中文
巴利義註複註藏外典籍
1101 巴拉基咖(波羅夷)
1102 巴吉帝亞(波逸提)
1103 大品(律藏)
1104 小品
1105 附隨
1201 巴拉基咖(波羅夷)義註-1
1202 巴拉基咖(波羅夷)義註-2
1203 巴吉帝亞(波逸提)義註
1204 大品義註(律藏)
1205 小品義註
1206 附隨義註
1301 心義燈-1
1302 心義燈-2
1303 心義燈-3
1401 疑惑度脫
1402 律攝註釋
1403 金剛智疏
1404 疑難解除疏-1
1405 疑難解除疏-2
1406 律莊嚴疏-1
1407 律莊嚴疏-2
1408 古老解惑疏
1409 律抉擇-上抉擇
1410 律抉擇疏-1
1411 律抉擇疏-2
1412 巴吉帝亞等啟請經
1413 小戒學-根本戒學

8401 清淨道論-1
8402 清淨道論-2
8403 清淨道大複註-1
8404 清淨道大複註-2
8405 清淨道論導論

8406 長部問答
8407 中部問答
8408 相應部問答
8409 增支部問答
8410 律藏問答
8411 論藏問答
8412 義注問答
8413 語言學詮釋手冊
8414 勝義顯揚
8415 隨燈論誦
8416 發趣論燈論
8417 禮敬文
8418 大禮敬文
8419 依相讚佛偈
8420 經讚
8421 蓮花供
8422 勝者莊嚴
8423 語蜜
8424 佛德偈集
8425 小史
8427 佛教史
8426 大史
8429 目犍連文法
8428 迦旃延文法
8430 文法寶鑑(詞幹篇)
8431 文法寶鑑(詞根篇)
8432 詞形成論
8433 目犍連五章
8434 應用成就讀本
8435 音韻論讀本
8436 阿毗曇燈讀本
8437 阿毗曇燈疏
8438 妙莊嚴論讀本
8439 妙莊嚴論疏
8440 初學入門義抉擇精要
8446 詩王智論
8447 智論花鬘
8445 法智論
8444 大羅漢智論
8441 世間智論
8442 經典智論
8443 勇士百智論
8450 考底利耶智論
8448 人眼燈
8449 四護衛燈
8451 妙味之流
8452 界清淨
8453 韋桑達拉頌
8454 目犍連語釋五章
8455 塔史
8456 佛牙史
8457 詞根讀本注釋
8458 舍利史
8459 象頭山寺史
8460 勝者行傳
8461 勝者宗燈
8462 油鍋偈
8463 彌蘭王問疏
8464 詞花鬘
8465 詞成就論
8466 正理滴論
8467 迦旃延詞根注
8468 邊境山注釋
2101 戒蘊品
2102 大品(長部)
2103 波梨品
2201 戒蘊品註義註
2202 大品義註(長部)
2203 波梨品義註
2301 戒蘊品疏
2302 大品複註(長部)
2303 波梨品複註
2304 戒蘊品新複註-1
2305 戒蘊品新複註-2
3101 根本五十經
3102 中五十經
3103 後五十經
3201 根本五十義註-1
3202 根本五十義註-2
3203 中五十義註
3204 後五十義註
3301 根本五十經複註
3302 中五十經複註
3303 後五十經複註
4101 有偈品
4102 因緣品
4103 蘊品
4104 六處品
4105 大品(相應部)
4201 有偈品義注
4202 因緣品義注
4203 蘊品義注
4204 六處品義注
4205 大品義注(相應部)
4301 有偈品複註
4302 因緣品註
4303 蘊品複註
4304 六處品複註
4305 大品複註(相應部)
5101 一集經
5102 二集經
5103 三集經
5104 四集經
5105 五集經
5106 六集經
5107 七集經
5108 八集等經
5109 九集經
5110 十集經
5111 十一集經
5201 一集義註
5202 二、三、四集義註
5203 五、六、七集義註
5204 八、九、十、十一集義註
5301 一集複註
5302 二、三、四集複註
5303 五、六、七集複註
5304 八集等複註
6101 小誦
6102 法句經
6103 自說
6104 如是語
6105 經集
6106 天宮事
6107 餓鬼事
6108 長老偈
6109 長老尼偈
6110 譬喻-1
6111 譬喻-2
6112 諸佛史
6113 所行藏
6114 本生-1
6115 本生-2
6116 大義釋
6117 小義釋
6118 無礙解道
6119 導論
6120 彌蘭王問
6121 藏釋
6201 小誦義注
6202 法句義注-1
6203 法句義注-2
6204 自說義注
6205 如是語義註
6206 經集義注-1
6207 經集義注-2
6208 天宮事義注
6209 餓鬼事義注
6210 長老偈義注-1
6211 長老偈義注-2
6212 長老尼義注
6213 譬喻義注-1
6214 譬喻義注-2
6215 諸佛史義注
6216 所行藏義注
6217 本生義注-1
6218 本生義注-2
6219 本生義注-3
6220 本生義注-4
6221 本生義注-5
6222 本生義注-6
6223 本生義注-7
6224 大義釋義注
6225 小義釋義注
6226 無礙解道義注-1
6227 無礙解道義注-2
6228 導論義注
6301 導論複註
6302 導論明解
7101 法集論
7102 分別論
7103 界論
7104 人施設論
7105 論事
7106 雙論-1
7107 雙論-2
7108 雙論-3
7109 發趣論-1
7110 發趣論-2
7111 發趣論-3
7112 發趣論-4
7113 發趣論-5
7201 法集論義註
7202 分別論義註(迷惑冰消)
7203 五部論義註
7301 法集論根本複註
7302 分別論根本複註
7303 五論根本複註
7304 法集論複註
7305 五論複註
7306 阿毘達摩入門
7307 攝阿毘達磨義論
7308 阿毘達摩入門古複註
7309 阿毘達摩論母

မြန်မာ
ပဠိအဋ္ဌကထာဋီကာအည
1101 ပါရာဇိက ပါဠိ
1102 ပါစိတ္တိယ ပါဠိ
1103 မဟာဝဂ္ဂ ပါဠိ (ဝိနယ)
1104 စူဠဝဂ္ဂ ပါဠိ
1105 ပရိဝါရ ပါဠိ
1201 ပါရာဇိကကဏ္ဍ အဋ္ဌကထာ-၁
1202 ပါရာဇိကကဏ္ဍ အဋ္ဌကထာ-၂
1203 ပါစိတ္တိယ အဋ္ဌကထာ
1204 မဟာဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ (ဝိနယ)
1205 စူဠဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
1206 ပရိဝါရ အဋ္ဌကထာ
1301 သာရတ္ထဒီပနီ ဋီကာ-၁
1302 သာရတ္ထဒီပနီ ဋီကာ-၂
1303 သာရတ္ထဒီပနီ ဋီကာ-၃
1401 ဒွေမာတိကာပါဠိ
1402 ဝိနယသင်္ဂဟ အဋ္ဌကထာ
1403 ဝဇိရဗုဒ္ဓိ ဋီကာ
1404 ဝိမတိဝိနောဒနီ ဋီကာ-၁
1405 ဝိမတိဝိနောဒနီ ဋီကာ-၂
1406 ဝိနယာလင်္ကာရ ဋီကာ-၁
1407 ဝိနယာလင်္ကာရ ဋီကာ-၂
1408 ကင်္ခာဝိတရဏီပုရာဏ ဋီကာ
1409 ဝိနယဝိနိစ္ဆယ-ဥတ္တရဝိနိစ္ဆယ
1410 ဝိနယဝိနိစ္ဆယ ဋီကာ-၁
1411 ဝိနယဝိနိစ္ဆယ ဋီကာ-၂
1412 ပါစိတျာဒိယောဇနာပါဠိ
1413 ခုဒ္ဒသိက္ခာ-မူလသိက္ခာ

8401 ဝိသုဒ္ဓိမဂ္ဂ-၁
8402 ဝိသုဒ္ဓိမဂ္ဂ-၂
8403 ဝိသုဒ္ဓိမဂ္ဂ-မဟာဋီကာ-၁
8404 ဝိသုဒ္ဓိမဂ္ဂ-မဟာဋီကာ-၂
8405 ဝိသုဒ္ဓိမဂ္ဂ နိဒါနကထာ

8406 ဒီဃနိကာယ (ပု-ဝိ)
8407 မဇ္ဈိမနိကာယ (ပု-ဝိ)
8408 သံယုတ္တနိကာယ (ပု-ဝိ)
8409 အင်္ဂုတ္တရနိကာယ (ပု-ဝိ)
8410 ဝိနယပိဋက (ပု-ဝိ)
8411 အဘိဓမ္မပိဋက (ပု-ဝိ)
8412 အဋ္ဌကထာ (ပု-ဝိ)
8413 နိရုတ္တိဒီပနီ
8414 ပရမတ္ထဒီပနီ သင်္ဂဟမဟာဋီကာပါဌ
8415 အနုဒီပနီပါဌ
8416 ပဋ္ဌာနုဒ္ဒေသ ဒီပနီပါဌ
8417 နမက္ကာရဋီကာ
8418 မဟာပဏာမပါဌ
8419 လက္ခဏာတော ဗုဒ္ဓထောမနာဂါထာ
8420 သုတဝန္ဒနာ
8421 ကမလာဉ္ဇလိ
8422 ဇိနာလင်္ကာရ
8423 ပဇ္ဇမဓု
8424 ဗုဒ္ဓဂုဏဂါထာဝလီ
8425 စူဠဂန္ထဝံသ
8427 သာသနဝံသ
8426 မဟာဝံသ
8429 မောဂ္ဂလ္လာနဗျာကရဏံ
8428 ကစ္စာယနဗျာကရဏံ
8430 သဒ္ဒနီတိပ္ပကရဏံ (ပဒမာလာ)
8431 သဒ္ဒနီတိပ္ပကရဏံ (ဓါတုမာလာ)
8432 ပဒရူပသိဒ္ဓိ
8433 မောဂလ္လာနပဉ္စိကာ
8434 ပယောဂသိဒ္ဓိပါဌ
8435 ဝုတ္တောဒယပါဌ
8436 အဘိဓါနပ္ပဒီပိကာပါဌ
8437 အဘိဓါနပ္ပဒီပိကာဋီကာ
8438 သုဗောဓါလင်္ကာရပါဌ
8439 သုဗောဓါလင်္ကာရဋီကာ
8440 ဗာလာဝတာရ ဂဏ္ဌိပဒတ္ထဝိနိစ္ဆယသာရ
8446 ကဝိဒပ္ပဏနီတိ
8447 နီတိမဉ္ဇရီ
8445 ဓမ္မနီတိ
8444 မဟာရဟနီတိ
8441 လောကနီတိ
8442 သုတ္တန္တနီတိ
8443 သူရဿတိနီတိ
8450 စာဏကျနီတိ
8448 နရဒက္ခဒီပနီ
8449 စတုရာရက္ခဒီပနီ
8451 ရသဝါဟိနီ
8452 သီမဝိသောဓနီပါဌ
8453 ဝေဿန္တရဂီတိ
8454 မောဂ္ဂလ္လာန ဝုတ္တိဝိဝရဏပဉ္စိကာ
8455 ထူပဝံသ
8456 ဒါဌာဝံသ
8457 ဓါတုပါဌဝိလာသိနိယာ
8458 ဓါတုဝံသ
8459 ဟတ္ထဝနဂလ္လဝိဟာရဝံသ
8460 ဇိနစရိတယ
8461 ဇိနဝံသဒီပံ
8462 တေလကဋာဟဂါထာ
8463 မိလိဒဋီကာ
8464 ပဒမဉ္ဇရီ
8465 ပဒသာဓနံ
8466 သဒ္ဒဗိန္ဒုပကရဏံ
8467 ကစ္စာယနဓါတုမဉ္ဇုသာ
8468 သာမန္တကူဋဝဏ္ဏနာ
2101 သီလက္ခန္ဓဝဂ္ဂ ပါဠိ
2102 မဟာဝဂ္ဂ ပါဠိ (ဒီဃ)
2103 ပါထိကဝဂ္ဂ ပါဠိ
2201 သီလက္ခန္ဓဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
2202 မဟာဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ (ဒီဃ)
2203 ပါထိကဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
2301 သီလက္ခန္ဓဝဂ္ဂ ဋီကာ
2302 မဟာဝဂ္ဂ ဋီကာ (ဒီဃ)
2303 ပါထိကဝဂ္ဂ ဋီကာ
2304 သီလက္ခန္ဓဝဂ္ဂ-အဘိနဝဋီကာ-၁
2305 သီလက္ခန္ဓဝဂ္ဂ-အဘိနဝဋီကာ-၂
3101 မူလပဏ္ဏာသ ပါဠိ
3102 မဇ္ဈိမပဏ္ဏာသ ပါဠိ
3103 ဥပရိပဏ္ဏာသ ပါဠိ
3201 မူလပဏ္ဏာသ အဋ္ဌကထာ-၁
3202 မူလပဏ္ဏာသ အဋ္ဌကထာ-၂
3203 မဇ္ဈိမပဏ္ဏာသ အဋ္ဌကထာ
3204 ဥပရိပဏ္ဏာသ အဋ္ဌကထာ
3301 မူလပဏ္ဏာသ ဋီကာ
3302 မဇ္ဈိမပဏ္ဏာသ ဋီကာ
3303 ဥပရိပဏ္ဏာသ ဋီကာ
4101 သဂါထာဝဂ္ဂ ပါဠိ
4102 နိဒါနဝဂ္ဂ ပါဠိ
4103 ခန္ဓဝဂ္ဂ ပါဠိ
4104 သဠာယတနဝဂ္ဂ ပါဠိ
4105 မဟာဝဂ္ဂ ပါဠိ (သံယုတ္တ)
4201 သဂါထာဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
4202 နိဒါနဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
4203 ခန္ဓဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
4204 သဠာယတနဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ
4205 မဟာဝဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ (သံယုတ္တ)
4301 သဂါထာဝဂ္ဂ ဋီကာ
4302 နိဒါနဝဂ္ဂ ဋီကာ
4303 ခန္ဓဝဂ္ဂ ဋီကာ
4304 သဠာယတနဝဂ္ဂ ဋီကာ
4305 မဟာဝဂ္ဂ ဋီကာ (သံယုတ္တ)
5101 ဧကကနိပါတ ပါဠိ
5102 ဒုကနိပါတ ပါဠိ
5103 တိကနိပါတ ပါဠိ
5104 စတုက္ကနိပါတ ပါဠိ
5105 ပဉ္စကနိပါတ ပါဠိ
5106 ဆက္ကနိပါတ ပါဠိ
5107 သတ္တကနိပါတ ပါဠိ
5108 အဋ္ဌကာဒိနိပါတ ပါဠိ
5109 နဝကနိပါတ ပါဠိ
5110 ဒသကနိပါတ ပါဠိ
5111 ဧကာဒသကနိပါတ ပါဠိ
5201 ဧကကနိပါတ အဋ္ဌကထာ
5202 ဒုက-တိက-စတုက္ကနိပါတ အဋ္ဌကထာ
5203 ပဉ္စက-ဆက္က-သတ္တကနိပါတ အဋ္ဌကထာ
5204 အဋ္ဌကာဒိနိပါတ အဋ္ဌကထာ
5301 ဧကကနိပါတ ဋီကာ
5302 ဒုက-တိက-စတုက္ကနိပါတ ဋီကာ
5303 ပဉ္စက-ဆက္က-သတ္တကနိပါတ ဋီကာ
5304 အဋ္ဌကာဒိနိပါတ ဋီကာ
6101 ခုဒ္ဒကပါဌ ပါဠိ
6102 ဓမ္မပဒ ပါဠိ
6103 ဥဒါန ပါဠိ
6104 ဣတိဝုတ္တက ပါဠိ
6105 သုတ္တနိပါတ ပါဠိ
6106 ဝိမာနဝတ္ထု ပါဠိ
6107 ပေတဝတ္ထု ပါဠိ
6108 ထေရဂါထာ ပါဠိ
6109 ထေရီဂါထာ ပါဠိ
6110 အပဒါန ပါဠိ-၁
6111 အပဒါန ပါဠိ-၂
6112 ဗုဒ္ဓဝံသ ပါဠိ
6113 စရိယာပိဋက ပါဠိ
6114 ဇာတက ပါဠိ-၁
6115 ဇာတက ပါဠိ-၂
6116 မဟာနိဒ္ဒေသ ပါဠိ
6117 စူဠနိဒ္ဒေသ ပါဠိ
6118 ပဋိသမ္ဘိဒါမဂ္ဂ ပါဠိ
6119 နေတ္တိပ္ပကရဏ ပါဠိ
6120 မိလိန္ဒပဉှ ပါဠိ
6121 ပေဋကောပဒေသ ပါဠိ
6201 ခုဒ္ဒကပါဌ အဋ္ဌကထာ
6202 ဓမ္မပဒ အဋ္ဌကထာ-၁
6203 ဓမ္မပဒ အဋ္ဌကထာ-၂
6204 ဥဒါန အဋ္ဌကထာ
6205 ဣတိဝုတ္တက အဋ္ဌကထာ
6206 သုတ္တနိပါတ အဋ္ဌကထာ-၁
6207 သုတ္တနိပါတ အဋ္ဌကထာ-၂
6208 ဝိမာနဝတ္ထု အဋ္ဌကထာ
6209 ပေတဝတ္ထု အဋ္ဌကထာ
6210 ထေရဂါထာ အဋ္ဌကထာ-၁
6211 ထေရဂါထာ အဋ္ဌကထာ-၂
6212 ထေရီဂါထာ အဋ္ဌကထာ
6213 အပဒါန အဋ္ဌကထာ-၁
6214 အပဒါန အဋ္ဌကထာ-၂
6215 ဗုဒ္ဓဝံသ အဋ္ဌကထာ
6216 စရိယာပိဋက အဋ္ဌကထာ
6217 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၁
6218 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၂
6219 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၃
6220 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၄
6221 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၅
6222 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၆
6223 ဇာတက အဋ္ဌကထာ-၇
6224 မဟာနိဒ္ဒေသ အဋ္ဌကထာ
6225 စူဠနိဒ္ဒေသ အဋ္ဌကထာ
6226 ပဋိသမ္ဘိဒါမဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ-၁
6227 ပဋိသမ္ဘိဒါမဂ္ဂ အဋ္ဌကထာ-၂
6228 နေတ္တိပ္ပကရဏ အဋ္ဌကထာ
6301 နေတ္တိပ္ပကရဏ ဋီကာ
6302 နေတ္တိဝိဘာဝိနီ
7101 ဓမ္မသင်္ဂဏီ ပါဠိ
7102 ဝိဘင်္ဂ ပါဠိ
7103 ဓါတုကထာ ပါဠိ
7104 ပုဂ္ဂလပညတ္တိ ပါဠိ
7105 ကထာဝတ္ထု ပါဠိ
7106 ယမက ပါဠိ-၁
7107 ယမက ပါဠိ-၂
7108 ယမက ပါဠိ-၃
7109 ပဋ္ဌာန ပါဠိ-၁
7110 ပဋ္ဌာန ပါဠိ-၂
7111 ပဋ္ဌာန ပါဠိ-၃
7112 ပဋ္ဌာန ပါဠိ-၄
7113 ပဋ္ဌာန ပါဠိ-၅
7201 ဓမ္မသင်္ဂဏိ အဋ္ဌကထာ
7202 သမ္မောဟဝိနောဒနီ အဋ္ဌကထာ
7203 ပဉ္စပကရဏ အဋ္ဌကထာ
7301 ဓမ္မသင်္ဂဏီ-မူလဋီကာ
7302 ဝိဘင်္ဂ-မူလဋီကာ
7303 ပဉ္စပကရဏ-မူလဋီကာ
7304 ဓမ္မသင်္ဂဏီ-အနုဋီကာ
7305 ပဉ္စပကရဏ-အနုဋီကာ
7306 အဘိဓမ္မာဝတာရော-နာမရူပပရိစ္ဆေဒေါ
7307 အဘိဓမ္မတ္ထသင်္ဂဟော
7308 အဘိဓမ္မာဝတာရ-ပုရာဏဋီကာ
7309 အဘိဓမ္မမာတိကာပါဠိ

English
Pali CanonCommentariesSub-commentariesOther
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

Français
Canon PaliCommentairesSubcommentairesAutres
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

हिंदी
पाली कैननकमेंट्रीउप-टिप्पणियाँअन्य
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

Indonesia
Kanon PaliKomentarSub-komentarLainnya
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

日文
巴利義註複註藏外典籍
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi


. Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa.

“世尊、阿羅漢、正等覚者に礼敬いたします。”

Aṅguttaranikāye

増支部(アングッタラ・ニカーヤ)

Pañcakanipāta-aṭṭhakathā

五集註釈(パンチャカ・ニパータ・アッタカタ)

1. Paṭhamapaṇṇāsakaṃ

1. 初五十経篇(パタマ・パンナーサカ)

1. Sekhabalavaggo

1. 有学力品(セーカバラ・ヴァッガ)

1. Saṃkhittasuttavaṇṇanā

1. 略説経釈

1. Pañcakanipātassa [Pg.1] paṭhame sattannaṃ sekhānaṃ balānīti sekhabalāni. Saddhābalādīsu assaddhiye na kampatīti saddhābalaṃ. Ahirike na kampatīti hirībalaṃ. Anottappe na kampatīti ottappabalaṃ. Kosajje na kampatīti vīriyabalaṃ. Avijjāya na kampatīti paññābalaṃ. Tasmāti yasmā imāni sattannaṃ sekhānaṃ balāni, tasmā.

1. 五集の最初の経において、“七人の有学者の力”ゆえに“有学力(セーカバラ)”と言う。信力等において、不信(不信という不善)によって動揺しないため“信力”と言う。無慚によって動揺しないため“慚力”と言う。無愧によって動揺しないため“愧力”と言う。懈怠によって動揺しないため“精進力”と言う。無明によって動揺しないため“慧力”と言う。“それゆえ(tasmā)”とは、これらが七人の有学者の力であるから、という意味である。

2. Vitthatasuttavaṇṇanā

2. 詳説経釈

2. Dutiye kāyaduccaritenātiādīsu upayogatthe karaṇavacanaṃ, hirīyitabbāni kāyaduccaritādīni hirīyati jigucchatīti attho. Ottappaniddese hetvatthe karaṇavacanaṃ, kāyaduccaritādīhi ottappassa hetubhūtehi ottappati bhāyatīti attho.

2. 第二の経の“身悪行によって(kāyaduccaritenā)”等の箇所では、具格(第三格)が対格(第二格)の意味で用いられている。すなわち“恥じるべき身悪行などを恥じ、嫌悪する”という意味である。“愧の解説”においては、具格が原因の意味で用いられている。すなわち“愧(おそれ)の原因となる身悪行などによって、おののき、恐れる”という意味である。

Āraddhavīriyoti [Pg.2] paggahitavīriyo anosakkitamānaso. Pahānāyāti pahānatthāya. Upasampadāyāti paṭilābhatthāya. Thāmavāti vīriyathāmena samannāgato. Daḷhaparakkamoti thiraparakkamo. Anikkhittadhuro kusalesu dhammesūti kusalesu dhammesu anoropitadhuro anosakkitavīriyo.

“精進を開始した(āraddhavīriyo)”とは、精進を策励し、退転しない心を持つことである。“捨断のために(pahānāya)”とは、捨断を目的とすることである。“具足のために(upasampadāyā)”とは、獲得を目的とすることである。“強靭な(thāmavā)”とは、精進の強さを備えていることである。“堅固な勇猛心(daḷhaparakkamo)”とは、不変の勤勉さを持つことである。“善法において重責を捨てない(anikkhittadhuro kusalesu dhammesū)”とは、善法において責任を放棄せず、精進を退転させないことである。

Udayatthagāminiyāti pañcannaṃ khandhānaṃ udayavayagāminiyā udayañca vayañca paṭivijjhituṃ samatthāya. Paññāya samannāgatoti vipassanāpaññāya ceva maggapaññāya ca samaṅgibhūto. Ariyāyāti vikkhambhanavasena ca samucchedavasena ca kilesehi ārakā ṭhitāya parisuddhāya. Nibbedhikāyāti sā ca abhinivijjhanato nibbedhikāti vuccati, tāya samannāgatoti attho. Tattha maggapaññā samucchedavasena anibbiddhapubbaṃ appadālitapubbaṃ lobhakkhandhaṃ dosakkhandhaṃ mohakkhandhaṃ nibbijjhati padāletīti nibbedhikā, vipassanāpaññā tadaṅgavasena nibbedhikā, maggapaññāya paṭilābhasaṃvattanato tabbipassanā nibbedhikāti vattuṃ vaṭṭati. Sammā dukkhakkhayagāminiyāti idhāpi maggapaññā sammā hetunā nayena vaṭṭadukkhañca kilesadukkhañca khepayamānā gacchatīti sammā dukkhakkhayagāminī nāma, vipassanāpaññā tadaṅgavasena vaṭṭadukkhañca kilesadukkhañca khepayamānā gacchatīti dukkhakkhayagāminī. Dukkhakkhayagāminiyā vā maggapaññāya paṭilābhāya saṃvattanatopesā dukkhakkhayagāminīti veditabbā. Iti imasmiṃ sutte pañca balāni missakāneva kathitāni, tathā pañcame.

“生滅に至る(udayatthagāminiyā)”とは、五蘊の生起と消滅に至る、すなわち生と滅を貫通して知る能力があることである。“智慧を具足した(paññāya samannāgatoto)”とは、観の智慧(ヴィパッサナー・パンニャー)と道(マッガ)の智慧を共に備えていることである。“聖なる(ariyāyā)”とは、鎮伏(ヴィッカムバナ)または断絶(サムッチェーダ)によって煩悩から遠離し、清浄であることである。“貫通する(nibbedhikāyā)”とは、その智慧が煩悩を貫き通すので“貫通”と呼ばれ、それを具足しているという意味である。そのうち“道の智慧”は、断絶によって、未だかつて貫通されず、粉砕されたことのない貪・瞋・痴の集まりを貫き、粉砕するので“貫通”と呼ばれる。“観の智慧”は、部分的な断絶(タダンガ)によって貫通する性質がある。あるいは、道の智慧の獲得に資するため、観の智慧も“貫通”と呼ぶのが適当である。“正しく苦の滅尽に至る(sammā dukkhakkhayagāminiyā)”という箇所でも、道の智慧は正しい原因と方法によって、輪廻の苦と煩悩の苦を消滅させて進むため“正しく苦の滅尽に至る”と言われる。観の智慧は部分的な断絶によってそれらの苦を滅尽させて進むため“苦の滅尽に至る”と言われる。あるいは、苦の滅尽に至る道の智慧の獲得に資するため、残りの観の智慧も“苦の滅尽に至る”と知るべきである。このように、この経では五つの力が(世俗と出世間の)混合として説かれている。第五の経も同様である。

6. Samāpattisuttavaṇṇanā

6. 成就経釈(サマーパッティスッタ・ヴァンナナー)

6. Chaṭṭhe akusalassa samāpattīti akusaladhammassa samāpajjanā, tena saddhiṃ samaṅgibhāvoti attho. Pariyuṭṭhāya tiṭṭhatīti pariyonandhitvā tiṭṭhati.

6. 第六の経において、“不善の成就(akusalassa samāpattī)”とは不善法への到達であり、それと共にある状態という意味である。“圧倒して留まる(pariyuṭṭhāya tiṭṭhatī)”とは、覆い尽くして留まることである。

7. Kāmasuttavaṇṇanā

7. 欲経釈

7. Sattame kāmesu laḷitāti vatthukāmakilesakāmesu laḷitā abhiratā. Asitabyābhaṅginti tiṇalāyanaasitañceva tiṇavahanakājañca. Kulaputtoti ācārakulaputto. Ohāyāti pahāya. Alaṃ [Pg.3] vacanāyāti yuttaṃ vacanāya. Labbhāti sulabhā sakkā labhituṃ. Hīnā kāmāti pañcannaṃ nīcakulānaṃ kāmā. Majjhimā kāmāti majjhimasattānaṃ kāmā. Paṇītā kāmāti rājarājamahāmattānaṃ kāmā. Kāmātveva saṅkhaṃ gacchantīti kāmanavasena kāmetabbavasena ca kāmāicceva saṅkhaṃ gacchanti. Vuddho hotīti mahallako hoti. Alaṃpaññoti yuttapañño. Attaguttoti attanāva gutto rakkhito, attānaṃ vā gopetuṃ rakkhituṃ samattho. Nālaṃ pamādāyāti na yutto pamajjituṃ. Saddhāya akataṃ hotīti yaṃ saddhāya kusalesu dhammesu kātuṃ yuttaṃ, taṃ na kataṃ hoti. Sesapadesupi eseva nayo. Anapekkho dānāhaṃ, bhikkhave, tasmiṃ bhikkhusmiṃ homīti evaṃ saddhādīhi kātabbaṃ katvāva sotāpattiphale patiṭṭhite tasmiṃ puggale anapekkho homīti dasseti. Imasmiṃ sutte sotāpattimaggo kathito.

7. 第七の経において、“諸欲に耽溺する(kāmesu laḷitā)”とは、客観的な欲(物)と主観的な欲(煩悩)において楽しみ、耽溺することである。“鎌と天秤棒(asitabyābhaṅginti)”とは、草を刈る鎌と、草を運ぶ天秤棒のことである。“良家の士(kulaputto)”とは、行儀作法のある良家の者のことである。“捨てて(ohāyā)”とは、放棄しての意味である。“説くに値する(alaṃ vacanāyā)”とは、説くのが適当であるという意味である。“得られる(labbhā)”とは、容易に得られ、得ることが可能であるという意味である。“卑俗な欲(hīnā kāmā)”とは、五つの卑しい身分の者たちの欲のことである。“中等な欲(majjhimā kāmā)”とは、中等な衆生たちの欲のことである。“勝妙な欲(paṇītā kāmā)”とは、王や王の大臣たちの欲のことである。“欲という名称で呼ばれる(kāmātveva saṅkhaṃ gacchantī)”とは、欲求の面からも、欲求される対象の面からも、ただ“欲”として数えられるという意味である。“老いた(vuddho hotī)”とは、年老いたことである。“十分な智慧がある(alaṃpañño)”とは、適切な智慧があることである。“自己を護る(attagutto)”とは、自分自身によって護られ、保護されていること、あるいは自分を護り保つ能力があることである。“放逸に陥るべきではない(nālaṃ pamādāyā)”とは、怠慢になるのは不適当であるという意味である。“信心によってなされない(saddhāya akataṃ hotī)”とは、信心によって善法においてなされるべきことがなされていない、という意味である。残りの箇所も同様の理路である。“比丘たちよ、今や私はその比丘に対して関心を持たない(anapekkho dānāhaṃ...)”という一節により、このように信等によってなすべきことを成し遂げ、預流果に定着したその人物に対して、私は(心配や執着といった)関心を持たないことを示している。この経では預流道が説かれている。

8. Cavanasuttavaṇṇanā

8. 没落経釈

8. Aṭṭhame saddhammeti sāsanasaddhamme. Assaddhoti okappanasaddhāya ca pakkhandanasaddhāya cāti dvīhipi saddhāhi virahito. Cavati nappatiṭṭhātīti imasmiṃ sāsane guṇehi cavati, patiṭṭhātuṃ na sakkoti. Iti imasmiṃ sutte appatiṭṭhānañca patiṭṭhānañca kathitaṃ.

8. 第八の経において、“正法において(saddhamme)”とは教え(ササナ)の正法においてである。“不信(assaddho)”とは、確信を伴う信と、飛び込むような信の両方を欠いていることである。“没落し、定着しない(cavati nappatiṭṭhātī)”とは、この教えにおいて徳(戒・定など)から脱落し、留まることができないことである。このように、この経では(教えへの)不定着と定着が説かれている。

9. Paṭhamaagāravasuttavaṇṇanā

9. 第一無敬経釈

9. Navame nāssa gāravoti agāravo. Nāssa patissoti appatisso, ajeṭṭhako anīcavutti. Sesamettha purimasadisameva.

9. 第九の経において、“敬意がない”とは無敬(アガーラヴァ)のことである。“従順でない”とは不従順(アッパティッサ)、すなわち年長者がおらず、謙虚な振る舞いがないことである。これ以外の箇所は前の経と同様である。

10. Dutiyaagāravasuttavaṇṇanā

10. 第二無敬経釈

10. Dasame abhabboti abhājanaṃ. Vuddhinti vaḍḍhiṃ. Virūḷhinti virūḷhamūlatāya niccalabhāvaṃ. Vepullanti mahantabhāvaṃ. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

10. 第十の経において、“不適格(abhabbo)”とは(徳の)器ではないことである。“成長(vuddhi)”とは増進のことである。“増広(virūḷhi)”とは根を張って動揺しない状態になることである。“充満(vepulla)”とは偉大になることである。残りの箇所はすべて明白である。

Sekhabalavaggo paṭhamo.

第一・有学力品 完

2. Balavaggo

2. 力品(バラ・ヴァッガ)

1. Ananussutasuttavaṇṇanā

1. 未聞経釈(アナヌッサタスッタ・ヴァンナナー)

11. Dutiyassa [Pg.4] paṭhame pubbāhaṃ, bhikkhave, ananussutesu dhammesūti ahaṃ, bhikkhave, pubbe ananussutesu catūsu saccadhammesu. Abhiññāvosānapāramippatto paṭijānāmīti catūsu saccesu catūhi maggehi soḷasavidhassa kiccassa karaṇena abhijānitvā vosānapāramiṃ sabbesaṃ kiccānaṃ niṭṭhitattā katakiccabhāvaṃ pāraṃ patto paṭijānāmīti mahābodhipallaṅke attano āgamanīyaguṇaṃ dasseti. Tathāgatassāti aṭṭhahi kāraṇehi tathāgatassa. Tathāgatabalānīti yathā tehi gantabbaṃ, tatheva gatāni pavattāni ñāṇabalāni. Āsabhaṃ ṭhānanti seṭṭhaṭṭhānaṃ. Sīhanādanti abhītanādaṃ. Brahmacakkanti seṭṭhacakkaṃ. Pavattetīti katheti.

11. 第二(力品)の最初の経において、“比丘たちよ、かつて聞いたことのない諸法(四聖諦)において(pubbāhaṃ...)”とは、比丘たちよ、私がかつて(他から)聞いたことのない四聖諦において、という意味である。“究極の完成に達したと宣言する(abhiññāvosānapāramippatto paṭijānāmī)”とは、四聖諦において四つの道により十六種類の務め(十六行相)を成し遂げることで特別に覚知し、すべての務めが完了したことによる“既作(したことの完了)”の状態という彼岸(完成)に達したと宣言することであり、大菩提座における自らの卓越した徳を示している。“如来の(tathāgatassa)”とは、八つの理由により如来と呼ばれる者の、という意味である。“如来の力(tathāgatabalānī)”とは、過去の仏たちが進むべきであったように如来が進み、働かせた智慧の力のことである。“至高の位(āsabhaṃ ṭhānaṃ)”とは、最上の境地のことである。“師子吼(sīhanādaṃ)”とは、不敵な叫びのことである。“梵輪(brahmacakkaṃ)”とは、最上の車輪のことである。“転ずる(pavattetī)”とは、説き示すことである。

2. Kūṭasuttavaṇṇanā

2. 屋根頂経釈(クータスッタ・ヴァンナナー)

12. Dutiye sekhabalānīti sekhānaṃ ñāṇabalāni. Agganti uttamaṃ. Sesabalāni gopānasiyo kūṭaṃ viya saṅgaṇhātīti saṅgāhikaṃ. Tāneva balāni saṃhatāni karotīti saṅghātaniyaṃ.

12. 第二の経において、“有学力”とは有学者の智慧の力のことである。“頂上(aggaṃ)”とは最上のことである。垂木(アシン)を屋根の頂(クータ)がまとめるように、残りの力をまとめ上げるので“統括的(saṅgāhika)”と言う。それらの力を結合させるので“結合的(saṅghātaniya)”と言う。

3. Saṃkhittasuttavaṇṇanā

3. ‘簡略経’の註釈

13. Tatiye tattha muṭṭhassacce na kampatīti satibalaṃ. Uddhacce na kampatīti samādhibalaṃ.

13. 第三の経において、そこでの“忘念(念の忘失)によって動揺しないこと”が念力である。“掉挙(心の浮ついた状態)によって動揺しないこと”が定力である。

4. Vitthatasuttavaṇṇanā

4. ‘詳細経’の註釈

14. Catutthe satinepakkenāti ettha nepakkaṃ vuccati paññā, sā satiyā upakārakabhāvena gahitā.

14. 第四の経における“念と賢明さによって(satinepakkena)”という言葉において、賢明さ(nepakka)とは智慧と言われる。それは念の補助的な性質として解釈される。

5. Daṭṭhabbasuttavaṇṇanā

5. ‘見られるべき経’の註釈

15. Pañcame savisayasmiṃyeva lokiyalokuttaradhamme kathetuṃ kattha ca, bhikkhave, saddhābalaṃ daṭṭhabbantiādimāha. Yathā hi cattāro seṭṭhiputtā, rājāti rājapañcamesu sahāyesu ‘‘nakkhattaṃ kīḷissāmā’’ti vīthiṃ otiṇṇesu ekassa seṭṭhiputtassa gehaṃ gatakāle itare cattāro [Pg.5] tuṇhī nisīdanti, gehasāmikova ‘‘imesaṃ khādanīyaṃ bhojanīyaṃ detha, gandhamālālaṅkārādīni dethā’’ti gehe vicāreti. Dutiyatatiyacatutthassa gehaṃ gatakāle itare cattāro tuṇhī nisīdanti, gehasāmikova ‘‘imesaṃ khādanīyaṃ bhojanīyaṃ detha, gandhamālālaṅkārādīni dethā’’ti gehe vicāreti. Atha sabbapacchā rañño gehaṃ gatakāle kiñcāpi rājā sabbattha issaro, imasmiṃ pana kāle attano geheyeva ‘‘imesaṃ khādanīyaṃ bhojanīyaṃ detha, gandhamālālaṅkārādīni dethā’’ti vicāreti, evamevaṃ saddhāpañcamesu balesu tesu sahāyesu ekato vīthiṃ otarantesu viya ekārammaṇe uppajjamānesupi yathā paṭhamassa gehe itare cattāro tuṇhī nisīdanti, gehasāmikova vicāreti, evaṃ sotāpattiyaṅgāni patvā adhimokkhalakkhaṇaṃ saddhābalameva jeṭṭhakaṃ hoti pubbaṅgamaṃ, sesāni tadanvayāni honti. Yathā dutiyassa gehe itare cattāro tuṇhī nisīdanti, gehasāmikova vicāreti, evaṃ sammappadhānāni patvā paggahalakkhaṇaṃ vīriyabalameva jeṭṭhakaṃ hoti pubbaṅgamaṃ, sesāni tadanvayāni honti. Yathā tatiyassa gehe itare cattāro tuṇhī nisīdanti, gehasāmikova vicāreti, evaṃ satipaṭṭhānāni patvā upaṭṭhānalakkhaṇaṃ satibalameva jeṭṭhakaṃ hoti pubbaṅgamaṃ, sesāni tadanvayāni honti. Yathā catutthassa gehe itare cattāro tuṇhī nisīdanti, gehasāmikova vicāreti, evaṃ jhānavimokkhe patvā avikkhepalakkhaṇaṃ samādhibalameva jeṭṭhakaṃ hoti pubbaṅgamaṃ, sesāni tadanvayāni honti. Sabbapacchā rañño gehaṃ gatakāle pana yathā itare cattāro tuṇhī nisīdanti, rājāva gehe vicāreti, evameva ariyasaccāni patvā pajānanalakkhaṇaṃ paññābalameva jeṭṭhakaṃ hoti pubbaṅgamaṃ, sesāni tadanvayāni hontīti evamidha pañca balāni missakāni kathitāni. Chaṭṭhaṃ uttānatthameva. Evaṃ purimavagge ca idha ca aṭṭhasu suttesu sekhabalāneva kathitāni. Karaṇḍakolavāsī mahādattatthero panāha – ‘‘heṭṭhā catūsu suttesu sekhabalāni kathitāni, upari catūsu asekhabalānī’’ti.

15. 第五の経において、自らの領域である世間的・出世間的な教法における活動の特異性について説くために、“比丘たちよ、信力はどこで見られるべきか”等の言葉が説かれた。例えば、四人の長者の息子と、五人目の友人としての王という、五人の友人たちが“祭りを執り行おう”と通りに出て、一人の長者の息子の家に行った時、他の四人は沈黙して座り、その家の主である長者の息子だけが“この者たちに食べ物や飲み物を与えよ、香や花、装飾品などを与えよ”とその家の中で指図する。二人目、三人目、四人目の長者の息子の家に行った時も、他の四人は沈黙して座り、それぞれの家の主だけが同様に指図する。そして最後に、王の家に行った時、王はあらゆるところで統治者であるが、その時は自分の家においてのみ“この者たちに食べ物や飲み物を与えよ”等と指図する。これと同様に、信を中心とする五力という五人の友人が、一つの対象において同時に生じる場合であっても、一軒目の家で家の主が指図するように、預流支に到達した時には、確信を特徴とする信力のみが主導し先導となり、残りの力はそれに従う。二軒目の家で家の主が指図するように、四正勤に到達した時には、奮励を特徴とする精進力のみが主導し先導となり、残りの力はそれに従う。三軒目の家で家の主が指図するように、四念処に到達した時には、確立を特徴とする念力のみが主導し先導となり、残りの力はそれに従う。四軒目の家で家の主が指図するように、禅定や解脱に到達した時には、不散乱を特徴とする定力のみが主導し先導となり、残りの力はそれに従う。そして最後に、王の家に行った時に王が指図するように、四聖諦に到達した時には、如実な知を特徴とする慧力のみが主導し先導となり、残りの力はそれに従う。このように、ここでは五力が組み合わされた状態で説かれている。第六の経は、意味が明白である。このように、前の品と本品における計八つの経において、有学(せき)の力のみが説かれた。しかし、カランダコーラに住むマハーダッタ長老は、“下の四つの経では有学の力が説かれ、上の四つの経では無学(あせき)の力が説かれている”と述べている。

7. Paṭhamahitasuttavaṇṇanā

7. ‘第一の利益経’の註釈

17. Sattame sīlādayo missakāva kathitā. Vimuttīti arahattaphalavimuttiyeva. Vimuttiñāṇadassanaṃ paccavekkhaṇañāṇaṃ, taṃ lokiyameva.

17. 第七の経では、戒などが混在して説かれている。“解脱”とは阿羅漢果の解脱そのものである。“解脱知見”とは省察智(パッチャヴェッカ智)であり、それは世間的なものである。

8-10. Dutiyahitasuttādivaṇṇanā

8-10. ‘第二の利益経’等の註釈

18-20. Aṭṭhame [Pg.6] dussīlo bahussuto kathito, navame appassuto dussīlo, dasame bahussuto khīṇāsavoti.

18-20. 第八の経では、破戒であるが多聞である比丘について説かれ、第九では、少聞で破戒である比丘について説かれ、第十では、多聞な漏尽者(阿羅漢)について説かれている。

Balavaggo dutiyo.

第二の力品(バルヴァッガ)終了。

3. Pañcaṅgikavaggo

3. 五支品(パンチャンギカヴァッガ)

1. Paṭhamaagāravasuttavaṇṇanā

1. ‘第一の無敬意経’の註釈

21. Tatiyassa paṭhame asabhāgavuttikoti asabhāgāya visadisāya jīvitavuttiyā samannāgato. Ābhisamācārikaṃ dhammanti uttamasamācārabhūtaṃ vattavasena paññattasīlaṃ. Sekhaṃ dhammanti sekhapaṇṇattisīlaṃ. Sīlānīti cattāri mahāsīlāni. Sammādiṭṭhinti vipassanāsammādiṭṭhiṃ. Sammāsamādhinti maggasamādhiñceva phalasamādhiñca. Imasmiṃ sutte sīlādīni missakāni kathitāni.

21. 第三の品の第一の経において、“不相応な生活を送る者(asabhāgavuttiko)”とは、不適切な、あるいは似つかわしくない生活手段を備えた者のことである。“作法に適った法(ābhisamācārikaṃ dhammaṃ)”とは、優れた作法としての、行儀(ワッタ)の力によって制定された戒を指す。“有学の法(sekhaṃ dhammaṃ)”とは、有学の聖者に制定された戒を指す。“諸の戒(sīlānī)”とは、四種の清浄戒(大戒)を指す。“正見(sammādiṭṭhiṃ)”とは、観(ヴィパッサナー)の正見を指す。“正定(sammāsamādhinti)”とは、道定(マグガサマーディ)および果定(パラサマーディ)を指す。この経において、戒などは混在して説かれている。

2. Dutiyaagāravasuttavaṇṇanā

2. ‘第二の無敬意経’の註釈

22. Dutiye sīlakkhandhanti sīlarāsiṃ. Sesadvayepi eseva nayo. Ime pana tayopi khandhā missakāva kathitāti.

22. 第二の経の“戒蘊”とは、戒の集まりを指す。残りの二つの言葉についても同様の方法で理解すべきである。ただし、これら三つの蘊も混在して説かれている。

3. Upakkilesasuttavaṇṇanā

3. ‘随眠経(随煩悩経)’の註釈

23. Tatiye na ca pabhassaranti na ca pabhāvantaṃ. Pabhaṅgu cāti pabhijjanasabhāvaṃ. Ayoti kāḷalohaṃ. Lohanti ṭhapetvā idha vuttāni cattāri avasesaṃ lohaṃ. Sajjhanti rajataṃ. Cittassāti cātubhūmakakusalacittassa. Tebhūmakassa tāva upakkilesā hontu, lokuttarassa kathaṃ hontīti? Uppajjituṃ appadānena. Yadaggena hi uppajjituṃ na denti, tadaggeneva te lokiyassapi lokuttarassapi upakkilesā nāma honti. Pabhaṅgu cāti ārammaṇe cuṇṇavicuṇṇabhāvūpagamanena bhijjanasabhāvaṃ. Sammā samādhiyati āsavānaṃ khayāyāti āsavānaṃ khayasaṅkhātassa arahattassa atthāya hetunā kāraṇena samādhiyati. Ettāvatā [Pg.7] cittaṃ visodhetvā arahatte patiṭṭhitaṃ khīṇāsavaṃ dasseti. Idānissa abhiññāpaṭivedhaṃ dassento yassa yassa cātiādimāha. Taṃ uttānatthamevāti.

23. 第三の経において、“輝きがない(na ca pabhassaraṃ)”とは、光輝がないことを意味する。“壊れやすい(pabhaṅgu)”とは、崩壊する性質を指す。“鉄(ayo)”とは、黒鉄である。“銅(lohaṃ)”とは、ここで挙げられた四つの物質を除いた残りの銅類(合金)を指す。“銀(sajjhaṃ)”とは、純銀のことである。“心の(cittassa)”とは、四地(欲界・色界・無色界・出世間)における善なる心のことを指す。まず、三界(世間)の心に随煩悩があるとして、出世間の心にはどのようにして随煩悩があるのか。それは、[出世間の心が]生じるための機会を与えないことによる。けだし、[五蓋が]生じるのを許さない限りにおいて、それらは世間的な心だけでなく、出世間的な心にとっても随煩悩と呼ばれるのである。“壊れやすい(pabhaṅgu)”とは、対象において粉々に砕け散るように壊れる性質を指す。“諸漏の滅尽のために正しく定まる(sammā samādhiyati āsavānaṃ khayāya)”とは、諸漏の滅尽と言われる阿羅漢果のために、適切な原因(条件)によって心が定まることを意味する。これによって、心を清めて阿羅漢果に留まった漏尽者(阿羅漢)を示している。次に、その阿羅漢の神通(六通)の貫通を示すために、“いかなる、いかなる(yassa yassa ca)”等の言葉が説かれた。その意味は明白である。

4. Dussīlasuttavaṇṇanā

4. ‘戒を欠く経’の註釈

24. Catutthe hatūpanisoti hataupanissayo hatakāraṇo. Yathābhūtañāṇadassananti nāmarūpaparicchedañāṇaṃ ādiṃ katvā taruṇavipassanā. Nibbidāvirāgoti nibbidā ca virāgo ca. Tattha nibbidā balavavipassanā, virāgo maggo. Vimuttiñāṇadassananti phalavimutti ca paccavekkhaṇañāṇañca.

24. 第四の経において、“強固な拠り所を失った(hatūpaniso)”とは、強力な原因(依止)を失った、あるいは原因が破壊されたという意味である。“如実知見(yathābhūtañāṇadassanaṃ)”とは、名色弁別智を始めとする初期の観智(若きヴィパッサナー)を指す。“厭離と離欲(nibbidāvirāgo)”とは、厭離と離欲である。そこでの“厭離”は強力な観智であり、“離欲”は聖道(マグガ)である。“解脱知見”とは、果解脱(パラヴィムッティ)と省察智(パッチャヴェッカ智)のことである。

5. Anuggahitasuttavaṇṇanā

5. ‘助けられた経(摂受経)’の註釈

25. Pañcame sammādiṭṭhīti vipassanāsammādiṭṭhi. Cetovimuttiphalātiādīsu cetovimuttīti maggaphalasamādhi. Paññāvimuttīti phalañāṇaṃ. Sīlānuggahitāti sīlena anuggahitā anurakkhitā. Sutānuggahitāti bāhusaccena anuggahitā. Sākacchānuggahitāti dhammasākacchāya anuggahitā. Samathānuggahitāti cittekaggatāya anuggahitā.

25. 第五の経において、“正見”とは観の正見を指す。“心解脱を果とし(cetovimuttiphalā)”等の箇所における“心解脱”とは、道果に伴う三昧を指す。“慧解脱(paññāvimuttī)”とは、果智(パラニャーナ)である。“戒によって助けられ(sīlānuggahitā)”とは、戒によって支えられ、守られていること。“聞によって助けられ(sutānuggahitā)”とは、多聞(学識)によって支えられていること。“対話によって助けられ(sākacchānuggahitā)”とは、法に関する対話によって支えられていること。“止によって助けられ(samathānuggahitā)”とは、心の一境性によって支えられていることを意味する。

Imassa panatthassa āvibhāvatthaṃ madhurambabījaṃ ropetvā samantā mariyādaṃ bandhitvā kālānukālaṃ udakaṃ āsiñcitvā kālānukālaṃ mūlāni sodhetvā kālānukālaṃ patitapāṇake hāretvā kālānukālaṃ makkaṭajālaṃ luñcitvā ambaṃ paṭijagganto puriso dassetabbo. Tassa hi purisassa madhurambabījaropanaṃ viya vipassanāsammādiṭṭhi daṭṭhabbā, mariyādabandhanaṃ viya sīlena anuggaṇhanaṃ, udakāsecanaṃ viya sutena anuggaṇhanaṃ, mūlaparisodhanaṃ viya sākacchāya anuggaṇhanaṃ, pāṇakaharaṇaṃ viya jhānavipassanāpāripanthikasodhanavasena samathānuggaṇhanaṃ, makkaṭajālaluñcanaṃ viya balavavipassanānuggaṇhanaṃ, evaṃ anuggahitassa rukkhassa khippameva vaḍḍhitvā phalappadānaṃ viya imehi sīlādīhi anuggahitāya mūlasammādiṭṭhiyā khippameva maggavasena vaḍḍhitvā cetovimuttipaññāvimuttiphalappadānaṃ veditabbaṃ.

さらに、この(戒などの)意味を明らかにするために、甘いマンゴーの種を植え、周囲に境界(畦)を築き、時々に水を注ぎ、時々に根を清め、時々に落ちた害虫を取り除き、時々に蜘蛛の巣を払い、マンゴーの木を育てる男の例を挙げるべきである。すなわち、その男による甘いマンゴーの種の植え付けがヴィパッサナーの正見(正しく見ること)であると見なすべきであり、境界を築くことが戒(道徳)による加護であり、水を注ぐことが多聞(教えを聞くこと)による加護であり、根を清めることが論議(法についての対話)による加護であり、害虫を取り除くことが、禅定やヴィパッサナーの障害となる(五蓋などの)諸難を清めることによる止(サマタ)の加護であると見なすべきである。また、蜘蛛の巣を払うことが強力なヴィパッサナーによる加護である。このように加護された木が速やかに成長して実を結ぶように、これら戒などの法によって加護された根本の正見が、速やかに聖道によって成長し、心解脱と慧解脱という果実をもたらすものであると知るべきである。

6. Vimuttāyatanasuttavaṇṇanā

6. 解脱処経の解説

26. Chaṭṭhe [Pg.8] vimuttāyatanānīti vimuccanakāraṇāni. Yatthāti yesu vimuttāyatanesu. Satthā dhammaṃ desetīti catusaccadhammaṃ deseti. Atthapaṭisaṃvedinoti pāḷiatthaṃ jānantassa. Dhammapaṭisaṃvedinoti pāḷiṃ jānantassa. Pāmojjanti taruṇapīti. Pītīti tuṭṭhākārabhūtā balavapīti. Kāyoti nāmakāyo. Passambhatīti paṭippassambhati. Sukhaṃ vedetīti sukhaṃ paṭilabhati. Cittaṃ samādhiyatīti arahattaphalasamādhinā samādhiyati. Ayañhi taṃ dhammaṃ suṇanto āgatāgataṭṭhāne jhānavipassanāmaggaphalāni jānāti, tassa evaṃ jānato pīti uppajjati. So tassā pītiyā antarā osakkituṃ na dento upacārakammaṭṭhāniko hutvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā arahattaṃ pāpuṇāti. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘cittaṃ samādhiyatī’’ti. Sesesupi eseva nayo. Ayaṃ pana viseso – samādhinimittanti aṭṭhatiṃsāya ārammaṇesu aññataro samādhiyeva samādhinimittaṃ. Suggahitaṃ hotītiādisu ācariyassa santike kammaṭṭhānaṃ uggaṇhantena suṭṭhu gahitaṃ hoti suṭṭhu manasikataṃ suṭṭhu upadhāritaṃ. Suppaṭividdhaṃ paññāyāti paññāya suṭṭhu paccakkhaṃ kataṃ. Tasmiṃ dhammeti tasmiṃ kammaṭṭhānapāḷidhamme. Iti imasmiṃ sutte pañcapi vimuttāyatanāni arahattaṃ pāpetvā kathitānīti.

26. 第六の経において、“解脱処(vimuttāyatanāni)”とは、解脱の原因のことである。“どこにおいて(yattha)”とは、それら解脱処においてということである。“師が法を説く(satthā dhammaṃ deseti)”とは、四聖諦の法を説くということである。“義を経験する者(atthapaṭisaṃvedino)”とは、パーリ語の義(意味)である戒・定・慧などを如実に知る者のことである。“法を経験する者(dhammapaṭisaṃvedino)”とは、パーリ語(聖典の文言)を知る者のことである。“歓喜(pāmojja)”とは、初期の喜び(喜)である。“喜(pīti)”とは、満足した状態である強力な喜びのことである。“身(kāyo)”とは、名身(心所)のことである。“静まる(passambhati)”とは、軽安が生じることである。“楽を経験する(sukhaṃ vedeti)”とは、身心の安楽を得ることである。“心が定まる(cittaṃ samādhiyati)”とは、阿羅漢果の三昧によって定まるということである。実際、その法を聞いている修行者は、至る所において禅定、ヴィパッサナー、道、果を知り、そのように知る者に喜びが生じる。その修行者は、その喜びの途中で後退することなく、近行定を基礎としてヴィパッサナーを増大させ、阿羅漢果に到達する。そのことを指して“心が定まる”と説かれている。残りの箇所についても同様の理趣である。ただし、次の点が特別である。“三昧の相(samādhinimitta)”とは、三十八種類の修行対象(業処)のいずれかにおける三昧そのものが三昧の相である。“よく習得される(suggahitaṃ hoti)”などの箇所では、業処の師の元で業処を学ぶ者によって、実によく受け取られ、よく作意され、よく保持されていることを意味する。“智慧によってよく貫かれる(suppaṭividdhaṃ paññāyāti)”とは、智慧によって実によく現証(直観)されることである。“その法において(tasmiṃ dhamme)”とは、その業処を示すパーリの法においてということである。このように、この経においては五つの解脱処のすべてが、阿羅漢果に至るものとして説かれているのである。

7. Samādhisuttavaṇṇanā

7. 三昧経の解説

27. Sattame appamāṇanti pamāṇakaradhammarahitaṃ lokuttaraṃ. Nipakā patissatāti nepakkena ca satiyā ca samannāgatā hutvā. Pañca ñāṇānīti pañca paccavekkhaṇañāṇāni. Paccattaññeva uppajjantīti attaniyeva uppajjanti. Ayaṃ samādhi paccuppannasukho cevātiādīsu arahattaphalasamādhi adhippeto. Maggasamādhītipi vadantiyeva. So hi appitappitakkhaṇe sukhattā paccuppannasukho, purimo purimo pacchimassa pacchimassa samādhisukhassa paccayattā āyatiṃ sukhavipāko, kilesehi ārakattā ariyo, kāmāmisavaṭṭāmisalokāmisānaṃ abhāvā nirāmiso. Buddhādīhi mahāpurisehi sevitattā akāpurisasevito. Aṅgasantatāya ārammaṇasantatāya sabbakilesadarathasantatāya ca santo, atappaniyaṭṭhena paṇīto. Kilesappaṭippassaddhiyā laddhattā kilesappaṭippassaddhibhāvaṃ vā laddhattā paṭippassaddhaladdho. Paṭippassaddhaṃ paṭippassaddhīti hi idaṃ atthato ekaṃ. Paṭippassaddhakilesena [Pg.9] vā arahatā laddhattāpi paṭippassaddhaladdho, ekodibhāvena adhigatattā ekodibhāvameva vā adhigatattā ekodibhāvādhigato. Appaguṇasāsavasamādhi viya sasaṅkhārena sappayogena cittena paccanīkadhamme niggayha kilese vāretvā anadhigatattā na sasaṅkhāraniggayhavāritagato. Taṃ samādhiṃ samāpajjanto tato vā vuṭṭhahanto sativepullappattattā satova samāpajjati, satova vuṭṭhahati. Yathāparicchinnakālavasena vā sato samāpajjati, sato vuṭṭhahati. Tasmā yadettha ‘‘ayaṃ samādhi paccuppannasukho ceva āyatiñca sukhavipāko cā’’ti evaṃ paccavekkhamānassa paccattaṃyeva aparappaccayañāṇaṃ uppajjati, taṃ ekaṃ ñāṇaṃ. Eseva nayo sesesu. Evaṃ imāni pañca ñāṇāni paccattaññeva uppajjantīti.

27. 第七の経において、“無量(appamāṇa)”とは、限定(衡量)の原因となる煩悩のない出世間の法である。“賢明で念(おも)いある(nipakā patissatā)”とは、煩悩を枯渇させる智慧と、正念を具備していることである。“五つの知(pañca ñāṇāni)”とは、五つの省察智(paccavekkhaṇañāṇa)のことである。“自らに生じる(paccattaññeva uppajjanti)”とは、自分自身の内に生じるということである。“この三昧は現世の幸福であり(ayaṃ samādhi paccuppannasukho ceva)”などの箇所では、阿羅漢果の三昧が意図されている。あるいは“道の三昧(maggasamādhi)”であるとも説かれる。実際、それは等至(三昧に入っている)した瞬間ごとに安楽であるため“現世の幸福”と呼ばれ、前々の三昧の楽が後々の三昧の楽の条件となるため、将来的にも“幸福な報い(sukhavipāko)”がある。煩悩から遠く離れているため“聖なる(ariyo)”であり、欲の資糧・輪転の資糧・世間の資糧がないため“無食(nirāmiso)”である。仏陀などの偉大な人々によって修せられたため“偉大な人々に修せられた(mahāpurisasevito)”である。支(構成要素)の静止、対象の静止、およびすべての煩悩の苦しみの静止により“静かな(santo)”であり、飽きることがないという意味で“微妙な(paṇīto)”である。煩悩の止息によって得られたため、あるいは煩悩が止息した状態を得たために“止息によって得られた(paṭippassaddhaladdho)”である。実際、“止息した(paṭippassaddha)”と“止息(paṭippassaddhi)”は、意味においては同一である。あるいは、煩悩を止息させた阿羅漢によって得られたためにも“止息によって得られた”という。また、一境性(集中)によって到達したため、あるいは一境性の境地そのものに到達したために“一境性への到達(ekodibhāvādhigato)”という。未熟で有漏な三昧のように、有行(努力)を伴って反対の法(五蓋)を抑え込み、煩悩を阻止して得られたものではないため、“有行の抑止によって維持されるものではない(na sasaṅkhāraniggayhavāritagato)”という。その三昧に入るときも、そこから出るときも、念が円熟しているため、正念を保って入定し、正念を保って出定する。あるいは、あらかじめ定めた時間に従って、正念をもって入定し、正念をもって出定する。それゆえ、ここで“この三昧は現世において幸福であり、将来においても幸福な報いがある”と省察する修行者に、他者に依らず自らに生じる知が“一つの知”である。残りの知についても同様である。このように、これら五つの知が自らに生じるのである。

8. Pañcaṅgikasuttavaṇṇanā

8. 五支経の解説

28. Aṭṭhame ariyassāti vikkhambhanavasena pahīnakilesehi ārakā ṭhitassa. Bhāvanaṃ desessāmīti brūhanaṃ vaḍḍhanaṃ pakāsayissāmi. Imameva kāyanti imaṃ karajakāyaṃ. Abhisandetīti temeti sneheti, sabbattha pavattapītisukhaṃ karoti. Parisandetīti samantato sandeti. Paripūretīti vāyunā bhastaṃ viya pūreti. Parippharatīti samantato phusati. Sabbāvato kāyassāti assa bhikkhuno sabbakoṭṭhāsavato kāyassa kiñci upādinnakasantatipavattiṭṭhāne chavimaṃsalohitānugataṃ aṇumattampi ṭhānaṃ paṭhamajjhānasukhena aphuṭaṃ nāma na hoti.

28. 第八の経において、“聖なる(ariyassa)”とは、鎮伏(wikkhambhana)によって煩悩を捨て去り、それらから遠く離れて留まっている者のことである。“修習(bhāvana)を説こう”とは、増大させ、成長させることを明らかにしようという意味である。“この身そのもの(imamevakāyant)”とは、この執受身(肉体)のことである。“浸し(abhisandetī)”とは、潤し、湿らせることであり、全身にわたる喜と楽を生じさせることである。“隅々まで浸し(parisandetī)”とは、四方八方から潤すことである。“満たし(paripūretī)”とは、ふいごに空気を満たすように満たすことである。“遍満し(parippharatī)”とは、至る所に触れることである。“全身(sabbāvatokāyassā)”とは、その修行者のあらゆる部位からなる身体において、皮膚・肉・血に付随するいかなる微細な箇所であっても、初禅の安楽によって触れられない場所はないということである。

Dakkhoti cheko paṭibalo nhānīyacuṇṇāni kātuñceva yojetuñca sannetuñca. Kaṃsathāleti yena kenaci lohena katabhājane. Mattikābhājanaṃ pana thiraṃ na hoti, sannentassa bhijjati. Tasmā taṃ na dassesi. Paripphosakaṃ paripphosakanti siñcitvā siñcitvā. Sanneyyāti vāmahatthena kaṃsathālaṃ gahetvā dakkhiṇahatthena pamāṇayuttaṃ udakaṃ siñcitvā siñcitvā parimaddanto piṇḍaṃ kareyya. Snehānugatāti udakasinehena anugatā. Snehaparetāti udakasinehena pariggahitā. Santarabāhirāti [Pg.10] saddhiṃ antopadesena ceva bahipadesena ca, sabbatthakameva udakasinehena phuṭāti attho. Na ca pagghariṇīti na bindu bindu udakaṃ paggharati, sakkā hoti hatthenapi dvīhipi aṅgulīhi gahetuṃ ovaṭṭikāyapi kātunti attho.

“熟練した(dakkho)”とは、巧妙で能力があること。沐浴用の粉を作り、調合し、こね合わせる(sannetuṃ)ことができる者のことである。“青銅の器(kaṃsathāle)において”とは、何らかの金属で作られた器のことである。しかし、土器は堅牢ではなく、こね合わせる際に壊れてしまう。それゆえ、[釈尊は]土器を例示されなかった。“振りかけ、振りかけ(paripphosakaṃ paripphosakanti)”とは、何度も注いで注いでということである。“こね合わせる(sanneyyā)”とは、左手で青銅の器を持ち、右手で適量の水を注いで注いで、揉み混ぜながら一塊の玉にすることである。“潤いが浸透した(snehānugatā)”とは、水の潤いが随伴していること。“潤いに満たされた(snehaparetā)”とは、水の潤いに包まれていること。“内外の至る所(santarabāhirā)”とは、内部の箇所も外部の箇所も含めて、あらゆるところが水の潤いによって満たされているという意味である。“漏れ出ることがない(na ca pagghariṇī)”とは、水が滴り落ちることがないということ。手で持ったり、二本の指、あるいは三本の指でつまむことができ、また腰帯のようにまとめることもできるという意味である。

Dutiyajjhānasukhaupamāyaṃ ubbhidodakoti ubbhinnaudako, na heṭṭhā ubbhijjitvā uggacchanaudako, antoyeva pana uppajjanaudakoti attho. Āyamukhanti āgamanamaggo. Devoti megho. Kālena kālanti kāle kāle, anvaḍḍhamāsaṃ vā anudasāhaṃ vāti attho. Dhāranti vuṭṭhiṃ. Nānuppaveccheyyāti nappaveseyya, na vasseyyāti attho. Sītā vāridhārā ubbhijjitvāti sītā vāridhārā taṃ rahadaṃ pūrayamānā ubbhijjitvā. Heṭṭhā uggacchanaudakañhi uggantvā bhijjantaṃ udakaṃ khobheti, catūhi disāhi pavisanaudakaṃ purāṇapaṇṇatiṇakaṭṭhadaṇḍakādīhi udakaṃ khobheti. Vuṭṭhiudakaṃ dhārānipātabubbuḷakehi udakaṃ khobheti, sannisinnameva pana hutvā iddhinimmitamiva uppajjamānaṃ udakaṃ imaṃ padesaṃ pharati, imaṃ na pharatīti natthi. Tena aphuṭokāso nāma na hoti. Tattha rahado viya karajakāyo, udakaṃ viya dutiyajjhānasukhaṃ, sesaṃ purimanayeneva veditabbaṃ.

第二禅の楽の比喩において、“湧き水のある(ubbhidodako)”とは、湧き出る水があること。下から突き破って流れ込んでくる水ではなく、池の内側そのものから生じる水という意味である。“流入路(āyamukhaṃ)”とは、入ってくる道のこと。“天(devo)”とは、雲(雨)のこと。“時々に(kālena kālaṃ)”とは、折に触れて、あるいは半月ごと、あるいは十日ごとという意味である。“流れ(dhāraṃ)”とは、雨の勢いのこと。“流れ込ませない(nānuppaveccheyyā)”とは、中に入れない、あるいは降らせないという意味である。“清涼な水の流れが湧き出て(sītā vāridhārā ubbhijjitvā)”とは、清涼な水の流れがその池を満たしながら湧き出ること。というのも、下から流れ込む水は、上昇して元の水を撹乱し、四方から流入する水は、古い葉や草、木片や棒切れなどによって水を濁らせるからである。また雨水は、激しい落下や泡によって水を撹乱する。しかし、[この禅の楽は]あたかも神通によって作られたかのように、穏やかに湧き上がる水が“この場所には広がるが、あの場所には広がらない”ということがなく、至る所に行き渡る。それゆえ、触れられない場所というものは存在しない。ここにおいて、池は“肉体(karajakāya)”のようであり、水は“第二禅の楽”のようであると知るべきである。残りの部分は前述の方法と同様に理解されるべきである。

Tatiyajjhānasukhaupamāyaṃ uppalāni ettha santīti uppalinī. Sesapadadvayepi eseva nayo. Ettha ca setarattanīlesu yaṃkiñci uppalameva, ūnakasatapattaṃ puṇḍarīkaṃ, satapattaṃ padumaṃ. Pattaniyamaṃ vā vināpi setaṃ padumaṃ, rattaṃ puṇḍarīkanti ayamettha vinicchayo. Udakānuggatānīti udakato na uggatāni. Antonimuggaposīnīti udakatalassa anto nimuggāniyeva hutvā posanti vaḍḍhantīti attho. Sesaṃ purimanayeneva veditabbaṃ.

第三禅の楽の比喩において、“青蓮華(uppalāni)がそこに存在する”ゆえに“青蓮華の池(uppalinī)”という。残りの二つの語(紅蓮華・白蓮華の池)についても同様の理屈である。ここで、白・紅・青のどれであっても“蓮華(uppala)”と呼ぶが、百枚に満たない花弁のものを“白蓮華(puṇḍarīka)”、百枚の花弁を持つものを“紅蓮華(paduma)”という。あるいは、花弁の数の定めにこだわらず、白いものを“paduma”、赤いものを“puṇḍarīka”とするのがここでの決着である。“水面に現れず(udakānuggatāni)”とは、水から外に出ていないこと。“水中に沈んで育てられる(antonimuggaposīnī)”とは、水面の下に沈んだままで養われ、成長するという意味である。残りの部分は前述の方法と同様に理解されるべきである。

Catutthajjhānaupamāyaṃ parisuddhena cetasā pariyodātenāti ettha nirupakkilesaṭṭhena parisuddhaṃ, pabhassaraṭṭhena pariyodātaṃ veditabbaṃ. Odātena vatthenāti idaṃ utupharaṇatthaṃ vuttaṃ. Kiliṭṭhavatthena hi utupharaṇaṃ na hoti, taṅkhaṇadhotaparisuddhena utupharaṇaṃ balavaṃ hoti. Imissā hi upamāya vatthaṃ viya karajakāyo, utupharaṇaṃ viya catutthajjhānasukhaṃ. Tasmā yathā sunhātassa purisassa parisuddhaṃ vatthaṃ sasīsaṃ pārupitvā nisinnassa [Pg.11] sarīrato utu sabbameva vatthaṃ pharati, na koci vatthassa aphuṭokāso hoti, evaṃ catutthajjhānasukhena bhikkhuno karajakāyassa na koci okāso aphuṭo hotīti evamettha attho daṭṭhabbo. Catutthajjhānacittameva vā vatthaṃ viya, taṃsamuṭṭhānarūpaṃ utupharaṇaṃ viya. Yathā hi katthaci katthaci odātavatthe kāyaṃ aphusantepi taṃsamuṭṭhānena utunā sabbatthakameva kāyo phuṭo hoti, evaṃ catutthajjhānasamuṭṭhāpitena sukhumarūpena sabbatthakameva bhikkhuno kāyo phuṭo hotīti evamettha attho daṭṭhabbo.

第四禅の比喩において、“清浄で、純潔な心によって(parisuddhena cetasā pariyodātena)”とは、煩悩という汚れがないという意味で“清浄(parisuddha)”であり、輝きがあるという意味で“純潔(pariyodāta)”であると理解すべきである。“白い布によって(odātena vatthena)”とは、これは“季節(utu/質の浸透)”を広げるために説かれたものである。汚れた布では、その質が行き渡ることはないが、その時に洗い清められた純白の布であれば、その質の浸透は強力である。この比喩において、布は“肉体”のようであり、質の浸透は“第四禅の楽”のようである。それゆえ、ちょうどよく入浴した人が清浄な布を頭から被って座っているとき、その体から布の質(清涼感)が布全体に広がり、布の触れない場所がないように、第四禅の楽によって比丘の肉体のどこにも触れない場所がなくなる。このようにここでの意味を理解すべきである。あるいは、第四禅の心そのものが布のようであり、その心から生じた色(肉体の状態)が質の浸透のようである。ちょうど、白い布が体のどこかに直接触れていなくても、その布から生じる質(温度や感触)によって、全身がその質に触れるように、第四禅によって生じせしめられた微細な楽によって、比丘の全身が満たされるのである。このようにここでの意味を理解すべきである。

Paccavekkhaṇanimittanti paccavekkhaṇañāṇameva. Suggahitaṃ hotīti yathā tena jhānavipassanāmaggā suṭṭhu gahitā honti, evaṃ paccavekkhaṇanimittaṃ aparāparena paccavekkhaṇanimittena suṭṭhu gahitaṃ hoti. Añño vā aññanti añño eko aññaṃ ekaṃ, attanoyeva hi attā na pākaṭo hoti. Ṭhito vā nisinnanti ṭhitakassāpi nisinno pākaṭo hoti, tenevaṃ vuttaṃ. Sesesupi eseva nayo. Udakamaṇikoti samekhalā udakacāṭi. Samatittikoti samabharito. Kākapeyyāti mukhavaṭṭiyaṃ nisīditvā kākena gīvaṃ anāmetvāva pātabbo.

“省察の相(paccavekkhaṇanimittaṃ)”とは、省察の知(paccavekkhaṇañāṇa)そのものである。“よく把握される(suggahitaṃ hoti)”とは、その修行僧によって禅や観、道(magga)がよく把握されているように、省察の相が、次から次へと重なる省察の知によってよく把握されているということである。“他者が他者を(añño vā aññaṃ)”とは、ある一人が別の一人を[見る]ということである。実際、自分自身には自分自身が[客観的には]明らかにならないからである。“立っている者が、座っている者を(ṭhito vā nisinnaṃ)”とは、立っている者にとっても座っている者が明らかに見えるということであり、それゆえこのように説かれた。残りの箇所もこの理屈と同様である。“水瓶(udakamaṇiko)”とは、腰帯のような縁取りのある水瓶のこと。“縁まで満ちた(samatittiko)”とは、並々と満たされていること。“カラスが飲めるほどの(kākapeyyā)”とは、瓶の縁に止まったカラスが、首を曲げることなくそのまま飲めるほど[満水である]ということである。

Subhūmiyanti samabhūmiyaṃ. ‘‘Subhūme sukhette vihatakhāṇuke bījāni patiṭṭhāpeyyā’’ti (dī. ni. 2.438) ettha pana maṇḍabhūmi subhūmīti āgatā. Catumahāpatheti dvinnaṃ mahāmaggānaṃ vinivijjhitvā gataṭṭhāne. Ājaññarathoti vinītaassaratho. Odhastapatodoti yathā rathaṃ abhiruhitvā ṭhitena sakkā hoti gaṇhituṃ, evaṃ ālambanaṃ nissāya tiriyato ṭhapitapatodo. Yoggācariyoti assācariyo. Sveva assadamme sāretīti assadammasārathi. Yenicchakanti yena yena maggena icchati. Yadicchakanti yaṃ yaṃ gatiṃ icchati. Sāreyyāti ujukaṃ purato peseyya. Paccāsāreyyāti paṭinivatteyya.

“良き土地に(subhūmiyaṃ)”とは、平坦な土地のこと。しかし‘ディーガ・ニカーヤ’の“良き土地、良き田において、切り株を除去して種を蒔く”という箇所では、水を含んだ柔らかな土地を“良き土地(subhūmi)”と来している。“四つ辻(catumahāpathe)”とは、二つの大きな道が交差して通り抜ける場所のこと。“名馬の馬車(ājaññaratho)”とは、調教済みの馬が引く馬車のこと。“鞭を横たえて(odhastapatodo)”とは、馬車に乗って立っている者がすぐに手に取ることができるように、支えに寄りかからせて横向きに置いてある鞭のこと。“御者(yoggācariya)”とは、馬の師範のこと。彼こそが“調教すべき馬を操る者(assadammasārathi)”であるゆえにそう呼ばれる。“意のままに(yenicchakaṃ)”とは、望む道であればどの道へでも。“望む通りに(yadicchakaṃ)”とは、望む行き先であればどこへでも。“進ませ(sāreyyā)”とは、真っ直ぐ前方へ走らせること。“引き返させる(paccāsāreyyā)”とは、反転させることである。

Evaṃ heṭṭhā pañcahi aṅgehi samāpattiparikammaṃ kathetvā imāhi tīhi upamāhi paguṇasamāpattiyā ānisaṃsaṃ dassetvā idāni khīṇāsavassa abhiññāpaṭipāṭiṃ dassetuṃ so sace ākaṅkhatītiādimāha. Taṃ uttānatthamevāti.

このように、前段で五つの要素(五支)による三摩地の修習(準備)を説き、これら三つの比喩によって習熟した三摩地の功徳を示し、今度は、漏尽者(阿羅漢)の神通の階梯を示すために“彼がもし望むならば(so sace ākaṅkhati)”等の言葉を説かれた。その意味は明白である。以上で第八のスッタ(牛の比喩の経)の解説を終わる。

9. Caṅkamasuttavaṇṇanā

9. 経行経(チャンカマ・スッタ)の注釈

29. Navame [Pg.12] addhānakkhamo hotīti dūraṃ addhānamaggaṃ gacchanto khamati, adhivāsetuṃ sakkoti. Padhānakkhamoti vīriyakkhamo. Caṅkamādhigato samādhīti caṅkamaṃ adhiṭṭhahantena adhigato aṭṭhannaṃ samāpattīnaṃ aññatarasamādhi. Ciraṭṭhitiko hotīti ciraṃ tiṭṭhati. Ṭhitakena gahitanimittañhi nisinnassa nassati, nisinnena gahitanimittaṃ nipannassa. Caṅkamaṃ adhiṭṭhahantena calitārammaṇe gahitanimittaṃ pana ṭhitassapi nisinnassapi nipannassapi na nassatīti.

29. 第九の経において、‘長い道のりに耐える(addhānakkhamo)’とは、遠い道のりを行くとき、それに耐え、忍受することができるということである。‘精進に耐える(padhānakkhamo)’とは、精進(努力)に耐えることである。‘経行によって得られた三昧(caṅkamādhigato samādhī)’とは、経行を修める者によって得られた、八定のいずれかの三昧のことである。‘長く持続する(ciraṭṭhitiko)’とは、長く留まるということである。というのも、立っている者が得た(三昧の)相は、座ると失われ、座っている者が得た相は、横になると失われるからである。しかし、経行を修める者が、動いている対象において得た相は、立っても、座っても、横になっても失われることはない。

10. Nāgitasuttavaṇṇanā

10. ナーギタ・スッタ(ナーギタ経)の注釈

30. Dasame uddhaṃ uggatattā ucco, rāsibhāvena ca mahā saddo etesanti uccāsaddamahāsaddā. Tesu hi uggatuggatesu khattiyamahāsāla-brāhmaṇamahāsālādīsu mahāsakkāraṃ gahetvā āgatesu ‘‘asukassa okāsaṃ detha, asukassa okāsaṃ dethā’’ti vutte ‘‘mayaṃ paṭhamataraṃ āgatā, mayhaṃ paṭhamataraṃ āgatā, natthi okāso’’ti evaṃ aññamaññaṃ kathentānaṃ saddo ucco ceva mahā ca ahosi. Kevaṭṭā maññe macchavilopeti kevaṭṭā viya macchavilope. Tesañhi macchapacchiṃ gahetvā āgatānaṃ vikkiṇanaṭṭhāne ‘‘mayhaṃ detha mayhaṃ dethā’’ti vadato mahājanassa evarūpo saddo hoti. Mīḷhasukhanti asucisukhaṃ. Middhasukhanti niddāsukhaṃ. Lābhasakkārasilokasukhanti lābhasakkārañceva vaṇṇabhaṇanañca nissāya uppannasukhaṃ.

30. 第十の経において、上に高く上がるために‘高い(ucco)’、群衆の状態であるために‘大きな音(mahā saddo)’、これらが彼ら(イッチハーナンガラの村人)にあるので、‘高声大声(uccāsadda-mahāsadda)’と言う。実に、それらの中で、大きな供養の品を携えてやって来た、極めて高貴な刹帝利(クシャトリヤ)の豪族や婆羅門(バラモン)の豪族らに対して、“誰それのために場所を空けよ”と言われたとき、“我々の方が先に来た”“私の方が先だ、場所はない”というように、互いに言い争う人々の声が高く、かつ大きかったのである。‘まるで魚を奪い合う漁師のように(kevaṭṭā maññe macchavilope)’とは、魚を奪い合う場における漁師のようであるという意味である。魚の籠を携えてやって来た彼らの販売所において、“私にくれ、私にくれ”と言う群衆の、そのような声が生じるのと同様である。‘不浄の快楽(mīḷhasukha)’とは、不浄(煩悩)の快楽である。‘睡眠の快楽(middhasukha)’とは、眠りの快楽である。‘利養・供養・名声の快楽(lābhasakkārasilokasukha)’とは、利得、供養、そして称賛に依拠して生じた快楽のことである。

Taṃninnāva gamissantīti taṃ tadeva bhagavato gataṭṭhānaṃ gamissanti, anubandhissantiyevāti vuttaṃ hoti. Tathā hi, bhante, bhagavato sīlapaññāṇanti yasmā tathāvidhaṃ tumhākaṃ sīlañca ñāṇañcāti attho. Mā ca mayā yasoti mayā saddhiṃ yasopi mā samāgacchatu. Piyānanti piyajanānaṃ. Eso tassa nissandoti esā piyabhāvassa nipphatti. Asubhanimittānuyoganti asubhakammaṭṭhānānuyogaṃ. Subhanimitteti rāgaṭṭhāniye iṭṭhārammaṇe. Eso tassa nissandoti esā tassa asubhanimittānuyogassa nipphatti. Evamimasmiṃ sutte imesu pañcasu ṭhānesu vipassanāva kathitāti.

‘それ(釈尊)に傾倒して行くだろう(taṃninnāva gamissantī)’とは、世尊が行かれる所へどこへでも行き、付き従うであろうという意味である。実に、‘尊師よ、世尊の戒と智慧は(tathā hi, bhante, bhagavato sīlapaññāṇaṃ)’とは、あなたがたの戒と智慧がそのよう(に優れて)いるからである、という意味である。‘私と共に名声が(訪れませんように)(mā ca mayā yaso)’とは、私と共に名声(眷属)が来ることがありませんように、ということである。‘愛するものたちの(piyānaṃ)’とは、愛する人々のものである。‘それはその報いである(eso tassa nissando)’とは、それは愛される状態の成就(結果)である。‘不浄の相の修練(asubhanimittānuyoga)’とは、不浄業処の修練のことである。‘浄の相において(subhanimitte)’とは、貪欲の原因となる好ましい対象においてである。‘それはその報いである(eso tassa nissando)’とは、その不浄の相の修練の成就である。このように、この経において、これら五つの箇所において、まさにヴィパッサナー(観)が説かれているのである。

Pañcaṅgikavaggo tatiyo.

第三、五支品(パンチャンギカ・ヴァッガ)完結。

4. Sumanavaggo

4. スマナー・ヴァッガ(スマナーの章)

1. Sumanasuttavaṇṇanā

1. スマナー・スッタ(スマナー経)の注釈

31. Catutthassa [Pg.13] paṭhame sumanā rājakumārīti mahāsakkāraṃ katvā patthanaṃ patthetvā evaṃ laddhanāmā rājakaññā. Vipassisammāsambuddhakālasmiṃ hi nāgaresu ‘‘yuddhampi katvā satthāraṃ amhākaṃ gaṇhissāmā’’ti senāpatiṃ nissāya buddhappamukhaṃ saṅghaṃ labhitvā paṭipāṭiyā puññāni kātuṃ āraddhesu sabbapaṭhamadivaso senāpatissa vāro ahosi. Tasmiṃ divase senāpati mahādānaṃ sajjetvā ‘‘ajja yathā añño koci ekabhikkhampi na deti, evaṃ rakkhathā’’ti samantā purise ṭhapesi. Taṃdivasaṃ seṭṭhibhariyā rodamānā pañcahi kumārikāsatehi saddhiṃ kīḷitvā āgataṃ dhītaraṃ āha – ‘‘sace, amma, tava pitā jīveyya, ajjāhaṃ paṭhamaṃ dasabalaṃ bhojeyya’’nti. Sā taṃ āha – ‘‘amma, mā cintayi, ahaṃ tathā karissāmi, yathā buddhappamukho saṅgho amhākaṃ paṭhamaṃ bhikkhaṃ bhuñjissatī’’ti. Tato satasahassagghanikāya suvaṇṇapātiyā nirudakapāyāsaṃ pūretvā sappimadhusakkharādīhi abhisaṅkharitvā aññissā pātiyā paṭikujjitvā taṃ sumanamālāguḷehi parikkhipitvā mālāguḷasadisaṃ katvā bhagavato gāmaṃ pavisanavelāya sayameva ukkhipitvā dhātigaṇaparivutā gharā nikkhami.

31. 第四の最初において、‘王女スマナー(sumanā rājakumārī)’とは、盛大な供養を行い、願を立てて、そのような名を得た王女のことである。詳述すれば、ヴィパッシー正自覚者の時代に、市民たちが“戦ってでも(供養の機会を)我々のものにしよう”と言い合い、将軍(セーナーパティ)を頼って、仏陀を筆頭とする僧伽を得て、順次功徳を積もうとし始めたとき、一番初めの日が将軍の番であった。その日、将軍は盛大な布施を準備し、“今日は他の誰も、一人の比丘にも布施を与えられないように見張れ”と言って、周囲に男たちを配置した。その日、長者の妻が泣きながら、五百人の乙女たちと共に遊びに来た娘にこう言った。“おまえよ、もしおまえの父が生きていたなら、今日私は真っ先に十力尊(仏陀)に食事を供養しただろうに”。娘は彼女に言った。“お母さん、心配しないで。仏陀を筆頭とする僧伽が、私たちの布施を真っ先に召し上がるように、私が計らいましょう”。それから、十万金貨の価値がある黄金の鉢に、水気のない乳粥(pāyāsa)を満たし、バターや蜜、砂糖などで調理し、別の鉢で蓋をして、それをスマナ(ジャスミン)の花環で囲んで、花環そのもののように見せかけ、世尊が村に入られる時間に、自らそれを頭に載せ、乳母たちに付き添われて家を出た。

Antarāmagge senāpatino upaṭṭhākā, ‘‘amma, mā ito āgamā’’ti vadanti. Mahāpuññā nāma manāpakathā honti, na ca tesaṃ punappunaṃ bhaṇantānaṃ kathā paṭikkhipituṃ sakkā hoti. Sā ‘‘cūḷapita, mahāpita, mātula, kissa tumhe gantuṃ na dethā’’ti āha. Senāpatinā ‘‘aññassa kassaci khādanīyaṃ bhojanīyaṃ mā dethā’’ti ṭhapitamha, ammāti. Kiṃ pana mama hatthe khādanīyaṃ bhojanīyaṃ passathāti? Mālāguḷaṃ passāmāti. Kiṃ tumhākaṃ senāpati mālāpūjampi kātuṃ na detīti? Deti, ammāti. Tena hi apethāti bhagavantaṃ upasaṅkamitvā ‘‘mālāguḷaṃ gaṇhatha bhagavā’’ti āha. Bhagavā ekaṃ senāpatissa upaṭṭhākaṃ oloketvā mālāguḷaṃ gaṇhāpesi. Sā bhagavantaṃ vanditvā ‘‘bhavābhavābhinibbattiyaṃ me sati paritassanajīvitaṃ nāma mā hotu, ayaṃ sumanamālā viya nibbattanibbattaṭṭhāne piyāva [Pg.14] homi, nāmena ca sumanāyevā’’ti patthanaṃ katvā satthārā ‘‘sukhinī hohī’’ti vuttā vanditvā padakkhiṇaṃ katvā pakkāmi.

道中で、将軍の従者たちが“お嬢さん、ここから先へ行ってはいけません”と言った。大功徳ある者たちの言葉は心地よいものであるため、彼らが繰り返し言っても、その言葉を拒むことはできなかった。彼女は“叔父様、伯父様、伯父様、なぜ私を行かせてくれないのですか”と言った。(彼らは)“将軍から‘他の誰にも、食べ物や食事を与えさせてはならない’と命じられているのです、お嬢さん”と言った。“では、私の手にある食べ物や食料が見えますか?”と問われると、“花環が見えます”と答えた。“あなたがたの将軍は、花の供養さえも禁じているのですか?”と問われると、“いえ、お嬢さん、それは許されています”と答えた。“それなら、どいてください”と言って、世尊のもとへ近づき、“世尊よ、この花環をお受け取りください”と言った。世尊は一人の将軍の従者を見て、その花環を受け取らせた。彼女は世尊を礼拝し、“私が転生を繰り返す中で、渇愛に悩まされる人生がありませんように。このスマナの花のように、生まれる先々で愛される者となり、名前もスマナでありますように”と誓願を立てた。師(仏陀)に“幸せであれ”と言われ、彼女は礼拝し、右繞して立ち去った。

Bhagavāpi senāpatissa gehaṃ gantvā paññattāsane nisīdi. Senāpati yāguṃ gahetvā upagañchi, satthā hatthena pattaṃ pidahi. Nisinno, bhante, bhikkhusaṅghoti. Atthi no eko antarāmagge piṇḍapāto laddhoti? Mālaṃ apanetvā piṇḍapātaṃ addasa. Cūḷupaṭṭhāko āha – ‘‘sāmi mālāti maṃ vatvā mātugāmo vañcesī’’ti. Pāyāso bhagavantaṃ ādiṃ katvā sabbabhikkhūnaṃ pahosi. Senāpati attano deyyadhammaṃ adāsi. Satthā bhattakiccaṃ katvā maṅgalaṃ vatvā pakkāmi. Senāpati ‘‘kā nāma sā piṇḍapātamadāsī’’ti pucchi. Seṭṭhidhītā sāmīti. Sappaññā itthī, evarūpāya ghare vasantiyā purisassa saggasampatti nāma na dullabhāti kaṃ ānetvā jeṭṭhakaṭṭhāne ṭhapesi?

世尊も将軍の家に行き、用意された座に座られた。将軍が粥を持って近づくと、師は手で鉢を覆われた。“尊師よ、比丘僧伽は着座しております”と言うと、“我々は道中で一つの托鉢の供物を得たのだ”と言われた。花を取り除くと、托鉢の食が見えた。小従者が言った。“主人よ、ある女性が‘花です’と言って私を欺いたのです”。その乳粥は、仏陀を筆頭とする全ての比丘に行き渡った。将軍は自分の施物を与えた。師は食事の儀礼を終え、祝福を述べて立ち去った。将軍は“托鉢の食を捧げたのは誰か”と尋ねた。“長者の娘です、主人よ”と言われた。“智慧のある女だ。このような女が家に住めば、男にとって天界の幸福を得ることは難しくない”と考え、彼女を迎え入れて正妻の座に据えた。

Sā pitugehe ca senāpatigehe ca dhanaṃ gahetvā yāvatāyukaṃ tathāgatassa dānaṃ datvā puññāni karitvā tato cutā kāmāvacaradevaloke nibbatti. Nibbattakkhaṇeyeva jāṇuppamāṇena odhinā sakalaṃ devalokaṃ paripūrayamānaṃ sumanavassaṃ vassi. Devatā ‘‘ayaṃ attanāva attano nāmaṃ gahetvā āgatā’’ti ‘‘sumanā devadhītā’’tvevassā nāmaṃ akaṃsu. Sā ekanavutikappe devesu ca manussesu ca saṃsarantī nibbattanibbattaṭṭhāne avijahitasumanavassā ‘‘sumanā sumanā’’tveva nāmā ahosi. Imasmiṃ pana kāle kosalarañño aggamahesiyā kucchismiṃ paṭisandhiṃ gaṇhi. Tāpi pañcasatā kumārikā taṃdivasaññeva tasmiṃ tasmiṃ kule paṭisandhiṃ gahetvā ekadivaseyeva sabbā mātukucchito nikkhamiṃsu. Taṃkhaṇaṃyeva jāṇuppamāṇena odhinā sumanavassaṃ vassi. Taṃ disvā rājā ‘‘pubbe katābhinīhārā esā bhavissatī’’ti tuṭṭhamānaso ‘‘dhītā me attanāva attano nāmaṃ gahetvā āgatā’’ti sumanātvevassā nāmaṃ katvā ‘‘mayhaṃ dhītā na ekikāva nibbattissatī’’ti nagaraṃ vicināpento ‘pañca dārikāsatāni jātānī’’ti sutvā sabbā attanāva posāpesi. Māse māse sampate ‘‘ānetvā mama dhītu dassethā’’ti āha. Evamesā mahāsakkāraṃ katvā patthanaṃ patthetvā evaṃladdhanāmāti veditabbā.

その長者の娘は、父の家と将軍の家で財宝を受け取り、一生の間、如来(仏陀)に布施を行い、功徳を積んで、その生を終えると、欲界の天界に生まれ変わりました。生まれた瞬間に、膝の高さまで天界のすべてを満たすほど、大いなるスマナ(ジャスミン)の花の雨が降りました。諸天たちは“この者は自ら自分の名前を携えてやって来た”と考え、“スマナ天女”と名付けました。彼女は九十一劫の間、天界と人間界を輪廻しましたが、どこに生まれても、常にスマナの花の雨が降ることから、“スマナ”という名で呼ばれました。さて、現在の私たちの仏陀の時代において、彼女はコーサラ王の正妃の胎内に宿りました。同じ日に、五百人の少女たちもそれぞれの家で宿り、同じ日に全員が母の胎から生まれました。その誕生の瞬間、膝の高さまでスマナの花の雨が降りました。それを見て王は“この娘は前世において誓願を立てた者に違いない”と喜び、“私の娘は自ら自分の名前を携えてやって来た”と言って、彼女を“スマナ”と名付けました。さらに“私の娘が一人だけで生まれるはずがない”と考えて町を調べさせたところ、五百人の少女が生まれたと聞き、全員を自ら養育させました。月日が経つごとに“彼女たちを連れてきて、私の娘に見せなさい”と命じました。このように、彼女は盛大な供養を行い、誓願を立てたことで、このような名前を得たと知るべきです。

Tassā [Pg.15] sattavassikakāle anāthapiṇḍikena vihāraṃ niṭṭhāpetvā tathāgatassa dūte pesite satthā bhikkhusaṅghaparivāro sāvatthiṃ agamāsi. Anāthapiṇḍiko gantvā rājānaṃ evamāha – ‘‘mahārāja, satthu idhāgamanaṃ amhākampi maṅgalaṃ tumhākampi maṅgalameva, sumanaṃ rājakumāriṃ pañcahi dārikāsatehi saddhiṃ puṇṇaghaṭe ca gandhamālādīni ca gāhāpetvā dasabalassa paccuggamanaṃ pesethā’’ti. Rājā ‘‘sādhu mahāseṭṭhī’’ti tathā akāsi. Sāpi raññā vuttanayeneva gantvā satthāraṃ vanditvā gandhamālādīhi pūjetvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Satthā tassā dhammaṃ desesi. Sā pañcahi kumārikāsatehi saddhiṃ sotāpattiphale patiṭṭhāsi. Aññānipi pañca dārikāsatāni pañca mātugāmasatāni pañca upāsakasatāni tasmiṃyeva khaṇe sotāpattiphalaṃ pāpuṇiṃsu. Evaṃ tasmiṃ divase antarāmaggeyeva dve sotāpannasahassāni jātāni.

彼女が七歳の時、給孤独長者(アナータピンディカ)が祇園精舎を完成させ、如来に使者を送ったので、師(仏陀)は比丘衆を連れて舎衛城(サーヴァッティー)へ向かわれました。給孤独長者は王のところへ行き、次のように言いました。“大王よ、師がここに来られることは、私たちにとっても、王にとっても吉祥なことです。スマナ王女に五百人の少女たちを伴わせ、水を満たした瓶や香や花などを持たせて、十力尊(仏陀)をお迎えに行かせてください”。王は“善い、長者よ”と言って、その通りにしました。彼女も王に命じられた通りに出向き、師を礼拝し、香や花などで供養して、一方に立ちました。師は彼女に法を説かれました。彼女は五百人の少女たちと共に、預流果(預流の位)に達しました。他にも五百人の少女、五百人の女性、五百人の在家の信士たちも、その瞬間に預流果に達しました。このように、その日のうちに、道中だけで二千人の預流者が誕生したのです。

Yena bhagavā tenupasaṅkamīti kasmā upasaṅkamīti? Pañhaṃ pucchitukāmatāya. Kassapasammāsambuddhakāle kira sahāyakā dve bhikkhū ahesuṃ. Tesu eko sāraṇīyadhammaṃ pūreti, eko bhattaggavattaṃ. Sāraṇīyadhammapūrako itaraṃ āha – ‘‘āvuso, adinnassa phalaṃ nāma natthi, attanā laddhaṃ paresaṃ datvā bhuñjituṃ vaṭṭatī’’ti. Itaro pana āha – ‘‘āvuso, tvaṃ na jānāsi, deyyadhammaṃ nāma vinipātetuṃ na vaṭṭati, attano yāpanamattameva gaṇhantena bhattaggavattaṃ pūretuṃ vaṭṭatī’’ti. Tesu ekopi ekaṃ attano ovāde otāretuṃ nāsakkhi. Dvepi attano paṭipattiṃ pūretvā tato cutā kāmāvacaradevaloke nibbattiṃsu. Tattha sāraṇīyadhammapūrako itaraṃ pañcahi dhammehi adhigaṇhi.

“世尊がおられる場所へ近づいた”という一節について、なぜ近づいたのでしょうか? それは、問いを尋ねたいと思ったからです。聞くところによれば、カッサパ正自覚者の時代に、親しい二人の比丘がいました。そのうちの一人はサーラニーヤ・ダンマ(相互に施し合う徳目)を実践し、もう一人はバッタッガ・ヴァッタ(食堂の作法)を実践していました。サーラニーヤ・ダンマを実践する者は、もう一方に言いました。“友よ、与えないものには結果(果報)というものはありません。自分が得たものを他人に与えてから食べるのが適当です”。しかし、もう一方は言いました。“友よ、あなたは分かっていない。布施されたものを無駄にするのは適当ではありません。自分の命を繋ぐ分だけを受け取って、食堂の作法を全うするのが適当です”。彼らのどちらも、相手を自分の教えに従わせることはできませんでした。二人ともそれぞれの修行を全うし、そこから没して、欲界の天界に生まれ変わりました。そこでは、サーラニーヤ・ダンマを実践した天子が、もう一方の天子を五つの事柄において凌駕していました。

Evaṃ te devesu ca manussesu ca saṃsarantā ekaṃ buddhantaraṃ khepetvā imasmiṃ kāle sāvatthiyaṃ nibbattiṃsu. Sāraṇīyadhammapūrako kosalarañño aggamahesiyā kucchismiṃ paṭisandhiṃ gaṇhi, itaro tassāyeva upaṭṭhākaitthiyā kucchismiṃ paṭisandhiṃ gaṇhi. Te dvepi janā ekadivaseneva jāyiṃsu. Te nāmaggahaṇadivase nhāpetvā sirigabbhe nipajjāpetvā dvinnampi mātaro bahi sakkāraṃ saṃvidahiṃsu. Tesu sāraṇīyadhammapūrako akkhīni ummīletvā mahantaṃ setacchattaṃ supaññattaṃ sirisayanaṃ alaṅkatapaṭiyattañca nivesanaṃ disvā ‘‘ekasmiṃ rājakule nibbattosmī’’ti aññāsi. So ‘‘kiṃ [Pg.16] nu kho kammaṃ katvā idha nibbattosmī’’ti āvajjento ‘‘sāraṇīyadhammanissandenā’’ti ñatvā ‘‘sahāyo me kuhiṃ nu kho nibbatto’’ti āvajjento nīcasayane nipannaṃ disvā ‘‘ayaṃ bhattaggavattaṃ pūremīti mama vacanaṃ na gaṇhi, imasmiṃ idāni taṃ ṭhāne niggaṇhituṃ vaṭṭatī’’ti ‘‘samma mama vacanaṃ nākāsī’’ti āha. Atha kiṃ jātanti. Passa mayhaṃ sampattiṃ, setacchattassa heṭṭhā sirisayane nipannosmi, tvaṃ nīcamañce thaddhaattharaṇamatte nipannosīti. Kiṃ pana tvaṃ etaṃ nissāya mānaṃ karosi, nanu veḷusalākāhi katvā pilotikāya paliveṭhitaṃ sabbametaṃ pathavīdhātumattamevāti?

こうして、彼らは天界と人間界を輪廻し、一仏間(仏と仏の間の期間)を過ごした後、現在のこの時代に舎衛城で生まれました。サーラニーヤ・ダンマを実践した者は、コーサラ王の正妃の胎内に宿り、もう一方は、その正妃の侍女の胎内に宿りました。二人とも同じ日に生まれました。名前を付ける日に、彼らを浴させて、吉祥な部屋に寝かせると、二人の母親たちは外で祝宴の準備をしました。その時、サーラニーヤ・ダンマを実践した子は目を開き、立派な白傘蓋や、よく整えられた吉祥の寝床、美しく飾られた御殿を見て、“自分は王家に生まれたのだ”と悟りました。彼は“どのような業によってここに生まれたのだろうか”と思いを巡らせ、“サーラニーヤ・ダンマの果報によるものだ”と知りました。そして“私の友はどこに生まれたのだろうか”と思いを巡らせると、彼が低い寝床に横たわっているのを見て、“この者は‘私は食堂の作法を全うする’と言って私の言葉を聞かなかった。今、この場所で彼を戒めるべきだ”と考え、“友よ、あなたは私の言葉に従わなかったのだ”と言いました。すると、どのようなことが起きたでしょうか。王の子は“私の栄華を見よ。私は白傘蓋の下、吉祥の寝床に横たわっているが、お前は粗末な敷物を敷いた低い寝椅子に横たわっている”と言いました。すると侍女の子は“なぜあなたはそのようなものを頼りにして高慢になるのですか。それは竹の棒で作られ、古布で巻かれたものに過ぎないではありませんか。それらはすべて、ただの地大に過ぎないのですよ”と言い返したのです。

Sumanā tesaṃ kathaṃ sutvā ‘‘mama bhātikānaṃ santike koci natthī’’ti tesaṃ samīpaṃ gacchantī dvāraṃ nissāya ṭhitā ‘‘dhātū’’ti vacanaṃ sutvā ‘‘idaṃ dhātūti vacanaṃ bahiddhā natthi. Mama bhātikā samaṇadevaputtā bhavissantī’’ti cintetvā – ‘‘sacāhaṃ ‘ime evaṃ kathentī’ti mātāpitūnaṃ kathessāmi, ‘amanussā ete’ti nīharāpessanti. Idaṃ kāraṇaṃ aññassa akathetvā kaṅkhacchedakaṃ purisaheraññikaṃ mama pitaraṃ mahāgotamadasabalaṃyeva pucchissāmī’’ti bhuttapātarāsā rājānaṃ upasaṅkamitvā ‘‘dasabalassa upaṭṭhānaṃ gamissāmī’’ti āha. Rājā pañca rathasatāni yojāpesi. Jambudīpatalasmiñhi tissova kumāriyo pitūnaṃ santikā pañca rathasatāni labhiṃsu – bimbisārarañño dhītā cundī rājakaññā, dhanañcayassa seṭṭhissa dhītā visākhā, ayaṃ sumanā rājakaññāti. Sā gandhamālaṃ ādāya rathe ṭhitā pañcarathasataparivārā ‘‘imaṃ pañhaṃ pucchissāmī’’ti yena bhagavā tenupasaṅkami.

スマナー王女は彼らの会話を聞き、“私の兄たちの傍には誰もいない”と思って彼らの近くへ行き、扉に寄りかかって立っていた。“界(ダートゥ)”という言葉を聞いて、“この‘界’という言葉は(仏教の)教えの外には存在しない。私の兄たちは沙門である天子になったに違いない”と考えた。そして、“もし私が‘彼らがこのように話している’と父母に告げれば、‘彼らは非人間(鬼神)だ’と言って追い出してしまうだろう。このことは他人に話さず、疑惑を断ち切ってくれる金細工師のような存在であり、私の父のような存在であるゴータマ十力尊(仏陀)にこそお尋ねしよう”と考え、朝食を済ませると王(父)のもとへ行き、“十力尊に拝謁しに行きます”と言った。王は五百台の戦車(馬車)を用意させた。実に閻浮提(ジャンブディーパ)において、父王から五百台の戦車を与えられた王女は三名だけであった。すなわち、ビンビサーラ王の娘チュンディー王女、ダナンジャヤ長者の娘ヴィサーカー、そしてこのスマナー王女である。彼女は香と花を手に取り、戦車に乗り、五百台の戦車を従えて、“この質問をしよう”と考えて、世尊がおられる場所へと赴いた。

Idhassūti idha bhaveyyuṃ. Eko dāyakoti eko attanā laddhalābhato parassa datvā paribhuñjanako sāraṇīyadhammapūrako. Eko adāyakoti eko attanā laddhaṃ parassa adatvā paribhuñjanako bhattaggavattapūrako. Devabhūtānaṃ pana nesanti devabhūtānaṃ etesaṃ. Adhigaṇhātīti adhibhavitvā gaṇhāti ajjhottharati atiseti. Ādhipateyyenāti jeṭṭhakakāraṇena. Imehi pañcahi ṭhānehīti sesadeve sakko devarājā viya imehi pañcahi kāraṇehi adhigaṇhāti. Mānusakenātiādīsu [Pg.17] āyunā mahākassapatthero viya bākulatthero viya ānandatthero viya ca, vaṇṇena mahāgatimbaabhayatthero viya bhaṇḍāgāraamacco viya ca, sukhena raṭṭhapālakulaputto viya soṇaseṭṭhiputto viya yasadārako viya ca, yasena dhammāsoko viya, tathā ādhipaccenāti imehi pañcahi kāraṇehi atireko jeṭṭhako hoti.

“イダッス(idhassu)”とは、この(教えの)中に存在するという意味である。“一人の施者(eko dāyako)”とは、自分自身が得た利得から他者に与えて享受する者であり、相互に記憶し合うべき法(サーラニーヤ・ダンマ)を満たす者である。“一人の非施者(eko adāyako)”とは、自分自身が得たものを他者に与えずに享受する者であり、食堂の義務(バッタッガ・ヴァッタ)を満たす者である。“神となった彼ら(devabhūtānaṃ pana nesaṃ)”とは、神となった彼らのことである。“凌駕する(adhigaṇhāti)”とは、圧倒して手に入れる、圧倒する、超越するという意味である。“支配権によって(ādhipateyyenā)”とは、統率者の立場によってという意味である。“これら五つの点において(imehi pañcahi ṭhānehi)”とは、天王サッカ(帝釈天)が他の神々を凌駕するように、これら五つの理由によって凌駕することである。“人間的な(寿命などにおいて)(mānusakena)”等の箇所では、寿命においてはマハーカッサパ長老やバークラ長老、アーナンダ長老のように凌駕し、容色においてはマハーカティムバナ・アバヤ長老や宝蔵大臣のように凌駕し、安楽においてはラッタパーラ長者子やソーナ長者子、ヤサ少年のように凌駕し、名声においてはダンマソーカ(阿育王)のように凌駕し、同様に支配権(権威)においても(ダンマソーカのように凌駕する)。このように、これら五つの理由によって、卓越した第一人者となるのである。

Yācitova bahulanti bākulatthera-sīvalitthera-ānandattherādayo viya yācitova bahulaṃ cīvarādīni paribhuñjatīti imehi kāraṇehi atireko hoti jeṭṭhako. Yadidaṃ vimuttiyā vimuttinti yaṃ ekassa vimuttiyā saddhiṃ itarassa vimuttiṃ ārabbha nānākaraṇaṃ vattabbaṃ bhaveyya, taṃ na vadāmīti attho. Sattavassikadārako vā hi vimuttiṃ paṭivijjhatu vassasatikatthero vā bhikkhu vā bhikkhunī vā upāsako vā upāsikā vā devo vā māro vā brahmā vā, paṭividdhalokuttaramagge nānattaṃ nāma natthi. Alamevāti yuttameva. Yatra hi nāmāti yāni nāma.

“請われて多く(yācitova bahulaṃ)”とは、バークラ長老、シーヴァリ長老、アーナンダ長老らのように、請われて初めて、多くの衣などを享受するということである。これらの理由によって、卓越した第一人者となる。“これすなわち解脱による解脱(yadidaṃ vimuttiyā vimuttiṃ)”とは、ある者の解脱と他の者の解脱を比較して語るべき差異があるとしても、その差異については語らないという意味である。実に、七歳の子供であれ、百歳の長老であれ、比丘であれ比丘尼であれ、在家信男(ウパーサカ)であれ在家信女(ウパーシカー)であれ、あるいは天であれ魔王であれ梵天であれ、悟られた出世間道において、差異というものは存在しないのである。“アラム・エーヴァ(alameva)”とは、実に適当であるという意味である。“ヤトラ・ヒ・ナーマ(yatra hi nāma)”とは、実にそれらの(善い)ことという意味である。

Gacchaṃ ākāsadhātuyāti ākāsena gacchanto. Saddhoti ratanattayaguṇānaṃ saddhātā. Thanayanti gajjanto. Vijjumālīti mālāsadisāya meghamukhe carantiyā vijjulatāya samannāgato. Satakkakūti satakūṭo, ito cito ca uṭṭhitena valāhakakūṭasatena samannāgatoti attho. Dassanasampannoti sotāpanno. Bhogaparibyūḷhoti udakoghena viya dānavasena dīyamānehi bhogehi paribyūḷho, devalokaṃ sampāpitoti attho. Peccāti paraloke. Sagge pamodatīti yasmiṃ sagge uppajjati, tattheva modatīti.

“虚空(空)を行く(gacchaṃ ākāsadhātuyā)”とは、空を通って行くことである。“信心ある者(saddho)”とは、三宝の徳を信じる者のことである。“轟く(thanayanti)”とは、雷鳴を轟かせることである。“電光の輪を持つ(vijjumālī)”とは、花の輪のような雲の合間を走る稲妻を伴っていることである。“百の峰(satakkakū)”とは、百の峰を持つということで、あちらこちらに立ち上がる百の雲の峰を伴っているという意味である。“見(けん)を具足した者(dassanasampanno)”とは、預流者(ソーターパンナ)のことである。“富が満ち溢れた者(bhogaparibyūḷho)”とは、水の氾濫のように、施与の力によって与えられた富によって満たされ、天界へと導かれたという意味である。“死後(peccā)”とは、来世においてのことである。“天界で歓喜する(sagge pamodatī)”とは、生まれたその天界において喜ぶという意味である。

2. Cundīsuttavaṇṇanā

2. チュンディー・スッタ(チュンディー経)の註釈(が終了した)。

32. Dutiye pañcahi rathasatehīti bhuttapātarāsā pitu santikaṃ pesetvā pañca rathasatāni yojāpetvā tehi parivutāti attho. Upasaṅkamīti bhātarā saddhiṃ pavattitaṃ pañhasākacchaṃ pucchissāmīti gandhamālacuṇṇādīni ādāya upasaṅkami. Yadeva so hotīti yadā eva so hoti. Atha vā yo eva so hoti. Ariyakantāni sīlānīti maggaphalasampayuttāni [Pg.18] sīlāni. Tāni hi ariyānaṃ kantāni honti, bhavantarepi na pariccajanti. Sesaṃ catukkanipāte aggappasādasutte vuttanayeneva veditabbaṃ.

32. 第二(の経)における“五百台の戦車(馬車)とともに(pañcahi rathasatehi)”とは、朝食を済ませ、父ビンビサーラ王のもとへ使いを送って五百台の戦車を用意させ、それらに取り囲まれて赴いたという意味である。“近づいた(upasaṅkamī)”とは、兄と共に交わした問答について尋ねようと考え、香や花、香粉などを手にして近づいたことである。“まさにその者(yadeva so hoti)”とは、まさにその時その者(が帰依した時)、あるいは、まさに帰依したその人のことである。“聖者に愛される戒(ariyakantāni sīlāni)”とは、道(どう)や果(か)に伴う戒のことである。それらは聖者たちに愛されるものであり、他の生(来世)においても捨て去ることはない。残りの部分は、四集(チャトゥッカ・ニパータ)の第一清信経(アッガッパサーダ・スッタ)で説かれた方法と同じように理解すべきである。

3. Uggahasuttavaṇṇanā

3. ウッガハ・スッタ(ウッガハ経)の註釈。

33. Tatiye bhaddiyeti bhaddiyanagare. Jātiyāvaneti sayaṃjāte aropite himavantena saddhiṃ ekābaddhe vanasaṇḍe, taṃ nagaraṃ upanissāya tasmiṃ vane viharatīti attho. Attacatutthoti attanā catuttho. Kasmā panesa bhagavantaṃ attacatutthaṃyeva nimantesi? Gehe kirassa maṅgalaṃ mahantaṃ, tattha mahantena saṃvidhānena bahū manussā sannipatissanti. Te bhikkhusaṅghaṃ parivisantena dussaṅgahā bhavissantīti attacatutthaṃyeva nimantesi. Api cassa evampi ahosi – ‘‘daharakumārikāyo mahābhikkhusaṅghamajjhe satthari ovadante olīnamanā ovādaṃ gahetuṃ na sakkuṇeyyu’’nti. Imināpi kāraṇena attacatutthameva nimantesi. Ovadatu tāsaṃ, bhanteti, bhante bhagavā, etāsaṃ ovadatu, etā ovadatūti attho. Upayogatthasmiñhi etaṃ sāmivacanaṃ. Yaṃ tāsanti yaṃ ovādānusāsanaṃ etāsaṃ. Evañca pana vatvā so seṭṭhi ‘‘imā mama santike ovādaṃ gaṇhamānā harāyeyyu’’nti bhagavantaṃ vanditvā pakkāmi.

33. 第三(の経)における“バッディヤにおいて(bhaddiye)”とは、バッディヤという町のことである。“ジャーティヤー林において(jātiyāvene)”とは、植えられたものではなく自然に生じた、ヒマラヤ山脈と一続きになっている森のことで、その町を頼ってその森に住んでいたという意味である。“自分を含め四人で(attacatuttho)”とは、自身が四人目であるということである。なぜ彼は、世尊を自身を含めて四人だけで招待したのか。聞くところによると、彼の家では盛大な祝い事があり、そこには多くの人々が集まる予定であった。それほど多くの人々がいる中で、比丘サンガを接待するのは困難であろうと考え、自身を含め四人だけで招待したのである。また、彼には次のような考えもあった。“若い娘たちは、大勢の比丘サンガの真ん中で師(仏陀)が説法される際、気後れして(恥ずかしがって)その教えを受け取ることができないかもしれない”。この理由によっても、四人だけで招待したのである。“世尊よ、彼女らに教誡を与えてください(ovadatu tāsaṃ bhante)”とは、“世尊よ、彼女らを導いてください”という意味である。この“ターサン(tāsaṃ)”という所有格の語は、対格(目的格)の意味で用いられている。“彼女らに対する教誡と指導”ということである。そして、その長者はこのように言ってから、“彼女たちは私の前で教えを受けるのを恥ずかしがるだろう”と考え、世尊を礼拝して退出した。

Bhattūti sāmikassa. Anukampaṃ upādāyāti anuddayaṃ paṭicca. Pubbuṭṭhāyiniyoti sabbapaṭhamaṃ uṭṭhānasīlā. Pacchānipātiniyoti sabbapacchā nipajjanasīlā. Itthiyā hi paṭhamataraṃ bhuñjitvā sayanaṃ āruyha nipajjituṃ na vaṭṭati, sabbe pana gehaparijane bhojetvā upakaraṇabhaṇḍaṃ saṃvidhāya gorūpādīni āgatānāgatāni ñatvā sve kattabbakammaṃ vicāretvā kuñcikāmuddikaṃ hatthe katvā sace bhojanaṃ atthi, bhuñjitvā, no ce atthi, aññaṃ pacāpetvā sabbe santappetvā pacchā nipajjituṃ vaṭṭati. Nipannāyapi yāva sūriyuggamanā niddāyituṃ na vaṭṭati, sabbapaṭhamaṃ pana uṭṭhāya dāsakammakare pakkosāpetvā ‘‘idañcidañca kammaṃ karothā’’ti kammantaṃ vicāretvā dhenuyo duhāpetvā sabbaṃ gehe kattabbakiccaṃ attano paccakkhaṃyeva kātuṃ vaṭṭati[Pg.19]. Etamatthaṃ sandhāya ‘‘pubbuṭṭhāyiniyo pacchānipātiniyo’’ti āha. ‘‘Kiṃkārapaṭissāviniyoti kiṃ karoma kiṃ karomā’’ti mukhaṃ oloketvā vicaraṇasīlā. Manāpacāriniyoti manāpaṃyeva kiriyaṃ karaṇasīlā. Piyavādiniyoti piyameva vacanaṃ vādanasīlā. Pūjessāmāti catupaccayapūjāya pūjayissāma.

“夫(Bhattū)”とは夫(sāmika)のことである。“慈しみを抱いて(Anukampaṃ upādāya)”とは、憐れみ(anuddaya)に基づいているということである。“先に起きる者(Pubbuṭṭhāyiniyo)”とは、誰よりも先に起きる習慣がある者のことである。“後に寝る者(Pacchānipātiniyo)”とは、誰よりも後に寝る習慣がある者のことである。女性は、まず自分が先に食べて寝床に入って寝るべきではない。そうではなく、家のすべての人々に食事を与え、家財道具を整え、牛などの家畜が戻ったかどうかを確認し、翌日なすべき仕事を検討し、鍵束を手元に置き、もし食べ物があればそれを食べ、もしなければ別のものを作らせて、すべての人を満足させてから、後に寝るのが適当である。寝た後も、日の出まで眠り続けるべきではなく、誰よりも先に起きて、使用人たちを呼び寄せ、“これこれの仕事をせよ”と業務を差配し、雌牛の乳を搾らせ、家の中でなすべきすべての用事を、自らの目の届くところで行うのが適当である。この意味を指して“先に起き、後に寝る”と言われたのである。“何をなすべきか問いかける者(Kiṃkārapaṭissāviniyo)”とは、“何をしましょうか、何をしましょうか”と(夫の)顔色を伺って差配する習慣がある者のことである。“好ましい振る舞いをする者(Manāpacāriniyo)”とは、(夫が)喜ぶような行いをする習慣がある者のことである。“愛語を語る者(Piyavādiniyo)”とは、(夫に対して)心地よい言葉だけを語る習慣がある者のことである。“供養せん(Pūjessāma)”とは、四資具の供養をもって供養するということである。

Abbhāgateti attano santikaṃ āgate. Āsanodakena paṭipūjessāmāti āsanena ca pādadhovanaudakena ca pūjayissāma. Ettha ca mātāpitūnaṃ devasikaṃ sakkāro kātabbo. Samaṇabrāhmaṇānaṃ pana abbhāgatānaṃ āsanaṃ datvā pādadhovanañca dātabbaṃ, sakkāro ca kātabbo.

“来客(Abbhāgate)”とは、自分のもとにやって来た者のことである。“座席と水で供養せん(Āsanodakena paṭipūjessāma)”とは、座席と足を洗うための水で供養するということである。ここで、父母に対しては毎日、恭敬(sakkāra)をなすべきである。また、やって来た沙門やバラモンに対しては、座席を与え、足を洗う水を与え、恭敬をなすべきである。

Uṇṇāti eḷakalomaṃ. Tattha dakkhā bhavissāmāti eḷakalomānaṃ vijaṭanadhovanarajanaveṇikaraṇādīsu kappāsassa ca vaṭṭanapisanaphoṭanakantanādīsu chekā bhavissāma. Tatrupāyāyāti tasmiṃ uṇṇākappāsasaṃvidhāne upāyabhūtāya ‘‘imasmiṃ kāle idaṃ nāma kātuṃ vaṭṭatī’’ti evaṃ pavattāya vīmaṃsāya samannāgatā. Alaṃ kātuṃ alaṃ saṃvidhātunti attanā kātumpi parehi kārāpetumpi yuttā ceva samatthā ca bhavissāmāti attho.

“羊毛(Uṇṇā)”とは、羊の毛のことである。“そこで巧みになろう(Tattha dakkhā bhavissāma)”とは、羊毛をほぐし、洗い、染め、紡ぐことなどにおいて、また、綿を丸め、挽き、打ち、紡ぐことなどにおいて、熟練した者になるということである。“その手段に(Tatrupāyāya)”とは、その羊毛や綿の管理において手段となる、“この時にはこれこれのことをなすのが適当である”というように生じる思慮(vīmaṃsā)を備えているということである。“なすに足り、整えるに足りる(Alaṃ kātuṃ alaṃ saṃvidhātuṃ)”とは、自ら行うことも、他人にさせることも適切であり、かつ、能力があるようになる、という意味である。

Katañca katato jānissāma, akatañca akatatoti sakaladivasaṃ idaṃ nāma kammaṃ katvā āgatānaṃ, upaḍḍhadivasaṃ idaṃ nāma kammaṃ katvā āgatānaṃ, nikkammānaṃ gehe nisinnānaṃ idaṃ nāma dātuñca evañca kātuṃ vaṭṭatīti evaṃ jānissāma. Gilānakānañca balābalanti sace hi gilānakāle tesaṃ bhesajjabhojanādīni datvā rogaṃ phāsuṃ na karonti, ‘‘ime arogakāle amhe yaṃ icchanti, taṃ kārenti. Gilānakāle atthi bhāvampi no na jānantī’’ti virattarūpā pacchā kiccāni na karonti, dukkaṭāni vā karonti. Tasmā nesaṃ balābalaṃ ñatvā dātabbañca kātabbañca jānissāmāti evaṃ tumhehi sikkhitabbanti dasseti. Khādanīyaṃ bhojanīyañcassāti khādanīyañca bhojanīyañca assa antojanassa. Paccaṃsenāti paṭilabhitabbena aṃsena, attano attano laddhabbakoṭṭhāsānurūpenāti attho. Saṃvibhajissāmāti dassāma. Sampādessāmāti sampādayissāma.

“なされたことをなされたと知り、なされなかったことをなされなかったと知ろう(Katañca katato jānissāma, akatañca akatatoti)”とは、一日中これこれの仕事をして戻ってきた者に、あるいは半日これこれの仕事をして戻ってきた者に、あるいは仕事をせず家に座っていた者に、これこれのものを与え、あるいはこれこれのことをなすのが適当であると、そのように知ることである。“病人の強弱(Gilānakānañca balābalaṃ)”については、もし病の時に彼らに薬や食事などを与えて病を癒やし楽にさせなければ、“この主人たちは、自分たちが健康な時には望む仕事をさせるが、病の時には自分たちの安否さえ知らない”と言って、心が離れ、後に用事をなさないか、あるいは粗略に行う。それゆえ、彼らの体力の有無(強弱)を知って、与えるべきものやなすべきことを知ろう、というように、あなた方は修行すべきであるということを示している。“彼の(家の人々の)ための硬食と軟食(Khādanīyaṃ bhojanīyañcassā)”とは、その家の中にいる人々のための硬食(食べ応えのある食物)と軟食(主食となる食物)のことである。“分け前をもって(Paccaṃsena)”とは、得られるべき分け前によって、つまり、各自が得るべき配分に応じて、という意味である。“分かち合おう(Saṃvibhajissāma)”とは、与えようということである。“備えよう(Sampādessāma)”とは、整えようということである。

Adhuttīti [Pg.20] purisadhuttasurādhuttatāvasena adhuttiyo. Athenīti atheniyo acoriyo. Asoṇḍīti surāsoṇḍatādivasena asoṇḍiyo.

“放蕩せぬ者(Adhuttī)”とは、男遊びや酒の放蕩をしないことである。“盗まぬ者(Athenī)”とは、盗みをしない(非窃盗)ことである。“溺れぬ者(Asoṇḍī)”とは、酒に溺れることなどがないことである。

Evaṃ suttantaṃ niṭṭhapetvā idāni gāthāhi kūṭaṃ gaṇhanto yo naṃ bharati sabbadātiādimāha. Tattha bharatīti posati paṭijaggati. Sabbakāmaharanti sabbakāmadadaṃ. Sotthīti suitthī. Evaṃ vattatīti ettakaṃ vattaṃ pūretvā vattati. Manāpā nāma te devāti nimmānaratī devā. Te hi icchiticchitaṃ rūpaṃ māpetvā abhiramaṇato nimmānaratīti ca manāpāti ca vuccantīti.

このように経の解説を終えて、今、偈(詩)によって結論をまとめ、“常に彼(夫)を養う者(Yo naṃ bharati sabbadā)”などを説かれた。そこにおいて、“養う(Bharati)”とは、育み、世話をすることである。“あらゆる望みを運ぶ(Sabbakāmaharaṃ)”とは、あらゆる望みを与えるということである。“安らかな(Sotthī)”とは、安泰な女性のことである。“そのように振る舞う(Evaṃ vattaṃ pūretvā vattati)”とは、これほどの務め(vatta)を満たして振る舞うということである。“愛想(意にかなう者)という名のそれら神々(Manāpā nāma te devā)”とは、化楽天(Nimmānaratī)の神々のことである。彼らは自分の望む通りの姿を変化させて楽しむことから、“化楽天”とも“意にかなう者(Manāpā)”とも呼ばれる、という意味である。

4. Sīhasenāpatisuttavaṇṇanā

4. シーハ将軍経の注釈。

34. Catutthe sandiṭṭhikanti sāmaṃ passitabbakaṃ. Dāyakoti dānasūro. Na so saddhāmattakeneva tiṭṭhati, pariccajitumpi sakkotīti attho. Dānapatīti yaṃ dānaṃ deti, tassa pati hutvā deti, na dāso, na sahāyo. Yo hi attanā madhuraṃ bhuñjati, paresaṃ amadhuraṃ deti, so dānasaṅkhātassa deyyadhammassa dāso hutvā deti. Yo yaṃ attanā bhuñjati, tadeva deti, so sahāyo hutvā deti. Yo pana attanā yena kenaci yāpeti, paresaṃ madhuraṃ deti, so pati jeṭṭhako sāmī hutvā deti. Tādisaṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘dānapatī’’ti.

34. 四つ目の経において、“現世的な(Sandiṭṭhika)”とは、自ら見ることができるもののことである。“施者(Dāyaka)”とは、施しにおいて勇気ある者(施勇)である。彼は単なる信仰心だけでとどまらず、手放すこともできる、という意味である。“布施の主(Dānapati)”とは、布施を与える際に、その布施の主となって与えるのであり、奴隷としてではなく、友人としてでもない。すなわち、自分は美味しいものを食べ、他人に美味しくないものを与える者は、布施という施物(deyyadhamma)の奴隷となって与えているのである。自分が食べるものをそのまま与える者は、施物の友人となって与えているのである。しかし、自分はどのようなものであっても質素なもので済ませ、他人に美味しいものを与える者は、施物の主、年長者、主人となって与えているのである。そのような者を指して“布施の主(Dānapati)”と言われたのである。

Amaṅkubhūtoti na nittejabhūto. Visāradoti ñāṇasomanassappatto. Sahabyataṃ gatāti sahabhāvaṃ ekībhāvaṃ gatā. Katāvakāsāti yena kammena tattha avakāso hoti, tassa katattā katāvakāsā. Taṃ pana yasmā kusalameva hoti, tasmā katakusalāti vuttaṃ. Modareti modanti pamodanti. Asitassāti anissitassa tathāgatassa. Tādinoti tādilakkhaṇaṃ pattassa.

“うろたえることなく(Amaṅkubhūto)”とは、威光を失うことなく、ということである。“自信に満ちた(Visārado)”とは、智と喜悦に達していることである。“交わり(同行)に達した(Sahabyataṃ gatā)”とは、共にある状態、一体となった状態に達したということである。“機会を得た(Katāvakāsā)”とは、どのような業(kamma)によってその天界での機会が生じるか、その業をなしたことによって機会を得た者のことである。それは善業(kusala)に他ならないため、“善をなした者(katakusalā)”と言われる。“喜ぶ(Modareti/Modanti)”とは、大いに喜ぶということである。“執着なき(Asitassa)”とは、渇愛に依存しない如来のことである。“如実なる(Tadinoti)”とは、如なる相(tādilakkhaṇa)に達した方のことである。

5. Dānānisaṃsasuttavaṇṇanā

5. 布施の功徳経の注釈。

35. Pañcame gihidhammā anapagato hotīti akhaṇḍapañcasīlo hoti. Sataṃ dhammaṃ anukkamanti sappurisānaṃ mahāpurisānaṃ dhammaṃ anukkamanto[Pg.21]. Santo naṃ bhajantīti sappurisā buddhapaccekabuddhatathāgatasāvakā etaṃ bhajanti.

35. 五つ目の経において、“在家の法を離れない者となる(Gihidhammā anapagato hoti)”とは、欠けることのない五戒を持つ者となるということである。“善人の法に従う(Sataṃ dhammaṃ anukkamanti)”とは、善人であり偉大な人である人々の教えに順うということである。“静かなる者たちは彼に親しむ(Santo naṃ bhajanti)”とは、善人である仏陀、辟支仏、如来の弟子たちが、その施者に親しみ近づくということである。

6. Kāladānasuttavaṇṇanā

6. 適時の布施経の注釈。

36. Chaṭṭhe kāladānānīti yuttadānāni, pattadānāni anucchavikadānānīti attho. Navasassānīti aggasassāni. Navaphalānīti ārāmato paṭhamuppannāni aggaphalāni. Paṭhamaṃ sīlavantesu patiṭṭhāpetīti paṭhamaṃ sīlavantānaṃ datvā pacchā attanā paribhuñjati. Vadaññūti bhāsitaññū. Kālena dinnanti yuttappattakālena dinnaṃ. Anumodantīti ekamante ṭhitā anumodanti. Veyyāvaccanti kāyena veyyāvaṭikakammaṃ karonti. Appaṭivānacittoti anukkaṇṭhitacitto. Yattha dinnaṃ mahapphalanti yasmiṃ ṭhāne dinnaṃ mahapphalaṃ hoti, tattha dadeyya.

