がある”と言われたことについて、その区分において詳細な解説を述べ、消失を示す際に“しかし、その縁において……(中略)……それらを後に説くであろう”と言った。

528. Tathā akusalādikesupi catūsu pañhesu tehi tehi paccayehi te teyeva paccayā dassitāti kusalādikesu dassitehi [Pg.232] aññesaṃ abhāvaṃ sandhāya vuttanti veditabbaṃ. Na hi ‘‘akusalo dhammo kusalassa dhammassā’’ti ettha dvīhi paccayehi tayo paccayā dassitā, atha kho dveyeva, abyākatassapi akusalo ārammaṇādhipatipaccayo na hotīti.

528. 同様に、不善等の四つの問いにおいても、それぞれの縁によってまさにそれらの縁が示されている。これは、善等において示されたもの以外に(縁が)存在しないことを意図して説かれたものと知るべきである。“不善の法は、善の法に対して……”という箇所において、二つの縁によって三つの縁が示されているのではなく、むしろ二つだけである。なぜなら、無記に対しても、不善は所縁増上縁とはならないからである。

530. Sahajātapaccayā pana na honti vatthumissakattāti asahajātapaccayena vatthunā sahajātapaccayabhāvena gahitattā tena saddhiṃ sahajātapaccayā na hontīti dasseti, na pana suddhānaṃ sahajātapaccayabhāvaṃ nivāreti. Vatthunā pana saddhiṃ yena nissayādinā paccayā honti, tameva nissayādiṃ visesetuṃ sahajātanti vuttanti dassento ‘‘tasmā tesa’’ntiādimāha.

530. “倶生縁については、依処(基盤)と混在しているために(倶生縁には)ならない”とは、非倶生縁である依処が倶生縁の性質として取られていることにより、それ(依処)と共に倶生縁とはならないことを示しているのであって、純粋な(単独の)ものの倶生縁の状態を否定するものではない。しかし、依処と共に、依止(ニッサヤ)等として縁となる場合、その依止等を区別するために“倶生”と言われたことを示すために、“それゆえに、それらの……”等を述べた。

Imasmiṃ pana paccayuddhāre ārammaṇaupanissayakammaatthipaccayesu catūsu sabbapaccaye saṅgaṇhitvā kasmā tesaṃ vasena paccayuddhāro na katoti? Missakāmissakassa atthipaccayavibhāgassa duviññeyyattā. Na hi ‘‘avibhāgena atthipaccayena paccayo’’ti vutte sakkā viññātuṃ ‘‘kiṃ suddhena sahajātaatthipaccayena purejātapacchājātāhārindriyaatthipaccayena vā, atha sahajātapurejātamissakena pacchājātāhāramissakena pacchājātindriyamissakena vā’’ti. Atthipaccayavisesesu pana sahajātādīsu sarūpato vuccamānesu yattha suddhānaṃ sahajātādīnaṃ paccayabhāvo, tattha ‘‘sahajātapaccayena paccayo’’tiādinā suddhānaṃ, yattha ca missakānaṃ paccayabhāvo, tattha ‘‘sahajātaṃ purejāta’’ntiādinā missakānaṃ gahaṇato suviññeyyatā hoti, tasmā atthipaccayavisesadassanatthaṃ sahajātādayo gahitā, tena ca sabbapaccayānaṃ catūsu paccayesu saṅgaho dassito hoti.

しかし、この縁の抽出(要約)において、所縁、強依止、業、有の四つの縁にあらゆる縁を包摂しながら、なぜそれらの勢力によって縁の抽出がなされなかったのか。それは、混在したものと混在しないものの“有縁(阿提縁)”の区分が理解しがたいからである。実際、“区別なしの有縁によって縁となる”と言われたとき、“純粋な倶生有縁によるのか、あるいは前生・後生・食・根の有縁によるのか、あるいは倶生・前生の混在によるのか、後生・食の混在によるのか、後生・根の混在によるのか”を知ることはできない。しかし、有縁の特殊な形態である倶生等について、その名称の通りに説かれるとき、純粋な倶生等の縁の状態がある場合には“倶生縁によって縁となる”等として純粋なものが取られ、混在したものの縁の状態がある場合には“倶生・前生……”等として混在したものが取られるので、理解しやすくなる。したがって、有縁の特殊な形態を示すために倶生等が取られたのであり、それによって、あらゆる縁の四つの縁への包摂が示されているのである。

Kasmā pana sahajātapurejāte aggahetvā nissayo, purejātapacchājāte aggahetvā vippayutto vā atthipaccayavisesabhāvena na vuttoti? Avattabbattā, nissayo tāva na vattabbo sahajātapurejātānaṃ suddhānaṃ missakānañca nissayapaccayabhāvato vibhajitabbatāya atthipaccayena avisiṭṭhattā, vippayuttapaccayo ca sahajātapurejātapacchājātabhāvato atthipaccayo viya visesitabboti so viya na vattabbo. Sahajātapurejātānañca missakānaṃ atthipaccayabhāvo hoti, na [Pg.233] vippayuttabhāvo. Tathā sahajātapacchājātānañca missakānaṃ atthipaccayabhāvo hoti. Vakkhati hi ‘‘anupādinnaanupādāniyo dhammo upādinnupādāniyassa ca anupādinnaanupādāniyassa ca dhammassa atthipaccayena paccayo sahajātaṃ pacchājāta’’nti (paṭṭhā. 1.4.84), na pana vippayuttapaccayabhāvo, tasmā vippayuttaggahaṇena missakānaṃ atthipaccayabhāvassa aggahaṇato na so atthipaccayaviseso bhavituṃ yuttoti bhiyyopi na vattabbo.

なぜ、倶生と前生を含めずに依止(縁)が、あるいは前生と後生を含めずに離繫(縁)が、有縁の特殊な状態として説かれなかったのか。(それは)説かれるべきではないからである。まず、依止については説かれるべきではない。なぜなら、倶生と前生の純粋なものと混在したものの依止縁の状態については、分析されるべきであるために、有縁と区別されないからである。また、離繫縁についても、倶生・前生・後生の状態であることから、有縁のように区別されるべきであり、それ(有縁)と同様に説かれるべきではない。そして、倶生と前生の混在したものには有縁の状態はあるが、離繫の状態はない。同様に、倶生と後生の混在したものにも有縁の状態はある。実際、“取の対象とならず取の対象とならない法は、取の対象となり取の対象となる法と、取の対象とならず取の対象とならない法に対して、有縁によって、倶生・後生として縁となる”と説かれる。しかし、離繫縁の状態ではない。したがって、離繫を取ることによって混在したものの有縁の状態が取られないため、それは有縁の特殊な状態となるにはふさわしくなく、重ねて説かれるべきではない。

Nanu ca sahajātapaccayo ca hetuādīhi visesitabboti sopi nissayavippayuttā viya atthipaccayavisesabhāvena na vattabboti? Na, viruddhapaccayehi avisesitabbattā. Nissayavippayuttā hi atthipaccayo viya uppattikālaviruddhehi paccayehi visesitabbā, na pana sahajāto. Hetuādayo hi sahajātā eva, na uppattikālaviruddhāti.

“倶生縁もまた、因等によって区別されるべきであるから、それもまた依止や離繫のように、有縁の特殊な状態として説かれるべきではないのではないか”という疑問があるかもしれない。そうではない。相反する縁によって区別されるべきではないからである。実際、依止や離繫は、有縁と同様に、発生時期が相反する縁によって区別されるべきであるが、倶生はそうではない。因等はまさに倶生であり、発生時期が相反するものではないからである。

Paccanīyuddhāravaṇṇanā niṭṭhitā.

逆(遣除)の提示の釈義が完了した。

Paccanīyagaṇanavaṇṇanā

逆(遣除)の計数(ガナナ)の釈義。

Nahetumūlakavaṇṇanā

非因を根本とする釈義。

532. Suddho ārammaṇapaccayo parihāyatīti ettha suddhaggahaṇena na kiñci payojanaṃ. Ārammaṇe hi paccanīyato ṭhite adhipatipaccayādibhūto ārammaṇapaccayo parihāyatiyevāti. Suddhoti vā aṭṭhasu paccayesu kevalaṃ ārammaṇapaccayo parihāyati, na sesāti dasseti. Ekādasannanti sahajāte saṅgahaṃ gacchantesu pannarasasu aññamaññavipākasampayuttavippayutte vajjetvā ekādasannaṃ vasena. Teti te sahajāte antogadhāyeva tasmiṃ paṭikkhitte aññenākārena vissajjanaṃ na labhantīti dasseti, anantogadhā pana ārammaṇādhipatipurejātanissayādayo ārammaṇādiākārena labhantīti.

532. “純粋な所縁縁が失われる”という箇所において、“純粋な(suddha)”という語の把握には何ら必要性がない。所縁において逆の状態にあるときは、増上縁等となった所縁縁はまさに失われるからである。あるいは、“純粋な”とは、八つの縁の中で、ただ所縁縁のみが失われ、残りは失われないことを示している。“十一の(ekādasannaṃ)”とは、倶生において摂せられる十五のうち、相互・異熟・相応・不相応を除いた十一の勢力によって(数えることを意味する)。“それらは(te)”とは、それらの倶生に含まれるものが、それが拒否されたとき、他の様態で解答を得られないことを示している。一方、含まれていない所縁・増上・前生・依止などは、所縁などの様態によって(解答を)得ることができる。

Kiñcāpi sahajātapaccayoyeva natthīti tasmiṃ paṭikkhitte ime vārā na labbheyyuṃ, atha kho nissayaatthiavigatānaṃ vasena ete labhitabbā siyunti adhippāyo. Yasmā panātiādinā yadipi sahajātapaccayo natthi[Pg.234], yasmā pana sahajātapaccayadhamme ṭhitā ete na nissayādayo na honti, yasmā ca sahajāte paṭikkhitte ye paṭikkhittā honti, te idha sahajātapaṭikkhepena paṭikkhittā, tasmā tepi vārā na labbhantīti dasseti.