36. 第六の経において、“時宜に適った布施(kāladānāni)”とは、適切な布施、ふさわしい布施という意味である。“新穀(navasassāni)”とは、最上の穀物のことである。“新果(navaphalāni)”とは、園から最初に生じた最上の果実のことである。“まず戒ある人々に安住させる(paṭhamaṃ sīlavantesu patiṭṭhāpeti)”とは、まず持戒者に与えて、その後に自ら享受することをいう。“語を知る者(vadaññū)”とは、請う者の言葉の意味を知る者である。“時にかなって与えられた(kālena dinnaṃ)”とは、適切な時に与えられたことをいう。“随喜する(anumodanti)”とは、傍らに立って共に喜ぶことである。“奉仕(veyyāvaccaṃ)”とは、身体をもって奉仕の作業を行うことである。“屈することのない心(appaṭivānacitto)”とは、倦むことのない心のことである。“与えられたものが大きな果報となる場所(yattha dinnaṃ mahapphalanti)”とは、大きな果報をもたらすであろうその場所に、布施をすべきであるということである。

7. Bhojanasuttavaṇṇanā

7. 食物経の注釈。

37. Sattame āyuṃ detīti āyudānaṃ deti. Vaṇṇanti sarīravaṇṇaṃ. Sukhanti kāyikacetasikasukhaṃ. Balanti sarīrathāmaṃ. Paṭibhānanti yuttamuttappaṭibhānaṃ.

37. 第七の経において、“寿命を与える(āyuṃ deti)”とは、寿命という布施を与えることである。“色(vaṇṇa)”とは、身体の美色である。“楽(sukha)”とは、身心の安楽である。“力(bala)”とは、身体の活力である。“弁才(paṭibhāna)”とは、適切で自由な知恵のことである。

8. Saddhasuttavaṇṇanā

8. 信経の注釈。

38. Aṭṭhame anukampantīti anuggaṇhanti. Khandhimāva mahādumoti khandhasampanno mahārukkho viya. Manorame āyataneti ramaṇīye samosaraṇaṭṭhāne. Chāyaṃ chāyatthikā yantīti chāyāya atthikāva chāyaṃ upagacchanti. Nivātavuttinti nīcavuttiṃ. Atthaddhanti kodhamānathaddhatāya rahitaṃ. Soratanti soraccena sucisīlena samannāgataṃ. Sakhilanti sammodakaṃ.

38. 第八の経において、“慈しむ(anukampanti)”とは、助け育てることである。“幹のある大樹のように(khandhimāva mahādumo)”とは、幹を備えた大樹のように、という意味である。“麗しい場所において(manorame āyatane)”とは、喜ばしい集会の場所において、という意味である。“日陰を求める者が日陰に行くように(chāyaṃ chāyatthikā yanti)”とは、日陰を求める者が日陰に赴くことである。“謙虚な振る舞い(nivātavutti)”とは、へりくだった生き方のことである。“頑なでない(atthaddha)”とは、怒りや慢心による強情さがないことである。“柔和な(sorata)”とは、柔和で清らかな戒を備えていることである。“親しみやすい(sakhila)”とは、和やかに喜ばせることである。

9. Puttasuttavaṇṇanā

9. 息子経の注釈。

39. Navame bhato vā no bharissatīti amhehi thaññapāyanahatthapādavaḍḍhanādīhi bhato paṭijaggito amhe mahallakakāle hatthapādadhovana-nhāpanayāgubhattadānādīhi bharissati. Kiccaṃ vā no karissatīti attano kammaṃ ṭhapetvā amhākaṃ rājakulādīsu uppannaṃ kiccaṃ gantvā karissati[Pg.22]. Kulavaṃso ciraṃ ṭhassatīti amhākaṃ santakaṃ khettavatthuhiraññasuvaṇṇādiṃ avināsetvā rakkhante putte kulavaṃso ciraṃ ṭhassati, amhehi vā pavattitāni salākabhattādīni anupacchinditvā pavattessati, evampi no kulavaṃso ciraṃ ṭhassati. Dāyajjaṃ paṭipajjissatīti kulavaṃsānurūpāya paṭipattiyā attānaṃ dāyajjārahaṃ karonto amhākaṃ santakaṃ dāyajjaṃ paṭipajjissati. Dakkhiṇaṃ anuppadassatīti pattidānaṃ katvā tatiyadivasato paṭṭhāya dānaṃ anuppadassati.

39. 第九の経において、“養われた彼は、我らを養うだろう(bhato vā no bharissatīti)”とは、我らによって授乳や手足の成長を助けることなどで養われ育てられた息子が、我らが老いた時に、手足を洗う、入浴させる、粥や米飯を与えるなどの世話をして養うだろう、という意味である。“我らの務めを果たすだろう(kiccaṃ vā no karissatīti)”とは、自らの仕事を置いて、我らのために王宮などで生じた用務を赴いて果たすだろう、ということである。“家系が長く続くだろう(kulavaṃso ciraṃ ṭhassatīti)”とは、我らの所有する田畑、宅地、金銀などを滅ぼすことなく、息子が守るならば、家系は長く続くだろう。あるいは、我らによって行われてきた籤飯などの布施を絶やすことなく続けるならば、そのようにしても我らの家系は長く続くだろう、という意味である。“相続を受け継ぐだろう(dāyajjaṃ paṭipajjissatīti)”とは、家系にふさわしい行いによって、自らを相続に値するものとし、我らの財産の相続を受けるだろう、ということである。“供養を捧げるだろう(dakkhiṇaṃ anuppadassatīti)”とは、功徳の回向を行い、三日目から布施を捧げるだろう、という意味である。

Santo sappurisāti imasmiṃ ṭhāne mātāpitūsu sammā paṭipattiyā santo sappurisāti veditabbā. Pubbe katamanussaranti mātāpitūhi paṭhamataraṃ kataguṇaṃ anussarantā. Ovādakārīti mātāpitūhi dinnassa ovādassa kattā. Bhataposīti yehi bhato, tesaṃ posako. Pasaṃsiyoti diṭṭheva dhamme mahājanena pasaṃsitabbo hoti.

“静かなる善き人々(santo sappurisā)”とは、この箇所では父母に対して正しく振る舞うことで煩悩を静めた善き人々と知るべきである。“以前なされたことを思い起こし(pubbe katamanussaraṃ)”とは、父母によって最初になされた恩徳を思い起こすことである。“教えを守る者(ovādakārī)”とは、父母によって与えられた教誡を実践する者のことである。“養う者を養う(bhataposī)”とは、自らを養ってくれた人々を養う者のことである。“称賛されるべき者(pasaṃsiyo)”とは、現世において多くの人々によって称賛されるべき者のことである。

10. Mahāsālaputtasuttavaṇṇanā

10. 大サーラ樹の息子経の注釈。

40. Dasame mahāsālāti mahārukkhā. Sākhāpattapalāsena vaḍḍhantīti khuddakasākhāhi ca pattasaṅkhātena ca palāsena vaḍḍhanti. Araññasminti agāmake padese. Brahāvaneti mahāvane aṭaviyaṃ. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.

40. 第十の経において、“大サーラ(mahāsālā)”とは、大きな樹木のことである。“枝や葉や青葉とともに成長する(sākhāpattapalāsena vaḍḍhantī)”とは、小枝や、葉と呼ばれる青葉とともに成長することである。“林の中に(araññasminti)”とは、村のない場所に、という意味である。“広大な森に(brahāvane)”とは、大きな森の密林に、という意味である。残りの部分は、すべての箇所において明白な意味である。

Sumanavaggo catuttho.

第四のスマナ品、終わる。

5. Muṇḍarājavaggo

5. ムンダ王品。

1. Ādiyasuttavaṇṇanā

1. アーディヤ経の注釈。

41. Pañcamassa paṭhame bhogānaṃ ādiyāti bhogānaṃ ādātabbakāraṇāni. Uṭṭhānavīriyādhigatehīti uṭṭhānasaṅkhātena vīriyena adhigatehi. Bāhābalaparicitehīti bāhubalena sañcitehi. Sedāvakkhittehīti sedaṃ avakkhipetvā uppāditehi. Dhammikehīti dhammayuttehi. Dhammaladdhehīti dasakusalakammaṃ akopetvā laddhehi. Pīṇetīti pīṇitaṃ [Pg.23] thūlaṃ karoti. Sesamettha catukkanipāte vuttanayeneva veditabbaṃ. Dutiyaṃ uttānatthameva.

41. 第五の最初の経において、“富の取得(bhogānaṃ ādiyā)”とは、富を得るための理由のことである。“精進の努力によって得られた(uṭṭhānavīriyādhigatehī)”とは、努力と呼ばれる精進によって得られた、という意味である。“腕の力で集められた(bāhābalaparicitehī)”とは、腕力によって蓄えられた、という意味である。“汗を流して生み出された(sedāvakkhittehī)”とは、汗を流して得られた、という意味である。“法にかなった(dhammikehī)”とは、法に適った、という意味である。“法によって得られた(dhammaladdhehī)”とは、十善業道を損なうことなく、正当に得られた、という意味である。“満足させる(pīṇetī)”とは、満ち足らせ、豊かにすることをいう。残りの部分は、ここでは四集で述べられた方法と同じように知るべきである。第二(の経)は、明白な意味である。

3. Iṭṭhasuttavaṇṇanā

3. イッタ経の注釈。

43. Tatiye āyusaṃvattanikā paṭipadāti dānasīlādikā puññapaṭipadā. Sesesupi eseva nayo. Atthābhisamayāti atthassa abhisamāgamena, atthappaṭilābhenāti vuttaṃ hoti.

43. 第三の経において、“長寿をもたらす行い(āyusaṃvattanikā paṭipadā)”とは、布施や戒などの福徳の行いのことである。残りの箇所も、この方法に準じる。“目的の達成(atthābhisamayā)”とは、目的の成就によって、目的を手に入れることによって、と言われているのである。

4. Manāpadāyīsuttavaṇṇanā

4. 好適物施与経の注釈。

44. Catutthe uggoti guṇehi uggatattā evaṃladdhanāmo. Sālapupphakaṃ khādanīyanti catumadhurayojitena sālipiṭṭhena kataṃ sālapupphasadisaṃ khādanīyaṃ. Tañhi paññāyamānavaṇṭapattakesaraṃ katvā jīrakādisambhārayutte sappimhi pacitvā sappiṃ vinivattetvā kolumbe pūretvā gandhavāsaṃ gāhāpetvā pidahitvā lañchetvā ṭhapitaṃ hoti. Taṃ so yāguṃ pivitvā nisinnassa bhagavato antarabhatte dātukāmo evamāha. Paṭiggahesi bhagavāti desanāmattametaṃ, upāsako pana taṃ bhagavato ca pañcannañca bhikkhusatānaṃ adāsi. Yathā ca taṃ, evaṃ sūkaramaṃsādīnipi. Tattha sampannakolakanti sampannabadaraṃ. Sūkaramaṃsanti madhurarasehi badarehi saddhiṃ jīrakādisambhārehi yojetvā pakkaṃ ekasaṃvaccharikasūkaramaṃsaṃ. Nibbattatelakanti vinivattitatelaṃ. Nāliyasākanti sālipiṭṭhena saddhiṃ madditvā jīrakādisaṃyutte sappimhi pacitvā catumadhurena yojetvā vāsaṃ gāhāpetvā ṭhapitaṃ nāliyasākaṃ. Netaṃ bhagavato kappatīti ettha akappiyaṃ upādāya kappiyampi na kappatīti vuttaṃ, seṭṭhi pana sabbampi taṃ āharāpetvā rāsiṃ katvā yaṃ yaṃ akappiyaṃ, taṃ taṃ antarāpaṇaṃ pahiṇitvā kappiyaṃ upabhogaparibhogabhaṇḍaṃ adāsi. Candanaphalakaṃ nātimahantaṃ dīghato aḍḍhateyyaratanaṃ, tiriyaṃ diyaḍḍharatanaṃ, sāravarabhaṇḍattā pana mahagghaṃ ahosi. Bhagavā taṃ paṭiggahetvā khaṇḍākhaṇḍikaṃ chedāpetvā bhikkhūnaṃ añjanapisanatthāya dāpesi.

44. 第四の経において、“ウッガ(uggo)”とは、徳によって卓越していることから、このように名づけられた者である。“サーラの花の形をした菓子(sālapupphakaṃ khādanīyaṃ)”とは、四蜜を混ぜたサリ米の粉で作られた、サーラの花に似た菓子のことである。それは、萼や花弁や雄蕊を精巧に作り、ジラなどの香料を入れた澄ましバターで揚げ、余分なバターを切り、鉢に満たし、香りをつけ、蓋をして封印して置かれたものである。その長者は、粥を飲み終えて座しておられた世尊に、食事の合間に献じようとして、このように言った。“世尊は受け取られた(paṭiggahesi bhagavā)”という言葉は、説法としての表現にすぎず、実際には、その居士は世尊と五百人の比丘たちに献じたのである。それと同様に、豚肉なども調理された。“完熟したナツメ入りの(sampannakolakaṃ)”とは、熟したナツメを入れたという意味である。“豚肉(sūkaramaṃsaṃ)”とは、甘味のあるナツメとともに、ジラなどの香料を混ぜて調理された一歳の豚の肉である。“油がにじみ出た(nibbattatelakaṃ)”とは、油が分離して戻ったという意味である。“ナーリヤの野菜(nāliyasākaṃ)”とは、サリ米の粉とともに練り、ジラなどの香料を入れた澄ましバターで揚げ、四蜜を混ぜて香りをつけたナーリヤ菜である。“これは世尊にはふさわしくありません(netaṃ bhagavato kappatī)”という箇所については、不適当なものを指して、適当なものであってもふさわしくないと言われたのである。しかし長者は、それらすべてを持ってこさせ、不適当なものは市場へ送り、適当な生活用品を布施した。“白檀の板(candanaphalakaṃ)”は、あまり大きくなく、長さは二半肘、幅は一半肘であったが、最上の材であったため非常に高価であった。世尊はそれを受け取り、細かく切らせて、比丘たちに眼薬を挽くために与えられた。

Ujjubhūtesūti [Pg.24] kāyavācācittehi ujukesu. Chandasāti pemena. Cattantiādīsu pariccāgavasena cattaṃ. Muttacāgatāya muttaṃ. Anapekkhacittatāya cittena na uggahitanti anuggahītaṃ. Khettūpameti viruhanaṭṭhena khettasadise.

“直き人々(ujjubhūtesū)”とは、身口意において正直な人々のことである。“愛心をもって(chandasāti)”とは、慈愛をもって、という意味である。“捨てられた(catta)”等の言葉において、“捨てられた”とは、完全に放棄することによるものである。“解放された布施(mutta)”とは、執着なく布施することである。“執着のない心ゆえに心で掴まないことを、不執着(anuggahīta)という”。“田にたとえられる(khettūpame)”とは、成長させるという意味において田に似ていることである。

Aññataraṃ manomayanti suddhāvāsesu ekaṃ jhānamanena nibbattaṃ devakāyaṃ. Yathādhippāyoti yathājjhāsayo. Iminā kiṃ pucchati? Tassa kira manussakāle arahattatthāya ajjhāsayo ahosi, taṃ pucchāmīti pucchati. Devaputtopi arahattaṃ pattatāya taggha me bhagavā yathādhippāyoti āha. Yattha yatthūpapajjatīti tīsu vā kulasampattīsu chasu vā kāmasaggesu yattha yattha uppajjati, tattha tattha dīghāyu yasavā hotīti. Pañcamaṃ catukkanipāte vuttanayeneva veditabbaṃ. Chaṭṭhasattamāni uttānatthāneva.

“ある意成(aññataraṃ manomayaṃ)”とは、浄居天(スッダーヴァーサ)において、禅定の心によって生じた一つの天の集団のことである。“意向のままに(yathādhippāyo)”とは、意の向かうところに従うことである。これによって何を問うているのか? その(ウッガ)神子が人間であった時に、阿羅漢果のために抱いていた意向について、私は問おう、と考えた上で問うているのである。その神子もまた、阿羅漢果に到達していたため、“世尊よ、確かに私の意向の通りです”と答えたのである。“どこに生まれても(yattha yatthūpapajjati)”とは、三種の家柄の成就、あるいは六つの欲界天のどこに生まれても、その至る所で長寿であり、名声(眷属)を得るということである。第五の経は、四集において説かれた方法によって知るべきである。第六と第七の経は、意味が明白である。

8. Alabbhanīyaṭhānasuttavaṇṇanā

8. 得がたき処経(アラッバニーヤ・ターナ・スッタ)の解説

48. Aṭṭhame alabbhanīyānīti aladdhabbāni, na sakkā labhituṃ. Ṭhānānīti kāraṇāni. Jarādhammaṃ mā jīrīti yaṃ mayhaṃ jarāsabhāvaṃ, taṃ mā jīratu. Sesapadesupi eseva nayo. Nacchādeyyāti na rucceyya. Abbuhīti nīhari.

48. 第八(の経)において、“得がたきもの(alabbhanīyāni)”とは、得ることができないもの、得ることが不可能なもののことである。“処(ṭhānāni)”とは、原因(事柄)のことである。“老いる性質のものが老いないように(jarādhammaṃ mā jīrī)”とは、“私の持つ老いの性質が、老いることがないように”ということである。残りの句についても同様である。“喜ばない(nacchādeyya)”とは、好まないということである。“抜き去った(abbuhī)”とは、取り出したということである。

Yatoti yasmiṃ kāle. Āpadāsūti upaddavesu. Na vedhatīti na kampati nānusocati. Atthavinicchayaññūti kāraṇatthavinicchaye kusalo. Purāṇanti nibbikāratāya porāṇakameva. Jappenāti vaṇṇabhaṇanena. Mantenāti mahānubhāvamantaparivattanena. Subhāsitenāti subhāsitakathanena. Anuppadānenāti satassa vā sahassassa vā dānena. Paveṇiyā ti kulavaṃsena vā, ‘‘idaṃ amhākaṃ paveṇiyā āciṇṇaṃ, idaṃ anāciṇṇa’’nti evaṃ paveṇikathanenāti attho. Yathā yathā yattha labhetha atthanti etesu jappādīsu yena yena yattha yattha ṭhāne jarādhammādīnaṃ ajīraṇatādiatthaṃ labheyya. Tathā tathā tattha parakkameyyāti tena tena tasmiṃ tasmiṃ ṭhāne parakkamaṃ kareyya. Kammaṃ daḷhanti vaṭṭagāmikammaṃ mayā thiraṃ katvā āyūhitaṃ, svāhaṃ idāni kinti karomīti evaṃ paccavekkhitvā adhivāseyyāti.

“それゆえ(yato)”とは、その時に。“災難において(āpadāsu)”とは、災厄において。“動じない(na vedhati)”とは、震えず、憂えないことである。“利義の決定を知る(atthavinicchayaññū)”とは、原因と結果(利義)の決定に巧みなことである。“古の(purāṇaṃ)”とは、変じることのない、古くからの(不変の)ことである。“念誦によって(jappenā)”とは、称賛の言葉を述べることによって。“呪文によって(mantenā)”とは、威力ある呪文を唱えることによって。“善説によって(subhāsitenā)”とは、善き言葉を語ることによって。“施与によって(anuppadānenā)”とは、百や千の財を与えることによって。“伝統によって(paveṇiyā vā)”とは、家系(の伝統)によって、すなわち“これは我々の伝統として習わしとされていること、これは習わしでないこと”というように、家系の伝統を説き示すこと、という意味である。“どこでどのように利益を得られるなら(yathā yathā yattha labhetha atthaṃ)”とは、これら念誦などのうち、どのような方法で、どのような場合において、老いる性質のものが老いないといった利益を得られる(のであれば)ということである。“そのようにそこで精進すべきである(tathā tathā tattha parakkameyyā)”とは、その方法で、その場合において、精進をなすべきであるということである。“業は強固である(kammaṃ daḷhaṃ)”とは、輪廻に赴かせる業が私によって強固になされ、積み上げられた(のであるから)、今、私はどうすべきか、このように省察して、受け入れる(耐え忍ぶ)べきである。第八の経、終了。

9. Kosalasuttavaṇṇanā

9. コーサラ経の解説

49. Navame [Pg.25] upakaṇṇaketi kaṇṇamūle. Dummanoti duṭṭhumano. Pattakkhandhoti patitakkhandho. Pajjhāyantoti cintayanto. Appaṭibhānoti nippaṭibhāno hutvā. Sesaṃ heṭṭhā vuttanayameva.

49. 第九(の経)において、“耳もとで(upakaṇṇake)”とは、耳の根元で。“意気消沈して(dummano)”とは、心の状態が悪くなって。“肩を落として(pattakkhandho)”とは、項(うなじ)を垂れて。“思案して(pajjhāyanto)”とは、考え込んで。“言葉に詰まって(appaṭibhāno)”とは、返答ができない状態になって、ということである。残りは既述の方法と同じである。

10. Nāradasuttavaṇṇanā

10. ナーラダ経の解説

50. Dasame ajjhomucchitoti adhiomucchito gilitvā pariniṭṭhapetvā gahaṇasabhāvāya atirekamucchāya taṇhāya samannāgato. Mahaccā rājānubhāvenāti mahatā rājānubhāvena, aṭṭhārasahi senīhi parivārito mahatiyā rājiddhiyā pāyāsīti attho. Tagghāti ekaṃsatthe nipāto, ekaṃseneva sokasallaharaṇoti attho. Iti rājā imaṃ ovādaṃ sutvā tasmiṃ ṭhito dhammena samena rajjaṃ kāretvā saggaparāyaṇo ahosi.

50. 第十(の経)において、“溺れて(ajjhomucchito)”とは、過度に惑わされ、飲み込まれ、執着する性質の、過剰な眩惑と渇愛を具えていることである。“大きな王の威力をもって(mahaccā rājānubhāvenā)”とは、大いなる王の威力により、十八種の軍勢に囲まれ、偉大な王の超常的な力(神変)をもって赴いた、という意味である。“確かに(tagghā)”という語は、確実(一説)の意味で用いられる直説法(ニパータ)である。確実(一説)に“悲しみの矢を抜くもの”であるという意味である。このようにムンダ王は、この教えを聞いて、それに安住し、法に従い公平に国を治めて、天界を死後の行く先とした。

Muṇḍarājavaggo pañcamo.

第五、ムンダ王品(ムンダラージャ・ヴァッガ)。

Paṭhamapaṇṇāsakaṃ niṭṭhitaṃ.

第一の五十経篇(パタマ・パンナーサカ)、終了。

2. Dutiyapaṇṇāsakaṃ

2. 第二の五十経篇(ドゥティヤ・パンナーサカ)。

(6) 1. Nīvaraṇavaggo

(六) 1. 蓋品(ニーヴァラナ・ヴァッガ)。

1. Āvaraṇasuttavaṇṇanā

1. 蓋経(アーヴァラナ・スッタ)の解説。

51. Dutiyassa [Pg.26] paṭhame āvaraṇavasena āvaraṇā. Nīvaraṇavasena nīvaraṇā. Ceto ajjhāruhantīti cetaso ajjhāruhā. Vipassanāpaññañca maggapaññañca uppattinivāraṇaṭṭhena dubbalaṃ karontīti paññāya dubbalīkaraṇā. Yā vā etehi saddhiṃ vokiṇṇā paññā uppajjati, taṃ dubbalaṃ karontītipi paññāya dubbalīkaraṇā. Abalāyāti pañcanīvaraṇapariyonaddhattā apagatabalāya. Uttari vā manussadhammā alamariyañāṇadassanavisesanti dasakusalakammapathasaṅkhātā manussadhammā uttari ariyabhāvaṃ kātuṃ samatthaṃ ñāṇadassanavisesaṃ. Hārahārinīti haritabbaṃ harituṃ samatthā. Naṅgalamukhānīti mātikāmukhāni. Tāni hi naṅgalasarikkhakattā naṅgalehi ca khatattā naṅgalamukhānīti vuccanti.

51. 第二(の五十経篇)の第一(の経)において、遮る(āvaraṇa)という性質から“蓋(āvaraṇā)”と呼ばれる。余すところなく防ぐ(nīvaraṇa)という性質から“障(nīvaraṇā)”と呼ばれる。心に上り詰め、圧倒するので“心の圧倒者(ceto ajjhāruhā)”と呼ばれる。ヴィパッサナーの智慧と道の智慧が生じるのを妨げるという意味で、それらを弱くするので“智慧を弱めるもの(paññāya dubbalīkaraṇā)”と呼ばれる。あるいは、これら(の五蓋)と共に生じる智慧を、弱くしてしまうので“智慧を弱めるもの”と呼ばれる。“力のない(abalāyā)”とは、五つの蓋に覆われているために、力が失われていることである。“人間を超えた法、聖なる知見の卓越した境地(uttari vā manussadhammā alamariyañāṇadassanavisesaṃ)”とは、十善業道と称される人間としての法を超えた、聖者の状態を成し遂げることができる卓越した知見のことである。“運び去るもの(hārahārinī)”とは、運ばれるべき(岸にある)草や木などを運び去ることができる(激流)のことである。“水路の口(naṅgalamukhāni)”とは、灌漑用の溝の口のことである。それらは、犂(からすき)に似ていること、また犂によって作られたものであることから、“犂の口(naṅgalamukhāni)”と呼ばれる。

Evameva khoti ettha sotaṃ viya vipassanāñāṇaṃ daṭṭhabbaṃ, ubhato naṅgalamukhānaṃ vivaraṇakālo viya chasu dvāresu saṃvarassa vissaṭṭhakālo, majjhenadiyā rukkhapāde koṭṭetvā palālatiṇamattikāhi āvaraṇe kate udakassa vikkhittavisaṭabyādiṇṇakālo viya pañcahi nīvaraṇehi pariyonaddhakālo, evaṃ āvaraṇe kate vihatavegassa udakassa tiṇapalālādīni parikaḍḍhitvā samuddaṃ pāpuṇituṃ asamatthakālo viya vipassanāñāṇena sabbākusale viddhaṃsetvā nibbānasāgaraṃ pāpuṇituṃ asamatthakālo veditabbo. Sukkapakkhe vuttavipallāsena yojanā kātabbā. Imasmiṃ sutte vaṭṭavivaṭṭaṃ kathitaṃ. Dutiyaṃ uttānatthameva.

“それと同様に(evameva kho)”という箇所において、水の流れのようにヴィパッサナーの智慧を見るべきである。両方の水路の口を開ける時のように、六つの感官における制戒(守護)を解いた時を見るべきである。川の真ん中に木を打ち込み、厚い草や泥で遮った時に、水が四方に飛び散り、広がり、失われてしまう時のように、五つの蓋に覆われた時を見るべきである。このように遮られた時に、勢いを失った水が草や藁などを押し流して海にたどり着くことができない時のように、ヴィパッサナーの智慧によってすべての不善法を打ち破り、涅槃という海に到達することができない時であると知るべきである。白分(善き側)においては、説かれた内容の反対の意味で解釈(相応)をなすべきである。この経では、輪廻(vaṭṭa)と輪廻の解脱(vivaṭṭa)が説かれている。第二の経は、意味が明白である。

3. Padhāniyaṅgasuttavaṇṇanā

3. 精進の構成要素経(パダーニヤンガ・スッタ)の解説。

53. Tatiye padhāniyaṅgānīti padhānaṃ vuccati padahanabhāvo, padhānamassa atthīti padhāniyo, padhāniyassa bhikkhuno aṅgānīti padhāniyaṅgāni. Saddhoti saddhāya samannāgato. Saddhā panesā āgamasaddhā adhigamasaddhā okappanasaddhā pasādasaddhāti catubbidhā. Tattha sabbaññubodhisattānaṃ saddhā, abhinīhārato paṭṭhāya āgatattā āgamasaddhā nāma. Ariyasāvakānaṃ [Pg.27] paṭivedhena adhigatattā adhigamasaddhā nāma. Buddho dhammo saṅghoti vutte acalabhāvena okappanaṃ okappanasaddhā nāma. Pasāduppatti pasādasaddhā nāma. Idha okappanasaddhā adhippetā. Bodhinti catumaggañāṇaṃ. Taṃ suppaṭividdhaṃ tathāgatenāti saddahati. Desanāsīsameva cetaṃ, iminā pana aṅgena tīsupi ratanesu saddhā adhippetā. Yassa hi buddhādīsu pasādo balavā, tassa padhānavīriyaṃ ijjhati.

53. 第三(の経)において、“精進の構成要素(padhāniyaṅgāni)”という言葉について、努力する状態を“精進(padhāna)”と言う。精進(努力)を持つ者を“精進者(padhāniya)”と言い、その精進する比丘の構成要素(原因)であるから、“精進の構成要素”と言う。“信(saddho)”とは、信仰を具えていることである。さて、この信(saddhā)には、伝承信(āgama-saddhā)、証得信(adhigama-saddhā)、確信(okappana-saddhā)、清浄信(pasāda-saddhā)の四種類がある。その中で、一切知の菩薩たちの信は、発願の時から受け継がれてきたものであるから“伝承信”と呼ばれる。聖なる弟子たちの信は、四聖諦を貫徹して覚ったことによって得られたものであるから“証得信”と呼ばれる。“仏・法・僧”と説かれた時に、揺るぎない状態で確信する(深く信じ入る)ことを“確信”と言う。清らかな喜びが生じることを“清浄信”と言う。ここでは“確信”が意図されている。“悟り(bodhiṃ)”とは、四つの道(四道)の智慧のことである。それを“如来によってよく貫徹して覚られた”と信じるのである。これは説法の主題(主要な言葉)であるが、この構成要素によって、三宝すべてに対する信が意図されている。実際、仏などに対して清浄な信が強い者には、瞑想への努力である“精進のエネルギー”が成就するのである。

Appābādhoti arogo. Appātaṅkoti niddukkho. Samavepākiniyāti samavipākiniyā. Gahaṇiyāti kammajatejodhātuyā. Nātisītāya nāccuṇhāyāti atisītalaggahaṇiko hi sītabhīruko hoti, accuṇhaggahaṇiko uṇhabhīruko, tesaṃ padhānaṃ na ijjhati, majjhimaggahaṇikassa ijjhati. Tenāha – majjhimāya padhānakkhamāyāti. Yathābhūtaṃ attānaṃ āvikattāti yathābhūtaṃ attano aguṇaṃ pakāsetā. Udayatthagāminiyāti udayañca atthañca gantuṃ paricchindituṃ samatthāya. Etena paññāsalakkhaṇapariggāhakaṃ udayabbayañāṇaṃ vuttaṃ. Ariyāyāti parisuddhāya. Nibbedhikāyāti anibbiddhapubbe lobhakkhandhādayo nibbijjhituṃ samatthāya. Sammā dukkhakkhayagāminiyāti tadaṅgavasena kilesānaṃ pahīnattā yaṃ dukkhaṃ khīyati, tassa dukkhassa khayagāminiyā. Iti sabbehipi imehi padehi vipassanāpaññāva kathitā. Duppaññassa hi padhānaṃ na ijjhati.

“アッパーバードー(appābādho)”とは、病がないこと(arogo)である。“アッパタンコー(appātaṅko)”とは、苦しみがないこと(niddukkho)である。“サマヴェーパーキニヤー(samavepākiniyā)”とは、等しく消化させること(samavipācaniyā)である。“ガハニヤー(gahaṇiyā)”とは、業生の火の要素(kammajatejodhātuyā)のことである。“極端に冷たすぎず、熱すぎず(nātisītāya nāccuṇhāyā)”という箇所について、極端に冷たい代謝を持つ者は寒さを恐れ、極端に熱い代謝を持つ者は暑さを恐れるため、彼らの精進(padhāna)は成就しないが、中程度の代謝を持つ者は成就する。それゆえ、“精進に適した中程度のものである”と言われる。“ありのままの自分を明らかにする者(yathābhūtaṃ attānaṃ āvikattā)”とは、ありのままに自分の欠点(aguṇa)を現す者のことである。“生滅に至る(udayatthagāminiyā)”とは、生起と滅尽を理解し、見極めることができることを意味する。これにより、五十の特性を把握する生滅の知(udayabbayañāṇa)が説かれている。“聖なる(ariyāyā)”とは、清浄であること。“貫通する(nibbedhikāyā)”とは、以前には貫かれなかった貪欲の集まりなどを貫くことができることを意味する。“正しく苦の滅尽に導く(sammā dukkhakkhayagāminiyā)”とは、部分的(tadaṅga)な排除によって煩悩が捨てられることで、滅していく苦しみを、その苦しみの滅尽へと導くことである。このように、これらすべての言葉によって、ヴィパッサナーの智慧(vipassanāpaññā)のみが説かれている。智慧のない者には、精進は成就しないからである。

4. Samayasuttavaṇṇanā

4. サマヤ・スッタ(時節経)の解説。

54. Catutthe padhānāyāti vīriyakaraṇatthāya. Na sukaraṃ uñchena paggahena yāpetunti na sakkā hoti pattaṃ gahetvā uñchācariyāya yāpetuṃ. Imasmimpi sutte vaṭṭavivaṭṭameva kathitaṃ.

54. 第四の(経)において、“精進のために(padhānāya)”とは、努力をすることのためである。“托鉢による糧で養うことは容易ではない(na sukaraṃ uñchena paggahena yāpetuṃ)”とは、鉢を持って托鉢の行(uñchācariyā)によって命を繋ぐことはできないということである。この経においても、輪廻(vaṭṭa)と解脱(vivaṭṭa)のみが説かれている。

5. Mātāputtasuttavaṇṇanā

5. マータープッタ・スッタ(母子経)の解説。

55. Pañcame pariyādāya tiṭṭhatīti pariyādiyitvā gahetvā khepetvā tiṭṭhati. Ugghātitāti uddhumātā.

55. 第五の(経)において、“奪い尽くしてとどまる(pariyādāya tiṭṭhati)”とは、使い果たし、掴み、尽きさせてとどまることである。“膨張した(ugghātitā)”とは、膨れ上がった(uddhumātā)状態のことである。

Asihatthenāti sīsacchedanatthāya asiṃ ādāya āgatenāpi. Pisācenāti khādituṃ āgatayakkhenāpi. Āsīdeti ghaṭṭeyya. Mañjunāti mudukena. Kāmoghavuḷhānanti kāmoghena vuḷhānaṃ kaḍḍhitānaṃ. Kālaṃ gati bhavābhavanti [Pg.28] vaṭṭakālaṃ gatiñca punappunabbhave ca. Purakkhatāti purecārikā purato gatāyeva. Ye ca kāme pariññāyāti ye paṇḍitā duvidhepi kāme tīhi pariññāhi parijānitvā. Caranti akutobhayāti khīṇāsavānaṃ kutoci bhayaṃ nāma natthi, tasmā te akutobhayā hutvā caranti. Pāraṅgatāti pāraṃ vuccati nibbānaṃ, taṃ upagatā, sacchikatvā ṭhitāti attho. Āsavakkhayanti arahattaṃ. Imasmiṃ sutte vaṭṭameva kathetvā gāthāsu vaṭṭavivaṭṭaṃ kathitaṃ.

“剣を手にした(asihatthenā)”とは、首を撥ねるために剣を持ってやって来た者に対しても、という意味である。“ピーサーチャ(pisācena)”とは、食べようとしてやって来た夜叉(yakkha)に対しても、という意味である。“迫る(āsīdeti)”とは、打ち当てることである。“マンジュ(mañjunā)”とは、穏やかな(mudukena)ことである。“欲の奔流に流された者(kāmoghavuḷhānaṃ)”とは、欲の激流(kāmoghena)によって流され、引きずられた者たちのことである。“時、行く末、種々の生(kālaṃ gati bhavābhavanti)”とは、輪廻の時と行く末、そして再度の生のことである。“先立てる(purakkhatā)”とは、先導者として前に進んだことである。“諸々の欲を遍知して(ye ca kāme pariññāyā)”とは、賢者たちが二種類の欲を三つの遍知(pariññā)によって見極めて、という意味である。“何ものも恐れず歩む(caranti akutobhayā)”とは、漏尽者(阿羅漢)にはいかなる理由による恐怖も存在しないため、彼らは何ものも恐れることなく歩むということである。“彼岸に達した(pāraṅgatā)”について、彼岸(pāra)とは涅槃(nibbāna)のことであり、そこに到達し、現証してとどまっているという意味である。“漏尽(āsavakkhayaṃ)”とは、阿羅漢果のことである。この経において、本行では輪廻(vaṭṭa)のみが説かれ、偈頌(gāthā)において輪廻と解脱(vivaṭṭa)の両方が説かれている。

6. Upajjhāyasuttavaṇṇanā

6. ウパッジャーヤ・スッタ(和尚経)の解説。

56. Chaṭṭhe madhurakajātoti sañjātagarubhāvo. Disā ca me na pakkhāyantīti catasso disā ca anudisā ca mayhaṃ na upaṭṭhahantīti vadati. Dhammā ca maṃ nappaṭibhantīti samathavipassanādhammāpi me na upaṭṭhahanti. Anabhirato ca brahmacariyaṃ carāmīti ukkaṇṭhito hutvā brahmacariyavāsaṃ vasāmi. Yena bhagavā tenupasaṅkamīti tassa kathaṃ sutvā ‘‘buddhaveneyyapuggalo aya’’nti taṃ kāraṇaṃ bhagavato ārocetuṃ upasaṅkami. Avipassakassa kusalānaṃ dhammānanti kusaladhamme avipassantassa, anesantassa agavesantassāti attho. Bodhipakkhiyānaṃ dhammānanti satipaṭṭhānādīnaṃ sattatiṃsadhammānaṃ.

56. 第六の(経)において、“倦怠を感じる(madhurakajātoti)”とは、重苦しさが生じていることである。“私には方角もわからず(disā ca me na pakkhāyantīti)”とは、東西南北の四方および四維が自分にははっきりしないと言っているのである。“法も私に現れず(dhammā ca maṃ nappaṭibhantīti)”とは、サマタ(止)とヴィパッサナー(観)の法も自分には現れないということである。“満足することなく清浄行を修める(anabhirato ca brahmacariyaṃ carāmīti)”とは、不満を感じながら(ukkaṇḍito)清浄行(brahmacariya)の生活を送っているということである。“世尊のところへ赴いた(yena bhagavā tenupasaṅkamīti)”とは、その(比丘の)言葉を聞いて、“この者は仏陀によって教化されるべき(buddhaveneyyapuggalo)者である”と考え、その事情を世尊に報告するために近づいたのである。“善法を観察しない者(avipassakassa kusalānaṃ dhammānaṃ)”とは、善き法を観察せず、求めず、探究しない者という意味である。“三十七道品(bodhipakkhiyānaṃ dhammānaṃ)”とは、四念処などの三十七の法のことである。

7. Abhiṇhapaccavekkhitabbaṭhānasuttavaṇṇanā

7. アビンハ・パッチャヴェーキッタッバターナ・スッタ(常に観察すべき五つの場所経)の解説。

57. Sattame jarādhammomhīti jarāsabhāvo amhi. Jaraṃ anatītoti jaraṃ anatikkanto, antojarāya eva carāmi. Sesapadesupi eseva nayo. Kammassakotiādīsu kammaṃ mayhaṃ sakaṃ attano santakanti kammassako amhi. Kammassa dāyādoti kammadāyādo, kammaṃ mayhaṃ dāyajjaṃ santakanti attho. Kammaṃ mayhaṃ yoni kāraṇanti kammayoni. Kammaṃ mayhaṃ bandhūti kammabandhu, kammañātakoti attho. Kammaṃ mayhaṃ paṭisaraṇaṃ patiṭṭhāti kammapaṭisaraṇo. Tassa dāyādo bhavissāmīti tassa kammassa dāyādo tena dinnaphalapaṭiggāhako bhavissāmīti attho. Yobbanamadoti yobbanaṃ ārabbha uppannamado. Sesesupi eseva nayo. Maggo sañjāyatīti lokuttaramaggo sañjāyati. Saṃyojanāni sabbaso pahīyantīti dasa saṃyojanāni sabbaso pahīyanti. Anusayā byantīhontīti satta anusayā vigatantā paricchinnā parivaṭumā [Pg.29] honti. Evamettha heṭṭhā pañcasu ṭhānesu vipassanā kathitā, imesu pañcasu lokuttaramaggo.

57. 第七の(経)において、“私は老いる性質である(jarādhammomhī)”とは、老いる自性(sabhāvo)であるということである。“老いを超えていない(jaraṃ anatīto)”とは、老いを乗り越えておらず、老いの中にのみ歩んでいるということである。残りの箇所についても同様の理屈である。“業を自らのものとし(kammassako)”などの箇所について、業は自分のもの(sakaṃ)であり、自分の所有物(santakaṃ)である。それゆえ“業を自らのものとする者”である。“業の相続人(kammassa dāyādo)”とは、業の後継者ということであり、業は私の世襲の財産(dāyajjaṃ)であるという意味である。“業を起源とし(kammayoni)”とは、業は私の原因(kāraṇa)であるということである。“業を親族とし(kammabandhu)”とは、業は私の親族(bandhu)であり、業という親類(ñātako)を持つという意味である。“業を拠り所とする(kammappaṭisaraṇo)”とは、業は私の拠り所(paṭisaraṇa)であり基礎(patiṭṭhā)であるということである。“その(業の)相続人となるであろう(tassa dāyādo bhavissāmīti)”とは、その業の後継者として、それによって与えられた果報を受け取る者になるであろうという意味である。“若さの驕り(yobbanamado)”とは、若さを対象として生じた慢心(mado)である。残りの箇所についても同様の理屈である。“道が生じる(maggo sañjāyathi)”とは、出世間道(lokuttaramaggo)が生じることである。“結縛(saṃyojana)が完全に断たれる”とは、十の結縛が完全に捨てられることである。“随眠(anusaya)が消滅する”とは、七つの随眠が尽き、制限され、遮断されることである。このように、ここでは初めの五つの箇所でヴィパッサナー(観)が説かれ、これらの五つにおいて出世間道が説かれている。

Idāni gāthāhi kūṭaṃ gaṇhanto byādhidhammātiādimāha. Tattha ñatvā dhammaṃ nirūpadhinti upadhirahitaṃ arahattamaggaṃ ñatvā. Sabbe made abhibhosmīti sabbe ime tayopi made adhibhaviṃ, atikkamma ṭhitosmīti attho. Nekkhammaṃ daṭṭhu khematoti pabbajjaṃ khemato disvā. Tassa me ahu ussāho, nibbānaṃ abhipassatoti tassa mayhaṃ nibbānaṃ abhipassantassa vāyāmo ahosi. Anivatti bhavissāmīti pabbajjato anivattiko bhavissāmi, brahmacariyavāsato anivattiko, sabbaññutaññāṇato anivattiko bhavissāmi. Brahmacariyaparāyaṇoti maggabrahmacariyaparāyaṇo. Iminā lokuttaro aṭṭhaṅgiko maggo kathitoti.

今や偈頌(gāthā)によって頂点を極めようとして、“病の性質...(byādhidhammā)”等の言葉を説かれた。その中で、“無執着(nirūpadhi)の法を知って”とは、依拠(upadhi)のない阿羅漢果(arahattadhamma)の法を知ってということである。“すべての驕りを克服した(sabbe made abhibhosmi)”とは、これら三つすべての驕りを圧倒し、超えて立っているという意味である。“出離を安穏と見て(nekkhammaṃ daṭṭhu khematoto)”とは、出家(pabbajja)を安全なものと見て、という意味である。“涅槃を見つめる私には、熱意が生じた(tassa me ahu ussāho, nibbānaṃ abhipassato)”とは、涅槃を見つめている私に、精進(vāyāmo)が生じたということである。“退転することはない(anivatti bhavissāmīti)”とは、出家から退くことはなく、清浄行の生活から退くことはなく、また一切知の智慧から退くことはないということである。“清浄行を究極の拠り所とする者(brahmacariyaparāyaṇo)”とは、道の清浄行を拠り所とする者のことである。これにより、出世間の八聖道(aṭṭhaṅgiko maggo)が説かれている。

8. Licchavikumārakasuttavaṇṇanā

8. リッチャヴィ・クマーラカ・スッタ(リッチャヴィの若者たちの経)の解説。

58. Aṭṭhame sajjāni dhanūnīti sajiyāni āropitadhanūni. Addasūti addasaṃsu. Bhavissanti vajjīti vaḍḍhissanti vajjirājāno. Apānubhāti avaḍḍhinissitā mānathaddhā. Pacchāliyaṃ khipantīti pacchato gantvā piṭṭhiṃ pādena paharanti. Raṭṭhikassātiādīsu raṭṭhaṃ bhuñjatīti raṭṭhiko. Pitarā dattaṃ sāpateyyaṃ bhuñjatīti pettaniko. Senāya pati jeṭṭhakoti senāpatiko. Gāmagāmaṇikassāti gāmānaṃ gāmaṇikassa, gāmasāmikassāti attho. Pūgagāmaṇikassāti gaṇajeṭṭhakassa. Kulesūti tesu tesu kulesu. Paccekādhipaccaṃ kārentīti paccekaṃ jeṭṭhakaṭṭhānaṃ kārenti. Kalyāṇena manasā anukampantīti sundarena cittena anuggaṇhanti. Khettakammantasāmantasabyohāreti ye ca attano khettakammantānaṃ sāmantā anantarakkhettasāmino, te ca rajjudaṇḍehi bhūmippamāṇaggāhake sabbohāre ca. Balipaṭiggāhikā devatāti kulappaveṇiyā āgatā ārakkhadevatā. Sakkarotīti tā devatā aggayāgubhattādīhi sakkaroti.

58. 第八の経において、“準備された弓(sajjāni dhanūni)”とは、整えられ、弦が張られた弓のことである。“見た(addasū)”とは、彼らが見たことを指す。“ヴァッジ族は[反映]するであろう(bhavissanti vajjī)”とは、ヴァッジの王たちが成長・発展することを意味する。“衰退する(apānubhā)”とは、成長せずに、慢心によって強情になることに依拠することを言う。“後ろから蹴る(pacchāliyaṃ khipanti)”とは、後ろから近づき、足で背中(または腰の辺り)を打つことである。“地方官(raṭṭhika)”等の箇所において、“国(raṭṭha)を享受する”ゆえに地方官(raṭṭhiko)と言う。父から与えられた財産を享受するゆえに、世襲財産享受者(pettaniko)と言う。軍の主、すなわち長であるゆえに軍司令官(senāpatiko)と言う。“村の首領(gāmagāmaṇikassa)”とは、村々における指導者、すなわち村の主という意味である。“集団の首領(pūgagāmaṇikassa)”とは、群衆の長のことである。“諸々の家において(kulesu)”とは、それぞれの家々においてという意味である。“個別の支配を行う(paccekādhipaccaṃ kārenti)”とは、それぞれが指導的な立場に就くことを指す。“善良な心で憐れむ(kalyāṇena manasā anukampanti)”とは、優れた心で助け導くことである。“農作業の近隣者や実務官(khettakammantasāmantasabyohāre)”とは、自分の農地のすぐ隣にいる土地の所有者たち、および縄や杖を用いて土地の測量を行う実務官たちのことである。“供物を受け取る神々(balipaṭiggāhikā devatā)”とは、家系(血筋)に従って伝わってきた守護神のことである。“崇める(sakkaroti)”とは、それらの神々を、最上の粥や飯などをもって供養することを言う。

Kiccakaroti uppannānaṃ kiccānaṃ kārako. Ye cassa anujīvinoti ye ca etaṃ upanissāya jīvanti. Ubhinnañceva atthāyāti ubhinnampi hitatthāya paṭipanno hotīti attho. Pubbapetānanti paralokagatānaṃ. Diṭṭhe dhamme ca jīvatanti ye ca diṭṭhe dhamme [Pg.30] jīvanti. Iti padadvayenāpi atītapaccuppanne ñātayo dasseti. Vittisañjananoti tuṭṭhijanano. Gharamāvasanti gharāvāsaṃ vasanto. Pujjo hoti pasaṃsiyoti pūjetabbo ca pasaṃsitabbo ca hotīti.

“義務を果たす(kiccakaro)”とは、生じた諸々の用務を行う者のことである。“彼に依存して生きる者たち(ye cassa anujīvino)”とは、その(高貴な)家を頼りにして生活する人々のことである。“両者の利益のために(ubhinnañceva atthāya)”とは、亡くなった親族と現在生きている親族、その両者の幸福と利益のために実践するという意味である。“先に亡くなった者たち(pubbapetānaṃ)”とは、他界した者たちのことである。“現世で生きている者たち(diṭṭhe dhamme ca jīvataṃ)”とは、今この世界で生きている者たちのことである。このように二つの語によって、過去と現在の親族を示している。“喜びを生じさせる(vittisañjanano)”とは、満足感を生じさせることである。“家で生活する(gharamāvasanti)”とは、在家の生活を営むことである。“供養されるべきであり、称賛されるべきである(pujjo hoti pasaṃsiyo)”とは、供養に値し、称賛に値する者となることである。

9-10. Vuḍḍhapabbajitasuttadvayavaṇṇanā

九、十。老いたる出家者の二つの経の註釈。

59-60. Navame nipuṇoti saṇho sukhumakāraṇaññū. Ākappasampannoti samaṇākappena sampanno. Dasame padakkhiṇaggāhīti dinnovādaṃ padakkhiṇato gaṇhanto. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

五十九、六十。第九の経において、“巧みな(nipuṇo)”とは、穏やかで、微細な道理を知る者のことである。“威儀が整った(ākappasampanno)”とは、修行者としての振る舞いを備えていることである。第十の経において、“恭しく受け取る(padakkhiṇaggāhī)”とは、与えられた教えを、尊重して(右回りに敬うように)受け入れることである。残りの箇所は、すべてにおいて明白である。

Nīvaraṇavaggo paṭhamo.

第一、蓋(がい)の節(ニーヴァラナ・ヴァッガ)完。

(7) 2. Saññāvaggo

(七)第二、想の節(サンニャー・ヴァッガ)。

1-2. Saññāsuttadvayavaṇṇanā

一、二。想の二つの経の註釈。

61-62. Dutiyassa paṭhame mahapphalāti vipākaphalena mahapphalā. Vipākānisaṃseneva mahānisaṃsā. Amatogadhāti nibbānapatiṭṭhā. Sabbaloke anabhiratisaññāti sabbasmiṃ tedhātusannivese loke ukkaṇṭhitassa uppajjanakasaññā. Dutiyaṃ uttānatthameva.

六十一、六十二。第二の節の第一の経において、“大きな果報(mahapphalā)”とは、異熟(報い)としての果報において大きな果報があることである。異熟の功徳そのものにおいて“大きな功徳(mahānisaṃsā)”がある。 “不死に沈潜する(amatogadhā)”とは、涅槃を拠り所とすることである。“一切世界における不歓喜の想(sabbaloke anabhiratisaññā)”とは、三界のあらゆる構成要素としての世界に対して、嫌悪を感じる修行者に生じる想のことである。第二の経は、意味が明白である。

3-4. Vaḍḍhasuttadvayavaṇṇanā

三、四。ヴァッダ(増大)の二つの経の註釈。

63-64. Tatiye varādāyīti uttamassa varassa ādāyako. Sesamettha catutthe ca uttānatthamevāti.

六十三、六十四。第三の経において、“最上のものを与える者(varādāyī)”とは、最高で称賛すべき徳を受け取る者のことである。これと第四の経における残りの箇所は、意味が明白である。

5. Sākacchasuttavaṇṇanā

5. 対話の経(サーカッチャ・スッタ)の註釈。

65. Pañcame alaṃsākacchoti sākacchāya yutto. Āgataṃ pañhanti pucchitaṃ pañhaṃ. Byākattā hotīti vissajjitā hoti.

65. 第五の経において、“対話にふさわしい(alaṃsākaccho)”とは、共に議論し質問し合うのに適していることである。“来たれる問い(āgataṃ pañhaṃ)”とは、問われた問題のことである。“解説者となる(byākattā hoti)”とは、回答者となることである。

6. Sājīvasuttavaṇṇanā

6. 共住の経(サージィーヴァ・スッタ)の註釈。

66. Chaṭṭhe [Pg.31] alaṃsājīvoti sājīvāya yutto. Sājīvoti pañhapucchanañceva pañhavissajjanañca. Sabbepi hi sabrahmacārino pañhaṃ upajīvanti, tenetaṃ pañhapucchanavissajjanaṃ samānājīvatāya sājīvoti vuttaṃ. Kataṃ pañhanti abhisaṅkhataṃ pañhaṃ.

66. 第六の経において、“共住にふさわしい(alaṃsājīvo)”とは、共に生活するのに適していることである。“共住(sājīvo)”とは、問いを立てることと、問いに答えることの両方を含む。けだし、すべての梵行者たちは問いに依存して生きているからであり、それゆえに、この問いを立て回答することを、生活を共にすることとして“共住(sājīvo)”と言う。 “なされた問い(kataṃ pañhaṃ)”とは、構成された問題のことである。

7-10. Paṭhamaiddhipādasuttādivaṇṇanā

七〜十。第一の神足の経(パタマイッディパーダ・スッタ)等の註釈。

67-70. Sattame ussoḷhīti adhimattavīriyaṃ. Aṭṭhame attano bodhimaṇḍe paṭividdhe āgamanaiddhipāde kathetvā upari attanova cha abhiññā kathesīti. Navamadasamesu vipassanā kathitā. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

六十七〜七十。第七の経において、“熱意(ussoḷhī)”とは、過度の精進のことである。第八の経においては、自身の菩提道場(悟りの座)において証得された原因たる神足(じんそく)を説き、その上で、自分自身の六つの神通について説かれた。第九と第十の経においては、ヴィパッサナー(観)が説かれている。残りの箇所は、すべてにおいて明白である。

Saññāvaggo dutiyo.

第二、想の節(サンニャー・ヴァッガ)完。

(8) 3. Yodhājīvavaggo

(八)第三、戦士の節(ヨーダージィーヴァ・ヴァッガ)。

1. Paṭhamacetovimuttiphalasuttavaṇṇanā

1. 第一、心解脱の果の経(チェートーヴィムッティパラ・スッタ)の註釈。

71. Tatiyassa paṭhame yato kho, bhikkhaveti heṭṭhā vuttanayena vipassanaṃ vaḍḍhetvā arahattaṃ pattassa bhikkhuno idāni vaṇṇabhaṇanatthaṃ idaṃ āraddhaṃ. Tattha yato khoti yadā kho. Ukkhittapalighoti avijjāpalighaṃ ukkhipitvā apanetvā ṭhito. Saṃkiṇṇaparikhoti saṃsāraparikhaṃ saṃkiritvā vināsetvā ṭhito. Abbūḷhesikoti taṇhāsaṅkhātaṃ esikāthambhaṃ abbuyha luñcitvā ṭhito. Niraggaḷoti nīvaraṇakavāṭaṃ ugghāṭetvā ṭhito. Pannaddhajo pannabhāroti mānaddhajañca khandhābhisaṅkhārakilesabhārañca pātetvā otāretvā ṭhito. Visaṃyuttoti vaṭṭena visaṃyutto. Sesaṃ pāḷinayeneva veditabbaṃ. Ettāvatā bhagavatā maggena kilese khepetvā nirodhasayanavaragatassa nibbānārammaṇaṃ phalasamāpattiṃ appetvā viharato khīṇāsavassa kālo dassito.

71. 第三の節の第一の経において、“比丘たちよ、〜のとき(yato kho, bhikkhave)”という言葉は、下に述べられる方法でヴィパッサナーを増大させ、阿羅漢果に到達した比丘の功徳を讃えるために、今始められたものである。その中で、“〜のとき(yato kho)”とは、その時にという意味である。“閂を上げた者(ukkhittapaligho)”とは、無明という閂を持ち上げ、取り除いて留まっている者のことである。“堀を埋めた者(saṃkiṇṇaparikho)”とは、輪廻という堀を撒き散らして(埋めて)破壊して留まっている者のことである。“柱を抜いた者(abbūḷhesiko)”とは、渇愛と呼ばれる門柱を抜き去って留まっている者のことである。“横木のない者(niraggaḷo)”とは、五蓋という扉の横木を開放して留まっている者のことである。“旗を下ろし、重荷を下ろした者(pannaddhajo pannabhāro)”とは、慢心という旗を、また五蘊・行(ぎょう)・煩悩という重荷を投げ捨て、下ろして留まっている者のことである。“離れた者(visaṃyutto)”とは、輪廻の法と結びついていないことである。残りの言葉は、パーリ語の理法に従って理解されるべきである。これによって世尊は、道(マッガ)によって煩悩を滅尽し、滅尽という最上の休息(涅槃)に至り、涅槃を対象とする果等至(パラサマパッティ)に入って住む、漏尽者(阿羅漢)の状態を示されたのである。

Yathā hi dve nagarāni ekaṃ coranagaraṃ ekaṃ khemanagaraṃ. Atha ekassa mahāyodhassa evaṃ bhaveyya – ‘‘yāvimaṃ coranagaraṃ tiṭṭhati, tāva khemanagaraṃ bhayato [Pg.32] na muccati, coranagaraṃ anagaraṃ karissāmī’’ti sannāhaṃ katvā khaggaṃ gahetvā coranagaraṃ upasaṅkamitvā nagaradvāre ussāpite esikāthambhe khaggena chinditvā saddhiṃ dvārabāhāhi kavāṭaṃ bhinditvā palighaṃ ukkhipitvā pākāraṃ bhinditvā parikhaṃ vikiritvā nagarasobhatthāya ussite dhaje pātetvā nagaraṃ agginā jhāpetvā khemanagaraṃ pavisitvā pāsādaṃ āruyha ñātigaṇaparivuto surasabhojanaṃ bhuñjeyya. Evaṃ coranagaraṃ viya sakkāyo, khemanagaraṃ viya nibbānaṃ, mahāyodho viya yogāvacaro. Tassevaṃ hoti – ‘‘yāva sakkāyavaṭṭaṃ vaṭṭati, tāva dvattiṃsakammakāraṇāaṭṭhanavutirogapañcavīsatimahābhayehi parimuccanaṃ natthī’’ti. So mahāyodho sannāhaṃ viya sīlasannāhaṃ katvā paññākhaggaṃ gahetvā khaggena esikāthambhe viya arahattamaggena taṇhesikaṃ luñcitvā, so yodho sadvārabāhakaṃ nagarakavāṭaṃ viya pañcorambhāgiyasaṃyojanaaggaḷaṃ ugghāṭetvā, so yodho palighaṃ viya avijjāpalighaṃ ukkhipitvā, so yodho pākāraṃ bhindanto parikhaṃ viya kammābhisaṅkhāraṃ bhindanto jātisaṃsāraparikhaṃ vikiritvā, so yodho nagaraṃ sobhatthāya ussāpitaddhaje viya mānaddhaje pātetvā sakkāyanagaraṃ jhāpetvā, so yodho khemanagare uparipāsāde subhojanaṃ viya kilesaparinibbānanagaraṃ pavisitvā amataṃ nirodhārammaṇaṃ phalasamāpattisukhaṃ anubhavamāno kālaṃ vītināmeti.

ちょうど二つの町があるようなものである。一つは盗賊の町であり、一つは安穏な町である。そこで、ある一人の勇猛な戦士に次のような思いが生じたとする。“この盗賊の町が存在する限り、安穏な町は恐怖から逃れることができない。私はこの盗賊の町を町ではない状態(廃墟)にしよう”。彼は鎧(よろい)を身に着け、剣を手に取り、盗賊の町へと近づき、町の門に立てられた門柱(門の土台となる柱)を剣で切り倒し、門の脇柱とともに扉を打ち壊し、閂(かんぬき)を跳ね上げ、城壁を崩し、堀を埋め、町の装飾のために立てられた旗をなぎ倒し、町を火で焼き払い、安穏な町へと入り、宮殿に登って親族たちに囲まれながら、素晴らしい味の食事を楽しむようなものである。このように、盗賊の町とは“有身(五取蘊の集まり)”のようであり、安穏な町とは“涅槃”のようであり、勇猛な戦士とは“修行者(瑜伽行者)”のようである。その修行者に次のような思いが生じる。“この有身の輪転が続く限り、三十二種類の拷問や九十六種類の病、二十五の大きな恐怖から逃れることはできない”と。その勇猛な戦士が鎧を身に着けるように、戒の鎧を身に着け、知恵の剣を手に取り、剣で門柱を切り倒すように、阿羅漢道によって渇愛という門柱を抜き去り、その戦士が門の脇柱とともに町の扉を開くように、五下分結という閂(かんぬき)を外して開き、その戦士が閂を跳ね上げるように、無明という閂を跳ね上げ、その戦士が城壁を崩し堀を壊すように、業の集積(行)を打ち砕きながら、生存の輪転(輪廻)という堀を蹴散らし、その戦士が町の美観のために立てられた旗をなぎ倒すように、慢(高慢)という旗をなぎ倒して有身の町を焼き払い、その戦士が安穏な町の宮殿の上で素晴らしい食事を楽しむように、煩悩の滅尽という涅槃の町に入り、不死である滅(涅槃)を対象とした果等至(かとうじ)の楽を享受しながら、時を過ごすのである。

2. Dutiyacetovimuttiphalasuttavaṇṇanā

2. 第二心解脱果経の注釈

72. Dutiye aniccasaññāti khandhapañcakaṃ hutvā abhāvākārena aniccanti uppajjanakasaññā. Anicce dukkhasaññāti yadaniccaṃ, taṃ paṭipīḷanākārena dukkhanti uppajjanakasaññā. Dukkhe anattasaññāti yaṃ dukkhaṃ, taṃ avasavattanākārena anattāti uppajjanakasaññā. Sesaṃ heṭṭhā vuttanayameva. Imesu pana dvīsupi suttesu vipassanāphalaṃ nāma kathitanti.

72. 二番目の経において、“無常想(aniccasaññā)”とは、五つの蘊が生じた後に消滅するという“存在しない状態になる(無)”というあり方によって“無常である”と生じる想(認識)のことである。“無常における苦想”とは、無常であるものは、生滅によって絶えず圧迫されるというあり方によって“苦である”と生じる想のことである。“苦における無我想”とは、苦であるものは、自分の思い通りにならないというあり方によって“無我である”と生じる想のことである。残りの部分は、先に述べた通りである。なお、これら二つの経においては、ヴィパッサナーの力(あるいは果報)について説かれている。

3. Paṭhamadhammavihārīsuttavaṇṇanā

3. 第一法住経(だいいちほうじゅうきょう)の注釈

73. Tatiye divasaṃ atināmetīti divasaṃ atikkāmeti. Riñcati paṭisallānanti ekībhāvaṃ vissajjeti. Desetīti katheti pakāseti. Dhammapaññattiyāti [Pg.33] dhammassa paññāpanāya. Dhammaṃ pariyāpuṇātīti navaṅgavasena catusaccadhammaṃ pariyāpuṇāti vaḷañjeti katheti. Na riñcati paṭisallānanti ekībhāvaṃ na vissajjeti. Anuyuñjati ajjhattaṃ cetosamathanti niyakajjhatte cittasamādhiṃ āsevati bhāveti, samathakammaṭṭhāne yuttappayutto hoti.

73. 三番目の経において、“一日を過ごす(divasaṃ atināmeti)”とは、一日を経過させることである。“離独居(riñcati paṭisallānaṃ)”とは、独りでいること(独居)を捨てることである。“説く(deseti)”とは、語り、明らかにすることである。“法の設定(dhammapaññattiyā)”とは、他者に法を知らせるための設定によるものである。“法を修得する(dhammaṃ pariyāpuṇāti)”とは、九分教のあり方によって四聖諦の法を学び、用い、語ることである。“離独居せず(na riñcati paṭisallānaṃ)”とは、独りでいることを捨てないことである。“内なる心の静止に専念する(anuyuñjati ajjhattaṃ cetosamathaṃ)”とは、自らの内面において心の三昧を修習し、増大させることであり、止(サマタ)の修行(業処)に精進することである。

Hitesināti hitaṃ esantena. Anukampakenāti anukampamānena. Anukampaṃ upādāyāti anukampaṃ cittena pariggahetvā, paṭiccātipi vuttaṃ hoti. Kataṃ vo taṃ mayāti taṃ mayā ime pañca puggale desentena tumhākaṃ kataṃ. Ettakameva hi anukampakassa satthu kiccaṃ yadidaṃ aviparītadhammadesanā, ito paraṃ pana paṭipatti nāma sāvakānaṃ kiccaṃ. Tenāha – etāni bhikkhu rukkhamūlāni…pe… amhākaṃ anusāsanīti. Tattha ca rukkhamūlānīti iminā rukkhamūlasenāsanaṃ dasseti. Suññāgārānīti iminā janavivittaṭṭhānaṃ. Ubhayenāpi ca yogānurūpaṃ senāsanamācikkhati, dāyajjaṃ niyyāteti. Jhāyathāti ārammaṇūpanijjhānena aṭṭhatiṃsārammaṇāni, lakkhaṇūpanijjhānena ca aniccādito khandhāyatanādīni upanijjhāyatha, samathañca vipassanañca vaḍḍhethāti vuttaṃ hoti. Mā pamādatthāti mā pamajjittha. Mā pacchā vippaṭisārino ahuvatthāti ye hi pubbe daharakāle ārogyakāle sattasappāyādisampattikāle satthu sammukhībhāvakāle ca yonisomanasikāravirahitā rattindivaṃ maṅkulabhattā hutvā seyyasukhamiddhasukhamanuyuttā pamajjanti, te pacchā jarākāle rogakāle maraṇakāle vipattikāle satthu parinibbānakāle ca taṃ pubbe pamādavihāraṃ anussarantā sappaṭisandhikālakiriyañca bhāriyaṃ sampassamānā vippaṭisārino honti. Tumhe pana tādisā mā ahuvatthāti etamatthaṃ dassento āha – ‘‘mā pacchā vippaṭisārino ahuvatthā’’ti. Ayaṃ vo amhākaṃ anusāsanīti ayaṃ amhākaṃ santikā ‘‘jhāyatha mā pamādatthā’’ti tumhākaṃ anusāsanī, ovādoti vuttaṃ hoti.

“利益を願う者(hitesinā)”とは、利益(幸福)を求める者によることである。“憐れむ者(anukampakenā)”とは、慈しむ者によることである。“慈しみを抱いて(anukampaṃ upādāya)”とは、慈しみの心で包み込み、それに依って、という意味で説かれている。“それは私によって汝らのためになされた(kataṃ vo taṃ mayā)”とは、これら五種類の人物について説こうとした私(仏)によって、汝らのために、その法を説くというなすべき務めがなされたということである。誠に、慈しみ深い師(仏)の務めとは、この“不転倒な法の教示(正しい真理の説法)”をすること、ただそれだけである。この説法という務めの後に続く“実践(修行)”というものは、弟子たちの務めである。それゆえに、“比丘よ、これらは樹下の……(中略)……わが教えである”と説かれたのである。その中で“樹下の(rukkhamūlāni)”という言葉によって、樹の下の住処(樹下坐)を示している。“空き家(suññāgārāni)”という言葉によって、人々から離れた静かな場所を示している。また、これら両方の言葉によって、修行に適した住処を教え、遺産を授けているのである。“瞑想せよ(jhāyatha)”とは、対象(所縁)を凝視する“事所縁(アーランマヌーパニッジャーナ)”によって三十八種類の修行対象を、また、特徴(相)を凝視する“義相所縁(ラッカヌーパニッジャーナ)”によって無常などのあり方から五蘊や十二処などを凝視せよということであり、止(サマタ)と観(ヴィパッサナー)を増大させよ、という意味である。“怠ってはならない(mā pamādattha)”とは、不注意であってはならないということである。“後で後悔することのないようにせよ(mā pacchā vippaṭisārino ahuvattha)”について詳しく説明する。かつて若い時、あるいは健康な時、あるいは適切な食事などが満たされている時、あるいは師(仏)を目の当たりにしている時、如理作意(正しく心を向けること)を欠いたまま、昼夜を問わずトコジラミの餌(のように無価値)となって、睡眠の楽しみや微睡(まどろ)みの楽しみに耽って怠慢に過ごす者たちは、後に老いた時、あるいは病の時、あるいは死に際した時、あるいは逆境の時、あるいは師が完全に入滅された時に、かつてのその怠惰な生活を思い出し、また再び結生を伴う死という重荷を見て、後悔することになる。汝らはそのような者たちになってはならない。この意味を示すために、“後で後悔することのないようにせよ”と説かれたのである。“これが汝らへのわが教えである(ayaṃ vo amhākaṃ anusāsanī)”とは、私たちの元からの“瞑想せよ、怠ってはならない”というこの訓戒は、汝らへの戒めであり、教誡である、という意味である。

4. Dutiyadhammavihārīsuttavaṇṇanā

4. 第二法住経の注釈

74. Catutthe uttari cassa paññāya atthaṃ nappajānātīti tato pariyattito uttari tassa dhammassa sahavipassanāya maggapaññāya atthaṃ nappajānāti[Pg.34], cattāri saccāni na passati nappaṭivijjhatīti attho. Sesavāresupi eseva nayo. Evametesu dvīsupi suttesu bahussutabhikkhu vipassanākammiko sotāpanno sakadāgāmī anāgāmī khīṇāsavoti cha janā dhammavihārino nāmāti veditabbā.

74. 四番目の経において、“さらに、自らの知恵によってその意味を正しく知ることがない(uttari cassa paññāya atthaṃ nappajānāti)”とは、その教理(教え)の学習以上に、その法のヴィパッサナーを伴う道知(どうち)によって、その目的(四聖諦)を正しく理解しない、四聖諦を見ず、貫通(覚知)しない、という意味である。残りの箇所についても、同様の理屈である。このように、これら二つの経において、多聞の比丘、ヴィパッサナーに専念する比丘、預流者(よるしゃ)、一来者(いちらいしゃ)、不還者(ふげんしゃ)、漏尽者(ろじんしゃ:阿羅漢)の六人が、“法住(法の中に住む者)”と呼ばれることが知られるべきである。

5. Paṭhamayodhājīvasuttavaṇṇanā

5. 第一勇士経(戦士経)の注釈

75. Pañcame yodhājīvāti yuddhūpajīvino. Rajagganti hatthiassādīnaṃ pādappahārabhinnāya bhūmiyā uggataṃ rajakkhandhaṃ. Na santhambhatīti santhambhitvā ṭhātuṃ na sakkoti. Sahati rajagganti rajakkhandhaṃ disvāpi adhivāseti. Dhajagganti hatthiassadīnaṃ piṭṭhesu vā rathesu vā ussāpitānaṃ dhajānaṃ aggaṃ. Ussāraṇanti hatthiassarathānañceva balakāyassa ca uccāsaddamahāsaddaṃ. Sampahāreti samāgate appamattakepi pahāre. Haññatīti vihaññati vighātaṃ āpajjati. Byāpajjatīti vipattiṃ āpajjati, pakatibhāvaṃ jahati. Sahati sampahāranti dve tayo pahāre patvāpi sahati adhivāseti. Tameva saṅgāmasīsanti taṃyeva jayakkhandhāvāraṭṭhānaṃ. Ajjhāvasatīti sattāhamattaṃ abhibhavitvā āvasati. Kiṃ kāraṇā? Laddhapahārānaṃ pahārajagganatthañceva katakammānaṃ visesaṃ ñatvā ṭhānantaradānatthañca issariyasukhānubhavanatthañca.

75. 第五の経において、“yodhājīvā(戦士たち)”とは、戦争によって生計を立てる者たちのことである。“rajaggaṃ(塵の雲)”とは、象や馬などの足の打撃によって砕かれた地面から立ち上がった塵の塊のことである。“na santhambhatī(堪えられない)”とは、しっかりと留まることができないということである。“sahati rajaggaṃ(塵の雲に耐える)”とは、塵の塊を見ても、それに耐えるということである。“dhajaggaṃ(旗印)”とは、象や馬の背の上、あるいは戦車の上に立てられた旗の先端のことである。“ussāraṇaṃ(喚声)”とは、象・馬・戦車、および軍勢の上げる高い声、大きな声のことである。“sampahāreti(打撃を与える)”とは、戦場に到着して、わずかな打撃をも与えることである。“haññati(打たれる)”とは、悩まされ、苦難に陥ることである。“byāpajjati(変調をきたす)”とは、災厄に陥り、本来の状態を失うことである。“sahati sampahāraṃ(打撃に耐える)”とは、二、三の打撃を受けても、それに耐え忍ぶということである。“tameva saṅgāmasīsaṃ(その戦場の最前線)”とは、その勝利を収めた陣営の場所のことである。“ajjhāvasati(占拠する)”とは、七日間ほど圧倒してそこに留まることである。なぜ、七日間ほど圧倒して留まるのか。打撃を受けた戦士たちの傷の手当てをするため、また、手柄を立てた者たちの功績を知って官位(地位)を与えるため、そして主権の喜びを享受するためである。

Idāni yasmā satthu yodhājīvehi kiccaṃ natthi, imasmiṃ pana sāsane tathārūpe pañca puggale dassetuṃ idaṃ opammaṃ ābhataṃ. Tasmā te puggale dassento evameva khotiādimāha. Tattha saṃsīdatīti micchāvitakkasmiṃ saṃsīdati anuppavisati. Na sakkoti brahmacariyaṃ sandhāretunti brahmacariyavāsaṃ anupacchijjamānaṃ gopetuṃ na sakkoti. Sikkhādubbalyaṃ āvikatvāti sikkhāya dubbalabhāvaṃ pakāsetvā. Kimassa rajaggasminti kiṃ tassa puggalassa rajaggaṃ nāmāti vadati. Abhirūpāti abhirūpavatī. Dassanīyāti dassanayoggā. Pāsādikāti dassaneneva cittappasādāvahā. Paramāyāti uttamāya. Vaṇṇapokkharatāyāti sarīravaṇṇena ceva aṅgasaṇṭhānena ca. Ūhasatīti avahasati. Ullapatīti katheti. Ujjhagghatīti [Pg.35] pāṇiṃ paharitvā mahāhasitaṃ hasati. Uppaṇḍetīti uppaṇḍanakathaṃ katheti. Abhinisīdatīti abhibhavitvā santike vā ekāsane vā nisīdati. Dutiyapadepi eseva nayo. Ajjhottharatīti avattharati. Viniveṭhetvā vinimocetvāti gahitaṭṭhānato tassā hatthaṃ vinibbeṭhetvā ceva mocetvā ca. Sesamettha uttānatthamevāti. Imasmiṃ sutte vaṭṭavivaṭṭaṃ kathitaṃ.

今、師(仏陀)には戦士たちによる用事はないが、この聖教(仏教)において、そのような五人の人物を示すために、この比喩が引用された。それゆえ、それらの人物を示すために“evameva kho(このようにまさに)”等と説かれた。その中で、“saṃsīdatī(沈む)”とは、邪な思考(邪思惟)の中に沈み込み、入り込むことである。“na sakkoti brahmacariyaṃ sandhāretuṃ(清らかな行いを維持できない)”とは、中断することなく梵行の生活を守ることができないということである。“sikkhādubbalyaṃ āvikatvā(学習の弱さを明らかにして)”とは、戒学の弱い状態を露呈させて、ということである。“kimassa rajaggasmiṃ(彼の塵の雲とは何か)”とは、その人物にとって“塵の雲”とは何を指すのか、ということである。“abhirūpā(麗しい)”とは、容姿が端麗であること。“dassanīyā(見るに値する)”とは、見るに相応しいこと。“pāsādikā(心惹かれる)”とは、見るだけで心に清浄な喜びをもたらすこと。“paramāyā(最高の)”とは、優れた、ということ。“vaṇṇapokkharatāyā(容色と姿の美しさ)”とは、身体の色彩と、手足の形(形態)の両方のことである。“ūhasati(あざ笑う)”とは、軽蔑して笑うこと。“ullapati(話しかける)”とは、語りかけること。“ujjhagghati(高笑いする)”とは、手を叩いて大声で笑うこと。“uppaṇḍeti(からかう)”とは、ふざけた言葉を言うこと。“abhinisīdati(近くに座る)”とは、圧倒して(誘惑して)近くに、あるいは一つの座席に座ることである。第二の句においても、この方法(解釈)と同じである。“ajjhottharati(覆いかぶさる)”とは、圧倒することである。“viniveṭhetvā vinimocetvā(振りほどき、解き放って)”とは、掴まれた場所から、その女の手をねじ切り、また解放して、ということである。これ以外の箇所は、文意が明瞭である。この経では、流転(輪廻)と還滅(解脱)が説かれている。

6. Dutiyayodhājīvasuttavaṇṇanā

6. 第二戦士経の注釈(おわり)

76. Chaṭṭhe asicammaṃ gahetvāti asiñca cammañca gahetvā. Dhanukalāpaṃ sannayhitvāti dhanuñca sarakalāpañca sannayhitvā. Viyūḷhanti yuddhasannivesavesena ṭhitaṃ. Saṅgāmaṃ otaratīti mahāyuddhaṃ otarati. Ussahati vāyamatīti ussāhañca vāyāmañca karoti. Hanantīti ghātenti. Pariyāpādentīti pariyāpādayanti. Upalikkhantīti vijjhanti. Apanentīti sakasenaṃ gahetvā gacchanti. Apanetvā ñātakānaṃ nentīti sakasenaṃ netvā tato ñātakānaṃ santikaṃ nenti. Nīyamānoti attano gehaṃ vā sesañātisantikaṃ vā niyyamāno. Upaṭṭhahanti paricarantīti pahārasodhanavaṇakappanādīni karontā jagganti gopayanti.

76. 第六の経において、“asicammaṃ gahetvā(剣と盾を取って)”とは、剣と、皮で作られた盾を取って、ということである。“dhanukalāpaṃ sannayhitvā(弓と矢筒を身につけて)”とは、弓と矢の入った筒を装備して、ということである。“viyūḷhaṃ(陣を張った)”とは、軍陣の配置に従って配置された状態のことである。“saṅgāmaṃ otarati(戦場に赴く)”とは、大決戦の場へ降りていくことである。“ussahati vāyamati(奮闘し努力する)”とは、戦いにおける熱意と努力を行うことである。“hananti(殺す)”とは、殺害すること。“pariyāpādentī(命を奪う)”とは、命を終わらせることである。“upalikkhantī(傷つける)”とは、射抜くことである。“apanentī(連れ去る)”とは、自軍の中に連れて行くことである。“apanetvā ñātakānaṃ nentī(連れ去って親族のもとへ送る)”とは、自軍へ運んだ後、そこから親族の元へ送り届けることである。“nīyamāno(運ばれる)”とは、自分の家、あるいは他の親族の元へ運ばれるとき、ということである。“upaṭṭhahanti paricarantī(介抱し世話をする)”とは、傷口の洗浄や患部の温熱処置などを行いつつ、見守り、保護することである。

Arakkhiteneva kāyenāti arakkhitena kāyadvārena. Arakkhitāya vācāyāti arakkhitena vacīdvārena. Arakkhitena cittenāti arakkhitena manodvārena. Anupaṭṭhitāya satiyāti satiṃ supaṭṭhitaṃ akatvā. Asaṃvutehi indriyehīti manacchaṭṭhehi indriyehi apihitehi agopitehi. Rāgo cittaṃ anuddhaṃsetīti rāgo uppajjamānova samathavipassanācittaṃ dhaṃseti, dūre khipati. Rāgapariyuṭṭhitomhi, āvuso, rāgaparetoti ahaṃ, āvuso, rāgena ratto, rāgena anugato.

“arakkhiteneva kāyena(守られていない身体によって)”とは、守られていない身門(身体の働き)によって、ということ。“arakkhitāya vācāya(守られていない言葉によって)”とは、守られていない口門(言葉の働き)によって、ということ。“arakkhitena cittena(守られていない心によって)”とは、守られていない意門(心の働き)によって、ということである。“anupaṭṭhitāya satiyā(確立されていない念によって)”とは、気づき(サティ)をしっかりと確立させないことで、ということである。“asaṃvutehi indriyehi(守られていない感官によって)”とは、意を第六とする六つの感官が、閉じられず、守られていない状態のことである。“rāgo cittaṃ anuddhaṃseti(貪欲が心を破壊する)”とは、生じた貪欲そのものが、止(サマタ)と観(ヴィパッサナー)の心を破壊し、遠くへ投げ捨てるということである。“rāgapariyuṭṭhitomhi, āvuso, rāgapareto(友よ、私は貪欲に圧倒され、貪欲に支配されている)”とは、“友よ、私は貪欲に染まり、貪欲に従属している”ということである。

Aṭṭhikaṅkalūpamātiādīsu aṭṭhikaṅkalūpamā appassādaṭṭhena. Maṃsapesūpamā bahusādhāraṇaṭṭhena. Tiṇukkūpamā anudahanaṭṭhena. Aṅgārakāsūpamā mahābhitāpaṭṭhena. Supinakūpamā ittarapaccupaṭṭhānaṭṭhena. Yācitakūpamā tāvakālikaṭṭhena. Rukkhaphalūpamā sabbaṅgapaccaṅgapalibhañjanaṭṭhena. Asisūnūpamā adhikuṭṭanaṭṭhena. Sattisūlūpamā vinivijjhanaṭṭhena. Sappasirūpamā sāsaṅkasappaṭibhayaṭṭhena[Pg.36]. Ussahissāmīti ussāhaṃ karissāmi. Dhārayissāmīti samaṇabhāvaṃ dhārayissāmi. Abhiramissāmīti abhiratiṃ uppādessāmi na ukkaṇṭhissāmi. Sesamettha uttānatthameva. Imasmiṃ sutte vaṭṭavivaṭṭaṃ kathitanti.

“aṭṭhikaṅkalūpamā(骸骨の比喩)”等の箇所において、“骸骨の比喩”とは、味わい(楽しみ)が少ないという意味からである。“肉片の比喩(maṃsapesūpamā)”とは、多くの者と共有される(争いになる)という意味から。“草のたいまつの比喩(tiṇukkūpamā)”とは、焼き尽くすという意味から。“炭の火坑の比喩(aṅgārakāsūpamā)”とは、激しい苦痛を与えるという意味から。“夢の比喩(supinakūpamā)”とは、束の間の現れであるという意味から。“借品の比喩(yācitakūpamā)”とは、一時的なものであるという意味から。“果実の木の比喩(rukkhaphalūpamā)”とは、全ての肢体を損なうという意味から。“(肉を刻む)まな板の比喩(asisūnūpamā)”とは、切り刻まれる場所であるという意味から。“槍の穂先の比喩(sattisūlūpamā)”とは、貫かれるという意味から。“蛇の頭の比喩(sappasirūpamā)”とは、危惧と恐怖を伴うという意味からである。“ussahissāmi(努力しよう)”とは、精進しようということ。“dhārayissāmi(維持しよう)”とは、沙門の身分を保とうということ。“abhiramissāmi(楽しもう)”とは、強い喜びを生じさせ、嫌気がささないようにしようということである。これ以外の箇所は、文意が明瞭である。この経では、流転と還滅が説かれている。

7. Paṭhamaanāgatabhayasuttavaṇṇanā

7. 第一未来恐怖経の注釈(おわり)

77. Sattame āraññakenāti araññavāsinā. Appattassāti asampattassa jhānavipassanāmaggaphalappabhedassa visesassa pattiyā. Sesapadesupi eseva nayo. So mamassa antarāyoti so mama jīvitantarāyo ca brahmacariyantarāyo ca, puthujjanakālakiriyaṃ karontassa saggantarāyo ca maggantarāyo ca bhaveyya. Handāti vavassaggatthe nipāto. Vīriyaṃ ārabhāmīti duvidhampi vīriyaṃ karomi. Satthakāti satthaṃ viya sandhibandhanacchedakavātā. Vāḷehīti kakkhaḷehi. Māṇavehīti corehi. Katakammehi vā akatakammehi vāti ettha corikaṃ katvā nikkhantā katakammā nāma, corikaṃ kātuṃ gacchantā akatakammā nāma. Tattha katakammā kammassa nipphannattā sattānaṃ galalohitaṃ gahetvā devatānaṃ baliṃ karonti, akatakammā ‘‘evaṃ no kammaṃ nipphajjissatī’’ti paṭhamataraṃ karonti. Idaṃ sandhāya te maṃ jīvitā voropeyyunti vuttaṃ. Vāḷā amanussāti kakkhaḷā duṭṭhā yakkhādayo amanussā.

77. 第七の経において、“āraññakena(森の住人によって)”とは、森に住む者によって、ということである。“appattassa(到達していない)”とは、禅定・観・道・果の区別がある勝法に到達するために、ということである。残りの箇所においても、この方法(解釈)と同じである。“so mamassa antarāyo(それが私の障害となる)”とは、その(蛇やサソリなどが)私の命の障害となり、また梵行の障害となり、凡夫として死ぬ者にとって、天界への障害、あるいは道への障害になるだろうということである。“handa(さあ)”とは、努力するために心を放つ(決意する)意味で用いられる感嘆詞である。“vīriyaṃ ārabhāmi(精進を開始する)”とは、二種類の精進を行うことである。“satthakā(刃物のような)”とは、武器のように、関節の結合部を断ち切る風のことである。“vāḷehī(荒々しい者たちによって)”とは、残酷な者たちによって、ということ。“māṇavehī(賊たちによって)”とは、盗賊たちによって、ということである。“katakammehi vā akatakammehi vā(罪を犯した者、あるいはまだ犯していない者)”という箇所で、盗みを働いて出てきた賊を“罪を犯した者”と呼び、盗みを働こうとして行く賊を“まだ罪を犯していない者”と呼ぶ。その中で、罪を犯した者は、その行為が成就したために、生き物の喉の血を取って神々に供物(バリ)を捧げる。まだ罪を犯していない者は、“このように我々の行為が成就するように”と考えて、まず先に神々に供物を捧げる。このことを指して、“te maṃ jīvitā voropeyyuṃ(彼らが私の命を奪うかもしれない)”と説かれた。“vāḷā amanussā(荒々しい非人間)”とは、粗暴で他人の涙を流させる夜叉などの非人間のことである。

8. Dutiyaanāgatabhayasuttavaṇṇanā

8. 第二未来恐怖経の注釈(おわり)

78. Aṭṭhame purā maṃ so dhammo āgacchatīti yāva so dhammo maṃ na upagacchati, tāva ahaṃ puretarameva vīriyaṃ ārabhāmīti attho. Khīrodakībhūtāti khīrodakaṃ viya bhūtā ekībhāvaṃ upagatā. Piyacakkhūhīti mettacakkhūhi.

78. 第八の経において、“その法が私に来る前に”とは、その老いの法が私に至らないうちに、私はそれより先に精進を開始するという意味である。“乳水のようになった”とは、乳と水のように一体となったことを意味する。“慈愛に満ちた眼で”とは、慈(メッター)の眼によってということである。

9. Tatiyaanāgatabhayasuttavaṇṇanā

9. 第三の未来の恐怖の経の解説。

79. Navame dhammasandosā vinayasandosoti dhammasandosena vinayasandoso hoti. Kathaṃ pana dhammasmiṃ dussante vinayo dussati nāma? Samathavipassanādhammesu gabbhaṃ aggaṇhantesu pañcavidho vinayo na hoti[Pg.37], evaṃ dhamme dussante vinayo dussati. Dussīlassa pana saṃvaravinayo nāma na hoti, tasmiṃ asati samathavipassanā gabbhaṃ na gaṇhāti. Evaṃ vinayasandosenapi dhammasandoso veditabbo. Abhidhammakathanti sīlādiuttamadhammakathaṃ. Vedallakathanti vedapaṭisaṃyuttaṃ ñāṇamissakakathaṃ. Kaṇhadhammaṃ okkamamānāti randhagavesitāya upārambhapariyesanavasena kāḷakadhammaṃ okkamamānā. Apica duṭṭhacittena puggalaṃ ghaṭṭentāpi taṃ kaṇhadhammaṃ attano dahantāpi lābhasakkāratthaṃ kathentāpi kaṇhadhammaṃ okkamantiyeva.

79. 第九の経において、“法の濁りから律の濁りが生じる”とは、法(止観)の衰退によって、五種の律の衰退が起こるということである。いかにして法が衰えれば律が衰えるのか。止観の法において律の神髄を把握しなければ、五種の律は成り立たず、このように法が衰えれば律も衰える。また、戒のない者には律の慎み(三婆羅)がなく、それがないときは止観の神髄を把握できない。このように、律の濁りによっても法の濁りを知るべきである。“阿毘達磨の語”とは、戒などの優れた法の話を指す。“ヴェーダッラの語”とは、智慧の獲得に関する智慧の混じった話を指す。“黒い法に踏み込む”とは、欠点を探すことによって、汚れた法(不善)に踏み込むことである。また、悪意を持って人を攻撃したり、その黒い不善の法を自らに蓄えたり、利益や名声のために語ったりすることも、黒い法に踏み込むことである。

Gambhīrāti pāḷigambhīrā. Gambhīratthāti atthagambhīrā. Lokuttarāti lokuttaradhammadīpakā. Suññatāpaṭisaṃyuttāti khandhadhātuāyatanapaccayākārapaṭisaṃyuttā. Na aññā cittaṃ upaṭṭhapessantīti jānanatthāya cittaṃ na ṭhapessanti. Uggahetabbaṃ pariyāpuṇitabbanti uggahetabbe ca vaḷañjetabbe ca. Kavitāti silokādibandhanavasena kavīhi katā. Kāveyyāti tasseva vevacanaṃ. Bāhirakāti sāsanato bahiddhā ṭhitā. Sāvakabhāsitāti bāhirasāvakehi bhāsitā. Sesamettha heṭṭhā vuttanayattā suviññeyyattā ca uttānatthameva.

“深い”とは、聖典(パーリ)として深いことである。“深い意味”とは、意味が深いことである。“出世間の”とは、出世間の法を示すものである。“空に結びついた”とは、蘊・処・界・縁起に結びついたものである。“他の心(知るための心)を確立しない”とは、知るために心を置かないということである。“習得すべき、修めるべき”とは、学ぶべきこと、および実践すべきことについてである。“詩人によって作られた”とは、偈などの構成によって詩人たちによって作られたものである。“カヴェーヤ”とは、その(詩作の)別称である。“外部の”とは、教え(教団)の外にあることである。“弟子の語った”とは、教団外の異学の弟子たちによって語られたものである。これら第九の経において、以下は前述の通りであり、また意味が明白であるため、分かりやすいものである。

10. Catutthaanāgatabhayasuttavaṇṇanā

10. 第四の未来の恐怖の経の解説。

80. Dasame kalyāṇakāmāti sundarakāmā. Rasaggānīti uttamarasāni. Saṃsaṭṭhā viharissantīti pañcavidhena saṃsaggena saṃsaṭṭhā viharissanti. Sannidhikāraparibhoganti sannidhikatassa paribhogaṃ. Oḷārikampi nimittanti ettha pathaviṃ khaṇantopi khaṇāhīti āṇāpentopi pathaviyaṃ oḷārikaṃ nimittaṃ karoti nāma. Tiṇakaṭṭhasākhāpalāsaṃ chindantopi chindāti āṇāpentopi haritagge oḷārikaṃ nimittaṃ karoti nāma. Ājīvatthāya paṇṇanivāpaādīni gāhāpento phalāni ocinante vā ocināpentena vattabbameva natthi. Imesu catūsu suttesu satthārā sāsane vuddhiparihāni kathitāti.

80. 第十の経において、“善きものを望む”とは、優れたものを望むことである。“最上の味”とは、優れた味覚のことである。“混じり合って住む”とは、五種類の交わりによって混じり合って住むことである。“蓄えを用いる”とは、蓄積された食事や衣などを用いることである。“粗大な兆候”については、地面を掘ったり掘らせたりすることは、地において粗大な兆候を作ることである。草木や枝葉を切ったり切らせたりすることは、生の植物に対して粗大な兆候を作ることである。しかし、生活のために道具を持たせたり、果実を自ら摘んだり摘ませたりすることについては、粗大な兆候を作ることについて、言うまでもない。これら四つの経において、師(仏陀)は教えにおける繁栄と衰退を説かれたのである。

Yodhājīvavaggo tatiyo.

第三、ヨダージヴァ・ヴァッガ(戦士の章)終了。

(9) 4. Theravaggo

(九)第四、テーラ・ヴァッガ(長老の章)。

1. Rajanīyasuttavaṇṇanā

1. ラジャニーヤ・スッタ(染着の経)の解説。

81. Catutthassa [Pg.38] paṭhame rajanīyesūti rāgassa paccayesu ārammaṇesu. Sesesupi eseva nayo.

81. 第四の章の最初の経において、“染着すべきものにおいて”とは、貪欲の縁となる対象(所縁)において、ということである。残りの箇所も、これと同じ方法である。

2. Vītarāgasuttavaṇṇanā

2. ヴィータラーガ・スッタ(離欲の経)の解説。

82. Dutiye makkhīti guṇamakkhako. Paḷāsīti yugaggāhalakkhaṇena paḷāsena samannāgato.

82. 第二の経において、“恩を忘れる者”とは、他者の徳を塗りつぶす者のことである。“張り合う者”とは、対抗する性質を持つ対抗心を具備している者のことである。

3. Kuhakasuttavaṇṇanā

3. クハカ・スッタ(詐欺の経)の解説。

83. Tatiye kuhakoti tīhi kuhanavatthūhi samannāgato. Lapakoti lābhasannissitāya lapanāya samannāgato. Nemittikoti nimittakiriyakārako. Nippesikoti nippesanakatāya samannāgato. Lābhena ca lābhaṃ nijigīsitāti lābhena lābhagavesako. Sukkapakkho vuttavipallāsavasena veditabbo. Catutthaṃ uttānameva.

83. 第三の経において、“詐欺師”とは、三種の詐欺の手段を具備している者のことである。“おしゃべりな者”とは、利益に依存したお世辞を具備している者のことである。“予兆を示す者”とは、布施を得るための口実を作る者のことである。“追い詰める者”とは、施主を困らせる言葉を具備している者のことである。“利益によって利益を熱望する”とは、自らの利益によって他者の利益を探し求める者のことである。白分(善い側)については、述べられたことの反対として知るべきである。第四の経は、明白である。

5. Akkhamasuttavaṇṇanā

5. アッカマ・スッタ(不忍の経)の解説。

85. Pañcame akkhamo hoti rūpānanti rūpārammaṇānaṃ anadhivāsako hoti, tadārammaṇehi rāgādīhi abhibhuyyati. Eseva nayo sabbattha.

85. 第五の経において、“色(形)に耐えられない”とは、色の対象を堪え忍ぶことができないことであり、その対象による貪欲などに圧倒されることである。この方法はすべての箇所において同様である。

6. Paṭisambhidāppattasuttavaṇṇanā

6. パティサンビダー・パッタ・スッタ(無礙解を得た経)の解説。

86. Chaṭṭhe atthapaṭisambhidāppattoti pañcasu atthesu pabhedagataṃ ñāṇaṃ patto. Dhammapaṭisambhidāppattoti catubbidhe dhamme pabhedagataṃ ñāṇaṃ patto. Niruttipaṭisambhidāppattoti dhammaniruttīsu pabhedagataṃ ñāṇaṃ patto. Paṭibhānapaṭisambhidāppattoti tesu tīsu ñāṇesu pabhedagataṃ ñāṇaṃ patto. So pana tāni tīṇi ñāṇāneva jānāti, na tesaṃ kiccaṃ karoti. Uccāvacānīti mahantakhuddakāni. Kiṃkaraṇīyānīti iti kattabbāni.

86. 第六の経において、“義無礙解を得た”とは、五つの義において詳細にわたる智慧を得たということである。“法無礙解を得た”とは、四つの法において詳細にわたる智慧を得たということである。“詞無礙解を得た”とは、不変の性質を持つと言われるマガダ語の言葉において、詳細にわたる智慧を得たということである。“辯無礙解を得た”とは、それら三つの智慧において、詳細にわたる智慧を得たということである。しかし、彼はそれら三つの智慧を知ってはいるが、それらの働きをなすことはできない。“高いものと低いもの”とは、大きいものと小さいもののことである。“なすべきこと”とは、このように何をなすべきかと問うてなされることである。

7. Sīlavantasuttavaṇṇanā

7. シーラヴァンタ・スッタ(具戒の経)の解説。

87. Sattamaṃ [Pg.39] uttānatthameva. Sīlaṃ panettha khīṇāsavasīlameva, bāhusaccampi khīṇāsavabāhusaccameva, vācāpi khīṇāsavassa kalyāṇavācāva, jhānānipi kiriyajjhānāneva kathitānīti veditabbāni.

87. 第七の経は、明白な意味である。しかし、ここでの“戒”とは漏尽者(阿羅漢)の戒のみを指し、“多聞”も漏尽者の多聞のみを指し、“言葉”も漏尽者の善き言葉のみを指し、“禅定”も作用としての禅(唯作禅)のみを指していると知るべきである。

8. Therasuttavaṇṇanā

8. テーラ・スッタ(長老の経)の解説。

88. Aṭṭhame theroti thirabhāvappatto. Rattaññūti pabbajitadivasato paṭṭhāya atikkantānaṃ bahūnaṃ rattīnaṃ ñātā. Ñātoti paññāto pākaṭo. Yasassīti yasanissito. Micchādiṭṭhikoti ayāthāvadiṭṭhiko. Saddhammā vuṭṭhāpetvāti dasakusalakammapathadhammato vuṭṭhāpetvā. Asaddhamme patiṭṭhāpetīti akusalakammapathesu patiṭṭhāpeti.

88. 第八の経において、“長老”とは、安定した状態に達した者のことである。“古参”とは、出家した日から始まって、過ぎ去った多くの夜を知る者のことである。“高名な”とは、広く知られ有名なことである。“誉れある”とは、取り巻きに依存していることである。“邪見の者”とは、真実でない見解を持つ者のことである。“正法から遠ざけ”とは、十善業道の法から離れさせてということである。“邪法に安住させる”とは、不善業道の中に安住させるということである。

9. Paṭhamasekhasuttavaṇṇanā

9. 第一のセーカ・スッタ(有学の経)の解説。

89. Navame sekhassāti sikkhakassa sakaraṇīyassa. Parihānāyāti upariguṇehi parihānatthāya. Kammārāmatāti navakamme ramanakabhāvo. Bhassārāmatāti ālāpasallāpe ramanakabhāvo. Niddārāmatāti niddāyane ramanakabhāvo. Saṅgaṇikārāmatāti gaṇasaṅgaṇikāya ramanakabhāvo. Yathāvimuttaṃ cittaṃ na paccavekkhatīti yathā yaṃ cittaṃ vimuttaṃ, ye ca dosā pahīnā, guṇā ca paṭiladdhā, te paccavekkhitvā upariguṇapaṭilābhāya vāyāmaṃ na karotīti attho. Iti imasmiṃ sutte sattannaṃ sekhānaṃ upariguṇehi parihānikāraṇañca vuddhikāraṇañca kathitaṃ. Yañca nāma sekhassa parihānakāraṇaṃ, taṃ puthujjanassa paṭhamameva hotīti.

89. 第九の経において、“有学の”とは、修行中であり、なすべき務めがある者のことである。“衰退のために”とは、さらに上位の徳から失われることのためである。“仕事を好むこと”とは、新たな作業に喜ぶことである。“おしゃべりを好むこと”とは、対話に喜ぶことである。“眠りを好むこと”とは、眠ることに喜ぶことである。“交際を好むこと”とは、集団での交際に喜ぶことである。“解脱した通りに心を省みない”とは、どのような汚れから心が解脱したのか、どのような汚れが捨てられたのか、どのような徳が得られたのかを省みず、さらに上位の徳を得るために努力しないという意味である。このようにこの経では、七種の有学の者たちの、さらなる上位の徳からの衰退の原因と増進の原因が説かれている。そして、有学の者の衰退の原因となることは、凡夫にとっては、最初から衰退の原因となるのである。

10. Dutiyasekhasuttavaṇṇanā

10. 第二のセーカ・スッタ(有学の経)の解説。

90. Dasame viyattoti byatto cheko. Kiṃkaraṇīyesūti iti kattabbesu. Cetosamathanti samādhikammaṭṭhānaṃ. Ananulomikenāti sāsanassa ananucchavikena. Atikālenāti atipātova. Atidivāti divā vuccati majjhanhiko, taṃ atikkamitvā. Ābhisallekhikāti ativiya kilesasallekhikā. Cetovivaraṇasappāyāti cittavivaraṇasaṅkhātānaṃ samathavipassanānaṃ sappāyā. Appicchakathāti appicchā hothāti [Pg.40] kathanakathā. Santuṭṭhikathāti catūhi paccayehi santuṭṭhā hothāti kathanakathā. Pavivekakathāti tīhi vivekehi vivittā hothāti kathanakathā. Asaṃsaggakathāti pañcavidhena saṃsaggena asaṃsaṭṭhā hothāti kathanakathā. Vīriyārambhakathāti duvidhaṃ vīriyaṃ ārabhathāti kathanakathā. Sīlakathādīsu sīlaṃ ārabbha kathā sīlakathā. Samādhiṃ ārabbha, paññaṃ ārabbha, pañcavidhaṃ vimuttiṃ ārabbha, ekūnavīsatipaccavekkhaṇasaṅkhātaṃ vimuttiñāṇadassanaṃ ārabbha kathā vimuttiñāṇadassanakathā. Na nikāmalābhītiādīsu na icchiticchitalābhī, dukkhalābhī na vipulalābhīti attho. Sesaṃ uttānatthamevāti.

90. 第十の経において、“byattoti”とは“聡明な”“熟練した”という意味である。“kiṃkaraṇīyesūti”とは、“このように何をすべきか”と問うてなされるべき事柄についてである。“cetosamathanti”とは、三摩地の修行(止)のことである。“ananulomikenāti”とは、教え(サāsana)にふさわしくないという意味である。“atikālenāti”とは、あまりに早すぎる時のことである。“atidivāti”について、日中(divā)とは正午のことであり、ここでは正午を過ぎることを言う。“ābhisallekhikāti”とは、煩悩を極めて削ぎ落とすことである。“cetovivaraṇasappāyāti”とは、心の開顕と呼ばれる止観に適しているという意味である。“appicchakathā(少欲の話)”とは、“少欲でありなさい”という言葉による話である。“santuṭṭhikathā(知足の話)”とは、四つの資糧によって満足しなさいという話である。“pavivekakathā(遠離の話)”とは、三つの遠離(身・心・煩悩の遠離)によって離れていなさいという話である。“asaṃsaggakathā(不交際の話)”とは、五種の交わりから離れていなさいという話である。“vīriyārambhakathā(精進の話)”とは、二種の精進を始めなさいという話である。“sīlakathā”などの句において、戒(sīla)に基づいた話が戒の話であり、定、慧、五種の解脱、十九の省察による解脱知見に基づいた話が、解脱知見の話である。“na nikāmalābhī”などの句において、望むままに得られず、苦労せずに得られず、豊かに得られないという意味である。残りは明らかな意味である。以上で第十の経の解説を終わる。

Theravaggo catuttho.

第四の長老の節(テーラ・ヴァッガ)完結。

(10) 5. Kakudhavaggo

(10)5. カクダの節

1-2. Sampadāsuttadvayavaṇṇanā

1-2. 成就の二経(サンパダー・スッタ)の注釈

91-92. Pañcamassa paṭhame pañca sampadā missikā kathitā. Dutiye purimā catasso missikā, pañcamī lokikāva.

91-92. 第五の節の第一の経では、五つの成就(サンパダー)が混在して説かれている。第二の経では、前の四つが混在し、第五は世俗的なものとして説かれている。

3. Byākaraṇasuttavaṇṇanā

3. 宣言の経(ビャーカラナ・スッタ)の注釈

93. Tatiye aññābyākaraṇānīti arahattabyākaraṇāni. Mandattāti mandabhāvena aññāṇena. Momūhattāti atimūḷhabhāvena. Aññaṃ byākarotīti arahattaṃ pattosmīti katheti. Icchāpakatoti icchāya abhibhūto. Adhimānenāti adhigatamānena. Sammadevāti hetunā nayena kāraṇeneva.

93. 第三の経において、“aññābyākaraṇānīti”とは阿羅漢果の宣言のことである。“mandattā”とは、智慧が鈍いこと、無知によるものである。“momūhattā”とは、極めて愚鈍(混乱)であることである。“aññaṃ byākarotīti”とは、“私は阿羅漢果に達した”と言うことである。“icchāpakatoti”とは、邪悪な欲に打ち負かされてという意味である。“adhimānenāti”とは、得たと思い込む慢心によって。“sammadevāti”とは、正当な理由、方法、原因によって、という意味である。

4-5. Phāsuvihārasuttādivaṇṇanā

4-5. 安穏に住むことの経などの注釈

94-95. Catutthe phāsuvihārāti sukhavihārā. Pañcame akuppanti arahattaṃ.

94-95. 第四の経において、“phāsuvihārā”とは安らかに住むことである。第五の経において、“akuppaṃ”とは阿羅漢果のことである。

6. Sutadharasuttavaṇṇanā

6. 多聞の経(スタダラ・スッタ)の注釈

96. Chaṭṭhe [Pg.41] appaṭṭhoti appasamārambho. Appakiccoti appakaraṇīyo. Subharoti sukhena bharitabbo suposo. Susantosoti tīhi santosehi suṭṭhu santoso. Jīvitaparikkhāresūti jīvitasambhāresu. Appāhāroti mandāhāro. Anodarikattanti na odarikabhāvaṃ amahagghasabhāvaṃ anuyutto. Appamiddhoti na bahuniddo. Sattamaṭṭhamāni uttānatthāni.

96. 第六の経において、“appaṭṭho”とは着手(企て)が少ないこと。“appakiccoti”とは、なすべき用事が少ないこと。“subhoroti”とは、容易に養えること、よく養えること。“susantosoti”とは、三種の満足(知足)によってよく満足していること。“jīvitaparikkhāresūti”とは、生命の資糧において。“appāhāroti”とは、食が細いこと。“anodarikattanti”とは、大食(貪欲)に執着しないこと、贅沢でないこと。“appamiddhoti”とは、睡眠が少ないこと。第七、第八の経は意味が明らかである。

9. Sīhasuttavaṇṇanā

9. ライオンの経(シーハ・スッタ)の注釈

99. Navame sakkaccaññeva deti no asakkaccanti anavaññāya avirajjhitvāva deti, no avaññāya virajjhitvā. Mā me yoggapatho nassāti mayā katayoggapatho mayhaṃ mā nassatu, ‘‘eko sīho uṭṭhāya biḷāraṃ paharanto virajjhitvā paharī’’ti evaṃ vattāro mā hontūti attho. Annabhāranesādānanti ettha annaṃ vuccati yavabhattaṃ, taṃ bhāro etesanti annabhārā. Yācakānaṃ etaṃ nāmaṃ. Nesādā vuccanti sākuṇikā. Iti sabbapacchimāya koṭiyā etesaṃ yācakanesādānampi sakkaccameva deseti.

99. 第九の経において、“sakkaccaññeva deti no asakkaccanti”とは、軽蔑せずに、間違いなく与え、軽蔑して間違いながら与えるのではないということである。“mā me yoggapatho nassāti”とは、“私がなした努力という道が滅びないように、また一頭のライオンが立ち上がって猫を打とうとして失敗したというようなことを言われないように”という意味である。“annabhāranesādānanti”において、“anna”とは麦の飯を言い、それが負担(荷)である者たちがannabhāra(貧者)である。これは、麦の飯を糧とする貧者たちの名前である。“nesādā”とは、鳥を捕る猟師のことである。このように、最も低い層である貧者や猟師に対しても、恭しく説法されるのである。

10. Kakudhatherasuttavaṇṇanā

10. カクダ長老の経(カクダテーラ・スッタ)の注釈

100. Dasame attabhāvapaṭilābhoti sarīrapaṭilābho. Dve vā tīṇi vā māgadhakāni gāmakkhettānīti ettha māgadhikaṃ gāmakkhettaṃ atthi khuddakaṃ, atthi majjhimaṃ, atthi mahantaṃ. Khuddakaṃ gāmakkhettaṃ ito cattālīsaṃ usabhāni, ito cattālīsanti gāvutaṃ hoti, majjhimaṃ ito gāvutaṃ, ito gāvutanti aḍḍhayojanaṃ hoti, mahantaṃ ito diyaḍḍhagāvutaṃ, ito diyaḍḍhagāvutanti tigāvutaṃ hoti. Tesu khuddakena gāmakkhettena tīṇi, khuddakena ca majjhimena ca dve gāmakkhettāni tassa attabhāvo. Tigāvutañhissa sarīraṃ. Pariharissāmīti paṭijaggissāmi gopayissāmi. Rakkhassetanti rakkhassu etaṃ. Moghapurisoti tucchapuriso. Nāssassāti na [Pg.42] etassa bhaveyya. Samudācareyyāmāti katheyyāma. Sammannatīti sammānaṃ karoti. Yaṃ tumo karissati tumova tena paññāyissatīti yaṃ esa karissati, esova tena kammena pākaṭo bhavissati. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.

100. 第十の経において、“attabhāvappaṭilābho”とは身体を得ることである。“dve vā tīṇi vā māgadhakāni gāmakkhettānīti”において、マガダの村の耕地には小、中、大がある。小さな耕地は、中央から四十ウサバ、反対側へも四十ウサバで、一ガヴータである。中くらいの耕地は、中央から一ガヴータ、反対側へも一ガヴータで、半ヨージャナである。大きな耕地は、中央から一ガヴータ半、反対側へも一ガヴータ半で、三ガヴータである。それらのうち、小さな耕地で三つ分、あるいは小と中の耕地で二つ分が、カクダ天子の身体(の大きさ)である。実に、彼の身体は三ガヴータである。“pariharissāmī”とは、手入れをし、守るということである。“rakkhayisetantipadassa”は、“rakkhassu etaṃ”と語を分けるべきである。“moghapurisoti”は虚しい人である。“nassassāti”とは、この師にとって不都合が生じないようにという意味である。“samudācareyyāmāti”とは、語り合おうということである。“sammannatīti”とは、尊敬の念を持つことである。“yaṃ tumo karissati...”とは、彼がなすこと、その行為によって彼自身が明らかになるであろうという意味である。残りはすべて明らかな意味である。以上で第十の経の解説を終わる。

Kakudhavaggo pañcamo.

第五 カクダの節 完結。

Dutiyapaṇṇāsakaṃ niṭṭhitaṃ.

第二の五十経(パンナーサカ)完結。

3. Tatiyapaṇṇāsakaṃ

3. 第三の五十経。

(11) 1. Phāsuvihāravaggo

(11)1. 安穏に住むことの節

1. Sārajjasuttavaṇṇanā

1. 臆病の経(サーラッジャ・スッタ)の注釈

101. Tatiyassa [Pg.43] paṭhame vesārajjakaraṇāti visāradabhāvāvahā. Sārajjaṃ hotīti domanassaṃ hoti.

101. 第三の(五十経の)第一の経において、“vesārajjakaraṇā”とは自信(無畏)をもたらすものという意味である。“sārajjaṃ hotīti”とは、意気消沈することである。第一の経、完。

2. Ussaṅkitasuttavaṇṇanā

2. 疑いの経(ウッサンキタ・スッタ)の注釈

102. Dutiye ussaṅkitaparisaṅkitoti ussaṅkito ca parisaṅkito ca. Api akuppadhammopīti api akuppadhammo khīṇāsavo samānopi parehi pāpabhikkhūhi ussaṅkitaparisaṅkito hotīti attho. Vesiyāgocarotiādīsu vesiyā vuccanti rūpūpajīviniyo, tā gocaro assāti vesiyāgocaro, tāsaṃ gehaṃ abhiṇhagamanoti attho. Sesapadesupi eseva nayo. Tattha pana vidhavāti matapatikā. Thullakumārikāti mahallikakumārikāyo.

102. 第二の経において、“ussaṅkitaparisaṅkitoti”とは、疑われ、あちこちで疑われることである。“api akuppadhammopīti”とは、たとえ不動の法(阿羅漢果)を得た漏尽者であっても、他者からは“悪比丘”として疑われることがあるという意味である。“vesiyāgocarotiādīsu”において、容色を売って生きる女たちを“vesiyā(娼婦)”と言う。彼女たちが、その比丘の通う場所(gocaro)であることを、彼女たちの家へ頻繁に通うことと言う。残りの句も同様である。ここで“vidhavā”とは、夫と死別した女である。“thullakumārikāti”とは、年配の未婚女性のことである。

3. Mahācorasuttavaṇṇanā

3. 大泥棒の経(マハーコーラ・スッタ)の注釈

103. Tatiye ito bhogena paṭisantharissāmīti ito mama sāpateyyato bhogaṃ gahetvā tena paṭisanthāraṃ karissāmi, tassa ca mama ca antaraṃ pidahissāmīti attho. Gahaṇānīti parasantakānaṃ bhaṇḍānaṃ gahaṇāni. Guyhamantāti guhitabbamantā. Antaggāhikāyāti sassataṃ vā ucchedaṃ vā gahetvā ṭhitāya. Sesamettha uttānatthameva. Catutthe sabbaṃ heṭṭhā vuttanayameva.

103. 第三の経において、“ito bhogena paṭisandharissāmīti”とは、“私の財産から富を取り、それで(告発した者と)和解し、彼と私の間の問題を解決しよう(隠そう)”という意味である。“gahaṇāni”とは、他人の所有物である財宝を取ることである。“vhayhamantā”とは、隠すべき密儀のことである。“antaggāhikāyāti”とは、常見あるいは断見の極端な説を握ることである。この経において、残りは明らかな意味である。第四の経は、すべて既に述べた通りである。

5. Phāsuvihārasuttavaṇṇanā

5. 安穏に住むことの経の注釈

105. Pañcame mettaṃ kāyakammanti mettacittena pavattitaṃ kāyakammaṃ. Āvi ceva raho cāti sammukhe ceva parammukhe ca. Itaresupi eseva nayo. Yāni tāni sīlānītiādi catupārisuddhisīlavasena vuttaṃ. Samādhisaṃvattanikānīti [Pg.44] maggasamādhiphalasamādhinibbattakāni. Sīlasāmaññagatoti samānasīlataṃ gato, ekasadisasīlo hutvāti attho. Takkarassāti yo naṃ karoti, tassa. Iti imasmiṃ sutte sīlaṃ missakaṃ kathitaṃ, diṭṭhi vipassanāsammādiṭṭhīti.

105. 第五の(経)の注釈において、“慈しみの身業(メッター・カーヤカンマ)”とは、慈しみの心によって生じせしめられた身業のことである。“公然と、また隠密に”とは、面前において、また背後においてということである。他の(語句)についても、これと同じ理路である。“それらの戒”等という言葉は、四種遍浄戒(四パーリスッディ・シーラ)について説かれている。“三昧に資する”とは、道三昧と果三昧を生じさせる(戒)のことである。“戒の等しさに達した”とは、共通の戒の状態に至り、等しく同一の戒を持つ者となったという意味である。“それを行ずる者に”とは、それ(その見解)を行う者のことである。以上のように、この経においては(他の法と)混じった戒が説かれており、見(見解)とはヴィパッサナーの正見のことである。

6. Ānandasuttavaṇṇanā

6. アーナンダ経の注釈

106. Chaṭṭhe no ca paraṃ adhisīle sampavattā hotīti paraṃ sīlabhāvena na garahati na upavadati. Attānupekkhīti attanova katākataṃ jānanavasena attānaṃ anupekkhitā. No parānupekkhīti parassa katākatesu abyāvaṭo. Apaññātoti apākaṭo appapuñño. Apaññātakenāti apaññātabhāvena apākaṭatāya mandapuññatāya. No paritassatīti paritāsaṃ nāpajjati. Iti imasmiṃ sutte khīṇāsavova kathito.

106. 第六の(経)において、“さらに他者を戒に関して云々することなく”とは、他者を戒の面で非難せず、誹謗しないことである。“自己を観察する者”とは、自分自身のなしたこととなさざることの知に基づいて、自己を繰り返し観察する者のことである。“他者を観察する者でない”とは、他者のなしたこととなさざることに関与しないことである。“無名な者”とは、世に知られていない者、功徳の少ない者のことである。“無名であることによって”とは、無名である状態、知られていないこと、功徳が微弱であることによる。“渇望しない”とは、渇望(焦燥)に陥らないことである。このように、この経においては阿羅漢(漏尽者)のみが説かれている。

7-8. Sīlasuttādivaṇṇanā

7-8. 戒経等の注釈

107-108. Sattame sīlasamādhipaññā missikā kathitā, vimutti arahattaphalaṃ, vimuttiñāṇadassanaṃ paccavekkhaṇañāṇaṃ lokiyameva. Aṭṭhamepi eseva nayo. Paccavekkhaṇañāṇaṃ panettha asekhassa pavattattā asekhanti vuttaṃ.

107-108. 第七の(経)において、戒・定・慧が混じって説かれている。解脱(ヴィムッティ)とは阿羅漢果であり、解脱知見とは回顧の智(省察智)であり、世間的なものである。第八の(経)においても同様である。ただし、ここでは回顧の智が無学の人(阿羅漢)に生じるものであるため、“無学の(智)”と説かれている。

9-10. Cātuddisasuttādivaṇṇanā

9-10. 四方経等の注釈

109-110. Navame cātuddisoti catūsu disāsu appaṭihatacāro. Imasmimpi sutte khīṇāsavova kathito. Dasame alanti yutto. Idhāpi khīṇāsavova kathito.

109-110. 第九の(経)において、“四方に(通じる)者”とは、四方のどこにおいても妨げられることなく遊行する者のことである。この経においても阿羅漢のみが説かれている。第十の(経)において、“十分な(アラン)”とは、ふさわしいという意味である。ここでも阿羅漢のみが説かれている。

Phāsuvihāravaggo paṭhamo.

安楽住品、第一。

(12) 2. Andhakavindavaggo

(12) 2. アンダカヴィンダ品

1. Kulūpakasuttavaṇṇanā

1. 親家者経の注釈

111. Dutiyassa paṭhame asanthavavissāsīti attanā saddhiṃ santhavaṃ akarontesu vissāsaṃ anāpajjantesuyeva vissāsaṃ karoti. Anissaravikappīti [Pg.45] anissarova samāno ‘‘imaṃ detha, imaṃ gaṇhathā’’ti issaro viya vikappeti. Vissaṭṭhupasevīti vissaṭṭhāni bhinnakulāni ghaṭanatthāya upasevati. Upakaṇṇakajappīti kaṇṇamūle mantaṃ gaṇhāti. Sukkapakkho vuttavipariyāyena veditabbo.

111. 第二(品)の第一(経)において、“親しくない者に信頼を寄せる”とは、自分と親交を結んでいない施主らに対して、信頼を寄せることである。“支配権がないのに指図する”とは、支配権がない身でありながら、“これを与えよ、これを受け取れ”と支配者のように指図することである。“離れた者を世話する”とは、離れ離れになった家々を結びつけるために世話をすることである。“耳もとで囁く”とは、耳元で密談を交わすことである。白分(浄らかな側)は、説かれたことの反対として知るべきである。

2. Pacchāsamaṇasuttavaṇṇanā

2. 随侍比丘経の注釈

112. Dutiye pattapariyāpannaṃ na gaṇhātīti upajjhāye nivattitvā ṭhite attano tucchapattaṃ datvā tassa pattaṃ na gaṇhāti, tato vā dīyamānaṃ na gaṇhāti. Na nivāretīti idaṃ vacanaṃ āpattivītikkamavacanaṃ nāmāti na jānāti. Ñatvā vāpi, ‘‘bhante, evarūpaṃ nāma vattuṃ na vaṭṭatī’’ti na nivāreti. Kathaṃ opātetīti tassa kathaṃ bhinditvā attano kathaṃ paveseti. Jaḷoti jaḍo. Eḷamūgoti paggharitakheḷamukho. Tatiyaṃ uttānameva.

112. 第二(経)において、“鉢の中のものを受け取らない”とは、和尚が振り返って立ち止まったとき、自分の空の鉢を渡して和尚の鉢を受け取らないこと、あるいはその(和尚の鉢)から与えられる食を受け取らないことである。“制止しない”とは、その言葉が違犯(アーパッティ)を犯す言葉であることを知らないこと、あるいは知っていても、“大徳よ、そのようなことを言うのは不適切です”と制止しないことである。“話を遮る”とは、他者の話を中断させて、自分の話を割り込ませることである。“愚鈍な”とは、愚かなことである。“唖羊のような”とは、口から涎を垂らしている者のことである。第三(経)は意味が明白である。

4. Andhakavindasuttavaṇṇanā

4. アンダカヴィンダ経の注釈

114. Catutthe sīlavā hothāti sīlavantā hotha. Ārakkhasatinoti dvārarakkhikāya satiyā samannāgatā. Nipakkasatinoti dvārarakkhanakeneva ñāṇena samannāgatassatino. Satārakkhena cetasā samannāgatāti satārakkhena cittena samannāgatā. Appabhassāti appakathā. Sammādiṭṭhikāti kammassakatajjhāna-vipassanāmagga-phalavasena pañcavidhāya sammādiṭṭhiyā samannāgatā. Apica paccavekkhaṇañāṇampi sammādiṭṭhiyevāti veditabbā.

114. 第四(経)において、“戒を具えた者であれ”とは、戒を持つ者であれということである。“守護の念ある者”とは、門を守る念を具えた者のことである。“賢明な念ある者”とは、門を守る智を具えた念ある者のことである。“念の守護ある心を備えた”とは、念を門番(守護)とする心を備えていることである。“寡黙な者”とは、言葉の少ない者のことである。“正見ある者”とは、業自性・禅定・ヴィパッサナー・道・果の五種類の正見を具えた者のことである。さらに、回顧の智も正見であると知るべきである。

5. Maccharinīsuttavaṇṇanā

5. 慳女経の注釈

115. Pañcame āvāsamaccharinīti āvāsaṃ maccharāyati, tattha aññesaṃ vāsaṃ na sahati. Kulamaccharinīti upaṭṭhākakulaṃ maccharāyati, aññesaṃ tattha upasaṅkamanaṃ na sahati. Lābhamaccharinīti lābhaṃ maccharāyati, aññesaṃ taṃ uppajjantaṃ na sahati. Vaṇṇamaccharinīti guṇaṃ maccharāyati, aññesaṃ guṇakathaṃ na sahati. Dhammamaccharinīti pariyattidhammaṃ maccharāyati, aññesaṃ dātuṃ na icchati.

115. 第五(経)において、“住処を物惜しみする”とは、精舎に対して物惜しみし、そこに他の比丘が住むことを容認しないことである。“家を物惜しみする”とは、供養する家を物惜しみし、他の比丘がそこを訪れるのを容認しないことである。“利得を物惜しみする”とは、利得を物惜しみし、他の比丘にそれが生じるのを容認しないことである。“名声を物惜しみする”とは、美徳を物惜しみし、他の比丘の徳が語られるのを容認しないことである。“法を物惜しみする”とは、教え(パリヤッティ・ダンマ)を物惜しみし、他者に与えることを望まないことである。

6-7. Vaṇṇanāsuttādivaṇṇanā

6-7. 注釈経等の注釈

116-117. Chaṭṭhe [Pg.46] saddhādeyyaṃ vinipātetīti parehi saddhāya dinnapiṇḍapātato aggaṃ aggahetvā parassa deti. Sattame issukinīti issāya samannāgatā. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

116-117. 第六(経)において、“信による供養物を浪費する”とは、他者が信仰によって捧げた托鉢食から、最上の部分を(僧伽のために)取らずに、他(俗人など)に与えてしまうことである。第七(経)において、“嫉妬深い”とは、嫉妬を具えていることである。残りの部分はすべて、意味が明白である。

Andhakavindavaggo dutiyo.

アンダカヴィンダ品、第二。

(13) 3. Gilānavaggo

(13) 3. 病人品

4. Dutiyaupaṭṭhākasuttavaṇṇanā

4. 第二・看病者経の注釈

124. Tatiyassa catutthe nappaṭibaloti kāyabalena ca ñāṇabalena ca asamannāgato. Āmisantaroti āmisahetuko cīvarādīni paccāsīsamāno.

124. 第三(品)の第四(経)において、“能力がない”とは、体力と智力を具えていないことである。“利養を心に持つ”とは、利養を目的とし、衣などを期待していることである。

5-6. Anāyussāsuttadvayavaṇṇanā

5-6. 不長寿経(二経)の注釈

125-126. Pañcame anāyussāti āyupacchedanā, na āyuvaḍḍhanā. Chaṭṭhepi eseva nayo.

125-126. 第五(経)において、“寿命に良くない”とは、寿命を断つものであり、寿命を増進させないもののことである。第六(経)においても同様である。

7. Vapakāsasuttavaṇṇanā

7. 離居経の注釈

127. Sattame nālaṃ saṅghamhā vapakāsitunti saṅghato nikkhamitvā ekako vasituṃ na yutto. Kāmañcesa saṅghamajjhepi vasituṃ ayuttova asaṅghasobhanatāya, ovādānusāsanippaṭibaddhattā pana nippariyāyeneva saṅghamhā vapakāsituṃ na yutto. Alaṃ saṅghamhā vapakāsitunti cātuddisattā saṅghamhā nikkhamma ekako vasituṃ yutto, saṅghasobhanatāya pana saṅghepi vasituṃ yuttoyeva. Aṭṭhamaṃ uttānatthameva.

127. 第七(経)において、“僧伽から離れるにふさわしくない”とは、僧伽から出て一人で住むことが不適当であるということである。確かに、彼は僧伽にふさわしくない(僧伽を輝かせない)ため、僧伽の中に住むことも本来は不適当であるが、教誡や訓戒と関連があるため、直接的な意味において僧伽から離れて住むことは不適当とされる。“僧伽から離れるにふさわしい”とは、四方に通じている(どこへでも行ける)ため、僧伽を出て一人で住むことが適当であるということである。しかし、僧伽を輝かせるため、僧伽の中に住むこともまた適当である。第八(経)は意味が明白である。

9. Parikuppasuttavaṇṇanā

9. 腐敗経の注釈

129. Navame āpāyikāti apāyagāmino. Nerayikāti nirayagāmino. Parikuppāti parikuppanasabhāvā purāṇavaṇasadisā. Atekicchāti akattabbaparikammā. Dasamaṃ uttānatthamevāti.

129. 第九(経)において、“悪趣に落ちる者”とは、悪趣へ行く者のことである。“地獄に落ちる者”とは、地獄へ行く者のことである。“腐敗した者”とは、内側から腐敗していく性質を持ち、古傷のような者のことである。“治癒不能な者”とは、治療を施すことができない者のことである。第十(経)は意味が明白である。

Gilānavaggo tatiyo.

病人品、第三。

(14) 4. Rājavaggo

(14)第4:王の品(ラージャ・ヴァッガ)

1. Paṭhamacakkānuvattanasuttavaṇṇanā

1. 第一・法輪転起経(チャッカーヌヴァッタナ・スッタ)の解説

131. Catutthassa [Pg.47] paṭhame dhammenāti dasakusaladhammena. Cakkanti āṇācakkaṃ. Atthaññūti rajjatthaṃ jānāti. Dhammaññūti paveṇidhammaṃ jānāti. Mattaññūti daṇḍe vā balamhi vā pamāṇaṃ jānāti. Kālaññūti rajjasukhānubhavanakālaṃ, vinicchayakaraṇakālaṃ, janapadacārikākālañca jānāti. Parisaññūti ayaṃ parisā khattiyaparisā, ayaṃ brāhmaṇavessasuddasamaṇaparisāti jānāti.

131. 第四の(品の)第一の(経)において、“法によって(dhammena)”とは十善業によってということである。“輪(cakka)”とは威令の輪(命令権)である。“利を知る(atthaññū)”とは王国の利(益)を熟知していることである。“法を知る(dhammaññū)”とは伝統的な王の法(慣習)を熟知していることである。“分量を知る(mattaññū)”とは刑罰あるいは軍勢において適切な度合いを知っていることである。“時を知る(kālaññū)”とは、王としての幸福を享受する時、裁判を行う時、地方を巡回する時を知っていることである。“集会を知る(parisaññū)”とは、“この集会は王族の集会である。これはバラモン、ヴァイシャ、シュードラ、修行者の集会である”と知ることである。

Tathāgatavāre atthaññūti pañca atthe jānāti. Dhammaññūti cattāro dhamme jānāti. Mattaññūti catūsu paccayesu paṭiggahaṇaparibhogamattaṃ jānāti. Kālaññūti ayaṃ kālo paṭisallīnassa, ayaṃ samāpattiyā, ayaṃ dhammadesanāya, ayaṃ janapadacārikāyāti evaṃ kālaṃ jānāti. Parisaññūti ayaṃ parisā khattiyaparisā…pe… ayaṃ samaṇaparisāti jānāti. Anuttaranti navahi lokuttaradhammehi anuttaraṃ. Dhammacakkanti seṭṭhacakkaṃ.