たとえ倶生縁そのものが存在せず、それが拒否されたとしても、これらの節(ワーラ)は得られないはずであるが、依止・有・非離によってこれらは得られるべきであるという意図である。“なぜなら(yasmā pana)”等については、たとえ倶生縁がなくても、倶生縁の法に留まっているこれらは依止等ではないわけではなく、また、倶生が拒否されたときに拒否されるものは、ここでは倶生を拒否することによって拒否されるため、したがってそれらの節も得られないということを示している。

Ṭhapetvā sahajātapaccayanti etena nissayādibhūtañca sahajātapaccayaṃ ṭhapetvāti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Kusalato pavattamānesu kusalābyākatesu kusalassa kusalo aññamaññapaccayo hotīti imamatthaṃ sandhāyāha ‘‘aññamaññapaccayadhammavasena pavattisabbhāvato’’ti. Ye dhammā aññamaññapaccayasaṅgahaṃ gatāti tesaṃ tesaṃ paccayuppannānaṃ paccayabhāvena vuccamānā ye dhammā attano paccayuppannabhāvena vuccamānānaṃ aññamaññapaccayoti saṅgahaṃ gatāti attho. Kusalo ca kusalassa aññamaññapaccayoti katvā kusalābyākatānaṃ aññamaññapaccayasaṅgahaṃ gateheva dhammehi paccayo hoti, samudāyabhūto ekadesabhūtehīti ayamettha adhippāyo. Kusalo pana kusalassa aññamaññapaccayabhūteheva kusalābyākatānaṃ sahajātādīhi, na aññathāti aññamaññe paṭikkhitte so vāro parihāyatīti vattabbaṃ.

“倶生縁を除いて”というこれによって、依止等である倶生縁を除いて、と言われていると見なすべきである。善から生起している善・無記において、善が善の相互縁となるというこの意味を考慮して、“相互縁の法の勢力によって生起が存在することから”と言われた。相互縁の摂(まとめ)に入った諸法が、それぞれの縁生(結果)としての縁の状態によって語られているとき、それ自身の縁生の状態によって語られているものの相互縁であると摂せられた、という意味である。善は善の相互縁であるから、善・無記の相互縁の摂に入った諸法によって縁となる。全体(samudāya)が一部分(ekadesa)によって(縁となる)というのが、ここでの意図である。しかし、善が善の相互縁となったものによってのみ、善・無記の倶生等(の縁)となり、それ以外ではないので、相互(縁)が拒否されたとき、その節(ワーラ)は失われると言うべきである。

Catunnaṃ khandhānaṃ ekadesovāti sahajāte sandhāya vuttaṃ. Asahajātā hi āhārindriyā rūpakkhandhekadesova honti. Teti te vippayuttapaccayadhammā.

“四蘊の一部”とは、倶生を指して言われたものである。非倶生の食と根は、色蘊の一部にすぎない。“それらは(te)”とは、それらの不相応縁の諸法のことである。

533. ‘‘Dumūlakādivasena paccayagaṇanaṃ dassetu’’nti likhitaṃ, ‘‘paccanīyagaṇanaṃ dassetu’’nti pana vattabbaṃ. Paccanīyavāragaṇanā hi dassitāti.

533. “二根本等の勢力によって縁の計数を示すために”と記されているが、“逆(遣除)の計数を示すために”と言うべきである。逆の節の計数が示されているからである。

‘‘Vipākaṃ panettha naupanissayapaccayena saddhiṃ ghaṭitattā na labbhatī’’ti vuttaṃ, vipākassapi pana kammaṃ upanissayo ahutvāpi kammapaccayo hotīti vipākattike dassitametanti.

“しかし、ここでは異熟は非強力依止縁と結びついているため得られない”と言われたが、異熟にとっても業が強力依止とならなくても業縁となることは、異熟三法(異熟ティック)において示されている。

Nahetumūlakavaṇṇanā niṭṭhitā.

非因を根本とする釈義が完了した。

534. Satta pañca tīṇi dve ekanti paricchinnagaṇanānīti sattādiparicchedehi paricchinnagaṇanāni vissajjanāni hetumūlake dassitānīti āha.

534. 七、五、三、二、一という限定された計数は、七等の限定による計数の解答が因を根本とするものにおいて示されている、と言っている。

538. Nanissayapaccayā [Pg.235] naupanissayapaccayā napacchājāte tīṇīti mūlakaṃ saṅkhipitvā dasamūlake ‘‘napacchājāte tīṇī’’ti vuttaṃ gaṇanaṃ uddharati. ‘‘Tesu kaṭattārūpañca āhārasamuṭṭhānañca paccayuppanna’’nti vuttaṃ, dvīsu pana vipāko tatiye tesamuṭṭhānikakāyo ca paccayuppanno hotiyeva.

538. “非依止縁、非強力依止縁、非後生縁において三”という根本を省略して、十の根本において“非後生縁において三”と言われた計数を取り上げる。“それらの中で、業果色と食等起(色)が縁生(結果)である”と言われた。しかし、二つにおいては異熟が、三つ目においてはそれ(心)を等起とする身(色)が縁生となる。

545. Abyākato ca sahajātaabyākatassāti ‘‘arūpābyākato arūpābyākatassa, rūpābyākato ca rūpābyākatassā’’ti etaṃ dvayaṃ sandhāya vuttaṃ. Rūpābyākato pana arūpābyākatassa, arūpābyākato ca rūpābyākatassa sahajātapaccayo honto vippayuttapaccayo hotiyeva. ‘‘Abyākato sahajātāhārindriyavasena abyākatassāti evaṃ pañcā’’ti pana vattabbaṃ.

545. “無記が倶生の無記に対して”とは、“無色無記が無色無記に対して、および色無記が色無記に対して”というこれら二つを指して言われたものである。しかし、色無記が無色無記に対して、あるいは無色無記が色無記に対して倶生縁となる場合は、必ず不相応縁となる。“無記が倶生食・根の勢力によって無記に対して(縁となり)、このように五(の節がある)”と言うべきである。

546. Noatthipaccayā nahetuyā navāti ettha ‘‘ekamūlakekāvasānā anantarapakatūpanissayavasena labbhantī’’ti vuttaṃ, atthipaccaye pana paṭikkhitte aṭṭhasu paccayesu sahajātapurejātapacchājātāhārindriyāni paṭikkhittāni, ārammaṇaupanissayakammāni ṭhitānīti tesaṃ tiṇṇaṃ ṭhitānaṃ vasena labbhantīti vattabbaṃ. Sabbattha hi aṭṭhasu paccayesu ye ye paṭikkhittā, te te apanetvā ye ye ṭhitā, tesaṃ vasena te te vārā labbhantīti idamettha lakkhaṇanti. Yāva nissayampīti na kevalaṃ nārammaṇeyeva ṭhatvā, atha kho yāva nissayaṃ, tāva ṭhatvāpi naupanissaye dve kātabbāti attho. Naupanissayato hi purimesu ca navapi labbhanti, naupanissaye pana pavatte atthiārammaṇaupanissayapaṭikkhepena satta paccayā paṭikkhittāti avasiṭṭhassa kammassa vasena dveyevāti.

546. “非有縁、非因において九”という箇所において、“一根本から始まり一で終わるものは、無間・自然強力依止の勢力によって得られる”と言われた。しかし、有縁が拒否されたとき、八つの縁の中で、倶生・前生・後生・食・根が拒否され、所縁・強力依止・業は残る。それら残った三つの勢力によって(節が)得られると言うべきである。実に、あらゆる場所において、八つの縁の中で拒否されたものをそれぞれ除き、残ったものの勢力によってそれぞれの節が得られるというのが、ここでの原則(特徴)である。“依止まで(yāva nissayampi)”とは、単に非所縁において留まるだけでなく、依止まで留まって、非強力依止において二(の節)をなすべきである、という意味である。非強力依止より前のものにおいては九つとも得られるが、非強力依止が展開されるとき、有・所縁・強力依止の拒否によって七つの縁が拒否されるため、残った業の勢力によって、ただ二つ(の節)だけとなる。

Paccanīyagaṇanavaṇṇanā niṭṭhitā.

逆(遣除)の計数の釈義が完了した。

Anulomapaccanīyavaṇṇanā

順逆(順次の遣除)の釈義。

550. Sadisavārāti anurūpavārāti attho. Naaññamaññe laddhesu hi ekādasasu ‘‘kusalo kusalassa akusalo akusalassā’’ti ime hetuyā laddhesu sattasu imeheva dvīhi samānā honti, atthābhāvato [Pg.236] pana na anurūpāti. Atha vā vacanato atthato ca uddesato yathāyogaṃ niddesato cāti sabbathā samānataṃ sandhāya ‘‘sadisavārā’’ti āha.

550. “相似の節(sadisavārā)”とは、適応する節という意味である。非相互(縁)において十一が得られたとき、“善が善に対して、不善が不善に対して”という、因(縁)において得られた七つと、これら二つ(の節)において等しくなるが、意味(内容)がないため適応しない。あるいは、文言においても、意味においても、提示(uddesa)においても、相応する詳説(niddesa)においても、あらゆる点での相似性を考慮して“相似の節”と言った。

551. Paṭisandhināmarūpaṃ sandhāyāti paṭisandhiyaṃ hetunāmapaccayaṃ vatthurūpañca paccayuppannaṃ sandhāya. Tīṇi kusalādīni cittasamuṭṭhānarūpassāti ettha ‘‘abyākato kaṭattārūpassa cā’’ti idampi vattabbaṃ.