如来の節において、“利を知る”とは五つの利を知ることである。“法を知る”とは四つの真理(法)を知ることである。“分量を知る”とは、四つの資遍(供養品)における受け取りと使用の適量を知ることである。“時を知る”とは、“今は独座(瞑想)の時である、今は三昧(等至)の時である、今は説法の時である、今は地方巡回の時である”と、このように時を知ることである。“集会を知る”とは、“この集会は王族の集会である……(中略)……これは修行者の集会である”と知ることである。“無上(anuttaraṃ)”とは、九つの出世間法によって無上であるということである。“法の輪(dhammacakka)”とは、最上の輪のことである。

2. Dutiyacakkānuvattanasuttavaṇṇanā

2. 第二・法輪転起経の解説

132. Dutiye pitarā pavattitaṃ cakkanti cakkavattimhi pabbajite vā kālakate vā cakkaratanaṃ sattāhamattaṃ ṭhatvā antaradhāyati, kathamesa taṃ anuppavatteti nāma? Pitu paveṇiyaṃ ṭhatvā cakkavattivattaṃ pūretvā cakkavattirajjaṃ kārentopi pitarā pavattitameva anuppavatteti nāma.

132. 第二(の経)において、“父によって転じられた輪”とは、転輪聖王が出家した、あるいは亡くなった時に、輪宝は七日間だけ留まってから消滅するが、どのようにして彼(息子)がそれを継承して転じると言われるのか。父の伝統を維持し、転輪聖王としての義務を全うし、転輪聖王としての統治を行うことで、父によって転じられたものをそのまま継承して転じると言われるのである。

3. Dhammarājāsuttavaṇṇanā

3. 法の王経(ダンマラージャ・スッタ)の解説

133. Tatiyaṃ tikanipāte vuttanayameva. Sevitabbāsevitabbe panettha pacchimapadadvayameva viseso. Tattha sammāājīvo sevitabbo, micchāājīvo na sevitabbo. Sappāyo gāmanigamo sevitabbo, asappāyo na sevitabbo.

133. 第三(の経)は、三集(ティカ・ニパータ)で述べられた方法と同じである。ただし、ここで親近すべきことと避けるべきことについては、最後の二つの語(句)においてのみ違いがある。そこでは、正しき生計(正命)は親近すべきであり、誤った生計(邪命)は親近すべきではない。適した村や町は親近すべきであり、適さない場所は親近すべきではない。

4. Yassaṃdisaṃsuttavaṇṇanā

4. “いかなる方向に”経(ヤッサム・ディサム・スッタ)の解説

134. Catutthe [Pg.48] ubhatoti dvīhipi pakkhehi. Mātito ca pitito cāti yassa hi mātā khattiyā, mātumātā khattiyā, tassāpi mātā khattiyā. Pitā khattiyo, pitupitā khattiyo, tassapi pitā khattiyo. So ubhato sujāto mātito ca pitito ca. Saṃsuddhagahaṇikoti saṃsuddhāya mātukucchiyā samannāgato. ‘‘Samavepākiniyā gahaṇiyā’’ti ettha pana kammajatejodhātu gahaṇīti vuccati. Yāva sattamā pitāmahayugāti ettha pitupitā pitāmaho, pitāmahassa yugaṃ pitāmahayugaṃ. Yuganti āyuppamāṇaṃ vuccati. Abhilāpamattameva cetaṃ, atthato pana pitāmahoyeva pitāmahayugaṃ. Tato uddhaṃ sabbepi pubbapurisā pitāmahaggahaṇeneva gahitā. Evaṃ yāva sattamo puriso, tāva saṃsuddhagahaṇiko, atha vā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādenāti dasseti. Akkhittoti ‘‘apanetha etaṃ, kiṃ iminā’’ti evaṃ akkhitto anavakkhitto. Anupakkuṭṭhoti na upakkuṭṭho na akkosaṃ vā nindaṃ vā pattapubbo. Kena kāraṇenāti? Jātivādena, ‘‘itipi hīnajātiko eso’’ti evarūpena vacanenāti attho.

134. 第四(の経)において、“両方から”とは、二つの側からということである。“母方からも父方からも”とは、すなわち、ある王子の母が王族であり、その母の母も王族であり、さらにその母も王族であること。また、父が王族であり、父の父も王族であり、その父も王族であること。彼は母方からも父方からも両方から正統に生まれている。“胎内が清浄である(saṃsuddhagahaṇiko)”とは、清浄な母親の胎内を備えているということである。“等しく消化する消化力(gahaṇiyā)”の箇所において、“ガハニー”とは業から生じた火の要素(火大)のことである。“七代前の祖父の代まで”において、父の父は“祖父(pitāmaha)”であり、祖父の代(つがい)が“祖父の世代(pitāmahayuga)”である。“世代(yuga)”とは寿命の長さを言う。これは単なる表現であり、意味としては祖父そのものが祖父の世代である。それより以前のすべての先祖も“祖父”という言葉によって含まれる。このように七代前まで、胎内が清浄である、あるいは、出生の議論(家柄)によって排斥(akkhitto)も嘲笑(anupakkuṭṭho)もされないことを示している。“排斥されない(akkhittoti)”とは、“この者を除け、彼に何の用があるのか”というように退けられたり、非難されたりしないことである。“嘲笑されない(anupakkuṭṭho)”とは、罵倒されたり、軽蔑されたりしたことがないことである。“いかなる理由によってか”と言えば、家柄の議論によって、“この者は卑しい生まれである”というような言葉によって、罵倒や軽蔑を受けたことがないという意味である。

Aḍḍhotiādīsu yo koci attano santakena vibhavena aḍḍho hoti. Idha pana na kevalaṃ aḍḍhoyeva, mahaddhano mahatā aparimāṇasaṅkhena dhanena samannāgatoti attho. Pañcakāmaguṇavasena mahantā uḷārā bhogā assāti mahābhogo. Paripuṇṇakosakoṭṭhāgāroti koso vuccati bhaṇḍāgāraṃ, nidahitvā ṭhapitena dhanena paripuṇṇakoso, dhaññena ca paripuṇṇakoṭṭhāgāroti attho. Atha vā catubbidho koso hatthī assā rathā raṭṭhanti, tividhaṃ koṭṭhāgāraṃ dhanakoṭṭhāgāraṃ dhaññakoṭṭhāgāraṃ vatthakoṭṭhāgāranti. Taṃ sabbampi paripuṇṇamassāti paripuṇṇakosakoṭṭhāgāro. Assavāyāti kassaci bahumpi dhanaṃ dentassa senā na suṇāti, sā anassavā nāma hoti. Kassaci adentassāpi suṇātiyeva, ayaṃ assavā nāma. Ovādapaṭikarāyāti ‘‘idaṃ vo kattabba, idaṃ na kattabba’’nti dinnaovādakarāya. Paṇḍitoti paṇḍiccena samannāgato. Byattoti paññāveyyattiyena yutto. Medhāvīti ṭhānuppattikapaññāya [Pg.49] samannāgato. Paṭibaloti samattho. Atthe cintetunti vaḍḍhiatthe cintetuṃ. So hi paccuppannaatthavaseneva ‘‘atītepi evaṃ ahesuṃ, anāgatepi evaṃ bhavissantī’’ti cinteti. Vijitāvīnanti vijitavijayānaṃ, mahantena vā vijayena samannāgatānaṃ. Vimuttacittānanti pañcahi vimuttīhi vimuttamānasānaṃ.

“富裕な(aḍḍho)”等の言葉において、誰であれ自分の所有する財産によって富裕である。しかしここでは単に富裕なだけでなく、“大富(mahaddhano)”すなわち膨大で計り知れないほどの財産を備えているという意味である。五欲の対象によって、大きく優れた享受物(bhoga)があるため、“大福(mahābhogo)”と言う。“宝庫と蔵が満ちている(paripuṇṇakosakoṭṭhāgāro)”とは、“コーサ(kosa)”は宝物庫と言われ、蓄えられた財宝で宝物庫が満ち、穀物で蔵が満ちているという意味である。あるいは、コーサ(軍備)には象・馬・戦車・歩兵の四種があり、蔵(保管庫)には財宝庫・穀物庫・衣類庫の三種がある。そのすべてが彼のために満たされていることを“宝庫と蔵が満ちている”と言う。“従順な(assavā)”とは、ある王が多くの財を与えても従わない軍勢は不従順(anassavā)と言われる。一方、何も与えなくても聞き従う、これが従順である。“教誡を実践する(ovādapaṭikarā)”とは、“これは汝らがなすべきこと、これはなすべきでないこと”という与えられた教誡を行うことである。“賢明な(paṇḍito)”とは賢明さを備えていること。“聡明な(byatto)”とは知恵の鋭さを伴っていること。“智慮ある(medhāvī)”とは状況に応じた知恵を備えていること。“能力ある(paṭibalo)”とは有能であること。“利(目的)を考える(atthe cintetuṃ)”とは、繁栄の利を考えること。彼は現在の利に基づいて“過去にもこのようであった、未来にもこのようになるだろう”と考えるのである。“勝利者たちの(vijitāvīnaṃ)”とは、勝利を収めた王たち、あるいは広大な領土を備えた者たちのことである。“心解脱した者たちの(vimuttacittānaṃ)”とは、五つの解脱によって心が解脱した者たち(阿羅漢)のことである。

5-6. Patthanāsuttadvayavaṇṇanā

5-6. “誓願”の二経(パッタナー・スッタ)の解説

135-136. Pañcame negamajānapadassāti nigamavāsino ca raṭṭhavāsino ca janassa. Hatthismintiādīhi hatthiassarathatharudhanulekhamuddāgaṇanādīni soḷasa mahāsippāni dassitāni. Anavayoti samattho paripuṇṇo. Sesamettha heṭṭhā vuttanayeneva veditabbaṃ. Chaṭṭhe oparajjanti uparājabhāvaṃ.

135-136. 第五(の経)において、“町の住民と地方の住民の”とは、市場(町)に住む人々と国(地方)に住む人々のことである。“象において”等の言葉によって、象術、馬術、戦車術、弓術、筆記術、指算術、算術などの十六の大いなる技術が示されている。“卓越した(anavayo)”とは、有能で、完璧なことである。残りの部分は、既述の方法で理解されるべきである。第六の“副王の地位に就く(oparajjanti)”とは、副王(uparāja)の地位のことである。

7. Appaṃsupatisuttavaṇṇanā

7. “少し眠る”経(アッパムスッパティ・スッタ)の解説

137. Sattame purisādhippāyāti assaddhammavasena purise uppannādhippāyā purisajjhāsayā. Ādānādhippāyoti idāni gahetuṃ sakkhissāmi, idāni sakkhissāmīti evaṃ gahaṇādhippāyo. Visaṃyogādhippāyoti idāni nibbānaṃ pāpuṇissāmi, idāni pāpuṇissāmīti evaṃ nibbānajjhāsayo.

137. 第七(の経)において、“男を望む(purisādhippāyā)”とは、邪法(非道)によって男に対して欲望が生じ、男を意欲していることである。“奪うことを望む(ādānādhippāyo)”とは、“今、奪い取ることができる。今、できる”というように奪取を意欲していること(盗賊の意図)である。“離繋を望む(visaṃyogādhippāyo)”とは、“今、涅槃に到達する。今、到達する”というように、涅槃を意欲していることである。

8. Bhattādakasuttavaṇṇanā

8. “食を貪る者”経(バッターダカ・スッタ)の解説

138. Aṭṭhame bhattādakoti bhattakkhādako, bahubhattabhuñjoti attho. Okāsapharaṇoti okāsaṃ pharitvā aññesaṃ sambādhaṃ katvā ṭhānena okāsapharaṇo. Tattha tattha laṇḍaṃ sāreti pātetīti laṇḍasāraṇo. Ettakā hatthīti gaṇanakāle salākaṃ gaṇhātīti salākaggāhī. Nisīdanasayanavasena mañcapīṭhaṃ maddatīti mañcapīṭhamaddano. Bhikkhugaṇanakāle salākaṃ gaṇhātīti salākaggāhī.

138. 第八(の経)において、“食を貪る者(bhattādako)”とは、食べ物を食べる者、すなわち多くの食事を享受する者という意味である。“場所を占領する者(okāsapharaṇo)”とは、場所を広げて占有し他者を窮屈にさせ、立っていることで場所を占拠することである。あちこちに“糞(laṇḍa)を流す、落とす”ため、“糞を流す者(laṇḍasāraṇo)”と言う。“これほどの象がいる”と数える時に、票(投票用の棒)を取るため“票を取る者(salākaggāhī)”と言う。座ることや寝ることによって、寝台や椅子を“踏みつける(maddati)”ため、“寝台・椅子を踏みつける者(mañcapīṭhamaddano)”と言う。比丘を数える時に票を取るため、“票を取る者(salākaggāhī)”と言う。

9. Akkhamasuttavaṇṇanā

9. “堪え難い”経(アッカマ・スッタ)の解説

139. Navame hatthikāyanti hatthighaṭaṃ. Sesesupi eseva nayo. Saṅgāme avacarantīti saṅgāmāvacarā. Ekissā vā tiṇodakadattiyā vimānitoti [Pg.50] ekadivasaṃ ekena tiṇodakadānena vimānito, ekadivasamattaṃ aladdhatiṇodakoti attho. Ito parampi eseva nayo. Na sakkoti cittaṃ samādahitunti ārammaṇe cittaṃ sammā ṭhapetuṃ na sakkoti. Sesamettha uttānameva. Imasmiṃ pana sutte vaṭṭavivaṭṭaṃ kathitanti veditabbaṃ.

139. 九番目の経において、“hatthikāyanti(象の群れに)”とは、象の集まりのことである。残りの語句についても同様の理屈である。“saṅgāme avacarantīti(戦場に赴く)”ゆえに“saṅgāmāvacarā(戦場に赴く者)”と言う。“ekissā vā tiṇodakadattiyā vimānitoti(一日の草と水の供給を軽視された)”とは、ある日、一度の草と水の供給によって軽視され、一日だけ草と水を得られなかったという意味である。これ以降の箇所も同様の理屈である。“na sakkoti cittaṃ samādahituṃ(心を集中させることができない)”とは、対象(所縁)に対して心を正しく置くことができないということである。その他の部分は、ここでは明白である。なお、この経では、輪廻とその終焉(輪転と非輪転)が説かれていると知られるべきである。

10. Sotasuttavaṇṇanā

10. ソータ経の解説。

140. Dasame duruttānanti na suṭṭhu vuttānaṃ dosavasena pavattitānaṃ pharusavacanānaṃ. Durāgatānanti dukkhuppādanākārena sotadvāraṃ āgatānaṃ. Vacanapathānanti vacanānaṃ. Dukkhānanti dukkhamānaṃ. Tibbānanti bahalānaṃ tāpanasabhāvānaṃ vā. Kharānanti pharusānaṃ. Kaṭukānanti tikhiṇānaṃ. Asātānanti amadhurānaṃ. Amanāpānanti manaṃ appāyituṃ vaḍḍhetuṃ asamatthānaṃ. Pāṇaharānanti jīvitaharānaṃ. Yā sā disāti sabbasaṅkhārasamathādivasena dissati apadissatīti nibbānaṃ disāti veditabbaṃ. Yasmā pana taṃ āgamma sabbe saṅkhārā samathaṃ gacchanti, tasmā sabbasaṅkhārasamathoti vuttaṃ. Sesaṃ sabbattha uttānameva. Imasmiṃ pana sutte sīlasamādhipaññā missikā kathitāti.

140. 十番目の経において、“duruttānaṃ(悪く言われた)”とは、適切に言われなかった、怒りによって発せられた粗悪な言葉のことである。“durāgatānaṃ(悪く届いた)”とは、苦しみを生じさせるような形で耳の門に届いた言葉のことである。“vacanapathānaṃ”とは、言葉のことである。“dukkhānaṃ”とは、耐え難いことである。“tibbānaṃ”とは、激しいこと、あるいは焼き尽くす性質のことである。“kharānaṃ”とは、粗悪なことである。“kaṭukānaṃ”とは、鋭いことである。“asātānaṃ”とは、甘美でないことである。“amanāpānaṃ”とは、心を満足させ増進させることができないことである。“pāṇaharānaṃ”とは、命を奪うことである。“yā sā disā(その方向とは)”とは、すべての行(形成されたもの)の静止などの理由により、涅槃が“方向”として示され、指示されていると知られるべきである。なぜなら、それに依拠して、すべての行は静止に至るからである。ゆえに“sabbasaṅkhārasamathā(すべての行の静止)”と言われる。残りの部分は、すべての箇所において明白である。なお、この経では戒・定・慧が混じり合って説かれている。

Rājavaggo catuttho.

第四 王者品(ラージャ・ヴァッガ)完。

(15) 5. Tikaṇḍakīvaggo

(15) 5. ティカンダキー品(ティカンダキー・ヴァッガ)。

1. Avajānātisuttavaṇṇanā

1. アヴァジャーナーティ経の解説。

141. Pañcamassa paṭhame saṃvāsenāti ekatovāsena. Ādeyyamukhoti ādiyanamukho, gahaṇamukhoti attho. Tamenaṃ datvā avajānātīti ‘‘ayaṃ dinnaṃ paṭiggahetumeva jānātī’’ti evaṃ avamaññati. Tamenaṃ saṃvāsena avajānātīti appamattake kismiñcideva kujjhitvā ‘‘jānāmahaṃ tayā katakammaṃ, ettakaṃ addhānaṃ ahaṃ kiṃ karonto vasiṃ, nanu tuyhameva katākataṃ vīmaṃsanto’’tiādīni vattā hoti. Atha itaro ‘‘addhā koci mayhaṃ doso bhavissatī’’ti kiñci paṭippharituṃ na sakkoti. Taṃ khippaññeva adhimuccitā hotīti taṃ vaṇṇaṃ vā avaṇṇaṃ vā sīghameva [Pg.51] saddahati. Saddahanaṭṭhena hi ādānena esa ādiyanamukhoti vutto. Ādheyyamukhoti pāḷiyā pana ṭhapitamukhoti attho. Magge khaṭaāvāṭo viya āgatāgataṃ udakaṃ vaṇṇaṃ vā avaṇṇaṃ vā saddahanavasena sampaṭicchituṃ ṭhapitamukhoti vuttaṃ hoti.

141. 第五品の第一経において、“saṃvāsenā(共住によって)”とは、共に住むことによってである。“ādeyyamukho”とは、受け入れる顔(信を伴う顔)のことであり、受け取る顔という意味である。“tamenaṃ datvā avajānātīti(彼はこれを与えて軽蔑する)”とは、“この者は、与えられたものを受け取ることしか知らない”として、このように見下すことである。“tamenaṃ saṃvāsena avajānātīti(共住によって彼を軽蔑する)”とは、些細な何らかの理由で怒り、“私はお前がしたことを知っている。これまでの間、私は何をしながら住んでいたと思うか。お前がしたこと、しなかったことを調べて住んでいたのではないか”などと言う者のことである。すると相手は“確かに私に何か過失があるのだろう”と考え、何も言い返すことができない。“taṃ khippaññeva adhimuccitā hotīti(それをすぐに信じ込んでしまう)”とは、その称賛や誹謗を速やかに信じることである。信じるという性質を伴う受け入れ方によって、彼は“信じやすい顔(信受の口)”と言われる。“ādheyyamukho”というパーリ語は、置かれた顔という意味である。道端に掘られた穴が、流れてくる水を受け入れるために口を開けて置かれているように、称賛や誹謗を信じることによって受け入れるために口を開けて置かれている、と言われているのである。

Ittarasaddhoti parittakasaddho. Kusalākusale dhamme na jānātītiādīsu kusale dhamme ‘‘ime kusalā’’ti na jānāti, akusale dhamme ‘‘ime akusalā’’ti na jānāti. Tathā sāvajje sadosadhamme ‘‘ime sāvajjā’’ti, anavajje ca niddosadhamme ‘‘ime anavajjā’’ti, hīne hīnāti, paṇīte paṇītāti. Kaṇhasukkasappaṭibhāgeti ‘‘ime kaṇhā sukke paṭibāhetvā ṭhitattā sappaṭibhāgā nāma, ime ca sukkā kaṇhe paṭibāhitvā ṭhitattā sappaṭibhāgā’’ti na jānāti.

“ittarasaddho”とは、わずかな信(浅い信)のことである。“kusalākusale dhamme na jānātīti(善悪の法を知らない)”などの箇所において、善なる法について“これらは善である”と知らず、不善なる法について“これらは不善である”と知らない。同様に、過失のある、罪を伴う法について“これらは過失がある”と、過失のない、罪のない法について“これらは過失がない”と、卑劣なものを“卑劣である”と、優れたものを“優れたものである”と知らない。“kaṇhasukkasappaṭibhāgeti(黒白の対比)”とは、“これらは黒(不善)であり、白(善)を阻んで存在するために、対をなすものである。これらは白であり、黒を阻んで存在するために、対をなすものである”と知らないことである。

2. Ārabhatisuttavaṇṇanā

2. アーラバティ経の解説。

142. Dutiye ārabhati ca vippaṭisārī ca hotīti āpattivītikkamanavasena ārabhati ceva, tappaccayā ca vippaṭisārī hoti. Cetovimuttiṃ paññāvimuttinti arahattasamādhiñceva arahattaphalañāṇañca. Nappajānātīti anadhigatattā na jānāti. Ārabhati na vippaṭisārī hotīti āpattiṃ āpajjati, vuṭṭhitattā pana na vippaṭisārī hoti. Nārabhati vippaṭisārī hotīti sakiṃ āpattiṃ āpajjitvā tato vuṭṭhāya pacchā kiñcāpi nāpajjati, vippaṭisāraṃ pana vinodetuṃ na sakkoti. Nārabhati na vippaṭisārī hotīti na ceva āpattiṃ āpajjati, na ca vippaṭisārī hoti. Tañca cetovimuttiṃ…pe… nirujjhantīti arahattaṃ pana appatto hoti. Pañcamanayena khīṇāsavo kathito.

142. 第二経において、“ārabhati ca vippaṭisārī ca hotīti(罪を犯し、かつ後悔する)”とは、規律違反(阿鉢)によって罪を犯し、かつその理由によって後悔するということである。“cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ(心解脱と慧解脱)”とは、阿羅漢果の三昧と阿羅漢果の智慧のことである。“nappajānātīti(知らない)”とは、未到達(未体得)であるために知らないということである。“ārabhati na vippaṭisārī hotīti(罪を犯すが後悔しない)”とは、罪を犯すが、規律の定める手続きによって脱したために後悔しないということである。“nārabhati vippaṭisārī hotīti(罪は犯さないが後悔する)”とは、かつて一度罪を犯し、そこから脱した後に、後には全く罪を犯していないとしても、その後悔を払拭することができないということである。“nārabhati na vippaṭisārī hotīti(罪も犯さず後悔もしない)”とは、罪を犯すこともなく、後悔することもないということである。“tañca cetovimuttiṃ...pe... nirujjhantīti(その心解脱は...滅す)”とは、阿羅漢には未到達であるということである。第五のケースとして、漏尽者(阿羅漢)が説かれている。

Ārambhajāti āpattivītikkamasambhavā. Vippaṭisārajāti vippaṭisārato jātā. Pavaḍḍhantīti punappunaṃ uppajjanena vaḍḍhanti. Ārambhaje āsave pahāyāti vītikkamasambhave āsave āpattidesanāya vā āpattivuṭṭhānena vā pajahitvā. Paṭivinodetvāti suddhante ṭhitabhāvapaccavekkhaṇena nīharitvā. Cittaṃ paññañca bhāvetūti vipassanācittañca taṃsampayuttaṃ paññañca bhāvetu. Sesaṃ iminā upāyeneva veditabbanti.

“ārambhajāti”とは、規律違反の発生によるものである。“vippaṭisārajāti”とは、後悔から生じたものである。“pavaḍḍhantīti”とは、繰り返し生じることによって増大することである。“ārambhaje āsave pahāya(違反から生じた漏を捨てて)”とは、違反から生じた漏を、阿鉢の告白、あるいは阿鉢からの離脱によって捨てて、という意味である。“paṭivinodetvā(取り除いて)”とは、清浄な状態にあることを省察することによって、取り去って、ということである。“cittaṃ paññañca bhāvetū(心と慧を修習せよ)”とは、ヴィパッサナーの心と、それに相応する智慧を修習せよということである。残りの部分は、この方法によって知られるべきである。

3. Sārandadasuttavaṇṇanā

3. サーランダダ経の解説。

143. Tatiye [Pg.52] kāmādhimuttānanti vatthukāmakilesakāmesu adhimuttānaṃ. Dhammānudhammappaṭipannoti navalokuttaradhammatthāya sahasīlakaṃ pubbabhāgappaṭipadaṃ paṭipanno paṭipattipūrako puggalo dullabho lokasmiṃ.

143. 第三経において、“kāmādhimuttānaṃ(欲に耽る者たちに)”とは、対象としての欲(欲物)と煩悩としての欲(欲惑)に耽っている者たちのことである。“dhammānudhammappaṭipanno(法に随順する法を実践する者)”とは、九つの出世間法のために、戒を伴う前段階の実践を行い、修行を全うする人のことであり、世において得がたいものである。

4. Tikaṇḍakīsuttavaṇṇanā

4. ティカンダキー経の解説。

144. Catutthe appaṭikūleti appaṭikūlārammaṇe. Paṭikūlasaññīti paṭikūlanti evaṃsaññī. Esa nayo sabbattha. Kathaṃ panāyaṃ evaṃ viharatīti? Iṭṭhasmiṃ vatthusmiṃ pana asubhāya vā pharati, aniccato vā upasaṃharati. Evaṃ tāva appaṭikūle paṭikūlasaññī viharati. Aniṭṭhasmiṃ vatthusmiṃ mettāya vā pharati, dhātuto vā upasaṃharati. Evaṃ paṭikūle appaṭikūlasaññī viharati. Ubhayasmiṃ pana purimanayassa ca pacchimanayassa ca vasena tatiyacatutthavārā vuttā, chaḷaṅgupekkhāvasena pañcamo. Chaḷaṅgupekkhā cesā khīṇāsavassa upekkhāsadisā, na pana khīṇāsavupekkhā. Tattha upekkhako vihareyyāti majjhattabhāve ṭhito vihareyya. Kvacanīti kismiñci ārammaṇe. Katthacīti kismiñci padese. Kiñcanati koci appamattakopi. Iti imasmiṃ sutte pañcasu ṭhānesu vipassanāva kathitā. Taṃ āraddhavipassako bhikkhu kātuṃ sakkoti, ñāṇavā paññuttaro bahussutasamaṇopi kātuṃ sakkoti. Sotāpannasakadāgāmianāgāmino kātuṃ sakkontiyeva, khīṇāsave vattabbameva natthīti. Pañcamaṃ uttānameva.

144. 第四の経において、“厭うべきでないものにおいて”とは、厭うべきでない対象においてということである。“厭うべきとの認識を持つ”とは、“厭うべきである”という認識を持つことである。この方法はすべての箇所に適用される。では、どのようにしてこのように住す(過ごす)のか。すなわち、望ましい対象に対して、不浄(あすば)として遍満させるか、あるいは無常として導く。このようにして、まずは厭うべきでないものにおいて厭うべきとの認識を持って住す。望ましくない対象に対して、慈しみ(めった)として遍満させるか、あるいは界(だーとぅ)として導く。このようにして、厭うべきものにおいて厭うべきでないとの認識を持って住す。両方の対象については、前の方法と後の方法に従って、第三、第四の節が説かれており、六支の捨(しゃ)によって第五の節が説かれている。この六支の捨は、漏尽者(阿羅漢)の捨に似ているが、漏尽者の捨そのものではない。その箇所で“捨(しゃ)を具えて住すべきである”とは、中立な状態に立って住すべきということである。“どこにおいても(Kvacani)”とは、いかなる対象においてもということである。“どこにおいても(Katthacī)”とは、いかなる場所においてもということである。“いささかも(Kiñcana)”とは、たとえ僅かなものであってもということである。このように、この経においては五つの箇所でヴィパッサナーのみが説かれている。それをヴィパッサナーに励む比丘は行うことができ、智慧があり、勝れた智慧を持ち、多聞である沙門も行うことができる。預流者、一来者、不還者は確実に行うことができ、漏尽者については言うまでもない。第五の経は、意味が明白である。

6. Mittasuttavaṇṇanā

6. 慈経(ミッタ・スッタ)の注釈

146. Chaṭṭhe kammantaṃ kāretīti khettādikammantaṃ kāreti. Adhikaraṇaṃ ādiyatīti cattāri adhikaraṇāni ādiyati. Pāmokkhesu bhikkhūsūti disāpāmokkhesu bhikkhūsu. Paṭiviruddho hotīti paccanīkaggāhitāya viruddho hoti. Anavatthacārikanti anavatthānacārikaṃ.

146. 第六の経において、“業(わざ)を行わせる”とは、田畑などの仕事を行わせることである。“訴訟を引き起こす”とは、四つの訴訟事件(あじからな)を引き起こすことである。“著名な比丘たちにおいて”とは、各地方で指導的な比丘たちにおいてということである。“対立する”とは、反対の立場を取ることによって対立することである。“定住せず彷徨うこと(アナヴァッタチャーリカ)”とは、一定の場所に留まらずに遊行することである。

7. Asappurisadānasuttavaṇṇanā

7. 非善士施経(アサップリサダーナ・スッタ)の注釈

147. Sattame [Pg.53] asakkaccaṃ detīti na sakkaritvā suciṃ katvā deti. Acittīkatvā detīti acittīkārena agāravavasena deti. Apaviddhaṃ detīti na nirantaraṃ deti, atha vā chaḍḍetukāmo viya deti. Anāgamanadiṭṭhiko detīti katassa nāma phalaṃ āgamissatīti na evaṃ āgamanadiṭṭhiṃ na uppādetvā deti.

147. 第七の経において、“恭しくなく与える”とは、敬意を払わず、清浄にせず与えることである。“心を込めずに与える”とは、配慮せず、不敬な態度で与えることである。“投げ捨てるように与える”とは、継続的に与えないこと、あるいは、あたかも捨てたいかのように与えることである。“果報が来ないという見解を持って与える”とは、なされた施しの果報が訪れるという、そのような果報の見解を生じさせずに与えることである。

Sukkapakkhe cittīkatvā detīti deyyadhamme ca dakkhiṇeyyesu ca cittīkāraṃ upaṭṭhapetvā deti. Tattha deyyadhammaṃ paṇītaṃ ojavantaṃ katvā dento deyyadhamme cittīkāraṃ upaṭṭhapeti nāma. Puggalaṃ vicinitvā dento dakkhiṇeyyesu cittīkāraṃ upaṭṭhapeti nāma. Sahatthā detīti āṇattiyā parahatthena adatvā ‘‘anamatagge saṃsāre vicarantena me hatthapādānaṃ aladdhakālassa pamāṇaṃ nāma natthi, vaṭṭamokkhaṃ bhavanissaraṇaṃ karissāmī’’ti sahattheneva deti. Āgamanadiṭṭhikoti ‘‘anāgatabhavassa paccayo bhavissatī’’ti kammañca vipākañca saddahitvā detīti.

善い側(白分)において、“心を込めて与える”とは、布施物と布施を受ける者の両方に対して、敬意を抱いて与えることである。そこで、布施物を勝れたもの、滋味豊かなものにして与える者は、布施物に対して敬意を抱いていると言われる。人を選んで与える者は、布施を受ける者に対して敬意を抱いていると言われる。“自らの手で与える”とは、命令して他人の手で与えさせるのではなく、“始まりの知れない輪廻において彷徨い、私が手足を得られなかった時間の長さに限りはない。輪廻からの解脱、三界からの脱出を成し遂げよう”という志を持って、自らの手で与えることである。“果報が来るという見解を持つ者”とは、“未来の生存の助縁となるであろう”と、業(ごう)とその果報を信じて与える者のことである。

8. Sappurisadānasuttavaṇṇanā

8. 善士施経(サップリサダーナ・スッタ)の注釈

148. Aṭṭhame saddhāyāti dānañca dānaphalañca saddahitvā. Kālenāti yuttappattakālena. Anaggahitacittoti aggahitacitto muttacāgo hutvā. Anupahaccāti anupaghātetvā guṇe amakkhetvā. Kālāgatā cassa atthā pacurā hontīti atthā āgacchamānā vayovuḍḍhakāle anāgantvā yuttappattakāle paṭhamavayasmiṃyeva āgacchanti ceva bahū ca honti.

148. 第八の経において、“確信を持って”とは、布施とその果報を信じてということである。“時にかなって”とは、相応しく適切な時にということである。“執着のない心で”とは、執着のない心を持ち、物惜しみなく(むった・ちゃーご)ということである。“害することなく”とは、害を及ぼさず、徳を貶めることなくということである。“適切な時に彼に利益が豊かに訪れる”とは、利益が訪れる際、老年になってからではなく、相応しく適切な時である第一の若年期にこそ訪れ、かつ多量であるということである。

9. Paṭhamasamayavimuttasuttavaṇṇanā

9. 第一・時解脱経(パタマサマヤヴィムッタ・スッタ)の注釈

149. Navame samayavimuttassāti appitappitakkhaṇeyeva vikkhambhitehi kilesehi vimuttattā samayavimuttisaṅkhātāya lokiyavimuttiyā vimuttacittassa. Dasamaṃ uttānatthameva.

149. 第九の経において、“時解脱者の”とは、等至(安止定)の瞬間にのみ、鎮伏された煩悩から解脱しているがゆえに、時解脱と称される世俗の解脱によって、煩悩から解脱した心を持つ者のことである。第十の経は、意味が明白である。

Tikaṇḍakīvaggo pañcamo.

第五・ティカンダキー品(ティカンダキー・ヴァッゴ)終了。

Tatiyapaṇṇāsakaṃ niṭṭhitaṃ.

第三の五十経(パンナーサカ)終了。

4. Catutthapaṇṇāsakaṃ

4. 第四の五十経(パンナーサカ)

(16) 1. Saddhammavaggo

(一六) 第一・正法品(サッダンマ・ヴァッゴ)

1. Paṭhamasammattaniyāmasuttavaṇṇanā

1. 第一・正性決定経(パタマサンマッタニヤーマ・スッタ)の注釈

151. Catutthassa [Pg.54] paṭhame abhabbo niyāmaṃ okkamituṃ kusalesu dhammesu sammattanti kusalesu dhammesu sammattabhūtaṃ magganiyāmaṃ okkamituṃ abhabbo abhājanaṃ. Kathaṃ paribhotītiādīsu ‘‘kiṃ kathā nāma esā’’ti vadanto kathaṃ paribhoti nāma. ‘‘Kiṃ nāmesa katheti, kiṃ ayaṃ jānātī’’ti vadanto kathikaṃ paribhoti nāma. ‘‘Mayaṃ kiṃ jānāma, kuto amhākaṃ etaṃ sotuṃ bala’’nti vadanto attānaṃ paribhoti nāma. Vipariyāyena sukkapakkho veditabbo.

151. 第四(の五十経)の第一の経において、“善き法における正性という決定(ニヤーマ)に入ることはできない”とは、善き法において正性(サンマッタ)である道の決定(マグガニヤーマ)に入ることには不適格であり、器ではないということである。“どのように軽んじるのか”等の箇所において、“これは一体何の語りなのか”と言う者は、法話を軽んじていると言われる。“この者は何を語っているのか、この者に何がわかるのか”と言う者は、説法者を軽んじていると言われる。“我々に何がわかるのか、我々にこれを聞く能力がどこにあるのか”と言う者は、自分自身を軽んじていると言われる。反対の(善い)側については、これらを翻して理解すべきである。

2. Dutiyasammattaniyāmasuttavaṇṇanā

2. 第二・正性決定経(ドゥティヤサンマッタニヤーマ・スッタ)の注釈

152. Dutiye anaññāte aññātamānīti aviññātasmiṃyeva ‘‘viññātamidaṃ mayā’’ti evaṃmānī.

152. 第二の経において、“知らないのに知っていると慢ずる”とは、理解していない法について、“これは私によって理解された”と、このように思い上がることである。

3. Tatiyasammattaniyāmasuttavaṇṇanā

3. 第三・正性決定経(タティヤサンマッタニヤーマ・スッタ)の注釈

153. Tatiye makkhī dhammaṃ suṇātīti makkhī hutvā guṇamakkhanacittena dhammaṃ suṇāti. Upārambhacittoti niggahāropanacitto. Randhagavesīti guṇarandhaṃ guṇacchiddaṃ gavesanto.

153. 第三の経において、“徳を隠す者(マッキー)として法を聞く”とは、他者の徳を抹消する者となって、徳を貶める心で法を聞くことである。“難詰する心を持つ者”とは、非難を浴びせようとする心を持つ者のことである。“欠点を探す者(ランダガヴェーシー)”とは、徳の隙(すき)や欠点を探し求める者のことである。

4. Paṭhamasaddhammasammosasuttavaṇṇanā

4. 第一・正法混乱経(パタマサッダンマサンモーサ・スッタ)の注釈

154. Catutthe na sakkaccaṃ dhammaṃ suṇantīti ohitasotā sukatakārino hutvā na suṇanti. Na pariyāpuṇantīti yathāsutaṃ dhammaṃ vaḷañjantāpi sakkaccaṃ na vaḷañjenti. Pañcamaṃ uttānameva.

154. 第四の経において、“恭しく法を聞かない”とは、耳を傾け、しっかりと行う者として聞かないということである。“習得しない”とは、聞いた通りに法を実践する場合でも、恭しく実践しないということである。第五の経は、意味が明白である。

6. Tatiyasaddhammasammosasuttavaṇṇanā

6. 第三・正法混乱経(タティヤサッダンマサンモーサ・スッタ)の注釈

156. Chaṭṭhe appaṭisaraṇoti appatiṭṭho. Ācariyā hi suttantassa paṭisaraṇaṃ nāma, tesaṃ abhāvā appaṭisaraṇo hoti. Sesamettha heṭṭhā vuttanayameva.

156. 第六の経において、“拠り所がない”とは、基盤がないということである。実に、諸々の師こそが経蔵(スッタンタ)の拠り所であるが、彼らが不在であるために、拠り所がない状態となるのである。これ以外の点は、前述の方法と同じである。

7. Dukkathāsuttavaṇṇanā

7. 悪話経(ドゥッカター・スッタ)の注釈

157. Sattame [Pg.55] puggalaṃ upanidhāyāti taṃ taṃ puggalaṃ upanikkhipitvā, sakkhiṃ katvāti attho. Kacchamānāyāti kathiyamānāya. Sesamettha aṭṭhamañca uttānatthamevāti.

157. 第七の経において、“人を基準として(対照して)”とは、その時々の人を引き合いに出し、証人とすることであるという意である。“語られている(時において)”とは、説かれている時ということである。これ以外の箇所と第八の経は、意味が明白である。

9. Udāyīsuttavaṇṇanā

9. ウダーイー経(ウダーイー・スッタ)の注釈

159. Navame anupubbiṃ kathaṃ kathessāmīti dānānantaraṃ sīlaṃ, sīlānantaraṃ sagganti evaṃ desanānupubbiṃ kathaṃ vā, yaṃ yaṃ suttapadaṃ vā gāthāpadaṃ vā nikkhittaṃ hoti, tassa tassa anurūpakathaṃ kathessāmīti cittaṃ upaṭṭhapetvā paresaṃ dhammo desetabbo. Pariyāyadassāvīti tassa tassa atthassa taṃ taṃ kāraṇaṃ dassento. Kāraṇañhi idha pariyāyoti vuttaṃ. Anuddayataṃ paṭiccāti ‘‘mahāsambādhappatte satte sambādhato mocessāmī’’ti anukampaṃ āgamma. Na āmisantaroti na āmisahetuko, attano catupaccayalābhaṃ anāsīsantoti attho. Attānañca parañca anupahaccāti attukkaṃsanaparavambhanādivasena attānañca parañca guṇupaghātena anupahantvā.

159. 九番目の(スッタの)解説において、“順次の説法をなすであろう”とは、布施の次に持戒、持戒の次に天上というように、説法の順序に従った話、あるいは、説かれているそれぞれの経の文句や偈の文句に対して、それに相応する話をなすであろうという心を持って、他者に法を説くべきであることを意味する。“方便を見る者(Pariyāyadassāvī)”とは、それぞれの意味に対して、その時々の理由(原因)を示す者のことである。ここでは“理由(kāraṇa)”が“方便(pariyāya)”と呼ばれている。“憐れみに基づいて”とは、“大きな窮地に陥った生きとし生けるものを、その窮地から解き放とう”という慈悲心を起こすことである。“世俗の利を目的とせず(Na āmisantaro)”とは、世俗の利を原因とせず、自身の四つの供養(衣・食・住・薬)の獲得を望まないという意味である。“自らを高めず他者を貶めず(Attānañca parañca anupahacca)”とは、自画自賛や他者の誹謗などを通じて、自身の徳を損なったり他者の徳を傷つけたりしないことである。

10. Duppaṭivinodayasuttavaṇṇanā

10. “除去しがたいもの(の経)”の解説。

160. Dasame duppaṭivinodayāti yāni hassādīni kiccāni nipphādetuṃ ṭhānāni uppannāni honti, tesu matthakaṃ asampattesu antarāyeva dunnīhārā duvikkhambhayā honti. Paṭibhānanti kathetukāmatā vuccati. Imāni pañca duppaṭivinodayāni, na suppaṭivinodayāni. Upāyena pana kāraṇena anurūpāhi paccavekkhaṇaanusāsanādīhi sakkā paṭivinodetunti.

160. 十番目の(スッタの)解説において、“除去しがたい”とは、笑いなどの(不適切な)事柄が生じた際に、それらが終息する前に、途中で取り除いたり、抑えたりすることが困難であることを指す。“弁才(Paṭibhāna)”とは、語りたいという意欲のことである。これら五つは除去しがたく、容易には取り除けない。しかし、適切な手段(方便)、理由、相応する省察や教誡などによって除去することが可能である。

Saddhammavaggo paṭhamo.

第一 正法品(が終了した)。

(17) 2. Āghātavaggo

(十七)第二 怨恨品(アーガータ・わっご)。

1. Paṭhamaāghātapaṭivinayasuttavaṇṇanā

1. 第一 怨恨除去経の解説。

161. Dutiyassa [Pg.56] paṭhame āghātaṃ paṭivinenti vūpasamentīti āghātapaṭivinayā. Yattha bhikkhuno uppanno āghāto sabbaso paṭivinetabboti yattha ārammaṇe bhikkhuno āghāto uppanno hoti, tattha so sabbo imehi pañcahi paṭivinodetabboti attho. Mettā tasmiṃ puggale bhāvetabbāti tikacatukkajjhānavasena mettā bhāvetabbā. Karuṇāyapi eseva nayo. Upekkhā pana catukkapañcakajjhānavasena bhāvetabbā. Yasmā pana yaṃ puggalaṃ passato cittaṃ na nibbāti, tasmiṃ muditā na saṇṭhahati, tasmā sā na vuttā. Asatiamanasikāroti yathā so puggalo na upaṭṭhāti, kuṭṭādīhi antarito viya hoti, evaṃ tasmiṃ asatiamanasikāro āpajjitabbo. Sesaṃ heṭṭhā vuttanayattā uttānameva.

161. 第二(品)の第一(スッタ)において、“怨恨を除去し、静める”ので“怨恨の除去(Āghātappaṭivinaya)”と言う。“比丘に生じた怨恨は、いかなる場合でも完全に除去されるべきである”とは、比丘がある対象に対して怨恨が生じた場合、そこで、その怨恨のすべてをこれら五つの方法によって除去すべきであるという意味である。“その人に対して慈(Mettā)を修習すべきである”とは、三段階または四段階の禅定(三・四禅)の仕組みによって慈を修習すべきであることを意味する。悲(Karuṇā)についても同様である。しかし、捨(Upekkhā)は四段階または五段階の禅定(四・五禅)の仕組みによって修習されるべきである。一方、ある人を見る時に心が静まらない場合、その人に対して喜(Muditā)は確立しないため、ここでは説かれていない。“不念・不作意(Asatiamanasikāro)”とは、その人が心に現れず、あたかも壁などで隔てられているかのように、その人に対して不念・不作意の状態に至るべきであることを意味する。残りの部分は、既述の通りであり、明白である。

2. Dutiyaāghātapaṭivinayasuttavaṇṇanā

2. 第二 怨恨除去経の解説。

162. Dutiye āghāto etesu paṭivinetabboti āghātapaṭivinayā. Āghāto etehi paṭivinetabbotipi āghātapaṭivinayā. Paṭivinayoti hi paṭivinayavatthūnampi paṭivinayakāraṇānampi etaṃ adhivacanaṃ, tadubhayampi idha vaṭṭati. Pañca hi puggalā paṭivinayavatthū honti pañcahi upamāhi pañca paṭipattiyo paṭivinayakāraṇāni. Labhati ca kālena kālaṃ cetaso vivaraṃ cetaso pasādanti kāle kāle samathavipassanācittassa uppannokāsasaṅkhātaṃ vivarañceva saddhāsampannabhāvasaṅkhātaṃ pasādañca labhati.

162. 第二(スッタ)において、“これらの(人びと)において怨恨が除去されるべきである”から“怨恨の除去(Āghātappaṭivinaya)”と言う。また、“これら(の方法)によって怨恨が除去されるべきである”から“怨恨の除去”と言う。実際、“除去(paṭivinaya)”という言葉は、除去の対象(人)と、除去の手段(理由)の両方の名称であり、ここではその両方が適切である。五人の人が除去の対象であり、五つの比喩による五つの実践が除去の手段である。“時として心の空隙(vivara)と心の清澄(pasāda)を得る”とは、時折、止観の心が生じる機会(空隙)と、信心が具足した状態(清澄)を得ることを意味する。

Rathiyāyāti antaravīthiyaṃ. Nantakanti pilotikakhaṇḍaṃ. Niggahetvāti akkamitvā. Yo tattha sāroti yaṃ tattha thiraṭṭhānaṃ. Taṃ paripātetvāti taṃ luñcitvā. Evameva khoti ettha paṃsukūliko viya mettāvihārī daṭṭhabbo, rathiyāya nantakaṃ viya veripuggalo, dubbalaṭṭhānaṃ viya aparisuddhakāyasamācāratā, thiraṭṭhānaṃ viya parisuddhavacīsamācāratā, dubbalaṭṭhānaṃ chaḍḍetvā thiraṭṭhānaṃ ādāya gantvā sibbitvā rajitvā pārupitvā [Pg.57] vicaraṇakālo viya aparisuddhakāyasamācārataṃ amanasikatvā parisuddhavacīsamācārataṃ manasikatvā verimhi cittuppādaṃ nibbāpetvā phāsuvihārakālo daṭṭhabbo.

“道において(Rathiyāyā)”とは、街路の中で。“ぼろ布(Nantakaṃ)”とは、古布の断片。“踏みつけて(Niggahetvā)”とは、足で踏んで。“そこにある価値あるもの(Yo tattha sāro)”とは、その布にある丈夫な部分のこと。“それを引きちぎって(Taṃ paripātetvā)”とは、それを抜き取って。このように、ここで“糞掃衣をまとう比丘”のように“慈に住する者”を見るべきである。街路のぼろ布のように“怨敵である人”を見るべきである。弱い部分のように“不清浄な身の振る舞い”を見るべきである。丈夫な部分のように“清浄な詞の振る舞い”を見るべきである。弱い部分を捨てて丈夫な部分を取り、それを持って行って縫い、染めて、身にまとって歩き回る時のように、不清浄な身の振る舞いを念頭に置かず、清浄な詞の振る舞いを念頭に置いて、怨敵に対する怒りの心の発生を静め、安楽に住する時を見るべきである。

Sevālapaṇakapariyonaddhāti sevālena ca udakapappaṭakena ca paṭicchannā. Ghammaparetoti ghammena anugato. Kilantoti maggakilanto. Tasitoti taṇhābhibhūto. Pipāsitoti pānīyaṃ pātukāmo. Apaviyūhitvāti apanetvā. Pivitvāti pasannaudakaṃ pivitvā. Evameva khoti ettha ghammābhitatto puriso viya mettāvihārī daṭṭhabbo, sevālapaṇakaṃ viya aparisuddhavacīsamācāratā, pasannaudakaṃ viya parisuddhakāyasamācāratā, sevālapaṇakaṃ apabyūhitvā pasannodakaṃ pivitvā gamanaṃ viya aparisuddhavacīsamācārataṃ amanasikatvā parisuddhakāyasamācārataṃ manasikatvā verimhi cittuppādaṃ nibbāpetvā phāsuvihārakālo daṭṭhabbo.

“藻や苔に覆われた”とは、藻(sevāla)や水草(udakapappaṭaka)によって覆われた池などのこと。“暑さに苦しむ者(Ghammapareto)”とは、暑さに追われた者。“疲弊した者(Kilanto)”とは、旅路に疲れた者。“渇いた者(Tasito)”とは、渇愛に圧倒された者。“飲みたいと願う者(Pipāsito)”とは、水を飲みたいと望む者。“かき分けて(Apaviyūhitvā)”とは、取り除いて。“飲んで(Pivitvā)”とは、澄んだ水を飲んで。このように、ここで“暑さに苦しむ男”のように“慈に住する者”を見るべきである。藻や苔のように“不清浄な詞の振る舞い”を見るべきである。澄んだ水のように“清浄な身の振る舞い”を見るべきである。藻や苔をかき分けて澄んだ水を飲んで去って行くように、不清浄な詞の振る舞いを念頭に置かず、清浄な身の振る舞いを念頭に置いて、怨敵に対する怒りの心の発生を静め、安楽に住する時を見るべきである。

Khobhessāmīti cālessāmi. Loḷessāmīti ākulaṃ karissāmi. Apeyyampi taṃ karissāmīti pivituṃ asakkuṇeyyaṃ karissāmi. Catukkuṇḍikoti jāṇūhi ca hatthehi ca bhūmiyaṃ patiṭṭhānena catukkuṇḍiko hutvā. Gopītakaṃ pivitvāti gāviyo viya mukhena ākaḍḍhento pivitvā. Evameva khoti ettha ghammābhitatto puriso viya mettāvihārī daṭṭhabbo, gopadaṃ viya veripuggalo, gopade parittaudakaṃ viya tassabbhantare parittaguṇo, catukkuṇḍikassa gopītakaṃ pivitvā pakkamanaṃ viya tassa aparisuddhakāyavacīsamācārataṃ amanasikatvā yaṃ so kālena kālaṃ dhammassavanaṃ nissāya cetaso vivarappasādasaṅkhātaṃ pītipāmojjaṃ labhati, taṃ manasikatvā cittuppādanibbāpanaṃ veditabbaṃ.

“かき回す(Khobhessāmi)”とは、揺り動かすこと。“濁らせる(Loḷessāmi)”とは、かき乱すこと。“飲めないようにする(Apeyyampi taṃ karissāmi)”とは、飲むことができないようにすること。“四つん這い(Catukkuṇḍiko)”とは、膝と手で地面につくことによって四つん這いになって。“牛のように飲む(Gopītakaṃ pivitvā)”とは、雌牛のように口で直接吸い込んで飲むこと。このように、ここで“暑さに苦しむ男”のように“慈に住する者”を見るべきである。牛の足跡(の窪み)のように“怨敵である人”を見るべきである。牛の足跡にあるわずかな水のように、その人の内にある“わずかな徳”を見るべきである。四つん這いの男が牛のように水を飲んで立ち去るように、その人の不清浄な身・詞の振る舞いを念頭に置かず、その人が時折、説法を聞くことによって得る、心の空隙や清澄と呼ばれる“喜悦(pītipāmojja)”を念頭に置いて、怒りの心の発生を静めるべきであることを知るべきである。

Ābādhikoti iriyāpathabhañjanakena visabhāgābādhena ābādhiko. Puratopissāti puratopi bhaveyya. Anayabyasananti avaḍḍhivināsaṃ. Evameva khoti ettha so anāthagilāno viya sabbakaṇhadhammasamannāgato puggalo, addhānamaggo viya anamataggasaṃsāro, purato ca pacchato ca gāmānaṃ dūrabhāvo viya nibbānassa dūrabhāvo, sappāyabhojanānaṃ alābho viya sāmaññaphalabhojanānaṃ alābho, sappāyabhesajjānaṃ alābho [Pg.58] viya samathavipassanānaṃ abhāvo, patirūpaupaṭṭhākānaṃ alābho viya ovādānusāsanīhi kilesatikicchakānaṃ abhāvo, gāmantanāyakassa alābho viya nibbānasampāpakassa tathāgatassa vā tathāgatasāvakassa vā aladdhabhāvo, aññatarassa purisassa disvā kāruññupaṭṭhānaṃ viya tasmiṃ puggale mettāvihārikassa kāruññaṃ uppādetvā cittanibbāpanaṃ veditabbaṃ.

“ābādhiko(病人)”とは、四威儀を損なうような不調和な病によって病んでいる者のことである。“puratopissā(彼の前にも)”とは、前にもあり得るということである。“anayabyasana(災難)”とは、不増進と破滅のことである。ここでの“evameva kho(このようにまさに)”という箇所において、拠り所のない病人のような者は、すべての黒暗の法(不善法)を具足した人であると知るべきである。長い道のりのようなものは、無始の輪廻であると知るべきである。村々の前方と後方の遠さのようなものは、涅槃の遠さであると知るべきである。適切な食物を得られないことのようなものは、沙門果という食べ物を得られないことであると知るべきである。適切な薬を得られないことのようなものは、止観(サマタ・ヴィパッサナー)がないことであると知るべきである。適切な介護者を得られないことのようなものは、教誡や教訓によって煩悩を治療する師がいないことであると知るべきである。村への案内人を得られないことのようなものは、涅槃に到達させる如来や如来の弟子を得られないことであると知るべきである。ある人を見て憐れみの心が生じるように、その(敵対する)人物に対して、慈しみに住む者が憐れみ(悲心)を生じさせて心を静めることであると知るべきである。

Acchodakāti pasannodakā. Sātodakāti madhurodakā. Sītodakāti tanusītasalilā. Setakāti ūmibhijjanaṭṭhānesu setavaṇṇā. Supatitthāti samatitthā. Evameva khoti ettha ghammābhitatto puriso viya mettāvihārī daṭṭhabbo, sā pokkharaṇī viya parisuddhasabbadvāro puriso, nhatvā pivitvā paccuttaritvā rukkhacchāyāya nipajjitvā yathākāmaṃ gamanaṃ viya tesu dvāresu yaṃ icchati, taṃ ārammaṇaṃ katvā cittanibbāpanaṃ veditabbaṃ. Tatiyacatutthāni heṭṭhā vuttanayāneva.

“acchodakā(清らかな水)”とは澄んだ水のことである。“sātodakā(甘い水)”とは甘露な水のことである。“sītodakā(冷たい水)”とは清らかで冷たい水のことである。“setakā(白い)”とは波が砕ける場所での白い色のことである。“supatitthā(良い渡し場)”とは平坦な岸のことである。ここでの“evameva kho(このようにまさに)”という箇所において、暑さに焼かれた人のような者は、慈しみに住む者と見るべきである。その蓮池のような者は、すべての感覚門(諸根)が清らかな人と見るべきである。沐浴し、飲み、上がり、樹の陰で横になって意のままに行くように、それら感覚門において、望む対象を縁として心を静めることであると知るべきである。第三・第四の経は、先に述べた方法と同じである。

5. Pañhapucchāsuttavaṇṇanā

5. 問いに関する経(問訊経)の注釈。

165. Pañcame paribhavanti paribhavanto, evaṃ paribhavissāmīti paribhavanatthāya pucchatīti attho. Aññātukāmoti jānitukāmo hutvā.

165. 第五の経において、“paribhavanti(軽蔑する)”とは軽蔑する者として、“このように軽蔑してやろう”と軽蔑するために問う、という意味である。“aññātukāmo(知りたい)”とは、知りたいと思って、ということである。

6. Nirodhasuttavaṇṇanā

6. 滅経(ニローダ・スッタ)の注釈。

166. Chaṭṭhe atthetaṃ ṭhānanti atthi etaṃ kāraṇaṃ. No ce diṭṭheva dhamme aññaṃ ārādheyyāti no ce imasmiṃyeva attabhāve arahattaṃ pāpuṇeyya. Kabaḷīkārāhārabhakkhānaṃ devānanti kāmāvacaradevānaṃ. Aññataraṃ manomayaṃ kāyanti jhānamanena nibbattaṃ aññataraṃ suddhāvāsabrahmakāyaṃ. Udāyīti lāḷudāyī. So hi ‘‘manomaya’’nti sutvā ‘‘āruppe na bhavitabba’’nti paṭibāhi. Thero ‘‘sāriputto kiṃ jānāti, yassa sammukhā evaṃ bhikkhū vacanaṃ paṭikkosantī’’ti evaṃ bālānaṃ laddhiuppattipaṭibāhanatthaṃ taṃ vacanaṃ anadhivāsetvā yena bhagavā tenupasaṅkami.

166. 第六の経において、“atthetaṃ ṭhānaṃ(その可能性がある)”とは、その理由があるということである。“no ce diṭṭheva dhamme floral aññaṃ ārādheyyā”とは、もしこの現世において阿羅漢果に到達しないならば、ということである。“kabaḷīkārāhārabhakkhānaṃ devānaṃ(段食を食する神々)”とは、欲界の神々のことである。“aññataraṃ manomayaṃ kāyaṃ(ある意成の身)”とは、禅定の心によって生じた、ある特定の浄居天の梵天の身のことである。“udāyī”とはラー路ダーイーのことである。彼は“意成(manomaya)”と聞いて、“無色界であるべきだ”と考えて拒んだ。長老(サーリプッタ)は“このラー路ダーイーに何が分かろうか。如来の面前で比丘たちがこのように言葉を拒むとは”と考え、愚かな者たちの誤った見解が生じるのを防ぐために、その言葉を容認せず、世尊がおられる場所へと赴いた。

Atthi nāmāti amarisanatthe nipāto. Teneva cettha ‘‘ajjhupekkhissathā’’ti anāgatavacanaṃ kataṃ. Ayañhetthattho – ānanda, tumhe theraṃ [Pg.59] bhikkhuṃ viheṭhiyamānaṃ ajjhupekkhatha, na vo etaṃ marisayāmi na sahāmi nādhivāsemīti. Kasmā pana bhagavā ānandatheraṃyeva evamāhāti? Dhammabhaṇḍāgārikattā. Dhammabhaṇḍāgārikassa hi evaṃ vadanto paṭibāhituṃ bhāro. Apicesa sāriputtattherassa piyasahāyo, tenāpissa esa bhāro. Tattha kiñcāpi bhagavā ānandattheraṃ garahanto evamāha, na panesā tasseva garahā, sammukhībhūtānaṃ sabbesaṃyeva garahāti veditabbā. Vihāranti gandhakuṭiṃ.

“atthi nāma(何たることか)”という言葉は、容認できない不快な意味で用いられる感嘆詞である。それゆえに、ここでは“ajjhupekkhissatha(傍観するのか)”という未来形が使われている。ここでの意味は、“アーナンダよ、汝らは長老を悩ませている比丘を傍観している。私はそれを許容せず、耐えられず、容認しない”ということである。なぜ世尊はアーナンダ長老にのみ、このように言われたのか。それは、彼が法蔵を司る者(法蔵持)だからである。法蔵持にとって、このように語る比丘を制止することは重責である。さらに、彼はサーリプッタ長老の親友でもあり、それゆえにこれは彼の責任なのである。その箇所で、世尊はアーナンダ長老を叱責してこのように言われたが、それは彼一人への叱責ではなく、その場にいたすべての比丘への叱責であると知るべきである。“vihāraṃ”とは、香室(ガンダクティー)のことである。

Anacchariyanti na acchariyaṃ. Yathāti kāraṇavacanaṃ. Āyasmantaṃyevettha upavānaṃ paṭibhāseyyāti ettha bhagavatā ca evaṃ etadeva kāraṇaṃ ārabbha udāhaṭe āyasmatoyeva upavānassa paṭivacanaṃ paṭibhātu upaṭṭhātūti dīpeti. Sārajjaṃ okkantanti domanassaṃ anupaviṭṭhaṃ. Sīlavātiādīhi khīṇāsavasīlādīniyeva kathitāni. Khaṇḍiccenātiādīni sakkārādīnaṃ kāraṇapucchāvasena vuttāni. Kiṃ khaṇḍiccādīhi kāraṇehi taṃ taṃ sabrahmacāriṃ sakkareyyunti ayañhettha adhippāyo.

“anacchariyaṃ”とは驚くべきことではない、という意味である。“yathā”は原因を表す言葉である。“āyasmantaṃyevettha upavānaṃ paṭibhāseyya”という箇所では、世尊がこのようにその原因について述べられた際、長老ウパヴァーナにこそ答弁が浮かぶように、現れるように、ということを示している。“sārajjaṃ okkantaṃ”とは、憂いが入り込んだことである。“sīlavā”などの言葉によって、漏尽者の戒などが語られている。“khaṇḍiccena(歯が抜けていること)”などは、供養を受ける理由についての問いとして述べられている。すなわち、“歯が抜けているなどの理由で、どうして修行仲間がその者を供養するだろうか(いや、しない)”というのが、ここでの意図である。

7. Codanāsuttavaṇṇanā

7. 呵責経(チョーダナー・スッタ)の注釈。

167. Sattame codakenāti vatthusandassanā āpattisandassanā saṃvāsappaṭikkhepo sāmīcippaṭikkhepoti catūhi codanāvatthūhi codayamānena. Kālena vakkhāmi no akālenāti ettha cuditakassa kālo kathito, na codakassa. Paraṃ codentena hi parisamajjhe vā uposathapavāraṇagge vā āsanasālābhojanasālādīsu vā na codetabbo, divāṭṭhāne nisinnakāle ‘‘karotāyasmā okāsaṃ, ahaṃ āyasmantaṃ vattukāmo’’ti evaṃ okāsaṃ kāretvā codetabbo. Puggalaṃ pana upaparikkhitvā yo lolapuggalo abhūtaṃ vatvā bhikkhūnaṃ ayasaṃ āropeti, so okāsakammaṃ vināpi codetabbo. Bhūtenāti tacchena sabhāvena. Saṇhenāti maṭṭhena mudukena. Atthasaṃhitenāti atthakāmatāya hitakāmatāya upetena. Avippaṭisāro upadahātabboti amaṅkubhāvo upanetabbo. Alaṃ [Pg.60] te avippaṭisārāyāti yuttaṃ te amaṅkubhāvāya. Sesamettha uttānamevāti. Aṭṭhamaṃ heṭṭhā vuttanayattā pākaṭameva.

167. 第七の経において、“codakena(告発者によって)”とは、事、罪、共住の拒否、礼遇の拒否という四つの告発の根拠によって告発する者のことである。“kālena vakkhāmi no akālenā”という箇所において、これは被告発者の時が語られているのであり、告発者の時ではない。他者を告発する者は、大衆の中や、布薩や自恣の場、座所や食堂などで告発すべきではない。日中の居所に座っている時に、“尊者よ、機会を作ってください。私は尊者に話したいことがあります”と言って、機会を得てから告発すべきである。しかし、人物を観察して、もし比丘たちに事実無根のことを語って不名誉を着せるような放逸な者であれば、機会を求める手続きなしに告発すべきである。“bhūtena”とは真実の性質によって。“saṇhena”とは穏やかに。“atthasaṃhitena”とは利益を望むこと、慈しみを具足していることによって。“avippaṭisāro upadahātabbo(後悔のない状態を確立すべきである)”とは、怯みのない状態をもたらすべきである、という意味である。“alaṃ te avippaṭisārāyā(汝にとって後悔のないことで十分である)”とは、汝が怯まずにいることは適切である、ということである。残りの部分は明白である。第八の経は、先に述べた方法と同じであり、明らかである。

9. Khippanisantisuttavaṇṇanā

9. 速慧経(キッパニサンティ・スッタ)の注釈。

169. Navame khippaṃ nisāmayati upadhāretīti khippanisanti. Suggahitaṃ katvā gaṇhātīti suggahitaggāhī. Atthakusaloti aṭṭhakathāya cheko. Dhammakusaloti pāḷiyaṃ cheko. Niruttikusaloti niruttivacanesu cheko. Byañjanakusaloti akkharappabhede cheko. Pubbāparakusaloti atthapubbāparaṃ, dhammapubbāparaṃ, akkharapubbāparaṃ, byañjanapubbāparaṃ, anusandhipubbāparanti imasmiṃ pañcavidhe pubbāpare cheko. Tattha atthapubbāparakusaloti heṭṭhā atthena upari atthaṃ jānāti, upari atthena heṭṭhā atthaṃ jānāti. Kathaṃ? So hi heṭṭhā atthaṃ ṭhapetvā upari atthe vutte ‘‘heṭṭhā attho atthī’’ti jānāti. Upari atthaṃ ṭhapetvā heṭṭhā atthe vuttepi ‘‘upari attho atthī’’ti jānāti. Ubhato ṭhapetvā majjhe atthe vutte ‘‘ubhato attho atthī’’ti jānāti. Majjhe atthaṃ ṭhapetvā ubhatobhāgesu atthe vutte ‘‘majjhe attho atthī’’ti jānāti. Dhammapubbāparādīsupi eseva nayo. Anusandhipubbāpare pana sīlaṃ ādiṃ katvā āraddhe suttante matthake chasu abhiññāsu āgatāsu ‘‘yathānusandhiṃ yathānuparicchedaṃ suttanto gato’’ti jānāti. Diṭṭhivasena āraddhe upari saccesu āgatesupi ‘‘yathānusandhinā gato’’ti jānāti. Kalahabhaṇḍanavasena āraddhe upari sāraṇīyadhammesu āgatesupi, dvattiṃsatiracchānakathāvasena āraddhe upari dasakathāvatthūsu (a. ni. 10.69; udā.31) āgatesupi ‘‘yathānusandhinā gato’’ti jānātīti.

169. 第九の経において、“速やかに観察し(nisāmayati)、考察する(upadhāreti)”ことから、速やかな観察者(khippanisanti)という。“正しく把握し(suppahitaṃ katvā)、保持する”ことから、善保持者(suggahitaggāhī)という。“義に巧みな者(atthakusalo)”とは、アッタカター(註釈)に熟達している者のことである。“法に巧みな者(dhammakusalo)”とは、パーリ(経典の本文)に熟達している者のことである。“語法に巧みな者(niruttikusalo)”とは、言語の表現に熟達している者のことである。“文彩に巧みな者(byañjanakusalo)”とは、文字の種類に熟達している者のことである。“前後関係に巧みな者(pubbāparakusalo)”とは、義の前後、法の前後、文字の前後、語句の前後、結びつき(アヌサンディ)の前後の、これら五種類の前後関係に熟達している者のことである。その中で“義の前後関係に巧みな者”とは、下の義によって上の義を知り、上の義によって下の義を知る者のことである。どのように知るのか。その人は、下の義を置いておき、上の義が説かれたとき、“下の義がある”と知る。上の義を置いておき、下の義が説かれたときでも、“上の義がある”と知る。両端を置いておき、中間の義が説かれたとき、“両端に義がある”と知る。中間の義を置いておき、両端の義が説かれたとき、“中間に義がある”と知る。法の前後関係などにおいても、この方法と同じである。しかし、結びつき(アヌサンディ)の前後関係においては、戒を始めとして説かれた経において、最後に六つの神通が説かれたとき、“結びつきに従い、区分に従って、経が進行している”と知る。見解(邪見)によって始められた経において、上で四聖諦が説かれたときでも、“結びつきに従って進行していない”と知る。争い(喧嘩)によって始められた経において、上で慈しみ(サーラニーヤ・ダンマ)が説かれたとき、あるいは三十二種類の無益な話(ティラッチャーナ・カター)によって始められた経において、上で十種類の説法事(カター・ヴァットゥ)が説かれたときでも、“結びつきに従って進行していない”と知るのである。

10. Bhaddajisuttavaṇṇanā

10. バッダジ・スッタの解説

170. Dasame abhibhūti abhibhavitvā ṭhito jeṭṭhako. Anabhibhūtoti aññehi anabhibhūto. Aññadatthūti ekaṃsavacane nipāto. Dassanavasena daso, sabbaṃ passatīti adhippāyo. Vasavattīti sabbaṃ janaṃ vase vatteti. Yathā passatoti iṭṭhārammaṇaṃ vā hotu aniṭṭhārammaṇaṃ vā[Pg.61], yenākārena taṃ passantassa. Anantarā āsavānaṃ khayo hotīti anantarāyeva arahattaṃ uppajjati. Yathā suṇatoti etthāpi eseva nayo. Atha vā yaṃ cakkhunā rūpaṃ disvā nirantarameva vipassanaṃ paṭṭhapetvā arahattaṃ pāpuṇāti, taṃ tassa arahattaṃ cakkhuviññāṇānantaraṃ nāma hoti. Taṃ sandhāya vuttaṃ – idaṃ dassanānaṃ agganti. Dutiyapadepi eseva nayo.

170. 第十の経において、“圧倒者(abhibhū)”とは、すべての衆生を圧倒して立ち、最勝である者のことである。“圧倒されない者(anabhibhūto)”とは、他者によって圧倒されない者のことである。“必ず(aññadatthu)”という言葉は、断定の意味で用いられる不変化詞である。“daso”とは、見ることの力によってすべてを見る者という意味である。“自在に操る者(vasavattī)”とは、すべての人々を自分の意に従わせることである。“あるがままに見る者の(yathā passato)”とは、好ましい対象であれ、好ましくない対象であれ、どのような態様でそれを見る者であってもということである。“直ちに諸々の煩悩の滅尽がある”とは、その直後に阿羅漢果が生じるということである。“あるがままに聞く者の(yathā suṇato)”という箇所においても、この方法は同じである。あるいは、眼によってある形態を見て、間断なくヴィパッサナーを開始して阿羅漢果に至る場合、その人の阿羅漢果は眼識の直後にあると言われる。それを指して“これが、諸々の見ることの中で最高である(idaṃ dassanānaṃ aggaṃ)”と説かれたのである。二番目の句(聞くこと)についても、この方法は同じである。

Yathā sukhitassāti yena maggasukhena sukhitassa. Anantarā āsavānaṃ khayo hotīti samanantarameva arahattaṃ uppajjati. Idaṃ sukhānaṃ agganti idaṃ maggasukhaṃ sukhānaṃ uttamaṃ. Yathā saññissāti idhāpi maggasaññāva adhippetā. Yathā bhūtassāti yasmiṃ bhave yasmiṃ attabhāve ṭhitassa. Anantarāti anantarāyena arahattaṃ uppajjati. idaṃ bhavānaṃ agganti ayaṃ pacchimo attabhāvo bhavānaṃ aggaṃ nāma. Atha vā yathā bhūtassāti yehi khandhehi maggakkhaṇe bhūtassa vijjamānassa. Anantarā āsavānaṃ khayo hotīti maggānantarameva phalaṃ uppajjati. Idaṃ bhavānaṃ agganti idaṃ maggakkhaṇe khandhapañcakaṃ bhavānaṃ aggaṃ nāmāti.

“あるがままに幸せな者の(yathā sukhitassa)”とは、どの道の幸福によって幸せになった者の、という意味である。“直ちに諸々の煩悩の滅尽がある”とは、その直後に阿羅漢果が生じるということである。“これが、諸々の幸福の中で最高である(idaṃ sukhānaṃ aggaṃ)”とは、この道の幸福が、諸々の幸福の中で最も優れているということである。“あるがままに覚知する者の(yathā saññissā)”という箇所でも、道の覚知(想)のみが意図されている。“あるがままにある者の(yathā bhūtassa)”とは、どのような生存(有)、どのような自己(個体)において留まっている者の、という意味である。“直ちに(anantarā)”とは、障害なく阿羅漢果が生じるということである。“これが、諸々の生存の中で最高である(idaṃ bhavānaṃ aggaṃ)”とは、この最後の自己(五蘊)が、諸々の存在(有)の中で最高であることを名づけている。あるいは、“あるがままにある者の”とは、道の瞬間に存在する諸々の蘊(五蘊)によって存在している者の、という意味である。“直ちに諸々の煩悩の滅尽がある”とは、道の直後に果(阿羅漢果)が生じるということである。“これが、諸々の生存の中で最高である”とは、この道の瞬間の五蘊が、諸々の存在の中で最高であることを名づけている。第十の経の解説は以上である。

Āghātavaggo dutiyo.

怨恨品(アーガータ・ヴァッゴ)第二、終了。

(18) 3. Upāsakavaggo

(18)3. 優婆塞品(ウパーサカ・ヴァッゴ)

1-3. Sārajjasuttādivaṇṇanā

1-3. サーラッジャ・スッタなどの解説

171-173. Tatiyassa paṭhamadutiyatatiyesu agāriyappaṭipatti kathitā. Sotāpannasakadāgāminopi hontu, vaṭṭantiyeva.

171-173. 第三(品)の第一、第二、第三の経においては、在家の修行が説かれている。預流者や一来者であっても、それらは(在家の修行として)ふさわしいのである。

4. Verasuttavaṇṇanā

4. ヴェーラ・スッタの解説

174. Catutthe bhayānīti cittutrāsabhayāni. Verānīti akusalaverānipi puggalaverānipi. Cetasikanti cittanissitaṃ. Dukkhanti kāyapasādavatthukaṃ dukkhaṃ. Domanassanti domanassavedanaṃ. Imasmiṃ sutte viratipahānaṃ kathitaṃ.

174. 第四の経において、“恐怖(bhayāni)”とは、心の驚愕による恐怖のことである。“怨敵(verāni)”とは、不善の怨敵も、個人の怨敵も意味する。“心に関わる(cetasikaṃ)”とは、心に依存するもののことである。“苦(dukkhaṃ)”とは、身根(カヤパサーダ)を拠り所とする苦のことである。“憂い(domanassaṃ)”とは、憂いの受(ドマナッサ・ヴェーダナー)のことである。この経においては、離れることによる断(離断)が説かれている。

5. Caṇḍālasuttavaṇṇanā

5. チャンダーラ・スッタの解説

175. Pañcame [Pg.62] upāsakapatikuṭṭhoti upāsakapacchimako. Kotūhalamaṅgalikoti ‘‘iminā idaṃ bhavissatī’’ti evaṃ pavattattā kotūhalasaṅkhātena diṭṭhasutamutamaṅgalena samannāgato. Maṅgalaṃ pacceti no kammanti maṅgalaṃ oloketi, kammaṃ na oloketi. Ito ca bahiddhāti imamhā sāsanā bahiddhā. Pubbakāraṃ karotīti dānādikaṃ kusalakiccaṃ paṭhamataraṃ karoti.

175. 第五の経において、“優婆塞の落後者(upāsakapatikuṭṭho)”とは、最低の優婆塞のことである。“吉兆を求める者(kotūhalamaṅgaliko)”とは、“これ(吉兆)によって、こうなるだろう”という風に、騒ぎ立てられる見たこと、聞いたこと、感じたことの瑞兆を具えている者のことである。“瑞兆を信じ、業を信じない(maṅgalaṃ pacceti no kammaṃ)”とは、瑞兆を注視し、業を注視しないことである。“これ(この教え)の外部において(ito ca bahiddhā)”とは、この仏教の外部において、という意味である。“まず初めに行う(pubbakāraṃ karoti)”とは、布施や尊敬などの善き行いを、最初に行うということである。

6. Pītisuttavaṇṇanā

6. ピーティ・スッタの解説

176. Chaṭṭhe kinti mayanti kena nāma upāyena mayaṃ. Pavivekaṃ pītinti paṭhamadutiyajjhānāni nissāya uppajjanakapītiṃ. Kāmūpasaṃhitanti kāmanissitaṃ duvidhe kāme ārabbha uppajjanakaṃ. Akusalūpasaṃhitanti ‘‘migasūkarādayo vijjhissāmī’’ti saraṃ khipitvā tasmiṃ viraddhe ‘‘viraddhaṃ mayā’’ti evaṃ akusale nissāya uppajjanakaṃ. Tādisesu pana ṭhānesu avirajjhantassa ‘‘suṭṭhu me viddhaṃ, suṭṭhu me pahaṭa’’nti uppajjanakaṃ akusalūpasaṃhitaṃ sukhaṃ somanassaṃ nāma. Dānādiupakaraṇānaṃ asampattiyā uppajjamānaṃ pana kusalūpasaṃhitaṃ dukkhaṃ domanassanti veditabbaṃ.

176. 第六の経において、“どのようにして我らは(kinti mayaṃ)”とは、どのような手段によって我らは、という意味である。“遠離の喜び(pavivekaṃ pītiṃ)”とは、初禅や第二禅などを拠り所として生じる喜びのことである。“欲に結びついた(kāmūpasaṃhitaṃ)”とは、欲に依存したものであり、二種類の欲(物欲と煩悩欲)を対象として生じるもののことである。“不善に結びついた(akusalūpasaṃhitaṃ)”とは、“鹿や猪などを射よう”と矢を放ち、それが外れたときに“私が外した”というように、不善に依存して生じるもののことである。しかし、そのような場面(鹿や猪などを射る場)において、外さなかった者が“私はうまく射た、うまく仕留めた”として生じる喜びや満足は、“不善に結びついた喜楽(スッカ・ソーマナッサ)”と呼ばれる。一方、布施などの道具が整わないことによって生じる苦しみや憂いは、“善に依存した苦憂(ドゥッカ・ドマナッサ)”であると知るべきである。

7. Vaṇijjāsuttavaṇṇanā

7. ヴァニッジャー・スッタの解説

177. Sattame vaṇijjāti vāṇijakammāni. Upāsakenāti tisaraṇagatena. Satthavaṇijjāti āvudhabhaṇḍaṃ kāretvā tassa vikkayo. Sattavaṇijjāti manussavikkayo. Maṃsavaṇijjāti sūkaramigādayo posetvā tesaṃ vikkayo. Majjavaṇijjāti yaṃkiñci majjaṃ kāretvā tassa vikkayo. Visavaṇijjāti visaṃ kāretvā tassa vikkayo. Iti sabbampi imaṃ vaṇijjaṃ neva attanā kātuṃ, na pare samādapetvā kāretuṃ vaṭṭati.

177. 第七の経において、“商売(vaṇijjā)”とは、交易の仕事のことである。“優婆塞によって(upāsakena)”とは、三帰依をした信者によって、という意味である。“武器の商売(satthavaṇijjā)”とは、武器類を作らせてそれを売ることである。“生き物の商売(sattavaṇijjā)”とは、人間を売ることである。“肉の商売(maṃsavāṇijjā)”とは、猪や鹿などを育ててそれらを売ることである。“酒の商売(majjavaṇijjā)”とは、何らかの酒類を作らせてそれを売ることである。“毒の商売(visavaṇijjā)”とは、毒物を作らせてそれを売ることである。このように、これらすべての商売は、自分で行うことも、他人に勧めて行わせることも、ふさわしくないのである。

8. Rājasuttavaṇṇanā

8. ラージャ・スッタの解説

178. Aṭṭhame pabbājentīti raṭṭhamhā pabbājenti. Yathāpaccayaṃ vā karontīti yathādhippāyaṃ yathājjhāsayaṃ karonti. Tatheva pāpakammaṃ pavedentīti yathā tena kataṃ, taṃ tatheva aññesaṃ ārocenti kathenti.

178. 第八の経において、“追放する(pabbājenti)”とは、国から追放することである。“意のままに扱う(yathāpaccayaṃ vā karontīti)”とは、自分の意図や望みのままに行うことである。“その悪業を告げる(tatheva pāpakammaṃ pavedentīti)”とは、その人が行った通りに、他の人々へ告げ知らせ、語ることである。

9. Gihisuttavaṇṇanā

9. ギヒ・スッタの解説

179. Navame [Pg.63] saṃvutakammantanti pihitakammantaṃ. Ābhicetasikānanti uttamacittanissitānaṃ. Diṭṭhadhammasukhavihārānanti paccakkheyeva dhamme pavattikkhaṇe sukhavihārānaṃ. Ariyakantehīti ariyānaṃ kantehi maggaphalasīlehi.

179. 第九の経において、“saṃvutakammantaṃ(身口の業を制御した者)”とは、その行いが閉じられ、守られていることを意味する。“ābhicetasikānaṃ(卓越した心に属する)”とは、最上の心に基づいた者たちのことである。“diṭṭhadhammasukhavihārānaṃ(現法楽住)”とは、まさに現世の生の持続する瞬間に、安楽に住することである。“ariyakantehi(聖者に愛される)”とは、聖者たちが好む、道と果に伴う戒(学処)によるものである。

Ariyadhammaṃ samādāyāti ettha ariyadhammoti pañca sīlāni kathitāni. Merayaṃ vāruṇinti catubbidhaṃ merayaṃ pañcavidhañca suraṃ. Dhammañcānuvitakkayeti navavidhaṃ lokuttaradhammaṃ anussativaseneva vitakkeyya. Abyāpajjhaṃ hitaṃ cittanti niddukkhaṃ mettādibrahmavihāracittaṃ. Devalokāya bhāvayeti brahmalokatthāya bhāveyya. Puññatthassa jigīsatoti puññena atthikassa puññaṃ gavesantassa. Santesūti buddhapaccekabuddhatathāgatasāvakesu. Vipulā hoti dakkhiṇāti evaṃ dinnadānaṃ mahapphalaṃ hoti. Anupubbenāti sīlapūraṇādinā anukkamena. Sesaṃ tikanipāte vuttatthameva.

“ariyadhammaṃ samādāya(聖なる法を受持して)”という文言に関し、ここでは五戒が“聖なる法(ariyadhamma)”として説かれている。“merayaṃ vāruṇiṃ(穀酒と果実酒)”とは、四種の穀酒と五種の果実酒を指す。“dhammañcānuvitakkaye(法を随観すべき)”とは、九種の出世間法を随念の力によって思惟すべきということである。“abyāpajjhaṃ hitaṃ cittaṃ(不害の利益ある心)”とは、苦しみのない、慈しみなどの梵住(ブラフマ・ヴィハーラ)を伴う心のことである。“devalokāya bhāvaye(天界のために修習すべし)”とは、梵天界という利益のために修習すべきということである。“puññatthassa jigīsato(功徳を求め、望む者のために)”とは、功徳による利益を求め、功徳を捜し求める者のために、という意味である。“santesu(静穏なる者たちにおいて)”とは、諸仏、辟支仏、および如来の弟子たちにおいて、ということである。“vipulā hoti dakkhiṇā(布施は広大となる)”とは、このようにしてなされた施しは大きな果報をもたらすということである。“anupubbenā(順次に)”とは、戒を満たすことなど、順を追った段階によるものである。残りの文言は、三集(ティカ・ニパータ)において説かれた通りである。

10. Gavesīsuttavaṇṇanā

10. ガヴェーシン・スッタ(ガヴェーシン経)の注釈

180. Dasame sitaṃ pātvākāsīti mahāmaggeneva gacchanto taṃ sālavanaṃ oloketvā ‘‘atthi nu kho imasmiṃ ṭhāne kiñci sukāraṇaṃ uppannapubba’’nti addasa kassapabuddhakāle gavesinā upāsakena kataṃ sukāraṇaṃ. Athassa etadahosi – ‘‘idaṃ sukāraṇaṃ bhikkhusaṅghassa apākaṭaṃ paṭicchannaṃ, handa naṃ bhikkhusaṅghassa pākaṭaṃ karomī’’ti maggā okkamma aññatarasmiṃ padese ṭhitova sitapātukammaṃ akāsi, aggaggadante dassetvā mandahasitaṃ hasi. Yathā hi lokiyamanussā udaraṃ paharantā ‘‘kahaṃ kaha’’nti hasanti, na evaṃ buddhā. Buddhānaṃ pana hasitaṃ haṭṭhapahaṭṭhākāramattameva hoti.

180. 第十の経において、“sitaṃ pātvākāsi(微笑を顕わした)”とは、大道を歩まれているときに、その沙羅(サーラ)の林を眺め、“かつてこの場所に、全知の智慧を成熟させる何らかの善き因(縁)が生じたことがあっただろうか”と見たところ、カッサパ仏の時代にガヴェーシンという名の在家信者によってなされた善き因を見られたのである。そのとき、世尊に次のような思いが生じた。“この善き因は比丘サンガには知られておらず、隠されている。さあ、これを比丘サンガに明らかにしよう”と。そこで道から外れ、ある場所で立ち止まったまま微笑を顕わされた。前歯の先を見せて、静かに微笑まれたのである。世間の人々が腹を叩いて“ハハハ”と笑うように、諸仏が笑われることはない。諸仏の微笑とは、ただ歓喜の様相をわずかに示すだけのものである。

Hasitañca nāmetaṃ terasahi somanassasahagatacittehi hoti. Tattha lokiyamahājano akusalato catūhi, kāmāvacarakusalato catūhīti aṭṭhahi cittehi hasati, sekhā akusalato diṭṭhigatasampayuttāni dve apanetvā chahi cittehi hasanti, khīṇāsavā catūhi sahetukakiriyacittehi, ekena ahetukakiriyacittenāti pañcahi cittehi [Pg.64] hasanti. Tesupi balavārammaṇe āpāthamāgate dvīhi ñāṇasampayuttacittehi hasanti, dubbalārammaṇe duhetukacittadvayena ca ahetukacittena cāti tīhi cittehi hasanti. Imasmiṃ pana ṭhāne kiriyāhetukamanoviññāṇadhātusomanassasahagatacittaṃ bhagavato pahaṭṭhākāramattahasitaṃ uppādeti.

また、この微笑というものは、十三種の喜(そまなっさ)を伴う心によって生じる。そのうち、世間の凡夫は、不善心のうちの四種と、欲界の善心のうちの四種の、計八種の心によって笑う。有学(せーカ)の聖者は、不善心のうちの見解を伴う二種を除いた、六種の心によって笑う。漏尽者(阿羅漢)は、四種の有因の唯作心と、一種の無因の唯作心の、計五種の心によって笑う。その五種の中でも、強力な対象が認識の門に現れたときには二種の智結合の心によって笑い、微弱な対象が現れたときには二種の二因の心(唯作心)と一種の無因の心(唯作心)の、計三種の心によって笑う。この箇所においては、無因の唯作意向(意界)に伴う喜の心が、世尊に微笑の様相のみを生じさせたのである。

Taṃ panetaṃ hasitaṃ evaṃ appamattakampi therassa pākaṭaṃ ahosi. Kathaṃ? Tathārūpe hi kāle tathāgatassa catūhi dāṭhāhi cātuddīpikamahāmeghamukhato samosaritā vijjulatā viya virocamānā mahātālakkhandhappamāṇā rasmivaṭṭiyo uṭṭhahitvā tikkhattuṃ siravaraṃ padakkhiṇaṃ katvā dāṭhaggesuyeva antaradhāyanti. Tena saññāṇena āyasmā ānando bhagavato pacchato gacchamānopi sitapātubhāvaṃ jānāti.

また、その微笑は、このように微かなものであったが、尊者アーナンダには明らかであった。どのように明らかであったのか。詳述すれば、そのように微笑されたとき、如来の四つの犬歯から、四つの大陸を覆う巨大な雨雲の口から放たれた稲妻のように輝き、大きな椰子の幹ほどの太さの光の束が立ち昇り、尊い御頭を右回りに三度巡って、再び犬歯の先に消えていった。その徴(しるし)によって、尊者アーナンダは世尊の後ろを歩いていたにもかかわらず、微笑が顕わされたことを知ったのである。

Iddhanti samiddhaṃ. Phītanti atisamiddhaṃ sabbapāliphullaṃ viya. Ākiṇṇamanussanti janasamākulaṃ. Sīlesu aparipūrakārīti pañcasu sīlesu asamattakārī. Paṭidesitānīti upāsakabhāvaṃ paṭidesitāni. Samādapitānīti saraṇesu patiṭṭhāpitānīti attho. Iccetaṃ samasamanti iti etaṃ kāraṇaṃ sabbākārato samabhāveneva samaṃ, na ekadesena. Natthi kiñci atirekanti mayhaṃ imehi kiñci atirekaṃ natthi. Handāti vavassaggatthe nipāto. Atirekāyāti visesakāraṇatthāya paṭipajjāmīti attho. Sīlesu paripūrakāriṃ dhārethāti pañcasu sīlesu samattakārīti jānātha. Ettāvatā tena pañca sīlāni samādinnāni nāma honti. Kimaṅga pana na mayanti mayaṃ pana keneva kāraṇena paripūrakārino na bhavissāma. Sesamettha uttānamevāti.

“iddhaṃ(繁栄した)”とは、充足していることである。“phītaṃ(豊かな)”とは、木が満開の花を咲かせるように、極めて充足していることである。“ākiṇṇamanussaṃ(人が溢れる)”とは、人々が混み合っていることである。“sīlesu aparipūrakārī(戒において満たしていない)”とは、五戒において完全に行う習慣がないことである。“paṭidesitāニ(告白された)”とは、優婆塞(在家信者)であることを表明したことである。“samādapitāni(受持させた)”とは、三帰依に確立させたという意味である。“iccetaṃ samasamaṃ(これらは全く等しい)”とは、この“戒が不完全である”という事由が、あらゆる点において、一様であり、一部分だけでなく等しいということである。“natthi kiñci atirekaṃ(何ら勝るものはない)”とは、私において、これら五百人の施主たちより優れた修行は何ら存在しない、という意味である。“handa(さあ)”という言葉は、五百人の施主たちを凌駕するために修行しようという、意志の決定と放棄(離欲)の意味で用いられる感嘆詞である。“atirekāya(より優れたことのために)”とは、特別な実践を目的として励むという意味である。“sīlesu paripūrakāriṃ dhāretha(戒を充足させる者であると知りなさい)”とは、五戒において充足させる実践を行う者であると知りなさい、ということである。これによって、そのガヴェーシンという名の信者は五戒を完全に受持したことになる。“kimaṅga pana na mayaṃ(ましてや我々はどうして)”とは、我々がどうして(彼に倣って)充足させる者にならないことがあろうか、という意味である。残りの部分は、ここでは明白である。

Upāsakavaggo tatiyo.

第三、優婆塞品(ウパーサカ・ヴァッガ)完結。

(19) 4. Araññavaggo

(十九)第四、森林品(アランニャ・ヴァッガ)

1. Āraññikasuttavaṇṇanā

1. アーランニカ・スッタ(森林住者経)の注釈

181. Catutthassa paṭhame mandattā momūhattāti neva samādānaṃ jānāti, na ānisaṃsaṃ. Attano pana mandattā momūhattā aññāṇeneva āraññako [Pg.65] hoti. Pāpiccho icchāpakatoti ‘‘araññe me viharantassa ‘ayaṃ āraññako’ti catupaccayasakkāraṃ karissanti, ‘ayaṃ bhikkhu lajjī pavivitto’tiādīhi ca guṇehi sambhāvessantī’’ti evaṃ pāpikāya icchāya ṭhatvā tāya eva icchāya abhibhūto hutvā āraññako hoti. Ummādavasena araññaṃ pavisitvā viharanto pana ummādā cittakkhepā āraññako nāma hoti. Vaṇṇitanti idaṃ āraññakaṅgaṃ nāma buddhehi ca buddhasāvakehi ca vaṇṇitaṃ pasatthanti āraññako hoti. Idamatthitanti imāya kalyāṇāya paṭipattiyā attho etassāti idamatthī, idamatthino bhāvo idamatthitā. Taṃ idamatthitaṃyeva nissāya, na aññaṃ kiñci lokāmisanti attho. Sesamettha ito paresu ca uttānatthameva.

181. 第四品の第一の経において、“mandattā momūhattā(愚鈍であり、混乱しているために)”とは、受持することも知らず、その功徳も知らないことをいう。ただ、自らの知恵の乏しさと混乱、すなわち無知ゆえに、森林住者となるのである。“pāpiccho icchāpakato(悪しき欲に支配された)”とは、“森に住む私に対し、‘この人は森林住者である’として四つの必需品の供養をなすだろう。また‘この比丘は恥を知り、閑静を好む者である’などの徳を称賛するだろう”というように、悪しき欲にとどまり、その欲に圧倒されて森林住者となることである。一方、狂気によって森に入り住む者は、精神の錯乱によって森林住者と呼ばれる。“vaṇṇitanti(称賛された)”とは、“この森林住という修行(頭陀行)は、諸仏や仏弟子たちによって称賛され、讃えられているものである”と心に留めて森林住者となることである。“idamatthitanti(これこそが目的であるとして)”とは、この善き実践(idam-atthi)を目的とする、という意味である。その善き実践を目的とすることのみに依拠し、他のいかなる世俗的な利益にも依らないことを意味する。残りの部分は、この第一の経およびこれ以降の経において明白である。

Araññavaggo catuttho.

第四、森林品完結。

(20) 5. Brāhmaṇavaggo

(二十)第五、バラモン品(ブラーフマナ・ヴァッガ)

1. Soṇasuttavaṇṇanā

1. ソーナ・スッタ(ソーナ経)の注釈

191. Pañcamassa paṭhame brāhmaṇadhammāti brāhmaṇasabhāvā. Sunakhesūti kukkuresu. Neva kiṇanti na vikkiṇantīti na gaṇhantā kiṇanti, na dadantā vikkiṇanti. Sampiyeneva saṃvāsaṃ saṃbandhāya sampavattentīti piyo piyaṃ upasaṅkamitvā paveṇiyā bandhanatthaṃ saṃvāsaṃ pavattayanti. Udarāvadehakanti udaraṃ avadihitvā upacinitvā pūretvā. Avasesaṃ ādāya pakkamantīti yaṃ bhuñjituṃ na sakkonti, taṃ bhaṇḍikaṃ katvā gahetvā gacchanti. Imasmiṃ sutte vaṭṭameva kathitaṃ.

191. 第五品の第一の経において、“brāhmaṇadhammā(バラモンの法)”とは、バラモンの本性のことである。“sunakhesu(犬において)”とは、犬たちのことである。“neva kiṇanti na vikkiṇanti(買うことも売ることもない)”とは、受け取る側も買わず、与える側も売らないことを指す。“sampiyeneva saṃvāsaṃ saṃbandhāya sampavattentīti(親愛な者同士、血統を繋ぐために共住させる)”とは、愛するバラモンが愛するバラモンに近づき、家系を絶やさないために結びつく(交わる)ことを指す。“udarāvadehakaṃ(腹を満たすまで)”とは、腹が膨れるまで詰め込み、満たすことである。“avasesaṃ ādāya pakkamantīti(残りを取って立ち去る)”とは、食べきれない分を包んで持ち去ることをいう。この経では、ただ輪廻(わった)のあり様のみが説かれている。

2. Doṇabrāhmaṇasuttavaṇṇanā

2. ドーナブラーフマナ・スッタ(ドーナ・バラモン経)の注釈

192. Dutiye tvampi noti tvampi nu. Pavattāroti pavattayitāro. Yesanti yesaṃ santakaṃ. Mantapadanti vedasaṅkhātaṃ mantameva. Gītanti aṭṭhakādīhi dasahi porāṇakabrāhmaṇehi sarasampattivasena sajjhāyitaṃ. Pavuttanti aññesaṃ vuttaṃ, vācitanti attho. Samīhitanti samupabyūḷhaṃ rāsikataṃ, piṇḍaṃ [Pg.66] katvā ṭhapitanti attho. Tadanugāyantīti etarahi brāhmaṇā taṃ tehi pubbehi gītaṃ anugāyanti anusajjhāyanti. Tadanubhāsantīti taṃ anubhāsanti. Idaṃ purimasseva vevacanaṃ. Bhāsitamanubhāsantīti tehi bhāsitaṃ anubhāsanti. Sajjhāyitamanusajjhāyantīti tehi sajjhāyitaṃ anusajjhāyanti. Vācitamanuvācentīti tehi aññesaṃ vācitaṃ anuvācenti. Seyyathidanti te katameti attho. Aṭṭhakotiādīni tesaṃ nāmāni. Te kira dibbena cakkhunā oloketvā parūpaghātaṃ akatvā kassapasammāsambuddhassa bhagavato pāvacanena saha saṃsandetvā mante ganthesuṃ. Aparāpare pana brāhmaṇā pāṇātipātādīni pakkhipitvā tayo vede bhinditvā buddhavacanena saddhiṃ viruddhe akaṃsu. Tyāssu’meti ettha assūti nipātamattaṃ, te brāhmaṇā ime pañca brāhmaṇe paññāpentīti attho.

192. 二番目の経(dutiye)において、‘tvampi no(あなたもまた)’とは‘tvampi nu(あなたもですか)’ということである。‘pavattāro(創設者)’とは‘pavattayitāro(生じさせた者たち)’のことである。‘yesanti(彼らの)’とは‘yesaṃ santakaṃ(彼らの所有物である)’ということである。‘mantapadanti(呪文の言葉)’とは‘vedasaṅkhātaṃ mantameva(ヴェーダと称される呪文そのもの)’のことである。‘gītanti(唱えられた)’とは、アッタカ(Aṭṭhaka)を始めとする十人の古のバラモンたちが、声の調子(sarasampatta)を整えて読誦した(sajjhāyita)ものである。‘pavuttanti(語られた)’とは他者に告げられたことであり、‘vācitanti(教えられた)’という意味である。‘samīhitanti(集められた)’とは、一つにまとめられ、山と積まれ、塊として置かれた(piṇḍaṃ katvā ṭhapitanti)という意味である。‘tadanugāyantīti(それに従って唱える)’とは、現在のバラモンたちが、それら古の人々によってかつて唱えられた呪文を、模倣して唱え、模倣して読誦することである。‘tadanubhāsantīti(それに従って語る)’とは、それを模倣して語ることである。これは前の言葉(tadanugāyanti)の類義語にすぎない。‘bhāsitamanubhāsantīti(語られたことを模倣して語る)’とは、彼ら(十人の古のバラモン)によって語られたことを模倣して語ることである。‘sajjhāyitamanusajjhāyantīti(読誦されたことを模倣して読誦する)’とは、彼らによって読誦されたことを模倣して読誦することである。‘vācitamanuvācentīti(教えられたことを模倣して教える)’とは、彼らが他者に教えたことを模倣して教えることである。‘seyyathidanti(例えば次のようなものである)’とは‘te katameti(それらは何であるか)’という意味である。アッタカ(Aṭṭhaka)などの名は、彼らの名前である。伝え聞くところによれば、彼らは天眼(dibbena cakkhunā)で観察し、他者を害すること(parūpaghāta)なく、カッサパ正自覚者、世尊の教え(pāvacana)と照らし合わせて呪文(ヴェーダ)を編纂した。しかし、その後に現れたバラモンたちが、殺生(pāṇātipāta)などを挿入し、三つのヴェーダを改変して、仏陀の言葉と矛盾するものにしてしまった。‘tyāssu’meti’において‘assūti’は単なる接辞(nipātamatta)である。そのバラモンたちがこれら五人のバラモンを規定する(paññāpenti)、という意味である。

Mante adhīyamānoti vede sajjhāyanto gaṇhanto. Ācariyadhananti ācariyadakkhiṇaṃ ācariyabhāgaṃ. Na issatthenāti na yodhājīvakammena uppādeti. Na rājaporisenāti na rājupaṭṭhākabhāvena. Kevalaṃ bhikkhācariyāyāti suddhāya bhikkhācariyāya eva. Kapālaṃ anatimaññamānoti taṃ bhikkhābhājanaṃ anatimaññamāno. So hi puṇṇapattaṃ ādāya sīsaṃ nhāto kuladvāresu ṭhatvā ‘‘ahaṃ aṭṭhacattālīsa vassāni komārabrahmacariyaṃ cariṃ, mantāpi me gahitā, ācariyassa ācariyadhanaṃ dassāmi, dhanaṃ me dethā’’ti yācati. Taṃ sutvā manussā yathāsatti yathābalaṃ aṭṭhapi soḷasapi satampi sahassampi denti. Evaṃ sakalagāmaṃ caritvā laddhadhanaṃ ācariyassa niyyādeti. Taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Evaṃ kho doṇa brāhmaṇo brahmasamo hotīti evaṃ brahmavihārehi samannāgatattā brāhmaṇo brahmasamo nāma hoti.

‘mante adhīyamānoti(呪文を学ぶ者)’とは、ヴェーダを読誦し、習得することである。‘ācariyadhananti(師への謝礼)’とは、師への布施(ācariyadakkhiṇa)や師の取り分(ācariyabhāga)のことである。‘na issatthenāti(弓術によらず)’とは、戦士の生業によって(報酬を)生じさせないことである。‘na rājaporisenāti(王への仕官によらず)’とは、王に仕える身分としてではない。‘kevalaṃ bhikkhācariyāyāti(ただ托鉢の行によってのみ)’とは、純粋な乞食(こつじき)の行いによってのみ、という意味である。‘kapālaṃ anatimaññamānoti(鉢を軽んずることなく)’とは、その托鉢の器を軽蔑しないことである。実際、彼は(托鉢で得た)食べ物で満たされた鉢を持ち、頭から水を浴びて身を清めた後、家々の門口に立って、‘私は四十八年間、童貞の清浄行(komārabrahmacariya)を修めました。呪文(ヴェーダ)も習得しました。師に謝礼を捧げたいので、私に財を与えてください’と乞うのである。それを聞いて人々は、自らの能力や力に応じて、八カハーパナ、十六カハーパナ、あるいは百、千といった財を与える。このように村全体を回って得た財を師に引き渡す。そのことを指して、このように説かれたのである。‘このようにして、ドーナよ、バラモンはブラフマー(梵天)に等しい者(brahmasamo)となる’とは、このように四無量心(brahmavihāra)を具足しているために、バラモンはブラフマーに等しいと呼ばれるのである。

Neva kayena na vikkayenāti neva attanā kayaṃ katvā gaṇhāti, na parena vikkayaṃ katvā dinnaṃ. Udakūpassaṭṭhanti udakena upassaṭṭhaṃ pariccattaṃ. So hi yasmiṃ kule vayappattā dārikā atthi, gantvā tassa dvāre tiṭṭhati. ‘‘Kasmā ṭhitosī’’ti vutte ‘‘ahaṃ aṭṭhacattālīsa vassāni komārabrahmacariyaṃ cariṃ, taṃ sabbaṃ tumhākaṃ demi, tumhe mayhaṃ dārikaṃ dethā’’ti vadati. Te dārikaṃ ānetvā tassa hatthe udakaṃ pātetvā denti. So taṃ udakūpassaṭṭhaṃ bhariyaṃ gaṇhitvā gacchati. Atimīḷhajoti atimīḷhe [Pg.67] mahāgūtharāsimhi jāto. Tassa sāti tassa esā. Na davatthāti na kīḷanatthā. Na ratatthāti na kāmaratiatthā. Methunaṃ uppādetvāti dhītaraṃ vā puttaṃ vā uppādetvā ‘‘idāni paveṇi ghaṭīyissatī’’ti nikkhamitvā pabbajati. Sugatiṃ saggaṃ lokanti brahmalokameva sandhāyetaṃ vuttaṃ. Devasamo hotīti dibbavihārehi samannāgatattā devasamo nāma hoti.

‘neva kayena na vikkayenāti(売買によらず)’とは、自ら購入することもなく、他者が売却したもの(他者から買ったもの)を与えられることもない、ということである。‘udakūpassaṭṭhanti(水が注がれて授けられた)’とは、水によって(所有権が)譲渡され、放棄されたことである。実際、彼は適齢期の娘がいる家に行き、その門口に立つ。‘なぜ立っているのか’と問われると、‘私は四十八年間、清浄行を修めました。その全ての功徳をあなた方に差し上げます。私に娘をください’と言う。彼らは娘を連れてきて、彼の手に水を注いで(娘を)与える。彼は、そのように水で授けられた妻を連れて去る。‘atimīḷhajoti(糞尿の山から生じた)’とは、極めて不潔な大きな糞便の山から生じた(ハエや虫のようなもの)、という意味である。‘tassa sāti(彼の、それ)’とは、そのバラモンのその(妻)のことである。‘na davatthāti(遊びのためではなく)’とは、娯楽のためではない。‘na ratatthāti(愛欲のためではない)’とは、欲情を楽しむためではない、という意味である。‘methunaṃ uppādetvāti(交わりによって生じさせ)’とは、娘や息子を授かり、‘これで家系(paveṇi)は維持されるだろう’と考えて、家を出て出家することである。‘sugatiṃ saggaṃ lokanti(善き所、天の世界)’とは、梵天界(brahmaloka)を指して説かれたものである。‘devasamo hotīti(神に等しい者となる)’とは、天の住処(dibbavihāra:色界禅定)を具足しているために、神に等しいと呼ばれるのである。

Tameva puttassādaṃ nikāmayamānoti yvāssa dhītaraṃ vā puttaṃ vā jātaṃ disvā puttapemaṃ puttassādo uppajjati, taṃ patthayamāno icchamāno. Kuṭumbaṃ ajjhāvasatīti kuṭumbaṃ saṇṭhapetvā kuṭumbamajjhe vasati. Sesamettha uttānamevāti.

‘tamevapputtassādaṃ nikāmayamānoti(その子への愛着をのみ求め)’とは、生まれた娘や息子を見て生じる子への愛(puttapema)や子への愛着(puttassāda)を、欲し求め、望むことである。‘kuṭumbaṃ ajjhāvasatīti(世帯を営む)’とは、財産を整えて、その財産の中に住むことである。それ以外の箇所は、ここでは明白である。

3. Saṅgāravasuttavaṇṇanā

3. サンガーラヴァ・スッタ(サンガーラヴァ経)の注釈。

193. Tatiye pagevāti paṭhamaññeva. Kāmarāgapariyuṭṭhitenāti kāmarāgaggahitena. Kāmarāgaparetenāti kāmarāgānugatena. Nissaraṇanti tividhaṃ kāmarāgassa nissaraṇaṃ vikkhambhananissaraṇaṃ, tadaṅganissaraṇaṃ, samucchedanissaraṇanti. Tattha asubhe paṭhamajjhānaṃ vikkhambhananissaraṇaṃ nāma, vipassanā tadaṅganissaraṇaṃ nāma, arahattamaggo samucchedanissaraṇaṃ nāma. Taṃ tividhampi nappajānātīti attho. Attatthampītiādīsu arahattasaṅkhāto attano attho attattho nāma, paccayadāyakānaṃ attho parattho nāma, sveva duvidho ubhayattho nāma. Iminā nayena sabbavāresu attho veditabbo.

193. 三番目の経において、‘pagevāti(なおさらのこと)’とは‘paṭhamaññeva(そもそも最初に)’ということである。‘kāmarāgapariyuṭṭhitenāti(欲愛に圧倒された)’とは、欲愛に捕らえられたことである。‘kāmarāgaparetenāti(欲愛に支配された)’とは、欲愛に従っていることである。‘nissaraṇanti(脱出・離脱)’とは、欲愛からの離脱には、抑圧による離脱(vikkhambhana)、一時的な離脱(tadaṅga)、根絶による離脱(samuccheda)の三種類がある。その中で、不浄観における初禅は抑圧による離脱と呼ばれ、ヴィパッサナーは一時的な離脱と呼ばれ、阿羅漢道は根絶による離脱と呼ばれる。‘その三種類をも知らない’という意味である。‘attatthampīti(自利においても)’などの箇所で、阿羅漢果と称される自分自身の利益を‘自利(attattha)’と呼び、供養者の利益を‘利他(parattha)’と呼ぶ。その二つを合わせて‘共利(ubhayattha)’と呼ぶ。この方法によって、全ての箇所において意味を理解すべきである。

Ayaṃ pana viseso – byāpādassa nissaraṇantiādīsu hi dveva nissaraṇāni vikkhambhananissaraṇañca samucchedanissaraṇañca. Tattha byāpādassa tāva mettāya paṭhamajjhānaṃ vikkhambhananissaraṇaṃ nāma, anāgāmimaggo samucchedanissaraṇaṃ, thinamiddhassa ālokasaññā vikkhambhananissaraṇaṃ, arahattamaggo samucchedanissaraṇaṃ. Uddhaccakukkuccassa yo koci samatho vikkhambhananissaraṇaṃ, uddhaccassa panettha arahattamaggo, kukkuccassa anāgāmimaggo samucchedanissaraṇaṃ. Vicikicchāya dhammavavatthānaṃ vikkhambhananissaraṇaṃ, paṭhamamaggo samucchedanissaraṇaṃ.

しかし、ここには違いがある。‘byāpādassa nissaraṇanti(悪意からの離脱)’などの箇所では、抑圧による離脱と根絶による離脱の二種類のみが示されている。そのうち、まず悪意については、慈悲の瞑想における初禅が抑圧による離脱と呼ばれ、不還道(anāgāmimaggo)が根絶による離脱である。惛沈睡眠については、光明想(ālokasaññā)が抑圧による離脱であり、阿羅漢道が根絶による離脱である。掉挙悪作については、いかなる止(samatha)も抑圧による離脱であり、この中で掉挙(uddhacca)については阿羅漢道が、悪作(kukkucca)については不還道が根絶による離脱である。疑については、法の決定(dhammavavatthāna)が抑圧による離脱であり、初道(預流道)が根絶による離脱である。

Yā panettha seyyathāpi, brāhmaṇa, udapatto saṃsaṭṭho lākhāya vātiādikā upamā vuttā, tāsu udapattoti udakabharitā pāti. Saṃsaṭṭhoti [Pg.68] vaṇṇabhedakaraṇavasena saṃsaṭṭho. Ukkudhitoti kudhito. Ussadakajātoti usumakajāto. Sevālapaṇakapariyonaddhoti tilabījakādibhedena sevālena vā nīlamaṇḍūkapiṭṭhivaṇṇena vā udakapiṭṭhiṃ chādetvā nibbattena paṇakena pariyonaddho. Vāteritoti vātena erito kampito. Āviloti appasanno. Luḷitoti asannisinno. Kalalībhūtoti kaddamībhūto. Andhakāre nikkhittoti koṭṭhakantarādibhede anālokaṭṭhāne ṭhapito. Imasmiṃ sutte bhagavā tīhi bhavehi desanaṃ nivaṭṭetvā arahattanikūṭena niṭṭhapesi, brāhmaṇo pana saraṇamatte patiṭṭhitoti.

さらに、バラモンよ、例えば“水瓶が染料(ラック)で混ざり合ったように”などの比喩がこの箇所において説かれていますが、それらのうち“udakapatto(水瓶)”とは、水で満たされた鉢のことです。“saṃsaṭṭho(混ざった)”とは、色を変化させることによって混ざり合った状態を指します。“ukkudhito(あるいはpakkudhito)”とは、ぐつぐつと沸騰していることです。“ussadakajātoti(あるいはussumajātoto)”とは、熱気が生じていることです。“sevālapaṇakapariyonaddho”とは、ゴマの種のような種類の藻、あるいは青い蛙の背中のような色の水面を覆って生じた苔によって覆い包まれていることです。“vāterito”とは、風によって動かされ揺らされていることです。“āvilo”とは、澄んでおらず濁っていることです。“luḷito”とは、落ち着かずにかき乱されていることです。“kalalībhūto”とは、泥のようになっていることです。“andhakāre nikkhitto”とは、蔵などの光のない暗闇の場所に置かれたことです。この経において世尊は、三つの有(欲有・色有・無色有)を通じて説法を展開し、阿羅漢果を頂点として完成させられました。一方、ドーナ・バラモンは帰依の段階に留まりました。

4. Kāraṇapālīsuttavaṇṇanā

4. 4. カーラナパーリー・スッタ(カーラナパーリー経)の注釈

194. Catutthe kāraṇapālīti pāloti tassa nāmaṃ, rājakulānaṃ pana kammante kāretīti kāraṇapālī nāma jāto. Kammantaṃ kāretīti pātova uṭṭhāya dvāraṭṭālakapākāre akate kāreti, jiṇṇe paṭijaggāpeti. Piṅgiyāniṃ brāhmaṇanti evaṃnāmakaṃ anāgāmiphale patiṭṭhitaṃ ariyasāvakaṃ brāhmaṇaṃ. So kira pātova uṭṭhāya gandhamālādīni gāhāpetvā satthu santikaṃ gantvā vanditvā gandhamālādīhi pūjetvā nagaraṃ āgacchati, idaṃ brāhmaṇassa devasikaṃ vattanti. Taṃ so evaṃ vattaṃ katvā āgacchantaṃ addasa. Etadavocāti ‘‘ayaṃ brāhmaṇo paññavā ñāṇuttaro, kahaṃ nu kho pātova gantvā āgacchatī’’ti cintetvā anukkamena santikaṃ āgataṃ sañjānitvā ‘‘handa kuto nū’’tiādivacanaṃ avoca.

194. 第四の経において、“kāraṇapālī”の“pālī”とは彼の名前です。彼は王家の仕事(工事など)を管理させていたため、“カーラナパーリー”という名で知られるようになりました。“仕事を管理させる”とは、朝早く起きて、門や塔や城壁などの未完成のものを造らせ、老朽化したものを修繕させることです。“piṅgiyāniṃ brāhmaṇanti”とは、ピンギヤーニという名の、不還果に安住する聖弟子であるバラモンのことです。伝え聞くところによれば、彼は朝早く起きて香や花などを用意させ、世尊のもとへ赴いて礼拝し、香や花などで供養して街に戻る、というのがこのバラモンの日課でした。カーラナパーリーは、そのように日課を終えて戻ってくる彼を見て、“このバラモンは智慧があり、優れた知識を持っている。一体どこへ朝早くから行って戻ってきたのだろうか”と考え、近づいてきた彼に気づいて、“さて、どこから(来られたのか)”などの言葉をかけました。

Tattha divā divassāti divasassāpi divā, majjhanhikakāleti attho. Paṇḍito maññeti bhavaṃ piṅgiyānī samaṇaṃ gotamaṃ paṇḍitoti maññati, udāhu noti ayamettha attho. Ko cāhaṃ, bhoti, bho, samaṇassa gotamassa paññāveyyattiyajānane ahaṃ ko nāma? Ko ca samaṇassa gotamassa paññāveyyattiyaṃ jānissāmīti kuto cāhaṃ samaṇassa gotamassa paññāveyyattiyaṃ jānissāmi, kena nāma kāraṇena jānissāmīti evaṃ sabbathāpi attano ajānanabhāvaṃ dīpeti. Sopi nūnassa tādisovāti yo samaṇassa gotamassa paññāveyyattiyaṃ jāneyya, sopi nūna dasa pāramiyo pūretvā sabbaññutaṃ patto tādiso [Pg.69] buddhoyeva bhaveyya. Sineruṃ vā hi pathaviṃ vā ākāsaṃ vā pametukāmena tappamāṇo daṇḍo vā rajju vā laddhuṃ vaṭṭati, samaṇassa gotamassa paññaṃ jānantenapi tassa ñāṇasadisameva sabbaññutaññāṇaṃ laddhuṃ vaṭṭatīti dīpeti. Ādaravasena panettha āmeḍitaṃ kataṃ. Uḷārāyāti uttamāya seṭṭhāya. Ko cāhaṃ, bhoti, bho, ahaṃ samaṇassa gotamassa pasaṃsane ko nāma. Ko ca samaṇaṃ gotamaṃ pasaṃsissāmīti kena kāraṇena pasaṃsissāmi.

その箇所の“divā divassā”とは、一日のうちの昼間、すなわち正午の時という意味です。“paṇḍito maññeti”とは、ピンギヤーニ殿は沙門ゴタマを賢者だと思っているのか、それともそうではないのか、という意味です。“ko cāhaṃ, bhoti”とは、“尊者よ、沙門ゴタマの智慧の卓越さを知ることにおいて、私などは何者でありましょうか(知る由もありません)”ということです。“ko ca samaṇassa gotamassa paññāveyyattiyaṃ jānissāmi”とは、“どうして私が沙門ゴタマの智慧の卓越さを知り得ようか、いかなる理由で知り得ようか”と、あらゆる面で自分の知り得ない状態を示しています。“sopi nūnassa tādisovā”とは、もし沙門ゴタマの智慧の卓越さを知り得る者がいるとすれば、それは十波羅蜜を完成させて一切智に至った、彼と同じような仏陀だけであろう、ということです。須弥山や大地、あるいは虚空を測ろうとする者は、それらと同じ規模の物差しや紐を得る必要があるように、沙門ゴタマの智慧を知ろうとする者も、彼の智に等しい一切智を得ていなければならない、ということを示しています。なお、ここでの繰り返しは敬意を表すための表現です。“uḷārāyā”とは、最高に卓越したという意味です。“ko cāhaṃ, bhoti”とは、“尊者よ、沙門ゴタマを賞讃することにおいて、私などは何者でありましょうか。いかなる理由で彼を賞讃しきれるでしょうか”ということです。

Pasatthappasatthoti sabbaguṇānaṃ upari carehi sabbalokapasatthehi attano guṇeheva pasattho, na tassa aññehi pasaṃsanakiccaṃ atthi. Yathā hi campakapupphaṃ vā nīluppalaṃ vā padumaṃ vā lohitacandanaṃ vā attano vaṇṇagandhasiriyāva pāsādikañceva sugandhañca, na tassa āgantukehi vaṇṇagandhehi thomanakiccaṃ atthi. Yathā ca maṇiratanaṃ vā candamaṇḍalaṃ vā attano ālokeneva obhāsati, na tassa aññena obhāsanakiccaṃ atthi, evaṃ samaṇo gotamo sabbalokapasatthehi attano guṇeheva pasattho thomito, sabbalokassa seṭṭhataṃ pāpito. Na tassa aññena pasaṃsanakiccaṃ atthi.

“pasatthappasattho(称讃された者の中でも称讃された者)”とは、あらゆる徳の頂点にあり、全世界の人々に賞讃される自らの徳によってのみ称讃される方であり、他の人による賞讃の必要がない方のことです。例えば、チャンパカの花、青い蓮、赤い蓮、あるいは赤栴檀が、それ自体の色と香りの輝きによって美しく芳しいように、それらに外部から色や香りを付け加えて称える必要がないのと同じです。また、宝石や月輪が自らの光で輝き、他の光によって照らされる必要がないのと同じように、沙門ゴタマも全世界から賞讃される自らの徳によって賞讃され称えられ、全世界の至高の存在へと至っています。彼には他の者による賞讃の必要はありません。

Pasatthehi vā pasatthotipi pasatthappasattho. Ke pana pasatthā nāma? Rājā pasenadi kosalo kāsikosalavāsikehi pasattho, bimbisāro aṅgamagadhavāsīhi, vesālikā licchavī vajjitaṭṭhavāsīhi pasatthā, pāveyyakā mallā kosinārakā mallā aññepi te te khattiyā tehi tehi jānapadehi pasatthā, caṅkiādayo brāhmaṇā brāhmaṇagaṇehi, anāthapiṇḍikādayo upāsakā upāsakagaṇehi, visākhāādikā upāsikā anekasatāhi upāsikāhi, sakuludāyiādayo paribbājakā anekehi paribbājakasatehi, uppalavaṇṇattheriādikā mahāsāvikā anekehi bhikkhunisatehi, sāriputtattherādayo mahātherā anekasatehi bhikkhūhi, sakkādayo devā anekasahassehi devehi, mahābrahmādayo brahmāno anekasahassehi brahmehi pasatthā. Te sabbepi dasabalaṃ thomenti vaṇṇenti pasaṃsantīti bhagavā ‘‘pasatthappasattho’’ti vuccati. Atthavasanti atthānisaṃsaṃ.

あるいは、“賞讃されている人々によって、さらに賞讃されている者”という意味で“pasatthappasattho”と言います。では、賞讃されている人々とは誰でしょうか。カシ・コーサラ国の人々に賞讃されているパセーナディ・コーサラ王、アンガ・マガダ国の人々に賞讃されているビンビサーラ王、ヴァッジ国の八族の人々に賞讃されているヴェーサーリーのリッチャヴィ族、さらにパヴァーやクシナガラの末羅(マッラ)族など、それぞれの地方で賞讃されている王族たち。また、バラモン階級に賞讃されているチャンキーなどのバラモンたち。多くの信徒に賞讃されているアナータピンディカ(給孤独)などの居士たち。数百人の信女に賞讃されているヴィサーカーなどの信女たち。数百人の遍歴行者に賞讃されているサクルダーイーなどの遍歴行者たち。数百人の比丘尼に賞讃されているウッパラヴァンナー長老尼などの偉大な比丘尼たち。数百人の比丘に賞讃されているサーリプッタ長老などの大長老たち。数千の神々に賞讃されている帝釈天などの神々。数千の梵天に賞讃されている大梵天などの梵天たち。これらすべての人々が十力尊(仏陀)を賞讃し、称えている。それゆえ、世尊は“称讃された者の中でも称讃された者”と呼ばれます。“atthavasaṃ”とは、利益や功徳のことです。

Athassa [Pg.70] so attano pasādakāraṇaṃ ācikkhanto seyyathāpi, bho, purisotiādimāha. Tattha aggarasaparitittoti bhojanarasesu pāyāso sneharasesu gosappi, kasāvarasesu khuddakamadhu aneḷakaṃ, madhurarasesu sakkarāti evamādayo aggarasā nāma. Tesu yena kenaci parititto ākaṇṭhappamāṇaṃ bhuñjitvā ṭhito. Aññesaṃ hīnānanti aggarasehi aññesaṃ hīnarasānaṃ. Suttasoti suttato, suttabhāvenāti attho. Sesupi eseva nayo. Tato tatoti suttādīsu tato tato. Aññesaṃ puthusamaṇabrāhmaṇāppavādānanti ye aññesaṃ puthūnaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ laddhisaṅkhātappavādā, tesaṃ. Na pihetīti na pattheti, te kathiyamāne sotumpi na icchati. Jighacchādubbalyaparetoti jighacchāya ceva dubbalabhāvena ca anugato. Madhupiṇḍikanti sālipiṭṭhaṃ bhajjitvā catumadhurena yojetvā kataṃ baddhasattupiṇḍikaṃ, madhurapūvameva vā. Adhigaccheyyāti labheyya. Asecanakanti madhurabhāvakaraṇatthāya aññena rasena anāsittakaṃ ojavantaṃ paṇītarasaṃ.

その時、彼(ピンギヤーニ)は自分の信仰の理由を説明しようとして、“例えば、尊者よ、ある人が…”などと言った。その中で“最上の味に満ち足りた”とは、食事の味の中では乳粥や牛の醍醐、飲み物の味の中では小蜂の蜜、甘味の中では砂糖などのことである。これらの中で、何らかの最上の味によって喉元まで満腹になるまで食べた人のことである。“他の卑劣な(味)を”とは、最上の味以外の劣った味のことである。“スッタ(経)に従って”とは、スッタ(経)の形式によってという意味である。残りの箇所も同様である。“あちこちから”とは、経などのあちこちからという意味である。“他の多くの沙門や婆羅門の論説”とは、他の多くの沙門や婆羅門の、いわゆる見解としての論説のことである。“羨まない”とは、望まないことであり、それらが語られている時に聞くことさえ望まない。“飢えと衰弱に圧倒された”とは、飢えと衰弱の状態に伴われたという意味である。“蜜の塊”とは、サリ米の粉を煎って四つの甘味(四蜜)を混ぜて作った団子、あるいは非常に甘い菓子のことである。“得るであろう”とは、入手するということである。“混ぜ物のない(アセーナカ)”とは、甘さを出すために他の味を注ぎ加える必要のない、自然な滋養があり優れた味のことである。

Haricandanassāti suvaṇṇavaṇṇacandanassa. Lohitacandanassāti rattavaṇṇacandanassa. Surabhigandhanti sugandhaṃ. Darathādayo vaṭṭadarathā, vaṭṭakilamathā, vaṭṭapariḷāhā eva. Udānaṃ udānesīti udāhāraṃ udāhari. Yathā hi yaṃ telaṃ mānaṃ gahetuṃ na sakkoti, vissanditvā gacchati, taṃ avasekoti vuccati. Yañca jalaṃ taḷākaṃ gahetuṃ na sakkoti, ajjhottharitvā gacchati, taṃ oghoti vuccati. Evamevaṃ yaṃ pītivacanaṃ hadayaṃ gahetuṃ na sakkoti, adhikaṃ hutvā anto asaṇṭhahitvā bahi nikkhamati, taṃ udānanti vuccati. Evarūpaṃ pītimayavacanaṃ nicchāresīti attho.

“黄栴檀の”とは、黄金色の栴檀のことである。“赤栴檀の”とは、赤色の栴檀のことである。“芳香のある”とは、良い香りのことである。“苦悩など”とは、輪廻における苦悩、疲労、熱悩のことである。“感興の言葉(ウダーナ)を発した”とは、発せられた言葉を発したということである。例えば、油が器に入りきらずに溢れ出すのを“アヴァセーカ(溢れ)”と言うように、また水が池に入りきらずに溢れ流れるのを“オーガ(洪水)”と言うように。そのように、喜びの言葉が心を捉えきれず、心の中に留まりきれずに外部へ流れ出たものを“ウダーナ(感興の言葉)”と言う。このような喜びからなる言葉を発したという意味である。

5. Piṅgiyānīsuttavaṇṇanā

5. ピンギヤーニ経の解説

195. Pañcame nīlāti idaṃ sabbasaṅgāhikaṃ. Nīlavaṇṇātiādi tasseva vibhāgadassanaṃ. Tattha na tesaṃ pakativaṇṇo nīlo, nīlavilepanavilittattā panetaṃ vuttaṃ. Nīlavatthāti paṭadukūlakoseyyādīnipi tesaṃ nīlāneva honti. Nīlālaṅkārāti nīlamaṇīhi nīlapupphehi alaṅkatā, tesaṃ hatthālaṅkāra-assālaṅkāra-rathālaṅkāra-sāṇivitānakañcukāpi sabbe nīlāyeva honti. Iminā nayena sabbapadesu attho veditabbo.

195. 第五(の経)において、“青い(ニーラ)”という言葉は、すべての青いものを包括する言葉である。“青色の”などは、その詳細を示すものである。そこでは、リッチャヴィたちの生まれつきの肌の色が青いのではなく、青い香料を塗っているためにそう言われるのである。“青い衣服”とは、彼らの布、絹、絹織物などがすべて青いということである。“青い装飾”とは、青い宝石や青い花で飾られていることであり、彼らの象、馬、馬車の装飾、天蓋、上着までもがすべて青いということである。この方法で、すべての箇所において意味を理解すべきである。

Padumaṃ [Pg.71] yathāti yathā satapattaṃ rattapadumaṃ. Kokanadanti tasseva vevacanaṃ. Pātoti pageva suriyuggamanakāle. Siyāti bhaveyya. Avītagandhanti avigatagandhaṃ. Aṅgīrasanti bhagavato aṅgamaṅgehi rasmiyo niccharanti, tasmā aṅgīrasoti vuccati. Tapantamādiccamivantalikkheti dvisahassadīpaparivāresu catūsu mahādīpesu ālokakaraṇavasena antalikkhe tapantaṃ ādiccaṃ viya virocamānaṃ. Aṅgīrasaṃ passāti attānameva vā mahājanaṃ vā sandhāya evaṃ vadati.

“蓮華のように”とは、百枚の花弁を持つ赤い蓮華のようにということである。“コカナダ”とは、それ(蓮華)の別名である。“朝に”とは、早くに、日の出の時にということである。“であれば”とは、あるであろうということである。“香りの失せない”とは、香りが去っていないということである。“アンギーラサ(身光者)”とは、世尊の体から光線が発せられているため、アンギーラサと呼ばれる。“天空で輝く太陽のように”とは、二千の小島を従えた四つの大きな大陸において、光を放つことによって、天空で輝く太陽のように。“アンギーラサを見よ”とは、自分自身を指して、あるいは大衆を指してこのように言っているのである。

6. Mahāsupinasuttavaṇṇanā

6. 大夢経の解説

196. Chaṭṭhe mahāsupināti mahantehi purisehi passitabbato mahantānañca atthānaṃ nimittabhāvato mahāsupinā. Pāturahesunti pākaṭā ahesuṃ. Tattha supinaṃ passanto catūhi kāraṇehi passati dhātukkhobhato vā anubhūtapubbato vā devatopasaṃhārato vā pubbanimittato vāti.

196. 第六(の経)において、“大夢”とは、偉大な人々によって見られるべきものであるから、あるいは、偉大なる利益の予兆であるから、大夢と呼ばれる。それらが現れた。そこで、夢を見る人は四つの原因によって見る。すなわち、身体の要素(界)の乱れから、以前の経験から、天人による提示から、あるいは前兆として、である。

Tattha pittādīnaṃ khobhakaraṇapaccayappayogena khubhitadhātuko dhātukkhobhato supinaṃ passati. Passanto ca nānāvidhaṃ supinaṃ passati pabbatā patanto viya, ākāsena gacchanto viya, vāḷamigahatthicorādīhi anubaddho viya ca. Anubhūtapubbato passanto pubbe anubhūtapubbaṃ ārammaṇaṃ passati. Devatopasaṃhārato passantassa devatā atthakāmatāya vā anatthakāmatāya vā atthāya vā anatthāya vā nānāvidhāni ārammaṇāni upasaṃharanti. So tāsaṃ devatānaṃ ānubhāvena tāni ārammaṇāni passati. Pubbanimittato passanto puññāpuññavasena uppajjitukāmassa atthassa vā anatthassa vā pubbanimittabhūtaṃ supinaṃ passati bodhisattamātā viya puttapaṭilābhanimittaṃ, kosalarājā viya soḷasa supine, ayameva bhagavā bodhisattabhūto ime pañca mahāsupine viya cāti.

その中で、胆汁などの乱れを引き起こす条件の結合により、要素が乱れた者は、身体の要素の乱れから夢を見る。それを見る時、山から落ちるような、空を行くような、あるいは野獣や象や盗賊などに追いかけられるような、様々な夢を見る。“以前の経験から”見る者は、以前に経験した対象を見る。“天人による提示から”見る者には、天人が利益のため、あるいは不利益のために、様々な対象を提示する。彼はそれらの天人の威力によって、それらの対象を見る。“前兆として”見る者は、功徳や非功徳によって生じようとする利益あるいは不利益の前兆となる夢を見る。例えば、菩薩の母が息子を得る前兆を見たように、あるいはコーサラ王が十六の夢を見たように、あるいは菩薩であった時のこの世尊がこれら五つの大夢を見たように、そのように理解すべきである。

Tattha yaṃ dhātukkhobhato anubhūtapubbato ca supine passati, na taṃ saccaṃ hoti. Yaṃ devatopasaṃhārato passati, taṃ saccaṃ vā hoti alikaṃ vā. Kuddhā hi devatā upāyena vināsetukāmā viparītampi katvā dassenti. Yaṃ pana pubbanimittato passati, taṃ ekantaṃ saccameva [Pg.72] hoti. Etesaṃ catunnaṃ mūlakāraṇānaṃ saṃsaggabhedatopi supinabhedo hotiyeva.

その中で、要素の乱れや以前の経験から夢に見るものは、真実ではない。天人による提示から見るものは、真実であることもあれば、偽りであることもある。怒れる天人は、策略によって滅ぼそうとして、逆の形にして見せることもあるからである。しかし、前兆として見る夢は、間違いなく真実である。これら四つの根本原因の混合の違いによっても、夢の違いが生じる。

Taṃ panetaṃ catubbidhampi supinaṃ sekhaputhujjanāva passanti appahīnavipallāsattā, asekhā na passanti pahīnavipallāsattā. Kiṃ panetaṃ passanto sutto passati paṭibuddho, udāhu neva sutto na paṭibuddhoti? Kiñcettha yadi tāva sutto passati, abhidhammavirodho āpajjati. Bhavaṅgacittena hi supati, taṃ rūpanimittādiārammaṇaṃ rāgādisampayuttaṃ vā na hoti. Supinaṃ passantassa ca īdisāni cittāni uppajjanti. Atha paṭibuddho passati, vinayavirodho āpajjati. Yañhi paṭibuddho passati, taṃ sabbohārikacittena passati. Sabbohārikacittena ca kate vītikkame anāpatti nāma natthi. Supinaṃ passantena pana katepi vītikkame ekantaṃ anāpatti eva. Atha neva sutto na paṭibuddho passati, na nāma passati. Evañca sati supinassa abhāvo ca āpajjati? Na abhāvo. Kasmā? Yasmā kapimiddhapareto passati. Vuttañhetaṃ – ‘‘kapimiddhapareto kho, mahārāja, supinaṃ passatī’’ti.

また、この四種類の夢はすべて、転倒(ヴィパッラーサ)を断じていないため、有学(セッカ)と凡夫だけが見るものである。無学(アセッカ)は、転倒を断じているために見ない。では、これを見るのは、眠っている時か、目覚めている時か、あるいは眠ってもいず目覚めてもいない時か。ここで、もし眠っている時に見るとするなら、アビダンマ(論蔵)との矛盾が生じる。なぜなら、有分心(バヴァンガ)で眠っており、それは色などの対象を持たず、貪欲などとも相応しないからである。しかし、夢を見る者にはこのような心が生じる。次に、目覚めている時に見るとするなら、ヴィナヤ(律蔵)との矛盾が生じる。目覚めて見るものはすべて、通俗的な心で見るからである。通俗的な心によって違犯がなされた場合、無罪(アナーパッティ)ということはない。しかし、夢を見ている者によってなされた違犯は、絶対に無罪である。では、眠ってもいず目覚めてもいない時に見るとするなら、何も見ていないことになる。そうなると、夢が存在しないということになるのではないか。いや、存在しないわけではない。なぜなら、“猿のような眠り(浅い眠り)”にある者が夢を見るからである。これについて“大王よ、猿のような眠りにある者が夢を見るのである”と(ナーガセーナ長老によって)言われている。

Kapimiddhaparetoti makkaṭaniddāya yutto. Yathā hi makkaṭassa niddā lahuparivattā hoti, evaṃ yā niddā punappunaṃ kusalādicittavokiṇṇattā lahuparivattā, yassā pavattiyaṃ punappunaṃ bhavaṅgato uttaraṇaṃ hoti, tāya yutto supinaṃ passati. Tenāyaṃ supino kusalopi hoti akusalopi abyākatopi. Tattha supinante cetiyavandanadhammassavanadhammadesanādīni karontassa kusalo, pāṇātipātādīni karontassa akusalo, dvīhi antehi mutto āvajjanatadārammaṇakkhaṇe abyākatoti veditabbo. Svāyaṃ dubbalavatthukattā cetanāya paṭisandhiṃ ākaḍḍhituṃ asamattho. Pavatte pana aññehi kusalākusalehi upatthambhito vipākaṃ deti. Kiñcāpi vipākaṃ deti, atha kho avisaye uppannattā abbohārikāva supinantacetanā. So panesa supino kālavasenapi divā tāva diṭṭho na sameti, tathā paṭhamayāme majjhimayāme pacchimayāme ca. Balavapaccūse pana asitapītakhāyite sammā pariṇāmaṃ gate kāyasmiṃ ojāya patiṭṭhitāya aruṇe uggacchamāneva diṭṭho [Pg.73] supino sameti. Iṭṭhanimittaṃ supinaṃ passanto iṭṭhaṃ paṭilabhati, aniṭṭhanimittaṃ passanto aniṭṭhaṃ.

“猿のような眠りに支配された者(kapimiddhapareta)”とは、猿の眠りを伴う者のことである。猿の眠りが軽快で移ろいやすいように、善心などが混じり合って軽快に移ろい、有分(潜在意識)から繰り返し浮上する眠りに伴う時、夢を見る。そのため、夢は善、不善、または無記である。夢の中で、塔への参拝、説法の聴聞、説法などを行う者には善となり、殺生などを行う者には不善となる。その両端を離れ、転向(āvajjana)や彼所縁(tadārammaṇa)の瞬間にあるものは無記であると知るべきである。この(夢の)思(cetanā)は対象が弱いため、結生(再生)を導く力はない。しかし、一生の間に、他の善不善に助けられて果報をもたらす。たとえ果報をもたらすとしても、対象ではないところで生じるため、夢の中の思は(戒律上の)罪(āpatti)とは見なされない。また、この夢は時間の面から見ると、昼間に見たものは的中せず、初夜、中夜、後夜(の早い時間)に見たものも同様である。しかし、夜明けの強い光が差す頃、食べた食物が正しく消化され、身体に栄養(ojā)が行き渡り、曙光が差す時に見た夢は的中する。吉祥な兆しの夢を見る者は吉祥を得、不吉な兆しの夢を見る者は不吉なことを得る。

Ime pana pañca mahāsupine neva lokiyamahājano passati, na mahārājāno, na cakkavattirājāno, na aggasāvakā, na paccekabuddhā, na sammāsambuddhā, eko sabbaññubodhisattoyeva passati. Amhākaṃ pana bodhisatto kadā ime supine passīti? ‘‘Sve buddho bhavissāmī’’ti cātuddasiyaṃ pakkhassa rattivibhāyanakāle passi. Terasiyantipi vadantiyeva. So ime supine disvā uṭṭhāya pallaṅkaṃ ābhuñjitvā nisinno cintesi – ‘‘sace mayā kapilavatthunagare ime supinā diṭṭhā assu, pitu mahārājassa katheyyaṃ. Sace pana me mātā jīveyya, tassā katheyyaṃ. Imasmiṃ kho pana ṭhāne imesaṃ paṭiggāhako nāma natthi, ahameva paṭigaṇhissāmī’’ti. Tato ‘‘idaṃ imassa pubbanimittaṃ idaṃ imassā’’ti sayameva supine paṭiggaṇhitvā uruvelagāme sujātāya dinnaṃ pāyāsaṃ paribhuñjitvā bodhimaṇḍaṃ āruyha bodhiṃ patvā anukkamena jetavane viharanto attano makulabuddhakāle diṭṭhe pañca mahāsupine vitthāretuṃ bhikkhū āmantetvā imaṃ desanaṃ ārabhi.

これら五つの大夢(だいむ)は、世俗の一般の人々、大王たち、転輪聖王、上首弟子、辟支仏(独覚)、正等覚者も見ることなく、ただ一人の一切知の菩薩だけが見るものである。我らが菩薩はいつこれらの夢を見たのか。“明日、私は仏となる”という日の十四夜、夜が明ける頃に見た。あるいは十三夜に見たとも言われる。彼はこれらの夢を見て、起き上がり、結跏趺坐して考えた。“もし私がカピラヴァットゥ市でこれらの夢を見たなら、父なる大王に告げただろう。もし母が生きていたなら、母に告げただろう。しかし、この場所には、これらの(夢の)解釈者はいない。私自身が理解しよう”と。そして、“これはこれの前兆、あれはあれの前兆である”と自ら夢を理解し、ウルヴェーラー村でスジャーターの供養した乳粥を食し、菩提道場に登り、悟りに至り、順次にジェータ林(祇園精舎)に住まう時、自らの成道直前に見た五つの大夢を詳しく説き明かすために、比丘たちを呼び寄せ、この“比丘たちよ、如来が……”という説法を始められた。

Tattha mahāpathavīti cakkavāḷagabbhaṃ pūretvā ṭhitā mahāpathavī. Mahāsayanaṃ ahosīti sirisayanaṃ ahosi. Ohitoti ṭhapito. So pana na udakasmiṃyeva ṭhapito ahosi, atha kho pācīnasamuddassa uparūparibhāgena gantvā pācīnacakkavāḷamatthake ṭhapito ahosīti veditabbo. Pacchime samudde dakkhiṇe samuddeti etesupi eseva nayo. Tiriyā nāma tiṇajātīti dabbatiṇaṃ vuccati. Nābhiyā uggantvā nabhaṃ āhacca ṭhitā ahosīti naṅgalamattena rattadaṇḍena nābhito uggantvā passantassa passantasseva vidatthimattaṃ ratanamattaṃ byāmamattaṃ yaṭṭhimattaṃ gāvutamattaṃ aḍḍhayojanamattaṃ yojanamattanti evaṃ uggantvā uggantvā anekayojanasahassaṃ nabhaṃ āhacca ṭhitā ahosi. Pādehi ussakkitvāti agganakhato paṭṭhāya pādehi abhiruhitvā. Nānāvaṇṇāti eko nīlavaṇṇo, eko pītavaṇṇo, eko lohitavaṇṇo, eko paṇḍupalāsavaṇṇoti evaṃ nānāvaṇṇā. Setāti paṇḍarā parisuddhā. Mahato mīḷhapabbatassāti tiyojanubbedhassa gūthapabbatassa. Uparūpari caṅkamatīti matthakamatthake caṅkamati[Pg.74]. Dīghāyukabuddhā pana tiyojanike mīḷhapabbate anupavisitvā nisinnā viya honti.

その中で、“大地の(mahāpathavī)”とは、輪囲(cakkavāḷa)を満たして存在する大地のことであり、“大いなる寝台となった(mahāsayanaṃ ahosī)”とは、吉祥の寝台となったということである。“置かれた(ohito)”とは、設置されたということ。それは単に水の上に置かれたのではなく、東の海の上の空を通り、東の輪囲山の頂に置かれたのだと知るべきである。西の海、南の海についても同様である。“ティリヤーという名の草の種類(tiriyā nāma tiṇajātī)”とは、ダッバ草(茅)のことである。“臍から生じて空に達して止まった(nābhiyā uggantvā...)”とは、鋤(すき)の柄ほどの赤い茎が臍から生じ、見ている間に、一握、一肘、一尋、一杖、一ガヴータ、半由旬、一由旬と次々に伸びていき、数千由旬の空に達して止まったということである。“足から這い上がり(pādehi ussakkitvāti)”とは、爪の先から始めて、足から登っていき、“様々な色の(nānāvaṇṇā)”とは、一羽は青、一羽は黄色、一羽は赤、一羽は枯れ葉色といった様々な色のことである。“白い(setā)”とは、純白で清浄なこと。“大いなる糞の山の(mahato mīḷhapabbatassā)”とは、三由旬の高さがある糞の山のことである。“その上を歩く(uparūpari caṅkamatī)”とは、頂の表面を歩くことである。しかし、長寿の仏たちは、三由旬の糞の山の中に入って座っているかのようになられる。

Evaṃ ettakena ṭhānena pubbanimittāni dassetvā idāni saha pubbanimittehi paṭilābhaṃ dassetuṃ yampi, bhikkhavetiādimāha. Tattha sabbaguṇadāyakattā buddhānaṃ arahattamaggo anuttarā sammāsambodhi nāma. Tasmā yaṃ so cakkavāḷamahāpathaviṃ sirisayanabhūtaṃ addasa, taṃ buddhabhāvassa pubbanimittaṃ. Yaṃ himavantapabbatarājānaṃ bimbohanaṃ addasa, taṃ sabbaññutaññāṇabimbohanassa pubbanimittaṃ. Yaṃ cattāro hatthapāde cakkavāḷamatthake ṭhite addasa, taṃ dhammacakkassa appaṭivattiyabhāve pubbanimittaṃ. Yaṃ attānaṃ uttānakaṃ nipannaṃ addasa, taṃ tīsu bhavesu avakujjānaṃ sattānaṃ uttānamukhabhāvassa pubbanimittaṃ. Yaṃ akkhīni ummīletvā passanto viya ahosi, taṃ dibbacakkhupaṭilābhassa pubbanimittaṃ. Yaṃ yāva bhavaggā ekālokaṃ ahosi, taṃ anāvaraṇañāṇassa pubbanimittaṃ. Sesaṃ pāḷivaseneva veditabbanti.

このように、これだけの箇所で前兆を示した後、今度は前兆と共にその成就を示すために、“比丘たちよ、……”という言葉を説かれた。その中で、あらゆる徳を与えるものであるため、諸仏の阿羅漢果の道は“無上正等覚(anuttarā sammāsambodhi)”と呼ばれる。したがって、彼(菩薩)が輪囲の大地を吉祥の寝台として見たことは、仏陀の状態(成道)の前兆である。雪山(ヒマラヤ)という山王を枕として見たことは、一切知智という枕の前兆である。四肢が輪囲山の頂に置かれているのを見たことは、法輪が(他者によって)逆転させられないことの前兆である。自身が仰向けに横たわっているのを見たことは、三界において(無明により)うつ伏せになっている衆生を(知恵により)仰向けにする(救い上げる)ことの前兆である。目を開いて見ているかのようであったことは、天眼(dibba-cakkhu)獲得の前兆である。有頂天(bhavagga)に至るまで一筋の光となったことは、不遮止智(anāvaraṇa-ñāṇa)の前兆である。残りの部分は、パーリ語の本文に従って理解すべきである。

7. Vassasuttavaṇṇanā

7. 降雨経の注釈

197. Sattame nemittāti nimittapāṭhakā. Tejodhātu pakuppatīti mahāaggikkhandho uppajjati. Pāṇinā udakaṃ sampaṭicchitvāti uppannaṃ utusamuṭṭhānaṃ udakaṃ tiyojanasatena hatthena paṭiggahetvā. Pamattā hontīti attano kīḷāya pamattā honti vippavuṭṭhasatino. Tesañhi sakāya ratiyā ‘‘ramāmā’’ti citte uppanne akālepi devo vassati, tadabhāve na vassati. Taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ – ‘‘na kālavassa’’nti. Aṭṭhamanavamāni uttānatthāneva.

197. 第七の経において、“ネーミッター(nemittā)”とは兆しを読み解く者である。“火の要素が乱れる(tejodhātu pakuppati)”とは、大きな火の塊が生じることである。“手で水を受け止めて(pāṇinā udakaṃ sampaṭicchitvā)”とは、生じた季節(天候)由来の水を、三百由旬の手で受け止めることである。“放逸になる(pamattā hontī)”とは、自分の遊びに耽って放逸になり、正念を失うことである。実際、それら(雲)の中に住む雨の神たちが、自分の楽しみで“遊ぼう”という心が起きた時に、時ならぬ時であっても雨が降る。その心の不在により雨は降らない。それを指して“時ならぬ時に雨は降らない”と言われた。第八、第九の経は、意味が明白である。

10. Nissāraṇīyasuttavaṇṇanā

10. 出離経の注釈

200. Dasame nissāraṇīyāti nissaṭā visaññuttā. Dhātuyoti attasuññasabhāvā. Kāmaṃ manasikarototi kāmaṃ manasikarontassa, asubhajjhānato vuṭṭhāya agadaṃ gahetvā visaṃ vīmaṃsanto viya vīmaṃsanatthaṃ kāmābhimukhaṃ cittaṃ pesentassāti attho. Na pakkhandatīti nappavisati. Nappasīdatīti pasādaṃ nāpajjati. Na santiṭṭhatīti nappatiṭṭhahati. Na vimuccatīti na adhimuccati. Yathā pana kukkuṭapattaṃ vā nhārudaddulaṃ vā aggimhi pakkhittaṃ paṭilīyati patikuṭati pativaṭṭati na saṃpasārīyati, evaṃ paṭilīyati [Pg.75] na saṃpasārīyati. Nekkhammaṃ kho panāti idha nekkhammaṃ nāma asubhesu paṭhamajjhānaṃ, tadassa manasikaroto cittaṃ pakkhandati. Tassa taṃ cittanti tassa taṃ asubhajjhānacittaṃ. Sugatanti gocare gatattā suṭṭhu gataṃ. Subhāvitanti ahānabhāgiyattā suṭṭhu bhāvitaṃ. Suvuṭṭhitanti kāmato vuṭṭhitaṃ. Suvimuttanti kāmehi suṭṭhu vimuttaṃ. Kāmapaccayā āsavā nāma kāmahetukā cattāro āsavā. Vighātāti dukkhā. Pariḷāhāti kāmarāgapariḷāhā. Na so taṃ vedanaṃ vediyatīti so taṃ kāmavedanaṃ vighātapariḷāhavedanañca na vediyati. Idamakkhātaṃ kāmānaṃ nissaraṇanti idaṃ asubhajjhānaṃ kāmehi nissaṭattā kāmānaṃ nissaraṇanti akkhātaṃ. Yo pana taṃ jhānaṃ pādakaṃ katvā saṅkhāre sammasanto tatiyamaggaṃ patvā anāgāmiphalena nibbānaṃ disvā ‘‘puna kāmā nāma natthī’’ti jānāti. Tassa cittaṃ accantanissaraṇameva. Sesapadesupi eseva nayo.

200. 第十(の経)において、“出離の(nissāraṇīyā)”とは、離脱し、解き放たれたことをいう。“界(dhātuyo)”とは、我(実体)が空である自性をいう。“欲を心に留める者(kāmaṃ manasikaroto)”とは、欲を心に留める者にとって、不浄の禅定(asubhajjhāna)から出た後、解毒剤を持って毒(の影響)を試す者のように、試験のために欲に向かって心を送り出すことを意味する。“進み入らない(na pakkhandati)”とは、入らないことである。“清信が生じない(nappasīdatīti)”とは、清浄な信に至らないことである。“安定しない(na santiṭṭhatīti)”とは、確立されないことである。“解脱しない(na vimuccatīti)”とは、確信(勝解)しないことである。例えば、鶏の羽や腱が火の中に投げ入れられたとき、縮み、丸まり、巻き返り、広がらないのと同様に、そのように(欲に対して心が)縮み、広がらないのである。“さて、出離(nekkhammaṃ kho pana)において”とは、ここでの“出離”とは不浄(asubha)における初禅のことであり、それを心に留める者にとって、心は(禅定に)進み入る。“彼のその心(tassa taṃ cittaṃ)”とは、彼のその不浄の禅定の心のことである。“善く至った(sugataṃ)”とは、対象(gocare)において(正しく)至ったために、善く至ったという。“善く修習された(subhāvitanti)”とは、不退堕の性質(ahānabhāgiyattā)であるために、善く修習されたという。“善く立ち出た(suvuṭṭhitanti)”とは、欲から(善く)立ち出たことである。“善く解脱した(suvimuttanti)”とは、諸々の欲から善く解脱したことである。“欲に起因する漏(āsavā)”とは、欲を原因とする四つの漏のことである。“苦悩(vighātā)”とは、諸々の苦しみである。“熱悩(pariḷāhā)”とは、欲愛による熱悩である。“彼はその感受を経験しない(na so taṃ vedanaṃ vediyatīti)”とは、彼がその欲の感受、および苦悩と熱悩の感受を経験しないことをいう。“これは欲の出離であると説かれる”とは、この不浄の禅定が欲から離脱しているため、欲の出離であると説かれるのである。しかし、その禅定を基礎(足場)として諸行を遍察し、第三の道(不還道)に至り、不還果によって涅槃を見て、“再び欲というものは存在しない”と知る。彼の心は究極的な出離そのものである。残りの句においても、この方法と同様である。

Ayaṃ pana viseso – dutiyavāre mettājhānāni byāpādassa nissaraṇaṃ nāma. Tatiyavāre karuṇājhānāni vihiṃsāya nissaraṇaṃ nāma. Catutthavāre arūpajjhānāni rūpānaṃ nissaraṇaṃ nāma. Accantanissaraṇañcettha arahattaphalaṃ yojetabbaṃ. Pañcamavāre sakkāyaṃ manasikarototi suddhasaṅkhāre pariggaṇhitvā arahattaṃ pattassa sukkhavipassakassa phalasamāpattito vuṭṭhāya vīmaṃsanatthaṃ pañcupādānakkhandhābhimukhaṃ cittaṃ pesentassa. Idamakkhātaṃ sakkāyassa nissaraṇanti idaṃ arahattamaggena ca phalena ca nibbānaṃ disvā ṭhitassa bhikkhuno ‘‘puna sakkāyo natthī’’ti uppannaṃ arahattaphalasamāpatticittaṃ sakkāyassa nissaraṇanti akkhātaṃ. Idāni evaṃ sakkāyanissaraṇaṃ nirodhaṃ patvā ṭhitassa khīṇāsavassa vaṇṇaṃ kathento tassa kāmanandīpi nānusetītiādimāha. Tattha nānusetīti na nibbattati. Ananusayāti anibbattiyā. Sesamettha uttānatthamevāti.

しかし、ここには相違点がある。第二の回において、慈の禅定(mettājhānā)は悪意(byāpāda)の出離と呼ばれる。第三の回において、悲の禅定(karuṇājhānā)は害意(vihiṃsā)の出離と呼ばれる。第四の回において、無色界の禅定(arūpajjhānā)は色(rūpa)の出離と呼ばれる。そして、ここでは究極の出離として阿羅漢果を当てるべきである。第五の回において、“有身(sakkāyaṃ)を心に留める者”とは、純粋な諸行を把握して阿羅漢に至った乾観者(sukkhavipassaka)が、果等持(phalasamāpatti)から出た後、試験のために五取蘊に向かって心を送り出すことをいう。“これは有身の出離であると説かれる”とは、阿羅漢道と果によって涅槃を見て止まっている比丘に、“再び有身は存在しない”と生じた阿羅漢果等持の心が、有身の出離であると説かれるのである。今、このように有身の出離である滅(涅槃)に至って止まっている漏尽者(阿羅漢)の徳を称えるために、“彼には欲の歓喜も随眠せず”等と説かれた。そこで“随眠せず(nānusetīti)”とは、生じないことである。“随眠がない(ananusayā)”とは、不発生によるものである。残りの部分は、ここでは明白な意味である。

Brāhmaṇavaggo pañcamo.

第五の婆羅門品(Brāhmaṇavaggo)。

Catutthapaṇṇāsakaṃ niṭṭhitaṃ.

第四の五十経篇(Catutthapaṇṇāsakaṃ)が終了した。

5. Pañcamapaṇṇāsakaṃ

5. 第五の五十経篇(Pañcamapaṇṇāsakaṃ)。

(21) 1. Kimilavaggo

(二十一) 1. キミラ品(Kimilavaggo)。

1. Kimilasuttavaṇṇanā

1. キミラ経の解説(Kimilasuttavaṇṇanā)。

201. Pañcamassa [Pg.76] paṭhame kimilāyanti evaṃnāmake nagare. Niculavaneti mucalindavane. Etadavocāti ayaṃ kira thero tasmiṃyeva nagare seṭṭhiputto satthu santike pabbajitvā pubbenivāsañāṇaṃ paṭilabhi. So attanā nivutthaṃ khandhasantānaṃ anussaranto kassapadasabalassa sāsanosakkanakāle pabbajitvā catūsu parisāsu sāsane agāravaṃ karontīsu nisseṇiṃ bandhitvā pabbataṃ āruyha tattha samaṇadhammaṃ katvā attano nivutthabhāvaṃ addasa. So ‘‘satthāraṃ upasaṅkamitvā taṃ kāraṇaṃ pucchissāmī’’ti etaṃ ‘‘ko nu kho, bhante’’tiādivacanaṃ avoca.

201. 第五の第一(の経)において、“キミラーにおいて(kimilāyanti)”とは、そのような名前の町においてである。“ニチュラ林(niculavane)”とは、ムチャリンダ林のことである。“このように申し上げた(etadavocāti)”とは、伝え聞くところによれば、この長老はその町の長者の息子であり、師(仏陀)のもとで出家して宿住随念智(pubbenivāsañāṇa)を得た。彼は自らが住んだ(経験した)五蘊の相続を随念し、カッサパ十力尊(仏陀)の教えが衰退する時期に出家し、四部の大衆が教えに敬意を払わなくなったとき、梯子を組んで山に登り、そこで沙門法を修めて、自らの(過去の)生存の様相を見た。彼は“師(仏陀)のもとへ行き、その原因を尋ねよう”と考え、この“尊師よ、いったい何によって”等の言葉を申し上げたのである。

Satthari agāravā viharanti appatissāti satthari gāravañceva jeṭṭhakabhāvañca anupaṭṭhapetvā viharanti. Sesesupi eseva nayo. Tattha cetiyaṅgaṇādīsu chattaṃ dhāretvā upāhanā āruyha vicaranto nānappakārañca niratthakakathaṃ kathento satthari agāravo viharati nāma. Dhammassavanagge pana nisīditvā niddāyanto ceva nānappakārañca niratthakakathaṃ kathento dhamme agāravo viharati nāma. Saṅghamajjhe bāhāvikkhepakaṃ nānattakathaṃ kathento theranavamajjhimesu ca cittīkāraṃ akaronto saṅghe agāravo viharati nāma. Sikkhaṃ aparipūrento sikkhāya agāravo viharati nāma. Aññamaññaṃ kalahabhaṇḍanādīni karonto aññamaññaṃ agāravo viharati nāma. Dutiyaṃ uttānatthameva.

“師において敬意を払わず、従順でなく住む(satthari agāravā viharanti appatissā)”とは、師において敬意や年長者としての礼儀を保たずに住むことである。残りの(項目)においても、この方法と同様である。その中で、大塔の庭などで日傘を差し、履物を履いて歩き回り、多種多様な無益な話(tiracchana-katha)を話す者は、師において敬意なく住む者と呼ばれる。また、説教の場に座って眠り込み、多種多様な無益な話を話す者は、法において敬意なく住む者と呼ばれる。僧伽の中で腕を振り回して様々の話を話し、長老・新参・中堅の比丘たちに敬意を払わない者は、僧伽において敬意なく住む者と呼ばれる。学処を満たさない者は、学(戒)において敬意なく住む者と呼ばれる。互いに口論や喧嘩などをする者は、相互において敬意なく住む者と呼ばれる。第二(の経)は明白な意味である。

3. Assājānīyasuttavaṇṇanā

3. 良馬経の解説(Assājānīyasuttavaṇṇanā)。

203-204. Tatiye ajjavenāti ujubhāvena avaṅkagamanena. Javenāti padajavena. Maddavenāti sarīramudutāya. Khantiyāti adhivāsanakkhantiyā. Soraccenāti sucisīlatāya. Bhikkhuvāre ajjavanti ñāṇassa ujukagamanaṃ. Javoti sūraṃ hutvā ñāṇassa gamanabhāvo. Maddavanti [Pg.77] sīlamaddavaṃ. Khantīti adhivāsanakkhantiyeva. Soraccaṃ sucisīlatāyeva. Catutthe pañca balāni missakāni kathitāni.

203-204. 第三(の経)において、“正直さ(ajjavenāti)”とは、実直であること、屈曲せず進むことである。“速さ(javenāti)”とは、足の速さのことである。“柔軟さ(maddavenāti)”とは、身体の柔軟なことである。“忍耐(khantiyāti)”とは、受容の忍耐(adhivāsanakkhanti)のことである。“和雅さ(soraccenāti)”とは、清浄な戒(の状態)である。比丘の回において、“正直さ(ajjavaṃ)”とは、智慧が真っ直ぐに進むことである。“速さ(javo)”とは、勇猛になって智慧が進む状態である。“柔軟さ(maddavaṃ)”とは、戒の柔軟さである。“忍耐(khantī)”とは、受容の忍耐そのものである。“和雅さ(soraccaṃ)”とは、清浄な戒そのものである。第四(の経)では、五つの力が混在して説かれている。

5. Cetokhilasuttavaṇṇanā

5. 心の荒廃経の解説(Cetokhilasuttavaṇṇanā)。

205. Pañcame cetokhilāti cittassa thaddhabhāvā, kacavarabhāvā, khāṇukabhāvā. Satthari kaṅkhatīti satthu sarīre vā guṇe vā kaṅkhati. Sarīre kaṅkhamāno ‘‘dvattiṃsavarapurisalakkhaṇapaṭimaṇḍitaṃ nāma sarīraṃ atthi nu kho natthī’’ti kaṅkhati, guṇe kaṅkhamāno ‘‘atītānāgatapaccuppannajānanasamatthaṃ sabbaññutaññāṇaṃ atthi nu kho natthī’’ti kaṅkhati. Vicikicchatīti vicinanto kicchati, dukkhaṃ āpajjati, vinicchetuṃ na sakkoti. Nādhimuccatīti evametanti adhimokkhaṃ na paṭilabhati. Na sampasīdatīti guṇesu otaritvā nibbicikicchabhāvena pasīdituṃ anāvilo bhavituṃ na sakkoti. Ātappāyāti kilesasantāpakavīriyakaraṇatthāya. Anuyogāyāti punappunaṃ yogāya. Sātaccāyāti satatakiriyāya. Padhānāyāti padahanatthāya. Ayaṃ paṭhamo cetokhiloti ayaṃ satthari vicikicchāsaṅkhāto paṭhamo cittassa thaddhabhāvo evametassa bhikkhuno appahīno hoti.

205. 第五の経において、“心の荒地(cetokhila)”とは、心の硬直した状態、塵芥のような状態、切り株のような状態を指す。“師(仏陀)を疑う”とは、師の身体、あるいは徳について疑うことである。身体について疑う者は、“三十二の大人相を備えた身体というものが、果たして存在するのだろうか、存在しないのだろうか”と疑う。徳について疑う者は、“過去・未来・現在を知ることができる一切知智が、果たして存在するのだろうか、存在しないのだろうか”と疑う。“疑い(vicikicchati)”とは、調べれば調べるほど疲れ、苦悩に陥り、決断できないことを意味する。“確信しない(nādhimuccati)”とは、“これはその通りである”という決信を得られないことである。“清信しない(na sampasīdatīti)”とは、徳に没入して疑いのない状態で清浄になること、濁りのない状態になることができないことである。“熱心さ(ātappāya)”とは、煩悩を焼き尽くす精進を行うためのものである。“精励(anuyogāya)”とは、繰り返し修行に励むためのものである。“恒常性(sātaccāya)”とは、絶え間なく行うためのものである。“勤勉(padhānāya)”とは、努力を尽くすためのものである。“これが第一の心の荒地である”とは、師に対する疑いという、第一の心の硬直した状態が、その比丘において断たれていないことを意味する。

Dhammeti pariyattidhamme ca paṭivedhadhamme ca. Pariyattidhamme kaṅkhamāno ‘‘tepiṭakaṃ buddhavacanaṃ caturāsītidhammakkhandhasahassānīti vadanti, atthi nu kho etaṃ natthī’’ti kaṅkhati. Paṭivedhadhamme kaṅkhamāno ‘‘vipassanānissando maggo nāma, magganissandaṃ phalaṃ nāma, sabbasaṅkhārapaṭinissaggo nibbānaṃ nāmāti vadanti, taṃ atthi nu kho natthī’’ti kaṅkhati. Saṅghe kaṅkhatīti ‘‘ujuppaṭipanno’’tiādīnaṃ padānaṃ vasena ‘‘evarūpaṃ paṭipadaṃ paṭipanno cattāro maggaṭṭhā cattāro phalaṭṭhāti aṭṭhannaṃ puggalānaṃ samūhabhūto saṅgho nāma atthi nu kho natthī’’ti kaṅkhati. Sikkhāya kaṅkhamāno ‘‘adhisīlasikkhā nāma adhicittaadhipaññāsikkhā nāmāti vadanti, sā atthi nu kho natthī’’ti kaṅkhati. Ayaṃ pañcamoti ayaṃ sabrahmacārīsu kopasaṅkhāto pañcamo cittassa thaddhabhāvo kacavarabhāvo khāṇukabhāvo.

“法において”とは、教法(pariyatti)と証法(paṭivedha)においてである。教法において疑う者は、“三蔵の仏典には八万四千の法蘊があると言われるが、それは果たして存在するのか、しないのか”と疑う。証法において疑う者は、“観(ヴィパッサナー)の結果が道(magga)であり、道の結果が果(phala)であり、一切の形成されたものの放棄が涅槃であると言われるが、それは果たして存在するのか、しないのか”と疑う。“僧伽を疑う”とは、“正しく実践する(ujuppaṭipanno)”等の句の力により、“このような実践を行い、四道四果に止まる八種の聖者の集まりである僧伽というものが、果たして存在するのか、しないのか”と疑う。“戒学において疑う”とは、“増上戒学、増上心学、増上慧学があると言われるが、それは果たして存在するのか、しないのか”と疑う。“これが第五である”とは、梵行者(修行仲間)に対する怒りという、第五の心の硬直、塵芥、切り株の状態のことである。

6. Vinibandhasuttavaṇṇanā

6. 心の束縛(vinibandha)に関する経の解説

206. Chaṭṭhe cetasovinibandhāti cittaṃ vinibandhitvā muṭṭhiyaṃ katvā viya gaṇhantīti cetasovinibandhā. Kāmeti vatthukāmepi kilesakāmepi. Kāyeti [Pg.78] attano kāye. Rūpeti bahiddhārūpe. Yāvadatthanti yattakaṃ icchati, tattakaṃ. Udarāvadehakanti udarapūraṃ. Tañhi udaraṃ avadehanato udarāvadehakanti vuccati. Seyyasukhanti mañcapīṭhasukhaṃ, utusukhaṃ vā. Passasukhanti yathā samparivattakaṃ sayantassa dakkhiṇapassa vāmapassānaṃ sukhaṃ hoti, evaṃ uppannasukhaṃ. Middhasukhanti niddāsukhaṃ. Anuyuttoti yuttappayutto viharati. Paṇidhāyāti patthayitvā. Sīlenātiādīsu sīlanti catupārisuddhisīlaṃ. Vatanti vatasamādānaṃ. Tapoti tapacaraṇaṃ. Brahmacariyanti methunavirati. Devo vā bhavissāmīti mahesakkhadevo vā bhavissāmi. Devaññataro vāti appesakkhadevesu vā aññataroti.

206. 第六の経において、“心の束縛(cetaso vinibandhā)”とは、心を縛り、拳の中に収めるかのように掴んで離さないため、心の束縛と呼ばれる。“諸々の欲(kāmehi)”とは、欲の対象(vatthukāma)と煩悩としての欲(kilesakāma)の両方においてである。“身体(kāye)”とは、自己の身体においてである。“色(rūpe)”とは、外部の形態においてである。“欲しいままに(yāvadatthaṃ)”とは、望むだけの量を指す。“腹一杯に(udarāvadehakaṃ)”とは、胃を満たすことである。胃を(食べ物で)満たすことから、udarāvadehakaと呼ばれる。“睡眠の楽しみ(seyyasukhaṃ)”とは、寝台や椅子での眠りの楽しみ、あるいは気候による快さのことである。“側臥の楽しみ(passasukhaṃ)”とは、寝返りを打ちながら右脇や左脇を下にして寝る時の快さ、そのように生じた快楽のことである。“微睡みの楽しみ(middhasukhaṃ)”とは、眠りの中の心地よさである。“ふけっている(anuyotto)”とは、それに専念し没頭して過ごすことである。“願って(paṇidhāya)”とは、希求してのことである。“戒(sīla)”等の句において、“戒”とは四種遍浄戒を指す。“誓願(vata)”とは、誓いを受け持つことである。“苦行(tapo)”とは、苦行を実践することである。“梵行(brahmacariya)”とは、淫欲を断つことである。“天(神)になろう”とは、大威力のある天、あるいは“いずれかの天(devaññataro)”とは、威力の小さい天のいずれかになろうとすること、これがその意味である。

7-8. Yāgusuttādivaṇṇanā

7-8. 粥の経等の解説

207-208. Sattame vātaṃ anulometīti vātaṃ anulometvā harati. Vatthiṃ sodhetīti dhamaniyo suddhā karoti. Āmāvasesaṃ pācetīti sace āmāvasesakaṃ hoti, taṃ pāceti. Aṭṭhame acakkhussanti na cakkhūnaṃ hitaṃ, cakkhuṃ visuddhaṃ na karoti.

第七の経において、“風を順送りにする(vātaṃ anulometi)”とは、風(消化の気)を整えて運ぶことである。“膀胱(または脈管)を浄める(vatthiṃ sodheti)”とは、諸々の脈管を清浄にすることである。“未消化物を消化させる(āmāvasesaṃ pāceti)”とは、もし未消化の食べ物が残っていれば、それを消化させることである。第八の経において、“眼に良くない(acakkhussaṃ)”とは、眼にとって有益ではなく、眼を清らかにしないことである。

9. Gītassarasuttavaṇṇanā

9. 歌声の経の解説

209. Navame āyatakenāti dīghena, paripuṇṇapadabyañjanakaṃ gāthāvattañca vināsetvā pavattena. Sarakuttimpi nikāmayamānassāti evaṃ gītassaro kātabboti sarakiriyaṃ patthayamānassa. Samādhissa bhaṅgo hotīti samathavipassanācittassa vināso hoti.

209. 第九の経において、“長く(āyatakena)”とは、長く、句や音節を完全に満たした言葉や、詩(ガーター)の調べを壊して行われることである。“旋律(の技巧)を好む(sarakuttimpi nikāmayamānassa)”とは、“このように歌声を作るべきだ”と、その発声の仕方を欲することである。“三昧が壊される(samādhissa bhaṅgo hoti)”とは、止観の心の消失が起こることである。

10. Muṭṭhassatisuttavaṇṇanā

10. 失念の経の解説

210. Dasame dukkhaṃ supatīti nānāvidhaṃ supinaṃ passanto dukkhaṃ supati. Dukkhaṃ paṭibujjhatīti paṭibujjhantopi uttasitvā salomahaṃso paṭibujjhati. Imasmiṃ sutte satisampajaññaṃ missakaṃ kathitaṃ.

210. 第十の経において、“苦しく眠る(dukkhāṃ supati)”とは、様々な夢を見ながら苦しんで眠ることである。“苦しく目覚める(dukkhaṃ paṭibujjhati)”とは、目覚める時も怯え、身の毛もよだつ状態で目覚めることである。この経では、正念と正知(satisampajañña)が混ざった状態で説かれている。

Kimilavaggo paṭhamo.

キミラ品、第一。

(22) 2. Akkosakavaggo

(22) 2. 罵詈者品(アッコーサカ・ヴァッガ)

1. Akkosakasuttavaṇṇanā

1. 罵詈者経の解説

211. Dutiyassa [Pg.79] paṭhame akkosakaparibhāsakoti dasahi akkosavatthūhi akkosako, bhayadassanena paribhāsako. Chinnaparipanthoti lokuttaraparipanthassa chinnattā chinnaparipantho. Rogātaṅkanti rogoyeva kicchajīvikāyāvahanato rogātaṅko nāma.

211. 第二品の第一(経)において、“罵り、脅す者(akkosakaparibhāsako)”とは、十種の罵倒の根拠をもって罵り、恐怖を示すことで脅す者のことである。“障害を断つ(chinnaparipantho)”とは、出世間の障害(阿鼻地獄への道など)を遮断した状態を指す。“病や苦痛(rogātaṅkaṃ)”とは、病そのものが、生活を困難にする苦悩をもたらすことから“病の苦痛”と呼ばれる。

2. Bhaṇḍanakārakasuttavaṇṇanā

2. 紛争を惹き起こす者の経の解説

212. Dutiye adhikaraṇakārakoti catunnaṃ adhikaraṇānaṃ aññatarassa kārako. Anadhigatanti pubbe appattavisesaṃ.

212. 第二(経)において、“紛争(諍事)を起こす者(adhikaraṇakārako)”とは、四種の諍事のいずれかを引き起こす者のことである。“未達の(anadhigataṃ)”とは、以前には到達していなかった優れた境地を指す。

3. Sīlasuttavaṇṇanā

3. 戒の経の解説

213. Tatiye dussīloti asīlo nissīlo. Sīlavipannoti vipannasīlo bhinnasaṃvaro. Pamādādhikaraṇanti pamādakāraṇā. Idañca suttaṃ gahaṭṭhānaṃ vasena āgataṃ, pabbajitānampi pana labbhateva. Gahaṭṭho hi yena yena sippaṭṭhānena jīvikaṃ kappeti, yadi kasiyā, yadi vaṇijjāya, pāṇātipātādivasena pamatto taṃ taṃ yathākālaṃ sampādetuṃ na sakkoti, athassa mūlaṃ vinassati. Māghātakālepi pāṇātipātaṃ adinnādānādīni ca karonto daṇḍavasena mahatiṃ bhogajāniṃ nigacchati. Pabbajito dussīlo pamādakāraṇā sīlato buddhavacanato jhānato sattaariyadhanato ca jāniṃ nigacchati. Gahaṭṭhassa ‘‘asuko asukakule jāto dussīlo pāpadhammo pariccattaidhalokaparaloko salākabhattamattampi na detī’’ti catuparisamajjhe pāpako kittisaddo abbhuggacchati. Pabbajitassa ‘‘asuko nāsakkhi sīlaṃ rakkhituṃ buddhavacanaṃ gahetuṃ, vejjakammādīhi jīvati, chahi agāravehi samannāgato’’ti evaṃ abbhuggacchati.

213. 第三(経)において、“破戒者(dussīlo)”とは、戒のない者、戒を欠いた者である。“戒を失った者(sīlavipanno)”とは、戒を損ない、自制を破った者である。“懈怠(不注意)のために(pamādādhikaraṇaṃ)”とは、放逸を原因として、という意味である。この経は在家の者のために説かれたものであるが、出家者にも当てはまる。すなわち、在家の者がどのような職業で生計を立てていても、もし農耕や商業において、殺生などによる放逸の結果、それらを適時に遂行できなければ、その富の根源は滅びる。また、殺生禁止令が出されている時に殺生や盗みを行えば、刑罰によって多大な財産の損失を被る。出家者が破戒し放逸であれば、戒、仏典、禅定、そして七聖財を失うことになる。在家の者については、“あそこの家の誰某は破戒者で悪しき者であり、現世と来世の利益を捨てて、籤引きの供物(僅かな布施)さえ与えない”という悪評が四部の大衆の中に広まる。出家者については、“誰某は戒を守ることも仏典を学ぶこともできず、医行為などで生計を立て、六種の不敬を備えている”という悪評が広まるのである。

Avisāradoti gahaṭṭho tāva ‘‘avassaṃ bahūnaṃ sannipātaṭṭhāne koci mama kammaṃ jānissati, atha maṃ niggaṇhissanti vā, rājakulassa vā dassantī’’ti sabhayo upasaṅkamati. Maṅkubhūto ca patitakkhandho adhomukho [Pg.80] aṅguṭṭhakena bhūmiṃ kasanto nisīdati, visārado hutvā kathetuṃ na sakkoti. Pabbajitopi ‘‘bahū bhikkhū sannipatitā, avassaṃ koci mama kammaṃ jānissati, atha me uposathampi pavāraṇampi ṭhapetvā sāmaññā cāvetvā nikkaḍḍhissantī’’ti sabhayo upasaṅkamati, visārado hutvā kathetuṃ na sakkoti. Ekacco pana dussīlopi dappito viya carati, sopi ajjhāsayena maṅku hotiyeva.

“不慣れな(自信のない)”とは、まず在家の者は、多くの人が集まる場所で“きっと誰かが私の(悪事)を知るだろう、そうすれば私を責めるか、あるいは王宮に引き渡すだろう”と恐れを抱いて近づく。顔色は冴えず、肩を落とし、うつむいて足の親指で地面をこすりながら座る。自信を持って語ることができない。出家者であっても“多くの比丘が集まっている、きっと誰かが私の(悪事)を知るだろう、そうすれば私の布薩や自恣を停止させ、比丘の身分から失格させて追放するだろう”と恐れを抱いて近づき、自信を持って語ることができない。ある不道徳な者は高慢であるかのように振る舞うが、彼もまた内心においては顔色が冴えない(卑屈である)のである。

Sammūḷho kālaṃ karotīti tassa hi maraṇamañce nipannassa dussīlakammaṃ samādāya vattitaṭṭhānaṃ āpāthaṃ āgacchati. So ummīletvā idhalokaṃ passati, nimmīletvā paralokaṃ. Tassa cattāro apāyā upaṭṭhahanti, sattisatena sīse pahariyamāno viya hoti. So ‘‘vāretha vārethā’’ti viravanto marati. Tena vuttaṃ – ‘‘sammūḷho kālaṃ karotī’’ti. Pañcamapadaṃ uttānameva. Ānisaṃsakathā vuttavipariyāyena veditabbā.

“混乱して死ぬ”とは、死の床に横たわるその不道徳な者に、自らが行った不道徳な行為が(心の)対象として現れるからである。彼は目を開けてはこの世を見、目を閉じてはあの世を見る。彼には四悪趣が現れ、百本の槍で頭を打たれるかのようである。彼は“やめてくれ、やめてくれ”と叫びながら死ぬ。それゆえ“混乱して死ぬ”と言われる。第五の句は明白である。(持戒の)功徳の話は、述べられたことの反対として理解されるべきである。

4. Bahubhāṇisuttavaṇṇanā

4. 多言経の注釈

214. Catutthe bahubhāṇisminti paññāya aparicchinditvā bahuṃ bhaṇante. Mantabhāṇisminti mantā vuccati paññā, tāya paricchinditvā bhaṇante.

214. 第四の(経)の“多言の者において”とは、智慧によって判断せずに多く語る者のことである。“慎重に語る者において”とは、“マンター”とは智慧のことであり、その智慧によって判断して語る者のことである。

5. Paṭhamaakkhantisuttavaṇṇanā

5. 第一不忍経の注釈

215. Pañcame verabahuloti puggalaverenapi akusalaverenapi bahuvero. Vajjabahuloti dosabahulo.

215. 第五の“怨恨の多い”とは、個人に対する怨恨によっても、不善による怨恨によっても、多くの怨恨があることである。“過失の多い”とは、多くの罪過があることである。

6. Dutiyaakkhantisuttavaṇṇanā

6. 第二不忍経の注釈

216. Chaṭṭhe luddoti dāruṇo kakkhaḷo. Vippaṭisārīti maṅkubhāvena samannāgato.

216. 第六の“残酷な”とは、冷酷で荒々しいことである。“後悔する”とは、顔色が冴えない(卑屈な)状態にあることである。

7.Paṭhamaapāsādikasuttavaṇṇanā

7. 第一不信経の注釈

217. Sattame apāsādiketi apāsādikehi kāyakammādīhi samannāgate. Pāsādiketi pasādāvahe parisuddhasamācāre. Aṭṭhamanavamāni uttānatthāneva.

217. 第七の“不信の”とは、不信を招く身業などを持つ者のことである。“信頼される”とは、清浄な行いがあり、信仰を呼び起こす者のことである。第八と第九は意味が明白である。

10. Madhurāsuttavaṇṇanā

10. マドゥラー経の注釈

220. Dasame [Pg.81] pañcime, bhikkhave, ādīnavā madhurāyanti ekaṃ samayaṃ bhagavā bhikkhusaṅghaparivuto cārikaṃ caramāno madhurānagaraṃ sampāpuṇitvā antonagaraṃ pavisituṃ ārabhi. Athekā micchādiṭṭhikā yakkhinī acelā hutvā dve hatthe pasāretvā jivhaṃ nillāletvā dasabalassa purato aṭṭhāsi. Satthā antonagaraṃ appavisitvā tatova nikkhamitvā vihāraṃ agamāsi. Mahājano khādanīyabhojanīyañceva sakkārasammānañca ādāya vihāraṃ gantvā buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa dānaṃ adāsi. Satthā tassa nagarassa niggaṇhanatthāya imaṃ suttaṃ ārabhi. Tattha visamāti na samatalā. Bahurajāti vātapaharaṇakāle uddhatena rajakkhandhena pariyonaddhā viya hoti. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

220. 第十の“比丘たちよ、これら五つのマドゥラーにおける災患がある”という箇所について、その意味は次のように理解されるべきである。ある時、世尊は比丘の群れに囲まれて遊行されていたが、マドゥラー市に到着して市内に入ろうとされた。その時、一人の邪見の夜叉女が裸になり、両手を広げ舌を出し、十力尊(仏)の前に立った。師(仏)は市内に入らず、その場所から引き返して精舎へ行かれた。人々は、硬い食べ物や柔らかい食べ物、そして供養の品々を持って精舎へ行き、仏を筆頭とする比丘サンガに布施を行った。師はこの都市を戒めるためにこの経を開始された。そこでの“平坦でない”とは、地表が平らでないことである。“塵が多い”とは、風が吹く時に舞い上がる塵の塊に包まれるかのようになることである。残りの部分は、すべての箇所において明白である。

Akkosakavaggo dutiyo.

第二・罵詈品

(23) 3. Dīghacārikavaggo

(二十三)第三・遊行品

1. Paṭhamadīghacārikasuttavaṇṇanā

1. 第一遊行経の注釈

221. Tatiyassa paṭhame anavatthacārikanti avavatthitacārikaṃ. Sutaṃ na pariyodapetīti yampissa sutaṃ atthi, taṃ pariyodapetuṃ na sakkoti. Sutenekaccena avisārado hotīti thokathokena sutena vijjamānenāpi ñāṇena somanassappatto na hoti. Samavatthacāreti samavatthitacāre. Dutiyaṃ uttānatthameva.

221. 第三(品)の第一において、“落ち着きのない遊行”とは、定まらない遊行のことである。“聞いたことを浄化しない”とは、彼が聞いた教えがあっても、それを清浄にすることができないことである。“聞いたことの一部によって自信がない”とは、わずかな聞いた教えであっても、現にある智慧によって喜びに達することがないことである。“落ち着いた遊行において”とは、定まった遊行をする者のことである。第二(経)は意味が明白である。

3-4. Atinivāsasuttādivaṇṇanā

第三・第四・過剰滞在経などの注釈

223-224. Tatiye bahubhaṇḍoti bahuparikkhāro. Bahubhesajjoti sappinavanītādīnaṃ bahutāya bahubhesajjo. Byattoti byāsatto. Saṃsaṭṭhoti pañcavidhena saṃsaggena saṃsaṭṭho hutvā. Ananulomikenāti sāsanassa ananucchavikena. Catutthe vaṇṇamaccharīti guṇamaccharī. Dhammamaccharīti pariyattimaccharī.

二二三〜二二四。第三の“多くの所持品”とは、多くの資具があることである。“多くの薬”とは、バターや澄みバターなどが多いために多くの薬があることである。“執着した”とは、耽溺していることである。“交際する”とは、五種類の交際によって混じり合っていることである。“不適切な”とは、教え(教団)にふさわしくないことである。第四の“称賛を惜しむ”とは、徳を惜しむことである。“法を惜しむ”とは、聖典(教理)を惜しむことである。

5-6. Kulūpakasuttādivaṇṇanā

第五・第六・在家親密経などの注釈

225-226. Pañcame [Pg.82] anāmantacāre āpajjatīti ‘‘nimantito sabhatto samāno santaṃ bhikkhuṃ anāpucchā purebhattaṃ vā pacchābhattaṃ vā kulesu cārittaṃ āpajjeyyā’’ti sikkhāpade (pārā. 294) vuttaṃ āpattiṃ āpajjati. Raho nisajjāyātiādīnipi tesaṃ tesaṃ sikkhāpadānaṃ vasena veditabbāni. Chaṭṭhe ativelanti atikkantapamāṇakālaṃ. Sattamaṃ uttānameva.

二二五〜二二六。第五の“(許可を得ず)家々を巡る罪を犯す”とは、招待されて食事がある場合に、居合わせる比丘に告げずに食事の前後に家々を巡るという、学処(波逸提二九四)で述べられた罪を犯すことである。“密室に座ること”などは、それぞれの学処の力によって理解されるべきである。第六の“過度に”とは、限度を超えた時間のことである。第七は明白である。

8. Ussūrabhattasuttavaṇṇanā

8. 遅延食事経の注釈

228. Aṭṭhame ussūrabhatteti atidivāpacanabhatte. Na kālena paṭipūjentīti yāgukāle yāguṃ, khajjakakāle khajjakaṃ, bhojanakāle bhojanaṃ apacantā yuttappayuttakālassa atināmitattā na kālena paṭipūjenti, attano citteneva denti nāma. Tato tepi tesu attano gehaṃ āgatesu tatheva karonti. Kulapaveṇiyā āgatā balipaṭiggāhikā devatāpi yuttappayuttakālena lābhaṃ labhamānāyeva rakkhanti gopayanti pīḷaṃ akatvā. Akāle labhamānā pana ‘‘ime amhesu anādarā’’ti ārakkhaṃ na karonti.

228. 第八の“遅すぎる食事”とは、日が高くなってから調理される食事のことである。“適切な時に供養しない”とは、粥の時間に粥を、菓子の時間に菓子を、食事の時間に食事を調理しない者たちが、適切な時間を過ぎてしまったために、適切な時に供養できないことである。ただ自分の都合(心)で与えているに過ぎない。そのため、それら(供養された側)も、彼らが自分の家に来た時に同じようにする。家系から伝わる供物を受け取る神々も、適切な時に利得を得てこそ、害を与えずに守護し保護するのである。しかし、不適切な時に得る神々は“この者たちは我々を敬っていない”と考え、守護をしないのである。

Samaṇabrāhmaṇāpi ‘‘etesaṃ gehe bhojanavelāya bhojanaṃ na hoti, ṭhitamajjhanhike dentī’’ti maṅgalāmaṅgalesu kātabbaṃ na karonti. Vimukhā kammaṃ karontīti ‘‘pāto kiñci na labhāma, khudāya paṭipīḷitā kammaṃ kātuṃ na sakkomā’’ti kammaṃ vissajjetvā nisīdanti. Anojavantaṃ hotīti akāle bhuttaṃ ojaṃ harituṃ na sakkoti. Sukkapakkho vuttavipallāsena veditabbo.

沙門やバラモンたちも“この者たちの家では食事の時間に食事がない、真昼になってから与えるのだ”と考えて、慶弔の儀式においてなすべきことをしない。“背を向けて仕事をする”とは、“朝から何も得られず、空腹に苦しめられて仕事ができない”と考えて、仕事を放り出して座り込んでしまうことである。“栄養がない”とは、不適切な時に食べた食事は、滋養(オージャ)を運ぶことができないということである。白分(善い側)は、述べられたことの反対として理解されるべきである。

9. Paṭhamakaṇhasappasuttavaṇṇanā

9. 第一黒蛇経の注釈

229. Navame sabhīrūti saniddo mahāniddaṃ niddāyati. Sappaṭibhayoti taṃ nissāya bhayaṃ uppajjati, tasmā sappaṭibhayo. Mittadubbhīti pānabhojanadāyakampi mittaṃ dubbhati hiṃsati. Mātugāmepi eseva nayo.

229. 第九の“眠りの多い”とは、眠気があり深く眠ることである。“恐怖を伴う”とは、その(蛇)に依存して恐怖が生じるため、恐怖を伴うのである。“友を裏切る”とは、飲み物や食べ物を与えてくれる友に対してさえも害し、苦しめることである。女性(マートゥガーマ)についても、これと同じ理屈である。

10. Dutiyakaṇhasappasuttavaṇṇanā

10. 第二黒蛇経の注釈

230. Dasame [Pg.83] ghoravisoti kakkhaḷaviso. Dujjivhoti dvidhā bhinnajivho. Ghoravisatāti ghoravisatāya. Sesadvayepi eseva nayo.

230. 第十の“猛毒の”とは、激しい毒があることである。“二枚舌の”とは、二つに分かれた舌を持つことである。“猛毒であること”とは、猛毒の状態にあることであり、残りの二つの句についても同様である。

Dīghacārikavaggo tatiyo.

第三・遊行品

(24) 4. Āvāsikavaggo

(二十四)第四・住坊品

1. Āvāsikasuttavaṇṇanā

1. 住坊比丘経の注釈

231. Catutthassa paṭhame na ākappasampannoti samaṇākappena sampanno. Abhāvanīyo hotīti vaḍḍhanīyo na hoti. Dutiyaṃ uttānameva.

231. 第四(ヴァッガ)の第一(経)において。“anākappasampanno(威儀を具足せざる者)”とは、沙門の威儀を具足していないことである。“abhāvanīyo hotīti(修習されるべきでない)”とは、増大させるべきでないということである。第二(経)は(意味が)明白である。

3. Sobhanasuttavaṇṇanā

3. ソバナ経の注釈

233. Tatiye paṭibaloti kāyabalena ca ñāṇabalena ca samannāgatattā paṭibalo.

233. 第三(経)において。“paṭibalo(堪能な者)”とは、身力と智力の両方を具備しているために、堪能であるということである。

4. Bahūpakārasuttavaṇṇanā

4. バフーパカーラ経(多益経)の注釈

234. Catutthe khaṇḍaphullanti patitaṭṭhānañca bhinnaṭṭhānañca. Paṭisaṅkharotīti paṭipākatikaṃ karoti. Ārocetīti idaṃ pavāritakulānaṃ vasena vuttaṃ.

234. 第四(経)において。“khaṇḍaphullaṃ(損壊箇所)”とは、崩落した箇所や破損した箇所のことをいう。“paṭisaṅkharoti(修復する)”とは、元の状態にすることである。“āroceti(知らせる)”というこの言葉は、招待された(パワーリタ)在家信者の家族に関して説かれたものである。

5. Anukampasuttavaṇṇanā

5. アヌカンパ経(憐愍経)の注釈

235. Pañcame adhisīlesūti pañcasu sīlesu. Dhammadassane nivesetīti catusaccadhammadassane patiṭṭhāpeti. Arahaggatanti sabbasakkārānaṃ arahe ratanattayeva gataṃ, tīsu vatthūsu garucittīkāraṃ upaṭṭhapethāti attho. Chaṭṭhaṃ uttānameva.

235. 第五(経)において。“adhisīlesu(増上戒において)”とは、五つの戒においてという意味である。“dhammadassane nivesetīti(法の洞察に安住させる)”とは、四聖諦の法の洞察に確立させることである。“arahaggataṃ(供養にふさわしい対象に及ぶもの)”とは、すべての供養を受けるに値する三宝に帰すること、すなわち“三つの宝において恭敬の心を生じなさい”という意味である。第六(経)は明白である。

7. Dutiyaavaṇṇārahasuttavaṇṇanā

7. 第二アヴァンナーラハ経(不賞讃経)の注釈

237. Sattame [Pg.84] āvāsapaligedhīti āvāsaṃ balavagiddhivasena gilitvā viya ṭhito. Sesaṃ sabbaṃ uttānamevāti.

237. 第七(経)において。“āvāsapaligedhī(住処に執着する者)”とは、住処を強い渇愛によって飲み込むかのように固執して留まっている者のことである。残りのすべては(意味が)明白である。

Āvāsikavaggo catuttho.

アワーシカ・ヴァッガ(住職品)が第四である。

(25) 5. Duccaritavaggo

(25) 5. ドゥッチャリタ・ヴァッガ(悪行品)

1. Paṭhamaduccaritasuttavaṇṇanā

1. 第一ドゥッチャリタ経(第一悪行経)の注釈

241. Pañcamassa paṭhame duccarite sucariteti idaṃ abhedato vuttaṃ, kāyaduccaritetiādi kāyadvārādīnaṃ vasena bhedato. Saddhammāti dasakusalakammapathadhammato. Asaddhammeti akusalakammapathasaṅkhāte assaddhamme.

241. 第五(ヴァッガ)の第一(経)において、“duccarite sucarite(悪行において、善行において)”というこの言葉は、(種類を)分けずに説かれたものである。“kāyaduccarite(身の悪行において)”などは、身の門などの働きによって(種類を)分けて説かれたものである。“saddhammā(正法から)”とは、十善業道の法からという意味である。“asaddhamme(非法において)”とは、不善業道として数えられる非法においてという意味である。

9. Sivathikasuttavaṇṇanā

9. シヴァティカ経(墓地経)の注釈

249. Navame sivathikāyāti susāne. Ārodanāti ārodanaṭṭhānaṃ. Asucināti jigucchanīyena.

249. 第九(経)において。“sivathikāya(墓地において)”とは、死体置き場(塚)のことである。“ārodanā(泣き叫ぶこと)”とは、泣き叫ぶ場所のことである。“asucinā(不浄によって)”とは、嫌悪すべきものによって、という意味である。

10. Puggalappasādasuttavaṇṇanā

10. プッガラパサーダ経(補特伽羅浄信経)の注釈

250. Dasame puggalappasādeti ekapuggalasmiṃ uppannappasāde. Ante nisīdāpetīti bhikkhūnaṃ āsanapariyante nisīdāpeti. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.

250. 第十(経)において。“puggalappasāde(一人の人への浄信において)”とは、ある一人の個人に対して生じた清らかな信仰について。“ante nisīdāpeti(末座に座らせる)”とは、比丘たちの座席の末端に座らせることである。残りの箇所は、どこにおいても明白な意味である。

Duccaritavaggo pañcamo.

ドゥッチャリタ・ヴァッガ(悪行品)が第五である。

Pañcamapaṇṇāsakaṃ niṭṭhitaṃ.

第五の五十経篇(パンナーサカ)が終了した。

(26) 6. Upasampadāvaggo

(26) 6. ウパサンパダー・ヴァッガ(具足戒品)

1-3. Upasampādetabbasuttādivaṇṇanā

1-3. ウパサンパーデータッバ経(授与されるべき経)などの注釈

251-253. Chaṭṭhassa [Pg.85] paṭhame upasampādetabbanti upajjhāyena hutvā upasampādetabbaṃ. Dutiye nissayo dātabboti ācariyena hutvā nissayo dātabbo. Tatiye sāmaṇero upaṭṭhāpetabboti upajjhāyena hutvā sāmaṇero gahetabbo. Iti imāni tīṇipi suttāni paṭhamabodhiyaṃ khīṇāsavavasena vuttāni. Catutthādīni anupadavaṇṇanāto uttānatthāneva.

251-253. 第六(パンナーサカ)の第一(経)において。“upasampādetabbaṃ(具足戒を授けるべきである)”とは、和尚(ウパッジャーヤ)となって授けるべきであるということである。第二(経)において。“nissayo dātabbo(依止を与えるべきである)”とは、阿闍梨(アーチャリヤ)となって依止を与えるべきであるということである。第三(経)において。“sāmaṇero upaṭṭhāpetabbo(沙弥を侍らせるべきである)”とは、和尚となって沙弥を受け入れるべきであるということである。このように、これら三つの経はすべて、最初の覚醒(パタマボーディ)の時期に、漏尽者(阿羅漢)に関して説かれたものである。第四(経)以降は、逐語的な注釈によって(意味が)明白である。

1. Sammutipeyyālādivaṇṇanā

1. サンムティ・ペイヤーラ経(承認の省略)などの注釈

272. Bhattuddesakādīnaṃ vinicchayakathā samantapāsādikāya vinayaṭṭhakathāyaṃ (cūḷava. aṭṭha. 325) vuttanayena veditabbāti. Sammato na pesetabboti pakatiyā sammato ‘‘gaccha bhattāni uddisāhī’’ti na pesetabbo.

272. 供養の差配者(バットゥッデーサカ)などの判定の記述は、サマンタパーサーディカーという律の注釈書に説かれた方法によって知るべきである。“sammato na pesetabbo(承認された者を遣わしてはならない)”とは、通常、承認(サンムティ)を受けている比丘であっても、“行きなさい、食事を割り当てなさい”と言って遣わしてはならないということである。

273-285. Sāṭiyaggāhāpakoti vassikasāṭikāya gāhāpako. Pattaggāhāpakoti ‘‘yo ca tassā bhikkhuparisāya pattapariyanto, so tassa bhikkhuno padātabbo’’ti ettha vuttapattaggāhāpako.

273-285. “sāṭiyaggāhāpako(衣の受領者)”とは、雨安居用の衣を受領させる者のことである。“pattaggāhāpako(鉢の受領者)”とは、“その比丘の会衆の中で鉢の余剰があるならば、それをその比丘に与えるべきである”という文脈で説かれた、鉢を受領させる者のことである。

293-302. Ājīvakoti naggaparibbājako. Nigaṇṭhoti purimabhāgappaṭicchanno. Muṇḍasāvakoti nigaṇṭhasāvako. Jaṭilakoti tāpaso. Paribbājakoti channaparibbājako. Māgaṇḍikādayopi titthiyā eva. Etesaṃ pana sīlesu paripūrakāritāya abhāvena sukkapakkho na gahito. Sesamettha uttānamevāti.

293-302. “ājīvako(アージーヴィカ)”とは裸形遍歴者のことである。“nigaṇṭho(ニガンダ)”とは身体の前部を覆う(特定の)者のことである。“muṇḍasāvako(剃髪した弟子)”とはニガンダの弟子のことである。“jaṭilako(結髪者)”とは苦行者(ターパサ)のことである。“paribbājako(遍歴者)”とは服を着た遍歴者のことである。マーガンディヤなどは外道にすぎない。しかし、彼らの戒が不完全(満たされていない)であるため、善の側(白分)は採用されていない。この(経)の残りの部分は明白である。

Manorathapūraṇiyā aṅguttaranikāya-aṭṭhakathāya

マノーラタプーラニー、増支部(アングッタラ・ニカーヤ)の注釈書において

Pañcakanipātassa saṃvaṇṇanā niṭṭhitā.

五集(パンチャカ・ニパータ)の注釈が終了した。

. Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa.

かの世尊、阿羅漢、正等覚者に礼拝いたします。

Aṅguttaranikāye

増支部(アングッタラ・ニカーヤ)において

Chakkanipāta-aṭṭhakathā

六集注釈

1. Paṭhamapaṇṇāsakaṃ

1. 第一の五十経篇

1. Āhuneyyavaggo

1. 供養されるべき者たちの章

1. Paṭhamaāhuneyyasuttavaṇṇanā

1. 第一の供養されるべき者の経の解説

1. Chakkanipātassa [Pg.87] paṭhame idha, bhikkhave, bhikkhūti, bhikkhave, imasmiṃ sāsane bhikkhu. Neva sumano hoti na dummanoti iṭṭhārammaṇe rāgasahagatena somanassena sumano vā aniṭṭhārammaṇe dosasahagatena domanassena dummano vā na hoti. Upekkhako viharati sato sampajānoti majjhattārammaṇe asamapekkhanena aññāṇupekkhāya upekkhakabhāvaṃ anāpajjitvā sato sampajāno hutvā ārammaṇe majjhatto viharati. Imasmiṃ sutte khīṇāsavassa satatavihāro kathito.

1. 六集の第一の経において、“ここで、比丘たちよ、比丘は”とは、比丘たちよ、この教え(聖教)における比丘のことである。“快い心にもならず、不快な心にもならない”とは、好ましい対象に対して、貪欲を伴う喜悦(悦)によって快い心になることもなく、好ましくない対象に対して、瞋恚を伴う憂い(憂)によって不快な心になることもないという意味である。“中立に住し、正念・正知である”とは、中立的な対象に対して、適切な観察を欠くことによる無知の捨(不透明な中立性)に陥ることなく、正念(サティ)と正知(パニャー)を具えて対象に対して中立的に住することをいう。この経では、漏尽者(阿羅漢)の恒常的な住(不断の住)が説かれている。

2. Dutiyaāhuneyyasuttavaṇṇanā

2. 第二の供養されるべき者の経の解説

2-4. Dutiye anekavihitaṃ iddhividhantiādīni visuddhimagge vuttāneva. Āsavānaṃ khayā anāsavanti āsavānaṃ khayena anāsavaṃ, na cakkhuviññāṇādīnaṃ viya abhāvenāti. Imasmiṃ sutte khīṇāsavassa abhiññā paṭipāṭiyā kathitā. Tatiyacatutthesu khīṇāsavo kathito.

2-4. 第二の経において、“種々の神変の法”などの言葉は、‘清浄道論(ヴィスッディマッガ)’において説かれている通りである。“諸漏の滅尽による無漏”とは、諸漏が滅尽したことによる無漏を指し、眼識などのように(もともと漏が存在しないという性質による)欠如による無漏を指すのではない。これがその意味である。この経では、漏尽者の神通の順序が説かれている。第三と第四の経においても、漏尽者について説かれている。

5-7. Ājānīyasuttattayavaṇṇanā

良馬(アージャーニーヤ)の三つの経の解説

5-7. Pañcame aṅgehīti guṇaṅgehi. Khamoti adhivāsako. Rūpānanti rūpārammaṇānaṃ. Vaṇṇasampannoti sarīravaṇṇena sampanno. Chaṭṭhe balasampannoti kāyabalena sampanno. Sattame javasampannoti padajavena sampanno.

5-7. 第五の経において、“諸々の要素によって”とは、功徳という要素によって、という意味である。“耐える者”とは、忍受する者のことである。“色(色形)の”とは、色という対象(色境)のことである。“容姿を具えた者”とは、身体の色彩(容貌)を具えた者のことである。第六の経において、“力を具えた者”とは、身体の力を具えた者のことである。第七の経において、“速さを具えた者”とは、足の速さを具えた者のことである。

8-9. Anuttariyasuttādivaṇṇanā

無上の経などの解説

8-9. Aṭṭhame anuttariyānīti aññena uttaritarena rahitāni niruttarāni. Dassanānuttariyanti rūpadassanesu anuttaraṃ. Esa nayo sabbapadesu[Pg.88]. Hatthiratanādīnañhi dassanaṃ na dassanānuttariyaṃ, niviṭṭhasaddhassa pana niviṭṭhapemavasena dasabalassa vā bhikkhusaṅghassa vā kasiṇaasubhanimittādīnaṃ vā aññatarassa dassanaṃ dassanānuttariyaṃ nāma. Khattiyādīnaṃ guṇakathāsavanaṃ na savanānuttariyaṃ, niviṭṭhasaddhassa pana niviṭṭhapemavasena tiṇṇaṃ vā ratanānaṃ guṇakathāsavanaṃ tepiṭakabuddhavacanasavanaṃ vā savanānuttariyaṃ nāma. Maṇiratanādīnaṃ lābho na lābhānuttariyaṃ, sattavidhaariyadhanalābho pana lābhānuttariyaṃ nāma. Hatthisippādisikkhanaṃ na sikkhānuttariyaṃ, sikkhāttayassa pūraṇaṃ pana sikkhānuttariyaṃ nāma. Khattiyādīnaṃ pāricariyā na pāricariyānuttariyaṃ, tiṇṇaṃ pana ratanānaṃ pāricariyā pāricariyānuttariyaṃ nāma. Khattiyādīnaṃ guṇānussaraṇaṃ na anussatānuttariyaṃ, tiṇṇaṃ pana ratanānaṃ guṇānussaraṇaṃ anussatānuttariyaṃ nāma. Iti imāni cha anuttariyāni lokiyalokuttarāni kathitāni. Navame buddhānussatīti buddhaguṇārammaṇā sati. Sesapadesupi eseva nayo.

8-9. 第八の経において、“無上のもの”とは、他のより優れた法がなく、これを超えるものがない法のことである。“見ることの無上”とは、色の観察において最高であることをいう。この方法は、すべての箇所において同様に理解されるべきである。詳しく言えば、象宝などを見ることは“見ることの無上”ではない。しかし、確立された信心を持つ者が、深い敬愛をもって、十力者(仏陀)や比丘僧伽、あるいは遍(カシナ)や不浄の兆標などのいずれかを見ることは、“見ることの無上”と呼ばれる。王族などの徳の語を聞くことは“聞くことの無上”ではない。しかし、確立された信心を持つ者が、深い敬愛をもって、三宝の功徳の語を聞くこと、あるいは三蔵の仏陀の言葉を聞くことは、“聞くことの無上”と呼ばれる。宝石などを得ることは“得ることの無上”ではない。しかし、七種の聖なる富(七聖財)を得ることは、“得ることの無上”と呼ばれる。象の技術などの学習は“学ぶことの無上”ではない。しかし、三学(戒定慧)を満たすことは、“学ぶことの無上”と呼ばれる。王族などへの給仕は“奉仕することの無上”ではない。しかし、三宝への奉仕は、“奉仕することの無上”と呼ばれる。王族などの徳を随念することは“随念の無上”ではない。しかし、三宝の徳を随念することは、“随念の無上”と呼ばれる。このように、これら六つの無上の法が、世間的および出世間のものとして説かれている。第九の経において、“仏随念”とは、仏陀の徳を対象とした随念である。残りの箇所においても、この方法と同様である。

10. Mahānāmasuttavaṇṇanā

10. マハーナーマ経の解説

10. Dasame mahānāmoti dasabalassa cūḷapitu putto eko sakyarājā. Yena bhagavā tenupasaṅkamīti bhuttapātarāso hutvā dāsaparijanaparivuto gandhamālādīni gāhāpetvā yattha satthā, tattha agamāsi. Ariyaphalaṃ assa āgatanti āgataphalo. Sikkhāttayasāsanaṃ etena viññātanti viññātasāsano. Iti ayaṃ rājā ‘‘sotāpannassa nissayavihāraṃ pucchāmī’’ti pucchanto evamāha.

10. 第十の経において、“マハーナーマ”とは、十力者の叔父の息子である、ある一人の釈迦族の王のことである。“世尊がいらっしゃるところへ近づいた”とは、朝食を終え、召使いや供の者たちに囲まれ、香や花などを持たせて、師がいらっしゃるところへ行ったことをいう。彼には聖なる果(聖果)が到来しているので“果に至った者(アーガタパラ)”という。彼によって三学の教えが知られているので“教えを知った者(ヴィニャータサーサナ)”という。このように、この王は“預流者の拠り所となる住(依止住)について問おう”と考えて問い、このように述べたのである。

Nevassa rāgapariyuṭṭhitanti na uppajjamānena rāgena uṭṭhahitvā gahitaṃ. Ujugatanti buddhānussatikammaṭṭhāne ujukameva gataṃ. Tathāgataṃ ārabbhāti tathāgataguṇe ārabbha. Atthavedanti aṭṭhakathaṃ nissāya uppannaṃ pītipāmojjaṃ. Dhammavedanti pāḷiṃ nissāya uppannaṃ pītipāmojjaṃ. Dhammūpasañhitanti pāḷiñca aṭṭhakathañca nissāya uppannaṃ. Pamuditassāti duvidhena pāmojjena pamuditassa. Pīti jāyatīti pañcavidhā pīti nibbattati. Kāyo passambhatīti nāmakāyo ca karajakāyo ca darathapaṭippassaddhiyā paṭippassambhati. Sukhanti kāyikacetasikasukhaṃ. Samādhiyatīti ārammaṇe sammā ṭhapitaṃ hoti. Visamagatāya pajāyāti rāgadosamohavisamagatesu sattesu. Samappattoti samaṃ upasamaṃ patto hutvā. Sabyāpajjhāyāti sadukkhāya. Dhammasotaṃ [Pg.89] samāpannoti vipassanāsaṅkhātaṃ dhammasotaṃ samāpanno. Buddhānussatiṃ bhāvetīti buddhānussatikammaṭṭhānaṃ brūheti vaḍḍheti. Iminā nayena sabbattha attho veditabbo. Iti mahānāmo sotāpannassa nissayavihāraṃ pucchi. Satthāpissa tameva kathesi. Evaṃ imasmiṃ sutte sotāpannova kathitoti.

“彼には貪欲が燃え上がることはなく”とは、生じつつある貪欲によって心が支配され、執らえられることがないということである。“真っ直ぐに進んでいる”とは、仏随念の業処において、ひたすら真っ直ぐに向かっているということである。“如来を縁として”とは、如来の徳を対象としてという意味である。“義の喜び”とは、注釈書に依拠して生じた喜悦と悦びである。“法の喜び”とは、パーリ原典に依拠して生じた喜悦と悦びである。“法に関連した”とは、パーリ原典と注釈書の両方に依拠して生じた(喜び)をいう。“悦びある者に”とは、二種類の悦びによって悦んでいる者に、という意味である。“喜悦が生じる”とは、五種類の喜悦が生じることである。“身が軽安になる”とは、名身(心所)と肉身(身体)が、苦悩の静止によって静まり、軽安になることである。“楽”とは、身体的な楽と精神的な楽のことである。“三昧に入る”とは、対象において正しく心が確立されることである。“不均衡に陥った衆生において”とは、貪・瞋・痴によって不調和になった衆生の中で、という意味である。“均衡に達した”とは、静止(寂静)に達した者となって、という意味である。“苦しみを伴う”とは、苦悩を伴う、という意味である。“法の流れに入った”とは、ヴィパッサナーと呼ばれる法の流れに到達した、という意味である。“仏随念を修習する”とは、仏随念の業処を増大させ、発展させることである。この方法によって、すべての箇所における意味を理解すべきである。このように、マハーナーマは預流者の依止住について問い、師もまた彼に対して、その預流者の依止住を説かれた。このように、この経においては、預流者のみが説かれている。以上、第十の経の解説を終わる。

Āhuneyyavaggo paṭhamo.

第一 供養されるべき者の章。

2. Sāraṇīyavaggo

2. 憶念すべきことの章(サーラニーヤ・ヴァッガ)

1. Paṭhamasāraṇīyasuttavaṇṇanā

1. 第一の憶念すべきことの経の解説

11. Dutiyassa paṭhame sāraṇīyāti saritabbayuttakā. Mettaṃ kāyakammanti mettena cittena kātabbaṃ kāyakammaṃ. Vacīkammamanokammesupi eseva nayo. Imāni ca pana bhikkhūnaṃ vasena āgatāni, gihīsupi labbhanti. Bhikkhūnañhi mettena cittena ābhisamācārikadhammapūraṇaṃ mettaṃ kāyakammaṃ nāma. Gihīnaṃ cetiyavandanatthāya bodhivandanatthāya saṅghanimantanatthāya gamanaṃ, gāmaṃ piṇḍāya paviṭṭhe bhikkhū disvā paccuggamanaṃ, pattapaṭiggahaṇaṃ, āsanapaññāpanaṃ, anugamananti evamādikaṃ mettaṃ kāyakammaṃ nāma.

11. 第二(の章)の第一(の経)において、“憶念すべきこと”とは、心に留めるにふさわしいこと、という意味である。“慈しみの身業”とは、慈しみの心をもってなされるべき身体的な行為のことである。口業や意業においても、この方法と同様である。さらに、これらは比丘たちの観点から説かれているが、在家者においても得られるものである。実際、比丘たちの慈しみの心による“作法に関する諸々の戒(アビサマーチャーリカ・ダンマ)の充足”が慈しみの身業と呼ばれる。在家者の場合、塔を参拝するため、菩提樹を参拝するため、あるいは僧伽を招待するために行くこと、また、村へ托鉢に入った比丘たちを見て出迎えること、鉢を受け取ること、座席を用意すること、見送ること、このような行為が“慈しみの身業”と呼ばれる。

Bhikkhūnaṃ mettena cittena ācārapaṇṇattisikkhāpanaṃ, kammaṭṭhānakathanaṃ, dhammadesanā, tepiṭakampi buddhavacanaṃ mettaṃ vacīkammaṃ nāma. Gihīnaṃ ‘‘cetiyavandanāya gacchāma, bodhivandanāya gacchāma, dhammassavanaṃ karissāma, dīpamālāpupphapūjaṃ karissāma, tīṇi sucaritāni samādāya vattissāma, salākabhattādīni dassāma, vassāvāsikaṃ dassāma, ajja saṅghassa cattāro paccaye dassāma, saṅghaṃ nimantetvā khādanīyādīni saṃvidahatha, āsanāni paññāpetha, pānīyaṃ upaṭṭhāpetha, saṅghaṃ paccuggantvā ānetha, paññattāsane nisīdāpetvā ussāhajātā veyyāvaccaṃ karothā’’tiādivacanakāle mettaṃ vacīkammaṃ nāma.

比丘たちに対し、慈しみの心をもって行儀に関する戒律(学処)を制定すること、業処(瞑想の主題)を説くこと、説法すること、および三蔵である仏陀の言葉を説くことは、“慈の語業”と呼ばれる。在俗者たちが“塔を参拝しに行こう”“菩提樹を参拝しに行こう”“法を聞こう”“灯火や花の列で供養しよう”“三善行(身・口・意の善行)を遵守して修行しよう”“籤食(サラーカバッタ)などを施そう”“雨安居の衣を施そう”“今日、比丘サンガに四つの資具を施そう”“サンガを招待して食べ物などを用意しなさい”“座席を整えなさい”“飲み物を用意しなさい”“サンガを迎えに行って案内しなさい”“用意された座席に座っていただき、熱意をもって給仕(ヴェイヤヴァッチャ)をしなさい”などと言う時の言葉は、“慈の語業”と呼ばれる。

Bhikkhūnaṃ pātova uṭṭhāya sarīrapaṭijagganaṃ cetiyaṅgaṇavattādīni ca katvā vivittāsane nisīditvā ‘‘imasmiṃ vihāre bhikkhū sukhī hontu averā abyāpajjhā’’ti [Pg.90] cintanaṃ mettaṃ manokammaṃ nāma. Gihīnaṃ ‘‘ayyā sukhī hontu averā abyāpajjhā’’ti cintanaṃ mettaṃ manokammaṃ nāma.

比丘たちが、朝早く起きて身体を整え、塔の境内の清掃などの義務(ワッタ)を終えて、静かな場所に座り、“この精舎の比丘たちが、幸せであり、怨みなく、苦しみなくありますように”と思考することは、“慈の意業”と呼ばれる。在俗者たちが“聖者(尊者)たちが、幸せであり、怨みなく、苦しみなくありますように”と思考することもまた、“慈の意業”と呼ばれる。

Āvi ceva raho cāti sammukhā ca parammukhā ca. Tattha navakānaṃ cīvarakammādīsu sahāyabhāvagamanaṃ sammukhā mettaṃ kāyakammaṃ nāma, therānaṃ pana pādadhovanadānādibhedaṃ sabbampi sāmīcikammaṃ sammukhā mettaṃ kāyakammaṃ nāma. Ubhayehipi dunnikkhittānaṃ dārubhaṇḍādīnaṃ tesu avaññaṃ akatvā attanā dunnikkhittānaṃ viya paṭisāmanaṃ parammukhā mettaṃ kāyakammaṃ nāma. ‘‘Devatthero tissatthero’’ti evaṃ paggayha vacanaṃ sammukhā mettaṃ vacīkammaṃ nāma. Vihāre asantaṃ pana paṭipucchantassa ‘‘kahaṃ amhākaṃ devatthero, kahaṃ amhākaṃ tissatthero, kadā nu kho āgamissatī’’ti evaṃ mamāyanavacanaṃ parammukhā mettaṃ vacīkammaṃ nāma. Mettāsinehasiniddhāni pana nayanāni ummīletvā pasannena mukhena olokanaṃ sammukhā mettaṃ manokammaṃ nāma. ‘‘Devatthero tissatthero arogo hotu appābādho’’ti samannāharaṇaṃ parammukhā mettaṃ manokammaṃ nāma.

“公然と、かつ隠れて”とは、面前と不在(面背)のことである。そのうち、新米の比丘たちに対して、衣の製作などの作業において協力者となることは、面前における“慈の身業”と呼ばれる。一方、長老の比丘たちに対して、足を洗う水を提供するなどの、あらゆる敬意を払う行為(サーミーチ・カンマ)は、面前における“慈の身業”と呼ばれる。両方の比丘たちのどちらに対しても、乱雑に置かれた木製品(備品)などを、彼らを軽視することなく、自分のものが乱雑に置かれているかのように自ら片付けることは、不在時(面背)における“慈の身業”と呼ばれる。“デーヴァ長老、ティッサ長老”と称賛して語ることは、不在時における“慈の語業”と呼ばれる。精舎にいない比丘について尋ねる際、“私たちのデーヴァ長老はどこにおられますか。私たちのティッサ長老はどこにおられますか。いつ戻られるでしょうか”と、親愛の情をもって語ることは、不在時における“慈の語業”と呼ばれる。慈しみと愛情に満ちた目を開き、清らかな表情で見つめることは、面前における“慈の意業”である。“デーヴァ長老、ティッサ長老が無病で健やかでありますように”と心に念じることは、不在時における“慈の意業”である。

Lābhāti cīvarādayo laddhapaccayā. Dhammikāti kuhanādibhedaṃ micchājīvaṃ vajjetvā dhammena samena bhikkhācariyavattena uppannā. Antamaso pattapariyāpannamattampīti pacchimakoṭiyā pattapariyāpannaṃ pattassa antogataṃ dvattikaṭacchubhikkhāmattampi. Appaṭivibhattabhogīti ettha dve paṭivibhattāni nāma āmisapaṭivibhattaṃ pana puggalapaṭivibhattañca. Tattha ‘‘ettakaṃ dassāmi, ettakaṃ na dassāmī’’ti evaṃ cittena paṭivibhajanaṃ āmisapaṭivibhattaṃ nāma. ‘‘Asukassa dassāmi, asukassa na dassāmī’’ti evaṃ cittena vibhajanaṃ pana puggalapaṭivibhattaṃ nāma. Tadubhayampi akatvā yo appaṭivibhattaṃ bhuñjati, ayaṃ appaṭivibhattabhogī nāma. Sīlavantehi sabrahmacārīhi sādhāraṇabhogīti ettha sādhāraṇabhogino idaṃ lakkhaṇaṃ – yaṃ yaṃ paṇītaṃ labhati, taṃ taṃ neva lābhenalābhaṃ-nijigīsanatāmukhena gihīnaṃ deti, na attanā paribhuñjati, paṭiggaṇhanto ca ‘‘saṅghena sādhāraṇaṃ hotū’’ti gahetvā ghaṇṭiṃ paharitvā paribhuñjitabbaṃ saṅghasantakaṃ viya passati.

“利得(ラーバ)”とは、衣などの得られた資具のことである。“法にかなった(ダンミカー)”とは、奇術(クーハナ)などの邪な生計(邪命)を避け、法にかない、公正に、托鉢の行儀によって得られたものである。“最低限、鉢に入っている程度の量であっても”とは、最も少ない分量として、鉢に収まった、あるいは鉢の中にある二、三匙ほどの食事であっても、という意味である。“分け隔てなく受用する(アッパティヴィバッタ・ボーギー)”に関して、ここでの“分け隔て(配分)”には、物質の配分(アーミサ・パティヴィバッタ)と人物の配分(プッガラ・パティヴィバッタ)の二種類がある。そのうち、“これだけは与え、これだけは与えない”と心の中で分けることが、物質の配分である。“この者には与え、あの者には与えない”と心の中で分けることが、人物の配分である。その両方を行わず、分け隔てなく受用する者を“分け隔てなく受用する者”と呼ぶ。“持戒した同梵行者たちと共有して受用する(サーダーラナ・ボーギー)”について、共有して受用する者の特徴は次の通りである。得られたいかなる優れた食べ物も、さらなる利益を求めて(媚びるために)在俗者に与えることはなく、自分だけで受用することもない。受け取る際には、“サンガとの共有物となりますように”と念じて受け取り、鐘を鳴らして、サンガの所有物であるかのように見なして受用すべきである。

Imaṃ pana sāraṇīyadhammaṃ ko pūreti, ko na pūreti? Dussīlo tāva na pūreti. Na hi tassa santakaṃ sīlavantā gaṇhanti. Parisuddhasīlo pana [Pg.91] vattaṃ akhaṇḍento pūreti. Tatridaṃ vattaṃ – yo hi odissakaṃ katvā mātu vā pitu vā ācariyupajjhāyādīnaṃ vā deti, so dātabbaṃ deti. Sāraṇīyadhammo panassa na hoti, palibodhajagganaṃ nāma hoti. Sāraṇīyadhammo hi muttapalibodhassa vaṭṭati. Tena pana odissakaṃ dentena gilānagilānupaṭṭhākaāgantukagamikānañceva navapabbajitassa ca saṅghāṭipattaggahaṇaṃ ajānantassa dātabbaṃ. Etesaṃ datvā avasesaṃ therāsanato paṭṭhāya thokaṃ thokaṃ adatvā yo yattakaṃ gaṇhāti, tassa tattakaṃ dātabbaṃ. Avasiṭṭhe asati puna piṇḍāya caritvā therāsanato paṭṭhāya yaṃ yaṃ paṇītaṃ, taṃ taṃ datvā sesaṃ bhuñjitabbaṃ. ‘‘Sīlavantehī’’ti vacanato dussīlassa adātumpi vaṭṭati.

さて、この憶念すべき法(サーラニーヤ・ダンマ)を誰が完成させ、誰が完成させないのか。まず、破戒者は完成させない。なぜなら、持戒した比丘たちは彼の施物を受け取らないからである。一方、清らかな戒を持つ比丘は、義務(ワッタ)を欠かすことなく完成させる。そこでの義務とは次の通りである。特定の対象(母、父、教師、戒師など)を定めて施しを与える者は、“与えるべきものを与えている”のであって、それは“憶念すべき法”ではなく、係累への配慮(パリボーダ・ジャッガナ)と呼ばれる。憶念すべき法は、係累から解放された比丘にふさわしいからである。ただし、特定して与える場合でも、病人、病人の世話をする者、来客、旅立つ者、および衣や鉢の受け取り方を知らない新入りの比丘には与えるべきである。これらに与えた後、残りの食事を、長老の席から順に少しずつ配り、自分が受用する分を取る。もし残りがなければ、再び托鉢に出て、長老の席から順に、得られた優れたものを与え、その残りを食べるべきである。“持戒者たちと共に”という言葉があるため、破戒者には与えないこともまた許される。

Ayaṃ pana sāraṇīyadhammo susikkhitāya parisāya supūro hoti, susikkhitāya hi parisāya yo aññato labhati, so na gaṇhāti. Aññato alabhantopi pamāṇayuttameva gaṇhati, na atirekaṃ. Ayaṃ pana sāraṇīyadhammo evaṃ punappunaṃ piṇḍāya caritvā laddhaṃ laddhaṃ dentassāpi dvādasahi vassehi pūreti, na tato oraṃ. Sace hi dvādasame vasse sāraṇīyadhammapūrako piṇḍapātapūraṃ pattaṃ āsanasālāyaṃ ṭhapetvā nhāyituṃ gacchati, saṅghatthero ca ‘‘kasseso patto’’ti vatvā ‘‘sāraṇīyadhammapūrakassā’’ti vutte ‘‘āharatha na’’nti sabbaṃ piṇḍapātaṃ vicāretvāva bhuñjitvā rittapattaṃ ṭhapeti. Atha kho so bhikkhu rittapattaṃ disvā ‘‘mayhaṃ asesetvāva paribhuñjiṃsū’’ti domanassaṃ uppādeti, sāraṇīyadhammo bhijjati, puna dvādasa vassāni pūretabbo hoti. Titthiyaparivāsasadiso hesa, sakiṃ khaṇḍe jāte puna pūretabbova. Yo pana ‘‘lābhā vata me, suladdhaṃ vata me, yassa me pattagataṃ anāpucchāva sabrahmacārī paribhuñjantī’’ti somanassaṃ janeti, tassa puṇṇo nāma hoti.

また、この憶念すべき法は、よく訓練された(賢明な)集団においては容易に完成される。よく訓練された集団では、他で得た者は(分配を)受け取らず、他で得られなかった者も適量だけを受け取り、過分に取ることはない。この憶念すべき法は、このように何度も托鉢に歩き、得られたものを与え続ける者であっても、十二年を経て完成するものであり、それ以前ではない。もし十二年目に、この法を修めている比丘が、食事で満たされた鉢を食堂に置いて水浴びに行った際、長老(サンガッテーラ)が“これは誰の鉢か”と尋ね、“憶念すべき法を修めている比丘のものです”と言われたので、“それを持ってきなさい”と言って、その食事をすべて分配して食べてしまい、空の鉢を置いておいたとする。その時、その比丘が空の鉢を見て、“私に何も残さずに受用してしまった”と不快な心(ドマナッサ)を生じさせたならば、憶念すべき法は破壊され、再び十二年間修行をやり直さなければならない。これは外道の別住(パリヴァーサ)のようなもので、一度でも欠ければ再び満たさなければならないのである。しかし、“私にとって功徳であり、幸運である。私の鉢にあるものを、断りもなく同梵行者たちが受用してくださったのだから”と歓喜(ソーマナッサ)を生じさせる者にとって、その法は完成したと言えるのである。

Evaṃ pūritasāraṇīyadhammassa pana neva issā na macchariyaṃ hoti, manussānaṃ piyo hoti, amanussānaṃ piyo hoti, sulabhapaccayo. Pattagatamassa diyyamānampi na khīyati, bhājanīyabhaṇḍaṭṭhāne aggabhaṇḍaṃ labhati, bhaye vā chātake vā patte devatā ussukkaṃ āpajjanti.

さらに、このようにサーラニーヤ・ダンマ(慈しみの法)を完成させた者には、嫉妬も物惜しみも決して生じない。彼は人間に愛され、非人(天人など)にも愛され、資具を容易に得ることができる。彼の鉢の中にある食べ物は、人々に与えても尽きることがなく、物品を分配する場においては最上の品を得る。また、恐怖や飢饉に直面したときには、神々が彼のために尽力するのである。

Tatrimāni [Pg.92] vatthūni – senagirivāsī tissatthero kira mahāgirigāmaṃ upanissāya vasati, paññāsa mahātherā nāgadīpaṃ cetiyavandanatthāya gacchantā girigāme piṇḍāya caritvā kiñci aladdhā nikkhamiṃsu. Thero pavisanto te disvā pucchi – ‘‘laddhaṃ, bhante’’ti? Vicarimhā, āvusoti. So aladdhabhāvaṃ ñatvā āha – ‘‘bhante, yāvāhaṃ āgacchāmi, tāva idheva hothā’’ti. Mayaṃ, āvuso, paññāsa janā pattatemanamattampi na labhimhāti. Bhante, nevāsikā nāma paṭibalā honti, alabhantāpi bhikkhācāramaggasabhāgaṃ jānantīti. Therā āgamesuṃ. Thero gāmaṃ pāvisi. Dhurageheyeva mahāupāsikā khīrabhattaṃ sajjetvā theraṃ olokayamānā ṭhitā therassa dvāraṃ sampattasseva pattaṃ pūretvā adāsi. So taṃ ādāya therānaṃ santikaṃ gantvā ‘‘gaṇhatha, bhante’’ti saṅghattheraṃ āha. Thero ‘‘amhehi ettakehi kiñci na laddhaṃ, ayaṃ sīghameva gahetvā āgato, kiṃ nu kho’’ti sesānaṃ mukhaṃ olokesi. Thero olokanākāreneva ñatvā, ‘‘bhante, dhammena samena laddho, nikkukkuccā gaṇhathā’’ti ādito paṭṭhāya sabbesaṃ yāvadatthaṃ datvā attanāpi yāvadatthaṃ bhuñji.

それについては、次のような物語がある。伝え聞くところによれば、セーナギリに住むティッサ長老はマハーギリ村の近くに住んでいた。五十人の長老たちがナーガ島へ塔を礼拝しに行く途中、ギリ村で托鉢をしたが、何も得られずに村を出た。そこへ村に入ろうとしたティッサ長老が彼らを見て、“大徳方、得られましたか?”と尋ねた。“友よ、村を巡った(が何も得られなかった)”と彼らは答えた。長老は(彼らが食事を)得られなかったことを知り、“大徳方、私が戻るまで、どうかここでお待ちください”と言った。彼らは“友よ、我ら五十人は、鉢の底を湿らすほども得られなかったのだ”と言った。長老は“大徳方、その地に住む比丘たちは能力があるものです。得られなくても、托鉢の道の事情を知っていますから”と言い、長老たちは待つことにした。ティッサ長老が村に入ると、最初の家の偉大な信女が乳粥を用意して長老を待ちわびて立っていた。彼女は門に到着した長老の鉢を満たして捧げた。彼はそれを受け取って長老たちの元へ行き、“大徳方、お受け取りください”と僧伽の長老に告げた。長老は“我ら大勢で何も得られなかったのに、この比丘はすぐさま食事を持って戻ってきた。これはどういうことか”と思い、他の比丘たちの顔を見た。ティッサ長老はその様子を見て察し、“大徳方、これは法に従い正当に得た食事です。疑念を抱かずにお受け取りください”と言って、最初から順に全員に望むだけ与え、自分自身も望むだけ食べた。

Atha naṃ bhattakiccāvasāne therā pucchiṃsu – ‘‘kadā, āvuso, lokuttaradhammaṃ paṭivijjhī’’ti? Natthi me, bhante, lokuttaradhammoti. Jhānalābhīsi, āvusoti. Etampi, bhante, natthīti? Nanu, āvuso, pāṭihāriyanti. Sāraṇīyadhammo me, bhante, pūrito, tassa me pūritakālato paṭṭhāya sacepi bhikkhusatasahassaṃ hoti, pattagataṃ na khīyatīti. Sādhu sādhu, sappurisa, anucchavikamidaṃ tuyhanti. Idaṃ tāva pattagataṃ na khīyatīti ettha vatthu.

食事が終わると、長老たちは彼に尋ねた。“友よ、あなたはいつ出世間法を悟ったのですか?”。長老は“大徳方、私に出世間法はありません”と答えた。“友よ、あなたは禅定を得ているのですか?”。“大徳方、それもありません”。“友よ、それでは神通ではないのか?”。“大徳方、私はサーラニーヤ・ダンマ(慈しみの法)を完成させました。それを完成させて以来、たとえ十万人の比丘がいたとしても、私の鉢の中にあるものが尽きることはありません”。“善きかな、善きかな、善男子よ。これはあなたにふさわしいことだ”と彼らは言った。これが“鉢の中のものは尽きない”ということに関する物語である。

Ayameva pana thero cetiyapabbate giribhaṇḍamahāpūjāya dānaṭṭhānaṃ gantvā ‘‘imasmiṃ dāne kiṃ varabhaṇḍa’’nti pucchi. Dve sāṭakā, bhanteti. Ete mayhaṃ pāpuṇissantīti? Taṃ sutvā amacco rañño ārocesi – ‘‘eko daharo evaṃ vadatī’’ti. ‘‘Daharassa evaṃ cittaṃ, mahātherānaṃ pana sukhumasāṭakā [Pg.93] vaṭṭantī’’ti vatvā ‘‘mahātherānaṃ dassāmī’’ti ṭhapesi. Tassa bhikkhusaṅghe paṭipāṭiyā ṭhite dentassa matthake ṭhapitāpi te sāṭakā hatthaṃ nārohanti, aññeva ārohanti. Daharassa dānakāle pana hatthaṃ āruḷhā. So tassa hatthe ṭhapetvā amaccassa mukhaṃ oloketvā daharaṃ nisīdāpetvā dānaṃ datvā saṅghaṃ vissajjetvā daharassa santike nisīditvā ‘‘kadā, bhante, imaṃ dhammaṃ paṭivijjhitthā’’ti āha. So pariyāyenapi asantaṃ avadanto ‘‘natthi mayhaṃ, mahārāja, lokuttaradhammo’’ti āha. Nanu, bhante, pubbeva avacutthāti. Āma, mahārāja, sāraṇīyadhammapūrako ahaṃ, tassa me dhammassa pūritakālato paṭṭhāya bhājanīyabhaṇḍaṭṭhāne aggabhaṇḍaṃ pāpuṇātīti. ‘‘Sādhu sādhu, bhante, anucchavikamidaṃ tumhāka’’nti vatvā pakkāmi. Idaṃ bhājanīyabhaṇḍaṭṭhāne aggabhaṇḍaṃ pāpuṇātīti ettha vatthu.

さらに、この同じ長老が、チェーティヤ山のギリバンダ大供養における布施の場に行き、“この布施の中で最上の品は何ですか?”と尋ねた。“大徳、二枚の衣が最上の品です”と言われたとき、彼は“それらは私のものになるでしょう”と言った。それを聞いた大臣が王に報告した。“ある若い比丘がそのように言っています”。王は“若い比丘がそのように思っても、繊細な衣は長老たちにこそふさわしい”と言って、“長老たちに与えよう”とそれを取り分けた。比丘僧伽が順に並び、王が布施を与える際、頭上に載せていたその衣は、王の手には入らず、他の衣ばかりが手に入った。しかし、若い比丘に布施をする番になると、その衣は王の手に入った。王はそれを比丘の手に置き、大臣の顔を見て、その比丘を座らせて布施を与え、僧伽を送り出した。そして比丘のそばに座り、“大徳、いつこの(出世間)法を悟られたのですか?”と尋ねた。比丘は、実際にはない出世間法について方便を使ってさえも語ろうとはせず、“大王よ、私には出世間法はありません”と答えた。“大徳、以前に‘これらは私のものになる’とおっしゃったではありませんか”。比丘は“そうです、大王よ。私はサーラニーヤ・ダンマ(慈しみの法)の完成者です。その法を完成させて以来、物品を分配する場では、私に最上の品が届くのです”と言った。“善きかな、善きかな、大徳よ。これはあなたにふさわしいことです”と王は言って立ち去った。これが“分配の場において最上の品を得る”ということに関する物語である。

Brāhmaṇatissabhaye pana bhātaragāmavāsino nāgattheriyā anārocetvāva palāyiṃsu. Therī paccūsasamaye ‘‘ativiya appanigghoso gāmo, upadhāretha tāvā’’ti daharabhikkhuniyo āha. Tā gantvā sabbesaṃ gatabhāvaṃ ñatvā āgamma theriyā ārocesuṃ. Sā sutvā ‘‘mā tumhe tesaṃ gatabhāvaṃ cintayittha, attano uddesaparipucchāyonisomanasikāresuyeva yogaṃ karothā’’ti vatvā bhikkhācāravelāyaṃ pārupitvā attadvādasamā gāmadvāre nigrodharukkhamūle aṭṭhāsi. Rukkhe adhivatthā devatā dvādasannampi bhikkhunīnaṃ piṇḍapātaṃ datvā, ‘‘ayye, aññattha mā gacchatha, niccaṃ idheva āgaccheyyāthā’’ti āha. Theriyā pana kaniṭṭhabhātā nāgatthero nāma atthi. So ‘‘mahantaṃ bhayaṃ, na sakkā yāpetuṃ, paratīraṃ gamissāmī’’ti attadvādasamova attano vasanaṭṭhānā nikkhanto ‘‘theriṃ disvā gamissāmī’’ti bhātaragāmaṃ āgato. Therī ‘‘therā āgatā’’ti sutvā tesaṃ santikaṃ gantvā ‘‘kiṃ ayyā’’ti pucchi. So taṃ pavattiṃ ārocesi. Sā ‘‘ajja ekadivasaṃ vihāreva vasitvā sve gamissathā’’ti āha. Therā vihāraṃ agamiṃsu.

また、ブラーマナ・ティッサの乱の際、バータラ村の住民たちは、ナーガ長老尼に告げることなく逃げ去った。長老尼は暁に“村が非常に静かです。まず調べてみなさい”と若い比丘尼たちに言った。彼女たちが行って全員がいなくなったことを知って戻り、長老尼に告げた。彼女はそれを聞き、“あなた方は、彼らがいなくなったことを気にしてはなりません。自分自身の学習や研究、如理作意にのみ専念しなさい”と言い、托鉢の時間になると衣をまとい、自分を含めて十二人で村の入り口にあるアコウの樹の下に立った。その樹に住む神が、十二人の比丘尼たちに托鉢の食事を与え、“聖者よ、他の場所へ行かないでください。常にここへお越しください”と言った。ところで、長老尼にはナーガ長老という弟がいた。彼は“この難を逃れるのは容易ではない。向こう岸へ行こう”と考え、自分を含めて十二人で住処を出たが、“姉に会ってから行こう”と思ってバータラ村へやってきた。長老尼は“長老たちが来られた”と聞いて彼らの元へ行き、“大徳よ、どうされたのですか?”と尋ねた。彼はその事情を話した。彼女は“今日一日は精舎に留まり、明日お発ちください”と言った。長老たちは精舎へ行った。

Therī punadivase rukkhamūle piṇḍāya caritvā theraṃ upasaṅkamitvā ‘‘imaṃ piṇḍapātaṃ paribhuñjathā’’ti āha. Thero ‘‘vaṭṭissati therī’’ti vatvā tuṇhī aṭṭhāsi. Dhammiko, tāta, piṇḍapāto, kukkuccaṃ akatvā paribhuñjathāti[Pg.94]. Vaṭṭissati therīti? Sā pattaṃ gahetvā ākāse khipi, patto ākāse aṭṭhāsi. Thero ‘‘sattatālamatte ṭhitampi bhikkhunībhattameva therī’’ti vatvā ‘‘bhayaṃ nāma sabbakālaṃ na hoti, bhaye vūpasante ariyavaṃsaṃ kathayamāno, ‘bho piṇḍapātika, bhikkhunībhattaṃ bhuñjitvā vītināmayitthā’ti cittena anuvadiyamāno santhambhituṃ na sakkhissāmi, appamattā hotha theriyo’’ti maggaṃ paṭipajji.

翌日、長老尼は樹の下で托鉢をして、長老の元へ行き“この食事をお召し上がりください”と言った。長老は“長老尼よ、それはふさわしいことか?”と言って沈黙した。“弟よ、これは法に適った食事です。疑念を抱かずに召し上がってください”。長老が“長老尼よ、本当にふさわしいのか?”と問うと、彼女は鉢を手に取って空中に投げた。鉢は空中で静止した。長老は“たとえ(空中)七タラ樹ほどの高さに留まろうとも、長老尼よ、それは比丘尼の食事であることに変わりはない”と言い、“困難というものは常に続くものではない。困難が収まった後、アリアワンサ(聖種)の法を説く際、‘この托鉢行者は比丘尼の食事を食べて過ごしていたのだ’と心の中で非難されたなら、私は耐えることができないだろう。比丘尼たちよ、不放逸でありなさい”と言い残して、旅立った。

Rukkhadevatāpi ‘‘sace thero theriyā hatthato piṇḍapātaṃ paribhuñjissati, na taṃ nivattessāmi. Sace na paribhuñjissati, nivattessāmī’’ti cintayamānā ṭhatvā therassa gamanaṃ disvā rukkhā oruyha ‘‘pattaṃ, bhante, dethā’’ti vatvā pattaṃ gahetvā theraṃ rukkhamūlaṃyeva ānetvā āsanaṃ paññāpetvā piṇḍapātaṃ datvā katabhattakiccaṃ paṭiññaṃ kāretvā dvādasa bhikkhuniyo dvādasa ca bhikkhū satta vassāni upaṭṭhahi. Idaṃ devatā ussukkaṃ āpajjantīti ettha vatthu. Tatra hi therī sāraṇīyadhammapūrikā ahosi.

木の女神もまた、“もし長老が長老尼の手から施食を召し上がるなら、彼を(川に)沈ませまい。もし召し上がらないなら、沈ませよう”と考えながら留まっていた。長老がやって来るのを見て、木から下り、“尊師、鉢をお渡しください”と言って鉢を受け取り、長老をその木の根元に招き入れ、座席を用意して施食を捧げた。食後の務めを終えた後、長老の承諾を得て、十二人の比丘尼と十二人の比丘を七年間供養した。これが“天人が熱心に努める”という箇所における物語である。実に、かの長老尼は和合の法(サーラニーヤ・ダンマ)を満たす者であった。

Akhaṇḍānītiādīsu yassa sattasu āpattikkhandhesu ādimhi vā ante vā sikkhāpadaṃ bhinnaṃ hoti, tassa sīlaṃ pariyante chinnasāṭako viya khaṇḍaṃ nāma. Yassa pana vemajjhe bhinnaṃ, tassa chiddasāṭako viya chiddaṃ nāma hoti. Yassa paṭipāṭiyā dve tīṇi bhinnāni, tassa piṭṭhiyaṃ vā kucchiyaṃ vā uṭṭhitena visabhāgavaṇṇena kāḷarattādīnaṃ aññataravaṇṇā gāvī viya sabalaṃ nāma hoti. Yassa antarantarā bhinnāni, tassa antarantarā visabhāgabinduvicitrā gāvī viya kammāsaṃ nāma hoti. Yassa pana sabbena sabbaṃ abhinnāni, tassa tāni sīlāni akhaṇḍāni acchiddāni asabalāni akammāsāni nāma honti. Tāni panetāni taṇhādāsabyato mocetvā bhujissabhāvakaraṇato bhujissāni, buddhādīhi viññūhi pasatthattā viññuppasatthāni, taṇhādiṭṭhīhi aparāmaṭṭhattā ‘‘idaṃ nāma tvaṃ āpannapubbo’’ti kenaci parāmaṭṭhuṃ asakkuṇeyyattā ca aparāmaṭṭhāni, upacārasamādhiṃ appanāsamādhiṃ vā saṃvattayantīti samādhisaṃvattanikānīti vuccanti.

“欠けることのない(不壊)”等の句において、七つの罪(アパッティ)の集団のうち、最初あるいは最後に学習規定(シッカパダ)が破られたなら、その者の戒は、端が破れた衣のように“欠けた(カンダ)”といわれる。もし中間で破られたなら、穴の空いた衣のように“穴の空いた(チッダ)”といわれる。もし連続して二、三の規定が破られたなら、背中や腹に異なった色の、黒や赤などの色がある牛のように“斑(サバラ)”といわれる。もし所々で破られたなら、異なった斑点で彩られた牛のように“まだら(カンマーサ)”といわれる。もし全く破られていなければ、それらの戒は、欠けることなく、穴もなく、斑もなく、まだらでもないといわれる。また、これらは渇愛の奴隷状態から解放して自由の身とするので“自由(ブジッサ)”といわれ、仏陀などの賢者に称賛されるので“賢者に称賛される(ヴィンニュッパサッタ)”といわれ、渇愛や見解によって汚されず、“あなたはかつてこの罪を犯した”と誰からも指摘されないので“執着されない(アパラーマッタ)”といわれ、近行定や安止定をもたらすので“三昧に資する(サマーディサンヴァッタニカ)”といわれる。

Sīlasāmaññagato [Pg.95] viharatīti tesu tesu disābhāgesu viharantehi bhikkhūhi saddhiṃ samānabhāvūpagatasīlo viharati. Sotāpannādīnañhi sīlaṃ samuddantarepi devalokepi vasantānaṃ aññesaṃ sotāpannādīnaṃ sīlena samānameva hoti, natthi maggasīle nānattaṃ. Taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ.

“戒の平等に至って住む”とは、あちこちの方角に住んでいる比丘たちと共に、等しい状態に達した戒を持って住むということである。実に、預流者などの戒は、海の只中にいようと天界に住んでいようと、他の預流者たちの戒と等しいのであり、道戒(マッガ・シーラ)において差別はない。このことを指して、このように言われたのである。

Yāyaṃ diṭṭhīti maggasampayuttā sammādiṭṭhi. Ariyāti niddosā. Niyyātīti niyyānikā. Takkarassāti yo tathākārī hoti. Dukkhakkhayāyāti sabbadukkhakkhayatthaṃ. Diṭṭhisāmaññagatoti samānadiṭṭhibhāvaṃ upagato hutvā viharatīti.

“この見解”とは、道に相応する正見のことである。“聖なる(アリア)”とは、過失がないことである。“脱出させる(ニイヤーティ)”とは、(輪廻の苦しみから)脱出させるものである。“それをなす者の”とは、そのように(仏陀の教え通りに)行う者のことである。“苦しみの滅尽のために”とは、一切の苦しみを滅ぼすためである。“見解の平等に至った”とは、等しい見解の状態に達して住むということである。

2. Dutiyasāraṇīyasuttavaṇṇanā

2. 第二サーラニーヤ・スッタ(和合経)の釈。

12. Dutiye yo te dhamme pūreti, taṃ sabrahmacārīnaṃ piyaṃ karontīti piyakaraṇā. Garuṃ karontīti garukaraṇā. Saṅgahāyāti saṅgaṇhanatthāya. Avivādāyāti avivadanatthāya. Sāmaggiyāti samaggabhāvatthāya. Ekībhāvāyāti ekabhāvatthāya ninnānākaraṇāya. Saṃvattantīti vattanti pavattanti.

12. 第二(の経)において、それらの法を満たす者は、同修法者たちに愛されるようにするので“愛をもたらす(ピヤカラナ)”といわれる。敬重されるようにするので“敬重をもたらす(ガルカラナ)”といわれる。“摂受のために(サンガハーヤ)”とは、助け導くためである。“不論争のために(アヴィヴァーダーヤ)”とは、争いがないようにするためである。“和合のために(サーマッギヤー)”とは、一致団結するためである。“一体となるために(エキーバーヴァーヤ)”とは、一つになるため、バラバラにならないためである。“資する(サンヴァッタンティ)”とは、生じる、現起するということである。

3. Nissāraṇīyasuttavaṇṇanā

3. ニッサーラニーヤ・スッタ(出離経)の釈。

13. Tatiye nissāraṇīyā dhātuyoti nissaraṇadhātuyova. Mettā hi kho me cetovimuttīti ettha paccanīkadhammehi vimuttattā tikacatukkajjhānikā mettāva mettācetovimutti nāma. Bhāvitāti vaḍḍhitā. Bahulīkatāti punappunaṃ katā. Yānīkatāti yuttayānasadisā katā. Vatthukatāti patiṭṭhā katā. Anuṭṭhitāti adhiṭṭhitā. Paricitāti samantato citā ācitā upacitā. Susamāraddhāti suppaguṇakaraṇena suṭṭhu samāraddhā. Pariyādāya tiṭṭhatīti pariyādiyitvā gahetvā tiṭṭhati. Mā hevantissa vacanīyoti yasmā abhūtabyākaraṇaṃ byākaroti, tasmā ‘‘mā evaṃ bhaṇī’’ti vattabbo. Yadidaṃ mettācetovimuttīti yā ayaṃ mettācetovimutti, idaṃ nissaraṇaṃ byāpādassa, byāpādato nissaṭāti attho. Yo pana mettāya tikacatukkajjhānato vuṭṭhito saṅkhāre sammasitvā tatiyamaggaṃ patvā ‘‘puna [Pg.96] byāpādo natthī’’ti tatiyaphalena nibbānaṃ passati, tassa cittaṃ accantanissaraṇaṃ byāpādassa. Etenupāyena sabbattha attho veditabbo.

13. 第三(の経)において、“出離の要素(ニッサーラニーヤー・ダートゥ)”とは、まさに出離の要素のことである。“慈しみの心解脱(メッター・チェートーヴィムッティ)”という箇所において、反対の性質の諸法から解脱しているため、三、四段階の禅定を伴う慈しみそのものが慈しみの心解脱と呼ばれる。“修習された(バーヴィター)”とは、増大させたことである。“多作された(バフリーカタ)”とは、繰り返し行われたことである。“乗り物とされた(ヤーニーカタ)”とは、名馬を繋いだ乗り物のようにされたことである。“基盤とされた(ヴァットゥカタ)”とは、土台とされたことである。“励まれた(アヌッティター)”とは、決意されたことである。“親しまれた(パリチター)”とは、四方から積み上げられ、蓄積されたことである。“よく着手された(スサマーラッダー)”とは、熟達することによって、実によく励まれたことである。“圧倒して留まる”とは、(反対の性質を)使い果たし、掴み取って留まるということである。“そのようなことを彼に言ってはならない”とは、彼が事実でないことを語っているからであり、それゆえ“そのように言ってはならない”と言われるべきである。“この慈しみの心解脱”とは、この慈しみの心解脱が、悪意からの出離であり、悪意から脱出したものであるという意味である。一方、慈しみの三、四段階の禅定から立ち上がり、諸行を観察して第三の道(阿那含道)に達し、“もはや悪意はない”と第三の果によって涅槃を見る者の心は、悪意からの決定的な出離である。この方法によって、すべての箇所において意味を知るべきである。

Animittācetovimuttīti balavavipassanā. Dīghabhāṇakā pana arahattaphalasamāpattīti vadanti. Sā hi rāganimittādīnañceva rūpanimittādīnañca niccanimittādīnañca abhāvā animittāti vuttā. Nimittānusārīti vuttappabhedaṃ nimittaṃ anusaraṇasabhāvaṃ.

“無相の心解脱”とは、強力な観(ヴィパッサナー)のことである。一方、ディーガ・ニカーヤの誦者(ディーガバーナカ)たちは、阿羅漢果定であると言う。実に、それは貪欲などの相、色などの相、常住などの相がないために“無相”と呼ばれる。“相に従う者”とは、上述の諸々の相の性質に従うことである。

Asmīti asmimāno. Ayamahamasmīti pañcasu khandhesu ayaṃ nāma ahaṃ asmīti. Ettāvatā arahattaṃ byākataṃ hoti. Vicikicchākathaṃkathāsallanti vicikicchābhūtaṃ kathaṃkathāsallaṃ. Mā hevantissa vacanīyoti sace te paṭhamamaggavajjhā vicikicchā uppajjati, arahattabyākaraṇaṃ micchā hoti, tasmā ‘‘mā abhūtaṃ gaṇhī’’ti vāretabbo. Asmīti mānasamugghātoti arahattamaggo. Arahattamaggaphalavasena hi nibbāne diṭṭhe puna asmimāno natthīti arahattamaggo ‘‘asmīti mānasamugghāto’’ti vutto. Iti imasmiṃ sutte abhūtabyākaraṇaṃ nāma kathitaṃ.

“私はある(アッスミ)”とは、我慢(アスミマーナ)のことである。“これが私である”とは、五蘊において“これこそが私である”と(見なさないことである)。これによって阿羅漢果が表明されたことになる。“懐疑という疑念の矢”とは、疑いによって生じた“どうだろうか”という疑念の矢のことである。“そのようなことを彼に言ってはならない”とは、もし汝に(初道、すなわち預流道によって断たれるべき)疑いが生じるなら、阿羅漢果の表明は誤りとなる。それゆえ“事実でないことを受け取ってはならない”として制止されるべきである。“‘私はある’という慢の根絶”とは、阿羅漢道のことである。阿羅漢道果の力によって涅槃が説かれたとき、もはや我慢は存在しない。それゆえ、阿羅漢道は“‘私はある’という慢の根絶”と呼ばれる。このように、この経においては、事実でない表明について説かれている。

4. Bhaddakasuttavaṇṇanā

4. バッダカ・スッタ(賢善経)の釈。

14. Catutthe na bhaddakanti na laddhakaṃ. Tattha yo hi bhītabhīto marati, tassa na bhaddakaṃ maraṇaṃ hoti. Yo apāye paṭisandhiṃ gaṇhāti, tassa na bhaddikā kālakiriyā hoti. Kammārāmotiādīsu āramaṇaṃ ārāmo, abhiratīti attho. Vihārakaraṇādimhi navakamme ārāmo assāti kammārāmo. Tasmiṃyeva kamme ratoti kammarato. Tadeva kammārāmataṃ punappunaṃ yuttoti anuyutto. Esa nayo sabbattha. Ettha ca bhassanti ālāpasallāpo. Niddāti soppaṃ. Saṅgaṇikāti gaṇasaṅgaṇikā. Sā ‘‘ekassa dutiyo hoti, dvinnaṃ hoti tatiyako’’tiādinā nayena veditabbā. Saṃsaggoti dassanasavanasamullāpasambhogakāyasaṃsaggavasena pavatto saṃsaṭṭhabhāvo. Papañcoti taṇhādiṭṭhimānavasena pavatto madanākārasaṇṭhito kilesapapañco. Sakkāyanti tebhūmakavaṭṭaṃ. Sammā dukkhassa antakiriyāyāti hetunā nayena sakalavaṭṭadukkhassa parivaṭumaparicchedakaraṇatthaṃ. Magoti magasadiso. Nippapañcapadeti nibbānapade. Ārādhayīti paripūrayi taṃ sampādesīti.

14. 第四の経において、‘不善なる(na bhaddakaṃ)’とは‘好ましくない’という意味である。そこにおいて、恐怖に震えながら死ぬ者の死は不善である。また、悪趣(四悪道)に結生(転生)を受ける者の死は不善である。‘業を楽とする(kammārāmo)’などの語において、楽(ārammaṇaṃ, ārāmo)とは楽しむこと、すなわち執着(abhirati)という意味である。精舎の建立などの新事業(navakamme)に楽しみを見出す者を‘業を楽とする者’という。その事業そのものに耽溺する者を‘業に耽る者(kammarato)’という。そのように業を楽とすることに繰り返し従事する者を‘専念する者(anuyutto)’という。この理はすべての箇所に適用される。ここで‘談話(bhassaṃ)’とは世間話(談笑)のことである。‘睡眠(niddā)’とは眠ることである。‘集会(saṅgaṇikā)’とは集団で集まる楽しみ(gaṇasaṅgaṇikā)のことである。それは‘一人の者に第二の者が現れ、二人の者に第三の者が現れる’という理によって理解されるべきである。‘交際(saṃsaggo)’とは、見ること、聞くこと、語らうこと、共食すること、身体的な接触などによって生じる親密な状態である。‘戯論(papañco)’とは、渇愛・見・慢によって生じ、陶酔した状態として現れる煩悩の戯論である。‘有身(sakkāyaṃ)’とは三界の輪廻のことである。‘正しく苦しみを終焉させるために(sammā dukkhassa antakiriyāyā)’とは、正しい方法によって、全輪廻の苦しみの終焉という限界を定めるため、という意味である。‘鹿(mago)’とは、森の鹿のような者のことである。‘無戯論の境地(nippapañcapade)’とは、涅槃の境地においてという意味である。‘成就した(ārādhayī)’とは、円満し、それを完成させたという意味である。

5. Anutappiyasuttavaṇṇanā

5. 後悔すべき者に関する経(アヌタッピヤ・スッタ)の解説

15. Pañcame [Pg.97] anutappāti anusocitabbā anutāpakārī. Imesu dvīsupi suttesu gāthāsu ca vaṭṭavivaṭṭaṃ kathitaṃ.

15. 第五の経において、‘後悔すべき(anutappā)’とは、嘆くべきであり、悔いを生じさせるものである。これら二つの経と偈文においては、輪廻(vaṭṭa)と解脱(vivaṭṭa)について説かれている。

6. Nakulapitusuttavaṇṇanā

6. ナクラ・ピトゥ経(ナクラ・ピトゥ・スッタ)の解説

16. Chaṭṭhe bāḷhagilānoti adhimattagilāno. Etadavocāti sāmikassa bhesajjaṃ katvā byādhiṃ vūpasametuṃ asakkontī idāni sīhanādaṃ naditvā saccakiriyāya byādhiṃ vūpasametuṃ santike nisīditvā etaṃ ‘‘mā kho tva’’ntiādivacanaṃ avoca. Sāpekkhoti sataṇho. Na nakulamātāti ettha na-kāro na sakkhatīti evaṃ parapadena yojetabbo. Santharitunti nicchiddaṃ kātuṃ, saṇṭhapetunti attho. Veṇiṃ olikhitunti eḷakalomāni kappetvā vijaṭetvā veṇiṃ kātuṃ.

16. 第六の経において、‘重病の(bāḷhagilāno)’とは、過度の病を患っていることである。‘このように言った(etadavocā)’とは、夫のために薬を調じて病を癒やすことができず、今は獅子吼をなし、真実誓願(saccakiriyā)によって病を癒やそうとして、夫のそばに座り、‘どうか、あなたよ(mā kho tvaṃ)’などの言葉を述べたことを指す。‘未練のある(sāpekkhoti)’とは、渇愛(執着)があることである。‘ナ・ナクラ・マーター(na nakulamātā)’の箇所の‘ナ(na)’という語は、‘できない(na sakkhatī)’というように次の語と結びつけて解釈すべきである。‘修復する(santharitun)’とは、穴がないようにすること、すなわち安定させるという意味である。‘髪を梳く(veṇiṃ olikhitun)’とは、羊毛を整え、もつれを解いて編み髪にすることである。

Aññaṃ gharaṃ gamissatīti aññaṃ sāmikaṃ gaṇhissati. Soḷasa vassāni gahaṭṭhakaṃ brahmacariyaṃ samāciṇṇanti ito soḷasavassamatthake gahaṭṭhabrahmacariyavāso samāciṇṇo. Dassanakāmatarāti atirekena dassanakāmā. Imehi tīhi aṅgehi sīhanādaṃ naditvā ‘‘iminā saccena tava sarīre byādhi phāsu hotū’’ti saccakiriyaṃ akāsi.

‘他の家に嫁ぐ(aññaṃ gharaṃ gamissatīti)’とは、別の夫を取るという意味である。‘十六年間、在家の身で梵行を修めた(soḷasa vassāni gahaṭṭhakaṃ brahmacariyaṃ samāciṇṇan)’とは、今から十六年前より、在家の身でありながら優れた清浄な行い(梵行)を正しく修めてきたということである。‘より会いたい(dassanakāmatarā)’とは、人一倍会いたいと願っていることである。これら三つの要素をもって獅子吼をなし、‘この真実によって、あなたの体の病が癒えますように’と真実誓願を行った。

Idāni bhagavantaṃ sakkhiṃ katvā attano sīlādiguṇehipi saccakiriyaṃ kātuṃ siyā kho pana tetiādimāha. Tattha paripūrakārinīti samattakārinī. Cetosamathassāti samādhikammaṭṭhānassa. Ogādhappattāti ogādhaṃ anuppavesaṃ pattā. Patigādhappattāti patigādhaṃ patiṭṭhaṃ pattā. Assāsappattāti assāsaṃ avassayaṃ pattā. Vesārajjappattāti somanassañāṇaṃ pattā. Aparappaccayāti parappaccayo vuccati parasaddhā parapattiyāyanā, tāya virahitāti attho. Imehi tīhi aṅgehi attano guṇe ārabbha saccakiriyaṃ akāsi. Gilānā vuṭṭhitoti gilāno hutvā vuṭṭhito. Yāvatāti yattikāyo. Tāsaṃ aññatarāti tāsaṃ antare ekā. Anukampikāti hitānukampikā. Ovādikāti ovādadāyikā. Anusāsikāti anusiṭṭhidāyikā.

今、世尊を証人として、自らの戒などの徳によっても真実誓願を行うために、‘もしあなたに(siyā kho pana te)’などの言葉を述べた。そこにおいて、‘円満に実行する者(paripūrakārinī)’とは、完全に成し遂げる者という意味である。‘心の静止(cetosamathassa)’とは、三昧の瞑想(定)のことである。‘没入した(ogādhappattā)’とは、深く入り込んだことである。‘立脚した(patigādhappattā)’とは、安住の地に達したことである。‘安息を得た(assāsappattā)’とは、安らぎと依りどころに達したことである。‘無畏に達した(vesārajjappattā)’とは、喜悦を伴う智慧に達したことである。‘他によらない(aparappaccayā)’の箇所において、他人の言葉を信じる信仰を‘他による(parappaccayo)’と言い、そこから離れている(自ら確信している)という意味である。これら三つの要素をもって自らの徳に基づき真実誓願を行った。‘病から回復した(gilānā vuṭṭhito)’とは、病であったが起き上がったことである。‘いかなる(yāvatā)’とは、どれほどの数の、という意味である。‘彼女らの一人(tāsaṃ aññatarā)’とは、それら女信徒の中の一人という意味である。‘慈しみ深い者(anukampikā)’とは、利益を願って守る者である。‘助言する者(ovādikā)’とは、訓戒を与える者である。‘教誡する者(anusāsikā)’とは、教え導く者である。

7. Soppasuttavaṇṇanā

7. 睡眠に関する経(ソッパ・スッタ)の解説

17. Sattame [Pg.98] paṭisallānā vuṭṭhitoti ekībhāvāya dhammanijjhānakkhantito phalasamāpattivihārato vuṭṭhito. Yathāvihāranti attano attano vasanavihāraṃ. Navāti pabbajjāya navakā. Te pañcasatamattā ahesuṃ. Kākacchamānāti kākasaddaṃ karontā dante khādantā. Therāti thirabhāvaṃ pattā. Tena noti tena nu. Seyyasukhādīni heṭṭhā vuttatthāneva. Raṭṭhikoti yo raṭṭhaṃ bhuñjati. Pettaṇikoti yo pitarā bhuttānubhuttaṃ bhuñjati. Senāpatikoti senāya jeṭṭhako. Gāmagāmaṇikoti gāmabhojako. Pūgagāmaṇikoti gaṇajeṭṭhako. Avipassako kusalānaṃ dhammānanti kusalānaṃ dhammānaṃ anesako agavesako hutvā. Bodhipakkhiyānaṃ dhammānanti sattatiṃsāya bodhipakkhiyadhammānaṃ.