551. “結生の名色を指して”とは、結生において、因である名(蘊)を縁とし、基底色(心座)を縁生(結果)とすることを指している。“善等の三つが心等起色の(縁となる)”という箇所において、ここでも“無記が業果色の(縁となる)”ということも言われるべきである。

556. Adhipatimūlake nahetuyā dasāti dvinnampi adhipatīnaṃ vasena vuttaṃ, nārammaṇe sattāti sahajātādhipatissa, nasahajāte sattāti ārammaṇādhipatissāti evaṃ sabbattha tasmiṃ tasmiṃ paccaye paṭikkhitte ghaṭanesu ca tasmiṃ tasmiṃ paccaye ghaṭite mūlabhāvena ṭhite paccaye ye dhammā parihāyanti, ye ca tiṭṭhanti, te sādhukaṃ sallakkhetvā ye dhammā ṭhitā yesaṃ paccayā honti, tesaṃ vasena gaṇanā uddharitabbā. Anulome vuttaghaṭite hi mūlabhāvena ṭhapetvā ghaṭitāvasesā paccayā paccanīyato yojitāti tattha laddhāyeva paccanīyato ṭhitapaccayānaṃ vasena samānā ūnā ca sakkā viññātunti.

556. 增上を根本とする、非因において“十”というのは、二つの增上の両方の効力によって説かれたものである。“非所縁において七”というのは俱生增上に関してであり、“非俱生において七”というのは所縁增上に関してである。このように、あらゆるところでその時々の縁が否定され、結合においてその時々の縁が結合し、根本として留まっている縁において、どの諸法が減少し、どの諸法が残るのかを、よく観察して、残った諸法が何の縁となるのか、それらに基づいて算定を引き出すべきである。順において説かれた結合においては、根本として置かれたものを除いた残りの縁は、逆から結びつけられているので、そこで逆から留まっている縁に基づいて、等しいものや少ないものを知ることができる。

Anulomapaccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā.

順逆分の注釈が終了した。

Paccanīyānulomavaṇṇanā

逆順分の注釈

631. Ūnataragaṇanena saddhiṃ atirekagaṇanassapi gaṇanaṃ parihāpetvāti ettha anulomato yojiyamānena paccayena saddhiṃ paccanīyato ṭhitassa atirekagaṇanassapi gaṇanaṃ parihāpetvāti adhippāyo. Parihāpanagaṇanāya ūnataragaṇanena saddhiṃ samānattañca na ekantikaṃ. Nahetunārammaṇadukassa hi gaṇanā adhipatipaccayena yojiyamānena ūnataragaṇanena saddhiṃ parihīnāpi adhipatipaccaye laddhagaṇanāya na samānā, atha kho tatopi ūnatarā hotīti āha ‘‘na panetaṃ sabbasaṃsandanesu gacchatī’’ti.

631. “より少ない算定と共に、超過した算定の算定をも減少させて”という点において、ここでは順から結びつけられる縁と共に、逆から留まっている超過した算定の算定をも減少させて、という意味である。減少させる算定において、より少ない算定と等しいということは、確定的ではない。なぜなら、非因・非所縁の二法の算定は、增上縁と結びつけられる際、より少ない算定と共に減少しても、增上縁において得られた算定と等しくはなく、むしろそれよりも少ないからである。ゆえに“しかし、これはすべての照合において当てはまるわけではない”と述べられている。

Nissaye paccanīyato ṭhite sahajāte ca anulomato atiṭṭhamānānaṃ hetuādīnaṃ sahajātassa ca aṭṭhānaṃ pākaṭanti apākaṭameva [Pg.237] dassento ‘‘vatthupurejāto anulomato na tiṭṭhatī’’ti āha. Āhāre vātiādinā idaṃ dasseti – sahajāte paccanīyato ṭhite anulomato atiṭṭhamānā jhānamaggasampayuttā āhāre vā indriye vā paccanīyato ṭhite tiṭṭhantīti hetuādayopi tiṭṭhanti. Sabbajhānamaggehi pana catukkhandhekadesabhūtānaṃ sampayuttena ca catukkhandhabhūtānaṃ sabbesaṃ tesaṃ anulomato ṭhānaṃ dassetīti daṭṭhabbaṃ, itaresu vattabbameva natthi. Adhipatiupanissayāti ārammaṇamissānampi anulomato ṭhānaṃ dasseti.

依止が逆に留まり、俱生が順に存在しないとき、因などの法と俱生の八法が明白である。不明白なものを示すために、“物前生は順において存在しない”と述べている。“食において”などと言うことで、これを示している。すなわち、俱生が逆に留まり、順において存在しないとき、禅支・道支に相応するものは、食または根が逆に留まっているときに存在し、因なども存在する。すべての禅支・道支によって、四蘊の一部となったものと相応するものとして四蘊となったものの、それらすべての順における存在を示すものであると知るべきである。その他のものについては、言うまでもない。增上・親依は、所縁が混じったものに対しても順における存在を示している。

‘‘Indriye ekanti rūpajīvitindriyavasenā’’ti vuttaṃ, ‘‘cakkhundriyādīnaṃ rūpajīvitindriyassa ca vasenā’’ti pana vattabbaṃ. Kamena gantvā vippayutte tīṇīti idaṃ pākaṭabhāvatthaṃ ‘‘navamūlakādīsu vippayutte tīṇī’’ti evaṃ kesuci potthakesu uddhaṭaṃ. Imāni ca dve pacchājātindriyavasenāti idaṃ ‘‘imāni ca dve pacchājātāhārindriyavasenā’’ti ca vattabbaṃ.

“根において一”というのは“色命根によって”と説かれているが、“眼根などと色命根によって”と述べられるべきである。順次進んで、“離繋において三”というのは、明白にするために、“九根本などにおいて離繋において三”と、いくつかの写本に引用されている。“これら二つは後生根によって”というのは、“これら二つは後生・食・根によって”と述べられるべきである。

Nahetumūlakavaṇṇanā niṭṭhitā.

非因根本の注釈が終了した。

636. Naaññamaññapaccayā hetuyā tīṇīti kusalādīni cittasamuṭṭhānānanti ettha ‘‘paṭisandhiyaṃ kaṭattārūpānañcā’’tipi vattabbaṃ. Hetuyā vuttehi tīhīti vārasāmaññameva sandhāya vadati, tathā kamme tīṇīti hetuyā vuttānevāti ca. Paccayesu pana sabbattha viseso sallakkhetabbo. Adhipatiyā tīṇīti naaññamaññanahetunaārammaṇapaccayā adhipatiyā tīṇīti etāni heṭṭhā hetuyā vuttānevāti.

636. “非相互縁により、因において三”というのは、善などの心等起(の色)のことであるが、ここでは“結生における業果の色も”と述べられるべきである。“因において説かれた三つの法によって”というのは、項目の共通性のみを指して言っている。同様に“業において三”というのも、因において説かれたものと同じである。しかし、諸縁においては、あらゆるところで差異を観察すべきである。“增上において三”というのは、非相互・非因・非所縁縁により、增上において三となるのであり、これらは下の因において説かれたものと同じである。

644. Yathā ca heṭṭhāti yathā nahetumūlake yāva navipākā, tāva gantvā nāhārindriyesu ekekameva gahitaṃ, tathā idhāpi nārammaṇamūlakādīsu ekekameva gahitanti adhippāyo.

644. “下の如く”とは、非因根本において非異熟まで進んで、非食・非根において一つずつだけが取られたように、ここでも非所縁根本などにおいて、一つずつだけが取られている、という意味である。

648. Nānākkhaṇikā kusalākusalacetanā kammasamuṭṭhānarūpassāti ettha ‘‘vipākāna’’ntipi vattabbaṃ. Āhārindriyesu tīṇi sahajātasadisāni rūpassapi paccayabhāvato, jhānamaggādīsu tīṇi hetusadisāni arūpānaṃyeva paccayabhāvatoti adhippāyo daṭṭhabbo. Ādi-saddena ca ‘‘navippayuttanahetunārammaṇapaccayā adhipatiyā tīṇī’’tiādīni (paṭṭhā. 1.1.649) saṅgaṇhāti.

648. “異刹那の善不善の思が、業等起の色に対して”という点において、ここでは“異熟に対しても”と述べられるべきである。食・根における“三”は、色に対しても縁となるので、俱生と同じである。禅・道などにおける“三”は、無色に対してのみ縁となるので、因と同じである、と意味を知るべきである。また“等”という言葉によって、“非離繋・非因・非所縁縁により、增上において三”などを包含している。

650. Yaṃ [Pg.238] panāti yaṃ paccayaṃ sakaṭṭhāne anulomato labhantampi aggahetvā tato paretarā paccanīyato gayhanti, so paccayo pacchā anulomatova yojanaṃ labhatīti attho. Yathā pana nahetumūlakādīsu nāhāre ghaṭite indriyavasena, nindriye ca ghaṭite āhāravasena pañhalābho hotīti tesu aññataraṃ paccanīyato ayojetvā anulomato yojitaṃ, evaṃ noatthinoavigatamūlakesu upanissaye ghaṭite kammavasena, kamme ca ghaṭite upanissayavasena pañhalābho hotīti tesu aññataraṃ paccanīyato ayojetvā anulomato yojitanti veditabbaṃ. Evametasmiṃ paccanīyānulome sabbāni mūlāni dvedhā bhinnāni nāhāranindriyāni naupanissayanakammāni ca patvāti.

650. “しかし、何らかの”とは、ある縁を、それ自体の箇所で順として得られるにもかかわらず、それを取らずに、それよりも後のものを逆として取るならば、その縁は後に順として結合を得る、という意味である。例えば、非因根本などにおいて、非食が結合したときに根に基づいて、また非根が結合したときに食に基づいて、問いの成立があるため、それらのうちの一方を逆に結びつけずに、順として結びつけられたのである。そのように、非有・非離を根本とするものにおいて、親依が結合したときに業に基づいて、また業が結合したときに親依に基づいて、問いの成立があるため、それらのうちの一方を逆に結びつけずに、順として結びつけられたのである、と知るべきである。このように、この逆順において、非食・非根、および非親依・非業に至るまで、すべての根本は二つに分かれている。

Paccanīyānulomavaṇṇanā niṭṭhitā.