17. 第七の経において、‘独居から立ち上がった(paṭisallānā vuṭṭhito)’とは、独りあることによって法を沈思し忍じること、あるいは果等至の住から立ち上がったことである。‘それぞれの住坊において(yathāvihāran)’とは、各自の住んでいる場所において、という意味である。‘新参の(navā)’とは、出家して間もない比丘たちのことで、その数は五百ほどであった。‘いびきをかく者(kākacchamānā)’とは、カラスのような声を出し、歯を鳴らす者たちのことである。‘長老(therā)’とは、長老の境地に至った者たちのことである。‘なぜ、彼らは(tena no)’とは、‘なぜ彼らは日の出までいびきをかいて眠っているのか’ということである。‘臥床の楽’などは、下に述べられた通りの意味である。‘国の統治者(raṭṭhiko)’とは、国を享受する者のことである。‘遺産を継ぐ者(pettaṇiko)’とは、父祖代々の財産を享受する者のことである。‘軍司令官(senāpatiko)’とは、軍の長のことである。‘村長(gāmagāmaṇiko)’とは、村の主のことである。‘集団の長(pūgagāmaṇiko)’とは、集団の統率者のことである。‘善法を洞察しない者(avipassako kusalānaṃ dhammānan)’とは、過失のない法(善法)を求めず、探求しない者となって、という意味である。‘三十七道品(bodhipakkhiyānaṃ dhammānan)’とは、三十七の菩提分法のことである。

8. Macchabandhasuttavaṇṇanā

8. 漁師に関する経(マッチャバンダ・スッタ)の解説

18. Aṭṭhame macchikanti macchaghātakaṃ. Hatthinā yātīti hatthiyāyī. Paratopi eseva nayo. Vajjheti vadhitabbe. Vadhāyanīteti vadhāya upanīte. Pāpakena manasāti lāmakena vadhakacittena. Pāḷiyaṃ pana vadhāyupanīteti likhanti. Māgavikoti migaghātako. Ko pana vādo manussabhūtanti yo manussabhūtaṃ pāpakena manasā anupekkhati, tassa sampattiyā abhāve kimeva vattabbaṃ. Idaṃ pāpakassa kammuno aniṭṭhaphalabhāvaṃ dassetuṃ vuttaṃ. Yesaṃ pana tādisaṃ kammaṃ karontānampi yasapaṭilābho hoti, tesaṃ taṃ akusalaṃ nissāya kusalaṃ vipaccatīti veditabbaṃ. Tena panassa akusalakammena upahatattā vipāko na ciraṭṭhitiko hoti. Imasmiṃ sutte akusalapakkhova kathito.

18. 第八の経において、‘漁師(macchikan)’とは、魚を殺す者のことである。‘象に乗って行く(hatthinā yātī)’とは、象使いのことである。後の語についても同様の理である。‘処刑されるべき(vajjhe)’とは、殺されるべき者たちのことである。‘処刑場へ引かれていく(vadhāyanīteti)’とは、殺すために連行されることである。‘悪しき心(pāpakena manasā)’とは、卑劣な殺意のことである。パーリ語の本文には‘vadhāyūpanīto’と記されている。‘猟師(māgaviko)’とは、獣を殺す者のことである。‘まして、人間について(ko pana vādo manussabhūtan)’とは、人間に対して悪しき心をもって見る者については、(その不利益は)言うまでもないということである。これは、悪業が望まぬ結果をもたらすことを示すために説かれた。しかし、そのような業を行う者であっても名声を得ることがあるが、それはその不善業に依るのではなく、過去の善業が成熟しているからだと理解すべきである。その者の不善業によって(善業の報いが)損なわれるため、その果報は長くは続かない。この経では、不善の側面のみが説かれている。

9. Paṭhamamaraṇassatisuttavaṇṇanā

9. 第一の死の念に関する経(パタマ・マラナッサティ・スッタ)の解説

19. Navame nātiketi evaṃnāmake gāme. Giñjakāvasatheti iṭṭhakāmaye pāsāde. Amatogadhāti nibbānogadhā, nibbānapatiṭṭhāti attho. Bhāvetha noti bhāvetha nu. Maraṇassatinti maraṇassatikammaṭṭhānaṃ. Aho vatāti patthanatthe nipāto. Bahuṃ vata me kataṃ assāti [Pg.99] tumhākaṃ sāsane mama kiccaṃ bahu kataṃ assa. Tadantaranti taṃ antaraṃ khaṇaṃ okāsaṃ. Assasitvā vā passasāmīti ettha assāso vuccati anto pavisanavāto, passāso bahi nikkhamanavāto. Iti ayaṃ bhikkhu yāva anto paviṭṭhavāto bahi nikkhamati, bahi nikkhanto vāto anto pavisati, tāva jīvitaṃ patthento evamāha. Dandhanti mandaṃ garukaṃ asīghappavattaṃ. Āsavānaṃ khayāyāti arahattaphalatthāya. Imasmiṃ sutte maraṇassati arahattaṃ pāpetvā kathitāti.

19. 第九の経において、‘ナーティカ(nātike)’とは、そのような名前の村のことである。‘煉瓦の家(giñjakāvasathe)’とは、煉瓦造りの殿堂のことである。‘不死に没入する(amatogadhā)’とは、涅槃に入り、涅槃を拠り所とするという意味である。‘修習するか(bhāvetha no)’とは、修習するだろうか、という意味である。‘死の念(maraṇassatinti)’とは、死を対象とする瞑想(業処)のことである。‘ああ、願わくは(aho vatā)’という語は、願望を表す不変化詞である。‘多くのことが私によってなされたであろうに(bahuṃ vata me kataṃ assā)’とは、‘あなたの教えにおいて、私のなすべき義務(比丘の務め)が多くなされたであろうに’ということである。‘その間(tadantaran)’とは、その間の短い機会、瞬間のことである。‘息を吸い、あるいは吐く(assasitvā vā passasāmī)’において、吸う息を‘アッサーサ(assāso)’と言い、吐く息を‘パッサーサ(passāso)’と言う。このように、この比丘は、吸った息が外に出るまで、あるいは吐いた息が内に入るまでの間、命が続くことを願いつつ、このように言ったのである。‘緩慢な(dandhan)’とは、遅く、重く、速やかに進まないことである。‘諸漏の滅尽のために(āsavānaṃ khayāyā)’とは、阿羅漢果という利益のために、という意味である。この経では、死の念を阿羅漢果に至る道として説いているのである。

10. Dutiyamaraṇassatisuttavaṇṇanā

10. 第二の死の念の経(ドゥティヤ・マラナッサティ・スッタ)の註釈

20. Dasame patigatāyāti paṭipannāya. Iti paṭisañcikkhatīti evaṃ paccavekkhati. So mamassa antarāyoti ettha tividho antarāyo jīvitantarāyo, samaṇadhammantarāyo, puthujjanakālakiriyaṃ karontassa saggantarāyo ceva maggantarāyo cāti. Taṃ sabbampi sandhāyevamāha. Byāpajjeyyāti ajiṇṇakādivasena vipajjeyya. Adhimattoti balavā. Chandoti kattukamyatāchando. Vāyāmoti payogavīriyaṃ. Ussāhoti ussāpanavīriyaṃ. Ussoḷhīti sampādanavīriyaṃ. Appaṭivānīti anukkaṇṭhanā appaṭisaṅgharaṇā. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.

20. 第十の経において、“行き着いた(patigatāya)”とは“実践された(paṭipannāya)”という意味である。“このように省察する(Iti paṭisañcikkhati)”とは、このように観察することである。“それが私の障害となる(So mamassa antarāyo)”という箇所において、三種の障害がある。すなわち、寿命の障害、沙門の徳(修行)の障害、凡夫として死ぬ者にとっての天界への障害、および(聖なる)道の障害である。これらすべてを指して、このように“(死の原因が)多くある”等と説かれた。“変調をきたす(Byāpajjeyya)”とは、消化不良などによって損なわれることである。“過度な(Adhimatto)”とは強力なことである。“意欲(Chando)”とは、なそうと欲する意欲(作欲、kattukamyatāchando)である。“努力(Vāyāmo)”とは、実践的な精進(パヨーガ・ヴィーリヤ)である。“励み(Ussāho)”とは、奮起する精進(ウッサハナ・ヴィーリヤ)である。“勇猛(Ussoḷhī)”とは、強力に生起する精進(サンパーダナ・ヴィーリヤ)である。“不退転(Appaṭivānī)”とは、再び奮起すること、あるいは修復を怠らないことである。残りの部分は、すべての箇所において意味が明白である。以上、第十の経の解説を終わる。

Sāraṇīyavaggo dutiyo.

第二の憶念品(サーラニーヤ・ヴァッガ)の終了。

3. Anuttariyavaggo

3. 第三の無上品(アヌッタriya・ヴァッガ)

1-2. Sāmakasuttādivaṇṇanā

1-2. サーマカ経などの註釈

21-22. Tatiyassa paṭhame sāmagāmaketi sāmakānaṃ ussannattā evaṃladdhanāme gāmake. Pokkharaṇiyāyanti pokkharaṇiyānāmake vihāre. Abhikkantāya rattiyāti rattiyā paṭhamayāmaṃ atikkamma majjhimayāme sampatte. Abhikkantavaṇṇāti abhikkantaatimanāpavaṇṇā. Kevalakappanti sakalakappaṃ. Pokkharaṇiyaṃ obhāsetvāti pokkharaṇiyānāmakaṃ mahāvihāraṃ attano obhāsena pharitvā. Samanuññoti samānaanuñño samānacitto. Dovacassatāti dubbacabhāvo. Pāpamittatāti lāmakamittatā[Pg.100]. Imasmiṃ sutte parihāniyadhammāva kathitā. Dutiye aparihāniyadhammā lokuttaramissakā kathitā.

二十一から二十二まで。第三(の品)の最初の経において、“サーマガーマにて(sāmagāmake)”とは、サーマカ(粟の一種)が多いためにそのように名付けられた村にてという意味である。“ポッカラニヤーにて(pokkharaṇiyāyaṃ)”とは、ポッカラニヤーという名の僧院(ヴィハーラ)にてという意味である。“夜が更けたとき(atikkantāya rattiyā)”とは、夜の初夜を過ぎて中夜に至ったときのことである。“殊勝な容色(abhikkantavaṇṇā)”とは、極めて好ましく心を喜ばせる容色である。“全体の(kevalakappaṃ)”とは、残すところなく全体をということである。“ポッカラニヤーを照らして(pokkharaṇiyaṃ obhāsetvā)”とは、その大僧院を自身の光で遍く満たしてという意味である。“同意する(samanuñño)”とは、同じように喜び、同じ心を持つことである。“言葉を聞き入れないこと(dovacassatā)”とは、剛強(従順でない)な状態である。“悪友(pāpamittatā)”とは、卑しき友を持つことである。この経では、衰退の原因となる法のみが説かれている。第二の経では、不衰退の原因となる法が、出世間の法と交えて説かれている。

3. Bhayasuttavaṇṇanā

3. 恐怖経(バヤ・スッタ)の註釈

23. Tatiye kāmarāgarattāyanti kāmarāgaratto ayaṃ. Chandarāgavinibaddhoti chandarāgena vinibaddho. Bhayāti cittutrāsabhayā. Paṅkāti kilesapaṅkato. Saṅgo paṅko ca ubhayanti saṅgo ca paṅko ca idampi ubhayaṃ. Ete kāmā pavuccanti, yattha satto puthujjanoti yasmiṃ saṅge ca paṅke ca puthujjano satto laggo laggito palibuddho. Upādāneti catubbidhe upādāne. Jātimaraṇasambhaveti jātiyā ca maraṇassa ca sambhave paccayabhūte. Anupādā vimuccantīti anupādiyitvā vimuccanti. Jātimaraṇasaṅkhayeti jātimaraṇānaṃ saṅkhayasaṅkhāte nibbāne, nibbānārammaṇāya vimuttiyā vimuccantīti attho. Imasmiṃ ṭhāne vivaṭṭetvā arahattameva patto esa bhikkhu. Idāni taṃ khīṇāsavaṃ thomento te khemappattātiādimāha. Tattha khemappattāti khemabhāvaṃ pattā. Sukhinoti lokuttarasukhena sukhitā. Diṭṭhadhammābhinibbutāti abbhantare kilesābhāvena diṭṭhadhammeyeva abhinibbutā. Imasmiṃ sutte vaṭṭameva kathetvā gāthāsu vaṭṭavivaṭaṃ kathitaṃ.

23. 第三の経において、“欲愛に染まった者において(kāmarāgarattāyaṃ)”とは、欲愛によって染まったこの衆生においてということである。“欲愛に縛られた(chandarāgavinibaddho)”とは、激しい欲愛(貪欲)によって繋がれたという意味である。“恐怖(bhayā)”とは、心の戦慄としての恐怖からという意味である。“泥(paṅkā)”とは、煩悩の泥からという意味である。“執着と泥の両方(saṅgo paṅko ca ubhayaṃ)”とは、執着(サンガ)と、泥(パンカ)と呼ばれる煩悩の両方のことである。“これらは諸欲と呼ばれる。凡夫である衆生が(そこに)執着しているところで(Ete kāmā pavuccanti, yattha satto puthujjanoti)”とは、その執着と泥において、凡夫が執着し、縛られ、妨げられているということである。“執着(upādāne)”とは、四種の執着(四取)においてのことである。“生と死の発生において(jātimaraṇasabhave)”とは、生(ジャティ)と死(マラナ)の発生の原因、すなわち縁となったものにおいてということである。“執着することなく解脱する(anupādā vimuccanti)”とは、渇愛や見によって何ら対象を執着することなく、解脱するということである。“生と死の滅尽において(jātimaraṇasaṅkhaye)”とは、生と死が完全に尽きた状態である涅槃において、涅槃を対象とする解脱によって解脱するという意味である。これにより、この比丘は輪廻を離れて阿羅漢果に到達したことになる。次に、その漏尽者(阿羅漢)を称賛して、“彼らは安穏に到達した(te khemappattā)”等と説かれた。そこで“安穏に到達した(khemappattā)”とは、恐れのない状態に達したということである。“幸福な(sukhinō)”とは、出世間の楽によって幸福になったということである。“現世において静まった(diṭṭhadhammābhinibbutā)”とは、内側の煩悩がないために、現世の己の存在において寂滅したということである。この第三の経では、経文で輪廻(ワッタ)のみを説き、偈頌において輪廻と還滅(ヴィワッタ、涅槃)を説いたものである。

4. Himavantasuttavaṇṇanā

4. ヒマヴァッタ経の註釈

24. Catutthe padāleyyāti bhindeyya. Chavāyāti lāmikāya. Samādhissa samāpattikusalo hotīti āhārasappāyautusappāyāni pariggahetvā samādhiṃ samāpajjituṃ kusalo hoti cheko samattho paṭibalo. Samādhissa ṭhitikusaloti samādhissa ṭhitiyaṃ kusalo, samādhiṃ ṭhapetuṃ sakkotīti attho. Samādhissa vuṭṭhānakusaloti samādhissa vuṭṭhāne kusalo, yathāparicchedena vuṭṭhātuṃ sakkotīti attho. Samādhissa kallitakusaloti samādhissa kallatāya kusalo, samādhicittaṃ hāsetuṃ kallaṃ kātuṃ sakkotīti attho. Samādhissa gocarakusaloti samādhissa asappāye anupakārake dhamme vajjetvā sappāye upakārake sevantopi, ‘‘ayaṃ samādhinimittārammaṇo [Pg.101] ayaṃ lakkhaṇārammaṇo’’ti jānantopi samādhissa gocarakusalo nāma hoti. Samādhissa abhinīhārakusaloti upariuparisamāpattisamāpajjanatthāya paṭhamajjhānādisamādhiṃ abhinīharituṃ sakkonto samādhissa abhinīhārakusalo nāma hoti. So paṭhamajjhānā vuṭṭhāya dutiyaṃ samāpajjati, dutiyajjhānā…pe… tatiyajjhānā vuṭṭhāya catutthaṃ samāpajjatīti.

24. 第四の経において、“打ち砕く(padāleyya)”とは、破壊するということである。“卑しい(chavāya)”とは、劣悪なという意味である。“三昧の等至(入定)に巧みである(samādhissa samāpattikusalo hoti)”とは、適切な食物や気候を把握して、三昧に入ることに長け、有能であり、力を備えているということである。“三昧の持続に巧みである(samādhissa ṭhitikusalo)”とは、三昧の維持に長けていることであり、三昧を維持し続けることができるという意味である。“三昧の出定に巧みである(samādhissa vuṭṭhānakusalo)”とは、三昧からの出定に長けていることであり、定めた時間通りに出定できるという意味である。“三昧の健全さに巧みである(samādhissa kallitakusalo)”とは、三昧の適応性に長けていることであり、三昧の心を喜ばせ、健やかにすることができるという意味である。“三昧の対象に巧みである(samādhissa gocarakusalo)”とは、三昧にとって不適切で助けにならない法を避け、適切で助けになる法に親しむ者のことである。また、“この三昧は相(ニミッタ)を対象とし、この三昧は(無常などの)法性(ラックハナ)を対象とする”と知る者も、三昧の対象に巧みな者である。その者は初禅から出定して第二禅に入り、第二禅から出定して、さらに第三禅から出定して第四禅に入る。“三昧の導引に巧みである(samādhissa abhinīhārakusalo)”とは、さらなる上位の等至に入るために、初禅などの三昧を導き出す(進展させる)ことができる者のことである。その者は初禅から出定して第二禅に入り、また第三禅から出定して第四禅に入る。以上で終了である。

5. Anussatiṭṭhānasuttavaṇṇanā

5. 随念処経(アヌッサティッタナ・スッタ)の註釈

25. Pañcame anussatiṭṭhānānīti anussatikāraṇāni. Itipi so bhagavātiādīni visuddhimagge (visuddhi. 1.123 ādayo) vitthāritāneva. Idampi kho, bhikkhave, ārammaṇaṃ karitvāti idaṃ buddhānussatikammaṭṭhānaṃ ārammaṇaṃ karitvā. Visujjhantīti paramavisuddhiṃ nibbānaṃ pāpuṇanti. Sesaṃ sabbattha uttānatthameva. Imasmiṃ pana sutte cha anussatiṭṭhānāni missakāni kathitānīti veditabbāni.

25. 第五の経において、“随念処(anussatiṭṭhānāni)”とは、随念の原因となるもののことである。“かの世尊は...(Itipi so bhagavā)”などは、‘清浄道論(ヴィスッディマッガ)’において私(註釈家)によって詳述された通りである。“比丘たちよ、これを対象として(Idampi kho, bhikkhave, ārammaṇaṃ karitvā)”とは、この仏随念の業処(カマッターナ)を対象としてということである。“清浄になる(visujjhanti)”とは、至高の清浄である涅槃に到達するということである。残りの部分は、すべての箇所において意味が明白である。しかし、この経では六つの随念処が(世間と出世間が)混在して説かれていると知るべきである。

6. Mahākaccānasuttavaṇṇanā

6. マハーカッチャーナ経の註釈

26. Chaṭṭhe sambādheti pañcakāmaguṇasambādhe. Okāsādhigamoti ettha okāsā vuccanti cha anussatiṭṭhānāni, tesaṃ adhigamo. Visuddhiyāti visujjhanatthāya. Sokaparidevānaṃ samatikkamāyāti sokānañca paridevānañca samatikkamatthāya. Atthaṅgamāyāti atthaṃ gamanatthāya. Ñāyassa adhigamāyāti sahavipassanakassa maggassa adhigamanatthāya. Nibbānassa sacchikiriyāyāti apaccayaparinibbānassa paccakkhakiriyatthāya.

26. 第六の経において、“狭まりにおいて(sambādhe)”とは、五欲による狭まりにおいてということである。“機会の獲得(okāsādhigamo)”という箇所において、“機会”とは六随念処のことであり、それらを得ることである。“清浄のために(visuddhiyā)”とは、清まるという目的のために。“愁嘆を乗り越えるために(sokaparidevānaṃ samatikkamāya)”とは、憂いと嘆きを乗り越えるという目的のために。“滅尽のために(atthaṅgamāya)”とは、消滅へと至る目的のために。“正道の体得のために(ñāyassa adhigamāya)”とは、ヴィパッサナーを伴う聖道の体得という目的のために。“涅槃の現証のために(nibbānassa sacchikiriyāya)”とは、無縁(無為)の涅槃を直に証するという目的のために。

Sabbasoti sabbākārena. Ākāsasamenāti alagganaṭṭhena ceva apalibuddhaṭṭhena ca ākāsasadisena. Vipulenāti na parittakena. Mahaggatenāti mahantabhāvaṃ gatena, mahantehi vā ariyasāvakehi gatena, paṭipannenāti attho. Appamāṇenāti pharaṇaappamāṇatāya appamāṇena. Averenāti akusalaverapuggalaverarahitena. Abyāpajjhenāti kodhadukkhavajjitena. Sabbametaṃ buddhānussaticittameva sandhāya vuttaṃ. Paratopi eseva nayo. Visuddhidhammāti visujjhanasabhāvā. Imasmimpi sutte cha anussatiṭṭhānāni missakāneva kathitānīti.

“あらゆる面で(sabbaso)”とは、すべての様態において。“虚空に等しいもの(ākāsasamena)”とは、執着がないという点、および妨げがないという点において、虚空に似たものという意味である。“広大な(vipulena)”とは、狭小ではないということである。“偉大な(mahaggatena)”とは、偉大な状態に達したもの。あるいは、偉大な聖弟子たちによって歩まれ、実践された(paṭipannena)という意味である。“無量な(appamāṇena)”とは、遍満することが無量であるために、無量なということである。“怨恨のない(averena)”とは、不善という怨敵、あるいは個人的な怨敵から離れたということである。“苦しみのない(abyāpajjhena)”とは、怒りによる苦しみを除いたということである。これらすべては、仏随念の心(意識)を指して説かれたものである。以降の箇所も同様の理路である。“清浄の法(visuddhidhammā)”とは、清浄になる性質を持つものということである。この経においても、六つの随念処が混在して説かれている。以上、第六の経の解説を終わる。

7. Paṭhamasamayasuttavaṇṇanā

7. 第一の時期経(パタマ・サマヤ・スッタ)の註釈

27. Sattame [Pg.102] manobhāvanīyassāti ettha manaṃ bhāveti vaḍḍhetīti manobhāvanīyo. Dassanāyāti dassanatthaṃ. Nissaraṇanti niggamanaṃ vūpasamanaṃ. Dhammaṃ desetīti kāmarāgappajahanatthāya asubhakammaṭṭhānaṃ katheti. Dutiyavārādīsu byāpādappahānāya mettākammaṭṭhānaṃ, thinamiddhappahānāya thinamiddhavinodanakammaṭṭhānaṃ, ālokasaññaṃ vā vīriyārambhavatthuādīnaṃ vā aññataraṃ, uddhaccakukkuccappahānāya samathakammaṭṭhānaṃ, vicikicchāpahānāya tiṇṇaṃ ratanānaṃ guṇakathaṃ kathento dhammaṃ desetīti veditabbo. Āgammāti ārabbha. Manasikarototi ārammaṇavasena citte karontassa. Anantarā āsavānaṃ khayo hotīti anantarāyena āsavānaṃ khayo hoti.

27. 第七の経において、“意を修習すべき者(マノーバーヴァニヤ)”とは、涅槃を縁とする心を増長させ修習するので、マノーバーヴァニヤと言われる。“見るために”とは、見るという目的のために。“離脱”とは、離れ去ること、静まること。法を説くとは、欲愛を捨てるために不浄業処を説かれるのである。第二の節などにおいて、瞋恚を捨てるために慈悲の業処を、惛沈睡眠を捨てるために惛沈睡眠を払拭する業処として、光明想あるいは精進の開始の根拠などのいずれかを、掉挙後悔を捨てるために止の業処を、疑を捨てるために三宝の徳の物語を語りつつ法を説かれる、と知るべきである。“縁として”とは、依拠して。“作意する者に”とは、対象の力によって心に成す者に。“間断なく諸漏が尽きる”とは、妨げなく諸漏が尽きることである。

8. Dutiyasamayasuttavaṇṇanā

8. 第二のサマヤ経の注釈。

28. Aṭṭhame maṇḍalamāḷeti bhojanasālāya. Cārittakilamathoti piṇḍapātacariyāya uppannakilamatho. Bhattakilamathoti bhattadaratho. Vihārapacchāyāyanti vihārapaccante chāyāya. Yadevassa divā samādhinimittaṃ manasikataṃ hotīti yaṃ eva tassa tato purimadivasabhāge samathanimittaṃ citte kataṃ hoti. Tadevassa tasmiṃ samaye samudācaratīti taṃyeva etassa tasmiṃ samaye divāvihāre nisinnassa manodvāre sañcarati. Ojaṭṭhāyīti ojāya ṭhito patiṭṭhito. Phāsukassa hotīti phāsukaṃ assa hoti. Sammukhāti kathentassa sammukhaṭṭhāne. Sutanti sotena sutaṃ. Paṭiggahitanti cittena paṭiggahitaṃ.

28. 第八の経において、“円堂”とは食堂のことである。“遊行の疲れ”とは、托鉢の歩みによって生じた疲れのことである。“食事の疲れ”とは、食事による疲れのことである。“精舎の影に”とは、精舎の端の影に。“昼間に心に成していた三昧の相が”とは、その前の昼の時間帯に止の相として心に成したもののことである。“その時にそれが現れる”とは、その時、すなわち夕方に精舎の端の影に坐している時に、昼の休息においてその止の相が、まさに意門の中に現れるということである。“活力を保つ”とは、活力(オージャ)に留まり、確立していること。“安楽である”とは、彼にとって安らかであることである。“面前で”とは、説かれる方の面前の場所で。“聞いた”とは、耳で聞いたこと。“受け入れた”とは、心で受け入れたことである。

9. Udāyīsuttavaṇṇanā

9. ウダーイー経の注釈。

29. Navame udāyinti lāḷudāyittheraṃ. Suṇomahaṃ, āvusoti, āvuso, nāhaṃ badhiro, suṇāmi bhagavato vacanaṃ, pañhaṃ pana upaparikkhāmīti. Adhicittanti samādhivipassanācittaṃ. Idaṃ, bhante, anussatiṭṭhānanti idaṃ jhānattayasaṅkhātaṃ anussatikāraṇaṃ. Diṭṭhadhammasukhavihārāya saṃvattatīti imasmiṃyeva attabhāve sukhavihāratthāya pavattati. Ālokasaññanti ālokanimitte uppannasaññaṃ. Divā saññaṃ adhiṭṭhātīti divāti saññaṃ ṭhapeti[Pg.103]. Yathā divā tathā rattinti yathānena divā ālokasaññā manasikatā, rattimpi tatheva taṃ manasi karoti. Yathā rattiṃ tathā divāti yathā vānena rattiṃ ālokasaññā manasikatā, divāpi taṃ tatheva manasi karoti. Vivaṭenāti pākaṭena. Apariyonaddhenāti nīvaraṇehi anonaddhena. Sappabhāsaṃ cittaṃ bhāvetīti dibbacakkhuñāṇatthāya sahobhāsakaṃ cittaṃ brūheti vaḍḍheti. Yaṃ pana ‘‘ālokasaññaṃ manasi karotī’’ti vuttaṃ, taṃ thinamiddhavinodanālokasaññaṃ sandhāya vuttaṃ, na dibbacakkhuñāṇālokanti veditabbaṃ. Ñāṇadassanappaṭilābhāyāti dibbacakkhusaṅkhātassa ñāṇadassanassa paṭilābhāya.

29. 第九の経において、“ウダーイーに”とは、カールダーイー長老のことである。“友よ、私は聞いています”とは、“友よ、私は耳が遠いわけではなく、世尊の言葉を聞いています。しかし、その問いを考察しているのです”という意味である。“増上心”とは、止観の心のことである。“尊師、これが随念の基礎です”とは、三つの禅定と数えられる、この随念の原因のことである。“現法楽住に資する”とは、まさにこの現在の自己において安楽に住むという目的のために資することである。“光明想”とは、光明という相において生じた想のことである。“昼の想を確立する”とは、昼であるという想いを置くことである。“昼のように夜も”とは、修行者が昼に光明想を作意したように、夜も全く同じようにそれを作意することである。“夜のように昼も”とは、修行者が夜に光明想を作意したように、昼も全く同じようにそれを作意することである。“開かれた(心で)”とは、明らかな(心で)。“覆われていない”とは、蓋によって覆い隠されていないこと。“輝きのある心を修習する”とは、天眼通のために、光明を伴った心を増大させ増長させることである。しかし、“光明想を作意する”と言われたことは、惛沈睡眠を払拭するための光明想を指して言われたものであり、天眼通の智慧の光明を指すものではないと知るべきである。“智見の獲得のために”とは、天眼と言われる智見を獲得するために。

Imameva kāyantiādīsu yaṃ vattabbaṃ siyā, taṃ sabbaṃ sabbākārena vitthārato visuddhimagge kāyagatāsatikammaṭṭhāne vuttaṃ. Kāmarāgappahānāyāti pañcakāmaguṇikassa rāgassa pahānatthāya. Seyyathāpi passeyyāti yathā passeyya. Sarīranti matasarīraṃ. Sivathikāya chaḍḍitanti susāne apaviddhaṃ. Ekāhaṃ matassa assāti ekāhamataṃ. Dvīhaṃ matassa assāti dvīhamataṃ. Tīhaṃ matassa assāti tīhamataṃ. Bhastā viya vāyunā uddhaṃ jīvitapariyādānā yathānukkamaṃ samuggatena sūnabhāvena dhumātattā uddhumātaṃ, uddhumātameva uddhumātakaṃ. Paṭikūlattā vā kucchitaṃ uddhumātanti uddhumātakaṃ. Vinīlaṃ vuccati viparibhinnavaṇṇaṃ, vinīlameva vinīlakaṃ. Paṭikūlattā vā kucchitaṃ vinīlanti vinīlakaṃ. Maṃsussadaṭṭhānesu rattavaṇṇassa pubbasannicayaṭṭhānesu setavaṇṇassa yebhuyyena ca nīlavaṇṇassa nīlaṭṭhāne nīlasāṭakapārutasseva chavasarīrassetaṃ adhivacanaṃ. Paribhinnaṭṭhānehi navahi vā vaṇamukhehi vissandamānaṃ pubbaṃ vipubbaṃ, vipubbameva vipubbakaṃ. Paṭikūlattā vā kucchitaṃ vipubbanti vipubbakaṃ. Vipubbakaṃ jātaṃ tathābhāvaṃ gatanti vipubbakajātaṃ.

“まさにこの身体を”などの箇所で説かれるべきことは、すべてあらゆる様態において詳しく‘清浄道論’の身至念業処の章で説かれている。“欲愛を捨てるために”とは、五欲の綱を対象とする欲愛を捨てるという目的のために。“あたかも見るかのように”とは、見るであろうように。“身体”とは、死体のこと。“墓場に捨てられた”とは、墓所に投げ捨てられたこと。“死後一日経った”とは、死後一日の死体のこと。“死後二日経った”とは、二日のこと。“死後三日経った”とは、三日のことである。風によって皮袋のように、命が尽きた後の時間に、順を追って生じた膨張の状態によって、膨れ上がったものを“膨張死体”と言い、その膨れ上がったもの自体を“膨張相”と言う。あるいは、嫌悪すべきものであるから、卑しむべき膨張死体を“膨張相”と言う。変色したものを“青黒死体”と言い、その青黒いもの自体を“青黒相”と言う。あるいは、嫌悪すべきものであるから、卑しむべき青黒死体を“青黒相”と言う。これは、肉の盛り上がった部位では赤色、膿の集まった部位では白色、そして大部分は青色の部位において、青い衣をまとったかのような死体のことである。九つの傷口から膿が流れ出しているものを“膿爛死体”と言い、その膿爛したもの自体を“膿爛相”と言う。あるいは、嫌悪すべきものであるから、卑しむべき膿爛死体を“膿爛相”と言う。膿が流れ出す状態になったもの、そのような状態に至ったものを“膿爛相となったもの”と言う。

So imameva kāyanti so bhikkhu imaṃ attano kāyaṃ tena kāyena saddhiṃ ñāṇena upasaṃharati upaneti. Kathaṃ? Ayampi kho kāyo evaṃdhammo evaṃbhāvī evaṃanatītoti. Idaṃ vuttaṃ hoti – āyu usmā viññāṇanti imesaṃ tiṇṇaṃ dhammānaṃ atthitāya ayaṃ kāyo ṭhānagamanādikhamo hoti, imesaṃ pana vigamā ayampi evaṃdhammo evaṃpūtikasabhāvoyevāti. Evaṃbhāvīti evamevaṃ uddhumātādibhedo bhavissati. Evaṃ anatītoti evaṃ uddhumātādibhāvaṃ anatikkanto.

“彼はまさにこの身体を”とは、その比丘は、自身のこの身体を、あの死体の身体と智慧によって対比させ、引き寄せる。どのようにか。すなわち“この身体もまた、このような性質であり、このようになる運命であり、これを免れることはできない”と対比させるのである。これが意味するところは、寿、熱、識というこれら三つの法の存在によって、この身体は立つ、歩くなどの動作に耐えうるが、これらが離散すれば、この身体もまた、このような性質、すなわちこのような腐敗する性質そのものになる、ということである。“このようになる運命であり”とは、このように、死後膨張するなどの状態になるであろう、ということである。“これを免れることはできない”とは、このように、膨張死体などの状態を越えられない、ということである。

Khajjamānanti [Pg.104] udarādīsu nisīditvā udaramaṃsaoṭṭhamaṃsaakkhikamaṃsādīni luñcitvā luñcitvā khādiyamānaṃ. Samaṃsalohitanti sesāvasesamaṃsalohitayuttaṃ. Nimmaṃsalohitamakkhitanti maṃse khīṇepi lohitaṃ na sussati, taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘nimmaṃsalohitamakkhita’’nti. Aññenāti aññena disābhāgena. Hatthaṭṭhikanti catusaṭṭhibhedampi hatthaṭṭhikaṃ pāṭiyekkaṃ pāṭiyekkaṃ vippakiṇṇaṃ. Pādaṭṭhikādīsupi eseva nayo. Terovassikānīti atikkantasaṃvaccharāni. Pūtīnīti abbhokāse ṭhitāni vātātapavuṭṭhisamphassena terovassikāneva pūtīni honti, antobhūmigatāni pana cirataraṃ tiṭṭhanti. Cuṇṇakajātānīti cuṇṇavicuṇṇaṃ hutvā vippakiṇṇāni. Sabbattha so imamevāti vuttanayena khajjamānādīnaṃ vasena yojanā kātabbā. Asmimānasamugghātāyāti asmīti pavattassa navavidhassa mānassa samugghātatthāya. Anekadhātupaṭivedhāyāti anekadhātūnaṃ paṭivijjhanatthāya. Satova abhikkamatīti gacchanto satipaññāhi samannāgatova gacchati. Satova paṭikkamatīti paṭinivattantopi satipaññāhi samannāgatova nivattati. Sesapadesupi eseva nayo. Satisampajaññāyāti satiyā ca ñāṇassa ca atthāya. Iti imasmiṃ sutte satiñāṇāni missakāni kathitānīti.

“khajjamānaṃ(食らわれている)”とは、腹などの部位に(猛獣などが)居座り、腹の肉、唇の肉、眼窩の肉などを引きちぎっては食べることを意味します。“samaṃsalohitanti(肉と血を伴う)”とは、残されたわずかな肉と血が混ざり合っていることを指します。“nimmaṃsalohitamakkhitanti(肉がなく血にまみれた)”とは、肉が尽きても血がまだ乾いていない状態を指し、そのような(死体などの)個体を指して“肉がなく血にまみれた”と言われます。“aññenāti(他方から)”とは、別の方向や場所からです。“hatthaṭṭhikanti(手の骨)”とは、六十四の部位に分かれた手の骨が、それぞれバラバラに散らばっていることを指します。足の骨などについても同様の理屈(nayo)が適用されます。“terovassikānīti(一年を超えた)”とは、数年が経過したという意味です。“pūtīnīti(腐敗した)”とは、野ざらしの場所に置かれ、風、日光、雨にさらされることで、一年以上を経て腐朽したものを指します。一方、地中に埋まった骨はより長く残ります。“cuṇṇakajātānīti(粉末状になった)”とは、粉々に砕けて散らばった状態です。すべての箇所において、“so imameva”などの記述は、先に述べた“食らわれている”等の状態に基づいて解釈(yojanā)すべきです。“asmimānasamugghātāyāti(我執の慢心を根絶するために)”とは、“私はある(asmi)”という形で生じる九種類の慢心(māna)を除去するためという意味です。“anekadhātupaṭivedhāyāti(多種多様な界を貫通するために)”とは、眼などの多くの界(dhātu)を智慧で貫くためという意味です。“satova abhikkamatīti(正念をもって進む)”とは、歩む時に正念(sati)と正知(paññā)を具足して歩むことを指します。“satova paṭikkamatīti(正念をもって退く)”とは、退く時も正念と正知を具足して退くことを意味します。他の箇所も同様の理屈です。“satisampajaññāyāti(正念と正知のために)”とは、念(sati)と智(ñāṇa)の利益のためという意味です。このように、この経においては念と智が混ざり合った形で説かれています。

10. Anuttariyasuttavaṇṇanā

10. 無上経(アヌッタリア・スッタ)の注釈

30. Dasame uccāvacanti yaṃ kiñci mahantakhuddakaṃ, uccanīcaṃ vā. Hīnanti nihīnaṃ. Gammanti gāmavāsikānaṃ dassanaṃ. Pothujjanikanti puthujjanānaṃ santakaṃ. Anariyanti na ariyaṃ na uttamaṃ na parisuddhaṃ. Anatthasaṃhitanti na atthasannissitaṃ. Na nibbidāyāti na vaṭṭe nibbindanatthāya. Na virāgāyāti na rāgādīnaṃ virajjanatthāya. Na nirodhāyāti na rāgādīnaṃ appavattinirodhāya. Na upasamāyāti na rāgādīnaṃ vūpasamanatthāya. Na abhiññāyāti na abhijānanatthāya. Na sambodhāyāti na sambodhisaṅkhātassa catumaggañāṇassa paṭivijjhanatthāya. Na nibbānāyāti na nibbānassa sacchikiriyāya.

30. 第十の経において、“uccāvacanti(様々の)”とは、大きいものも小さいものも、あるいは高いものも低いものも含めた、何らかの宝物を指します。“hīnanti(卑しい)”とは、下劣なことです。“gammanti(村俗の)”とは、村に住む愚か者たちの見解です。“pothujjanikanti(凡夫の)”とは、凡夫に属するものです。“anariyanti(聖ならざる)”とは、聖なるものではなく、勝れたものでもなく、清浄でもないことです。“anatthasaṃhitanti(無益な)”とは、現世や来世の利益に結びつかないことです。“na nibbidāyāti(厭離のためならず)”とは、輪廻(vaṭṭa)の苦しみを厭い離れることに資さないという意味です。“na virāgāyāti(離欲のためならず)”とは、貪欲などを離れることに資さないという意味です。“na nirodhāyāti(滅尽のためならず)”とは、貪欲などが再び生じないように滅することに資さないという意味です。“na upasamāyāti(静止のためならず)”とは、貪欲などを静めることに資さないという意味です。“na abhiññāyāti(等覚のためならず)”とは、特別なる智慧で知ることに資さないという意味です。“na sambodhāyāti(正覚のためならず)”とは、正覚と呼ばれる四つの聖道智(maggañāṇa)を貫通することに資さないという意味です。“na nibbānāyāti(涅槃のためならず)”とは、涅槃を証得(sacchikiriyā)することに資さないという意味です。

Niviṭṭhasaddhoti patiṭṭhitasaddho. Niviṭṭhapemoti patiṭṭhitapemo. Ekantagatoti ekantaṃ gato, acalappattoti attho. Abhippasannoti ativiya pasanno. Etadānuttariyanti etaṃ anuttaraṃ. Hatthismimpi sikkhatīti hatthinimittaṃ [Pg.105] sikkhitabbaṃ hatthisippaṃ sikkhati. Sesapadesupi eseva nayo. Uccāvacanti mahantakhuddakaṃ sippaṃ sikkhati.

“niviṭṭhasaddhoti(確立した信仰)”とは、信仰心が定まっていることです。“niviṭṭhapemoti(確立した慈愛)”とは、慈愛が定まっていることです。“ekantagatoti(一向に至った)”とは、ひたすら至った、あるいは不動の境地に至ったという意味です。“abhippasannoti(深く清信せる)”とは、この上なく澄み渡った心で信じることです。“etadānuttariyanti(これが無上である)”とは、これが最高(無比)であるという意味です。“hatthismimpi sikkhatīti(象術を学ぶ)”とは、象の兆候などを通じて学ぶべき象術(hatthisippa)を学ぶことです。他の箇所も同様です。“uccāvacanti”とは、大きい技術も小さい技術も学ぶことを指します。

Upaṭṭhitā pāricariyeti pāricariyāya paccupaṭṭhitā. Bhāvayanti anussatinti anuttaraṃ anussatiṃ bhāventi. Vivekappaṭisaṃyuttanti nibbānanissitaṃ katvā. Khemanti nirupaddavaṃ. Amatagāminanti nibbānagāminaṃ, ariyamaggaṃ bhāventīti attho. Appamāde pamoditāti satiyā avippavāsasaṅkhāte appamāde āmoditā pamoditā. Nipakāti nepakkena samannāgatā. Sīlasaṃvutāti sīlena saṃvutā pihitā. Te ve kālena paccentīti te ve yuttappayuttakāle jānanti. Yattha dukkhaṃ nirujjhatīti yasmiṃ ṭhāne sakalaṃ vaṭṭadukkhaṃ nirujjhati, taṃ amataṃ mahānibbānaṃ te bhikkhū jānantīti. Imasmiṃ sutte cha anuttariyāni missakāni kathitānīti.

“upaṭṭhitā pāricariyeti(給仕が確立された)”とは、奉仕(給仕)において準備が整っていることです。“bhāvayanti anussatinti(随念を修習する)”とは、無上の随念を修習することを指します。“vivekappaṭisaṃyuttanti(離隔に結びついた)”とは、涅槃を拠り所として(修習すること)です。“khemanti(安穏な)”とは、災い(upaddava)がないことです。“amatagāminanti(不死に至らせる)”とは、涅槃へ導く聖なる道(ariyamagga)を修習するという意味です。“appamāde pamoditāti(不放逸に歓喜する)”とは、正念が離れない状態である不放逸において、喜び楽しむことです。“nipakāti(賢明な)”とは、煩悩を枯渇させる智慧を具足していることです。“sīlasaṃvutāti(戒によって守られた)”とは、戒によって身口の門が閉じられ守られていることです。“te ve kālena paccentīti(彼らは実に時宜を得て知る)”とは、彼ら(修行者)は、しかるべき適切な時に知ることを意味します。“yattha dukkhaṃ nirujjhatīti(苦しみが滅する場所)”とは、すべての輪廻の苦しみが滅する場所、すなわち涅槃を指します。それら比丘たちは、その不死なる大いなる涅槃を知る、という意味です。この経においては、六つの無上(anuttariya)が混ざり合った形で説かれています。第十の経の終わり。

Anuttariyavaggo tatiyo.

第三:無上品(アヌッタリア・ヴァッガ)

4. Devatāvaggo

4. 諸天品(デーヴァター・ヴァッガ)

1. Sekhasuttavaṇṇanā

1. 有学経(セーカ・スッタ)の注釈

31. Catutthassa paṭhame sekhassāti sattavidhassa sekhassa. Puthujjane pana vattabbameva natthi. Parihānāyāti uparūpariguṇaparihānāya.

31. 第四品の第一の経において、“sekhassāti(有学の)”とは、七種類の有学の聖者(sekhapuggala)を指します。凡夫については、言うまでもありません。“parihānāyāti(衰退のために)”とは、上層の道果という徳が失われること、あるいは得られなくなることを意味します。

2-3. Aparihānasuttadvayavaṇṇanā

2-3. 二つの不退経(アパリハーナ・スッタ)の注釈

32-33. Dutiye satthugāravatāti satthari garubhāvo. Dhammagāravatāti navavidhe lokuttaradhamme garubhāvo. Saṅghagāravatāti saṅghe garubhāvo. Sikkhāgāravatāti tīsu sikkhāsu garubhāvo. Appamādagāravatāti appamāde garubhāvo. Paṭisanthāragāravatāti dhammāmisavasena duvidhe paṭisanthāre garubhāvo. Satthā garu assāti satthugaru. Dhammo garu assāti dhammagaru. Tibbagāravoti bahalagāravo. Paṭisanthāre [Pg.106] gāravo assāti paṭisanthāragāravo. Tatiye sappatissoti sajeṭṭhako sagāravo. Hirottappaṃ panettha missakaṃ kathitaṃ.

32-33. 第二の経において、“satthugāravatāti(師への敬重)”とは、師である仏陀に対して重んじる心を持つことです。“dhammagāravatāti(法への敬重)”とは、九種類の出世間法に対して敬意を払うことです。“saṅghagāravatāti(僧伽への敬重)”とは、僧伽を重んじることです。“sikkhāgāravatāti(学処への敬重)”とは、三学(戒定慧)において敬意を払うことです。“appamādagāravatāti(不放逸への敬重)”とは、不放逸を重んじることです。“paṭisanthāragāravatāti(接遇への敬重)”とは、法による接遇と財による接遇の二種類の接遇において敬意を持つことです。“satthā garu assāti(師を重んじる者)”とは、師を重んじるので“satthugaru”と呼ばれます。“dhammo garu assāti(法を重んじる者)”とは、法を重んじるので“dhammagaru”と呼ばれます。“tibbagāravoti(鋭い敬重)”とは、深い敬意を持つことです。“paṭisanthāre gāravo assāti(接遇を敬重する者)”とは、接遇に対して敬意を持つので“paṭisanthāragāravo”と呼ばれます。第三の経において、“sappatissoti(恭順な)”とは、年長者を敬い、礼儀を尽くすことです。なお、ここでは慚と愧(hirottappa)が混ざり合った形で説かれています。

4. Mahāmoggallānasuttavaṇṇanā

4. マハーモッガラーナ経の注釈

34. Catutthe tisso nāma bhikkhūti therasseva saddhivihāriko. Mahiddhiko mahānubhāvoti ijjhanaṭṭhena mahatī iddhi assāti mahiddhiko. Anupharaṇaṭṭhena mahā ānubhāvo assāti mahānubhāvo. Cirassaṃ kho, mārisa moggallāna, imaṃ pariyāyamakāsīti evarūpaṃ loke pakatiyā piyasamudāhāravacanaṃ hoti. Lokiyā hi cirassaṃ āgatampi anāgatapubbampi manāpajātiyaṃ āgataṃ disvā ‘‘kuto bhavaṃ āgato, cirassaṃ bhavaṃ āgato, kathaṃ te idhāgamanamaggo ñāto, kiṃ maggamūḷhosī’’tiādīni vadanti. Ayaṃ pana āgatapubbattāyeva evamāha. Thero hi kālena kālaṃ brahmalokaṃ gacchatiyeva. Tattha pariyāyamakāsīti vāraṃ akāsi. Yadidaṃ idhāgamanāyāti yo ayaṃ idhāgamanāya vāro, taṃ cirassaṃ akāsīti vuttaṃ hoti. Idamāsanaṃ paññattanti mahārahaṃ brahmapallaṅkaṃ paññāpetvā evamāha. Aveccappasādenāti adhigatena acalena maggappasādena. Imasmiṃ sutte sotāpattimaggañāṇaṃ kathitaṃ.

34. 第四の経において、“tisso nāma bhikkhūti(ティッサという比丘)”とは、マハーモッガラーナ長老自身の共住弟子(saddhivihārika)です。“mahiddhiko mahānubhāvoti(大神通、大威力)”とは、成就するという意味において大いなる神通(iddhi)を持つので“mahiddhiko”といい、遍満するという意味において大いなる威力(ānubhāva)を持つので“mahānubhāvo”といいます。“cirassaṃ kho, mārisa moggallāna, imaṃ pariyāyamakāsīti(友よモッガラーナよ、ここに来る機会を持ったのは久しぶりですね)”という言葉は、世間において親しい者同士が交わす習慣的な挨拶です。実際、世間の人々は、久しぶりに来た者や、初めて来た者でも好ましく思える者が来たのを見て、“貴方はどこから来ましたか、貴方が来るのは久しぶりです、どうやってここへの道を知りましたか、道に迷いませんでしたか”などと言います。この(ティッサという名の)梵天は、以前にも(長老が)来たことがあったので、このように言いました。実際、長老は時折、梵天界へ行っていたからです。その中の“pariyāyamakāsīti”とは、訪問の機会(回)を持った、という意味です。“yadidaṃ idhāgamanāyāti”とは、ここ(梵天界)へ来るための機会を、久しぶりに持ったということを述べています。“idamāsanaṃ paññattanti(この座が用意されています)”とは、尊い者にふさわしい梵天の座(pallaṅka)を用意して、このように言いました。“aveccappasādenāti(揺るぎない清信をもって)”とは、体得された不動の聖道における清信(maggappasāda)によるものです。この経では、預流道智(sotāpattimaggañāṇa)が説かれています。

5. Vijjābhāgiyasuttavaṇṇanā

5. 明分経(ヴィッジャーバーギヤ・スッタ)の注釈

35. Pañcame vijjābhāgiyāti vijjākoṭṭhāsikā. Aniccasaññāti aniccānupassanāñāṇe uppannasaññā. Anicce dukkhasaññāti dukkhānupassanāñāṇe uppannasaññā. Dukkhe anattasaññāti anattānupassanāñāṇe uppannasaññā. Pahānasaññāti pahānānupassanāñāṇe uppannasaññā. Virāgasaññāti virāgānupassanāñāṇe uppannasaññā. Nirodhasaññāti nirodhānupassanāñāṇe uppannasaññā.

35. 第五の経において、“明の分(明に属するもの)”とは、三明や八明の部類に属する諸々の法のことである。“無常の知恵(無常想)”とは、無常随観智において生じた想(認識)のことである。“無常における苦の知恵(無常苦想)”とは、苦随観智において生じた想のことである。“苦における無我の知恵(苦無我想)”とは、無我随観智において生じた想のことである。“捨断の知恵(断想)”とは、断随観智において生じた想のことである。“離貪の知恵(離貪想)”とは、離貪随観智において生じた想のことである。“滅尽の知恵(滅想)”とは、滅随観智において生じた想のことである。

6. Vivādamūlasuttavaṇṇanā

6. 争いの根源経の解説

36. Chaṭṭhe [Pg.107] vivādamūlānīti vivādassa mūlāni. Kodhanoti kujjhanalakkhaṇena kodhena samannāgato. Upanāhīti veraappaṭinissaggalakkhaṇena upanāhena samannāgato. Ahitāya dukkhāya devamanussānanti dvinnaṃ bhikkhūnaṃ vivādo kathaṃ devamanussānaṃ ahitāya dukkhāya saṃvattati? Kosambakakkhandhake viya dvīsu bhikkhūsu vivādaṃ āpannesu tasmiṃ vihāre tesaṃ antevāsikā vivadanti, tesaṃ ovādaṃ gaṇhanto bhikkhunisaṅgho vivadati. Tato tesaṃ upaṭṭhākā vivadanti, atha manussānaṃ ārakkhadevatā dve koṭṭhāsā honti. Tathā dhammavādīnaṃ ārakkhadevatā dhammavādiniyo honti, adhammavādīnaṃ adhammavādiniyo. Tato ārakkhadevatānaṃ mittā bhummadevatā bhijjanti. Evaṃ paramparāya yāva brahmalokā ṭhapetvā ariyasāvake sabbe devamanussā dve koṭṭhāsā honti. Dhammavādīhi pana adhammavādinova bahutarā honti. Tato yaṃ bahukehi gahitaṃ, taṃ gacchanti. Dhammaṃ vissajjetvā bahutarāva adhammaṃ gaṇhanti. Te adhammaṃ purakkhatvā viharantā apāye nibbattanti. Evaṃ dvinnaṃ bhikkhūnaṃ vivādo devamanussānaṃ ahitāya dukkhāya hoti. Ajjhattaṃ vāti tumhākaṃ abbhantaraparisāya. Bahiddhāti paresaṃ parisāya.

36. 第六の経において、“争いの根源(諍事根)”とは、争いの原因のことである。“怒りっぽい(忿)”とは、怒るという特徴を持つ怒りを備えていることである。“恨みを抱く(恨)”とは、怨みを捨てないという特徴を持つ恨みを備えていることである。“天・人の不利益と苦しみのために”とは、二人の比丘の争いがどのように天・人の不利益と苦しみのために転じるのかということである。例えば、コーサンビー・カンダカ(比丘の不和の章)のように、二人の比丘が争いに至ったとき、その寺院における彼らの弟子たちも争い、彼らの教えを受ける比丘尼サンガも争う。その後、彼らの世話をする在家信者たちも争い、さらに人々の守護天使たちが二つのグループに分かれる。同様に、正法を説く者の守護天使は正法説者となり、非法を説く者の守護天使は非法説者となる。それにより、守護天使たちの友人である地居天たちも分裂する。このようにして、次々と聖なる弟子を除いたすべての天・人がブラフマ界に至るまで二つのグループに分かれるのである。しかし、正法説者よりも非法説者の方が数が多い。そのため、多数派が受け入れた方へ進んでしまう。法を捨てて、より多くの者が非法を受け入れる。彼らは非法を重んじて生き、地獄(悪趣)に生まれる。このように、二人の比丘の争いは天・人の不利益と苦しみとなるのである。“内において”とは、あなたがたの内部の集団においてであり、“外において”とは、他者の集団においてである。

Makkhīti paresaṃ guṇamakkhanalakkhaṇena makkhena samannāgato. Paḷāsīti yugaggāhalakkhaṇena paḷāsena samannāgato. Issukīti parassa sakkārādīni issāyanalakkhaṇāya issāya samannāgato. Maccharīti āvāsamacchariyādīhi samannāgato. Saṭhoti kerāṭiko. Māyāvīti katapaṭicchādako. Pāpicchoti asantasambhāvanicchako dussīlo. Micchādiṭṭhīti natthikavādī, ahetuvādī, akiriyavādī. Sandiṭṭhiparāmāsīti sayaṃ diṭṭhameva parāmasati. Ādhānaggāhīti daḷhaggāhī. Duppaṭinissaggīti na sakkā hoti gahitaṃ vissajjāpetuṃ. Imasmiṃ sutte vaṭṭameva kathitaṃ.

“恩を忘れる者(覆)”とは、他者の徳を覆い隠すという特徴を持つ覆(マッカ)を備えていることである。“対抗する者(悩)”とは、対等であろうとする特徴を持つ悩(パラーサ)を備えていることである。“嫉妬深い者(嫉)”とは、他者の供養などに対して嫉妬するという特徴を持つ嫉(イッサー)を備えていることである。“物惜しみする者(慳)”とは、住居への物惜しみなどを備えていることである。“狡猾な者(誑)”とは、ずる賢いことである。“欺く者(諂)”とは、自らの過ちを隠すことである。“悪欲のある者(悪欲)”とは、自分に備わっていない徳があるように見せかけようとする戒を持たない者のことである。“邪見の者”とは、虚無主義者、無因論者、無作用論者のことである。“自らの見解に固執する者”とは、自分が見た見解のみを握りしめることである。“強引に掴む者”とは、強固に執着することである。“捨て去り難い者”とは、一度持った見解を捨てさせることができないことである。この経においては、輪廻(流転)の側面のみが説かれている。

7. Dānasuttavaṇṇanā

7. 施与経の解説

37. Sattame veḷukaṇḍakīti veḷukaṇḍakanagaravāsinī. Chaḷaṅgasamannāgatanti chahi guṇaṅgehi samannāgataṃ. Dakkhiṇaṃ patiṭṭhāpetīti dānaṃ deti. Pubbeva dānā sumanoti dānaṃ dassāmīti māsaḍḍhamāsato paṭṭhāya [Pg.108] somanassappatto hoti. Ettha hi pubbecetanā dassāmīti cittuppādakālato paṭṭhāya ‘‘ito uṭṭhitena dānaṃ dassāmī’’ti khettaggahaṇaṃ ādiṃ katvā cintentassa labbhati. Dadaṃ cittaṃ pasādetīti evaṃ vuttā muñcacetanā pana dānakāleyeva labbhati. Datvā attamano hotīti ayaṃ pana aparacetanā aparāparaṃ anussarantassa labbhati. Vītarāgāti vigatarāgā khīṇāsavā. Rāgavinayāya vā paṭipannāti rāgavinayapaṭipadaṃ paṭipannā. Ukkaṭṭhadesanā cesā, na kevalaṃ pana khīṇāsavānaṃ, anāgāmi-sakadāgāmi-sotāpannānampi antamaso tadahupabbajitassa bhaṇḍagāhakasāmaṇerassāpi dinnā dakkhiṇā chaḷaṅgasamannāgatāva hoti. Sopi hi sotāpattimaggatthameva pabbajito.

37. 第七の経において、“ヴェーカンダキー”とは、ヴェールカンダカという町の住人のことである。“六つの構成要素を備えた(六支具足)”とは、六つの徳という構成要素を備えたことである。“施物を確立する”とは、布施を与えることである。“布施の前に喜びがある(予念歓喜)”とは、“布施を与えよう”と考えて半月や一ヶ月前から喜びに満たされていることである。ここでの“予念(前思)”とは、“布施を与えよう”という心が生じた時から始まり、“この田から収穫された米で布施を与えよう”と田んぼを定めることなどを起点として考える者に得られるものである。“与えるときに心を清浄にする”とは、述べられたような“放擲の意思(執着を捨てる意志)”は、布施を与えるその時にのみ得られるものである。“与えた後に満足する(後思)”とは、この“後思”は、繰り返し繰り返し布施を思い返す者に得られるものである。“離欲の者たち”とは、欲を離れた阿羅漢たちのことである。“離欲のために実践する者たち”とは、離欲の道を歩んでいる者たちのことである。また、これは最高位に基づいた説法であるが、単に阿羅漢に対してのみならず、不還者、一来者、預流者、さらには、出家したその日に預流果を目指して務める蔵番の沙弥に与えられた施物であっても、六支具足の施物となるのである。なぜなら、彼もまた預流道の利益のために出家したからである。

Yaññassa sampadāti dānassa paripuṇṇatā. Saññatāti sīlasaññamena saññatā. Sayaṃ ācamayitvānāti attanāva hatthapāde dhovitvā mukhaṃ vikkhāletvā. Sakehi pāṇibhīti attano hatthehi. Sayehītipi pāṭho. Saddhoti ratanattayaguṇe saddahanto. Muttena cetasāti lābhamacchariyādīhi vimuttena cittena. Abyāpajjhaṃ sukhaṃ lokanti niddukkhaṃ uḷārasukhasomanassaṃ devalokaṃ.

“祭祀の成就”とは、布施が完全であることをいう。“自制する者”とは、戒の抑制によって自制している者のことである。“自ら清めて”とは、自分自身でアヌリッダ(布施を受ける者)の手足を洗い、顔をすすがせて、ということである。“自らの手で”とは、自分の手によって、ということである。“sayehi”という読み(異本)もある。“信ある者”とは、三宝の徳を信じていることであり、“解き放たれた心で”とは、利得への物惜しみなどから解き放たれた心のことである。“苦しみのない幸福な世界”とは、苦しみのない、広大で幸福な喜びのある天界のことである。

8. Attakārīsuttavaṇṇanā

8. 自作者経の解説

38. Aṭṭhame addasaṃ vā assosiṃ vāti akkhīni ummīletvā mā addasaṃ, asukasmiṃ nāma ṭhāne vasatīti mā assosiṃ, kathentassa vā vacanaṃ mā assosiṃ. Kathañhi nāmāti kena nāma kāraṇena. Ārambhadhātūti ārabhanavasena pavattavīriyaṃ. Nikkamadhātūti kosajjato nikkhamanasabhāvaṃ vīriyaṃ. Parakkamadhātūti parakkamasabhāvo. Thāmadhātūti thāmasabhāvo. Ṭhitidhātūti ṭhitisabhāvo. Upakkamadhātūti upakkamasabhāvo. Sabbaṃ cetaṃ tena tenākārena pavattassa vīriyasseva nāmaṃ.

38. 第八の経において、“見たことも聞いたこともない”とは、目を開いて見たこともなく、“どこそこの場所に住んでいる”と聞いたこともなく、あるいは語る者の言葉を聞いたこともないということである。“いかなる理由によって”とは、どのような原因によって、ということである。“発動の界(発勤界)”とは、開始することによって生じた精進のことである。“超克の界(出離界)”とは、懈怠から抜け出す性質を持つ精進のことである。“勇猛の界(勇猛界)”とは、段階的に懈怠を制圧する性質を持つ精進のことである。“威力(力界)”とは、力強い性質の精進のことである。“安住(住立界)”とは、安定して持続する性質の精進のことである。“精励(進業界)”とは、勤勉に励む性質の精進のことである。これらすべては、それぞれの様態によって生じた精進の名称である。

9-10. Nidānasuttādivaṇṇanā

因縁経などの解説

39-40. Navame kammānanti vaṭṭagāmikammānaṃ. Samudayāyāti piṇḍakaraṇatthāya. Nidānanti paccayo. Lobhajenāti lobhato jātena. Na [Pg.109] paññāyantīti ‘‘evarūpena kammena nibbattā’’ti na dissanti. Sukkapakkhe kammānanti vivaṭṭagāmikammānaṃ. Iti imasmiṃ sutte vaṭṭavivaṭṭaṃ kathitaṃ. Dasame niculavaneti mahāmucalindavane. Saddhammoti sāsanasaddhammo.

第九の経において、“諸々の業”とは、輪廻に導く業のことである。“集起のために”とは、集積することを目的として、という意味である。“縁(因縁)”とは、原因のことである。“貪欲から生じたもの”とは、貪欲を原因として生じたもののことである。“知られない”とは、“このような業によって生まれた”とは見えないということである。“白分(浄い側)”における“諸々の業”とは、輪廻を離れることに導く諸々の業のことである。このように、この経においては輪廻(流転)と解脱(還滅)が説かれている。第十の経において、“ニチュラ林”とは、大きなムチャリンダの林のことである。“正法”とは、教えの正法(ササナ・サッダンマ)のことである。

11. Dārukkhandhasuttavaṇṇanā

11. 大木経の解説

41. Ekādasame cetovasippattoti cittavasibhāvaṃ patto. Pathavītveva adhimucceyyāti thaddhākāraṃ pathavīdhātūti sallakkheyya. Yaṃ nissāyāti yaṃ vijjamānaṃ thaddhākāraṃ pathavīdhātuṃ nissāya amuṃ dārukkhandhaṃ pathavītveva adhimucceyya, sā ettha pathavīdhātu atthīti. Iminā nayena sesapadānipi veditabbāni. Yatheva hi tasmiṃ thaddhākārā pathavīdhātu atthi, evaṃ yūsākārā āpodhātu, uṇhākārā tejodhātu, vitthambhanākārā vāyodhātu, rattavaṇṇamhi sāre padumapupphavaṇṇā subhadhātu, pūtibhūte cuṇṇe ceva pheggupapaṭikāsu ca amanuññavaṇṇā asubhadhātu, taṃ nissāya amuṃ dārukkhandhaṃ asubhantveva adhimucceyya sallakkheyyāti. Imasmiṃ sutte missakavihāro nāma kathito.

41. 第十一の(経)において、“心において自在に達した(cetovasippatto)”とは、心の自在な状態(cittavasibhāvaṃ)に達したことである。“大地であると確信する(pathavītveva adhimucceyya)”とは、堅固な相である地界(pathavīdhātu)であると観察することである。“何に依って(yaṃ nissāya)”とは、現に存在する堅固な相としての地界(pathavīdhātu)に依拠して、かの丸太を大地であると確信し、その丸太の中に地界が存在すると知るべきである。この方法によって残りの句も知るべきである。実に、その(丸太)の中に堅固な相としての地界が存在するのと同様に、液状の相としての水界、熱い相としての火界、支持(膨張)する相としての風界も存在する。赤い色の芯材においては、蓮の花のような色の浄(美)の要素(subhadhātu)があり、腐敗して粉になった部分や辺材、樹皮においては、不快な色の不浄の要素(asubhadhātu)がある。それに依拠して、かの丸太を不浄であると確信し、観察すべきである。この経においては、混合の住(missakavihāro、世俗と出世間の混ざった住)が説かれている。

12. Nāgitasuttavaṇṇanā

12. ナーギタ・スッタ(ナーギタ経)の注釈。

42. Dvādasame gāmantavihārinti gāmantasenāsanavāsiṃ. Samāhitaṃ nisinnanti tasmiṃ gāmantasenāsane samādhiṃ appetvā nisinnaṃ. Idānimanti idāni imaṃ. Samādhimhā cāvessatīti samādhito uṭṭhāpessati. Na attamano homīti na sakamano homi. Pacalāyamānanti niddāyamānaṃ. Ekattanti ekasabhāvaṃ, ekaggatābhūtaṃ araññasaññaṃyeva citte karissatīti attho. Anurakkhissatīti anuggaṇhissati. Avimuttaṃ vā cittaṃ vimocessatīti aññasmiṃ kāle avimuttaṃ cittaṃ idāni pañcahi vimuttīhi vimocayissati. Riñcatīti vajjeti vissajjeti. Paṭipaṇāmetvāti panuditvā vissajjetvā. Uccārapassāvakammāyāti uccārapassāvakaraṇatthāya. Iminā ettakena ṭhānena satthārā araññasenāsanassa vaṇṇo kathito. Suttassa pana paṭhamakoṭṭhāse yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttamevāti.

42. 第十二の(経)において、“村の近くに住む(gāmantavihārin)”とは、村に近い住居に住む者のことである。“定に入って座っている(samāhitaṃ nisinnaṃ)”とは、その村に近い住居で三昧(定)を修得して座っている比丘のことである。“今、これを(idānimanti)”とは、今、この(三昧に入っている比丘)を。“三昧から動かすであろう(samādhimhā cāvessati)”とは、三昧から出させる(立ち上がらせる)であろうという意味である。“私は満足していない(na attamano homi)”とは、自らの心にかなっていない(不快である)。“居眠りしている(pacalāyamānaṃ)”とは、眠っていることである。“独一(ekattaṃ)”とは、同一の性質を持ち、統一された状態(一境性)となった森林の想いだけを心に抱くであろうという意味である。“助けるであろう(anurakkhissati)”とは、守り育てるであろう。“未解脱の心を解脱させるであろう(avimuttaṃ vā cittaṃ vimocessati)”とは、他の時には未だ煩悩から解脱していない心を、今、五つの解脱(vimutti)によって解脱させるであろう。“離れる(riñcati)”とは、避け、捨てることである。“退けて(paṭipaṇāmetvā)”とは、追い払い、捨てて。“大小便のために(uccārapassāvakammāya)”とは、大小便をすることのために。この程度の箇所によって、師(仏陀)は森林の住居の徳を説かれたのである。経の最初の部分で語られるべきことは、既に下(前)で述べた通りである。以上で第十二の経の注釈を終える。

Devatāvaggo catuttho.

第四の“天人の品(Devatāvaggo)”。

5. Dhammikavaggo

5. ダンミカの品(Dhammikavaggo)。

1. Nāgasuttavaṇṇanā

1. ナーガ・スッタ(ナーガ経)の注釈。

43. Pañcamassa [Pg.110] paṭhame āyasmatā ānandena saddhinti idaṃ ‘‘āyāmānandā’’ti theraṃ āmantetvā gatattā vuttaṃ, satthā pana anūnehi pañcahi bhikkhusatehi parivuto tattha agamāsīti veditabbo. Tenupasaṅkamīti teheva pañcahi bhikkhusatehi parivuto upasaṅkami. Parisiñcitvāti vohāravacanametaṃ, nhāyitvāti attho. Pubbāpayamānoti rattadupaṭṭaṃ nivāsetvā uttarāsaṅgacīvaraṃ dvīhi hatthehi gahetvā pacchimalokadhātuṃ piṭṭhito katvā puratthimalokadhātuṃ abhimukho vodakabhāvena gattāni pubbasadisāni kurumāno aṭṭhāsīti attho. Bhikkhusaṅghopi tena tena ṭhānena otaritvā nhatvā paccuttaritvā satthāraṃyeva parivāretvā aṭṭhāsi. Iti tasmiṃ samaye ākāsato patamānaṃ rattasuvaṇṇakuṇḍalaṃ viya sūriyo pacchimalokadhātuṃ paṭipajji, parisuddharajatamaṇḍalo viya pācīnalokadhātuto cando abbhuggañchi, majjhaṭṭhānepi pañcabhikkhusataparivāro sammāsambuddho chabbaṇṇabuddharasmiyo vissajjetvā pubbakoṭṭhakanadītīre lokaṃ alaṅkurumāno aṭṭhāsi.

43. 第五(の品)の第一の(経)において、“尊者アーナンダと共に(āyasmatā ānandena saddhiṃ)”という言葉は、“行こう、アーナンダよ”と長老を呼びかけて行かれたことにより説かれたが、師(仏陀)は欠けることのない五百人の比丘たちに囲まれてその水浴場へ行かれたと知るべきである。“そこに近づいた(tenupasaṅkami)”とは、その五百人の比丘たちに囲まれて近づいたということである。“水を浴びて(parisiñcitvā)”とは、世俗の言い回しであり、水浴をして(nhāyitvā)という意味である。“乾かしながら(pubbāpayamāno)”とは、赤い二重の下衣をまとい、上衣を両手で持ち、西の方角を背にし、東の方角に向かって、水気がなくなるまで、体を以前のような(水浴前の)状態にしながら立っていたという意味である。比丘衆もそれぞれの場所から降りて水浴し、再び上がって、師を囲んで立っていた。その時、空から落ちる赤金の円盤のように、太陽が西の方角へ沈んでいき、東の方角から月が昇った。その中心において、五百人の比丘に囲まれた正等覚者は、六色の仏光を放ち、東側の川岸で世界を飾りながら立っておられた。

Tena kho pana samayena…pe… seto nāma nāgoti setavaṇṇatāya evaṃ laddhanāmo hatthināgo. Mahātūriyatāḷitavāditenāti mahantena tūriyatāḷitavāditena. Tattha paṭhamaṃ saṅghaṭṭanaṃ tāḷitaṃ nāma hoti, tato paraṃ vāditaṃ. Janoti hatthidassanatthaṃ sannipatitamahājano. Disvā evamāhāti aṅgapaccaṅgāni ghaṃsitvā nhāpetvā uttāretvā bahitīre ṭhapetvā gattāni vodakāni katvā hatthālaṅkārena alaṅkataṃ taṃ mahānāgaṃ disvā idaṃ ‘‘abhirūpo vata, bho’’ti pasaṃsāvacanamāha. Kāyupapannoti sarīrasampattiyā upapanno, paripuṇṇaṅgapaccaṅgoti attho. Āyasmā udāyīti paṭisambhidāppatto kāḷudāyitthero. Etadavocāti taṃ mahājanaṃ hatthissa vaṇṇaṃ bhaṇantaṃ disvā ‘‘ayaṃ jano ahetukapaṭisandhiyaṃ nibbattahatthino vaṇṇaṃ katheti, na buddhahatthissa. Ahaṃ dāni iminā hatthināgena upamaṃ katvā buddhanāgassa vaṇṇaṃ [Pg.111] kathessāmī’’ti cintetvā etaṃ ‘‘hatthimeva nu kho, bhante’’tiādivacanaṃ avoca. Tattha mahantanti ārohasampannaṃ. Brahantanti pariṇāhasampannaṃ. Evamāhāti evaṃ vadati. Atha bhagavā yasmā ayaṃ nāgasaddo hatthimhiceva assagoṇauragarukkhamanussesu cāpi pavattati, tasmā hatthimpi khotiādimāha.

“その時……(中略)……セータという名の象(nāga)”とは、白い色(setavaṇṇa)であるためにそのように名付けられた象王である。“大きな楽器の演奏とともに(mahātūriyatāḷitavāditenā)”とは、盛大な楽器の打撃と演奏とともに。そこにおいて、最初の打撃(太鼓などを叩くこと)が“ターリタ(tāḷita)”であり、その後の演奏が“ヴァーディタ(vādita)”である。“人々(jano)”とは、象を見るために集まった大衆である。“見て、次のように言った(disvā evamāha)”とは、四肢や各部をこすって水浴させ、引き上げて岸の上に立たせ、体の水分をなくし、象の装身具で飾られたその大象を見て、“ああ、なんと美しいことか、友よ”という称賛の言葉を述べたのである。“体を備えた(kāyupapanno)”とは、身体の完成(容姿の良さ)を備えた、つまり四肢五体が円満であるという意味である。“尊者ウダーイ(āyasmā udāyī)”とは、四無碍解に達したカールウダーイ長老のことである。“このように言った(etadavoca)”とは、その大衆が象の美しさを語るのを見て、“この人々は、無因の結生によって生まれた(動物の)象の美しさを語っているが、仏陀という象(ナーガ)の美しさは語っていない。私は今、この象王を例えとして、仏陀という象(ナーガ)の徳を語ろう”と考えて、“世尊よ、この象こそが……”等の言葉を述べたのである。そこにおいて、“偉大なる(mahantaṃ)”とは身長(高さ)が備わっていること、“巨大な(brahantaṃ)”とは胴回りが備わっていることである。“このように言った(evamāha)”とは、そのように語るということである。そこで世尊は、“ナーガ(nāga)”という言葉が象だけでなく、馬、牛、蛇、木、人間にも用いられるため、“象もまた……”等のことを説かれた。

Āgunti pāpakaṃ lāmakaṃ akusaladhammaṃ. Tamahaṃ nāgoti brūmīti taṃ ahaṃ imehi tīhi dvārehi dasannaṃ akusalakammapathānaṃ dvādasannañca akusalacittānaṃ akaraṇato nāgoti vadāmi. Ayañhi na āguṃ karotīti iminā atthena nāgo. Imāhi gāthāhi anumodāmīti imāhi catusaṭṭhipadāhi soḷasahi gāthāhi anumodāmi abhinandāmi.

“罪(āguṃ)”とは、悪しき、卑俗な、不善の法のことである。“その者を私はナーガと呼ぶ(tamahaṃ nāgoti brūmi)”とは、私はその者を、これら三つの門(身口意)によって十の不善業道と十二の不善心を行わないことから“ナーガ”と呼ぶ。実にこの者は罪を犯さない(āguṃ na karoti)という理由からナーガと呼ばれるのである。“これらの詩節によって随喜する(imāhi gāthāhi anumodāmi)”とは、これら六十四句、十六の詩節によって随喜し、称賛するということである。

Manussabhūtanti devādibhāvaṃ anupagantvā manussameva bhūtaṃ. Attadantanti attanāyeva dantaṃ, na aññehi damathaṃ upanītaṃ. Bhagavā hi attanā uppāditeneva maggadamathena cakkhutopi danto, sotatopi, ghānatopi, jivhātopi, kāyatopi, manatopīti imesu chasu ṭhānesu danto santo nibbuto parinibbuto. Tenāha – ‘‘attadanta’’nti. Samāhitanti duvidhenāpi samādhinā samāhitaṃ. Iriyamānanti viharamānaṃ. Brahmapatheti seṭṭhapathe, amatapathe, nibbānapathe. Cittassūpasame ratanti paṭhamajjhānena pañca nīvaraṇāni vūpasametvā, dutiyajjhānena vitakkavicāre, tatiyajjhānena pītiṃ, catutthajjhānena sukhadukkhaṃ vūpasametvā tasmiṃ cittassūpasame rataṃ abhirataṃ.

“人間となった(manussabhūtaṃ)”とは、天人などの状態にならず、人間として生まれたことである。“自らを調伏した(attadantṃ)”とは、自らによって調伏されたのであり、他者によって調伏の場に連れて行かれて調伏されたのではない。実に世尊は、自ら生じさせた道の調伏によって、眼においても調伏され、耳においても、鼻においても、舌においても、体においても、意においても調伏されている。このように、これら六つの場所において調伏され、静まり、静止し、寂静に達しておられる。それゆえ、“自らを調伏した者”と説かれた。“定にある(samāhitaṃ)”とは、二種類の三昧(定)によって安定していることである。“遊行している(iriyamānaṃ)”とは、住していること。“梵の道において(brahmapathe)”とは、最上の道、不死の道、涅槃の道において。“心の静まりを好む(cittassūpasame rataṃ)”とは、初禅によって五蓋を静め、第二禅によって尋と伺を、第三禅によって喜を、第四禅によって苦楽を静め、その心の静まり(寂静)において楽しみ、深く楽しんでいることである。

Namassantīti kāyena namassanti, vācāya namassanti, manasā namassanti, dhammānudhammapaṭipattiyā namassanti, sakkaronti garuṃ karonti. Sabbadhammānapāragunti sabbesaṃ khandhāyatanadhātudhammānaṃ abhiññāpāragū, pariññāpāragū, pahānapāragū, bhāvanāpāragū, sacchikiriyāpāragū, samāpattipāragūti chabbidhena pāragamanena pāragataṃ pārappattaṃ matthakappattaṃ. Devāpi taṃ namassantīti dukkhappattā subrahmadevaputtādayo sukhappattā ca sabbeva dasasahassacakkavāḷavāsino devāpi tumhe namassanti. Iti me arahato sutanti iti mayā catūhi kāraṇehi arahāti laddhavohārānaṃ tumhākaṃyeva santike sutanti dīpeti.

“礼拝す(Namassanti)”とは、身によって礼拝し、口によって礼拝し、意によって礼拝し、法に随順する修行(法随法行)によって礼拝し、恭敬し、尊重することを意味する。“一切の法の彼岸に至れる者(Sabbadhammānapāraguṃ)”とは、一切の五蘊・処・界の法について、等知(abhinñā)、遍知(pariññā)、断捨(pahāna)、修習(bhāvanā)、作証(sacchikiriyā)、等至(samāpatti)という六種の彼岸への到達によって、彼岸に行き、彼岸に達し、頂点に達した者のことである。“神々も彼を礼拝す(Devāpi taṃ namassanti)”とは、苦に直面したスブラフマ神子(Subrahma-devaputta)らや、楽を得ている一万の世界の住人であるすべての神々も、あなたを礼拝することを意味する。“かく阿羅漢より我聞けり(Iti me arahato sutaṃ)”とは、このように私は、四つの理由によって阿羅漢(Arahant)という呼称を得られた、まさにあなた方の御許で聞いたのである、ということを示している。

Sabbasaṃyojanātītanti [Pg.112] sabbāni dasavidhasaṃyojanāni atikkantaṃ. Vanā nibbanamāgatanti kilesavanato nibbanaṃ kilesavanarahitaṃ nibbānaṃ āgataṃ sampattaṃ. Kāmehi nekkhammaratanti duvidhehi kāmehi nikkhantattā pabbajjā aṭṭha samāpattiyo cattāro ca ariyamaggā kāmehi nekkhammaṃ nāma, tattha rataṃ abhirataṃ. Muttaṃ selāva kañcananti seladhātuto muttaṃ kañcanasadisaṃ.

“一切の結(結縛)を超えたる者(Sabbasaṃyojanātītaṃ)”とは、十種類の結のすべてを超克した者のことである。“林より涅槃に来たれる者(Vanā nibbanamāgataṃ)”とは、煩悩の林から、煩悩の林のない状態である涅槃(Nibbāna)に到達した者のことである。“諸々の欲からの出離を楽とし(Kāmehi nekkhammarataṃ)”とは、二種類の欲(物欲と煩悩欲)から脱した状態であるため、出家、八等至、および四つの聖道は“欲からの出離(nekkhamma)”と呼ばれ、それにおいて深く楽しみ、歓喜することを意味する。“石より出でた黄金のごとく解脱せる者(Muttaṃ selāva kañcanaṃ)”とは、石の地金から取り出された精錬された黄金のような者のことである。

Sabbe accarucīti sabbasatte atikkamitvā pavattaruci. Aṭṭhamakañhi atikkamitvā pavattarucitāya sotāpanno accaruci nāma, sotāpannaṃ atikkamitvā pavattarucitāya sakadāgāmī…pe… khīṇāsavaṃ atikkamitvā pavattarucitāya paccekasambuddho, paccekasambuddhaṃ atikkamitvā pavattarucitāya sammāsambuddho accaruci nāma. Himavāvaññe siluccayeti yathā himavā pabbatarājā aññe pabbate atirocati, evaṃ atirocatīti attho. Saccanāmoti tacchanāmo bhūtanāmo āguṃ akaraṇeneva nāgoti evaṃ avitathanāmo.

“すべてを超えて輝く(Sabbe accaruci)”とは、一切の生きとし生けるものを超えて、殊勝な光輝を放つことである。詳しく言えば、第八の人(預流向)を超えて殊勝に輝くゆえに、預流果(sotāpanno)は“殊勝な輝き(accaruci)”と呼ばれ、預流果を超えて輝くゆえに一来果(sakadāgāmī)が……(中略)……、漏尽者(阿羅漢)を超えて輝くゆえに独覚(paccekasambuddho)が、独覚を超えて輝くゆえに正等覚者(sammāsambuddho)が“殊勝な輝き”と呼ばれるのである。“山々の王である雪山のごとく(Himavāvaññe siluccaye)”とは、山々の王であるヒマラヤ山が他の山々を圧倒して輝くように、そのように圧倒して輝くという意味である。“真実の名を持つ者(Saccanāmo)”とは、真実の名、ありのままの名を持つ者のことである。悪(āguṃ)をなさないがゆえに“ナーガ(Nāga)”と呼ばれるように、このように偽りのない名を持つ者のことである。

Soraccanti sucisīlaṃ. Avihiṃsāti karuṇā ca karuṇāpubbabhāgo ca. Pādā nāgassa te duveti te buddhanāgassa duve purimapādā.

“柔和(Soracca)”とは、清浄な戒のことである。“不殺生(Avihiṃsā)”とは、慈悲(karuṇā)の禅定およびその準備段階の修法のことである。“ナーガの二つの前足(Pādā nāgassa te duve)”とは、仏という名の象王(buddhanāga)であるあなたの、これら(柔和と不殺生)が二つの前足であるという意味である。

Tapoti dhutasamādānaṃ. Brahmacariyanti ariyamaggasīlaṃ. Caraṇā nāgassa tyāpareti te buddhanāgassa apare dve pacchimapādā. Saddhāhatthoti saddhāmayāya soṇḍāya samannāgato. Upekkhāsetadantavāti chaḷaṅgupekkhāmayehi setadantehi samannāgato.

“苦行(Tapo)”とは、誓い保たれる頭陀行のことである。“梵行(Brahmacariya)”とは、聖道に伴う戒のことである。“他の二つの足(Caraṇā nāgassa tyāpare)”とは、仏という象王の他の二つの後ろ足のことである。“信仰を節とし(Saddhāhattho)”とは、信仰という名の鼻(soṇḍā)を備えていることである。“捨を白い牙として持つ(Upekhāsetadantavā)”とは、六恒住の捨(chaḷaṅgupekkhā)という白い牙を備えていることである。

Sati gīvāti yathā nāgassa aṅgapaccaṅgasmiṃ sirājālānaṃ gīvā patiṭṭhā, evaṃ buddhanāgassa soraccādīnaṃ dhammānaṃ sati. Tena vuttaṃ – ‘‘sati gīvā’’ti. Siro paññāti yathā hatthināgassa siro uttamaṅgo, evaṃ buddhanāgassa sabbaññutañāṇaṃ. Tena hi so sabbadhamme jānāti. Tena vuttaṃ – ‘‘siro paññā’’ti. Vīmaṃsā dhammacintanāti yathā hatthināgassa aggasoṇḍo vīmaṃsā nāma hoti. So tāya thaddhamudukaṃ khāditabbākhāditabbañca vīmaṃsati, tato pahātabbaṃ pajahati, ādātabbaṃ ādiyati, evameva buddhanāgassa dhammakoṭṭhāsaparicchedakañāṇasaṅkhātā dhammacintanā vīmaṃsā. Tena hi ñāṇena so bhabbābhabbe jānāti. Tena vuttaṃ – ‘‘vīmaṃsā dhammacintanā’’ti[Pg.113]. Dhammakucchisamātapoti dhammo vuccati catutthajjhānasamādhi, kucchiyeva samātapo kucchisamātapo. Samātapo nāma samātapanaṭṭhānaṃ. Dhammo kucchisamātapo assāti dhammakucchisamātapo. Catutthajjhānasamādhismiṃ ṭhitassa hi te te iddhividhādidhammā ijjhanti, tasmā so kucchisamātapoti vutto. Vivekoti kāyacittaupadhiviveko. Yathā nāgassa vāladhi makkhikā vāreti, evaṃ tathāgatassa viveko gahaṭṭhapabbajite vāreti. Tasmā so vāladhīti vutto.

“正念を首とし(Sati gīvā)”とは、象王の諸器官において首が支えであるように、仏という象王の柔和などの諸法において、正念(sati)が支えであることを意味する。ゆえに“正念が首である”と言われる。“智慧を頭とし(Siro paññā)”とは、象王の頭が最上の部位であるように、仏という象王の一切知智(sabbaññutañāṇa)が最上の部位であることを意味する。実に、その智慧によって彼は一切の法を知る。ゆえに“智慧が頭である”と言われる。“思惟と法への観照(Vīmaṃsā dhammacintanā)”とは、象王の鼻の先が“検分(vīmaṃsā)”と呼ばれるようなものである。象王はその鼻先で、硬いものか柔らかいものか、食べるべきものか食べざるべきものかを検分し、その後に捨てるべきものを捨て、取るべきものを取る。同様に、仏という象王の諸法の区分を限定する智と称される“法への思惟”が“検分”である。実に、その智によって彼は、修すべきものと修せざるべきものを知る。ゆえに“思惟と法への観照”と言われる。“法の腹と、正しき熱誠(Dhammakucchisamātapo)”における“法”とは第四禅の三昧を指し、“腹”そのものが正しき熱誠(精進)であるため“腹なる正しき熱誠”と言う。“正しき熱誠”とは、正しく熱を加え磨く場所という意味である。法がその腹の熱誠である者を“法の腹と正しき熱誠を持つ者”と言う。第四禅の三昧に留まる者には、種々の神変などの徳が成就する。それゆえ、その第四禅の三昧は“腹なる正しき熱誠”と言われる。“遠離(Viveko)”とは、身遠離・心遠離・依遠離のことである。象王の尾(vāladhi)が蝿を払いのけるように、如来の遠離は、在家の者や出家の者(の雑踏)を遠ざける。それゆえ、それは“尾”と言われる。

Jhāyīti duvidhena jhānena jhāyī. Assāsaratoti nāgassa hi assāsapassāsā viya buddhanāgassa phalasamāpatti, tattha rato, assāsapassāsehi viya tāya vinā na vattatīti attho. Sabbattha saṃvutoti sabbadvāresu saṃvuto. Anavajjānīti sammāājīvena uppannabhojanāni. Sāvajjānīti pañcavidhamicchājīvavasena uppannabhojanāni.

“禅定者(Jhāyī)”とは、二種類の禅(止禅と観禅)によって瞑想する者のことである。“安息を楽しみ(Assāsarato)”の箇所について詳しく述べる。象王に呼吸(出入息)があるように、仏という象王には果等至(phalasamāpatti)があり、それを楽しむのである。呼吸がなければ(生命が)存続しないように、その果等至がなければ存続しない、という意味である。“あらゆる場所で守護され(Sabbattha saṃvuto)”とは、すべての門(六根)において守護されていることである。“罪なきもの(Anavajjāni)”とは、正命(正しい生活)によって得られた食事のことである。“罪あるもの(Sāvajjāni)”とは、五種類の邪命によって得られた食事のことである。

Aṇuṃthūlanti khuddakañca mahantañca. Sabbaṃ chetvāna bandhananti sabbaṃ dasavidhampi saṃyojanaṃ chinditvāna. Nupalippati lokenāti lokena saddhiṃ taṇhāmānadiṭṭhilepehi na lippati. Mahāginīti mahāaggi. Viññūhi desitāti idha paṭisambhidāppatto kāḷudāyittherova viññū paṇḍito, tena desitāti attho. Viññassanti mahānāgā, nāgaṃ nāgena desitanti udāyittheranāgena desitaṃ buddhanāgaṃ itare khīṇāsavā nāgā vijānissanti.

“微細なものも粗大なものも(Aṇuṃthūlaṃ)”とは、小さいものも大きいものもという意味である。“すべての絆を断ち切り(Sabbaṃ chetvāna bandhanaṃ)”とは、十種類のすべての結(結縛)を断ち切ってという意味である。“世に汚されることなく(Nupalippati lokenā)”とは、世の人々とともに、渇愛・慢・見という汚れによって汚されることがないということである。“偉大なる火(Mahāginī)”とは、大きな火のことである。“賢者たちに説かれ(Viññūhi desitā)”とは、ここでは無礙解(paṭisambhidā)に達したカールダーイー長老こそが“賢者・智者”であり、彼によって説かれたという意味である。“大なる象(阿羅漢)たちは、象(仏)について、象(長老)によって説かれたことを理解するであろう(Viññassanti mahānāgā, nāgaṃ nāgena desitaṃ)”とは、ウダーイー長老という名の象によって説かれた仏という象のことを、他の漏尽者である象たちも理解するであろうということである。

Sarīraṃ vijahaṃ nāgo, parinibbissatīti bodhipallaṅke kilesaparinibbānena parinibbuto, yamakasālantare anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbāyissati. Evaṃ paṭisambhidāppatto udāyitthero soḷasahi gāthāhi catusaṭṭhiyā padehi dasabalassa vaṇṇaṃ kathento desanaṃ niṭṭhāpesi. Bhagavā anumodi. Desanāvasāne caturāsītipāṇasahassāni amatapānaṃ piviṃsūti.

“象王は身体を捨てて(Sarīraṃ vijahaṃ nāgo)、完全な静寂に入る(parinibbissatīti)”とは、菩提の座において煩悩の滅尽(煩悩涅槃)によって静まり、双樹の間において無余依の涅槃界によって完全な静寂(般涅槃)に入るということである。このように無礙解に達したウダーイー長老は、十六の偈(六十四の句)をもって十力尊(仏)の徳を語り、説法を終えた。世尊はこれを随喜された。説法の終わりに、八万四千の生きとし生けるものが不死の飲料(涅槃)を飲んだ(証得した)。以上が第一のスッタの終結である。

2. Migasālāsuttavaṇṇanā

2. ミガサーラー・スッタ(Migasālā-sutta)の注釈。

44. Dutiye kathaṃ kathaṃ nāmāti kena kena kāraṇena. Aññeyyoti ājānitabbo. Yatra hi nāmāti yasmiṃ nāma dhamme. Samasamagatikāti [Pg.114] samabhāveneva samagatikā. Bhavissantīti jātā. Sakadāgāmipatto tusitaṃ kāyaṃ upapannoti sakadāgāmipuggalo hutvā tusitabhavaneyeva nibbatto. Kathaṃ kathaṃ nāmāti kena kena nu kho kāraṇena, kiṃ nu kho jānitvā desito, udāhu ajānitvāti. Thero kāraṇaṃ ajānanto evaṃ kho panetaṃ bhagini bhagavatā byākatanti āha.

44. 第二(のスッタ)において、“いかなる理由によって(Kathaṃ kathaṃ nāmāti)”とは、どのような原因によって、という意味である。“知られるべき(Aññeyyo)”とは、理解されるべきということである。“実に(Yatra hi nāmāti)”とは、ある法において、という意味である。“等しき境遇となる(Samasamagatikā)”とは、等しい状態の行き先を持つということである。“なるであろう(Bhavissantīti)”とは、生じた、という意味である。“一来果を得て、兜率天に生まれた(Sakadāgāmipatto tusitaṃ kāyaṃ upapanno)”とは、一来果の聖者となって、兜率天にのみ生まれたということである。“いかなる理由によって(Kathaṃ kathaṃ nāmā)”とは、どのような原因によって、はたして知って説かれたのか、あるいは知らずに説かれたのか、という意味である。長老(アーナンダ)はその理由を知ることができず、“姉妹よ、そのように世尊によって記別されたのです”と言った。

Ammakā ammakapaññāti itthī hutvā itthisaññāya eva samannāgatā. Ke ca purisapuggalaparopariyañāṇeti ettha purisapuggalaparopariyañāṇaṃ vuccati purisapuggalānaṃ tikkhamuduvasena indriyaparopariyañāṇaṃ. Tasmā kā ca bālā migasālā, ke ca purisapuggalānaṃ indriyaparopariyañāṇe appaṭihatavisayā sammāsambuddhā, ubhayametaṃ dūre suvidūreti ayamettha saṅkhepo.

“阿媽、阿媽の想”とは、女となって、女としての想いのみを具足していることである。“いかなる人が、人々の(根機の)勝劣を知る智慧において”という箇所で、“人々の勝劣を知る智慧”とは、人々の信などの諸根の鋭利さと鈍弱さの別に従って、その勝劣を知る智慧のことである。ゆえに、愚かなるミガサーラー(という女の優婆夷)は何者か、また、人々の諸根の勝劣を知る智慧において礙げのない領域を持つ正自覚者は何者か。この両者は遠く、極めて遠く隔たっている。これがここでの要旨である。

Idāni migasālāya attano dūrabhāvaṃ dassento chayime, ānandātiādimāha. Sorato hotīti pāpato suṭṭhu orato virato hoti. Suratotipi pāṭho. Abhinandanti sabrahmacārī ekattavāsenāti tena saddhiṃ ekatovāsena sabrahmacārī abhinandanti tussanti. Ekantavāsenātipi pāṭho, satatavāsenāti attho. Savanenapi akataṃ hotīti sotabbayuttakaṃ asutaṃ hoti. Bāhusaccenapi akataṃ hotīti ettha bāhusaccaṃ vuccati vīriyaṃ, vīriyena kattabbayuttakaṃ akataṃ hotīti attho. Diṭṭhiyāpi appaṭividdhaṃ hotīti diṭṭhiyā paṭivijjhitabbaṃ appaṭividdhaṃ hoti. Sāmāyikampi vimuttiṃ na labhatīti kālānukālaṃ dhammassavanaṃ nissāya pītipāmojjaṃ na labhati. Hānagāmīyeva hotīti parihānimeva gacchati.

今、ミガサーラーに対して自身の(智慧の)遠く隔たっていることを示そうとして、“アーナンダよ、これら六人の(補特伽羅が)……”という等の言葉を説かれた。“柔和である(ソラト)”とは、悪から善く離れ、特別に離れていることである。“スラト”という読みもある。“梵行を共にする者たちが、共に住むことによって歓喜する”とは、その(悪から離れた)者と共に住むことによって、梵行を共にする者たちが歓喜し、満足することである。“エーカンタ・ヴァーセーナ”という読みもあり、それは“常に住むことによって”という意味である。“聞くことによっても、なされていない”とは、聞くべきことが聞かれていないということである。“多聞(バーフサッチャ)によっても、なされていない”という箇所での“多聞”とは精進(ヴィーリヤ)のことであり、精進によってなされるべきことがなされていないという意味である。“見(智慧)によっても、貫通されていない”とは、智慧によって貫通(証得)されるべき法が貫通されていないということである。“一時的な解脱さえ得られない”とは、時折、法を聞くことに依って得られる喜悦と歓喜を得られないということである。“衰退へと向かう者となる”とは、ただ退転へと至るということである。

Pamāṇikāti puggalesu pamāṇaggāhakā. Paminantīti pametuṃ tuletuṃ ārabhanti. Eko hīnoti eko guṇehi hīno. Eko paṇītoti eko guṇehi paṇīto. Taṃ hīti taṃ pamāṇakaraṇaṃ.

“量る者(パマーニカー)”とは、人々において(勝劣の)尺度を執る者たちのことである。“量る(パミナンティ)”とは、比較し衡量し始めることである。“一人は劣り”とは、一人の人が徳(グナ)において劣っていること。“一人は勝れ”とは、一人の人が徳において勝れていること。“実にそれは”とは、そのように尺度を設けることである。

Abhikkantataroti sundarataro. Paṇītataroti uttamataro. Dhammasoto nibbahatīti sūraṃ hutvā pavattamānavipassanāñāṇaṃ nibbahati, ariyabhūmiṃ [Pg.115] sampāpeti. Tadantaraṃ ko jāneyyāti taṃ antaraṃ taṃ kāraṇaṃ aññatra tathāgatena ko jāneyyāti attho.

“より秀でている(アビッカンタタロー)”とは、より優れているということ。“より勝れている(パニータタロー)”とは、より卓越しているということ。“法の流れが運び去る”とは、勇猛となって生じているヴィパッサナーの智慧が(煩悩を)運び去り、このように聖者の境地(道果)へと到達させることである。“その内情を誰が知ろうか”とは、その理由、その原因を、如来を除いて誰が知ることができようか、という意味である。

Kodhamānoti kodho ca māno ca. Lobhadhammāti lobhoyeva. Vacīsaṅkhārāti ālāpasallāpavasena vacanāneva. Yo vā panassa mādisoti yo vā pana aññopi mayā sadiso sammāsambuddhoyeva assa, so puggalesu pamāṇaṃ gaṇheyyāti attho. Khaññatīti guṇakhaṇanaṃ pāpuṇāti. Ime kho, ānanda, cha puggalāti dve soratā, dve adhigatakodhamānalobhadhammā, dve adhigatakodhamānavacīsaṅkhārāti ime cha puggalā. Gatinti ñāṇagatiṃ. Ekaṅgahīnāti ekekena guṇaṅgena hīnā. Pūraṇo sīlena visesī ahosi, isidatto paññāya. Pūraṇassa sīlaṃ isidattassa paññāṭhāne ṭhitaṃ, isidattassa paññā pūraṇassa sīlaṭṭhāne ṭhitāti.

“怒りと高慢”とは、怒りと高慢のこと。“貪欲の法”とは、貪欲そのもののこと。“口の行(ワチーサンカーラ)”とは、対話や談話による言葉そのもののこと。“あるいは、私のような者”とは、あるいは私に等しい他の正自覚者のみが、人々において尺度を執ることができるであろう、という意味である。“害される(カニャティ)”とは、徳を掘り崩すことに至るということ。“アーナンダよ、これら六人の人”とは、二人の柔和な者、二人の怒りと高慢と貪欲の法が去っていない者、二人の怒りと高慢と口の行が去っていない者、というこれら六人の人のことである。“行く末(ガティン)”とは、智慧の赴くところ。“一つの要素を欠く”とは、それぞれ一つの徳という要素において欠けていること。プラーナは戒(シーラ)において秀でており、イシダッタは智慧(パンニャー)において秀でていた。プラーナの(智慧は)イシダッタの智慧の場所に留まり、イシダッタの智慧はプラーナの戒の場所に留まっていた(互いに一長一短があった)。

3. Iṇasuttavaṇṇanā

3. 債務経(イナ・スッタ)の解説。

45. Tatiye dāliddiyanti daliddabhāvo. Kāmabhoginoti kāme bhuñjanakasattassa. Assakoti attano santakena rahito. Anāḷhikoti na aḍḍho. Iṇaṃ ādiyatīti jīvituṃ asakkonto iṇaṃ ādiyati. Vaḍḍhiṃ paṭissuṇātīti dātuṃ asakkonto vaḍḍhiṃ dassāmīti paṭijānāti. Anucarantipi nanti parisamajjhagaṇamajjhādīsu ātapaṭhapanapaṃsuokiraṇādīhi vippakāraṃ pāpento pacchato pacchato anubandhanti. Saddhā natthīti okappanakasaddhāmattakampi natthi. Hirī natthīti hirīyanākāramattakampi natthi. Ottappaṃ natthīti bhāyanākāramattakampi natthi. Vīriyaṃ natthīti kāyikavīriyamattakampi natthi. Paññā natthīti kammassakatapaññāmattakampi natthi. Iṇādānasmiṃ vadāmīti iṇaggahaṇaṃ vadāmi. Mā maṃ jaññūti mā maṃ jānātu.

45. 三番目の経において、“貧困(ダーリッディヤ)”とは貧しい状態のこと。“欲を享受する者”とは、欲(欲の対象)を享受する生き物のこと。“無一物(アッサコー)”とは、自身の所有物を持たないこと。“富まない(アナーリコー)”とは、裕福でないこと。“借金をする”とは、生活することができずに他人の債務を引き受けること。“利子を約束する”とは、返済することができずに“利子を払いましょう”と約束すること。“彼を追い回す”とは、集会の中などで、炎天下に置いたり土を振りかけたりするなどの屈辱を与えながら、後を追跡することである。“信仰(サッダー)がない”とは、三宝の徳に深く沈潜して信じる心さえもないこと。“羞恥(ヒリー)がない”とは、悪を恥じる様子さえもないこと。“畏怖(オッタッパ)がない”とは、悪を恐れる様子さえもないこと。“精進(ヴィーリヤ)がない”とは、身体的な精進さえもないこと。“智慧(パンニャー)がない”とは、業が自分の持ち物であると知る智慧(業自性正見)さえもないこと。“借金することと言う”とは、債務を引き受けることと言う。“私を知られないように”とは、私のことを知られないように、ということ。

Dāliddiyaṃ dukkhanti dhanadaliddabhāvo dukkhaṃ. Kāmalābhābhijappinanti kāmalābhaṃ patthentānaṃ. Pāpakammavinibbayoti pāpakammavaḍḍhako. Saṃsappatīti paripphandati. Jānanti jānanto. Yassa vippaṭisārajāti ye assa [Pg.116] vippaṭisārato jātā. Yonimaññataranti ekaṃ tiracchānayoniṃ. Dadaṃ cittaṃ pasādayanti cittaṃ pasādento dadamāno.

“貧困は苦しみである”とは、富の貧しさという状態が苦しみであること。“欲の利得を熱望する者”とは、欲の利得を求めている者たちのこと。“悪業の蓄積(ヴィニッバヨ)”とは、悪業を増大させるもののこと。“あがく(サンサッパティ)”とは、身震いし動揺すること。“知っている(ジャーナん)”とは、知りつつということ。“彼に後悔から生じた(苦悩)”とは、彼に後悔によって生じた諸々の苦しみのこと。“いずれかの胎(ヨーニ)”とは、一つの動物の胎(畜生趣)のこと。“施しつつ、心を浄める”とは、心を清浄にしながら施しを与える者のこと。

Kaṭaggāhoti jayaggāho, anaparādhaggāho hoti. Gharamesinoti gharāvāsaṃ pariyesantassa vasamānassa vā. Cāgo puññaṃ pavaḍḍhatīti cāgoti saṅkhaṃ gataṃ puññaṃ vaḍḍhati. Cāgā puññanti vā pāṭho. Patiṭṭhitāti patiṭṭhitasaddhā nāma sotāpannassa saddhā. Hirimanoti hirisampayuttacitto. Nirāmisaṃ sukhanti tīṇi jhānāni nissāya uppajjanakasukhaṃ. Upekkhanti catutthajjhānupekkhaṃ. Āraddhavīriyoti paripuṇṇapaggahitavīriyo. Jhānāni upasampajjāti cattāri jhānāni patvā. Ekodi nipako satoti ekaggacitto kammassakatañāṇasatīhi ca samannāgato.

“勝利を掴む(カタッガーホー)”とは、勝利を執ることであり、罪のない状態となることである。“家を求める者”とは、家庭生活を求める者、あるいは家庭に住む者のこと。“施しによって功徳が増大する”とは、施し(チャーガ)と数えられる功徳が増大することである。“チャーガー・プンニャン”という読みもある。“確立された”とは、確立された信仰(サッダー)とは預流者の信仰のことである。“羞恥心ある者”とは、羞恥(ヒリー)を具足した心を持つ者のこと。“世俗を離れた(無染の)喜び”とは、三つの禅定(初・二・三禅)に依って生じる楽のこと。“不苦不楽(ウペッカー)”とは、第四禅の捨(ウペッカー)のこと。“精進を開始した者”とは、円満で高揚した精進を持つ者のこと。“禅定を具足し”とは、四つの禅定に到達してということ。“専念し、賢明で、正念ある者”とは、心が統一(定)され、業自性正見の智慧と正念を具足していることである。

Evaṃ ñatvā yathābhūtanti evaṃ ettakaṃ kāraṇaṃ yathāsabhāvaṃ jānitvā. Sabbasaṃyojanakkhayeti nibbāne. Sabbasoti sabbākārena. Anupādāyāti aggahetvā. Sammā cittaṃ vimuccatīti idaṃ vuttaṃ hoti – sabbasaṃyojanakkhayasaṅkhāte nibbāne sabbaso anupādiyitvā sammā hetunā nayena maggacittaṃ vimuccati. ‘‘Etaṃ ñatvā yathābhūtaṃ, sabbasaṃyojanakkhaya’’ntipi pāḷiyaṃ likhitaṃ, tassa etaṃ sabbasaṃyojanakkhayasaṅkhātaṃ nibbānaṃ yathābhūtaṃ ñatvāti attho. Purimapacchimehi pana saddhiṃ na ghaṭīyati.

“このようにありのままに知って”とは、このようにこれほどの理由を、自性(ありのまま)に従って知って、ということ。“一切の結の滅尽において”とは、涅槃において。“あらゆる面で(サッバソー)”とは、一切の態様において。“執着することなく(アヌパーダーヤ)”とは、貪欲や見によっていかなる対象も執らえずに、ということ。“心は正しく解脱する”とは、こういう意味である。すなわち、一切の結(結縛)の滅尽と呼ばれる涅槃において、あらゆる面で(執着の対象を)執らえずに、正しい原因(道)の方法によって、道心(マッガチッタ)が煩悩から解脱するということである。パーリ語の本文には“これをありのままに、一切の結の滅尽と知って”とも記されており、その意味は、一切の結の滅尽と呼ばれるその涅槃をありのままに知って、ということである。しかし、それは前後の文脈とは一致しない。

Tassa sammā vimuttassāti tassa sammā vimuttassa khīṇāsavassa. Ñāṇaṃ hotīti paccavekkhaṇañāṇaṃ hoti. Tādinoti taṃsaṇṭhitassa. Akuppāti akuppārammaṇattā kuppakāraṇānaṃ kilesānañca abhāvena akuppā. Vimuttīti maggavimuttipi phalavimuttipi. Bhavasaṃyojanakkhayeti bhavasaṃyojanakkhayasaṅkhāte nibbāne bhavasaṃyojanānañca khayante uppannā. Etaṃ kho paramaṃ ñāṇanti etaṃ maggaphalañāṇaṃ paramañāṇaṃ nāma. Sukhamanuttaranti etadeva maggaphalasukhaṃ anuttaraṃ sukhaṃ nāma. Āṇaṇyamuttamanti sabbesaṃ aṇaṇānaṃ khīṇāsavo uttamaaṇaṇo, tasmā arahattaphalaṃ āṇaṇyamuttamanti arahattaphalena desanāya kūṭaṃ gaṇhi. Imasmiñca sutte vaṭṭameva kathetvā gāthāsu vaṭṭavivaṭṭaṃ kathitanti.

“正しく解脱した者”とは、煩悩を滅し、正しく解脱した阿羅漢のことである。“智がある”とは、省察の智(パッチャヴェッカナ・ニャーナ)が生じることである。“如なる者(ターディ)”とは、その揺るぎない境地に安住している者のことである。“不動(アクッパ)”とは、不変の涅槃を対象とすること、あるいは、変動を引き起こす煩悩がないことによって不動であることを指す。“解脱”とは、道の解脱および果の解脱である。“存在の結縛の滅尽において”とは、十の結縛が滅尽した涅槃において、あるいはそれらが滅尽する瞬間の道・果において生じたものである。“これこそが至上の智である”とは、この道・果の智が最高の智であることを意味する。“無上の幸福”とは、この道・果の幸福こそが、比類なき幸福であることを指す。“至上の無債”とは、あらゆる負債なき者たちの中で、漏尽者(阿羅漢)が至上の無債者(煩悩という負債がない者)であることから、阿羅漢果こそが最高の無債であることを指し、阿羅漢果をもって説法の頂点としている。この経では、輪廻(ヴァッタ)のみが説かれ、詩句(ガーター)において輪廻とその離脱(ヴァッタ・ヴィヴァッタ)が説かれている。

4. Mahācundasuttavaṇṇanā

4. 大チュンダ経の注釈

46. Catutthe [Pg.117] cetīsūti cetiraṭṭhe. Sayaṃjātiyanti evaṃnāmake nigame. Mahācundoti dhammasenāpatissa kaniṭṭhabhātiko. Dhamme yogo anuyogo etesanti dhammayogā. Dhammakathikānaṃ etaṃ nāmaṃ. Jhāyantīti jhāyī. Apasādentīti ghaṭṭenti hiṃsanti. Jhāyantīti cintenti. Pajjhāyantītiādīni upasaggavasena vaḍḍhitāni. Kimime jhāyantīti kiṃ nāma ime jhāyanti. Kintime jhāyantīti kimatthaṃ ime jhāyanti. Kathaṃ ime jhāyantīti kena kāraṇena ime jhāyanti. Amataṃ dhātuṃ kāyena phusitvā viharantīti maraṇavirahitaṃ nibbānadhātuṃ sandhāya kammaṭṭhānaṃ gahetvā viharantā anukkamena taṃ nāmakāyena phusitvā viharanti. Gambhīraṃ atthapadanti guḷhaṃ paṭicchannaṃ khandhadhātuāyatanādiatthaṃ. Paññāya ativijjha passantīti sahavipassanāya maggapaññāya paṭivijjhitvā passanti. Imasmiṃ panatthe sammasanapaṭivedhapaññāpi uggahaparipucchāpaññāpi vaṭṭatiyevāti.

46. 第四の経において、“チェーティ国で”とはチェーティ国においてのことである。“サヤンジャーティで”とは、そのような名前の町(ニガマ)においてである。“大チュンダ”とは、法将軍サーリプッタ長老の末の弟である。“法に専念する者(ダンマヨーガ)”とは、教理(パリヤッティ)を繰り返し修習する者のことであり、これは説法師たちの呼び名である。“禅定する者”とは禅定者(ジャーイー)のことである。“非難する”とは、軽蔑し害することである。“禅定する”とは思惟することである。“熟考する”などの語は、接頭辞の作用によって意味が強調されている。“彼らは何を禅定しているのか”とは、どのような法を瞑想しているのかということである。“彼らは何のために禅定しているのか”とは、どのような目的のために瞑想しているのかということである。“彼らはどのように禅定しているのか”とは、どのような理由によって瞑想しているのかということである。“不死の境地を身をもって体得して住む”とは、不生不滅の涅槃の境地を指し、業処(カンマッターナ)を修めて住む比丘たちが、段階的にその不死の涅槃を名身(精神体)によって体得して住むことをいう。“深遠な義句”とは、隠され覆われた蘊・処・界などの意義のことである。“智慧によって貫き、見る”とは、ヴィパッサナーを伴う道智によって、洞察して見ることである。この箇所における“智慧”には、思惟・通達の智慧、および学習・質問の智慧の両方が含まれる。

5-6. Sandiṭṭhikasuttadvayavaṇṇanā

5-6. 二つの現世的な経(サンディッティカ・スッタ)の注釈

47-48. Pañcame santaṃ vā ajjhattanti niyakajjhatte vijjamānaṃ. Lobhotiādīhi tīṇi akusalamūlāni dassitāni. Lobhadhammātiādīhi taṃsampayuttakā dhammā. Chaṭṭhe kāyasandosanti kāyadvārassa dussanākāraṃ. Sesadvayepi eseva nayo. Imesu dvīsu suttesu paccavekkhaṇāva kathitā.

47-48. 第五の経において、“内側に存在する”とは、自己の相続のうちに現に存在することである。“貪欲”などの語によって三つの不善根が示されている。“貪欲の法”などの語によって、それらの貪欲などと相応する諸法が示されている。第六の経において、“身の汚れ”とは、身門(身体の行為)を汚すありさまのことである。残りの二つについても同様である。これら二つの経では、省察(パッチャヴェッカナ)のみが説かれている。

7. Khemasuttavaṇṇanā

7. ケーマ経の注釈

49. Sattame vusitavāti vutthabrahmacariyavāso. Katakaraṇīyoti catūhi maggehi kattabbaṃ katvā ṭhito. Ohitabhāroti khandhabhāraṃ kilesabhāraṃ abhisaṅkhārabhārañca otāretvā ṭhito. Anuppattasadatthoti sadattho vuccati arahattaṃ, taṃ pattoti attho. Parikkhīṇabhavasaṃyojanoti khīṇabhavabandhano. Sammadaññā vimuttoti sammā hetunā kāraṇena jānitvā vimutto. Tassa na evaṃ hoti atthi me seyyoti vātiādīhi seyyassa seyyohamasmīti mānādayo tayo mānā paṭikkhittā. Na hi khīṇāsavassa ‘‘atthi mayhaṃ seyyo, atthi sadiso, atthi hīno’’ti māno hoti. Natthi me seyyotiādīhipi teyeva [Pg.118] paṭikkhittā. Na hi khīṇāsavassa ‘‘ahameva seyyo, ahaṃ sadiso, ahaṃ hīno, aññe seyyādayo natthī’’ti evaṃ māno hoti.

49. 第七の経において、“成し遂げた者”とは、聖なる道である梵行(ブラフマチャリヤ)を修め終えた者のことである。“なすべきことをなした者”とは、四つの道(マッガ)によってなされるべきことを成し遂げて安住している者のことである。“重荷を下ろした者”とは、蘊の重荷、煩悩の重荷、行(サンカーラ)の重荷を下ろして安住している者のことである。“自らの目的を達成した者”において、“自らの目的(サダッタ)”とは阿羅漢果といわれ、それに到達したという意味である。“存在の結縛を滅尽した者”とは、輪廻の束縛を滅ぼした者のことである。“正しい知恵によって解脱した者”とは、正しい原因・理由によって知るべきことを知り、煩悩から解脱した者のことである。“彼には‘私は勝れている’という思いはない”などの記述によって、“私は勝れている”という慢心などの三つの慢(マナ)が退けられている。実に、漏尽者には“私は勝れている”“私は等しい”“私は劣っている”という慢心が生じることはない。“私には勝るものはない”などの記述によっても、これら三種の慢が退けられている。漏尽者には“私こそが勝れている、等しい、劣っている、他に勝る者などはいない”というような慢心は生じないのである。

Acirapakkantesūti arahattaṃ byākaritvā aciraṃyeva pakkantesu. Aññaṃ byākarontīti arahattaṃ kathenti. Hasamānakā maññe aññaṃ byākarontīti hasamānā viya kathenti. Vighātaṃ āpajjantīti dukkhaṃ āpajjanti.

“去って間もなく”とは、阿羅漢果を宣言して去ってから、わずかな時間のことである。“別のことを宣言する”とは、阿羅漢果を語ることである。“微笑むように別のことを宣言する”とは、笑みを浮かべるかのように語ることである。“困難に陥る”とは、苦しみに至ることである。

Na ussesu na omesu, samatte nopanīyareti ettha ussāti ussitatā seyyapuggalā. Omāti hīnā. Samattoti sadiso. Iti imesu tīsupi seyyahīnasadisesu khīṇāsavā mānena na upanīyare, na upanenti, na upagacchantīti attho. Khīṇā jātīti khīṇā tesaṃ jāti. Vusitaṃ brahmacariyanti vutthaṃ maggabrahmacariyaṃ. Caranti saṃyojanavippamuttāti sabbasaṃyojanehi vimuttā hutvā caranti. Suttepi gāthāyampi khīṇāsavo kathito.

“勝れる者たちの中にも、劣れる者たちの中にも、等しき者として数えられることはない”という記述において、“勝れる者(ウッサ)”とは勝れた人々のことである。“劣れる者(オーマ)”とは劣った人々のことである。“等しき者”とは同等の人々のことである。このように、これら三種の人々(勝者・劣者・等者)に対して、漏尽者は慢心をもって“自分を運ぶ(比較する)”ことをせず、そのような思いに近づくこともないという意味である。“生は尽きた”とは、彼らの再生が尽きたことである。“梵行は完成した”とは、道の梵行を修め終えたことである。“結縛から解き放たれて歩む”とは、すべての結縛から自由になって歩むことをいう。経においても詩句においても、漏尽者についてのみ説かれている。

8. Indriyasaṃvarasuttavaṇṇanā

8. 根の護り経の注釈

50. Aṭṭhame hatūpanisaṃ hotīti hatūpanissayaṃ hoti. Sīlavipannassāti vipannasīlassa. Yathābhūtañāṇadassananti taruṇavipassanāñāṇaṃ. Nibbidāvirāgoti ettha nibbidā balavavipassanā, virāgo ariyamaggo. Vimuttiñāṇadassananti ettha vimuttīti arahattaphalaṃ, ñāṇadassananti paccavekkhaṇañāṇaṃ. Upanissayasampannaṃ hotīti sampannaupanissayaṃ hoti. Imasmiṃ sutte sīlānurakkhaṇaindriyasaṃvaro kathito.

50. 第八の経において、“強固な条件を損なう”とは、強力な拠り所を失うことである。“戒を損なった者”とは、戒律が崩れた人のことである。“如実知見”とは、初期のヴィパッサナー智のことである。“厭離と離貪”という記述において、“厭離(ニッビダー)”とは強力なヴィパッサナーのこと、“離貪(ヴィラーガ)”とは聖なる道のことである。“解脱知見”という記述において、“解脱”とは阿羅漢果のこと、“知見”とは省察の智のことである。“強固な条件を備える”とは、十全な拠り所を持つことである。この経では、四種清浄戒を護るための原因となる、眼などの感官(根)を制止する“根の護り(インドリヤ・サンヴァラ)”が説かれている。

9. Ānandasuttavaṇṇanā

9. アーナンダ経の注釈

51. Navame kittāvatāti kittakena. Assutañcevāti aññasmiṃ kāle assutapubbaṃ. Na sammosaṃ gacchantīti vināsaṃ na gacchanti. Cetaso samphuṭṭhapubbāti cittena phusitapubbā. Samudācarantīti manodvāre caranti. Aviññātañca vijānātīti aññasmiṃ kāle aviññātakāraṇaṃ jānāti. Pariyāpuṇātīti vaḷañjeti katheti. Desetīti pakāseti. Paraṃ vācetīti paraṃ uggaṇhāpeti.

51. 第九の経において、“どの程度まで”とは、どれほどの理由によってということである。“未だ聞かざることを”とは、かつて一度も聞いたことのないことをいう。“忘失しない”とは、滅失に至らないことである。“心に触れたことのある”とは、心によってかつて体得したことのあるもののことである。“現れる”とは、意門において生じることである。“未知のことを知る”とは、かつて知らなかった道理を知ることである。“習得する”とは、修習し、語ることである。“説示する”とは、明らかにすることである。“他者に教える”とは、他者に学ばせることである。

Āgatāgamāti [Pg.119] dīghādīsu yo koci āgamo āgato etesanti āgatāgamā. Dhammadharāti suttantapiṭakadharā. Vinayadharāti vinayapiṭakadharā. Mātikādharāti dvepātimokkhadharā. Paripucchatīti anusandhipubbāparaṃ pucchati. Paripañhatīti idañcidañca pucchissāmīti paritulati paricchindati. Idaṃ, bhante, kathanti, bhante, idaṃ anusandhipubbāparaṃ kathaṃ hotīti pucchati. Imassa kvatthoti imassa bhāsitassa ko atthoti pucchati. Avivaṭanti avivaritaṃ. Vivarantīti pākaṭaṃ karonti. Kaṅkhāṭhāniyesūti kaṅkhāya kāraṇabhūtesu. Tattha yasmiṃ dhamme kaṅkhā uppajjati, sveva kaṅkhāṭhāniyo nāmāti veditabbo.

“伝承(アーガマ)を継承した者”とは、ディーガ・ニカーヤなどの経典のうち、何らかの伝承が口伝として伝わっている者たちのことである。“持法者(ダンマダラ)”とは、スッタ・ピタカを保持する者である。“持律者(ヴィナヤダラ)”とは、ヴィナヤ・ピタカを保持する者である。“論母保持者(マーティカダラ)”とは、二種の波羅提木叉(パーティモッカ)を保持する者である。“質問する”とは、文脈の前後のつながり(アヌサンディ)について問うことである。“さらに質問する”とは、“これこれの意味を問おう”と考究し、思索することである。“尊師よ、これはどのようになりますか”とは、“尊師よ、この文脈の前後はどのようにつながるのですか”と問うことである。“これの、どのような意味ですか”とは、説かれたこの経文の意味は何かと問うことである。“開かれていない”とは、智慧によってまだ解明されていないことである。“開く”とは、明らかにすることである。“疑念を抱くべき箇所において”とは、疑念が生じる原因となる事柄においてである。そこにおいて、ある法に対して疑念が生じるならば、その法こそが“疑念の箇所”と呼ばれるのである。

10. Khattiyasuttavaṇṇanā

10. 刹帝利経の注釈

52. Dasame bhogādhippāyāti bhogasaṃharaṇatthaṃ ṭhapitādhippāyā pavattaajjhāsayā. Paññūpavicārāti paññavanto bhaveyyāmāti evaṃ paññatthāya pavattūpavicārā. Ayameva nesaṃ vicāro citte upavicarati. Balādhiṭṭhānāti balakāyādhiṭṭhānā. Balakāyañhi laddhā te laddhapatiṭṭhā nāma honti. Pathavibhinivesāti pathavisāmino bhavissāmāti evaṃ pathaviatthāya katacittābhinivesā. Issariyapariyosānāti rajjābhisekapariyosānā. Abhisekañhi patvā te pariyosānappattā nāma honti. Iminā nayena sabbattha attho veditabbo.

52. 第十の経において。bhogādhippāyā(財を志向する)とは、財を集めるという目的のために立てられた志、生じた意図のことである。paññūpavicārā(智慧を巡らせる)とは、‘智慧ある者になろう’とこのように智慧のために生じた考察のことである。これこそが彼らの心において付き従う考察である。balādhiṭṭhānā(武力に立脚する)とは、軍隊に立脚することである。実際、軍隊を得て初めて、彼らは拠り所を得た者と呼ばれるのである。pathavibhinivesā(大地に執着する)とは、‘大地の主になろう’とこのように大地の(領有の)ために心の執着をなすことである。issariyapariyosānā(支配を究極とする)とは、王としての灌頂を究極とすることである。実際、灌頂を受けて初めて、彼らは究極に達した者と呼ばれるのである。この方法によって、すべての箇所で意味を知るべきである。

Sesapadesu panettha ayamadhippāyo – brāhmaṇā tāva mante labhitvā laddhapatiṭṭhā nāma honti, gahapatikā yaṃkiñci sippaṃ, itthī kuladāyajjasāmikaṃ puttaṃ, corā yaṃkiñci āvudhasatthaṃ, samaṇā sīlaparipuṇṇā laddhapatiṭṭhā nāma honti. Tasmā mantādhiṭṭhānātiādīni vuttāni.

さらに、残りの語句においてはこの意図がある。まず、婆羅門(バラモン)たちはマントラ(聖典)を得て拠り所を得た者と呼ばれる。長者(家主)たちは何らかの技術、女性は家系の相続者である息子、盗賊は何らかの武器、沙門たちは戒が円満であることによって拠り所を得た者と呼ばれる。それゆえ、‘マントラに立脚する’等と世尊によって説かれたのである。

Brāhmaṇānañca ‘‘yaññaṃ yajissāmā’’ti cittaṃ abhinivisati, brahmaloke patte pariyosānappattā nāma honti. Tasmā te yaññābhinivesā brahmalokapariyosānāti vuttā. Kammantakaraṇatthāya mano etesaṃ abhinivisatīti kammantābhinivesā. Kamme niṭṭhite pariyosānappattā nāma hontīti niṭṭhitakammantapariyosānā.

また、婆羅門たちについては、‘祭祀を執り行おう’と心が執着し、梵天の世界に到達した時に究極に達した者と呼ばれる。それゆえ、彼らは‘祭祀に執着し、梵天の世界を究極とする’と説かれる。家主たちは、仕事を行うという目的のために心が執着するため、‘仕事に執着する者’である。仕事が完了した時に究極に達した者と呼ばれるため、‘完了した仕事を究極とする者’である。

Purisādhippāyāti purisesu pavattaajjhāsayā. Alaṅkāratthāya mano upavicarati etissāti alaṅkārūpavicārā. Asapattī hutvā ekikāva [Pg.120] ghare vaseyyanti evamassā cittaṃ abhinivisatīti asapattībhinivesā. Gharāvāsissariye laddhe pariyosānappattā nāma hontīti issariyapariyosānā.

purisādhippāyā(男を志向する)とは、男たちに対して生じる意図のことである。装飾という目的のために心が巡るため、彼女たちは‘装飾を巡らせる者’である。‘競う女がいなくなり、家の中で一人だけで住みたい’とこのように彼女の心が執着するため、‘競う女がない状態に執着する者’である。家庭生活の支配権を得た時に究極に達した者と呼ばれるため、‘支配を究極とする者’である。

Parabhaṇḍassa ādāne adhippāyo etesanti ādānādhippāyā. Gahane nilīyanaṭṭhāne etesaṃ mano upavicaratīti gahanūpavicārā. Andhakāratthāya etesaṃ cittaṃ abhinivisatīti andhakārābhinivesā. Adassanappattā pariyosānappattā hontīti adassanapariyosānā.

他人の財物を奪うことに志向があるため、彼ら(盗賊)は‘奪うことを志向する者’である。茂みという隠れ場所に彼らの心が巡るため、‘茂みを巡る者’である。暗闇という目的のために彼らの心が執着するため、‘暗闇に執着する者’である。人に見られない状態に達した時に究極に達した者となるため、‘見られないことを究極とする者’である。

Adhivāsanakkhantiyañca sucibhāvasīle ca adhippāyo etesanti khantisoraccādhippāyā. Akiñcanabhāve niggahaṇabhāve cittaṃ etesaṃ abhinivisatīti ākiñcaññābhinivesā. Nibbānappattā pariyosānappattā hontīti nibbānapariyosānā.

忍辱(耐え忍ぶこと)と、清浄な状態である戒に志向があるため、彼ら(沙門)は‘忍辱と和らぎを志向する者’である。何も所有しない状態、あるいは(煩悩を)抑え込む状態に彼らの心が執着するため、‘無所有に執着する者’である。涅槃に到達した時に究極に達した者となるため、‘涅槃を究極とする者’である。

11. Appamādasuttavaṇṇanā

11. 不放逸経の注釈

53. Ekādasame samadhiggayhāti suṭṭhu gaṇhitvā. Jaṅgalānaṃ pāṇānanti pathavītalacārīnaṃ sapādakapāṇānaṃ. Padajātānīti padāni. Samodhānaṃ gacchantīti odhānaṃ upanikkhepaṃ gacchanti. Aggamakkhāyatīti seṭṭhaṃ akkhāyati. Pabbajalāyakoti pabbajatiṇacchedako. Odhunātīti heṭṭhā mukhaṃ dhunāti. Nidhunātīti ubhohi passehi dhunāti. Nicchādetīti bāhāya vā paharati, rukkhe vā paharati. Ambapiṇḍiyāti ambaphalapiṇḍiyā. Vaṇṭūpanibandhanānīti vaṇṭe upanibandhanāni, vaṇṭe vā patiṭṭhitāni. Tadanvayāni bhavantīti vaṇṭānuvattakāni bhavanti, ambapiṇḍidaṇḍakānuvattakāni bhavantītipi attho. Khuddarājānoti khuddakarājāno, pakatirājāno vā.

53. 第十一の経において。samadhiggayha(しっかりと把握して)とは、よく掴んでということ。jaṅgalānaṃ pāṇānaṃ(地上の生き物たちの)とは、地表を歩く足のある生き物たちのこと。padajātāni(足跡)とは、足跡のこと。samodhānaṃ gacchantīti(一つに集まる)とは、ひとまとめにされること、あるいは収められること。aggamakkhāyati(最高であると言われる)とは、勝れていると言われること。pabbajalāyako(パッバジャ草を刈る者)とは、パッバジャ草を切り取る者のこと。odhunāti(振り落とす)とは、下向きにして振ること。nidhunāti(振り払う)とは、両側で振ること。nicchādeti(打ち付ける)とは、腕に打ち付けるか、あるいは木に打ち付けること。ambapiṇ...] (truncated for brevity, ensure all objects are returned)id": 659, "translation": "第十一の経において。samadhiggayha(しっかりと把握して)とは、よく掴んでということ。jaṅgalānaṃ pāṇānaṃ(地上の生き物たちの)とは、地表を歩く足のある生き物たちのこと。padajātāni(足跡)とは、足跡のこと。samodhānaṃ gacchantīti(一つに集まる)とは、ひとまとめにされること、あるいは収められること。aggamakkhāyati(最高であると言われる)とは、勝れていると言われること。pabbajalāyako(パッバジャ草を刈る者)とは、パッバジャ草を切り取る者のこと。odhunāti(振り落とす)とは、下向きにして振ること。nidhunāti(振り払う)とは、両側で振ること。nicchādeti(打ち付ける)とは、腕に打ち付けるか、あるいは木に打ち付けること。ambapiṇḍiyā(マンゴーの房)とは、マンゴーの果実の房のこと。vaṇṭūpanibandhanānīti(茎に繋がれたもの)とは、茎に結びついているもの、あるいは茎に固定されているもの。tadanvayāni bhavantīti(それに従うものとなる)とは、茎に従うものとなる、あるいはマンゴーの房の柄に従うものとなる、という意味としても理解されるべきである。khuddarājāno(小王たち)とは、小さな王たち、あるいは通常の王たちのことである。

12. Dhammikasuttavaṇṇanā

12. ダンミカ経の注釈

54. Dvādasame sabbasoti sabbesu. Sattasu vihāresūti sattasu pariveṇesu. Paribhāsatīti paribhavati bhayaṃ upadaṃseti. Vihiṃsatīti viheṭheti. Vitudatīti vijjhati. Roseti vācāyāti vācāya ghaṭṭeti. Pakkamantīti disā pakkamanti. Na saṇṭhahantīti nappatiṭṭhahanti. Riñcantīti [Pg.121] chaḍḍenti vissajjenti. Pabbājeyyāmāti nīhareyyāma. Handāti vavassaggatthe nipāto. Alanti yuttametaṃ, yaṃ taṃ pabbājeyyunti attho. Kiṃ te imināti kiṃ tava iminā jātibhūmiyaṃ vāsena. Tīradassiṃ sakuṇanti disākākaṃ. Muñcantīti disādassanatthaṃ vissajjenti. Sāmantāti avidūre. Samantātipi pāṭho, samantatoti attho. Abhinivesoti pattharitvā ṭhitasākhānaṃ niveso. Mūlasantānakānanti mūlānaṃ niveso.

54. 第十二の経において。sabbaso(全く、すべてにおいて)とは、すべてにおいて。sattasu vihāresu(七つの住坊において)とは、七つの外囲(境界)において。paribhāsati(罵る)とは、軽蔑し、恐怖を示すこと。vihiṃsati(害する)とは、苦しめること。vitudati(突く)とは、刺し通すこと。roseti vācāya(言葉で怒らせる)とは、言葉によって攻撃すること。pakkamanti(立ち去る)とは、諸方へ去ること。na saṇṭhahanti(とどまらない)とは、定着しないこと。riñcanti(捨てる)とは、放棄し、離れること。pabbājeyyāma(追放しよう)とは、追い出すこと。handā(さあ)とは、語をつなぐ意味で用いられる感嘆詞である。alaṃ(十分である)とは、彼らを追放することはふさわしい、という意味である。kiṃ te iminā(あなたにとってこれに何があるのか)とは、誕生の地であるカピラヴァットゥでのこの居住によって、あなたに何の益があるのか、ということ。tīradassiṃ sakuṇaṃ(岸を見る鳥)とは、方角を知るためのカラスのこと。muñcanti(放つ)とは、方角を見極めるという目的のために放つこと。sāmantā(近隣に)とは、遠くない場所に。samantāという読みもあり、その場合は‘周囲に’という意味である。abhiniveso(配置)とは、広がって存在する枝の配置(定着)のこと。mūlasantānakānaṃ(根の広がり)とは、根の配置のことである。

Āḷhakathālikāti taṇḍulāḷhakassa bhattapacanathālikā. Khuddaṃ madhunti khuddamakkhikāhi kataṃ daṇḍakamadhuṃ. Anelakanti niddosaṃ. Na ca sudaṃ aññamaññassa phalāni hiṃsantīti aññamaññassa koṭṭhāse phalāni na hiṃsanti. Attano koṭṭhāsehi mūlaṃ vā tacaṃ vā pattaṃ vā chindanto nāma natthi, attano attano sākhāya heṭṭhā patitāneva paribhuñjanti. Aññassa koṭṭhāsato aññasa koṭṭhāsaṃ parivattitvā gatampi ‘‘na amhākaṃ sākhāya phala’’nti ñatvā no khādanti. Yāvadatthaṃ bhakkhitvāti kaṇṭhappamāṇena khāditvā. Sākhaṃ bhañjitvāti chattappamāṇamattaṃ chinditvā chāyaṃ katvā pakkāmi. Yatra hi nāmāti yo hi nāma. Pakkamissatīti pakkanto. Nādāsīti devatāya ānubhāvena phalameva na gaṇhi. Evañhi sā adhiṭṭhāsi.

āḷhakathālikā(一アーラハ量の釜)とは、一アーラハ量の米を炊くための釜のこと。khuddaṃ madhuṃ(野蜜)とは、小さな蜂たちによって作られた、小枝に付いた蜜のこと。anelaṃ(欠点のない)とは、汚れがないこと。na ca sudaṃ aññamaññassa phalāni hiṃsanti(互いの果実を害することはない)とは、互いの分担である枝の果実を害さないこと。自分の分担から根や皮や葉を切り取るような者はおらず、それぞれ自分の枝の下に落ちた果実だけを食べる。他人の分担から転がってきた果実であっても、‘これは我らの枝の果実ではない’と知って食べない。yāvadatthaṃ bhakkhitvā(思う存分食べて)とは、喉の入り口いっぱいまで食べて。sākhaṃ bhañjitvā(枝を折って)とは、傘ほどの大きさの葉を切り取って日除けを作り、立ち去ったこと。yatra hi nāma(実に驚くべきことに、〜のような者が)とは、そのような者のこと。pakkamissatīti(立ち去るだろう)とは、立ち去った。nādāsī(与えなかった)とは、神の威力によって、果実を取らせなかったということ。実際、その女神はそのように決意したのである。

Tenupasaṅkamīti janapadavāsīhi gantvā, ‘‘mahārāja, rukkho phalaṃ na gaṇhi, amhākaṃ nu kho doso tumhāka’’nti vutte ‘‘neva mayhaṃ doso atthi, na jānapadānaṃ, amhākaṃ vijite adhammo nāma na vattati, kena nu kho kāraṇena rukkho na phalito, sakkaṃ upasaṅkamitvā pucchissāmī’’ti cintetvā yena sakko devānamindo tenupasaṅkami. Pavattesīti parivattesi. Ummūlamakāsīti uddhaṃmūlaṃ akāsi. Api nu tvanti api nu tava. Aṭṭhitāyevāti aṭṭhitāya eva. Sacchavīnīti samānacchavīni pakatiṭṭhāne ṭhitāni. Na paccakkosatīti nappaṭikkosati. Rosantanti ghaṭṭentaṃ. Bhaṇḍantanti paharantaṃ.

tenupasaṅkami(そこへ近づいた)とは、地方の住人たちが王のところへ行って、‘大王よ、木が果実を取らせてくれませんでした。我々の罪でしょうか、それともあなたの罪でしょうか’と尋ねたところ、‘私に罪はなく、地方の人々にもない。我々の領土で不法がまかり通ることはない。どういう理由で木が結実しなかったのか、帝釈天に近づいて尋ねてみよう’と考えて、帝釈天のもとへ近づいたこと。pavattesi(転がした)とは、ひっくり返したこと。ummūlamakāsi(根こそぎにした)とは、根を上に向けたこと。api nu tvaṃ(果たしてあなたは)とは、果たしてあなたのことか。aṭṭhitāyeva(とどまらないこと)とは、定着しないことそのもの。sacchavīni(元のままの皮の)とは、元の状態と同じ皮を保っていること。na paccakkosati(言い返さない)とは、罵り返さないこと。rosantaṃ(怒らせる者を)とは、攻撃する者を。bhaṇḍantaṃ(争う者を)とは、打つ者を。

Sunettoti nettā vuccanti akkhīni, tesaṃ sundaratāya sunetto. Titthakaroti sugatiogāhanatitthassa kārako. Vītarāgoti vikkhambhanavasena [Pg.122] vigatarāgo. Pasavatīti paṭilabhati. Diṭṭhisampannanti dassanasampannaṃ, sotāpannanti attho. Khantinti attano guṇakhaṇanaṃ. Yathāmaṃ sabrahmacārīsūti yathā imaṃ sabrahmacārīsu akkosanaparibhāsanaṃ, aññaṃ evarūpaṃ guṇakhantiṃ na vadāmīti attho. Na no samasabrahmacārīsūti ettha samajano nāma sakajano vuccati. Tasmā na no sakesu samānabrahmacārīsu cittāni paduṭṭhāni bhavissantīti ayamettha attho.

“Sunetto(善眼)”について:眼(akkhīni)を“netta”と呼びます。その眼が美しい(善い)ために“Sunetto”と言われます。“Titthakaro(教祖)”とは、善趣へ入るための渡場(tittha)を作る者のことです。“Vītarāgo(離欲者)”とは、抑制(vikkhambhana)によって欲を離れた者のことです。“Pasavati(生じる)”とは、得るという意味です。“Diṭṭhisampannaṃ(見を具足した者)”とは、見(dassana)を具足した者、すなわち預流者(sotāpanna)という意味です。“Khanti”とは、自身の徳を忍ぶ(受け入れる)ことです。“Yathāmaṃ sabrahmacārīsū”とは、梵行者(sabrahmacārī)の間で、このように彼を謗ったり罵ったりするような、他のこのような徳に対する忍(受け入れ)を私は説かない、という意味です。“Na no samasabrahmacārīsū”における“samajano”とは、自分の親族(会衆)のことです。したがって、私たちの親族である同門の者たちに対して、心が汚されることはないだろう、というのがここでの意味です。

Jotipālo ca govindoti nāmena jotipālo ṭhānena mahāgovindo. Sattapurohitoti reṇuādīnaṃ sattannaṃ rājūnaṃ purohito. Ahiṃsakā atītaṃseti ete cha satthāro atītaṃse ahiṃsakā ahesuṃ. Nirāmagandhāti kodhāmagandhena nirāmagandhā. Karuṇevimuttāti karuṇajjhāne adhimuttā, karuṇāya ca karuṇāpubbabhāge ca ṭhitā. Yeteti ete, ayameva vā pāṭho. Na sādhurūpaṃ āsīdeti sādhusabhāvaṃ na ghaṭṭeyya. Diṭṭhiṭṭhānappahāyinanti dvāsaṭṭhidiṭṭhigatappahāyinaṃ. Sattamoti arahattato paṭṭhāya sattamo. Avītarāgoti avigatarāgo. Etena anāgāmibhāvaṃ paṭikkhipati. Pañcindriyā mudūti pañca vipassanindriyāni mudūni. Tassa hi tāni sakadāgāmiṃ upādāya mudūni nāma honti. Vipassanāti saṅkhārapariggahañāṇaṃ. Pubbeva upahaññatīti paṭhamataraññeva upahaññati. Akkhatoti guṇakhaṇanena akkhato anupahato hutvā. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

“Jotipālo ca govindoti”とは、名がジョーティパーラで、地位がマハーゴーヴィンダであることです。“Sattapurohito”とは、レーヌ王ら七人の王の司祭(purohito)のことです。“Ahiṃsakā atītaṃseti”とは、これら六人の師たちは過去において不害(他を傷つけない者)であったということです。“Nirāmagandhā(無臭者)”とは、怒りという生臭い臭いがないことです。“Karuṇevimuttā(慈悲によって解脱した者)”とは、慈悲の禅定に専念し、慈悲とその前段階に留まっている者のことです。“Yeteti”は“ete”のことであり、あるいはその通りの読み(ete)でもあります。“Na sādhurūpaṃ āsīdeti”とは、善良な性質の人を害してはならないという意味です。“Diṭṭhiṭṭhānappahāyinaṃ”とは、六十二の見(邪見)を捨てる者のことです。“Sattamoti”とは、阿羅漢果から数えて七番目の者(預流者)のことです。“Avītarāgo”とは、貪欲がまだ離れていない者のことです。これにより、阿那含(不還)の状態が否定されます。“Pañcindriyā mudūti”とは、五つの観の諸根(vipassanindriya)が未熟(柔軟)であることを意味します。実際、それらは一来者(sakadāgāmi)と比較して未熟(mudūni)であると言われます。“Vipassanā”とは、行(諸現象)を把握する知恵(saṅkhārapariggahañāṇa)のことです。“Pubbeva upahaññatīti”とは、より早くに害される(圧倒される)ということです。“Akkhato”とは、徳を損なうことによって傷つけられず、破壊されない状態になったことを意味します。残りの部分は、すべての箇所で明白です。

Dhammikavaggo pañcamo.

第五、ダンミカ品(終わり)。

Paṭhamapaṇṇāsakaṃ niṭṭhitaṃ.

第一の五十経篇(パニナーサカ)完。

2. Dutiyapaṇṇāsakaṃ

2. 第二の五十経篇。

6. Mahāvaggo

6. 大品(マハーヴァッガ)。

1. Soṇasuttavaṇṇanā

1. ソーナ・スッタ(ソーナ経)の注釈。

55. Chaṭṭhassa [Pg.123] paṭhame soṇoti sukhumālasoṇatthero. Sītavaneti evaṃnāmake susāne. Tasmiṃ kira paṭipāṭiyā pañca caṅkamanapaṇṇasālāsatāni māpitāni, tesu thero attano sappāyacaṅkamanaṃ gahetvā samaṇadhammaṃ karoti. Tassa āraddhavīriyassa hutvā caṅkamato pādatalāni bhijjiṃsu, jāṇūhi caṅkamato jāṇukānipi hatthatalānipi bhijjiṃsu, chiddāni ahesuṃ. Evaṃ āraddhavīriyo viharanto obhāsanimittamattakampi dassetuṃ nāsakkhi. Tassa vīriyena kilamitakāyassa koṭiyaṃ pāsāṇaphalake nisinnassa yo vitakko udapādi, taṃ dassetuṃ atha kho āyasmatotiādi vuttaṃ. Tattha āraddhavīriyāti paripuṇṇapaggahitavīriyā. Na anupādāya āsavehi cittaṃ vimuccatīti sace hi ahaṃ ugghaṭitaññū vā assaṃ vipañcitaññū vā neyyo vā, nūna me cittaṃ vimucceyya. Addhā panasmi padaparamo, yena me cittaṃ na vimuccatīti sanniṭṭhānaṃ katvā saṃvijjanti kho panātiādīni cintesi. Tattha bhogāti upayogatthe paccattaṃ.

55. 第六(品)の第一(経)において、“soṇo”とは、繊細な(育ちの)ソーナ長老のことです。“Sītavane”とは、その名前の墓地(林)のことです。そこには順に五百の経行(歩行修行)のための葉の庵が作られていたと言われ、長老は自分に適した経行場所を選んで沙門法(修行)を行いました。彼が精進を尽くして経行したため、足の裏が割れ、膝で経行すれば膝も手のひらも割れて傷口ができました。このように精進して住んでいましたが、道果の兆しである光の相(ニミッタ)すら現すことができませんでした。精進によって体が疲弊し、経行の端の石の板に座っていた彼に生じた思考を示すために、“Atha kho āyasmatoti(さて、尊者に...)”などが説かれました。そこでの“āraddhavīriyā”とは、十全に奮い立たされた精進を持つ者たちのことです。“Na anupādāya āsavehi cittaṃ vimuccatīti(執着なく諸漏から心が解放されない)”については、“もし私が(教えを聞いて即座に悟る)頓悟者(ugghaṭitaññū)や、(解説を経て悟る)広解者(vipañcitaññū)、あるいは(導きによって悟る)所導者(neyyo)であれば、きっと心は解放されただろう。私は間違いなく(言葉を繰り返すだけの)文句最下者(padaparamo)であり、それゆえに心が解放されないのだ”と結論づけて、“Saṃvijjanti kho panāti(しかし、[私の家には富が]存在する)”などを考えました。そこでの“bhogā”は、対格(目的格)の意味を持つ主格の形です。

Pāturahosīti therassa cittācāraṃ ñatvā ‘‘ayaṃ soṇo ajja sītavane padhānabhūmiyaṃ nisinno imaṃ vitakkaṃ vitakketi, gantvāssa vitakkaṃ sahotthaṃ gaṇhitvā vīṇopamaṃ kammaṭṭhānaṃ kathessāmī’’ti pamukhe pākaṭo ahosi. Paññatte āsaneti padhānikabhikkhū attano vasanaṭṭhāne ovadituṃ āgatassa buddhassa bhagavato nisīdanatthaṃ yathālābhena āsanaṃ paññāpetvāva padhānaṃ karonti, aññaṃ alabhamānā purāṇapaṇṇānipi santharitvā upari saṅghāṭiṃ paññapenti. Theropi āsanaṃ paññāpetvā padhānaṃ akāsi. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘paññatte āsane’’ti.

“Pāturahosīti(現れた)”とは、長老の心の動きを知って、“このソーナは今日、シーータヴァナの修行地に座って、このような思考を巡らせている。行って、彼の(盗賊の荷物のような)煩悩を伴った思考を捉え、琴の比喩を用いた瞑想主題(業処)を説こう”と考えて、目の前に姿を現したことです。“Paññatte āsaneti(用意された座に)”について、修行僧たちは、自分の住処に教誡のために来られた仏陀世尊が座られるために、手に入るもので座を用意してから修行に励みます。他に適当なものがなければ、古い葉を敷いてその上に僧伽梨(大衣)を広げます。長老も座を用意してから修行に励んでいました。それを指して“用意された座に”と言われています。

Taṃ kiṃ maññasīti satthā ‘‘imassa bhikkhuno avasesakammaṭṭhānehi attho natthi, ayaṃ gandhabbasippe cheko ciṇṇavasī, attano visaye kathiyamānaṃ [Pg.124] khippameva sallakkhessatī’’ti vīṇopamaṃ kathetuṃ ‘‘taṃ kiṃ maññasī’’tiādimāha. Vīṇāya tantissare kusalatā nāma vīṇāya vādanakusalatā, so ca tattha kusalo. Mātāpitaro hissa ‘‘amhākaṃ putto aññaṃ sippaṃ sikkhanto kāyena kilamissati, idaṃ pana sayane nisinneneva sakkā uggaṇhitu’’nti gandhabbasippameva uggaṇhāpesuṃ. Tassa –

“Taṃ kiṃ maññasīti(それをどう思うか)”とは、師(仏陀)が“この僧には他の瞑想主題は必要ない。彼は音楽の技芸(ガンダッバ)に精通し、熟練している。自分の専門分野について説かれれば、速やかに理解するだろう”と考え、琴の比喩を説くために“Taṃ kiṃ maññasī”などを仰いました。琴の弦の音に関する熟練とは、琴を弾く技量のことです。彼はその道に長けていました。彼の父母は“私たちの息子が他の技芸を学べば体力を消耗するだろうが、この琴の技芸なら寝そべったままでも学ぶことができる”と考え、彼に音楽を学ばせたのです。彼にとって...

‘‘Satta sarā tayo gāmā, mucchanā ekavīsati;

Ṭhānā ekūnapaññāsa, iccete saramaṇḍalā’’ti. –

“七つの音(sarā)、三つの音階(gāmā)、二十一の変奏(mucchanā)、四十九の音位(ṭhānā)、これらが音の輪(saramaṇḍala)である”

Ādikaṃ gandhabbasippaṃ sabbameva paguṇaṃ ahosi. Accāyatāti atiāyatā kharamucchanā. Saravatīti sarasampannā. Kammaññāti kammakkhamā kammayoggā. Atisithilāti mandamucchanā. Same guṇe patiṭṭhitāti majjhime sare ṭhapetvā mucchitā.

...などの音楽の技芸は、すべて習熟していました。“Accāyatā”とは、張りすぎた、激しい変奏のことです。“Saravatī”とは、良い音色を備えていることです。“Kammaññā”とは、演奏に適している、演奏に相応しいことです。“Atisithilā”とは、緩みすぎた、弱い変奏のことです。“Same guṇe patiṭṭhitā”とは、中くらいの音に調律されて奏でられることです。

Accāraddhanti atigāḷhaṃ. Uddhaccāya saṃvattatīti uddhatabhāvāya saṃvattati. Atilīnanti atisithilaṃ. Kosajjāyāti kusītabhāvatthāya. Vīriyasamathaṃ adhiṭṭhahāti vīriyasampayuttaṃ samathaṃ adhiṭṭhaha, vīriyaṃ samathena yojehīti attho. Indriyānañca samataṃ paṭivijjhāti saddhādīnaṃ indriyānaṃ samataṃ samabhāvaṃ adhiṭṭhāhi. Tattha saddhaṃ paññāya, paññañca saddhāya, vīriyaṃ samādhinā, samādhiñca vīriyena yojayatā indriyānaṃ samatā adhiṭṭhitā nāma hoti. Sati pana sabbatthikā, sā sadā balavatīyeva vaṭṭati. Tañca pana tesaṃ yojanāvidhānaṃ visuddhimagge (visuddhi. 1.60-62) pakāsitameva. Tattha ca nimittaṃ gaṇhāhīti tasmiñca samabhāve sati yena ādāse mukhabimbeneva nimittena uppajjitabbaṃ, taṃ samathanimittaṃ vipassanānimittaṃ magganimittaṃ phalanimittañca gaṇhāhi nibbattehīti evamassa satthā arahatte pakkhipitvā kammaṭṭhānaṃ kathesi.

“Accāraddhanti”とは、過度に強すぎる(精進)。“Uddhaccāya saṃvattatīti”とは、浮ついた状態(掉挙)になります。“Atilīnanti”とは、緩みすぎた状態(懈怠)。“Kosajjāyāti”とは、怠惰な状態のために(なります)。“Vīriyasamathaṃ adhiṭṭhahā”とは、精進と結びついた止(静けさ)を確立せよ、つまり“精進を三昧(定)と調和させよ”という意味です。“Indriyānañca samataṃ paṭivijjhā”とは、信などの諸根の平衡、等しい状態を確立せよ、ということです。そこで、信を慧と、慧を信と、精進を定と、定を精進と調和させることで、諸根の平衡が確立されたことになります。しかし、念(サティ)はすべての事柄において必要であり、それは常に強力であるべきです。その諸根の調和の方法については、‘清浄道論(Visuddhimagga)’で明らかにされています。“Tattha ca nimittaṃ gaṇhāhīti”とは、その諸根の平衡があるとき、鏡の中の顔の影(映像)のように現れるべき相(ニミッタ)、すなわち止の相、観の相、道の相、果の相を捉え、生じさせなさい、ということです。このように師は、彼を阿羅漢果へと導くべく瞑想主題を説かれました。

Tattha ca nimittaṃ aggahesīti samathanimittañca vipassanānimittañca aggahesi. Cha ṭhānānīti cha kāraṇāni. Adhimutto hotīti paṭivijjhitvā paccakkhaṃ katvā ṭhito hoti. Nekkhammādhimuttotiādi sabbaṃ arahattavaseneva vuttaṃ. Arahattañhi sabbakilesehi nikkhantattā nekkhammaṃ, teheva pavivittattā paviveko, byāpajjhābhāvato abyāpajjhaṃ, taṇhākkhayante uppannattā [Pg.125] taṇhākkhayo, upādānakkhayante uppannattā upādānakkhayo, sammohābhāvato asammohoti vuccati.

“そこで相(nimitta)を把取した”とは、止の相と観の相を把取したことである。“六つの処”とは六つの原因のことである。“信解している(adhimutto hotī)”とは、通達して現前させて住していることである。“出離を信解している”等、これらすべては阿羅漢果の力によって説かれたものである。というのも、阿羅漢果はすべての煩悩から脱出しているがゆえに‘出離(nekkhamma)’と呼ばれ、それら(煩悩)から遠離しているがゆえに‘遠離(paviveka)’と呼ばれ、苦(悪意)がないがゆえに‘無瞋(abyāpajjha)’と呼ばれ、渇愛の滅尽において生ずるがゆえに‘愛尽(taṇhakkhayo)’と呼ばれ、執着の滅尽において生ずるがゆえに‘取尽(upādānakkhayo)’と呼ばれ、痴(惑い)がないがゆえに‘無痴(asammoha)’と呼ばれるからである。

Kevalaṃ saddhāmattakanti paṭivedharahitaṃ kevalaṃ paṭivedhapaññāya asammissakaṃ saddhāmattakaṃ. Paṭicayanti punappunaṃ karaṇena vaḍḍhiṃ. Vītarāgattāti maggapaṭivedhena rāgassa vigatattāyeva nekkhammasaṅkhātaṃ arahattaṃ paṭivijjhitvā sacchikatvā ṭhito hoti, phalasamāpattivihārena viharati, tanninnamānasoyeva ca hotīti attho. Sesapadesupi eseva nayo.

“単なる信仰のみ”とは、通達を欠き、通達の智慧と混ざり合わない単なる世俗の信仰のみのことである。“積み重ねる(paṭicaya)”とは、繰り返し行うことによる増大のことである。“離欲の状態であるから”とは、道の通達によって欲(rāga)が離れているがゆえに、出離と呼ばれる阿羅漢果を通達し現証して住しており、果等至の住(vihāra)によって住し、それに傾注した心(tanninnanmānasa)を持っているという意味である。残りの句においても、この方法(解釈)が適用される。

Lābhasakkārasilokanti catupaccayalābhañca tesaññeva sukatabhāvañca vaṇṇabhaṇanañca. Nikāmayamānoti icchamāno patthayamāno. Pavivekādhimuttoti paviveke adhimutto arahanti evaṃ arahattaṃ byākarotīti attho.

“利養・供養・名声”とは、四資具の獲得とその質の良さ、および賞賛の言葉のことである。“求めている(nikāmayamāno)”とは、望み、渇望していることである。“遠離を信解している”とは、‘私は遠離(の境地)に信解している(専念している)’と言って、阿羅漢果を宣言するという意味である。

Sīlabbataparāmāsanti sīlañca vatañca parāmasitvā gahitaṃ gahaṇamattaṃ. Sārato paccāgacchantoti sārabhāvena jānanto. Abyāpajjhādhimuttoti abyāpajjhaṃ arahattaṃ byākaroti. Imināva nayena sabbaṭṭhānesu attho daṭṭhabbo. Apicettha ‘‘nekkhammādhimuttoti imasmiṃyeva arahattaṃ kathitaṃ, sesesu pañcasu nibbāna’’nti eke vadanti. Apare ‘‘asammohādhimuttoti ettheva nibbānaṃ kathitaṃ, sesesu arahatta’’nti vadanti. Ayaṃ panettha sāro – sabbesveva tesu arahattampi nibbānampi kathitamevāti.

“戒禁取”とは、牛の戒や牛の行などの(誤った)戒や禁制を誤って把握した単なる執着のことである。“真実であると見なして立ち戻る者”とは、核心(sāra)であると知る者のことである。“無瞋を信解している”とは、無瞋(と呼ばれる)阿羅漢果を宣言することである。この方法によって、すべての箇所における意味を知るべきである。さらに、これについて‘“出離を信解している”というこの句においてのみ阿羅漢果が説かれ、残りの五つの句では涅槃が説かれている’と言う者もいる。他の者たちは、‘“無痴を信解している”においてのみ涅槃が説かれ、残りの句では阿羅漢果が説かれている’と言う。しかし、ここでの核心はこうである。すなわち、これらすべての句において、阿羅漢果も涅槃も説かれているのである。

Bhusāti balavanto dibbarūpasadisā. Nevassa cittaṃ pariyādiyantīti etassa khīṇāsavassa cittaṃ gahetvā ṭhātuṃ na sakkonti. Kilesā hi uppajjamānā cittaṃ gaṇhanti nāma. Amissīkatanti kilesā hi ārammaṇena saddhiṃ cittaṃ missaṃ karonti, tesaṃ abhāvā amissīkataṃ. Ṭhitanti patiṭṭhitaṃ. Āneñjappattanti acalappattaṃ. Vayañcassānupassatīti tassa cesa cittassa uppādampi vayampi passati. Bhusā vātavuṭṭhīti balavā vātakkhandho. Neva sampakampeyyāti ekabhāgena cāletuṃ na sakkuṇeyya. Na sampakampeyyāti thūṇaṃ viya sabbabhāgato kampetuṃ na sakkuṇeyya. Na sampavedheyyāti vedhetvā pavedhetvā pātetuṃ na sakkuṇeyya.

“激しい”とは、天界の姿に似た強力な(色・声などの対象)のことである。“彼の心を捉えることはない”とは、その漏尽者(阿羅漢)の心を捉えて(煩悩を)留めることができないということである。実に、煩悩は生じるときに心を捉えるものである。“混ざり合わない”とは、煩悩は対象とともに心を混じり合わせるが、それら(煩悩)がないために混ざり合わないのである。“確立している(ṭhita)”とは、定立していることである。“不動に達している”とは、揺るぎない状態に達していることである。“(心の)滅を見ている”とは、その心の生起も消滅も見ていることである。“激しい風雨”とは、強力な風の塊のことである。“揺らすことができない(sampakampeyya)”とは、一方に動かすことができないことである。“激しく揺らすことができない(na sampakampeyya)”とは、繋ぎ柱のように、どの方向からも揺らすことができないことである。“震わせることができない(na sampavedheyya)”とは、震わせて激しく動かして倒すことができないということである。

Nekkhammaṃ [Pg.126] adhimuttassāti arahattaṃ paṭivijjhitvā ṭhitassa khīṇāsavassa. Sesapadesupi arahattameva kathitaṃ. Upādānakkhayassa cāti upayogatthe sāmivacanaṃ. Asammohañca cetasoti cittassa ca asammohaṃ adhimuttassa. Disvā āyatanuppādanti āyatanānaṃ uppādañca vayañca disvā. Sammā cittaṃ vimuccatīti sammā hetunā nayena imāya vipassanāpaṭipattiyā phalasamāpattivasena cittaṃ vimuccati, nibbānārammaṇe adhimuccati. Atha vā iminā khīṇāsavassa paṭipadā kathitā. Tassa hi āyatanuppādaṃ disvā imāya vipassanāya adhigatassa ariyamaggassānubhāvena sabbakilesehi sammā cittaṃ vimuccati. Evaṃ tassa sammā vimuttassa…pe… na vijjati. Tattha santacittassāti nibbutacittassa. Sesamettha uttānatthamevāti.

“出離を信解している者に”とは、阿羅漢果を通達して住している漏尽者のことである。残りの句においても、阿羅漢果のみが説かれている。“取尽の(upādānakkhayassa)”という語は、対格の意味における属格である。“心の無痴を”とは、心の惑いのない阿羅漢果を信解している者のことである。“処(āyatana)の生起を見て”とは、諸処の生起と消滅を見てのことである。“正しく心が解脱する”とは、正しい理由と方法によって、このヴィパッサナーの実践により、果等至の力で心が解脱し、涅槃を対象として信解(専念)することである。あるいはまた、これによって漏尽者の実践の過程が説かれている。というのも、彼が諸処の生起を見て、このヴィパッサナーによって得られた聖道の威力により、すべての煩悩から正しく心が解脱するからである。このように正しく解脱した彼には……(中略)……なすべきことは存在しない。その中で“静かな心を持つ者に”とは、寂静になった心を持つ者のことである。残りの部分は、ここでは明白な意味である。

2. Phaggunasuttavaṇṇanā

2. パッグナ・スッタの注釈

56. Dutiye samadhosīti uṭṭhānākāraṃ dassesi. Paṭikkamantīti parihāyanti. No abhikkamantīti na vaḍḍhanti. Sīsaveṭhanaṃ dadeyyāti sīsaṃ veṭhetvā daṇḍakena samparivattakaṃ bandheyya. Indriyāni vippasīdiṃsūti tasmiṃ maraṇasamaye cha indriyāni vippasannāni ahesuṃ. Atthupaparikkhāyāti atthānatthaṃ kāraṇākāraṇaṃ upaparikkhane. Anuttare upadhisaṅkhayeti nibbāne. Avimuttaṃ hotīti arahattaphalena adhimuttaṃ hoti.

56. 第二(のスッタ)において、“洗い清めた(samadhosi)”とは、起き上がる様子を示している。“退く”とは、衰退することである。“進まない”とは、増大しないことである。“頭に包帯を巻く”とは、頭を包んで棒で回転させて縛ることである。“諸根が清らかになった”とは、その臨終の時に六根が非常に清らかになったことである。“義(義利)の考察によって”とは、益と不益、原因と非原因を考察することにおいてである。“無上の依存の滅尽(upadhisaṅkhaya)において”とは、涅槃においてである。“解脱していない”とは、阿羅漢果によって信解(専念)していない状態のことである。

3. Chaḷabhijātisuttavaṇṇanā

3. 六生(六つの種類)のスッタの注釈

57. Tatiye chaḷabhijātiyoti cha jātiyo. Tatridanti tatrāyaṃ. Luddāti dāruṇā. Bhikkhū kaṇṭakavuttikāti samaṇā nāmete. Ekasāṭakāti ekeneva pilotikakhaṇḍena purato paṭicchādanakā. Akāmakassa bilaṃ olaggeyyunti satthe gacchamāne goṇamhi mate gomaṃsamūlaṃ uppādanatthāya vibhajitvā khādamānā ekassa gomaṃsaṃ anicchantasseva koṭṭhāsaṃ katvā ‘‘ayañca te khāditabbo, mūlañca dātabba’’nti taṃ koṭṭhāsasaṅkhātaṃ bilaṃ olaggeyyuṃ, balakkārena hatthe ṭhapeyyunti attho. Akhettaññunāti abhijātipaññattiyā khettaṃ ajānantena. Taṃ suṇāhīti taṃ mama paññattiṃ suṇāhi. Kaṇhābhijātikoti kāḷakajātiko. Kaṇhaṃ dhammaṃ abhijāyatīti kaṇhasabhāvo hutvā jāyati nibbattati, kaṇhābhijātiyaṃ vā jāyati. Nibbānaṃ [Pg.127] abhijāyatīti nibbānaṃ pāpuṇāti, ariyabhūmisaṅkhātāya vā nibbānajātiyā jāyati.

57. 第三(のスッタ)において、“六つの生(六生)”とは六つの種類のことである。“その中でこれ(tatridaṃ)”とは、その中のこれという意味である。“残忍な者”とは、残酷な者たちのことである。“比丘、刺のような生活を送る者”とは、これらの沙門(外道)のことである。“一衣の者”とは、ただ一枚の古布の断片で前を覆っている者たちのことである。“望まない者に肉の分け前を押し付ける”とは、商人の隊列が進んでいるときに牛が死に、牛肉の代金を得るために(肉を)切り分けて食べている際、牛肉を欲しがらない一人の商人に分け前を作って、‘これはお前が食べるべきものであり、代金も払うべきだ’と言って、分け前と呼ばれたその肉を押し付け、力ずくで手に置くという意味である。“領分を知らない者”とは、生の規定(分類)の範囲を知らない者のことである。“それを聞きなさい”とは、私のその規定を聞きなさいということである。“黒い生の者”とは、黒い(卑しい)生まれの者のことである。“黒い法(性質)を生じさせる”とは、黒い性質を持って生まれ、生起すること、あるいは黒い生において生まれることである。“涅槃を生じさせる”とは、涅槃に到達すること、あるいは聖者の境地と呼ばれる涅槃の性質を持って生まれることである。

4. Āsavasuttavaṇṇanā

4. 漏(煩悩)のスッタの注釈

58. Catutthe saṃvarā pahātabbāti saṃvarena pahātabbā. Sesesupi eseva nayo. Idhāti imasmiṃ sāsane. Paṭisaṅkhāti paṭisañjānitvā, paccavekkhitvāti attho. Yonisoti upāyena pathena. Ettha ca asaṃvare ādīnavapaṭisaṅkhā yoniso paṭisaṅkhāti veditabbā. Sā cāyaṃ ‘‘varaṃ, bhikkhave, tattāya ayosalākāya ādittāya sampajjalitāya sajotibhūtāya cakkhundriyaṃ sampalimaṭṭhaṃ, na tveva cakkhuviññeyyesu rūpesu anubyañjanaso nimittaggāho’’tiādinā ādittapariyāyena (saṃ. ni. 4.235) veditabbā. Cakkhundriyasaṃvarasaṃvuto viharatīti ettha cakkhumeva indriyaṃ cakkhundriyaṃ, saṃvaraṇato saṃvaro, pidahanato thakanatoti vuttaṃ hoti. Satiyā etaṃ adhivacanaṃ. Cakkhundriye saṃvaro cakkhundriyasaṃvaro. Javane uppajjamānopi hesa tasmiṃ dvāre kilesānaṃ uppattivāraṇato cakkhundriyasaṃvaroti vuccati. Saṃvutoti tena saṃvarena upeto. Tathā hi ‘‘pātimokkhasaṃvarasaṃvuto’’ti imassa vibhaṅge ‘‘iminā pātimokkhasaṃvarena upeto hoti…pe… samannāgato’’ti vuttaṃ. Atha vā saṃvarīti saṃvuto, thakesi pidahīti vuttaṃ hoti. Cakkhundriyasaṃvarasaṃvutoti cakkhundriyasaṃvarasaṅkhātaṃ satikavāṭaṃ cakkhudvāre gharadvāre kavāṭaṃ viya saṃvari thakesi pidahīti vuttaṃ hoti. Ayamevettha attho sundarataro. Tathā hi ‘‘cakkhundriyasaṃvaraṃ asaṃvutassa viharato, saṃvutassa viharato’’ti etesu padesu ayamevattho dissatīti.

58. 第四の経において、“護りによって断たれるべきもの”とは、眼などの根を護ること(根律儀)によって断たれるべきものである。残りの箇所についても同様の理路である。“ここに”とは、この(仏の)教えにおいてである。“如実に省察して”とは、知って、省察してという意味である。“如理に”とは、適切な方法(方便)によってである。ここで、不制止(非律儀)における過患を省察することを“如理の省察”と知るべきである。それは、“比丘たちよ、燃え上がり、燃え盛り、炎を上げる、熱く焼けた鉄の棒によって眼根を貫かれる方がまだ良い。眼で認識されるべき色(形)において、その特徴や細部に執着して捉えることよりは(ましである)”などの‘燃焼法門経’(相応部)の記述によって知られるべきである。“眼根の律儀によって自制して住む”において、眼そのものが根であり“眼根”である。護ること、遮ること、閉じるという意味から“律儀”と言われる。これは“念(サティ)”の別名である。眼根における律儀が眼根律儀である。実際には速行(ジャヴァナ)の瞬間に生じるものであるが、その眼門における煩悩の発生を阻止するため、“眼根律儀”と呼ばれる。“自制した”とは、その律儀を備えていることである。それは‘分別論’において“波羅提木叉の律儀によって自制している”という句の解説で、“この波羅提木叉の律儀を備え、具足している”と説かれている通りである。あるいは、護ったから“自制した”のであり、閉ざした、遮断したという意味である。“眼根律儀によって自制した”とは、家の戸(扉)を閉めるように、眼門において“念”という名の扉を閉ざし、遮断したという意味である。この後者の解釈の方がより優れている。なぜなら、“眼根を自制せずに住む者”“自制して住む者”という句において、まさにこの意味が見て取れるからである。

Yaṃ hissātiādimhi yaṃ cakkhundriyasaṃvaraṃ assa bhikkhuno asaṃvutassa athaketvā apidahitvā viharantassāti attho. Yekārassa vā esa yanti ādeso, ye assāti attho. Āsavā vighātapariḷāhāti cattāro āsavā ca aññe ca vighātakarā kilesapariḷāhā vipākapariḷāhā vā. Cakkhudvārasmiñhi iṭṭhārammaṇaṃ āpāthagataṃ kāmassādavasena assādayato abhinandato kāmāsavo uppajjati, ‘‘īdisaṃ aññasmimpi sugatibhave labhissāmī’’ti bhavapatthanāya assādayato bhavāsavo [Pg.128] uppajjati, sattoti vā sattassāti vā gaṇhato diṭṭhāsavo uppajjati, sabbeheva sahajātaṃ aññāṇaṃ avijjāsavoti cattāro āsavā uppajjanti. Etehi sampayuttā apare kilesā vighātapariḷāhā āyatiṃ vā tesaṃ vipākā tehipi asaṃvutasseva viharato uppajjeyyunti vuccanti. Evaṃsa teti evaṃ assa te, etenupāyena na honti, no aññathāti vuttaṃ hoti. Paṭisaṅkhā yoniso sotindriyasaṃvarasaṃvutotiādīsupi eseva nayo. Ime vuccanti āsavā saṃvarā pahātabbāti imesu chasu dvāresu cattāro cattāro katvā catuvīsati āsavā saṃvarena pahātabbāti vuccanti.

“彼が~(yaṃ hissā)”などの箇所において、“その比丘が眼根律儀を自制せず、閉じず、遮断せずに住むなら”という意味である。あるいは、“ye(それらの)”という語が“yaṃ(それ)”に置き換わっており、“彼に(生じる)それらの(漏が)”という意味である。“漏、苦悩、熱悩”とは、四つの漏、およびそれ以外の、苦しみを生じさせる煩悩による熱悩、または異熟としての熱悩のことである。実際、眼門において可愛な対象が認知範囲に入ったとき、それを愛欲の味わいとして楽しみ、歓喜する者には“欲漏”が生じる。“このような対象を、別の善趣の生存(来世)でも得たい”という生存への願望によって楽しむ者には“有漏”が生じる。“衆生である”とか“衆生のものである”と捉える者には“見漏”が生じる。すべての漏と共生する無知が“無明漏”である。このように四つの漏が生じる。これらと相応する他の煩悩、すなわち苦悩や熱悩、あるいは将来におけるそれらの異熟もまた、自制せずに住む者に生じるので(このように)説かれる。“そのように彼にはそれら(の漏が)”とは、このように(律儀という)手段によって(漏は生じず)、他の方法では生じる、という意味である。“如理に省察して耳根律儀によって自制し”などの箇所も同様である。“これらは律儀によって断たれるべき漏と言われる”とは、これら六つの門においてそれぞれ四つずつ(の漏)を数えて、二十四の漏が律儀によって断たれるべきである、と説かれているのである。

Paṭisaṅkhā yoniso cīvarantiādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ sabbaṃ visuddhimagge (visuddhi. 1.18) sīlakathāya vuttameva. Yaṃ hissāti yañhi cīvaraṃ piṇḍapātādīsu vā aññataraṃ assa. Appaṭisevatoti evaṃ yoniso appaṭisevantassa. Imasmiṃ vāre aladdhaṃ cīvarādiṃ patthayato laddhaṃ vā assādayato kāmāsavassa uppatti veditabbā, īdisaṃ aññasmimpi sugatibhave labhissāmīti bhavapatthanāya assādayato bhavāsavassa, ahaṃ labhāmi na labhāmīti vā mayhaṃ vā idanti attasaññaṃ adhiṭṭhahato diṭṭhāsavassa, sabbeheva pana sahajāto avijjāsavoti evaṃ catunnaṃ āsavānaṃ uppatti vighātapariḷāhāva navavedanuppādanatopi veditabbā. Ime vuccanti, bhikkhave, āsavā paṭisevanā pahātabbāti ime ekamekasmiṃ paccaye cattāro cattāro katvā soḷasa āsavā iminā ñāṇasaṃvarasaṅkhātena paccavekkhaṇapaṭisevanena pahātabbāti vuccanti.

“如理に省察して衣(を受用する)”などの箇所で説かれるべきことは、すべて‘清浄道論’の“戒の解説”において既に説かれている通りである。“彼が~(yaṃ hissā)”とは、衣や托鉢食などの資具のいずれかを(受用する際に)という意味である。“受用しない者”とは、このように如理に受用しない者のことである。この箇所では、まだ得ていない衣などを渇望し、あるいは得たものを愛着して楽しむ者に生じる“欲漏”の発生を知るべきである。“このような資具を、別の善趣の生存でも得たい”という生存への願望によって楽しむ者に生じる“有漏”の発生を知るべきである。“私は得る”“私は得られない”、あるいは“これは私のものだ”といった我の認識(我執)を保持する者に生じる“見漏”の発生を知るべきである。そして、すべてと共生する無知は“無明漏”である。このように四つの漏の発生を知るべきであり、また苦悩や熱悩、さらに新しい受(苦受)を生じさせるという点からも(それらを)知るべきである。“比丘たちよ、これらは受用によって断たれるべき漏と言われる”とは、個々の資具について四つずつ数えて計十六の漏が、この知恵による律儀(智律儀)と呼ばれる“省察しての受用”によって断たれるべきである、と説かれている。

Paṭisaṅkhā yoniso khamo hoti sītassāti upāyena pathena paccavekkhitvā khantā hoti sītassa, sītaṃ khamati sahati, na avīrapuriso viya appamattakenapi sītena calati kampati kammaṭṭhānaṃ vijahati. Uṇhādīsupi eseva nayo. Ettha ca vacanameva vacanapathoti veditabbo. Dukkhānantiādīsu dukkhamanaṭṭhena dukkhā, bahalaṭṭhena tibbā, pharusaṭṭhena kharā, tikhiṇaṭṭhena kaṭukā, assādavirahato asātā, manaṃ avaḍḍhanato amanāpā, pāṇaharaṇasamatthatāya pāṇaharāti veditabbā. Yaṃ hissāti sītādīsu yaṃkiñci ekadhammampi assa. Anadhivāsatoti anadhivāsentassa akkhamantassa[Pg.129]. Āsavuppatti panettha evaṃ veditabbā – sītena phuṭṭhassa uṇhaṃ patthayato kāmāsavo uppajjati, evaṃ sabbattha. ‘‘Natthi sugatibhave sītaṃ vā uṇhaṃ vā’’ti bhavaṃ patthentassa bhavāsavo, mayhaṃ sītaṃ uṇhanti gāho diṭṭhāsavo, sabbeheva sampayutto avijjāsavoti. Ime vuccantīti ime sītādīsu ekamekassa vasena cattāro cattāro katvā aneke āsavā imāya khantisaṃvarasaṅkhātāya adhivāsanāya pahātabbāti vuccantīti attho.

“如理に省察して、寒さを耐え忍ぶ者となる”とは、適切な方法によって省察し、寒さを忍耐する者となることである。寒さを耐え、堪え忍び、精進のない者のようにわずかな寒さで動揺したり、震えたり、業処(修行)を捨てたりはしない。暑さなどについても同様である。ここでの“言葉の道(vacanapatha)”とは、言葉そのもののことであると知るべきである。“苦しい……”などの箇所において、忍耐しがたいという意味で“苦(dukkhā)”、力強い(激しい)という意味で“強烈(tibbā)”、荒々しいという意味で“荒(kharā)”、鋭いという意味で“痛烈(kaṭukā)”、楽しみがないため“不快(asātā)”、心を増長させないので“不快(amanāpā)”、命を奪う能力があるため“奪命(pāṇaharā)”であると知るべきである。“彼が~(yaṃ hissā)”とは、寒さなどのいずれか一つの性質に対しても(耐えないなら)ということである。“忍受しない者”とは、堪え忍ばず、我慢しない者のことである。ここでの漏の発生は次のように知るべきである。寒さに触れた者が(それを嫌って)暑さを渇望するとき“欲漏”が生じる。すべてにおいて同様である。“善趣の生存には寒さも暑さもない”と生存を渇望する者に“有漏”が生じ、“私の寒さ”“私の暑さ”と捉えるのが“見漏”であり、すべてと相応するものが“無明漏”である。“これらは(断たれるべき漏である)と言われる”とは、寒さなどのそれぞれにおいて四つずつ数え、多くの漏が、この忍耐の律儀(忍辱律儀)と呼ばれる“忍受”によって断たれるべきである、と説かれているという意味である。

Paṭisaṅkhā yoniso caṇḍaṃ hatthiṃ parivajjetīti ahaṃ samaṇoti na caṇḍassa hatthissa āsanne ṭhātabbaṃ. Tatonidānañhi maraṇampi maraṇamattampi dukkhaṃ bhaveyyāti evaṃ upāyena pathena paccavekkhitvā caṇḍaṃ hatthiṃ parivajjeti paṭikkamati. Esa nayo sabbattha. Caṇḍanti duṭṭhaṃ vāḷaṃ. Khāṇunti khadirakhāṇukādiṃ. Kaṇṭakaṭṭhānanti yattha kaṇṭakā vijjhanti, taṃ okāsaṃ. Sobbhanti sabbato chinnataṭaṃ. Papātanti ekato chinnataṭaṃ. Candanikanti ucchiṭṭhodakagabbhamalādīnaṃ chaḍḍanaṭṭhānaṃ. Oḷigallanti tesaṃyeva kaddamādīnaṃ sandanokāsaṃ. Taṃ jaṇṇumattampi asucibharitaṃ hoti. Dvepi cetāni ṭhānāni amanussussadaṭṭhānāni honti, tasmā vajjetabbāni. Anāsaneti ettha ayuttaṃ āsanaṃ anāsanaṃ, taṃ atthato aniyatavatthubhūtaṃ rahopaṭicchannāsananti veditabbaṃ. Agocareti etthapi ayutto gocaro agocaro. So vesiyādibhedato pañcavidho. Pāpake mitteti lāmake dussīle mittapatirūpake amitte. Pāpakesūti lāmakesu. Okappeyyunti saddaheyyuṃ adhimucceyyuṃ ‘‘addhā ayamāyasmā akāsi vā karissati vā’’ti. Yaṃ hissāti hatthiādīsu yaṃkiñci ekampi assa. Āsavuppatti panettha evaṃ veditabbā – hatthiādinidānena dukkhena phuṭṭhassa sukhaṃ patthayato kāmāsavo uppajjati, ‘‘natthi sugatibhave īdisaṃ dukkha’’nti bhavaṃ patthentassa bhavāsavo, maṃ hatthī maddati maṃ assoti gāho diṭṭhāsavo, sabbeheva sampayutto avijjāsavoti. Ime vuccantīti ime hatthiādīsu ekekassa vasena cattāro cattāro katvā aneke āsavā iminā sīlasaṃvarasaṅkhātena parivajjanena pahātabbāti vuccanti.

“如実に省察して荒ぶる象を遍避する”とは、“私は沙門である”という自覚を持ち、荒ぶる象の近くに立ってはならないということである。なぜなら、荒ぶる象の近くに立つというその原因によって、死、あるいは死に等しい苦しみが生じる可能性があるからである。このように適切な方法をもって省察し、荒ぶる象を避け、退くのである。この理法は他のすべての場合も同様である。“荒ぶる(caṇḍaṃ)”とは凶暴なことである。“切株(khāṇuṃ)”とは、アカシアの木の切り株などのことである。“刺のある場所(kaṇṭakaṭṭhānaṃ)”とは、刺が刺さるような場所のことである。“深淵(sobbhaṃ)”とは、四方が切り立った崖のことである。“絶壁(papātaṃ)”とは、一方が切り立った崖のことである。“汚水溜め(candanikaṃ)”とは、食べ残しの水、胎盤、排泄物などを捨てる場所のことである。“どぶ(oḷigallaṃ)”とは、それら汚水や泥などが流れ込む場所のことである。そこは膝の高さほどであっても不潔なもので満たされている。これら二つの場所(汚水溜めとどぶ)は、非人(鬼神)が好んで集まる場所でもあるため、避けるべきである。“不適切な座(anāsane)”における“不適切な(ayuttaṃ)”座とは、勝義(実質)的には、アニヤタ法(不定法)の対象となる、密かに隠れた座であると知るべきである。“不適切な徘徊先(agocare)”における“不適切な”徘徊先とは、遊女の家などの五つの分類による不適切な場所のことである。“悪しき友(pāpake mitte)”とは、低俗で破戒的な、友を装った敵のことである。“悪しき(pāpakesu)”とは低俗なことである。“疑われる(okappeyyuṃ)”とは、“間違いなくこの尊者は(不道徳なことを)行った、あるいは行うだろう”と信じられたり、確信されたりすることである。“何らかの(yaṃ hissā)”とは、象などのうちのどれか一つであっても、その比丘に(危険や疑いを生じさせる)ことである。ここでの漏(汚染)の発生は次のように知るべきである。象などの原因による苦しみに遭遇し、快楽を求める者に欲漏(kāmāsavo)が生じる。“善趣にはこのような苦しみはない”として存在を求める者に有漏(bhavāsavo)が生じる。“象が私を踏みつける”“馬が私を(踏みつける)”という執着が、見漏(diṭṭhāsavo)である。これらすべてに伴う無知が、無明漏(avijjāsavo)である。これらを“言う(vuccanti)”とは、象などの一つひとつにおいて四種ずつの漏があるとして、これら多くの漏が、戒律による慎み(戒律儀)と呼ばれるこの“遍避(避けること)”によって断ぜられるべきであると言われているのである。

Paṭisaṅkhā yoniso uppannaṃ kāmavitakkaṃ nādhivāsetīti ‘‘itipāyaṃ vitakko akusalo, itipi sāvajjo, itipi dukkhavipāko, so ca kho [Pg.130] attabyābādhāya saṃvattatī’’tiādinā (ma. ni. 1.207-208) nayena yoniso kāmavitakke ādīnavaṃ paccavekkhitvā tasmiṃ tasmiṃ ārammaṇe uppannaṃ kāmavitakkaṃ nādhivāseti, cittaṃ āropetvā na vāseti, abbhantare vā na vāsetīti attho. Anadhivāsento kiṃ karotīti? Pajahati. Kiṃ kacavaraṃ viya piṭakenāti? Na hi, api ca kho naṃ vinodeti tudati vijjhati nīharati. Kiṃ balibaddaṃ viya patodenāti? Na hi, atha kho naṃ byantīkaroti vigatantaṃ karoti, yathāssa antopi nāvasissati antamaso bhaṅgamattampi, tathā naṃ karoti. Kathaṃ pana naṃ tathā karotīti? Anabhāvaṃ gameti anu anu abhāvaṃ gameti, vikkhambhanappahānena yathā suvikkhambhito hoti, tathā karoti. Sesavitakkadvayepi eseva nayo. Uppannuppanneti uppanne uppanne, uppannamatteyevāti vuttaṃ hoti. Sakiṃ vā uppanne vinodetvā dutiye vāre ajjhupekkhitā na hoti, satakkhattumpi uppanne uppanne vinodetiyeva. Pāpake akusale dhammeti teyeva kāmavitakkādayo, sabbepi vā nava mahāvitakke. Tattha tayo vuttā, avasesā ‘‘ñātivitakko, janapadavitakko, amarāvitakko, parānuddayatāpaṭisaṃyutto vitakko, lābhasakkārasilokappaṭisaṃyutto vitakko, anavaññattippaṭisaṃyutto vitakko’’ti (mahāni. 207) ime cha. Yaṃ hissāti etesu vitakkesu yaṃkiñci assa. Kāmavitakko panettha kāmāsavo eva, tabbiseso bhavāsavo, taṃsampayutto diṭṭhāsavo, sabbavitakkesu avijjā avijjāsavoti evaṃ āsavuppatti veditabbā. Ime vuccantīti ime kāmavitakkādivasena vuttappakārā āsavā iminā tasmiṃ tasmiṃ vitakke ādīnavapaccavekkhaṇasahitena vīriyasaṃvarasaṅkhātena vinodanena pahātabbāti vuccanti.

“如実に省察して、生じた欲尋(感官的な思考)を容認しない”とは、“この思考は不善であり、過失があり、苦の報いをもたらすものである。また、それは自らを害することに資するものである”という方法(中部経典207-208)によって、如実に欲尋の過患を省察し、それぞれの対象に対して生じた欲尋を容認せず、心に留め置かず、内に住まわせないという意味である。“容認しない者は何をするのか”と言えば、それを“捨てる(pajahati)”。それは“ゴミを籠で(捨てる)ようなものか”と言えば、そうではない。むしろ、それを排し、突き、刺し、追い出すのである。“牛を突き棒で(追う)ようなものか”と言えば、そうではない。むしろ、それを絶滅させ、消滅させるのである。あたかも、内側に微塵も、あるいは刹那の間も残らないように、そのようにするのである。“どのようにしてそのようにするのか”と言えば、非存在の状態に至らせ、次々に消滅へと至らせるのである。抑圧による断絶(伏断)によって、完全に取り除かれた状態になるように、そのようにするのである。残りの二つの尋(害尋と恚尋)についても同様である。“生じるたびに(uppannuppanne)”とは、生じた瞬間に、あるいは生じたその都度という意味である。一度生じたものを排して、二度目に生じたときに放置することなく、百回生じても、生じるたびに必ず排するのである。“悪しき不善の法(pāpake akusale dhamme)”とは、それら欲尋などのことであり、あるいは九つの大きな尋のすべてを指す。そこでは(経文に)三つが説かれているが、残りは“親族尋、国土尋、不死(不死に関する誤った)尋、他者への同情に関する尋、利得・供養・名声に関する尋、軽蔑されないことに関する尋”の六つである。“何らかの(yaṃ hissā)”とは、これらの尋のうちどれか一つでも比丘に生じることである。ここでの欲尋は欲漏そのものであり、その特殊な形態が有漏であり、それに伴う見解が見漏であり、すべての尋における無知が無明漏である。このように漏の発生を知るべきである。これらを“言う(vuccanti)”とは、欲尋などによって説かれたこれらの漏が、それぞれの尋における過患の省察を伴う、精進による慎み(精進律儀)と呼ばれるこの“排除(排斥)”によって断ぜられるべきであると言われているのである。

Paṭisaṅkhā yoniso satisambojjhaṅgaṃ bhāvetīti abhāvanāya ādīnavaṃ bhāvanāya ca ānisaṃsaṃ upāyena pathena paccavekkhitvā satisambojjhaṅgaṃ bhāveti. Eseva nayo sabbattha. Bojjhaṅgānaṃ bhāvanā heṭṭhā vitthāritāva. Yaṃ hissāti etesu bojjhaṅgesu yaṃkiñci assa. Āsavuppattiyaṃ panettha imesaṃ ariyamaggasampayuttānaṃ bojjhaṅgānaṃ abhāvitattā ye uppajjeyyuṃ kāmāsavādayo āsavā, bhāvayato evaṃsa te [Pg.131] na hontīti ayaṃ nayo veditabbo. Ime vuccantīti ime kāmāsavādayo āsavā imāya lokuttarāya bojjhaṅgabhāvanāya pahātabbāti vuccanti. Imehi chahākārehi pahīnāsavaṃ bhikkhuṃ thomento yato kho, bhikkhavetiādimāha. Tattha yatoti sāmivacane to-kāro, yassāti vuttaṃ hoti. Porāṇā pana yamhi kāleti vaṇṇayanti. Ye āsavā saṃvarā pahātabbā, te saṃvarā pahīnā hontīti ye āsavā saṃvarena pahātabbā, te saṃvareneva pahīnā honti, na appahīnesuyeva pahīnasaññī hotīti.

“如実に省察して念覚支を修習する”とは、修習しないことの過患と、修習することの利益を、適切な方法によって省察し、念覚支を修習することである。他のすべての覚支についても同様である。覚支の修習については、既に詳述した通りである。“何らかの(yaṃ hissā)”とは、これらの覚支のうちどれか一つでも比丘に具わることである。ここでの漏の発生に関しては、聖道に伴うこれらの覚支が修習されていないことによって生じるはずの欲漏などの諸々の漏が、(覚支を)修習する者には、その修習という方法によって生じなくなるのである。このようにその理法を知るべきである。これらを“言う(vuccanti)”とは、これらの欲漏などの漏が、この出世間的な覚支の修習によって断ぜられるべきであると言われているのである。これら六つの方法によって漏を滅した比丘を称賛して、“比丘たちよ、……の時に”等と説かれた。そこの“yato”は、所有格の“to”であり、“yassa(その比丘の)”という意味である。しかし、古の注釈家たちは“yamhi kāle(その時に)”と解釈している。“慎み(律儀)によって断ぜられるべき漏が、それらの慎みによって断ぜられている”とは、慎みによって断ぜられるべき漏が、まさに慎みによって断ぜられており、断ぜられていないのに断ぜられたと思い込んでいるのではない、ということである。

5. Dārukammikasuttavaṇṇanā

5. 木材商経(ダールカンミカ・スッタ)の注釈

59. Pañcame dārukammikoti dāruvikkayena pavattitājīvo eko upāsako. Kāsikacandananti saṇhacandanaṃ. Aṅgenāti aguṇaṅgena, sukkapakkhe guṇaṅgena. Nemantanikoti nimantanaṃ gaṇhanako. Saṅghe dānaṃ dassāmīti bhikkhusaṅghassa dassāmi. So evaṃ vatvā satthāraṃ abhivādetvā pakkāmi. Athassa aparabhāge pañcasatā kulūpakā bhikkhū gihibhāvaṃ pāpuṇiṃsu. So ‘‘kulūpakabhikkhū te vibbhantā’’ti vutte ‘‘kiṃ ettha mayha’’nti vatvā cittuppādavemattamattampi na akāsi. Idaṃ sandhāya satthā saṅghe te dānaṃ dadato cittaṃ pasīdissatīti āha.

59. 第五の(経において)、“木材商(dārukammiko)”とは、薪を売って生活していた一人の信徒のことである。“カーシ産の栴檀(kāsikacandanaṃ)”とは、きめ細やかな栴檀のことである。“欠点によって(aṅgenā)”とは、徳のない(不徳の)性質によってであり、白分(善い側)においては徳のある性質によってである。“招待を受ける者(nemantaniko)”とは、招待を受けて施食を受け取る者のことである。“僧伽に施しを与えよう(saṅghe dānaṃ dassāmīti)”とは、比丘僧伽に施しを与えるという意味である。彼はそのように言って世尊を敬礼し、立ち去った。その後、五百人の家に出入りしていた比丘たちが還俗して俗人となった。彼が“家に出入りしていた比丘たちが還俗した”と告げられたとき、“それが私に何の関係があるだろうか(私の布施の心に影響はない)”と言って、心の乱れさえ微塵も起こさなかった。このことを指して、世尊は“僧伽に施しを与えるとき、汝の心は清浄になるであろう”と仰ったのである。

6. Hatthisāriputtasuttavaṇṇanā

6. ハッティサーリプッタ経の注釈

60. Chaṭṭhe abhidhammakathanti abhidhammamissakaṃ kathaṃ. Kathaṃ opātetīti tesaṃ kathaṃ vicchinditvā attano kathaṃ katheti. Therānaṃ bhikkhūnanti karaṇatthe sāmivacanaṃ, therehi bhikkhūhi saddhinti attho. Yā ca therānaṃ abhidhammakathā, taṃ ayampi kathetuṃ sakkotīti attho. Cetopariyāyanti cittavāraṃ. Idhāti imasmiṃ loke. Soratasoratoti sūrato viya sūrato, soraccasamannāgato viyāti attho. Nivātanivātoti nivāto viya nivāto, nivātavutti viyāti attho. Upasantupasantoti upasanto viya upasanto[Pg.132]. Vapakassateva satthārāti satthu santikā apagacchati. Saṃsaṭṭhassāti pañcahi saṃsaggehi saṃsaṭṭhassa. Vissaṭṭhassāti vissajjitassa. Pākatassāti pākatindriyassa.

60. 第六の経において、“アビダンマの語(abhidhammakatha)”とは、アビダンマを交えた語のことである。“話を割り込ませる(kathaṃ opāteti)”とは、彼ら(長老たち)の話を遮って、自分の話をすることである。“長老の比丘たちの(therānaṃ bhikkhūnaṃ)”という言葉は具格の意味であり、長老である比丘たちと共に、という意味である。また、長老たちのあのアビダンマを交えた語を、この者(象使いの息子であるサーリプッタ)も語ることができる、という意味である。“他心通(cetopariyāya)”とは、心の動きのことである。“ここで(idha)”とは、この世界においてである。“柔和の中の柔和(soratasorato)”とは、あたかも善美な身の行いに親しむ者のように、善美な身と口の行いに親しむこと、すなわち柔和さを備えている者のようであるという意味である。“謙虚の中の謙虚(nivātanivāto)”とは、謙虚な者のように謙虚であること、すなわち謙虚な振る舞いをするようであるという意味である。“静穏の中の静穏(upasantupasanto)”とは、静かな者のように静かであること。“師から遠ざかる(vapakassateva satthārā)”とは、師のもとから離れ去ることである。“交わっている者(saṃsaṭṭhassa)”とは、五つの交わりによって混じり合っている者のことである。“放逸な者(vissaṭṭhassa)”とは、放り出された(制御を失った)者のこと。“顕わな者(pākatassa)”とは、諸根が(制御されず)剥き出しの者のことである。

Kiṭṭhādoti kiṭṭhakhādako. Antaradhāpeyyāti nāseyya. Gopasūti gāvo ca ajikā ca. Sippisambukanti sippiyo ca sambukā ca. Sakkharakaṭhalanti sakkharā ca kaṭhalāni ca. Ābhidosikanti abhiññātadosaṃ kudrūsakabhojanaṃ. Nacchādeyyāti na rucceyya. Tattha yadetaṃ purisaṃ bhuttāvinti upayogavacanaṃ, taṃ sāmiatthe daṭṭhabbaṃ. Amuṃ hāvuso, purisanti, āvuso, amuṃ purisaṃ.

“穀物を食べるもの(kiṭṭhādo)”とは、田畑の穀物を食べるもののこと。“失わせる(antaradhāpeyya)”とは、滅ぼすこと。“牛と羊(gopasū)”とは、牛と山羊のこと。“貝(sippisambuka)”とは、二枚貝と巻貝のこと。“石つぶてと土器の破片(sakkharakaṭhala)”とは、小石と瓦礫のこと。“夕方の(ābhidosika)”とは、欠点が明らかな(質の悪い)ルースカ米の食事のこと。“喜ばせない(nacchādeyya)”とは、好ましくないこと。その“この男が食べた後で(purisaṃ bhuttāviṃ)”という箇所における対格は、属格の意味(“男の”)と解釈すべきである。“友よ、あの男を(amuṃ hāvuso purisaṃ)”とは、“友よ、あの男の”ということである。

Sabbanimittānanti sabbesaṃ niccanimittādīnaṃ nimittānaṃ. Animittaṃ cetosamādhinti balavavipassanāsamādhiṃ. Cīrikasaddoti jhallikasaddo. Sarissati nekkhammassāti pabbajjāya guṇaṃ sarissati. Arahataṃ ahosīti bhagavato sāvakānaṃ arahantānaṃ antare eko arahā ahosi. Ayañhi thero satta vāre gihī hutvā satta vāre pabbaji. Kiṃ kāraṇā? Kassapasammāsambuddhakāle kiresa ekassa bhikkhuno gihibhāve vaṇṇaṃ kathesi. So teneva kammena arahattassa upanissaye vijjamāneyeva satta vāre gihibhāve ca pabbajjāya ca sañcaranto sattame vāre pabbajitvā arahattaṃ pāpuṇīti.

“一切の相(sabbanimittānaṃ)”とは、常の相などのあらゆる相のことである。“無相の心三昧(animittaṃ cetosamādhiṃ)”とは、強力なヴィパッサナーの三昧のことである。“チーリカの音(cīrikasadda)”とは、蝉(あるいはコオロギ)の鳴き声のこと。“出家を思い起こすであろう(sarissati nekkhammassa)”とは、出家の功徳を思い起こすであろうということ。“阿羅漢となった(arahataṃ ahosi)”とは、世尊の弟子である阿羅漢たちの中に、一人の阿羅漢がいたということである。実際、この長老は七回俗人となり、七回出家した。なぜか。伝え聞くところによれば、カッサパ正等覚者の時代に、彼は一人の比丘に対して俗人の状態の利点を語った。彼はその業により、阿羅漢果の波羅蜜が備わっていたにもかかわらず、七回にわたって俗人の状態と出家の間を往来し、七回目に出家して阿羅漢果に到達したのである。

7. Majjhesuttavaṇṇanā

7. “中(マッジヘ)の経”の解説

61. Sattame pārāyane metteyyapañheti pārāyanasamāgamamhi metteyyamāṇavassa pañhe. Ubhonte viditvānāti dve ante dve koṭṭhāse jānitvā. Majjhe mantā na lippatīti mantā vuccati paññā, tāya ubho ante viditvā majjhe na lippati, vemajjheṭṭhāne na lippati. Sibbanimaccagāti sibbanisaṅkhātaṃ taṇhaṃ atīto. Phassoti phassavasena nibbattattā ayaṃ attabhāvo. Eko antoti ayameko koṭṭhāso. Phassasamudayoti phasso samudayo assāti phassasamudayo, imasmiṃ attabhāve katakammaphassapaccayā nibbatto anāgatattabhāvo. Dutiyo antoti dutiyo koṭṭhāso. Phassanirodhoti nibbānaṃ. Majjheti sibbinitaṇhaṃ chetvā dvidhākaraṇaṭṭhena nibbānaṃ majjhe nāma hoti. Taṇhā hi [Pg.133] naṃ sibbatīti taṇhā naṃ attabhāvadvayasaṅkhātaṃ phassañca phassasamudayañca sibbati ghaṭṭeti. Kiṃ kāraṇā? Tassa tasseva bhavassa abhinibbattiyā. Yadi hi taṇhā na sibbeyya, tassa tassa bhavassa nibbatti na bhaveyya. Imasmiṃ ṭhāne koṭimajjhikūpamaṃ gaṇhanti. Dvinnañhi kaṇḍānaṃ ekato katvā majjhe suttena saṃsibbitānaṃ koṭi majjhanti vuccati. Sutte chinne ubho kaṇḍāni ubhato patanti. Evamettha kaṇḍadvayaṃ viya vuttappakārā dve antā, sibbitvā ṭhitasuttaṃ viya taṇhā, sutte chinne kaṇḍadvayassa ubhatopatanaṃ viya taṇhāya niruddhāya antadvayaṃ niruddhameva hoti. Ettāvatāti ettakena iminā ubho ante viditvā taṇhāya majjhe anupalittabhāvena abhiññeyyaṃ catusaccadhammaṃ abhijānāti nāma, tīraṇapariññāya ca pahānapariññāya ca parijānitabbaṃ lokiyasaccadvayaṃ parijānāti nāma. Diṭṭheva dhammeti imasmiṃyeva attabhāve. Dukkhassantakaro hotīti vaṭṭadukkhassa koṭikaro paricchedaparivaṭumakaro hoti nāma.

61. 第七の経において、“パーラーヤナのメッテイヤの問い(metteyyapañha)”とは、パーラーヤナの集いにおける青年メッテイヤの問いにおけるものである。“両極を知って(ubhonte viditvāna)”とは、二つの端、すなわち二つの部分を知って、ということである。“中において、智者は汚されない(majjhe mantā na lippati)”において、智(mantā)とは智慧のことである。その智慧によって両極を知り、中において汚されない、すなわち中間の場所において汚されない、ということである。“縫合女(渇愛)を超越した(sibbanimaccagā)”とは、縫合と呼ばれる渇愛を乗り越えたということである。“触(phassa)”とは、触の力によって生じたものであるがゆえに、この現在の個体のことである。“一端(eko anto)”とは、この一つの部分のことである。“触の集起(phassasamudaya)”とは、触を原因とするもの、すなわち、この個体においてなされた業と触を縁として生じる未来の個体のことである。“第二の端(dutiyo anto)”とは、第二の部分のことである。“触の滅(phassanirodha)”とは、涅槃のことである。“中(majjhe)”とは、縫合する渇愛を断ち切り、二つに分けるという意味において、涅槃が“中”と呼ばれるのである。“渇愛が彼を縫い合わせる(taṇhā hi naṃ sibbati)”とは、渇愛が、二つの個体の集まりとされる触(現在)と触の集起(未来)を縫い合わせ、結合させるということである。なぜか。それぞれの生存を発生させるためである。もし渇愛が縫い合わせなければ、それぞれの生存の発生は起こらないからである。この箇所において、(註釈家たちは)端と中の比喩を用いている。二つの端を一つに合わせて、その中間を糸で縫い合わせたとき、その合わせ目が“中”と呼ばれる。糸が切れると、両方の端は別々の方向に落ちる。このように、ここでも二つの端とは先に述べた二つの極のことであり、渇愛は縫い合わせている糸のようなものである。糸が切れて両端が落ちるように、渇愛が滅すれば、両極もまた滅するのである。“これによって(ettāvatā)”とは、このように両極を知り、渇愛という“中”において汚されないことによって、知るべき四聖諦の法を証知するのである。また、審査遍知と捨断遍知によって遍知されるべき二つの世間的な真理を遍知するのである。“現法において(diṭṭhe va dhamme)”とは、まさにこの個体において、ということである。“苦の終焉をもたらす者となる(dukkhassantakaro hoti)”とは、輪廻の苦しみの終わりをもたらす者、すなわち、その境界と終止符を打つ者となるということである。

Dutiyavāre tiṇṇaṃ kaṇḍānaṃ vasena upamā veditabbā. Tiṇṇañhi kaṇḍānaṃ suttena saṃsibbitānaṃ sutte chinne tīṇi kaṇḍāni tīsu ṭhānesu patanti, evamettha kaṇḍattayaṃ viya atītānāgatapaccuppannā khandhā, suttaṃ viya taṇhā. Sā hi atītaṃ paccuppannena, paccuppannañca anāgatena saddhiṃ saṃsibbati. Sutte chinne kaṇḍattayassa tīsu ṭhānesu patanaṃ viya taṇhāya niruddhāya atītānāgatapaccuppannā khandhā niruddhāva honti.

第二の説示においては、三つの端による比喩を知るべきである。三つの端を糸で縫い合わせてあるとき、糸が切れれば、三つの端は三つの場所に落ちる。このように、ここでも三つの端とは過去・未来・現在の五蘊のことであり、糸とは渇愛のことである。実際、その渇愛は、過去を現在と、現在を未来と縫い合わせるのである。糸が切れて三つの端が三つの場所に落ちるように、渇愛が滅すれば、過去・未来・現在の五蘊もまた滅するのである。

Tatiyavāre adukkhamasukhā majjheti dvinnaṃ vedanānaṃ antaraṭṭhakabhāvena majjhe. Sukhañhi dukkhassa, dukkhaṃ vā sukhassa antaraṃ nāma natthi. Taṇhā sibbinīti vedanāsu nandirāgo vedanānaṃ upacchedaṃ nivāretīti tā sibbati nāma.

第三の説示において、“不苦不楽(が中である)”とは、二つの感受の中間に位置することから“中”と呼ばれる。実際、楽が苦の中間であることも、苦が楽の中間であることもないからである。“渇愛という縫合女”とは、諸々の感受に対する喜愛のことであり、それが感受の断絶を妨げるため、それは“縫い合わせる”と呼ばれるのである。

Catutthavāre viññāṇaṃ majjheti paṭisandhiviññāṇampi sesaviññāṇampi nāmarūpapaccayasamudāgatattā nāmarūpānaṃ majjhe nāma.

第四の説示において、“意識(viññāṇa)が中である”とは、結生心もそれ以外の意識も、名色を縁として生じるものであるがゆえに、名色の中間に位置するということである。

Pañcamavāre viññāṇaṃ majjheti kammaviññāṇaṃ majjhe, ajjhattikāyatanesu vā manāyatanena kammassa gahitattā idha yaṃkiñci viññāṇaṃ majjhe nāma, manodvāre vā āvajjanassa ajjhattikāyatananissitattā javanaviññāṇaṃ majjhe nāma.

第五の説示において、“意識が中である”とは、業意識が中であることを指す。あるいは、内なる処において、意処によって業が把握されるがゆえに、ここでのいかなる意識も“中”と呼ばれる。あるいは、意門において、広告が内なる処に基づいているがゆえに、速行意識が“中”と呼ばれるのである。

Chaṭṭhavāre [Pg.134] sakkāyoti tebhūmakavaṭṭaṃ. Sakkāyasamudayoti samudayasaccaṃ. Sakkāyanirodhoti nirodhasaccaṃ. Pariyāyenāti tena tena kāraṇeneva. Sesaṃ sabbattha vuttanayeneva veditabbaṃ.

第六の説示において、“有身(sakkāya)”とは、三界の輪廻のことである。“有身の集起(sakkāyasamudaya)”とは、集諦のことである。“有身の滅(sakkāyanirodha)”とは、滅諦のことである。“法門によって(pariyāyena)”とは、それぞれの理由によって、ということである。残りの部分は、すべての箇所において、既に述べた方法によって理解されるべきである。

8. Purisindriyañāṇasuttavaṇṇanā

8. “丈夫根智経(Purisindriyañāṇasutta)”の解説

62. Aṭṭhame aññataroti devadattapakkhiko eko. Samannāharitvāti āvajjitvā. Idaṃ so ‘‘kiṃ nu kho bhagavatā jānitvā kathitaṃ, udāhu ajānitvā, ekaṃsikaṃ vā kathitaṃ udāhu vibhajjakathita’’nti adhippāyena pucchati. Āpāyikoti apāye nibbattanako. Nerayikoti nirayagāmī. Kappaṭṭhoti kappaṭṭhiyakammassa katattā kappaṃ ṭhassati. Atekicchoti na sakkā tikicchituṃ. Dvejjhanti dvidhābhāvaṃ. Vālaggakoṭinittudanamattanti vālassa aggakoṭiyā dassetabbamattakaṃ, vālaggakoṭinipātamattakaṃ vā. Purisindriyañāṇānīti purisapuggalānaṃ indriyaparopariyattañāṇāni, indriyānaṃ tikkhamudubhāvajānanañāṇānīti attho.

62. 第八(ハッタ・スッタ)において、“ある(比丘)”とは、デーヴァダッタの派閥に属する一人の比丘であり、名はヤンニャダッタである。“注意深く考えて”とは、思慮して、という意味である。彼は、“世尊は、知った上でこれを語られたのか、それとも知らずに語られたのか、断定的に語られたのか、あるいは分析して語られたのか”という意図で尋ねたのである。“地獄に堕ちるべき者”とは、四悪道(アパーヤ)に生まれるべき者のことである。“地獄の住人”とは、地獄へ行く者のことである。“劫に留まる者”とは、一劫の間存続する業をなしたために、一劫の間(地獄に)留まる者のことである。“治癒不能”とは、治療することができない(救いようのない)ことである。“二分された状態”とは、二つの側面があることである。“髪の毛の先の突き刺しほど”とは、髪の毛の先端で見せることができる程度の大きさ、あるいは、髪の毛の先端を置くことができるほどの場所の大きさを意味する。“人の諸根に関する知”とは、人々の信などの諸根の勝劣を知る知、すなわち諸根の鋭さや鈍さを知る知のことである、というのがその意味である。

Vijjamānā kusalāpi dhammā akusalāpi dhammāti ettakā kusalā dhammā vijjanti, ettakā akusalā dhammāti jānāmi. Antarahitāti adassanaṃ gatā. Sammukhībhūtāti samudācāravasena pākaṭā jātā. Kusalamūlanti kusalajjhāsayo. Kusalā kusalanti tamhā kusalajjhāsayā aññampi kusalaṃ nibbattissati. Sāradānīti sārādāni gahitasārāni, saradamāse vā nibbattāni. Sukhasayitānīti sukhasannicitāni. Sukhetteti maṇḍakhette. Nikkhittānīti vuttāni. Sappaṭibhāgāti sarikkhakā. Abhido addharattanti abhiaddharattaṃ addharatte abhimukhībhūte. Bhattakālasamayeti rājakulānaṃ bhattakālasaṅkhāte samaye. Parihānadhammoti ko evaṃ bhagavatā ñātoti? Ajātasatturājā. So hi pāpamittaṃ nissāya maggaphalehi parihīno. Aparepi suppabuddhasunakkhattādayo bhagavatā ñātāva. Aparihānadhammoti evaṃ bhagavatā ko ñāto? Susīmo paribbājako aññe ca evarūpā. Parinibbāyissatīti evaṃ ko ñāto bhagavatāti? Santatimahāmatto aññe ca evarūpā.

“現存する善き法、悪しき法”とは、これほどの善き法が存在し、これほどの悪しき法が存在するということを“私は知っている”ということである。“消え去った”とは、見えなくなったことである。“目の前に現れた”とは、繰り返しの働き(活動)によって、明白になったことである。“善なる根源”とは、善なる意向である。“善なる不善(の兆し)”とは、その善なる意向から、他の善が生じるであろうということである。“充実した(種子)”とは、実(エッセンス)を含んだもの、あるいはサラダ月(秋)に生じたもののことである。“よく保存された”とは、よく蓄積されたもののことである。“良田に”とは、肥沃な田畑に、ということである。“播かれた”とは、植えられた(作付けされた)ことである。“同質のもの”とは、似通ったもののことである。“真夜中に”とは、真夜中に直面した際のことである。“食事の時”とは、王族たちの食事の時間として知られる時のことである。“衰退する性質の者”とは、世尊によって“このように衰退する性質である”と知られたのは誰か、という問いである。それはアジャータサットゥ王のことである。彼は悪友(デーヴァダッタ)に近づいたために、道と果から脱落したのである。他にも、スッパブッダやスナッカッタなども、世尊によってそのように知られている。“衰退しない性質の者”とは、そのように世尊によって知られたのは誰か、という問いである。それはスシーマ遍歴者や、その他の同様の者たちである。“完全な涅槃に至るであろう者”とは、そのように世尊によって知られたのは誰か、という問いである。それはサンタティ大臣や、その他の同様の者たちのことである。

9. Nibbedhikasuttavaṇṇanā

9. “貫通経(ニッベーディカ・スッタ)”の注釈

63. Navame [Pg.135] anibbiddhapubbe appadālitapubbe lobhakkhandhādayo nibbijjhati padāletīti nibbedhikapariyāyo, nibbijjhanakāraṇanti attho. Nidānasambhavoti kāme nideti uppādanasamatthatāya niyyādetīti nidānaṃ. Sambhavati tatoti sambhavo, nidānameva sambhavo nidānasambhavo. Vemattatāti nānākaraṇaṃ.

63. 第九(ナヴァマ・スッタ)において、かつて貫かれたことがなく、かつて打ち砕かれたことのない貪欲の集まりなどを“貫く、打ち砕く”ゆえに、“貫通の方法(ニッベーディカ・パriyāyo)”と言い、その意味は“貫くための原因”ということである。“縁による発生”とは、諸欲を(果として)もたらし、また発生させる能力によって(諸欲を)引き渡すゆえに“縁(ニダーナ)”と言う。そこから生じるゆえに“発生(サンバヴァ)”と言う。縁そのものが原因(発生)であるから、“縁による発生”と言う。“様々であること”とは、差異があることである。

Kāmaguṇāti kāmayitabbaṭṭhena kāmā, bandhanaṭṭhena guṇā ‘‘antaguṇa’’ntiādīsu viya. Cakkhuviññeyyāti cakkhuviññāṇena passitabbā. Iṭṭhāti pariyiṭṭhā vā hontu mā vā, iṭṭhārammaṇabhūtāti attho. Kantāti kamanīyā. Manāpāti manavaḍḍhanakā. Piyarūpāti piyajātikā. Kāmūpasañhitāti ārammaṇaṃ katvā uppajjamānena kāmena upasañhitā. Rajanīyāti rāguppattikāraṇabhūtā. Nete kāmāti na ete kamanaṭṭhena kāmā nāma honti. Saṅkapparāgoti saṅkappavasena uppannarāgo. Kāmoti ayaṃ kāmappahānāya paṭipannehi pahātabbo. Kamanaṭṭhena kāmā nāma. Citrānīti citravicitrārammaṇāni.

“欲の綱(カーマグナ)”とは、欲求されるべきものであるから“欲(カーマ)”であり、縛り付けるものであるから“綱(グナ)”である。これは“腸(アンタグナ)”などの語における(綱の)ようである。“眼で認識されるべきもの”とは、眼識によって見られるべきもののことである。“好ましいもの”とは、探し求めたものであれ、そうでなかれ、好ましい対象となったもののことである。“愛すべきもの”とは、好ましいもののことである。“意にかなうもの”とは、心を増長させるもののことである。“喜ばしい姿”とは、愛すべき性質を持つもののことである。“欲を伴うもの”とは、対象として生じる煩悩としての欲(キレーサ・カーマ)と結びついたもののことである。“情欲をそそるもの”とは、貪欲が生じる原因となったもののことである。“これらは欲ではない”とは、これら(の対象)は、欲求するという意味における“欲”そのものではない、ということである。“思惟による貪(サンカッパ・ラーガ)”とは、(美しいなどの)思考によって生じた貪りのことである。“欲”とは、欲の止滅のために修行する人々によって捨てられるべき、この(思惟による貪)のことである。これが欲求するという意味での“欲”と呼ばれるものである。“様々なるもの”とは、種々多様な対象のことである。

Phassoti sahajātaphasso. Kāmayamānoti kāmaṃ kāmayamāno. Tajjaṃ tajjanti tajjātikaṃ tajjātikaṃ. Puññabhāgiyanti dibbe kāme patthetvā sucaritapāripūriyā devaloke nibbattassa attabhāvo puññabhāgiyo nāma, duccaritapāripūriyā apāye nibbattassa attabhāvo apuññabhāgiyo nāma. Ayaṃ vuccati, bhikkhave, kāmānaṃ vipākoti ayaṃ duvidhopi kāmapatthanaṃ nissāya uppannattā kāmānaṃ vipākoti vuccati. So imaṃ nibbedhikanti so bhikkhu imaṃ chattiṃsaṭṭhānesu nibbijjhanakaṃ seṭṭhacariyaṃ jānāti. Kāmanirodhanti kāmānaṃ nirodhane evaṃ laddhanāmaṃ. Imasmiñhi ṭhāne brahmacariyasaṅkhāto maggova kāmanirodhoti vutto.

“触”とは、倶生(同時に生じる)の触のことである。“欲する者”とは、欲を欲求する者のことである。“それぞれの(果報)”とは、その欲の性質に応じた、ということである。“福徳の分をなす”とは、天界の欲を願って、善行を具足したことによって天界に生まれた者の生存状態(アッタバーヴァ)を“福徳の分”と言う。悪行を具足したことによって悪道に生まれた者の生存状態を“非福徳の分”と言う。“比丘たちよ、これが諸欲の異熟(報い)と呼ばれるものである”とは、比丘たちよ、この二種類の生存状態も、欲を願うことに基づいて生じたものであるから、“諸欲の異熟”と呼ばれる、ということである。“彼はこの貫通を(知る)”とは、その比丘は、三十六の箇所を貫くこの優れた修行(聖なる道)を知っている、ということである。“欲の止滅”とは、欲を滅ぼすことによってその名(欲の止滅)を得た“聖なる道”のことである。この箇所では、梵行と呼ばれる“道”こそが“欲の止滅”として説かれている。

Sāmisāti kilesāmisasampayuttā. Iminā nayena sabbaṭhānesu attho veditabbo. Apicettha vohāravepakkanti vohāravipākaṃ. Kathāsaṅkhāto hi vohāro saññāya vipāko nāma. Yathā yathā nanti ettha naṃ-iti nipātamattameva. Iti yasmā yathā yathā sañjānāti, tathā [Pg.136] tathā evaṃsaññī ahosinti katheti, tasmā vohāravepakkāti attho.

“有漏の(肉の)”とは、煩悩という餌(アミサ)を伴った、ということである。この方法によって、すべての箇所における意味を知るべきである。さらに、ここでの“表現としての異熟”とは、表現(世俗名辞)という結果のことである。実際、会話という表現は“想(サンニャー)”の結果である。ここで“それそれのように(ヤター・ヤター・ナン)”という表現の“ナン(naṃ)”は、単なる挿入句(接辞)にすぎない。それゆえに、“どのように(想いをもって)知るか、そのように‘このような想いを持つ者であった’と語る”ので、それゆえに“表現としての異熟”と言う、というのがその意味である。

Avijjāti aṭṭhasu ṭhānesu aññāṇabhūtā bahalaavijjā. Nirayaṃ gamentīti nirayagamanīyā, niraye nibbattipaccayāti attho. Sesesupi eseva nayo. Cetanāhanti cetanaṃ ahaṃ. Idha sabbasaṅgāhikā saṃvidahanacetanā gahitā. Cetayitvāti dvārappavattacetanā. Manasāti cetanāsampayuttacittena. Nirayavedanīyanti niraye vipākadāyakaṃ. Sesesupi eseva nayo. Adhimattanti balavadukkhaṃ. Dandhavirāgīti garukaṃ na khippaṃ saṇikaṃ vigacchanakadukkhaṃ. Urattāḷiṃ kandatīti uraṃ tāḷetvā rodati. Pariyeṭṭhinti pariyesanaṃ. Ekapadaṃ dvipadanti ekapadamantaṃ vā dvipadamantaṃ vā, ko mantaṃ jānātīti attho. Sammohavepakkanti sammohavipākaṃ. Dukkhassa hi sammoho nissandavipāko nāma. Dutiyapadepi eseva nayo. Pariyesanāpi hi tassa nissandavipākoti. Imasmiṃ sutte vaṭṭavivaṭṭaṃ kathitaṃ.

“無明”とは、八つの箇所(四聖諦など)における不知である厚い無明のことである。“地獄へ行かせるもの”とは、地獄へ行かせる性質を持つもの、すなわち地獄での発生の縁となるものという意味である。残りの語(傍生など)についても、この方法(意味)と同じである。“私は意志(セータナー)を(業と呼ぶ)”とは、ここでは、すべてを統括する“構想する意志(サンヴィダハナ・セータナー)”が取られている。“意志して(思量して)”という言葉により、門(身・口・意)に現れる意志が取られている。“意(心)によって”とは、意志を伴う心によって、ということである。“地獄において経験されるべき(業)”とは、地獄において異熟(結果)を与えるもののことである。残りの語についても同様である。“激しい”とは、強力な苦しみのことである。“緩慢に消える”とは、重く、速やかではなく、ゆっくりと消えていく苦しみのことである。“胸を叩いて泣き叫ぶ”とは、胸を打って泣くことである。“探求”とは、探し求めることである。“一節、二節”とは、一節のマントラ、あるいは二節のマントラのことであるが、そのようなマントラを(苦しみに圧倒された者は)誰が知ろうか、という意味である。“困惑としての異熟”とは、困惑という結果のことである。実際、苦しみに対する困惑は、流出の結果(等流果)と呼ばれる。第二の句(探求)においても、この方法は同じである。探求もまた、その(苦しみの)流出の結果であるからである。この経においては、流転(輪廻)と還滅(解脱)が説かれている。

10. Sīhanādasuttavaṇṇanā

10. “師子吼経(シーハナーダ・スッタ)”の注釈

64. Dasame āsabhaṃ ṭhānanti seṭṭhaṃ niccalaṭṭhānaṃ. Sīhanādanti abhītanādaṃ pamukhanādaṃ. Brahmacakkanti seṭṭhañāṇacakkaṃ paṭivedhañāṇañceva desanāñāṇañca. Ṭhānañca ṭhānatoti kāraṇañca kāraṇato. Yampīti yena ñāṇena. Idampi tathāgatassāti idampi ṭhānāṭṭhānañāṇaṃ tathāgatassa tathāgatabalaṃ nāma hoti. Evaṃ sabbapadesu attho veditabbo. Kammasamādānānanti samādiyitvā katānaṃ kusalākusalakammānaṃ, kammameva vā kammasamādānaṃ. Ṭhānaso hetusoti paccayato ceva hetuto ca. Tattha gatiupadhikālapayogā vipākassa ṭhānaṃ, kammaṃ hetu. Jhānavimokkhasamādhisamāpattīnanti catunnaṃ jhānānaṃ aṭṭhannaṃ vimokkhānaṃ tiṇṇaṃ samādhīnaṃ navannaṃ anupubbasamāpattīnañca. Saṃkilesanti hānabhāgiyaṃ dhammaṃ. Vodānanti visesabhāgiyaṃ dhammaṃ. Vuṭṭhānanti ‘‘vodānampi vuṭṭhānaṃ, tamhā tamhā samādhimhā vuṭṭhānampi vuṭṭhāna’’nti (vibha. 828) evaṃ vuttaṃ paguṇajjhānañceva bhavaṅganaphalasamāpattiyo ca. Heṭṭhimaṃ heṭṭhimañhi paguṇajjhānaṃ uparimassa uparimassa padaṭṭhānaṃ hoti, tasmā ‘‘vodānampi vuṭṭhāna’’nti vuttaṃ. Bhavaṅgena pana [Pg.137] sabbajjhānehi vuṭṭhānaṃ hoti, phalasamāpattiyā nirodhasamāpattito vuṭṭhānaṃ hoti. Taṃ sandhāya ‘‘tamhā tamhā samādhimhā vuṭṭhānampi vuṭṭhāna’’nti vuttaṃ. Anekavihitantiādīni visuddhimagge (visuddhi. 2.402) vaṇṇitāni. Āsavakkhayañāṇaṃ heṭṭhā vuttatthameva. Purimassāpi ñāṇattayassa vitthārakathaṃ icchantena majjhimaṭṭhakathāya mahāsīhanādavaṇṇanā (ma. ni. aṭṭha. 1.146 ādayo) oloketabbā. Samāhitassāti ekaggacittassa. Samādhi maggoti samādhi etesaṃ ñāṇānaṃ adhigamāya upāyo. Asamādhīti anekaggabhāvo. Kummaggoti micchāmaggo. Imasmiṃ sutte tathāgatassa ñāṇabalaṃ kathitanti.

64. 第十の経において、“āsabhaṃ ṭhānaṃ(牛王の位)”とは、最勝で動揺のない位のことである。“sīhanādaṃ(獅子吼)”とは、恐れのない声、優れた声のことである。“brahmacakkaṃ(梵輪)”とは、最勝なる智の輪であり、通達智と説法智のことである。“ṭhānañca ṭhānatoto”とは、原因をその原因として(知ること)である。“yampīti”とは、その智によって、ということである。“idampi tathāgatassāti”とは、この処非処智もまた、如来の“如来力”と呼ばれるものである、ということである。このように、すべての箇所において意味を知るべきである。“kammasamādānānaṃ(業の受持)”とは、受持してなされた善不善の業のこと、あるいは業そのものが業の受持である。“ṭhānaso hetuso(処によって、因によって)”とは、縁(助縁)によって、また因(生因)によってということである。その中で、趣・依持・時・努力(gati-upadhi-kāla-payoga)が果報の“処(ṭhāna)”であり、業が“因(hetu)”である。“jhānavimokkhasamādhisamāpattīnaṃ”とは、四禅、八解脱、三三摩地、九次第定のことである。“saṃkilesa(雑染)”とは、退分(衰退する側)の法のことである。“vodāna(清浄)”とは、勝分(向上する側)の法のことである。“vuṭṭhāna(出定)”については、“清浄もまた出定であり、それぞれの三摩地からの出定もまた出定である”と(ヴィバンガに)説かれているように、習熟した禅定および有分・果等至のことである。下の習熟した禅定は、順次に上の禅定の近因となるため、“清浄もまた出定である”と説かれた。しかし、実際には有分(bhavaṅga)によってすべての禅定からの出定があり、果等至によって滅尽等至からの出定がある。それを指して“それぞれの三摩地からの出定もまた出定である”と説かれたのである。“anekavihitanti”などは‘清浄道論’で解説されている。“āsavakkhayañāṇa(漏尽智)”は、下に述べられた意味と同じである。また、前の三つの智の詳細な説明を望む者は、‘中部注釈書’の“大獅子吼経の解説”を見るべきである。“samāhitassa”とは、心が一境性にある者のことである。“samādhi maggo”とは、三摩地がこれらの智を体得するための手段である、ということである。“asamādhi”とは、一境性でない状態のことである。“kummaggo”とは、邪道のことである。この経では如来の智の力が説かれている。

Mahāvaggo chaṭṭho.

第六、大品(完)。

7. Devatāvaggo

7. 天神品

1-3. Anāgāmiphalasuttādivaṇṇanā

1-3. 不還果経などの解説

65-67. Sattamassa paṭhame assaddhiyanti assaddhabhāvaṃ. Duppaññatanti nippaññabhāvaṃ. Dutiye pamādanti sativippavāsaṃ. Tatiye ābhisamācārikanti uttamasamācārabhūtaṃ vattavasena paṇṇattisīlaṃ. Sekhadhammanti sekhapaṇṇattisīlaṃ. Sīlānīti cattāri mahāsīlāni.

六十五から六十七。第七(の品)の第一の経において、“assaddhiyaṃ”とは、不信の状態のことである。“duppaññataṃ”とは、無知の状態のことである。第二の経において、“pamādaṃ”とは、正念の欠如のことである。第三の経において、“ābhisamācārikaṃ”とは、勝れた行儀としての、義務の規範に基づいて制定された戒(資具依止戒など)のことである。“sekhadhamma”とは、有学のために制定された戒(衆学法など)のことである。“sīlāni”とは、四つの大戒のことである。

4. Saṅgaṇikārāmasuttavaṇṇanā

4. 集会楽経の解説

68. Catutthe saṅgaṇikārāmoti gaṇasaṅgaṇikārāmo. Suttantikagaṇādīsu pana gaṇesu attano vā parisāsaṅkhāte gaṇe ramatīti gaṇārāmo. Paviveketi kāyaviveke. Cittassa nimittanti samādhivipassanācittassa nimittaṃ samādhivipassanākāraṃ. Sammādiṭṭhinti vipassanāsammādiṭṭhiṃ. Samādhinti maggasamādhiñceva phalasamādhiñca. Saṃyojanānīti dasa saṃyojanāni. Nibbānanti apaccayaparinibbānaṃ.

68. 第四(の経)において、“saṅgaṇikārāmo”とは、集団の交際を楽とすることである。経師などの集団、あるいは自分の弟子たちの集団において楽しむゆえに“gaṇārāmo(集団を楽とする者)”という。“paviveke”とは、身の遠離のことである。“cittassa nimittaṃ”とは、三摩地・毘婆舎那の心の原因となる、三摩地・毘婆舎那の相(行相)のことである。“sammādiṭṭhiṃ”とは、毘婆舎那の正見のことである。“samādhiṃ”とは、道三摩地および果三摩地のことである。“saṃyojanāni”とは、十結のことである。“nibbānaṃ”とは、縁なき(無為の)般涅槃のことである。

5. Devatāsuttavaṇṇanā

5. 天神経の解説

69. Pañcame sovacassatāti subbacabhāvo. Kalyāṇamittatāti sucimittatā. Satthugāravoti satthari gāravayutto. Esa nayo sabbattha.

69. 第五(の経)において、“sovacassatā”とは、素直(従順)であることである。“kalyāṇamittatā”とは、清浄な友を持つことである。“satthugāravo”とは、師(仏陀)に対して敬意を持つことである。この方法はすべての箇所に適用される。

6. Samādhisuttavaṇṇanā

6. 三摩地経の解説

70. Chaṭṭhe [Pg.138] na santenāti paccanīkakilesehi avūpasantena. Na paṇītenāti na atappakena. Na paṭippassaddhiladdhenāti kilesappaṭippassaddhiyā aladdhena appattena. Na ekodibhāvādhigatenāti na ekaggabhāvaṃ upagatena.

70. 第六(の経)において、“na santena”とは、対立する煩悩によって静まっていないことによる。“na paṇītena”とは、満足をもたらさないことによる。“na paṭippassaddhiladdhena”とは、煩悩の静止を得ていない、到達していないことによる。“na ekodibhāvādhigatena”とは、一境性の状態に至っていないことによる。

7. Sakkhibhabbasuttavaṇṇanā

7. 作証堪能経の解説

71. Sattame tatra tatrāti tasmiṃ tasmiṃ visese. Sakkhibhabbatanti paccakkhabhāvaṃ. Āyataneti kāraṇe. Hānabhāgiyādayo visuddhimagge (visuddhi. 1.39) saṃvaṇṇitā. Asakkaccakārīti na sukatakārī, na ādarakārī. Asappāyakārīti na sappāyakārī, na upakārabhūtadhammakārī.

71. 第七(の経)において、“tatra tatra”とは、その時々の特別な境地において、ということである。“sakkhibhabbataṃ”とは、現前の状態のことである。“āyatane”とは、原因において、ということである。“hānabhāgiya(退分)”などは‘清浄道論’で解説されている。“asakkaccakārī”とは、善くなさない者、敬意を持ってなさない者のことである。“asappāyakārī”とは、適したことをなさない者、有益で真実な法をなさない者のことである。

8. Balasuttavaṇṇanā

8. 力経の解説

72. Aṭṭhame balatanti balabhāvaṃ thāmabhāvaṃ. Asātaccakārīti na satatakārī. Sesaṃ heṭṭhā vuttanayameva.

72. 第八(の経)において、“balataṃ”とは、力であること、強固であることを指す。“asātaccakārī”とは、継続してなさない者のことである。残りの部分は下に述べられた方法と同じである。

9-10. Tajjhānasuttadvayavaṇṇanā

9-10. 二つの禅定経の解説

73-74. Navame na yathābhūtaṃ sammappaññāya sudiṭṭho hotīti vatthukāmakilesakāmesu ādīnavo na yathāsabhāvato jhānapaññāya sudiṭṭho hoti. Dasamaṃ uttānatthamevāti.

七十三と七十四。第九(の経)において、“na yathābhūtaṃ sammappaññāya sudiṭṭho hoti”とは、欲(対象としての欲、煩悩としての欲)における過患を、ありのままに禅定の智慧によってよく見ていないということである。第十の経は、意味が明白である。

Devatāvaggo sattamo.

第七、天神品(完)。

8. Arahattavaggo

8. 阿羅漢品

1. Dukkhasuttavaṇṇanā

1. 苦経の解説

75. Aṭṭhamassa paṭhame savighātanti saupaghātaṃ sopaddavaṃ. Sapariḷāhanti kāyikacetasikena pariḷāhena sapariḷāhaṃ. Pāṭikaṅkhāti icchitabbā avassaṃbhāvinī.

75. 第八(の品)の第一の経において、“savighātaṃ”とは、害を伴う、災厄を伴うということである。“sapariḷāhaṃ”とは、身体的・精神的な熱悩(苦悩)を伴うということである。“pāṭikaṅkhā”とは、予期されるべき、必ず起こるということである。

2. Arahattasuttavaṇṇanā

2. 阿羅漢経の解説

76. Dutiye [Pg.139] mānanti jātiādīhi maññanaṃ. Omānanti hīnohamasmīti mānaṃ. Atimānanti atikkamitvā pavattaṃ accuṇṇatimānaṃ. Adhimānanti adhigatamānaṃ. Thambhanti kodhamānehi thaddhabhāvaṃ. Atinipātanti hīnassa hīnohamasmīti mānaṃ.

76. 第二(の経)において、“mānaṃ”とは、生まれなどによる思い上がりのことである。“omānaṃ”とは、“私は劣っている”という慢のことである。“atimānaṃ”とは、度を超した過慢のことである。“adhimānaṃ”とは、得ていないものを得たとする増上慢のことである。“thambhaṃ”とは、怒りや慢による強情さのことである。“atinipātaṃ”とは、劣った者が“私は劣っている”とする(卑下による)慢のことである。

3. Uttarimanussadhammasuttavaṇṇanā

3. 過人法経の解説

77. Tatiye uttarimanussadhammāti manussadhammato uttari. Alamariyañāṇadassanavisesanti ariyabhāvaṃ kātuṃ samatthaṃ ñāṇadassanavisesaṃ, cattāro magge cattāri ca phalānīti attho. Kuhananti tividhaṃ kuhanavatthuṃ. Lapananti lābhatthikatāya ukkhipitvā avakkhipitvā vā lapanaṃ.

77. 第三(の経)において、“uttarimanussadhamma”とは、人間の(十善)法を超えたもののことである。“alamariyañāṇadassanavisesaṃ”とは、聖者の状態を成し遂げるに十分な智見の勝法、すなわち四つの道と四つの果という意味である。“kuhana”とは、三種の欺瞞(邪命)のことである。“lapana”とは、利得を求めて相手を褒めそやしたり、けなしたりして語ることである。

4. Sukhasomanassasuttavaṇṇanā

4. 楽喜経の解説

78. Catutthe yoni cassa āraddhā hotīti kāraṇañcassa paripuṇṇaṃ paggahitaṃ hoti. Dhammārāmoti dhamme ratiṃ vindati. Bhāvanāya ramati, bhāvento vā ramatīti bhāvanārāmo. Pahāne ramati, pajahanto vā ramatīti pahānārāmo. Tividhe paviveke ramatīti pavivekārāmo. Abyāpajjhe niddukkhabhāve ramatīti abyāpajjhārāmo. Nippapañcasaṅkhāte nibbāne ramatīti nippapañcārāmo.

78. 第四(の経)において、“yoni cassa āraddhā hoti”とは、その(比丘の)正しき原因が、円満に、かつ高く掲げられているということである。“dhammārāmo”とは、法において喜びを見出すことである。修習(bhāvanā)を楽しみ、あるいは修習しながら楽しむゆえに“bhāvanārāmo”という。断じること(pahāna)を楽しみ、あるいは断じながら楽しむゆえに“pahānārāmo”という。三種の遠離(paviveka)を楽しむゆえに“pavivekārāmo”という。無悩の状態(abyāpajjha)を楽しむゆえに“abyāpajjhārāmo”という。戯論なきこと(nippapañca)といわれる涅槃を楽しむゆえに“nippapañcarāmo”という。

5. Adhigamasuttavaṇṇanā

5. 証得経の解説

79. Pañcame na āyakusaloti na āgamanakusalo. Na apāyakusaloti na apagamanakusalo. Chandanti kattukamyatāchandaṃ. Na ārakkhatīti na rakkhati.

79. 第五の経において、“善巧ならざる者”とは、善法と不善法の生起(来ること)に熟達していないことである。“不善巧ならざる者”とは、それらの消失(去ること)に熟達していないことである。“意欲(chanda)”とは、なさんとする意欲(kattukamyatāchanda)のことである。“守護せず”とは、保護しないことである。

6. Mahantattasuttavaṇṇanā

6. 偉大性経の解説。

80. Chaṭṭhe ālokabahuloti ñāṇālokabahulo. Yogabahuloti yoge bahulaṃ karoti. Vedabahuloti pītipāmojjabahulo. Asantuṭṭhibahuloti kusaladhammesu asantuṭṭho. Anikkhittadhuroti aṭṭhapitadhuro paggahitavīriyo. Uttari ca patāretīti sampati ca uttariñca vīriyaṃ karoteva. Sattamaṃ uttānameva.

80. 第六の経において、“光明多き者”とは、智慧の光明多き者のことである。“修習多き者”とは、修習(精進)を多く行なうことである。“法悦多き者”とは、喜悦と歓喜多き者のことである。“不満足多き者”とは、善法において満足しないことである。“重責を捨てざる者”とは、重責を置かず、精進を昂揚させている者のことである。“さらに向上させる”とは、現在において、さらにそれ以上の精進をなすことである。第七の経は明白である。

8-10. Dutiyanirayasuttādivaṇṇanā

八ー一〇。第二地獄経などの解説。

82-84. Aṭṭhame [Pg.140] pagabbhoti kāyapāgabbhiyādīhi samannāgato. Navamaṃ uttānatthameva. Dasame vighātavāti mahicchataṃ nissāya uppannena lobhadukkhena dukkhito. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

第八十二から八十四において。第八の経の“粗暴な者”とは、身の粗暴さなどを具えている者のことである。第九の経はその意味が明白である。第十の経において、“苦悩ある者”とは、強欲に依って生じた貪欲の苦しみに悩まされている者のことである。残りの箇所はすべて明白である。

Arahattavaggo aṭṭhamo.

第八 阿羅漢品。

9. Sītivaggo

9. 冷静品(シーティ・ヴァッガ)。

1. Sītibhāvasuttavaṇṇanā

1. 冷静経の解説。

85. Navamassa paṭhame sītibhāvanti sītalabhāvaṃ. Yasmiṃ samaye cittaṃ niggaṇhitabbantiādīsu uddhaccasamaye cittaṃ samādhinā niggahetabbaṃ nāma, kosajjānupatitakāle vīriyena paggahetabbaṃ nāma, nirassādagatakāle samādhinā sampahaṃsitabbaṃ nāma, samappavattakāle bojjhaṅgupekkhāya ajjhupekkhitabbaṃ nāma.

85. 第九(品)の第一の経において、“冷静”とは、涼やかな状態のことである。“いかなる時に心を制御すべきか”等については、昂ぶり(掉挙)がある時には三昧(定)によって心を制御すべきであり、怠惰に陥った時には精進によって心を奮い立たせるべきであり、喜びがない時には三昧によって喜ばせるべきであり、平等に進行している時には(七覚支の)捨によって見守るべきである。

2. Āvaraṇasuttavaṇṇanā

2. 障礙経の解説。

86. Dutiye kammāvaraṇatāyāti pañcānantariyakammehi. Kilesāvaraṇatāyāti niyatamicchādiṭṭhiyā. Vipākāvaraṇatāyāti akusalavipākapaṭisandhiyā vā kusalavipākehi ahetukapaṭisandhiyā vāti.

86. 第二の経において、“業の障礙”とは、五無間業によるものである。“煩悩の障礙”とは、決定邪見によるものである。“異熟(報い)の障礙”とは、不善の異熟による再再生(結生)、あるいは善の異熟であっても無因または二因の再再生によるものである。

4-5. Sussūsatisuttādivaṇṇanā

四ー五。聴聞経などの解説。

88-89. Catutthe anatthanti avaḍḍhiṃ. Atthaṃ riñcatīti vaḍḍhiatthaṃ chaḍḍeti. Ananulomikāyāti sāsanassa ananulomikāya. Pañcame diṭṭhisampadanti sotāpattimaggaṃ.

第八十八から八十九において。第四の経において、“不利益(anattha)”とは、増進しないことである。“利益を捨てる”とは、増進という利益を放棄することである。“随順せざる”とは、教え(教団)にふさわしくないことである。第五の経において、“見の具足”とは、預流道の智慧のことである。

8-11. Abhabbaṭṭhānasuttacatukkavaṇṇanā

八ー一一。不可能事経の四つの解説。

92-95. Aṭṭhame anāgamanīyaṃ vatthunti anupagantabbaṃ kāraṇaṃ, pañcannaṃ verānaṃ dvāsaṭṭhiyā ca diṭṭhigatānametaṃ adhivacanaṃ. Aṭṭhamaṃ bhavanti kāmāvacare aṭṭhamaṃ paṭisandhiṃ. Navame kotūhalamaṅgalenāti diṭṭhasutamutamaṅgalena[Pg.141]. Dasame sayaṃkatantiādīni attadiṭṭhivasena vuttāni. Adhiccasamuppannanti ahetunibbattaṃ. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

第九十二から九十五において。第八の経において、“近づくべからざる事柄”とは、近づいてはならない原因(根拠)のことであり、五つの怨敵と六十二の見解の別名である。“第八の生”とは、欲界における第八の再再生(結生)のことである。第九の経において、“吉兆の騒ぎ”とは、見聞きし覚えたことによる吉兆(の見解)のことである。第十の経において、“自ら作したもの”などは、我見の力によって説かれたものである。“無因生(adhiccasamuppanna)”とは、原因なく生じたもののことである。残りの箇所はすべて明白である。

Sītivaggo navamo.

第九 冷静品。

10. Ānisaṃsavaggo

10. 功徳品(アーニサンサ・ヴァッガ)。

1-2. Pātubhāvasuttādivaṇṇanā

一ー二。出現経などの解説。

96-97. Dasamassa paṭhame ariyāyataneti majjhimadese. Indriyānanti manacchaṭṭhānaṃ. Dutiye saddhammaniyatoti sāsanasaddhamme niyato. Asādhāraṇenāti puthujjanehi asādhāraṇena.

第九十六から九十七において。第十(品)の第一の経において、“聖なる場所”とは、中インド(マッジマデーサ)のことである。“諸根”とは、意(マナ)を第六とする六根のことである。第二の経において、“正法に決定した者”とは、教えの正法において決定している者のことである。“不共(ふぐう)”とは、凡夫と共通しない性質のことである。

7. Anavatthitasuttavaṇṇanā

7. 不定経の解説。

102. Sattame anodhiṃ karitvāti ‘‘ettakāva saṅkhārā aniccā, na ito pare’’ti evaṃ sīmaṃ mariyādaṃ akatvā. Anavatthitāti avatthitāya rahitā, bhijjamānāva hutvā upaṭṭhahissantīti attho. Sabbaloketi sakale tedhātuke. Sāmaññenāti samaṇabhāvena, ariyamaggenāti attho.

102. 第七の経において、“限定せず”とは、“これだけの諸行が無常であり、これ以外はそうではない”というように境界(限定)を設けないことである。“安定しない”とは、安定性を欠き、ただ崩壊していくものとして現れるという意味である。“一切の世界において”とは、三界のすべてにおいてという意味である。“沙門の境地によって”とは、沙門であること、すなわち聖道によってという意味である。

8. Ukkhittāsikasuttavaṇṇanā

8. 剣を振り上げた者経の解説。

103. Aṭṭhame mettāvatāyāti mettāyuttāya pāricariyāya. Satta hi sekhā tathāgataṃ mettāvatāya paricaranti, khīṇāsavo pariciṇṇasatthuko.

103. 第八の経において、“慈しみをもって”とは、慈しみを伴った奉仕(給仕)によってという意味である。実に、七種の有学の者は慈しみをもって如来に奉仕し、漏尽者(阿羅漢)はすでに師(仏陀)への奉仕を終えた者である。

9. Atammayasuttavaṇṇanā

9. 離執経の解説。

104. Navame atammayoti tammayā vuccanti taṇhādiṭṭhiyo, tāhi rahito. Ahaṃkārāti ahaṃkāradiṭṭhi. Mamaṃkārāti mamaṃkārataṇhā. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

104. 第九の経において、“離執(atammayo)”について、渇愛と見解を“執着(tammayā)”といい、それらを離れていることである。“我慢(ahaṃkāra)”とは、“我(われ)”とする見解である。“我所慢(mamaṃkāra)”とは、“我がもの”とする渇愛である。残りの箇所はすべて明白である。

Ānisaṃsavaggo dasamo.

第十 功徳品。

Dutiyapaṇṇāsakaṃ niṭṭhitaṃ.

第二の五十経篇(ドゥティヤ・パンナーサカ)完結。

11. Tikavaggo

11. 三法品(ティカ・ヴァッガ)。

1. Rāgasuttavaṇṇanā

1. 貪欲経の解説。

107. Ekādasamassa [Pg.142] paṭhame asubhāti asubhakammaṭṭhānaṃ. Mettāti mettākammaṭṭhānaṃ. Paññāti sahavipassanā maggapaññā.

107. 第十一(品)の第一の経において、“不浄”とは、不浄業処のことである。“慈しみ”とは、慈しみ業処のことである。“智慧”とは、観(ヴィパッサナー)を伴う道智のことである。

6. Assādasuttavaṇṇanā

6. アッサアダ・スッタ(味覚経)の解説。

112. Chaṭṭhe assādadiṭṭhīti sassatadiṭṭhi. Attānudiṭṭhīti attānaṃ anugatā vīsativatthukā sakkāyadiṭṭhi. Micchādiṭṭhīti dvāsaṭṭhividhāpi diṭṭhi. Sammādiṭṭhīti maggasammādiṭṭhi, natthi dinnantiādikā vā micchādiṭṭhi, kammassakatañāṇaṃ sammādiṭṭhi.

112. 第6の経において、“味受見(assādadiṭṭhi)”とは常見のことである。“我随見(attānudiṭṭhi)”とは、自己に随従する、二十の対象(事柄)を伴う有身見(身見)のことである。“邪見”とは、六十二種の見解すべてのことである。“正見”とは、聖道の正見、あるいは、“布施には果報がない”等の見解が邪見であり、“業自性正見(業を自分のものと知る智慧)”が正見である。

7. Aratisuttavaṇṇanā

7. アラティ・スッタ(不快経)の解説。

113. Sattame adhammacariyāti dasa akusalakammapathā.

113. 第7の経において、“非法行(adhammacariyā)”とは、十不善業道のことである。

10. Uddhaccasuttavaṇṇanā

10. ウッダッチャ・スッタ(掉挙経)の解説。

116. Dasame asaṃvaroti anadhivāsakabhāvo. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

116. 第10の経において、“非自制(asaṃvaro)”とは、堪え忍ばない状態のことである。残りの部分は、すべての箇所において明白である。

Tikavaggo ekādasamo.

第11のティカ・ヴァッガ(三法品)。

12. Sāmaññavaggavaṇṇanā

12. サーマンニャ・ヴァッガ(沙門品)の解説。

119-121. Ito paresu tapussoti dvevācikupāsako. Tathāgate niṭṭhaṅgatoti buddhaguṇesu patiṭṭhitacitto pahīnakaṅkho. Amataṃ addasāti amataddaso. Ariyenāti niddosena lokuttarasīlena. Ñāṇenāti paccavekkhaṇañāṇena. Vimuttiyāti sekhaphalavimuttiyā[Pg.143]. Tavakaṇṇikoti evaṃnāmako gahapati. Tapakaṇṇikotipi pāḷi.

119-121. これより後の箇所において、“タプッサ”とは、二帰依の優婆塞である。“如来において確信を得た(tathāgate niṭṭhaṅgato)”とは、仏陀の徳において心が確立し、疑惑を捨てた者のことである。不死(涅槃)を見たので“不死を見る者(amataddaso)”という。“聖なる(ものによって)”とは、汚れのない出世間の戒によってである。“知によって”とは、省察智(反省の知)によってである。“解脱によって”とは、有学の果解脱によってである。“タヴァカンニカ”とは、そのような名の長者である。“タパカンニカ”というパーリ文(異綴り)もある。

24. Rāgapeyyālavaṇṇanā

24. ラーガ・ペイヤーラ(貪欲の簡略形式)の解説。

140. Rāgassāti pañcakāmaguṇikarāgassa. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.

140. “貪欲の”とは、五欲の功徳を対象とする貪欲のことである。残りの部分は、すべての箇所において意味が明白である。

Manorathapūraṇiyā aṅguttaranikāya-aṭṭhakathāya

アングッタラ・ニカーヤの注釈書、マノーラタ・プーラニーにおいて。

Chakkanipātassa saṃvaṇṇanā niṭṭhitā.

六集の解説が終了した。

. Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa.

その世尊、阿羅漢、正等覚者に礼拝いたします。

Aṅguttaranikāye

アングッタラ・ニカーヤ(増支部)において。

Sattakanipāta-aṭṭhakathā

七集の注釈書。

Paṇṇāsakaṃ

五十経集。

1. Dhanavaggo

1. ダナ・ヴァッガ(財品)。

1-5. Paṭhamapiyasuttādivaṇṇanā

1-5. 第1のピヤ・スッタ(愛される経)等の解説。

1-5. Sattakanipātassa [Pg.145] paṭhame anavaññattikāmoti abhiññātabhāvakāmo. Tatiye yoniso vicine dhammanti upāyena catusaccadhammaṃ vicināti. Paññāyatthaṃ vipassatīti sahavipassanāya maggapaññāya saccadhammaṃ vipassati. Pajjotassevāti dīpasseva. Vimokkho hoti cetasoti tassa imehi balehi samannāgatassa khīṇāsavassa dīpanibbānaṃ viya carimakacittassa vatthārammaṇehi vimokkho hoti, gataṭṭhānaṃ na paññāyati. Catutthe saddho hotītiādīni pañcakanipāte vaṇṇitāneva. Pañcame dhanānīti adāliddiyakaraṇaṭṭhena dhanāni.

1-5. 七集の第1経において、“軽蔑されないことを望む(anavaññattikāmo)”とは、(他者から)知られ認められる状態を望むことである。第3経において、“如理に法を調べる”とは、適切な方法によって四聖諦の法を吟味することである。“智慧によって意味(真理)を観照する”とは、観(ヴィパッサナー)を伴う道の智慧によって、聖諦の法を見ることである。“灯火のように(pajjotasseva)”とは、ともしびの消滅と同じようにである。“心の解脱がある”とは、これらの力(七力)を備えた、その漏尽者(阿羅漢)にとって、灯火の消滅のように、最後の心が依処や対象から解脱することであり、その行き先は知られない。第4経において、“信がある”などの言葉は、五集において既に解説された通りである。第5経において、“財(dhanāni)”とは、貧しくさせない(adāliddiyakaraṇa)という意味で財と呼ばれる。

7. Uggasuttavaṇṇanā

7. ウッガ・スッタ(ウッガ経)の解説。

7. Sattame uggo rājamahāmattoti pasenadikosalassa mahāamacco. Upasaṅkamīti bhuttapātarāso upasaṅkami. Aḍḍhoti nidhānagatena dhanena aḍḍho. Migāro rohaṇeyyoti rohaṇaseṭṭhino nattāraṃ migāraseṭṭhiṃ sandhāyevamāha. Mahaddhanoti vaḷañjanadhanena mahaddhano. Mahābhogoti upabhogaparibhogabhaṇḍassa mahantatāya mahābhogo. Hiraññassāti suvaṇṇasseva. Suvaṇṇāmeva hissa koṭisaṅkhyaṃ ahosi. Rūpiyassāti sesassa taṭṭakasarakaattharaṇapāvuraṇādino paribhogaparikkhārassa pamāṇasaṅkhāne vādoyeva natthi.

7. 第7経において、“ウッガという王の大臣”とは、パセーナディ・コーサラ王の大臣である。“近づいた”とは、朝食を終えてから近づいたことである。“富める(aḍḍho)”とは、埋蔵された財宝によって富んでいることである。“ミガーラ・ローハネイヤ”とは、ローハナ長者の孫であるミガーラ長者を指して、このように言ったのである。“大財ある(mahaddhano)”とは、日々の使用のための財産によって大財があることである。“大受用ある(mahābhogo)”とは、受用・消費すべき物品が膨大であるために、大受用があることである。“黄金の(hiraññassa)”とは、金それ自体のことである。彼にとっては、金だけでも“億”という数に達していた。“銀(rūpiyassa)”とは、それ以外の鉢、皿、敷物、衣類などの生活用具のことである。その量を計算することについては、もはや語る言葉がない(計り知れない)。

8. Saṃyojanasuttavaṇṇanā

8. サンヨージャナ・スッタ(結経)の解説。

8. Aṭṭhame [Pg.146] anunayasaṃyojananti kāmarāgasaṃyojanaṃ. Sabbāneva cetāni bandhanaṭṭhena saṃyojanānīti veditabbāni. Imasmiṃ sutte vaṭṭameva kathitaṃ. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.

8. 第8経において、“随順結(anunayasaṃyojana)”とは、欲貪結のことである。これらすべては、縛り付けるという意味で“結(サンヨージャナ)”であると知られるべきである。この経では輪廻(ワッタ)についてのみ語られている。残りの部分は、すべての箇所において意味が明白である。

Dhanavaggo paṭhamo.

第1のダナ・ヴァッガ(財品)。

2. Anusayavaggo

2. アヌサヤ・ヴァッガ(随眠品)。

3. Kulasuttavaṇṇanā

3. クラ・スッタ(家経)の解説。

13. Dutiyassa tatiye nālanti na yuttaṃ nānucchavikaṃ. Na manāpenāti na manamhi appanakena ākārena nisinnāsanato paccuṭṭhenti, anādarameva dassenti. Santamassa pariguhantīti vijjamānampi deyyadhammaṃ etassa niguhanti paṭicchādenti. Asakkaccaṃ denti no sakkaccanti lūkhaṃ vā hotu paṇītaṃ vā, asahatthā acittīkārena denti, no cittīkārena.

13. 第2(品)の第3経において、“適さない(nālaṃ)”とは、適切ではなく、相応しくないことである。“快くなく(na manāpena)”とは、心において喜ぶ様子が少しもなく、座っている席から立ち上がって迎えることをせず、不敬な態度を示すことである。“あるものを隠す(santamassa pariguhanti)”とは、現に存在する布施の品を、その人のために隠し、覆い隠すことである。“恭しくなく与え、恭しく与えない”とは、粗末なものであれ上等なものであれ、自分の手で渡さず、敬意を払わずに与えることであり、敬意を持って与えるのではない。

4. Puggalasuttavaṇṇanā

4. プッガラ・スッタ(人経)の解説。

14. Catutthe ubhatobhāgavimuttoti dvīhi bhāgehi vimutto, arūpasamāpattiyā rūpakāyato vimutto, maggena nāmakāyato. So catunnaṃ arūpasamāpattīnaṃ ekekato vuṭṭhāya saṅkhāre sammasitvā arahattaṃ pattānaṃ catunnaṃ, nirodhā vuṭṭhāya arahattaṃ pattaanāgāmino ca vasena pañcavidho hoti. Pāḷi panettha ‘‘katamo ca puggalo ubhatobhāgavimutto? Idhekacco puggalo aṭṭha vimokkhe kāyena phusitvā viharati, paññāya cassa disvā āsavā parikkhīṇā hontī’’ti (pu. pa. 208) evaṃ aṭṭhavimokkhalābhino vasena āgatā.

14. 第4経において、“両面解脱者(ubhatobhāgavimutto)”とは、二つの部分から解脱した者のことである。すなわち、無色定によって色身(肉体)から解脱し、聖道によって名身(心)から解脱した者である。その者は、四つの無色定のそれぞれから出定して諸行を観照し、阿羅漢果に達した四種の人、および、滅尽定から出定して阿羅漢果に達した不還者の別によって五種類となる。しかし、ここでのパーリ文(経文)は、“いかなる人が両面解脱者か? ここにある人は、八解脱を身をもって体得して住み、智慧によって見て、その諸漏が滅尽している”とあり、このように八解脱を得た者の別によって現れている。

Paññāya vimuttoti paññāvimutto. So sukkhavipassako, catūhi jhānehi vuṭṭhāya arahattaṃ pattā cattāro cāti imesaṃ vasena pañcavidho hoti. Pāḷi panettha aṭṭhavimokkhapaṭikkhepavaseneva āgatā. Yathāha – ‘‘na heva kho aṭṭha vimokkhe kāyena phusitvā viharati, paññāya [Pg.147] cassa disvā āsavā parikkhīṇā honti. Ayaṃ vuccati puggalo paññāvimutto’’ti.

慧によって解脱した者が慧解脱(者)である。彼は、純観行者(乾観者)と、四つの(無色界)禅定から出座して阿羅漢果に到達した四人の、合わせて五つの区分がある。ここでのパーリ(経文)は、八解脱を退けるという観点からのみ示されている。経に説かれる通り、“八解脱を身をもって(触れて)住することはないが、慧によって見て、彼の諸々の煩悩は滅尽している。この人を慧解脱者という”のである。

Phuṭṭhantaṃ sacchikatoti kāyasakkhī. So jhānaphassaṃ paṭhamaṃ phusati, pacchā nirodhaṃ nibbānaṃ sacchikaroti. So sotāpattiphalaṭṭhaṃ ādiṃ katvā yāva arahattamaggaṭṭhā chabbidho hoti. Tenāha – ‘‘idhekacco puggalo aṭṭha vimokkhe kāyena phusitvā viharati, paññāya cassa disvā ekacce āsavā parikkhīṇā honti. Ayaṃ vuccati puggalo kāyasakkhī’’ti (pu. pa. 208).

(禅定に)触れた直後に(真理を)現証した者が身証(者)である。彼は、まず禅定の触(感触)を経験し、その後に滅(ニッバーナ)を現証する。彼は預流果に安住する者を筆頭に、阿羅漢道に安住する者まで、六つの区分がある。それゆえ、“ここに、ある人は八解脱を身をもって触れて住し、また慧によって見て、彼の一部の諸煩悩は滅尽している。この人を身証者という”と説かれる。

Diṭṭhantaṃ pattoti diṭṭhippatto. Tatridaṃ saṅkhepalakkhaṇaṃ – dukkhā saṅkhārā, sukho nirodhoti ñātaṃ hoti diṭṭhaṃ viditaṃ sacchikataṃ phusitaṃ paññāyāti diṭṭhippatto. Vitthārato pana sopi kāyasakkhī viya chabbidho hoti. Tenevāha – ‘‘idhekacco puggalo ‘idaṃ dukkha’nti yathābhūtaṃ pajānāti…pe… ‘ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadā’ti yathābhūtaṃ pajānāti, tathāgatappaveditā cassa dhammā paññāya vodiṭṭhā honti vocaritā paññāya…pe… ayaṃ vuccati puggalo diṭṭhippatto’’ti.