逆順分の注釈が終了した。

Kusalattikavaṇṇanā niṭṭhitā.

善三法の注釈が終了した。

2. Vedanāttikavaṇṇanā

2. 受三法の注釈

1. Vedanārūpanibbānāni pana tikamuttakāni paṭiccādiniyamaṃ paccayuppannavacanañca na labhanti. Paṭiccavārādīsu pana chasu yato hetupaccayādito tikadhammānaṃ uppatti vuttā, tattha yathānurūpato ārammaṇādipaccayabhāvena labbhantīti veditabbānīti.

1. しかし、受・色・涅槃は、三法から外れたものであり、縁起などの規定や“縁生”という言葉の適用を受けない。しかし、縁起分などの六つの箇所において、因縁などから三法の諸法の生起が説かれているところでは、それらは相応して所縁縁などの状態として得られるものである、と知るべきである。

10. Sabbaarūpadhammapariggāhakā pana sahajātādayo paccayāti iminā kusalattikepi parihīnaṃ sahajātaṃ rūpārūpadhammapariggāhakattā ādimhi ṭhapetvā ādisaddena sabbārūpadhammapariggāhakavacanena ca paccayuppannavasena sabbaarūpadhammapariggāhakānaṃ ārammaṇādīnaṃ parihāniṃ dassetīti daṭṭhabbaṃ. Tena kusalattikaparihīnānaṃ sabbaṭṭhānikānaṃ catunnaṃ sabbatikādīsu parihāni dassitā hoti. Pacchājātapaccayañca vināva uppattitoti etena pana pacchājātapaccayassa anulome parihāniṃ, paccanīye ca lābhaṃ dasseti. Sahajātādayoti vā sahajātamūlakā sahajātanibandhanā paṭiccādiṃ pharantehi sahajātadhammehi vinā paccayā ahontāti vuttaṃ hoti. Kasmā pana sahajātanibandhanā sabbārūpadhammapariggāhakā ca ye, teva [Pg.239] parihāyanti, na pana yo sahajātānibandhano sabbārūpadhammapariggāhako ca na hoti, so pacchājātoti tattha kāraṇaṃ vadanto ‘‘sahajātādīhi vinā anuppattito pacchājātapaccayañca vināva uppattito’’ti āha. Tattha sahajātādīhi vināti sahajātanibandhanehi sabbārūpadhammapariggāhakehi ca vināti attho. Atha vā sahajātanibandhanānameva parihāni, na pacchājātassa sahajātānibandhanassāti ettheva kāraṇaṃ vadanto ‘‘sahajātādīhi vinā anuppattito pacchājātapaccayañca vināva uppattito’’ti āha. Sahajātanibandhanāpi pana sabbaarūpadhammapariggāhakāyeva parihāyantīti dassitametanti.

10. “すべての無色法を把握するもの”は、俱生などの縁(条件)である。これにより、善三法においても除外された俱生は、色・無色法を把握するものであるがゆえに最初に置かれ、“等(ādi)”という語、および“すべての無色法を把握する”という言葉によって、(等により示される)所縁などの縁の除外が(発趣の)縁已生(の数)として示されていると知るべきである。これにより、善三法で除外された一切処(あらゆる箇所)に関わる四つ(の縁)が、すべての三法等において除外されていることが示される。また、“後生縁を伴わずに発生する”ということによって、順次においては後生縁の除外を、逆順においてはその獲得を示している。あるいは“俱生等”とは、俱生を根本とし、俱生を紐付け(所依)とするものであり、依止(paṭicca)等に及ぶ俱生法を伴わなければ、それらの縁は成立しない、ということが言われている。なぜ、俱生を紐付けとし、すべての無色法を把握するもののみが除外され、俱生を紐付けとせず、すべての無色法を把握しないものである後生縁は(除外されないのか)。その理由を述べるために“俱生等なしには生じず、後生縁なしに生じるから”と言った。そこでの“俱生等なしに”とは、俱生を紐付けとし、すべての無色法を把握するものなしに、という意味である。あるいは、俱生を紐付けとするもののみが除外されるのであって、俱生を紐付けとしない後生縁は除外されない。その理由を述べるために“俱生等なしには生じず、後生縁なしに生じるから”と言った。俱生を紐付けとするものであっても、すべての無色法を把握するもののみが除外されることが示されているのである。

17. Navipākepi eseva nayoti nayadassanameva karoti, na ca paccayapaccayuppannasāmaññadassanaṃ. Sukhāya hi adukkhamasukhāya ca vedanāya sampayutte dhamme paṭicca tāhi vedanāhi sampayuttā ahetukakiriyadhammā vicikicchuddhaccasahajātamoho cāti ayañhettha nayoti. Navippayutte ekanti āruppe āvajjanavasena vuttanti idaṃ āvajjanāhetukamohānaṃ vasena vuttanti daṭṭhabbaṃ.

17. “非異熟(navipāka)においても、これと同じ方法である”とは、方法(naya)のみを示すのであり、縁と縁已生の共通性を示すのではない。すなわち“楽受および不苦不楽受と相応する法を縁として(生じる法)”において、それらの受と相応する無因唯作法、および疑・掉挙と俱生する痴が、ここでの方法である。“非相応(navippayutte)においては決定的に(ekanti)”とは、無色界において転向(āvajjanā)として述べられている。これは転向(五門転向・意門転向)と(それに伴う)無因の痴について述べられていると知るべきである。

25-37. Anulomapaccanīye yathā kusalattikaṃ, evaṃ gaṇetabbanti hetumūlakādīnaṃ nayānaṃ ekamūlakadvimūlakādivasena ca yojetvā gahetabbatāsāmaññaṃ sandhāya vuttaṃ, na gaṇanasāmaññaṃ. Ito paresupi evarūpesu eseva nayo. Ahetukassa pana cittuppādassātiādi nahetumūlakaṃ sandhāya vuttaṃ, ‘‘ahetukassa pana cittuppādassa mohassa cā’’ti panettha vattabbaṃ. Mohassa cāpi hi ahetukassa adhipatiabhāvato adhipatino nahetumūlake anulomato aṭṭhānanti. Parivattetvāpīti nahetupaccayā naadhipatipaccayā ārammaṇe tīṇīti evaṃ purato ṭhitampi ārammaṇādiṃ pacchato yojetvāti attho.

25-37. “順逆(anulomapaccanīye)においては善三法のように数えるべきである”とは、因根本等の方法を、一根本・二根本等によって結合して捉えるべきであるという共通性を指して言われたものであり、計数の共通性ではない。これ以降の同様の箇所においても、これと同じ方法である。“無因の心生(ahetukassa pana cittuppādassa)”等は、非因根本を指して言われたものである。そこでは“無因の心生と痴”と言うべきである。なぜなら、無因の痴にも増上(adhipati)は存在しないため、非因根本の順次においては、増上縁の成立する余地がないからである。“逆転させても(parivattetvāpī)”とは、“非因縁・非増上縁において、所縁(ārammaṇe)は三つである”というように、前にある所縁等を後ろに結合して、という意味である。

39. Pañhāvāre domanassaṃ uppajjatīti etena taṃsampayutte dasseti. Upanissayavibhaṅge ‘‘saddhāpañcakesu mānaṃ jappeti diṭṭhiṃ gaṇhātīti kattabbaṃ, avasesesu na kattabba’’nti idaṃ pāṭhagatidassanatthaṃ vuttaṃ, na pana rāgādīhi mānadiṭṭhīnaṃ anuppattito. Kusalattikepi hi rāgādīsu ‘‘mānaṃ jappeti diṭṭhiṃ gaṇhātī’’ti pāḷi na vuttā, ‘‘rāgo doso moho māno diṭṭhi patthanā rāgassa dosassa mohassa mānassa [Pg.240] diṭṭhiyā patthanāya upanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.2.53) pana rāgādīnaṃ mānadiṭṭhiupanissayabhāvo vutto. Tathā idhāpi daṭṭhabbanti. ‘‘Sukhāya vedanāya sampayuttena pana cittena gāmaghātaṃ nigamaghātaṃ karotī’’ti somanassasampayuttalobhasahagatacittena gāmanigamaviluppanaṃ sandhāya vuttaṃ.

39. 問分(Pañhāvāra)において、“憂(domanassa)が生じる”という言葉により、それと相応するものを(註釈は)示している。強力依分別(Upanissayavibhaṅga)において、“信の五つの法において、慢を貪り、見を執る、とすべきである。残りにおいてはすべきではない”と言われている。これは(経の)文の進み方を示すために言われたのであり、貪(rāga)等から慢・見が生じないからではない。善三法においても、貪等について“慢を貪り、見を執る”という聖典の言葉は述べられていないが、“貪、瞋、痴、慢、見、願は、貪、瞋、痴、慢、見、願に対して、強力依縁によって縁となる”(パッṭhāna 1.2.53)と、貪等の、慢・見に対する強力依としての性質が述べられている。ここでもそのように知るべきである。“楽受と相応する心によって、村を襲い、町を襲う”とは、喜(somanassa)と相応する貪欲俱生の心によって村や町を略奪することを指して言われている。

62. Suddhānanti paccayapaccayuppannapadānaṃ anaññattaṃ dasseti. Purejātapacchājātā panettha na vijjanti. Na hi purejātā pacchājātā vā arūpadhammā arūpadhammānaṃ paccayā hontīti ettha purejātāti imasmiṃ tike vuccamānā adhikārappattā sukhāya vedanāya sampayuttādayova arūpadhammānaṃ purejātā hutvā paccayā na honti purejātattābhāvatoti adhippāyo, tathā pacchājātattābhāvato pacchājātā vā hutvā na hontīti.