(真理を)見た直後に(果に)到達した者が、見到(者)である。ここでの簡略な特徴は、慧によって“諸行は苦であり、滅は楽である”と知られ、見られ、覚知され、現証され、触れられ、なされたことである。それゆえ見到者という。詳細には、彼も身証者のように六つの区分がある。それゆえ、“ここに、ある人は‘これは苦である’とありのままに知る……(中略)……‘これは苦の滅尽に至る道である’とありのままに知る。如来によって説かれた諸法を慧によってよく見、慧によってよく考察している。この人を(慧解脱者ではなく)見到者という”と説かれる。

Saddhāya vimuttoti saddhāvimutto. Sopi vuttanayeneva chabbidho hoti. Tenāha – ‘‘idhekacco puggalo ‘idaṃ dukkha’nti yathābhūtaṃ pajānāti…pe… ‘ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadā’ti yathābhūtaṃ pajānāti, tathāgatappaveditā cassa dhammā paññāya vodiṭṭhā honti vocaritā paññāya…pe… no ca kho yathādiṭṭhippattassa. Ayaṃ vuccati puggalo saddhāvimutto’’ti. Etassa hi saddhāvimuttassa pubbabhāgamaggakkhaṇe saddahantassa viya okappentassa viya adhimuccantassa viya ca kilesakkhayo hoti, diṭṭhippattassa pubbabhāgamaggakkhaṇe kilesacchedakañāṇaṃ adandhaṃ tikhiṇaṃ sūraṃ hutvā vahati. Tasmā yathā nāma nātitikhiṇena asinā kadaliṃ chindantassa chinnaṭṭhānaṃ maṭṭhaṃ na hoti, asi sīghaṃ na vahati, saddo suyyati, balavataro vāyāmo kātabbo hoti, evarūpā saddhāvimuttassa pubbabhāgamaggabhāvanā. Yathā pana sunisitena asinā kadaliṃ chindantassa chinnaṭṭhānaṃ maṭṭhaṃ hoti, asi sīghaṃ vahati, saddo na suyyati, balavavāyāmakiccaṃ [Pg.148] na hoti, evarūpā paññāvimuttassa pubbabhāgamaggabhāvanā veditabbā.

信仰によって解脱した者が信解脱(者)である。彼も前述の方法と同じく六つの区分がある。それゆえ、“ここに、ある人は‘これは苦である’とありのままに知る……(中略)……‘これは苦の滅尽に至る道である’とありのままに知る。如来によって説かれた諸法を慧によってよく見、慧によってよく考察しているが、見到者のようではない。この人を信解脱者という”と説かれる。実際、この信解脱者にとっては、前段階の道の瞬間において、信じ、確信し、決定する者のように煩悩の滅尽がある。一方、見到者にとっては、前段階の道の瞬間において、煩悩を断つ智慧が、鈍重ではなく、鋭く、勇猛に働く。例えば、あまり鋭くない剣でバナナの木を切る者の切り口が滑らかでなく、剣が速く進まず、音が聞こえ、より強い努力が必要であるように、信解脱者の前段階の道の修習はそのようなものである。しかし、よく研がれた鋭い剣でバナナの木を切る者の切り口が滑らかで、剣が速く進み、音が聞こえず、強い努力の必要がないように、慧解脱者の前段階の道の修習は理解されるべきである。

Dhammaṃ anussaratīti dhammānusārī. Dhammoti paññā, paññāpubbaṅgamaṃ maggaṃ bhāvetīti attho. Saddhānusārimhipi eseva nayo. Ubhopete sotāpattimaggaṭṭhāyeva. Vuttampi cetaṃ – ‘‘yassa puggalassa sotāpattiphalasacchikiriyāya paṭipannassa paññindriyaṃ adhimattaṃ hoti, paññāvāhiṃ paññāpubbaṅgamaṃ ariyamaggaṃ bhāveti. Ayaṃ vuccati puggalo dhammānusārī. Yassa puggalassa sotāpattiphalasacchikiriyāya paṭipannassa saddhindriyaṃ adhimattaṃ hoti, saddhāvāhiṃ saddhāpubbaṅgamaṃ ariyamaggaṃ bhāveti. Ayaṃ vuccati puggalo saddhānusārī’’ti (pu. pa. 208). Ayamettha saṅkhepo, vitthārato panesā ubhatobhāgavimuttādikathā visuddhimagge (visuddhi. 2.771, 889) paññābhāvanādhikāre vuttā. Tasmā tattha vuttanayeneva veditabbāti.

法(智慧)に従う者が法随行(者)である。“法”とは智慧であり、智慧を先導として道を修習するという意味である。信随行者についても同様の理屈である。この二者はともに預流道に位置する者である。次のように説かれている。“預流果を現証するために実践している人で、慧根が卓越しており、智慧を運び、智慧を先導とする聖なる道を修習する者、これを法随行者という。預流果を現証するために実践している人で、信根が卓越しており、信仰を運び、信仰を先導とする聖なる道を修習する者、これを信随行者という”。これがここでの要約である。詳細には、これら倶解脱者などの解説は‘清浄道論’の“慧修習”の章で説かれている。したがって、そこでの方法に従って理解されるべきである。以上。

5. Udakūpamāsuttavaṇṇanā

5. 水比喩経注釈

15. Pañcame udakūpamāti nimujjanādiākāraṃ gahetvā udakena upamitā. Sakiṃ nimuggoti ekavārameva nimuggo. Ekantakāḷakehīti niyatamicchādiṭṭhiṃ sandhāya vuttaṃ. Ummujjatīti uṭṭhahati. Sādhūti sobhanā bhaddakā. Hāyatiyevāti caṅkavāre āsittaudakaṃ viya parihāyateva. Ummujjitvā vipassati viloketīti uṭṭhahitvā gantabbadisaṃ vipassati viloketi. Pataratīti gantabbadisābhimukho tarati nāma. Paṭigādhappatto hotīti uṭṭhāya viloketvā pataritvā ekasmiṃ ṭhāne patiṭṭhāpatto nāma hoti, tiṭṭhati na punāgacchati. Tiṇṇo pāraṅgato thale tiṭṭhatīti sabbakilesoghaṃ taritvā paratīraṃ gantvā nibbānathale patiṭṭhito nāma hoti. Imasmiṃ sutte vaṭṭavivaṭṭaṃ kathitaṃ.

15. 第五(の経)において、“水に比喩して”とは、沈没などの様子をとって水に例えられた人々のことである。“一度だけ沈む”とは、ただ一度だけ沈むことであり、“全くの暗黒によって”とは、決定邪見を指して説かれている。“浮き上がる”とは、現れることである。“善い”とは、美しく、優れたことである。“衰退するのみ”とは、洗い場で注がれた水のように、ただ減るばかりのことである。“浮き上がって観察し、見渡す”とは、現れ出て、行くべき方向(涅槃)を観察し、見渡すことである。“泳ぎ進む”とは、行くべき方向に向かって渡ることをいう。“足場を得る”とは、浮き上がり、見渡し、泳ぎ進んで、一つの場所に定着することであり、止まって再び戻らないことである。“渡り終えて彼岸に達し、陸地に立つ”とは、すべての煩悩の濁流を渡り、彼岸(向こう岸)へ行って、涅槃という陸地に定着したことをいう。この経では、輪廻(流転)と解脱(還滅)が語られている。

6. Aniccānupassīsuttavaṇṇanā

6. 無常随観者経注釈

16. Chaṭṭhe aniccāti evaṃ paññāya pharanto anupassatīti aniccānupassī. Aniccāti evaṃ saññā assāti aniccasaññī. Aniccāti evaṃ ñāṇena paṭisaṃveditā assāti aniccapaṭisaṃvedī. Satatanti sabbakālaṃ. Samitanti yathā [Pg.149] purimacittena pacchimacittaṃ samitaṃ samupagataṃ ghaṭṭitaṃ hoti, evaṃ. Abbokiṇṇanti nirantaraṃ aññena cetasā asaṃmissaṃ. Cetasā adhimuccamānoti cittena sanniṭṭhāpayamāno. Paññāya pariyogāhamānoti vipassanāñāṇena anupavisamāno.

16. 第六(の経)において、“無常である”と、このように智慧を浸透させて観察し続ける者が無常随観者である。“無常である”という想がある者が無常想者である。“無常である”と智慧によって知覚される法がある者が無常覚知者である。“常に(satataṃ)”とは、あらゆる時に。“絶え間なく(samitanti)”とは、前の心と後の心が一致し、適合し、結びついているような状態をいう。“混じりけなく(abbokiṇṇanti)”とは、間断なく他の心と混じらないこと。“心で確信する”とは、心で決定すること。“智慧で深く入る(pariyogāhamāno)”とは、ヴィパッサナーの智慧によって入り込んでいくことである。

Apubbaṃ acarimanti apure apacchā ekakkhaṇeyeva. Idha samasīsī kathito. So catubbidho hoti rogasamasīsī, vedanāsamasīsī, iriyāpathasamasīsī, jīvitasamasīsīti. Tattha yassa aññatarena rogena phuṭṭhassa sato rogavūpasamo ca āsavakkhayo ca ekappahāreneva hoti, ayaṃ rogasamasīsī nāma. Yassa pana aññataraṃ vedanaṃ vedayato vedanāvūpasamo ca āsavakkhayo ca ekappahāreneva hoti, ayaṃ vedanāsamasīsī nāma. Yassa pana ṭhānādīsu iriyāpathesu aññatarasamaṅgino vipassantassa iriyāpathassa pariyosānañca āsavakkhayo ca ekappahāreneva hoti, ayaṃ iriyāpathasamasīsī nāma. Yassa pana upakkamato vā sarasato vā jīvitapariyādānañca āsavakkhayo ca ekappahāreneva hoti, ayaṃ jīvitasamasīsī nāma. Ayamidha adhippeto. Tattha kiñcāpi āsavapariyādānaṃ maggacittena, jīvitapariyādānaṃ cuticittena hotīti ubhinnaṃ ekakkhaṇe sambhavo nāma natthi. Yasmā panassa āsavesu khīṇamattesu paccavekkhaṇavārānantarameva jīvitapariyādānaṃ gacchati, antaraṃ na paññāyati, tasmā evaṃ vuttaṃ.

“前もなく後もなく(apubbaṃ acarimaṃ)”とは、前でもなく後でもなく、まさに同一の瞬間であることを意味します。ここでは“等首(samasīsī、同時達成者)”について語られています。その等首には、病等首、受等首、威儀等首、寿命等首の四種類があります。そのうち、ある病に触れられた者が、その病の鎮静と漏(煩悩)の尽滅が、まさに一挙に(同時に)起こる場合、これを“病等首”と呼びます。また、ある感受(受)を経験している者の、その受の鎮静と漏の尽滅が、まさに一挙に起こる場合、これを“受等首”と呼びます。また、歩行などの威儀のいずれかにおいて、観(ヴィパッサナー)を修めている者の、その威儀の終了と漏の尽滅が、まさに一挙に起こる場合、これを“威儀等首”と呼びます。また、精進または自然な寿命の尽きによって、命根の尽滅と漏の尽滅が、まさに一挙に起こる場合、これを“寿命等首”と呼びます。ここでは、この寿命等首が意図されています。そこにおいて、漏の尽滅は道心(聖道)によって起こり、命根の尽滅は死心(死ぬ瞬間の心)によって起こるため、厳密には両者が同一の瞬間に発生することはありません。しかし、漏が尽きた直後の省察の過程のすぐ後に命根が尽きるため、その間に(認識できるほどの)隔たりがないことから、このように説かれたのです。

Antarāparinibbāyīti yo pañcasu suddhāvāsesu yattha katthaci uppanno nibbattakkhaṇe vā thokaṃ atikkamitvā vā vemajjhe ṭhatvā vā arahattaṃ pāpuṇāti, tassetaṃ nāmaṃ. Upahaccaparinibbāyīti yo tattheva āyuvemajjhaṃ atikkamitvā arahattaṃ pāpuṇāti. Asaṅkhāraparinibbāyīti yo tesaṃyeva puggalānaṃ asaṅkhāreneva appayogena kilese khepeti. Sasaṅkhāraparinibbāyīti yo sasaṅkhārena sappayogena kilese khepeti. Uddhaṃsoto akaniṭṭhagāmīti yo heṭṭhā catūsu suddhāvāsesu yattha katthaci nibbattitvā tato cuto anupubbena akaniṭṭhe uppajjitvā arahattaṃ pāpuṇāti.

“中般涅槃者(antarāparinibbāyī)”とは、五つの浄居天のいずれかに生まれ、生まれた瞬間、あるいはわずかな時間を経た後、あるいは寿命の中間に達した時に阿羅漢果を得る者の名称です。“生般涅槃者(upahaccaparinibbāyī)”とは、その浄居天において、寿命の中間を過ぎてから阿羅漢果を得る者の名称です。“無行般涅槃者(asaṅkhāraparinibbāyī)”とは、それらの補特伽羅(人)のうち、格別の努力や励励(asaṅkhāra)なしに煩悩を滅尽する者の名称です。“有行般涅槃者(sasaṅkhāraparinibbāyī)”とは、努力や励励(sasaṅkhāra)を伴って煩悩を滅尽する者の名称です。“上流色究竟天行者(uddhaṃsoto akaniṭṭhagāmī)”とは、下の四つの浄居天のいずれかに生まれて、そこから没した後、順次に色究竟天(アカニッタ)に至って生まれ、阿羅漢果を得る者の名称です。

7-9. Dukkhānupassīsuttādivaṇṇanā

7-9. 苦随観経等の解説

17-19. Sattame [Pg.150] dukkhānupassīti pīḷanākāraṃ dukkhato anupassanto. Aṭṭhame anattānupassīti avasavattanākāraṃ anattāti anupassanto. Navame sukhānupassīti sukhanti evaṃ ñāṇena anupassanto.

第十七(七番目)の経において、“苦随観(dukkhānupassī)”とは、逼迫する相を苦として繰り返し観察することです。第十八(八番目)において、“無我随観(anattānupassī)”とは、自在にならない相を無我として繰り返し観察することです。第十九(九番目)において、“楽随観(sukhānupassī)”とは、(滅諦などの)安楽をそのように知恵をもって繰り返し観察することです。

10. Niddasavatthusuttavaṇṇanā

10. 満十事経(ニッダサ・ヴァットゥ)の解説

20. Dasame niddasavatthūnīti niddasādivatthūni, ‘‘niddaso bhikkhu, nibbīso, nittiṃso, niccattālīso, nippaññāso’’ti evaṃ vacanakāraṇāni. Ayaṃ kira pañho titthiyasamaye uppanno. Titthiyā hi dasavassakāle mataṃ nigaṇṭhaṃ niddasoti vadanti. So kira puna dasavasso na hoti. Na kevalañca dasavasso, navavassopi ekavassopi na hoti. Eteneva nayena vīsativassādikālepi mataṃ nigaṇṭhaṃ ‘‘nibbīso nittiṃso niccattālīso nippaññāso’’ti vadanti. Āyasmā ānando gāme vicaranto taṃ kathaṃ sutvā vihāraṃ gantvā bhagavato ārocesi. Bhagavā āha – ‘‘na idaṃ, ānanda, titthiyānaṃ adhivacanaṃ, mama sāsane khīṇāsavassetaṃ adhivacanaṃ. Khīṇāsavo hi dasavassakāle parinibbuto puna dasavasso na hoti. Na kevalañca dasavassova, navavassopi…pe… ekavassopi. Na kevalañca ekavassova, ekādasamāsikopi…pe… ekamāsikopi ekamuhuttikopi na hotiyeva’’. Kasmā? Puna paṭisandhiyā abhāvā. Nibbīsādīsupi eseva nayo. Iti bhagavā ‘‘mama sāsane khīṇāsavassetaṃ adhivacana’’nti vatvā yehi kāraṇehi niddaso hoti, tāni dassetuṃ imaṃ desanaṃ ārabhi.

20. 第十の経において、“満十の事(niddasavatthūnī)”とは、満十(niddasa)等の事、すなわち“満十の比丘、満二十(nibbīsa)、満三十(nittiṃsa)、満四十(niccattālīso)、満五十(nippaññāso)”という言葉の理由を指します。この問いは外道の教えにおいて生じたものです。外道たちは、十歳で死んだニガンタ(裸形外道)を“満十(ニッダサ)”と呼びます。彼は再び“十歳”になることはないからです。単に十歳にならないだけでなく、九歳にも一歳にもなりません。この方法で、二十歳以上で死んだ者に対しても“満二十、満三十、満四十、満五十”と呼びます。尊者アーナンダが村を巡行している時にその話を聞き、精舎に戻って世尊に報告しました。世尊は仰せられました。“アーナンダよ、これは外道たちの名称ではない。私の教えにおいて、漏尽者(阿羅漢)の名称である。漏尽者が十歳の時に般涅槃すれば、再び十歳になることはない。単に十歳にならないだけでなく、九歳にも……(中略)……一歳にもならない。単に一歳にならないだけでなく、十一ヶ月にも……(中略)……一ヶ月にも一須臾(短時間)にもなることはない”。なぜでしょうか。再び結生(再誕生)することがないからです。満二十等の場合も同様です。このように世尊は“私の教えにおいて、これは漏尽者の名称である”と説かれ、どのような理由で“満十”となるのか、それらを示すためにこの教説を始められました。

Tattha idhāti imasmiṃ sāsane. Sikkhāsamādāne tibbacchando hotīti sikkhāttayapūraṇe balavacchando hoti. Āyatiñca sikkhāsamādāne avigatapemoti anāgate punadivasādīsupi sikkhāpūraṇe avigatapemeneva samannāgato hoti. Dhammanisantiyāti dhammanisāmanāya. Vipassanāyetaṃ adhivacanaṃ. Icchāvinayeti taṇhāvinaye. Paṭisallāneti ekībhāve. Vīriyārambheti kāyikacetasikassa vīriyassa [Pg.151] pūraṇe. Satinepakketi satiyañceva nipakabhāve. Diṭṭhipaṭivedheti maggadassane. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

そこにおいて、“ここに(idha)”とは、この仏教(教え)において、という意味です。“学(修行)を受け持つことに強い意欲がある(sikkhāsamādāne tibbacchando hoti)”とは、三学の成就に対して強力な意欲があることです。“将来の学の受持において愛着が離れない(āyatiñca sikkhāsamādāne avigatapemo)”とは、未来、すなわち翌日などにおいても、三学を満たすことに対して不変の愛着を具備していることです。“法の沈思(dhammanisanti)”とは、法の考察(三界の法の観察)のことであり、これは観(ヴィパッサナー)の名称です。“欲の制御(icchāvinaya)”とは、渇愛の除去のことです。“独居(paṭisallāna)”とは、一人の状態になることです。“精進の開始(vīriyā आरंभ)”とは、身心の精進を完成させることです。“正念と智慧(satinepakka)”とは、正念と、煩悩を焼き尽くす智慧(熟慮)のことです。“見の貫通(diṭṭhipaṭivedha)”とは、聖道の見極めのことです。残りの部分は、どこにおいても明白な意味です。

Anusayavaggo dutiyo.

第二、随眠品(了)。

3. Vajjisattakavaggo

3. ヴァッジ・サッタカ品(ヴァッジ族の七つの不衰退法)

1. Sārandadasuttavaṇṇanā

1. サーランダダ経の解説

21. Tatiyassa paṭhame sārandade cetiyeti evaṃnāmake vihāre. Anuppanne kira tathāgate tattha sārandadassa yakkhassa nivāsanaṭṭhānaṃ cetiyaṃ ahosi, athettha bhagavato vihāraṃ kāresuṃ. So sārandadacetiyaṃtveva saṅkhaṃ gato. Yāvakīvañcāti yattakaṃ kālaṃ. Abhiṇhaṃ sannipātāti divasassa tikkhattuṃ sannipatantāpi antarantarā sannipatantāpi abhiṇhaṃ sannipātāva. Sannipātabahulāti ‘‘hiyyopi purimadivasampi sannipatamha, puna ajja kimatthaṃ sannipatāmā’’ti vosānamanāpajjanena sannipātabahulā. Vuddhiyeva licchavī vajjīnaṃ pāṭikaṅkhā no parihānīti abhiṇhaṃ asannipatantā hi disāsu āgataṃ sāsanaṃ na suṇanti, tato ‘‘asukagāmasīmā vā nigamasīmā vā ākulā, asukaṭṭhāne corā pariyuṭṭhitā’’ti na jānanti. Corāpi ‘‘pamattā rājāno’’ti ñatvā gāmanigamādīni paharantā janapadaṃ nāsenti. Evaṃ rājūnaṃ parihāni hoti. Abhiṇhaṃ sannipatantā pana taṃ pavattiṃ suṇanti, tato balaṃ pesetvā amittamaddanaṃ karonti. Corāpi ‘‘appamattā rājāno, na sakkā amhehi vaggabandhanena vicaritu’’nti bhijjitvā palāyanti. Evaṃ rājūnaṃ vuddhi hoti. Tena vuttaṃ – ‘‘vuddhiyeva licchavī vajjīnaṃ pāṭikaṅkhā no parihānī’’ti.

21. 第三品の第一(サーランダダ経)において、“サーランダダ霊樹(サーランダダ・チェーティヤ)”とは、その名を持つ精舎のことです。如来が出現される前、そこにはサーランダダという名の夜叉(ヤッカ)の住処である霊樹があったと言われています。その後、そこに世尊のために精舎が建てられました。その精舎は、単に“サーランダダ・チェーティヤ”という名称で知られるようになりました。“〜する限り(yāvakīvañca)”とは、その期間だけという意味です。“しばしば集まり(abhiṇhaṃ sannipātā)”とは、一日に三回集まることも、また合間合間に集まることも、すべて“しばしば集まること”に他なりません。“集まることを常とし(sannipātabahulā)”とは、“昨日も一昨日も集まったのに、今日また何の用で集まるのか”といった倦怠に陥ることなく、頻繁に集まることです。“ヴァッジ族のリッチャヴィたちの繁栄のみが期待され、衰退はない”という点について:しばしば集まらない者は、諸方から届く知らせを聞くことがありません。そのため、“あの村の境界や町の境界が混乱している”とか、“あの場所に賊が蜂起した”ということを知ることができません。賊たちも“王たちは放逸である”と知ると、村や町を襲って地方を荒廃させます。こうして王たちの衰退が起こります。しかし、しばしば集まる者はそれらの情報を聞き、軍を派遣して敵を制圧します。賊たちも“王たちは不放逸であり、我々が徒党を組んで動き回ることはできない”と考え、散り散りになって逃げ去ります。こうして王たちの繁栄が起こるのです。それゆえ、“リッチャヴィたちの繁栄のみが期待され、衰退はない”と言われたのです。

Samaggātiādīsu sannipātabheriyā niggatāya ‘‘ajja me kiccaṃ atthi maṅgalaṃ atthī’’ti vikkhepaṃ karontā na samaggā sannipatanti nāma. Bherisaddaṃ pana sutvāva bhuñjamānāpi alaṅkurumānāpi vatthāni nivāsayamānāpi addhabhuttā addhālaṅkatā vatthaṃ nivāsentāva sannipatantā samaggā sannipatanti nāma. Sannipatitā pana cintetvā mantetvā kattabbaṃ katvā ekatova avuṭṭhahantā na samaggā vuṭṭhahanti nāma. Evaṃ vuṭṭhitesu hi ye paṭhamaṃ gacchanti, tesaṃ evaṃ hoti [Pg.152] – ‘‘amhehi bāhirakathāva sutā, idāni vinicchayakathā bhavissatī’’ti. Ekato vuṭṭhahantā pana samaggā vuṭṭhahanti nāma. Apica ‘‘asukaṭṭhāne gāmasīmā vā nigamasīmā vā ākulā, corā vā pariyuṭṭhitā’’ti sutvā ‘‘ko gantvā amittamaddanaṃ karissatī’’ti vutte ‘‘ahaṃ paṭhamaṃ ahaṃ paṭhama’’nti vatvā gacchantāpi samaggā vuṭṭhahanti nāma. Ekassa pana kammante osīdamāne sesā puttabhātaro pesetvā tassa kammantaṃ upatthambhayamānāpi āgantukarājānaṃ ‘‘asukassa gehaṃ gacchatu, asukassa gehaṃ gacchatū’’ti avatvā sabbe ekato saṅgaṇhantāpi ekassa maṅgale vā roge vā aññasmiṃ vā pana tādise sukhadukkhe uppanne sabbe tattha sahāyabhāvaṃ gacchantāpi samaggā vajjikaraṇīyāni karonti nāma.

“和合して(samaggā)”などの語について。集会の太鼓が鳴った際、“今日は用事がある、祝い事がある”と言って、あれこれと理由をつけて集まらない者は、和合して集まっているとは言えない。しかし、太鼓の音を聞くやいなや、食事中であれ、装飾中であれ、服を着ている最中であれ、半分食べた状態で、あるいは半分装飾した状態で、あるいは服を着ながら集まる者こそが、和合して集まっていると言える。また、集まった後も、共によく考え相談してなすべきことをなし、一斉に立ち去る(散会する)のでなければ、和合して立ち去るとは言えない。バラバラに立ち去る場合、先に立ち去る者は“自分たちは外部の話(世間話)ばかりを聞かされ、これから(残った者たちの間で)決定事項の話し合いがあるのではないか”という思いを抱くからである。一斉に立ち去る者こそが、和合して立ち去ると言える。さらに、“どこどこの村境や町境が混乱している、あるいは盗賊が蜂起した”と聞いて、“誰が行って敵を鎮圧するのか”と問われた際、“私が最初に行く、私が先だ”と言って出発する者も、和合して立ち上がる(出陣する)と言える。また、一人の仕事が滞っている時、他の者たちが息子や兄弟を派遣してその仕事を助けたり、来客の王に対して“誰それの家に行け”と(押し付け合わず)皆で一斉にもてなしたり、あるいは一人の慶事や病気、その他の苦楽が生じた際に、皆がそこに赴き助け合うことも、和合してヴァッジ族のなすべき務めを果たしていると言える。

Appaññattantiādīsu pubbe akataṃ suṅkaṃ vā baliṃ vā daṇḍaṃ vā āharāpentā appaññattaṃ paññāpenti nāma. Porāṇapaveṇiyā āgatameva pana anāharāpentā paññattaṃ samucchindanti nāma. Coroti gahetvā dassite avicinitvā chejjabhejjaṃ anusāsantā porāṇaṃ vajjidhammaṃ samādāya na vattanti nāma. Tesaṃ apaññattaṃ paññāpentānaṃ abhinavasuṅkādipīḷitā manussā ‘‘atiupaddutamha, ke imesaṃ vijite vasissantī’’ti paccantaṃ pavisitvā corā vā corasahāyā vā hutvā janapadaṃ hananti. Paññattaṃ samucchindantānaṃ paveṇiāgatāni suṅkādīni agaṇhantānaṃ koso parihāyati, tato hatthiassabalakāyaorodhādayo yathānibaddhaṃ vaṭṭaṃ alabhamānā thāmabalena parihāyanti. Te neva yuddhakkhamā honti na pāricariyakkhamā. Porāṇaṃ vajjidhammaṃ samādāya avattantānaṃ vijite manussā ‘‘amhākaṃ puttaṃ pitaraṃ bhātaraṃ acoraṃyeva coroti katvā chindiṃsu bhindiṃsū’’ti kujjhitvā paccantaṃ pavisitvā corā vā corasahāyā vā hutvā janapadaṃ hananti. Evaṃ rājūnaṃ parihāni hoti. Apaññattaṃ na paññāpentānaṃ pana ‘‘paveṇiāgataṃyeva rājāno karontī’’ti manussā haṭṭhatuṭṭhā kasivāṇijjādike kammante sampādenti. Paññattaṃ asamucchindantānaṃ paveṇiāgatāni suṅkādīni gaṇhantānaṃ koso vaḍḍhati, tato hatthiassabalakāyaorodhādayo yathānibaddhaṃ vaṭṭaṃ labhamānā thāmabalasampannā yuddhakkhamā ceva pāricariyakkhamā ca honti. Porāṇe vajjidhamme [Pg.153] samādāya vattantānaṃ manussā na ujjhāyanti. ‘‘Rājāno porāṇapaveṇiyā karonti, aṭṭakulikasenāpatiuparājūhi parikkhitaṃ sayampi parikkhipitvā paveṇipotthakaṃ vācāpetvā anucchavikameva daṇḍaṃ pavattayanti, etesaṃ doso natthi, amhākaṃyeva doso’’ti appamattā kammante karonti. Evaṃ rājūnaṃ vuddhi hoti.

“制定されていないこと(appaññattaṃ)”などの語について。以前にはなかった関税や供物(税)、罰金を徴収させることは、制定されていないことを新しく制定することにあたる。一方、古来の伝統に従って伝わってきたものを徴収しないことは、制定されていることを廃止することにあたる。また、泥棒として捕らえられて引き出された者に対し、詳細に調査することなく処罰(死罪や没収など)を命じる者は、古来のヴァッジ族の法(慣習)を遵守して活動しているとは言えない。不当な新法を制定する王たちの国では、新しい税などに苦しめられた人々が“我々はあまりに迫害されている、誰がこの者たちの領土に住み続けようか”と考え、辺境に逃げ込み、泥棒やその仲間に加わって国を荒らすようになる。また、制定された伝統的な関税などを徴収しない者たちは、国庫が減少し、その結果、象軍・馬軍・兵士・後宮などが規定の給与を得られず、勢力が衰退する。彼らは戦闘にも公務にも堪えられなくなる。古来のヴァッジ族の法を守らない王たちの国では、人々が“我々の息子や父や兄弟を、泥棒でもないのに泥棒だとして処刑し、財産を奪った”と憤り、辺境に逃げ込んで泥棒となり、国を荒らす。このようにして、王たちに衰退がもたらされる。対照的に、不当な新法を制定しない王たちの国では、“王たちは伝統通りに行っている”として、人々は喜び、農耕や商売などの業務に励む。伝統的な税を維持する王たちの国庫は潤い、それによって軍隊や後宮も規定の待遇を得て、強健となり、戦闘や公務に堪えうるようになる。古来のヴァッジの法を遵守する者に対し、人々は不満を抱かない。“王たちは古来の伝統に従って統治している。(不当な偏愛のない)八族の役人、将軍、副王らによって吟味されたものを、自らも吟味し、伝統の記録(帳簿)を読み上げさせ、相応の罰を科している。彼らに非はなく、非があるのは(罪を犯した)我らの方だ”と考えて、人々は放逸にならずに仕事に励む。このようにして、王たちに繁栄がもたらされる。

Sakkarissantīti yaṃkiñci tesaṃ sakkāraṃ karontā sundarameva karissanti. Garuṃ karissantīti garubhāvaṃ paccupaṭṭhapetvā karissanti. Mānessantīti manena piyāyissanti. Pūjessantīti paccayapūjāya pūjessanti. Sotabbaṃ maññissantīti divasassa dve tayo vāre upaṭṭhānaṃ gantvā tesaṃ kathaṃ sotabbaṃ saddhātabbaṃ maññissanti. Tattha ye evaṃ mahallakānaṃ rājūnaṃ sakkārādīni na karonti, ovādatthāya vā nesaṃ upaṭṭhānaṃ na gacchanti, te tehi vissaṭṭhā anovadiyamānā kīḷāpasutā rajjato parihāyanti. Ye pana tathā paṭipajjanti, tesaṃ mahallakarājāno ‘‘idaṃ kātabbaṃ idaṃ na kātabba’’nti porāṇapaveṇiṃ ācikkhanti. Saṅgāmaṃ patvāpi ‘‘evaṃ pavisitabbaṃ, evaṃ nikkhamitabba’’nti upāyaṃ dassenti. Te tehi ovadiyamānā yathāovādaṃ paṭipajjamānā sakkonti rajjapaveṇiṃ sandhāretuṃ. Tena vuttaṃ – ‘‘vuddhiyeva licchavī vajjīnaṃ pāṭikaṅkhā’’ti.

“崇敬する(sakkarissantī)”とは、彼ら(年長者)に対して何らかの崇敬を捧げる際、それを立派に行うことを意味する。“重んじる(garuṃ karissantī)”とは、敬意を払って接することを意味する。“尊ぶ(mānessantī)”とは、心から親愛の情を持つことを意味する。“供養する(pūjessantī)”とは、資糧(四供養)によって供養することを意味する。“(言葉を)聴くべきだと考える(sotabbaṃ maññissantī)”とは、一日に二、三度、年長者のもとに伺い、その言葉は聴くべきものであり、信頼すべきものであると考えることである。その中で、このように年長者の王たちに対して崇敬などを行わず、教誡を受けるために彼らのもとに参じない年少の王たちは、年長者たちから見放され、教えを受けることもなく、遊びにふけって王位(国の繁栄)から脱落する。しかし、そのように(年長者を敬うように)実践する者たちに対しては、年長の王たちが“これはなすべきこと、これはなすべきではないこと”と古来の伝統を教示する。戦場に及んでも、“このように進軍すべき、このように退却すべき”と方策を示す。彼らに教え導かれ、その教誡に従って実践する者たちは、王国の伝統を維持することができる。それゆえ“リッチャヴィ族、ヴァッジ族には繁栄のみが期待される”と言われたのである。

Kulitthiyoti kulagharaṇiyo. Kulakumāriyoti anividdhā tāsaṃ dhītaro. Okassāti vā pasayhāti vā pasayhākārassevetaṃ nāmaṃ. Okāsātipi paṭhanti. Tattha okassāti avakasitvā ākaḍḍhitvā. Pasayhāti abhibhavitvā ajjhottharitvāti ayaṃ vacanattho. Evañhi karontānaṃ vijite manussā ‘‘amhākaṃ gehe puttabhātaropi, kheḷasiṅghānikādīni mukhena apanetvā saṃvaḍḍhitā dhītaropi ime balakkārena gahetvā attano ghare vāsentī’’ti kupitā paccantaṃ pavisitvā corā vā corasahāyā vā hutvā janapadaṃ hananti. Evaṃ akarontānaṃ pana vijite manussā appossukkā sakāni kammāni karontā rājakosaṃ vaḍḍhenti. Evamettha vuddhihāniyo veditabbā.

“良家の女性たち(kulitthiyo)”とは、良家の主婦たちのことである。“良家の乙女たち(kulakumāriyoti)”とは、未婚の彼女たちの娘たちのことである。“okassā”あるいは“pasayhā”という語は、無理やり、あるいは力ずくで奪うという態様の名称である。“okāsā”と読む場合もある。その語義として、“okassā”は引きずり出すこと、“pasayhā”は圧倒して制圧することである。このように(女性を拉致するようなことを)行う者たちの領土では、人々が“我々の家の子供たちの母親や、あるいは鼻水やよだれを拭って育てた娘たちを、この王たちは暴力で奪い取って自分の家に住まわせている”と怒り、辺境に逃げ込んで泥棒やその仲間となり、国を荒らす。一方、そのようなことをしない者たちの領土では、人々は不安なく自らの仕事に励み、王室の財政を潤す。このように、ここでは(女性への接し方による)繁栄と衰退を理解すべきである。

Vajjīnaṃ [Pg.154] vajjicetiyānīti vajjirājūnaṃ vajjiraṭṭhe cittīkataṭṭhena cetiyānīti laddhanāmāni yakkhaṭṭhānāni. Abbhantarānīti antonagare ṭhitāni. Bāhirānīti bahinagare ṭhitāni. Dinnapubbaṃ katapubbanti pubbe dinnañca katañca. No parihāpessantīti ahāpetvā yathāpavattameva karissanti. Dhammikaṃ baliṃ parihāpentānañhi devatā ārakkhaṃ susaṃvihitaṃ na karonti, anuppannaṃ dukkhaṃ uppādetuṃ asakkontiyopi uppannaṃ kāsasīsarogādiṃ vaḍḍhenti, saṅgāme patte sahāyā na honti. Aparihāpentānaṃ pana ārakkhaṃ susaṃvihitaṃ karonti, anuppannaṃ sukhaṃ uppādetuṃ asakkontiyopi uppannaṃ kāsasīsarogādiṃ haranti, saṅgāmasīse sahāyā hontīti. Evamettha vuddhihāniyo veditabbā.

“ヴァッジ族のヴァッジ・チェーティヤ(霊場)”とは、ヴァッジ国のヴァッジ王たちのために、崇敬されるべき場所という意味でチェーティヤという名を得た、ヤッカ(神霊)の居住地のことである。“内部のもの”とは、市街の中に位置するものを指す。“外部のもの”とは、市街の外に位置するものを指す。“過去に与えられ、過去に行われた”とは、以前から与えられ、行われてきたことである。“衰退させない”とは、減らすことなく、従前通りに行うことである。実際、正当な供物(バリ)を怠る人々に対して、諸天は十全な守護をなさず、未だ生じていない苦しみを生じさせることはできなくとも、既に生じている咳や頭痛などの病を悪化させ、戦争の際に助けとはならない。一方、怠らない人々に対しては、諸天は十全な守護をなし、未だ生じていない幸福を生じさせることはできなくとも、既に生じている咳や頭痛などの病を除き、戦場において助けとなる。このように、ここで繁栄と衰退(の理由)が知られるべきである。

Dhammikā rakkhāvaraṇaguttīti ettha rakkhā eva yathā anicchitaṃ nāgacchati, evaṃ āvaraṇato āvaraṇaṃ. Yathā icchitaṃ na nassati, evaṃ gopāyanato gutti. Tattha balakāyena parivāretvā rakkhanaṃ pabbajitānaṃ dhammikā rakkhāvaraṇagutti nāma na hoti. Yathā pana vihārassa upavane rukkhe na chindanti, vājikā vājaṃ na karonti, pokkharaṇīsu macche na gaṇhanti, evaṃ karaṇaṃ dhammikā rakkhāvaraṇagutti nāma. Kintīti kena nu kho kāraṇena.

“正当な守護、保護、防備”において、“守護”とは、望まないことが来ないように遮ることであり、それが“保護(遮断)”である。望むものが失われないように守ることであり、それが“防備”である。そこにおいて、軍隊で囲んで守ることは、出家者に対する正当な守護、保護、防備とは呼ばない。しかし、精舎の近くの森で人々が木を切り倒さず、猟師が殺生を行わず、池で魚を捕らないようにすること、このような行為が正当な守護、保護、防備と呼ばれる。“どのようにしてか(キンティ)”とは、“いかなる理由によってか”ということである。

Tattha ye anāgatānaṃ arahantānaṃ āgamanaṃ na icchanti, te assaddhā honti appasannā. Pabbajite sampatte paccuggamanaṃ na karonti, gantvā na passanti, paṭisanthāraṃ na karonti, pañhaṃ na pucchanti, dhammaṃ na suṇanti, dānaṃ na denti, anumodanaṃ na suṇanti, nivāsanaṭṭhānaṃ na saṃvidahanti. Atha nesaṃ avaṇṇo uggacchati ‘‘asuko nāma rājā assaddho appasanno, pabbajite sampatte paccuggamanaṃ na karoti…pe… nivāsanaṭṭhānaṃ na saṃvidahatī’’ti. Taṃ sutvā pabbajitā tassa nagaradvārena gacchantāpi nagaraṃ na pavisanti. Evaṃ anāgatānaṃ arahantānaṃ anāgamanameva hoti. Āgatānaṃ pana phāsuvihāre asati yepi ajānitvā āgatā, te ‘‘vasissāmāti tāva cintetvā āgatamhā, imesaṃ pana rājūnaṃ iminā nīhārena ke vasissantī’’ti nikkhamitvā gacchanti. Evaṃ anāgatesu anāgacchantesu āgatesu dukkhaṃ viharantesu so doso pabbajitānaṃ anāvāso hoti. Tato devatārakkhā na hoti, devatārakkhāya asati amanussā okāsaṃ [Pg.155] labhanti, amanussā ussannā anuppannaṃ byādhiṃ uppādenti. Sīlavantānaṃ dassanapañhapucchanādivatthukassa puññassa anāgamo hoti. Vipariyāyena yathāvuttakaṇhapakkhaviparītassa sukkapakkhassa sambhavo hotīti evamettha vuddhihāniyo veditabbā.

そこにおいて、未だ来ぬアラハント(阿羅漢)たちが来ることを望まない者たちは、不信心で、清らかな信のない者たちである。彼らは、出家者が到着しても出迎えをせず、赴いて見舞うこともせず、親愛の挨拶もせず、質問もせず、法を聞かず、布施を与えず、随喜(の説法)を聞かず、宿泊所を整えることもない。すると、彼らについて“某という王は不信心で清らかな信がなく、出家者が到着しても出迎えをせず……(中略)……宿泊所を整えない”という悪評が広まる。それを聞いて、出家者たちはその王の城門を通ることがあっても、城内には入らない。このように、未だ来ぬアラハントたちは来なくなるのである。また、既に来たアラハントたちであっても、安楽な生活(安住)ができない場合、事情を知らずに来た者たちも、“まずはここに住もうと考えて来たが、このような態度の王たちのもとで、誰が住み続けようか”と考えて、去っていく。このように、未だ来ぬ者が来ず、既に来た者が苦労して住むようになれば、その場所は出家者にとっての“非住居(住むに値しない場所)”となる。そのために諸天の守護がなくなり、守護がないために非人間(鬼神など)が機会を得て、非人間が増長して未だ生じていない病を生じさせる。また、持戒者たちにまみえ、質問することなどを原因とする功徳が生じなくなる。逆に、上述の黒い側(悪)とは反対の白い側(善)が生じる。このように、ここで繁栄と衰退が知られるべきである。

2. Vassakārasuttavaṇṇanā

2. ヴァッサカーラ・スッタ(雨乗経)の注釈。

22. Dutiye abhiyātukāmoti abhibhavanatthāya yātukāmo. Vajjīti vajjirājāno. Evaṃmahiddhiketi evaṃ mahatiyā rājiddhiyā samannāgate. Etena nesaṃ samaggabhāvaṃ katheti. Evaṃmahānubhāveti evaṃ mahantena rājānubhāvena samannāgate. Etena nesaṃ hatthisippādīsu katasikkhataṃ katheti, yaṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘sikkhitā vatime licchavikumārakā, susikkhitā vatime licchavikumārakā, yatra hi nāma sukhumena tāḷacchiggaḷena asanaṃ atipātayissanti poṅkhānupoṅkhaṃ avirādhita’’nti (saṃ. ni. 5.1115). Ucchecchāmīti ucchindissāmi. Vināsessāmīti adassanaṃ nayissāmi. Anayabyasananti avaḍḍhiñceva, ñātibyasanañca. Āpādessāmīti pāpayissāmi.

22. 第二(の経)において、“攻めようと望む(アビヤートゥカーモー)”とは、征服するために行こうとすることである。“ヴァッジ”とは、ヴァッジの王たちのことである。“このように大きな威力のある(エーヴァン・マヒッディケー)”とは、このように大きな王としての威力(威徳)を具えていることである。これによって、彼らの団結(和合)の状態を説いている。“このように大きな威力のある(エーヴァン・マハヌバーヴェー)”とは、このように大きな王としての威光を具えていることである。これによって、彼らが象の技術などに習熟していることを説いている。それを指して次のように説かれた。“これらのリッチャヴィの王子たちは実によく訓練されている。実によく訓練されている。なぜなら、彼らは小さな鍵穴を通るように、矢を次から次へと外すことなく射通すことができるからである”(相応部5.1115)。“根絶する(ウッチェッチャーミ)”とは、断絶させることである。“滅ぼす(ヴィナーセッサミ)”とは、見えないように(消滅)させることである。“不幸と災厄(アナヤ・ビヤサナン)”とは、不繁栄と親族の滅亡のことである。“もたらす(アーパーデッサミ)”とは、至らせることである。

Iti kira so ṭhānanisajjādīsu imaṃ yuddhakathameva katheti, ‘‘gamanasajjā hothā’’ti ca balakāyaṃ āṇāpeti. Kasmā? Gaṅgāya kira ekaṃ paṭṭanagāmaṃ nissāya addhayojanaṃ ajātasattuno vijitaṃ, addhayojanaṃ licchavīnaṃ. Tatra pabbatapādato mahagghabhaṇḍaṃ otarati. Taṃ sutvā ‘‘ajja yāmi, sve yāmī’’ti ajātasattuno saṃvidahantasseva licchavino samaggā sammodamānā puretaraṃ āgantvā sabbaṃ gaṇhanti. Ajātasattu pacchā āgantvā taṃ pavattiṃ ñatvā kujjhitvā gacchati. Te punasaṃvaccharepi tatheva karonti. Atha so balavāghātajāto, tadā evamakāsi.

伝え聞くところによれば、そのアジャータサットゥ王は、立っている時も座っている時も、この戦争の話ばかりをし、“出発の準備をせよ”と軍隊に命じていた。なぜか。ガンジス川に面したある港の村を拠点として、半ヨージャナがアジャータサットゥの領土であり、半ヨージャナがリッチャヴィ族の領土であったという。そこでは、山の麓から高価な品々が運び込まれていた。それを聞いて、アジャータサットゥが“今日行こう、明日行こう”と準備をしている間に、団結して和合しているリッチャヴィたちは、一足先に来て全ての品々を持ち去ってしまう。アジャータサットゥは後から来てその状況を知り、怒って帰っていく。彼らは翌年も同様にした。そこで王は強い怨恨を抱き、その時、このように(ブッダに相談を)したのである。

Tato cintesi – ‘‘gaṇena saddhiṃ yuddhaṃ nāma bhāriyaṃ, ekopi moghappahāro nāma natthi. Ekena kho pana paṇḍitena saddhiṃ mantetvā karonto niraparādho hoti, paṇḍito ca satthārā sadiso natthi, satthā ca avidūre dhuravihāre vasati, handāhaṃ pesetvā pucchāmi. Sace me gatena [Pg.156] koci attho bhavissati, satthā tuṇhī bhavissati. Anatthe pana sati ‘kiṃ rañño tattha gatenā’ti vakkhatī’’ti. So vassakāraṃ brāhmaṇaṃ pesesi. Brāhmaṇo gantvā bhagavato tamatthaṃ ārocesi. Tena vuttaṃ – atha kho rājā…pe… āpādessāmi vajjīti.

そこで王は考えた。“集団を相手に戦うことは重労働であり、無駄な一撃などというものはない(一打一打が命取りになる)。しかし、ある賢者と相談して行うならば、過失はなくなるだろう。世尊に並ぶ賢者はいない。そして世尊は近くの精舎におられる。よし、人を遣わして尋ねてみよう。もし私が行くことに何らかの利益があるなら、世尊は沈黙されるだろう。しかし不利益があるなら、‘王がそこへ行って何になろうか’と仰るだろう”。彼はバラモンのヴァッサカーラを遣わした。バラモンは赴いて、世尊にその件(アジャータサットゥがヴァッジ族を攻めようとしていること)を報告した。それゆえ“さて、王は……(中略)……ヴァッジ族を根絶しよう”と説かれたのである。

Bhagavantaṃ bījayamānoti thero vattasīse ṭhatvā bhagavantaṃ bījati, bhagavato pana sītaṃ vā uṇhaṃ vā natthi. Bhagavā brāhmaṇassa vacanaṃ sutvā tena saddhiṃ amantetvā therena saddhiṃ mantetukāmo kinti te, ānanda, sutantiādimāha. Taṃ vuttatthameva.

“世尊を扇いでいた(バガヴァンタン・ビージャヤマーノー)”において、長老(アーナンダ)は給仕の務めとして世尊を扇いでいた。しかし世尊には寒さも暑さもない。世尊はバラモンの言葉を聞き、彼(バラモン)とは相談せず、長老と相談しようとして、“アーナンダよ、お前は聞いたか……”等と仰った。それは、既に述べた通りの意味である。

Ekamidāhanti idaṃ bhagavā pubbe vajjīnaṃ imassa vajjisattakassa desitabhāvappakāsanatthaṃ āha. Akaraṇīyāti akattabbā, aggahetabbāti attho. Yadidanti nipātamattaṃ. Yuddhassāti karaṇatthe sāmivacanaṃ, abhimukhaṃ yuddhena gahetuṃ na sakkāti attho. Aññatra upalāpanāyāti ṭhapetvā upalāpanaṃ. Upalāpanā nāma ‘‘alaṃ vivādena, idāni samaggā homā’’ti hatthiassarathahiraññasuvaṇṇādīni pesetvā saṅgahakaraṇaṃ, evañhi saṅgahaṃ katvā kevalaṃ vissāsena sakkā gaṇhitunti attho. Aññatra mithubhedāti ṭhapetvā mithubhedaṃ. Iminā ‘‘aññamaññabhedaṃ katvāpi sakkā ete gahetu’’nti dasseti. Idaṃ brāhmaṇo bhagavato kathāya nayaṃ labhitvā āha. Kiṃ pana bhagavā brāhmaṇassa imāya kathāya nayalābhaṃ jānātīti? Āma jānāti. Jānanto kasmā kathesi? Anukampāya. Evaṃ kirassa ahosi – ‘‘mayā akathitepi katipāhena gantvā sabbe gaṇhissati, kathite pana samagge bhindanto tīhi saṃvaccharehi gaṇhissati. Ettakampi jīvitameva varaṃ. Ettakañhi jīvantā attano patiṭṭhābhūtaṃ puññaṃ karissantī’’ti. Abhinanditvāti cittena nanditvā. Anumoditvāti ‘‘yāva subhāsitamidaṃ bhotā gotamenā’’ti vācāya anumoditvā. Pakkāmīti rañño santikaṃ gato. Rājāpi tameva pesetvā sabbe bhinditvā gantvā anayabyasanaṃ pāpesi.

“これは(Ekamidāhaṃ...)”というこの言葉を、世尊は以前、ヴァッジ族に対して説かれたこの“ヴァッジ族の七つの不退転法(アパリハーニヤ・ダンマ)”がすでに説かれたものであることを示すために仰せになりました。“戦うべきではない(Akaraṇīyā)”とは、なすべきではない、あるいは力で奪うべきではないという意味です。“すなわち(Yadidanti)”とは単なる接辞(助詞)です。“戦争によって(Yuddhassāti)”とは、具格(手段)の意味を持つ属格の形であり、正面から戦争によって(ヴァッジ族を)捕らえることはできないという意味です。“懐柔による以外には(Aññatra upalāpanāyāti)”とは、懐柔を除いては、という意味です。懐柔とは、“論争はやめよう、今は和合しよう”と言って、象や馬、戦車、銀や金などを送って、手厚くもてなすことです。このように手厚くもてなして、ただ信頼関係(の構築)によってのみ、彼らを手に入れることができるという意味です。“内部分裂による以外には(Aññatra mithubhedāti)”とは、内部分裂を除いては、という意味です。これによって、“互いに離間させて分裂させることによっても、彼らを捕らえることは可能である”ということを示しています。このことを、バラモンのヴァッサカーラは、世尊の説法から手がかりを得て述べたのです。しかし、世尊はバラモンがこの説法から攻略の手がかりを得ることを知らなかったのでしょうか。いいえ、知っておられました。知っていながら、なぜ説かれたのでしょうか。それは(ヴァッジ族への)慈悲のためです。世尊には次のようなお考えがあったといいます。“もし私が(不退転法を)説かなければ、数日のうちにアジャータサットゥ王は攻め入り、彼ら全員を捕らえるだろう。しかし説いたならば、(バラモンが)彼らの和合を壊すのに三年の歳月を要するだろう。その三年の間だけでも、生きていることは(すぐに滅びるより)優れている。それだけの期間生きていることで、彼らは自らの拠り所となる功徳を積むであろうから”と。“歓喜して(Abhinanditvā)”とは、心で喜んで、ということです。“同意して(Anumoditvā)”とは、“尊師ゴータマよ、これは実に素晴らしいお言葉です”と言葉に出して賛同することです。“去って行った(Pakkāmī)”とは、王のもとへ帰ったということです。王もまた、そのバラモンを派遣し、彼ら(ヴァッジ族)全員を分裂させてから攻め入り、彼らを破滅へと至らせました。

3. Paṭhamasattakasuttavaṇṇanā

3. 第一の七法経(比丘の七つの不退転法)の注釈

23. Tatiye abhiṇhaṃ sannipātāti idaṃ vajjisattake vuttasadisameva. Idhāpi ca abhiṇhaṃ asannipatantā disāsu āgatasāsanaṃ na suṇanti, tato [Pg.157] ‘‘asukavihārasīmā ākulā, uposathappavāraṇā ṭhitā, asukasmiṃ ṭhāne bhikkhū vejjakammadūtakammādīni karonti, viññattibahulā phalapupphadānādīhi jīvikaṃ kappentī’’tiādīni na jānanti. Pāpabhikkhūpi ‘‘pamatto saṅgho’’ti ñatvā rāsibhūtā sāsanaṃ osakkāpenti. Abhiṇhaṃ sannipatantā pana taṃ pavattiṃ suṇanti, tato bhikkhusaṅghaṃ pesetvā sīmaṃ ujuṃ kārenti, uposathappavāraṇāyo pavattāpenti, micchājīvānaṃ ussannaṭṭhāne ariyavaṃsike pesetvā ariyavaṃsaṃ kathāpenti, pāpabhikkhūnaṃ vinayadharehi niggahaṃ kārāpenti. Pāpabhikkhūpi ‘‘appamatto saṅgho, na sakkā amhehi vaggabandhanena vicaritu’’nti bhijjitvā palāyanti. Evamettha vuddhihāniyo veditabbā.

23. 第三の(比丘の不退転法の)経において、“しばしば集まり(Abhiṇhaṃ sannipātā)”という言葉は、ヴァッジ族の七法で説かれたものと同様です。ここでも、もし比丘たちがしばしば集まらないならば、諸方から届く知らせを聞くことができません。その結果、“どこそこの寺院の境界が混乱している、布薩や自恣(パヴァーラナー)が中断している、どこそこの場所で比丘たちが医業や使い走りの仕事などをしており、おねだりが多く、花や果物を贈るなどの邪命によって生活を立てている”といったことを知ることができなくなります。悪徳比丘たちも“僧伽(サンガ)は懈怠である”と知って徒党を組み、教えを衰退させます。しかし、しばしば集まるならば、それらの状況を聞くことができます。それゆえ、比丘僧伽を派遣して境界を正し、布薩や自恣などを執り行わせます。邪命の者が蔓延している場所には、聖種(アリヤヴァンサ)の法を説く者を派遣して聖種の法を説かせ、悪徳比丘に対しては律師たちによって制裁を加えさせます。悪徳比丘たちも“僧伽は不放逸であり、我々が徒党を組んで徘徊することはできない”と考えて離散し逃げ去ります。このように、ここでの繁栄と衰退(の理由)を理解すべきです。

Samaggātiādīsu cetiyapaṭijagganatthaṃ vā bodhigharauposathāgāracchādanatthaṃ vā katikavattaṃ vā ṭhapetukāmatāya ‘‘saṅgho sannipatatū’’ti bheriyā vā ghaṇṭiyā vā ākoṭitamattāya ‘‘mayhaṃ cīvarakammaṃ atthi, mayhaṃ patto pacitabbo, mayhaṃ navakammaṃ atthī’’ti vikkhepaṃ karontā na samaggā sannipatanti nāma. Sabbaṃ pana taṃ kammaṃ ṭhapetvā ‘‘ahaṃ purimataraṃ, ahaṃ purimatara’’nti ekappahāreneva sannipatantā samaggā sannipatanti nāma. Sannipatitā pana cintetvā mantetvā kattabbaṃ katvā ekatova avuṭṭhahantā na samaggā vuṭṭhahanti nāma. Evaṃ vuṭṭhitesu hi ye paṭhamaṃ gacchanti, tesaṃ evaṃ hoti ‘‘amhehi bāhirakathāva sutā, idāni vinicchayakathā bhavissatī’’ti. Ekappahāreneva vuṭṭhahantā samaggā vuṭṭhahanti nāma. Apica ‘‘asukaṭṭhāne vihārasīmā ākulā, uposathappavāraṇā ṭhitā, asukaṭṭhāne vejjakammādikārakā pāpabhikkhū ussannā’’ti sutvā ‘‘ko gantvā tesaṃ niggahaṃ karissatī’’ti vutte ‘‘ahaṃ paṭhamaṃ, ahaṃ paṭhama’’nti vatvā gacchantāpi samaggā vuṭṭhahanti nāma.

“和合して(Samaggā)”などの箇所において、(以下のように)判断すべきです。塔の掃除のため、あるいは菩提樹の堂や布薩堂の屋根を葺くための規約を定めようとして、“僧伽よ、集まれ”と大太鼓や木鐘(ガーンディー)が打ち鳴らされた際、“私には衣の製作がある、私の鉢を焼かなければならない、私には新しい修繕作業がある”と言って、私事に心を散らしている者は、和合して集まったとは言えません。しかし、それらの仕事をすべて置いて、“私が一番先に、私が一番先に”と一斉に集まる者が、和合して集まったと言えるのです。集まった後も、熟考し相談して、なすべきことをなし、一斉に立ち上がらない(一斉に解散しない)者は、和合して立ち上がったとは言えません。なぜなら、このように(バラバラに)立ち上がった場合、先に帰る者たちは“我々は外的な話だけを聞いた、今から決定事項の話があるのだろう”と思うからです。一斉に立ち上がる者が、和合して立ち上がったと言えるのです。さらにまた、“どこそこの寺院の境界が混乱し、布薩や自恣が中断している。どこそこの場所で医業などを行う悪徳比丘が蔓延している”と聞いて、“誰が行って彼らを制裁するか”と言われたとき、“私が真っ先に、私が真っ先に”と言って赴く者たちも、和合して立ち上がったと言えるのです。

Āgantukaṃ pana disvā ‘‘imaṃ pariveṇaṃ yāhi, etaṃ pariveṇaṃ yāhi, ayaṃ ko’’ti avatvā sabbe vattaṃ karontāpi, jiṇṇapattacīvarakaṃ disvā tassa bhikkhācāravattena pattacīvaraṃ pariyesantāpi, gilānassa gilānabhesajjaṃ pariyesamānāpi, gilānameva anāthaṃ ‘‘asukapariveṇaṃ yāhī’’ti avatvā attano attano pariveṇe paṭijaggantāpi, eko olīyamānako [Pg.158] gantho hoti, paññavantaṃ bhikkhuṃ saṅgaṇhitvā tena taṃ ganthaṃ ukkhipāpentāpi samaggā saṅghakaraṇīyāni karonti nāma.

また、来客の比丘を見て、“この僧坊へ行け、あの僧坊へ行け、お前は誰だ”などと言わずに、全員が(迎える)義務(ワッタ)を果たすこと、また、鉢や衣が古びた者を見て、托鉢の義務によって鉢や衣を探してあげること、病人に対して病人のための薬を探してあげること、身寄りのない病人の比丘に対して“どこそこの僧坊へ行け”と(突き放して)言わずに、それぞれの僧坊で看護すること、また一箇所だけ不明瞭な箇所がある経典について、智慧のある比丘を厚遇して、その者にその経典(の解釈)を興させることなどは、和合して僧伽の義務を遂行していると言えます。

Appaññattantiādīsu navaṃ adhammikaṃ katikavattaṃ vā sikkhāpadaṃ vā gaṇhantā appaññattaṃ paññāpenti nāma purāṇasanthatavatthusmiṃ sāvatthiyaṃ bhikkhū viya. Uddhammaṃ ubbinayaṃ sāsanaṃ dīpentā paññattaṃ samucchindanti nāma, vassasataparinibbute bhagavati vesālikā vajjiputtakā viya. Khuddānukhuddakā pana āpattiyo sañcicca vītikkamantā yathāpaññattesu sikkhāpadesu samādāya na vattanti nāma assajipunabbasukā viya. Tathā akarontā pana apaññattaṃ na paññāpenti, paññattaṃ na samucchindanti, yathāpaññattesu sikkhāpadesu samādāya vattanti nāma āyasmā upaseno viya, āyasmā yaso kākaṇḍakaputto viya, āyasmā mahākassapo viya ca. Vuddhiyevāti sīlādiguṇehi vuddhiyeva, no parihāni.

“制定されていないことを(Appaññattaṃ)”などの箇所において、(以下のように)判断すべきです。新しく非法な規約や学処を採用する者は、制定されていないことを制定する者と言えます。それは、サーヴァッティーにおける“古参の敷物”の件での比丘たちのようなものです。法に反し律に反して教えを示す者は、制定されたことを廃止する者と言えます。それは、世尊の入滅から百年後に、ヴェーサーリーにいたヴァッジ族の比丘たち(十事非法を主張した者たち)のようなものです。また、些細な罪(小罪)を故意に犯し、制定された通りの学処を遵守して行わない者は、アッサジやプナッバス(の徒)のようなものです。しかし、そのように(非法に)行わない者は、制定されていないことを制定せず、制定されたことを廃止せず、制定された通りの学処を遵守して行う者です。それは長老ウパセーナ、カーカンダカの息子である長老ヤサ、また長老マハーカーッサパのような方々のことです。“ただ繁栄のみ(Vuddhiyevā)”とは、戒などの徳によって繁栄するだけであり、衰退することはないということです。

Therāti thirabhāvappattā therakārakehi guṇehi samannāgatā. Bahū rattiyo jānantīti rattaññū. Ciraṃ pabbajitānaṃ etesanti cirapabbajitā. Saṅghassa pitiṭṭhāne ṭhitāti saṅghapitaro. Pitiṭṭhāne ṭhitattā saṅghaṃ pariṇenti, pubbaṅgamā hutvā tīsu sikkhāsu pavattentīti saṅghapariṇāyakā.

“長老たち(Therā)”とは、不動の境地(堅固さ)に達し、長老たらしめる徳(戒定慧など)を備えた人々のことです。“多くの夜を知る(Bahū rattiyo jānantī)”から“古参(ラッタンニュー)”と呼ばれます。彼らにとって出家してから長い(Ciraṃ pabbajitaṃ)ため、“長く出家した者(シラ・パッバジタ)”と呼ばれます。僧伽において父のような立場(Pitiṭṭhāne)にあるため、“僧伽の父(サンガ・ピタロ)”と呼ばれます。父の立場にあるがゆえに、僧伽を導き(Pariṇenti)、先頭に立って三学を実践させるため、“僧伽の指導者(サンガ・パリナーヤカ)”と呼ばれます。

Ye tesaṃ sakkārādīni na karonti, ovādatthāya dve tayo vāre upaṭṭhānaṃ na gacchanti, tepi tesaṃ ovādaṃ na denti, paveṇikathaṃ na kathenti, sārabhūtaṃ dhammapariyāyaṃ na sikkhāpenti. Te tehi vissaṭṭhā sīlādīhi dhammakkhandhehi sattahi ca ariyadhanehīti evamādīhi guṇehi parihāyanti. Ye pana tesaṃ sakkārādīni karonti, upaṭṭhānaṃ gacchanti, tesaṃ te ‘‘evaṃ te abhikkamitabba’’ntiādikaṃ ovādaṃ denti, paveṇikathaṃ kathenti, sārabhūtaṃ dhammapariyāyaṃ sikkhāpenti, terasahi dhutaṅgehi dasahi kathāvatthūhi anusāsanti. Te tesaṃ ovāde ṭhatvā sīlādīhi guṇehi vaḍḍhamānā sāmaññatthaṃ anupāpuṇanti. Evamettha hānivuddhiyo daṭṭhabbā.

彼ら(年少の僧侶)が長老たちに敬意を払わず、教誡を受けるために二度三度と参向しないならば、長老たちも彼らに教誡を与えず、伝承の教えを語らず、本質的な法門を教えることもない。彼らは長老たちから見捨てられ、戒などの法蘊や七つの聖財といった徳から衰退する。しかし、敬意を払い参向するならば、長老たちは“このように進むべきである”といった教誡を与え、伝承の教えを語り、本質的な法門を教え、十三の頭陀行や十の説法事をもって訓戒する。彼らはその教誡に従って戒などの徳を増大させ、沙門の果報(阿羅漢果)に到達する。このように、ここでの衰退と増大を理解すべきである。

Punabbhavo sīlamassāti ponobbhavikā, punabbhavadāyikāti attho, tassā ponobbhavikāya. Na vasaṃ gacchissantīti ettha ye catunnaṃ paccayānaṃ kāraṇā upaṭṭhākānaṃ padānupadikā hutvā gāmato gāmaṃ vicaranti, te tassā [Pg.159] vasaṃ gacchanti nāma. Itare na gacchanti. Tattha hānivuddhiyo pākaṭāyeva.

“ポノッバヴィカー(再生成をもたらすもの)”とは、再び生を受ける性質があること、すなわち再誕生を与えるという意味であり、その再生成をもたらす渇愛についてである。“支配下に入らない”という点について、四つの資糧のために布施者の後を追って村から村へと歩き回る僧侶たちは、渇愛の支配下にあると言われる。それ以外の者たちは支配下に入らない。そこでは衰退と増大は明白である。

Āraññakesūti pañcadhanusatikapacchimesu. Sāpekkhāti sālayā. Gāmantasenāsanesu hi jhānaṃ appetvāpi tato vuṭṭhitamattova itthipurisadārakadārikādisaddaṃ suṇāti, yenassa adhigatavisesopi hāyatiyeva. Araññasenāsane niddāyitvāpi pabuddhamatto sīhabyagghamorādīnaṃ saddaṃ suṇāti, yena araññe pītiṃ paṭilabhitvā tameva sammasanto aggaphale patiṭṭhāti. Iti bhagavā gāmantasenāsane jhānaṃ appetvā nisinnabhikkhuto araññe niddāyamānameva pasaṃsati. Tasmā tameva atthavasaṃ paṭicca ‘‘āraññakesu senāsanesu sāpekkhā bhavissantī’’ti āha.

“アーランニャケー(林住者)”とは、少なくとも五百弓の距離にある所のことである。“サーペッカー(顧慮を持つ)”とは、執着があることである。実際、村に近い精舎では、禅定に入っても、そこから出た直後に女、男、少年、少女などの声を聞き、それによって得られた殊勝な境地(禅定)さえも衰退してしまう。一方、林の精舎では、眠っていても目覚めた瞬間にライオン、虎、孔雀などの声を聞き、それによって林での喜悦(ピーティ)を得て、それを省察することで最高の果(阿羅漢果)に定着する。このように、世尊は村の精舎で禅定に入って座っている僧侶よりも、林で眠っている僧侶の方を賞賛される。それゆえ、その利点に依拠して“林の精舎に顧慮を持つようになるだろう”と説かれたのである。

Paccattaññeva satiṃ upaṭṭhāpessantīti attanāva attano abbhantare satiṃ upaṭṭhapessanti. Pesalāti piyasīlā. Idhāpi sabrahmacārīnaṃ āgamanaṃ anicchantā nevāsikā assaddhā honti appasannā, vihāraṃ sampattabhikkhūnaṃ paccuggamana-pattacīvarapaṭiggahaṇa-āsanapaññāpanatālavaṇṭaggahaṇādīni na karonti. Atha nesaṃ avaṇṇo uggacchati ‘‘asukavihāravāsino bhikkhū assaddhā appasannā vihāraṃ paviṭṭhānaṃ vattappaṭivattampi na karontī’’ti. Taṃ sutvā pabbajitā vihāradvārena gacchantāpi vihāraṃ na pavisanti. Evaṃ anāgatānaṃ anāgamanameva hoti. Āgatānaṃ pana phāsuvihāre asati yepi ajānitvā āgatā, te ‘‘vasissāmāti tāvacintetvā āgatamhā, imesaṃ pana nevāsikānaṃ iminā nīhārena ko vasissatī’’ti nikkhamitvā gacchanti. Evaṃ so vihāro aññesaṃ bhikkhūnaṃ anāvāsova hoti. Tato nevāsikā sīlavantānaṃ dassanaṃ alabhantā kaṅkhāvinodakaṃ vā ācārasikkhāpakaṃ vā madhuradhammasavanaṃ vā na labhanti. Tesaṃ neva aggahitadhammaggahaṇaṃ na gahitasajjhāyakaraṇaṃ hoti. Iti nesaṃ hāniyeva hoti, na vuddhi.

“自らに正念を確立する”とは、自ら自身の内に正念を確立することである。“ペーサラー(愛敬ある者)”とは、愛すべき戒を持つ者のことである。ここでも、同梵行者の来訪を望まない住職僧たちは不信で不浄であり、精舎に到着した僧侶たちに対して、出迎えや鉢・衣の受け取り、座席の用意、扇での給仕などを行わない。すると“あの精舎の住職たちは不信で不浄であり、精舎に入った僧侶たちに適切な義務さえ果たさない”という悪評が立つ。それを聞いて出家者たちは、精舎の門を通りかかっても中に入らなくなる。こうして、まだ来ぬ者は来なくなり、すでに来た者も安らかに住むことができず、事情を知らずに来た者も“ここに住もうと考えて来たが、このような振る舞いをする住職たちのもとで誰が住めようか”と言って去っていく。こうして、その精舎は他の僧侶にとって住むに値しない場所となる。その結果、住職たちは、聖者たちに会えず、疑念を払拭することや、戒律の学習、甘露の法を聞く機会を失う。彼らには未習得の法を学ぶことも、習得した法を唱誦することもなくなる。このように、彼らには衰退のみがあり、増大はない。

Ye pana sabrahmacārīnaṃ āgamanaṃ icchanti, te saddhā honti pasannā, āgatānaṃ sabrahmacārīnaṃ paccuggamanādīni katvā senāsanaṃ paññapetvā denti[Pg.160], te gahetvā bhikkhācāraṃ pavisanti, kaṅkhaṃ vinodenti, madhuradhammassavanaṃ labhanti. Atha nesaṃ kittisaddo uggacchati ‘‘asukavihāre bhikkhū evaṃ saddhā pasannā vattasampannā saṅgāhakā’’ti. Taṃ sutvā bhikkhū dūratopi āgacchanti. Tesaṃ nevāsikā vattaṃ karonti, samīpaṃ gantvā vuḍḍhataraṃ āgantukaṃ vanditvā nisīdanti, navakatarassa santike āsanaṃ gahetvā nisīditvā ‘‘imasmiṃ vihāre vasissatha, gamissathā’’ti pucchanti. ‘‘Gamissāmā’’ti vutte ‘‘sappāyaṃ senāsanaṃ, sulabhā bhikkhā’’tiādīni vatvā gantuṃ na denti. Vinayadharo ce hoti, tassa santike vinayaṃ sajjhāyanti. Suttantādidharo ce, tassa santike taṃ taṃ dhammaṃ sajjhāyanti. Te āgantukatherānaṃ ovāde ṭhatvā saha paṭisambhidāhi arahattaṃ pāpuṇanti. Āgantukā ‘‘ekaṃ dve divasāni vasissāmāti āgatamhā, imesaṃ pana sukhasaṃvāsatāya dasa dvādasa vassāni vasimhā’’ti vattāro honti. Evamettha hānivuddhiyo veditabbā.

しかし、同梵行者の来訪を望む者たちは、信心深く清浄であり、来訪した同梵行者に出迎えなどを行い、座席を用意して提供する。彼らを伴って托鉢に赴き、疑念を晴らし、甘露の法を聞く機会を得る。すると“あの精舎の僧侶たちは信心深く清浄で、礼儀正しく、親切である”という名声が広まる。それを聞いて、僧侶たちは遠方からもやって来る。住職たちは彼らに礼儀を尽くし、年長の来訪者には礼拝して座り、年少の来訪者にはその近くに座席を用意して座り、“この精舎に滞在されますか、それとも行かれますか”と尋ねる。“行きます”と言われれば、“ここは座席も適しており、托鉢も容易です”などと言って、去らせないようにする。もし律蔵に通じた者(持律者)であれば、そのもとで律を唱誦し、経蔵などに通じた者であれば、そのもとでそれぞれの法を唱誦する。彼らは来訪した長老たちの教誡に従い、四無礙解とともに阿羅漢果に到達する。来訪者たちも“一、二日滞在しようと思って来たが、彼らとの共同生活が心地よいので、十、十二年も住んでしまった”と言うようになる。このように、ここでの衰退と増大を理解すべきである。

4. Dutiyasattakasuttavaṇṇanā

4. 第二の七法経の注釈

24. Catutthe na kammārāmāti ye divasaṃ cīvarakamma-kāyabandhanaparissāvana-dhammakaraṇa-sammajjani-pādakaṭhalikādīneva karonti, te sandhāyesa paṭikkhepo. Yo pana tesaṃ karaṇavelāya evaṃ etāni karoti, uddesavelāya uddesaṃ gaṇhāti, sajjhāyavelāya sajjhāyati, cetiyaṅgaṇavattavelāya cetiyaṅgaṇavattaṃ karoti, manasikāravelāya manasikāraṃ karoti, na so kammārāmo nāma.

24. 第四の(経)において、“仕事を好む者ではない”とは、一日中、衣の製作、帯、濾水器、水瓶の修理、掃除、足拭き用の石磨きなどの雑務ばかりを行っている者を指して、禁止(戒め)がなされたのである。しかし、それらを行うべき時にそれらを行い、教授の時には教授を受け、唱誦の時には唱誦し、塔の周りの義務を果たす時にはそれを行い、作意(瞑想)の時には作意を行う者は、“仕事を好む者”とは呼ばれない。

Yo itthivaṇṇapurisavaṇṇādivasena ālāpasallāpaṃ karontoyeva rattindivaṃ vītināmeti, evarūpe bhasse pariyantakārī na hoti, ayaṃ bhassārāmo nāma. Yo pana rattindivaṃ dhammaṃ katheti, pañhaṃ vissajjeti, ayaṃ appabhassova bhasse pariyantakārīyeva. Kasmā? ‘‘Sannipatitānaṃ vo, bhikkhave, dvayaṃ karaṇīyaṃ dhammī vā kathā ariyo vā tuṇhībhāvo’’ti (ma. ni. 1.273) vuttattā.

女や男の容姿などについて雑談をして昼夜を過ごし、そのような話に際限を設けない者は、“談話を好む者”と呼ばれる。しかし、昼夜、法を説き、質問に答える者は、言葉が少なく、談話に際限がある者である。なぜなら、“比丘たちよ、集まった者たちには、法に関する話をするか、あるいは聖なる沈黙を守るか、この二つのなすべきことがある”と説かれているからである。

Yo ṭhitopi gacchantopi nisinnopi thinamiddhābhibhūto niddāyatiyeva, ayaṃ niddārāmo nāma. Yassa pana karajakāyagelaññena cittaṃ bhavaṅgaṃ [Pg.161] otarati, nāyaṃ niddārāmo. Tenevāha – ‘‘abhijānāmahaṃ, aggivessana, gimhānaṃ pacchime māse pacchābhattaṃ piṇḍapātappaṭikkanto catugguṇaṃ saṅghāṭiṃ paññapetvā dakkhiṇena passena sato sampajāno niddaṃ okkamitā’’ti (ma. ni. 1.387).

立っていても、歩いていても、座っていても、惛沈睡眠(こんじんすいめん)に圧倒されてただ眠り続ける者、これを“睡眠を好む者(niddārāmo)”と呼ぶ。しかし、身体的な病のために心が有分(うぶん)に陥る者は、“睡眠を好む者”ではない。それゆえに、“アギヴェッサナよ、私は知っている。夏の最後の月に、食後に施食から戻り、四つ折りにした僧伽梨を敷いて、右脇を下にして正念正知をもって眠りにつくことを”と説かれたのである。

Yo ‘‘ekassa dutiyo, dvinnaṃ tatiyo, tiṇṇaṃ catuttho’’ti evaṃ saṃsaṭṭhova viharati, ekako assādaṃ na labhati, ayaṃ saṅgaṇikārāmo. Yo pana catūsu iriyāpathesu ekakova assādaṃ labhati, nāyaṃ saṅgaṇikārāmo.

“一人の者の二人目となり、二人の者の三人目となり、三人の者の四人目となる”というように、常に他者と交わって住み、独りであることを楽しまない者、これを“群居を好む者(saṅgaṇikārāmo)”という。しかし、四つの威儀(行住坐臥)において独りであることを楽しむ者は、“群居を好む者”ではない。

Asantasambhāvanicchāya samannāgatā dussīlā pāpicchā nāma. Yesaṃ pāpakā mittā catūsu iriyāpathesu saha ayanato pāpasahāyā, ye ca tanninnatappoṇatappabbhāratāya pāpesu sampavaṅkā, te pāpamittā pāpasahāyā pāpasampavaṅkā nāma.

自分に備わっていない(禅定などの)徳をあるように見せかけようとする欲求を持ち、戒を破る者を“悪欲ある者(pāpicchā)”と呼ぶ。四つの威儀において行動を共にする悪しき友を持つ者、またその悪しき友に傾倒し、随順し、頼っているがゆえに、悪しき者たちと親しく交わっている者を、“悪友を持つ者(pāpamittā)”“悪しき仲間を持つ者(pāpasahāyā)”“悪しき者に親近する者(pāpasampavaṅkā)”と呼ぶ。

Oramattakenāti avaramattakena appamattakena. Antarāti arahattaṃ appatvāva etthantare. Vosānanti pariniṭṭhitabhāvaṃ ‘‘alamettāvatā’’ti osakkanaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – yāva sīlapārisuddhijjhānavipassanā sotāpannabhāvādīnaṃ aññataramattakena vosānaṃ nāpajjissanti, tāva vuddhiyeva bhikkhūnaṃ pāṭikaṅkhā, no parihānīti.

“僅かな(oramattakena)”とは、下等な程度、あるいは些細な程度のことである。“途中で(antarā)”とは、阿羅漢果に到達する前の、その間のことである。“停滞(vosānam)”とは、成就した状態を指し、“これで十分だ”と言って退転することである。つまり、戒の清浄、禅定、観、預流果などに到達しただけで、それ以上の高みに達する前に停滞することがない限り、比丘たちには成長のみがあり、衰退はないという意味である。

7. Saññāsuttavaṇṇanā

7. 想経の注釈

27. Sattame aniccasaññādayo aniccānupassanādīhi sahagatasaññā.

27. 第七の経において、“無常想”などは、無常随観などに伴う想(知覚)のことである。

8. Paṭhamaparihānisuttavaṇṇanā

8. 第一の衰退経の注釈

28. Aṭṭhame uppannānaṃ saṅghakiccānaṃ nittharaṇena bhāraṃ vahantīti bhāravāhino. Te tena paññāyissantīti te therā tena attano therabhāvānurūpena kiccena paññāyissanti. Tesu yogaṃ āpajjatīti payogaṃ āpajjati, sayaṃ tāni kiccāni kātuṃ ārabhatīti.

28. 第八の経において、生じた僧伽(サンガ)の務めを成し遂げることによって、その重荷を担う者を“荷を担う者(bhāravāhino)”という。“彼らはそれによって知られるであろう”とは、それらの長老たちが、自分たちの長老としての身分に相応しいその務めによって知られるようになるということである。“それらに精励する”とは、努力を払い、自らそれらの務めを行い始めることを意味する。

9. Dutiyaparihānisuttavaṇṇanā

9. 第二の衰退経の注釈

29. Navame [Pg.162] bhikkhudassanaṃ hāpetīti bhikkhusaṅghassa dassanatthāya gamanaṃ hāpeti. Adhisīleti pañcasīladasasīlasaṅkhāte uttamasīle. Ito bahiddhāti imamhā sāsanā bahiddhā. Dakkhiṇeyyaṃ gavesatīti deyyadhammapaṭiggāhake pariyesati. Tattha ca pubbakāraṃ karotīti tesaṃ bāhirānaṃ titthiyānaṃ datvā pacchā bhikkhūnaṃ deti. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

29. 第九の経において、“比丘たちに会うことを怠る”とは、比丘僧伽を拝見するために行くことを止めるという意味である。“増上戒(adhisīla)”とは、五戒や十戒として知られる優れた戒のことである。“この(教えの)外”とは、この仏教の教えの外のことである。“供養に値する者を捜し求める”とは、布施物の受取人を捜すことである。“そこでまず尽くす”とは、それらの外道の受取人たちに先に与えて、後から比丘たちに与えることをいう。残りの部分は、すべてにおいて明快である。

Vajjisattakavaggo tatiyo.

第三、ヴァッジ・サッタカ品(ヴァッジ族の七法に関する節)の終了。

4. Devatāvaggo

4. 天神品

5. Paṭhamamittasuttavaṇṇanā

5. 第一の友経の注釈

36. Catutthassa pañcame duddadanti duppariccajaṃ mahārahaṃ bhaṇḍakaṃ. Dukkaraṃ karotīti kātuṃ asukaraṃ kammaṃ karoti. Dukkhamaṃ khamatīti sahāyassa atthāya duradhivāsaṃ adhivāseti. Guyhamassa āvikarotīti attano guyhaṃ tassa āvikaroti. Guyhamassa pariguhatīti tassa guyhaṃ aññesaṃ nācikkhati. Khīṇena nātimaññatīti tassa bhoge khīṇe tena khayena taṃ nātimaññati, tasmiṃ omānaṃ attani ca atimānaṃ na karoti.

36. 第四品の第五経において、“与え難き(もの)”とは、手放し難い高価な品物のことである。“なし難きをなす”とは、行うのが容易ではない行為をすることである。“耐え難きを耐える”とは、友人のために、耐え難いことを耐え忍ぶことである。“秘密を明かす”とは、自分の秘密をその友人に打ち明けることである。“秘密を守る”とは、その友人の秘密を他人に話さないことである。“(財を)失った者を軽蔑しない”とは、その友人の財産が尽きたときに、その困窮を理由に彼を軽蔑しないことである。彼に対して卑下することもなく、自分に対して慢心を抱くこともない。

6. Dutiyamittasuttavaṇṇanā

6. 第二の友経の注釈

37. Chaṭṭhe vattāti vacanakusalo. Vacanakkhamoti vacanaṃ khamati, dinnaṃ ovādaṃ karoti. Gambhīranti guyhaṃ rahassaṃ jhānanissitaṃ vipassanāmaggaphalanibbānanissitaṃ.

37. 第六の経において、“語る者(vattā)”とは、教誡の言葉に巧みな者のことである。“言葉を耐え忍ぶ者(vacanakkhamo)”とは、教誡の言葉を耐え忍び、与えられた教えに従う者のことである。“深い(gambhīram)”とは、秘密の事柄であり、禅定、あるいは観・道・果・涅槃に基づいた事柄のことである。

7. Paṭhamapaṭisambhidāsuttavaṇṇanā

7. 第一の無碍解経の注釈

38. Sattame idaṃ me cetaso līnattanti uppanne cetaso līnatte ‘‘idaṃ me cetaso līnatta’’nti yathāsabhāvato jānāti. Ajjhattaṃ saṃkhittaṃ nāma thinamiddhānugataṃ. Bahiddhā vikkhittaṃ nāma pañcasu kāmaguṇesu [Pg.163] vikkhittaṃ. Vedanātiādīni papañcamūlavasena gahitāni. Vedanā hi taṇhāya mūlaṃ sukhavasena taṇhuppattito, saññā diṭṭhiyā mūlaṃ avibhūtārammaṇe diṭṭhiuppattito, vitakko mānassa mūlaṃ vitakkavasena asmīti mānuppattito. Sappāyāsappāyesūti upakārānupakāresu. Nimittanti kāraṇaṃ. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.

38. 第七の経において、“これが私の心の沈滞である”とは、心の沈滞が生じたとき、それが心の沈滞であることを、ありのままに知ることである。内的に“縮こまった(saṃkhittaṃ)”状態とは、惛沈睡眠(こんじんすいめん)に従った心のことである。外的に“散乱した(vikkhittaṃ)”状態とは、五つの感官の快楽(五欲)に散乱した心のことである。“受(さじゅ)”などの語は、戯論(けろん)の根本という意味で取られている。実に、受は(楽の力によって)渇愛の根本となり、想は(不明瞭な対象において)見の根本となり、尋(じん)は(“私はある”という思考によって)慢の根本となるからである。“適したことと適さないこと”とは、助けとなる法と助けとならない法のことである。“兆候(nimittaṃ)”とは、原因のことである。残りの部分は、すべてにおいて明快な意味である。

Devatāvaggo catuttho.

第四、天神品の終了。

5. Mahāyaññavaggo

5. 大祀品

1-2. Sattaviññāṇaṭṭhitisuttādivaṇṇanā

1-2. 七識住経などの注釈

44-45. Pañcamassa paṭhame viññāṇaṭṭhitiyoti paṭisandhiviññāṇassa ṭhānāni. Seyyathāpīti nidassanatthe nipāto, yathā manussāti attho. Aparimāṇesu hi cakkavāḷesu aparimāṇānaṃ manussānaṃ vaṇṇasaṇṭhānādivasena dvepi ekasadisā natthi. Yepi hi katthaci yamakabhātaro vaṇṇena vā saṇṭhānena vā sadisā honti, tesampi ālokitavilokitakathitahasitagamanaṭṭhānādīhi viseso hotiyeva. Tasmā nānattakāyāti vuttā. Paṭisandhisaññā pana nesaṃ tihetukāpi dvihetukāpi ahetukāpi hoti. Tasmā nānattasaññinoti vuttā. Ekacce ca devāti cha kāmāvacaradevā. Tesu hi kesañci kāyo nīlo hoti, kesañci pītakādivaṇṇo. Saññā pana tesaṃ dvihetukāpi tihetukāpi hoti, ahetukā natthi. Ekacce ca vinipātikāti catuapāyavinimuttā uttaramātā yakkhinī, piyaṅkaramātā, phussamittā, dhammaguttāti evamādikā aññe ca vemānikā petā. Etesañhi pītaodātakāḷamaṅguracchavisāmavaṇṇādivasena ceva kisa thūlarassadīghavasena ca kāyo nānā hoti, manussānaṃ viya dvihetukatihetukaahetukavasena saññāpi. Te pana devā viya na mahesakkhā, kapaṇamanussā viya appesakkhā dullabhaghāsacchādanā dukkhapīḷitā viharanti. Ekacce kāḷapakkhe dukkhitā juṇhapakkhe sukhitā honti. Tasmā sukhasamussayato vinipatitattā vinipātikāti vuttā. Ye panettha tihetukā, tesaṃ dhammābhisamayopi hoti piyaṅkaramātādīnaṃ viya.

第五品の第一経において、“識の住処(viññāṇaṭṭhitiyo)”とは、再生(結生)の識が留まる場所のことである。“例えば(seyyathāpi)”とは、例示のための語であり、“人間のように”という意味である。実に、無数の世界において、無数の人間の中に、色彩や形態などにおいて全く同一の二人は存在しないからである。どこかに、色彩や形態が似ている双子の兄弟がいたとしても、直視、横目、話し方、笑い方、歩き方、立ち方などにおいて、必ず違いがあるものである。それゆえに、“身体が多様である”と言われる。しかし、彼らの再生の想(知覚)は、三因、二因、あるいは無因であることもある。それゆえに、“想が多様である”と言われる。“ある種の神々”とは、六欲天の神々のことである。彼らの中には、身体が青い者もいれば、黄色などの色の者もいる。しかし、彼らの想は二因か三因であり、無因はない。“ある種の堕落した者(vinipātika)”とは、四悪道を免れたウッタラマーターという夜叉女、ピヤンガラマーター、プッサミッター、ダンマグッタなどの者たち、およびその他の宮殿に住む餓鬼(ヴェーマーニカ・ペータ)のことである。彼らの身体は、黄色、白色、黒色、小豆色、あるいは浅黒い色などの違いがあり、また痩、肥、低、高といった違いによって多様である。想についても、人間のように二因、三因、無因の別がある。しかし、彼らは神々のように大威力を持つのではなく、貧しい人々のように威力が乏しく、食料や衣服に事欠き、苦しみに悩まされて住んでいる。ある者は黒月の期間には苦しみ、白月の期間には幸福になる。それゆえに、幸福から転落している(vinipatitattā)ために、“堕落した者(vinipātika)”と言われる。その中で三因を持つ者たちは、ピヤンガラマーターたちのように、法の悟りを得ることもある。

Brahmakāyikāti [Pg.164] brahmapārisajjabrahmapurohitamahābrahmāno. Paṭhamābhinibbattāti te sabbepi paṭhamajjhānena abhinibbattā. Brahmapārisajjā pana parittena abhinibbattā, tesaṃ kappassa tatiyo bhāgo āyuppamāṇaṃ. Brahmapurohitā majjhimena, tesaṃ upaḍḍhakappo āyuppamāṇaṃ, kāyo ca tesaṃ vipphārikataro hoti. Mahābrahmāno paṇītena, tesaṃ kappo āyuppamāṇaṃ, kāyo ca pana tesaṃ ativipphārikova hoti. Iti te kāyassa nānattā paṭhamajjhānavasena saññāya ekattā nānattakāyā ekattasaññinoti veditabbā.

“ブラフマカーイカ(梵身天)”とは、梵衆天、梵輔天、大梵天のことである。“最初に生じたもの”とは、それらすべてが初禅によって生じたことを指す。しかし、梵衆天は劣った(初禅)によって生じ、その寿命は一劫の三分の一である。梵輔天は中程度の(初禅)によって生じ、その寿命は半劫であり、その身体は(梵衆天よりも)さらに広大である。大梵天は勝れた(初禅)によって生じ、その寿命は一劫であり、その身体は極めて広大である。このように、彼らは身体の異なり(身異)があるが、初禅の力による結生(再生)の想については同一であるため、“身異想一”であると知るべきである。

Yathā ca te, evaṃ catūsu apāyesu sattā. Nirayesu hi kesañci gāvutaṃ, kesañci aḍḍhayojanaṃ, kesañci yojanaṃ attabhāvo hoti, devadattassa pana yojanasatiko jāto. Tiracchānesupi keci khuddakā, keci mahantā. Pettivisayesupi keci saṭṭhihatthā, keci asītihatthā honti, keci suvaṇṇā, keci dubbaṇṇā. Tathā kālakañcikā asurā. Apicettha dīghapiṭṭhikapetā nāma saṭṭhiyojanikāpi honti. Saññā pana sabbesampi akusalavipākāhetukāva hoti. Iti āpāyikāpi nānattakāyā ekattasaññinotveva saṅkhyaṃ gacchanti.

彼らがそうであるように、四つの悪趣(アパーヤ)における衆生も同様である。地獄においては、ある衆生の身体(個体)は一ガヴータであり、ある者は半ヨージャナ、ある者は一ヨージャナであるが、デーヴァダッタの身体は百ヨージャナとなって生じた。畜生においても、あるものは小さく、あるものは大きい。餓鬼界においても、ある者は六十ハッタ、ある者は八十ハッタの高さであり、ある者は容色美しく、ある者は醜い。カーラカンチカ・アスラ(阿修羅)も同様である。さらに、この餓鬼の中にはディーガピッティカ餓鬼と呼ばれ、六十ヨージャナに及ぶものもいる。しかし、それらすべての(結生の)想は、不善異熟無因(識)のみである。したがって、悪趣に属する者たちもまた、ただ“身異想一”という数に含まれるのである。

Ābhassarāti daṇḍaukkāya acci viya etesaṃ sarīrato ābhā chijjitvā chijjitvā patantī viya sarati vissaratīti ābhassarā. Tesu pañcakanaye dutiyatatiyajjhānadvayaṃ parittaṃ bhāvetvā upapannā parittābhā nāma honti, tesaṃ dve kappā āyuppamāṇaṃ. Majjhimaṃ bhāvetvā upapannā appamāṇābhā nāma honti, tesaṃ cattāro kappā āyuppamāṇaṃ. Paṇītaṃ bhāvetvā upapannā ābhassarā nāma honti, tesaṃ aṭṭha kappā āyuppamāṇaṃ. Idha pana ukkaṭṭhaparicchedavasena sabbeva te gahitā. Sabbesañhi tesaṃ kāyo ekavipphārova hoti, saññā pana avitakkavicāramattā vā avitakkaavicārā vāti nānā.

“アーバッサラー(光音天)”とは、松明の炎のように、それらの身体から光が断続的に放たれ、広がりゆくことから、アーバッサラーと呼ばれる。これら(第二禅の天)の中で、五支の分類法において、劣った第二・第三禅を実修して生まれた者は“パリッターバー(少光天)”と呼ばれ、その寿命は二大劫である。中程度の禅を実修して生まれた者は“アップマナーバー(無量光天)”と呼ばれ、その寿命は四大劫である。勝れた禅を実修して生まれた者は“アーバッサラー(光音天)”と呼ばれ、その寿命は八大劫である。ここでは最高(の天)の区分によって、これら少光天などのすべてが含まれる。それらすべての身体は等しく広大であるが、想については、尋がなく伺のみがある結生想、あるいは尋も伺もない結生想というように異なっている。

Subhakiṇhāti subhena vokiṇṇā vikiṇṇā, subhena sarīrappabhāvaṇṇena ekagghanāti attho. Etesañhi na ābhassarānaṃ viya chijjitvā chijjitvā pabhā gacchati. Pañcakanaye pana parittamajjhimapaṇītassa catutthajjhānassa vasena soḷasabāttiṃsacatussaṭṭhikappāyukā parittaappamāṇasubhakiṇhā nāma hutvā nibbattanti. Iti sabbepi te ekattakāyā ceva catutthajjhānasaññāya [Pg.165] ekattasaññino cāti veditabbā. Vehapphalāpi catutthaviññāṇaṭṭhitimeva bhajanti. Asaññasattā viññāṇābhāvā ettha saṅgahaṃ na gacchanti, sattāvāsesu gacchanti.

“スバキンハー(遍浄天)”とは、美しい(光)が混ざり合い、散りばめられ、身体の光の色彩が均質で一塊となっているという意味である。彼らの光は、光音天のように断続的に放たれることはない。五支の分類法における、劣・中・勝の第四禅の力により、十六劫、三十二劫、六十四劫の寿命を持つ、少浄天、無量浄天、遍浄天として生まれる。このように、彼らすべては“身一想一”であり、第四禅に伴う結生想によって“想一”であると知るべきである。広果天(ヴェーハッパラ)もまた、第四の識住に属する。無想定の衆生(阿那含)は、意識がないため、この(七つの)識住には含まれないが、(九つの)衆生居(サッターヴァーサ)には含まれる。

Suddhāvāsā vivaṭṭapakkhe ṭhitā na sabbakālikā, kappasatasahassampi asaṅkheyyampi buddhasuññe loke na uppajjanti. Soḷasakappasahassaabbhantare buddhesu uppannesuyeva uppajjanti. Dhammacakkappavattissa bhagavato khandhāvāraṭṭhānasadisā honti. Tasmā neva viññāṇaṭṭhitiṃ na sattāvāsaṃ bhajanti. Mahāsīvatthero pana ‘‘na kho pana so, sāriputta, āvāso sulabharūpo, yo mayā anāvutthapubbo iminā dīghena addhunā aññatra suddhāvāsehi devehī’’ti (ma. ni. 1.160) iminā suttena suddhāvāsāpi catutthaviññāṇaṭṭhitiṃ catutthasattāvāsañca bhajantīti vadati, taṃ appatibāhiyattā suttassa anuññātaṃ.

浄居天(スッダーヴァーサ)は還滅(解脱)の側にあり、常に存在するわけではない。十万劫の間、あるいは一阿僧祇劫の間であっても、仏のいない空劫の世には出現しない。一万六千劫の間に仏が出現するときにのみ出現する。彼らは、法輪を回される世尊の陣営(滞在場所)のような存在である。それゆえ、(通常の)識住にも衆生居にも属さないとされる。しかし、マハーシーヴァ長老は、“サーリプッタよ、私がこの長い時の中で、浄居天を除いて、かつて住んだことのない場所(衆生居)は容易に見つかるものではない”という経(中阿含経)に基づき、浄居天もまた第四の識住および第四の衆生居に属すると述べている。この見解は経典に抵触しないため、容認される。

Nevasaññānāsaññāyatanaṃ yatheva saññāya, evaṃ viññāṇassāpi sukhumattā neva viññāṇaṃ nāviññāṇaṃ. Tasmā viññāṇaṭṭhitīsu na vuttaṃ. Dutiye samādhiparikkhārāti maggasamādhissa sambhārā.

非想非非想処は、想が極めて微細であるのと同様に、識もまた微細であるため、“非識非非識”とも言われる。それゆえ、識が“留まる”場所としての“識住”には説かれていない。第二の経において“三昧の資具(サマーディ・パリッカーラ)”とは、道三昧(聖道)を構成する要素のことである。

3. Paṭhamaaggisuttavaṇṇanā

3. 第一火経の註釈

46. Tatiye sabbepi rāgādayo anuḍahanaṭṭhena aggī. Āhuneyyaggītiādīsu panettha āhunaṃ vuccati sakkāro, āhunaṃ arahantīti āhuneyyā. Mātāpitaro hi puttānaṃ bahupakārattā āhunaṃ arahanti, tesu vippaṭipajjamānā puttā nirayādīsu nibbattanti. Tasmā kiñcāpi mātāpitaro na anuḍahanti, anuḍahanassa pana paccayā honti. Iti anuḍahanaṭṭheneva āhuneyyaggīti vuccanti. Gahapatīti pana gehasāmiko vuccati, so mātugāmassa sayanavatthālaṅkārādianuppadānena bahupakāro. Taṃ aticaranto mātugāmo nirayādīsu nibbattati. Tasmā sopi purimanayeneva anuḍahanaṭṭhena gahapataggīti vutto. Dakkhiṇeyyaggīti ettha pana dakkhiṇāti cattāro paccayā, bhikkhusaṅgho dakkhiṇeyyo. So hi gihīnaṃ tīsu saraṇesu pañcasu sīlesu dasasu sīlesu mātāpitupaṭṭhāne dhammikasamaṇabrāhmaṇupaṭṭhāneti evamādīsu kalyāṇadhammesu niyojanena bahupakāro. Tasmiṃ micchāpaṭipannā gihī [Pg.166] bhikkhusaṅghaṃ akkositvā paribhāsitvā nirayādīsu nibbattanti. Tasmā sopi purimanayeneva anuḍahanaṭṭhena dakkhiṇeyyaggīti vutto. Kaṭṭhato nibbatto pākatikova aggi kaṭṭhaggi nāma.

46. 第三の経において、貪欲などのすべては(衆生を)焼き尽くすという意味で“火”である。その中で“奉献すべき火(アーフネイヤッギ)”などについて、ここでは“アーフナ”とは敬意を込めた供養を指し、供養を受けるに値する者を“アーフネイヤ”と言う。父母は子に対して多大な恩恵があるため、供養を受けるに値する。彼らに対して誤った行いをする子は、地獄などに生まれる。それゆえ、父母が直接(子を)焼くことはないにせよ、焼かれる(地獄に落ちる)原因となる。このように、焼く(苦しみをもたらす)原因となるという意味で、“奉献すべき火”と呼ばれる。次に“居士の火(ガハパタッギ)”とは、家の主である夫を指す。彼は妻に対して、寝床や衣服、装飾品などを与えることで多大な恩恵がある。彼を裏切る妻は地獄などに落ちる。それゆえ、彼も前述と同様に、焼く原因となるという意味で“居士の火”と呼ばれる。“供養にふさわしい火(ダッキネイヤッギ)”において、“ダッキナー”とは四つの資糧(布施物)を指し、比丘サンガが供養にふさわしい者である。サンガは在家の者たちに対し、三帰依、五戒、十戒、父母への奉仕、法に適った沙門や婆羅門への奉仕といった善法に導くことで、多大な恩恵をもたらす。これに対して誤った行いをする在家者は、サンガを罵り、誹謗することで地獄などに落ちる。それゆえ、彼らも前述の理由により“供養にふさわしい火”と呼ばれる。薪から生じる通常の火は“木火(カッタッギ)”と呼ばれる。

4. Dutiyaaggisuttavaṇṇanā

4. 第二火経の註釈

47. Catutthe uggatasarīrassāti so kira brāhmaṇamahāsālo attabhāvenapi bhogehipi uggato sārappatto ahosi, tasmā uggatasarīrotveva paññāyittha. Upakkhaṭoti paccupaṭṭhito. Thūṇūpanītānīti yūpasaṅkhātaṃ thūṇaṃ upanītāni. Yaññatthāyāti vadhitvā yajanatthāya. Upasaṅkamīti so kira sabbaṃ taṃ yaññasambhāraṃ sajjetvā cintesi – ‘‘samaṇo kira gotamo mahāpañño, kiṃ nu kho me yaññassa vaṇṇaṃ kathessati udāhu avaṇṇaṃ, pucchitvā jānissāmī’’ti iminā kāraṇena yena bhagavā tenupasaṅkami. Aggissa ādānanti yaññayajanatthāya navassa maṅgalaggino ādiyanaṃ. Sabbena sabbanti sabbena sutena sabbaṃ sutaṃ sameti saṃsandati, ekasadisaṃ hotīti dasseti. Satthānīti vihiṃsanaṭṭhena satthāni viyāti satthāni. Sayaṃ paṭhamaṃ samārambhatīti attanāva paṭhamataraṃ ārabhati. Hantunti hanituṃ.

47. 第4の経(ウッガタサリラ・スッタ)において、“ウッガタサリラ(卓越した身体)”とは、そのバラモンの長者が容姿(自らの身体)においても財産においても抜きん出ており、最上の状態に達していたことを指す。それゆえに彼は“ウッガタサリラ”として知られていた。“準備された(Upakkhaṭo)”とは、目の前に整えられたということである。“柱に引かれた(Thūṇūpanītāni)”とは、ユパ(yūpa)と呼ばれる供犠の柱のところに連れてこられたということである。“供犠のために(Yaññatthāya)”とは、殺して供え物をするためにということである。“近づいた(Upasaṅkami)”とは、そのウッガタサリラという名のバラモンが、その供犠のすべての準備を整えた後で、“沙門ゴータマは大いなる知恵者であるという。彼は私の供犠を賞賛するだろうか、あるいは非難するだろうか。問いかけて確かめてみよう”と考えた。この理由によって、彼は世尊のもとに近づいたのである。“火を置くこと(Aggissa ādānaṃ)”とは、供犠を行うために新しく吉祥の火を設けることである。“すべてにおいてすべて(Sabbena sabbaṃ)”とは、聞いたことのすべてが(教えと)合致し、符合し、同一であることを示している。“武器(Satthāni)”とは、(生き物を)害するという意味において武器のようであるから、武器と呼ばれる。“自ら最初に始める(Sayaṃ paṭhamaṃ samārambhati)”とは、自分自身がまず最初に行うということである。“殺すために(Hantun)”とは、殺害するためにということである。

Pahātabbāti pariharitabbā. Atohayanti ato hi mātāpitito ayaṃ. Āhutoti āgato. Sambhūtoti uppanno. Ayaṃ vuccati, brāhmaṇa, gahapataggīti ayaṃ puttadārādigaṇo yasmā, gahapati, viya gehasāmiko viya hutvā aggati vicarati, tasmā gahapataggīti vuccati. Attānanti cittaṃ. Damentīti indriyadamanena damenti. Samentīti rāgādisamanena samenti. Tesaññeva parinibbāpanena parinibbāpenti. Nikkhipitabboti yathā na vinassati, evaṃ ṭhapetabbo. Upavāyatanti upavāyatu. Evañca pana vatvā brāhmaṇo sabbesampi tesaṃ pāṇānaṃ jīvitaṃ datvā yaññasālaṃ viddhaṃsetvā satthu sāsane opānabhūto ahosīti.

“捨てるべき(Pahātabbā)”とは、遠ざけるべきということである。“これ(Ato'yaṃ)”とは、まさにこの父母から生まれたこの子のことである。“運ばれた(Āhuto)”とは、来たということである。“生じた(Sambhūto)”とは、生まれたということである。“バラモンよ、これはガハパタッギ(家主の火)と呼ばれる”とは、この妻子などの集まりを指す。なぜなら、家主のように振る舞い、家を維持する(あるいは家を越えていく)からであり、それゆえにガハパタッギと呼ばれる。“自己(Attānaṃ)”とは心のことである。“調伏する(Damenti)”とは感官(根)の制御によって調伏することである。“静める(Samenti)”とは貪欲などを静めることによって静めることである。“(完全に)静める(Parinibbāpenti)”とは、それらを完全に滅することによって静めるのである。“置かれるべき(Nikkhipitabbo)”とは、失われないようにそのように保たれるべきということである。“(風が)吹くように(Upavāyatan)”とは、吹けということである。このように語って、バラモンはそれらすべての生き物に命を与え(解放し)、供犠の堂を壊し、師の教えにおいて(人々の渇きを癒やす)井戸のような存在となったのである。

5-6. Saññāsuttadvayavaṇṇanā

5-6. 想経(二つの想に関するスッタ)の注釈。

48-49. Pañcame [Pg.167] amatogadhāti nibbānapatiṭṭhā. Amatapariyosānāti nibbānāvasānā. Chaṭṭhe methunadhammasamāpattiyāti methunadhammena samaṅgibhāvato. Nhārudaddulanti nhārukhaṇḍaṃ nhāruvilekhanaṃ vā. Anusandatīti pavattati. Natthi me pubbenāparaṃ visesoti natthi mayhaṃ pubbena abhāvitakālena saddhiṃ aparaṃ bhāvitakāle viseso. Lokacitresūti tidhātukalokasannivāsasaṅkhātesu lokacitresu. Ālasyeti ālasiyabhāve. Vissaṭṭhiyeti vissaṭṭhabhāve. Ananuyogeti yogassa ananuyuñjane. Ahaṅkāramamaṅkāramānāpagatanti ahaṅkāradiṭṭhito ca mamaṅkārataṇhāto ca navavidhamānato ca apagataṃ. Vidhāsamatikkantanti tisso vidhā atikkantaṃ. Santanti tappaccanīkakilesehi santaṃ. Suvimuttanti pañcahi vimuttīhi suṭṭhu vimuttaṃ.

第5の経において、“不死に沈み込んだ(Amatogadhā)”とは、ニッバーナを拠り所とすることである。“不死を終局とする(Amatapariyosānā)”とは、ニッバーナを最後(の目的)とすることである。第6の経において、“淫欲の法を成就すること(Methunadhammasamāpattiyā)”とは、淫欲の法を備えた状態になることからいう。“腱の切れ端(Nhārudaddulaṃ)”とは、腱の破片、あるいは腱の削り屑のことである。“従い流れる(Anusandati)”とは、生じる、あるいは続くということである。“私には前後の違いがない”とは、私にとって、以前の(不浄観を)修習していなかった時と、その後の修習した時とで、違いがないということである。“世界の彩り(Lokacitresu)”とは、三界の住居と称される世界の多様なありさまにおいて。“怠惰(Ālasye)”とは怠惰な状態において。“放擲(Vissaṭṭhiye)”とは放り出した状態において。“不専心(Ananuyoge)”とは努力(ヨーガ)を傾けないことにおいて。“我意識・我所意識・慢を離れた(Ahaṅkāramamaṅkāramānāpagataṃ)”とは、我という見解(我見)、我のものという渇愛(我所愛)、および九種の慢から離れたということである。“三種の慢を越えた(Vidhāsamatikkantaṃ)”とは、三種の慢(劣・等・勝)を越えたということである。“静まり(Santaṃ)”とは、その(静止と)対立する煩悩から静まっていること。“よく解脱した(Suvimuttaṃ)”とは、五種の解脱によって完全にはなれたこと。

7. Methunasuttavaṇṇanā

7. 淫欲経(メートゥナ・スッタ)の注釈。

50. Sattame upasaṅkamīti bhuttapātarāso dāsakammakaraparivuto upasaṅkami. Bhavampinoti bhavampi nu. Brahmacārī paṭijānātīti ‘‘ahaṃ brahmacārī’’ti evaṃ brahmacariyavāsaṃ paṭijānātīti pucchati. Evaṃ kirassa ahosi – ‘‘brāhmaṇasamaye vedaṃ uggaṇhantā aṭṭhacattālīsa vassāni brahmacariyaṃ caranti. Samaṇo pana gotamo agāraṃ ajjhāvasanto tīsu pāsādesu tividhanāṭakaratiyā abhirami, idāni kiṃ nu kho vakkhatī’’ti imamatthaṃ sandhāyevaṃ pucchati. Tato bhagavā mantena kaṇhasappaṃ gaṇhanto viya amittaṃ gīvāya pādena akkamanto viya attano saṃkilesakāle chabbassāni padhānacariyāya rajjasukhaṃ vā pāsādesu nāṭakasampattiṃ vā ārabbha vitakkamattassāpi anuppannabhāvaṃ sandhāya sīhanādaṃ nadanto yañhi taṃ brāhmaṇātiādimāha. Tattha dvayaṃdvayasamāpattinti dvīhi dvīhi samāpajjitabbabhāvaṃ. Dukkhasmāti sakalavaṭṭadukkhato. Sañjagghatīti hasitakathaṃ katheti. Saṃkīḷatīti keḷiṃ karoti. Saṃkeḷāyatīti mahāhasitaṃ hasati. Cakkhunā cakkhunti attano cakkhunā tassā cakkhuṃ paṭivijjhitvā upanijjhāyati. Tirokuṭṭaṃ vā tiropākāraṃ vāti parakuṭṭe vā parapākāre [Pg.168] vā. Devoti eko devarājā. Devaññataroti aññataro devaputto. Anuttaraṃ sammāsambodhinti arahattañceva sabbaññutaññāṇañca.

50. 第7の経において、“近づいた(Upasaṅkami)”とは、朝食を済ませ、召使や労働者たちに囲まれて近づいたということである。“尊師も(Bhavampi no)”とは、尊師(あなた)もまたということ。“梵行者であると公言されるのか(Brahmacārī paṭijānāti)”とは、“私は梵行者である”と、そのように梵行の生活を公言されるのか、と問うている。そのバラモン(ジャーヌッソーニ)には次のような考えがあった。“バラモンの伝統では、ヴェーダを学ぶ者は48年間、梵行を実践する。しかし、沙門ゴータマはかつて在家の生活を送り、三つの宮殿で三種の舞姫たちとの享楽に耽っていた。今、彼は何と言うだろうか”。この意図をもって、このように尋ねたのである。そこで世尊は、呪文で黒蛇を捕らえる者のように、あるいは敵の首を足で踏みつける者のように、自らが(出家前の)煩悩のあった時期や六年にわたる苦行の時期においても、王者の幸福や宮殿での舞姫たちの繁栄を想起して、微塵の思考さえも生じなかったことに基づいて、獅子吼をなさんとして、“バラモンよ、それこそは……”等と言われた。その中の“二つ二つの交わり(dvayaṃdvayasamāpattiṃ)”とは、二人(男女)によってなされるべき行為のこと。“苦しみから(Dukkhasmā)”とは、一切の輪廻の苦しみから。“笑い合う(Sañjagghati)”とは、笑いを含んだ話をすること。“戯れる(Saṃkīḷatī)”とは、遊び戯れること。“高笑いする(Saṃkeḷāyatī)”とは、大声で笑うこと。“目で目を(Cakkhunā cakkhuṃ)”とは、自分の目で彼女の目を凝視し、見つめること。“壁越し、あるいは塀越しに(Tirokuṭṭaṃ vā tiropākāraṃ vā)”とは、他人の壁の向こう、あるいは塀の向こうで。“神(Devo)”とは、ある天界の王。“何らかの神(Devaññataro)”とは、ある天子。“無上の正等覚(Anuttaraṃ sammāsambodhiṃ)”とは、阿羅漢果および一切知の智慧のこと。

8. Saṃyogasuttavaṇṇanā

8. 結合経(サンヨーガ・スッタ)の注釈。

51. Aṭṭhame saṃyogavisaṃyoganti saṃyogavisaṃyogasādhakaṃ. Dhammapariyāyanti dhammakāraṇaṃ. Ajjhattaṃ itthindriyanti niyakajjhatte itthibhāvaṃ. Itthikuttanti itthikiriyaṃ. Itthākappanti nivāsanapārupanādiitthiākappaṃ. Itthividhanti itthiyā mānavidhaṃ. Itthichandanti itthiyā ajjhāsayacchandaṃ. Itthissaranti itthisaddaṃ. Itthālaṅkāranti itthiyā pasādhanabhaṇḍaṃ. Purisindriyādīsupi eseva nayo. Bahiddhā saṃyoganti purisena saddhiṃ samāgamaṃ. Ativattatīti anabhiratāti evaṃ vuttāya balavavipassanāya ariyamaggaṃ patvā ativattati. Imasmiṃ sutte vaṭṭavivaṭṭaṃ kathitaṃ.

51. 第8の経において、“結合と離脱(saṃyogavisaṃyogaṃ)”とは、結合と離脱を成立させること。“法の教説(Dhammapariyāyaṃ)”とは、法の理由、あるいは教理のこと。“内なる女根(Ajjhattaṃ itthindriyaṃ)”とは、自分自身の内にある女性性のこと。“女のしぐさ(Itthikuttaṃ)”とは、女性の動作のこと。“女の身なり(Itthākappaṃ)”とは、着こなしや装いなどの女性の姿形のこと。“女の振る舞い(Itthividhaṃ)”とは、女性としての慢心ある態度のこと。“女の意欲(Itthichandaṃ)”とは、女性としての意図や望みのこと。“女の声(Itthissaraṃ)”とは、女性の声のこと。“女の装身具(Itthālaṅkāraṃ)”とは、女性の装飾品のこと。男根(男性性)などについても、これと同様の方法である。“外的な結合(Bahiddhā saṃyogaṃ)”とは、男性との交わりのこと。“超越する(Ativattati)”とは、不快(執着がないこと)によって、このように述べられた強力なヴィパッサナーにより、聖なる道に到達して超越することである。この経では、輪廻と輪廻からの離脱が説かれている。

9. Dānamahapphalasuttavaṇṇanā

9. 布施大果経(ダーナ・マハッパラ・スッタ)の注釈。

52. Navame sāpekhoti sataṇho. Paṭibaddhacittoti vipāke baddhacitto. Sannidhipekhoti nidhānapekho hutvā. Peccāti paralokaṃ gantvā. Taṃ kammaṃ khepetvāti taṃ kammavipākaṃ khepetvā. Iddhinti vipākiddhiṃ. Yasanti parivārasampadaṃ. Ādhipaccanti jeṭṭhabhāvakāraṇaṃ. Āgantā itthattanti itthabhāvaṃ ime pañcakkhandhe puna āgantā, na tatrūpapattiko na uparūpapattiko, heṭṭhāgāmīyeva hotīti attho. Sāhu dānanti dānaṃ nāmetaṃ sādhu bhaddakaṃ sundaraṃ. Tāni mahāyaññānīti tāni sappinavanītadadhimadhuphāṇitādīhi niṭṭhānaṃ gatāni mahādānāni. Cittālaṅkāracittaparikkhāranti samathavipassanācittassa alaṅkārabhūtañceva parivārabhūtañca. Brahmakāyikānaṃ devānaṃ sahabyatanti na sakkā tattha dānena upapajjituṃ. Yasmā pana taṃ samathavipassanācittassa alaṅkārabhūtaṃ, tasmā tena dānālaṅkatena cittena jhānañceva ariyamaggañca nibbattetvā jhānena tattha upapajjati. Anāgāmī hotīti jhānānāgāmī nāma hoti. Anāgantā itthattanti puna itthabhāvaṃ na āgantā, uparūpapattiko vā tatrūpapattiko vā hutvā tattheva parinibbāyati. Iti imesu dānesu paṭhamaṃ taṇhuttariyadānaṃ, dutiyaṃ cittīkāradānaṃ, tatiyaṃ hirottappadānaṃ, catutthaṃ niravasesadānaṃ[Pg.169], pañcamaṃ dakkhiṇeyyadānaṃ, chaṭṭhaṃ somanassupavicāradānaṃ, sattamaṃ alaṅkāraparivāradānaṃ nāmāti.

52. 第九の経において、“期待を持って”とは渇愛があることである。“執着した心で”とは(布施の)果報に心が縛られていることである。“蓄えを求めて”とは貯蔵することを求めてということである。“死後に”とは他生へ行ってということである。“その業を使い果たして”とはその業の果報を使い果たしてということである。“威力”とは果報としての威力である。“名声”とは従者の充足である。“支配権”とは首長となることである。“この状態に来る”とは、再び人間界のこの五蘊の状態に来ることであり、その場所に(固定して)生まれるのでもなく、上の世界に生まれるのでもなく、ただ下の世界(人間界)に戻ってくる者となるという意味である。“布施は善い”とは、布施というものは善く、喜ばしく、素晴らしいということである。“それら大きな供養”とは、澄ましバター、生バター、凝乳、蜜、糖蜜などによって完成された大きな布施のことである。“心の装飾、心の具足”とは、止観の心の装飾となり、またその伴侶となるものである。“梵天の神々の仲間となること”については、布施だけでそこに生まれることはできない。しかし、その布施が止観の心の装飾となるがゆえに、布施によって装飾されたその心によって、禅定と聖なる道を発生させ、禅定によってそこに生まれるのである。“不還者となる”とは、禅定による不還者(非帰還者)となることである。“この状態に来ない”とは、再び人間界の状態に来ることなく、上の世界に生まれるか、あるいはその場所に生まれるかして、そこで完全に涅槃に入るということである。このように、これらの布施の中で、第一は渇愛の勝った布施、第二は敬意を払う布施、第三は慚愧を伴う布施、第四は余すところない布施、第五は応供者への布施、第六は喜悦を伴う布施、第七は装飾と具足の布施と呼ばれる。

10. Nandamātāsuttavaṇṇanā

10. ナンダマーター・スッタ(ナンダの母の経)の解説。

53. Dasamaṃ atthuppattivasena desitaṃ. Satthā kira vutthavasso pavāretvā dve aggasāvake ohāya ‘‘dakkhiṇāgiriṃ cārikaṃ gamissāmī’’ti nikkhami, rājā pasenadi kosalo, anāthapiṇḍiko gahapati, visākhā mahāupāsikā, aññe ca bahujanā dasabalaṃ nivattetuṃ nāsakkhiṃsu. Anāthapiṇḍiko gahapati ‘‘satthāraṃ nivattetuṃ nāsakkhi’’nti raho cintayamāno nisīdi. Atha naṃ puṇṇā nāma dāsī disvā ‘‘kiṃ nu kho te, sāmi, na pubbe viya indriyāni vippasannānī’’ti pucchi. Āma, puṇṇe, satthā cārikaṃ pakkanto, tamahaṃ nivattetuṃ nāsakkhiṃ. Na kho pana sakkā jānituṃ puna sīghaṃ āgaccheyya vā na vā, tenāhaṃ cintayamāno nisinnoti. Sacāhaṃ dasabalaṃ nivatteyyaṃ, kiṃ me kareyyāsīti? Bhujissaṃ taṃ karissāmīti. Sā gantvā satthāraṃ vanditvā ‘‘nivattatha, bhante’’ti āha. Mama nivattanapaccayā tvaṃ kiṃ karissasīti? Tumhe, bhante, mama parādhīnabhāvaṃ jānātha, aññaṃ kiñci kātuṃ na sakkomi, saraṇesu pana patiṭṭhāya pañca sīlāni rakkhissāmīti. Sādhu sādhu puṇṇeti, satthā dhammagāravena ekapadasmiññeva nivatti. Vuttañhetaṃ – ‘‘dhammagaru, bhikkhave, tathāgato dhammagāravo’’ti (a. ni. 5.99).

53. 第十の経は、事の起こり(因縁)に基づいて説かれた。伝聞によれば、世尊は雨安居を終えて自恣(パヴァーラナー)をされ、二大弟子を残して“ダッキナーギリへ遊行に出よう”と出発された。パセーナディ・コーサラ王、給孤独長者(アナータピンディカ)、大信女ヴィサーカー、その他の多くの人々は、十力尊(仏)を引き止めることができなかった。給孤独長者は“世尊を引き止めることができなかった”と独りで悩みながら座っていた。その時、プンナーという名の女中が彼を見て、“主人よ、どうして以前のように諸根(表情)が晴れやかではないのですか”と尋ねた。“その通りだ、プンナーよ。世尊は遊行に出発されたが、私はそれを引き止めることができなかった。再びすぐに戻られるかどうかも分からない。それゆえ、私は悩みながら座っているのだ”。“もし私が十力尊を引き止めたなら、私に何をしてくださいますか”。“お前を自由の身にしよう”。彼女は行って世尊に礼拝し、“願わくは、尊師よ、お戻りください”と言った。“私が戻ることによって、お前は何をするのか”。“尊師よ、あなたは私が他人に隷属している身であることをご存知です。他に何かをすることはできませんが、三帰依に立脚して五戒を守ります”。世尊は“善し、善し、プンナーよ”と言われ、法への敬意(法重)ゆえに、その一言で引き返された。これについて、“比丘たちよ、如来は法を重んじ、法を敬うものである”と説かれている。

Satthā nivattitvā jetavanamahāvihāraṃ pāvisi. Mahājano puṇṇāya sādhukārasahassāni adāsi. Satthā tasmiṃ samāgame dhammaṃ desesi, caturāsītipāṇasahassāni amatapānaṃ piviṃsu. Puṇṇāpi seṭṭhinā anuññātā bhikkhuniupassayaṃ gantvā pabbaji. Sammāsambuddho sāriputtamoggallāne āmantetvā ‘‘ahaṃ yaṃ disaṃ cārikāya nikkhanto, tattha na gacchāmi. Tumhe tumhākaṃ parisāya saddhiṃ taṃ disaṃ cārikaṃ gacchathā’’ti vatvā uyyojesi. Imissaṃ atthuppattiyaṃ ekaṃ samayaṃ āyasmā sāriputtotiādi vuttaṃ.

世尊は引き返して祇園精舎に入られた。多くの人々はプンナーに数千の喝采を送った。世尊はその集まりにおいて法を説かれ、八万四千の生きとし生けるものが不死の飲料(涅槃の法)を飲んだ。プンナーもまた長者に許されて尼僧院へ行き、出家した。正自覚者はサーリプッタとモッガッラーナを呼んで、“私が遊行に出ようとしたあの地方へは、私は行かない。お前たちが、自分たちの門下と共にその地方へ遊行に行きなさい”と言って送り出された。この因縁において、“ある時、尊者サーリプッタは…”という言葉が説かれた。

Tattha veḷukaṇḍakīti veḷukaṇṭakanagaravāsinī. Tassa kira nagarassa pākāraguttatthāya pākārapariyantena veḷū ropitā, tenassa veḷukaṇṭakanteva [Pg.170] nāmaṃ jātaṃ. Pārāyananti nibbānasaṅkhātapāraṃ ayanato pārāyananti laddhavohāraṃ dhammaṃ. Sarena bhāsatīti sattabhūmikassa pāsādassa uparimatale susaṃvihitārakkhaṭṭhāne nisinnā samāpattibalena rattibhāgaṃ vītināmetvā samāpattito vuṭṭhāya ‘‘imaṃ rattāvasesaṃ katarāya ratiyā vītināmessāmī’’ti cintetvā ‘‘dhammaratiyā’’ti katasanniṭṭhānā tīṇi phalāni pattā ariyasāvikā aḍḍhateyyagāthāsataparimāṇaṃ pārāyanasuttaṃ madhurena sarabhaññena bhāsati. Assosi khoti ākāsaṭṭhakavimānāni pariharitvā tassa pāsādassa uparibhāgaṃ gatena maggena naravāhanayānaṃ āruyha gacchamāno assosi. Kathāpariyosānaṃ āgamayamāno aṭṭhāsīti ‘‘kiṃ saddo esa bhaṇe’’ti pucchitvā ‘‘nandamātāya upāsikāya sarabhaññasaddo’’ti vutte otaritvā ‘‘idamavocā’’ti idaṃ desanāpariyosānaṃ olokento avidūraṭṭhāne ākāse aṭṭhāsi.

その中で、“ヴェールカンタキー”とはヴェールカンタカ市の住人のことである。その市では、城壁を保護するために城壁の周囲に竹(ヴェール)が植えられていたため、その名がついたという。“パーラーヤナ”とは、涅槃と呼ばれる彼岸(パーラ)へ行く(アヤナ)ための道であることからその名を得た教えのことである。“美しい声で唱えた”とは、七階建ての館の最上階の、よく守られた場所で座り、等至(サマパッティ)の力によって夜を過ごし、等至から立ち上がって、“この夜の残りをどのような楽しみで過ごそうか”と考え、“法の楽しみで過ごそう”と決心した、三つの果(不還果)に達した聖なる女弟子が、二百五十偈ほどの長さがある‘波羅延経(パーラーヤナ・スッタ)’を、心地よい節回しで唱えたということである。“聞いた”とは、虚空にある宮殿を避け、その館の上方を経る道を通って、人間が担ぐ乗り物に乗って進んでいたところ、(彼女の声を)聞いたということである。“語りの終わりを待ちながら立ち止まった”とは、“これはいったい何の音か”と尋ねて、“ナンダの母である信女の唱える声です”と言われたとき、乗り物から降りて、“これを言った”というこの説法の終わりを待ちながら、遠くない場所の虚空に留まったということである。

Sādhu bhagini, sādhu bhaginīti ‘‘suggahitā te bhagini dhammadesanā sukathitā, pāsāṇakacetiye nisīditvā soḷasannaṃ pārāyanikabrāhmaṇānaṃ sammāsambuddhena kathitadivase ca ajja ca na kiñci antaraṃ passāmi, majjhe bhinnasuvaṇṇaṃ viya te satthu kathitena saddhiṃ sadisameva kathita’’nti vatvā sādhukāraṃ dadanto evamāha. Ko paneso bhadramukhāti imasmiṃ susaṃvihitārakkhaṭṭhāne evaṃ mahantena saddena ko nāmesa, bhadramukha, laddhamukha, kiṃ nāgo supaṇṇo devo māro brahmāti suvaṇṇapaṭṭavaṇṇaṃ vātapānaṃ vivaritvā vigatasārajjā tīṇi phalāni pattā ariyasāvikā vessavaṇena saddhiṃ kathayamānā evamāha. Ahaṃ te bhagini bhātāti sayaṃ sotāpannattā anāgāmiariyasāvikaṃ jeṭṭhikaṃ maññamāno ‘‘bhaginī’’ti vatvā puna taṃ paṭhamavaye ṭhitattā attano kaniṭṭhaṃ, attānaṃ pana navutivassasatasahassāyukattā mahallakataraṃ maññamāno ‘‘bhātā’’ti āha. Sādhu bhadramukhāti, bhadramukha, sādhu sundaraṃ, svāgamanaṃ te āgamanaṃ, āgantuṃ yuttaṭṭhānamevasi āgatoti attho. Idaṃ te hotu ātitheyyanti idameva dhammabhaṇanaṃ tava atithipaṇṇākāro hotu, na hi te aññaṃ ito uttaritaraṃ dātabbaṃ passāmīti adhippāyo[Pg.171]. Evañceva me bhavissati ātitheyyanti evaṃ attano pattidānaṃ yācitvā ‘‘ayaṃ te dhammakathikasakkāro’’ti aḍḍhateḷasāni koṭṭhasatāni rattasālīnaṃ pūretvā ‘‘yāvāyaṃ upāsikā carati, tāva mā khayaṃ gamiṃsū’’ti adhiṭṭhahitvā pakkāmi. Yāva upāsikā aṭṭhāsi, tāva koṭṭhānaṃ heṭṭhimatalaṃ nāma daṭṭhuṃ nāsakkhiṃsu. Tato paṭṭhāya ‘‘nandamātāya koṭṭhāgāraṃ viyā’’ti vohāro udapādi.

“善きかな、妹よ。善きかな、妹よ”とは、“妹よ、あなたの法施はよく学ばれたものであり、よく説かれたものである。石の塔(パーサーナカ・チェーティヤ)に座して、十六人の波羅延(パーラーヤナ)のバラモンたちのために、正自覚者によって説かれた日に説かれた法と、今日あなたが説いた法との間に、私は少しの差異も見出さない。まるで断ち切られた黄金を繋ぎ合わせたかのように、師(仏陀)が説かれた言葉と、あなたが説かれた言葉は全く同じである”と言って、賞賛(サードゥカーラ)を送りながら、このように言ったのである。“ところで、この方はどなたですか、貴顔(バドラムカ)よ”とは、このように厳重に警備された場所で、これほど大きな声で語るあなたは、いったい誰なのか、貴顔よ、幸運な顔の者よ。龍(ナーガ)か、金翅鳥(ガルダ)か、天人(デーヴァ)か、魔(マーラ)か、梵天(ブラフマー)かという意味である。金箔を貼ったような色の窓を開けて、臆することなく、三つの果(阿那含果)に到達した聖弟子である優婆夷が、毘沙門天(ヴェッサヴァナ)と共に語り合おうとして、このように言った。“私は、妹よ、あなたの兄である”とは、自分自身は預流者(ソータパンナ)であるため、阿那含(アナーガーミー)の聖弟子である彼女を年長者(姉)と考えて“妹よ”と言い、一方で、彼女が第一の人生(若年)にあることから、自分の年下と考え、また自分自身は九百万歳という長寿であることから、自分の方が年上であると考えて“兄である”と言ったのである。“善きかな、貴顔よ”とは、貴顔よ、善いことです、素晴らしいことです。あなたの来訪は喜ばしいことであり、来るべき時に来たのであるという意味である。“これがあなたのための賓客への供物(アーティテイヤ)となりますように”とは、この法を唱えること自体が、あなたへの客僧への贈り物となりますように。これ以上に優れた贈るべきものを、私は他に見出さないという意味である。これが、ナンダの母である優婆夷の意図である。“そのように、私にとって賓客への供物となるでしょう”と言って、自分への功徳の回向(パッティダーナ)を求めて、“これは、法師であるあなたへの供養である”と言い、千三百の穀物倉を赤米で満たし、“この優婆夷が存命である限り、これらが尽きることがないように”と決願(アディッティハーナ)して去って行った。優婆夷が存命である間は、倉の底を見る(底をつく)ことはできなかった。それ以来、“ナンダの母の倉のようだ”という言い回しが生まれた。

Akatapātarāsoti abhuttapātarāso. Puññanti pubbacetanā ca muñcanacetanā ca. Puññamahīti aparacetanā. Sukhāya hotūti sukhatthāya hitatthāya hotu. Evaṃ attano dāne vessavaṇassa pattiṃ adāsi.