62. “純粋なもの(suddhānaṃ)”とは、縁の句と縁已生の句に(他の句が混じらず)差異がないことを示している。ここには、前生縁と後生縁は見出されない。なぜなら、前生または後生の無色法が、無色法に対して(そのように)縁となることはないからである。ここでの“前生”とは、この(受)三法において言及されている、しかるべき立場(資格)を得た、楽受と相応するもの等が、無色法に対して前生となって縁となることはない(前生としての状態がないため)。同様に、後生としての状態がないため、後生となって縁となることもない、というのがその意図である。

63-64. Sādhipatiamohavasenāti adhipatibhāvasahitāmohavasenāti attho.

63-64. “増上を伴う無痴によって(sādhipatiamohavasenāti)”とは、増上の状態を伴う無痴によって、という意味である。

83-87. Nahetupaccayā…pe… naupanissaye aṭṭhāti nahetupaccayā nārammaṇapaccayā naupanissaye aṭṭhāti evaṃ saṅkhipitvā uddharati. Nānākkhaṇikakammapaccayavasena veditabbāti idaṃ ‘‘dukkhāya vedanāya sampayutto sukhāya vedanāya sampayuttassā’’ti etaṃ vajjetvā avasesesu aṭṭhasupi nānākkhaṇikakammapaccayasambhavaṃ sandhāya vuttaṃ. Na hi sahajātapaccayo aṭṭhasupi labbhati, atha kho tīsvevāti.

83-87. “非因縁……乃至……非強力依において八つ”とは、“非因縁・非所縁縁・非強力依において八つ”というように、略して抽出している。“異刹那業縁(nānākkhaṇikakammapaccaya)によって知るべきである”とは、“苦受と相応する法が、楽受と相応する法に対して(縁となる)”というケースを除き、残りの八つすべてにおいて異刹那業縁が成立することを指して言われたものである。なぜなら、俱生縁は八つすべてにおいて得られるわけではなく、三つにおいてのみ得られるからである。

Vedanāttikavaṇṇanā niṭṭhitā.

受三法釈(Vedanāttikavaṇṇanā)、終わる。

3. Vipākattikavaṇṇanā

3. 異熟三法釈(Vipākattikavaṇṇanā)

1-23. Vipākattike vipākadhammaṃ paṭiccāti vipākaṃ dhammaṃ paṭicca. Samāsenapi hi soyevattho vuttoti pāḷiyaṃ samāsaṃ katvā likhitaṃ.

1-23. 異熟三法において、“異熟法を縁として(vipākadhammaṃ paṭicca)”とは、異熟である法(vipākaṃ dhammaṃ)を縁として、という意味である。簡略にしても(複合語にしても)同じ意味が語られるため、聖典(Pāḷi)では複合語にして記されている。

24-52. ‘‘Nevavipākanavipākadhammadhammaṃ [Pg.241] paṭicca nevavipākanavipākadhammadhammo uppajjati navipākapaccayā’’ti etassa vibhaṅge ‘‘mahābhūte paṭicca cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ upādārūpa’’nti ettakameva vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘kaṭattārūpa’’nti. Taṃ khandhe paṭicca uppajjamānassa mahābhūte paṭicca uppattidassanatthattā na vuttaṃ. Na hettha kaṭattārūpassa khandhe paṭicca uppatti atthi, yassa mahābhūte paṭicca uppatti vattabbā siyā. Pavattiyaṃ pana kaṭattārūpaṃ ‘‘asaññasattānaṃ…pe… mahābhūte paṭicca kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti eteneva dassitaṃ hoti. Evañca katvā asaññasattānaṃ rūpasamānagatikattā nāhārapaccaye ca pavattiyaṃ kaṭattārūpaṃ na uddhaṭaṃ. Tampi hi uppādakkhaṇe āhārapaccayena vinā uppajjatīti uddharitabbaṃ siyāti.

“非異熟・非異熟法である法を縁として、非異熟・非異熟法である法が非異熟縁によって生じる”という(パッターナの)分別において、“四大種を縁として、心等起の造色(所造色)がある”ということだけが説かれ、“業生色”については説かれていない。それは、諸蘊を縁として生じるものに対して、四大種を縁とする発生を示すためであるから、説かれなかったのである。ここでは、四大種を縁とする発生を説くべき業生色が、諸蘊を縁として生じることはないからである。しかし、転起(平生)においては、業生色は“無想有情の……四大種を縁として業生の造色がある”というこれによって示されている。このようにして、無想有情の色の歩みは等しいため、食縁においても、転起における業生色は取り出されていない。というのも、それもまた発生の瞬間には食縁なしに生じるので、取り出されるべきであったからである。

Vipākattikavaṇṇanā niṭṭhitā.

異熟三法の釈義は終了した。

4. Upādinnattikavaṇṇanā

4. 受持三法の釈義

15. Upādinnattike anupādinnaanupādāniyaṃ dhammaṃ paṭicca anupādinnaanupādāniyo dhammo uppajjati nādhipatipaccayāti etena sayaṃ adhipatibhūtattā avirahitārammaṇādhipatīsupi adhipati duvidhenapi adhipatipaccayena uppajjatīti na vattabbo, ayametassa sabhāvoti dasseti.

15. 受持三法において、“非受持・非取対象(非有漏)の法を縁として、非受持・非取対象の法が非増上縁によって生じる”ということにより、自らが増上(主導的)となっているために、離れていない所縁増上においても、増上(主)は二種の増上縁によって生じるとは言えない、ということが、これ(法)の自性であることを示している。

72. Upādinnupādāniyo kabaḷīkārāhāro upādinnupādāniyassa kāyassa āhārapaccayena paccayoti ettha kammajānaṃ rūpānaṃ abbhantaragatā ojā tasseva kammajakāyassa rūpajīvitindriyaṃ viya kaṭattārūpānaṃ anupālanupatthambhanavasena paccayo, na janakavasenāti ayamattho aṭṭhakathāyaṃ vutto. Etasmiṃ pana atthe sati upādinnupādāniyo ca anupādinnaanupādāniyo ca dhammā upādinnupādāniyassa dhammassa atthipaccayena paccayo pacchājātindriyanti ettha ‘‘āhāra’’ntipi vattabbaṃ, yadi ca kammajā ojā sakalāparūpānameva āhārapaccayo hoti, evaṃ sati ‘‘upādinnupādāniyo kabaḷīkārāhāro anupādinnupādāniyassa kāyassa āhārapaccayena paccayo’’ti na vattabbaṃ siyā, vuttañcidaṃ, tampi anajjhohaṭāya sasantānagatāya upādinnojāya anupādinnupādāniyassa kāyassa āhārapaccayaṃ sandhāya vuttaṃ. Evañca sati [Pg.242] ‘‘upādinnupādāniyo ca anupādinnaanupādāniyo ca dhammā anupādinnupādāniyassa dhammassa atthipaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.4.85) ayampi pañho pacchājātāhāravasena uddharitabbo siyā, tasmā ajjhohaṭassa upādinnāhārassa lokuttarakkhaṇe abhāvato dumūlakesu paṭhamapañhe ‘‘āhāra’’nti na vuttaṃ. Dutiyapañho ca na uddhaṭo, na itarassa upādinnāhārassa kāmabhave asambhavābhāvatoti ajjhohaṭameva maṇḍūkādisarīragataṃ upādinnāhāraṃ sandhāya ‘‘upādinnupādāniyo kabaḷīkārāhāro upādinnupādāniyassa ca anupādinnupādāniyassa ca kāyassa āhārapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.4.74) vadantānaṃ vādo balavataro. Na hi ajjhohaṭamattāva maṇḍūkādayo kucchivitthataṃ na karonti, na ca balaṃ na upajāyanti, na ca rūpaviseso na viññāyatīti.

72. “受持・取対象である段食は、受持・取対象である身に対して、食縁によって縁となる”という箇所において、業生色の内部にある滋養(オージャー)は、その業生身に対して、色命根が業生色を維持・扶助するように、保護・支持の形での縁であり、生起の形での縁ではない、ということが註釈書(アッタカタ)で説かれている。しかし、この意味において、受持・取対象の法と非受持・非取対象の法が、受持・取対象の法に対して有縁によって縁となる場合、“後生根”という箇所において“食”とも言われるべきである。もし、業生の滋養が、全ての他の色に対してのみ食縁となるのであれば、その場合、“受持・取対象である段食が、非受持・取対象の身に対して食縁によって縁となる”とは言われるべきではないが、しかし、これは説かれている。それは、飲み込まれていない、自身の相続(身内)にある受持(業生)の滋養が、非受持・取対象の身に対して食縁となることを指して説かれたものである。このように、“受持・取対象の法と非受持・非取対象の法が、非受持・取対象の法に対して有縁によって縁となる”という(パッターナの)問いも、後生食として取り出されるべきである。それゆえ、飲み込まれた受持の食は出世間の瞬間には存在しないため、二つの根を持つ最初の問いにおいて“食”とは説かれなかった。そして、第二の問いは取り出されなかったが、それは他方の受持の食が欲界に存在しないわけではないからである。したがって、蛙などの体中にある飲み込まれた受持の食を指して、“受持・取対象である段食は、受持・取対象および非受持・取対象の身に対して、食縁によって縁となる”と述べる者たちの説がより強力である。なぜなら、飲み込んだだけで、蛙などは腹が膨らまないわけではなく、力が生じないわけでもなく、色の差異が認識されないわけでもないからである。

‘‘Anupādinnaanupādāniyo dhammo upādinnupādāniyassa ca anupādinnaanupādāniyassa ca dhammassa atthipaccayena paccayo sahajātaṃ pacchājāta’’nti (paṭṭhā. 1.4.83) evamādīhi idha vuttehi ekamūlakadukatikāvasānapañhavissajjanehi ‘‘kusalo dhammo kusalassa ca abyākatassa ca dhammassa atthipaccayena paccayo sahajāta’’ntiādinā idha dutiyadukāvasāne viya vissajjanaṃ labbhatīti viññāyati. Sukhāvabodhanatthaṃ pana tattha sahajātavaseneva vissajjanaṃ kataṃ. Paccanīye pana sahajātasseva apaṭikkhepe lābhato, paṭikkhepe ca alābhato sahajātapaccayavaseneva ekamūlakadukāvasānā tattha uddhaṭā, idha panetehi vissajjanehi eko dhammo sahajātādīsu atthipaccayavisesesu anekehipi anekesaṃ dhammānaṃ eko atthipaccayo hotīti dassitaṃ hoti. Eko hi dhammo ekassa dhammassa ekeneva atthipaccayavisesena atthipaccayo hoti, eko anekesaṃ ekenapi anekehipi, tathā aneko ekassa, aneko anekesaṃ samānatte paccayuppannadhammānaṃ, atthipaccayavisesesu pana pañcasu sahajātaṃ purejāteneva saha atthipaccayo hoti, anaññadhammatte pacchājātena ca, na nānādhammatte.

“非受持・非取対象の法は、受持・取対象および非受持・非取対象の法に対して、有縁によって縁となる。俱生・後生……”などと、ここで説かれた一つの根(単独の因)を持つ二法・三法の末尾の回答において、“善の法は、善および無記の法に対して、有縁によって縁となる。俱生……”などという、ここの第二の二法の末尾のように回答が得られる、と理解される。しかし、容易に理解させるために、そこでは俱生の形でのみ回答がなされた。しかし、遮遣(逆・否定)においては、俱生の肯定によって縁が得られ、否定によって得られないことから、俱生縁の形でのみ、一根の二法の末尾がそこで取り出された。しかしここでは、これらの回答によって、一つの法が俱生などの有縁の諸区分のうち、多くによって、多くの法に対して一つの有縁となることが示されている。実際、一つの法は、一つの法に対して、一つの有縁の区分によって有縁となり、一つが多くの法に対して一区分または多区分によっても有縁となり、同様に多くが一つに対して、多くが多くの法に対して、縁生法が等しい場合にはそのようになる。しかし、五つの有縁の区分のうち、俱生は前生と共にのみ有縁となり、不離法である場合には後生とも(有縁となるが)、別異の法である場合にはそうではない。

Yadi siyā, ‘‘upādinnupādāniyo ca anupādinnaanupādāniyo ca dhammā upādinnupādāniyassa dhammassa atthipaccayena paccayo pacchājātaṃ indriya’’nti ettha ‘‘sahajāta’’ntipi vattabbaṃ siyā. Kammajānañhi bhūtānaṃ sahajātānaṃ [Pg.243] pacchājātānañca lokuttarānaṃ ekakkhaṇe labbhamānānampi eko atthipaccayabhāvo natthi sahajātapacchājātānaṃ nānādhammānaṃ viruddhasabhāvattāti taṃ na vuttanti veditabbaṃ. Evañca katvā paccanīye ca ‘‘naindriye bāvīsā’’ti vuttaṃ. Aññathā hi indriyapaṭikkhepepi sahajātapacchājātavasena tassa pañhassa lābhato ‘‘tevīsā’’ti vattabbaṃ siyāti. Purejātaṃ sahajāteneva saha atthipaccayo hoti, na itarehi, tampi vatthu taṃsahitapurejātameva, na itaraṃ. Kusalattike hi pañhāvāre ‘‘navippayuttapaccayā atthiyā pañcā’’ti (paṭṭhā. 1.1.649) vuttaṃ, sanidassanattike pana ‘‘vippayutte bāvīsā’’ti. Yaṃ pana tattha atthivibhaṅge paccayuddhāre ca timūlakekāvasānaṃ uddhaṭaṃ, taṃ vatthusahitassa ārammaṇapurejātassa sahajātena, saha paccayabhāvatoti pacchājātaṃ āhārindriyeheva, anaññadhammatte ca sahajātena ca, āhāro pacchājātindriyeheva, indriyaṃ pacchājātāhārenāti evametaṃ atthipaccayavibhāgaṃ sallakkhetvā anulome paccanīyādīsu ca labbhamānā pañhā uddharitabbā.

もし‘有取受有取法と非有取非有取法が、有取受有取法に対して有縁によって縁となるのは、後生の根である’という(設問)があるならば、そこでは‘倶生’とも言われるべきである。というのも、一瞬のうちに得られる、倶生する業生の四大種と、後生する出世間(の法)に対して、唯一つの有縁の状態はないからである。なぜなら、倶生と後生という異なる法は、相反する性質を持つからである。したがって、それは述べられなかったと知るべきである。このようにして、逆において‘根でないものは二十二である’と述べられた。さもなければ、根を否定する場合でも、倶生と後生の状態に基づいて、その設問が得られることから‘二十三である’と言われるべきだからである。前生は、倶生するものとともにのみ有縁となるのであって、他のものとは(有縁には)ならない。それもまた、(心)基がそれに付随する前生(の法)とともにのみ(有縁となる)のであって、他のものとはならない。善三法の設問分においては、‘不相応縁において、有は五である’(発趣論1.1.649)と述べられているが、有見三法においては、‘相応において二十二である’と述べられている。そこでの有の分別と縁の抽出において、三つの根本を持ち一つで終わるものとして抽出されたものは、(心)基を伴う境の前生が、倶生するものとともに縁の状態となることからである。後生は食と根によって、不共においては倶生するものによって。食は後生と根によって、根は後生と食によって、このように、この有縁の区分を考慮して、順や逆等において得られる設問を抽出されるべきである。

Upādinnattikavaṇṇanā niṭṭhitā.

有取三法の解説は終了した。

6. Vitakkattikavaṇṇanā

6. 尋三法の解説

22. Vitakkattike paṭiccavārānulome adhipatiyā tevīsāti sattasu mūlakesu yathākkamaṃ satta pañca tīṇi ekaṃ tīṇi tīṇi ekanti evaṃ tevīsa, aññamaññe aṭṭhavīsa satta pañca pañca tīṇi cattāri tīṇi ekanti evaṃ, purejāte ekādasa tīṇi cattāri dve dutiyatatiyadumūlakesu ekaṃ ekanti evaṃ, tathā āsevane. Aññāni gaṇanāni hetuārammaṇasadisāni.

22. 尋三法の縁起随順において、増上によって二十三である。七つの根本において、順次に、七、五、三、一、三、三、一として合計二十三。相互においては、二十八、七、五、五、三、四、三、一。前生においては、十一、三、四、二。第二・第三の二つの根本においては、一、一として。同様に、習行においても(数えられる)。他の計数は、因や所縁と同じである。

31. Paccanīye nādhipatipaccaye paṭhamapañhe ‘‘avitakkavicāramatte khandhe paṭicca avitakkavicāramattā adhipatī’’ti vatvā puna ‘‘vipākaṃ avitakkavicāramattaṃ ekaṃ khandhaṃ paṭiccā’’tiādinā vissajjanaṃ kataṃ, na pana avisesena. Kasmā? Vipākavajjānaṃ avitakkavicāramattakkhandhānaṃ ekantena sādhipatibhāvato[Pg.244]. Vipākānaṃ pana lokuttarānameva sādhipatibhāvo, na itaresanti te visuṃ niddhāretvā vuttā. Lokuttaravipākādhipatissa cettha purimakoṭṭhāseyeva saṅgaho veditabbo.

31. 逆の非増上縁における第一の設問で、‘無尋唯伺の蘊を縁として、無尋唯伺の増上がある’と述べて、再び‘果報の無尋唯伺の一つの蘊を縁として’等と回答がなされているが、無差別になされたのではない。なぜか。果報を除いた無尋唯伺の蘊は、決定的に増上を伴うからである。果報については、出世間のもののみが増上を伴うのであって、他のものはそうではない。したがって、それらを個別に抽出して述べられたのである。ここでの出世間の果報の増上については、最初の項目にのみ含まれると知るべきである。

38. Nāsevanamūlake avitakkavicāramattaṃ vipākena saha gacchantenāti etaṃ mūlaṃ avitakkavicāramattaavitakkavicārapadehi avitakkehi saha yojentena napurejātasadisaṃ pāḷigamanaṃ kātabbanti vuttaṃ hoti. Sadisatā cettha yebhuyyena visadisatā ca daṭṭhabbā. Tattha hi āruppe avitakkavicāramattaṃ idha vipākaṃ avitakkavicāramattantiādi yojetabbanti ayamettha viseso. Idañca nāsevanavibhaṅgānantaraṃ likhitabbaṃ, na jhānānantaraṃ, kesuci potthakesu likhitaṃ.

38. 非習行を根本とするものにおいて、‘無尋唯伺は果報とともに進行する’ということで、この根本を無尋唯伺・無尋の句において、無尋のものとともに結合させることで、非前生と同様の聖典の進行がなされるべきであると述べられた。ここでの類似性と、大部分の非類似性を知るべきである。そこでは、無色界において‘無尋唯伺’を、ここでは‘果報の無尋唯伺’等を結合すべきである。これがここでの特異性である。そして、これは非習行の解説の直後に書かれるべきであり、禅の直後に書かれるべきではないが、いくつかの写本にはそのように書かれている。

Paccayavāre paṭhamaghaṭane pavattipaṭisandhiyoti dumūlakesu paṭhame sattasupi pañhesu pavattiñca paṭisandhiñca yojetvāti vuttaṃ hoti.

縁分の最初の結合において、‘転起と結生において’というのは、二つの根本のうちの最初の七つの設問において、転起と結生を結合して、という意味である。

49. Paccanīye sattasu ṭhānesu satta mohā uddharitabbā mūlapadesu evāti savitakkasavicārādipadesu mūlapadameva avasānabhāvena yesu pañhesu yojitaṃ, tesu sattasu pañhesu satta mohā uddharitabbāti attho.