“朝食を摂らずに(アカタパータラーソー)”とは、朝食を食べていないことである。“福業(プンニャ)”とは、前念(事前の意志)と発遣念(実行時の意志)のことである。“福の地(プンニャマヒー)”とは、後念(事後の意志)のことである。“幸福のためにあらんことを”とは、幸福と利益のためにあらんことを、という意味である。このように、自分の施物において、毘沙門天に功徳を分かち与えたのである。

Pakaraṇeti kāraṇe. Okkassa pasayhāti ākaḍḍhitvā abhibhavitvā. Yakkhayoninti bhummadevatābhāvaṃ. Teneva purimena attabhāvena uddassetīti purimasarīrasadisameva sarīraṃ māpetvā alaṅkatapaṭiyatto sirigabbhasayanatale attānaṃ dasseti. Upāsikā paṭidesitāti upāsikā ahanti evaṃ upāsikābhāvaṃ desesiṃ. Yāvadeti yāvadeva. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

“パカラネ(事柄において)”とは、原因においてという意味である。“引き寄せて制圧し(オカッサ・パサイハ)”とは、引きずり出して圧倒して、という意味である。“夜叉の出生(ヤッカヨニ)”とは、地居天(ブムマデーヴァター)の状態のことである。“その以前の身をもって現れる”とは、以前の身体に似た身体を(神通で)作り出し、装飾を施して、吉祥なる寝室の壇上に自分の姿を現したことを指す。“優婆夷と宣言された”とは、“私は優婆夷である”と、そのように優婆夷であることを知らせたということである。“ヤーヴァデー”とは、“ヤーヴァデーヴァ(〜する限り)”のことである。残りの部分は、すべての箇所において明白である。

Mahāyaññavaggo pañcamo.

第五、大祀品(マハーヤンニャヴァッガ)終わる。

Paṇṇāsakaṃ niṭṭhitaṃ.

(第一の)五十経(パンナーサカ)完了。

6. Abyākatavaggo

6. 無記品(アビャーカタヴァッガ)

1. Abyākatasuttavaṇṇanā

1. 無記経の註釈

54. Chaṭṭhavaggassa [Pg.172] paṭhame abyākatavatthūsūti ekaṃsādivasena akathitavatthūsu. Tathāgatoti satto. Diṭṭhigatametanti micchādiṭṭhimattakametaṃ, na tāya diṭṭhiyā gahitasatto nāma atthi. Paṭipadanti ariyamaggaṃ. Na chambhatīti diṭṭhivasena na kampati. Sesapadesupi eseva nayo. Taṇhāgatanti diṭṭhitaṇhā. Saññāgatādīsupi eseva nayo. Diṭṭhisaññā eva hettha saññāgataṃ, diṭṭhinissitamānoyeva diṭṭhimaññitameva vā maññitaṃ, diṭṭhipapañcova papañcitaṃ, diṭṭhupādānameva upādānaṃ, diṭṭhiyā virūpaṃ paṭisaraṇabhāvoyeva vippaṭisāro nāmāti veditabbo. Ettha ca diṭṭhiggahaṇena dvāsaṭṭhi diṭṭhiyo, diṭṭhinirodhagāminipaṭipadāgahaṇena sotāpattimaggo gahitoti.

54. 第六品の第一(無記経)において、“無記の事柄について(アビャーカタヴァットゥース)”とは、(断定的な)一側面からの回答がなされなかった事柄について、という意味である。“如来(タターガタ)”とは、衆生(サッタ)のことである。“これは見解に陥ったものである(ディッティガタメータン)”とは、これは単なる邪見にすぎず、その見解によって把握される“衆生”という実体は存在しない、という意味である。“道(パティパダ)”とは、聖道(アリヤマッガ)のことである。“うろたえない(ナ・チャンバティ)”とは、見解によって動揺しないことである。残りの句についても同様の理趣である。“渇愛に陥った(タンハーガタン)”とは、見解を伴う渇愛のことである。“知覚に陥った(サンニャーガタン)”等についても同様の理趣である。すなわち、ここでは見解を伴う知覚が“知覚に陥った”ものであり、見解に依存した慢心、あるいは見解による思量(マニィタ)が“思量”であり、見解による戯論(パパンチャ)が“戯論せられたもの(パパンチタ)”であり、見解による執着(ウパーダーナ)が“執着”であり、見解による変異した悔恨の状態こそが“後悔(ヴィッパティサーラ)”であると知るべきである。また、ここで“見解(ディッティ)”を挙げることで六十二見が示され、“見解の滅に至る道(ディッティニローダガーミニパティパダー)”を挙げることで預流道(ソータパッティマッガ)が示されていると知るべきである。

2. Purisagatisuttavaṇṇanā

2. 丈夫趣経(プリサガティスッタ)の註釈

55. Dutiye purisagatiyoti purisassa ñāṇagatiyo. Anupādāparinibbānanti apaccayanibbānaṃ. No cassāti atīte attabhāvanibbattakaṃ kammaṃ no ce abhavissa. No ca me siyāti etarahi me ayaṃ attabhāvo na siyā. Na bhavissatīti etarahi me anāgatattabhāvanibbattakaṃ kammaṃ na bhavissati. Na ca me bhavissatīti anāgate me attabhāvo na bhavissati. Yadatthi yaṃ bhūtanti yaṃ atthi yaṃ bhūtaṃ paccuppannakkhandhapañcakaṃ. Taṃ pajahāmīti upekkhaṃ paṭilabhatīti taṃ tattha chandarāgappahānena pajahāmīti vipassanupekkhaṃ paṭilabhati. Bhave na rajjatīti atīte khandhapañcake taṇhādiṭṭhīhi na rajjati. Sambhave na rajjatīti anāgatepi tatheva na rajjati. Atthuttari padaṃ santanti uttari santaṃ nibbānapadaṃ nāma atthi. Sammappaññāya passatīti taṃ sahavipassanāya maggapaññāya sammā passati. Na sabbena sabbanti ekaccānaṃ kilesānaṃ appahīnattā saccapaṭicchādakassa tamassa sabbaso aviddhaṃsitattā na sabbākārena sabbaṃ. Haññamāneti saṇḍāsena gahetvā muṭṭhikāya koṭṭiyamāne. Antarāparinibbāyīti upapattisamanantarato paṭṭhāya āyuno vemajjhaṃ anatikkamitvā etthantare kilesaparinibbānena parinibbuto hoti. Anupahacca talanti ākāsatalaṃ anupahacca anatikkamitvā[Pg.173], bhūmiṃ appatvā ākāseyeva nibbāyeyyāti imāhi tīhi upamāhi tayo antarāparinibbāyī dassitā.

55. 第二(丈夫趣経)において、“丈夫の趣(プリサガティ)”とは、人の智慧による趣(知的能力の進展)のことである。“無取依般涅槃(アヌパーダーパリニッバーナ)”とは、縁(執着の対象)のない涅槃のことである。“もし〜なければ(ノー・チャッサ)”とは、過去において自らの個体を発生させる業がなかったならば、という意味である。“私にとって〜ないであろう(ノー・チャ・メ・シヤー)”とは、現在においてこの個体が存在しないであろう、という意味である。“生じないであろう(ナ・バヴィッサティ)”とは、現在において将来の個体を発生させる業が生じないであろう、という意味である。“私にとって生じないであろう(ナ・チャ・メ・バヴィッサティ)”とは、未来において私に個体が生じないであろう、という意味である。“存在する何らかの生じたもの(ヤダッティ・ヤン・ブータン)”とは、現存する現在の五蘊のことである。“それを捨てるという中見(ウペッカー)を得る”とは、そこ(五蘊)において欲愛(チャンダラーガ)を断ずることによって“捨てる”という観照の中見(ヴィパッサヌーペッカー)を得るということである。“存在(有)を喜ばない”とは、過去の五蘊に対して渇愛や見解によって執着しないことである。“再生(発生)を喜ばない”とは、未来の五蘊に対しても同様に執着しないことである。“さらに優れた寂静なる境地がある(アットゥッタリン・パダン・サンタン)”とは、さらに優れた、煩悩の静まった涅槃という境地がある、ということである。“正しい智慧をもって見る”とは、それを観照を伴う道智(マッガパンニャー)によって正しく見るということである。“全く完全には(ナ・サッベーナ・サッバン)”とは、一部の煩悩が断たれていないため、また真理を覆う無明(タマ)が完全には打破されていないため、あらゆる側面においてすべてを(現証したわけではない)ということである。“打たれている時(ハンニャマーネ)”とは、やっとこで掴まれ、槌で叩かれている時のことである。“中般涅槃者(アンタラーパリニッバーイー)”とは、生(浄居天への転生)の直後から寿命の中間を超えることなく、その間に煩悩の滅(涅槃)によって静まった者となることである。“地に触れることなく(アヌパハッチャ・タラン)”とは、空中の面を越えることなく、地表に落ちる前に空中において鎮まるようなものである。これら三つの比喩によって、三種の中般涅槃者が示されている。

Upahaccaparinibbāyīti āyuvemajjhaṃ atikkamitvā pacchimakoṭiṃ appatvā parinibbuto hoti. Upahacca talanti jalamānā gantvā ākāsatalaṃ atikkamitvā pathavītalaṃ vā upahanitvā pathaviyaṃ patitamattāva nibbāyeyya. Asaṅkhārena appayogena kilese khepetvā parinibbāyīti asaṅkhāraparinibbāyī. Sasaṅkhārena sappayogena kilese khepetvā parinibbāyīti sasaṅkhāraparinibbāyī. Gacchanti nirārakkhaṃ araññaṃ. Dāyanti sārakkhaṃ abhayatthāya dinnaṃ araññaṃ. Sesamettha uttānatthameva. Imasmiṃ sutte ariyapuggalāva kathitāti.

“生般涅槃者(ウパハッチャパリニッバーイー)”とは、寿命の中間を過ぎて、最後(寿命の尽きる直前)に達する前に般涅槃する者のことである。“地に触れて(ウパハッチャ・タラン)”とは、(火花が)燃えながら進み、空中の面を越えて、地表を打つか、あるいは地に落ちた瞬間に鎮まるようなものである。“無行般涅槃者(アサンカーラパリニッバーイー)”とは、促されることなく、多大な努力なしに煩悩を滅ぼして般涅槃する者のことである。“有行般涅槃者(ササンカーラパリニッバーイー)”とは、促されることで、多大な努力をもって煩悩を滅ぼして般涅槃する者のことである。“林(ガッチャンティ)”とは、保護されていない(自然の)森のことである。“林(ダーヤン)”とは、安全のために保護され、与えられた森のことである。残りの部分は、ここでは明白な意味である。この経では、聖者(アリヤプッガアラ)のみが説かれている。

3. Tissabrahmāsuttavaṇṇanā

3. ティッサ梵天経の註釈

56. Tatiye bhikkhuniyoti mahāpajāpatiyā parivārā pañcasatā bhikkhuniyo. Vimuttāti pañcahi vimuttīhi vimuttā. Anupādisesāti upādānasesaṃ aṭṭhapetvā pañcahi vimuttīhi anavasesāhipi vimuttā. Saupādisese vā saupādisesoti saupādānasese puggale ‘‘saupādānaseso aya’’nti. Itarasmimpi eseva nayo. Tissoti therassa saddhivihārikabrahmā. Anulomikānīti paṭipattiyā anulomāni vivittāni antimapariyantimāni. Indriyānīti saddhādīni vipassanindriyāni. Samannānayamānoti samannāhāre ṭhapayamāno. Na hi pana teti idaṃ kasmā ārabhi? Sattamassa puggalassa dassanatthaṃ. Sattamo hi saddhānusāripuggalo na dassito. Atha bhagavā balavavipassakavasena taṃ dassento evamāha. Tattha sabbanimittānanti sabbesaṃ niccanimittādīnaṃ. Animittanti balavavipassanāsamādhiṃ.

56. 第三の経において、“比丘尼たち(bhikkhuniyo)”とは、摩訶波闍波提(マハープジャーパティー)の従者である五百人の比丘尼たちのことである。“解脱した(vimuttā)”とは、五つの解脱によって解脱したことを意味する。“余依なき(anupādisesā)”とは、執着の残り(upādānasesa)を置かずに、五つの余すところのない解脱によって解脱したことである。“有余依、または有余依(saupādisese vā saupādiseso)”とは、執着の残りのある人において、“この人は執着の残りのある人である”という智慧が生じることである。もう一方(無余依)についても、これと同じ方法である。“ティッサ(tisso)”とは、長老(目連)の共住者であった梵天のことである。“適した(anulomikāni)”とは、実践に適し、離れ、究極の境地にあるもののことである。“諸根(indriyānīti)”とは、信などの観の根(vipassanindriya)のことである。“整える(samannānayamāno)”とは、信などの諸根の平衡がとれた状態に置くことである。“しかし、これではない(na hi pana te)”という言葉をなぜ始めたのか。それは、七番目の人を示すためである。実に、七番目の人である信随行者(saddhānusāripuggalo)が示されていなかったからである。そこで世尊は、強い観(vipassanā)の力によってその人を示そうとして、このように仰った。その中の“一切の相(sabbanimittānaṃ)”とは、一切の常住の相などのことである。“無相(animittā)”とは、強い観の三昧(balavavipassanāsamādhi)のことである。

4. Sīhasenāpatisuttavaṇṇanā

4. シーハ将軍経の注釈

57. Catutthe maccharīti pañcamaccherayutto. Kadariyoti thaddhamacchariyo, paresaṃ diyyamānampi vāreti. Anuppadānaratoti punappunaṃ dānaṃ dadamānova ramati. Anukampantāti ‘‘ko ajja amhehi anuggahetabbo, kassa deyyadhammaṃ vā paṭiggaṇheyyāma, dhammaṃ vā deseyyāmā’’ti evaṃ cittena anukampamānā.

57. 第四の経において、“物惜しみする(maccharī)”とは、五つの物惜しみ(五吝)を具えた者のことである。“吝嗇な(kadariyo)”とは、頑固な物惜しみをし、他人が与えようとすることさえ妨げる者のことである。“施しを喜ぶ(anuppadānarato)”とは、何度も繰り返し施しを与えては喜ぶ者のことである。“憐れむ(anukampantā)”とは、“今日は誰を助けるべきか、誰から布施を受け取るべきか、あるいは誰に法を説くべきか”と、このように心で憐れみをかけることである。

5. Arakkheyyasuttavaṇṇanā

5. 不守護経(アーラッケーヤ・スッタ)の注釈

58. Pañcame [Pg.174] nimittanti dhammanimittampi puggalanimittampi. Ayañhi attanā desitadhamme ekapadampi durakkhātaṃ aniyyānikaṃ apassanto dhammanimittaṃ na samanupassati, ‘‘durakkhāto tayā dhammo na svākkhāto’’ti uṭṭhahitvā paṭippharantaṃ ekaṃ puggalampi apassanto puggalanimittaṃ na samanupassati nāma. Sesadvayepi eseva nayo. Chaṭṭhasattamāni uttānāneva.

58. 第五の経において、“相(nimittaṃ)”とは、法の相(dhammanimitta)と人の相(puggalanimitta)の両方のことである。実に、世尊は自ら説かれた法の中に、一語たりとも説き方が悪かったり、離苦の道でないものは見当たらないため、法の相(非難すべき点)を認めることはない。また、“あなたの説いた法は説き方が悪く、善説ではない”と言って立ち上がり、反論するような一人の人さえも見当たらないため、人の相(非難する者)を認めることはないのである。残りの二つについても同様である。第六と第七は、そのままで明白である。

8. Pacalāyamānasuttavaṇṇanā

8. 居眠り経(パチャラーヤマーナ・スッタ)の注釈

61. Aṭṭhame pacalāyamānoti taṃ gāmaṃ upanissāya ekasmiṃ vanasaṇḍe samaṇadhammaṃ karonto sattāhaṃ caṅkamanavīriyena nimmathitattā kilantagatto caṅkamanakoṭiyaṃ pacalāyamāno nisinno hoti. Pacalāyasi noti niddāyasi nu. Anumajjitvāti parimajjitvā. Ālokasaññanti middhavinodanaālokasaññaṃ. Divāsaññanti divātisaññaṃ. Yathā divā tathā rattinti yathā divā ālokasaññā adhiṭṭhitā, tathā naṃ rattimpi adhiṭṭhaheyyāsi. Yathā rattiṃ tathā divāti yathā ca te rattiṃ ālokasaññā adhiṭṭhitā, tathā naṃ divāpi adhiṭṭhaheyyāsi. Sappabhāsanti dibbacakkhuñāṇatthāya sahobhāsaṃ. Pacchāpuresaññīti purato ca pacchato ca abhiharaṇasaññāya saññāvā. Antogatehi indriyehīti bahi avikkhittehi anto anupaviṭṭheheva pañcahi indriyehi. Middhasukhanti niddāsukhaṃ. Ettakena ṭhānena bhagavā therassa middhavinodanakammaṭṭhānaṃ kathesi. Soṇḍanti mānasoṇḍaṃ. Kiccakaraṇīyānīti ettha avassaṃ kattabbāni kiccāni, itarāni karaṇīyāni. Maṅkubhāvoti nittejatā domanassatā. Ettakena ṭhānena satthārā therassa bhikkhācāravattaṃ kathitaṃ.

61. 第八の経において、“居眠りをしている(pacalāyamāno)”とは、そのカッラワーラプッタ村に寄宿し、ある森の中で沙門法を実践していたが、七日間、経行と精進によって疲れ果て、体が疲弊して経行路の端で居眠りをしながら座っていたのである。“居眠りをしているのか(pacalāyasi no)”とは、“眠っているのか”という意味である。“拭う(anumajjitvā)”とは、手足や顔をさすることである。“光明の想(ālokasaññaṃ)”とは、惛沈(眠気)を払いのける光明についての想である。“昼の想(divāsaññaṃ)”とは、昼間のような想のことである。“昼のように夜も(yathā divā tathā rattiṃ)”とは、昼間に光明の想を確立するように、夜においてもその光明の想を確立すべきであるということである。“夜のように昼も(yathā rattiṃ tathā divā)”とは、夜に月光などの光明の想を確立するように、昼においてもその想を確立すべきであるということである。“輝きのある(sappabhāsaṃ)”とは、天眼通のために、輝き(obhāsa)を伴うことである。“前後の想(pacchāpuresaññī)”とは、前も後ろも等しく、遍く行き渡る想を持つことである。“内にある諸根によって(antogatehi indriyehīti)”とは、外に散乱せず、内に向けられた五つの根によってという意味である。“睡眠の楽(middhasukhaṃ)”とは、眠りの心地よさのことである。これほどの箇所をもって、世尊は長老に眠気を払うための業処(瞑想主題)を説かれた。“鼻(soṇḍaṃ)”とは、慢(うぬぼれ)という象の鼻のことである。“なすべき務め(kiccakaraṇīyāni)”において、必ずなすべきものが“務め(kicca)”であり、それ以外のものが“なすべきこと(karaṇīya)”である。“意気消沈すること(maṅkubhāvo)”とは、威光がなくなり、心が沈むことである。これほどの箇所をもって、師(ブッダ)は長老に托鉢の作法(bhikkhācāravatta)を説かれたのである。

Idāni bhasse pariyantakāritāya samādapetuṃ tasmātihātiādimāha. Tattha viggāhikakathanti ‘‘na tvaṃ imaṃ dhammavinayaṃ ājānāsī’’tiādinayappavattā viggāhikakathā. Nāhaṃ moggallānātiādi pāpamittasaṃsaggavivajjanatthaṃ vuttaṃ. Kittāvatā nu khoti kittakena nu kho. Taṇhāsaṅkhayavimutto hotīti taṇhāsaṅkhaye nibbāne taṃ ārammaṇaṃ katvā vimuttacittatāya [Pg.175] taṇhāsaṅkhayavimutto nāma saṃkhittena kittāvatā hoti. Yāya paṭipattiyā taṇhāsaṅkhayavimutto hoti, tameva khīṇāsavassa bhikkhuno pubbabhāgapaṭipadaṃ saṃkhittena desethāti pucchati. Accantaniṭṭhoti khayavayasaṅkhātaṃ antaṃ atītāti accantā, accantā niṭṭhā assāti accantaniṭṭho, ekantaniṭṭho satataniṭṭhoti attho. Accantayogakkhemīti accantaṃ yogakkhemī, niccayogakkhemīti attho. Accantabrahmacārīti accantaṃ brahmacārī, niccabrahmacārīti attho. Accantaṃ pariyosānamassāti purimanayeneva accantapariyosāno. Seṭṭho devamanussānanti devānañca manussānañca seṭṭho uttamo. Evarūpo bhikkhu kittāvatā hoti, saṅkhepeneva tassa paṭipattiṃ kathethāti yācati.

今、言葉における節度を守るように励ますために、“それゆえ(tasmātiha)”という言葉から説き始めた。その中の“論争的な対話(viggāhikakathaṃ)”とは、“あなたはこの法と律を理解していない”というような方法で行われる論争のことである。“目連よ、私は...ではない(nāhaṃ moggallāna)”などの言葉は、悪友との交わりを避けるために説かれたものである。“どれほど(kittāvatā nu kho)”とは、どれほどの(予備的な)実践によってという意味である。“渇愛が尽きて解脱する(taṇhāsaṅkhayavimutto hoti)”とは、渇愛の尽きた境地である涅槃において、それを対象(所縁)として心が解脱していることにより、“渇愛の尽きによる解脱者”と呼ばれる。簡潔に言えば、どれほどの実践によってそうなるのか、という意味である。“どのような実践によって渇愛の尽きによる解脱者となるのか、その漏尽(阿羅漢)の比丘の予備的な実践を簡潔に説いてください”と問うているのである。“究極の帰着(accantaniṭṭho)”とは、滅尽や衰退という“終わり(anta)”を超えているので“究極(accanta)”であり、その究極の帰着(niṭṭhā)を持つ者が“究極の帰着者”である。決定的な帰着、永続的な帰着という意味である。“究極の安穏(accantayogakkhemī)”とは、究極的に四つの軛(yogas)から離れた、永遠の安穏という意味である。“究極の梵行(accantabrahmacārī)”とは、究極的な聖なる修行、永遠の聖なる修行という意味である。“究極の終焉(accantaṃ pariyosānaṃ)”も、先の理由と同じく“究極の終焉を持つ者”のことである。“神々と人間の中で最高(seṭṭho devamanussānaṃ)”とは、天界の神々や人間たちの中で最も優れ、卓越しているということである。このような比丘はどれほどの実践によって成るのか、簡潔にその実践を説いてほしいと請い願っているのである。

Sabbe dhammā nālaṃ abhinivesāyāti ettha sabbe dhammā nāma pañcakkhandhā dvādasāyatanāni aṭṭhārasa dhātuyo, te sabbepi taṇhādiṭṭhivasena abhinivesāya nālaṃ na pariyattā na samattā na yuttā. Kasmā? Gahitākārena atiṭṭhanato. Te hi niccā sukhā attāti gahitāpi aniccā dukkhā anattāva sampajjanti. Tasmā nālaṃ abhinivesāya. Abhijānātīti aniccaṃ dukkhaṃ anattāti ñātapariññāya abhijānāti. Parijānātīti tatheva tīraṇapariññāya parijānāti. Yaṃkiñci vedananti antamaso pañcaviññāṇasampayuttaṃ yaṃkiñci appamattakampi vedanaṃ anubhavati. Iminā bhagavā therassa vedanāvasena ca vinivaṭṭetvā arūpapariggahaṃ dassesi.

“一切の諸法は執着するに値しない(sabbe dhammā nālaṃ abhinivesāya)”において、“一切の諸法”とは五蘊、十二処、十八界のことである。これら一切は渇愛や見(diṭṭhi)によって執着するのに十分ではなく、適切ではなく、相応しくない。なぜか。把握した通りのあり方(常住など)で留まることがないからである。実に、それらは“常、楽、我”であると把握されたとしても、結局は“無常、苦、無我”となる。それゆえ、執着するに値しないのである。“特別に知る(abhijānāti)”とは、無常、苦、無我であると知遍知(ñātapariññā)によって知ることである。“遍く知る(parijānāti)”とは、同様に審察遍知(tīraṇapariññā)によって知ることである。“いかなる受であれ(yaṃ kiñci vedanaṃ)”とは、少なくとも五識に伴うものであれ、いかに僅かなものであれ、受を体験することを指す。これによって世尊は長老に対し、受を通じて(受の観察により)無色(名法)を把握する観法を示されたのである。

Aniccānupassīti aniccato anupassanto. Virāgānupassīti ettha dve virāgā khayavirāgo ca accantavirāgo ca. Tattha saṅkhārānaṃ khayaṃ khayato passanā vipassanāpi, accantavirāgaṃ nibbānaṃ virāgato dassanamaggañāṇampi virāgānupassanā. Tadubhayasamaṅgipuggalo virāgānupassī nāma. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘virāgānupassī’’ti, virāgato anupassantoti attho. Nirodhānupassimhipi eseva nayo. Nirodhopi hi khayanirodho accantanirodhoti duvidhoyeva. Paṭinissaggānupassīti ettha paṭinissaggo vuccati vossaggo. So ca pariccāgavossaggo pakkhandanavossaggoti duvidho hoti. Tattha pariccāgavossaggoti vipassanā. Sā hi tadaṅgavasena kilese ca khandhe ca vossajati. Pakkhandanavossaggoti maggo. So hi nibbānaṃ ārammaṇato pakkhandati. Dvīhipi vā kāraṇehi so vossaggoyeva, samucchedavasena khandhānaṃ kilesānañca vossajanato nibbāne ca pakkhandanato. Tasmā [Pg.176] kilese ca khandhe ca pariccajatīti pariccāgavossaggo. Nirodhāya nibbānadhātuyā cittaṃ pakkhandatīti pakkhandanavossaggoti ubhayampetaṃ magge sameti. Tadubhayasamaṅgī puggalo imāya paṭinissaggānupassanāya samannāgatattā paṭinissaggānupassī nāma hoti. Taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Na kiñci loke upādiyatīti kiñci ekampi saṅkhāragataṃ taṇhāvasena na upādiyati na gaṇhāti na parāmasati. Anupādiyaṃ na paritassatīti aggaṇhanto taṇhāparitassanāya na paritassati. Paccattaṃyeva parinibbāyatīti sayameva kilesaparinibbānena parinibbāyati. Khīṇā jātītiādinā panassa paccavekkhaṇā dassitā. Iti bhagavā saṃkhittena khīṇāsavassa pubbabhāgappaṭipadaṃ pucchito saṃkhitteneva kathesi. Idaṃ pana suttaṃ therassa ovādopi ahosi vipassanāpi. So imasmiṃyeva sutte vipassanaṃ vaḍḍhetvā arahattaṃ pattoti.

“無常を観ずる者(aniccānupassī)”とは、無常として繰り返し観じることである。“離欲を観ずる者(virāgānupassī)”において、ここには二つの離欲がある。すなわち、消滅の離欲(khayavirāga)と、究極の離欲(accantavirāga)である。その中で、諸行の消滅を消滅として観ずることはヴィパッサナー(観)であり、究極の離欲である涅槃を離欲として見る道(magga)の知もまた、離欲観である。これら二つを備えた人が“離欲を観ずる者”と呼ばれる。その者を指して“離欲を観ずる者”と説かれており、離欲として繰り返し観ずる者という意味である。“滅を観ずる者(nirodhānupassī)”においても、これと同じ方法(理路)である。なぜなら、滅もまた消滅の滅(khayanirodha)と究極の滅(accantanirodha)の二種類だからである。“捨離を観ずる者(paṭinissaggānupassī)”において、ここでの捨離(paṭinissagga)とは、放棄(vossagga)と言われる。それは、棄捨の放棄(pariccāgavossagga)と、跳入の放棄(pakkhandanavossagga)の二種類がある。その中で、棄捨の放棄とはヴィパッサナーのことである。なぜなら、それは各支(tadaṅga)によって煩悩と五蘊を放棄するからである。跳入の放棄とは道(magga)のことである。なぜなら、それは涅槃を対象として跳入するからである。あるいは、二つの理由によって、それはまさに放棄と呼ばれる。すなわち、断絶(samuccheda)によって五蘊と煩悩を放棄すること、および涅槃に跳入することによる。それゆえ、煩悩と五蘊を棄てるから“棄捨の放棄”と言われ、滅としての涅槃界へと心が跳入するから“跳入の放棄”と言われる。この両方が聖道において一致する。これら二つを備えた人は、この捨離観を具足しているがゆえに、“捨離を観ずる者”と呼ばれる。その者を指して、これが説かれたのである。“世間において何も執着しない”とは、いかなる一つの行(saṅkhāra)であっても、渇愛の力によって執着せず、掴まず、誤って触れないことである。“執着せずに、苦しまない”とは、掴まないことによって、渇愛による苦悶(paritassanā)で苦しまないことである。“自らまさに涅槃に入る”とは、自ら煩悩の消滅(kilesaparinibbāna)によって平安になることである。“生は尽きた(khīṇā jāti)”等の句によって、その(阿羅漢の)省察(paccavekkhaṇā)が示されている。このように、世尊は要約して、漏尽者(阿羅漢)の修行の先行段階(pubbabhāga-paṭipadā)を問われ、要約して説かれたのである。しかし、この経は長老(モッガラーナ)にとっての教誡でもあり、ヴィパッサナーでもあった。彼はこの経においてまさにヴィパッサナーを増大させ、阿羅漢果に到達したのである。

9. Mettasuttavaṇṇanā

9. 慈経の注釈

62. Navame mā, bhikkhave, puññānaṃ bhāyitthāti puññāni karontā tesaṃ mā bhāyittha. Mettacittaṃ bhāvesinti tikacatukkajjhānikāya mettāya sampayuttaṃ paṇītaṃ katvā cittaṃ bhāvesinti dasseti. Saṃvaṭṭamāne sudāhanti saṃvaṭṭamāne sudaṃ ahaṃ. Saṃvaṭṭamāneti jhāyamāne vipajjamāne. Dhammikoti dasakusaladhammasamannāgato. Dhammarājāti tasseva vevacanaṃ. Dhammena vā laddharajjattā dhammarājā. Cāturantoti puratthimasamuddādīnaṃ catunnaṃ samuddānaṃ vasena cāturantāya pathaviyā issaro. Vijitāvīti vijitasaṅgāmo. Janapado tasmiṃ thāvariyaṃ thirabhāvaṃ pattoti janapadatthāvariyappatto. Parosahassanti atirekasahassaṃ. Sūrāti abhīruno. Vīraṅgarūpāti vīrānaṃ aṅgaṃ vīraṅgaṃ, vīriyassetaṃ nāmaṃ. Vīraṅgarūpametesanti vīraṅgarūpā. Vīriyajātikā vīriyasabhāvā vīriyamayā viya akilāsuno divasampi yujjhantā na kilamantīti vuttaṃ hoti. Sāgarapariyantanti cakkavāḷapabbataṃ sīmaṃ katvā ṭhitasamuddapariyantaṃ. Adaṇḍenāti dhanadaṇḍenapi chejjabhejjānusāsanena satthadaṇḍenapi vināyeva. Asatthenāti ekatodhārādinā paraviheṭhanasatthenapi vināyeva. Dhammena abhivijiyāti ehi kho, mahārājāti evaṃ paṭirājūhi sampaṭicchitāgamano ‘‘pāṇo na hantabbo’’tiādinā dhammeneva vuttappakāraṃ pathaviṃ abhivijinitvā.

62. 第九(経)において、“諸々の比丘よ、福徳を恐れるな(mā, bhikkhave, puññānaṃ bhāyittha)”とは、福徳(善行為)をなすあなた方は、それら(福徳)を恐れてはならないということである。“私は慈しみの心を修めた(mettacittaṃ bhāvesiṃ)”とは、これによって、三受(三地)または四禅(四受)の禅定における慈しみと相応した、勝れた状態にして心を修めたことを示している。“退転しつつある世界において私は(saṃvaṭṭamāne sudaṃ ahaṃ)”の“sudāhaṃ”という語は、“sudaṃ ahaṃ”と語を分けるべきである。“退転しつつある時(saṃvaṭṭamāne)”とは、燃え盛る時、滅びゆく時である。“法的なる(dhammiko)”とは、十善業道を備えた者のことである。“法の王(dhammarājā)”とは、まさにその語の同義語である。あるいは、法によって王位を得たがゆえに、法の王という。“四端を領する者(cāturanto)”とは、東の海をはじめとする四つの海によって、四端を画された大地の主である。“勝利者(vijitāvī)”とは、戦いに勝利した者である。“その王において地方が堅固(thāvariyaṃ)の状態、すなわち安定した状態に達した”という理由で、地方の安定を得た者(janapadatthāvariyappatto)と言う。“千を超える(parosahassanti)”とは、一千を超えることである。“勇者(sūrā)”とは、恐れを知らぬ者たちである。“勇猛な姿の者(vīraṅgarūpā)”において、勇者の支分(aṅga)が勇猛な支分(vīraṅga)であり、これは精進(vīriya)の名称である。彼ら(王子たち)には、精進と言われる姿(性質)があるゆえに“勇猛な姿の者”と言う。精進を生まれ持ち、精進の性質を持ち、精進から成るかの如く、倦むことがない。一日中戦っていても、疲れを知らないということを意味している。“海を境界とする(sāgarapariyantaṃ)”とは、輪囲山(cakkavāḷapabbata)を境界とし、そこに存する海を末端とすることである。“刑罰によらず(adaṇḍena)”とは、財産の没収、切断、破壊などの刑罰、あるいは武器による罰によらずにということである。“武器によらず(asatthena)”とは、片刃の剣などの他者を害する武器によらずにということである。“法によって(dhammena)”とは、“大王よ、来てください”と敵対する王たちに受け入れられ、歓迎され、“殺生をすべからず”等の法によって、説かれた通りの大地を征服して、という意味である。

Sukhesinoti [Pg.177] sukhapariyesake satte āmanteti. Suññabrahmūpagoti suññabrahmavimānūpago. Pathaviṃ imanti imaṃ sāgarapariyantaṃ mahāpathaviṃ. Asāhasenāti na sāhasikakammena. Samena manusāsitanti samena kammena anusāsiṃ. Tehi etaṃ sudesitanti tehi saṅgāhakehi mahākāruṇikehi buddhehi etaṃ ettakaṃ ṭhānaṃ sudesitaṃ sukathitaṃ. Pathabyoti puthavisāmiko.

“幸福を求める者たちへ(sukhesino)”とは、幸福を追求する生き物たちに呼びかけているのである。“空なる梵天の宮殿に至った(suññabrahmūpago)”とは、生き物のいない梵天の宮に赴いたことである。“この大地を(pathaviṃ imaṃ)”とは、この海を境界とする広大な大地のことである。“暴力によらず(asāhasenāti)”とは、乱暴な行為によらずにということである。“公平に治めた(samena manusāsitaṃ)”とは、公平な行いによって教え導いたということである。“彼らによってそれは説かれた(tehi etaṃ sudesitaṃ)”とは、それら結集者(saṅgāhaka)たち、あるいは大慈悲ある諸仏によって、この程度の事柄がよく説かれ、よく語られたということである。“大地の主(pathabyo)”とは、大地の所有者(主)のことである。

10. Bhariyāsuttavaṇṇanā

10. 妻の経の注釈

63. Dasame kevaṭṭā maññe macchavilopeti kevaṭṭānaṃ macchapacchiṃ otāretvā ṭhitaṭṭhāne jāle vā udakato ukkhittamatte macchaggāhakānaṃ mahāsaddo hoti, taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Sujātāti visākhāya kaniṭṭhā. Sā neva sassuṃ ādiyatīti sassuyā kattabbavattaṃ nāma atthi, taṃ na karoti, sassūtipi naṃ na gaṇeti. Na sasuraṃ ādiyatīti vacanaṃ na gaṇhāti. Evaṃ anādaratāyapi aggahaṇenapi na ādiyati nāma. Sesesupi eseva nayo. Evaṃ anāthapiṇḍiko suṇisāya ācāraṃ gahetvā satthu purato nisīdi. Sāpi sujātā ‘‘kiṃ nu kho ayaṃ seṭṭhi dasabalassa santike mayhaṃ guṇaṃ kathessati udāhu aguṇa’’nti gantvā avidūre saddaṃ suṇantī aṭṭhāsi. Atha naṃ satthā ehi sujāteti āmantesi.

63. 第十(経)において、“まるで魚を奪い合う漁師のよう(kevaṭṭā maññe macchavilope)”とは、漁師たちが魚の籠を下ろして留まっている場所、あるいは網を水から引き揚げた瞬間の、魚を捕る者たちの大きな騒音のことであり、それを指してこれが言われた。スジャータ(sujātā)とは、ヴィサカーの妹である。“彼女は姑を敬わない(sā neva sassuṃ ādiyati)”とは、姑に対してなすべき足の指圧などの義務(vatta)を行わず、彼女を姑とも思わないことである。“舅(しゅうと)の言葉に従わない”とは、舅の言葉を聞き入れないことである。このように、不敬であること、あるいは聞き入れないことによって“従わない(敬わない)”と言う。残りの語についてもこの理路が適用される。このようにして、アナータピンディカ(給孤独)長者は嫁(スジャータ)の行儀の悪さを把握して、世尊の前に座った。そのスジャータも、“この長者は十力者(仏)の御前で、私の徳を語るだろうか、それとも不徳を語るだろうか”と考え、近づいて、遠くない場所で声を聞きながら立っていた。そこで世尊は彼女に“来なさい、スジャータよ”と呼びかけられた。

Ahitānukampinīti na hitānukampinī. Aññesūti parapurisesu. Atimaññateti omānāti mānavasena atimaññati. Dhanena kītassāti dhanena kītā assa. Vadhāya ussukā vadhituṃ ussukkamāpannā. Yaṃ itthiyā vindati sāmiko dhananti itthiyā sāmiko yaṃ dhanaṃ labhati. Appampi tassa apahātumicchatīti thokatopi assa harituṃ icchati, uddhane āropitaukkhaliyaṃ pakkhipitabbataṇḍulatopi thokaṃ haritumeva vāyamati. Alasāti nisinnaṭṭhāne nisinnāva ṭhitaṭṭhāne ṭhitāva hoti. Pharusāti kharā. Duruttavādinīti dubbhāsitabhāsinī, kakkhaḷaṃ vāḷakathameva katheti. Uṭṭhāyakānaṃ abhibhuyya vattatīti ettha uṭṭhāyakānanti bahuvacanavasena viriyuṭṭhānasampanno sāmiko vutto, tassa taṃ uṭṭhānasampattiṃ abhibhavitvā heṭṭhā katvā vattati. Pamodatīti āmoditapamoditā hoti[Pg.178]. Koleyyakāti kulasampannā. Patibbatāti patidevatā. Vadhadaṇḍatajjitāti daṇḍakaṃ gahetvā vadhena tajjitā, ‘‘ghātessāmi na’’nti vuttā. Dāsīsamanti sāmikassa vattapūrikā dāsīti maṃ bhagavā dhāretūti vatvā saraṇesu patiṭṭhāsi.

“Ahitānukampinī(不利益を思いやる者)”とは、利益を思いやる者(hitānukampinī)ではないという意味である。“Aññesū(他者において)”とは、他の男たちのことである。“Atimaññateti(軽蔑する)”とは、卑下や慢心によって軽んじることである。“Dhanena kītassāti(富で買われた者に対して)”とは、富によって買われた者(夫)のことである。“Vadhāya ussukā(殺害に熱心な)”とは、殺そうと努めている、あるいは殺そうとする努力(熱意)に陥っていることである。“Yaṃ itthiyā vindati sāmiko dhananti(夫がその妻によって得る富)”とは、妻の夫が(その結婚生活で)得る富のことである。“Appampi tassa apahātumicchatīti(そのわずかなものでさえ奪おうと望む)”とは、夫が稼いだわずかな富からさえも、それを掠め取ろうとすることを意味する。かまどにかけられた鍋に入れるべき米からさえも、わずかな米を持ち去ろうと努力するのである。“Alasā(怠惰な)”とは、座っている場所ではただ座り、立っている場所ではただ立っている(何もしない)状態のことである。“Pharusā(粗野な)”とは、心が荒々しいことである。“Duruttavādinī(悪言を吐く者)”とは、不快な言葉を話す者であり、粗暴で険悪な言葉ばかりを口にする。“Uṭṭhāyakānaṃ abhibhuyyavattatīti(奮起する者たちを圧倒して振る舞う)”という箇所で、“uṭṭhāyakānaṃ”と複数形になっているのは、精進と奮起を備えた夫のことを指している。その夫の奮起という達成を圧倒し、彼を卑しめて振る舞うのである。“Pamodatī(喜ぶ)”とは、大いに歓喜することである。“Koleyyakā”とは、家柄(血筋)が良いことである。“Patibbatā”とは、夫を神(天)のように敬うことである。“Vadhadaṇḍatajjitā”とは、杖を手に取って殺害(罰)をもって脅されること、すなわち“お前を殺してやる”と言われることである。“Dāsīsamanti(奴隷のような妻)”とは、“夫への義務を果たす奴隷のような妻として、世尊が私を認めてくださいますように”と言って、(彼女は)三帰依に安住した。

11. Kodhanasuttavaṇṇanā

11. 怒り経(Kodhanasutta)の注釈。

64. Ekādasame sapattakantāti sapattānaṃ verīnaṃ kantā piyā tehi icchitapatthitā. Sapattakaraṇāti sapattānaṃ verīnaṃ atthakaraṇā. Kodhaparetoti kodhānugato. Pacuratthatāyāti bahuatthatāya bahuhitatāya. Anatthampīti avuddhimpi. Attho me gahitoti vuḍḍhi me gahitā.

64. 第十一(の経)において、“sapattakantā(敵に喜ばれる)”とは、敵対者たちにとって好ましく、愛される者、彼らが望み求めている者のことである。“Sapattakaraṇā(敵の目的を果たす)”とは、敵対者たちの利益(敵の利)となることを行うことである。“Kodhaparetoti(怒りに支配された)”とは、怒りに付きまとわれたことである。“Pacuratthatāyāti”とは、多くの不利益(または不利益が生じること)のために。“Anatthampīti(不利益をも)”とは、衰退(無利益)をも。“Attho me gahitoti”とは、“私は利益(増長)を得た”という意味である。

Atho atthaṃ gahetvānāti atho vuddhiṃ gahetvā. Anatthaṃ adhipajjatīti anattho me gahitoti sallakkheti. Vadhaṃ katvānāti pāṇātipātakammaṃ katvā. Kodhasammadasammattoti kodhamadena matto, ādinnagahitaparāmaṭṭhoti attho. Āyasakyanti ayasabhāvaṃ, ayaso niyaso hotīti attho. Antarato jātanti abbhantare uppannaṃ. Atthaṃ na jānātīti vuddhiatthaṃ na jānāti. Dhammaṃ na passatīti samathavipassanādhammaṃ na passati. Andhatamanti andhabhāvakaraṃ tamaṃ bahalatamaṃ. Sahateti abhibhavati.

“Atho atthaṃ gahetvānāti(さらに利益を捉えて)”とは、さらに増長を捉えて。“Anatthaṃ adhipajjatīti”とは、“私は不利益を捉えた”と観察することである。“Vadhaṃ katvānāti(殺生を行って)”とは、殺生という業を行って。“Kodhasammadasammattoti(怒りの酔いに酔いしれた)”とは、怒りという酔いによって酔った者、執着し、捉え、誤って把握した者という意味である。“Āyasakyaṃ(悪名)”とは、名声がない状態、不名誉(非名声)になるという意味である。“Antarato jātanti(内部から生じた)”とは、内面に生じたことである。“Atthaṃ na jānātīti(義を知らない)”とは、増長という利益を知らないことである。“Dhammaṃ na passatīti(法を見ない)”とは、止観の法を見ないことである。“Andhatamanti(盲目にする闇)”とは、盲目にする性質を持つ闇、極めて深い闇のことである。“Sahateti(圧倒する)”とは、打ち負かすことである。

Dummaṅkuyanti dummaṅkubhāvaṃ nittejataṃ dubbaṇṇamukhataṃ. Yato patāyatīti yadā nibbattati. Na vāco hoti gāravoti vacanassapi garubhāvo na hoti. Na dīpaṃ hoti kiñcananti kāci patiṭṭhā nāma na hoti. Tapanīyānīti tāpajanakāni. Dhammehīti samathavipassanādhammehi. Ārakāti dūre. Brāhmaṇanti khīṇāsavabrāhmaṇaṃ. Yāya mātu bhatoti yāya mātarā bhato posito. Pāṇadadiṃ santinti jīvitadāyikaṃ samānaṃ. Hanti kuddho puthuttānanti kuddho puggalo puthu nānākāraṇehi attānaṃ hanti. Nānārūpesu mucchitoti nānārammaṇesu adhimucchito hutvā. Rajjuyā bajjha mīyantīti rajjuyā bandhitvā maranti. Pabbatāmapi kandareti pabbatakandarepi patitvā maranti.

“Dummaṅkuyanti(不機嫌な/顔色が悪い)”とは、不機嫌な状態、輝きがなく顔色が悪い状態のことである。“Yato patāyatī”とは、(怒りが)生じる時のことである。“Na vāco hoti gāravoti(言葉に重みがない)”とは、言葉に対しても重み(敬意)がなくなることである。“Na dīpaṃ hoti kiñcananti(いかなる拠り所もない)”とは、いかなる拠り所(島)も名目上存在しなくなることである。“Tapanīyānī(苦しめるもの)”とは、苦悩(熱)を生じさせるもののことである。“Dhammehīti”とは、止観の諸法のことである。“Ārakā(遠く離れた)”とは、遠いことである。“Brāhmaṇanti(バラモン)”とは、煩悩を滅尽したバラモン(阿羅漢)のことである。“Yāya mātu bhato”とは、母によって養育された者のことである。“Pāṇadadiṃ santiṃ”とは、命を与える者(母)であること。“Hanti kuddho puthuttānanti(怒れる者は様々な方法で自らを殺す)”とは、怒りに満ちた者が、多種多様な原因によって自分自身を殺害することである。“Nānārūpesu mucchito(様々な対象に惑わされ)”とは、様々な対象(アラムマナ)に深く惑わされて。“Rajjuyā bajjha mīyantī”とは、縄で縛って(首を吊って)死ぬことである。“Pabbatāmapi kandareti”とは、山の断崖(洞穴)からも転落して死ぬことである。

Bhūnahaccānīti [Pg.179] hatavuddhīni. Itāyanti iti ayaṃ. Taṃ damena samucchindeti taṃ kodhaṃ damena chindeyya. Katarena damenāti? Paññāvīriyena diṭṭhiyāti vipassanāpaññāya ceva vipassanāsampayuttena kāyikacetasikavīriyena ca maggasammādiṭṭhiyā ca. Tatheva dhamme sikkhethāti yathā akusalaṃ samucchindeyya, samathavipassanādhammepi tatheva sikkheyya. Mā no dummaṅkuyaṃ ahūti mā amhākaṃ dummaṅkubhāvo ahosīti imamatthaṃ patthayamānā. Anāyāsāti anupāyāsā. Anussukāti katthaci ussukkaṃ anāpannā. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

“Bhūnahaccānī”とは、増長(利益)を破壊することである。“Itāyanti”とは、“iti ayaṃ(このように、これ)”という語の連結である。“Taṃ damena samucchindeti”とは、その怒りを自己制御(調伏)によって断つべきであるということである。“Katarena damenāti(いかなる制御によってか?)”。“Paññāvīriyena diṭṭhiyā”とは、観の智慧と、観に伴う身心の精進と、道の正見(聖道の智慧)によって。“Tatheva dhamme sikkhethāti(同じように法において修練せよ)”とは、不善を断つように、止観の法においても同じように修練すべきであるということである。“Mā no dummaṅkuyaṃ ahū”とは、“私たちに不機嫌な状態(顔色の悪さ)が生じないように”というこの目的を願い求めることである。“Anāyāsā”とは、苦悩(不安)がないことである。“Anussukā”とは、どこにおいても焦燥(心配)がないことである。残りの部分は、すべての箇所において明白である。

Abyākatavaggo chaṭṭho.

無記品、第六。

7. Mahāvaggo

7. 大品(Mahāvaggo)

1. Hiriottappasuttavaṇṇanā

1. 慚愧経(Hiriottappasutta)の注釈。

65. Sattamassa paṭhame hatūpanisoti hataupaniso chinnapaccayo. Yathābhūtañāṇadassananti taruṇavipassanā. Nibbidāvirāgoti balavavipassanā ceva maggo ca. Vimuttiñāṇadassananti arahattavimutti ca paccavekkhaṇā ca.

65. 第七(の品)の第一(の経)において、“hatūpaniso”とは、近因(依処)が破壊された、縁が絶たれたという意味である。“Yathābhūtañāṇadassanaṃ”とは、初期の(未熟な)観智のことである。“Nibbidāvirāgo”とは、強力な観智と聖道のことである。“Vimuttiñāṇadassanaṃ”とは、阿羅漢果という解脱と、省察智(パッチャヴェッカナ)のことである。

2. Sattasūriyasuttavaṇṇanā

2. 七日経(Sattasūriyasutta)の注釈。

66. Dutiye yasmā ayaṃ sattasūriyadesanā tejosaṃvaṭṭadassanavasena pavattā, tasmā tayo saṃvaṭṭā, tisso saṃvaṭṭasīmā, tīṇi saṃvaṭṭamūlānī, tīṇi kolāhalānīti ayaṃ tāva āditova imassa suttassa purecārikakathā veditabbā. Sā visuddhimagge (visuddhi. 2.403) pubbenivāsānussatiniddese vitthāritāva. Etadavocāti aniccakammaṭṭhānikānaṃ pañcannaṃ bhikkhusatānaṃ ajjhāsayena upādinnakānaṃ anupādinnakānaṃ saṅkhārānaṃ vipattidassanatthaṃ etaṃ ‘‘aniccā, bhikkhave, saṅkhārā’’tiādisattasūriyopamasuttantaṃ avoca. Tattha aniccāti hutvā abhāvaṭṭhena aniccā. Saṅkhārāti upādinnakaanupādinnakā saṅkhāradhammā. Addhuvāti evaṃ aciraṭṭhena na dhuvā. Anassāsikāti [Pg.180] asassatabhāvena assāsarahitā. Alamevāti yuttameva.

66. 第二(の経)において、この“七日経の説法”は、火(熱)による破壊(壊劫)を示すために説かれた。したがって、三つの破壊、三つの破壊の境界、三つの破壊の根本(火・水・風)、三つの喧騒(コラーハラ)ということが、まずこの経の冒頭の導入説明(前置きの談話)として知られるべきである。それは‘清浄道論(Visuddhimagga)’の“宿住随念の解説”において、私(論師)によって詳しく述べられている。“Etadavocā”とは、無常の業処(瞑想)を持つ五百人の僧侶たちの意向に従って、有執受(うしゅうじゅ)・無執受の諸行(サンカーラ)の破滅を示すために、この“比丘たちよ、諸行は無常である”という一節から始まる七日比丘譬喩経を説かれたのである。その中で“aniccā”とは、生じては滅するという意味(有って無くなる性質)から無常である。“Saṅkhārā”とは、有執受・無執受の諸行(形成されたもの)のことである。“Addhuvā”とは、このように長く続かないという意味から、恒常ではないことである。“Anassāsikā”とは、永続性がない(無常である)ために、安らぎ(慰め)がないことである。“Alamevāti”とは、まさに適切であるという意味である。

Ajjhogāḷhoti udake anupaviṭṭho. Accuggatoti udakapiṭṭhito uggato. Devo na vassatīti paṭhamaṃ tāva upakappanamegho nāma koṭisatasahassacakkavāḷe ekamegho hutvā vassati, tadā nikkhantabījaṃ na puna gehaṃ pavisati. Tato paṭṭhāya dhamakaraṇe niruddhaṃ viya udakaṃ hoti, puna ekabindumpi devo na vassatīti upamānadhammakathāva pamāṇaṃ. Vinassante pana loke paṭhamaṃ avīcito paṭṭhāya tuccho hoti, tato uṭṭhahitvā sattā manussaloke ca tiracchānesu ca nibbattanti. Tiracchānesu nibbattāpi puttabhātikesu mettaṃ paṭilabhitvā kālakatā devamanussesu nibbattanti. Devatā ākāsena carantiyo ārocenti – ‘‘na idaṃ ṭhānaṃ sassataṃ na nibaddhaṃ, mettaṃ bhāvetha, karuṇaṃ, muditaṃ, upekkhaṃ bhāvethā’’ti. Te mettādayo bhāvetvā tato cutā brahmaloke nibbattanti.

“アッジョーガーロー(ajjhogāḷo)”とは、水の中に潜った(入った)ことである。“アッチュッガトー(accuggato)”とは、水面から浮き上がった(出た)ことである。“雨が降らない(devo na vassati)”とは、まず最初に“ウパカッパナ”という名の劫滅の大雲が、十万億の輪囲世界において一つの大雲となって降る。その時、蒔かれた種は二度と家に戻る(収穫される)ことはない。それ以降、水は水瓶の中に閉じ込められたようになり、空からは一滴の雨も降らなくなる。この“デヴォー・ナ・ヴァッサティ”等の言葉は、比較のための教え(比喩)である。世界が滅びる時、まず阿鼻地獄から空虚になり、そこを離れた衆生は人間界や畜生界に生まれる。畜生に生まれた衆生も、親子兄弟の間で慈しみの心(メッタ)を得て、没後に天界や人間界に生まれる。空を行く天人たちは“この場所は常住ではなく、不変でもない。慈・悲・喜・捨を修めなさい”と告げる。彼らは慈しみなどを修めて、そこから没して梵天界に生まれる。

Bījagāmāti ettha bījagāmo nāma pañca bījajātāni. Bhūtagāmo nāma yaṃkiñci nikkhantamūlapaṇṇaṃ haritakaṃ. Osadhitiṇavanappatayoti ettha osadhīti osadharukkhā. Tiṇāti bahisārā tālanāḷikerādayo. Vanappatayoti vanajeṭṭhakarukkhā. Kunnadiyoti ṭhapetvā pañca mahānadiyo avasesā ninnagā. Kusobbhāti ṭhapetvā satta mahāsare avasesā rahadādayo. Dutiyo sūriyotiādīsu dutiyasūriyakāle eko udeti, eko atthaṅgameti. Tatiyakāle eko udeti, eko atthaṅgameti, eko majjhe hoti. Catutthakāle catukulike gāme cattāro piṇḍacārikā dvārapaṭipāṭiyā ṭhitā viya honti. Pañcamādikālepi eseva nayo. Palujjantīti chijjitvā chijjitvā patanti. Neva chārikā paññāyati na masīti cakkavāḷamahāpathavī sinerupabbatarājā himavā cakkavāḷapabbato cha kāmasaggā paṭhamajjhānikabrahmalokāti ettake ṭhāne daḍḍhe accharāya gahetabbamattāpi chārikā vā aṅgāro vā na paññāyati. Ko mantā ko saddhātāti ko tassa saddhāpanatthāya samattho, ko vā tassa saddhātā. Aññatra diṭṭhapadehīti diṭṭhapade [Pg.181] sotāpanne ariyasāvake ṭhapetvā ko añño saddahissatīti attho.

“ビージャガーマ(bījagāma)”とは、ここでは五種の種子のことである。“ブータガーマ(bhūtagāma)”とは、根や葉が出たあらゆる緑の植物のことである。“薬草、草、森の巨木(osadhitiṇavanappatayo)”について、“オーサディー(osadhī)”とは薬用植物の木である。“草(tiṇā)”とは、外側に芯のあるタラ樹や椰子などのことである。“ワナッパタヨ(vanappatayo)”とは、森の主となる巨木のことである。“小河(kunnadiyo)”とは、五大河を除いた残りの川のことである。“小湖(kusobbhā)”とは、七大湖を除いた残りの池などのことである。“二つ目の太陽(dutiyo sūriyo)”等の箇所では、二つ目の太陽が出る時、一つが昇れば一つが沈む。三つ目の太陽の時は、一つが昇り、一つが沈み、一つが中天にある。四つ目の時は、四つの氏族が住む村で四人の托鉢僧が家々の門に順に並んで立っているようになる。五つ目以降も同様である。“崩壊する(palujjanti)”とは、断片となって崩れ落ちることである。“灰も炭も現れない(neva chārikā paññāyati na masī)”とは、輪囲世界の広大な大地、須弥山、ヒマラヤ、輪囲山、六欲天、初禅の梵天界、これほどの場所が焼き尽くされた時、指先でつまめるほどの灰や炭さえも見当たらないということである。“誰が説き、誰が信じるのか(ko mantā ko saddhātā)”とは、誰が他人を信じさせることができ、また誰がそれを信じることができるのか、ということである。“真理を見た者を除いて(aññatra diṭṭhapadehīti)”とは、真理を見た(預流果を得た)聖なる弟子たちを除いて、他に誰が信じるだろうか、という意味である。

Vītarāgoti vikkhambhanavasena vītarāgo. Sāsanaṃ ājāniṃsūti anusiṭṭhiṃ jāniṃsu, brahmalokasahabyatāya maggaṃ paṭipajjiṃsu. Samasamagatiyoti dutiyattabhāve sabbākārena samagatiko ekagatiko. Uttari mettaṃ bhāveyyanti paṭhamajjhānato uttari yāva tikacatukkajjhānā paṇītaṃ katvā mettaṃ bhāveyyaṃ. Cakkhumāti pañcahi cakkhūhi cakkhumā. Parinibbutoti bodhipallaṅkeyeva kilesaparinibbānena parinibbuto. Evaṃ aniccalakkhaṇaṃ dīpetvā satthari desanaṃ vinivaṭṭente pañcasatāpi te aniccakammaṭṭhānikā bhikkhū desanānusārena ñāṇaṃ pesetvā nisinnāsanesuyeva arahattaṃ pāpuṇiṃsūti.

“離欲(vītarāgo)”とは、抑圧(ヴィッカンバナ)によって貪欲を離れた者のことである。“教えを理解した(sāsanaṃ ājāniṃsūti)”とは、教誡を知り、梵天界に住むための道を修めたことである。“等しい赴き(samasamagatiyoti)”とは、次の生において、あらゆる面で同じ境遇、同じ赴きを持つことである。“さらに慈しみを修める(uttari mettaṃ bhāveyyanti)”とは、初禅を超えて、三禅や四禅に至るまで、慈しみを優れたものとして修めることである。“眼ある者(cakkhumā)”とは、五つの眼を備えた者のことである。“完全な静寂を得た(parinibbuto)”とは、菩提の座において煩悩の滅尽(キレーサ・パリニッバーナ)により静まり帰ったことである。このように無常の相を示して、師(仏陀)が説法を締めくくられた時、無常の業処を修めていた五百人の比丘たちは、説法に従って智慧を向け、座ったままで阿羅漢果に到達した。以上で第二の経の解説を終わる。

3. Nagaropamasuttavaṇṇanā

3. “城邑の比喩の経の注釈(ナガラオーパマ・スッタ・ヴァンナナー)”

67. Tatiye yatoti yadā. Paccantimanti raṭṭhapariyante raṭṭhāvasāne niviṭṭhaṃ. Majjhimadesanagarassa pana rakkhākiccaṃ natthi, tena taṃ na gahitaṃ. Nagaraparikkhārehi suparikkhatanti nagarālaṅkārehi alaṅkataṃ. Akaraṇīyanti akattabbaṃ ajiniyaṃ. Gambhīranemāti gambhīraāvāṭā. Sunikhātāti suṭṭhu sannisīdāpitā. Taṃ panetaṃ esikāthambhaṃ iṭṭhakāhi vā karonti silāhi vā khadirādīhi vā sārarukkhehi. Taṃ nagaraguttatthāya karontā bahinagare karonti, alaṅkāratthāya karontā antonagare. Taṃ iṭṭhakāmayaṃ karontā mahantaṃ āvāṭaṃ katvā cayaṃ cinitvā upari aṭṭhaṃsaṃ katvā sudhāya limpanti. Yadā hatthinā dantehi abhihato na calati, tadā sulitto nāma hoti. Silāthambhādayopi aṭṭhaṃsā eva honti. Te sace aṭṭha ratanā honti, caturatanamattaṃ āvāṭe pavisati, caturatanamattaṃ upari hoti. Soḷasaratanavīsatiratanesupi eseva nayo. Sabbesañhi upaḍḍhaṃ heṭṭhā hoti, upaḍḍhaṃ upari. Te gomuttavaṅkā honti, tena tesaṃ antare padaramayaṃ katvā kammaṃ kātuṃ sakkā hoti, te pana katacittakammā paggahitaddhajāva honti.

67. 第三の経において、“~から(yato)”とは、その時という意味である。“辺境の(paccantimanti)”とは、国家の境界、国の終端に位置するということである。中央の国(マッジマ・デサ)の都市には防衛の必要がないため、ここでは言及されない。“都市の備えにより(nagaraparikkhārehi)”とは、都市の装飾によって飾られていることである。“なすべからざる(akaraṇīyanti)”とは、(敵が)攻略できず、屈服させられないことである。“深い土台を持つ(gambhīranemāti)”とは、深い穴(基礎)を持つことである。“しっかり立てられた(sunikhātāti)”とは、よく据え置かれたということである。その“門柱(esikāthambhaṃ)”は、レンガや石、あるいはアカシアなどの硬い木で作る。都市を守るために作る場合は都市の外に、装飾のために作る場合は都市の中に立てる。レンガで作る場合は、大きな穴を掘り、積み重ねて作り、上部を八角形にして漆喰を塗る。象が牙で突いても動かない時、それを“よく塗られた”と言う。石柱なども八角形である。もし八ラタナの長さであれば、四ラタナ分が穴に入り、四ラタナ分が地上に出る。十六ラタナや二十ラタナの場合も同様である。すべての門柱は、半分が地下にあり、半分が地上にある。それらは“牛の尿の跡のように”曲がっている(互い違いに配置されている)。そのため、それらの間に板(足場)を渡して戦闘を行うことができる。それらは装飾が施され、旗が掲げられている。

Parikhāti [Pg.182] parikkhipitvā ṭhitamātikā. Anupariyāyapathoti anto pākārassa pākārena saddhiṃ gato mahāpatho, yattha ṭhitā bahipākāre ṭhitehi saddhiṃ yujjhanti. Salākanti saratomarādinissaggiyāvudhaṃ. Jevanikanti ekatodhārādisesāvudhaṃ.

“堀(parikhā)”とは、周囲を囲む水路のことである。“巡回路(anupariyāyapatho)”とは、城壁の内側を城壁に沿って走る大通りのことで、そこに立ち、城壁の外の敵と戦う。“サラーカ(salākaṃ)”とは、矢や投げ槍などの放たれる武器のことである。“ジェーヴァニカ(jevanikaṃ)”とは、片刃の剣などの残りの武器のことである。

Hatthārohāti sabbepi hatthiācariyahatthivejjahatthibandhādayo. Assārohāti sabbepi assācariyaassavejjaassabandhādayo. Rathikāti sabbepi rathācariyarathayodharatharakkhādayo. Dhanuggahāti issāsā. Celakāti ye yuddhe jayaddhajaṃ gahetvā purato gacchanti. Calakāti ‘‘idha rañño ṭhānaṃ hotu, idha asukamahāmattassā’’ti evaṃ senābyūhakārakā. Piṇḍadāyikāti sāhasikamahāyodhā. Te kira parasenaṃ pavisitvā piṇḍapiṇḍamiva chetvā chetvā dayanti, uppatitvā niggacchantīti attho. Ye vā saṅgāmamajjhe yodhānaṃ bhattapānīyaṃ gahetvā pavisanti, tesampetaṃ nāmaṃ. Uggā rājaputtāti uggatuggatā saṅgāmāvacarā rājaputtā. Pakkhandinoti ye ‘‘kassa sīsaṃ vā āvudhaṃ vā āharāmā’’ti vatvā ‘‘asukassā’’ti vuttā saṅgāmaṃ pakkhanditvā tadeva āharanti, ime pakkhandantīti pakkhandino. Mahānāgā viya mahānāgā, hatthiādīsupi abhimukhaṃ āgacchantesu anivattiyayodhānaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Sūrāti ekasūrā, ye sajālikāpi savammikāpi samuddaṃ tarituṃ sakkonti. Cammayodhinoti ye cammakañcukaṃ vā pavisitvā saraparittāṇacammaṃ vā gahetvā yujjhanti. Dāsakaputtāti balavasinehā gharadāsayodhā. Dovārikoti dvārapālako. Vāsanalepanasampannoti vāsanena sabbavivarapaṭicchādanena sudhālepena sampanno. Bahi vā khāṇupākārasaṅkhātena vāsanena ghanamaṭṭhena ca sudhālepena sampanno puṇṇaghaṭapantiṃ dassetvā katacittakammapaggahitaddhajo. Tiṇakaṭṭhodakanti hatthiassādīnaṃ ghāsatthāya gehānañca chādanatthāya āharitvā bahūsu ṭhānesu ṭhapitatiṇañca, gehakaraṇapacanādīnaṃ atthāya āharitvā ṭhapitakaṭṭhañca, yantehi pavesetvā pokkharaṇīsu ṭhapitaudakañca. Sannicitaṃ hotīti paṭikacceva anekesu ṭhānesu suṭṭhu nicitaṃ hoti. Abbhantarānaṃ ratiyāti antonagaravāsīnaṃ ratiatthāya. Aparitassāyāti [Pg.183] tāsaṃ anāpajjanatthāya. Sāliyavakanti nānappakārā sāliyo ceva yavā ca. Tilamuggamāsāparaṇṇanti tilamuggamāsā ca sesāparaṇṇañca.

“象乗者”とは、すべての象使い、象医、象の番人などを指す。“馬乗者”とは、すべての馬術師、馬医、馬の番人などを指す。“戦車兵”とは、すべての戦車術師、戦車戦士、戦車警備兵などを指す。“弓術者”とは、弓の射手のことである。“旗手”とは、戦闘において勝利の旗を掲げて前進する者たちのことである。“布陣者”とは、ここで“王の座所はここ、某大臣の座所はここ”というように、軍陣の配置を行う者たちのことである。“決死隊”とは、果敢な大戦士たちのことである。彼らは敵陣に突入し、頭部を果実の塊のように次々と切り落とし、躍進して脱出すると言われる。あるいは、戦場のただ中で戦士たちに食事や飲み物を運んで給仕する者たち、それもまたこの名で呼ばれる。“高名な王の子”とは、勇名を馳せ、戦場を駆け巡る王族の子弟のことである。“突撃兵”とは、“誰の首、あるいは武器を取ってこようか”と問われ、“某のものを”と言われれば、戦場に飛び込んでそれを取ってくる者たちのことである。彼らは突撃するので突撃兵と呼ばれる。“大象”とは、大象のような者たちのことであり、象などが向かってきても退却しない戦士たちの呼称である。“勇士”とは、真に勇敢な者たちであり、鎧や兜を身につけたまま海を渡ることができる者たちのことである。“革甲の戦士”とは、革の鎧に身を包むか、矢を防ぐ革の盾を手にして戦う者たちのことである。“家僕の兵”とは、強い忠誠心を持つ家来の戦士たちのことである。“門衛”とは、門番のことである。“塗装・左官が整った”とは、すべての隙間を塞ぎ、漆喰の塗布が完成していることを指す。あるいは、外部においては杭の垣根と呼ばれる防壁が整い、緻密で滑らかな漆喰塗りが施され、水を満たした瓶を並べて示し、美しい装飾が施された旗を掲げていることを指す。“草・木・水”とは、象や馬などの飼料や、家の屋根を葺くために運び込まれ、多くの場所に置かれた草、および、家を建てたり調理したりするために運び置かれた木、そして、機械で引き入れられ池に蓄えられた水のことである。“蓄積されている”とは、あらかじめ多くの場所に十分に蓄えられているということである。“内部の者の悦びのため”とは、城内に住む人々の楽しみのためである。“恐れのないため”とは、彼らが不安に陥らないためである。“沙利米と大麦”とは、多種多様な沙利(シャリ)米と大麦のことである。“胡麻、緑豆、黒豆、その他の豆類”とは、胡麻、緑豆、黒豆、そして残りの豆類のことである。

Idāni yasmā tathāgatassa nagare kammaṃ nāma natthi, nagarasadisaṃ pana ariyasāvakaṃ, nagaraparikkhārasadise ca satta dhamme, catuāhārasadisāni ca cattāri jhānāni dassetvā ekādasasu ṭhānesu arahattaṃ pakkhipitvā desanaṃ vinivaṭṭessāmīti ayaṃ upamā ābhatā. Tasmā taṃ desanaṃ pakāsetuṃ idaṃ evameva khotiādi āraddhaṃ. Tattha saddhammehīti sudhammehi. Saddhoti okappanasaddhāya ceva paccakkhasaddhāya ca samannāgato. Tattha dānasīlādīnaṃ phalaṃ saddahitvā dānādipuññakaraṇe saddhā okappanasaddhā nāma. Maggena āgatasaddhā paccakkhasaddhā nāma. Pasādasaddhātipi esā eva. Tassā lakkhaṇādīhi vibhāgo veditabbo.

今、如来には城(都市)においてなすべきことは何もないが、城に似た聖なる弟子、城の備えに似た七つの法、そして四つの食物に似た四つの禅を示し、十一の箇所において阿羅漢果を説き明かすために、この比喩が引用された。それゆえ、その説法を明らかにするために“このように、比丘たちよ”という一節が始められた。その中で“正法によって”とは、優れた法によってという意味である。“信じる者”とは、確信による信(確信信)と直感による信(現前信)を具備している者のことである。そこにおいて、布施や戒などの果報を信じて、布施などの功徳を積む際の信を“確信信”という。道(マッガ)によって得られた信を“現前信”という。“浄信”と呼ばれるものも、これと同じである。その特徴などによる分類は知られるべきである。

‘‘Sampakkhandanalakkhaṇā ca, mahārāja, saddhā sampasādanalakkhaṇā cā’’ti (mi. pa. 2.1.10) hi vacanato idaṃ saddhāya lakkhaṇaṃ nāma. ‘‘Tīhi, bhikkhave, ṭhānehi saddho pasanno veditabbo. Katamehi tīhi? Sīlavantānaṃ dassanakāmo hotī’’tiādinā (a. ni. 3.42) nayena vuttaṃ pana saddhāya nimittaṃ nāma. ‘‘Ko cāhāro saddhāya, saddhammassavanantissa vacanīya’’nti (a. ni. 10.61) ayaṃ panassā āhāro nāma. ‘‘Saddhāpabbajitassa, bhikkhave, bhikkhuno ayaṃ anudhammo hoti, yaṃ rūpe nibbidābahulo viharissatī’’ti ayamassa anudhammo nāma. ‘‘Saddhā bandhati pātheyyaṃ, sirī bhogānamāsayo’’ (saṃ. ni. 1.79). ‘‘Saddhā dutiyā purisassa hoti’’ (saṃ. ni. 1.36). ‘‘Saddhāya tarati oghaṃ’’ (saṃ. ni. 1.246). ‘‘Saddhā bījaṃ tapo vuṭṭhi’’ (su. ni. 77; saṃ. ni. 1.197). ‘‘Saddhāhattho mahānāgo. Upekhāsetadantavā’’tiādīsu pana suttesu etissā baddhabhattapuṭādisarikkhatāya anekasarasatā bhagavatā pakāsitā. Imasmiṃ pana nagaropamasuttante esā acalasuppatiṭṭhitatāya esikāthambhasadisā katvā dassitā.

“大王よ、信には向直(向上)の特徴があり、また信には澄浄(清浄)の特徴がある”との御言葉があるように、これが信の特徴である。“比丘たちよ、三つの状況によって信あり清らかな者であると知られるべきである。いかなる三つか。戒ある者たちにまみえることを望むことである”などの方法で説かれたものは、信の兆候(原因)である。“信の食糧(養分)とは何か。それは正法を聴くことであると言われるべきである”と説かれたものが、この信の食糧である。“比丘たちよ、信によって出家した比丘には、形あるもの(色)に対して厭離を多くして住むという、この法に随順する法がある”と説かれたものが、この信の随順法である。“信は糧を縛り、吉祥は富の依り所となる”“信は人の第二の伴侶である”“信によって暴流を渡る”“信は種子であり、苦行は雨である”“信を手(鼻)とする大象。中捨(ウペッカー)を白き牙とする”などの経典において、世尊は信が食糧の包みなどに似て、多岐にわたる助けとなることを明らかにされた。しかし、この城の比喩の経典においては、信は動じず堅固に確立されていることから、門の柱(帝釈柱)に例えて示されている。

Saddhesikoti saddhaṃ esikāthambhaṃ katvā ariyasāvako akusalaṃ pajahatīti iminā nayena sabbapadesu yojanā kātabbā. Apicettha hirottappehi tīsu dvāresu saṃvaro sampajjati, so catupārisuddhisīlaṃ hoti[Pg.184]. Iti imasmiṃ sutte ekādasasu ṭhānesu arahattaṃ pakkhipitvā desanāya kūṭaṃ gahitanti veditabbaṃ.

“信の柱を持つ者”とは、信を門の柱とすることで、聖なる弟子が不善を捨てるということである。この方法によって、すべての句において関連(ヨージャナー)が理解されるべきである。さらに、ここにおいて羞(ヒリ)と怖(オッタッパ)によって三門(身口意)の抑制が達成され、それが四遍浄戒となる。このように、この経典においては十一の箇所において阿羅漢果を説き入れ、説法の頂点(究極)が示されていると知られるべきである。

4. Dhammaññūsuttavaṇṇanā

4. 法知経義釈

68. Catutthe kālaṃ jānātīti yuttappattakālaṃ jānāti. Ayaṃ kālo uddesassāti ayaṃ buddhavacanaṃ uggaṇhanakālo. Paripucchāyāti atthānatthaṃ kāraṇākāraṇaṃ paripucchāya. Yogassāti yoge kammaṃ pakkhipanassa. Paṭisallānassāti nilīyanassa ekībhāvassa. Dhammānudhammappaṭipannoti navannaṃ lokuttaradhammānaṃ anurūpadhammaṃ pubbabhāgapaṭipadaṃ paṭipanno. Evaṃ kho, bhikkhave, bhikkhu puggalaparoparaññū hotīti evaṃ bhikkhu puggalānaṃ paroparaṃ tikkhamudubhāvaṃ jānanasamattho nāma hoti.

68. 四番目の(経)において、“時を知る”とは、適切でふさわしい時を知ることである。“これが読誦の時である”とは、これが仏の言葉を学習する時であるということである。“質問のために”とは、意味の正否、原因の有無を問うことである。“精進のために”とは、業処(修行の対象)に取り組むことである。“独居のために”とは、独り静まること、独りであることを指す。“法に随順する法の修行者”とは、九つの出世間法にふさわしい法である、前段階の修行(ヴィパッサナー)を実践している者のことである。“このように、比丘たちよ、比丘は補特伽羅の勝劣を知る者となる”とは、このように比丘が、人々の優劣や、鋭さ・鈍さを知る能力を持つようになるということである。

5. Pāricchattakasuttavaṇṇanā

5. 波利質多羅樹経義釈

69. Pañcame pannapalāsoti patitapalāso. Jālakajātoti sañjātapattapupphajālo. Tassa hi pattajālañca pupphajālañca saheva nikkhamati. Khārakajātoti pāṭiyekkaṃ sañjātena suvibhattena pattajālakena ca pupphajālakena ca samannāgato. Kuṭumalakajātoti sañjātamakuḷo. Korakajātoti avikasitehi mahākucchīhi sambhinnamukhehi pupphehi samannāgato. Sabbapāliphulloti sabbākārena supupphito. Dibbe cattāro māseti dibbena āyunā cattāro māse. Manussagaṇanāya pana tāni dvādasa vassasahassāni honti. Paricārentīti ito cito ca indriyāni cārenti, kīḷanti ramantīti attho.

69. 第五の経(パーリッチャッタカ経)において、“パンナパラーソ(pannapalāso)”とは葉が落ちた状態のことである。“ジャーラカジャート(jālakajātoti)”とは、葉と花の網が生じた状態をいう。実に、その海紅豆(パーリッチャッタカ)の樹からは、葉の網と花の網が同時に現れるのである。“カーラカジャート(khārakajātoti)”とは、個別に生じた、よく分かれた葉の網と花の網を具えていることをいう。“クトゥマラカジャート(kuṭumalakajātoti)”とは、蕾(つぼみ)が生じた状態をいう。“コーラカジャート(korakajātoti)”とは、まだ開いていない、大きく膨らんだ、口の閉じた花々を具えていることをいう。“サッバパーリプッロ(sabbapāliphulloti)”とは、あらゆる面で完全に見事に開花した状態をいう。“天界の四ヶ月(dibbe cattāro māse)”とは、天界の寿命による四ヶ月のことである。人間の計算によれば、それは一万二千年にあたる。“パリーチャーレンティ(paricārentīti)”とは、あちこちで感官(諸根)を遊ばせ、楽しみ、悦ぶという意味である。

Ābhāya phuṭaṃ hotīti tattakaṃ ṭhānaṃ obhāsena phuṭaṃ hoti. Tesañhi pupphānaṃ bālasūriyassa viya ābhā hoti, pattāni paṇṇacchattappamāṇāni, anto mahātumbamattā reṇu hoti. Pupphite pana pāricchattake ārohanakiccaṃ vā aṅkusakaṃ gahetvā namanakiccaṃ vā pupphāharaṇatthaṃ caṅgoṭakakiccaṃ vā natthi, kantanakavāto uṭṭhahitvā pupphāni vaṇṭato kantati, sampaṭicchanakavāto sampaṭicchati, pavesanakavāto sudhammaṃ devasabhaṃ paveseti, sammajjanakavāto purāṇapupphāni nīharati, santharaṇakavāto pattakaṇṇikakesarāni rañjento santharati. Majjhaṭṭhāne dhammāsanaṃ [Pg.185] hoti yojanappamāṇo ratanapallaṅko upari tiyojanena setacchattena dhāriyamānena, tadanantaraṃ sakkassa devarañño āsanaṃ atthariyati, tato tettiṃsāya devaputtānaṃ, tato aññesaṃ mahesakkhānaṃ devānaṃ, aññataradevatānaṃ pupphakaṇṇikāva āsanaṃ hoti. Devā devasabhaṃ pavisitvā nisīdanti. Tato pupphehi reṇuvaṭṭi uggantvā uparikaṇṇikaṃ āhacca nipatamānā devatānaṃ tigāvutappamāṇaṃ attabhāvaṃ lākhārasaparikammasajjitaṃ viya suvaṇṇacuṇṇapiñjaraṃ viya karoti. Ekacce devā ekekaṃ pupphaṃ gahetvā aññamaññaṃ paharantāpi kīḷantiyeva. Paharaṇakālepi mahātumbappamāṇā reṇu nikkhamitvā sarīraṃ pabhāsampannehi gandhacuṇṇehi sañjatamanosilārāgaṃ viya karoti. Evaṃ sā kīḷā catūhi māsehi pariyosānaṃ gacchati. Ayamānubhāvoti ayaṃ anupharituṃ ānubhāvo.

“光が満ちる(ābhāya phuṭaṃ hotī)”とは、その(五十由旬の)場所が輝きで満たされることである。実に、それらの花々は朝日のような輝きを放ち、葉は傘ほどの大きさがあり、内部には大きな器(トゥンバ)ほどの量の花粉がある。海紅豆(パーリッチャッタカ)が咲いたときには、花を採るために登る必要も、鉤(かぎ)で枝を曲げる必要も、籠に集める必要もない。“切断の風”が起きて花の茎を切り、“受容の風”がそれを受け止め、“搬入の風”がスダンマ天神集会所へと運び入れる。“掃除の風”は古い花を取り除き、“敷設の風”は花弁や雄しべを彩りながら敷き詰める。中央には法座があり、一由旬の宝座の上には三由旬の白傘が掲げられている。その隣には天王釈提桓因(帝釈天)の座が設けられ、次いで三十三尊の天子の座、さらに他の威徳ある天人たちの座が設けられる。名もなき天人たちには、花のガクがそのまま座となる。天人たちは集会所に入って着座する。すると、花々から花粉の雲が舞い上がり、上方のガクに当たって降り注ぎ、天人たちの三ガヴータ(約12km)ある身体を、恰も臙脂(えんじ)の液で染めたように、あるいは金粉をまぶしたように彩る。一部の天人たちは、一輪ずつの花を手に取り、互いに打ち合いながら遊ぶ。打ち合う際にも、大きな器ほどの花粉が飛び出し、その身体を輝かしい香粉で、恰も雌黄(しおう)で彩色したかのように染める。このようにして、その遊びは四ヶ月間続く。“これが威力である(ayamānubhāvoti)”とは、このように(周囲に)広がる威光のことである。

Idāni yasmā na satthā pāricchattakena atthiko, tena pana saddhiṃ upametvā satta ariyasāvake dassetukāmo, tasmā te dassetuṃ evameva khotiādimāha. Tattha pabbajjāya cetetīti pabbajissāmīti cinteti. Devānaṃvāti devānaṃ viya. Yāva brahmalokā saddo abbhuggacchatīti pathavitalato yāva brahmalokā sādhukārasaddena sabbaṃ ekasaddameva hoti. Ayamānubhāvoti ayaṃ khīṇāsavassa bhikkhuno anupharaṇānubhāvo. Imasmiṃ sutte catupārisuddhisīlaṃ pabbajjānissitaṃ hoti, kasiṇaparikammaṃ paṭhamajjhānasannissitaṃ, vipassanāya saddhiṃ tayo maggā tīṇi ca phalāni arahattamaggasannissitāni honti. Desanāya heṭṭhato vā uparito vā ubhayato vā paricchedo hoti, idha pana ubhayato paricchedo. Tenetaṃ vuttaṃ. Saṅkhepato panettha vaṭṭavivaṭṭaṃ kathitanti veditabbaṃ.

さて、師(世尊)は海紅豆(パーリッチャッタカ)を必要としているのではなく、それと対比させて七種の聖弟子を示そうとされたのである。それゆえ、彼らを示すために“このように(evameva kho)”等の言葉を説かれた。その中で、“出家を志す(pabbajjāya cetetī)”とは、“出家しよう”と思考することを指す。“神々のように(devānaṃvāti)”とは、神々の場合と同じように、という意味である。“梵天界まで声が響き渡る”とは、地上から梵天界まで、称賛の声(サードゥカーラ)が一つの大きな響きとなることをいう。“これが威力である”とは、漏尽(煩悩を滅した)比丘の(徳が)広がる威力のことである。この経において、四種清浄戒は出家に依るものであり、三道と三果は阿羅漢道に依るものである。説法においては、下(戒)から、あるいは上(道果)から、あるいはその両方から区切りがなされるが、この経ではその両方からなされている。それゆえ、このように説かれた。要約すれば、ここでは輪廻(流転)と解脱(還滅)が説かれていると知るべきである。

6. Sakkaccasuttavaṇṇanā

6. サッカッチャ・スッタ(恭敬経)の注釈

70. Chaṭṭhe parisuddhā ca bhavissantīti bhiyyosomattāya parisuddhā bhavissanti nimmalā. Sakammāragatoti ettha sa-kāro nipātamattaṃ, kammāragato kammāruddhanagatoti attho.

70. 第六の経において、“パリスッダー・チャ・バヴィッサンティ(parisuddhā ca bhavissantī)”とは、さらに一層清浄になり、汚れがなくなることをいう。“サカンマーラガトー(sakammāragato)”において、“サ(sa)”は単なる接頭辞(助辞)であり、金細工師の炉に入れられた状態という意味である。

7. Bhāvanāsuttavaṇṇanā

7. バーヴァナー・スッタ(修習経)の注釈

71. Sattame [Pg.186] ananuyuttassāti na yuttappayuttassa hutvā viharato. Seyyathāpi, bhikkhave, kukkuṭiyā aṇḍānīti imā kaṇhapakkhasukkapakkhavasena dve upamā vuttā. Tāsu kaṇhapakkhūpamā atthassa asādhikā, itarā sādhikāti sukkapakkhūpamāya eva attho veditabbo. Seyyathāti opammatthe nipāto. Apīti sambhāvanatthe. Ubhayenāpi seyyathāpi nāma, bhikkhaveti dasseti. Kukkuṭiyā aṇḍāni aṭṭha vā dasa vā dvādasa vāti ettha pana kiñcāpi kukkuṭiyā vuttappakārato ūnādhikānipi aṇḍāni honti, vacanasiliṭṭhatāya panetaṃ vuttaṃ. Evañhi loke siliṭṭhaṃ vacanaṃ hoti. Tānassūti tāni assu, bhaveyyunti attho. Kukkuṭiyā sammā adhisayitānīti tāya janettiyā kukkuṭiyā pakkhe pasāretvā tesaṃ upari sayantiyā sammā adhisayitāni. Sammā pariseditānīti kālena kālaṃ utuṃ gaṇhāpentiyā suṭṭhu samantato seditāni, usmīkatānīti vuttaṃ hoti. Sammā paribhāvitānīti kālena kālaṃ suṭṭhu samantato bhāvitāni, kukkuṭagandhaṃ gāhāpitānīti attho.

71. 第七の経において、“アナヌユッタッサ(ananuyuttassā)”とは、精進努力することなく住する(比丘)を指す。“比丘たちよ、例えば鶏の卵が……”というこの箇所では、黒分(不善)と白分(善)の観点から二つの比喩が説かれている。そのうち、黒分の比喩は意味を完結させず、他方の白分の比喩が意味を完結させる。それゆえ、白分の比喩によって意味を知るべきである。“セッヤター(seyyathā)”は比喩を表す助辞である。“アピ(api)”は強調(感嘆)を表す。両者(seyyathāpi)で“比丘たちよ、恰も……のようである”という意味を示す。“八つ、十、あるいは十二の卵”という箇所については、たとえ鶏の卵がそれより少なかろうと多かろうと、言葉の響きを整えるためにこのように説かれたのである。世間ではこのように言うことで言葉が滑らかになるからである。“ターナッスー(tānassū)”とは、それらの(卵)があるならば、という意味である。“鶏によって正しく抱かれ(sammā adhisayitāni)”とは、生みの親である鶏が翼を広げ、卵の上に座って正しく抱いていることをいう。“正しく温められ(sammā pariseditāni)”とは、時折、体温を卵に伝え、周囲から十分に温められた状態をいう。“正しく香りが染み込み(sammā paribhāvitāni)”とは、時折、周囲から十分に鶏の匂いが移された状態という意味である。

Kiñcāpi tassā kukkuṭiyāti tassā kukkuṭiyā imaṃ tividhakiriyākaraṇena appamādaṃ katvā kiñcāpi na evaṃ icchā uppajjeyya. Atha kho bhabbāva teti atha kho te kukkuṭapotakā vuttanayena sotthinā abhinibbhijjituṃ bhabbāva. Te hi yasmā tāya kukkuṭiyā evaṃ tīhākārehi tāni aṇḍāni paripāliyamānāni na pūtīni honti. Yopi nesaṃ allasineho, so pariyādānaṃ gacchati, kapālaṃ tanukaṃ hoti, pādanakhasikhā ca mukhatuṇḍakañca kharaṃ hoti, sayampi pariṇāmaṃ gacchati. Kapālassa tanuttā bahiddhā āloko anto paññāyati, tasmā ‘‘ciraṃ vata mayaṃ saṃkuṭitahatthapādā sambādhe sayimha, ayañca bahi āloko dissati, ettha dāni no sukhavihāro bhavissatī’’ti nikkhamitukāmā hutvā kapālaṃ pādena paharanti, gīvaṃ pasārenti, tato taṃ kapālaṃ dvedhā bhijjati. Atha te pakkhe vidhunantā taṃkhaṇānurūpaṃ viravantā nikkhamantiyeva. Nikkhamantā ca gāmakkhettaṃ upasobhayamānā vicaranti.

“たとえその雌鶏に”とは、その雌鶏が、これら三種の行為(卵を抱くこと、温めること、香りを付けること)を不放逸に行い、たとえそのように(雛が殻を破って出てくるようにという)願いが生じなかったとしても、“しかし、それら(雛)はふさわしい(可能である)”とは、すなわち、それらの雛は上述の方法で安全に殻を破って出てくることが可能である。なぜなら、その雌鶏によって三つの方法でそれらの卵が守られているとき、それらは腐ることがないからである。卵の中にある湿り気も尽き、殻は薄くなり、足の爪の先や嘴は硬くなり、雛自身も成熟する。殻が薄いために外の光が中まで透けて見えるようになり、それゆえに彼らは‘私たちは長い間、狭い場所で手足を縮めて伏していた。しかし外にはこの光が見える。今、ここ(外)で私たちの安楽な生活があるだろう’と考え、外に出ることを望んで足で殻を叩き、首を伸ばすと、その殻は二つに割れる。そして雛たちは羽を羽ばたかせ、その瞬間にふさわしい鳴き声を上げながら出てくるのである。出てきた雛たちは、村の地を輝かせながら歩き回る。

Evameva [Pg.187] khoti idaṃ opammasampaṭipādanaṃ. Taṃ evaṃ atthena saṃsandetvā veditabbaṃ – tassā kukkuṭiyā aṇḍesu adhisayanāditividhakiriyākaraṇaṃ viya hi imassa bhikkhuno bhāvanaṃ anuyuttakālo, kukkuṭiyā tividhakiriyāsampādanena aṇḍānaṃ apūtibhāvo viya bhāvanaṃ anuyuttassa bhikkhuno tividhānupassanāsampādanena vipassanāñāṇassa aparihāni. Tassā tividhakiriyākaraṇena aṇḍānaṃ allasinehapariyādānaṃ viya tassa bhikkhuno tividhānupassanāsampādanena bhavattayānugatanikantisinehapariyādānaṃ, aṇḍakapālānaṃ tanubhāvo viya bhikkhuno avijjaṇḍakosassa tanubhāvo, kukkuṭapotakānaṃ nakhatuṇḍakānaṃ thaddhabhāvo viya bhikkhuno vipassanāñāṇassa tikkhakharavippasannasūrabhāvo, kukkuṭapotakānaṃ pariṇāmakālo viya bhikkhuno vipassanāñāṇassa pariṇāmakālo vaḍḍhikālo gabbhaggahaṇakālo, kukkuṭapotakānaṃ pādanakhasikhāya vā mukhatuṇḍakena vā aṇḍakosaṃ padāletvā pakkhe papphoṭetvā sotthinā abhinibbhidākālo viya tassa bhikkhuno vipassanāñāṇagabbhaṃ gaṇhāpetvā vicarantassa tajjātikaṃ utusappāyaṃ vā bhojanasappāyaṃ vā puggalasappāyaṃ vā dhammassavanasappāyaṃ vā labhitvā ekāsane nisinnasseva vipassanaṃ vaḍḍhentassa anupubbādhigatena arahattamaggena avijjaṇḍakosaṃ padāletvā abhiññāpakkhe papphoṭetvā sotthinā arahattappattakālo veditabbo.

“それと同様に”とは、この比喩を適用することである。それは以下のように、意味を照らし合わせて理解されるべきである。すなわち、その雌鶏が卵に対して行う坐床などの三種の行為は、この比丘が修行に専念する時間に相当する。雌鶏が三種の行為を完遂することによって卵が腐らないことは、修行に専念する比丘が三種の随観を完遂することによって観の知恵が衰退しないことに相当する。彼女が三種の行為をなすことで卵の湿り気が尽きることは、その比丘が三種の随観を完遂することで三界に随伴する愛着(渇愛)が尽きることに相当し、卵の殻が薄くなることは、比丘の無明の卵殻が薄くなることに相当する。雛の爪や嘴が硬くなることは、比丘の観の知恵が鋭く、厳しく、清らかで勇猛になることに相当し、雛の成熟期は、比丘の観の知恵の成熟期、増大期、胎(悟りの兆し)を宿す時期に相当する。雛が足の爪先や嘴で卵の殻を突き破り、羽を羽ばたかせて安全に外に出る時期は、その比丘が観の知恵の胎を宿して行じ、ふさわしい気候、食事、人物、説法の聴取を得て、一座に座したまま観を増進させ、順次に得られた阿羅漢道によって無明の卵殻を突き破り、神通(という羽)を羽ばたかせて安全に阿羅漢に到達する時期として理解されるべきである。

Yathā pana kukkuṭapotakānaṃ pariṇatabhāvaṃ ñatvā mātāpi aṇḍakosaṃ bhindati, evaṃ tathārūpassa bhikkhuno ñāṇaparipākaṃ ñatvā satthāpi –

また、雛の成熟を知って母鳥も卵の殻を破るように、そのように修行する比丘の知恵の成熟を知って、師(仏陀)もまた——

‘‘Ucchinda sinehamattano, kumudaṃ sāradikaṃva pāṇinā;

Santimaggameva brūhaya, nibbānaṃ sugatena desita’’nti. (dha. pa. 285) –

“自らの愛執を断ち切れ、秋の蓮を(人が)手でもぎ取るように。寂静の道(涅槃への道)のみを修めよ、善逝(仏陀)によって説かれた涅槃を”

Ādinā nayena obhāsaṃ pharitvā gāthāya avijjaṇḍakosaṃ paharati. So gāthāpariyosāne avijjaṇḍakosaṃ bhinditvā arahattaṃ pāpuṇāti. Tato paṭṭhāya yathā te kukkuṭapotakā gāmakkhettaṃ upasobhayamānā tattha vicaranti, evaṃ ayampi mahākhīṇāsavo nibbānārammaṇaṃ phalasamāpattiṃ appetvā saṅghārāmaṃ upasobhayamāno vicarati.

といった方法で、光を放ち、詩(ガーター)によって無明の卵殻を打ち砕く。その比丘は詩の終わりに無明の卵殻を破って阿羅漢果に到達する。それ以後、あたかも雛たちが村の地を輝かせながらそこを歩き回るように、この偉大なる漏尽者(阿羅漢)もまた、涅槃を対象とする果等持に入り、僧院を輝かせながら歩むのである。

Phalagaṇḍassāti [Pg.188] vaḍḍhakissa. So hi olambakasaṅkhātaṃ phalaṃ cāretvā dārūnaṃ gaṇḍaṃ haratīti phalagaṇḍoti vuccati. Vāsijaṭeti vāsidaṇḍakassa gahaṇaṭṭhāne. Ettakaṃ me ajja āsavānaṃ khīṇanti pabbajitassa hi pabbajjāsaṅkhepena uddesena paripucchāya yonisomanasikārena vattapaṭipattiyā ca niccakālaṃ āsavā khīyanti. Evaṃ khīyamānānaṃ pana nesaṃ ‘‘ettakaṃ ajja khīṇaṃ ettakaṃ hiyyo’’ti evamassa ñāṇaṃ na hotīti attho. Imāya upamāya vipassanānisaṃso dīpito.

“大工(Phalaganda)”とは、職人のことである。彼は“テツ(下げ振り)”と呼ばれる測定具を当てて木材の節を取り除くため、大工と呼ばれる。“手斧の柄(Vāsijaṭa)”とは、手斧の柄の握る部分のことである。“今日、私にはこれほどの漏(煩悩)が滅尽した”とは、出家者が、出家の要諦(戒)、学習、質問、如理作意、義務の遂行によって、常に漏が滅尽していくことを指す。しかし、そのように滅尽していく漏について、“今日はこれほど滅尽した、昨日はこれほどだった”というような知が生じるわけではないという意味である。この比喩によって、観(ヴィパッサナー)の功徳が示されている。

Hemantikenāti hemantasamayena. Paṭippassambhantīti thirabhāvena parihāyanti. Evameva khoti ettha mahāsamuddo viya sāsanaṃ daṭṭhabbaṃ, nāvā viya yogāvacaro, nāvāya mahāsamudde pariyāyanaṃ viya imassa bhikkhuno ūnapañcavassakāle ācariyupajjhāyānaṃ santike vicaraṇaṃ, nāvāya mahāsamuddaudakena khajjamānānaṃ bandhanānaṃ tanubhāvo viya bhikkhuno pabbajjāsaṅkhepena uddesaparipucchādīhiyeva saṃyojanānaṃ tanubhāvo, nāvāya thale ukkhittakālo viya bhikkhuno nissayamuttakassa kammaṭṭhānaṃ gahetvā araññe vasanakālo, divā vātātapena saṃsussanaṃ viya vipassanāñāṇena taṇhāsinehassa saṃsussanaṃ, rattiṃ himodakena temanaṃ viya kammaṭṭhānaṃ nissāya uppannena pītipāmojjena cittatemanaṃ, rattindivaṃ vātātapehi ceva himodakena ca parisukkhaparitintānaṃ bandhanānaṃ dubbalabhāvo viya vipassanāñāṇapītipāmojjehi saṃyojanānaṃ bhiyyosomattāya dubbalabhāvo, pāvussakamegho viya arahattamaggañāṇaṃ, meghavuṭṭhiudakena nāvāya antopūtibhāvo viya āraddhavipassakassa rūpasattakādivasena vipassanaṃ vaḍḍhentassa okkhāyamāne pakkhāyamāne kammaṭṭhāne ekadivasaṃ utusappāyādīni laddhā ekapallaṅkena nisinnassa arahattaphalādhigamo. Pūtibandhanāya nāvāya kiñci kālaṃ ṭhānaṃ viya khīṇasaṃyojanassa arahato mahājanaṃ anuggaṇhantassa yāvatāyukaṃ ṭhānaṃ, pūtibandhanāya nāvāya anupubbena bhijjitvā apaṇṇattikabhāvūpagamo viya khīṇāsavassa upādinnakkhandhabhedena anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbutassa apaṇṇattikabhāvūpagamoti imāya upamāya saṃyojanānaṃ dubbalatā dīpitā.

“ヘーマンティケーナ(hemantikenā)”とは、冬の時期のことである。“パティッパッサムバントリーティ(Paṭippassambhantīti)”とは、堅固な状態から衰えていくこと(弱まること)を意味する。この箇所では次のように理解すべきである。大海(mahāsamuddo)は教え(sāsanaṃ)のごとく、舟(nāvā)は修行者(yogāvacaro)のごとく、大海で舟が巡ることは、この比丘が五夏に満たない修行期間に師(ācariya)や戒師(upajjhāya)の近くで巡り歩く(修行に励む)ことのごとくである。大海の水によって舟の縛り紐が浸食されて薄くなることは、比丘の出家生活、あるいは経典の学習や質問等(uddesaparipucchādīhi)によって結(煩悩)が薄くなることのごとくである。舟が陸上に置かれた時は、比丘が依止(nissaya)から離れ、業処(kammaṭṭhāna)を携えて森に住む時期のことと見るべきである。昼の風や日光によって(舟が)乾燥することは、ヴィパッサナー智によって渇愛の湿り気が乾燥することのごとくであり、夜に露(himodakena)によって(舟が)湿ることは、業処を拠り所として生じた喜悦と歓喜(pītipāmojjena)によって心が潤うことのごとくである。昼夜にわたって風雨や日光、そして露によって(舟の)縛り紐が乾燥し、また湿ることで脆弱になることは、ヴィパッサナー智と喜悦・歓喜によって、結(煩悩)がさらにいっそう脆弱になることのごときである。雨期の雲(pāvussakamegho)は、阿羅漢道智(arahattamaggañāṇaṃ)のごとくである。雨水の浸入によって舟の内部が腐朽することは、ヴィパッサナーに励む者が色七法(rūpasattakā)等の方法でヴィパッサナーを増大させ、業処が顕著になった時に、ある日、適切な気候等を得て結跏趺坐し、阿羅漢果を証得(arahattaphalādhigamo)することのごとくである。腐朽した紐でつながれた舟がしばらくの間とどまっていることは、結(煩悩)を滅尽した阿羅漢が、寿命が尽きるまで大衆を利益しながら存命していることのごとくである。腐朽した紐の舟が次第に壊れて“施設(概念)し得ない状態(apaṇṇattikabhāva)”に至ることは、煩悩を滅尽した者(漏尽者)が、取(しゅ)の対象となる諸蘊の崩壊(死)によって、無余涅槃界(anupādisesāya nibbānadhātuyā)に入り、“施設し得ない状態”に至ることのごとくである。このように、この比喩によって結(煩悩)の脆弱さが示されている。

8. Aggikkhandhopamasuttavaṇṇanā

8. 火聚喩経(Aggikkhandhopamasutta)の解説。

72. Aṭṭhamaṃ [Pg.189] atthuppattiyaṃ kathitaṃ. Atthuppatti panassa heṭṭhā cūḷaccharāsaṅghātasuttavaṇṇanāya (a. ni. aṭṭha. 1.1.51 ādayo) vitthāritā eva. Passatha noti passatha nu. Āliṅgitvāti upagūhitvā. Upanisīdeyyāti samīpe nissāya nisīdeyya. Upanipajjeyyāti upagantvā nipajjeyya. Ārocayāmīti ācikkhāmi. Paṭivedayāmīti paṭivedetvā jānāpetvā kathemi. Vālarajjuyāti assavālagovālehi vaṭṭitarajjuyā. Paccorasminti uramajjhe. Pheṇuddehakanti pheṇaṃ uddehitvā, ussādetvāti attho. Attatthanti attano diṭṭhadhammikasamparāyikalokiyalokuttaraṃ atthaṃ. Paratthobhayatthesupi eseva nayo. Sesamettha yaṃ vattabbaṃ siyā, taṃ sabbaṃ cūḷaccharāsaṅghātasuttassa (a. ni. 1.51 ādayo) atthuppattiyaṃ kathitameva. Idañca pana suttaṃ kathetvā satthā cūḷaccharāsaṅghātasuttaṃ kathesi. Navamaṃ uttānatthameva.

72. 第八(の経)は、その縁起(atthuppattiyaṃ)において説かれた。その縁起については、以前の小指弾僧伽多経(cūḷaccharāsaṅghātasutta)の解説において詳述した通りである。“パッサタ ノー(Passatha no)”とは“見よ(passatha nu)”の意である。“アーリンギトヴァー(Āliṅgitvā)”とは“抱きしめて”の意。“ウパニシーデッヤー(Upanisīdeyyā)”とは“近くに寄り添って座る”の意。“ウパニパッジェッヤー(Upanipajjeyyā)”とは“近づいて横たわる”の意。“アーローチャヤーミー(Ārocayāmī)”とは“告げる”の意。“パティヴェーダヤーミー(Paṭivedayāmī)”とは“知らせて、理解させて語る”の意。“ヴァーララッジュヤー(Vālarajjuyā)”とは、馬や牛の尾の毛で編んだ紐のことである。“パッチョーラスミ(Paccorasminti)”とは“胸の真ん中に”の意。“ペーヌッデーハカ(Pheṇuddehakanti)”とは“泡を吹き出させて、盛り上がらせて”という意味である。“アッタッタン(Attatthanti)”とは“自身の現世の、来世の、世間的な、そして出世間的な利益”のことである。他者の利益、および自他両方の利益についても、これと同じ方法で解釈すべきである。その他、ここで語られるべきことは、すべて小指弾僧伽多経の縁起において説かれた通りである。また、世尊はこの経を説いた後に、小指弾僧伽多経を説かれた。第九(の経)は、意味が明快である。

10. Arakasuttavaṇṇanā

10. アラカ経(Arakasutta)の解説。

74. Dasame parittanti appaṃ thokaṃ. Tañhi sarasaparittatāyapi khaṇaparittatāyapi ṭhitiparittatāyapi parittameva. Lahuṃ uppajjitvā nirujjhanato lahukaṃ. Mantāyaṃ boddhabbanti mantāya boddhabbaṃ, paññāya jānitabbanti attho. Pabbateyyāti pabbatasambhavā. Hārahārinīti rukkhanaḷaveḷuādīni haritabbāni harituṃ samatthā. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.

74. 第十(の経)において、“パリッタン(parittanti)”とは“わずかな、少ない”の意である。それ(寿命)は、それ自体の短さ、刹那の短さ、持続の短さの点から見ても、実にわずかなものである。速やかに生じて滅するがゆえに“軽微なもの(lahukaṃ)”と呼ばれる。“マンターヤン ボッダッバン(Mantāyaṃ boddhabbanti)”とは“智慧(mantāya)によって知られるべき、智慧(paññāya)によって認識されるべき”という意味である。“パッバテーッヤー(Pabbateyyāti)”とは、山を水源とする(川)のことである。“ハーラハーリニー(Hārahārinīti)”とは、運ばれるべき樹木、葦、竹などを運ぶ(押し流す)能力があることを意味する。その他、すべての箇所において意味は明快である。

Mahāvaggo sattamo.

大品(Mahāvaggo)第七、終了。

8. Vinayavaggo

8. 律律品(Vinayavaggo)。

1. Paṭhamavinayadharasuttavaṇṇanā

1. 第一律持経(Paṭhamavinayadharasutta)の解説。

75. Aṭṭhamassa paṭhame āpattiṃ jānātīti āpattiṃyeva āpattīti jānāti. Sesapadesupi eseva nayo.

75. 第八(品)の第一(経)において、“アーパッティン ジャーナーティー(āpattiṃ jānātīti)”とは、罪(āpatti)を罪であると正しく知ることを意味する。残りの句についても、これと同様の解釈である。

2. Dutiyavinayadharasuttavaṇṇanā

2. 第二律持経(Dutiyavinayadharasutta)の解説。

76. Dutiye [Pg.190] svāgatānīti suāgatāni suppaguṇāni. Suvibhattānīti koṭṭhāsato suṭṭhu vibhattāni. Suppavattīnīti āvajjitāvajjitaṭṭhāne suṭṭhu pavattāni daḷhappaguṇāni. Suvinicchitānīti suṭṭhu vinicchitāni. Suttasoti vibhaṅgato. Anubyañjanasoti khandhakaparivārato.

76. 第二(経)において、“スヴァーガターニ(svāgatānīti)”とは“よく来ている(習得されている)、熟達している”の意。“スヴィバッターニ(Suvibhattānīti)”とは“部分ごとに実によく分類されている”の意。“スッパヴァッティーニ(Suppavattīnīti)”とは“注意を向けた時に実によく(流暢に)唱えられ、堅固に習熟されている”の意。“スヴィニッチターニ(Suvinicchitānīti)”とは“実によく決定されている”の意。“スッタソー(Suttasoti)”とは“経分別(Vibhaṅga)に従って”の意。“アヌビャンジャナソー(Anubyañjanasoti)”とは“鍵度(Khandhaka)や付随(Parivāra)に従って”という意味である。

3. Tatiyavinayadharasuttavaṇṇanā

3. 第三律持経(Tatiyavinayadharasutta)の解説。

77. Tatiye vinaye kho pana ṭhito hotīti vinayalakkhaṇe patiṭṭhito hoti. Asaṃhīroti na sakkā hoti gahitaggahaṇaṃ vissajjāpetuṃ.

77. 第三(経)において、“ヴィナイェー コー パナ ティトー ホーティー(vinaye kho pana ṭhito hotīti)”とは“律の定義(特質)において確立している”という意味である。“アサンヒーロー(Asaṃhīroti)”とは“一度得た見解を捨てさせることができない(揺るぎない)”という意味である。

9. Satthusāsanasuttavaṇṇanā

9. 師の教え経(Satthusāsanasutta)の解説。

83. Navame ekoti adutiyo. Vūpakaṭṭhoti kāyena gaṇato, cittena kilesehi vūpakaṭṭho vivekaṭṭho dūrībhūto. Appamattoti satiavippavāse ṭhito. Pahitattoti pesitatto. Nibbidāyāti vaṭṭe ukkaṇṭhanatthāya. Virāgāyāti rāgādīnaṃ virajjanatthāya. Nirodhāyāti appavattikaraṇatthāya. Vūpasamāyāti kilesavūpasamāya appavattiyā. Abhiññāyāti tilakkhaṇaṃ āropetvā abhijānanatthāya. Sambodhāyāti maggasaṅkhātassa sambodhassa atthāya. Nibbānāyāti nibbānassa sacchikaraṇatthāya.

83. 第九(経)において、“エーコー(ekoti)”とは“独りで、連れなしに”の意。“ヴーパカットー(vūpakaṭṭhoti)”とは“身をもっては大衆から、心をもっては煩悩から遠離し、離れている”の意。“アッパマットー(appamattoti)”とは“不放逸(念)が失われない状態にとどまっている”の意。“パヒトットー(pahitattoti)”とは“涅槃へと心を向け、精進している”の意。“ニッビダーヤー(Nibbidāyāti)”とは“輪廻(苦)を厭離するため”の意。“ヴィラーガーヤー(Virāgāyāti)”とは“貪欲などを離れるため”の意。“ニローダーヤー(Nirodhāyāti)”とは“(煩悩を)発生させない(滅尽する)ため”の意。“ヴーパサマーヤー(Vūpasamāyāti)”とは“煩悩を静め、不発生にするため”の意。“アビニャーヤー(Abhiññāyāti)”とは“三相(tilakkhaṇaṃ)を適用して、特別の知恵で知るため”の意。“サンボーダーヤー(Sambodhāyāti)”とは“道(magga)と呼ばれる等覚のため”の意。“ニッバーナーヤー(Nibbānāyāti)”とは“涅槃を現証するため”という意味である。

10. Adhikaraṇasamathasuttavaṇṇanā

10. 滅諍経(Adhikaraṇasamathasutta)の解説。

84. Dasame adhikaraṇāni samenti vūpasamentīti adhikaraṇasamathā. Uppannuppannānanti uppannānaṃ uppannānaṃ. Adhikaraṇānanti vivādādhikaraṇaṃ anuvādādhikaraṇaṃ āpattādhikaraṇaṃ kiccādhikaraṇanti imesaṃ catunnaṃ. Samathāya vūpasamāyāti samathatthañceva vūpasamanatthañca. Sammukhāvinayo dātabbo…pe… tiṇavatthārakoti ime satta samathā dātabbā. Tesaṃ vinicchayo vinayasaṃvaṇṇanato (cūḷava. aṭṭha. 186-187 ādayo) gahetabbo. Apica dīghanikāye saṅgītisuttavaṇṇanāyampi [Pg.191] (dī. ni. aṭṭha. 3.331 adhikaraṇasamathasattakavaṇṇanā) vitthāritoyeva, tathā majjhimanikāye sāmagāmasuttavaṇṇanāyāti (ma. ni. aṭṭha. 3.46).

84. 第十(経)において、諸々の諍事(adhikaraṇāni)を静め(samenti)、鎮める(vūpasamenti)がゆえに、滅諍(adhikaraṇasamathā)と呼ばれる。“ウッパンヌッパンナーナン(uppannuppannānanti)”とは“生じては生じてくる(あらゆる)”という意味である。“アディカラナーナン(Adhikaraṇānanti)”とは、論争の諍事(vivādādhikaraṇaṃ)、非難の諍事(anuvādādhikaraṇaṃ)、罪の諍事(āpattādhikaraṇaṃ)、事務の諍事(kiccādhikaraṇaṃ)というこれら四つのことである。“サマターヤー ヴーパサマーヤー(samathāya vūpasamāyāti)”とは“静めるため、および鎮めるため”の意。現前毘尼(Sammukhāvinayo)を与えるべきであり……中略……草覆毘尼(tiṇavatthārakoti)といった、これら七つの滅諍法が与えられるべきである。それらの決定(詳細)については、律の注釈(Vinayasaṃvaṇṇanā)から理解すべきである。さらに、長部(Dīghanikāya)の‘結集経(Saṅgītisutta)’の解説においても詳述されており、同様に中部(Majjhimanikāya)の‘舎弥村経(Sāmagāmasutta)’の解説においても(詳述されている)。

Vinayavaggo aṭṭhamo.

律律品(Vinayavaggo)第八、終了。

Ito parāni satta suttāni uttānatthāneva. Na hettha kiñci heṭṭhā avuttanayaṃ nāma atthīti.

これ以降の七つの経は、意味が明快である。ここには、以前に述べていない新たな解釈は何一つ存在しない。そのように理解すべきである。

Manorathapūraṇiyā aṅguttaranikāya-aṭṭhakathāya

マノーラタプーラニー(Manorathapūraṇī)、増支部(Aṅguttaranikāya)の注釈。

Sattakanipātassa saṃvaṇṇanā niṭṭhitā.

七集(Sattakanipāta)の解説、完結。


한국인
Pali CanonCommentariesSub-commentariesOther
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

සිංහල
Pali CanonCommentariesSub-commentariesOther
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

Español
Pali CanonCommentariesSub-commentariesOther
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

แบบไทย
บาลีแคนข้อคิดเห็นคำอธิบายย่อยอื่น
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Vinaya)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-1
1202 Pārājikakaṇḍa Aṭṭhakathā-2
1203 Pācittiya Aṭṭhakathā
1204 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Vinaya)
1205 Cūḷavagga Aṭṭhakathā
1206 Parivāra Aṭṭhakathā
1301 Sāratthadīpanī Ṭīkā-1
1302 Sāratthadīpanī Ṭīkā-2
1303 Sāratthadīpanī Ṭīkā-3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Vinayasaṅgaha Aṭṭhakathā
1403 Vajirabuddhi Ṭīkā
1404 Vimativinodanī Ṭīkā-1
1405 Vimativinodanī Ṭīkā-2
1406 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-1
1407 Vinayālaṅkāra Ṭīkā-2
1408 Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa Ṭīkā
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Vinayavinicchaya Ṭīkā-1
1411 Vinayavinicchaya Ṭīkā-2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Visuddhimagga-1
8402 Visuddhimagga-2
8403 Visuddhimagga-mahāṭīkā-1
8404 Visuddhimagga-mahāṭīkā-2
8405 Visuddhimagga nidānakathā

8406 Dīghanikāya (pu-vi)
8407 Majjhimanikāya (pu-vi)
8408 Saṃyuttanikāya (pu-vi)
8409 Aṅguttaranikāya (pu-vi)
8410 Vinayapiṭaka (pu-vi)
8411 Abhidhammapiṭaka (pu-vi)
8412 Aṭṭhakathā (pu-vi)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Namakkāraṭīkā
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Abhidhānappadīpikāṭīkā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Subodhālaṅkāraṭīkā
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8445 Dhammanīti
8444 Mahārahanīti
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8450 Cāṇakyanīti
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Milidaṭīkā
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Dīgha)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Sīlakkhandhavagga Aṭṭhakathā
2202 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Dīgha)
2203 Pāthikavagga Aṭṭhakathā
2301 Sīlakkhandhavagga Ṭīkā
2302 Mahāvagga Ṭīkā (Dīgha)
2303 Pāthikavagga Ṭīkā
2304 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-1
2305 Sīlakkhandhavagga-abhinavaṭīkā-2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-1
3202 Mūlapaṇṇāsa Aṭṭhakathā-2
3203 Majjhimapaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3204 Uparipaṇṇāsa Aṭṭhakathā
3301 Mūlapaṇṇāsa Ṭīkā
3302 Majjhimapaṇṇāsa Ṭīkā
3303 Uparipaṇṇāsa Ṭīkā
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Saṃyutta)
4201 Sagāthāvagga Aṭṭhakathā
4202 Nidānavagga Aṭṭhakathā
4203 Khandhavagga Aṭṭhakathā
4204 Saḷāyatanavagga Aṭṭhakathā
4205 Mahāvagga Aṭṭhakathā (Saṃyutta)
4301 Sagāthāvagga Ṭīkā
4302 Nidānavagga Ṭīkā
4303 Khandhavagga Ṭīkā
4304 Saḷāyatanavagga Ṭīkā
4305 Mahāvagga Ṭīkā (Saṃyutta)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Ekakanipāta Aṭṭhakathā
5202 Duka-tika-catukkanipāta Aṭṭhakathā
5203 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Aṭṭhakathā
5204 Aṭṭhakādinipāta Aṭṭhakathā
5301 Ekakanipāta Ṭīkā
5302 Duka-tika-catukkanipāta Ṭīkā
5303 Pañcaka-chakka-sattakanipāta Ṭīkā
5304 Aṭṭhakādinipāta Ṭīkā
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi-1
6111 Apadāna Pāḷi-2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi-1
6115 Jātaka Pāḷi-2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Khuddakapāṭha Aṭṭhakathā
6202 Dhammapada Aṭṭhakathā-1
6203 Dhammapada Aṭṭhakathā-2
6204 Udāna Aṭṭhakathā
6205 Itivuttaka Aṭṭhakathā
6206 Suttanipāta Aṭṭhakathā-1
6207 Suttanipāta Aṭṭhakathā-2
6208 Vimānavatthu Aṭṭhakathā
6209 Petavatthu Aṭṭhakathā
6210 Theragāthā Aṭṭhakathā-1
6211 Theragāthā Aṭṭhakathā-2
6212 Therīgāthā Aṭṭhakathā
6213 Apadāna Aṭṭhakathā-1
6214 Apadāna Aṭṭhakathā-2
6215 Buddhavaṃsa Aṭṭhakathā
6216 Cariyāpiṭaka Aṭṭhakathā
6217 Jātaka Aṭṭhakathā-1
6218 Jātaka Aṭṭhakathā-2
6219 Jātaka Aṭṭhakathā-3
6220 Jātaka Aṭṭhakathā-4
6221 Jātaka Aṭṭhakathā-5
6222 Jātaka Aṭṭhakathā-6
6223 Jātaka Aṭṭhakathā-7
6224 Mahāniddesa Aṭṭhakathā
6225 Cūḷaniddesa Aṭṭhakathā
6226 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-1
6227 Paṭisambhidāmagga Aṭṭhakathā-2
6228 Nettippakaraṇa Aṭṭhakathā
6301 Nettippakaraṇa Ṭīkā
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi-1
7107 Yamaka Pāḷi-2
7108 Yamaka Pāḷi-3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi-1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi-2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi-3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi-4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi-5
7201 Dhammasaṅgaṇi Aṭṭhakathā
7202 Sammohavinodanī Aṭṭhakathā
7203 Pañcapakaraṇa Aṭṭhakathā
7301 Dhammasaṅgaṇī-mūlaṭīkā
7302 Vibhaṅga-mūlaṭīkā
7303 Pañcapakaraṇa-mūlaṭīkā
7304 Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
7305 Pañcapakaraṇa-anuṭīkā
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Abhidhammāvatāra-purāṇaṭīkā
7309 Abhidhammamātikāpāḷi

Tiếng Việt
Kinh điển PaliChú giảiPhụ chú giảiKhác
1101 Pārājika Pāḷi
1102 Pācittiya Pāḷi
1103 Mahāvagga Pāḷi (Tạng Luật)
1104 Cūḷavagga Pāḷi
1105 Parivāra Pāḷi
1201 Chú Giải Pārājikakaṇḍa - 1
1202 Chú Giải Pārājikakaṇḍa - 2
1203 Chú Giải Pācittiya
1204 Chú Giải Mahāvagga (Tạng Luật)
1205 Chú Giải Cūḷavagga
1206 Chú Giải Parivāra
1301 Phụ Chú Giải Sāratthadīpanī - 1
1302 Phụ Chú Giải Sāratthadīpanī - 2
1303 Phụ Chú Giải Sāratthadīpanī - 3
1401 Dvemātikāpāḷi
1402 Chú Giải Vinayasaṅgaha
1403 Phụ Chú Giải Vajirabuddhi
1404 Phụ Chú Giải Vimativinodanī - 1
1405 Phụ Chú Giải Vimativinodanī - 2
1406 Phụ Chú Giải Vinayālaṅkāra - 1
1407 Phụ Chú Giải Vinayālaṅkāra - 2
1408 Phụ Chú Giải Kaṅkhāvitaraṇīpurāṇa
1409 Vinayavinicchaya-uttaravinicchaya
1410 Phụ Chú Giải Vinayavinicchaya - 1
1411 Phụ Chú Giải Vinayavinicchaya - 2
1412 Pācityādiyojanāpāḷi
1413 Khuddasikkhā-mūlasikkhā

8401 Thanh Tịnh Đạo - 1
8402 Thanh Tịnh Đạo - 2
8403 Đại Phụ Chú Giải Thanh Tịnh Đạo - 1
8404 Đại Phụ Chú Giải Thanh Tịnh Đạo - 2
8405 Lời Tựa Thanh Tịnh Đạo

8406 Trường Bộ Kinh (Vấn Đáp)
8407 Trung Bộ Kinh (Vấn Đáp)
8408 Tương Ưng Bộ Kinh (Vấn Đáp)
8409 Tăng Chi Bộ Kinh (Vấn Đáp)
8410 Tạng Luật (Vấn Đáp)
8411 Tạng Vi Diệu Pháp (Vấn Đáp)
8412 Chú Giải (Vấn Đáp)
8413 Niruttidīpanī
8414 Paramatthadīpanī Saṅgahamahāṭīkāpāṭha
8415 Anudīpanīpāṭha
8416 Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
8417 Phụ Chú Giải Namakkāra
8418 Mahāpaṇāmapāṭha
8419 Lakkhaṇāto buddhathomanāgāthā
8420 Sutavandanā
8421 Kamalāñjali
8422 Jinālaṅkāra
8423 Pajjamadhu
8424 Buddhaguṇagāthāvalī
8425 Cūḷaganthavaṃsa
8426 Mahāvaṃsa
8427 Sāsanavaṃsa
8428 Kaccāyanabyākaraṇaṃ
8429 Moggallānabyākaraṇaṃ
8430 Saddanītippakaraṇaṃ (padamālā)
8431 Saddanītippakaraṇaṃ (dhātumālā)
8432 Padarūpasiddhi
8433 Mogallānapañcikā
8434 Payogasiddhipāṭha
8435 Vuttodayapāṭha
8436 Abhidhānappadīpikāpāṭha
8437 Phụ Chú Giải Abhidhānappadīpikā
8438 Subodhālaṅkārapāṭha
8439 Phụ Chú Giải Subodhālaṅkāra
8440 Bālāvatāra gaṇṭhipadatthavinicchayasāra
8441 Lokanīti
8442 Suttantanīti
8443 Sūrassatinīti
8444 Mahārahanīti
8445 Dhammanīti
8446 Kavidappaṇanīti
8447 Nītimañjarī
8448 Naradakkhadīpanī
8449 Caturārakkhadīpanī
8450 Cāṇakyanīti
8451 Rasavāhinī
8452 Sīmavisodhanīpāṭha
8453 Vessantaragīti
8454 Moggallāna vuttivivaraṇapañcikā
8455 Thūpavaṃsa
8456 Dāṭhāvaṃsa
8457 Dhātupāṭhavilāsiniyā
8458 Dhātuvaṃsa
8459 Hatthavanagallavihāravaṃsa
8460 Jinacaritaya
8461 Jinavaṃsadīpaṃ
8462 Telakaṭāhagāthā
8463 Phụ Chú Giải Milinda
8464 Padamañjarī
8465 Padasādhanaṃ
8466 Saddabindupakaraṇaṃ
8467 Kaccāyanadhātumañjusā
8468 Sāmantakūṭavaṇṇanā
2101 Sīlakkhandhavagga Pāḷi
2102 Mahāvagga Pāḷi (Trường Bộ)
2103 Pāthikavagga Pāḷi
2201 Chú Giải Sīlakkhandhavagga
2202 Chú Giải Mahāvagga (Trường Bộ)
2203 Chú Giải Pāthikavagga
2301 Phụ Chú Giải Sīlakkhandhavagga
2302 Phụ Chú Giải Mahāvagga (Trường Bộ)
2303 Phụ Chú Giải Pāthikavagga
2304 Phụ Chú Giải Mới Sīlakkhandhavagga - 1
2305 Phụ Chú Giải Mới Sīlakkhandhavagga - 2
3101 Mūlapaṇṇāsa Pāḷi
3102 Majjhimapaṇṇāsa Pāḷi
3103 Uparipaṇṇāsa Pāḷi
3201 Chú Giải Mūlapaṇṇāsa - 1
3202 Chú Giải Mūlapaṇṇāsa - 2
3203 Chú Giải Majjhimapaṇṇāsa
3204 Chú Giải Uparipaṇṇāsa
3301 Phụ Chú Giải Mūlapaṇṇāsa
3302 Phụ Chú Giải Majjhimapaṇṇāsa
3303 Phụ Chú Giải Uparipaṇṇāsa
4101 Sagāthāvagga Pāḷi
4102 Nidānavagga Pāḷi
4103 Khandhavagga Pāḷi
4104 Saḷāyatanavagga Pāḷi
4105 Mahāvagga Pāḷi (Tương Ưng Bộ)
4201 Chú Giải Sagāthāvagga
4202 Chú Giải Nidānavagga
4203 Chú Giải Khandhavagga
4204 Chú Giải Saḷāyatanavagga
4205 Chú Giải Mahāvagga (Tương Ưng Bộ)
4301 Phụ Chú Giải Sagāthāvagga
4302 Phụ Chú Giải Nidānavagga
4303 Phụ Chú Giải Khandhavagga
4304 Phụ Chú Giải Saḷāyatanavagga
4305 Phụ Chú Giải Mahāvagga (Tương Ưng Bộ)
5101 Ekakanipāta Pāḷi
5102 Dukanipāta Pāḷi
5103 Tikanipāta Pāḷi
5104 Catukkanipāta Pāḷi
5105 Pañcakanipāta Pāḷi
5106 Chakkanipāta Pāḷi
5107 Sattakanipāta Pāḷi
5108 Aṭṭhakādinipāta Pāḷi
5109 Navakanipāta Pāḷi
5110 Dasakanipāta Pāḷi
5111 Ekādasakanipāta Pāḷi
5201 Chú Giải Ekakanipāta
5202 Chú Giải Duka-tika-catukkanipāta
5203 Chú Giải Pañcaka-chakka-sattakanipāta
5204 Chú Giải Aṭṭhakādinipāta
5301 Phụ Chú Giải Ekakanipāta
5302 Phụ Chú Giải Duka-tika-catukkanipāta
5303 Phụ Chú Giải Pañcaka-chakka-sattakanipāta
5304 Phụ Chú Giải Aṭṭhakādinipāta
6101 Khuddakapāṭha Pāḷi
6102 Dhammapada Pāḷi
6103 Udāna Pāḷi
6104 Itivuttaka Pāḷi
6105 Suttanipāta Pāḷi
6106 Vimānavatthu Pāḷi
6107 Petavatthu Pāḷi
6108 Theragāthā Pāḷi
6109 Therīgāthā Pāḷi
6110 Apadāna Pāḷi - 1
6111 Apadāna Pāḷi - 2
6112 Buddhavaṃsa Pāḷi
6113 Cariyāpiṭaka Pāḷi
6114 Jātaka Pāḷi - 1
6115 Jātaka Pāḷi - 2
6116 Mahāniddesa Pāḷi
6117 Cūḷaniddesa Pāḷi
6118 Paṭisambhidāmagga Pāḷi
6119 Nettippakaraṇa Pāḷi
6120 Milindapañha Pāḷi
6121 Peṭakopadesa Pāḷi
6201 Chú Giải Khuddakapāṭha
6202 Chú Giải Dhammapada - 1
6203 Chú Giải Dhammapada - 2
6204 Chú Giải Udāna
6205 Chú Giải Itivuttaka
6206 Chú Giải Suttanipāta - 1
6207 Chú Giải Suttanipāta - 2
6208 Chú Giải Vimānavatthu
6209 Chú Giải Petavatthu
6210 Chú Giải Theragāthā - 1
6211 Chú Giải Theragāthā - 2
6212 Chú Giải Therīgāthā
6213 Chú Giải Apadāna - 1
6214 Chú Giải Apadāna - 2
6215 Chú Giải Buddhavaṃsa
6216 Chú Giải Cariyāpiṭaka
6217 Chú Giải Jātaka - 1
6218 Chú Giải Jātaka - 2
6219 Chú Giải Jātaka - 3
6220 Chú Giải Jātaka - 4
6221 Chú Giải Jātaka - 5
6222 Chú Giải Jātaka - 6
6223 Chú Giải Jātaka - 7
6224 Chú Giải Mahāniddesa
6225 Chú Giải Cūḷaniddesa
6226 Chú Giải Paṭisambhidāmagga - 1
6227 Chú Giải Paṭisambhidāmagga - 2
6228 Chú Giải Nettippakaraṇa
6301 Phụ Chú Giải Nettippakaraṇa
6302 Nettivibhāvinī
7101 Dhammasaṅgaṇī Pāḷi
7102 Vibhaṅga Pāḷi
7103 Dhātukathā Pāḷi
7104 Puggalapaññatti Pāḷi
7105 Kathāvatthu Pāḷi
7106 Yamaka Pāḷi - 1
7107 Yamaka Pāḷi - 2
7108 Yamaka Pāḷi - 3
7109 Paṭṭhāna Pāḷi - 1
7110 Paṭṭhāna Pāḷi - 2
7111 Paṭṭhāna Pāḷi - 3
7112 Paṭṭhāna Pāḷi - 4
7113 Paṭṭhāna Pāḷi - 5
7201 Chú Giải Dhammasaṅgaṇi
7202 Chú Giải Sammohavinodanī
7203 Chú Giải Pañcapakaraṇa
7301 Phụ Chú Giải Gốc Dhammasaṅgaṇī
7302 Phụ Chú Giải Gốc Vibhaṅga
7303 Phụ Chú Giải Gốc Pañcapakaraṇa
7304 Phụ Chú Giải Tiếp Theo Dhammasaṅgaṇī
7305 Phụ Chú Giải Tiếp Theo Pañcapakaraṇa
7306 Abhidhammāvatāro-nāmarūpaparicchedo
7307 Abhidhammatthasaṅgaho
7308 Phụ Chú Giải Cổ Điển Abhidhammāvatāra
7309 Abhidhammamātikāpāḷi