49. 逆の七つの箇所において、七つの痴が抽出されるべきである。根本の句において、このように、有尋有伺等の句において、根本の句が最後の状態として結合されている設問において、それら七つの設問において七つの痴が抽出されるべきである、という意味である。

Pañhāvārapaccanīye ‘‘avitakkavicāramatto dhammo avitakkavicāramattassa dhammassa ārammaṇasahajātaupanissayakammapaccayena paccayo’’ti kesuci potthakesu pāṭho dissati, upanissayena pana saṅgahitattā ‘‘kammapaccayena paccayo’’ti na sakkā vattuṃ. Upādinnattikapañhāvārapaccanīye hi ‘‘anupādinnaanupādāniyo dhammo anupādinnaanupādāniyassa dhammassa sahajātaupanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.4.58, 62) ettakameva vuttaṃ. Parittattikapañhāvārapaccanīye ca ‘‘mahaggato dhammo mahaggatassa dhammassa ārammaṇasahajātaupanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.12.57, 65, 73) ettakameva vuttanti. Ettakameva ca avitakkavicāramattaṃ kammaṃ appamāṇaṃ mahaggatañca, tañca dubbalaṃ na hotīti etehiyeva vacanehi viññāyatīti.

設問分の逆において、‘無尋唯伺の法は、無尋唯伺の法に対して、所縁・倶生・強力依・業縁によって縁となる’という読みがいくつかの写本で見られるが、強力依に含まれているため、‘業縁によって縁となる’と言うことはできない。有取三法の設問分の逆において、‘非有取非有取法は、非有取非有取法に対して、倶生・強力依縁によって縁となる’(発趣論1.4.58, 62)とだけ述べられている。小三法の設問分の逆においても、‘大随法は大随法に対して、所縁・倶生・強力依縁によって縁となる’(発趣論2.12.57, 65, 73)とだけ述べられているからである。これだけが無尋唯伺の業、無量、大随であり、それは弱くない、というこれらの言葉によって理解されるのである。

Vitakkattikavaṇṇanā niṭṭhitā.

尋三法の解説は終了した。

8. Dassanenapahātabbattikavaṇṇanā

8. 見所断三法の解説

Dassanenapahātabbattike [Pg.245] dassanena pahātabbo dhammo bhāvanāya pahātabbassa dhammassa ekenapi paccayena paccayo na hotīti idaṃ paṭiccasamuppādavibhaṅge vicāritanayena vicāretabbanti.

見所断三法において、見所断の法が修所断の法に対して一つの縁によっても縁とならないということは、縁起の解説で考察された方法によって考察されるべきである。

Dassanenapahātabbattikavaṇṇanā niṭṭhitā.

見所断三法の解説は終了した。

Pucchāgaṇanagāthāyo

設問計数の偈

Kusalādi ekakattaya-mathādi antena majjhimantena;

Ādi ca majjhena dukā, tayo tikeko ca viññeyyo.

善等の単独の三つ、始端、終端、中端。始端と中間による二つ、三つの三法、そして一つの(三法)を知るべきである。

Tesvekekaṃ mūlaṃ katvā, taṃ sattasattakā pucchā;

Ekekapaccaye yathā, bhavanti ekūnapaññāsa.

それらの一つ一つを根本として、それぞれ七つずつの設問がある。一つ一つの縁において、そのように四十九となる。

Chasattatādhikasataṃ, sahassamekañca suddhike pucchā;

Esa ca nayonulome, paccanīye cāti nāññattha.

純粋な設問において、千一百七十六。この方法は順においても、逆においても同様であり、他ではない。

Rāsiguṇitassa rāsissaḍḍhaṃ, saha rāsikassa piṇḍo so;

Rāsissa vā sahekassaḍḍhaṃ, puna rāsinā guṇitaṃ.

数の集積を乗じた数の半分に、集積を合わせたものがその合計である。あるいは、集積に一を足したものの半分を、再びその数に乗じたものである。

Iti hetumūlakāduka-tikādayo chacca sattatisatā dve;

Catuvīsatettha pucchā, aḍḍhuḍḍhasahassanahutañca.

このように、因を根本とする二法・三法などは、百七十六、六、二、二十四。ここでの設問は、三万五千である。

Tāsaṃ yasmā suddhika-nayo na paccekapaccaye tasmā;

Catuvīsatiguṇitānaṃ, sasuddhikānaṃ ayaṃ gaṇanā.

それらのうち、純粋な方法は個々の縁においてではないため、二十四を乗じた純粋なものを含む計算は以下の通りである。

Lakkhattayaṃ dvinahutaṃ, pañca sahassāni satta ca satāni;

Dvāpaññāsā etā, anulome piṇḍitā pucchā.

三十万、二万、五千、七百、五十二。これらが順において集計された設問である。

Anulomasadisagaṇanā, bhavanti pucchānaye ca paccanīye;

Hāpetvā pana sese, nayadvaye suddhike laddhā.

順次の計数は、順次の方法においても逆の方法においても同様である。しかし、他を省いて残りの二つの純粋な方法において得られる。

Chappaññāsa bhavanti pucchā, chasatasahitañca lakkhaterasakaṃ;

Pucchānayesu gaṇitā, paṭiccavāre catūsvapi.

問いは五十六、六十万、千三百である。問いの方法において数えられ、四つの縁(パティッチャヴァーラ)においても同様である。

Sattahi [Pg.246] guṇitā kusalattike dvayaṃ, navutiñceva pañcasatā;

Cattāri sahassāni ca, tathekanavute ca lakkhakā.

善三法において七を乗じると、二、九十、五百、四千、そして九十一万(九ラックと一万)である。

Nādvāvīsati guṇitā, tikesu sabbesu vīsati ca koṭi;

Lakkhattayaṃ sahassaṃ, catuvīsati cāpi viññeyyā.

二十二を乗じると、すべての三法において、二十億(二十倶胝)、三十万(三ラック)、千、二十四であると知られるべきである。

Tikapaṭṭhānaṃ.

三法発趣(ティカ・パッターナ)。

Ekakapaccaye pana, nava nava katvā sasoḷasadvisataṃ;

Hetudukapaṭhamavāre, paṭhamanaye suddhike pucchā.

単一の縁においては、九つずつにして二百一十六となる。因二法の最初の節において、最初の純粋な問いの方法である。

Hetādimūlakanaye-svekekasmiṃ dukādibhedayute;

Caturāsīticatusata-sahitaṃ sahassadvayaṃ pucchā.

因などを根とした方法において、それぞれが二法などの区分を伴い、二千四百八十四の問いがある。

Tā catuvīsatiguṇitā, sasuddhikā ettha honti anulome;

Dvattiṃsaṭṭhasatādhika-sahassanavakaḍḍhalakkhakā.

それらに二十四を乗じ、純粋なものを含めると、ここ順次(アヌローマ)においては、五十五万九千八百三十二となる。

Evaṃ paccanīye dve, suddhikarahitā catūsvato honti;

Channavutaṭṭhasataṭṭha-tiṃsasahassadvilakkhakāni.

このように逆(パッチニーヤ)の二つにおいて、純粋なものを除いた四つ(の方法)においては、二十万三万八千八百九十六となる。

Tā pana sattaguṇā dve, sattatisatadvayaṃ sahassāni;

Dvāsattati honti tato, soḷasa lakkhāni hetuduke.

それらにまた七を乗じると、二、二百七十、七万二千、十六万(百六十万)が因二法において生じる。

Tā sataguṇā dukasate, satadvayaṃ sattavīsati sahassā;

Dvāsattatilakkhāni ca, soḷasakoṭi tato pucchā.

それらに百を乗じると、百の二法において、二百、二万七千、七百二十万、そこから十六億(十六億倶胝)の問いとなる。

Dukapaṭṭhānaṃ.

二法発趣(ドゥカ・パッターナ)。

Dukatikapaṭṭhāne tika-pakkhepo hoti ekamekaduke;

Tassa chasaṭṭhiguṇena te, chasaṭṭhisataṃ dukā honti.

二法三法発趣において、個々の二法に三法が投入される。それに六十六を乗ずれば、六千六百の二法となる。

Hetudukaladdhapucchā, guṇitā tehi ca honti tikapadameva;

Dukapaṭṭhāne pucchā, tāsaṃ gaṇanā ayaṃ ñeyyā.

因二法で得られた問いに、それら三法の句を乗ずれば、二法発趣における問いとなる。その計数はこのように知られるべきである。

Dvāpaññāsa satāni ca, naveva nahutāni nava ca saṭṭhiñca;

Lakkhāni tīhi sahitaṃ, sataṃ sahassañca koṭinaṃ.

五千二百、九万(九ナフタ)、九千万(九十ラック)、六十、三百万、そして千百億(千百倶胝)。

Dukatikapaṭṭhānaṃ.

二法三法発趣(ドゥカティカ・パッターナ)。

Tikadukapaṭṭhāne [Pg.247] tika-mekekaṃ dvisatabhedanaṃ katvā;

Dvāvīsadvisataguṇā, ñeyyā kusalattike laddhā.

三法二法発趣において、個々の三法を二百の区分とし、二百二十二を乗じたものが、善三法において得られると知られるべきである。

Pucchā aṭṭhasatādhika-catusahassadvilakkhayuttānaṃ;

Koṭīnaṃ chakkamatho, koṭisahassāni cattāri.

問いは、八百、四千、二十万、六億(六倶胝)、さらに四千億(四千億倶胝)である。

Tikadukapaṭṭhānaṃ.

三法二法発趣(ティカドゥカ・パッターナ)。

Tikatikapaṭṭhāne, tesaṭṭhividhekekabhedanā tu tikā;

Tehi ca guṇitā kusala-ttikapucchāpi honti pucchā tā.

三法三法発趣において、六十三種の個別の区分がある三法。それらに善三法の問いを乗じたものが、それらの問いとなる。

Dvādasa pañcasatā catu-saṭṭhisahassāni navuti cekūnā;

Lakkhānamekasaṭṭhi, dvādasasatakoṭiyo ceva.

十二、五百、六万四千、八十九、六千一百万(六百一ラック)、そして千二百億(千二百倶胝)。

Tikatikapaṭṭhānaṃ.

三法三法発趣(ティカティカ・パッターナ)。

Dvayahīnadvayasataguṇo, ekeko dukaduke tehi;

Hetuduke laddhā saṅkhya-bhedehi ca vaḍḍhitā pucchā.

二百から二を引いた数(百九十八)を乗じたものが、個々の二法二法(における数)である。因二法で得られた数的な区分によって、問いは増大する。

Chasatayutāni pañcā-sītisahassāni lakkhanavakañca;

Ekādasāpi koṭi, puna koṭisatāni tettiṃsa.

六百を伴う八万五千、九十万(九ラック)、十一億(十一倶胝)、さらに三十三億(三十三億倶胝)。

Dukadukapaṭṭhānaṃ.

二法二法発趣(ドゥカドゥカ・パッターナ)。

Sampiṇḍitā tu pucchā, anulome chabbidhepi paṭṭhāne;

Chattiṃsatisatasahassa-ṭṭhakayutasattanahutāni.

六種の発趣における順次の問いをすべて合算すると、三十六、百万(十ラック)、八千、七万(七ナフタ)。

Lakkhāni chacca cattā-līseva navātha koṭiyo dasa ca;

Sattakoṭisatehi ca, koṭisahassāni nava honti.

六百万、四十九、十億、七百億、九千億(九千億倶胝)となる。

Tā catuguṇitā pucchā, catuppabhede samantapaṭṭhāne;

Catucattālīsasatattayaṃ, sahassāni terasa ca.

それらの問いを四倍すると、四種の全発趣(サマンタ・パッターナ)において、三百四十四、一万三千となる。

Sattāsīti [Pg.248] ca lakkhānaṃ, koṭīnañca sattasattatiyo;

Hontiṭṭhasatāniṭṭha-tiṃsasatasahassāni iti gaṇanā.

八千七百万、七百七十億(七百七十倶胝)、八百、三千八百万、これがその計数である。

Paṭṭhānassa pucchāgaṇanagāthā.

発趣の問いの計数の偈。

Paṭṭhānapakaraṇa-mūlaṭīkā samattā.

発趣論根本複注(パッターナ・ムーラティーカー)、完結。

Iti bhadantaānandācariyakena katā līnatthapadavaṇṇanā

以上が、大徳アーナンダ師によって作られた“隠れたる意味の解説(リナッタパダヴァンナナー)”である。

Abhidhammassa mūlaṭīkā samattā.

アビダルマ根本複注は、ここに完結した。


한국인
Pali CanonCommentariesSub-commentariesOther
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

සිංහල
Pali CanonCommentariesSub-commentariesOther
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

Español
Pali CanonCommentariesSub-commentariesOther
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

แบบไทย
บาลีแคนข้อคิดเห็นคำอธิบายย่อยอื่น
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

Tiếng Việt
Kinh điển PaliChú giảiPhụ chú giảiKhác
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Tạng Luật)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Chú Giải Pārājikakaṇḍa - 1
1202 Chú Giải Pārājikakaṇḍa - 2
1203 Chú Giải Pācittiya
1204 Chú Giải Mahāvagga (Tạng Luật)
1205 Chú Giải Cūḷavagga
1206 Chú Giải Parivāra
1301 Phụ Chú Giải Sāratthadīpanī - 1
1302 Phụ Chú Giải Sāratthadīpanī - 2
1303 Phụ Chú Giải Sāratthadīpanī - 3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Chú Giải Vinayasaṅgaha
1403 Phụ Chú Giải Vajirabuddhi
1404 Phụ Chú Giải Vimativinodanī - 1
1405 Phụ Chú Giải Vimativinodanī - 2
1406 Phụ Chú Giải Vinayālaṅkāra - 1
1407 Phụ Chú Giải Vinayālaṅkāra - 2
1408 Phụ Chú Giải Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Phụ Chú Giải Vinayavinicchaya - 1
1411 Phụ Chú Giải Vinayavinicchaya - 2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Thanh Tịnh Đạo - 1
8402 Thanh Tịnh Đạo - 2
8403 Đại Phụ Chú Giải Thanh Tịnh Đạo - 1
8404 Đại Phụ Chú Giải Thanh Tịnh Đạo - 2
8405 Lời Tựa Thanh Tịnh Đạo

8406 Trường Bộ Kinh (Vấn Đáp)
8407 Trung Bộ Kinh (Vấn Đáp)
8408 Tương Ưng Bộ Kinh (Vấn Đáp)
8409 Tăng Chi Bộ Kinh (Vấn Đáp)
8410 Tạng Luật (Vấn Đáp)
8411 Tạng Vi Diệu Pháp (Vấn Đáp)
8412 Chú Giải (Vấn Đáp)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Phụ Chú Giải Namakkāra
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Phụ Chú Giải Abhidhānappadīpikā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Phụ Chú Giải Subodhālaṅkāra
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8444 Mahārahanīti
8445 Dhammanīti
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8450 Cāṇakyanīti
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Phụ Chú Giải Milinda
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Trường Bộ)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Chú Giải Sīlakkhandhavagga
2202 Chú Giải Mahāvagga (Trường Bộ)
2203 Chú Giải Pāthikavagga
2301 Phụ Chú Giải Sīlakkhandhavagga
2302 Phụ Chú Giải Mahāvagga (Trường Bộ)
2303 Phụ Chú Giải Pāthikavagga
2304 Phụ Chú Giải Mới Sīlakkhandhavagga - 1
2305 Phụ Chú Giải Mới Sīlakkhandhavagga - 2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Chú Giải Mūlapaṇṇāsa - 1
3202 Chú Giải Mūlapaṇṇāsa - 2
3203 Chú Giải Majjhimapaṇṇāsa
3204 Chú Giải Uparipaṇṇāsa
3301 Phụ Chú Giải Mūlapaṇṇāsa
3302 Phụ Chú Giải Majjhimapaṇṇāsa
3303 Phụ Chú Giải Uparipaṇṇāsa
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Tương Ưng Bộ)
4201 Chú Giải Sagāthāvagga
4202 Chú Giải Nidānavagga
4203 Chú Giải Khandhavagga
4204 Chú Giải Saḷāyatanavagga
4205 Chú Giải Mahāvagga (Tương Ưng Bộ)
4301 Phụ Chú Giải Sagāthāvagga
4302 Phụ Chú Giải Nidānavagga
4303 Phụ Chú Giải Khandhavagga
4304 Phụ Chú Giải Saḷāyatanavagga
4305 Phụ Chú Giải Mahāvagga (Tương Ưng Bộ)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Chú Giải Ekakanipāta
5202 Chú Giải Duka-tika-catukkanipāta
5203 Chú Giải Pañcaka-chakka-sattakanipāta
5204 Chú Giải Aṭṭhakādinipāta
5301 Phụ Chú Giải Ekakanipāta
5302 Phụ Chú Giải Duka-tika-catukkanipāta
5303 Phụ Chú Giải Pañcaka-chakka-sattakanipāta
5304 Phụ Chú Giải Aṭṭhakādinipāta
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi - 1
6111 Apadāna Pāḷi - 2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi - 1
6115 Jātaka Pāḷi - 2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Chú Giải Khuddakapāṭha
6202 Chú Giải Dhammapada - 1
6203 Chú Giải Dhammapada - 2
6204 Chú Giải Udāna
6205 Chú Giải Itivuttaka
6206 Chú Giải Suttanipāta - 1
6207 Chú Giải Suttanipāta - 2
6208 Chú Giải Vimānavatthu
6209 Chú Giải Petavatthu
6210 Chú Giải Theragāthā - 1
6211 Chú Giải Theragāthā - 2
6212 Chú Giải Therīgāthā
6213 Chú Giải Apadāna - 1
6214 Chú Giải Apadāna - 2
6215 Chú Giải Buddhavaṃsa
6216 Chú Giải Cariyāpiṭaka
6217 Chú Giải Jātaka - 1
6218 Chú Giải Jātaka - 2
6219 Chú Giải Jātaka - 3
6220 Chú Giải Jātaka - 4
6221 Chú Giải Jātaka - 5
6222 Chú Giải Jātaka - 6
6223 Chú Giải Jātaka - 7
6224 Chú Giải Mahāniddesa
6225 Chú Giải Cūḷaniddesa
6226 Chú Giải Paṭisambhidāmagga - 1
6227 Chú Giải Paṭisambhidāmagga - 2
6228 Chú Giải Nettippakaraṇa
6301 Phụ Chú Giải Nettippakaraṇa
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi - 1
7107 Yamaka Pāḷi - 2
7108 Yamaka Pāḷi - 3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi - 1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi - 2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi - 3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi - 4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi - 5
7201 Chú Giải Dhammasaṅgaṇi
7202 Chú Giải Sammohavinodanī
7203 Chú Giải Pañcapakaraṇa
7301 Phụ Chú Giải Gốc Dhammasaṅgaṇī
7302 Phụ Chú Giải Gốc Vibhaṅga
7303 Phụ Chú Giải Gốc Pañcapakaraṇa
7304 Phụ Chú Giải Tiếp Theo Dhammasaṅgaṇī
7305 Phụ Chú Giải Tiếp Theo Pañcapakaraṇa
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Phụ Chú Giải Cổ Điển Abhidhammāvatāra
7309 Abhidhammamātikāpāḷi